Palamisms divpadsmit minūtēs vai mazāk

Klarks Karltons, amerikāņu filosofijas profesors, pasniedz reliģiju vēsturi un loģiku, grāmatu sēriju autors par pareizticīgās mācības pamatiem, raidījuma “Faith and Philosophy” (Ticība un filosofija) vadītājs pareizticīgajā radio “Ancient Faith”, kā arī publikāciju autors dažādos pareizticīgos izdevumos angļu valodā.

Zemāk iztulkota raidījuma transkripcija.

Pirms dažām dienām mans draugs atsūtīja bloga ierakstu no kāda “kabineta” teologa, kurš domāja, ka ir atspēkojis svētā Gregorija Palamas mācību, nopublicējot svētā Vasīlija Lielā citātu, kas vispār bija izņemts ārpus konteksta.

Pirmais, kas mums ir jāsaprot par palamismu, ir tas, ka tāda mācība vispār nepastāv. Palamisms ir Romas katoļu domātāju ieviesums – es nesaukšu viņus par teologiem – kuri gribēja attaisnot paši savu herēzi, piešķirdami eksotisku apzīmējumu tam, kas ir neapšaubāma un tradicionāla Pareizticīgās Baznīcas mācība, pārvēršot to par vēsturiski nosacītu “ismu”. Vienīgais, ko svētais Gregorijs izdarīja, bija gadsimtiem senas Baznīcas mācības skaidra izteikšana tā laika diskusijas rāmjos par hesihastiskās lūgšanas metodes būtību. Aiz visām sarunām par ciešu skatīšanos uz nabu un gaismas redzēšanu pastāv fundamentāla atšķirība, ko Pareizticīgie teologi bija norādījuši vismaz kopš svētā Afanāsija Lielā (298-373) laikiem.

Īsumā mācība ir tāda. No paša sākuma cilvēkiem bija divas ļoti atšķirīgas Dieva pieredzes. No vienas puses Dievs kā būtne ir tik radikāli atšķirīgs, tik ļoti citādāks, nekā mēs, ka mēs nevaram attiekties pret Viņu, izmantojot noteiktā un tiešā veidā tādus vārdus kā ‘esamība’ un ‘eksistence’. “Jo Manas domas nav jūsu domas, un jūsu ceļi nav Mani ceļi”, saka Tas Kungs.(1) Šī Dieva tāluma no mums apzīmēšanas speciālais termins ir ‘transcendents’(2).

No otras puses mēs cilvēki, vismaz daži no mums, ir arī pieredzējuši Dievu kā kaut ko tuvāku mums, nekā mēs paši sev. Kristietība ir Imanuēla(3) reliģija. Imanuēls nozīmē “Dievs ar mums”. Svētais apustulis Pēteris saka, ka mums jākļūst par “dievišķās dabas līdzdalībniekiem”(4). Dieva tuvuma speciālais termins ir ‘imanents’(5).

Pareizticība ir ‘gan, gan’, nevis ‘vai/jeb’ reliģija. Ar to es domāju, ka Pareizticība vienmēr ir apgalvojusi absolūtu un nesasniedzamu Dieva transcendentālumu, un Viņa tiešo klātbūtni un kopību ar cilvēku, līdz pat tādam punktam, ka mūs padara par visīstākajiem Viņa dzīves līdzdalībniekiem.

Herēze (ķecerība) gandrīz vienmēr ir ‘vai/jeb’ reliģija. Ir divu veidu herēzes. Entuziastiskās herēzes ir saistītas ar kādu harizmātisku personību, kura nolemj, ka tai ir īpašas attiecības ar Dievu un nolemj tēlot pašiesvaidītu pravieti. II gadsimtā tāda persona bija Montāns. Viņa sekotājiem bija teikts kristīt pievērstos Tēva, Dēla un Kunga Montāna vārdā. Džozefs Smits(6) un vairums mūsdienu harizmātu tik pat labi ietilpst šajā kategorijā.

Otrs herēžu tips, un tās ir daudz izplatītākas, ir racionālistu herēzes. Vairums no lielākajiem “ismiem”, kas ir nomocījuši Baznīcu gadsimtu gaitā no sabeliānisma līdz kalvinismam ir bijušas šāda tipa.

Visām šīm herēzēm no to aizsācēju puses ir kopīga apņemšanās padarīt Dieva pieredzi atbilstošu kādai racionālai struktūrai. Citiem vārdiem, viņi visi pieņem kā patiesību, ka Dievam ir jābūt mums saprotamam.

Ilustrēšu to ar Trijādības doktrīnas vēsturi. Mēs zinām, ka no sākuma Baznīca gan apliecināja ticību, gan kristīja Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā. Mēs arī zinām, ka Baznīca, būdama jaunais Izraēls, ticēja, ka bija un varēja būt tikai viens Dievs, nevis trīs. Tātad Baznīca atzina, ka mēs zinām Dievišķo gan kā trīs atsevišķas personas, gan kā vienu mūžīgu un visvarenāko būtni.

Bet šos ‘gan, gan’ nevarēja saprast Romas presbiters Sabēlijs. 1 + 1 + 1 nav vienāds 1. Viņš cerēja, ka Dievs atbilst cilvēka saprātam un matemātiskajai loģikai. Tā viņš atrisināja šo loģisko dilemmu, aplūkojot personas tikai kā viena Dieva režīmus (modusus), it kā Dievs spēlētu dažādos laikos dažādas lomas, bet aiz maskas vienmēr ir viens tas pats Dievs.

Drusku vēlāk ar Āriju bija tā pati problēma, bet tā kā sabeliānisms tika atmaskots, viņam bija jāatrod cits risinājums. Tā viņš pazemināja pakāpē Dēlu un Garu līdz radītām būtnēm. Tas atstāja matemātiski vienkāršo Dievišķās būtnes vienību neskartu. Bet tas radīja melus, izmantojot Baznīcas pieredzi. Tā vienmēr bija pielūgusi Kristu kā Dievu. Tādējādi ariānisms galu galā tika noraidīts.

Nīkejas Ticības apliecības slavenā homoousios (vienādas būtības(7)) teikums apstiprina, ka Kristus ir abi – gan atsevišķa persona no Tēva, gan tajā pašā laikā ir vienādas būtības, esences jeb dabas ar Tēvu. Citiem vārdiem, Trijādība ir abi – trīs un viens.

Tagad atšķirība starp Dieva būtību un enerģiju, kuru Romas katoļiem patīk saukt par palamismu, bet kas īstenībā plūst cauri visai Pareizticīgās domas vēsturei, ir nekas vairāk kā lingvistisks paradums apstiprināšanai, ka Dievs ir gan transcendentāls, gan ‘imanents’. Mācība attiecībā uz neradīto gaismu, kas ir šīs atšķirības secinājums, vienkārši apstiprina: kad svētie pieredz Dieva godību, viņi pieredz neko citu kā Pašu Dievu, kaut arī Viņš joprojām paliek pavisam apslēpts un nepieejams Savā visdziļākajā būtībā.

Dieva godība, patiesi Viņa žēlastība, nav radīti starpnieki, bet Pats Dievs. Kad cilvēks piedalās šajā žēlastībā, viņš patiešām burtiski ir dievišķots, bet vispār nekad, nedz šajā dzīvē, nedz nākamajā laikmetā, cilvēks netiek pārveidots Dieva būtībā. Dievā var gan piedalīties (ja tas ir īstais vārds) atbilstoši Viņa aktivitātēm jeb enerģijām, bet Viņš paliek pilnībā transcendentāls pēc dabas. Savukārt cilvēks kļūst dievišķots uz žēlastības pamata, tomēr mūžīgi paliek radība. Sv. Vasīlijs Lielais to domāja, kad viņš teica, ka cilvēks ir radība ar uzdevumu kļūt par dievu.

Tie, kuri noliedz šo atšķirību starp Dieva būtību un enerģijām, dara to uz tāda pamata, ka šī atšķirība pārkāpj Dievišķā vienkāršību, kas ir viltīgs veids teikt, ka tas pārkāpj cilvēka racionalitāti – Dievam jābūt ‘vai/jeb’, nevis ‘gan, gan’. Bet dievišķā daba nav un nevar būt cilvēciskās izziņas objekts. Dievs, kuru var aptvert ar cilvēka saprātu, vispār nav Dievs. Jeb citādi izsakoties, Dievs nav pakļauts nedz pretrunu likumam(8), nedz trešā izslēgtā likumam(9).

Savos traktātos sv. Gregorijs Palama seko argumentācijas metodei, ko sv. Marks Askēts un citi bija izmantojuši gadsimtiem ilgi. Viņš retoriski jautāja: “Kas [būs], ja ‘vai/jeb’ pūlim ir taisnība?” Ja Dievišķās enerģijas jeb aktivitātes nav Pats Dievs, bet ir kaut kas radīts, tad cilvēks nevar sasniegt īstu kopīgo saskarsmi ar Dievu. Mūsu attiecības ar Viņu paliek galīgi nebūtiskas. Tāda, protams, ir musulmaņu pozīcija, un arī dažu protestantisma formu pozīcija. Mēs nevaram nekad kļūt par dieviem uz žēlastības pamata jeb Dievišķās dabas līdzdalībniekiem, jeb īsteniem Kristus līdzmantiniekiem(10). Mēs paliekam tikai kalpi.

No citas puses, ja Dievišķās enerģijas jeb aktivitātes ir identiskas ar Dievišķo dabu, tad piedalīšanās tajās ir kaut kādā veidā piedalīšanās pašā Dievišķajā dabā. Vienīgais iespējamais tādas domāšanas virziens ir panteisms(11). Patiešām Rietumu kristietība ir grīļojusies starp abiem šiem secinājumiem pēdējo tūkstoš gadu laikā.

Tomēr abi šie scenāriji, lietošu augstāk izmantoto frāzi, radīja melus, izmantojot Baznīcas pieredzi. Svētie zināja, ka viņi bija pieredzējuši Pašu Dievu, nevis kaut kādu radītu starpnieku, bet tajā pašā laikā viņi arī zināja, cik neizsmeļams un nepieejams šis Dievs ir Viņa visdziļākajā patībā.

Tādējādi mums ir divas izvēles. Mēs varam pieņemt ‘gan, gan’ paradoksus un loģiskās pretrunas, kas no tā izriet, vai arī mēs varam upurēt Baznīcas dzīvo pieredzi uz kritušā saprāta altāra, padarot Dievu atbilstošu mūsu racionalitātes standartiem.

Īstā problēma šeit rodas no tā fakta, ka cilvēki to neatlaidīgi apgalvo, nodarbojoties ar teoloģiju caur grāmatām, nevis ar lūgšanu krellēm. Baznīcas mācībā par Dieva būtību un enerģijām nav nekā ezotēriska vai pat mistiska. Tas vienkārši ir Baznīcas veids, kā saglabāt ‘gan, gan’, tādā veidā saglabājot iespēju, ka mēs varam atklāt šo patiesību paši, sekojot baznīciskajai nožēlas, paklausības un lūgšanas takai.

Un tagad, lai mūsu diženais Dievs un Pestītājs, Jēzus Kristus, ar svētā Aļaskas Inokentija, svētlaimīgā stareca Sofronija Saharova un svētā Gregorija Palamas lūgšanām apžēlo mūs visus un dāvā mums bagātīgu ieiešanu Viņa mūžīgajā valstībā.

No angļu valodas tulkojis Aleksandrs Armands Kalniņš

Avots: Ancient Faith Radio, Faith and Philosophy

(1) Jes. 55:8

(2) Transcendents – tāds, kas atrodas ārpus izziņas vai pieredzes robežām; absolūts, ārpus un pāri pasaulei eksistējošs. Izcelsme latīņu transcendens (transcendentis) ‘tāds, kas pārsniedz robežas’. (Avots: Tildes vārdnīca)

(3) Jes. 7:14, Mat. 1:23

(4) 2. Pēt. 1:4

(5) Imanents – tāds, kas piemīt kādai parādībai un ir nedalāmi saistīts ar tās būtību. Izcelsme – latīņu immanens (immanentis) ‘iekšā esošs, piemītošs’. Kādai parādībai iekšēji piemītošs, tajā ierobežots, nedalāmi saistīts ar tās būtību. (Avots: Tildes vārdnīca un tezaurs.lv)

(6) Džozefs Smits bija Pēdējo dienu svētās Jēzus Kristus baznīcas dibinātājs, sarunvalodā bieži tā tiek dēvēta par mormoņu baznīcu.

(7) “Es ticu uz vienīgo Dievu Tēvu Visavaldītāju, debesu un zemes, visu redzamo un neredzamo lietu Radītāju. Un uz vienīgo Kungu Jēzu Kristu, Dieva Dēlu Vienpiedzimušo, Kas no Tēva dzemdināts pirms visa mūža. Gaisma no Gaismas, Īstens Dievs no Īstena Dieva, dzemdināts, neradīts, ar Tēvu vienādas būtības (homoousios), ar Viņu viss ir tapis.” Ticības simbols – Tulk. piez.

(8) Nepretrunīguma likums (pretrunu likums) – loģikas likums, kurš vēsta, ka divi nesavietojami (pretrunīgi) spriedumi nevar būt vienlaicīgi patiesi. Vismaz viens no tiem ir maldīgs.

(9) Trešā izslēgtā likums (latīņu tertium non datur, tas ir ‘trešais nav dots’) – klasiskās loģikas likums, kurš sastāv no diviem izteikumiem – “A” vai “neA” – viens ir obligāti patiess, tas ir divi spriedumi, no kuriem viens formulē otra noliegšanu, nevar abi būt vienlaicīgi maldīgi.

(10) Rom. 8:17

(11) Panteisms – reliģiski filozofiska mācība, kas dievu identificē ar dabu un uzskata dabu par dieva iemiesojumu.

Par Pashu Baznīcas Tēvu mācības gaismā

 Metropolīts Ierofejs (Vlahos)

Kristus Augšāmcelšanās ir unikāls vēsturisks notikums, ar kuru kristietība atšķiras no jebkuras citas reliģijas. Citu reliģiju izveidotāji - mirstīgi, bet Baznīcas Galva ir augšāmcēlies Kristus. Kristus Augšāmcelšanās ir cilvēka dabas atjaunošana, cilvēku dzimtas pārradīšana, Dieva Valstības pārdzīvošana, kas ir atnākusi spēkā.

Baznīca pastāvīgi runā par Kristus Augšāmcelšanos, jo tai ir neatsverama nozīme ticīgo dzīvē. Mēs nekļūdīsimies, ja salīdzināsim Kristus Augšāmcelšanos ar patiesu apvērsumu pasaules kārtībā, tā kā pateicoties Augšāmcelšanai cilvēks ir atgriezies savā sākotnējā vietā – un pat ir pacēlies vēl augstāk. Runa ir par cilvēka izlabošanu, atjaunošanu, kas notika caur Kristus Augšāmcelšanos.

Ap. Pāvils saka: „Bet, ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir jūsu ticība...”(1). Ticības spēks un patiesums sakņojas gaišajā Kristus Augšāmcelšanās notikumā. Bez tās kristieši ir „visnožēlojamākie cilvēki”(2).

1

No dievkalpojuma tekstiem redzams, ka Augšāmcelšanās svinēšana sākas ar Lielo Sestdienu (Sabatu). Par to runā Lielās Sestdienas dievkalpojums, kā arī Svēto Tēvu sprediķi, kuri šajā dienā ir veltīti augšāmcelšanai un uzvarai.

Tas redzams arī ikonu zīmēšanas tradīcijā. Kanoniskā Kristus Augšāmcelšanās ikona ir Viņa noiešanas ellē attēlojums. Protams, pastāv Augšāmcelšanās ikonas, kurās attēlo Kristus parādīšanos mirru nesējām un mācekļiem. Tomēr īstenajā nozīmē Augšāmcelšanās ikona ir nāves satriekšanas attēlojumus, kad Kristus dvēsele, savienota ar Dievību, nogāja ellē un atbrīvoja visas dvēseles, kas atradās tur un gaidīja Viņu kā Pestītāju. “Mēs svinam nāves nonāvēšanu, elles izpostīšanu”(3) – mēs dziedam baznīcā. Elle izpostīšana un nāves nonāvēšana ir visdziļākā svētku jēga.

Aizdomāsimies par to, ko mēs domājam, kad runājam par elli un Kristus noiešanu tajā. Vārds “elle” Jaunajā Derībā atbilst senebreju “šeolam”, tumšai, neredzamai mirušo valstībai. Vecajā Derībā elle bija iedomāta kā kaut kāda telpa zemes dzīlēs, bet to vajag saprast simboliski, atbilstoši tā laika uzskatiem, saskaņa ar kuriem zeme atrodas pa vidu, debesis augšā, bet elle zem zemes. Izejot no tā, ka dvēseles nav materiālas, bet bez miesas un nevieliskas, mēs nevaram domāt par elli kā kaut kādu vietu. Var teikt, ka cilvēku dvēseles, kas atrodas sātana un nāves varā, atrodas ellē. Tieši šādā nozīmē mums jāaplūko Baznīcas mācību par Kristus noiešanu ellē. Kristus iegāja nāves varā, piekrita nomirt – pēc kā ar Savu Dievības spēku uzvarēja nāvi, to padarīja pilnībā bezspēcīgu un ar Savu spēku un varu deva iespēju katram cilvēkam izbēgt no nāves un sātana kundzības, varas un spēka.

Augšāmcelšanās notikuma izpratnei ļoti svarīga ir svētā Jāņa Zeltamutes svētku pamācība, kuru lasa Pashas Liturģijā. Līdz ar visu pārējo tajā ir runa par to, ka elle, sastopot Kristu, “sarūgtināta, apkaunota, nomērdēta, gāzta un sasieta”. Ka ar Kristus nāvi pie krusta, elle uzņemot mirstīgo ķermeni, uzņemot zemi-pīšļus, sastapa Debesis, uzņemot to, ko redzēja, tas ir cilvēcisko ķermeni, cilvēcisko dabu, bija uzvarēta ar to, ko neredzēja, tas ir ar Dievību.

Acīmredzams, ka mērķis, kura dēļ Kristus nogāja ellē, bija elles un nāves varas atcelšana. Šis notikums bija pareģots vēl Vecajā Derībā. Pravietis Jesaja saka Dieva vārdus: “Es iešu tavā priekšā un līdzināšu nelīdzenās tekas, Es satriekšu vara durvis un salauzīšu dzelzs aizšaujamos”(4). Jānis Zeltamute, skaidrojot šo notikumu, atzīmē, ka nav teikts “atvēršu vara durvis”, bet “satriekšu”, lai ieslodzījuma vieta kļūtu vienkārši nevajadzīga. Arī neteica, ka “noņemšu aizšaujamos”, bet “salauzīšu” – lai parādītu cietumu bezspēcīgu, tāpēc ka tur, kur nav nedz durvis, nedz aizšaujamā, ja kāds arī nokļūst – nevar būt noturēts. Ja Kristus kaut ko noposta vai pārvērš pīšļos, tad neviens to vairs nevar atjaunot.

Tālāk, Kristus nogāja ellē, lai viss piepildītos ar Viņa Dievības gaismu. Apustulis Pāvils par to liecina, kad saka: „Uzkāpis - ko citu gan tas nozīmē, ja ne to, ka Viņš arī nokāpis šīs pasaules zemajās vietās? Bet Tas, Kas nokāpis, ir Tas Pats, Kas (pēc tam) uzkāpis augstāk par visām debesīm, lai visu piepildītu.”(5) Tādejādi Kristus nokāpšana zemākajās vietās notika, lai viss piepildītos ar Viņa gaismu un lai tik tiešām būtu gāzta nāves vara. Svētais Gregorijs saka, ka Dieva pielūdzējus vajadzēja atrast ne tikai augstumos, bet arī zemākajās vietās, tā lai viss piepildītos un aizpildītos ar Dieva godību. Šajā perspektīvā ir uzrakstīti arī Baznīcas tropāri(6): “Kristu - Tu esi nokāpis visdziļākajās zemes vietās un salauzis mūžīgās važas, kurās tika turēti cietumnieki, un trešajā dienā, kā Jona no lielās zivs, esi augšāmcēlies no kapa.”(7) Sv. Damaskas Jānis svinīgi dzied: “Tagad viss ir gaismas pilns – tiklab debesis, kā arī zeme un zemes dziļumi, lai tad svētī visa radība Kristus augšāmcelšanos, uz kā viņa top dibināta”(8).

2

Lielās Sestdiena, kad Kristus dvēsele kopā ar Dievību atradās ellē, bet ķermenis atradās kapā, kad bija uzvarēta sātana un nāves vara, tiek uzskatīta Pareizticīgajā Baznīcā par dižu dienu, jo savienojas ar Augšāmcelšanās dienu.

Liturģiskajos tekstos septītā radīšanas diena, kurā pēc pasaules un cilvēka radīšanas Dievs “un atdusējās no visa Sava darba”, tiek pielīdzināta Lielajai Sestdienai (Septītajai dienai jeb Sabatam)(9), kurā arī Kristus atdusējās no visa, kas bija izdarīts cilvēka pestīšanai. Tāpēc mēs dziedam “bet šī, svētīgais Sabats”.

No 1. Mozus grāmatas mēs zinām, ka pēc tam, kad Dievs sešās dienas (laika periodos) izveidoja visu pasauli un cilvēku, septītajā dienā Viņš atdusēja no visiem darbiem, ko radīja(10). Tāpēc Mozus noteica, lai septītā diena – sabatā, kas nozīmē “mieru”, jūdi atpūšas un velta šo dienu dievkalpojumam un lūgšanai(11).

Ir skaidrojums, saskaņā, ar kuru bauslis par nestrādāšanu sabatā bija Dieva dots, vispirms cilvēka pārradīšanai un atjaunošanai, kam bija jānotiek ar Kristus nāvi pie Krusta un ar Augšāmcelšanās starpniecību. Pārradīšanas un atjaunošanas sākums bija nolikts Lielās Sestdienas (Lielā Sabata) dienā, taču acīmredzams, taustāms nākamās esības sākums atklājās Augšāmcelšanās dienā. Tāpēc arī mēs, lai arī turam godā sabatu (sestdienu pēc pasaulīgā ritma) “kā mūsu pārradīšanas dienu”, vēl vairāk cienām svētdienu(12).

Pareizticīgajā Tradīcijā sabata ievērošanai ir vēl arī cita nozīme. Tā ir cilvēka nomierināšana, apklusināšana, ar tā saucamo svēto klusēšanu (hēsihiju) šī jēdziena vispilnīgākajā nozīmē. Apustulis Pāvils, pieminot, ka sabata ievērošana paliek obligāta Dieva tautai, norāda: “Centīsimies tāpēc ieiet šinī atdusā...”(13). Svētais Gregorijs Palama saka, ka kad cilvēks padzīs jebkādu iedomu, un kad ar neatlaidību un nepārtrauktu lūgšanu prātu (nous(14)) atgriezīs sirdī, tad viņš iegremdēsies dievišķajā mierinājumā, tas ir Dievredzēšanā, Dieva vērošanā.

Šis miers – šis klusums nav bezdarbība, kā varētu padomāt, bet dižena nodarbe. Kā Dievs, Kurš kaut arī atdusējās septītajā dienā, vienalga turpināja pārvaldīt pasauli, tā arī cilvēks, atrodoties garīgās vērošanas stāvoklī, dara diženāko darbu – savienojas ar Dievu, un pēc tam mīl to, ko mīl arī Dievs. Tāpēc var teikt, ka katrs var pārdzīvot Kristus Augšāmcelšanos no sava mierinājuma, no tāda dzīvesveida. Cik kāds ieiet dievišķajā sabata ievērošanā, dievišķajā mierā, tik ļoti viņš pārdzīvo augšāmcelšanos. „Laimīgas Augšāmcelšanās” novēlējums jāpavada ar “laimīga miera” novēlējumu.

3

Tā saucamajā nedēļas lokā svētdiena ir pirmā diena, no kuras sākas visa nedēļa(15), tomēr vienlaicīgi tā ir arī astotā diena, jo seko uzreiz aiz sabata – septītās dienas (sestdiena – pēc latviešu pasaulīgā ritma – tulk. piez). Mozus pirmo radīšanas dienu nenosauc par pirmo, bet vienu dienu(16). Vasīlijs Lielais, skaidrojot šos vārdus, saka, ka svēto svētdienu, kurā ir augšāmcēlies Kristus, Mozus nosauc par vienu dienu, lai novirzīt mūsu saprātu uz nākamo mūžīgo dzīvi. Tagad svētdiena ir nākamās dzīves pirmtēls, bet tad jau tā būs pati “astotā diena” (laikmets). Ja aizdomāties par to, ka nedēļas loks simbolizē cilvēcisko dzīvi un ka svētdiena – tas ir nākamās astotās dienas pirmtēls, tad šis laikmets tik tiešām ir viena un vienīgā diena. Vasīlijs Lielais nosauc svētdienu par “dienu izteku”, “gaismas vienaudzi”. Svētdienā, pirmajā radīšanas dienā, bija radīta gaisma.(17) Kristus Augšāmcelšanā, pirmajā pārradīšanas dienā, parādījās Augšāmcelšanās gaisma, kas ir arī tā pati Pārveidošanās un Piecdesmitdienes gaisma(18). Kristus cilvēciskā daba nometa no sevis mirstīgumu un nāvi.

Turklāt svētdiena tāpat arī tiek saukta par svēto un izredzēto dienu, tā kā tieši šajā dienā notika visi diženākie Tā Kunga svētki. Baznīcas Tēvi uzskata, ka Dievmātes Labās Vēsts Pasludināšana, Kristus Piedzimšana un Augšāmcelšanās – Kristus dzīves pamatnotikumi – notika vienā un tajā pašā nedēļas dienā. Tajā pašā nedēļas dienā arī ir jānotiek Kristus Otrai nākšanai un, protams arī, vispārējai mirušo augšāmcelšanai. Tāpēc kristieši piešķir svētdienai tik milzīgu nozīmi un svarīgumu, un arī tiecas to visādi iesvētīt. Bez ikgadējas Pashas pastāv arī iknedēļas Pasha – tā saucamā mazā Pasha, gaismu nesošā svētdiena.

4

Pēc Savas augšāmcelšanās Kristus parādījās mirru nesējām sievām un Saviem mācekļiem. Dažiem ir jautājums: kāpēc Kristus neparādījās visiem ļaudīm, un galvenais, Viņa krustā sitējiem un Viņa Augšāmcelšanās noliedzējiem, lai tie ticētu Viņam?

Cilvēks, kurš pazīst pareizticīgo mantojumu, nevar uzdot šādus jautājumus, tāpēc ka viņš zin, ka Kristus parādīšanās nekad nenotiek izrādīšanās dēļ un cilvēku piespiešanai. Kristus nevienu nepiespiež ticēt. Turklāt Dieva parādīšanās cilvēkam – tas ir kritisks moments cilvēka dzīvē. Nākamajā dzīvē, pēc Otrās Kristus atnākšanas, Viņu ieraudzīs visi. Sagatavotajiem un šķīstītajiem Dieva parādīšanās būs prieka Valstības atklāsme, bet nešķīstajiem tā pati parādīšanās būs elle. Tas pats varēja notikt arī dotajā situācijā. Tāpēc Dievs aiz Savas mīlestības un rūpēm par cilvēku neparādījās Viņa noliedzējiem un krustā sitējiem.

Tomēr Kristus parādīšanās Viņa mācekļiem pēc Augšāmcelšanās nebija notikums, kas notika vienīgi viņiem. Visi, kas iziet atbilstošu dziedināšanas un šķīstīšanās stadiju, tiek pagodināti piedalīties Kristus Augšāmcelšanā un redzēt Augšāmcēlušos Kristu. Šajā perspektīvā mums jāaplūko arī gadījums ar apustuli Pāvilu, kuram arī parādījās Augšāmcēlušais Kristus: “Kā pašam pēdējam Viņš parādījās arī man kā kādam nelaikā dzimušam,” – raksta apustulis(19). Tomēr zināms, ka ap. Pāvils Augšāmcelšanās brīdī bija jūds – zēlots (dedzīgs piekritējs), Kristum viņš pievērsās pēc Piecdesmitdienes, kad arī notika viņam Augšāmcēlušā Kristus parādīšanās.

Notikums ar apustuli Pāvilu māca, ka Augšāmcēlušā Kristus parādīšanās ir tieši atkarīga no cilvēka garīgā stāvokļa. Neskatoties uz to, ka Kristus augšāmcēlās noteiktā dienā un stundā, gadsimtu gaitā vienmēr ir Viņa Augšāmcelšanās liecinieki.

5

Svēto Rakstu tekstos ir vienpadsmit Augšāmcēlušā Kristus parādīšanās, no kurām desmit notika laika brīdī starp Augšāmcelšanos un Uziešanu Debesīs un viena pēc Piecdesmitdienes. Iespējams, ka bija arī citas Augšāmcēlušā Pestītāja parādīšanās. Raksturīgi ir evaņģēlista Lūkasa vārdi Apustuļu Darbos: “Tiem (mācekļiem) Viņš arī pēc Savām ciešanām ar daudz skaidrām zīmēm bija dzīvs parādījies un, četrdesmit dienas viņu vidū redzēts, runājis par Dieva valstību”(20).

Baznīca savos dziedājumos liecina, ka Dieva Eņģelis sludināja labo vēsti Dievadzemdētājai par Kristus augšāmcelšanos: “Eņģelis sauca Svētītajai: Šķīstā Jaunava priecājies... Tavs Dēls no kapa augšāmcēlies trešajā dienā”. Evaņģēlijos tomēr nekas nav teikts par to, vai Dievadzemdētāja redzēja Savu augšāmcēlušos Dēlu. Bet pastāv izteicieni, kas piemin par “citu Mariju”. Evaņģēlists Matejs raksta: “Bet pēc sabata, pirmajai nedēļas dienai austot, Marija Magdalēna un otra Marija nāca kapu apraudzīt”(21). Sv. Gregorijs Palama, skaidrojot šo Svēto Rakstu vietu, saka, ka acīmredzot runa ir par Dievadzemdētāju, kura pirmā atnāca pie kapa.

Pirmās pēc Dievadzemdētājas augšāmcēlušos Kristu ieraudzīja sievas - mirru nesējas . Apustuļi, pārbijušies no notikušā, aizslēgušies augšistabā, kamēr sievietes ar mīlestību, siltumu un drosmi, nesagaidot rītausmu, aizgāja pie kapa, lai ieziestu Jēzus ķermeni ar smaržvielām. Viņām nebija bail no tumsas, ne tukšā kapa, nedz sargiem, kas apsargāja kapu. Tas nozīmē, ka tam, lai kļūtu cienīgs ieraudzīt Augšāmcēlušos Kristu, ir nepieciešama mīlestība un drosme.

Kristus pirmā parādīšanās sievām mirru nesējām, bija arī dziļa teoloģiska jēga. Svētais Gregorijs Palama māca, ka Kristus Augšāmcelšanās ir cilvēciskās dabas atjaunošana un tās dzīvdarināšana, pārradīšana un pirmā Ādama atgriešana pie nemirstīgās dzīves. Pirmo Ādamu, pēc viņa radīšanas, pirmā ieraudzīja sieviete, tā kā tajā laikā nebija neviens cits, kas viņu varētu ieraudzīt, jo Ieva bija radīta pēc viņa. Tāpat arī jaunā Ādama (Kristus) iziešanas brīdi no kapa, neviens neredzēja, bet tikai pēc kāda laika pirmās Viņu ieraudzīja sievietes. Tādā veidā mirru nesējas kļuva par Evaņģēlistiem no Evaņģēlistiem un apustuļiem no apustuļiem.

6

Pēc Augšāmcelšanās Kristus parādās mācekļu sapulcei, kas atradās augšistabā. Pirmo reizi tas notika Toma prombūtnē, bet otro reizi – nākamajā svētdienā Toma klātienē(22).

Saskaņā ar sv. Gregoriju Palamu, Kristus parādās nevis tam vai citam māceklim atsevišķi, bet visai sapulcei, un tāpēc Toms arī nespēja Viņu ieraudzīt, jo bija projām. Bet, kad nākamajā svētdienā viņš jau bija kopā ar citiem mācekļiem, tad toreiz arī viņam izdevās piedalīties šajā dižajā pieredzē. Šī iemesla dēļ sv. Gregorijs arī mums iesaka, lai mēs būtu klātesoši baznīcas svētdienas sapulcēs, lai nenotiktu ar mums tas pats, kas notika ar Tomu.

Tomēr pastāv arī vēl dziļāks izskaidrojums iemeslam, kura dēļ Toms nevarēja redzēt Kristu pirmajā dienā. Apustulis Toms, saskaņā ar svētlaimīgā Teofilakta skaidrojumu, bija šaubīgs un uzskatīja Kristus Augšāmcelšanos par neiespējamu. Tas ir, viņš vēl nebija sasniedzis tādu iekšējo garīgo stāvokli, kas ļautu viņam vērot augšāmcelto Kristu. Kristus novilcināšanās ar kārtējo parādīšanos nedēļu vēlāk, vienīgais mērķis bija ne kas cits, kā Toma dvēseliskā sagatavošanās. Pienācīgā veidā sagatavojoties, arī viņš kļuva par teologu, apliecinot: “Mans Kungs un Mans Dievs!”(23).

7

Viena no Kristus parādīšanās reizēm mācekļiem notika pie Tibērijas ezera, kad viņi zvejoja atklātā jūrā(24). Mēs šeit nesniegsim notikuma norises izsmeļošu izklāstu un neaprakstīsim parādīšanās veidu, bet pasvītrosim tikai dažus interesantus momentus.

Pirmais – tas, ka mācekļi Kristu nepazina. To paskaidro tas, ka Kristus parādīšanās ir nevis vienkārši Viņa redzama klātbūtne, bet atklāsme, Viņš Pats atklāj Sevi. Evaņģēlists Jānis skaidri saka: “Pēc tam Jēzus vēlreiz Sevi parādīja...” (latviski šī fragmenta “Jēzus vēlreiz parādījās...” tulkojums ir neprecīzs). Kristus atklāja Pats Sevi tad, kad Pats to gribēja.

Otrais – Kristus atklāsme notiek atbilstoši cilvēku garīgajam stāvoklim. Tāpēc pēc neparastā zivju loma pirmais, kurš Viņu atpazina, bija Jānis, kurš arī par to paziņoja Pēterim. Un tad Pēteris apjoza drēbes un iemetās jūrā, lai ātrāk tiktu līdz Kristum. Sv. Gregorijs Palama saka, ka Jānis “vairāk par pārējiem bija gatavs tam, lai pazīt Dievu”, tajā laikā kad Pēteris bija “atkal visdedzīgākais un visvairāk gatavs darbam”. Tātad tādā veidā vērošanai visvairāk par visiem bija gatavs Jānis, bet par visiem dedzīgākais un visvairāk gatavs darboties Pēteris. Tas parāda, ka caur vērošanu Dievs tiek pazīts, bet pēc tam seko darbība.

Trešais – kad mācekļi izkāpa krastā, tad ieraudzīja “...ugunskuru no oglēm un uz tā zivis noliktas un maizi...”. Mācekļi redz zivis, kas nebija noķertas ezerā. Evaņģēlista Lūkasa stāstā par Kristus parādīšanos mācekļiem ir redzams, ka Viņš viņu acu priekšā apēda daļu no izceptās zivs un tīru medu(25). Saprotams, pēc Augšāmcelšanās Kristum nebija vajadzības pēc uztura. Tomēr Viņš dara to mācekļu pārliecināšanai par to, ka viņu priekšā nav rēgs, bet viņu Skolotājs un Kungs ar īstu ķermeni. Vienā no Savām parādīšanās reizēm Kristus, redzēdams, ka viņu sirdī bija neticības iedomas, teica: “Redziet Manas rokas un Manas kājas! Es Pats Tas esmu. Aptaustait Mani un apskatait; jo garam nav miesas un kaulu, kā jūs redzat Man esam.”(26). Kristus ķermenis nebija rēgs, bet tajā pašā laikā tas jau arī nebija tas ķermenis, kuru tik labi zināja mācekļi līdz Kristus krusta nāvei.

Tā kā pēc Augšāmcelšanās dievišķotā Kristus cilvēciskā daba nezaudēja savas dabiskās īpašības, tāpēc, neskatoties uz to, ka Kristus atrodas debesīs, Viņu Baznīca attēlo visās ikonās ar taustāmu ķermeni. Debesīs Kristus neatrodas bez ķermeņa un nemateriāls. Kristus vienmēr paliek Dievcilvēks, tā kā no paša savienošanās brīža abas Kristus dabas ir nešķiramas un nedalāmas.

Ar Augšāmcēlušā Kristus vērošanu ‘bija pagodināti daudzi svētie. Pareizticīgā Baznīca, būdama Kristus Miesa, piedāvā mums piedalīties Augšāmcelšanās pieredzē. Svētais Simeons Jaunais Teologs, pieminot lūgšanu “Kristus augšāmcelšanos redzējuši, klanāmies Svētam Kungam Jēzum. Kas vienīgs ir bez grēka”(27), māca, ka mēs vēršamies nevis pie Augšāmcelšanās, kuru redzēja mācekļi, tas ir, ne tikai pie viena vēsturiskā fakta, - bet pie Augšāmcelšanās, jeb drīzāk Augšāmcēlušā Kristus, Kuru mēs vērojam Baznīcas dzīlēs. Mēs nesakām “Kristus augšāmcelšanai noticējuši”, bet “redzējuši”. Ir daudzi, kas tic Augšāmcelšanai. Bet ir arī tādi, kaut arī nedaudzi, kuri ikstundas redz Augšāmcēlušos Kristu, starojošu un mirdzošu “neiznīcības un dievības zibeņos”. Tāpēc ka īstenībā, Kristus Augšāmcelšanās “ir mūsu augšāmcelšanās, uz zemes guļošo augšāmcelšanās”. Tādā veidā vieni ir Kristus Augšāmcelšanās liecinieki “no dzirdēšanas”, bet citi – “no redzēšanas”. Tieši pēdējie arī ir vispirms Kristus Augšāmcelšanās liecinieki.

8

Kristus Augšāmcelšanos nekādā gadījumā nevajag svinēt kā vienīgi vēsturisku notikumu; tas ir ontoloģisks(28) (būtisks) notikums – tas sniedz mums piedalīšanos Augšāmcelšanās svētībā. Tā sasniegšanai, saskaņā ar visu Baznīcas Tēvu mācību, ir nepieciešama kā miesisku, tā arī dvēselisku jutekļu šķīstīšana. Sv. Damaskas Jānis dzied: “Šķīstīsim jutekļus un ieraudzīsim...”. Tātad šķīstīšanās ir nepieciešams priekšnoteikums vērošanai un saskarsmei ar Dievu. Sv. Gregorijs Teologs saka: “Tāpēc pirmkārt tev vajag šķīstīt sevi, un tikai pēc tam - jau šķīstam – runāt”.

Cilvēka garīgās dzīves mērķis – savienošanos ar Augšāmcēlušos Kristu, Viņa vērošana savas sirds dziļumos. Kristus augšāmceļas sirdī, nonāvējot kaislīgas iedomas, kuras uzrodas dēmoniskas iedarbības rezultātā, un pārvar kaislīgus tēlus un grēcīgas iedomas, kā savulaik pārvarēja kapa zīmogus(29). Tādā viedā runa ir nevis par ārēju, formālu svinēšanu, bet par iekšēju. Sv. Gregorijs Teologs rekomendē svinēt Pashu nevis svinīgi pasaulīgā veidā, bet Dievišķā un pārpasaulīgā veidā.

Piedalīšanās Augšāmcelšanās noslēpumā ir dievišķošanās pārdzīvošana. Sevi veltījušais Augšāmcelšanās neaptveramajam spēkam savā paša pieredzē iepazīst mērķi, kāpēc Kristus radīja pasauli. Patiešām cilvēks ir izveidots priekš tā, lai sasniegtu dievišķošanos un lai pasaule caur cilvēku uzņemtu iesvētīšanos. No šejienes izriet, ka tas, kurš sevi velta šim neaptveramajam Augšāmcelšanās spēkam, sasniedz dievišķošanos un tādā veidā izpilda savas esamības mērķi.

Kristus Augšāmcelšanās – tas ir visgrandiozākais notikums vēsturē. Caur Kristus Augšāmcelšanos dzīve un nāve iegūst pavisam citādāku jēgu. Dzīve mums – nav vēsturisku notikumu kopums, bet saskarsme ar Dievu, savukārt attālināšanās no Kristus – visīstākā nāve.

Svētā Jāņa Zeltamutes svētku pamācībā – patiesi uzvarošā, triumfālā himnā – teikts, ka ar Kristus Augšāmcelšanos atrisinājās visas cilvēciskās bēdas.

Nevienam nav jāraud par savu nabadzību, kā arī vispār par materiālo labumu atņemšanu, tāpēc ka “parādījās kopīgā Valstība”.

Nevienam nav jākrīt izmisumā par viņa paveiktajiem grēkiem, jo “piedošana izstaroja no kapa”.

Nevienam nav jābaidās no nāves, jo “mūs atbrīvoja Pestītāja nāve”.

Kristus Augšāmcelšanās universālums ir absolūts, tā augļi tiek dāvāti visiem bez izņēmuma. Cik ļoti mēs noslēdzamies savā aprobežotībā un neieejam mācekļu priekā, kas redz augšāmcelušos Kungu, tik ļoti raudam, krītam izmisumā un baidāmies.

No krievu valodas tulkojis Aleksandrs Armands Kalniņš.

(1)1.Kor.15:17

(2) 1.Kor.15:19

(3) Pashas kanons. 6. dziesmas 2. tropārs

(4) Jes.45:2

(5) Efez. 4;9-10

(6) Tropārs (Тропарь – no grieķu troparion) ir īpaša svētku dziesma, kurā izteikta svinamā notikuma nozīme. To dzied par godu kādam svinamam notikumam vai godājot svēto darbus. – ņemts no www.eleison.lv

(7) Pashas kanons. 6. dziesmas irmoss

(8) Pashas kanons. 3. dziesma 1. tropārs

(9)Latviešiem pasaulīgais nedēļas ritms sākas ar pirmdienu, bet Baznīcā nedēļas ritms sākas ar svētdienu. Tādēļ, kad pēc Baznīcas kalendāra ir septītā diena jeb sabats (miera, atdusas diena), latviešiem pasaulīgajā nedēļas ritmā ir sestdiena.

(10) 1.Moz.2:3 “Un Dievs svētīja septīto dienu un iesvētīja to, jo Viņš tanī atdusējās no visa Sava darba, ko radīdams bija darījis.”

(11)“Pirmajā dienā, lai jums ir svēta sapulce, un arī septītajā dienā, lai jums ir svēta sapulce. Nekādi darbi, lai šinīs dienās netiek darīti kā vien, kas katram vajadzīgs, lai paēstu.” (2.Moz.12:16)

(12) Svētdiena latviski apzīmē svēto dienu, grieķiski Κυριακή – Tā Kunga dienu, krieviski воскресение – augšāmcelšanos.

(13) Ebr.4:11

(14) Nous – “dvēseles acs”, smalkākā uzmanība, Dieva izziņas un saskarsmes orgāns. Pareizi darbojoties, tas atrodas cilvēka sirdī, bet, nepareizi darbojoties (kritušajā stāvoklī), ir sapiņķerējies un sapinies ar saprāta jeb spriestspējas darbību. Nepareizā nous darbība ir cieši saistīta ar atsvešinātību no Dieva un ir egoisma pamats. Baznīcas askētiskā dzīve svēto tēvu tradīcijā un piedalīšanās svētnoslēpumos (Kristības, Svētais Vakarēdiens, Grēksūdze u.c.) ved uz pareizāku Dieva saskarsmi un līdz ar to uz šī orgāna dziedināšanu.

(15) Skat 9. vēri.

(16) 1.Moz.1:5

(17) 1.Moz.1:3-5

(18)Pārveidošanās gaisma, kas izstaroja no Kristus Tabora kalnā (Lk.17:1-6, Mk.9:1-8, Lk.9:28-36) un Piecdesmitdienes gaisma (Ap.d.2:1-18), kad Svētais Gars nonāca uz apustuļiem “ parādījās it kā uguns mēles”.

(19) 1.Kor.15:8

(20) Ap.d.1:3

(21) Mt.28:1

(22) Jņ.20:19-29 “Šinī pašā pirmajā nedēļas dienā, vakarā, kad mācekļi, bīdamies no jūdiem, bija sapulcējušies aiz aizslēgtām durvīm, nāca Jēzus, stājās viņu vidū un saka viņiem: "Miers ar jums!" Un, to sacījis, Viņš tiem rādīja Savas rokas un sānus. Tad mācekļi kļuva līksmi, savu Kungu redzēdami. Tad Jēzus vēlreiz viņiem saka: "Miers ar jums! Kā Tēvs Mani sūtījis, tā Es jūs sūtu." Un, to sacījis, Viņš dvesa un sacīja viņiem: "Ņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks." Bet Toms, viens no divpadsmit, saukts dvīnis, nebija pie viņiem, kad nāca Jēzus. Tad pārējie mācekļi viņam stāstīja: "Mēs To Kungu esam redzējuši." Bet viņš tiem sacīja: "Ja es neredzu naglu zīmes Viņa rokās un savu pirkstu nelieku naglu rētās un savu roku nelieku Viņa sānos, es neticēšu." Un pēc astoņām dienām mācekļi atkal bija kopā un arī Toms pie viņiem. Un durvis bija aizslēgtas. Tad Jēzus nāk un stājas viņu vidū, un saka: "Miers ar jums!" Pēc tam Viņš Tomam saka: "Stiep šurp savu pirkstu un aplūko Manas rokas un dod šurp savu roku un liec to Manos sānos, un neesi neticīgs, bet ticīgs!" Toms atbildēja un sacīja Viņam: "Mans Kungs un Mans Dievs!" Jēzus viņam saka: "Tāpēc ka tu Mani redzēji, tu ticēji. Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!"”

(23) Jņ.20: 28

(24) Jņ.21:1-14 "Pēc tam Jēzus vēlreiz parādījās mācekļiem pie Tiberijas jūras. Tas notika tā: tur bija kopā Sīmanis Pēteris, Toms, saukts dvīnis, Nātānaēls no Kānas Galilejā, Cebedeja dēli un vēl divi citi Viņa mācekļi. Sīmanis Pēteris viņiem saka: "Es iešu zvejot." Tie saka Viņam: "Mēs iesim Tev līdzi!" Tad tie aizgāja un iekāpa laivā, bet tanī naktī nekā nedabūja. Rītam austot, Jēzus stāvēja krastā, bet mācekļi nezināja, ka tas ir Jēzus. Tad Jēzus viņiem saka: "Bērni, vai jums ir kas ko ēst?" Tie Viņam atbildēja: "Nav!" Viņš tiem sacīja: "Izmetiet tīklu laivas labajā pusē, tad jūs dabūsit!" Tad tie izmeta tīklu un vairs nevarēja viņu izvilkt aiz zivju daudzuma. Tad māceklis, ko Jēzus mīlēja, saka Pēterim: "Tas ir Kungs!" Sīmanis Pēteris, dzirdēdams, ka Tas ir Kungs, apjoza virsdrēbes, jo viņš bija izģērbies, un metās jūrā. Bet pārējie mācekļi nāca ar laivu, vilkdami tīklu ar zivīm, jo tie nebija tālu no krasta, bet tikai apmēram divi simti olekšu. Izkāpuši malā, viņi tur redz ugunskuru no oglēm un uz tā zivis noliktas un maizi. Jēzus viņiem saka: "Atnesiet no zivīm, ko jūs esat dabūjuši." Tad Sīmanis Pēteris izkāpa malā un izvilka uz krasta tīklu, pilnu lielām zivīm, kopā simts piecdesmit trīs. Un, lai gan to bija tik daudz, tīkls nesaplīsa. Jēzus viņiem saka: "Nāciet un turiet azaidu!" Bet neviens no mācekļiem nedrīkstēja Viņam jautāt: kas Tu esi? Jo tie gan zināja, ka Tas ir pats Kungs. Tad Jēzus nāk, ņem maizi un dod to viņiem, tāpat arī zivis. Šī bija trešā reize, kad Jēzus parādījās Saviem mācekļiem pēc Savas augšāmcelšanās no miroņiem."

(25) Lk.24:42

(26) Lk.24:39

(27) Baznīcslāviski šī lūgšana sākas tā: «Воскресение Христово видевше, поклонимся Святому Господу Иисусу, единому безгрешному...»

(28) Ontoloģija (no sengr. sengrieķu ὤν, ὄντος — ōn, ontos, "esošais" + λόγος — logos, "vārds, mācība") — mācība par esamību, esamības būtības noteicošajām iezīmēm.

(29) Mat.27:62-66 "Bet otrā dienā, kas nāk pēc sataisāmās dienas, augstie priesteri un farizeji sapulcējās pie Pilāta un sacīja: "Kungs, mēs atminamies, ka šis viltnieks, vēl dzīvs būdams, sacīja: pēc trim dienām Es celšos augšām. Tāpēc pavēli kapu apsargāt līdz trešajai dienai, ka Viņa mācekļi nenāk naktī un Viņu nenozog un neizpauž ļaudīm: Viņš ir no miroņiem augšāmcēlies. Pēdējā vilšana tad būtu lielāka nekā pirmā." Pilāts sacīja uz tiem: "Jums ir sargi, eita un apsargait to, kā paši zināt." Un tie aizgāja un pielika kapam sargus un aizzīmogoja akmeni."