Gregorijs no Nazianzas. Otra teoloģiskā runa. Par teoloģiju.


Otra teoloģiskā runa.
Par teoloģiju[1]
1. Iepriekš mēs ar vārdu attīrījām Teologu[2], izklāstīdami, kādam [tam] jābūt, kā priekšā, kad un cik tālu filozofēt. [Un tas ir —] cik iespējams tīriem, lai gaisma uzņemtu[3] gaismu[4]; un to priekšā, kas nopietni[5], lai vārds nebūtu neauglīgs, iekrizdams neauglīgā zemē; un kad mums iekšā ir miers[6] no āra virpuļošanas[7], lai mums, līdzīgi satrakotiem[8], neaizcērtas elpa; un tik, cik esam aizsnieguši vai esam aizsniedzami[9]. Pēc tam, kad tas ir tā un mēs savus Dieva "arumus esam atjaunojuši, lai nesētu ērkšķos"[10], un "zemes vaigu esam nogludinājuši"[11], piemērodamies Rakstiem un piemērodami [citus], ķersimies nu pie teoloģijas vārdiem, par runas valdnieku likdami[12] Tēvu un Dēlu un Svēto Garu, par kuriem ir šī runa — lai [Tēvs] dāvā labvēlību, lai [Dēls] līdzdarbojas, lai [Gars] iedvesmo. Bet labāk [sacīt]: lai no viena dievišķuma dzimst[13] viena iegaisme[14] — vienoti dalīta un dalīti vienota, kas ir nedomājami[15].
2. Bet, man dedzīgi[16] kāpjot kalnā[17], vai patiesāk sakot, — dedzīgi un tai pašā laikā — drebot[18] (pirmais — cerības, otrais — vājuma dēļ), lai nokļūtu mākonī un ar Dievu saietos[19] (jo to pavēl Dievs), ja ir kāds Ārons[20], tad lai līdzkāpj un apstājas tuvumā, bet, ja būtu jāpaliek ārpus mākoņa, lai to pieņem. Bet, ja ir kāds Nadābs vai Abiūds vai kāds no vecajiem, lai kāpj, bet stāv nostāk atbilstoši tīrības cieņai[21], liet, ja kāds ir no pūļa[22], tāda augstuma un vērojuma necienīgiem, ja viscaur netīrs, lai netuvojas, jo tas ir bīstami. Bet, ja kāds uz šo brīdi šķīstīts, lai paliek lejā un klausās tikai balsī, taures skaņās un kailos dievbijības vārdos[23] un lai skatās uz kūpošo un zibens izgaismoto kalnu [kā uz] draudu un reizē brīnumu tiem, kas nespēj uzkāpt. Bet, ja kāds ir ļauns un mežonīgs zvērs, vērojuma un teoloģijas vārdos pavisam nespējīgs, tas lai viltīgi[24] un ļaundabīgi neslēpjas meža midzenī, lai pēkšņi uzkluptu kādam dogmātam vai izteikumam un ar saviem apvainojumiem saplosītu veselīgo mācību, bet, tieši otrādi, lai nostājas vēl tālāk un atkāpjas no kalna, vai arī viņš tiks nomētāts akmeņiem un satriekts[25] un [kā] "ļaunais — ļauni beigs"[26]. Jo zvēriskajiem patiesi un cieti vārdi ir akmeņi, — lai arī [tas] būtu "leopards", tas nomirs "ar saviem plankumiem"[27]; vai "plēsīgs un rēcošs lauva"[28], kas meklē, kā par barību padarīt mūsu dvēseles vai [mūsu] sacīto; vai cūka, kas samīda[29] skaistās un mirdzošās patiesības pērles; vai "arābu" vai citas cilts "vilks"[30], vai arī kāds par tiem vēl asāks savos gudrojumos[31]; vai "lapsa"[32] — viltīga un neticīga dvēsele — ikreiz cita, brīdim un vajadzībai pieveidojoties, kurai par barību ir miruši un smirdoši ķermeņi vai mazās vīnogas, kad lielās izslīd; vai kāds cits no plēsoņām, [kas pārtiek no tā] ko likums nepieļauj kā baudīšanai un ēšanai nešķīstu. Jo vārds[33] no tādiem grib attālināties un būt uzrakstīts uz cietām akmens plāksnēm un [turklāt] abpusīgam atklāta un slēptā likuma dēļ, jo pirmais ir daudziem, un lejā paliekošiem, bet otrais — dažiem un virsotni sasniegušiem[34].
3. Bet kas ar mani notika[35], draugi un noslēpumos iesvētītie un patiesības līdzmīlētāji? Es steidzos[36], lai uztvertu[37] Dievu, un tā uzkāpu kalna, iekļuvu mākoni, no vielas un vieliskā nonācis iekšā, un sevi, cik iespējams, savācies.[38] Bet, kad pacēlu acis, ar grūtībām ieraudzīju Dieva aizieni[39] un arī to - akmens - mūsu dēļ iemiesota (Dieva) Vārda - aizsegtu.[40] Un mazliet es redzēju cauri[41] - ne pirmo un nesajaukto un sevi, es saku - Trijādību, zinošo dabu[42], un ne iekšpus pirmā priekškara mītošo un ķerubu pilnīgi apsegto[43], bet to malējo[44] un līdz mums sniedzošos. Tas ir, cik man zināt, tas dižums, kas [ieraugāms] Viņa darinātajā un pārvaldītais radība, vai - ka dievišķais Dāvids sauc - krāšņums[45]. Jo tā ir Dieva aiziene, kas aiz Viņa [mums ļauj] Viņu zināt, tāpat kā saules ēnas un atveidi ūdeni vārgām acīm parāda sauli, jo pašu [sauli] uzskatīt nevaram, tās tīrajai gaismai pārspējot mūsu uztveri. Tad nu tā teoloģizē[46], pat ja tu būtu Mozus, faraona dievs,[47] pat ja būtu kā Pāvils sasniedzis trešās debesis un klausījies neizsakāmus vārdus, pat ja nokļūtu augstāk par viņu, eņģeļu vai ercenģeļu stāvokļa un kārtas pagodināts. Jo viss, kas ir debesīs un pārdebesīs, lai arī pēc dabas[48] ir daudz augstāks par mums un Dievam tuvāks, tomēr [atrodas] daudz tālāk no Dieva un pilnīgas [Viņa] aptveršanas, nekā pārsniedz mūsu salikto[49], zemo un lejup ietiekto maisījumu.
4. Un tāpēc jāatsāk vēlreiz: "Izzināt[50] Dievu grūti, bet izteikt neiespējami, ka filozofēja kāds hellēņu teologs[51] (un visai veikli, man šķiet); lai uzskatītu, ka viņš to aptvēris, viņš teica - "grūti" un, lai izvairītos no atspēkojuma, [piebilda] - "neizsakāmi". Bet es saku — izteikt neiespējami, bet izzināt vēl neiespējamāk. Jo, kas izzināts[52], to vārds var parādīt[53] (ja ne pietiekami, tad vismaz neskaidri) tādam, kam ausis nav galīgi sabojātas un doma novājināta[54]. Bet tik lielu lietu[55] [ - Dievu -] ar domu aptvert ir gluži neiespējami, un tas ir nesasniedzami ne tikai samaitātiem un zemē slīgstošiem, bet arī ļoti paaugstinātiem un dievmīlošiem un vienlīdz katrai dzimušai dabai, visiem, kam šī tumsa un biezā miesa[56] aizšķērso patiesības saprašanu.
Bet es nezinu, vai tāpat ir ar augšienes un prāta labām, kas tādēļ, ka ir tuvas Dievam un pilnas gaismas apspīdētas, varbūt ari ir apskaidrotas, pat ja ne pilnība, lād vismaz par mums pilnīgāk un izteiksmīgāk. Un cits par citu, atbilstoši kārtai[57], vairāk vai mazāk.
5. Tas nu lai paliek, taču attiecībā uz mums - ne tikai "Dieva miers pārsniedz katru prātu"[58] un aptveršanu, bet arī tas, kas apsolījumā sagatavots taisnajiem, ir nedz acīm redzams, nedz ausīm dzirdams, nedz domai vērojams (ja vien mazliet), - jo droša[59] atziņa [mums] nav ari par radīto. Jo par to, ka ari tajā ir tikai ēnas, pārliecinies, kad vien tu dzirdēsi; "Es redzēšu debesis, Tavu pirkstu darbu, mēnesi un zvaigznes"[60] un stingro likumību tajos, [jo saka to] nevis tagad redzošais, bet kas, iespējams, kādreiz redzēs, jo tālu tam[61] priekšā ir nesatverama[62] un neaptverama[63] būtība[64], kas pāri visam un no kuras viss. [Par neaptveramu] saucu nevis to KA IR, bet KAS IR. Jo "mūsu pasludinājums nav tukšs, un mūsu ticība nav velta"[65], un tā mēs nemācām. Un nevērs atkal mūsu atklātību[66] par bezdievības un apmelojumu sākumu! Un necelies pret mums, kas atzīstamies sava neziņa! Jo visnotaļ atšķiras - būt pārliecinātam, KA kaut kas IR un zināt, KAS tas ir.
6. Jo ka Dievs ir gan visu radošais, gan saturošais cēlonis, mums māca[67] gan redze, gan dabiskais likums: [redze - ] pievērsdamas redzamajam, kas skaisti nostiprināts un veic savu ceļu un, lai saku tā, nekustīgi kustas un nesas, bet [dabiskais likums] — no redzamā un izkārtotā[68] secinādams par aizsācēju[69]. Jo kā gan viss pastāvētu un sastāvētu, ja Dievs šo visu neīstenotu[70] un nesaturētu? Jo, kas gan redzēdams brīnišķi[71] darinātu kītāru labā kārtībā un skaisti izveidotu vai dzirdēdams kitārspēli[72], iedomāsies ko citu, kā kītāras darinātāju un kītāristu un domā netrauksies pie viņa, lai arī nebūtu gadījies ar acīm to iepazīt?[73] Tā arī mums radošais, kustinošais un radīto turošais ir skaidrs, kaut gan domai neaptverams. Un tas patiešām ir nejēga, kas līdz [tādam secinājumam] nenonāk pats, sekodams dabiskajām norādēm. Bet tas vēl nav Dievs[74], ko esam iztēlojušies vai izveidojuši, vai vārds[75] ir aprakstījis. Ja kāds reiz Viņa apjēgsmē cik necik iekļuvis, tad kas [tam būs] pierādījums? Kurš tādā veidā ir nonācis līdz gudrības galam? Kurš jebkad ir bijis tādas dāvanas pagodināts?' Kurš tik ļoti "muti ir atvēris un garu ievilcis"[76], lai "Visu izdibinošajā un arī Dieva dzīles zinošajā"[77] Garā tā satvertu Dievu, ka tam turpmāk neko vairs nevajag, kā tādam, kas jau ir ieguvis "pašu augstāko"[78], pie kā tiecas visa cildeno dzīve un doma.
Nākamajās divās sadalās (7.,8.) Gregorijs ar reductio ad absurdum parāda, ka Dievs nevar būt ķermenis, ka Dievs nav "piektais ķermenis" (jeb stoiķu "ēteris"), nedz ari bezķermenisks, enģelisks vai pārenģelisks ķermenis.
9. Tātad šādi [domājot] — mums Dievs nav ķermenis. Jo neviens no Dieva iedvesmotajiem to nav nedz teicis, nedz pieņēmis, un tāda izpratne[79] nav mūsu sētā[80]. Atliek vien pieņemt [Viņa] neķermeniskumu. Bet "neķermeniskums" vēl neizsaka un neaptver būtību, tāpat kā [apzīmējumi] "nedzimis", "nesācies", "nemainīgs", neiznīcīgs", un kas vien par Dievu vai sakarā ar Dievu tiek teikts. Jo, kā gan pamato Viņa dabu un pastāvību[81] tas, ka Viņam nav nedz sākuma, nedz izmaiņas, nedz robežas? Bet, kurš patiesi tur "Dieva prātu"[82] un ir pilnīgāks vērojumā, tam atliek filozofēt un pētīt vēl tālāk, lai aptvertu visu [dievišķo] esamību. Jo nepietiek, teikt "ķermenis", "dzimušais", lai celtu priekšā un skaidri parādītu vienu vai otru [lietu], par ko ir runa, bet, ja grib pilnīgi un skaidri [prātā] domāto celt priekšā, tad vajag pateikt arī to, kas tam ir pamata[83] (jo 'ķermeniskais', 'dzimušais' vai 'iznīcīgais' var būt gan cilvēks, gan vērsis, gan zirgs). Tāpat arī šeit. Esošā dabu izmeklējošais[84] lai neapstājas sacīdams, kas [tā] nav, bet, lai pie sacītā, kas nav, piebilst arī, kas tā ir, jo cik daudz vieglāk ko vienu aptvert, nekā no visa pa vienam atteikties. Tā, izslēdzot, kas esošais nav, un apstiprinot, kas ir, domājamais varētu būt aptverams. [...]
Šīs sadalās beigās Gregorijs. vēlreiz paskaidro, ka daudz vieglāk ir ar tā palīdzību, "kas" kaut kas ir, pateikt, kas tas nav, nekā sakot, "kas" kaut kas nav, pateikt, kas tas ir.
Vai[85] tas, tātad, ir katram skaidrs?
10. Tā kā Dievišķais mums ir neķermenisks, tad mazliet papētīsim tālāk: vai nekur [tas nav], vai kaut kur [Dievišķais] ir? Jo, ja nekur, tad kāds no pārāk pētošiem jautātu, kā tad tas lai [vispār] būtu? Jo, ja neesošais - nekur, tad varbūt tas, kas nav nekur, nemaz nav. Bet, ja kaut kur ir, tad katrā ziņā ir vai nu visā[86], vai pāri visam. Bet, ja visā - vai kādā [tā daļā] vai visur? Un, ja [tas ir] kādā [daļā], tad tiek kaut kā mazāka ierobežots, bet, ja visur, tad [to ierobežo] kas lielāks par citu lielo[87], es saku [kā] saturošais - saturu, ja viss visu grasītos ierobežot, un neviena vieta tad nebūtu brīva no ierobežošanas. Tas [izriet], ja [Dievišķais ir] visā. Un, kur [bija Dievišķais], pirms tapa viss? Jo tas ne mazāk [ved] bezizejā. Bet, ja [Dievišķais ir] pāri visam, vai nebija nekā, kas Viņu no visa norobežotu? Bet kur ir [tas] "pāri [visam]"? Un kā iedomāties pāri sniedzošos un to, kam pāri sniedzas[88] kad nav robežas, kas tos atdalītu un norobežotu[89]? Vai nevajag noteikti būt videi[90], kura norobežotu visu un to, kas pāri visam? Un kas cits [vide] ir, ja ne vieta, no kuras esam vairījušies? Es vēl nesaku, ka Dievs būtu pavisam ierobežots, ja būtu uztverams domai, jo saprašana[91] ir viens no ierobežojuma veidiem.
11. Kādēļ es par to runāju[92], [kas] varbūt daudzu ausīm ir pārāk sarežģīti[93], bet saskaņā ar tagad nostiprinājušos runas veidu, kas, iedzimto[94] un vienkāršo necienot, ienesis sapītu un mīklainu [izteiksmi], tā kā koku var pazīt pēc augļiem, es saku: tumsību, kas rada[95] šādu mācību - pēc izsacītā neskaidrības? Jo, ne lai pats šķistu neparastā teicējs un parādītos gudrības pārpilns, pīdams mezglus un mīklas[96] atrisinādams (tas Daniela varenais brīnums!), bet lai varētu parādīt to, ko es [jau] no sakuma savā runā gribēju pateikt. Kas tas bija? Tas, ka Dievišķais, cilvēka domai ir netverams, nedz vispār [var] iedomāties kāds[97] ir [Dievišķais]. [...]
Tālāk runā Gregorijs pārdomā iemeslus tam, kāpēc "Dievs nav domai tverams", kā pašsaprotamu pievemdams, ka tas nav skaudības aci. Atzīdamies, ka varbūt kāds, kas ir Dievam tuvāks, zina citus iemeslus, Gregorijs domā, ka tas ir arī tāpēc, ka "to, ko viegli iegūt, viegli arī pazaudēt".
12. ... Par to tad lai filozofē tie, kuriem [tas] rūp un lai uzkāpj līdz izpētes virsotnei! Bet mums - "zemes saistītajiem"[98] (kā saka dievišķais Jeremija) un ar biezo miesu apsegtajiem, ir zināms tas, ka tāpat kā nav iespējams apsteigt savu ēnu, lai ka steigtos (jo tā vienmēr atraujas tikpat, cik ir noķerta) vai kā acis [nevar]  tuvoties redzamajam bez gaismas un gaisa starpniecības, vai kā peldošai sugai [nav iespējams] izslīdēt ārpus ūdens, tā arī neiespējami tiem, kas ir ķermenī, bez ķermeniskā [starpniecības] pilnība savienoties ar domājamo[99]. Jo vienmēr kaut kas [no] mūsējā iejaucas, lai kā prāts, sevi no redzama atšķīris un sevī nokļuvis[100], mestos pieķerties radniecīgajam un neredzamajam. Par to var pārliecināties šādi.
13. Vai dvesma[101], uguns, gaisma, mīlestība un gudrība, taisnība prāts, vārds un tam līdzīgais nav pirmās dabas[102] nosaukumi? Kas tad [no tā izriet]? Vai vari iedomāties dvesmu bez kustības[103] un izplūšanas[104]? Vai uguni ārpus vielas un augšup nešanās, tam raksturīgās krāsas un aprisēm? Vai gaismu - nesajauktu ar gaisu un atraisītu no tā, kas to it kā dzemdē un gaismo? Bet kādu [iedomāsies] prātu, ja ne cita [esošu],[105] kura domas - klusas vai izpaustas - ir kustības? Un [vai vari iedomāties] kādu citu vārdu[106] kā vien mūsos klusējošo vai [no mums] izplūstošo (es atturēšos teikt - pazūdošo)? Un vai [iedomāsies] kādu citu gudrību nekā iemaņas dievišķā un  cilvēciskā vērojumos?[107] Vai ne kā slavējamus noskaņojumus, pretējus netaisnībai un naidam, [iedomāsies] taisnību un mīlestību, kas te pastiprinoties, te vājinoties un te uzrodoties, te nozūdot, dara mūs un maina[108], tāpat kā krāsas - ķermeņus? Vai arī mums vajag, visu to atstājot, Dievišķo, cik iespējams, Pašu Sevī skatīt, no šiem attēlojumiem savācot kādu vienu daļēju priekšstatu? [Bet] kas tad tas par izdomājumu no [attēlojumiem], kas būtu kas cits nekā tie[109]? Un kā Vienais, pēc [savas] dabas nesajaukts un nesalīdzināms, [varētu būt] visi šie [tēli] un katrs no tiem pilnīgi? Tik grūti mūsu prātam iziet ārpus ķermeniskā un tīru[110] neķermenisko iepazīt, kamēr ar savu vājumu uzlūko to, kas pāri spēkiem.
Lai arī ikkatra domājoša būtne[111] tiecas pie Dieva un pirmā cēloņa, tomēr satvert [to] nespēj, manis minētā iemesla dēļ. Bet šai tieksme gurstot un it kā lokoties[112] un nepanesot šo trūkumu, tā veic otru peldējumu,[113] vai nu lai, skatoties uz redzamo, kaut ko no tā maldīdamās darītu par dievu (Kas gan no redzamā būtu tik ļoti augstāks un dievišķāks[114] par redzētāju, ka [redzamais] būtu pielūdzams, bet [redzētājs] - pielūdzējs!), - vai arī lai no redzamā skaistuma un labiekārtas iepazītu Dievu un redzi lietotu par ceļvedi pie neredzamā, bet nepazaudētu Dievu redzamā krāšņuma[115] dēļ.
14.-16. sadalās Gregorijs tuvina abu piedāvāto iespēju izvērsumus 1) apskatīdams "kā" un piedāvādams atbildi uz "kāpēc" daži kaut ko no redzamā dara par pielūdzamu; 2) vadoties no prāta apsvērumiem, parāda, ka. redzamais liecina ^par. neredzamu Autoru. Bet, pat ja Kāds redzama izcelsmi piedēvētu gadījumam, tad tam nevarētu piedēvēt redzamo uzturošo likumību. Tā "Dieva dāvātais un visiem iedzimtais prāts, kas ir pirmējs un visiem dots likums, no redzamā ved pie "Dieva."
16. ... Un sacīsim atsākdami atkal.
17. Dievu, kas Viņš ir pēc dabas un būtības, neviens no cilvēkiem nekad nav nedz atradis, nedz atradīs. Bet, ja reiz atradīs, tad tie, kuri grib, lai par to filozofē un meklē. Atradīs, kā es domāju, pēc tam, kad dievveidīgais un dievišķais, es saku - mūsu prāts un vārds, savienosies ar sev radniecīgo[116] un tēls pacelsies pie sava pirmtēla,[117] pie kura [tas] tiecas. Un tieši tas man šķiet filosofēmas[118] vērts, ka "reiz mēs pazīsim, kā paši esam atzīti"[119]. Bet tagad viss, kas līdz mums sniedzas, ir maza urdziņa un it kā varenas gaismas vārgs atspīdums. Tāpēc, ja kāds atzinis Dievu un [Viņa] atzīšanai ir apliecināta, tad tik lielā mērā atzinis, cik viņš izrādījies gaismveidīgāks par citu, kas nav līdzīgi apspīdēts. Un šis pārākums par pilnīgu tiek uzskatīts nevis patiesībā, bet samērojot ar tuvākā spēkiem.
Sekojošajā Gregorijs parāda, ka neviens no Rakstos pieminētajiem dievpieredzējušajiem nav ne pieredzējis, ne aptvēris, ne iepazinis Dieva būtību, bet tikai parādīšanos vai klātbūtni. Varbūt, ja Pāvils būtu ko pateicis par savu pieredzi "trešajās debesīs," mēs zinātu ko vairāk, bet, tā kā tas bija "neizsakāmi, tad arī mēs to godināsim klusējot". Tādējādi apstiprinās, ka mēs "daļēji atzīstam' (zinām; 1. Kor 13, 9) un šobrīd to "nest nespējam”.
21. Tātad katra patiesība un katrs vārds ir ar grūtībām apliecināms[120] un vērojams[121]. Un it kā ar mazu rīku ko lielu darinām, kad ar cilvēcisku gudrību medījam esošā ziņu[122] un kad ar sajūtām[123] vai arī - ne bez sajūtām, kas mūs apved[124] un maldina[125], pievēršamies domājamam. Un tīram prātam ar tīram lietām sastopoties, mēs nespējam kaut nedaudz ietuvoties patiesībai un pratu pieveidot uztvertajam. Bet, jo vārds par Dievu ir pilnīgāks, jo grūtāk tas izdibināms[126] un jo vairāk [tam] ir iebildumu[127] un grūtu risinājumu. [...]
Tā Zālamans, kas bija par visiem pirms viņa un ar viņu bijušiem gudrākais, kuru Dievs apdāvināja ar sirds plašumu un par smiltīm bagātāku vērojumu straumi[128], jo vairāk iedziļinās dziļumos, jo vairāk apreibst[129] un par gudrības mērķi uzskata - atrast cik tālu tā aizbēgusi. Bet Pāvils mēģina sasniegt tikai Dieva tiesas[130] - es nesaku Dieva dabu, jo viņš zināja, ka tas ir neiespējami. Bet tā kā [viņš] neatrod nedz izeju, nedz apstāšanos augšupejā[131] un [viņa] domas pūles nekad nenonāk līdz skaidrai robežai, vienmēr kaut kam, kas tikai pamazam atklājas, paliekot (ak brīnums, kaut ari pats es varētu piedzīvot to pašu!), tad viņš noslēdz savu vārdu ar izbrīnu un visu to sauc par "Dieva bagātību un dzīlēm"[132]. Turklāt [Pāvils] apliecina Dieva tiesas par neaptveramām, teikdams gluži kā Dāvids, kas Dieva tiesas dēvē par "varenu bezdibeni"[133], kurā pamatu nevar aizsniegt ne ar mēru, ne sajūtām, turklāt saka, ka apbrīno atzinu, kas [nāk] no viņa paša un viņa satvara, jo tā ir "spēcīgāka par [viņa] spēku[134] un tvērienu.
(22.) Teksta filozofiska izbrīna izraisītu jautājumu veidā seko Gregorija parafrāze par 139. Psalmu, kurā, pēc Gregorija domām, "Dāvids pievēršas pats sev" un pārjautā cilvēka veidojumu, spējas un saikni ar divām pasaulēm — zemo un augsto. Izbrīnam nebeidzoties, Gregorijs izsaucas; "Un viss tas mājo šai mazajā kosmā — cilvēkā!"
23.-25. Gregorijs apraksta dažādību un jautā tās iemeslus apkārtējā pasaulē, kura, neskatoties uz savu daudzveidību, turas labā saskaņā. [Šī daļa atsauc atmiņā brīdinošo balsi, kuru Ījabs dzirdēja tuksneša  vētra (Ījaba grāmata. 38, 39)  Radītā varenības apbrīna beidzas ar Hellādas meistaru (Pallādijs, Daidals, Fīdijs, Euklīds un citi) veikumiem kara mākslā, glezniecībā, tēlniecībā un ģeometrijā salīdzinājumu ar radītajā atrodamo, kam pirmie ir tikai labāk vai sliktāk veikti atdarinājumi. Turpinot (26., 27) apbrīnot daudzveidību, kārtību un neizprotamo bagātību augu un stihiju pasaulē, Gregorijs aicina ieraudzīt tajā Dieva varenību un cilvēka mazspēju izdibināt "pat šīs lietas". No zemes Gregorijs aicina domās (28.) pacelties un izsekot gaisam, vējam un debesīm un, ja tas jau prāta paveikts, tad pievērsties debešķīgajam, "ņemot vairāk par palīgu ticību kā vārdu (prātu)" un tuvojoties tālākajam neaizmirst savu "nezinu pat par tuvāko," lai nekļūtu "pat savu nezinu nezinoši."
29. Nezinot ne zvaigžņotās debess izcelsmi, ne to, kas zem kājām, nespējot sevi pašu savaldīt, tu tiecies pēc tā, kas augstāks par tavu dabu. Un pat, "ja tu izzinātu visas zvaigžņu kustības, tad ari tā vēl nebūtu esošā aptvēršana, bet tikai kaut kādas kustības novērošana. Ar to ilgstoši nodarbojoties, tā daudzus noved pie vienādiem novērojumiem, un tāpēc sevi paaugstinājusi, saukdamās par zinātni." Un nobeidz Gregorijs šo daļu ar Saules spēka un varenības slavinājumu, kurā "Saule savas pazemīgās mērenības dēļ silda, bet nededzina".
30. Sākas ar atsauci uz to, ko teicis kāds, kurš nav mūsējais, ka Saule jutekliskajā ir tādā pašā veidā kā Dievs - domājamajā. Pakāpeniski no Saules sakārtotās diennakts un gadalaikiem Gregorijs pāriet pie zvaigznēm un mēness, kuru dabu nezinot, vēl mazāk kas var būt zināms par viņu ietekmi uz mūsu likteni.
31. Nobeidzot šo runu, Gregorijs pievēršas enģeliskajām, jeb domājamajām būtnēm, kuras tāpat kā pirmā būtība arī sauktas par garu, un uguni, tāpēc ka gan domājamas, gan šķīstījošas. Tad, uzskaitīdams visas deviņas eņģeļu kārtas, Gregorijs ataino, cik pilnīgi tās ir uzņēmušas Dieva Gaismu, pašas kļūdamas par otrās gaismas nesējām un spēdamas apgaismot citas būtnes. Katrai no eņģeļu kurtām Visumā ir uzticēta kāda sfēra, kurā tā kalpo, lai ari spēj pārvietoties visur ar gatavību palīdzēt. Tai pašā laika eņģeļi mūžība vēro Dieva godību, bet ne tāpēc, lai Viņš tiktu pagodināts, jo "ko gan var klāt likt tanī, kurš Pats visu ar Sevi piepilda."
31. [...] Ja tas būtu pienācīgi slavināts — pateicība Trijādībai un Vienai Trijās Dievībai, bet, ja neatbilstoši tam, kā kārots — arī tad mans vārds ir uzvarējis. Jo [tieši] to tas centās parādīt, ka par prātu ir spēcīgāka ne vien to otro[135] daba, bet vēl vairāk tā Pirmā un Vienīgā, es kavējos[136] teikt — Visuaugstākā[137].


[1] MSS QPD pievieno: "sacīta Konstantinopolē".
[2] Jēdzienu "teologs", priekšstatu par teologu.
[3] Var: uztvertu, satvertu, pieņemtu.
[4] Var: lai [viņi] gaismu uzņemtu ar gaismu.
[5] Var: kas uzmanīgi, kas ar to nodarbināti, kas tajā vingrinās, kam tas rūp
[6] Burt.: bezvējš, mierīga jūra, gluda jūras virsma.
[7] Var: riņķošana, griešanās
[8] Var: tādiem, kurus pārņēmušas trakas dusmas.
[9] Sal. ar 1. Kor. 13,12.
[10] Jer. 4,3.
[11] Sal. Jes. 28, 25.
[12] Var: par galvu, aizstāvi, patronu likdami.
[13] Var: rodas, atspīd, uzplaiksnī.
[14] apgaismība, apgaisme, zibsnis, gaisma, kas "iespīd"
[15] Var: kas ir neparasti, negaidīti, kas ir paradokss
[16] Var: kvēli, kāri, ar karstu vēlēšanos, centīgi.
[17] Šeit sākas daudziem patristikas pārstāvjiem kopīgas izpratnes izklāsts: Mozus dievatklāsmes ceļš Sinaja kalnā tiek simboliski ieraudzīts kā katras dvēseles ceļš pie dievatziņas. Tādējādi Mozus uzkāpšana ir simboliski pieejama visiem, kas grib kļūt par teologiem jeb Dieva pazinējiem. Šī simbola izteiksmei veltīts, piem., Nisas Gregorija sacerējums "De Vita Mosis". Gregorija runa par teoloģiju ari ir saprotama kā viņa ceļš Sinaja kalnā.
[18] Var: būdams izbijies, trīcot.
[19] Var: Dievam tuvotos
[20] Viss sekojošais šajā sadaļā ir Ex..19, 13-24 un Ex. 24. interpretācija.
[21] Var: cenai, vērtībai.
[22] Vairākuma, tautas.
[23] Ebr. 12,19.
[24] Burt.: ļaundaroši.
[25] Var: sakauts, sasists, nomocīts.
[26] Mt. 21,41.
[27] Mājiens uz Jer. 13,23.
[28] 1.Pt. 5,8.
[29] Var: nicina
[30] LXX Hab. 1,8.
[31] Var: viltīgi izdomātajā, sagudrotajā, viltībā, sofismos
[32] Cant. 2, 15.
[33] Var: likums, mācība.
[34] Var: tiem, kas uzkāpuši, ieradušies, uzsteigušies virsotnē. Par to, ka tikai "tīrais var sastapt Tīro"
[35] Var: ko es pārcietu.
[36] Var: skrēju
[37] Var: satvertu, saprastu.
[38] Burt.: saritinājies, sagriezies.
[39] Var: mugura, aiz-puse
[40] Var: apsegtu, aizsargātu, pasargātu.
[41] burt. nozīme: skatīties caur spraugu, plaisu, caurumu.
[42] Var: būtību.
[43] Ex 25, 290; Ex. 36,35-36. Alegoriskā Rakstu interpretācija - tas, kas tika darināts svētnīcai (teltij), ataino debesu pasaules kārtību, dievišķo kārtību.
[44] Var: beidzamo, galējo, pēdējo.
[45] Var: godība, varenība; Ps. 8, 2.
[46] Var: tā runa par Dievu, tā zini Dievu, dievvārdo
[47] Bija ļoti negaidīti atklāt, ka Raksti Mozu sauc par "faraona dievu"! LXX Ex.7,l
[48] Var: pēc būtības.
[49] T.i., neviendabīgo.
[50] Var: zināt, prātot, satvert domu, ar domu
[51] Jau Aleksandrijas Filons par teologiem sauca gan Mozu, gan Platonu. To pārņēma Aleksandrijas skolas kristieši. Rēķinoties ar Aleksandrijas skolas iespaidu uz Gregorija domāšanu, likumsakarīgs ir vārda teologs lietojums attiecībā uz Platonu. Tikko pieminētā raksta autors, uzskatīdams, ka citāts norada uz hermētisko literatūru, atzīmē piemērus no vēlīnās Bizantijas literatūras, kuros ari Hermēss saukts par teologu
[52] Var: saprasts, priekšstatīts, domāts.
[53] Var: darīt skaidru, atklātu.
[54] Var: slinka, kūtra, nespēcīga.
[55] Var: notikumu, darbu
[56] Var: rupjā, resnā, treknā, smagā, stulbā miesa. Miesiņa; deminutīvs, iespējams, norāda uz noniecinājumu
[57] Var: proporcionāli pakāpei
[58] Fil. 4, 7. Lai arī mājiens uz šo vietu ir nepārprotams, Gregorijs lieto citus vārdus
[59] Var: stingra, precīza.
[60] Ps. 8, 1.
[61] Attiecas uz "Tavu pirkstu darbu", ar ko var domāt visu radību.
[62] Nepieejama, nesaprotama, burt.: tāda, ko nevar paņemt
[63] Var: neierobežota.
[64] Var: daba.
[65] 1. Kor. 15, 14
[66] Var: godīgumu, labprātību, vaļsirdību.
[67] Burt: [ir] skolotājs.
[68] Burt.: kā (karaspēka) ierindā nostādītā.
[69] Var: sākotnējo, galveno, vadošo, ķēnišķo, arhēgu; burt.: tāds, kas ir par sākumu, cēloni
[70] Var: nedotu esamību
[71] Visskaistāk.
[72] Precīzāk: dziesmu, kuru pavada uz kitāras.
[73] Salīdzinājums līdzīgs kā Platona dialoga Faidons (Phaed. 73d), kur Sokrāts to izmanto kā daļu no dvēseles nemirstības pierādījuma.
[74] Var: Dieva būtība, saistīts ar iepriekšējo KA un KAS IR atšķiršanu.
[75] Var: prāts.
[76] Ps. 119, 131 (LXX 118, 131).
[77] l Kor. 2,10.
[78] Arist. Metaph. 11,7, 1072a, 25-30.
[79] Var: vārds, mācība; lat.- doctrina
[80] Var: aplokā, aulā
[81] Var: būtību, pamatu. Šai pašā nozīmē vārds lietots Ebr. 1,3.
[82] l Kor. 2,16.
[83] Burt.: to, kas guļ apakšā, to, kas palikts apakšā.
[84] Burt.: kas nodarbojas ar daudzām (parasti - ne savam) lietām, pārāk ziņkārīgs.
[85] Šis "vai" ietver nozīmi "ja vari, tad noliedz to".
[86] Var: Visumā, Visums, kā angļu universe. Iespējams, ka "viss" jādomā kā "viss, kas ir domājams".
[87] Var: kas lielāks par citam lielām lietām.
[88] Var: pārpaceltais un tas, kam pāri pacelts, var arī - tāds, kas līst pāri malām, un tas, kam līst pāri
[89] Var: noteiktu (kā 'definētu').
[90] Var: vidum
[91] Var: sapratne, satveršana, jēdziens
[92] gāju cauri, ar nozīmi - sīki, detalizēti kaut ko izpētīt.
[93] Var: sīki, detalizēti, ar pieskaņu - lieki, ziņkārību apmierinoši
[94] Labdzimušo, cildeno, ar tīru tikumu, lielisko, dižciltīgo, dabisko.
[95] Darbina.
[96] Var: noslēpumaino, neizprotamo (Dan 5,12).
[97] Šai gadījumā ar pieskaņu: cik liels, cik varens.
[98] Var: "zemes gūstekņiem", Jeremijas Raudu dz. 3, 34.
[99] Var: garīgo, prātīgo
[100] Var: sakopojies, dzimis. Sevī savākts prāts, būdams neredzams, spēj atspoguļot neredzamo.
[101] Var: elpa, dvaša, vējš, gars
[102] Var: būtības.
[103] Var: nešanas, auglības, straujas kustības.
[104] Norāda uz vēja vai elpas izcelsmi, sākotni.
[105] T.i., [esošu] tajā, par ko doma.
[106] Var: prātu
[107] Var: apcerē, skatīšanā
[108] Burt.: citādo, dara citādus.
[109] Burt.: no tiem un ne tie.
[110] Burt.: kailu.
[111] Var: ar prātu, ar valodu apveltīta daba
[112] Burt.: trīcēt, kaut ko ļoti gribot, ari - raustīties (konvulsijās).
[113] Izteiciens, kas apm. nozīmē - veikt otru mēģinājumu, mēģināt vēlreiz.
[114] Burt.: dievveidīgāks.
[115] Var: varenības.
[116] Var: dzimto, savējo.
[117] Var: ikona (attēls, tēls) pie sava arhetipa
[118] Var: tā, par ko tiek filosofēts, filosofēšanas "priekšmets".
[119] Ļoti tuvs 1.Kor. 13, 12.
[120] Var: atšķirams, izdibināms
[121] Var: iemācāms, caurskatāms
[122] Var: viedu, atziņu, zināšanu.
[123] Var: jūtām, jutekļiem
[124] Var: ved pa apkārtceļiem.
[125] Var: spiež klaiņot, klīst; ved turp šurp, noved no ceļa.
[126] Var: nepieejamāks.
[127] Var: iespēju pieķerties, vājo vietu.
[128] 3.Reg. 5,9 (LXX: 4,29).
[129] Var: noreibst, paģībst, sagrīļojas.
[130] Var: lēmumus, spriedumus, nodomus
[131] Var: uzkāpšanā, kāpšana arvien augstāk.
[132] Rom. 11,33.
[133] Ps. 36, 6 (LXX Ps 35,7).
[134] Ps. 138,6.
[135] Šķiet, ka domāti iepriekš slavinātie eņģeļi.
[136] "Kavējos", nevis tāpēc, ka tas būtu nepareizi, bet tāpēc, ka tas var izraisīt pārpratumu. Ja Dievs ir Visaugstākā vai "Pāri visam [esošā]" daba, tad var šķist, ka ir kāda virkne, kuras "galva" jeb "virsotne" ir Dievs. Lai no šī pārpratuma izvairītos, Gregorijs saka "Vienīgā"
[137] Var: Pāri visam [esošā].