Svētais Jānis Pakāpnieks

Vllgs. pēc Kristus Tēbu tuksnesī Ēģiptē bija apmetušies daudzi cilvēki, kas bēga tās kņadas, trokšņa, greznības un izvirtības, kas valdīja Aleksandrijā - šajā ostā un tirdzniecības centrā, varas un naudas kārajā pilsētā.

Starp tiem bija sirmgalvis Jānis, kura pamācības gribēja dzirdēt pārējie brāļi. Un viņš rakstīja tiem vēstījumu, ko nosauca - "DEBESU KĀPNES"Tā viņš ieguva Jāņa Pakāpnieka vārdu.

Tēva /avvas/ Jāņa - Svētā Sinajas kalna igumena, saukta par sholastiķi, īss dzīves apraksts 

 Igumens - klostera priekšnieks, atbildīgs par savu brāļu garīgo un materiālo dzīvi.

Par sholastiķiem senatnē sauca ritorus, likuma zinātājus, vai mācītus ļaudis.

Kādā ievērības cienīgā pilsētā dzimis un audzis šis izcilais vīrs, līdz devies uz varoņdarbu kaujas laukā, nevar pilnīgi precīzi pateikt. Kādā pilsētā viņš tagad atdusas un kura netrūdošo barību dod šim dīvajam cilvēkam, tas man ir zināms. Viņš tagad atrodas tai pilsētā, par kuru runā apustulis Pāvils, izsaucoties: "Mūsu dzīvošana ir debesīs." (Filip.3,20.)

Pārdabiskā izjūtā viņš smeļas labo, ar kuru pilnībā nevar piepildīties, un veldzējas neredzamajā labestībā, gūst garīgu mierinājumu garīgajā, saņemdams balvas, kas varoņdarbu cienīgas, un godalgu par darbiem - tās valstības mantojumu, un uz mūžīgiem laikiem savienojies ar tiem, kuru "kāja stāv uz taisna ceļa" (Ps. 26,12.).Bet kā šis miesīgais sasniedzis pārdabiskus spēkus un savienojies ar viņiem, te es iespēju robežās pacentīšos izskaidrot.

16 gadu vecumā, prāta pilnības ziņā būdams tūkstošgadīgs, šis svētīgais ziedoja pats sevi kā kādu tīru un labprātīgu upuri Dižajam Virspriesterim, un miesā uzkāpa Sinajas,bet dvēselē - debesu kalnā, domājams, tai nolūkā, lai no šīs redzamās vietas gūtu labumu un labāko pamācību neredzamā sasniegšanai. Tātad, vientuļnieka ceļā atbrīvojies no negodīgās pārdrošības, šo mūsu domu augļu - kaislību -īpašnieces, turpretim uzņemdams sevī labvēlīgo pazemības gudrību, viņš, tikko uzsācis varoņdarbu, visai saprātīgi aizdzina lišķīgo iztapību sev un pašpārliecinātību, nolieca savu galvu, uzticēja sevi vispieredzējušākajam skolotājam, lai viņa uzticamajā vadībā spētu bezgrēcīgi pārpeldēt vētraino kaislību jūru. Nonāvējis savu ego, viņš guva sevī dvēseli it kā bez prāta un bez gribas, pilnīgi brīvu arī no dabiskās esības. Bet jo apbrīnojamāk ir tas, ka saglabājot pasaules gudrību, viņš mācījās debesu vienkāršību. Brīnumaini! Jo filosofijas dižošanās nav savienojama ar pazemību. Pēc 12 gadiem, kad viņa skolotājs kā lūdzējs un aizstāvis aiziet pie Debesu Ķēniņa, arī viņš pats uzsāk klusuciešanas ceļu, nesot stiprus ieročus - sava dižā tēva lūgšanas, un izvēlējies vientulības varoņdarbam piemērotu vietu 5 stadijās no dievnama (šī vieta saucas Fola), viņš tur pavadīja 40 gadus nepārtrauktos varoņdarbos, vienmēr kvēlojot dedzībā un dievišķīgā ugunī. Bet, kas var vārdos izteikt viņa darbus? Un kā skaidri attēlot ikvienu viņa veikumu, kas uzdīga slepenībā? Tomēr, kaut ar dažiem galvenajiem tikumiem pavēstīsim par šī svētīgā vīra garīgo bagātību.

Viņš lietoja visus barības veidus, kas atļauti mūkam, taču ēda visai maz, arī tādējādi satriecot dižošanās smaili. Tātad, maz ēdot, viņš apspieda šo kundzi - miesu, kas daudz ko kārīgi vēlas, ar badu, viņai uzsaucot: "Ak, klusē, izbeidz", tāpat, ēdot no visa pa druskai, viņš paverdzināja slavas mokošo tieksmi. Bet ar tuksnesīgu dzīvi un nošķiršanos no ļaudīm viņš apdzēsa šīs (ķermeniskās) krāsns liesmas tā, ka pavisam izplēnēja un apdzisa. Ar žēlsirdību un pieticību visās vajadzībās šis vīrišķīgais cīnītājs izvairījās no elkudievības, proti, naudas kāres (Kolos. 3.5.), ik brīdi izvairīdamies no dvēseles nāves, grūtsirdības un vājuma, un atjaunināja dvēseli, nesot sevī nāves piemiņu. Bet kaislīgas pieķeršanās un visādu juteklisku iedomu pinumu atšķetināja ar svēto skumju palīdzību.

Mokošās dusmas viņš jau agrāk bija sevī nonāvējis ar paklausības zobenu; ar bezizejas vientulību un pastāvīgu klusēšanu viņš nonāvēja tīmekļainās godkārības dēli. Ko gan teikšu par to lielo uzvaru, kuru šis cīnītājs slepenībā guva pār lepnumu! Ko teikšu par galēju attīrīšanos, kuru Debesu Jeruzālemes Valdnieks atnācis paveica ar savu klātbūtni, jo bez tā sātans ar sev līdzīgo pulkiem nevar tikt uzvarēts! Kur novietošu, pinot šo vainagu, viņa asaru avotu (dāvanu, ko rod nedaudzi), kura slepenībā paveiktais paliek ari līdz šim laikam, - tā ir neliela ala, kas atrodas kāda kalna pakājē. Tā atradās tik tālu no viņa celles un no jebkura

cilvēka mitekļa, cik bija nepieciešams, lai dzirdi pasargātu no godkāres. Bet Debesīm tā bija tuva ar raudām un izsaucieniem, kādus parasti izkliedz zobena sadurtie un nokaitētas dzelzs dedzinātie, vai tādi, kuriem atņemta redze. Aizmidzis viņš gulēja tikai tik ilgi, lai uzturēšanās nomodā nekaitētu saprātam, bet pirms miega daudz lūdzās un rakstīja grāmatas. Šī nodarbība kalpoja viņam ka vienīgais līdzeklis pret grūtsirdību. Kaut gan viss viņa dzīves tecējums bija nepārtraukta lūgšana un kvēla mīlestība uz Dievu, viņš nespēja tapt piepildīts.

Kāds no mūkiem vārdā Mozus, gribēdams līdzināties Jānim, neatlaidīgi lūdzās, lai viņš pieņemtu to par savu skolnieku un apmācītu Dieva mīlestībā. Ar starcu* palīdzību Mozus pārliecināja dižo vīru sevi pieņemt. Kādu reizi avva (tēvs) pavēlēja šim Mozum pārnest no vienas vietas uz otru zemi, kurai bija nepieciešams mēslojums; sasniedzis norādīto vietu, Mozus neslinkodams izpildīja pavēli, taču pusdienā kļuva ārkārtīgi karsti (bija pēdējais vasaras mēnesis), tāpēc viņš nolikās liela akmens paēnā, apgūlās un aizmiga. Taču Kungs, kas ne ar ko nevēlas apbēdināt savus kalpus, kā paradis, brīdina par draudošajām briesmām. Jo dižais starecs sēdēdams cellē un domādams par sevi un par Dievu, ieslīga trauslā miegā un "redzēja ar svētību apveltīto vīru, kas uzmodināja viņu un, pasmējies par viņa miegu, teica: "Jāni, kā tu bezrūpīgi guli, kamēr Mozus ir briesmās?" Tūlīt uztrūcies no miega, Jānis ņēma talkā lūgšanas ieročus un, lai palīdzētu skolniekam, sāka par viņu lūgt. Kad pēdējais vakarā atgriezās, vaicāja, vai ar viņu nav notikusi kāda nelaime vai nejaušība. Skolnieks atbildēja: "Milzīgs akmens bezmaz vai nospieda mani, kad es pusdienā zem tā gulēju, bet man likās, it kā tu mani sauktu, un es izlēcu no tās vietas." Tēvs tomēr, būdams īsteni gudrs pazemībā, nekā no redzējuma neatklāja skolniekam, bet slepeniem izsaucieniem un mīlestības nopūtām slavēja vislabo Dievu.

Šis sirdsskaidrais tāpat bija tikumu paraugs un ārsts, kas dziedināja slēptas kaites. Kāds, vārdā Isākijs, ko visai spēcīgi nomāca kārības dēmons un kas tādēļ jau bija garā izsīcis, steidzās pie dižā vīra un asarām acīs pavēstīja savu cīņu. Dīvais vīrs, izbrīnījies par Isākija ticību, sacīja: "Celies, draugs, abi lūgsimies!" Kad abu lūgšana beidzās, un, cietējam vēl guļot ar seju pret zemi, Dievs izpildīja sava kalpa gribu. Un čūska, ko mocīja īstenās lūgšanas sitieni, aizbēga, bet izvārgušais redzēdams, ka no kaites atbrīvojies, ar lielu izbrīnu izteica pateicību Tam, kas cēlis slavā un tam, kas slavā celts.

Citi, turpretī, skaudības kūdīti, dēvēja viņu (sirdsskaidro Jāni) par pārlieku runīgu un tukšvārdīgu. Bet tieši ar darbiem viņš tos apskaidroja un parādīja visiem, ka "visu spēj tajā, kas dara spēcīgu, proti, Kristū".

Svētais veselu gadu klusēja, tā, ka viņa nievātāji kļuva lūdzēji un teica: "Mēs aizsprostojām labuma avotu, kaitējot visu mūsu pestīšanai." Jānis, kam ķildas bija svešas, paklausīja un no jauna ievēroja agrāko dzīvesveidu!

Vēlāk visi, kurus izbrīnīja viņa panākumi tikumu piepildīšanā, iecēla svēto brālības igumena kārtā, un tādējādi paaugstinājuši šo gaismas avotu, nesagrēkoja, jo Jānis tuvojās noslēpumainajam kalnam. Iegājis tumsā, kurā neiekļūst neiesvētītie, pa garīgajiem pakāpieniem augšup vadīts, viņš pieņēma Dieva nozīmēto likumu kārtību un redzējumu.

Svētais Gars runāja ar viņa lūpām. To var apliecināt daudzi no tiem, kas glābušies un vēl joprojām glābjas caur viņu. Šīs glābiņu visiem sniedzošās gudrības liecinieks bija jaunais "Dāvids"*. Tās liecinieks bija arī labestīgais Jānis, mūsu sirdsskaidrais gans (Raifas igumens). Viņš tad arī lūdza brālības labā nokāpt savos nodomos svēto Jāni no

   

Sinaja kalna un mums parādīt savus Dieva rakstus. Šai vēstījumā esmu mēģinājis īsos vārdos iekļaut lielu saturu, jo vārda īsumam un kodolīgumam arī daiļrunības mākslā piemīt skaistums.

* Starecs - latviešu valodā nav tik identiska vārda, kurš ietvertu sevī šī termina pilnību. Varētu teikt vecajais, vecais mūks, skolotājs, taču tie neatspoguļo visu jēgu. Ar šo vārdu varētu raksturot kristīgu cilvēku, kurš Dieva atziņā Ir sasniedzis tādu stāvokli, ka spēj pareizi mācīt citus, pie kura griežas pēc padoma, kurš garīgā dzīvē ir pieredzes bagāts. 

* uzskata, ka par jauno Dāvidu še dēvēts augšminētais Izākijs.

Sinajas mūka, kas arī kā Raifas Daniels, bija sirdsskaidrā Jāņa laikabiedra vēstījums

Savulaik avva Martīrijs ar avvu Jāni atnāca pie dižā Anastasija, un šis, uzlūkojot viņus, saka avvam Martīrijam: "Teic, avva Martīrij, no kurienes šis pusaudzis, un kas viņu iesvētījis mūka kārtā?" - "Viņš ir tavs kalps, tēv, un es viņu iesvētīju," Anastasijs saka: "Ak, avva Martīrij, kas būtu domājis, ka tu iesvētīji Sinajas igumenu?" Un svētais vīrs nesagrēkoja - pēc 40 gadiem Jānis kļuva mūsu igumens.

Citā laikā avva Martīrijs, arī, ņemdams sev līdz Jāni, devās pie dižā Jāņa Savaīta, kas tolaik bija apmeties Gudas tuksnesī. Viņu ieraudzījis, starecs piecēlās, ielēja ūdeni, nomazgāja avvas Jāņa kājas un noskūpstīja viņa roku; avvam Martīrijam turpretī kājas nemazgāja, un, kad viņa skolnieks Stefans pavaicāja, kāpēc viņš tā rīkojies, atbildēja: "Tici man, bērns, es nezinu, kas ir šis pusaudzis, bet es uzņēmu Sinajas igumenu un mazgāju kājas igumenam."

Avvas Jāņa iesvētīšanas dienā (bet viņš tika iesvētīts mūža divdesmitajā gadā) avva Stratīgijs paredzēja, ka viņš kādreiz būs diža zvaigzne.

Tai pašā dienā, kad Jāni iecēla par mūsu igumenu un kad pie mums sanāca ap sešsimts apmeklētāji un visi viņi sēdēja, ieturot azaidu, Jānis redzēja vīru īsiem matiem,

tērptu pēc Jūdu parašas. Viņš staigāja visur kā kāds izrīkotājs un, šo un to pavēlēja pavāriem, ekonomiem un citiem kalpotājiem. Kad šie ļaudis izklīda un kalpotāji apsēdās pie kopgalda, visur sāka meklēt šo izkārtotāju un pavēlētāju, bet nekur neatrada. Tad Sirdsskaidrais Jānis mums saka: "Lieciet viņu mierā; Mozus kungs nav paveicis neko savādu, savā laikā pakalpojot."

Savulaik Palestīnas valstīs nelija lietus. Avva Jānis, turienes, iedzīvotāju aicināts, lūdza Dievu, un nolija bagātīgs lietus. Un te nav nekā neticama, jo "to cilvēku gribu, kas viņu bīstas, Dievs piepilda un viņu lūgšanu uzklausīs" (Ps. l45,19.).

Nāktos zināt, ka Jānim Pakāpniekam bija miesīgs brālis, brīnumainais avva Gregorijs, kuru viņš vēl dzīvs būdams, iecēla Sinajas igumena kārtā, jo pašam patika bezvārdu klusums, kuram arī sākotnēji, šis sevišķi gudrais, nodevās. Kad nu mūsu sirdsskaidrais igumens Jānis devās pie Kunga, tad avva Gregorijs, viņa brālis, stāvēja viņa priekšā un ar asarām runāja: "Tātad tu nu atstāj mani un aizej; es tiku lūdzies, lai tu pavadi mani, jo es bez tevis nespēšu, mans kungs, vadīt šo kopienu, bet tagad man tevi jāpavada pēdējā gaitā." Avva Jānis viņam uz to teica: "Nesēro un nerūpējies, ja man būs iedrosme pie Dieva, tad neatstāšu tevi pat gadu šeit nodzīvot pēc manis." Kas arī notika, jo pēc tam desmitajā mēnesī arī brālis devās pie Kunga.

 Tropārs :

Kā tuksneša iemītnieks un eņģelis miesā, kā brīnumdaris esi atklājies, mūsu Dieva nesējs, tēvs Jāni, ar gavēni, nomodu, lūgšanām debesu dāvanas saņēmis, vārgos un dvēseles, kas ticībā paļāvās, izārstēji. Gods tavam spēka devējam, gods tavam kronētajam, gods dziedināšanai, kas tavos darbos notikusi.

Kondaks:

Mūsu tēvs, mācītājs, Jāni! Tas kungs tevi ir licis uz īstenas sātības augstuma, kā bezviltīgu zvaigzni, kas pasaules galus apgaismo.

Debesu kāpnes

Nekas tā neielīksmo ļauno, kā lepnumā saslējies cilvēks, un ne no kā viņš tā nebēg, kā no ceļos nometušās pazemības.

Ja jums uzkrīt nikna kārdināšana vai bēdas, ielieniet klusā kaktā un nokrītiet ceļos; ienaidnieks bīstas satriektas sirdis, bet Dievs to paceļ Savās rokās.

Nekad nikns suns neatkāpsies, ja to nekaunināsi, skaļi saucot vārdā. Nekad nenoliksi grēku, ja to neizsūdzēsi balsī, par to kaunēdamies; šī ir tā grūtākā pazemība, un tādēļ ienaidnieks grib to novērst. Un cilvēks tad izdomā visdažādākos attaisnojumus un iebildumus.

Senie tēvi teica: dziedi psalmus, ja gribi kādu tiesāt, raudi, ja redzi, ka kāds apgānās, un uzklausi, ja kāds tevi nievā, jo Slava Dievam ir ļaunuma gals, asaras ir grēku pirts, un pazemība ir vairogs, ko Dievs mums tura gatavu glābiņam.

Ja mēs tik pārāk nemīlētu sevi, cik rūgtuma, sāpju, apvainojuma un pazemojuma paietu mums garām, nesaistot pat mūsu uzmanību, kur nu vēl sirdi!

Tu nezini, mans garīgais bērns, cik stipras bruņas ir tava garīgā tēva un dvēseles skolotāja aizlūgums un cik daudzas klupšanas novērš tā roka, kam tu labprāt kalpo.

Paklausīgā pašaizliedzībā palīdzēt vecam un slimam, un garīgi nenobriedušam - ir aicinājums eņģelim, kas nāk un dara līdzi grūto ar debessgaismu vaigā un Dieva mīlestības atspīdumu visā tavā dzīvē.

Kas domā, ka viņš pats vien, nekalpojot citiem un pazemībā nevēloties citu lūgšanu, var sasniegt Dieva valstību, ir kā jūras braucējs, kas atņem stūri stūrmanim, kā slimnieks, kas uzticas nevis ārstam, bet slimībai, kā ceļotājs, kas pamet ceļu un šķērso dūkstis, kā skolnieks, kas grib mācīt skolotāju.

Nav lielākas netiklības, kā paļāt tā cilvēka dzīvi, kas grib tevi stiprināt ticībā. Nav neviena bezgrēcīga, izņemot Dievu, bet neviens ļaunuma kalps neies cīnīties par Visuvaldītaja Dieva valstību.

Ja tavs brālis tevi māca: "Neesi tāds, kas aizdod uz lieliem augļiem", tad nesaki tam: "Bet tu esi kūtrs un nederīgs".

Neatmaksājiet labu mācību ar paļām par mirstīgu miesu, kādi visi esam!

Laimīgs tas, kas var satvert, kāda roku, meklējot ceļu uz Dievu. Kungs pats vienmēr kā trešais ceļo diviem līdzi uz Emausu.

Nevar auglis aizmesties bez zieda, un nevar pazemība ienākt cilvēkā bez pasaules - goda, varas, paštaisnības, bagātības un laicīgās pieķērības - atmešanas.

Ja vārdi un darbi ir redzamais ienaidnieks, tad domas -neredzamais, kas daudz bīstamāks.

Kāds klostera tēvs izsūtīja uz citu vietu katru brāli, kurš domāja ļaunu par otru brāli: " lai mūsu laicīgo mājokli neapgāna neredzamais ļaunums ".

Reiz klosterī iegriezās laupītājs un teica: ja svētums man patiks labāk par grēku, palikšu te dzīvot!

Klostera tēvs to 7 dienas atstāja neuzrunājot, svētdienā lika ievilkt baznīcā maisā ģērbtu un pelniem apkaisītu, lika katram brālim (kaut tie iekšēji raudāja un klanījās grēciniekam līdz zemei) sist tam vaigā un nosaukt vienu no izdarītiem grēkiem, kas visi še nav atkārtojami.

Laupītājs darīja visu, ko tam lika, un pēc Evaņģēlija lasīšanas priesteris tam uzsauca: "Ej ārā tu, necienīgais, te tev nav vietas!" Laupītājs gāja uz durvīm, bet klostera tēvs to saņēma aiz rokas, ieveda brāļu vidū un, apcirpis, nosauca par savu bērnu.

Vēlāk jautāja klostera priekšniekam: "Kādēļ, tēvs, darīji visu redzēto?" Viņš atbildēja: "Tik liela bija vara ļaunumam, nešķīstībai un asins vainām viņā, ka tikai šāda paklausība un nepretošanās pazemojumam varēja tos nokaut; bez tā viņš še nedzīvotu".

Redzēju šajā klosteri brāļus tik ļoti raudam par saviem grēkiem, ka citu nosodīšanai tiem neatlika laika.

Tie visi liecināja: Kādu mirušu brāli apglabājam, bet ik rītu tā zārks bija pacēlies virs zemes. Kad ceturtajā dienā to atvērām, mirušais pamodās un teica: "Tur nonācis, redzēju visu nenožēloto, un tas mani dedzināja kā dzīva uguns. Jūsu lūgšanas mani atsauca izpirkt nokavēto." Pēc grēksūdzes un Sv. Vakarēdiena mirušais aizmiga un dusēja mierā.

Ja cilvēks ir pilns dedzīgas mīlestības uz Dievu, bet vēl nav kļuvis pazemīgs pret cilvēkiem, tad viņš krīt aizā, ko ļaunais izcērt starp viņu un Radītāju: viņš sāk visu nosodīt ap sevi - un domājas esam izredzētais.

Tikai tad, kad tu par nāvi spēsi katru dienu domāt tikpat labprātīgā mierā kā par miegu vai patiesībā kā par dzīvību, tu būsi sapratis dzīves uzdevumu.

Patiesi - kurš noskumdina otru cilvēku ar savu spriedumu, ir kā Kains, kas Dieva priekšā vēlas Ābela nāvi.

Dvēseli no grēka iekšēji attura Dieva tuvuma apziņa, bet ārēji - pastāvīgā doma, ka grēks būs jāizsūdz; kas to vēl nedara, tas grēko kā pa tumsu un nebīdamies.

Tie ir maldi, ka ceļā uz Dievu mums neviens nevar palīdzēt. Kas ir padevīgs garīgajam skolotājam, tas par veiksmi ceļā pateiksies otram un ne savai augstprātībai.

Arī mūsu ienaidnieki un šķēršļi Dieva meklējumos ir svētība - tie māca mums piedot, mīlēt, pārspēt, paciesties un nemitīgi pūlēties.

Ja jau mūsu dienišķo maizi būs ar sviedriem vaigā ēst, vai tad Mūžīgo valstību gan varēs paņemt kā vīģi no koka -bez rūgtas cīnīšanās, pūlēm un sevis iztērēšanas?

Kad tu, cilvēks, kļūsti padevīgs Dieva prātam, pilns lēnības un mīlestības pret visiem, dedzīgs labdarībā un pašaizliedzībā, saņemot par algu bezkaislību un mieru, tad nāk pēdējie divi laupītāji un slepkavas: IEDOMA, ka tu esi labāks par citiem, un PĀRLIECĪBA, ka Kristus tevi izpircis ar savām asinīm. Tie tevi nokauj mērķa priekšā. Cilvēks atbild par savu staigāšanu, bet tikai Dievs var to svērt un vērtēt.

Pat lūgšanā stāvot, mēs grēkojam. Mūsu domas klejo, mūsu prāts lūdz aplamo. Vienīgi aizgrābtības asaras mīlestībā uz Dievu un neizrunājamās nopūtas, ar ko mūs aizstāv Gars, paceļas līdz Dievam no mūsu savtības, neziņas, netīrības un liekulības mēsliena.

Par katru grēku, ko tev ļaudis piedēvēs bez vainas un ko tu klusējot pacietīsi, tev tiks piedoti divi grēki, kurus nevienam neesi rādījis.

Vienaldzīgos ļaunais neievēro. Bet tiem, kas cīnās nonākt pie Dieva, gan sirds nocietināšanas, gan tuvāka nosodīšanas, gan paštaisnības, gan baiļu, noskumšanas un nemiera dēmons cenšas izjaukt staigāšanu mierā. Nevar ļaunais ciest, ka arī bēdās, zaudējumos, pasaules labuma atņemšanā, slimībās un pazemojumos cilvēks prot redzēt tikai Dieva žēlastību un uzmudinājumu un mīlestībā Viņam pateicas.

Kas brīžiem paļaujas uz Dievu un brīžiem krīt izmisumā, ir kā aklais, kas reizēm acij uzliek dziedinātājas zāles un reizēm kaļķus.

Nekaunoties par saviem grēkiem nevar nomazgāt viņu apkaunojumu. Viņu noslēpšana un sevis noliegšana tur, kur viņi patiesībā cilvēku ieņēmuši, ir vienīgais kas tos neiznīcina un bez kā Dievs pats tos nevar piedot.

Ja tu esi iekritis grēka dubļos, tad nometies ceļos un, ar pieri tos aizskāris, nosauc savu grēku vārdā - tas bīstas sava vārda.

Kas stāv lūgšanās citu apskatīšanai, kalpo ļaunajam. Bet, ja tu smējēju vidū izejot, paturi apliecinājumu Radītājam, neturot sevi pārāku par tiem, Viņa labā roka tevi tura un Viņa gādība ir pār tevi.

Labāk ir cīnīties ar grēkiem nekā likties sev svētīgam un paštaisnam, kas ir riebīgākais Dieva priekšā.

Ja viens ārsts nepalīdz miesai, tiek meklēts otrs un trešais. Bet dvēsele - tu domā - pati var nokratīt vainas, un būt tīra? Tik ātri un viegli grēks neatlaižas kā pat vissmagākā miesas kaite.

Miers mūsos nāk no pazemības un samierināšanās, samierināšanās no padevības, padevība no kalpošanas, kalpošana no dziņas neuzkundzēties un nespīdēt. Pie pazemības loka atpakaļ nonākuši, atrodam mīlestību, kurā turas visa bauslība un pravieši.

Vai! tam, kas ar paklausību, pazemību un ticību -lepojas citu priekšā! Bērni, bērni, neko nedariet izrādīdamies - tas izdzēš visu labo, kas jūsos uzdīdzis, un priecē ļauno ienaidnieku kā īsta kalpošana viņam.

Nebēdz no tām rokām, kas tevi pievedušas Dievam, -neviens mūžā nav tev darījis vairāk laba kā tās.

Sodu pelnījis tas, kas sajutis ārsta palīdzību, pamet to un meklē citu, pirms kļuvis vesels. Tas zaudēs pirmo un arī otro, un trešais tam nepalīdzēs.

Ja kareivis pamestu savu pulku un viens izskrietu pret ienaidnieku, - kas gan ticēs, ka viņš atgriezīsies dzīvs un uzvarējis? Ne katrs ir ķēniņš Dāvids. Bet, ja cilvēks pamet Draudzi un mūks savus brāļus - aiz naida vai savā lepnumā, -kā gan viņš cer uzvarēt pasaules ienaidnieku?

Ja cilvēks sāk nosodīt sevi un ne citus, tad tā ir pirmā pazīme, ka viņš varētu sākt staigāt glābšanas ceļu pie Dieva.

Ne Mozus 10 baušļi mums jātura, ko mēs neviens neizpildām, bet mūsu Pestītāja Kalna sprediķa baušļi, līdz kuriem izaugot, cilvēks uzdrīkstēsies sevi saukt par Dieva kalpu (un ne bērnu), cerot uz piedošanu.

Vai aklais vieglāk aizies mājās, pametis vedēju, vai slimais ātrāk tiks kājās, atstūmis kopēju un ārstu? Vai kuģis pareizāk nonāks savā ostā bez kapteiņa, vai dvēsele drīzāk uzvarēs grēku garus, kas to grib pazudināt, ja tā atstums savu mācītāju?

Bez kauna nevar no kauna atpestīties.

Nenicini cilvēkus, kas dara tev pāri, - varbūt tie izpilda Dieva nolikto pazemības, pateicības un mīlestības pārbaudi tevī.

Ne ar kādu nožēlu dvēsele nevar izdzēst agrāk nodarītos grēkus, ja to nedara Dievs, pie kura jākrīt ceļos ar nožēlu un vaimanām.

Esiet modri un nesakiet - korban - mana lūgšana ir kalpošanas vietā! Nekādas lūgšanas neatvieto uzliktos kalpošanas darbus, un nekādu kalpošanu nedrīkst uzsākt bez lūgšanas un Tēva svētības.

Nesaki - es visu darīju, bet mani neatzina. Savu darbu vērtību tu redzēsi, Dvēselei izejot, - un tie būs tik nepilnīgi un nepagūti, un neizprasti, ka drebot, būs jāstāv Tiesneša priekšā.

Nemēģini paturēt virsroku strīdā ar cilvēkiem, ja tev ir taisnība, to aizstāvēs Dievs, ja nē - to nepanāks nekāda cīnīšanās.

Necenties piedēvēt sev labumu darbos, ko neesi darījis. Lai tavus labos darbus redz Mūžīgais siržu izmānītājs, kura priekšā mēs visi esam trūdu pītes ar maldos apgānītu un noskumdinātu dvēseli.

Panesiet rājienus no saviem vecākiem un skolotājiem. Tie aiztaupīs jums pasaules kāju spērienus un ienaidnieka nievas.

Kas pacietībā un pazemībā panes sarūgtinājumus, nevienu neapsūdzot par tiem, tas izpērk savus, citiem nezināmus grēkus.

Ir teikts: Блази два паче единого - labāk divi nekā viens; kā cīņā pret ļauno, tā darbā tīrumā tēvs ar dēlu padarīs vairāk, nekā dēls viens.

Nenoliec nevienu cilvēku nevienā grēkā zemāk par sevi, arī tādā, ko tu nebūtu darījis.

Un, ja tev ir izdevies dzīvot še uz zemes kā Dieva vaiga priekšā, tad, lai tava augstprātība šo spožumu neiznīcina. Tikai tādēļ eņģeļi ir Dieva priekšā, ka augsprātība nav nogrūdusi tos bezdibenī.

Un tie pasaulīgie bērni būs gudrāki šīs zemes darīšanās nekā tie vientiesīgie cilvēku priekšā un tie varenie Dieva garā.

Lai neviens neredz tavu izrādīšanu, ka esi ticībā stingrāks par citiem. Tava lēnprātība, darbi un iekšējā pazemība Visaugstākā priekšā , lai liecina, kas esi.

Padomā - vai no cilvēkiem saņemts negods un pazemojums nav vairāk šķīstījis un licis tavu dvēseli Dieva priekšā uz ceļiem kā viņu godinājumi?! Esiet spēcīgi ciešanās! Tās ir kāpnes, kas ved jūsu pazemību Dieva augstumos.

Augstu garu Dievs devis tam, kas labprāt panes zemes pazemojumus un cilvēku priekšā izliekas mazāks nekā ir. Maz ir to, kas šajā paraugā seko mūsu Pestītājam. Un daudz ir to, kas šos nedaudzos sekotājus apsmej.

Klosteris ir Dieva valstības atspīduma radīšana zemes virsū, tādēļ cīnieties dzīvot tur kā eņģeļi - bez zemes naida, iekārošanām un augstprātības, kuru tiem debesu izredzētajiem nav.

Nemitīgi cīnieties ar savām domām! Neļaujiet tām klejot - tās uzdursies pasaules nejēdzībām, tās sastaps netaisnību, tās dzenās citu grēkus, tās medīs tavus tuvākā trūkumus, tās sekos ārišķīgai vieglprātībai, tās iekāros to, ko Dievs tev žēlastībā liedz, tās trakos pēc pazudināšanas un kritīs tev līdzi bezdibenī!

Savāciet tās ar varu, - vienmēr savā sirdī. Un ar savu sirdi cieši tverieties Dievā.

Kas klusībā solījis cīnīties savā dvēselē pēc Dieva valstības, tas lai neatkāpjas no šķēršļiem, kas to ielenks no visām pusēm. Pacietība ir vienīgā, kas tos pārkāps.

Neizjaucama sevī iegremdēšanās un Dieva skatīšana iespējama tikai eņģelim. Jo pasaulīgāks un tukšāks garā cilvēks, jo vairāk tas meklē trokšņa un izmētāšanās. Savākšanās sevī ir spogulis Dievatziņai.

Cik daudzus cilvēkus pasaulē izšķir ļaunas valodas, kuri citādi dzīvotu mīlestībā! - Klusē par ļaunumu, ja gribi to mazināt, un runā labu, ja gribi vairot Dieva mīlestību. Bet klusēšana ir visa labuma iesākums.

Neklejo no vietas uz vietu, meklējot labumu, - varbūt tavs ļaunums staigā tev līdzi; iznīcini to tur, kur esi.

Garā kūtrais bēg darba, sakot: lūgšana ir labāka! Neviena lūgšana neatvietos mīlestības un pašaizliedzības darbu, ko Radītājs tev uzlicis.

Un neviens tavs darbs neaizvietos lūgšanas pazemību un zemē mešanos Dieva vaiga priekšā.

Ja tu esi devis palikšanas solījumu (klosterī), vai arī nevari aiziet no savas vietas, bet tev uzmācas kārdināšana, tad tev tieši tur ir jāpārspēj ienaidnieks. Stāvi uz ceļiem un neļauj ļaunumam nokaut tavu pacietību - tā ir visstiprākais ierocis pret ienaidnieku.

Kad prāts atkāpjas no katras laicīgas cerības un gribas, tad grēka sakne sāk nokalst.

Kārdināšanā un bēdās nelūdz, lai tās tiktu atņemtas. Saki: "Kungs, Tavs spēks ir vienīgais, kas cīnās par mani. Neesi tālu no manis, Tava roka, lai mani nepamet!" Tad tev tiks slepeni teikts sirdī, kāda šai kārdināšanai misija tevī un pasaulē, tu to pārspēsi un zināsi - "viss, ko Dievs sūta ir žēlastība".

Mūsu vēlēšanās, kas Dievam pretīgas, dara mūs kurlus pret Viņa balsi.

Neuzskati sevi par ticīgu, par Dieva bērnu, par brīvu, kamēr tevi var kaut kas sakaitināt vai kamēr tu vari sadusmot

Ik dienas, pirms lūdz, pārskati sevi - un, atzinis savas vainas, mazgājies no tām, iekams mini Tā Kunga vārdu.

Neļauj savai miesai neko, kas nav dzīvības nepieciešamība. Nedod tai kāruma, greznuma, slinkuma. Nekad neēd, ja neesi izsalcis, un neko nepieņem, kas nav tev nepieciešams.

Kādam sirmgalvim teica, ka dažiem mūkiem lemts redzēt eņģeļus. Viņš atbildēja: svētīgi tie, kas arvien saredz savus grēkus.

Var nolikt visu un atstumt katru - var "norakt doto podu", kaut arī var ar ticību un godīgumu atdot to atpakaļ neaudzētu? Mums dota zemes dzīve, lai meklētu Dieva mieru. Taču par nelietīgu tiks nosaukts tas kalps, kurš neupurēs savu mieru, labumu un visu nenoliks citu labā. Ja viens še uz zemes grib pamest visu laicīgo un klusēt Dievā, bet otrs pūlās un cīnās citu labā neko sev neiekārojot, tad tāds ir lielāks par vientuļnieku, kas visu atstumj savas glābšanas un sava miera dēļ.

Viss, ko kārojam sev, ir siena starp mums un Dievu, jo viņš ir Viss un mīl visus.

Cilvēks nevar daudz rūpēties par dvēseli, ja viņam daudz jārūpējas par miesu, un, nonākot "tur", viņš nožēlo, ka tik daudz darījis nevajadzīga.

Dzenies pēc apziņas, ka Dievs redz katru tavu darbu. Pat visslepenākā sirds kaktā nedomā par to, ko nevari teikt un

Neviens nav brīvs, kas kaut ko vēlas no pasaules, kas kaut ko vēlas sev.

Parūpējies par savu miesu kā par Dieva namu. Tai būs jāceļas augšā, un tev būs jādod par to atbilde. Šķīstī šo trauku, pirms tanī jāielej augšāmcelšanās gars.

Ja cilvēks tic pēdējai tiesai, tad lai nesoda otru - ikviens mēs atbildēsim par sevi.

Neviens grauds neuzdīgs bez saules un lietus. Nekad Dieva vārds nebūs tevī dzīvs, ja nebūs tevī mīlestības pret visiem un kalpošanas darbos.

Ja klausītājs jūt tuvojamies kārdinājumu, jāiznīcina šī kārdinājuma sakne - viss parādās savā patiesā vaigā un vērtībā, ja to noliekam mūsu Kunga Jēzus Kristus vaiga un dzīves priekšā.

Nekas neienāks, lieks mūsu sirdī, dzīvoklī, apģērbā, iekārtā, ja iedomāsimies stāvam Viņu savā priekšā un noraugāmies mūsu sirdī, darbos un mājoklī, kā Viņš to arī dara līdz pasaules galam.

Kas tic nemirstībai, lai šķīstī savu miesu no grēkiem -cik grūti būs dvēselei stāvēt Soģa krēsla priekšā un kaunēties par savu apgānīto apģērbu.

Liels uzvarētājs ir tas, kas pārspējis savu godkāri. Godkāre liek melot, pievilt, samīt tuvāko un pieņemt viltotu zeltu dzīvības maizes vietā.

Neradi savus labos darbus lielīdamies, lai tava mele neatņem to, ko ieguvusi sirds.

Kas mīl cilvēku slavu, tam nav iespējams izvairīties no neslavas, jo skaudība un sāncensība ir suns, kas dzen slavas pēdās.

Nav skaita kārdinājumiem. Kas pārspējis miesu, to vēl kārdina dvēsele ar savām bailēm, šaubām un divkosību. Tad nav jādomā, bet jādara Dieva darbs, sakot: Esmu mirstīga roka, Viņš - nemirstīgs spēks, kas ceļ mani savam darbam.

Nekad neļaujiet sev domāt, ka Dieva žēlastība jūs pametusi. Sakiet: Tavs prāts lai notiek! Un kļūstiet redzīgi -samanīsiet savu pārbaudījumu jēgu.

Nemīli sevi tik ļoti, ka tev jāiežēlojas par savas dvēseles un miesas kaitēm. Taujā sevī Dieva prātu un esi uzcītīgs pūliņos, neienīsti nevienu, un tevī ienāks miers, kas visu spēj un dziedē.

Skumjas ir mūsu savtības un nepilnības pazīme.

Kas grib iegūt ko sev un nevar,

Kas grib, lai to mīl vairāk, nekā viņš mīl citus,

Kas grib sev godu un varu,

Kas nepakļaujas Tēvam, un iekāro nevajadzīgo, -

to pārmāc ļaunais noskumšanas gars.

Nelga smejas par velna muļķību un varu. Gudrais zina tā spēku un cīņā glābjas zem nesavtības un tīrības bruņām.

Ja nezini ceļu vai atbildes, paliec viens un mierā, sakot: "Tēvs, ne es zinu, bet Tu zini, ne es gribu darīt, bet Tu manī darīsi!" Tev dos atbildi un palīdzēs!

Arvien mēģini nemitīgi domāt, ka Jēzus Kristus redz tavu mājokli, drēbes, darbus, barību, draugus un vēlēšanās. Viss netīrais un nevajadzīgais atkāpsies zem Viņa skata, un tu iesi savu ceļu brīvs un priecīgs.

Prasi sev, kādēļ esi noskumis. Un, ja atrodi, ka savu vēlēšanos dēļ, saki: "Tēvs izšķir manu lietu; ja tā ir taisna Tavās acīs, lai tā ir mana, ja nē - atņem man to". Tavas skumjas mitēsies tajā pašā brīdī.

Jo tālāk tu domās atvairīsi nāvi, jo briesmīgāka tā liksies, un tukšāk paies tava dzīve. Saki sev: tā var atprasīt mani pēc brīža. Un šis brīdis tevī izsijās tikai to, ko vērts paturēt.

Ja lūgšanās kļūstiet izklaidīgi, sakiet: Kungs, ņem manī lieko un liec manī savu prātu!

Ja esat nokļuvuši lielās grūtībās, mēģiniet trīs lietas: Lūdziet piedošanu tam, kas sen tura pret jums naidu,

Paklausiet tam, kas dara jums pāri,

Svētījiet to, kas šķiet vainīgs pie jūsu nelaimes. Svētījiet, piedodiet, noliecieties ar visu sirdi. Jums nokritīs kā važas, un spēks atradīs taisnu ceļu uz jums.

Ja lūgsi Dieva palīgu un tikai pa pusei pildīsi Dieva prātu un baušļus, tava lūgšana būs cilpa, kas satvers tavu

Sakiet ar visu sirdi: "Kungs, Tēvs, viss esmu Tavā priekšā! Tavs Gars lai izrunā manu lūgšanu, Tava roka lai izšķir manu lietu!" Sakiet to vēl un vēl, līdz nolīksiet mierā savu cilvēcīgo padomu, un tas, kas ar jums notiks, būs vienīgi žēlastība.

Ja esi bēdās un briesmās, atceries tos, ko esi sarūgtinājis, ko esi apbēdinājis, pret ko esi bijis nikns vai netaisns. Pielīdzinies viņiem, svētī viņus savās lūgšanās, novēlēdams tiem Dieva labumu un mieru, un tas nāks arī pār tevi.

Ja jums uzmācas grēks, pārmainiet stāvokli: ja gulējāt, piecelieties, ja gājāt, nometieties ceļos. Ja kārdinātājs uzmācas lūgšanā, turpiniet lūgšanu, uzsākot smagu darbu vai garu gājienu. Bēdziet no sātana ne tikai ar dvēseli, bet arī ar kājām.

Kas bīstas miesas vārguma un sāpju, kas bīstas ļaužu apsmiekla un nievu, kas bīstas zaudēt stāvokli un mantu, tam grūti ieiet Dieva mierā un skaidrībā. Tam jālūdz Dieva iecietība šīm savām vājībām, nav jālepojas ar savu veselību, godu, bagātību un varu.

Cilvēku padara nemierīgu tas, kā ir vairāk par nepieciešamo; bailīgu - tas, kas ir pazaudējams un nevērtīgs; nežēlīgu - tas, ko grib iegūt tikai sev; vāju - tas, no kā nevar atteikties citu labā.

Kas nojautis patieso Dieva mīlestību, tas ir ugunī likts trauks, kurā izdeg sārņi. Nav miesas un gara grēku, ko nespētu dziedēt mīlestība.

Mīlestībā nav lepnības, baiļu, nepacietības, savtības, greizsirdības, netīrības un kūtrības. Lieciet šīs visas īpašības pret savu mīlestību un jūs kā spogulī redzēsiet, cik daudz vai maz tā līdzinās to sejai.

Cilvēka patiesā būtība ir dievišķīgais un skaidrais. Bez tā viņš nav laimīgs. Grēks ir greizs spogulis, kurš visu rāda ačgārnu - arī cilvēka tieksmes un vēlēšanās, bet kurš nespēj parādīt vienu vārdu, kas ir spēcīgs debesīs un uz zemes: Kristus.

Pacietība un neiedegšanās paštaisnībā ir stiprākas par ķēniņu cietokšņiem un ienaidnieka roku.

Kas nespēj raudāt, lūdzot Dievu, tas vēl nav sasniedzis pirmo lūgšanas pakāpi. Nākošā ir - nelūgt, bet ļaut aizstāvēt sevi Garam. Un vēl augstākā - būt aizgrābtam mīlestībā pret Dievu un vēlēties atmest visu, kas no viņa šķir.

Kad dvēsele atstāj miesu, kaislības, kam tā dzīvē padevusies, tura to un nodod dēmonu rokās. Vienīgi labie darbi un ilgas pēc Dieva, ko tā ir pazinusi, apspīd tai ceļu uz gaismu cauri briesmām.

Ja mēs labā dēļ darām visu, ko spējam, tad mūsu niecīgajam spēkam Dievs pieliek 9/10 sava žēlastības spēka, un mēs spējam brīnumus.

Nepaļaujies uz sevi. Viss labais tevī ir Dieva darīts pēc tavas lūgšanas, viss ļaunais - paša novārtā un ļaunā kārdinājuma postījums.

Nesāc augstus prātojumus par Dieva nodomiem vai tev nesaprotamo Viņa vārdu. Neskaidrībā un skumjās izdari vienu labu darbu, kas ir vienkāršs un saprotams, un pār tevi nāks atskārsme.

Nemitīgi turi savas domas un dzīvi Dieva tuvumā. Aizejot no zemes, nepaņemsi līdz itin nekā no šīs zemes spēka, gaismas, skaistuma vai varas, bet - cik būsi uztvēris Dieva gaismas, tik spīdēsi tajā.

Nepieķeries pasaulīgām valodām - tās ir nezāles, kas pārmāc Dieva druvu un puķes.

Lūgšana ir vienīgais īstais dvēseles stāvoklis, tāpat kā gaisma acīm.

Esi līdzjūtīgs nabagam, viņa pateicība būs laipa pāri taviem grēkiem aizkāpa ceļos.

Nepadodies rijības garam, lai Amaliks - iekāres spēks

- neaizšķērso tavas durvis uz miera valsti.

Ik rītu piecēlies, zini - tavu šīs dienas gājumu ierakstīs grāmatā un prasīs par to atbildi.

Arvien iedomā, ka tev būs jāstāv Dieva krēsla priekšā,

- visiem būs redzams tavs gājums kā uz delnas, un visa radība un aizlaicīgais dzirdēs tavus darbus, tavu sevis pazudināšanu vai tiekšanos pēc patiesības.

Nedzer vīnu līdz reibumam - ļaunajam tās ir atvērtas durvis uz tavu garu.

Nekas tā neizposta Dieva bijību, ka slinkums.

Lūdz no Dieva gaismu redzēt katru savu grēku un izlabo to nožēlā, lai soda dienā netiktu pārsteigts.

Vai mēs būtu doti dzīvei, ja tā būtu bez nozīmes? Tās laiks ir īss, bet mums jāpanāk tajā visa mūžība.

Nekrīti izmisumā par grēcīgām domām - tās to vien grib, kā gāzt tevi tumsā. Atstum tās ar lūgšanu, darbu, nomodu un pieticību. Neviens kārdinātājs neturēsies nožēlas, gavēņa, paļāvības, labdarības un ticības tuvumā.

Tuvākā netiesāšana un nepaļāšana ir stiprākā siena pret ļauno. Kas nosoda otru, nojauc savu patvērumu un iet bojā vētrās.

Atturība laicīgā pārtikā, drēbēs un ērtībās ir miesas un gara veselības sakne.

Kas sakās ticam Dievam un nesāk darīt labus darbus, ir tukša vārpa vējā.

Nenododieties skumjām, tās ir savtības sekas. Lūdziet, jūsu prieks un miers liecinās par Dieva tuvumu.

Neprātīga ir citu nosodīšana. Nekas tik drīz nepazudina pašu kā tā!

Gavējiet ne tikai miesā, bet arī garā, nezūdieties par lieku laicīgo labumu - tas vienmēr paliek pāri pēc nāves, jo to dod līdz ar dzīvību.

Labestība pret otru ir skaidrības avots.

Nepadodieties ilgam miegam. Tas dara smagu miesu un gurdenu garu.

Raudas izdzen visus miesas grēkus un dvēseles augstprātību.

Iekšējā lūgšana (Jēzus Kristu, Dzīvā Dieva Dēls, esi man, grēciniekam žēlīgs!) attura dvēseli no neceļa; pasaulīgas runas to satrauc un aptumšo.

Nedzel otra sirdsapziņai un panāksi mieru sevī.

No cilvēcīgās slavas aug varmācība, meli un netaisnība.

Kas mīl visā laicīgajā pārpilnību bez trūkuma, tā gars zaudē skaidrību.

Nekad nelieto barību ārpus laika un tikai kārumam.

Slinkums nomāc mīlestību pret Dievu.

Satikšanās un runas ar pasaules ļaudīm sajauc sirdi un, aizvilinot no dieva ceļiem, mulsina pat lūgšanās.

Domas klusējot vēršas pie Dieva. Runas traucē un rada īgnumu.

Kas savu gribu savalda un iegrožo otra gribas dēļ, panāk vairāk nekā cīnoties. Vai! tam, kas izpilda savu iegribu,

otru apbēdinādams!

Kā rūsa saēd dzelzi, tā godkāre - cilvēku. Tas, ko godkāre liek viņam sasniegt, ir viltots zelts un akmeņi maizes vietā.

Dzīšanās pēc mantas sajauc sirdi un prātu, notrulina sirdsapziņu un atņem mīlestību uz cilvēkiem.

Kas alkst pasaules slavas un cildināšanas, tas mācās noklusēt savus trūkumus, nezināšanu un grēkus; tas kļūst augstprātīgs arī tur, kur vajadzētu par sevi raudāt un kaunēties.

Sargieties no cilvēkiem, kam ir slava, vara vai bagātība. Jūs tās garīgi pazudinās vairāk nekā tos, kam tās pieder.

Vītenis ir vājāks par koku, bet apvijies to iznīcina; grēks ir vājāks par dvēseles iekšējo spēku, bet pārņēmis to, liek tai nokalst.

Mūsu grēku iesākums ir sīks - rijība, bet tas audzē un baro visus citus grēkus.

Visu grēku virsotne ir - attaisnot savus grēkus.

Nejaucies ar pasaules lietām tur, kur nevari palīdzēt, vai kur bez tevis celtos ļaunums, trūkums vai nāve.

Sargi acis un sirdi, lai tās neuzlūkotu ļaunumu. Ko iekāro ar prātu, to esi jau saņēmis sevī ar apgrēcību.

Nepaļaujies uz savu spēku, un Dieva rokas no tevis neatrausies.

Sargies dzirdēt ļaunu, auss ir vārti grēkam.

Vienmēr strādā savu roku darbu un peļņu dali arī citiem, jo bezdarbība ir dvēseles krišana un nāve, bet krāšana ir sevis aprakšana.

Nekad nav jāatliek lūgšana, ja to var uzsākt - darbā, aizmiegot, ceļā vai slimībā; nekad tā nav jāpārtrauc, ja vien mēs nedarām to, kas ir netīkams Dievam.

Kas vienmēr turēs prātā savu galu, izvairīsies daudzu grēku. Ilgas dzīves cerība mūs iepin pasaulīgajā.

Neko neatbildi tam, kas tevi kārdina, skumdina, apvaino vai noliedz, - ej garām, cieši turēdamies lūgšanā, un Dievs tevi izraus no netaisnības tīkla.

Turiet noteiktu lūgšanas laiku, noteiktu gavēni miesai un noteiktu sarunu ar savu sirdsapziņu; kārtība ir nepanesama ļaunajam, un tas paņem to, kas no viņas atkāpjas.

Cik iesakņojusies tevī ir Dieva valstība, jūti pēc tā, cik tev varas pār visu laicīgo, ļauno, savtīgo; tai nav vietas kopā ar grēku.

Ja tevi kārdina kāda miesa, iedomā, ka rīt tā var būt trūdi. Lūdz par to, kas tevi kārdina, un kārdinātājs gars atkāpsies no jums abiem.

Neviens cilvēks, kas ēd un dzer bez sāta un pieķeras katram pasaulīgam, nesasniegs augstu garīgu skaidrību, viņa cerība uz pasaules pārvarēšanu un savu garīgo spēku būs

Mīlestība padara dvēseli neievainojamu un mūžam jaunu, bet šīs mīlestības sakne ir šāda: klusēšana, kas rada lūgšanu; lūgšana, kas rāda tavas vainas; vainas, kas dod nožēlu; nožēla un patiesa Dieva meklēšana, kas liek raudāt; asaras, kas dara redzīgu par šo un nākamo dzīvi; šī redzība, kas ļauj visā skatīt neiznīcīgu Dieva mīlestības spēku.

Kas grib sasniegt Dieva mīlestību, tam:

1)    jāatsakās no aizrautīgas pieķeršanās vienam cilvēkam šajā dzīvē;

2)   jābūt palīdzīgam un labam pret visu, kas ir Dieva roku darbs;

3)   jābūt gatavam mirt ik brīdi;

4)   pirms lūgšanas jāsamana, kas un kur ir nolikts starp tevi un Dievu, un

5)   šie šķēršļi jāatmet.

Tad lūgšana būs ieiešana mūžīgajā.

Ja tev gribas par kādu cilvēku teikt ko ļaunu, tad sāc steidzīgi lūgt par viņu Dievu.

Tam, ko pārņēmusi lepnība, nav nožēlas un savas vainas apziņas, tas ir nāves iesākums.

Brīdinu katru, kas grib nākt pie Dieva ar nožēlu un kļūt jauns cilvēks savā garā, nelietot daudz vīna; vīns atver dvēselē ieeju kaislībām un izspiež ilgas pēc gara.

Kā bagātais jauneklis mēs prasām, ko darīt, un kad mums atbild - atdod visu un nāc man pakaļ, tad mēs novēršamies un noskumstam, jo esam bagāti savā laicīgā gribā un iznīcīgā mīlestībā.

Ja kāds patiesi meklē Dievu, tam nekad neliksies, ka viņš jau ir labs un patiesi dievbijīgs. Tieši tavas bailes par tavu nevarību un apgrēcību pievilks tev Dieva palīdzību.

Neļaujies bezrūpībai, kamēr dzīvo miesā, arī tad ne, ja pasaule tevi nevaldzina un tevī ir miers; kārdinātājs atkāpjas, lai tu turētu sevi par labu, svētu un Dievā paceltu, bet tad uzklūp tavai dvēselei kā putnu ķērājs ar tīklu un ēsmu, un tu krīti dziļāk, nekā esi bijis sava ceļa sākumā.

Kārtība, darbs un savas sirdsapziņas izjautāšana lai ir pie tevis neatkāpīgi. Celies, strādā un ēd savā laikā un, lai nemaldinātu pats sevi, saki: "Kristus eņģeli, mans svētais sargs un aizstāvētāj, mūsu Kunga Pestītāja ciešanu un nopelnu dēļ runā ar mani brīdinot, sargājot un mācot!" Neviens ļauns gars neuzdrošināsies atbildēt, lūgts Krustā Sistā vārdā!

Dievišķā mīlestība atbrīvo cilvēku no visiem pārejošās dzīves ieguvumiem.

Nekārdini Dievu ar bagātu, ērtu un bezrūpīgu dzīvi posta vietā.

Visi raksti liecina, ka Dievs neuzklausa cilvēku, kas lūdz, taupīdams miesu, klausīdams iekārei, bez sagrauztas un pazemīgas sirds, bez padevības tuvākajam, bez mīlestības pret visiem, neatmaksādams ļaunu ar labu, neatmesdams citu tiesāšanu, domādams, ka staigā pestīšanas ceļu.

Šī dzīve ir ceļš, ne mājas. Ceļā nemitīgi uzglūn laupītāji - mūsu grēki un kārdināšanas.

Kas neizmēž savus grēkus, nevar kļūt par Miera namu, bet tādu Dievs ir cilvēku cēlis - svētumam un ne grēkam, mūžīgam priekam un ne iznīcības bezgalībai.

Ienaidnieks ir nomodā ap mūsu dvēselēm, tādēļ nedrīkstam snaust mierā. Ik brīdi jālūdz mūsu Kunga aizstāvēšana un gaisma, lai varam cīnīties nepagurstot.

Lācara uzmodināšana ir līdzība ar katru no mums. Satrūdēšanas nīcībā, saistīti laicīgu vēlēšanos saitēm, mēs iznākam no kapa, Mūsu Kunga atmodināti, un viņš liek mums dot ēst mūžīgās dzīvības maizi.

Nedusmojiet par sava tuvākā ļaunajiem vārdiem, to uzdevums ir audzināt mūsu lēnprātību un, ja tā sasniegta, tad svētīts ir tas, kas neatbild ar ļaunumu tam, un tas, kas to mācījis. Ikvienam grēkam tiek atņemts dzelonis un tas panāk tikai labu, ja mēs tam atbildam tā, kā mūsu Kungs to ir mācījis.

Nestrīdieties ar ļaudīm par taisnību, bet turiet to. Sargieties strīdu un runas kaislību; tie, ar patiesības seju nonākot, atnes tikai nemieru un ķildas, nepatiesību un sajukumu. Runa iznīcina patiesību, rada augstprātību un atņem mieru. Runīgā cilvēkā dzīvo tas viss, ko Dievs neieredz.

Kamēr mums šķiet, ka mēs esam cienīgi stāvēt Dieva priekšā, mēs neesam vēl ne tuvu Viņam; tikai tas, kas nojauš Viņa tuvošanos, metas zemē uz sava vaiga, jo šīs mīlestības gaisma ir par spožu, ir neuzlūkojama mirstīgai miesai.

Sargieties strīdu un pārrunu - tās ir neauglīgas. To cēloņi ir: godkāre, slavas kāre, valdonība, divkosība, ietiepība, vēlme būt apbrīnotam un panākt savu. Visas šīs īpašības ir dvēseles augoņi un ēdes. (Uzmanieties iegrimt mierā un saldumā, uz zemes tas nav mūsu mērķis. Tā ir mums iedotā poda ierakšana zemē).

Par sirdsskaidrību liecina lūgšanas neizklaidība un dziļums. Jo izklaidīgāks esi lūgšanā, jo vairāk tevī nodevīgu sārņu. Šķīsti savu sirdi un tad lūdz!

Neviena sirds, kas mīl Dievu, nespēj atriebties.

Ja kāds tevi uzteic un tevī ir saldums par šo uzslavu, tad patiesa dievbijība nav vēl ienākusi tevī tavas patmīlības dēļ.

Ne domās, ne vārdos nenosodi otru, pirms neesi raudzījis atrast līdzvērtīgu grēku sevī. Tu to atradīsi. Pat vairākus. Un, nenotiesājis otru, izbēgsi sodībai.

Seko Dieva derības šķirstam; iekams tas nav apstājies, Dievs nav ņēmis mājas vietu. Seko tam, un kad tu būsi tā cienīgs, miers un gaišums apstāsies tevī, tad zini - ceļš ir beidzies.

Klusēšana - tā ir neaizmaldīšanās ne domu, ne vārdu, ne darbu grēkos. Klusēšana ir nepārtraukta vēlēšanās būt nešķirtam Dievā.

Dariet savu darbu pelnot dienišķo maizi sev un citiem, bet nekrītiet ar liekām iekārēm pasaules troksnī.

Jūsu tuvumu Dievam nosaka tas, cik spējat piedot.

Mūsu labas īpašības nav mūsu nopelns - tās ir Dieva īpašības mūsos.

Mūkam nav ļaunuma pret nevienu cilvēku.

Kas bēdās pateicas Dievam, tas jau ir saņēmis uzvaru pār pasaules varām.

Kas pateicas Dievam bēdās, to šajā pasaulē nekas vairs nespēj biedēt.

Ja tev vēl atliek laika redzēt otra grēkus, tavējie valda pār tevi neredzēti.

Ja jūs negribat pazaudēt ceļu uz Dievu, vairieties slavenu cilvēku.

Ja jūs negribat velti aizkavēties ceļmalā, nolieciet bagātību.

Ja jūs negribat aizmirst, kurp ejat, neiekārojiet cilvēku ievērību.

Šīs trīs gudrības ir sprediķis, gaisma un zvaigznes ceļā, bez tiem aiziesiet sāņus.

Lūkojieties spogulī: ja tevi rāj un noliek, bet tas tevi skumdina, tad tu vēl vāji saskati savas vainas, - tās ir pārmērīgas, un vēl visas nav pieminētas.

Ja tevi apbēdina nepatiess apvainojums, tad tevī vēl nav patiesas pazemības. Neviens nevar mūs atklāti apvainot tik smagi, cik savos neredzamajos grēkos esam to pelnījuši.

Visas šīs pazīmes rada, ka ceļa meklētājs vel nav patiesi tiecies sevī pēc līdzības Dievam.

Ja tu vēl noskumsti par kādu pazaudētu šīs zemes lietu, tu vēl neesi ieguvis nojautu par mūžīgā un neiznīcīgā vērtību.

Ja sarunās ar brāļiem gribi, lai tavs vārds patura virsroku, tad tu neesi vēl nonācis pie patiesības.

Ja tavus vārdus neievēro un tas tevi apvaino, tu nezini vēl patiesi runājamo vai klusējamo.

Neļauj savai sirdij priecāties, ka esi uzvarējis grēku, vislielākais grēks ir turēt sevi bezgrēcīgu - kamēr cilvēks ir pasaulē, viņš tāds nav nekad.

Pat vienkāršs zemkopis saprot, ka tukša vārpa ir nederīga. Cik daudzi tura savu galvu augsti tikai tādēļ, ka tiem pat savi grēki neliek to noliekt zemē; tie šķiet sev labi, neko nedarījuši!

Svētīgs, kas nepaļaujas uz savu darbu, varu un zināšanām. Cik daudz aplamību dara mūsu varenība, un cik liels mūsu vārgumā reizēm ir Dieva spēks un žēlastība!

Visaugstākā lūgšana ir: "Tavs prāts, Dievs, lai notiek! Šķīstī mani nemitīgi un turi mani ar Savu gribu neatkāpīgi!"

Ja tu apciemo šīs pasaules ievērojamos un slavenos, tiekdamies kļūt to draugs, tevī nav īstenas tiekšanās pēc Dieva.

Mūsu dvēsele savā nevarībā reizēm ilgojas Svētā Gara, un tad mēs jau uzskatām sevi par ticīgiem. Kad Gars cieši tura kopā mūsu dvēseli, miesu un garu un neviens no trim vairs neatkāpjas, tad sākas mūsu ceļš uz Dievu.

Kas cīnās atplēst sevi no kauna staba laukumā, tas nedzird vēl uzvaras dziesmu. Negodājiet sevi par Dieva bērniem un citus par pagānim, kamēr jūsu kājas un rokas vēl saista visiem zināmi un visiem piemītoši viszemākie grēki, no kuriem zemākais ir citu nosodīšana.

Jūs, kas lūdzat Dievu, lai Viņš jums parādās un apliecina sevi brīnumos, - lūdziet vispirms spēju saskatīt savus grēkus.

Nevar prāts, nogrimis laicīgās rūpēs, atrast ceļu uz pārpasaulīgo: jūs nevarat reizē kalpot Dievam un Mamonam - laicīgai slavai, bagātībai, greznumam, pasaulīgai gudrībai un miesai. Kā pirmais, tā otrais galu galā prasa cilvēku visu -gan miesu, gan dvēseli.

Nav sīku un piedodamu grēku, katrs grēks ir smags Dieva priekšā, jo tas ir daudzu turpmāko grēku sakne.

Nepievilieties, nometuši Kristus krustu un staigājot mierā un labklājībā! Ceļš uz Dievu ir grūts - ne turot naidu ar citiem, bet ar savām vājībām.

Dievs saka Izraēlim: ja tu gribi karot pret savu ienaidnieku, tad izsargājies ļauna vārda un ļauna darba. Nekaro Dieva vārdā ar ļauniem ieročiem, ar netaisnību un divkosību. Dievs tevi pašu satrieks.

Neesiet nevērīgi pret maziem grēkiem un nesakiet - es neatkāpjos no lielajiem baušļiem! Ko līdz sardzei neatkāpīgi un nekustīgi sargāt lielos noslēgtos vārtus, ja ienaidnieks ir atradis mūrī spraugas, pa kurām iezagties aizmugurē.

Ieraugot čūsku vai skorpionu cilvēks metas bēgt, jo zina, ka tie nes nāvi; bet, ieraudzījis grēku, cilvēks mierīgi brien tam pāri vai iekšā, lai gan tas ir mūžīgā nāve.

Mūka dzīve ir ceļš; nenovirzāms ceļš uz Dievu; kaut arī tas ir vietām stāvs, vietām pārplūdis un bez tilta, un vietām zvēru, laupītāju un negaisa apdraudēts, tas tomēr ved pāri bēdām mierā, garām laicīgai godkārei mūžīgā gaismā, cauri laicīgam naidam Kristus mīlestībā, apkārt cilvēcīgām klupšanām, piedošanai un maldiem uz vienīgo mērķi - mūžīgo patiesību.

Kas ir kalpošana Dievam? Tas ir: izmest no prāta visu citu, kad teicam Dievu; lai nav mūsos nekādas šīs zemes patikas, kad lūdzam Viņu; nekāda ļaunuma, kad Viņu piesaucam; nekāda naida pret tuvāko, kad Viņam lūdzam piedošanu; nav divkosīgu vēlēšanos, kad atvēlam sevi Viņam, ne arī nešķīstības miesā, kad dvēsele Viņu piemin. Visas šīs atmetamās lietas nostājas ceļā lūgšanai un liedz tai pacelties līdz Dievam.

Ne veltīgi Kungs teicis, ka nevar būt viņa māceklis tas, kas nepamet visu un neseko viņam. Kamēr mūsu zemes rūpes, tajās uzdīgušās kaislības un šīs pasaules vēlēšanās tura dvēseli gūstā, tā nevar sekot nesavtīgai mīlestībai, nerietošai gaismai, nesamulsināmai gudrībai un skaidrībai bez viena traipa un ēnas, nenogurdināmai un neaizkaitināmai pacietībai līdz sevis nolikšanai un krusta nāvei, nenopērkamai patiesībai - kas ir Mūsu Kungs.

Ne no muitniekiem un grēciniekiem ir novērsies mūsu Kungs, bet no tiem, kas nepiedod tuvākiem. "Viltīgais kalps! Es tev visu parādu esmu atlaidis, kad tu to lūdzi. Un tu no viņa visu piedzen! Un viņš nodeva to mocītājam".

Nevar Kristus dzīvot cilvēkā kopā ar grēku. Cilvēku paņem viens no viņiem - pēc cilvēka paša tiekšanās.

Ja mēs nenodosimies kūtrībai, skumjām, neaizrausimies ar miesas skaistumu, neiekārosim mantu, varu, slavu, nepārvērtīsim rūgtumā mums teikto apvainojumu un nespriedīsim ne par vienu "tas ir labs, tas slikts, viņš taisns, bet tas nešķīsts", tad pasaules ļaunums mūs nenomāks. Vārdos - "Viņš mani paslēps Savas telts ēnā ļaunajā dienā un manu dvēseli glābs no maniem ienaidniekiem"- mums ir dots patvērums mūsu Kunga spēkā un miesā.

Kad dvēsele padodas prātam, bet prāts ir ietvēries Dieva gribā, un dvēsele iededzina sirdi lūgšanā, tie trīs kļūst viens. Un nekas cilvēku nevar novērst no vienības ar Mūžīgo, kas nāk un ņem mūsos mājas vietu! ("Dieva valstība nav ārēji nomanāma - še vai tur, Dieva valstība ir jūsos pašos." Lūk. 17, 21.).

Dvēsele, aizejot no sava pirmatnējā dievišķā stāvokļa, nīkst un mirst; sasniedzot kristīgo pilnību, tā kļūst vesela un dzīva.

Arvien visās domās, vārdos un darbos stāvēsim mūsu Kunga priekšā, zinot, ka Viņš noraugās mūsu dvēseles dziļumos, un Viņa roka būs starp mums un ļaunumu, kamēr vien no viņa nenovērsīsimies.

Ja dzelzi atstāj mierā, tā sarūsē. Ugunī ielikta, tā izdeg tīra. Tāpat ir ar mūsu dvēseli. Kamēr tā kvēlo Dievam, to nesaēd rūsa un nekas tai nevar pieskarties. Dievā palikt un turēties palīdz Kristus lūgšana, un šī patveršanās Dievā ir dvēseles pirmatnējais stāvoklis, kurā Dievs to radījis, un tās galējais mērķis, kurš jāsasniedz dvēselei, kas atdzimšanā šķīstījusies un ieguvusi šo ieiešanu Dievā.

Ja dvēseli pēc kristības pārspēj ļaunais, tas noliec viņu arvien zemāk, min arvien dziļāk dubļos, vārtot visos nāves grēkos un peldinot arvien dziļākos noziegumos. Tas izravē Valdnieka līdzību no dvēseles un ieliek savu līdzību un likumus. Bet ir neizmērojams spēks, kas mirklī satriec ļaunumu, - tā ir patiesa nožēla un ilgas pēc Dieva vaiga. Tveroties pie šīs nožēlas un neatgrūžot to, cilvēks arvien augstāk kāpj atpakaļ sava Radītāja žēlastībā, spēkā, dziedināšanā un līdzībā. Ir tikai jāgrib atvērt rokas un jāsaka: "Kungs, neesmu cienīgs, ka manī mājas vietu ņem, bet nevienam citam tur nebūs ieiet, kā vien Tev!" Un, kaut mēs būtu bijuši muitnieki, farizeji, laulības pārkāpēji vai spitālīgie, mūsu Dievs un mūsu Pestītājs teiks: "Topi šķīsts! Es gribu mājas vietu sev darīt tevī un tur ieiet un palikt mūžīgi !"

Neviens nevar ieiet Dieva Dēla mierā, ja nenes sevī Viņa vaigu un atveidu. Neviens tirgotājs neņem naudu, ja uz tās nav valdnieka sejas vai valsts ģerboņa; neviena dvēsele nekļūs Dievam tuva, ja tajā nebūs Valdnieka līdzības, pazīšanas un vērtības zīmes.

Šīs pazīšanas un vērtības zīmes, šis Dieva ģērbonis ir:

1)    mīlestība - "Pēc tā, cik jūsos mīlestības, jūs atzīs par Maniem mācekļiem".

2)   skaidrība - "Svētīgi tie sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs." Neviena netīra, savtīga, skaudīga, nešķīsta acs nespēs Viņu uzlūkot.

3)   pajaušanās miers un apklušana Viņā - tiecieties Dieva valstības, un viss pārējais jums tiks piemests klāt bez zūdīšanās, bailēm un nemitīgas iekārošanas un cīņas.

Sargieties mazo grēku - viena beigta muša dārgā eļļas traukā padara to izlejamu.

Tikai tas, kas prot apklust Dievā, jūt, cik pasaule ir veltīgi trokšņaina, postīga un nepatiesa.

Stāvot lūgšanā, nelūdziet: Kungs, dod man to un to, un to! Sakiet: Kungs, atver manu sirdi un lasi pats! Izsvītro visu, kas nav Tavas rokas rakstīts un ko Tavs prāts negrib. Zems esmu un nezinātājs, ļauns un viegls uz alošanos. Dari manī visu pēc Tava prāta un žēlastības.

Ne tas ļaunums var tevi pazudināt, ko tev citi dara, bet tas, ko tu jūti savā sirdī pret citiem.

Kristu kārdina tie, kas ar visu savu sirdi taujā Viņa baušļus, bet ne ar vienu roku tos netura. Tas ir "odžu dzimums", kam ir jautāts: kas jums ir mācījis izrunāt manu vārdu ?

Nekad šīs pasaules lietas nevar šķirt mūs no Dieva mīlestības, ja mēs Viņu turam pāri visam, bet šīs pasaules lietas ir šādas: kāre pēc mantas, goda un labklājības, naids pret cilvēkiem un sava prāta piepildīšana visos ceļos.

Taisna cilvēka ticība pārvērš zvērus avīs, jo savu spēku tas rod Visspēcīgajā.

Dievs ir visspēcīgs, bet neizmērojamais ļaunuma spēks un viltus grib cilvēkam likt to aizmirst; tas neguļ nekad! Nekļūstiet kūtri savā paļāvībā !

Neprasiet, kur ir Dievs. Turiet īsu brīdi nost no sevis grēku un jūs jutīsiet Viņa roku, kas jūs satver, - jo "Viņš nav tālu ne no viena no mums".

Noskumšana mūs pārņem tad, kad mēs tiecamies nevis Dieva nolemtās zemes, bet tā, kas nav vajadzīgs un ir neiegūstāms vai atmetams.

Nav citas kristības un atdzimšanas apziņā un garā kā vien grēku nožēlošana, nevis sevis turēšana par izredzētu Dieva bērnu!

Tas sagrauj savu pestīšanu, kas nicina grēcinieku un tiesā netaisno - pat Dieva Dēls nav to darījis.

Ļaužu slava un gods ir kārdināšana.

Mēģiniet neredzēt citu grēkus. Un, ja redzat, neticiet, neticiet, neskatieties un nerunājiet par tiem savas glābšanas

Ir vara, kas iznīcina katru mūsu labo darbu, - tā ir ļauna valoda par mūsu tuvāko.

Ir vara, kas aptur dvēseles augšanu, - tā ir patika dzirdēt par sevi slavas vārdus.

Grūti ir peldēt dzīves vētrainā jūrā smagi apģērbtam bagātībā, godā, savās iegribās un naidā pret citiem.

Daudzi mīl prātot par Dieva valstību un runāt par citu grēkiem, tie paliks ārpusē.

Daudzi strādā un darbojas, un visu nopelnu piedēvē sev, nemeklējot žēlastību, - tie nekad nav redzējuši vārtus.

Ieies tie, kas meklē Dieva valstību sevī un visos, dara vaiga sviedros, sevi aizliegdami, un saka - ne es, bet Viņa spēks lai ieceļ mani Viņa žēlastībā.

Liels ir pazemībai augstums un dziļš ir augstprātības bezdibenis. Neiekrīti no pirmā otrajā - tā ir nāve!

Niknums ir spēks, kas noārda un izjauc, šķietami uzvarēdams.

Mantkārībai ir dziļas saknes. Kas to neizravē sākumā, tas padots tai līdz galam, līdz tā izsūc viņu pašu.

Ja tu gavē, tad lai neviens to neredz! Labāk ēst gaļu, nekā rādīt savu tikumu tam, kam tā nav!

Tēvs Īzaks Tēbu tuksnesī reiz izdzina kādu brāli no brālības par tā grēkiem. Kad Īzaks gribēja ieiet savā cellē,eņģelis ar šķēpu aizšķērsoja tam ceļu: "Paliec ārpusē! Kur tu liki mājot brālim, ko izdzini?" Īzaks kļuva pazemīgs un, piedevis izdzītajam, uzņēma to atpakaļ.

Neatņemiet Visaugstākajam tiesu, pacietieties un ļaujiet darīt Viņam, citādi arī jūs varat piedzīvot bardzību.

Ja jūti, ka tevī aug niknums, pamet visu un bēdz !

1) Turiet klusu savu sirdi un nerunājiet nevajadzīgo;

2)   Piedodiet labprāt un mīlestībā tam, kas jūs apbēdina;

3)   Slavējiet savu Radītāju par visām savām ciešanām, jo Viņš tās dod tikai savas lielās žēlastības dēļ un jūsu glābšanai;

- šie trīs vārti ved glābšanā.

Dievs ir klāt ikviena cilvēka garā, bet ne ikviens cilvēks ir sevī, - tam vispirms ir jāienāk savā dvēselē no pasaules tirgus, no klaida, kur ir troksnis, ļaunums, mantkārība, savtība, rijība, lepnums un ļaužu čalas, kur 3/5 ir ļaunuma un 1/5 tukšuma, lai klusumā varētu sadzirdēt Dieva aicinājumu, redzēt Viņa gaismu un sniegties pretī Viņa mīlestībai, kas vienīgā ir tīra un nekad nepieviļ.

* * *

Latvijas ekoinvestīciju fonds "LATEKOINVEST"

RĪGA 1992

Grāmatu sastādījis priesteris Jānis Kalniņš.

Dzīves aprakstu tulkojis Uģis Vilciņš.

Sv. Jāņa Pakāpnieka padomus tulkojusi Ņina Ozoliņa.

Rediģējusi Laimdota Zlemeta.