PROTESTANTIEM PAR PAREIZTICĪBU trešais turpinājums

Diakons Andrejs Kurajevs
PROTESTANTIEM PAR PAREIZTICĪBU
Kristus mantojums

1. Interpretāciju konflikts

(turpinājums)

Kādai jābūt mūsu attieksmei pret tiem Vecās Derības  priekšrakstiem, kurus Jaunās Derības teksti  tieši neapstiprina, bet arī nenoliedz?

Es ieteiktu vērst savu uzmanību uz to, vai jūsu sarunu biedrs savas pozīcijas apstiprināšanai lieto tikai Vecās Derības citātus, vai viņš vispirms balstās uz Jauno Derību. Piemēram, adventisti  un Jehovas liecinieki, uzstājot uz to, ka cilvēka dvēsele mirst līdz ar ķermeņa nāvi, piesauc atbilstošos Bībeles citātus. Bet visi tie ir no Vecās Derības, tas ir no pirms evaņģēlija laikmeta. Šeit ir jāvaicā: vai tiešām nekas nav izmainījies cilvēku pēcnāves likteņos ar Glābēja atnākšanu[14]? Un kāpēc šie nāves sludinātāji nepievērš uzmanību tam, ko redz noslēpumu redzētājs Jānis, kad noņēma „piekto zīmogu”?  „Es redzēju zem altāra to dvēseles, kuri nokauti Dieva vārda un liecības dēļ, kas bija viņiem. Tad viņi brēca stiprā balsī, sacīdami: "Cik ilgi, svētais, patiesīgais Valdītāj, Tu netiesāsi un neatriebsi mūsu asinis pie tiem, kas dzīvo virs zemes?"  Un viņiem katram tika dotas baltas drēbes un sacīts, lai atdusas vēl īsu laiku, kamēr pilns būs darba biedru un viņu brāļu skaits, kas vēl tiks nokauti kā viņi paši’’ (Atkl. 6,9-11). Tās nebūt nebija augšāmcēlušos ļaužu dvēseļu saruna pēc vispārējās mirušo augšāmcelšanās (jo pēc  vispārējās Augšāmcelšanās vairs nebūs kristiešu vajāšanu, bet šeit tiek runāts par mocekļiem, kurus vēl nogalinās). Tas nepārprotami vēl ir starpbrīdī starp Kunga divām atnākšanām, tas ir mūsu vēstures  laikā, “mūsu ērā”. Mēs redzam, ka ļaužu dvēseles: a) ir dzīvas;   b) viņas apzinās pašas sevi; c) viņas atceras, kas ar viņām notika virs zemes; d) viņas redz, kas tagad notiek virs zemes – redz, ka viņu bendes dzīvo labi; e) šis redzējums izsauc viņām pašu dzīvāko reakciju, neatstāj viņas vienaldzīgas; f) viņām ir tiesības griezties pie Dieva, un beidzot g) Dievs dzird viņu lūgumus (kaut arī šajā gadījumā neizpilda, jo viņos tomēr bija ne visai tikumiski labdabīga vēlēšanās atriebties). Tātad pareizticīgo tradīcija griezties pie mirušajiem svētajiem kā pie dzīvajiem un kā spējīgiem lūgt par mums, palikušajiem uz zemes, pie Debesu Troņa, bibliski ir attaisnota[15].

Ja kāds autors vai sludinātājs savas koncepcijas pamatošanai min tikai Vecās Derības citātus, tas jau ir  aicinājums uzmanīties. Kāpēc tāda sakoncentrēšanās uz “veco”?  Par šo tēmu nav tekstu Jaunajā Derībā? Bet varbūt, paša Evanģēlija klusēšana par šo priekšmetu ir daudz svarīgāka par visiem vecās derības vārdiem par to?

Tā, piemēram, sirdssk. Volockas Josifs pierāda iespējamību un pat nepieciešamību sodīt ar nāvi maldu mācītājus ar atsauksmēm uz Veco Derību (Иосиф Волоцкий „Просветитель”, 13). Bet Evanģēlijā taču nav aicinājuma sodīt ar nāvi savus oponentus. Jaunajā Derībā ir garīgās cīņas apraksti - kad pēc apustuļu lūgšanām Kungs, dzīvības un nāves Pavēlnieks, aizstāvēja dzimstošo Baznīcu un pieskārās ar nāvi tās ienaidniekiem. Apustuļi taču nevienu nesadedzināja un nenonāvēja ar zobenu… Sirdsskaidrais Josifs nesaredz šo atšķirību, sajauc kopā vienuviet senā Izraēla fiziskās slepkavības un apustuļu garīgo cīņu, no tā izsecinot  inkvizīcijas pieļaujamību. Aizvolgas stareci visai taisnīgi iebilst uz stingrības piemēriem, kurus piesauc Josifs no Vecās Derības vēstures: ‘’Tas bija vecajā likumā, mums taču jaunajā svētībā Valdnieks ir devis kristīgu mīlestību, nenosodīt brālim brāli: netiesājiet un paši netiksiet tiesāti… Ja tu pavēli, ak Josif, brālim sagrēkojušo brāli nogalināt, tad tas drīzāk būs „sabatisms” un vecā derība, ko Dievs neieredz’’ (Хрущов И. Исследование о сочинениях Иосифа Санина преподобного игумена Волоцкого М., 1868, lpp. 188-189.). Apustuļu lūgšanu piemēri, kas izglāba Baznīcu no maldu mācībām, ko piemin Josifs, liek stareciem ļoti trāpīgi iebilst: nu ko, tad pats tā arī palūdzies! Kāpēc gan aicināt bendi?[16] Ja mēs atsauksimies uz Veco Derību, lai attaisnotu inkvizīciju, labāk tad jau dosim katram garīdzniekam pa lācenei. Lai tā nogalinātu visus maldu mācītājus, kuri būtu viņas ceļā - kā tas bija ar Elīsu…

Bez darba ar citātiem vēl ir Evanģēlija Gara jušana. Un to visprecīzāk tomēr ir pateicis Vladimirs Solovjovs: “Kura no divām reliģiskām biedrībām vairāk atbilst Kristus garam un evanģēlija baušļiem: vajātāju vai vajātā? Ja šāda jautājuma nostādne ir kļūdaina, tad tikai pa pusei, bet tā kārdinājums paliek spēkā. Kaut arī visi vajātie necieš par taisnību, bet visi vajātāji viennozīmīgi liek ciest augstākajai taisnībai pašiem sevī. Pareizticīgais kristietis nevar noliegt faktu, ka Kristus Evanģēlijā daudzreiz ir teicis saviem mācekļiem “jūs vajās Mana vārda dēļ”, bet ne reizi neteica: “jūs vajāsiet citus Mana vārda dēļ” (Соловьев В. С. Письмо Императору Николаю Второму // Логос. Религиозно-общественный экуменический журнал. №. 50. Диалог Восток-Запад. - Брюссель-Мюнхен-Москва, 1995. lpp. 342.). Ja arī kādam Solovjovs liekas maldu mācītājs, šo pašu domu var apstiprināt ar Homjakova vārdiem: „Dievs neprasa ne asinis, ne vajāšanas par ticību, patiesību nepierāda ar zobenu. Dievs vārdu pakļauj vārdam.” (Хомяков А. С. Несколько слов о философическом письме // Сочинения. т. 2. М., 1994, lpp. 455.). Šeit var pieminēt arī Bībeles citātu: „kas zobenu ņem, no zobena aizies bojā” ( Mat. 26,52). Šai Kristus frāzei nav izņēmumu. Nav teikts: „Visi, izņemot Volockas Josifu un viņam sekojošos pareizticīgos inkvizitorus...”. Tādēļ mums nav morālu tiesību sašust par čekistu vajāšanām. Viņi tikai izrāva zobenu no mūsu rokām. Un kamēr pareizticīgo teologu, publicistu un pat mūku ( no "Жизнь Вечная" un "Земщина")  rokas stiepsies pēc zobena - būs attaisnoti sitieni pa šīm rokām, un jaunas vajāšanas pret mums...

Tātad, tiem, kuriem liekas, ka kristietis var iztikt bez domas piepūles, tikai pārņemot citātus no Rakstiem, ir vēlams atcerēties, ka no pienākuma domāt viņi nekādi nevarēs tikt atbrīvoti, kaut vai tāda apstākļa dēļ, ka visi mūsu Raksti ir dažādas dabas un dažādas vērtības.

Vēl viens neizbēgamu interpretāciju veids - tas ir akcentu izvēle: ko biežāk citē, ko retāk. Katram sludinātājam ir iemīļotie citāti. Bībelē nav pasvītrojumu, nav skaidru norādījumu: „šis pants ir svarīgāks par iepriekšējiem”. Tādēļ tās vai citas vietas atzīšana par vairāk svarīgu, pastāvīgi atgādināmu, atkal ir tās pašas interpretācijas lieta.

Pat ja sludinātājs runās vienīgi ar Bībeles citātiem – vienalga tas būs sprediķis, viņa patvaļīgu skaidrojumu auglis. No cilvēka taču ir atkarīgs - kādu Bībeles izteicienu viņš ir izvēlējies šodienas situācijā, ar kādu citu Bībeles vietu savienojis.

Klaiva Steipla Lūisa Skrūvšņore, rekomendējot, kā atturēt cilvēku no patiesas iekļaušanās baznīcā, iesaka nosūtīt viņu uz draudzi pie mācītāja, kura kalpošanas metodi viņš atzīst par aizraujošu: „Lai atbrīvotu laicīgos ļaudis no grūtībām, viņš daudz ko ir izsvītrojis un tagad, pats to nejūtot, griežas un griežas pa mazo savu mīļo piecpadsmit dziesmu un divdesmit lasījumu apli, un mēs varam nebaidīties, ka kaut kāda patiesība, līdz šim viņa un draudzes neievērota, nonāks līdz viņiem caur Rakstiem. Bet, iespējams, ka tavs pacients ir nepietiekoši muļķis šai baznīcai vai tikai pagaidām vēl nepietiekami muļķis’’[17].

Māksla teksta jēgas pārgrozīšanā caur tendenciozu tekstu izvēli un izvietošanu zināma jau sen. Vēlās antīkās pasaules laikmetā parādījās pat atsevišķs žanrs „homēracentiķi”: tie kas vēlējās, izrāva no Homēra poēmām atsevišķas rindas un ar to palīdzību sastādīja  pilnīgi nehomēriskus sižetus. No Vergīlija kāds Osidijs Heta(Hosidius Geta) uzmeistaroja savu traģēdiju „Medeja”. Saveidot ārēji efektīgu pašdarinājumu no Bībeles neprasa īpašu darbu. Jau sv. Irenejs salīdzina maldu mācītājus ar „homeracentiķu” izveidotājiem vai ar ļaudīm, kuri sastāda suņa vai lapsas tēlu no mozaīkas gabaliņiem, kas attēlo caru (Pret herēzēm, 1-9-4 un 1-8-1).

Tātad arī citātu izvēle (un atbilstoši arī virkne noklusētu Bībeles tekstu, ko sludinātājs uzskatīja par tādiem, kas neattiecas uz viņu interesējošo tēmu) arī ir interpretācija.

Interpretācija būs arī atbildē uz jautājumu - kādu konkrētu dzīves un baznīcas situāciju atrisināšanai vajag atcerēties to vai citu Rakstu vietu?  Vai man vajag atcerēties Kristus vārdus „Esiet kā putni debesīs”, ķeroties pie  pusdienām? Debesu putni, kā zināms, nelieto nazi un dakšiņu. Vai kristietim jāknābā savas pusdienas? Vai varbūt man jāatrod šo vārdu garīgā, simboliskā jēga?

Tas arī ir bibliskās teoloģijas  pamatjautājums: kādai konkrētai, mūsdienu dzīves situācijai vajag piemērot to vai citu Bībeles tekstu, kurā Bībeles citātā cilvēks atpazīst sevi, kādus konkrētus Bībeles vārdus viņš uzskata par izaicinājumu, kas vērsts pret viņu šodien.

Nekas Rakstos nav pateikts par pašu svarīgāko tēmu priekš manis - kas jādara man, Ivanam Ivanovičam Ivanovam, šodien, kādā divi tūkstoši mūsu gada otrdienā.

Atzīstos, ka Evanģēlijā ir bauslis, kuru es pārkāpju pastāvīgi. Pat regulāri. Tas ir bauslis „netiesājiet”. Tam pat ir sezonas saasinājumi: janvārī un jūnijā. Kad tikai pienāk sesijas laiks MVU - tā uzreiz es nevaru noturēties. Studenti mēģina mani pārliecināt, apturēt. Un, kad es kādam ielieku divinieku, tad viņi atmasko mani: „tēv Andrej, tas nav kristīgi. Ir taču teikts „netiesājiet, piedodiet”. Nu kaut vai četrinieku ielieciet”[18]. Zinu, jau zinu, es šo tekstu. Bet zinu, ka Jaunajā Derībā ir teikts arī kas cits:  „priekšnieks... ne velti nes zobenu” (Rom. 13,4). Mans zobens - tās ir tiesības aizpildīt studentu ieskaišu grāmatiņas.

Analoģisku jautājumu priekšā atrodas jebkurš priekšnieks vai tiesnesis. Pēc kā jāvadās tiesnesim - kristietim savā darbā? Vai viņam jāatceras apustuļa Pāvila svētība par „priekšnieka” zobenu, vai savā darba sfērā viņam burtiski jāvadās no Kristus aicinājuma piedot septiņas reiz septiņdesmit reizes (Mat. 18,22), un tādēļ spriedumu izpildīt tikai superrecidīvistiem, bet tiem, kuri nogalināja vai izvaroja pirmo vai simto reizi, tikai nosūtīt uzaicinājumu uz svētdienas sapulci?

Personiski par mums Rakstos nekas nav teikts. Bet tomēr tie rakstīti arī  mums. Saskaroties ar izplatītiem meliem - vai man jāklusē, kā Kristus pie Pilāta? Vai man arī šeit jāliecina par Kristu un Viņa taisnību - kā Pāvilam pie romiešu prokonsula (Ap.d. 13,6-12)?

No cilvēka izvēles, no viņa garīgās redzes smalkuma, no garīgās gaumes un pieredzes  ir atkarīgs – kādā konkrētā Bībeles lappusē viņš sevi atpazīs (ar to „saprotot”, tas ir piepildot to ar savu personiski pārdzīvotā jēgu).

Bībeles izlasīšana ir atkarīga no cilvēka sevis saprašanas - un otrādi: cilvēka uzvedība var mainīties no Bībeles izlasīšanas. Šīs savstarpējās atkarības (un to sociālās sekas) labi redzamas no Amerikas vēstures.

Protestanti sajuta sevi Amerikā  kā „jauno Izraēli”. Protestantu reflekss: jebkuru savas dzīves situāciju pakļauj tai bibliskai kolīzijai, kura tev liekas analoģiska, piemērota tieši šim gadījumam. Bet Bībele stāsta par Izraēļa ieiešanu apsolītajā zemē. Lūk arī mēs esam uz jaunās zemes sliekšņa... Viss ir tik līdzīgs, viss tā sakrīt. Pagāniskā Ēģipte - tā ir par pagānisku kļuvusī katoliskā Eiropa. Faraons - tas ir pāvests. Mozus - tas ir Luters. Jaunais Izraēls - tie ir protestanti. Kā ebrejus apspieda Ēģiptē, tā arī mēs izjutām pret sevi katoliskās Eiropas naidu. Došanās pāri Atlantijas okeānam - jaunā Iziešana. Amerika, protams, ir jaunā apsolītā zeme...

Protestanti ieraudzīja Amerikā jaunu Palestīnu, jaunu Kanaānu. Senā Kanaāna bija pagānu apdzīvota. Amerika tāpat ir pilna ar indiāņiem - pagāniem. Tātad, Vecās Derības vēsturiskās hronikas pravietiski pasludināja mūsu, protestantu, likteni. Tas nozīmē, ka visi rīkojumi, ko Dievs deva ebrejiem, attiecas arī uz mums. Kāds bija filistiešu, kanaāniešu un citu Baāla pielūdzēju liktenis, kuri atteicās savu zemi nodot atnācējiem? Ko Dievs pavēlēja Mozum un Jozuam darīt ar tiem pagāniem, uz kuru zemi Viņš atveda Izraēli? „Un Jozua tanī laikā atgriezās atpakaļ un ieņēma Hacoru, un tās ķēniņu viņš  nokāva ar zobena asmeni...un tie nokāva visus iedzīvotājus, kas tur bija, viņus pilnīgi iznīcinādami; un tur nepalika pāri neviena dvēsele, un Hacoru viņš sadedzināja ugunī.Un Jozua ieņēma visas šo ķēniņu pilsētas, sagūstīja visus viņu ķēniņus un nokāva tos ar zobena asmeni, viņus pilnīgi iznīcinādams, kā Mozus, Tā Kunga kalps, bija pavēlējis... Bet visu šais pilsētās gūto laupījumu un visus lopus Israēla bērni paturēja paši sev, cilvēkus turpretī visus nogalināja ar zobena asmeni, tos pilnīgi iznīcinādami; tie neatstāja pāri nevienas dzīvas dvēseles. Kā Tas Kungs Savam kalpam Mozum bija pavēlējis, tā Mozus pavēlēja Jozuam, un tā arī Jozua darīja...  tā Jozua ieņēma visu šo kalnu zemi...
 un klajumu un Israēla kalnus”  (Joz. 11,10-16).

Protestantu lozungs „tikai Raksti” noveda pie tādas Bībeles izpratnes, pie kuras Vecā Derība nepārveidojās Jaunajā, bet mehāniski savienojās ar to. Atbilstoši, karš ar indiāņiem amerikāņu protestantiem saņēma reliģisku sankciju. Tā protestantiskais burtiskums attiecībā uz Bībeli deva reliģisku pamatu Amerikas pamatiedzīvotāju genocīdam[19]. Kur ir garantija, ka protestanti, tagad no Amerikas pārbraucot uz Krieviju, taktiski attieksies pret iezemiešu - pareizticīgo kultūru? Nepareizi izprasta, pat Bībele var kļūt bīstama pašam cilvēkam un viņa apkārtējiem...

Šāda rakstura kļūdas iespējamība ir tajā apstāklī, ka cilvēks un Bībele nav vienas būtības. Katrs no mums saprot Bībeli atbilstoši savas samaitātības vai konģenialitātes mēram.

Bībeles interpretācijas jautājums ir arī jautājums cilvēkam par savas personiskās dzīves izpratni. Piemēram, cilvēks ir piedzīvojis kādu garīgās gaismas redzējumu. Viņš cenšas nointerpretēt savu pieredzi caur Bībeles prizmu. Bet tajā tiek runāts par diviem, pilnīgi pretējiem garīgās gaismas avotiem: ir Apskaidrošanās gaisma, Tabora gaisma - bet ir pavedināšanas  gaisma, ko mēs saprotam kā sātana, kurš ir pieņēmis gaismas eņģeļa veidolu, mirdzēšanu (2. Kor. 11,14). Tad kurš no šiem abiem fenomeniem ir ienācis manā dzīvē?  

Ļoti gribas atpazīt sevi pašos augstākajos un brīnišķīgākajos bibliskajos notikumos. Kas var būt pārsteidzošāks par Vasarsvētku dāvanu apustuļiem? Līdz ar to nav jābrīnās, ka daudzas sektiņas ir sevi pasludinājušas par Vasarsvētku līdzdalībniecēm un to dāvanu īpašniecēm. Vai tiešām viņu neprātīgā murmulēšana  ir tā pati velte, ko deva apustuļiem? Vai tā nav tuvāka neprātīgo pagānu viltus praviešiem? Par harizmātiskajām vararsvētku kustībām  nākas teikt, ka tā ir biedējoša kristīgā  „evanģēlisma” teorijas savienošana ar pilnīgi okultu praksi.  Beigu beigās apustuļiem runāšana citās valodās tika dota  sludināšanai. Tā bija velte saprašanai no sirds uz sirdi, iespēja runāt jebkura cilvēka valodā bez tulka starpniecības. Bet vasarsvētnieku un harizmātiskie līderi, kuri brauc uz Krieviju no ārzemēm, nezin kāpēc nesludina savus sprediķus un lūgšanas krievu valodā. Enģeļiem viņi kaut ko sludina „enģeļu valodā”, bet pie krievu cilvēkiem  viņi var griezties tikai ar tulku starpniecību...  Tas nozīmē, ka viņu velte nav apustuliska, bet spiritiska. Reiz man atbildot uz šo jautājumu paskaidroja, ka, redz, precīzi ir konstatēts; vietējo jaunvasarsvētku draudzes līderis glosolālijas lēkmē dažas frāzes pateicis skaidrā ķīniešu valodā. Ja viņš šos vārdus būtu pateicis Šanhajā - tas būtu brīnums. Bet, izteikti krievu pilsētiņā, tie paliek tikai dīvains fokuss (jo kam gan šeit sludināt ķīniski?). Labi gan būtu apustuļi, ja Etiopijā viņi sludinātu krievu valodā, bet Dņepras krastos- ķīniešu valodā! 

14  Šai tēmai veltīta  nodaļa „Nāve senās Izraēlas reliģijā” manas grāmatas „Agrīnā kristietība un dvēseļu pārcelšanās” otrajā izdevumā ( M.,1998). 

15 Piemērs, kad Kungs sadzirdēja un izpildīja gara, kam nebija miesas, lūgumu mēs atrodam, ja kas, Vecajā Derībā: „Kunga eņģelis teica: Kungs Cebaot, cik ilgi Tu negribēsi apžēloties par Jeruzālemi?  Un Tas Kungs atbildēja eņģelim un teica viņam laipnus un mierinājuma pilnus vārdus.” (Cah. 1,12-13). Tas, ka pareizticīgā svēto godināšana nenovieto tos vienā līnijā ar Dievu, redzams no  sirdssk. Jāņa Pakāpnieka vārdiem: „Kā kļuvušie par ķēniņa draugiem var pat viņa ienaidniekus stādīt priekšā pie viņa - tā atceries par svētajiem” ( преп. Иоанн Лествичник. Лествица. Сергиев Посад, 1908, lpp. 269).  Vislabāk par šo pareizticīgās dievticības šķautni pateica svt. Maskavas Filarets: „Ja mēs būtu redzējuši, ka apustulis Pēteris lūdzās un augšāmcēla Tabitu - vai mums, jūtot vajadzību pēc garīgas palīdzības, nerastos vēlēšanās pateikt viņam: lūdz arī par mums?.. Mums ir novēlēts mīlēt lūgšanu vienam par otru un lūgties vienam par otru. Kur gan debesu svētajiem ir teikts: nemīliet zemes brāļus un nevēliet viņiem labu no Dieva?.. Nelieciet par nosodījumu Pareizticīgajai Baznīcai to, ka viņas lūgšanu mīlestība ir plaša  un neaprobežojas ar zemi, bet plešas no zemes līdz debesīm un no debesīm apņem zemi’’ (свят. Филарет, митроп. Московский. Мнения, отзывы и письма. М., 1998, lpp. 316-318).

16 Tāds pat pārmērīgs akcents uz vecās derības tekstiem raksturīgs Mārtiņa Lutera pārdomām par šo tēmu. Ja konflikts ir reliģijas dēļ, raksta Luters tais pašos gados, kad krievu bibliogrāfs Josifs, “tādā karā – kristiešu lieta, mīlestības lieta – bezbailīgi graut, laupīt, dedzināt ienaidnieku, darīt visu, kas viņam kaitē”  (Лютер М. О светской власти. В какой мере ей следует повиноваться // Лютер М. Время молчания прошло. Избранные произведения 1520-1526 гг. Харьков, 1992, lpp. 146). Jāsaka, ka kaut gan Luters nespēja savu izveidoto protestantismu pasargāt no inkvizīcijas atdzimšanas tajā, viņš tomēr uzstājās pret ugunskuriem: „Maldu mācības vajag pārvarēt ar Rakstiem, kā to senatnē darīja Tēvi, bet ne ar uguni. Ja maldu mācītāju pievarēšana attiektos uz mākslām, tad bendes būtu skolotākie doktori uz zemes; tad mēs varētu vairāk nemācīties, bet dzīvot pēc noteikuma: kurš ir spēcīgāks par otru, tas to var sadedzināt” (Лютер М. К христианскому дворянству немецкой нации об исправлении христианства // tur pat, lpp. 65).

17 Льюис К. С. Письма Баламута. // Льюис К. С. Любовь, Страдание, Надежда. — М., 1992, lpp. 39. Tiem, kuri vēl nav pazīstami ar šo brīnišķīgo grāmatu, paskaidroju, ka tajā attēloti kristīgās askēzes pamati, bet it kā no Aizspogulijas: tas ir skats uz kristietību dēmona acīm. Divu kārdinātāju sarakstē atspoguļojas viņu kārdinātā cilvēka garīgā izaugsme... Dzīves beigās Luiss (protestants- anglikānis) ar dziļu interesi skatījās uz Pareizticību un pat devās svētceļojumā uz Atona kalnu.

18 Pēterburgas Garīgās Akadēmijas pasniedzējs virspriesteris Georgijs Mitrofānovs ar līdzīgu garīgu šantāžu satikās pie sevā Akadēmijā. Divinieku saņēmušais students sāka diedelēt: „Tēvs Georgij, Kristus dēļ kaut vai četrinieciņu ielieciet!”. Uzprasījās uz vēl vienu mācību: „mans mīļais, kad prasa Kristus dēļ, par summu nevienojas!”.

19 Bez Vecās Derības Ziemeļamerikas sludinātāji droši vien atcerējās Lutera aicinājumus: „Vai ne pats Dievs ar mūsu rokām pakar, sadala četrās daļās, sadedzina buntavniekus un nocērt viņiem galvas?”  (citāts no: Мережковский Д. С. Реформаторы. Лютер, Кальвин, Паскаль. — Брюссель, 1990, 1, d. lpp. 109; 2, d. lpp. 10). Patiess ir Lutera mācekļa Melanhtona kliedziens: “О, Ja tikai Luters mācētu klusēt!” (turpat 1,d.  lpp. 99). Pareizi ir Merežkovska vārdi, kas teikti par citu protestantisma novirziena dibinātāju – iedvesmotu inkvizitoru Ž. Kalvinu: „Loģika, kas kalpo kaislībai, ir tikpat bīstama, kā nazis jukušā rokās” (turpat 2.d. lpp. 12).