Otra teoloģiskā runa.
Par teoloģiju[1]
1. Iepriekš mēs ar vārdu attīrījām Teologu[2], izklāstīdami,
kādam [tam] jābūt, kā priekšā, kad un cik tālu filozofēt. [Un tas ir —] cik
iespējams tīriem, lai gaisma uzņemtu[3] gaismu[4]; un to priekšā, kas
nopietni[5], lai vārds nebūtu neauglīgs, iekrizdams neauglīgā
zemē; un kad mums iekšā ir miers[6] no āra virpuļošanas[7], lai
mums, līdzīgi satrakotiem[8], neaizcērtas elpa; un tik, cik esam aizsnieguši
vai esam aizsniedzami[9]. Pēc tam, kad tas ir tā un mēs savus Dieva
"arumus esam atjaunojuši, lai nesētu ērkšķos"[10], un "zemes vaigu esam nogludinājuši"[11], piemērodamies
Rakstiem un piemērodami [citus], ķersimies nu pie teoloģijas vārdiem, par runas
valdnieku likdami[12] Tēvu un Dēlu un Svēto
Garu, par kuriem ir šī runa — lai [Tēvs] dāvā labvēlību, lai [Dēls]
līdzdarbojas, lai [Gars] iedvesmo. Bet labāk [sacīt]: lai no viena dievišķuma
dzimst[13] viena iegaisme[14] — vienoti dalīta un dalīti vienota, kas ir nedomājami[15].
2. Bet, man dedzīgi[16] kāpjot kalnā[17], vai patiesāk sakot, — dedzīgi un tai pašā laikā
— drebot[18]
(pirmais — cerības, otrais — vājuma dēļ), lai nokļūtu mākonī un ar Dievu
saietos[19]
(jo to pavēl Dievs), ja ir kāds Ārons[20], tad lai līdzkāpj un apstājas tuvumā, bet, ja būtu
jāpaliek ārpus mākoņa, lai to pieņem. Bet, ja ir kāds Nadābs vai Abiūds vai
kāds no vecajiem, lai kāpj, bet stāv nostāk atbilstoši tīrības cieņai[21], liet,
ja kāds ir no pūļa[22],
tāda augstuma un vērojuma necienīgiem, ja viscaur netīrs, lai netuvojas, jo tas
ir bīstami. Bet, ja kāds uz šo brīdi šķīstīts, lai paliek lejā un klausās tikai
balsī, taures skaņās un kailos dievbijības vārdos[23] un
lai skatās uz kūpošo un zibens izgaismoto kalnu [kā uz] draudu un reizē brīnumu
tiem, kas nespēj uzkāpt. Bet, ja kāds ir ļauns un mežonīgs zvērs, vērojuma un
teoloģijas vārdos pavisam nespējīgs, tas lai viltīgi[24] un
ļaundabīgi neslēpjas meža midzenī, lai pēkšņi uzkluptu kādam dogmātam vai
izteikumam un ar saviem apvainojumiem saplosītu veselīgo mācību, bet, tieši
otrādi, lai nostājas vēl tālāk un atkāpjas no kalna, vai arī viņš tiks nomētāts
akmeņiem un satriekts[25] un [kā] "ļaunais — ļauni beigs"[26]. Jo zvēriskajiem patiesi un cieti vārdi ir
akmeņi, — lai arī [tas] būtu "leopards", tas nomirs "ar saviem
plankumiem"[27]; vai "plēsīgs un rēcošs lauva"[28], kas meklē, kā par barību padarīt mūsu
dvēseles vai [mūsu] sacīto; vai cūka, kas samīda[29] skaistās un mirdzošās patiesības pērles; vai
"arābu" vai citas cilts "vilks"[30], vai arī kāds par tiem vēl asāks savos gudrojumos[31];
vai "lapsa"[32] — viltīga un neticīga dvēsele — ikreiz cita,
brīdim un vajadzībai pieveidojoties, kurai par barību ir miruši un smirdoši
ķermeņi vai mazās vīnogas, kad lielās izslīd; vai kāds cits no plēsoņām, [kas
pārtiek no tā] ko likums nepieļauj kā baudīšanai un ēšanai nešķīstu. Jo vārds[33] no tādiem grib attālināties un būt uzrakstīts uz
cietām akmens plāksnēm un [turklāt] abpusīgam atklāta un slēptā likuma dēļ, jo
pirmais ir daudziem, un lejā paliekošiem, bet otrais — dažiem un virsotni
sasniegušiem[34].
3. Bet kas ar mani
notika[35],
draugi un noslēpumos iesvētītie un patiesības līdzmīlētāji? Es steidzos[36], lai uztvertu[37] Dievu,
un tā uzkāpu kalna, iekļuvu mākoni, no vielas un vieliskā nonācis iekšā, un
sevi, cik iespējams, savācies.[38] Bet, kad pacēlu acis, ar
grūtībām ieraudzīju Dieva aizieni[39] un
arī to - akmens - mūsu dēļ iemiesota (Dieva) Vārda - aizsegtu.[40] Un mazliet es redzēju cauri[41] - ne
pirmo un nesajaukto un sevi, es saku - Trijādību, zinošo dabu[42], un
ne iekšpus pirmā priekškara mītošo un ķerubu pilnīgi apsegto[43], bet to malējo[44] un
līdz mums sniedzošos. Tas ir, cik man zināt, tas
dižums, kas [ieraugāms] Viņa darinātajā un pārvaldītais radība, vai - ka
dievišķais Dāvids sauc - krāšņums[45]. Jo
tā ir Dieva aiziene, kas aiz Viņa [mums ļauj] Viņu zināt, tāpat kā saules ēnas
un atveidi ūdeni vārgām acīm parāda sauli, jo pašu [sauli] uzskatīt nevaram,
tās tīrajai gaismai pārspējot mūsu uztveri. Tad nu tā teoloģizē[46], pat ja tu būtu Mozus, faraona dievs,[47] pat ja būtu kā Pāvils sasniedzis trešās debesis
un klausījies neizsakāmus vārdus, pat ja nokļūtu augstāk par viņu, eņģeļu vai
ercenģeļu stāvokļa un kārtas pagodināts. Jo viss, kas ir debesīs un pārdebesīs,
lai arī pēc dabas[48] ir daudz augstāks par mums un Dievam tuvāks,
tomēr [atrodas] daudz tālāk no Dieva un pilnīgas [Viņa] aptveršanas, nekā
pārsniedz mūsu salikto[49], zemo
un lejup ietiekto maisījumu.
4. Un tāpēc jāatsāk
vēlreiz: "Izzināt[50] Dievu
grūti, bet izteikt neiespējami, ka filozofēja kāds hellēņu teologs[51] (un visai veikli, man šķiet); lai uzskatītu, ka
viņš to aptvēris, viņš teica - "grūti" un, lai izvairītos no
atspēkojuma, [piebilda] - "neizsakāmi". Bet es saku — izteikt
neiespējami, bet izzināt vēl neiespējamāk. Jo, kas izzināts[52], to vārds var parādīt[53] (ja
ne pietiekami, tad vismaz neskaidri) tādam, kam ausis nav galīgi sabojātas un
doma novājināta[54].
Bet tik lielu lietu[55] [ -
Dievu -] ar domu aptvert ir gluži neiespējami, un tas ir nesasniedzami ne tikai
samaitātiem un zemē slīgstošiem, bet arī ļoti paaugstinātiem un dievmīlošiem un
vienlīdz katrai dzimušai dabai, visiem, kam šī tumsa un biezā miesa[56] aizšķērso patiesības saprašanu.
Bet es nezinu, vai tāpat ir ar
augšienes un prāta labām, kas tādēļ, ka ir tuvas Dievam un pilnas gaismas
apspīdētas, varbūt ari ir apskaidrotas, pat ja ne pilnība, lād vismaz par mums
pilnīgāk un izteiksmīgāk. Un cits par citu, atbilstoši kārtai[57], vairāk vai mazāk.
5. Tas nu lai paliek,
taču attiecībā uz mums - ne tikai "Dieva miers pārsniedz katru prātu"[58] un aptveršanu, bet arī tas, kas apsolījumā
sagatavots taisnajiem, ir nedz acīm redzams, nedz ausīm dzirdams, nedz domai
vērojams (ja vien mazliet), - jo droša[59] atziņa
[mums] nav ari par radīto. Jo par to, ka ari tajā ir tikai ēnas, pārliecinies,
kad vien tu dzirdēsi; "Es redzēšu debesis, Tavu pirkstu darbu, mēnesi un
zvaigznes"[60] un stingro likumību tajos, [jo saka to] nevis
tagad redzošais, bet kas, iespējams, kādreiz redzēs, jo tālu tam[61] priekšā ir nesatverama[62] un
neaptverama[63] būtība[64], kas
pāri visam un no kuras viss. [Par neaptveramu] saucu nevis to KA IR, bet KAS
IR. Jo "mūsu pasludinājums nav tukšs, un mūsu ticība nav velta"[65], un tā mēs nemācām. Un nevērs atkal mūsu atklātību[66] par bezdievības un apmelojumu sākumu! Un necelies
pret mums, kas atzīstamies sava neziņa! Jo visnotaļ atšķiras - būt
pārliecinātam, KA kaut kas IR un zināt, KAS tas ir.
6. Jo ka Dievs ir gan
visu radošais, gan saturošais cēlonis, mums māca[67] gan
redze, gan dabiskais likums: [redze - ] pievērsdamas redzamajam, kas skaisti
nostiprināts un veic savu ceļu un, lai saku tā, nekustīgi kustas un nesas, bet
[dabiskais likums] — no redzamā un izkārtotā[68] secinādams par aizsācēju[69]. Jo kā gan viss pastāvētu un sastāvētu, ja Dievs
šo visu neīstenotu[70] un nesaturētu? Jo, kas gan redzēdams brīnišķi[71] darinātu kītāru labā kārtībā un skaisti izveidotu
vai dzirdēdams kitārspēli[72], iedomāsies
ko citu, kā kītāras darinātāju un kītāristu un domā netrauksies pie viņa, lai
arī nebūtu gadījies ar acīm to iepazīt?[73] Tā
arī mums radošais, kustinošais un radīto turošais ir skaidrs, kaut gan domai
neaptverams. Un tas patiešām ir nejēga, kas līdz [tādam secinājumam] nenonāk
pats, sekodams dabiskajām norādēm. Bet tas vēl nav Dievs[74], ko
esam iztēlojušies vai izveidojuši, vai vārds[75]
ir aprakstījis. Ja kāds reiz Viņa apjēgsmē cik necik iekļuvis, tad kas [tam
būs] pierādījums? Kurš tādā veidā ir nonācis līdz gudrības galam? Kurš jebkad
ir bijis tādas dāvanas pagodināts?' Kurš tik ļoti "muti ir atvēris un garu
ievilcis"[76], lai "Visu izdibinošajā un arī Dieva dzīles
zinošajā"[77] Garā tā satvertu Dievu, ka tam turpmāk neko vairs
nevajag, kā tādam, kas jau ir ieguvis "pašu augstāko"[78],
pie kā tiecas visa cildeno dzīve un doma.
Nākamajās divās sadalās (7.,8.)
Gregorijs ar reductio ad absurdum parāda, ka Dievs nevar būt ķermenis, ka Dievs
nav "piektais ķermenis" (jeb stoiķu "ēteris"), nedz ari
bezķermenisks, enģelisks vai pārenģelisks ķermenis.
9. Tātad šādi [domājot] — mums Dievs nav
ķermenis. Jo neviens no Dieva iedvesmotajiem to nav nedz teicis, nedz pieņēmis,
un tāda izpratne[79] nav mūsu
sētā[80]. Atliek vien pieņemt [Viņa] neķermeniskumu. Bet
"neķermeniskums" vēl neizsaka un neaptver būtību, tāpat kā
[apzīmējumi] "nedzimis", "nesācies", "nemainīgs",
neiznīcīgs", un kas vien par Dievu vai sakarā ar Dievu tiek teikts. Jo, kā
gan pamato Viņa dabu un pastāvību[81] tas,
ka Viņam nav nedz sākuma, nedz izmaiņas, nedz robežas? Bet, kurš patiesi tur
"Dieva prātu"[82]
un ir pilnīgāks vērojumā, tam atliek filozofēt un pētīt vēl tālāk, lai aptvertu
visu [dievišķo] esamību. Jo nepietiek, teikt "ķermenis",
"dzimušais", lai celtu priekšā un skaidri parādītu vienu vai otru
[lietu], par ko ir runa, bet, ja grib pilnīgi un skaidri [prātā] domāto celt
priekšā, tad vajag pateikt arī to, kas tam ir pamata[83] (jo
'ķermeniskais', 'dzimušais' vai 'iznīcīgais' var būt gan cilvēks, gan vērsis,
gan zirgs). Tāpat arī šeit. Esošā dabu izmeklējošais[84] lai
neapstājas sacīdams, kas [tā] nav, bet, lai pie sacītā, kas nav, piebilst arī,
kas tā ir, jo cik daudz vieglāk ko vienu aptvert, nekā no visa pa vienam
atteikties. Tā, izslēdzot, kas esošais nav, un apstiprinot, kas ir, domājamais
varētu būt aptverams. [...]
Šīs sadalās beigās
Gregorijs. vēlreiz paskaidro, ka daudz vieglāk ir ar tā palīdzību,
"kas" kaut kas ir, pateikt, kas tas nav, nekā sakot, "kas"
kaut kas nav, pateikt, kas tas ir.
Vai[85] tas, tātad, ir katram skaidrs?
10. Tā kā Dievišķais mums
ir neķermenisks, tad mazliet papētīsim tālāk: vai nekur [tas nav], vai kaut kur
[Dievišķais] ir? Jo, ja nekur, tad kāds no pārāk pētošiem jautātu, kā tad tas
lai [vispār] būtu? Jo, ja neesošais - nekur, tad varbūt tas, kas nav nekur,
nemaz nav. Bet, ja kaut kur ir, tad katrā ziņā ir vai nu visā[86], vai pāri visam. Bet, ja visā - vai kādā
[tā daļā] vai visur? Un, ja [tas ir] kādā [daļā], tad tiek kaut kā mazāka
ierobežots, bet, ja visur, tad [to ierobežo] kas lielāks par citu lielo[87], es saku [kā] saturošais - saturu, ja viss visu
grasītos ierobežot, un neviena vieta tad nebūtu brīva no ierobežošanas. Tas
[izriet], ja [Dievišķais ir] visā. Un, kur [bija Dievišķais], pirms tapa viss?
Jo tas ne mazāk [ved] bezizejā. Bet, ja [Dievišķais ir] pāri visam, vai nebija
nekā, kas Viņu no visa norobežotu? Bet kur ir [tas] "pāri [visam]"?
Un kā iedomāties pāri sniedzošos un to, kam pāri sniedzas[88] kad
nav robežas, kas tos atdalītu un norobežotu[89]?
Vai nevajag noteikti būt videi[90], kura norobežotu visu un to, kas pāri
visam? Un kas cits [vide] ir, ja ne vieta, no kuras esam vairījušies? Es vēl
nesaku, ka Dievs būtu pavisam ierobežots, ja būtu uztverams domai, jo saprašana[91] ir viens no ierobežojuma veidiem.
11. Kādēļ es par to
runāju[92],
[kas] varbūt daudzu ausīm ir pārāk sarežģīti[93], bet saskaņā ar tagad
nostiprinājušos runas veidu, kas, iedzimto[94] un
vienkāršo necienot, ienesis sapītu un mīklainu [izteiksmi], tā kā koku var
pazīt pēc augļiem, es saku: tumsību, kas rada[95] šādu
mācību - pēc izsacītā neskaidrības? Jo, ne lai pats šķistu neparastā teicējs un
parādītos gudrības pārpilns, pīdams mezglus un mīklas[96] atrisinādams
(tas Daniela varenais brīnums!), bet lai varētu parādīt to, ko es [jau] no
sakuma savā runā gribēju pateikt. Kas tas bija? Tas, ka Dievišķais, cilvēka
domai ir netverams, nedz vispār [var] iedomāties kāds[97] ir
[Dievišķais]. [...]
Tālāk runā Gregorijs pārdomā iemeslus
tam, kāpēc "Dievs nav domai tverams", kā pašsaprotamu pievemdams, ka
tas nav skaudības aci. Atzīdamies, ka varbūt kāds, kas ir Dievam tuvāks, zina
citus iemeslus, Gregorijs domā, ka tas ir arī tāpēc, ka "to, ko viegli
iegūt, viegli arī pazaudēt".
12. ... Par to tad lai filozofē tie,
kuriem [tas] rūp un lai uzkāpj līdz izpētes virsotnei! Bet mums - "zemes
saistītajiem"[98] (kā
saka dievišķais Jeremija) un ar biezo miesu apsegtajiem, ir zināms tas, ka
tāpat kā nav iespējams apsteigt savu ēnu, lai ka steigtos (jo tā vienmēr
atraujas tikpat, cik ir noķerta) vai kā acis [nevar] tuvoties redzamajam
bez gaismas un gaisa starpniecības, vai kā peldošai sugai [nav iespējams]
izslīdēt ārpus ūdens, tā arī neiespējami tiem, kas ir ķermenī, bez ķermeniskā
[starpniecības] pilnība savienoties ar domājamo[99]. Jo
vienmēr kaut kas [no] mūsējā iejaucas, lai kā prāts,
sevi no redzama atšķīris un sevī nokļuvis[100], mestos pieķerties
radniecīgajam un neredzamajam. Par to var pārliecināties šādi.
13. Vai dvesma[101],
uguns, gaisma, mīlestība un gudrība, taisnība prāts, vārds un tam līdzīgais nav
pirmās dabas[102] nosaukumi? Kas tad [no tā izriet]? Vai vari
iedomāties dvesmu bez kustības[103] un
izplūšanas[104]?
Vai uguni ārpus vielas un augšup nešanās, tam raksturīgās krāsas un aprisēm?
Vai gaismu - nesajauktu ar gaisu un atraisītu no tā, kas to it kā dzemdē un
gaismo? Bet kādu [iedomāsies] prātu, ja ne cita [esošu],[105] kura
domas - klusas vai izpaustas - ir kustības? Un [vai vari iedomāties] kādu citu
vārdu[106]
kā vien mūsos klusējošo vai [no mums] izplūstošo (es atturēšos teikt -
pazūdošo)? Un vai [iedomāsies] kādu citu gudrību nekā iemaņas dievišķā un
cilvēciskā vērojumos?[107] Vai
ne kā slavējamus noskaņojumus, pretējus netaisnībai un naidam, [iedomāsies]
taisnību un mīlestību, kas te pastiprinoties, te vājinoties un te uzrodoties,
te nozūdot, dara mūs un maina[108], tāpat kā krāsas - ķermeņus?
Vai arī mums vajag, visu to atstājot, Dievišķo, cik iespējams, Pašu Sevī
skatīt, no šiem attēlojumiem savācot kādu vienu daļēju priekšstatu? [Bet] kas
tad tas par izdomājumu no [attēlojumiem], kas būtu kas cits nekā tie[109]?
Un kā Vienais, pēc [savas] dabas nesajaukts un nesalīdzināms, [varētu būt] visi
šie [tēli] un katrs no tiem pilnīgi? Tik grūti mūsu prātam iziet ārpus
ķermeniskā un tīru[110] neķermenisko
iepazīt, kamēr ar savu vājumu uzlūko to, kas pāri spēkiem.
Lai arī ikkatra domājoša būtne[111] tiecas pie Dieva un pirmā cēloņa, tomēr satvert
[to] nespēj, manis minētā iemesla dēļ. Bet šai tieksme gurstot un it kā
lokoties[112] un nepanesot šo trūkumu, tā veic otru peldējumu,[113] vai nu lai, skatoties uz redzamo, kaut ko no tā maldīdamās darītu par dievu (Kas
gan no redzamā būtu tik ļoti augstāks un dievišķāks[114] par
redzētāju, ka [redzamais] būtu pielūdzams, bet [redzētājs] - pielūdzējs!), -
vai arī lai no redzamā skaistuma un labiekārtas iepazītu Dievu un redzi lietotu
par ceļvedi pie neredzamā, bet nepazaudētu Dievu redzamā krāšņuma[115] dēļ.
14.-16. sadalās Gregorijs
tuvina abu piedāvāto iespēju izvērsumus 1) apskatīdams "kā" un
piedāvādams atbildi uz "kāpēc" daži kaut ko no redzamā dara par
pielūdzamu; 2) vadoties no prāta apsvērumiem, parāda, ka. redzamais liecina
^par. neredzamu Autoru. Bet, pat ja Kāds redzama izcelsmi piedēvētu gadījumam,
tad tam nevarētu piedēvēt redzamo uzturošo likumību. Tā "Dieva dāvātais un
visiem iedzimtais prāts, kas ir pirmējs un visiem dots likums, no redzamā ved
pie "Dieva."
16. ... Un sacīsim atsākdami atkal.
17. Dievu, kas Viņš ir
pēc dabas un būtības, neviens no cilvēkiem nekad nav nedz atradis, nedz
atradīs. Bet, ja reiz atradīs, tad tie, kuri grib, lai par to filozofē un
meklē. Atradīs, kā es domāju, pēc tam, kad dievveidīgais un dievišķais, es saku
- mūsu prāts un vārds, savienosies ar sev radniecīgo[116] un
tēls pacelsies pie sava pirmtēla,[117] pie kura [tas] tiecas. Un tieši tas man šķiet
filosofēmas[118] vērts, ka "reiz mēs pazīsim, kā paši esam
atzīti"[119]. Bet tagad viss, kas līdz mums sniedzas, ir maza
urdziņa un it kā varenas gaismas vārgs atspīdums. Tāpēc, ja kāds atzinis Dievu
un [Viņa] atzīšanai ir apliecināta, tad tik lielā mērā atzinis, cik viņš
izrādījies gaismveidīgāks par citu, kas nav līdzīgi apspīdēts. Un šis pārākums
par pilnīgu tiek uzskatīts nevis patiesībā, bet samērojot ar tuvākā spēkiem.
Sekojošajā Gregorijs parāda, ka neviens
no Rakstos pieminētajiem dievpieredzējušajiem nav ne pieredzējis, ne aptvēris,
ne iepazinis Dieva būtību, bet tikai parādīšanos vai klātbūtni. Varbūt, ja
Pāvils būtu ko pateicis par savu pieredzi "trešajās debesīs," mēs
zinātu ko vairāk, bet, tā kā tas bija "neizsakāmi, tad arī mēs to
godināsim klusējot". Tādējādi apstiprinās, ka mēs "daļēji atzīstam'
(zinām; 1. Kor 13, 9) un šobrīd to "nest nespējam”.
21. Tātad
katra patiesība un katrs vārds ir ar grūtībām apliecināms[120] un
vērojams[121]. Un it kā ar mazu rīku ko lielu darinām, kad ar
cilvēcisku gudrību medījam esošā ziņu[122]
un kad ar sajūtām[123] vai arī - ne bez sajūtām, kas mūs apved[124] un maldina[125],
pievēršamies domājamam. Un tīram prātam ar tīram lietām sastopoties, mēs
nespējam kaut nedaudz ietuvoties patiesībai un pratu pieveidot uztvertajam.
Bet, jo vārds par Dievu ir pilnīgāks, jo grūtāk tas izdibināms[126] un jo vairāk [tam] ir iebildumu[127] un grūtu risinājumu. [...]
Tā Zālamans, kas bija par visiem pirms
viņa un ar viņu bijušiem gudrākais, kuru Dievs apdāvināja ar sirds plašumu un
par smiltīm bagātāku vērojumu straumi[128], jo vairāk iedziļinās dziļumos,
jo vairāk apreibst[129] un
par gudrības mērķi uzskata - atrast cik tālu tā aizbēgusi. Bet Pāvils mēģina
sasniegt tikai Dieva tiesas[130] - es
nesaku Dieva dabu, jo viņš zināja, ka tas ir neiespējami. Bet tā kā [viņš]
neatrod nedz izeju, nedz apstāšanos augšupejā[131] un
[viņa] domas pūles nekad nenonāk līdz skaidrai robežai, vienmēr kaut kam, kas
tikai pamazam atklājas, paliekot (ak brīnums, kaut ari pats es varētu piedzīvot
to pašu!), tad viņš noslēdz savu vārdu ar izbrīnu un visu to sauc par
"Dieva bagātību un dzīlēm"[132]. Turklāt [Pāvils] apliecina
Dieva tiesas par neaptveramām, teikdams gluži kā Dāvids, kas Dieva tiesas dēvē
par "varenu bezdibeni"[133], kurā pamatu nevar aizsniegt ne ar
mēru, ne sajūtām, turklāt saka, ka apbrīno atzinu, kas [nāk] no viņa paša un
viņa satvara, jo tā ir "spēcīgāka par [viņa] spēku[134] un
tvērienu.
(22.) Teksta filozofiska
izbrīna izraisītu jautājumu veidā seko Gregorija parafrāze par 139. Psalmu,
kurā, pēc Gregorija domām, "Dāvids pievēršas pats sev" un pārjautā
cilvēka veidojumu, spējas un saikni ar divām pasaulēm — zemo un augsto.
Izbrīnam nebeidzoties, Gregorijs izsaucas; "Un viss tas mājo šai mazajā
kosmā — cilvēkā!"
23.-25. Gregorijs apraksta
dažādību un jautā tās iemeslus apkārtējā pasaulē, kura, neskatoties uz savu
daudzveidību, turas labā saskaņā. [Šī daļa atsauc atmiņā brīdinošo balsi, kuru
Ījabs dzirdēja tuksneša vētra (Ījaba grāmata. 38, 39) Radītā
varenības apbrīna beidzas ar Hellādas meistaru (Pallādijs, Daidals, Fīdijs,
Euklīds un citi) veikumiem kara mākslā, glezniecībā, tēlniecībā un ģeometrijā
salīdzinājumu ar radītajā atrodamo, kam pirmie ir tikai labāk vai sliktāk
veikti atdarinājumi. Turpinot (26., 27) apbrīnot daudzveidību, kārtību
un neizprotamo bagātību augu un stihiju pasaulē, Gregorijs aicina ieraudzīt
tajā Dieva varenību un cilvēka mazspēju izdibināt "pat šīs lietas".
No zemes Gregorijs aicina domās (28.) pacelties un izsekot gaisam, vējam
un debesīm un, ja tas jau prāta paveikts, tad pievērsties debešķīgajam,
"ņemot vairāk par palīgu ticību kā vārdu (prātu)" un tuvojoties
tālākajam neaizmirst savu "nezinu pat par tuvāko," lai nekļūtu
"pat savu nezinu nezinoši."
29. Nezinot ne
zvaigžņotās debess izcelsmi, ne to, kas zem kājām, nespējot sevi pašu savaldīt,
tu tiecies pēc tā, kas augstāks par tavu dabu. Un pat, "ja tu izzinātu
visas zvaigžņu kustības, tad ari tā vēl nebūtu esošā aptvēršana, bet tikai kaut
kādas kustības novērošana. Ar to ilgstoši nodarbojoties, tā daudzus noved pie
vienādiem novērojumiem, un tāpēc sevi paaugstinājusi, saukdamās par
zinātni." Un nobeidz Gregorijs šo daļu ar Saules spēka un varenības
slavinājumu, kurā "Saule savas pazemīgās mērenības dēļ silda, bet
nededzina".
30. Sākas ar atsauci uz
to, ko teicis kāds, kurš nav mūsējais, ka Saule jutekliskajā ir tādā pašā veidā
kā Dievs - domājamajā. Pakāpeniski no Saules sakārtotās diennakts un
gadalaikiem Gregorijs pāriet pie zvaigznēm un mēness, kuru dabu nezinot, vēl
mazāk kas var būt zināms par viņu ietekmi uz mūsu likteni.
31. Nobeidzot šo runu,
Gregorijs pievēršas enģeliskajām, jeb domājamajām būtnēm, kuras tāpat kā pirmā
būtība arī sauktas par garu, un uguni, tāpēc ka gan domājamas, gan šķīstījošas.
Tad, uzskaitīdams visas deviņas eņģeļu kārtas, Gregorijs ataino, cik pilnīgi
tās ir uzņēmušas Dieva Gaismu, pašas kļūdamas par otrās gaismas nesējām un
spēdamas apgaismot citas būtnes. Katrai no eņģeļu kurtām Visumā ir uzticēta
kāda sfēra, kurā tā kalpo, lai ari spēj pārvietoties visur ar gatavību
palīdzēt. Tai pašā laika eņģeļi mūžība vēro Dieva godību, bet ne tāpēc, lai
Viņš tiktu pagodināts, jo "ko gan var klāt likt tanī, kurš Pats visu ar
Sevi piepilda."
31. [...] Ja
tas būtu pienācīgi slavināts — pateicība Trijādībai un Vienai Trijās Dievībai,
bet, ja neatbilstoši tam, kā kārots — arī tad mans vārds ir uzvarējis. Jo
[tieši] to tas centās parādīt, ka par prātu ir spēcīgāka ne vien to otro[135] daba, bet vēl vairāk tā Pirmā un Vienīgā, es
kavējos[136] teikt — Visuaugstākā[137].
[1] MSS QPD pievieno:
"sacīta Konstantinopolē".
[2] Jēdzienu
"teologs", priekšstatu par teologu.
[3] Var: uztvertu,
satvertu, pieņemtu.
[4] Var: lai [viņi]
gaismu uzņemtu ar gaismu.
[5] Var: kas uzmanīgi,
kas ar to nodarbināti, kas tajā vingrinās, kam tas rūp
[6] Burt.: bezvējš,
mierīga jūra, gluda jūras virsma.
[7] Var: riņķošana,
griešanās
[8] Var: tādiem, kurus
pārņēmušas trakas dusmas.
[9] Sal. ar 1. Kor.
13,12.
[10] Jer. 4,3.
[11] Sal. Jes. 28, 25.
[12] Var: par galvu,
aizstāvi, patronu likdami.
[13] Var: rodas, atspīd,
uzplaiksnī.
[14] apgaismība, apgaisme,
zibsnis, gaisma, kas "iespīd"
[15] Var: kas ir
neparasti, negaidīti, kas ir paradokss
[16] Var: kvēli, kāri, ar
karstu vēlēšanos, centīgi.
[17] Šeit sākas daudziem
patristikas pārstāvjiem kopīgas izpratnes izklāsts: Mozus dievatklāsmes ceļš
Sinaja kalnā tiek simboliski ieraudzīts kā katras dvēseles ceļš pie
dievatziņas. Tādējādi Mozus uzkāpšana ir simboliski pieejama visiem, kas grib
kļūt par teologiem jeb Dieva pazinējiem. Šī simbola izteiksmei veltīts, piem.,
Nisas Gregorija sacerējums "De Vita Mosis". Gregorija runa par
teoloģiju ari ir saprotama kā viņa ceļš Sinaja kalnā.
[18] Var: būdams izbijies,
trīcot.
[19] Var: Dievam tuvotos
[20] Viss sekojošais šajā
sadaļā ir Ex..19, 13-24 un Ex. 24. interpretācija.
[21] Var: cenai, vērtībai.
[22] Vairākuma, tautas.
[23] Ebr. 12,19.
[24] Burt.: ļaundaroši.
[25] Var: sakauts,
sasists, nomocīts.
[26] Mt. 21,41.
[27] Mājiens uz Jer.
13,23.
[28] 1.Pt. 5,8.
[29] Var: nicina
[30] LXX Hab. 1,8.
[31] Var: viltīgi
izdomātajā, sagudrotajā, viltībā, sofismos
[32] Cant. 2, 15.
[33] Var: likums, mācība.
[34] Var: tiem, kas
uzkāpuši, ieradušies, uzsteigušies virsotnē. Par to, ka tikai "tīrais var
sastapt Tīro"
[35] Var: ko es pārcietu.
[36] Var: skrēju
[37] Var: satvertu,
saprastu.
[38] Burt.: saritinājies,
sagriezies.
[39] Var: mugura, aiz-puse
[40] Var: apsegtu,
aizsargātu, pasargātu.
[41] burt. nozīme:
skatīties caur spraugu, plaisu, caurumu.
[42] Var: būtību.
[43] Ex 25, 290; Ex.
36,35-36. Alegoriskā Rakstu interpretācija - tas, kas tika darināts svētnīcai
(teltij), ataino debesu pasaules kārtību, dievišķo kārtību.
[44] Var: beidzamo,
galējo, pēdējo.
[45] Var: godība,
varenība; Ps. 8, 2.
[46] Var: tā runa par
Dievu, tā zini Dievu, dievvārdo
[47] Bija ļoti negaidīti
atklāt, ka Raksti Mozu sauc par "faraona dievu"! LXX Ex.7,l
[48] Var: pēc būtības.
[49] T.i., neviendabīgo.
[50] Var: zināt, prātot,
satvert domu, ar domu
[51] Jau Aleksandrijas
Filons par teologiem sauca gan Mozu, gan Platonu. To pārņēma Aleksandrijas
skolas kristieši. Rēķinoties ar Aleksandrijas skolas iespaidu uz Gregorija
domāšanu, likumsakarīgs ir vārda teologs lietojums attiecībā uz Platonu. Tikko
pieminētā raksta autors, uzskatīdams, ka citāts norada uz hermētisko
literatūru, atzīmē piemērus no vēlīnās Bizantijas literatūras, kuros ari
Hermēss saukts par teologu
[52] Var: saprasts,
priekšstatīts, domāts.
[53] Var: darīt skaidru,
atklātu.
[54] Var: slinka, kūtra,
nespēcīga.
[55] Var: notikumu, darbu
[56] Var: rupjā, resnā,
treknā, smagā, stulbā miesa. Miesiņa; deminutīvs, iespējams, norāda uz
noniecinājumu
[57] Var: proporcionāli
pakāpei
[58] Fil. 4, 7. Lai arī
mājiens uz šo vietu ir nepārprotams, Gregorijs lieto citus vārdus
[59] Var: stingra,
precīza.
[60] Ps. 8, 1.
[61] Attiecas uz
"Tavu pirkstu darbu", ar ko var domāt visu radību.
[62] Nepieejama,
nesaprotama, burt.: tāda, ko nevar paņemt
[63] Var: neierobežota.
[64] Var: daba.
[65] 1. Kor. 15, 14
[66] Var: godīgumu,
labprātību, vaļsirdību.
[67] Burt: [ir] skolotājs.
[68] Burt.: kā (karaspēka)
ierindā nostādītā.
[69] Var: sākotnējo,
galveno, vadošo, ķēnišķo, arhēgu; burt.: tāds, kas ir par sākumu, cēloni
[70] Var: nedotu esamību
[71] Visskaistāk.
[72] Precīzāk: dziesmu,
kuru pavada uz kitāras.
[73] Salīdzinājums līdzīgs
kā Platona dialoga Faidons (Phaed. 73d), kur Sokrāts to izmanto kā daļu no
dvēseles nemirstības pierādījuma.
[74] Var: Dieva būtība,
saistīts ar iepriekšējo KA un KAS IR atšķiršanu.
[75] Var: prāts.
[76] Ps. 119, 131 (LXX
118, 131).
[77] l Kor. 2,10.
[78] Arist. Metaph. 11,7,
1072a, 25-30.
[79] Var: vārds, mācība;
lat.- doctrina
[80] Var: aplokā, aulā
[81] Var: būtību, pamatu.
Šai pašā nozīmē vārds lietots Ebr. 1,3.
[82] l Kor. 2,16.
[83] Burt.: to, kas guļ
apakšā, to, kas palikts apakšā.
[84] Burt.: kas nodarbojas
ar daudzām (parasti - ne savam) lietām, pārāk ziņkārīgs.
[85] Šis "vai"
ietver nozīmi "ja vari, tad noliedz to".
[86] Var: Visumā, Visums,
kā angļu universe. Iespējams, ka "viss" jādomā kā "viss, kas ir
domājams".
[87] Var: kas lielāks par
citam lielām lietām.
[88] Var: pārpaceltais un
tas, kam pāri pacelts, var arī - tāds, kas līst pāri malām, un tas, kam līst
pāri
[89] Var: noteiktu (kā
'definētu').
[90] Var: vidum
[91] Var: sapratne,
satveršana, jēdziens
[92] gāju cauri, ar nozīmi
- sīki, detalizēti kaut ko izpētīt.
[93] Var: sīki,
detalizēti, ar pieskaņu - lieki, ziņkārību apmierinoši
[94] Labdzimušo, cildeno,
ar tīru tikumu, lielisko, dižciltīgo, dabisko.
[95] Darbina.
[96] Var: noslēpumaino,
neizprotamo (Dan 5,12).
[97] Šai gadījumā ar
pieskaņu: cik liels, cik varens.
[98] Var: "zemes
gūstekņiem", Jeremijas Raudu dz. 3, 34.
[99] Var: garīgo, prātīgo
[100] Var: sakopojies,
dzimis. Sevī savākts prāts, būdams neredzams, spēj atspoguļot neredzamo.
[101] Var: elpa, dvaša,
vējš, gars
[102] Var: būtības.
[103] Var: nešanas,
auglības, straujas kustības.
[104] Norāda uz vēja vai
elpas izcelsmi, sākotni.
[105] T.i., [esošu] tajā,
par ko doma.
[106] Var: prātu
[107] Var: apcerē,
skatīšanā
[108] Burt.: citādo, dara
citādus.
[109] Burt.: no tiem un ne
tie.
[110] Burt.: kailu.
[111] Var: ar prātu, ar
valodu apveltīta daba
[112] Burt.: trīcēt, kaut
ko ļoti gribot, ari - raustīties (konvulsijās).
[113] Izteiciens, kas apm.
nozīmē - veikt otru mēģinājumu, mēģināt vēlreiz.
[114] Burt.: dievveidīgāks.
[115] Var: varenības.
[116] Var: dzimto, savējo.
[117] Var: ikona (attēls,
tēls) pie sava arhetipa
[118] Var: tā, par ko tiek
filosofēts, filosofēšanas "priekšmets".
[119] Ļoti tuvs 1.Kor. 13,
12.
[120] Var: atšķirams,
izdibināms
[121] Var: iemācāms,
caurskatāms
[122] Var: viedu, atziņu,
zināšanu.
[123] Var: jūtām, jutekļiem
[124] Var: ved pa
apkārtceļiem.
[125] Var: spiež klaiņot,
klīst; ved turp šurp, noved no ceļa.
[126] Var: nepieejamāks.
[127] Var: iespēju
pieķerties, vājo vietu.
[128] 3.Reg. 5,9 (LXX:
4,29).
[129] Var: noreibst,
paģībst, sagrīļojas.
[130] Var: lēmumus,
spriedumus, nodomus
[131] Var: uzkāpšanā, kāpšana
arvien augstāk.
[132] Rom. 11,33.
[133] Ps. 36, 6 (LXX Ps
35,7).
[134] Ps. 138,6.
[135] Šķiet, ka domāti
iepriekš slavinātie eņģeļi.
[136] "Kavējos",
nevis tāpēc, ka tas būtu nepareizi, bet tāpēc, ka tas var izraisīt pārpratumu.
Ja Dievs ir Visaugstākā vai "Pāri visam [esošā]" daba, tad var šķist,
ka ir kāda virkne, kuras "galva" jeb "virsotne" ir Dievs.
Lai no šī pārpratuma izvairītos, Gregorijs saka "Vienīgā"
[137] Var: Pāri visam
[esošā].