9/28/2011

Diakons Andrejs Kurajevs. No grāmatas "Protestantiem par pareizticību", sešpadsmitais turpinājums



Kāpēc garīdznieku sauc par “tēvu” (батюшка)

        Psiholoģiski var saprast protestantu sludinātāju vēlēšanos atmaskot pareizticīgos pēc iespējas lielākā skaitā grēku un biblisko nostādņu pārkāpšanā. Psiholoģiski tas ir saprotams- bet diez vai kristīgi ir attaisnojama virzība uz grēka meklēšanu un uz maksimāli negatīvu “nesaprotamu” citu kristiešu darbību izskaidrošanu.
        Starp šiem pārmetumiem visdīvainākais ir pareizticīgo apsūdzēšana tajā, ka viņi garīdzniekus sauc par “tēviem” pretēji it kā pilnīgi skaidriem Pestītāja vārdiem: “Jums arī nevienu virs zemes nebūs saukt par savu tēvu, jo viens ir jūsu Tēvs, kas debesīs” (Mt.23,9).
        Kā arī gadījumā ar ikonu godināšanu, protestanti kā akmeni met uz pareizticīgiem to biblisko citātu, kas izsit arī viņu pašu logus. Ja patiesi viņi vēlas burtiski saprast un piemērot Vecās Derības attēlošanas aizlie-gumu - tad viņiem vajadzēja vispirms iznīcināt visus savus ilustrētos izdevumus un visus savus fotoalbumus, bet tikai pēc tam apliet ar kritikas benzīnu pareizticīgās ikonas. Ja patiešām viņi ir pārliecināti, ka nevienu un nekad nedrīkst nosaukt par tēvu, tad lai sāk reliģiski - valodniecisku reformu savās pašu mājās un aizliedz saviem bērniem griezties pie vecāka ar vārdu “tēti”. Bet, ja protestantu līderis pats vēršas pie sava tēva ar vārdu “tēti”, ja viņš savā sprediķī ieliek tādas pasāžas kā “mani vēl mans tēvs mācīja...”, ja viņš aicina savus draudzes locekļus izpildīt biblisko bausli “godā savu tēvu un māti”- tad viņam jābūt uzmanīgākam kritizējot pareizticīgos. Ja ģimenē uzruna “tēvs” saglabā savas tiesības uz dzīvi, vai tad pareizticīgie ir vainīgi, ja viņi visu Baznīcu sajūt kā savu lielo ģimeni un ģimeniskos, mīlīgos vārdus (“tētiņš” (батюшка), “māmulīte” (матушка), “brālis”) iznes ārpus dzīvokļa robežām?
      Protestantu rigorisma nav apustuļiem un Pašam Kristum. Vārdu “tēvs” un uzrunu “tēvs” viņi pielieto ne tikai Dievam. Piemēram, Kristus līdzībā par bagātnieku un Lācaru bagātais jautā Ābrahamam: “Tēvs, Ābraham! apžēlojies par mani un sūti Lācaru(...). Bet Ābrahāms teica: piemini, dēls!...”(Lk.16,24-25). Kā redzam, Ābrahams pieņem šādu uzrunu un atbilstoši atbild, pārdomājot savas attiecības ar savu pēcteci terminos “tēvs - dēls”. Citā Kristus līdzībā, līdzībā par pazudušo dēlu, dēls vēršas pie zemes tēva: “Tēvs! Es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi, es neesmu vairs cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu.” (Lk.15,21). Un nekur nav redzams, ka abos šajos gadījumos Pestītājs nosodītu bērnus, kuri savus priekštečus sauc ar vārdu “tēvs”. Jā, abi šie bērni bija grēcinieki, bet viņu grēks nebija tajā faktā, ka viņi sauca tēvu par tēvu.
      Lūk, mūsu tēmai ļoti svarīgi Pestītāja vārdi: “Patiesi Es jums saku: neviena nav, kas atstājis namu vai brāļus, vai māsas, vai māti, vai tēvu, vai bērnus, vai tīrumus Manis un evaņģēlija dēļ, kas nedabūtu simtkārtīgi jau šinī laikā namus un brāļus, un māsas, un mātes, un bērnus, un tīrumus, kaut arī ar vajāšanām, un nākošā laikā mūžīgu dzīvību” (Mk.10,29-30). Pēc Helēnas Rērihas “ezoteriskā” tulkojuma šajā tekstā Kristus domā reinkarnācijas principu: “Kā var tagad, šajā laikā, būt vairāk māšu un tēvu utt., ja nepieļauj pārdzimšanas likumu? Tieši šeit ir pasvītrots šī laika  pretmets, zemes pastāvēšana starp vajāšanām, un ceļš uz nākošo mūžīgās dzīvības laikmetu”164. Ja protestanti nevēlas būt okultisti, tas ir, viņi nevēlas piekrist H. Rērihai, tad viņiem būs jāpiekrīt man un jāatzīst, ka evaņģēliskais teksts nerunā par daudzajām iepriekšējām piedzimšanām, bet par pirmkristiešu kopienas dzīves realitātēm. Cilvēku, kurš atstāja savu māju, savu pilsētu, savu ģimeni Kristus dēļ, sagaidīja kā savējo jebkurā citā kristiešu namā, bet, kristietībai izplatoties pa pasauli- jebkurā citā pilsētā. Jebkurš audzinātājs, kurš dzemdināja cilvēku dvēseles dzīvei Kristū, kļuva par ticīgo garīgo tēvu. Visi apustuļi bija tēvi katram no kristiešiem. Un visi kristieši viens otram bija brāļi un māsas. Un nu, lūk, jautājums protestantiem: kā gan piepildīsies Kristus apsolījums par to, ka kristietim būs daudz tēvu, ja viņš nedrīkst nevienu nosaukt šajā vārdā?
     Arī apustuļi, liekas, neuztvēra Kristus bausli ”nevienu nesauciet par tēvu, tikai jūsu Tēvu, kurš ir debesīs” tik viennozīmīgi, kā tagadējie “evaņģēlisti”. Mīlestība nezin likumus. Un jau apustulis Jānis vēršas pie saviem mācekļiem - “bērniņi”. Atbildes uzruna, acīmredzami, bija atbilstoša. Apustulis Matejs, kurš savu Evaņģēliju rakstīja pēc tam, kad viņš izdzirdēja bargos Pestītāja vārdus “nevienu uz zemes nesauciet par tēvu”, Matejs, kura Evaņģēlijā šie Kristus vārdi tieši ir pieminēti, tomēr raksta, ka Kristus satika Jēkabu un Jāni “laivā ar Cebedeju, viņu tēvu” (Mat.4,21). Apustulis Stefans sludina Sinedrijam: “Brāļi un tēvi! Klausaties” (Ap.d.7,2). Tāda pati uzruna sastopama arī pie ap. Pāvila (Ap.d.22,1). Arī apustulis Jānis to izmanto: “Rakstu jums, tēvi” (1.Jņ.2,13). Apustulis Pēteris tāpat pazīst citus tēvus bez Debesu Tēva: “Ābrahama un Īzaka un Jēkaba Dievs, mūsu tēvu Dievs” (Ap.d.3,13); “Mūsu tēvu Dievs augšāmcēla Kristu” (Ap.d.5,30). Ja vēl atcerētos ap. Pāvila pamācību: “tēvi, nekaitiniet bērnus” (Ef.6,4), tad kļūs acīmredzams, ka pēc apustuļu uztveres svētība būt  Dieva bērnam, ko mums dāvāja Patiesais Dēls, neatceļ zemes radniecību, ne miesīgo, ne garīgo.
       Ābrahams “kļuva par visu ticīgo tēvu” (Rom.4,11), atgādinot, ka miesā var nebūt no ebreju tautas, bet būt to garīgo apsolījumu mantinieks, kurus saņēma Ābrahams. “Visiem ticīgajiem” Ābrahams ir “tēvs”: ne tikai ebrejiem, viņa miesiskiem pēctečiem, bet arī tiem, kuri pie bibliskās reliģijas ir atnākuši gara aicināti.
      Ja ir teikts, ka vairāk vajag baidīties no tiem, kuri var nogalināt dvēseli, kā no tiem, kuri var nogalināt ķermeni (Mat.10,28), vai tad nav taisnība pretējam: godāt vairāk vajag tos, kuri stāv pie manas garīgās dzīves sākotnes, nekā tos, pret kuriem man ir pienākums savā miesas dzīvē? Un, ja to, kurš man ir atnesis mazāko velti, pienākas godāt un cienīt ar atzinīgu uzrunu tēvs, tad kādēļ gan šo vārdu nedrīkst piemērot arī garīgai piedzimšanai, piedzimšanai garā, kas arī notiek ne bez cilvēka piedalīšanās (jo “kā lai tic tam, par ko nav dzirdējuši? Bet kā lai dzird, kad nav, kas sludina”-Rom.10,14)? Tāpēc apustulis Pāvils raksta: “jo es jūs esmu dzemdinājis Kristū Jēzū” (1.Kor.4,15). Un tieši paskaidro, ka tieši tādēļ viņš ir kļuvis tēvs tiem, kuri ir noticējuši: “Jebšu jums būtu desmit tūkstoši pamācītāju Kristū, tad tomēr jums nav daudz tēvu” (1.Kor.4,15). Un par pilnīgi konkrētu cilvēku Pāvils saka: “Onēzims, ko esmu dzemdinājis, būdams važās” (Fil.10). Dabiski, ka apustuļa Pāvila mācekļi viņu uztvēra tieši kā tēvu: Timotejs “ka viņš man kalpojis evaņģēlija labā kā bērns tēvam” (Fil.2,22).
      Caur ļaudīm cilvēks ienāk ticīgo sabiedrībā, Baznīcā. No tā izriet, ka ieraudzīt Baznīcu, tas nozīmē ieraudzīt cilvēkus, kuros darbojas Dieva spēks. Sens mūku aforisms saka, ka neviens nekad nekļūtu par mūku, ja kādreiz neieraudzītu otra cilvēka sejā mūžīgās dzīves spīdumu. Tādēļ ap. Pāvils saka: “Mani bērni, par kuriem es no jauna ciešu radību sāpes līdz kamēr Kristus izveidotos jūsos!” (Gal.4,19); “Atdariniet mani, kā es Kristu” (1.Kor.4,16). Un tā - cauri gadsimtiem. Savā piedzimšanā vienam no otra audzinātāji saglabā to garīgo iekārtojumu, ko pirmais parādīja tradīcijas izveidotājs. Lūk, tikai viena liecība par tikšanos ar “tēvu” (с батюшкой): “ Kad, pabeidzis lūgšanu, tēvs mani svētīja un sāka runāt, ar visu sirdi es sāku ieklausīties viņā, ne vārdos, bet tajā jaunajā un neparastajā, kas dzima dvēselē viņa klātbūtnē, kas atjaunoja, atdzemdināja, darīja stiprāku”165.
      Piedzimšana nevar notikt pati par sevi, “vienkārši tā”. Ne velti kristīgajā literatūrā laiku pa laikam parādās atzīšanās: “mēs cietām, dzemdējot tevi ar grēku nožēlu, mēs dzemdinājām tevi ar lielu pacietību, stiprām sāpēm un ikdienas asarām, kaut arī tu par to neko nezināji. Nāc šurp, mans bērns, es aizvedīšu tevi pie Dieva”. Tā raksta sirdsskaidrais Simeons Jaunais Teologs savam garīgajam dēlam. Vai ir zaimojoši pateikt savam garīgajam audzinātājam - “tēvs!”?
     Protestanti aizliedz saukt draudzes ganu šajā vārdā. Nu, ko - “viņi nekad, liekas, savā dzīvē nav pazinuši cilvēkus, kurus pazinām mēs, neviens viņiem nav parādījis dzīvā elpā - kas ir Svētā Baznīca, neviens nav piespiedis viņu galvu sev pie krūtīm, uz kurām ir nonēsāta epitrahila aukstums, neviens viņiem nav teicis: “mans dārgais bērns” - šos ugunīgos vārdus, no kuriem izkūst visa neticība, un kas ir vēl brīnišķīgāk - visi grēki”166.
      Protestantiem nav garīgo tēvu, nav garīdznieku. Varbūt tādēļ viņi nezin, kāda mokoša un priecīga saikne izveidojas starp garīgo skolotāju un skolnieku - tāda saikne, ko nevar izteikt citiem vārdiem, kā - “dēls!” un “tēvs!”. Viņi nesaprot  Ekziperī vārdus: “Redzi, cilvēks vispār ilgi dzimst pasaulei”...
      Apustulis Pāvils runā par garīgo paternitāti pirmajā gadsimtā; sirdsskaidrais Simeons - desmitajā. Bet arī deviņpadsmitajā mēs redzam to pašu garīgās mīlestības augli: “Esi māte, ne tēvs brāļiem”, - iesaka sirdsskaidrais Sarovas Serafims jaunieceltajam igumenam167.

164.     Рерих Е. Письма. Т. 1. Минск, 1992, lpp. 225.
165.     отец Алексий Мечев. Воспоминания. Проповеди. Письма. — Париж, 1989, lpp. 57.
166.     Фудель С. И. У стен Церкви, lpp. 375.
167.      Житие старца Серафима Саровской пустыни иеромонаха, пустынножителя и затворника, lpp. 189.

      Tātad, nav zaimu, saucot garīdznieku par “tēvu” (батюшка). Cilvēkam jāsaprot, ka vienīgais viņā dzīves avots ir Dievā. Šeit, tāpat kā attiecībā pret ikonu: pielūgt un kalpot var tikai Vienīgajam Dievam. Bet var un vajag godāt to, caur ko un caur kuru mēs uzzinām par Dievu un saņemam dzīvības dāvanu. “Dievam vienam klanies”, bet - “godā savu tēvu un māti”, un, protams, neaizmirsti par savu garīgo radniecību.
     Bet ko tad nozīmē pareizticībai Kristus vārdi “nevienu nesauciet par savu tēvu”? Kristus nerunā par ārējo, bet iekšējo. Viņš nosoda ne pašu pārvēršanos, bet to dvēseles iekšējo stāvokli, kas var izpausties tādas pārvēršanās rezultātā. Tiek nosodīts ne tas, kurš saka ”tēvs”, bet tas, kurš pieprasa tādas pārvērtības sev. Ir godkāres miesas kārība, ir miesaskārīga tieksme prezidēt sapulcēs un pēc godbijības zīmēm - un tieši to nosoda Kristus. Atcerēsimies kontekstu: “Uz Mozus krēsla ir nosēdušies rakstu mācītāji un farizeji(...). Bet tie dara visus savus darbus tikai tādēļ, lai ļaudis tos redzētu(...).Tie mīl mielastos sēdēt goda vietās un sinagogās pirmajos krēslos un ka ļaudis tirgus laukumos tos sveicina un sauc par rabi. Bet jums nebūs saukties par rabi; jo viens ir jūsu mācītājs, Kristus, bet jūs visi esat brāļi. Jums arī nevienu virs zemes nebūs saukt par savu tēvu, jo viens ir jūsu Tēvs, kas debesīs. Jums arī nebūs saukties par vadoņiem, jo viens ir jūsu vadonis, Kristus. Bet lielākais jūsu starpā lai ir jūsu kalps. Un, kas pats paaugstināsies, tas tiks pazemots; un, kas pats pazemosies, tas tiks paaugstināts” (Mat. 23,2,5-12). Tiek nosodīts ne tas, ka jebkurā sabiedrībā patiešām ir audzinātāji un skolnieki, ne tas, ka jebkurā sapulcē patiešām ir un ir jābūt vecākajam un tiem, kuri viņam ir atdevuši priekšroku, bet tiek nosodīta pasaulīgi lepnā vēlme, kas katrā pretimnācējā meklē iztapīgu cieņu pret sevi kā pret “audzinātāju”, “skolotāju”, “vecāko”, “tēvu”. Tiek nosodīta cilvēka vēlme kļūt par “skolotāju”, “audzinātāju”, “lielo”, centieni sevi paaugstināt. Tas nav vienkārši garīdzniecības grēks, tas ir daudz izplatītāks grēks. Vecmāmiņa - draudzes locekle, kura autoritatīvi paziņo ienākušajai meitenei, kā nolikt sveci, un kā nelikt, bieži vien pati pilnīgi izstaro farizejiskumu, kaut arī nesauc sevi ne par “tētiņu” (батюшка), ne par “skolotāju”. Bet vai jauno protestantu sirdīs neveidojas kaut kas līdzīgs neofītiem: “Lūk, es jau pusotru gadu esmu mūsu brīnišķīgajā kopienā, es jau visu zinu, es pat piedalījos nedēļu ilgajā teoloģijas seminārā, bet tu vēl nezini, cik grāmatu ir iekļautas Svētajos Rakstos. Nu, nekas, nāc, es tev iemācīšu!”.
       Bet beigu beigās patiesībā šis teksts atmasko tieši mūs. Mēs patiesi nedzīvojam pēc šiem vārdiem. Mēs - tie ir pilnīgi visi kristieši, ne tikai pareizticīgie. Kur ir tā konfesija, kur visi kalpotāji ne izrādoties, bet neliekuļoti un nepārtraukti izpilda šo Kristus bausli: “Bet lielākais jūsu starpā lai ir jūsu kalps. Un, kas pats paaugstināsies, tas tiks pazemots; un, kas pats pazemosies, tas tiks paaugstināts” (Mat. 23,11-12)? Ir Evaņģēlijā tādi vārdi, kas ir dzelksnis kristieša sirdī. Tie neļauj lasīt Evaņģēliju ar pārākuma un pašsajūsmināšanos: “lūk, mēs neesam tie, kas ir farizeji un jūdu grāmatnieki; mēs pazinām Kristu, noticējām Viņam, pieņēmām viņa mācību un visā to izpildām”. Jā, jā, šī farizeju atmaskošana attiecas arī uz mums, pareizticīgajiem. Bet mūsu sirdsapziņu tā apdedzina ne ar to, ka pie mums ir ieviesusies uzruna “tēvs”, bet ar kaut ko aptverošāku, dziļāku, svarīgāku... Seminārā katrā rīta lūgšanā lasīja fragmentu no Evaņģēlija. Un es atceros, kāds neierasts klusums tad bija zālē, kad kādu reizi garīdznieks lasīja tieši šo fragmentu: “Vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi!...” (Mat. 23,14). Evaņģēlijs ir ne tikai nomierinoša, ne tikai aizkustinoša, ne tikai laipna grāmata. Tās pletnes un ērkšķi ir piemērojami visiem, ne tikai senajiem Palestīnas iedzīvotājiem.
      Kristus vārdos pret farizejiem nevar atrast nosodījumu tiem, kuri aiz pazemības uzskata savu tuvāko par augstāku, nekā pats, un atzīst viņu par vecāku. Ja protestanti vēlas cīnīties ar iekšējo, garīgo farizejisma slimību ar ārēju valodas reformu, ja viņi cer garīgo godkārības un lepnuma kārdinājumu izslēgt ar vienu vai divu vārdu izņemšanu no leksikona, tad lai ir konsekventi un atceļ profesoru titulus savos semināros. “Profesors” taču nav nekas cits kā “skolotājs”. 
      Nevienu nevar piespiest vērsties pie tā vai cita cilvēka ar vārdu “tēvs”. Pareizticībā uzruna garīdzniekam ”tēvs” nav baznīcas disciplīnas vai ticības mācības prasība. Tā ir ārpus statūtiem, nekanoniska, bet tieši ģimeniska, intīma uzruna. Ir vārdi, ir uzrunas, kas tiek lietotas tikai tuvu radinieku starpā. Un, ja nepiederīga persona, netīšām to noklausījusies, sāks pieprasīt no saviem paziņām, lai tie viens otru nesauc mājas vārdos, bet tikai pēc vārda un tēva vārda, tad parādīsies ne visai izdevīgā gaismā. Nevar aizliegt paust mīlestību. Nevar aizliegt brāli saukt par brāli un garīgo tēvu -“батюшкa”168.
      No teiktā neizriet, ka garīdzniekam nevajag pašam sevi saukt par tēvu. Tikai ar kārtu ētikas krišanu var izskaidrot, ka šodien daži garīdznieki stādās priekšā ne “garīdznieks Aleksandrs”, bet “tēvs Aleksandrs”. Kādreiz man bija paklausība būt par Maskavas Garīgās Akadēmijas rektora sekretāru. Pieņemšanas telpā ienāca students, dažas dienas atpakaļ iesvētīts garīdznieka kārtā, stādījās priekšā (“es esmu tēvs Joans Ivanovs no 4. klases) un teica, ka vēlētos satikties ar valdnieku rektoru. Ieejot rektora kabinetā, es nodevu šo lūgumu: “Atnācis tēvs Joans Ivanovs no 4. klases, viņš lūdz tikšanos ar jums”. Valdnieka reakcija bija negaidīta: viņš pajautāja man - vai pats Ivanovs tā pieteicās, vai es tā viņu saucu. Es atbildēju, ka precīzi nodevu to, kas un kā man tika pateikts pieņemamā telpā. Un tad valdnieks pateica kaut ko tādu, kas palika man kā mācība uz visu atlikušo dzīvi: “Ejiet un sakiet viņam, ka savā draudzē saviem garīgajiem bērniem viņš būs “tēvs”, bet es vēl tikai trīs dienas atpakaļ viņu iesvētīju - un viņš jau lien man par tēvu?! Lai vispirms iemācās stādīties priekšā un tad lai nāk!”.    
      Tādēļ uzruna “tēvs” - ir kādas ”iepazīšanas” rezultāts. Vai var griezties pie svētkalpotāja savādāk? Ir oficiālas uzrunas: “Jūsu svētība” (diakonam, garīdzniecībai, hieromūkam), “ Augsti svētītais” (igumenam, protohierejam, arhimandrītam). Principā var uzrunāt arī laicīgi – vārdā un tēvu vārdā. Bet, nepieciešams brīdināt, tāda uzruna var atstāt garīdznieka dvēselē nepatīkamas mieles. No kā tās mieles rodas, redzams no gadījuma, kas izstāstīts pazīstama krievu filozofa dēla B.N. Loskova memuāros. N.O. Loskovam, kā daudziem Pēterburgas inteliģentiem, “garīdznieka uzruna vārdā un tēva vārdā bija ieradums. Šo ieradumu viņš pats atmeta un sāka nosodīt pēc tam, kad par “Sergeju Nikolajeviču” 1924. gadā nosauca Prāgā ieradušos pirms revolūcijas garīgās kārtas kolēģi un tēva Sergija Bulgakova ideoloģisko līdzgaitnieku un izdzirdēja no viņa, ka šādu nosaukumu viņš pieņem kā Dieva sodu par savu vēlo pievēršanos ticībai”169.
      Bez tam, garīdzniecībai, kurai ir dzīves un kalpošanas pieredze padomju varas laikā, uzruna vārdā un tēva vārdā ir atgādinājums par viņu izsaukumu un pratināšanas laiku. Čekisti un citi līdzkalpotāji ar šo uzrunu pasvītroja, ka visādas baznīcas uzrunas un mūku vārdi viņiem neeksistē. Un tādēļ ar pasvītrotu akcentu sauca svētkalpotājus (Patriarhus ieskaitot) tikai pasaulīgos vārdos (kas vienalga bija solis uz priekšu, salīdzinot ar pirmskara laikiem, kad varas vēršanās pie svētkalpotājiem variējās diapazonā no “pilsonis” līdz “ieslodzītais”). Tādēļ vēršanās pie garīdznieka pasaulīgi ir pasvītrota distances ieņemšana un atklāti parādīta nevēlēšanās redzēt savā sarunu biedrā to, ko viņš pats uzskata savā dzīvē un savā kalpošanā par pašu svarīgāko.
     Ar to tiek izskaidrota arī izaicinoši - asprātīgā metropolīta Pitirima atbilde uz zīmīti “Kā jūs godāt?”, ko Valdnieks saņēma 1988. gadā kādā no pirmajām padomju inteliģences un Baznīcas pārstāvju tikšanās reizēm (cik es atceros, tas bija Centrālajā literātu namā). Nolasot šo zīmīti, Valdnieks pasmaidīja un atbildēja: “Sauciet mani vienkārši:  Visaugstisvētītais!”.
      Tātad, ja cilvēkam nav sevišķu iemeslu pasvītrot to, ka viņš nav baznīcā, tad labāk neizmantot tādas uzrunas, kuras svētkalpotājam ir ar pasaulīgu, tātad profanētu, pazeminošu nokrāsu. Kad ļaudis man prasa, kā mani uzrunāt, es atbildu: “parasti mani uzrunā tēvs Andrej, vairāk oficiāli - tēvs diakon. Pēc tēva vārda es esmu Andrejs Vjačeslavovičs. Patriarhs Aleksejs personiskā sarunā pie manis griežas “tēvs Andrej”...  Pēdējā laikā saņemu arī uzrunas “tēvs profesor” (ar smaidu, protams)”. Jūs varat uzrunāt, kā jums ir ērtāk. Pēdējo frāzi es pielieku, lai noņemtu kādu neveiklības sajūtu cilvēkiem, kuri ir daudz vecāki par mani. Šeit jautājums nav tik daudz par cieņu pret personību, pret cilvēku, tas ir jautājums par attieksmi pret garīdznieka amatu, pret to kalpošanu, kurai sevi ir veltījis cilvēks.
      Protams, tas ir etiķetes, bet ne dogmas jautājums. Izvirzīt to par  iemeslu, lai atdalītos no brāļiem un Baznīcas, nozīmē turēt tikai prātā, bet ne sirdī to dīvaino apustuļa Pāvila tekstu, kur viņš kaut ko saka par gavējošo un negavējošo attiecībām170...
     Bez tam no tīri valodnieciskā viedokļa jāatšķir nosaukšana vārdā no uzrunas; tās ir dažādas vārdu šķiras. Evaņģēlijs mums lūdz nesaukt nevienu par tēvu uz zemes, (acīmredzams, ka uz reālu tēvu tas neattiecas), tas ir neatzīt kādas tēva tiesības, bet tajā laikā šīs tiesības austrumos bija visai plašas. Uzruna ar tā saucamo “radniecības vārdu” izmantošanu ir ierasta lieta visās valodās: mēs vienkārši tā nosakām ar sarunas biedru vecuma attiecību, un - gandrīz nemanāmi - savu attieksmi pret viņu. Kāda gan uzruna ir pieklājīgāka - tēvs vai tēvocis, māmulīte vai tantiņa? Vai nav labāk dzīvot sabiedrībā, kur zēnam uzsauc dēliņ, bet ne puišeli? Normālu valodas līdzekļu lietošanu nekādi nevar uzskatīt par pareizticīgo vainu. Bet tas, ka mēs savus garīdzniekus cienām un tādēļ vēršamies pie viņiem atbilstošā veidā, ir mūsu tiesības. Evaņģēlijs tās mums nav atņēmis.       

168.     Atzīmēšu, vēršanās pie garīdznieka “svētais tēvs” nav pieņemta Pareizticībā. Tās lietošana tiek vērtēta kā nepiederības baznīcai zīme.
169.     Лосский Б. Н. Наша семья в пору лихолетья 1914-1922. // Минувшее. Исторический альманах. XI. — М. – СПб., 1992, lpp. 194.
170.     “Ēdiens mūs netuvinās Dievam; ne mēs esam sliktāki neēzdami, nedz labāki ēzdami. Bet pielūkojiet, ka šī jūsu brīvība netop vājajiem par piedauzību.  Jo, ja kas redzēs tevi, kam ir atziņa, elku namā pie galda sēžam, vai tad sirdsapziņa nepamudinās to, kas ir vājš, piedalīties elku upuru mielastā?  Tavas atziņas dēļ pazūd tas, kas vājš ticībā,- brālis, par kuru Kristus ir miris.  Bet, ja jūs tā pret brāļiem apgrēkojaties un ievainojat viņu sirdsapziņu, tad jūs grēkojat arī pret Kristu. Tādēļ, ja ēdiens ir manam brālim par apgrēcību, tad es nemūžam gaļu neēdīšu, lai savu brāli neapgrēcinātu” (1.Kor. 8,8-13).


Ar ko pareizticība ir sliktāka par protestantismu?

     Paradokss ir tajā, ka praktiski visas apsūdzības, ko protestanti izsaka pret pareizticību, var piemērot viņiem pašiem.
     Piemēram, protestanti apsūdz pareizticīgos, ka mēs pārāk maz sludinām. Taču protestantu misija nezin panākumus, līdzīgus tiem, ko zināja pareizticīgā misija. Cik man ir zināms, pie visa viņu misionārā entuziasma, protestantiem nav izdevies pievienot kristīgajai pasaulei nevienu tautu vairāk par tām, ko jau iepriekš bija pievērsuši pareizticīgie un katoļu misionāri. Tās tautas un tās valstis, kas šodien tiek uzskatītas par kristīgām, bija tādas vēl līdz Luteram. Pēdējās simtgadēs protestantiem ir izdevies dažas tautas atraut no katoļiem (bet vēlreiz atkārtoju: šīs tautas kļuva kristīgas pirmsprotestantu misionāru centienu rezultātā). Protestantiem (pie tam pilnīgi salīdzināmā mērā, bet bieži atpaliekot no katoļiem un pareizticīgajiem), izdevās izveidot pietiekami lielas kopienas daudzās agrāk pagāniskās valstīs. Bet pievērst Kristum pilnībā kādu valsti viņi nespēja. Panākumus, kādi bija Kirila un Metodija misijai vai arī apustuļiem pielīdzināmās Nino, Grūzijas Apgaismotājas varoņdarbu, protestanti nezina.
       Šodien pareizticīgie maz izmanto paši savu pieredzi. Bet šī pieredze ir. Lai kļūtu par misionāru, nav obligāti jāpāriet no pareizticības protestantismā. Vēl vairāk, ja uzstādītu jautājumu par misionārismu  teoloģiskā perspektīvā, ja aizdomātos par to, kurā konfesijā potenciāli ir bagātākas misionāru un “pamācošās” iespējas, tad izrādīsies, ka tieši pareizticībā.
      Protestantisms ir izvēlējies vienu sludināšanas formu: sludināšanu ar vārdu, aicinājumu, stāstījumu. Pareizticība, atzīstot un praktizējot tādu pat vārdisku sludināšanu, vēl māk, piemēram, sludināt krāsās. Kāds vārds ir lielākajam XX gadsimta kristīgajam sludinātājam? Kurš visvairāk siržu ir atvedis Kristum? Kurš pašos drūmākajos valsts ateisma gados atkal un atkal ir satraucis tūkstošiem cilvēku dvēseles un pievērsis tās  Evaņģēlijam? Nē, tas nav ne Meņa (Aleksandrs Meņs - tulk. piez.) tēvs, ne metropolīts Nikolajs Jarušēvics un ne metropolīts Surožas Antonijs. Skaidrs, ka tas nav arī Bilijs Grems. Tas ir Andrejs Rubļovs. Viņa ikonas, kā arī citu seno ikonu rakstītāju “melnie dēļi” ar savām pārsteidzošajām acīm satrauca dvēseles, nedeva tām galīgi noslīkt ateistisko ņirgu straumēs par Evaņģēliju un Krieviju. Empīriski, faktiski ar tūkstošiem un tūkstošiem likteņu ir pierādīts, ka ikona var būt sprediķis. Kādēļ tad protestanti, kuri rūpējas par sludināšanu, neizmanto šo veidu, lai grieztos pie cilvēkiem?
    Cik gan gadījumu, kad cilvēks, kuru nevarēja pārliecināt paši gudrākie  un veiklākie sludinātāji, grēku nožēlā mainījās vienkārši no stāvēšanas blakus “baķuškam”, no viena viņa vārda, no viņa acu siltuma un dziļuma?!171 Ne tikai ar vārdiem var liecināt par Kristu. Cilvēkā var būt sakrāts tik daudz sirds gaismas, ka caur viņa labestību ļaudis pazīs Debesu Tēvu (skat. Mt. 5,16): “Lūk, šīs sajūtamās, acīm redzamās dāvanas no augšienes, kas ir pāri ikdienai esošas, tad arī sacēla ap Kronštates Jāni neaprakstāmu satraukumu: cilvēki tiecās pie viņa ne pēc palīdzības sev, ne sava vājuma pēc, ne savās ciešanās, - viņi tiecās pie viņa kā pie dzīvas debesu spēku liecības, kā pie dzīvas tā zīmes, ka Debesis ir dzīvas, dievišķas un svētīgas”172.
     Pēc A. Bergsona piezīmes, “svētie vienkārši eksistē, bet viņu eksistence ir izaicinājums”173. Lūk, tāda izaicinājuma piemērs no Asīzes Franciska dzīves. Kādu reizi Francisks teica klostera brālim: “Iesim uz pilsētu uz sprediķi”. Viņi gāja un visu ceļu klusi sarunājās savā starpā par garīgām lietām. Izgāja cauri visai pilsētai, pagriezās atpakaļ un tā aizgāja līdz pašam klosterim. Jaunais brālis izbrīnā pajautāja: “Tēvs, bet kad mēs sludināsim?” Bet Francisks teica: “Vai tad tu nemanīji, ka mēs visu laiku sludinājām? Mēs gājām pieklājīgi, sarunājāmies par godājamām lietām, tie, kuri mūs satika, skatījās uz mums un saņēma mieru un aprimšanu. Sprediķis nav tikai vārdos, bet arī pašā uzvedībā”.
      Vai klosteri, kas ir atdalīti ar sienām no pasaules, nav sprediķis? Cik daudz cilvēku nav spēruši soli no ekskursijas līdz svētceļojumam, apmeklējot krievu klosterus? Brauca uz “valsts muzeju - rezervātu”, bet atbrauca uz Svēto Trijādības - Sergija klosteri un ar izbrīnu konstatēja, ka par kristieti var būt arī šodien. Vai tad zvanu skaņas nav Kristus sprediķis?174 Vai pareizticīgais dievnams nesludina Kristu - pat ar nozāģētu krustu? Vai par Kristu neatgādina garīdznieks, ejot pa pilsētu garīdznieka apģērbā? Vai tad Kristus augšāmcelšanos nesludina vecās pareizticīgās kapsētas? Vai beigu beigās pat bērnu kristības un mirušo vecāku pavadīšana, ko nosoda protestantu dogmātika, nav daudziem pirmā saskare ar kristiešu pasauli un pirmā lūgšana Kristum? Vladimiram Zeļenskim ir liecība par sludināšanu ar dievkalpojumu: “Visbiežāk apgaismojošo funkciju pie mums izpilda tikai dievkalpojums, pats dziedājums, lūgšanu noskaņa un siltums, ko tās izstaro... Uz pareizticīgo Baznīcu neviens nesauc, uz turieni iet paši”175.
       Pareizticīgā sludināšanas tradīcija patiesībā nav nabadzīgāka par protestantu, tā dod pat lielākas iespējas misionāriem, kā protestantu sludināšana. Tas, ka mēs slikti izmantojam šīs iespējas, tas ir mūsu, bet ne Pareizticības grēks. “Bezrūpīga, vāja griba, sirds ir svešas dzīvai priestera dedzībai, virspusējs un slinks prāts cenšas ieraudzīt visos, kuri ir vairāk vai mazāk neatlaidīgi aicinājumos iespējamai darbīgai un saspringtai labās vēsts paušanai, kaut kas ‘atpūsts no malas’ un ‘svešs mūsu senajai kārtībai’, ‘zināt, - saka, - šeit nedaudz smaržo pēc rietumiem...’. Šeit smaržo pēc rietumiem?! Pēc rietumiem?! Tad ‘rietumi’ saka, ka labās vēsts paušana ir mūsu nepieciešams pienākums, ka, ja nav īstas baznīcas sludināšanas nostādnes, mums tautā noslāps reliģiskā dzīve? Ka bez nopietnas izpaušanās draudzei mūsu dievišķi - brīnišķīgais dievkalpojums paliks neauglīgs, nesaprotams, nepārdzīvots, bet svētie sakramenti būs kā pērles zem cūku kājām? Vai tad tie, jautāju, ir ‘rietumi’?  Ko tad saprast ar ‘austrumiem’ - kādu priesterības nostādni? Sakiet. Nē, nē, nesauktie ‘austrumu’ aizstāvju kungi, neapmelojiet pareizticību, neuzspiežat tai pagānisko attieksmi pret tautu dievzinības jautājumos, neieceļat paši savu bezrūpību un savu mīksto galvas spilvenu par pareizticīgās priesteru prakses dogmu. Nestrīdēšos, tas, var būt, atbilst jūsu temperamentam un jūsu dzīves veidam, bet toties ir lielā pretrunā  pareizticīgās baznīcas pedagoģijas būtībai... Nekad neaizmirstiet, ka kopš (zvans-cars) nokrita un pārstāja zvanīt, tas pārvērtās par vienkāršu vēsturisku senu brīnumlietu... Statūti, kā zināms, tikai vienā pašā gaidīšanas dievkalpojumā norāda uz  septiņiem gadījumiem, kad jāgriežas pie tautas ar to vai citu pamācību”, rakstīja vēl pirms revolūcijas laika garīdznieks -misionārs176.
      Vēl protestanti redz pareizticības trūkumu tajā apstāklī, ka pareizticīgie ir nedaudz devalvējuši Evaņģēliju ar to, ka Svēto Tēvu darbos un kopīgos darbos redz it kā Dieva atklāsmes turpinājumu. Glābšanai ir pietiekami ar Evaņģēliju, bet, ja kāds pieliek vai atņem no tā kaut vārdu - nāvīgi grēko. Evaņģēlija izpēte ir vienīgas veids kā atrisināt teoloģiskus strīdus. Jā, pareizticīgie patiešām uzskata, ka Dievs nav pārstājis atklāt cilvēkiem Savu  gribu pēc tam, kad pēdējais apustulis pielika pēdējo punktu savā grāmatā. Jā, kaut arī nevar runāt par Svēto tēvu grāmatu Dieva iedvesmotību, taču Dieva kultūru svēto tēvu lappusēs mēs tomēr sajūtam. Saskaņā ar Evaņģēliju mēs konstatējam - vai Svētais tēvs ir rakstījis no sevis, vai tomēr viņu ir virzījis Tas pats Gars, kurš darbojās apustuļos. Bet vai tad protestantisms neveido pats savu “mantojumu”? Vai tad Helēnas Vaitas grāmatas ar to tūkstošiem pilnīgi spiritiskiem redzējumiem (visai līdzīgiem Helēnas Blavatskas un Helēnas Rērihas balsīm) netiek adventistu uztvertas kā viņu ticības fundaments, kā obligāta un autoritāra ticības mācības literatūra?177. Un vai pats protestantisms dzima vienkārši no Rakstu pētīšanas, bet ne no kādas mistiskas pieredzes? Lutera vārdi: “Cik bieži trīsēja mana sirds, cik bieži es mocījos un gatavoju sev vienīgos patiesi spēcīgos iebildumus saviem pretiniekiem: vai tu viens esi gudrs, bet visi pārējie maldās tik ilgu laiku? Bet kas, ja tu maldies un maldini tik daudz cilvēku, kuri visi tiks notiesāti uz mūžīgām mokām? Un tas turpinājās tik ilgi līdz Kristus nestiprināja mani ar kādu Savu Vārdu un nostiprināja mani tik lielā mērā, ka mana sirds jau netrīsēja un neienīda šos papistu (папистов) iebildumus”178. Tātad arī protestantu reliģiskā dzīve nebeidzas tikai ar Bībeles studēšanu.
      Saka, ka pareizticība ar savu “vienotību” dzēš individuālo reliģisko iniciatīvu, neļauj cilvēkam stāties Dieva priekšā viens pret vienu. Nav grūti ievērot, ka protestantu kopiena daudz lielākā mērā kontrolē savu locekļu dzīvi. Pareizticīgais draudzes loceklis drīzāk var sūdzēties par savu pamestību, par to, ka neviens par viņu neinteresējas, ka viņu neved pa glābšanas ceļu. Vajag tikai protestantam izlaist vienu sapulci - un nākošajā rītā sāksies sērija zvanu no “brāļiem un māsām”: kāpēc nebiji? 
     Runā, ka pareizticība un katolicisms ir “dārgas” reliģijas, bet protestantisms - “lēta”. Arguments, protams, nav teoloģisks, bet vienalga maldīgs. Pareizticīgie dievnami turas uz ļaužu brīvprātīgiem ziedojumiem un uz atlīdzību par vienreizējiem pakalpojumiem. Pie tam, tās svētdarbības, par kurām ziedojumus dod pietiekami ievērojamā summā, cilvēkam tiek veiktas vienu reizi dzīvē: kristības, laulības, mirušo pavadīšana. Sakramentus, kurus pareizticīgais kristietis lieto visbiežāk - grēksūdze un Svētais Vakarēdiens - tiek veikti bez maksas. Varbūt tikai aizlūguma zīmīte ar prosforu un svece atstāj tikko pamanāmas pēdas maciņā. Vairākumā protestantu kopienās eksistē cieti noteikti ikmēneša maksājumi - “baznīcas desmitā tiesa”. Bieži ”desmitā daļa” tiek izprasta burtiski - kā prasība atdot 10 procentus no visiem ienākumiem garīdznieka rīcībā. Daudzās protestantu valstīs ir ieviests “baznīcas nodoklis”, ko iekasē valsts (piemēram, Vācija un Skandināvijas valstis). Tā ka parastam draudzes loceklim būt pareizticīgam ir mazāk ”sālīti”, nekā būt protestantam.
      Vēl saka, ka pareizticīgie paši nelūdzas Dievam: viņu vietā lūgšanas lasa garīdznieks, kurš tad arī ir starpnieks starp Dievu un draudzes locekļiem, tai laikā, kad protestantismā katrs lūdzas no sevis. Ja runa iet par lūgšanu sapulcēm, bet ne par mājas un personiskām lūgšanām (kur katrs cilvēks lūdzas, protams, pilnīgi patstāvīgi), tad viss izskatās tieši otrādi.
      Garīdznieki un lasītāji pareizticīgās baznīcās apzināti lūgšanas lasa bezkaislīgi, bez emocijām - uz vienas nots. Visiem ir zināma paruna - “Nelasi kā ķesteris, bet ar izjūtu, ar jēgu, ar nostādni”. Tā, lūk, ķesteri tā lasa ne tādēļ, ka viņiem ir apnicis simto reizi lasīt vienas un tās pašas lūgšanas, bet tādēļ, ka viņus speciāli māca tā lasīt - dziedošā balsī (tas ir bez “nostādnes”), bezkaislīgi (tas ir bez “jūtām”) un bez pasvītrotas pamācības (tas ir bez “jēgas”).
     

171.     Par garīgo kārtu bieži runā nevērīgi, un tā ir sena tradīcija. Lai arī kādi tai nebūtu trūkumi, šajā vidē tik ikdienišķi ir sastopami taisni ļaudis, patiesi Dieva cilvēki, kas ir daudz pārsteidzošāk...Parasts krievu garīdznieks - viņš nav sludinātājs, nav misionārs, bet ir cilvēks, kā likums, ar nesaduļķotu, nesatricināmu ticību. Protams, viņš ne vienmēr māk pēc tās dzīvot, bet viņam tajā ir kaut kā brīvi, tajā viņam ir labi un pie šī savas dāsnās, brīvās dzīves “dabiskās” ticības viņš - neuzkrītoši, nejauši - māk piesaistīt arī citus. Viņam nav īpašu grūtību ar “demitoloģizāciju”, un viņam nav šaubu par savas dzīves darba derīgumu. Drīzāk viņam varētu pārmest labvēlības pārmērību uzmācīgās ateistiskās pasaules priekšā. Aiz viņa pleciem stāv pilnasinīga, dziļi dvēsele iesakņojusies liturģiska pieredze, pret to sašķīst daudzas bēdas un sadzīves problēmas. Un maz kas no ļaudīm tik konkrēti izjūt savu derīgumu, nepieciešamību cilvēkiem un tuviniekiem, un šīs jūtas visvairāk raksturīgas tieši šodienai un mūsu apstākļiem”(Зелинский В. Приходящие в Церковь. — Париж, 1983, lpp. 120-121).
172.     Розанов В. В. Личность отца Иоанна Кронштадтского. // Собрание сочинений. Легенда о Великом инквизиторе Ф. М. Достоевского. Литературные очерки. — М., 1996, lpp. 533.
173.     Cit.: Henri de Lubac. Paradoxes. — Рaris, 1959, lpp. 21.
174.     “Ejot pa Viduskrievijas ceļiem, sāc saprast, kur ir krievu nomierinošo ainavu atslēga. Tā ir dievnamos. Uzskrējušas pakalnītēs, uzkāpušas uzkalnos, kā carienes baltas un sarkanas izgājušas pie platajām upēm, ar saviem slaidajiem, asajiem, grebtajiem zvanu torņiem pacēlušās pāri salmu un libiņu šaurajai ikdienai, tās tālu, tālu māj viena otrai. Viņas no atšķirtiem, vienam otru neredzošiem ciemiem paceļas uz vienām debesīm. Un, lai arī kur tu neklīstu pa laukiem un mežiem, tālumā no jebkādām mājām, nekad tu neesi viens: virs meža sienas, samestām gubām un no pašas zemes apaļuma tevi vienmēr vilina zvanu torņa virsotne te no Lavecku Borokiem, te no Ļubičiem, te no Gavrilovkas... Jā, vienmēr ļaudis ir bijuši mantkārīgi, bieži arī nelaipni. Bet, kad atskanēja vakara zvans, skaņa slīdēja pāri ciemam, pāri laukam, pāri mežam. Tas atgādināja, ka jāpamet sīkās zemes lietas, jāatdod stunda un domas mūžībai. Šīs zvanu skaņas, kas mums ir saglabājušās tikai vienā senā melodijā, pacēla ļaudis un atturēja no tā, lai pārvietotos uz visām četrām kājām. Šajos akmeņos, šajos zvanu torņos mūsu senči ielika visu savu labāko, visu savu dzīves izpratni. Urķē, Viķa, kal, nežēlo! Kino būs sešos, dejas- astoņos...” (Солженицын А. И. Крохотки. // Избранная проза. Рассказы. Раковый корпус. — М., 1990, lpp. 148).
175.     Зелинский В. Приходящие в Церковь, lpp. 27.
176.     свящ.-миссионер Чепурин. “Пойди и убеди их наполнить дом Мой”. // Миссионерское обозрение. — СПб., март 1914, lpp. 491-494
177.     “Mums, adventistiem, ir liela bagātība - brīnišķīgas atklāsmes un Bībeles komentāri, kas ir nākuši no iedvesmotās H. Vaitas spalvas (Дж. и М. Янгберг. Восстановление семейного алтаря. — Заокский, 1995, lpp. 102-103). “Pravietojumi ir viena no Svētā Gara veltēm. Tā izpaudās Helenas Vaitas, Dieva vēstneses, kalpošanā...No 1844. līdz 1915.g. caur H. Vaitu  Dievs deva vairāk kā 2000 redzējumus. Helēna Vaita nekad neuzskatīja sevi par pravieti, kaut gan arī neiebilda, kad kāds viņu tā sauca. Par to viņa teica tā: “Vēl jaunībā man vairākas reizes jautāja: Tu esi praviete? - un es vienmēr atbildēju: Es esmu Dieva vēstnese. Lai gan man ir zināms, ka daudzi mani sauc par pravieti, bet es nekad neesmu pretendējusi uz šo nosaukumu. Mana kalpošana sevī ietver daudz vairāk, nekā sevī ietver vārds pravietis. Pretendēt uz pravietes nosaukumu man nemaz nav raksturīgi. Ja citi mani tā sauc, es ar viņiem nestrīdos. Taču mans darbs aptver tādas dzīves sfēras, ka es nevaru saukt sevi savādāk kā par Dieva vēstnesi” (В начале было Слово, lpp. 226 и 234 - 235). Kristum nebija neviena redzējuma. Apustulim Jānim - tikai viens. Visiem Vecās Derības praviešiem - ne vairāk kā viens gadā, toties Helēnai Vaitai redzējumu bija vairāk kā visiem Bībeles praviešiem kopā ņemtiem... Pie tam lielu daļu savas pravietiski - rakstnieciskās dzīves Vaita noliedza Kristus Dievišķumu, t.i., to kristīgo dogmātu par Sv. Trīsvienību, ko mūsdienu adventistu kopiena it kā atzīst...
178.     Vēstule augustīniešiem uz Vittenburgu; 1521. gada novembris. Cit. no: Философия эпохи ранних буржуазных революций, lpp. 136.


    Pieredze rāda, ka uz dievnamu nāk dažādi ļaudis, ar dažādām vajadzībām un jūtām. Baznīcas lūgšanas (vispirms - Bībeles psalmi) sevī ietver visu cilvēku jūtu daudzveidību - no dusmām līdz aizkustinājumam, no slavēšanas līdz grēku nožēlai. Katrs dievkalpojums sevī nes gan priecīgus, gan bēdīgus vārdus. Vienlaicīgi un vienādi dziļi tos visus sajust praktiski nav iespējams. Tādēļ cilvēks, kurš ir atnācis uz dievnamu ar prieku - līdzsvaros savas lūdzošās sirds kustības ar priecīgajiem un pateicības pilnajiem dievkalpojuma vārdiem. Tas, kura sirdī šajā stundā dzirdamākas būs grēku nožēlas nopūtas - savā sirdī saliks tos grēku nožēlas vārdus, kas arī ir izbārstīti visā dievkalpojumā. Tad, lūk, ja ķesteris lasīs “ar izteiksmi” - viņš lūgšanās pasvītros tieši tās vietas, kuras vislabāk atbildīs viņa tās minūtes stāvoklim, bet tas var pilnībā nesakrist ar visu pārējo draudzes locekļu noskaņojumu. Viņam šodien ir skumji un viņš ātri aprīs priecīgos un akcentēs grēku nožēlas izsaucienus. Viņam kļuva priecīgāk un nu jau viņš nenodod grēku nožēlas sāpes draudzes locekļiem. Jebkuras dievkalpojuma simfonijas tēmas izdalīšana neizbēgami noved pie tā, ka kāds no klātesošajiem šodien būs lieks. Viņš atnāca grēku nožēlas satriekts, bet viņam tikai uzspiež “Alleluja”. Iedomājaties, kas būtu, ja psalmu lasītājs sāktu lasīt “ar izteiksmi”! Pārējie tad vairs lūgties nevarētu - lasītāja noskaņojums un priekšroka būtu uzspiesta visiem. Ķestera monotonais lasījums, kas iegājis parunā, aizsargā klausītāju lūgšanu darba brīvību. Tieši “svešie vārdi” atstāj daudz lielāku brīvību cilvēkam savas personiskās lūgšanas veidošanai, kā “improvizācija”. Vispār pareizticīgā dievkalpojuma mērķis nav rosināt kaut kādas jūtas, bet gan tās pārveidot.
     Vienmērīgā pareizticīgā dievkalpojuma gaita paredz, ka katrs atnākušais pats izvēlēsies sev to tēlu rindu, kas šodien ir tuvāks viņa garīgajām vajadzībām. No tās neizdala asaras un neizgrūž sajūsmu. Viņš iegremdējas lēni tekošajā jēgu upē un no atbalss sirdī izved tās straumītes, kas viņam šajā brīdī personīgi vajadzīgas. Pareizticīgās baznīcas lūgšanas noteikumi atļauj neieklausīties visu baznīcas lasījumu gaitā, ja kāda viena konkrēta doma tagad satikās ar tavu sirds izjūtu, vari “atpalikt” no dievkalpojuma gaitas, palikt ar šo domu vienatnē savā lūgšanā, bet pēc tam atgriezties pie kopējās lūgšanas.
     Turpretī protestantu sapulcē notiek pastāvīgs emocionāls spiediens uz klausītāju. Tas, kurš tagad lasa savu lūgšanu, ar elpošanu, intonāciju, ar žestiem izdala tieši to emociju, kas viņam tagad liekas svarīgāka. Visiem nākas piedalīties mācītāja vai lūgšanu teicēja jūtās.
     Protestantu lūgšanu namā, man liekas, ir daudz grūtāk īstenot vēlēšanos, kas ir daudziem un daudziem ļaudīm - ieiet darba dienas dievkalpojumā uz desmit minūtēm, nemanāmi un klusi pastāvēt, sakopot domas, pabūt dievnamā kopā ar Dievu viens pret vienu, palūgties par ko savu un tikpat nemanāmi aiziet. Līdzenā un neuzkrītošā pareizticīgā darbdienas dievkalpojuma gaita netraucē cilvēkam ar savām domām vērsties tieši pie Dieva. Lasījumi, dziedājumi, baznīcslāvu rečitatīvs rada kopēju noskaņu, bet tas, ko tieši no šīs kopējās tiekšanās pie Dieva no savas sirds izteiks tas vai cits cilvēks, ir atkarīgs tikai no viņa paša. Pat tas, ka mūsu dievkalpojumu valoda nav visai saprotama - pat tas var palīdzēt personiskas lūgšanas piedzimšanai. Ja es esmu ienācis dievnamā uz piecām minūtēm, un tas, ko lasa lasītājs, man vienalga nav saprotams, tad es arī lūgšos ar saviem vārdiem un par ko savu. Bet tas, ka šeit ir klusāk kā uz ielas, un klusāk ne tikai fiziski, bet arī garīgi, ļaus man labāk ieskatīties sevī... Protestantu dievnamos ir pārāk skaļas himnas, pārāk skaļi un uzstājīgi lūgšanu vārdi, pārāk imperatīvi un pašpārliecināti sprediķi. Ir klusas lūgšanas minūte - bet, ja tu pārkāpsi slieksni ne tieši šajā minūtē, tad savu klusumu saglabāt būs grūti. Lūgties Dievam no sevis un neatkarīgi no tā, kas notiek sapulcē, šeit ir daudz grūtāk.
    Runā, ka pareizticīgie lūdzas pēc grāmatas, bet protestanti - no sirds ar saviem vārdiem. Bet, lai cik tas nebūtu dīvaini, tieši “svešie vārdi” dod cilvēkam daudz vairāk brīvības savas lūgšanas veidošanai kā “improvizācija”. Garīdznieka kanoniskā lūgšana dievnamā sargā pārējo lūgšanu darbu. Garīdznieks var būt netalantīgs, nepatiess, maz garīgs, bet viņš nesaka savus vārdus! Un tādēļ, vienalga, viņa runa ir garīga un talantīga! Viņš saka vārdus, kas ir izfiltrēti tūkstošgadēs. Tādas pat maz pievilcīgas īpašības var būt arī protestantu mācītājam. Viņa draudzes locekļi, šajā gadījumā, ir nolemti uzklausīt viņa neauglīgos “iedvestās lūgšanas” mēģinājumus. 
    Pareizticīgā “ceremonija” dara garīdznieku maz ievērojamu. Ar vienu un to pašu intonāciju, tos pašus vārdus un tās pašas melodijas  izdzied garīdznieki ar visdažādākajām garīgajām vērtībām. Pareizticīgais garīdznieks necentrē uzmanību uz sevi. Viņš ne tik daudz vada dievkalpojumu, cik dievkalpojums vada viņu. Protestantu mācītājs, tieši pretēji, ir spiests likt sevi uzmanības centrā. Viņš ir spiests runāt ar afektāciju, pārāk mākslotu balsi, stipri žestikulējot, griežoties no vienas puses uz otru, lietojot dažāda veida vispārīgas, visu lietotas frāzes.
      Runā, ka pareizticīgais vienkārši lasa grāmatiņu, “izlasa”, bet nelūdzas. Pēc maniem novērojumiem, ka daudz mazāk lūgšanas ir protestantu publisko lūgšanu paziņojumos. Ieskatieties cilvēkā, kurš skaļi lūdzas citu cilvēku klātbūtnē. Viņš taču nedomā “Dievam”, bet par to, kā labāk pateikt “par Dievu”. Viņš ne tik daudz domā par savām visnepieciešamākajām garīgajām vajadzībām, bet par to, kā efektīvāk izteikties savu brāļu klātbūtnē. Viņam nav laika lūgties - viņš “rada”, mokās dzemdina ekspromtu179.
     Vispār “visi tradicionālā rituāla vajātāji neievēro, ka patiesībā viņi tikai ieved.., jaunu rituālu. Tā protestantismā, paceļot nekaunīgi roku pret estētiski skaisto katoļu rituālu, tikai to nomainīja ar citu - nabadzīgu un sausu, prozaisku rituālu, kura ietvaros iespējams būt vecticībniekam ne mazākā mērā, kā pašā krāšņākā rituālā. Tā mūsu sektanti pareizticīgās liturģijas dievišķo skaistumu nomaina ar garlaicīgiem un nemākulīgiem “psalmiem”, sausu protestantu rituālu”180.
      Lūk, atskaite par baptistu kristību rituālu: “Pēc kora dziedāšanas beigām brālis A.N. Karpovs piedāvā sapulcei kopējā dziesmā dziedāt mundro, priecīgo himnu Nr.306 no Garīgo dziesmu kopojuma, ko ticīgie dzied ar īpašu garīgu pacēlumu: “Es esmu pie apglabāšanas krasta, pie ūdens kapa, bez šaubām no visas dvēseles es sevi nododu kā upuri Dievam. Ak, pieņem mani, Pestītāj, Savā uzticīgajā Baznīcā; es ticu, mans Izpircēj, Tavām izlietajām Asinīm”...Pulkstenis rādīja 7. Presbiters - kristītājs pieiet pie baptistērija, kas ir piepildīts ar ūdeni, un nokāpj tajā pa pakāpieniem. Pirms sākt kristīšanu, viņš baptistērijā līdz krūtīm ūdenī domās veic īsu lūgšanu, pēc tam kora, kas izpilda himnu “Tai brīnišķai vēstij stipri ticu es”, dziedājuma pavadībā pie baptistērija viens aiz otra pienāk kristāmie... Visa kristību akta laikā  koris dzied himnu “Tai brīnišķai vēstij stipri ticu es”, katru pantu atkārtojot vairākas reizes, kamēr netiks kristīti visi četrdesmit cilvēki. Kristības ir beigušās. Pateicoties Dievam, brālis A.N. Karpovs arī dodas pārģērbties. Uz katedras tajā laikā ir brālis J.I. Židkovs, kurš piedāvā kopējā dziesmā nodziedāt himnas Nr.113 un Nr. 229 no Garīgo dziesmu kopojuma. Pēc kora dziedājuma brālis J.I. Židkovs piedāvā  kopējā dziesmā nodziedāt vēl vienu himnu: “ Cik es esmu laimīgs” (Kopojums, Nr.305), ko ticīgie dzied ar lielu pacēlumu. “Ticībā Viņam es esmu kristīts, noraidot grēku un miesas varu”, ar īpaši priecīgām jūtām šos vārdus dzied tikko nokristītie. Dziedājuma laikā notiek brīvprātīgo ziedojumu vākšana baznīcas vajadzībām: telpu uzturēšanai, apkurei, apgaismojumam, remontam, vīna iegādei maizes laušanai, žurnāla “Brāļu vēstnesis” izdošanai, dažādiem brāļu komandējumiem un kā baznīcas kalpotāju un citu darbinieku, kuri strādā Maskavas kopienā un “ВСЕХБ”, algām181. Un vai tas ir brīvāk, dziļāk, cilvēciskāk, poētiskāk, kā pareizticīgajā kristību rituālā?
  

179.     Amerikāņu pareizticīgais garīdznieks Grigorijs Rodžerss tā apraksta savas uzrunas laiku: “Pareizticīgais garīgums man atvēra ceļu nepārtrauktai stāvēšanai Dieva priekšā, kas man ļāva lūgties neatkarīgi no noskaņojuma, iedvesmas, vēlēšanās. Pareizticības sevišķā uzmanība attiecībā uz harmoniskajiem lūgšanu noteikumiem(...) atbrīvoja manu lūgšanu no verdzības sev un savām garīgajām iespējām”.- свящ. Григорий Роджерс. Как евангелист стал православным. // Альфа и Омега. № 1(12), 1997, lpp. 340.
180.     Булгаков С. Н. Свет Невечерний. — М., 1994, lpp. 55.  
181.      К. В. С. Крещения в московской общине евангельских христиан-баптистов. // Братский вестник. — М., 1963, № 3, lpp. 68-69.


       Pēc protestantu viedokļa, pareizticīgie pārāk godā roku darinātas, cilvēciskas svētlietas, kas viņiem aizsedz Dzīvo Dievu. Bet tieši pie protestantiem ir atrodama ticība radībai - viņiem Dieva Vārds ir Bībele. Logoss ne tik daudz ir iemiesojies Kristus miesā, kā grāmatas rindiņās. Pareizticīgs cilvēks neteiks, ka Dievs dzīvo grāmatā vai ka Dievs ir ikona. Protestants ir gatavs to teikt par Bībeli. Sarunā ar protestantiem visgrūtāk viņiem padodas atbilde uz jautājumu: ko Kristus atstāja cilvēkiem pēc Savas Debesbraukšanas. Viņi uzstājīgi apgalvo - “Bībeli”. Es mēģinu viņiem paskaidrot, ka Kristus mums atstāja Pats Sevi, atstāja Savu Garu Savas Baznīcas Miesā, bet mani sarunu biedri līdz pēdējai iespējai paliek pie sava: grāmatas, grāmatas mums atstāja Pestītājs, mēs dzīvosim pēc grāmatām, vadīsimies no tām, grāmatā mums ir dota Dievatklāsme...
      Jā, protestanti apsūdz pareizticīgos rituālā ticībā, darbību pildīšanā, kuru jēgu draudzes locekļi nesaprot. Bet mēs, vismaz, zinām, ka mūsu sakramentos un ceremonijās ir jēga, un - cik lielā mērā sakramenti pieļauj izskaidrojumus - cenšamies to izskaidrot tautai. Bet protestanti veic veselu rindu darbību, kuru jēga viņiem principā nav skaidra. Piemēram, maizes laušana, roku uzlikšana un kristības.
      Šīs darbības kā svētas un nepieciešamas Baznīcas dzīvē ir noteiktas ar Rakstu autoritāti. Bet - kāpēc? Sakramentu protestantiem, saskaņā ar viņu teologu atzīšanos, nav. Tātad - ir vienkārši simboli, vienkārši rituāli. “Par ceremoniju var saukt ārēju rituālu, ko iedibinājis Kristus tādēļ, lai tā tiktu veikta Baznīcā kā kristīgās ticības glābjošās patiesības redzama zīme. Ne kristībās, ne Pēdējās Vakariņās nevar ieraudzīt īpašas svētības izpausmes”182. Pēc baptistu viedokļa (kopiena, kas pati savu nosaukumu paņēma no kristībām!), “kristības nav sakraments, bet rituāls, kas simbolizē nodošanos (cilvēka pieņemšanu) baznīcas locekļos, grēku nomazgāšanu, apsolījumu Dievam Viņam paklausīt un saglabāt labu sirdsapziņu”183.
      Bet, ja kāds vienkārši grib apsolīt Dievam labu sirdsapziņu, viņš to var izdarīt pats, pie sevis mājās, bez lieciniekiem: vienkārši un klusumā vēršoties pie Radītāja. Pat sabiedriski, publiskā sfērā eksistē daudz “rituālu, kas simbolizē pieņemšanu” un liels daudzums veidu, kā nodot zvērestu (“labas sirdsapziņas apsolījums”). Ja kristības tiek nonivelētas līdz zvērestam, ja “kristības ir mūsu publiska liecība ļaužu un Dieva priekšā”184, tad ar ko tad tās atšķiras no jaunā pioniera zvēresta: “Es, savu biedru priekšā, svinīgi apsolu un zvēru nesavtīgi kalpot Jaunās Derības idejām...”? Varbūt tikai biedri ir citi... Kādēļ jākrista tieši ūdenī? Kāpēc ieiešana kristiešu kopienā ir tieši caur kristību ūdeni? Kādēļ gan iesvētīt garīdzniekus? Varbūt, ir pietiekoši vienkārši viņiem izsniegt atbilstošas apliecības? Kādēļ dot Svēto Vakarēdienu ar maizi un vīnu? Kādēļ “atcerēties” Kristus ciešanas ar pārtikas produktu palīdzību?185 Kristus ciešanas var atcerēties, noskatoties videofilmu.
       Protestants dumpīgi iebildīs: “Bet mēs kristām, iesvētām un svinam Svēto Vakarēdienu tādēļ, ka to tā ir noteicis Kristus!”- Bet kādēļ Kristus noteica rīkoties tieši tā? Vai šīm darbībām ir kaut kāda īpaša mistiska nozīme? Ja jūs tās veicat tikai tāpēc, ka tā jums lika, un nevarat paskaidrot sev darāmā jēgu, tad tieši jūs arī var apsūdzēt pašā īstākajā fanātiskākajā rituālajā ticībā186
      Ir, protams, protestantiem kaut kas tāds, kas man patiesi skauž. Tas ir viņu nosaukums, trade mark (angl. “tirgus marka, firmas nosaukums”.-Red.). Es arī gribētu sevi saukt par “protestantu”. Tas ir ļoti skaists, vīrišķīgs vārds, kas ir saskanīgs mūsdienu modei uz disidentismu. Bet kur gan ir vairāk protesta un dumpja - mūsdienu protestantismā vai mūsdienu pareizticībā? Jebkurš cilvēks ievēro pareizticībā (nosodot vai apbrīnojot) pārsteidzošu nevēlēšanos liekties zem mūsdienu vējiem un pārkārtoties pēc avīžu un modes prasībām. Pareizticība tad arī ir protests, kas cauri divdesmit gadsimtiem ir iznesis prasmi lēkt acīs mūsdienīgumam. Nevar vienlaicīgi apsūdzēt pareizticību kolaboracionalismā, pielāgošanās, pasaulīgumā un pie tam vēl to rāt par nemācēšanu un negribēšanu modernizēties. Es zinu, ka starp tiem garīdzniekiem un pareizticīgajiem inteliģentiem, kuri aizstāv baznīcslāvu valodu, daudzi sajūt krievu valodas noliegšanā tieši protesta ētiku. Bija savs skaistums pirmsreformas katolicismā. Bija savs skaistums tajā, kā XIX gadsimta beigās, liberalizācijas gadsimtā, katoļi pieņēma sašutumu radošu dogmu par pāvesta bezgrēcību. Tieši ar to, ka tā ir sašutumu radoša, tā ir skaista. Bet šodien viņi ir pazaudējusi savu pārsteidzošo stūrgalvību, savu pārliecību par to, ka viņi stāv uz Pētera klints un uz glābšanas akmens - un ir kļuvuši mazāk interesanti.
     Lai šodien Krievija aizsargātu pareizticību, vajag vairāk stingrības un gatavības paciest apvainojumus, apmelojumus un uzbrukumus, ne kā lai to lamātu. Lai pieņemtu, izpildītu un piemērotu sev baznīcas -pareizticīgās dzīves, ticības un askēzes normas, vajag vairāk uzņēmības, konsekvences, es pat teiktu - vairāk uzstājības un protesta disciplinētības, kā tam, lai skraidītu uz “evaņģēliskajām” pasēdēšanām un sarīkojumiem kultūras namā. Es pazīstu izglītotākos jaunos ļaudis, kuriem jauniešiem raksturīgā protesta vēlme izpaužas tādejādi, ka viņi pareizticīgo dievnamu redz kā citadeli, kuru ir aplenkuši šī laikmeta gari (viņu vecāku gars). Un gadsimtu tradīciju biezums, kanonu cements un dogmātu akmeņi viņiem ir cietokšņa sienas , kas aizsargā no kalpošanas gadsimta banalitātei. Kurš ir teicis, ka sacelties pret esošo vajag tikai “gaišās nākotnes” vārdā? Bet vai tad Tradīcijas vārdā nevar celt dumpi pret tagadējo totālo modernisma kundzību?
     Kopumā, labu vārdu sev atraduši protestanti. Es pat ceru, ka kādu reizi viņi salīdzinās savu dzīvi ar savu vārdu un sašutuši noskums savās sirdīs: ”kur gan ir mūsu protests? Pret ko mēs esam samainījuši evaņģēliskās ticības degsmi? Kas mūsos ir palicis tāds, par ko pasaule vēl mūs var ienīst? Vai mēs neesam kļuvuši pārāk savējie jaunās Amerikas post-kristīgajai civilizācijai?”187.  
      Es, ar nožēlu, sevi nevaru saukt par protestantu. Un pat mani protesti pret valsts okultisko iestādījumu Krievijā nedod man tiesības uz šādu sevis nosaukšanu. Jo termins “protestantisms” ir tehnisks termins un ir ieguvis pilnīgi konkrētu jēgu ilgi pirms manas piedzimšanas. Es sevi nevaru saukt par protestantu, pirmkārt, jo 1529. gadā Špeijeras koncilā es neparakstīju mazākuma “protestu”, bet, otrkārt, jo galvenajā Špeijeras šķelšanās punktā es tomēr esmu tradicionāla vairākuma pusē: es uzskatu Svēto Vakarēdienu par Sakramentu, bet ne vienkārši par simbolu. Es saprotu, ka reformatori protestēja pret katoļiem. Un atsevišķos punktos es kā pareizticīgais pilnībā piekrītu antikatoliskajiem protestiem. Bet kopumā es tomēr nevaru piekrist protestantu programmai, tam, kas ir viņu konfesijai specifisks. Un tādēļ es sevi nevaru dēvēt ar skaistu vārdu “protestants”.
    Nu, ko - dzīve nav tikai protests. Dažreiz runu jāsāk ar apņēmīgu un aizsargājošu “nē”!, bet pēc tam ir laiks pāriet pie radošā “jā”. No melu atmaskošanas līdz patiesības paušanai. Uz pareizu - ticību. Baznīca - tā nav “protests pret meliem”, bet gan kaut kas vairāk pozitīvs: “patiesības balsts un nostiprināšana” (1.Tim. 3,15).
    Bet skatīties uz pareizticīgo pasauli no augšas uz apakšu protestantiem tomēr nav pietiekama pamata. Slimības, ar kurām slimojam mēs, ir arī viņiem. Bet dažu zāļu, kas ir pareizticīgajā tradīcijā, protestantismā, diemžēl, nav.


182.     Тиссен Г. К. Указ. соч., lpp. 351.
183.     Евангельские христиане-баптисты. // Религиозные общины Екатеринбурга. — Екатеринбург, 1994, lpp. 22.
184.     Рогозин П. И. Указ. соч., lpp. 62.
185.     “Pēdējās Vakariņas Kristus deva, lai atcerētos viņa ciešanas, nāvi un izpirkšanas cenu:.-Evaņģēliskie kristieši- baptisti,lpp.22.
186.     Par pareizticīgo kristību izpratni skat. virspr. Aleksandra Šmēmana grāmatu “Ar ūdeni un Garu”; nedaudz vārdu par Kristību jēgu- manā grāmatā “Agrīna kristietība un dvēseļu pārceļošana” (M.,1996,lpp.137-146).
187.     Lūk, iespaidīgs protestantu piemērošanās piemērs mūsdienīguma intelektuālajam klimatam. Atsaucoties uz pirmā kristiešu vēsturnieka Eusēbija (IV gadsimta sākums) “Baznīcas vēsturi”, mūsdienu protestantu autors saka, ka pēc mocekļa Polikarpa nāves “visvairāk reakcionāri noskaņotie ļaudis” pieprasīja prokonsulam, lai mocekļa ķermenis tiktu sadedzināts. Taču Eusēbijam nav tāda izteikuma; saskaņā ar Eusēbija vēstījumu, šī prasība nāca no jūdiem (Церк. история 4,15). Raksturīgi, ka stāstā par Polikarpa mokām protestantu autors izlaiž visu, kas saistīts ar relikviju godināšanu. Viņš parāda tikai jūdu argumentu- “Lai kristieši, kuri ir atstājuši Kristu, nesāktu pielūgt Polikarpu” un Eusēbija repliku, ka kristieši nekad neko tādu nedarītu. Bet pie tam tiek noklusēts, ka ne relikviju pielūgšanu, ne godāšanu nepauda kristieši Polikarpa laikabiedri, bet ka šo godināšanu atzīst pats Eusēbijs (skat. Харламов В. Поликарп Смирнский и его послание к Филиппийцам. // Богомыслие. № 3. — Одесса, 1992, lpp. 108). Šī noklusēšana it īpaši bēdīga ir tādēļ, ka nāk no autora, kurš ir apdāvināts ar  protestantu vidē retu labvēlību attiecībā pret svēto tēvu rakstiem un tradīciju.


                                    Vēsture pēc Kristus: izšķērdēšana vai sakrāšana?

       Protestantisms atšķiras no pareizticības ar to, ka no diviem garīgo zināšanu avotiem- Rakstiem un Tradīcijas- protestantisms atzīst tikai pirmo. Sola Scriptum. Tikai Raksti. Šis protestantisma lozungs ir pievilcīgs tikai līdz brīdim, kamēr neaizdomājies: kas tad palika aiz “sola” iekavām. Ko šī formula izslēdz? Dzīvot pēc Rakstiem ir brīnišķīgi. Bet kas aiziet no cilvēka redzes loka, kurš lasa tikai Evaņģēliju? Aiziet - Mantojums. Realitātē tas nozīmē, ka parasta pārliecināta protestanta filozofiskais un reliģiskais redzesloks ir krietni šaurāks kā pārliecinātam pareizticīgajam: no Baznīcas bibliotēkas viņš izvēlas tikai Bībeli, pārējo pasludinot par nevajadzīgu prātuļošanu. Augustīns un Zeltamute atklāti tiek atzīti par apgrūtinošu lasāmvielu, interesantu tikai vēsturniekiem.  Pareizticība - tā ir bibliotēka; “evaņģēlisms” - vienas grāmatas reliģija. Baptisti neredz jēgu Liturģijā - tas nozīmē, ka velti ir uzrakstīti Čaikovska un Rahmaņinova kori, Gogoli bija jāmet krāsnī, ne tikai “Mirušo dvēseļu” otro sējumu, bet arī viņa “Pārdomas par Dievišķo Liturģiju”. Ja ikona ir kaut kas cits, kā Evaņģēlijs, tad pēc principa Sola Scriptum neizbēgami izriet, ka sirdsskaidrais Andrejs Rubļovs nav nekas vairāk kā elku pielūdzējs...
      Tādēļ protestantu pozīcija attiecībā pret pareizticību izrādās kulturāli -nihilistiska. Ja pat Grieķiju avīze “Protestants” sauc “par valsti, kas ir aizvērta Evaņģēlijam” (šo valsti, kuras valodā Evaņģēlijs tika uzrakstīts!),- tad Krievija amerikāņu misionāru skatījumā vēl vairāk   viscaur ir saindēta “ar viduslaiku izkropļojumiem”. “Mēs, krievi, - savā grāmatā, cik neizglītotā tik agresīvā”, raksta mūsdienu baptisma sludinātājs P.I.Rogozins, - pieņēmuši kristietību deviņus gadsimtus pēc tās iedibināšanas, mantojām to no Grieķijas jau tad, kad kristietība bija ļoti piedrazota, izjutusi uz sevi dažādu valsts sistēmu ietekmi un bija piesūcināta ar Bizantijas pagānismu. Pieņemot kristietību ne no pirmavota, bet it kā no otrām rokām, mēs pievienojamies visiem tās “gataviem” gadsimtu uzslāņojumiem un maldiem”188. Nu, protams, ja slāvi pieņēma Evaņģēliju no sv. Kirila un Metodija rokām - tās ir notraipītās “otrās rokas”, bet mūsdienu Krievijas Billija Grehema mācekļi, bez šaubām, saņēma Evaņģēliju no “pirmajām rokām”.
     Baptistu žurnāls noskaidro krievu pareizticības iedzimto defektu sarakstu: “Kādas gan bija grieķu teoloģijas īpatnības, ko pārņēma Kijevas Krievzeme un kas izpaudās baznīcas iekārtā? Jāņem vērā, ka tūkstoš gadu ilgajā šīs vēsturiskās baznīcas eksistences laikā tā daudzviet ir atgājusi no evaņģēliskās kristietības. Jau Pirmā Vispasaules Koncila Nikejā laikā 325. gadā baznīcas praksē eksistēja mirušo atcerēšanās un lūgšanas, kas bija vērstas uz viņiem, bērnu kristīšana un Dievmātes kults. Bet galvenā atkāpe bija sekojoša: ideja par vispasaules redzamo baznīcu, kas sastāv no bīskapiem189; ticība tam, ka sakramenti maģiskā veidā paši sevī ietver pārveidojošu svētību; īpašas garīdzniecības šķiras izveidošanos, kuri vienīgie tad arī varēja šo sakramentu pasniegt. Uz ko balstījās visas šīs atkāpes no veselīgās evaņģēliskās mācības un vienkāršības? Uz atziņu, ka Dievs ar cilvēka saprātu nav aizsniedzams190. No šejienes izriet nepieciešamība pēc kāda mistiska rituāla vai maģiskām darbībām, lai kaut kā tuvotos neredzamajam Dievam, un tātad bija nepieciešami arī speciāli kalpotāji  sakramentu veikšanai, garīdzniecības šķira un speciālas ēkas - dievnami, kas būtu Dieva Mājas”191.
     Elementāra loģika noved pie neizbēgama secinājuma par to, ka Krievijā no kņaza Vladimira laikiem kristiešu vispār nebija192: jo baptistu dogmātika aizliedz bērnu kristīšanu, bet Krievijā jau tūkstoš gadus paaudze aiz paaudzes gāja cauri kristību traukam. Un, lūk, izrādās ka Radoņežas Sergijs un Dostojevskis, Sarovas Serafims un Pāvels Korins, svētmoceklis patriarhs Tihons un tie, kurus Kļučevskis nosauca “senās Krievzemes labie ļaudis” - visi viņi nebija kristieši, jo bija kristīti bērnībā.
     Baptistu vēsturnieks L. Koročins brošūrā “Kristietība un vēsture” jau norādīja, ka Ņevas Aleksandrs nevar būt svētais (atšķirībā, teiksim, no jebkura baptista) uz tā pamata, ka, aizsargājot Krievzemi no krustnešiem (kāpēc tad tas bija jādara?!), viņš nogalināja ļaudis193, bet Vasīlijs Svētlaimīgais nav nekāds “Kristus dēļ neprātīgais”, bet vienkārši psihiski slims. Un cik lieli grēcinieki ir senie krievu ikonu rakstītāji - to var saprast no protestantu neofītes vēstules, ko man atsūtīja uz Garīgo Akadēmiju: “Agrāk es ļoti ticēju ikonām, to bezgrēcīgajam svētumam, lūdzos to priekšā uz ceļiem, vērsos ar lūgšanām ne tikai pie Dieva, bet arī pie mirušajiem svētajiem. Bija reizes, kad es aizmigu ar ikonu uz krūtīm. Pēc profesijas esmu māksliniece un atļāvu sev rakstīt ikonas, bija reizes, kad es tās pārdevu un dāvināju ļaudīm. Līdz Bībeles izlasīšanai es nezināju cik neģēlīgs bija tas, ko es darīju... Kad es izlasīju visus 17 praviešus, kur viņi vienā balsī aicina ļaudis ticēt Dzīvajam Dievam, es pēkšņi sapratu visas savas grēkā krišanas šausmas. Es metos pie ikonām, norāvu tās no to vietām un bez jebkāda apmulsuma un bez šaubu ēnas iemetu tās iekurinātajā krāsnī. “Kungs, piedod man! Es Tevi esmu pazemojusi ar savu elku kalpību. Lai sažūst manas rokas, kas ir zīmējušas elkus, lai izkalst mana mēle - kas cerēja uz mirušiem, lai es kļūstu akla un vairs nekad neredzu ikonas”. Tagad es sapratu - man ar pareizticīgo baznīcu nav pa ceļam...Likt krustā sisto Jēzus Kristus atdarinājumu Dzīva Dieva namā - ir zaimošana un idiotisms. Es - viena no nedaudzajiem, kuri ir atdalījušies no kopējā bara, pareizāk sakot, ko Dievs ir atdalījis”194.
    Arī pirms simts gadiem protestanti sludināja tādu pat klaji negatīvu attieksmi pret pareizticību: “Londonas Starptautiskā studentu misionāru Konference” nolēma - noteikti visu pasauli apgaismot ar kristietību šīs paaudzes dzīves un darbības laikā. Pagānu valstu vidū, kuras bija jāapgaismo, tika pieskaitītas arī Krievija ar Grieķiju” (sv. Japānas Nikolajs. Ieraksts dienasgrāmatā 14.2.1901)195.
      Pēc protestantu loģikas iznāk, ka ar pēdējā apustuļa nāvi nomira pēdējais kristietis. Nē, vēl stingrāk: tajā minūtē, kad pēdējais no Jaunās Derības autoriem pielika punktu savā pēdējā vēstulē, ļaudis atkal kļuva tāli no Dieva. Dievs vairāk neko nevar un Viņam nav tiesību teikt ļaudīm. Un ļaudis vairāk nekad nevarēja pateikt par savu sirdi, par to, kas tajā notiek viņa ceļā pie Dieva, neko virs tā, kas jau bija aizzīmogots ar Bībeles vākiem. “Ja kāds pieliks vārdu šai grāmatai...”.
     Tā domā protestanti. Protestantisko un pareizticīgo pasaules uztveri vairāk kā jautājumā par ikonām atšķir attieksme pret vēsturi. Protestantisms - tā ir pasaules uztvere ārpus vēstures. No tās aiziet cilvēku vēsture, Baznīcas vēsture. Vēsturē nekas nesakrājas, nekas nenotiek. Dievs ir beidzis runāt ar pēdējās Jaunās Derības grāmatas uzrakstīšanu, bet paši no sevis ļaudis ne uz ko labu nav spējīgi: “pēc savas dabas cilvēks ne tikai ir ļaunuma bērns, bet vēl arī noziedznieks, pat krimināls”196. Svēto tēvu tradīcija nekad nav saskatījusi cilvēcē amnestētu kriminālnoziedznieku pūli un tādēļ savādāk izturējās pret cilvēces jaunrades augļiem: “Mums vieniem no visas radības, bez prāta un loģiskās būtības, ir vēl arī jutekliskās uztveres spējas. Jutekliskums, savienots ar logosu, rada zinātņu un mākslas darbu daudzveidības sasniegumus, rada māku iekopt laukus, celt mājas un vispār radīt no neeksistējošā (kaut arī ne no pilnīga nekā, jo to var tikai Dievs). Un tas viss ir dots ļaudīm. Nekas tamlīdzīgs nekad nav eņģeļiem”, saka svētais Palamas Grigorijs197. Un patiesi - eņģelis ir vēstnieks. No pastnieka negaida, lai viņš radoši pārveidotu viņam uzticēto telegrammu, tādēļ jau tūkstoš gadus pirms Palamas svētais Jānis Zeltamute apstiprināja “ne eņģeļu lieta ir radīt”198. Un, pretēji, - “Dievs padarīja cilvēku par radīšanas dalībnieku”, - raksta sirdsskaidrais Sīrijas Efrems199. Tādēļ ir iespējams Mantojums: Dievs ir spējīgs radīt aiz Bībeles robežām, un cilvēks nav spējīgs tikai grēkot, bet arī sadarboties ar svētību.
     No šejienes rodas protestantu un pareizticīgo atšķirīgā attieksme pret Mantojumu. Protestantu teoloģijas perspektīvā, kas noliedz Mantojumu un baznīcas vēstures radošo jēgu, ir grūti izskaidrot, kādēļ Bībelē ir iekļauta Apustuļu darbu grāmata. Kādēļ stāsti par Pestītāja dzīvi un sludināšanu ir papildināti ar pirmo baznīcas hroniku? Kādēļ stāstīt par cilvēku rīcību, ja jau ir pateikts par to, ko ir veicis Vienīgais Starpnieks?
     Bībele ir vēsturiska. Tā ir tautas vēsture, nevis Mozus dzīves apraksts. Tieši šīs vēsturiskās elpas un uzticības Dieva darbībai cilvēku vēsturē tad arī trūkst protestantismam. Savā vēsturiskajā pretbaznīcas nihilismā tas apgalvo - nav vajadzības ieskatīties Gara elpā cilvēkos, studēsim tikai Dieva vārdu un neinteresēsimies par to, kā ļaudis dzirdēja šo Dieva vārdu. Taču Dieva vārds ir vērsts tikai pie cilvēkiem...
     Cilvēces vēsture gatavojās Evaņģēlija pieņemšanai, un vēsturē, ļaudīs uzdīgst un turpina dīgt tās veltes, kuru dēļ Evaņģēlijs bija dots. Protestantu antivēsturiskais nihilisms var tikt pieņemts tikai vienā pieļāvumā: ja uzskata, ka Raksti - tie ir meteors, kas tikai vienu mirkli parādījās zemes debesīs. No aizvēsturiskiem augstumiem kādreiz pie mums iebrāzās Atklāsmes virpulis, atstāja pēdas, ko nostiprināja Jaunās Derības teksti, un atkal aizbrāzās aizvēsturiskos un aiz cilvēku tālumos. Cilvēkiem palika tikai viens: studēt tās zīmes, kas palika pēc Apciemojuma. Uguns izlauzās ārā, apdedzināja, izkausēja klintis, atstāja tajās dīvainus notecējumus un paslēpās. Meteorīts sen ir beidzis savu lidojumu. Evaņģēlija uguns ir nodzisusi. Kristus ir aizgājis un Savā vietā atstājis tikai grāmatu. Visu, ko mēs zinām par Kristu un Dievu - “ģeologiem” ir zināms tikai no grāmatiņas. No Evaņģēlija. Ģeologi -teologi var studēt apustuļu stāstus par to, kā Dievs izmainīja viņu sirdis. Bet citu liecībām par to pašu Uguni viņi netic. Pārējie ļaudis ne vienmēr pareizi (no pēdējās ģeo(teo)loģiskās komisijas viedokļa) saprata mums atstāto vārdu nozīmi. Ģeologi, kuriem nebija personiskas saskarsmes pieredzes ar šo uguni, pēta šo meteorīta bedri, šos dīvainos notecējumus uz senajiem klinšu slāņiem, un pēc tās vai citas neparasti izkausētās klints īpatnībām veido savus pieņēmumus par to, kas tad tā ir bijusi par uguni un no kurienes tā varēja atnākt.
        Evaņģēlijs ģeo-teologiem ir tikai izpētes objekts, pasīvs materiāls, pasīvs teksts, kas guļ un gaida gudru un saprotošu lasītāju (tas simtgadēm gaidīja savus baptistu un adventistu skaidrotājus, pacietīgi paciešot pareizticīgos un katoļus).
         Bet, ja Evaņģēlijs pats dzīvo? Ja viņš ir aktīvs? Kas būs, ja tas negaida lasītāju, bet pats to rada? Kas notiek, ja “Tava svētība, Kungs, seko neprātīgiem un noklīdušiem un uzrunā negudros: nenogrimstat savos grēkos”?200. Bet varbūt Kristus patiesi ir starp mums un turpināja trešajā, devītajā un deviņpadsmitajā gadsimtā darīt ne mazākus darbus, kā pirmajā gadsimtā? “Dievs nedzīvo roku darinātos dievnamos”, - un tieši tādēļ pareizticīgie uzskata, ka Svētais Gars izrādījās ieslēgts Cionas istabas sienās, ka Vasarsvētku dāvana nav pieejama nevienam, kā tikai tiem, kuriem palaimējās atrasties tajā mājā tajā stundā. Bet, ja “Kristus vakar, šodien un mūžīgi mūžos Tas pats” (Ebr. 13,8) un, ja Gars darbojas ne tikai Cionas istabā, tad, tas nozīmē, Gara dāvanas varēja sevi izpaust arī citos ļaudīs, ne tikai apustuļos.
    No pareizticības viedokļa Apustuļu darbu grāmata ar to arī ir vērtīga, ka tā apstiprina Kristus apsolījumu (“Es esmu ar jums...Došu jums Mierinātāju”) piepildīšanos. Viņa dāvana izrādījās darboties spējīga: Dievs ir ar mums. Dievs ne tikai bija ar mums, bet ir arī tagad. Dievs ir ar mums ne tikai Savas zemes miesas dienās, bet arī pēc tam. Un pēc tam, kad Viņš pacēla Miesu, ko dzemdēja Marija, no zemes. Viņš šeit atstāja to Savu Miesu, kuru Viņš Pats Sev izveidoja Pēdējās Vakariņās. Dievs ir ar mums, jo ar Savu Miesu Viņš izveidoja Savu kopienu, Savu Baznīcu (Kol. 1,24). Un Apustuļu darbu grāmata - tā ir pirmais eklezioloģiskais201 traktāts, pirmais pieskāriens Baznīcas noslēpumam. Tas ir stāsts par Gara darbību cilvēkos. Vai tad tiešām tas ir beidzies? Protestantiem Apustuļu darbu grāmata noslēdz Baznīcas vēsturi. Tālāk viņi redz tikai maldus, izkropļojumu un nodevības (dīvaina veidā tas beidzās ar viņu kopienas parādīšanos) vēsturi. Pareizticīgajiem Apustuļu darbu grāmata atklāj Baznīcas vēsturi.


188.     Рогозин П. И. Указ. соч., lpp. 64.
189.     Muļķības: Baznīca nesastāv no bīskapiem, bet no visiem uzticamiem kristiešiem.
190.     Bet ko- baptisti atzīst, ka “Dievu pilnībā var sasniegt ar cilvēka saprātu”? “Mans draugs Jēzus” viņiem ir viscaur saprotams?
191.       М.С. Каретникова. Из истории русской Церкви. // Мирт. Христианская литература; обзор, комментарии, выводы. Спб., 1998, № 3(7).
192.     Piemēram, “Jekaterinburgā evaņģēliskā vēsts nonāca 1957. gadā. Patreiz Septītās dienas adventistu baznīca saskaita 500 cilvēkus”,- raksta J.P.Balans, Jekaterinburgas adventistu kopienas vadītājs (Религиозные общины Екате-ринбурга, lpp. 28). Pirmais pareizticīgais dievnams Jekaterinburgā ir uzcelts divus gadsimtus agrāk. Bet protestantiem tā visa bija nepareiza kristietība. Kamēr viņi neatbrauca uz Sv. Jekaterinas pilsētu- tas bija pagānu novads. Jā, arī šodien tur ir tikai 500 kristiešu, kuri nes savu ne vieglo kalpošanu pagānu-pareizticīgo ielenkumā...
193.     “Kad sākās karš, es nebiju mobilizēts uz fronti, man bija speciāls atbrīvojums, kā baptistam, saskaņā ar Ļeņina 1918. gada dekrētu” (Mani gadi-mana bagātība. Atceras Krievijas Evaņģēliskās- baptistu brālības vecākais kalpotājs Sergejs Petrovičs Fadjukins // Христианин и время. Сочи, 1991, № 2, lpp. 27).
194.       Прокофьева Т. Ростовская область, Кагальницкий район, совхоз Иваново-Шамшево. 12.05.2005.
195.     Svētītāja Nikolaja, Japānas arhibīskapa taisnā dzīve un apustuļa darbi pēc viņa pašrocīgām piezīmēm 2. d. - Spt., 1996, lpp. 24. “Izskatot pastu, dzīvi aizskāra gaušanās par to, ka štundistiem Krievijā nedod pilnu brīvību, kas beidzās šādi: “Apņēmīga lūgšana nepieciešama reliģijas ierīkošanai”. Nelieši! Krievija viņiem- pagānu valsts, kurā nav kristīgas reliģijas, un,lūk, viņi cenšas to iedēstīt! Viscaur sapuvušais protestantisms, jā un vēl sliktākajās savās sektās- tādās domās par sevi! Un vēl Dievu Kungu piesauc! Liekuļi!”(св. Николай Японский. Запись в дневнике 23.12.1902 // Праведное житие и апостольские труды святителя Николая, архиепископа Японского по его своеручным записям. ч. 2. -  Спб., 1996, lpp. 141). Šodienas protestanti ir pārliecināti, ka Krieviju jāceļ no nulles. Misija “Urāls” izplatīja soma Kalevi Lethinena lapiņu “Dievs dod cerību” par sprediķiem Jekaterinburgas Sporta pilī 1994. gada 14-18 septembrī. Visa lapiņa (4 lappuses) izraibināta ar pareizticīgo dievnamu un ikonu fotogrāfijām (lai pievilinātu pareizticīgos kristiešus). Bez tam tieši lapiņā bijušais fakultātes partijas komitejas sekretārs Jurijs Muratovs stāsta par savu neapmierinātību ar pareizticību: “Svētās Trīsvienības Sergija Lavrā mani pārsteidza Dievmātes ikona, kas bija iekalta divkāršā zelta rāmī un sudraba svētā Sergija relikviju šķirsts, cilvēka, kurš ir pazīstams tikai ar gara bagātību. Es nevarēju saprast, kādēļ patiesība būtu jāiekaļ sudrabā un zeltā, un izgāju no dievnama vēl vairāk iztukšots”. Pats Lihtinens pieticīgi beidz savu interviju šīs pašas lapiņas pēdējā lappusē: “Vajadzība pēc Dieva ir jūtama šajā valstī... Bet es ticu, ka tādi ļaudis dzims, bet tas nozīmē, ka dzims tauta, dzims valsts”. Tātad, Krievijas vēl nav, krievu tautas vēl nav- viņi tikai “dzims” ārzemju sprediķu ietekmē. Misionāra mērķis- dzemdināt jaunu tautu uz krievu zemes.
196.     Тиссен Г. К. Указ. соч., lpp. 301.
197.     Cit. no: Вышеславцев Б. П. Вечное в русской философии. — Н.-Й., 
          1955, lpp. 233.
198.     свт. Иоанн Златоуст. Восемь слов на книгу Бытия. Слово 2. // Творения. Т. 4, lpp. 15. Damaskas Jānis arī visai kategoriski apgalvo: “Esot radības, Eņģeļi nav radītāji” (Точное изложение православной веры. — СПб., 1894, lpp. 49; репринт — М. — Ростов-на-Дону, 1992).
199.     199. преп. Ефрем Сирин. Толкование на книгу Бытия. // Творения. Троице-Сергиева Лавра, 1901. Ч. 6, lpp. 234.
200.       преп. Ефрем Сирин. О покаянии, 2. // Творения. Ч. 4. — М., 1860, lpp. 128.
201.      Eklezioloģija (grieķ.)- mācība par Baznīcu.

        Tātad, runājot  L. Uspenska vārdiem, “nevajag vienkāršot problēmu: ja kaut kā nebija pirmajos kristietības gadsimtos, tas nenozīmē, ka tas nav vajadzīgs mūsu laikā”202. No tā izriet, Ja Grigorijs Teologs kaut ko teica, ko neteica Jānis Teologs - tas obligāti nav apustuļu vārdu izkropļojums. Baznīca ir dzīvs organisms, un dzīvajam ir raksturīga attīstība. Tādēļ baptistu pārliecība, ka viņi ir atgriezušies pie “apustuļu vienkāršības”, nav pārliecinoši: nevar piespiest pieaugušu cilvēku no jauna iekāpt šūpulī un nēsāt bērnu drēbes, lai cik arī jaukas tās nebūtu. Kristietība jau ir pieaugusi. Tai ir divi tūkstoši gadu un šo koku, kas ir audzis divu tūkstošu gadu garumā, nevar atkal apgriezt līdz tā stādiņa izmēriem un formai no kādas tā sākās kristietības rītausmā.
       Cilvēkam ir dabiski pašu galveno savā dzīvē izteikt mākslas formā, un nedrīkst taču aizliegt dažādu reliģisko glezniecību tikai pieņēmuma, ka apustuliskā kopiena to nezināja, dēļ! Cilvēkam ir dabiski meklēt savas ticības apzināšanos, dabiski ir censties saprāta valdījumā ienest to, ko viņš ir ieguvis Atklāsmes pieredzē - ne tādēļ, lai ar saprātu pārbaudītu Atklāsmi, bet tādēļ, lai iemācītu saprātu dzīvot ar Atklāsmi, lai tā pieredze, kas tiek dota sirdij, kļūtu par prāta izskatīšanas priekšmetu. Un, ja Baznīca ne uzreiz pielietoja filozofiskos instrumentus savas ticības un cerības izskaidrošanai, tas nenozīmē, ka visas pēc apustuļu teoloģiskās iestrādes vajag atcelt. Kristus salīdzināja Debesu valstību ar augošu sēklu, koku, ieraugu. Un kādēļ tad pārmest kokam par to, ka tas nav palicis par sēklu, bet iekļāvis sevī visu pasaules un cilvēka sarežģītību! Koks, kuru Kristus “atstāja pēc Sevis”, vienkārši izauga cauri vēsturei, iesūcot sevī tās sulas un izšķīdinot tās debesu strāvās. Un tikai cilvēks, kurš kaunas no Kristus un Dieva iemiesošanās noslēpuma, var pateikt, ka Baznīca “velti ir sasaistījusies” ar “šo pasauli”.
     Jā, Raksti - kristīgās ticības un dzīves norma, tas ir kamertonis. Bet vai tad kamertonis var aizstāt visu kori? Vai tad reizinājuma tabula var aizvietot matemātiķa darbu? Vai tad krievu gramatikas mācību grāmatas izdošana uzliek veto Puškina dzejoļiem vai Dostojevska romāniem? Nevar runāt pretī kanonam. Bet tāpat nevar būt pretrunā arī krievu valodas noteikumiem. Vai runas noteikumu ieviešana dara nevajadzīgu turpmāko literatūras attīstību? Vai tad Pāvila vēstuļu atzīšana par Dieva iedvesmotām piespiež nevērīgi izturēties pret Augustīna “Grēksūdzi”?
    Ko vispār nozīmē Pareizticība? Tā ir Evaņģēlijs plus pateicīga tā iedarbības pieņemšana uz dažādu laiku, kultūru un tautu ļaudīm, kuri viscaur atvērās Kristus vēstij. Pareizticība - uzticēšanās Dievam kā vēstures Kungam. Pareizticīgajam ir neiedomājams priekšstats par to, ka Atklāsmes pieredze un Dievsaskarsme, kas bija apustuļiem, pēkšņi kļuva nepieejama. Mums liekas dīvaina šī “jaunā mācība” par to, ka Kristus uz pusotru tūkstošgadi aizmirsa savus mācekļus un atstāja viņus maldīties jautājumos, kam ir nozīme glābšanā (jo tas ir pretrunā Radītāja cilvēkmīlestības dogmātam).
    Pareizticībai ir svešs pilnīgs aizdomīgums, kas domā, ka “uz pasaules bija tikai viens kristietis - un to sita krustā”. Pareizticība uzskata, ka divtūkstoš gadu ilgajā kristīgās vēstures telpā bija pietiekoši ļaužu, kuri ar savu sirdi sadzirdēja Evaņģēliju un to neizkropļoja ne savā dzīvē, ne savā sprediķī. Mūku garīguma klasiskajā grāmatā “Kāpnes” tiek runāts, ka “mūks ir tas, kurš turas tikai pie vieniem Dieva vārdiem un baušļiem katrā laikā, vietā un lietā”203. Bet pēc virspriestera Jāņa Meiendorfa piezīmes, Baznīca savā “Ticības apliecībā” sevi sauc par apustulisku, bet ne svēto tēvu, tādēļ, ka par svēto tēvu kļūst tas, kurš savam laikam adekvātos vārdos varēja sludināt sākotnējo apustuļu ticību un parādīt sevī Evaņģēlisko dzīvi.
     Pareizticīgajai pasaules uztverei ir ļoti dārgas evaņģēliskās līdzības par Debesu Valstību. Tās ir līdzības par Dieva pacietību un pazemību. Debesu valstība nenāk “redzamā veidā”, tā nevis vienkārši ielaužas vēsturē no ārienes, - tā tiek iemesta cilvēku pasaulē, pakāpeniski briest un uzdīgst šīs pasaules iekšienē. Tādas ir līdzības par graudu, par ieraugu, par “sinepju graudiņu”.
      Vēl īpaši dārgi pareizticīgai sirdij ir Kristus atvadu vārdi: “Es esmu ar jums visas dienas līdz pasaules galam” (Mat. 28,20). No šīm “visām dienām” protestantu eklezioloģija ir spiesta izslēgt tās dienas, kas pagāja starp apustuļu laiku un tās denominācijas parādīšanos, kuras vārdā sludina protestants (atvieglotā variantā tas ir laiks no imperatora Konstantīna līdz Luteram, stingrā - no apustuļiem līdz, teiksim, vasarsvētnieku paradīšanās)204.
      Pareizticība nevar novilkt robežas starp “īstās Baznīcas” laikmetu un “puspagāniskās pseidokristietības” gadsimtiem. Mēs nevaram ierobežot Kristus Gara darbības laiku ar apustuļu dzīves periodu. Mēs neredzam lūzumu starp apustulisko un turpmāko Baznīcu. Dāvanas, kas bija apustuļiem, mēs redzam arī turpmāko kristiešu paaudzēs (“Bet Gara auglis ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība. Pret tādām lietām nav bauslības” - Gal. 5, 22-23). Es šīs veltes esmu redzējis saviem līdzgaitniekiem. Protestanti teiks, ka viņi tās pareizticīgajiem nav redzējuši? Nu, ko, tas būs spriedums, kas raksturos tikai viņu pieredzi, viņu pasauli, bet ne pareizticības pasauli.
     Vispār cilvēka pozīcija, kurš apgalvo, ka “neesmu redzējis”, “neesmu saticis”, “man nav nācies”, vienmēr ir vājāka nekā to pozīcija, kuri saka: bet mēs tur bijām, un par to, ko mēs dzirdējām, ko redzējām ar savām acīm, ko pētīja un taustīja mūsu rokas, par to mēs jums ziņojām, lai arī jums būtu saskarsme ar mums. Jā, jā, šeit es pielietoju protestantiem to argumentu, kuru mēs (gan pareizticīgie, gan protestanti) tik bieži izmantojam polemikā ar neticīgajiem. Kā var spriest par reliģiju cilvēks, kurš nav pārdzīvojis vispār nekādu reliģisko pieredzi? Vai viņa spriedumi nebūs tikpat “kompetenti” kā kurlā spriedumi par mūziku? Vai tāda nav “zinātniski-ateistisko” traktātu cena, kā piedzimušā aklā disertācijai par glezniecības vēsturi? Protestanti taču zina un izmanto ceļotāja argumentu skeptiķim - mājās sēdētājam: ja tu, kaimiņ, neesi bijis Jeruzalemē un nezini uz turieni ceļu, tas nenozīmē, ka Jeruzalemes vispār nav, ka tur nokļūt nav iespējams un ka visi ceļotāju stāsti nav nekas vairāk kā izdomājumi205. Tad, lūk, tieši balstoties uz reliģisko pieredzi šo ceļotāja argumentu var pāradresēt protestantiem: brāļi, ja jūs neesat braukuši svētceļojumos pa pareizticīgajiem klosteriem, ja jūs neesat sajutuši kluso gara dvesmu klosteru cellēs, ja jūsu sirds atvieglota nav pacēlusies pēc grēksūdzes un jūs savās dzīslās neesat sajutuši Kristus asinis pēc Svētā Vakarēdiena - tad vismaz nesteidzaties ar savu noliegumu. Ne visiem saskaršanās pieredze ar pareizticību bija tik bēdīga un neauglīga. Citādi pareizticības nebūtu.
     Un pat, ja mēs sāksim runāt par mūsdienu pareizticības grēkiem un slimībām, tad vienalga neizdosies novilkt robežas starp “bezgrēcīgo baznīcu” un “grēkojošo baznīcu”. “Visa Baznīca ir grēku nožēlotāju Baznīca, tā visa ir pazudušo Baznīca”, - jau ceturtajā gadsimtā teica sirdsk. Sīrijas Efrems206. Grēki, ko mēs pazīstam paši pie sevis, pie mūsu līdzgaitniekiem un no Baznīcas vēstures, bija arī apustuļu laikā un apustuļu kopienās (gan varaskāre, gan strīdi, gan šķelšanās, gan godkāre, gan Kristus nesaprašana, gan pastiprināta materiālā interese, gan likumkalpība, gan libertīnisms207). Kristus saka apustuliskajām Baznīcām: “Tu esi atstājis savu pirmo mīlestību(...) Es zinu tavus darbus, tev ir vārds, ka tu dzīvo, bet tu esi miris (...) Es neatradu tavus darbus pilnīgus Mana Dieva priekšā(...) tu neesi ne auksts, ne karsts(...) tu saki: es esmu bagāts, un man ir pārpilnība, un man nevajag nenieka, bet tu nezini, ka tu esi nelaimīgs, nožēlojams, nabags, akls un kails” (Atkl. 2,4;3,1-2;3,15-17). Un jau apustuļiem nācās teikt saviem mācekļiem: “Jūs labi gājāt: kurš jūs apturēja?” (Gal. 5,7).
     No seniem laikiem mūku grāmatās ir stāsts par diviem mūkiem, kuri gāja darīšanās uz pilsētu un tur tika palaistuvju savaldzināti. Atgriezušies klosterī, viņi izsūdzēja grēkus, bet, labošanai un grēku apraudāšanai starecu kopums noteica viņiem kādu laiku pavadīt savās cellēs bez jebkādas komunikācijas, tikai lūgšanās. Kad šis epitīmijas laiks bija notecējis, abi grēcinieki iznāca no savām cellēm. Viens bija bāls un viņa acis bija sarkanas no asarām. Otrs - jautrs un bez asaru pēdām. Brāļi pajautāja pirmajam: ko tu darīji šajā laikā? - Raudāju un lūdzu Kungu piedot man manu grēku. Tad pajautāja otram: bet kā tu pavadīji šo laiku? - Priecājos un pateicos Dievam par to, ka Viņš man piedeva manu grēku un atļāva atgriezties mūku dzīvē. Stareci apspriedās un teica, ka abi ceļi ir labi... Šie divi mūki tad arī ir divi galvenie vēsturiskās pareizticības noskaņojumi. Mēs zinām savu grēku un to nenoliedzam (kaut arī tas nepavisam nav ikonu godināšanā, kā liekas protestantiem). Bet mēs pazīstam arī Dieva labestību. “Bet, ja nu daži uzticību lauzuši, vai tad viņu neuzticība atceļ Dieva uzticību” (Rom. 3,3). Kad pareizticīgais cilvēks lasa šos apustuļa vārdus, tad zem “daži” viņš redz arī sevi. Tādēļ es pilnīgi varu teikt: “Dievs ir uzticams, bet katrs pareizticīgais cilvēks ir melīgs”. Vai vasarsvētnieks uzdrīkstēsies teikt “katrs vasarsvētnieks ir melīgs”? Bet vai viņi ir atraduši iespēju lietot vārdus “visi” un “jebkurš”, izslēdzot pie tam sevi no šiem “visiem”?


202.Успенский Л. А. Вопрос иконостаса. // Вестник Русского Западноевропейского Патриаршего Экзархата. № 46, lpp. 253.
203. преп. Иоанн Лествичник. Лествица. — Сергиев Посад, 1908, lpp. 16.
204. Adventisti, kuriem ir nepieciešams izskaidrot, kādēļ bez apustuļiem vēl ir jāklausa Helenas Vaitas atklājumus, piedāvā šādu baznīcas vēstures shēmu: “Bībeles saistība ar Baznīcas kalpotāju vēlākām pravietiskās dāvanas izpausmēm var izskaidrot ar tādu piemēru: Pieņemsim, ka mēs esam nolēmuši doties jūras ceļojumā ar jahtu. Kuģa īpašnieks mums izsniedz navigatora rokasgrāmatu, pasvītrojot, ka tajā atrodas visas ziņas, kas nepieciešamas drošai kuģošanai līdz norādītajai ostai. Uzreiz pēc došanās jūrā mēs tūlīt sākam lasīt un atrodam gan vispārējos jūrniecības norādījumus, kā arī visdažādāko situāciju aprakstus, kas bijušas atklātā jūrā. Detaļās ir uzskaitītas īpašās pēdējā ceļa gabala grūtības: krasta līnijas nepastāvība, smilšu kustība un biežās vētras. Bet līdz ar to ir teikts: “Jūs savlaicīgi satiks locis. Viņš jūs brīdinās par grūtībām un pārmaiņām apstākļos. Ieklausieties viņa padomos.” Sekojot šīm instrukcijām, mēs nokļūstam līdz tikšanās vietai ar loci un viņš patiešām drīz parādās. Bet te daži komandas locekļi izsaka savu neapmierinātību ar viņa iejaukšanos: “Mums ir instrukcijas un mums tas ir pietiekami. Mēs turamies pie tām un tikai pie tām. Nekas virs tā mums nav vajadzīgs!” Kurš tad tādā gadījumā seko pirmajiem norādījumiem? Tie, kuri noraida loča palīdzību, vai tie, kuri to pieņem saskaņā ar pēdējiem norādījumiem?” (Iesākumā bija Vārds, lpp.232). Tā ir ļoti skaista un ļoti patiesa līdzība. Šajā jautājumā atšķirība starp adventismu un pareizticību būs tikai tur, ka palīdzība, kuru adventisti gaida tikai vēstures beigās, pēc pareizticīgās pieredzes vienmēr ir pavadījusi Baznīcas kuģi. Ja Kristus vārdi ir patiesi, tad kādēļ tad palīdzība nāk tikai kuģošanas beigās? Kristus ir teicis, ka Viņš visās dienās būs ar mums, bet ne tikai līdzās ostai. Un kur gan Bībelē ir pravietojums par Vaitu? Tas, ko piedāvā šī līdzība nav nekas cits, kā eshatoloģisks papisms.
205. “No nezināšanas nekad nevar izdarīt secinājumus par neesamību. Es nezinu, ko domā mans lasītājs, un tādēļ nevaru pateikt: viņš neko nedomā”,- raksta metropolīts Benjamins un min piemēru. Seminārists, salasījies revolucionāri-“izglītojošas” grāmatiņas, strīda karstumā izmet: “Bet kurš gan Dievu ir redzējis?”. Pārējie seminā-risti vai nu negribēja strīdēties, vai arī nespēja viņam iebilst un klusēja. “Šeit piedalījās ekonoma palīgs vārdā Vasīlijs. Redzot mūsu klusēšanu, viņš griezās pie Mišas ar jautājumu: Lielskungs! Jūs tā runājat, ka, ja Dievu nav redzējusi, Viņa nav? –Nu, jā!- Bet jūs manu vecmāmiņu esat redzējis?- Nē,- kautrīgi atbild Miša. –Nu, lūk! Bet viņa vēl līdz šim brīdim ir dzīva!” (митр. Вениамин (Федченков). О вере, неверии и сомнении, lpp. 103).
206. преп. Ефрем Сирин. О покаянии, lpp. 179. 
207. Libertinisms- iecietīga attieksme pret grēku, vispirms- dzimumsfērā.


       Mēs zinām, ka kristieši var grēkot un tādēļ varam ieskatīties vēstures gaismas ēnās. Pareizticība pieņem vēsturi: Kristus dāvana nav nodzisusi, nav apdzisusi. Viņa klātbūtne, Viņa darbība Viņa tautā nav mazinājusies ar paaudžu maiņu. Bet, ja Dieva Gars elpo visos gadsimtos, ja Kristus patiesi ir ar mums visas dienas (ar mums, ne tikai ar apustuļiem līdz viņu nāves dienai), vai tad var izvairīties no tās dzīves Kristū pieredzes izpētes un pieņemšanas, kas bija uzkrāta visās “šajās dienās”?
       Šo pieredzi mēs neliekam augstāk par apustuļu pieredzi. Svēto tēvu darbus mēs pārbaudām ar Evaņģēlija mērauklu. Bet Evaņģēlijs ir dots, lai to īstenotu dzīvē. Bet dzīve ir tik sarežģīta un daudzveidīga. Dievs nav ietilpināms grāmatās. Cilvēks nav ietilpināms grāmatās. Cilvēciskās situācijas ir sarežģītas un nesaskaitāmas. Tādēļ pareizticība saka - Evaņģēlijs mums ir kā mēraukla, kā noteikumi. Bet dzīve nav noteikumu kopojums. Ne tajā nozīmē, ka pieļauj izņēmumus no noteikumiem, bet tajā, ka viens un tas pats padoms var tikt dažādu ļaužu izpildīts dažādā veidā un dažādos apstākļos.
     Tātad, ko pareizticība ir sakrājusi šo gadsimtu laikā, kad pēc protestantu domām, kristiešu uz zemes nebija? Vispirms - cilvēka dvēseles dziļuma atziņu. Acīmredzama ir atšķirība starp protestantu un pareizticīgo literatūru: protestantu literatūrai ir misionārs raksturs, tā aizved ļaudis līdz Dieva pieņemšanai un līdz Evaņģēlijam. Protestantiskā literatūra runā par to, kas notiek cilvēkā uz ticības un neticības robežas (taču Dostojevska un svētlaimīgā Augustīna dziļumus protestantu brošūras nesasniedz).
     Visiem jau ir zināma protestantu sprediķa struktūra: es biju ateists un biju grēcinieks, bet es noticēju Kristum un kļuvu laimīgs. Lūk, nodaļa “Liecināt neticīgajiem par Dievu” no “Svētdienas skolas skolotāju metodiskā ziņotāja”208. “Evaņģēlizācijas process manāmi paātrināsies, ja direktora palīgs evaņģēlizācijas jautājumos iemācīs ticīgajiem liecināt par savu ticību. Viens liecināšanas veids - stāsts par savu vēršanos pie Dieva, ko var izveidot pēc tāda plāna: 1. Kāda man bija dzīve, kad es biju neticīgs. 2. Kā es sapratu, ka man vajadzīgs Kristus. 3. Kā es Viņam noticēju. 4. Kāda kļuva mana dzīve pēc tam, kad es pieņēmu Kristu”. Vairāk nekā šajā nodaļā nav!
     Kaut arī ir grūti runāt par svešu garīgo pieredzi, tomēr tas, par ko cilvēks sludina, kas viņā izsauc vislielāko iedvesmu un patiesumu, diezgan skaidri parāda kādu slēptu viņa garīgās pieredzes konstrukciju. Tas, ka protestantu sprediķis ir ierobežots tikai ar personiskās atgriešanās momentu, nav nejauši. Tas vienkārši parāda, ka citas garīgas pieredzes vienkārši nav. Parasta baptistu brošūra runā par to, kā ātrāk noiet ceļu no neticības līdz Evaņģēlija pieņemšanai; tradicionālais pareizticīgais sprediķis vēršas pie ticīgiem ļaudīm un runā par to garīgo cīņu, kas izceļas cilvēka dvēselē jau pēc kristībām. Smalkākā dvēselisko un garīgo stāvokļu un pārdzīvojumu analīze, ko uz pieredzes pamata izstrādājuši pareizticīgie askēti, protestantiem paliek nesaprotama un nepieprasīta. Tieši protestantisma atteikšanās no kristīgās mistikas tradīcijas, reliģiskās dzīves novadīšana līdz tīri valodnieciskai, brošūru - izglītojošai praksei rosina Rietumu ļaudis meklēt darbu dvēselei “tālā zemē” - krišnaītismā un jogā. Nav brīnums, ka tajā reliģiskajā vidē, kur vārds “askētisms” ir kļuvis par lamu vārdu, sāka visai sekmīgi izplatīties nekristīgas askētiskas pieredzes209.
     Visumā teoloģijā ir termins - “aicinošā svētība”. Tā ir tā Dieva darbība, kas notiek ārpus Baznīcas, tā Dieva cilvēka sirds aizskaršana, kas pagriež šo sirdi uz ticību. Tā kā šīs enerģijas sūtība ir pievest to cilvēku Baznīcai, kurš vēl ir ārpus tās, tad tas ir vienīgais svētības veids, kas darbojas ārpus Baznīcas. Par to svētais Teofans Vientuļnieks ir teicis, ka “Aicinošā svētība ir vispārīga, neviens nav izslēgts”210. Es domāju, ka šī svētība ir protestantismā, jo “neviens nevar nosaukt Jēzu par Kungu, kā tikai Svētajā Garā” (1.Kor. 12,3).
      Sprediķis par Kristu - tas, protams, ir brīnišķīgi. Bet tomēr: “Manas mājas ir lūgšanu nams” (Mat. 21,13). Lūgšanu nams, bet ne sprediķu nams. Pareizticīgo dievkalpojums tad arī ir vispirms lūgšanu dominance, bet ne misionārs pasākums. Es atzīstu protestantu ticības iegūšanas pieredzes labdabīgumu. Es tikai runāju, ka tā ir tikai daļa no tās garīgās pieredzes, kas var tikt dota cilvēkam aiz baznīcas sliekšņa. Pareizticības un protestantisma attiecības spilgti apliecina G.K.Čestertona domu par to, ka katrs maldu mācītājs pieļauj elementāru aritmētisku kļūdu: viņš daļu uzskata lielāku par veselumu211. Par katru no protestantu denominācijām var teikt, ka tas ir ierobežots, pārāk taisnas līnijas ir tikai vienas tonalitātes redzējums, kas Baznīcā veido veseluma simfoniju. Teiksim, atbildi uz jautājumu, ar ko atšķiras baptisms un pareizticība, nevar noformulēt pozitīvā formā: “Baptisma ir šis, bet pareizticība to aizliedz”. Atbildei būs negatīvs raksturs: “pareizticībā tas ir, bet – baptismā - nav”. Nav ikonu, nav garīdznieku, nav Svētā Vakarēdiena, nav grēksūdzes, nav bērnu kristību, nav dievnamu, nav Mantojuma, nav gavēņu, nav lūgšanu par mirušajiem...Atceros, kāds Mihaila Bulgakova personāžs līdzīgos gadījumos teica: ”Kas jums tur ir, lai pie kā neķertos, visur nekā nav!”...Normāla baznīcas dzīve tiek veidota pēc citas paradigmas: “To vajadzēja darīt un to neatstāt”.
    Nav cilvēka, kurš redzētu visu patiesību. Bet tur, kur daļējas patiesības vārdā karojoši nevēlas redzēt neko vairāk, dzimst dekadentisms: tradīcijas elpas pilnības un līdzsvara ierobežojumi kā disproporcionāla atsevišķa gadījuma palielināšana līdz vispārējiem un izslēdzošiem apmēriem, patvaļīga kaut kā viena izvēle, t.i. vienpusība212. Daudzveidīgie protestantu “nē”, teikti iepretī pareizticības slieksnim, - tie ir ierobežojumi, šī pārāk vienpusēja vienas tonalitātes izcelšana, kas Baznīcā savienojas vienotā daudzbalsīgā simfonijā. Daudzas teoloģiskās shēmas tika Baznīcas noraidītas ne uz tā pamata, kas tajās bija, bet uz tā pamata, kas tajās nebija, kas tām pietrūka, lai būtu pareizticīgas; kā teica Paskāls, “to kļūda nav tajā, ka tās seko meliem, bet tajā, ka neseko citai patiesībai”213.
     Esmu gatavs pateikt, ka piekrītu tam, ko māca baptisti. Kad viņi apgalvo, izsakot pozitīvus apgalvojumus - par Kristu un Dievu, par Bībeli un ticību, es viņiem piekrītu. Es nepiekrītu tam, ko baptisti noliedz: Svēto Vakarēdienu un Mantojumu, lūgšanu ikonas priekšā un komunikāciju ar svētajiem.
     Tātad, pareizticīgā literatūra, atšķirībā no protestantiskās, ir vērsta uz cilvēku, kurš jau sevi sajūt kā kristieti. Izrādās, par maz ir kļūt par kristieti. Daudz sarežģītāk ir par to palikt: atgriežas šaubas, dvēseles tukšums un nocietināšanās214. Apciemo arī iepriekšējā nekaunība.
     Cilvēku dzīve vispār ir “svītraina”. Garīgā un dvēseliskā pacēluma periodiem seko kritums. Lūk, tikai nesen sirds aizdegās priekā no katras evaņģēliskās lappuses, bet, lūk, nu es jau skatos uz Evaņģēlija lappusēm ar aukstu - profesionālu skatienu. Nesen es biju gatavs atdot jebko par iespēju ieiet dievnamā un tajā lūgties, bet šodien man pašam par to maksā naudu... Šeit tad arī tiek pārbaudīta cilvēka ticība. Dzīva lūgšana, kas līst no sirds, lūgšana pēc iedvesmas maz ko dod cilvēkam un tādēļ ir Dieva maz novērtēta. Tā taču ir no iedvesmas, bet, tas nozīmē, ne no paša cilvēka, bet no Dieva arī dota. Šo lūgšanu Dievs dāvināja cilvēkam - ko tad vairāk var gaidīt no šīs dāvanas? Bet lūgties, kad “nav noskaņojuma”, kad viss ir pelēks un garlaicīgs (gan apkārt, gan sirdī) - tas, lūk, tad arī nozīmē piespiest sevi Debesu Valstībai. Ticība - tā nav tikai vēršanās moments no Dieva noliegšanas uz Evaņģēlija pieņemšanu; tā ir arī uzticība,- uzticība, uzticēšanās pašām gaišākajām savas dzīves minūtēm, tām minūtēm, kad “pazūd grumbas uz pieres un debesīs es redzu Dievu”. Kad es biju īsts - tajā minūtē, kad es kristījos vai tajā, kad pārstāstu baznīcas baumas? Ticība ir pastāvīgi nepieciešama piepūle, kas mani atgriež “patiesības momentā”. Tādēļ “nejaušos atsalšanas gadījumos vēlaties vilkt un vilkt izveidoto kārtību ar pārliecību, ka šī sausā lietu izpilde atgriezīs centienu dzīvīgumu un siltumu”215.
        Te nepieciešama pareizticības un protestantisma dažādība. Tie padomi, ko stareci deva mūkiem, var būt pavisam ne lieki arī protestantiem (lai nu kas, bet kārdinājumi un grēki mums ir vienādi, “ekumeniski”). Piemēram, sāka cilvēkam uzmākties doma: “Pamet visas šīs dogmas un priekšrakstus, atsakies no varoņdarba, pamet savu ticību. Maz kas tev rādījās. Nu, bija jauneklīga tieksme, bet tagad tu esi kļuvis nopietnāks. Pamet šo lietu, atgriezies pie parastas dzīves...”. Sirdsskaidrais Jānis Pakāpnieks tādā gadījumā teica: ja tu visus citus cīņas veidus ar šo domu esi izmēģinājis, gan lūdzies, gan sūdzējis grēkus, bet tā neatstājas, tad liecies un paguli. Bet no rīta varbūt viss jau būs citādāk...
      Pie kristieša atgriežas grēki. Kā cīnīties ar grēku - tas arī ir askēzes galvenais jautājums. Par to, kā grēks ieiet cilvēka dvēselē, kā to var pamanīt un izdzīt, kā var panākt slimības nepadziļināšanos un atgriezties pie Kristus, tad arī runā pareizticības klasiskā literatūra: pareizticīgās askēzes un mūku literatūra. Un pats lielākais protestantisma trūkums ir tajā, ka tam pašam nav savas askētiskās tradīcijas, bet svēto tēvu tradīciju tas ir atmetis. Pats galvenais, ko var atklāt pareizticīgās askēzes pasaule protestantam: ja kādreiz svētība ir skārusi sirdi, tas vēl nenozīmē, ka tā tur paliek uz visiem laikiem, neskatoties ne uz ko. Kristīgā pasaule zina ne mazums to, kuri “svētību saņēmuši, to apdzēš” (sv. Teofans Vientuļnieks) 216. Bet vēl - ir kristieši - grēcinieki. Izrādās, var nomazgāties ar Svēto Garu, un no pieredzes zināt, ka svētība ir, bet vienalga atstāt sevī vietu grēkam, bet vienalga atgriezties pie grēka. Protestanti arī paši to zin. Bet viņu dogmatika (“mēs esam glābti! Mēs negrēkojam! Mēs esam svēti!”) neļauj viņiem ievērot savus grēkus, raudāt par tiem, tos apliecināt un brīdināt par tiem savus ticības biedrus. Kā kādreiz ar asarām acīs man teica viens adventistu mācītājs: “Es taču zinu, ka es esmu atdzimis kristietis, un es zinu, ka es vienalga esmu grēcinieks. Pirmais atgriešanās prieks jau ir aizgājis, bet grēki ir atgriezušies. Man būtu laiks aiziet un sūdzēt grēkus, raudāt par saviem grēkiem, bet man tikai jādzied “Aleluja”, jāsmaida un visus jāpārliecina par to, ka īsts kristietis vairs negrēko...”.

 208.Методический Вестник для учителей воскресных школ. Приложение к альманаху “Богомыслие”. Издание Одесской библейской школы. [Союз ЕХБ] Вып. 4. — Одесса, 1991, lpp. 18.
209. Hermans Hesse tā izskaidro sava “svētceļojuma uz Austrumiem” iemeslus: “Manā dzīvē izšķiroša nozīme bija tam faktoram, ka kristietība pirmo reizi stājās manā priekšā savā sevišķajā, sastingušajā, vājajā un pārejošajā formā. Es domāju poētiski krāsotu protestantismu... Bet kā gan lai nespriestu par kristietības varenumu un cildenumu, ar ko dzīvoja mani vecāki, kristietības, kas tiek saprasta kā upuris un kā kalpošana, konfesionālās, bieži sektantu formas, kas nostājās mūsu, bērnu, priekšā, ļoti agri man likās šaubīgas un savā būtībā nepaciešamas. Daudzi izteikumi un panti, ko izteica un izdziedāja, jau tad apvainoja manī dzejnieku, un, kļuvis nedaudz vecāks, es nevarēju neievērot, kā cieta ļaudis, līdzīgi manam tēvam un vectēvam, kā viņus mocīja tas, ka atšķirībā no katoļiem viņiem nebija ne stingras ticības mācības, ne dogmu, ne kā pienākas noturīga rituāla, ne īsti normālas baznīcas. Ka tā sauktā “protestantu” baznīca, pēc būtības, neeksistē, ka tā sadalās lielā daudzumā sīkās vietējās baznīcās, ka šo baznīcu un to vadītāju, protestantu kņazu, vēsture nemaz nebija  cildenāka, kā viņu noliegtajai papistu baznīcai,- tas viss man jau diezgan agrā jaunībā nebija noslēpums... Patiesi, visas manas kristīgās jaunības gadu laikā man nebija ar baznīcu saistītu nekādu reliģisku pārdzīvojumu. Mājas dievkalpojumi,  lūgšanas vienatnē, pats manu vecāku dzīves veids- tas viss rada barību Bībelē, bet ne baznīcā, bet svētdienas dievkalpojumi, nodarbības bērniem ne ar ko mani nebagātināja. Cik pievilcīgāka salīdzinājumā ar šiem saldenajiem pantiem, garlaicīgajiem mācītājiem un sprediķiem bija indiešu reliģijas un poēzijas pasaule. Šeit nekas mani nespieda, šeit nebija ne lietišķu, pelēku katedru, ne piētisku Bībeles nodarbību- šeit bija telpa manām fantāzijām” (Гессе Г. Из статьи “Моя вера”. // Восток-Запад. Исследования. Переводы. Публикации. — М., 1982, lpp. 186-187).
210. свт. Феофан Затворник. Собрание писем. Вып. 1. — М., 1898, lpp. 204.
211. Честертон Г. К. Писатель в газете. — М., 1984, lpp. 274. Un vēl: “Maldu mācītājs ir tas, kurš mīl savu patiesību vairāk kā Patiesību. Viņš dod priekšroku puspatiesībai, kuru atrada pats, attiecībā pret patiesību, ko atrada ļaudis” (lpp. 259).
212. Vārds “sekta”- nepilnīgums, “sektors”, pilnībā parāda šīs maldu domāšanas īpatnību. Atceros, kādreizējā Krievijā maldu mācītājus sauca par “sektatoriem”. No šejienes, ja kas, ir acīmredzams, ka jautājums par katolicisma attieksmi pret pareizticību ir daudz sarežģītāks un daudzšķautnaināks kā jautājums par pareizticības un protestantisma attiecībām. Katolicismā, tieši otrādi, ir tādi senās Baznīcas ticības mācības uzslāņojumi, kas pareizticīgā gaumē nepavisam nav obligāti: dogmāti par Romas pāvesta bezgrēcīgumu vai par Marijas Bezgrēka Ieņemšanu, par svētītavu vai Filioque. Surožas metropolīts Antonijs atrada šis situācijas aprakstīšanai ļoti ietilpīgu formulu: “Domāju, ka katolicismā ir daudz vairāk nepatiesības, bet protestantismā daudz mazāk patiesības. Protestantismā nepietiek daudz kā, turpretī katolicismā ļoti daudz kas ir izkropļots”  (митроп. Антоний Сурожский. О встрече. — СПб., 1994, lpp. 84).
213. Паскаль Б. Мысли о религии. — М., 1905, lpp. 225.
214. “ Māte Onufrija teica, ka nākošajā dienā pēc uzņemšanas mūķeņu kartā viņa pamodās ne tikai bez jebkādas dzīvas Dieva klātbūtnes sajūtas, bet ar tādu aukstumu dvēselē, kas teica, ka visa viņas ticība- tikai maldi, ka nekad nekāda Dieva nav bijis un nav. Māte Onufrija, agrāk tik karsta un stipra ticībā, pēc iesvētīšanas sajuta sevi kā ateisti. Un šī dievatstātības sajūta turpinājās vairākus gadus. Dievs nebija klāt, un visa pasaule bez Viņa pārvērtās tumšā, noslēgtā alā. Māte Onufrija to izstāstīja starecam. Viņš tai paskaidroja, ka tādu pārbaudījumu Dievs sūta tikai īpaši stipriem un mīļiem saviem bērniem. Kungs grib, lai cilvēks pats sper soli tukšumā, lai viņa brīvība nebūtu ne ar ko sasaistīta, ir taču skaidrs, ka Dieva svētība- ir atbalsts, no tā izriet, mūsu brīvības ierobežojums. Kungs grib, lai Viņu mīl bez nosacījumiem (līdzīgi tam, kā Viņš mīl mūs)” (Горичева Т. Взыскание погибших // Логос. — Брюссель-Москва. №№ 41-44. 1984, lpp. 110).
215. еп. Феофан Затворник. Что такое духовная жизнь и как на нее настроиться. — М., 1914, lpp49.
216. Turpat, lpp. 103.


   Bet, lūk, ko VI gadsimtā rakstīja sirdsskaidrais Ēģiptes Makarijs: “Arī dvēselē ir grēks, bet līdzās, nemaz nekautrējoties, mīt Dieva svētība... Ir arī tā, ka kādā cilvēkā ir svētība, bet sirds vēl ir netīra... Cilvēkam ir tāda daba, ka pat tas, kurš ir grēka dziļumā un strādā grēkam, var vērsties pie labā, un tam, kurš ir Svētā Gara sasiets un aizrāvies ar dievišķo, ir vara vērsties pie ļaunā... Ja kāds, kuram nav lūgšanas, piespiež sevi tikai vienai lūgšanai, lai iegūtu lūgšanu svētību, bet nepiespiež sevi būt lēnprātīgam, pazemīgam, mīlēt, izpildīt citus Kunga baušļus, tad, atbilstoši viņa patvaļības un gribas brīvības mēram, saskaņā ar viņa lūgumiem dažreiz pa daļai viņam tiek dota lūgšanu svētība, miera rašanai un gara priekam, bet pēc dabas viņš paliek tāds pats, kāds bija iepriekš”217.
    Tādēļ “kristieši ir kā dievi, aizvesti gūstā”218. Lai paskaidrotu to, ka apgaismots cilvēks var tikt pakļauts kārdinājumiem, sirdsskaidrais Makārijs atceras biblisko stāstu par to, kā par ķēniņu svaidītais Dāvids tūlīt tika pakļauts vajāšanām... Bet ja kāds, sajūtot sirdī pirmo, saucošo svētības vējojumu, pēkšņi nolems, ka viņā vairs nav un nebūs grēka - tad viņš iekrīt visļaunākajā no kļūdām: maldos (прелесть). “Ja ieraudzīsi, ka kāds paaugstinās un uzpūšas ar to, ka viņš ir svētības dalībnieks; tad kaut arī viņš rādītu zīmes un mirušos atdzīvinātu, bet, ja neatzīst savu dvēseli par netaisnu un pazemotu, un sevi Garā vāju, viņš tiek ļaunuma apzagts un pats to nezin. Ja viņš pat zīmes dara- nevajag viņam ticēt; kristieša pazīme visu to censties noslēpt no ļaudīm un, ja arī viņam ir visi cara dārgumi, tos slēpt un vienmēr teikt: ‘tie nav mani dārgumi, cits to pie manis ir nolicis; bet es esmu nabags; kad tas, kurš ir nolicis, gribēs, tad paņems to no manis’. Ja kāds saka ‘es esmu bagāts’, tad tāds nav kristietis, bet maldu un velna trauks...Jo Dieva baudīšana nav remdināma, un kādā mērā kāds ēd un pievienojas, tādā kļūst vēl alkstošāks. Vieglprātīgi un nesaprotoši ļaudis, kad viņos daļēji darbojas svētība, domā, ka viņos vairs nav grēka”219. Tikai mazas zināšanas sevī rada pārliecību par savu atbrīvotību no grēkiem. Bet “ja ieskatīsies savā sirdsapziņā un visu tur pārbaudīsi, kā kādā lādē, velkot ārā visu tur esošo vienu pēc otra, tad visu uzzināsi tīrā veidā. Jo tavā sirdsapziņas lādē atrodas slavas kāres un godkāres elki, cilvēkiem izpatikšanas, saldie cilvēku glaimu elki, izlikšanās un liekulības tērpi, mantkārības un citu kaislību sēkla. Pie tam, ja tam visam pāri tev ir lielība un lepnums, tad tev nav iespējas iepazīt tās, ne to, kas zem tām”220.
       Tātad grēks reāli apdraud kristieti. Grēks ilgi un pakāpeniski iet no apziņas perifērijām uz centru, no abstrakta priekšstata par kaut kādu rīcību līdz stāvoklim, kad cilvēka griba un dzīve būs pakļauta tam, no nejauši parādījušos tēla līdz reālai rīcībai (ierosme, saskaršanās, savienošanās, pakļaušanās, kaislība221). Kā to savlaicīgi ievērot, kā aizdzīt - par to daudz runā pareizticīgā askēze. Prāta kustību uz grēku vajag apturēt ar gribas piepūli,  dusmām. Dusmas mūsu dvēselē izpilda to pašu funkciju, ko imūnsistēmas aizsardzības sistēma mūsu ķermenī: infekcijas atpazīšana un tās likvidēšana (izdzīšana). “Kā izdzīt? Ar naidīgu dusmu kustību vai pukojoties uz to. Pie visiem svētajiem tēviem es atrodu, ka dusmas tādēļ arī ir dotas, lai ar tām bruņotos pret kaislīgām un grēcīgām sirds kustībām un lai ar tām tās padzītu... Domu nevajag pavadīt ar godu, bet kā ienaidnieku- ar dusmīgu atgrūšanu. Ieraugot pāridarītāju, vajag sadusmoties, bet ne uz to, bet uz sevi, vai uz to, ko jums pamet doma... Ko dara tas, kam uzbrūk ļauns cilvēks? Iesit pa krūtīm, kliedz: palīgā. Uz viņa saucienu atskries sargi un atpestīs viņu no nelaimes. To pašu vajag darīt arī domu cīņā ar kaislībām - dusmojoties uz kaislīgo, vajag saukt pēc palīdzības: Kungs, palīdzi! Kungs Jēzu Kristu, Dieva Dēls, glāb mani! Dievs, dodies man palīgā, Kungs, steidzies man palīgā!”222.
      Bet ja aizsardzība ir pārrauta? Līdzās jautājumam, kā izbēgt grēkam, askēzē ir daudz briesmīgāks jautājums un, diemžēl, ikdienišķi svarīgāks vairumam no mums: kā būt pēc grēka? Kā palikt kristietim pēc grēka pieļaušanas. Ko darīt tai grēka pusē? “Ja mēs esam krituši, tad vispirms jāceļas cīņai ar skumju dēmonu... Pirms mūsu kritiena dēmoni mums attēlo cilvēkmīlošu Dievu, bet pēc kritiena - cietsirdīgu”223. Virzot uz grēku, kārdinātājs čukst: “Nu, tas nekas, nu Dievs piedos, nu reizīti taču var!”. Pēc grēka dēmonu teoloģija krasi mainās: “Nu viss, brāli, kā tad tu tagad izglābsies? Pats atceries, kas ir sagatavots grēciniekiem! Tad kāpēc gan tev arī turpmāk vilkt kristiešu grūtību un atteikšanos nastu? Dzīvo kā visi! Ja jau tik un tā no Tiesneša tu neko labu gaidīt nevari, tad vismaz šajā dzīvē izmanto tās priekus!”. 
     Tādēļ pareizticīgajā literatūrā ir tik daudz stāstu par grēciniekiem, kuri ir nožēlojuši grēkus... Mūsu ceļš nav no uzvaras uz uzvaru, bet no sakāves uz sakāvi. Celies un ej... Atkal celies...Atmet izmisumu...Celies: izmisumu aizdzen grēksūdze (“Grēku nožēla ir izmisuma atstumšana” 224)... Tu tikai nepaliec peļķē; atceries: “Tēvs teica dēlam: ej un sakārto aizaugušo lauku. Viņš, ieraugot tā nolaistību un apmērus, dažas dienas vienkārši gulēja. Tēvs atnāk un, atbildot uz dēla attaisnošanos, saka: “Mans dēls! Katru dienu sakārto tik, cik daudz vietas aizņem tava gulta un tādā veidā virzi darbu uz priekšu un neesi izmisumā”225... Atkal kritiens? - Nu, celies taču, atmet dēmonu teoloģiju un ieklausies evaņģēliskajā: “Kungs grib visiem glābšanos, tātad arī jums...Dievam ir viena doma un viena vēlēšanās - apžēlot un apžēlot. Nāc visāds...Kungs arī Pastarā tiesā nemeklēs, kā nosodīt, bet kā visus attaisnot. Un attaisnos katru, lai tikai būtu kaut mazākā iespēja”226.
      Man šeit nav nodoma stāstīt par pareizticīgo askēzi; piedāvāšu apskatei tikai dažas pērlītes, tikai nedaudz izrakstus no dažām grāmatām. Lūk, “Senais pateriks”, IV-V gadsimtu askētu (bieži anonīmu) izteikumu kopojums.
      “Brālis jautāja starecam: kādu labu darbu man izdarīt un ar to dzīvot? Abba atbildēja viņam: vai tad visi darbi nav vienādi: Ābrahams bija viesmīlīgs, un Dievs bija ar viņu, Ēlija mīlēja klusēšanu - un Dievs bija ar viņu; Dāvids bija pazemīgs - un Dievs bija ar viņu. Tātad, skaties: ko Dievā vēlas tava dvēsele, to dari un sargā savu sirdi.
      Abba Diadoks teica: kā pirtī bieži atvērtas durvis izlaiž ārā tvaiku, tā arī dvēsele, ja tā vēlas bieži runāt, tad, kaut arī runātu labu, caur valodas durvīm zaudē pašas siltumu.
      Brālis jautāja abbam Pimenam: es izdarīju lielu grēku, gribu nožēlot grēkus trīs gadus, - Daudz, - viņam saka Pimens. - Kaut vai vienu gadu,- saka brālis. - Tas arī ir par daudz, - atkal teica starecs. Klātesošie jautāja: vai 40 dienas ir pietiekoši? - Arī tas ir daudz, - teica starecs. Ja cilvēks nožēlo grēkus no visas sirds un vairāk negrēkos, tad arī trīs dienās Dievs viņu pieņems.
    Necīnies ar visām domām, bet ar vienu. Tas, kurš sit dzelzs gabalu, jau iepriekš redz, ko grib iztaisīt, sirpi vai zobenu, vai cirvi. Tā arī mums ir jāpārdomā, kādu tikumu mums attīstīt, lai nepūlētos velti.
    Divi stareci dzīvoja kopā un nekad viņiem nebija nesaprašanās. Viens teica otram: taisīsim arī mēs nesaprašanos, kā citi cilvēki. Viņš atbild: nezinu, kas ir nesaprašanās. Tas atbild - lūk, es lieku ķieģeli pa vidu un saku: tas ir mans, bet tu saki: nē, tas ir mans. Tas būs sākums. Un tā izdarīja. Un viens no viņiem saka: tas ir mans. Otrs pateica: nē, tas ir mans. Un pirmais pateica: jā, jā, tas ir tavs, ņem un ej. Un tā arī nevarēja uzsākt strīdu savā starpā.
     Pazemības lieta - nesalīdzināties ar citiem... Starecam pajautāja: kas ir pazemība. Starecs atbildēja, kad tavs brālis sagrēko pret tevi, tu viņam piedod ātrāk, kā viņš tev nožēlos grēkus.
    Ja tu, kādam aizrādot, sadusmojies, tad apmierini savas kaislības. Tādā veidā, lai glābtu citu, nepazudini pats sevi.
     Abba Īzāks nosodīja sagrēkojušo brāli. Pēc viņa nāves Izākam parādījās eņģelis, kas turēja mirušā dvēseli virs uguns ezera, un jautā: lūk, tu visu dzīvi viņu nosodīji, tādēļ Dievs mani sūtīja pie tevis, sakot: pajautā viņam, kur viņš liek Man mest kritušo brāli? Izāks šausmās izkliedza: piedod manam brālim un man, Kungs!
    Kāds brālis, apvainots uz otru, atnāca pie abba Sisoja un saka viņam: tāds tur mani apvainoja, es gribu par sevi atdarīt. Starecs gan viņu centās pārliecināt: nē, bērns, atstāj Dievam atriebības lietu. Brālis teica: es nenomierināšos tik ilgi, kamēr neatriebšos par sevi. Tad starecs teica: lūgsimies, brāli! Piecēlusies, sāka lūgties: Dievs! Dievs! Mums nevajag Tavu gādību par mums, jo mēs paši atriebjamies par sevi. Brālis, to dzirdējis, krita pie stareca kājām, teica: netiesāšos ar brāli, piedod man!
     Kurš, pēc apvainojuma saņemšanas, neatbild ar to pašu - tas noliek savu dvēseli par savu tuvāko.
    Abba Antonijs teica: es nebaidos Dieva, bet Viņu mīlu, jo pilnīga mīlestība izdzen bailes... Mīlestība ir pārdomas par Dievu ar nepārtrauktu pateicību... Kā cilvēks var saņemt dāvanu mīlēt Dievu? Ja kāds redz savu brāli grēkojam un sauks par viņu uz Dievu, tad viņš saņem saprašanu, kā jāmīl Dievs.
     
217. преп. Макарий Египетский. Духовные беседы. — М., 1880, lpp. 184, 266,
         216, 166.
218. Turpat, lpp.192.
219. Тurpat, lpp. 167 un 195.
220. преп. Симеон Новый Богослов. Слова. — М., 1892, lpp. 409.
221. Skat. преп. Иоанн Лествичник. Лествица, lpp. 139.
222. еп. Феофан Затворник. Что такое духовная жизнь..., lpp. 199-200, 203, 209.
223. преп. Иоанн Лествичник. Лествица, lpp. 83.
224. Turpat, lpp. 73.
225. Древний Патерик. — М., 1899, lpp. 125.
226. свт. Феофан Затворник. Творения. Собрание писем. Вып. 3-4. — Псково-
        Печерский монастырь, 1994, lpp. 31-32, 38.


 Brālis pajautāja abbam Pimenam: “Ko nozīmē dusmoties uz savu brāli veltīgi”? - Velti dusmojies par visādu grēku - pat ja brālis tev izdurtu labo aci. Bet, ja kāds cenšas tevi attālināt no Dieva - uz tādu dusmojies.
     Kā man dzīvot ar brāļiem? - “Kā pirmajā dienā, kad tu atnāci, neesi vaļīgs saskarsmē”.
      Vēl viena sena grāmata. Abba Dorofeja “Dvēselei derīgas pamācības”
attiecas uz VI gadsimtu:
      “Atceros, kādreiz mums bija saruna par pazemību, un viens no Gāzas ievērojamiem pilsoņiem, dzirdot mūsu vārdus, ka, jo tuvāk kāds pietuvinās Dievam, jo vairāk redz sevi grēcīgu, pabrīnījās un teica: kā tas var būt? Es viņam teicu: ’Par ko tu sevi uzskati savā pilsētā?. -Viņš atbildēja: ’uzskatu sevi par lielu un pirmo savā pilsētā’. Es viņam saku: ‘Ja tu iesi uz Cēzariju, par ko tu tur sevi uzskatīsi?’. Viņš atbild: ‘Par pēdējo no turienes augstmaņiem’. Bet ja, atkal viņam saku, tu dosies uz Antiohiju, par ko tu tur sevi uzskatīsi? ‘Tur, - viņš atbildēja, - es sevi uzskatīšu par vienu no parastajiem ļaudīm’. Pat ja, saku, iesi uz Konstantinopoli un pietuvosies caram, tur tu par ko sevi uzskatīsi? Un viņš atbild: ‘gandrīz par ubagu’. Tad es viņam teicu: lūk, tā arī svētie, jo tuvāk Dievam pietuvojas, jo vairāk sevi redz grēcīgus.
     Kas ir pazemība un lepnums? -Kā koki, kad uz tiem ir daudz augļu, tad paši augļi pieliec zarus uz leju, noliec tos; zars, uz kura nav augļu, tiecas augšup un aug taisni; ir daži koki, kuri augļus nedod, kamēr zari aug uz augšu.
      Pazemība ir starp lepnumu un izpatikšanu cilvēkiem. Tikumiem ir cara ceļš, vidusceļš.
       Kurš, kam uz kājas vai rokas ir rēta, jūt riebumu pret sevi vai nošķeļ savu locekli, kaut arī tas pat strutotu? Vai drīzāk viņš to neattīrīs, uzliekot plāksteri? Tā arī mums jājūt līdzi vienam otram.
        Nopelt- nozīmē par kādu pateikt: tas sameloja... Bet nosodīt- nozīmē pateikt: tāds ir melis...Jo tas ir viņa pašas dvēseles stāvokļa nosodījums, sprieduma pasludināšana par visu viņa dzīvi. Bet nosodījuma grēks tik daudz ir smagāks par jebkuru citu grēku, ka Pats Kristus ir teicis: “liekuli! vispirms izņem baļķi no savas acs, tad redzēsi, kā izņemt skabargu no sava brāļa acs” (Lk. 6,42), tuvākā grēku pielīdzina skabargai, bet nosodījumu - baļķim.
       Es esmu dzirdējis par kādu brāli, kad viņš atnāca uz celli pie kāda un redzēja to neuzkoptu, tad pie sevis teica: svētlaimīgs ir šis brālis, ka atlicis rūpes par visām zemes lietām un visu savu prātu vērš uz augšu, ka viņam nav laika savu celli sakārtot. Bet ieejot pie cita un, redzot celli kārtībā, atkal pie sevis teica: cik tīra ir šī brāļa dvēsele, tik tīra ir arī viņa celle.
     Jābūt gatavam uz katru vārdu, ko dzirdam, pateikt: piedod.
      Katram, kurš lūdzas Dievam: ‘Kungs, dod man lēnprātību’, jāzina, ka viņš prasa Dievam, lai Viņš atsūta kādu, kurš viņu apvainos”.
     Vairākas reizes “Brāļu ziņnesī” (Krievijas baptistu izdevums) es sastapu izteikumus, kuri bija iesākti ar šādu formulējumu: ”viens senais kristietis teica...”. Parasti pēc tam sekoja citāti no svētā Jāņa Zeltamutes. Es, protams, priecājos, ka dažas šī lielā pareizticīgā teologa domas iet protestantiem pie sirds227. Bet es no viņiem gan gaidītu burtiskāku apustuļa Pāvila baušļa izpildi: “pieminiet savus vadītājus” (Ebr.13,7). Kaut vai - pieminiet viņu vārdus.
     Atļaušos atgādināt tikai trīs izrakstus no Zeltamutes: “Ja kāds sāktu maisīt mēslus tajā laikā, kad tu ej garām - saki man, vai tu viņu nesāktu lamāt un pārmest viņam? Tā dari arī ar ļauni runājošiem... Kāds tev ir  atņēmis īpašumu? Viņš nav nesis zaudējumus tavai dvēselei, bet naudai. Ja tu to atcerēsies ar ļaunu, tad tu pats nesīsi kaitējumu savai dvēselei... Uzģērb apavus, kas ir lielāki par kāju, un tie tev radīs neērtības, jo traucēs tev iet: tā arī māja, plašāka kā vajag traucē iet uz debesīm”228.
     Bet, lūk- sīkumiņi no svētā Zeltamutes vārda brāļa - sirdsskaidrā Jāņa Pakāpnieka: “Ja galēja lēnprātīguma pazīme ir tajā, lai arī kaitinošā klātbūtnē saglabātu sirds klusumu un mīlestības ķīlu pret viņu, tad, bez šaubām, galēja dusmu izpausmes pazīme parādās tad, kad cilvēks vienatnē ar sevi it kā strīdas un trako ar viņa apvainotāju... Kurš saka, ka mīl Dievu, bet uz brāli dusmojas, tas ir līdzīgs cilvēkam, kuram sapnī liekas, ka viņš skrien... Godkāre visur lien. Esmu godkārīgs, kad gavēju, bet kad beidzu gavēt, lai slēptu cilvēkiem savu atturību, klusēju - atkal esmu viņu uzvarēts. Lai kā arī šo trīsžuburi mestu, tas vienalga nostāsies ar aso galu uz augšu.
      Kopumā, ir mīti par pareizticīgo mūku kārtu, bet ir pati mūku kārta un ir pareizticīgā izpratne par kristīgu dzīvi vispār un mūku kārtu īpaši. Un daudz kas no tā, ko par cilvēku uzzināja mūki, sevī uzzina arī citi cilvēki, kuri ir stājušies uz ceļa cīņai ar grēku. Un lielākā daļa no tā, ko iesaka mūki, attiecas ne tikai uz klostera brāļiem. Un ne “pagāniska ietekme”, ne “platonisms” un ne “gnosticisms” parādījās tajos sirdsskaidrā Sīrijas Izāka vārdos, ar kuriem viņš izteica mūku darbības būtību: “Viss varoņdarba pilnīgums ir trijās sekojošās lietās: “ grēku nožēlā, tikumiskā dzīvē un sevis pilnveidošanā. Kas ir grēku nožēla? - Iepriekšējā atstāšana un nožēla par to. - Kas ir tikumiska dzīve? -Īsumā: sirds, kura mīl jebkādu radītu būtību. - Kas ir mīloša sirds? - Sirds degsme par ļaudīm, putniem, dzīvniekiem, dēmoniem, un par visu radību, par nerunīgajiem un par Patiesības ienaidniekiem, lai viņi attīrītos un saglabātos - lūgties ar lielu žēlumu, kas rodas viņa sirdī bez jebkāda mēra līdzinoties visā Dievam”230. Tas vienkārši ir Evaņģēlijs. Bet tas ir tas Evaņģēlijs, kas nav aizvēries līdz ar pēdējo burtu, kas ir tajā ierakstīts, bet ir atklājies jaunās un jaunās sirdīs cauri visiem gadsimtiem un kultūrām. Tas ir tas Evaņģēlijs, kas turpināja savu dzīvi Mantojumā. Pareizticībā. Un šo Kristus meklēšanas pieredzi, Viņa atrašanu, paturēšanu pareizticīgā tradīcija glabā iemiesotu tūkstošos un tūkstošos likteņos, stāstos, liecībās. Šis Mantojums ir atklāts, pieejams. Lai ar to iepazītos, pat nevajag kļūt par pareizticīgu. Pietiekoši ir tikai izrādīt interesi. Un tad, atbilstoši iepazīšanās mēram ar Tēvu pasauli, var būt, Kungs atmodinās sirdī vēlēšanos ieiet šajā pasaulē un kļūt par tās dzīvu daļu.
      Protestantisma bēda ir tajā, ka tam, pēc S.N. Bulgakova vārdiem, “nav ideāla un svētuma ceļa, bez kura nav patiesas reliģijas, kā nav mākslas bez mākslinieciska ģēnija”231.
      Manā skatījumā, protestanti ir līdzīgi cilvēkam, kurš gāja pa ielu, pēkšņi ieraudzīja atvērtas dievnama durvis, tur ieskatījās, nobrīnījās par skaistumu, bet, satricināts, neiegāja dievnamā, bet, pastāvot sekundi uz sliekšņa, aizskrēja uz metro izeju, aizgūtnēm stāstīdams pirmajam pretimnācējam, par redzēto un aizvilka viņu līdz dievnama slieksnim. Tagad jau kopā viņi skatījās dievnama mistiskajā mijkrēslī, un- nu jau divatā atgriezās pie metro, stāstīdami par redzēto trešajam, ceturtajam, simtajam. Tā arī viņi visu dzīvi sludina par to, cik vientuļi viņiem bija uz ielas, un cik labi pirmo reizi atrasties uz tā sliekšņa...
      Lūgšanu disciplīnas trūkums, nemācēšana atšķirt garīgos stāvokļus, dzīve bez Liturģijas un bez grēku sūdzēšanas noved pie tā, ka reliģiski meklējošam cilvēkam nākas pastāvīgi sevi uzsildīt ar tīri psihiskiem paņēmieniem... Rezultāti, pie kā beigu beigās noved šis ceļš, ir zināmi pareizticīgajai mistikai. Tas ir emocionāla apreibuma stāvoklis, kad cilvēks personisko uzbudinājuma stāvokli jauc ar svētības pieskārienu... Katrā gadījumā protestantiskajā garīgumā ir viena iezīme, kas biedē pareizticīgos: grēku nožēlas uztveršana kā tikai cilvēka dzīves vienu momentu (pagrieziens no neticības uz ticību). Lai arī cik nemūsdienīgi neliktos pareizticīgo askētu padomi par grēku nožēlas lēnprātību kā nepieciešamo garīgās darbības atmosfēru (“turi savu prātu ellē un nekrīti izmisumā”, - teica sirdsskaidrais Atonas Siluāns), bet baptistu nelokāmā pašpārliecinātība liekas vēl dīvaināka. Kādā no brošūrām, kur uz divdesmit lappusēm tiek izskaidroti Marksa, Darvina, Muhameda un Romas pāvesta maldi, pēdējie vārdi man iekrita dvēselē. Tā autors atvadās no lasītājiem: “Ja tu, dārgais lasītāj, piekriti tam, ko es tev teicu, un pieņēmi Kristu kā savu personisko glābēju - tad uz drīzu tikšanos ar mani debesīs!”.    
     Lai arī cik nerunātu par Pareizticības un baptisma nelielajām atšķirībām, ir pietiekami stādīties priekšā “normatīvo” pareizticīgo un “normatīvo” baptistu personas (teiksim, Optinas Ambrosiju un Billiju Gremu) - un kļūs skaidrs, ka šo ļaužu garīgā pieredze ir bezgalīgi atšķirīga. Kādreiz Rilke rakstīja, ka visas valstis viena ar otru robežojas, bet Krievija robežojas ar Dievu... Un lai arī kā no tā laika nav mainījusies pasaule, Amerika tomēr tā arī nav palikusi par vispasaules garīguma krātuvi. Bagātināt pareizticības pasauli, Dostojevska un Optinas starecu, V.Solovjova un V.Loskova pasauli amerikāniskais baptisms diez vai ir spējīgs.
     Pareizticība ir daudz sakrājusi savas nepārtrauktās vēstures divu tūkstošgadu laikā. Un daudz kas no tā, kas tai ir, liekas smieklīgs un nevajadzīgs, neērts un novecojis. Bet tas tā ir tikai no tālienes, kamēr cilvēks stāv uz vietas un nav uzsācis augšā kāpšanas darbu. “Tik noniecināta pēc mierā sēdošā domām ir lāpa, kas sagatavota tam, kam kājas jau tā grīļojas” (Īj. 12,5).
    Pareizticībā viss ir aprēķināts uz kustību, uz grūto kāpšanu augšup. Tur, garīgajos augstumos, kļūs skaidrs, kam vajadzīgs gavēnis un kam baznīcas-slāvu valoda, kam tik ilgie dievkalpojumi un kādēļ dievnamos neliek solus, par ko runā svēto godināšana un ko cilvēkam dod ikona. Patiesība šeit tiek dota izaugsmē. 

 227. Dažus baptistus tas uztrauc: “Tās ir manas sirds lielās skumjas, kad, aprakstot lielo Baznīcas “tēvu” dzīvi, neapgaismo viņu lielos maldus un garīgās kļūdas. Arī mūsu laikā ir stipra šo maldu iedarbība” (Федор Конторович, пресвитер. г. Приозерск Ленинградской области // Христианин и время. 1997, №3-4, Сочи. (sakarā ar raksta publikāciju šajā žurnālā par Zeltamuti)
228. свт. Иоанн Златоуст. Творения. 2. sēj. 1. Gr.  — СПб., 1896, lpp. 52, 35, 263.
229. преп. Иоанн Лествичник. Лествица, lpp. 103, 263, 540.
230. преп. Исаак Сирин. Слова подвижнические. // Творения, lpp. 298-299.
231. Булгаков С. Н. Современное арианство, lpp. 147.