Pareizticība
kā piedauzības akmens
Pēdējā laikā daudzi cilvēki mēģina analizēt pareizticību un pareizticīgo dzīvi, turklāt daži pareizticību iztēlojas kā reliģiju vai kā sava veida pilnīgu reliģiozu ideoloģiju, kura varētu palīdzēt mūsdienu cilvēkam: būtībā, lai viņš vēl vairāk noslēgtos savā individualitātē. Jāteic, ka to pašu dara visas reliģiskās ideoloģijas un sektas.
Galu galā, Pareizticīgā Baznīca – tas ir piedauzības akmens, it sevišķi mūsdienu cilvēkam, kurš jebkuru ideoloģiju, pat reliģisko, grib izmantot savtīgiem un utilitāriem mērķiem.
Grieķu vārds „piedauzība”, jeb arī „skandāls” (skandalon – grieķu.val. – šķērslis, piedauzības akmens – tulk. piez.), etimoloģiski dod mājienu par cilpām un lamatām, ko izliek kāds ienaidnieks. Bez tam, šis vārds nozīmē arī „kārdinājumu”, „šķērsli”. Šajā nozīmē pareizticība ir piedauzība tiem, kuri nepazīst tās iekšējo dziļumu un iekšējo pilnību. Pareizticība visos laikos ir cilpas, lamatas, traucēklis un piedauzības akmens.
* * *
Pareizticība – tā ir piedauzība tiem, kuri Austrumu reliģiskās un mistiskās tradīcijas ietekmē to nostāda līdzās citām reliģijām, cenšoties iegūt reliģiska vai garīga rakstura labumus, ignorējot, ka runa jau nav par reliģiju, bet gan par Baznīcu un saskarsmi ar Dievcilvēku, kas cilvēku atsvabina no reliģijas slimības.
Pareizticība – tā ir piedauzība tiem, kuri katoliskās sholastikas un protestantiskā morālisma ietekmē uzskata, ka pareizticība piedāvā arī filosofiski ideoloģiskas patiesības un kaut kādas nosacīti „laimīgas” dzīves morāles sistēmu, ignorējot, ka pareizticība iekļūst un izdziedina pašu cilvēka personības būtību.
Pareizticība – tā ir piedauzība tiem, kuri to skata caur rietumu metafizikas prizmu un „feodālo” domāšanas veidu, un tāpēc ar to cīnās, kā to darījuši apgaismotāji, romantiķi un modernisti, taču ignorējot, ka pareizticība pēc savas būtības ir antimetafiziska un atrodas pretējā pusē „feodālajam pasaules uzskatam”. Tāpēc pareizticību neaizskar dažādu Rietumeiropas strāvojumu bultas, un pareizticības iekšienē nekad nav radušies tamlīdzīgi tai naidīgi strāvojumi.
Pareizticība – tā ir piedauzība tiem, kuri tajā grib pārnest savas kaislības, sevišķi godkāri, baudkāri un naudas kāri, un to izmantot sociāliem un politiskiem mērķiem, aizmirstot, ka Pareizticīgā Mantojuma būtība ir patmīlības pārvēršana dievmīlestībā un cilvēkmīlestībā.
Pareizticība – tā ir piedauzība tiem, kuri to izmanto, lai radītu savdabīgas „garīdzniecības” un „episkopātus”, ignorējot, ka Pareizticīgajai Baznīcai ir svešas visas tās sistēmas, kas runā par klēra vai tautas virskundzību.
Pareizticība – tā ir piedauzība tiem, kuri to uzskata par dievbijīgu cilvēku grupiņu, nezinot, ka kataru („tīro”) grupām, sākot no manihejisma un beidzot ar milzīgu skaitu viduslaiku reliģisko kustību, nav nekāda sakara ar Pareizticīgo Baznīcu, kurā vieta ir visiem, kas patiesi nožēlo grēkus, nevis meklē pašlabumu vai personisko izdevīgumu.
Pareizticība – tā ir piedauzība tiem, kuri tajā grib redzēt atbalstu nacionālismam un kapitālismam, ignorējot, ka Pareizticīgā Baznīca ir vispasaules Baznīca, un viena no tās galvenajām pazīmēm ir mīlestība uz cilvēku, lai kurā vietā, lai kādā zemē viņš atrastos, bet jo sevišķi tā ir mīlestība uz cietēju un jebkuras tirāniskas varas nomocīto.
Pareizticība – tā ir piedauzība tiem, kuri to uzskata par sabiedrisko tiesību juridisko personu, par valsts vai sociālo iestāžu piedēkli, vai dažādu politisko veidojumu ruporu, lai cik tie būtu nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā. Šie cilvēki neņem vērā, ka Baznīca iekļauj visus cilvēkus, vienalga, pie kādām partijām viņi piederētu, gluži tāpat kā cāļu māte ar saviem spārniem apsedz visus savus cālīšus, neatkarīgi no viņu krāsas.
Pareizticība - tā ir piedauzība tiem, kuri tajā meklē dažāda veida un līmeņa piedauzību un skandālus. Jo pašas pareizticības piedauzība ir tajā, ka tā mīl visus cilvēkus un citus neuzskata par saviem ienaidniekiem. Pareizticībai nav ienaidnieku.
* * *
Tie, kas uz Pareizticīgo Baznīcu raugās caur šādu deformētu stiklu, pret to piedauzās, un būtībā Pareizticīgā Baznīca ir piedauzība tādā pašā nozīmē, kādā par piedauzību kļūst saule, kas pieder visiem, un kas visiem dod gaismu un silda, bet neviens nevar viņu piesavināties un skatīties tai tieši virsū, jo citādi viņš zaudēs redzi.
Kas grib iepazīt pareizticības gaismu un siltumu, var lasīt svētā Simeona Jaunā Teologa un svētā Gregorija Palamas tekstus, vai arī Vladimira Losska (Владимир Лосский) lielisko grāmatu „Austrumu Baznīcas mistiskā teoloģija”. Ja nav laika un iespējas lasīt šādas grāmatas, var iepazīties ar populāro grāmatu „Tēvi” jeb „Pateriks” (krājums, kurā iekļauti Pareizticīgās Baznīcas tēvu dzīvesstāsti – tulk. piez.). Tāpat ir vērts lasīt arī Dostojevska un Papadiamantisa grāmatas. Tajās var sastapt pazemīgus Pareizticīgā Mantojuma paudējus un ieraudzīt cilvēkus, kuri dzied „dziesmu Dievam”. Šie cilvēki dzīvo Baznīcas aizsardzībā un nožēlo grēkus vienkāršībā, bez plātības, svētulības un teatrāluma. Pareizticīgo Baznīcu viņi uztver nevis kā vietu filosofēšanai, nevis kā sociālo vai morāles sistēmu, bet kā pazemīgu, svēttopošu cilvēku sabiedrību, kā garīgu dziednīcu, kas dāvā eļļu un vīnu, lai sadziedētu cilvēku brūces. Tas bija redzams tēva Paīsija Svētkalnieša (miris 1994. g.), stareca Porfīrija Kavsokalivita (1991. g.), stareca Jēkaba (Calikisa) (1991. g.), tēva Efraima Katunakiota (1998. g.), kā arī tēva Sofronija (Saharova) (1993. g.) dzīvēs.
Pareizticīgā Baznīca viņiem nozīmē dzīvību, taču tā ir piedauzība pašpaļāvīgajiem, „reliģiozajiem”, svētulīgajiem, visa veida „tīrajiem”, „patiesajiem”, „lietotājiem” un „aizgādņiem”, kā arī tiem, kuri pareizticību grib pārvērst sociālā, morālā vai politiskā sistēmā – tieši tāpēc, ka neviena valsts nevar būt kristīga, un, vēl jo vairāk, nevar būt pareizticīga. Un tur, kur tas tika mēģināts, - cilvēks cieta neveiksmi.
Priekš Baznīcas tā ir īsta piedauzība. Un cilvēki, kuriem pret Pareizticīgo Baznīcu ir nepareiza attieksme, ir vai nu tie, kuri piedauzās, vai arī tie, kuri to noved līdz piedauzībai. Tomēr arī viņi kļūst par tās mīlestības un rūpju objektu, jo Baznīca – tā ir māte, bet ne uzskatu sistēma, un tā ir Dziednīca, kur tiek dziedinātas brūces, bet nevis sistēma, kas iedzen stūrī un nokauj ar bezpersoniskām ideoloģijām.
Pareizticīgā Baznīca – tā ir „vieta”, kur, kā teiktu svētais Simeons Jaunais Teologs, dzirdamas un pārdzīvojamas „dievišķās mīlestības (erōton) himnas”. Tam, kurš to var izturēt. Pārējiem pareizticība ir piedauzība un neprāts.
Metropolīts Ierofejs (Vlahos)
Grieķijas Pareizticīgās Baznīcas Sinodes loceklis, ievērojams teologs.
Dzimis 1945. gadā Joaninā, Grieķijā. Beidzis Saloniku Universitātes teoloģijas fakultāti. 1971. gadā pieņēmis priestera kārtu un kalpojis Arhiereja mājas baznīcā Atēnās. 1995. gadā iesvētīts par Nafpaktas un Svētā Vlasija metropolītu.
Metropolīts Ierofejs daudzus gadus nodarbojas ar patristiskā mantojuma izpēti, īpaši sv. Gregorija Palamas un citu svēto tēvu - isihastu – „Filokalijas” autoru rakstu izpēti. Metropolīts daudz laika pavada Atona klosteros. Viņa grāmatas tulkotas daudzās pasaules valodās, tajā skaitā angļu, franču, spāņu, arābu un krievu.
No krievu valodas tulkojusi Agita Rafaēla
Stradiņa
