Kristus nepiedzima, lai nodibinātu jaunu reliģiju
metropolīts
Ierofejs (Vlahoss)
Atkal Dieva mīlestība un žēlastība mūs padarīja
cienīgus svinēt dižos Kristus Piedzimšanas svētkus, Jēzus Kristus Piedzimšanu
kā cilvēkam. Viņš, Kurš bija piedzimis no Tēva kā Dievs pirms mūžības, un bija
piedzimis bez sēklas no Vissvētās Dievmātes kā cilvēks. Divas dzimšanas: mūžībā
un laikā, kura kļuva par iemeslu mūsu pašu atdzimšanai. Šī iemesla dēļ mūsu
Baznīcas svētie dziedājumu sacerētāji un arī visi Svētie Tēvi dzied un slavē
Dievcilvēku Kristu, Kurš atdzemdināja cilvēku un atjaunoja visu radību,
tādejādi dodot gan cilvēkam, gan visai radībai citu perspektīvu un jēgu.
Visos Svēto Rakstu un svēto tēvu darbu tekstos ir
skaidri redzams, ka Kristus nav iemiesojies, lai nodibinātu jaunu reliģiju,
kura tiktu ierindota starp visām citām vecākajām reliģijām, bet Viņš tapa par
cilvēku, tajā pašā laikā nepārstājot būt par Dievu, lai radītu jaunu stāvokli,
lai iedotu cilvēkam jaunu perspektīvu. Kristus nav jauns reliģiozais līderis,
un Kristietība nav jauna reliģija, kas var tikt pievienota pie citām esošajām
reliģijām.
Pirmkārt, ar Savu iemiesošanos Kristus pierādīja, ka
tā saucamie dievi, kurus pielūdza cilvēki, ir elki un neeksistējošas
fantāzijas. Ar Kristus piedzimšanu “pasaulei atspīdēja prāta gaisma”. Viņš Pats
pasludināja Savu unikalitāti: “Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība” (Jņ. 14:6).
Viņa kalna sprediķī Viņš atkārtoti teica: “Jūs esat dzirdējuši... Bet Es jums
saku...” (Mt. 5:33-34). Jāņa Atklāsmes grāmatā (Apokalipsē) Viņš apgalvo:
“"Es esmu Alfa un Omega!" saka Kungs Dievs, kas ir, kas bija, kas
nāk, Visuvaldītājs!” (Atkl. 1:8). Šajā perspektīvā Svētie Apustuļi liecināja par
savu ticību un cieta mocības. Apustulis Pēteris, būdams Svētā Gara piepildīts,
apstiprina: “Nav pestīšanas nevienā citā; jo nav neviens cits vārds zem debess
cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana.” (Ap. d. 4:12). Un apustulis Pāvils,
attiecībā uz elku pielūdzēju domāšanas veidu teica, ka viņu neapdomīgās sirdis
kļuva aptumšotas ar viņu iedomīgajām domām un tādā veidā viņi “un apmainījuši
neiznīcīgā Dieva godību pret iznīcīgam cilvēkam un putniem, lopiem un rāpuļiem
līdzīgiem tēliem” (Rom. 1:23).
Tad Kristus ar Savu mācību, dzīvi, Krustu un
Augšāmcelšanos, izdziedināja cilvēku no reliģijas slimības, kā mācīja nesen
mūžībā aizgājušais mūsu Baznīcas izcilais skolotājs (t. Jānis Romanidiss).
Dažādas reliģijas mēģina izpirkt vainu no uzskatos pieņemtajām Dieva dusmām,
meklējot, kā pārvarēt šķiršanās barjeru starp cilvēku un Dievu, pārgalvīgi
izmantojot iztēli un pārdomas un apmierinot cilvēku kaislības. Tādā veidā viņi
rada pestīšanas ilūziju, kultivē fanātismu un agresiju, un viņi nevar iziet
ārpus nāves un grēka problēmas. Bet Kristus, patiesais Dievs, cilvēka dabu
apvienoja ar dievišķo dabu, ar Krustu un Augšāmcelšanos uzvarēja nāvi, satrieca
visus iedomāto dievu elkus un atbrīvoja cilvēku no nāves, grēka un sātana
tirānijas.
Un, protams, tas nozīmē, ka Kristietība nav reliģija
kā citas, tā vispār nav reliģija, bet tā ir Baznīca. Šī nav reliģioza
kopiena, kuras mērķis ir pielūgt Dievu, lai tiktu atpestīta, bet ir Baznīca,
kura ir Kristus Miesa, Dieva un cilvēku savienība, kas satur sevī kā dzīvos, tā
aizgājušos tās locekļus. Baznīca ir garīga slimnīca, slimnīca, kas dziedina
cilvēka slimo personību un atbrīvo viņu no nāves un bojāšanās, atbrīvojot dvēseles
un miesas spēkus no kaislību iznīcīgā spēka un nostiprinot visu cilvēka
personību kopumā. Tas ir tieši tāpēc, ka tā dziedina neveselīgo cilvēka
personību, tas ir iemesls, kāpēc tā ir īsta ģimene, kurā starp tās locekļiem
tiek kultivēta mīlestība, caur kuru attīstās filantropija un līdzjūtība, un pat
cilvēku attiecības tiek atjaunotas sabiedrībā un visā radībā.
Šo rāmju ietvaros mēs apgalvojam, ka Kristietība nav
reliģija, bet ir Baznīca, un ir liela atšķirība starp reliģiju un Baznīcu.
Protams, ir iespējams kādiem no Baznīcas locekļiem uztvert Kristietību kā
reliģiju, tas ir, reliģiozēt baznīcisku dzīvi, sagrozīt Kristietību no dzīves
veida par standartizētu reliģiozitāti, no kopības ar dzīvo Dievu par maģiskām
un ceremoniālām attiecībām ar Dievu. Neskatoties uz to Baznīca par to nav
atbildīga, bet gan cilvēki, kuri nav spējīgi īstenot baznīciskās dzīves augsto
jēgu un nodomu un paliek zemā reliģiskā līmenī, kuru viņi absolutizē.
Šodien, ar Baznīcas diženajiem svētkiem, Kristus
Piedzimšanu, kuru visi svin un viss ir spoži, jums jāsajūt Kristu, Kurš ir
šodien piedzimis arī Dievišķajā Liturģijā, nevis kā reliģijas līderi, bet kā
debesu un zemes Kungu, vienīgo Dievu un Pestītāju, mūsu dvēseļu Dziedinātāju un
Pestītāju, Baznīcas Galvu, kura iesvēta cilvēku, dziedinot un palīdzot viņam
uzvarēt viņa kaislības un egocentrismu. Un dzīvojot egocentrisma un iedomātas
reliģijas labirintā, kas kultivē fanātismu un naidu, mums jāpieķeras Kristus
mācībai, lai pieredzētu Viņa dzīvi, lai ar visu pasauli kopā sasniegtu gan
jēgu, gan mērķi.
Lai iemiesotā Dēla un Dieva Vārda svētība un žēlastība
ir ar jums visiem.
