Diakons Andrejs Kurajevs. No grāmatas "Protestantiem par pareizticību", vienpadsmitais turpinājums

Diakons Andrejs Kurajevs. ''Protestantiem par Pareizticību."

vienpadsmitais turpinājums

Ko nozīmē Debesbraukšana?

      Tātad, Kristus sludināja Savas Dzīves, Savas misijas un Sava upura nozīmi cilvēces likteņos. Visi kristieši piekrīt tam, ka mūsu glābšanu Kristus veica ar Savu Upuri. Pretrunas starp kristiešiem rodas citos jautājumos.

     Pirmais no tiem- kādas attiecības ar Dievu ir iespējamas pasaulē pēc Kristus Debesbraukšanas?

    Otrs jautājums- kādā tieši ceļā katrs atsevišķais cilvēks var padarīt par savu to glābšanas dāvanu, ko Kristus atnesa visai cilvēcei?

     Tad ko nozīmē Debesbraukšana? Tā ir šķiršanās? Vai ļaudis uz zemes palika vieni, kā iepriekš? Mūs vienkārši apciemoja un tad atkal atstāja? Debesīs mēs saņēmām Lūdzēju, bet uz zemes mēs kā iepriekš esam vieni? Vai Dievs kļuva mums tuvāks? Bija dienas, kad Viņš ne tikai bija tuvāk, bet Viņš bija ar mums, mūsu vidū. Tās dienas pagāja. Vai laika upe ir aiznesusi sev līdzi Mūžības Radītāja klātbūtni uz zemes? Ar katru gadu, ar katru minūti mēs esam arvien tālāk no vienīgā vēstures punkta, kad Vārds kļuva par miesu, kad Mūžība pieskārās laikam?

     Taču, Evaņģēlija atvadu lappuse pavisam nav tik bēdīga. Tā ir piepildīta ne ar šķiršanās raudām un ne atvadu vārdiem. Drīzāk Kristus noliedz Savu aiziešanu, brīdina, lai Viņu neuzskata par klāt neesošu: “Es esmu ar jums līdz pasaules galam”.

     Ko Kristus atstāja “pēc Sevis”? Protestantu reflekss nekavējoši uz šo jautājumu atbild: Evaņģēliju. Bet vai tā nav pārāk steidzīga Kristus identificēšana ar grāmatu par Viņu? Vai tāda doktrīna nepārveido Kristu “burta kalpā, kurš uz zemi atnesa tikai kaudzi tekstu”? (Розанов В. В. Около церковных стен. М., 1995, lpp. 86.)

     Pajautāsim savādāk: ko apustuļi pieņēma no Kristus, ko viņi ieguva no Viņa? Tikai zināšanas, tās zināšanas, ko šodien apgūst “Dieva likuma” stundās vai “bibliskajos kursos”? Vai kaut ko nesalīdzināmi vairāk kā teoloģiskās shēmas un morālos priekšrakstus?

      Bet arī šis jautājums nav pats svarīgākais. Par to svarīgāks ir cits: ko Kristus saņēma no Tēva? To, ko Dēls saņēma no Tēva, Viņš deva Saviem mācekļiem. Tad, ko tad Tēvs nodod Kristum, Kristus- apustuļiem, apustuļi- Baznīcai?

     Ko Kristus saņēma no Dieva? Tikai zināšanas? Vai spēku, godu, varu un pašu dievišķību? Dēls saņēma no tēva Mūžību, tas ir tādu esamību, kas nevar tikt pakļauta korozijas trūdēšanai un nāvei. Tas ir tas, kas tiek saukts par “pirmsmūžības piedzimšanu”. Ar to arī atšķiras piedzimšana no radīšanas akta, ka piedzimušajam tiek nodota visa dzemdinātāja daba (tai laikā, kad radība tikai kaut kādā nozīmē ir līdzīga savam radītājam).

     Bet pēc tam dēls piedzimst vēlreiz. Bet nu jau laiku straumē- piedzimst no cilvēku Mātes. Un to, ko Viņa Persona saņēma no Tēva pirms laiku sākuma, Viņš nodod Savai jaunajai, cilvēciskajai dabai. Notiek Dievcilvēka cilvēciskās dabas dievišķošana, kas savu pilnību sasniedz Augšāmcelšanās brīdī. Tad ne tikai Dievišķā daba, kas ir vienāda ar Tēvu, bet arī cilvēciskā daba, kuru Vārds saņēmis no Marijas, kļūst augstāku nosaukumu cienīga. Tā pareizticīgā tradīcija skaidro tos apustuļu sludināšanas vārdus, kas ir tik ļoti kārdinoši “Jehovas lieciniekiem”: “Dievs Viņu ir darījis par Kungu un Kristu, šo pašu Jēzu, ko jūs esat situši krustā" (Ap. d. 2, 36).

     Ko nozīmē “darījis”? Vai tad Dēls ir radīts? Svētais Nisas Grigorijs vērš uzmanību uz to, ka, pirmkārt, šī svētruna ir vērsta uz jūdiem, kuri redzēja tikai Kristus “miesas aizsegu” un neredzēja Viņa garīgo dabu, un, otrkārt, uz to, ka apustuļi lieto norādāmo vietniekvārdu. Norādīt var tikai uz to, kas ir redzams. Jūdu pūlis nebija Tabora kalnā un tādēļ Jēzus Dievišķo slavu neredzēja. Tas nozīmē, kas tieši uz Kristus cilvēcisko, nevis uz garīgo dabu norāda vārdi par to, ka “šo Jēzu Dievs ir darījis par Kungu”.

    Pēc augšāmcelšanās slavas pilnās dievišķās dabas īpašības tiek dotas pie krusta noniecinātajam Kristus ķermenim. Teoloģijā tā tiek saukta par “perihorēzi”- divu Kristus dabu īpašību un vārdu apmaiņa. Sekojot Tertuliānam, mēs iegūstam tiesības savienot iepriekš nesavienojamo: “Dieva Dēls ir krustā sists; nav kauns, jo kaunpilns. Un Dieva Dēls mira bezjēdzīgi; tādēļ arī pelna ticību. Un apglabātais cēlās augšā; bez šaubām, tādēļ, ka neiespējami” (Tertuliāns. Par Kristus miesu, 5). “Dievišķie nosaukumi pāriet uz cilvēku, tā ka redzamais uz krusta tiek saukts par slavas Kungu tā iemesla dēļ, ka Viņa esamība savienojas ar zemāko un reizē ar to svētības nosaukums pāriet no Dievišķā uz cilvēcisko” (св. Григорий Нисский. Против Евномия. 6,2).

      Pārvarot cilvēcisko dabu, Logos ar Savu Mūžību, kuru ir saņēmis no Tēva, piesūcināja Savu cilvēcisko dabu, kuru saņēma no Sievas. Bet to Viņš nedarīja Sev, bet mums. Savu cilvēcisko dabu, kura tika Mūžīgās Dzīves apskaidrota, Viņš tālāk nodeva mums: “Itin kā Mani sūtījis dzīvais Tēvs, un Es esmu dzīvs Tēvā, tāpat arī tas, kas Mani bauda, būs dzīvs Manī” (Jņ. 6, 57).

      Tas nav mācības vēstījums, bet dzīves vēstījums. Tas nav internets, nav informatīva ķēde. Tā ir pašas esamības nodošana, Mūžības tecējums, bet ne “gnostiskās” informācijas nodošana. 

     “Visas lietas Man ir Mana Tēva nodotas, un neviens nepazīst Dēlu kā vien Tēvs, un neviens nepazīst Tēvu kā vien Dēls un kam Dēls to grib darīt zināmu” (Mat. 11, 27),- saka Kristus. "Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes”- tie ir Kristus pēdējie vārdi pirms Debesbraukšanas (Mat. 28,18).

      Kristiešu Dievs ir Trīsvienība. Mēs nevaram runāt par Dēlu, neatceroties Tēvu. Pirms runāt par to, ko Viņš nodeva, jājautā, ko Viņš saņēma. Viņš saņēma Dievišķās dzīves pilnību. Un tieši to Kristus nodod tālāk ļaudīm.

      Pat Tiesas vara, ko Tēvs nodeva Dēlam, tiek Viņa nodota tālāk apustuļiem (1. Kor. 6, 2-3). Pat Nesasniedzamā Tēva pazīšanu Dēls nodod tiem, “kam Dēls to grib atklāt”. Savas attiecības ar Tēvu Kristus grib ienest cilvēku pasaulē: “Kā- Mēs” (“Svētais Tēvs, uzturi tos Savā Vārdā, ko Tu Man esi devis, lai viņi ir viens, itin kā mēs... Lai visi ir viens, itin kā Tu, Tēvs, Manī un Es Tevī, lai arī viņi ir Mūsos vienoti”-(Jņ. 17, 11 un 21). Ļaudīm ne tikai vienkārši ir jāuzzin to, kas ir zināms Kristum. Cilvēkiem jākļūst par tiem, kas bija un ir Kristus: “Viņi kā Es” (“Viņi nav no pasaules, tāpat kā Es neesmu no pasaules”- Jņ. 17, 16). “Un to skaidrību, ko Tu Man esi devis, Es esmu devis viņiem” (Jņ. 17, 22). Slava (teofānija) bibliskajā valodā- tas nav “popularitāte” un nav “slavenība”. Tā ir Dieva Klātbūtnes izpausme. Cik acīmredzama ir Dieva klātbūtne Dēlā, tik pat jūtami šai Klātbūtnei jāatspīd Viņa mācekļos. Beidzot, lielākā no Dievišķajām enerģijām, kuras vārds kristiešu apziņā ir kļuvis par sinonīmu vārdam Dievs- mīlestība- ir ieslēgts nodošanas aktā no Tēva caur Dēlu apustuļiem “lai mīlestība, ar ko Tu Mani esi mīlējis, būtu viņos un arī Es būtu viņos" (Jņ. 17, 26).

    Tā, kas jānodod, ko manto kristieši no Kristus un kas tiek nodota no paaudzes uz paaudzi- tā arī ir Svētā Tradīcija. Bet, ja jautājums par to, ko Kristus nodeva ļaudīm, nevar tikt apspriests, iepriekš nenoskaidrojot jautājumu par to, ko Kristus iepriekš saņēma no Tēva, tātad jautājumu par Svēto Tradīciju jāskata kontekstā ar triadoloģiju (triadoloģija- mācība par Dievu kā Trīsvienību). Svētā Tradīcija veidojas.  Svētā Tradīcija sākas no Tēva uz Dēlu. Un tālāk Svētā Tradīcija kā ūdenskritums krīt lejā no Debesīm uz zemi - no Tēva- Kristum. “Kā Tēvs Mani sūtījis, tā Es jūs sūtu”(Jņ. 20, 21).

      Ko Kristus saņēma no Tēva, to Viņš deva apustuļiem, bet tie- Baznīcai. Svētais Irenejs (II gs.) un Tertuliāns (III gs.) runāja par Svēto Tradīciju: tas ir tas, ko Baznīca saņēma no apustuļiem, apustuļi no Kristus, bet Kristus no Dieva. (cit. - Архиеп. Иларион (Троицкий). Очерки из истории догмата о Церкви. М., 1997, lpp.195.) Un, kad es pie Karla Barta lasu, ka “visa baznīcas dzīve ir nepieciešama, lai īstenotu to, ko mēs nosaucām par baznīcas vēstošo kalpošanu, kerygma” (Барт К. Очерк догматики. Спб., 1997, lpp. 254.), tad es tikai pabrīnos par šo nejūtību pret kristietības ontoloģisko dziļumu. Ja Bartam ir taisnība, tad Kristus ir Eņģelis, vēstnesis, un nekādi ne “Vienpiedzimušais Dēls, esošs Tēva klēpī”. Jo kādēļ gan Baznīcas galvai jābūt tik būtiski saistītam ar Tēva esamību, ja  Baznīcas uzdevums ir tikai informēt?

     Atkal un atkal es atkārtoju: eklezioloģijai (mācībai par Trīsvienību Baznīcu) tiešā veidā jāiet uz triadoloģijas (mācības par Trīsvienību) augstumiem. Baznīca nes un dāvā ļaudīm to, ko tai iedeva apustuļi. Apustuļi varēja sniegt Baznīcai tikai to, ko viņiem nodeva Pestītājs. Kristus taču ienāca pasaulē tādēļ, lai nodotu ļaudīm to, ko Viņš Pats saņēma no Tēva. Tādēļ jautājums par to, ko Baznīca vēsturē var dot cilvēkam- tas ir jautājums par to, ko Dēls saņēma no Tēva mūžībā.

      Tēvs nodod Savas Dievišķības pilnību Dēlam; Kristus nodod Savu dzīvi ļaudīm. Kā Kristū “mājoja visa Dievišķības pilnība miesiski” (Kol. 2, 9) - tā arī ļaudīm jānodod iespēja kļūt par “Dievišķās esamības dalībniekiem” (2. Pēt.1, 4). Saskaņā ar apustuļa Pāvila svinīgo apgalvojumu, no šīs Dieva mīlestības, kas ir dāvāta Kristū, mūs nevarēs nošķirt nekas (Rom. 8, 39). Bet Kristus mīlestība pret ļaudīm, kā mēs tikko redzējām no piesauktajiem Kristus vārdiem, nozīmē paša Kristus atrašanos cilvēkā. Tas nozīmē- nekas nevar atdalīt kristieti no Kristus: “ne tagadējais, ne nākamais”. Un pat ne pats Pestītāja Debesbraukšanas fakts. 

Taču- kādā veidā Pestītājs iedod Savu Dieva Dēla Dzīvi ļaudīm? Šeit nav svinīgu deklarāciju par kādu pilnvaru deleģēšanu. Jaunā Derība nav notariāls dokuments, kas juridiski fiksē atradeņa adoptēšanu. Kristus uztic ļaudīm Savas dzīves pilnību. Bet uzticēšana nozīmē arī izdošanu, atteikšanos no spēcīgas kontroles no “aizdevēja” puses…Gan krievu, gan grieķu, gan latīņu valodās “nodot” nozīmē gan nodot, gan izdot…Nodotais- nodošana (piemēram, Lk. 20, 20 latīņu tekstā: traderent illum- “lai nodod sevi”), izdošana, neaizsargātība. Dievs uzstājas no savas nesasniedzamības un visuvarenības un pieņem mūsu ciešanu miesu. Nodošana- tas ir testaments, īpašuma tiesību nodošana. Lūk, kristīgā Mantojuma saturs “Es atdodu Savu dzīvību, lai Es to atkal atgūtu. Neviens to nav Man atņēmis” (Jņ.10, 17-18). Pašu līdzību par cilvēku, kurš aizbraucot izdalīja talantus, Kristus izstāstīja, dodoties Savā pēdējā, Krusta un nāves ceļojumā.

       Cilvēka Dēls nodod Sevi grēcinieku rokās viņu glābšanas dēļ. Nodošana ir dāvana, tā ir upuris. Tā mēs pieskaramies galvenajam kristietības noslēpumam- Mantojumam kā Krusta nāves noslēpumam… Ja Kristus Sevi nenodos nāvei, ļaudis neko nevarēs pieņemt. Kristus Sevi izplata un izdala. Bet nedrīkst aizmirst, ka visur, kur Kristus “dala Savu Miesu”, Viņš to “salauž”. Mīlestības vakariņas nav nejauši kaimiņos ar Golgātas Krustu. Nodošana tiek veikta mīļoto dēļ.

      “Tāpēc Tēvs Mani mīl, ka Es atdodu Savu dzīvību, lai Es to atkal atgūtu. Neviens to nav Man atņēmis, bet Es to atdodu pats no Sevis. Šo uzdevumu Es esmu saņēmis no Sava Tēva” (Jņ. 10, 17-18). Kam Kristus atdod Savu dzīvi un kādēļ? Tikai Tēvam (“Tavās rokās Es nododu Savu Garu”)? Tikai bendēm? Viņa upuris ir vienkārša atteikšanās, ir tikai negatīvs, apzagšana, dzīves samazināšana? Vai tā ir arī dāvināša-na, un vai to dzīvi, kuru Kristus atdod, kāds arī pieņem?

    Pareizticīgai apziņai ir acīmredzami, ka, pirmkārt, Kristus dāvā Sevi mums: “Tā kā krustā sišana ir notikusi mīļoto dēļ, tad Kristus to sauc par slavu (Jņ. 7, 39)” (svētais Jānis Zeltamute) (Св. Иоанн Златоуст. Творения. СПб., 1896 Т. 2. Кн. 1. lpp. 499.) Mēs nedrīkstam neko turēt augstāk par Kristu, jo arī Viņš augstāk par mums neko nav nolicis” (svētais Kartāgas Kiprians Письмо к Фортунату об увещании к мученичеству // Отцы и учители Церкви III века. Антология. т. 2. - М., 1996, lpp. 333.) Kristus mīlestībā sevi ziedo mīļotajiem, tas ir- ļaudīm.

     Dzīvības simbols Bībelē ir asinis. Kristus ne vienkārši izlej Savas asinis. Kristus asinis ne vienkārši iesūcas Golgātas akmeņos. Kristus asinis ne vienkārši tiek izgrūstas no Viņa ar benžu vardarbību. Viņš Pats atver Savu asiņu avotus un savāc tās kausā (paradoksālā veidā- vēl pirms Krustā sišanas). Un šo Asiņu Kausu Viņš piedāvā- kam? Savas izlietās asinis Kristus piedāvā dzert ne sātanam, ne bendēm un ne Dievam Tēvam. Viņš piedāvā, lai apustuļi tās uzņemtu sevī. “Mēs nevarētu dzert Kristus Asinis, ja Kristus iepriekš nebūtu samīdīts un izspiests”,- raksta III gadsimtā svētais Kartāgas Kiprians (63. vēstule Cicīlijam par Kunga kausa sakramentu Отцы и учители Церкви III века. Антология. т. 2. - М., 1996, lpp. 370.), piedāvājot pravietisku tekstu: “Kādēļ tavs uzvalks ir sarkans, un kādēļ tavas drēbes ir kā vīna spaida minējam?” (Jes. 63,2).

     Tātad Kristus atdod ļaudīm Pats Sevi, Savu dzīvi. Bet ja tas ir tā, tad arī ļaudīm jāsaņem no Kristus tieši tas, ko Viņs tiem ir nodevis. Ne Viņa vārdi un ne vārdi par viņu, bet Viņu Pašu, Viņa Dzīvi.

       Tajā arī ir reliģiskās vēstures galvenā jēga: pasaule tika atrauta no Dieva un šajā savā atrautībā sāka smakt, slimot, mirt. Lai piesūcinātu šo mirstošo pasauli ar dzīvības enerģijām, vajag ne tikai no Debesīm pasludināt tai piedošanu. Ūdenslīdēju, kurš sāk smakt tādēļ, ka kļūdas dēļ pats pārgrieza skābekļa padeves šļūteni, neizglābs kapteiņa vārdi: “Es tev piedodu valsts īpašuma bojāšanu!”²³⁹. Vajag, lai Dzīvības Gars atkal būtu mūsu vidū un mūsos. Dievam jābūt ar mums arī pēc Debesbraukšanas. Vēstures pasaule nedrīkst būt izolēta no Mūžīgās esamības loka.

       Tādēļ pareizticība ir pārliecināta, ka Kristus atstāja ne labas atmiņas par Sevi, bet Pats Sevi. Viņš nav aizgājis. Viņa Debesbraukšana nepadarīja nabagāku cilvēku dzīvi, bet bagātināja mūs: jo Debesīs uzbraukušais Kristus no Tēva altāra mums sūta Savu Garu, kas mums atgriež arī Kristus Miesu.

       Kristietība ir ontoloģiska. Par ontoloģisku mēs saucam aktu, kas savieno divus esamības līmeņus (vispar ontoloģija ir “mācība par esamību”). Atomsprādziens nav ontoloģisks process, bet, kad mana doma paceļ manu roku, tas ir, runājot Dekarta valodā, domājoša substance iedarbojas uz izplatības substanci, tā jau ir ontoloģija. Svarīgākie kristīgās ontoloģijas līmeņi- Radītājs un radība. Tad, lūk, kristietības būtība ir tajā, ka “Bet, kad Dievam, kas mani no mātes miesām izredzējis un Savā žēlastībā aicinājis, labpatika Savu Dēlu manī atklāt”(Gal. 1,15-16). Par to pašu runā arī Nisas Grigorijs savā Zālamana Augstās dziesmas skaidrojumā: kad notiek patiesa cilvēka dvēseles (Līgavas) un Kristus (Līgavaiņa) tikšanās- “sākas savstarpēja viena pāriešana otrā, Dievs ir dvēselē un dvēsele tāpat pārceļas Dievā. Līgava sasniedza, liekas, pašu virsotni cerībā uz labumu, jo kas gan ir augstāks par šo- būt pašā Mīļākajā un sevī saņemt Mīļoto?” (св. Григорий Нисский. Творения. М., 1862. Ч. 3. lpp. 155.) Kristietībā Dievs dod ļaudīm Savu mūžību. Tādēļ kristiešu Mantojums- tā patiesi ir “nemirstības tradīcija”.

     “Bez manis jūs nenieka nespējat darīt” (Jņ. 15,5), saka Kristus. Viņš nesaka, ka “jūs nevarat izdarīt neko kaut cik labu bez konsultācijas ar manu apustuļu grāmatām”. Viņs saka: “bez Manis”. Tātad, lai kristieši kaut ko varētu izmainīt pasaulē- kopā ar viņiem jābūt un jādarbojas Kristum.

     Tātad, lai būtu par kristieti, dzīvē ir jābūt vēl kaut kam citam bez Rakstiem. Sevī jābūt svētumam, kas ir lielāks par Rakstiem. Bībeles esamība mājās negarantē panākumus. Ir vēl kaut kas, kura prombūtnē mēs nevarēsim “neko izdarīt”.

     Dīvaini, kad disputos es uzplijos protestantiem ar jautājumu “ko tad mums atstāja Kristus”- viņi neatlaidīgi stundu pēc stundas skandina: “Bībeli, Bībeli, Bībeli...”. Saprotams, ka tas ir galvenais protestantisma postulāts: sola Scriptura. Tikai Bībele ir Dieva iepazīšanas avots. Nekādi cilvēku “vēstījumi” nevar papildināt un izmainīt Dieva Vārdu... Bet vai var tēzi, kas ir dzimusi pilnīgi noteiktā polemikā (polemikā starp pirmajiem protestantiem pret katoļiem), uzskatīt par universālu visas kristietības formulu? Vai ne pārāk daudz aiz savām robežām atstāj šīs svinīgā un skaistā formula: “tikai Raksti”?

    Bet ir pietiekami tikai mazliet aizdomāties, lai izietu aiz sava protestantiskā katehisma, un atbildētu uz manu jautājumu: “Kristus mums atstāja Svēto Garu”. Atcerēsimies nākotni Kristus apsolījumos: “ Bet Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs Manā Vārdā, Tas jums visu mācīs un atgādinās jums visu, ko Es jums esmu sacījis” (Jņ. 14,26). Kad apustuļi Gara iedarbībā “atcerējās” un pierakstīja no Kristus dzirdēto, vai tiešām arī Mierinātājs pameta tos, kuri jau vienreiz bija kļuvuši par bāreņiem, Debesbraukšanā. Dievs atnāca pie ļaudīm, lai no šā laika būtu ar viņiem nešķirams.

     Pēc apustuļa Pāvila vārdiem, “Jo citu pamatu neviens nevar likt kā to, kas jau ir likts, proti, Jēzus Kristus” (1. Kor.3,11). Baznīcas pamats ir kristīgā dzīvē- Kristus, nevis Bībele. Protestanti ne bez pamata piezīmēja, ka dažas baznīcas mantojuma puses, pārāk ar tām aizraujoties, var aizklāt ar sevi dzīvo Kristu²⁴¹. Bet vai ar pašiem protestantiem nav sanācis kaut kas līdzīgs? Vai Bībele viņiem nav aizklājusi dzīvo Kristu? Baptistu dogmatikas mācību grāmatā taču ir rakstīts: “Svētie Raksti ir pietiekami cilvēka garīgās dzīves pilnībai” (Догматика. Заочные библейские курсы ВСЕХБ. М., 1970. lpp. 10.) Man vienmēr ir licies, ka garīgās dzīves pilnībai ir vajadzīgs Pats Dievs, bet ne vārds par Viņu. Vai, piemēram, adventistu grāmatiņa saka: “Baznīcas mācības kalpošanai nav tiesību atsaukties ne uz ko citu, kā tikai uz Bībeli” (Эдель Конрад. Как появилась Библия. Калининград, 1991, lpp. 44.) Bet vai tad vārds, kas nebalstās uz dzīvas sirds pieredzes, bet uz citātiem, nav miris?

     Vai Raksti ir vienīgā Kristus klātbūtnes forma Baznīcā, ļaudīs, vēsturē? Ko interpretē patiesi kristīgi teologi? Rakstus vai Pieredzi? Kā ekzegēti viņi ir? Teksta vai sirds dziļuma, ko Kristus viņos pašos ir atjaunojis. Vai tikai dzirdēto ir nolemti gadsimtu pēc gadsimta pārstāstīt sludinātāju paaudzes? Kādā pārstāstā Vēsts visvairāk izzudīs...

     Vai tomēr ir avots Svētrunu atjaunošanai? Ja ir- tad kur? Kas atkal un atkal iededzina sirdi? Atbilde ir viena: Gars. Tātad, lai apustuļu sludināšana- pat tai veidā, kādā tā ir ierakstīta Jaunajā Derībā- atkal un atkal skanētu, apustuļiem vajadzēja atstāt mācekļiem kaut ko negrāmatniecisku: Garu un Kristus Prieku.

     Nevajag darīt Kristu par Viņa paša Grāmatas gūstekni. Protestantu princips “sola scriptura” aiztaisa Kristus muti un saka Viņam precīzi kā Lielais Inkvizītors Dostojevska darbā: “Neatbildi, klusē. Jā, ko gan Tu varētu pateikt? Tev jau pat nav tiesību pievienot kaut ko pie tā, ko tu jau esi teicis iepriekš. Kādēļ tu esi atnācis mums traucēt?” Bet, ja Kristus grib runāt ne tikai apustuļiem? Ja Viņš vēlas pieskarties un aizdedzināt arī citu cilvēku sirdis?

     Dieva brīvības sajūta, kas nav ne ar ko ierobežota, un Viņa mīlošās tuvības cilvēkiem sajūta radīja ļoti neprotestantiskos svētā Jāņa Zeltamutes vārdus ar kuriem viņš sāk savu Mateja Evaņģēlija skaidrojumu: “Pēc patiesības, mums pat nevajadzētu būt vajadzībai pēc Rakstu palīdzības, bet būtu jādzīvo tik tīri, lai Rakstu vietā mūsu dvēselēm kalpotu Gara svētība, un, lai kā tie ir tintes aprakstīti, tā lai mūsu sirdis būtu Gara aprakstītas” (Св. Иоанн Златоуст. Беседы на Евангелие от Матфея. М., 1993.  1. d. lpp.5). 

    Evaņģēlijs ir ceļš pie Kristus. Taču ceļu un mērķi nevajag identificēt. Realitāte, ko pasludina Rakstu liecība, pārspēj visas liecības. Kristus ir augstāk par Evaņģēliju, un Viņš var darboties ļaudīs ne tikai ar Savas Grāmatas starpniecību.

     Lai cilvēks varētu sākt skaidrot Bībeli, nebibliskā pieskaršanās pieredze Patiesībai viņam jau jābūt iepriekš. “Miesīgais cilvēks nesatver to, kas nāk no Dieva Gara, viņš to nevar saprast. Garīgais cilvēks izdibina visas lietas. Jo kas ir atzinis Tā Kunga prātu? Bet mums ir Kristus prāts” (1. Kor. 2,14-16). Bībele ir Dieva iedvesta- tātad to saprast un sadzirdēt tās galveno vēsti par Vārdu, kas kļuva miesa, par Tēva Mīlestību, kas izpaudās Dēlā, var tikai cilvēks, kurš jau ir saskāries ar Garu.

     Lai saprastu teikto- cilvēkam jau iepriekš jāsaskaras ar Neizsakāmo. Bet Tas taču tiešām nevar būt ievietots teksta lappusēs. Tā kā Klusēšana ir pirms runas, Pieskāriena pieredze, tās izpratnes pieredze, kas teju jau ir gatava piedzimt,- ir pirms Grāmatas lasīšanas.

      Lasītājam jāiegūst pieeja tam pašam Avotam, kas ir bijis svētrakstītājam- tikai tad viņš sapratīs, par ko ir runa. Vai šis avots ir iekļauts evaņģēliskaja tekstā? Ja Evaņģēlijs pats par sevi ir spējīgs garantēt adekvitāti un savas izpratnes Dieva apgaismotību, tad mūsu priekšā ir kāds īpašs Iemiesotā Vārda sakraments ne cilvēkā, bet grāmatā, kāda patstāvīgi dzīvojoša teksta maģija, kas pats no sevis ir spējīgs darīt brīnumus. Kā katoļu garīdznieks veic sakramentus pats, savu varas pilnvaru ietvaros- tā arī Evaņģēlijs protestantu izpratnē izrādās patstāvīgs ticības svētības devējs, kam dzīvā Dieva elpa jau vairs ne visai ir vajadzīga²⁴². Pareizticīgā teoloģija, tomēr, apliecina, ka sakramentus neveic garīdznieks, bet pats Dievs (svētkalpotājs tikai kalpo sakramentam),- un tāpat pareizticība domā par Evaņģēlija lasīšanas sakramentu: tikai ar Dievu var iepazīt Dievišķo. Pirms Evaņģēlija lappuses lasīšanas mēs lūdzam Dievu- “lai mēs sadzirdētu svētā Evaņģēlija lasījumu”, nelūdzamies par labāku akustiku, bet par to, lai mums sūta lejā pareizas saprašanas dāvanu, teksta pareizu hermeneitiku.

     Bet tas nozīmē, ka ir jābūt kādam ceļam, kā cilvēkā piedzimst tā garīgā pieredze, kas viņam atvērs acis Labās Vēsts jēgai. Bet ceļš uz teksta saprašanu pats teksts nevar būt. Ja Raksti ir Dieva iedvesti, tad tikai Svētajam Garam ir hermeneitikas atslēga. Un šī Gara nodošana notiek pa ārpustekstu kanāliem: kā pieredze, kā sajūta.  

    Vai tu saproti, ko lasi?- Filips jautāja etiopu einuham. Viņš teica: “Kā gan to varētu, kad neviens mani nepamāca" (Ap.d. 8,31). Tieši Gars mums liek apliecināt Kristu par Kungu (1. Kor. 12,3) un atver prātu tā teksta izpratnei, kas bija uzrakstīts Gara līdzdarbībā.

     Raksti satur visas zināšanas, kas nepieciešamas mūsu glābšanai, bet tās nav pietiekamas tam, lai mēs uztvertu, pareizi izprastu un piemērotu savā dzīvē šīs zināšanas, kas slēpjas tajos. Rakstus jālasa caur tā paša Gara dāvanu, Kurš iedvesa pašus Rakstus. Gars ienesa jēgu cilvēciskajā vārdā. Kurš tad šo jēgu var paņemt no vārdiem un aiznest līdz lasītāju sirdīm? Dievs dod Sava vārda izpratni. Pateicoties Dieva jaunai darbībai, mēs iepazīstam Viņa Atklāsmes jēgu. Tā tika atvērtas acis Emavas ceļiniekiem gan uz Kristu, gan uz Mozus likuma jēgu... Jēzus vienīgi var noņemt pārsegu no mūsu acīm, lai mēs varētu saprast uzrakstīto (Ориген. Entretien avec Heraclide. // Sources chretiens. vol. 67, Paris, 1960, lpp. 91.). Lai izprastu Kunga vārdus apustuļiem, vajag sajust Gara darbību uz mums.

     Baznīcas izpratnē- pēc taisnīga katoļu teologa L. Buijē iebilduma- “Svētā Tradīcija attiecībā pret Bībeli nav kāds nepiederīgs elements, bez kura tā būtu nepilna. Runa ir par to, ka Bībeli vajag likt- vai, precīzāk, uzturēt,- tai raksturīgā atmosfērā, tās dzīves vidē, tās pirmējā apgaismojumā. Tā ir Bībele un nekas vairāk kā Bībele, bet tā ir Bībele kopumā, ne tikai savā burtā, bet arī Garā, Autorā, Kurš nepārtraukti atdzīvina tās lasīšanu. Kur, tiešām, jautāja svētais Augustīns, lai meklē Kristus Garu, ja ne Kristus miesā?” (Буйе Л. О Библии и Евангелии. Брюссель, 1988, lpp. 8.).

     Ir vērts pievērst uzmanību tam, ko šajā sakarā saka mūsdienu pareizticīgais biblists prof. Mihails Dronovs: “Patiešām, ja reizē ar Rakstiem nenodot dievpazīšanas pieredzi, tad nevar saprast, kas ir uzrakstīts, jo rakstīts ir tieši par šo dievpazīšanu. Aklam, ja viņam nekad nav bijusi redze, nevar izskaidrot, kas tas ir “sarkanais” vai “zaļais”. Viss, kas ir uzrakstīts, ir vērsts uz jau esošu pieredzi, kas tiek nodotas ar Sakramentiem, kuros cilvēks praktiski piedzīvo Dieva iepazīšanu. Sakramentos tiek nodota tā atslēga, kas atvērs uzrakstītā jēgu, tiek nodots tas “līdzīgais”, ar ko cilvēks varēs izmērīt tam “līdzīgo” Rakstos...Sevišķi svarīgi ir  atzīmēt, ka šis ticības noteikums tiek nodots kā objektīvas zināšanas, bet ne kā subjektīva sajūta, tādēļ ka tās objektīvi tiek nodotas Baznīcas Sakramentos” (Дронов Михаил, протоиерей. Писание и Предание. // ЖМП, 1994, N. 1. lpp. 21.)²⁴³.

      Tātad, Raksti nespēj izsmelt dvēseles dzīvi Dievā. Raksti neko nesaka par to, ka cilvēks var izglābties, lasot Rakstus. Pat Kristus vārdi “Jūs pētat rakstus, jo jums šķiet, ka tajos jums ir mūžīgā dzīvība” (Jņ. 5,39) pēc tam tiek Viņa paša paskaidroti- ko tieši jāatklāj rakstu pētīšanai: “tie ir, kas dod liecību par Mani”. Raksti ir instruments (“caur tiem”), liecinieks, durvis. Bet šis instruments sevi attaisno tikai tad, ja cilvēks pieņem To, Kurš griežas pie viņa ar grāmatas starpniecību. “Raksti pilnībā neapņem dvēseles dzīvi. Šī dzīve ir svētīga, bet svētību dvēselei dod, protams, ne Svēto Raksu grāmata, bet Svētais Gars, Kurš ir nosūtīts Baznīcai” (Иларион (Троицкий), архим. Священное Предание и Церковь. // Голос Церкви, 1914, N. 3, lpp. 12-13.).

      Raksti ir Līgavaiņa vārdi Līgavai. Bet vai tad Līgavainis tikai vārdu vēlas nosūtīt Līgavai, vai Viņš nevēlas arī Sevi uzticēt viņai? Raksti nekad nav bijuši vienīgais avots, caur kuru Baznīca iepazīst Savu Līgavaini. Drīzāk Baznīca izmantoja Rakstus tikai kā savas sludināšanas attaisnojumu, sludināšanas par savu pieredzi. Līgavaiņa un Līgavas satikšanās vieta pēc Debesbraukšanas tad arī ir Mantojums.

     Raksti tikai runā par Derību, bet šī Derība sevi īsteno ne grāmatā, bet Mantojumā, dievišķošanas sakramentā. Lai Kristus kalpošanas auglis dzīvotu ar ļaudīm un ļaudīs, tos dziedinātu, jāsūta Svētais Gars. Bet Gars netiek sūtīts bez cilvēku lūguma. Tieši tā arī ir divkāršā kalpošana Baznīcai, Mantojuma divas puses: aicinājums, lūgšanas par Viņa atnākšanu un Viņa pieņemšana. Pēc brīnišķīgā mūsdienu rumāņu teologa garīdznieka Dimitrija Staniloe izteiciena, “Mantojums- tas ir epiklēze plašā nozīmē” (Staniloae D. Teologia dogmatica ortodoxa. vol. 1. Bucuresti, 1996, lpp. 46.). Tā ir Baznīcas lūgšana “sūti mums lejā Tavu Svēto Garu” un tā ir Dieva atbilde uz šo lūgšanu.

     Raksti- tas ir Dieva vārds ļaudīm. Bet reliģija- tas ir dialogs. Un dialogs nevar īstenoties tikai tajā vidē, kur ir dzirdama tikai viena Balss. Tādēļ Dieva un cilvēces dialoga vieta nav Bībele, bet ir vēsture.

    Kristus klātbūtne vēsturē, ārpus Bībeles lappusēm- tas arī ir Mantojums.

     Tikai Rakstu un Mantojuma divvienība var saglabāt un izskaidrot kristietības unikalitāti. Tās unikalitāte ir tajā, ka tā neiekļaujas reliģiju dalījumā “pravietiskajās” un “mistiskajās”.

      Pravietiskās reliģijas runā par to, kā kādreiz Dievs atklājās dažiem sarunu biedriem un apsolīja viņiem vēl lielāku atklāsmes pilnību nākotnē, vēstures robežās. Pieredze, kas ir raksturīga šādu tradīciju dibinātājiem, tiek uzskatīta par unikālu un tai nav nepieciešama nākamo ticīgo paaudžu līdzdalība. Vēsturē parādās tāds Dievsaskarsmes sprieguma punkts, pie kāda nevar tuvoties visi pārējie laika momenti. Pravieša ceļš nav atkārtojams, jo pravietis pats neatrada viņa sludināto patiesību, bet bija tās pasaukts, sasniegts un dažreiz pat piespiests liecināt par to.

     Mistiskās reliģijas, tieši otrādi, nedara principiālu atšķirību starp pirmā gājēja pieredzi un to pieredzi, ko iegūst, ejot to pašu ceļu. Ceļš, kas vienreiz ir atrasts un izmēģināts, ir piejams visā savā pilnībā jebkuriem laikiem. Kā gravitācijas likums vienmēr ir bijis, un nebija Ņūtona izveidots, bet tikai viņa uzminēts- tā arī jogas likumi ir mūžīgi un nemainīgi. Un, ja Ņūtons attiecībā pret gravitācijas likumu neatrodas priviliģētākā stāvoklī, kā jebkurš cits cilvēks, tad arī tās vai citas jogas skolas dibinātājs nekādā veidā nav priviliģēts attiecībā uz tās principiem salīdzinājumā ar visiem saviem sekotājiem. Tādēļ šeit nav laika unikalitātes sajūtas, jo neviens vēstures moments nevar pretendēt uz to, ka tajā labāk ir uztverama Mūžības atblāzma kā citos vēstures momentos.

     Kristietība sevī savieno gan vēstures unikalitātes, gan tās momentu nevienlīdzības sajūtu, kas ir raksturīga vēsturiskajām reliģijām, un mistisko reliģiju pārliecību par to, ka Dievsaskarsmes pieredze nav ieslēgta sen pagājušajā vēstures posmā.

     Kristietības Raksti runā par unikālu Iemiesošanās notikumu, Pestītāja zemes laika sludināšanu un Upuri. Bet Raksti, vēstot par unikālo un vēsturiski ierobežoto notikumu, nevar būt veids, kā nodrošināt Dieva atrašanos ar cilvēkiem citos vēstures momentos. Dievs var būt ar katru paaudzi, ar visu vēsturi tikai ar Mantojuma starp- niecību. “Tikai caur Mantojumu konkrēta Dieva darbība, kas ir pieskārusies konkrē-tam vēstures momentam, aizskar visu vēsturi un izrādās darbojoša visiem turpmākiem laikiem.” (Staniloae D. Iisus Hristos sau restaurarea omului. Craiova, 1993, lpp. 390.).

     Šai formulai ir svarīgi abi akcenti: runa ir par unikālu Dieva darbību, kas ir atklājusies noteiktā vēstures momentā. Un tai pašā laikā šī unikālā notikuma auglis, tas ir jauna Dieva tuvība, izrādās pieejams jebkurā turpmākajā vēstures punktā. Kristietis, vai teiksim savādāk, kristīgais mistiķis var pieskarties Mūžībai no jebkura laika punkta.

    Bet, tas, ka kristietība saglabā uzticību vēsturiskajai Atklāsmei, nozīmē, ka vēsture nezaudē vērtību. Mantojums dod ļaudīm Dzīvo Dievu, bet šīs satikšanās augli un tā izvērtēšanu cilvēkam jāpārbauda ar vienīgo Rakstu kritēriju.

     Ja nebūtu Rakstu- pieredze, kas piedzimst vēsturē, varētu dot pārāk stipru “fonu”, kas slāpētu Līgavaiņa balsi. Raksti, kas ir piefiksējuši sen pagājušus notikumus un tādēļ tie ir izgājuši no mūsu kontroles un no mūsu mainīgās kaislības, neļauj tagadnei ar tās šīsminūtes “interesēm” un aizraušanos nekontrolēti rīkoties baznīcas mājās. Raksti atļauj ieklausīties ne tikai tagadnē. Senie Raksti atbrīvo no šodienas avīžu kundzības.

      Bet, ja nebūtu Mantojuma, kristietība vergotu pagātnei, bet ne kalpotu Mūžībai. Ja nebūtu Mantojuma- kristietība vergotu burtam, un neatbrīvotos Garā.

 238. Ja kas, kaut vai tikai tādēļ, ka Svētā Tradīcija sākās kā kustība no Personības uz Personību, ja pie tam tā pavairo Personības (“Vieninieks no mūžseniem laikiem, dodoties uz Divvienību, apstājās Trīsvienībā”- Grigorijs Teologs, Darbi. 1. sēj, lpp.414), tad pilnīgi nekorekts ir kristietības kritiķu apgalvojums, ka dzīve Tradīcijā nonivelē personību.

239. Sīkāk par to, kā Pareizticība saprot cilvēka situāciju pasaulē, kur notika Grēkā krišana, un Izpirkšana, skat. nodaļā “Kādēļ ārpus Baznīcas nav glābšanas” manā grāmatā “Veltes un anatēmas”.

240. M.Mamardašvili izteiciens, pie tam vēl, kurš ir izteicies par garīgo tradīciju: “Tas, kas bija filozofijas dzinējs manā jaunībā, var novest līdz šādai idejai: Jēzus Kristus varēja piedzimt neskaitāmas reizes, bet,ja kādā jaukā dienā Viņš nepiedzims tevī, tu esi pazudis. Lūk, tradīcijas tēls”- М. Мамардашвили. Мысль под запретом. // Вопросы философии. 1992, № 4. lpp 73.

241. “Sprediķi galvenokārt tika veltīti tādām nenopietnām un nevajadzīgām lietām kā “čotku”(rožukroņu) laišanai  caur pirkstiem, svēto godināšanai, mūku dzīvei, svētceļojumiem, gavēņu noteikumiem, baznīcas svētkiem, brālībām utt.”- Augsburgas konfesija, 20. Artikuls. Vispār jau tās nemaz nav tik “nenopietnas un nevajadzīgas” lietas, bet, patiesi: par tām vajadzētu runāt, kad Evaņģēlijs jau ir pasludināts un apgūts.

242. Pēc trāpīga jaunmocekļa arhibīsk. Ilariona (Troicka) novērojuma, “no Bībeles protestanti, kuri sabuntojās pret pāvestu-cilvēku ir izveidojuši “papīra pāvestu”, un “pēdējie meli bija rūgtāki par pirmajiem” (архим. Иларион (Троицкий). Священное Предание и Церковь // Голос Церкви, 1914, № 3, Lpp. 14-15). 

243. Taisnība, šie vārdi par tēvu Mihailu man liekas pilnīgi nesaskan ar viņa apgalvojumu, ka “Mantojums ir Rakstu izlasīšanas un izskaidrošanas veids” (lpp.18). Kā kristietību nedrīkst identificēt ar Rakstu tekstu, tā nevar Mantojumu reducēt par hermeneitikas skolu. Hermeneitikas tradīcijas izstrāde un pat svētīgā Gara palīdzība Rakstu aptveršanā ir tikai Mantojuma izpausme, bet tie nav identiski “Sakramentu Mantojumam”, par ko saskaņā ar svēto Vasīliju Lielo tāpat liecina tēvs Mihails. Apustuļu Mantojuma identificēšana ar hermeneitiku, kas ir pieteikta t. Mihaila citētajā frāzē, var tikt nostiprināta ar virspriestera Georga Florenska autoritāti: “Apustuļu Mantojums, kā to glabāja un saprata Senajā Baznīcā, nebija nostiprināts ar sarežģītu un pienākumus uzliekošu teikumu sakopojumu (tas ir tam nebija loģiskas struktūras veida, teksta), tas drīzāk bija Atklāsmes notikuma jēgas un spēka redzējums, Atklāsmes Dievā, Kurš darbojās un darbojas” (прот. Георгий Флоровский. Писание и Предание с православной точки зрения. //Вестник Русского Западноевропейского патриаршего экзархата, 1964, № 45, lpp. 60). Un tomēr man liekas, ka Mantojums ir ontoloģiska, nevis hermeneitiska realitāte. Precīzāk- tā ir tās ontoloģiskās izmaiņas, kas dara par iespējamu hermeneitiku darīt adekvātu Rakstiem.

238. Ja kas, kaut vai tikai tādēļ, ka Svētā Tradīcija sākās kā kustība no Personības uz Personību, ja pie tam tā pavairo Personības (“Vieninieks no mūžseniem laikiem, dodoties uz Divvienību, apstājās Trīsvienībā”- Grigorijs Teologs, Darbi. 1. sēj, lpp.414), tad pilnīgi nekorekts ir kristietības kritiķu apgalvojums, ka dzīve Tradīcijā nonivelē personību.

238. Ja kas, kaut vai tikai tādēļ, ka Svētā Tradīcija sākās kā kustība no Personības uz Personību, ja pie tam tā pavairo Personības (“Vieninieks no mūžseniem laikiem, dodoties uz Divvienību, apstājās Trīsvienībā”- Grigorijs Teologs, Darbi. 1. sēj, lpp.414), tad pilnīgi nekorekts ir kristietības kritiķu apgalvojums, ka dzīve Tradīcijā nonivelē personību.

Diakons Andrejs Kurajevs. No grāmatas "Protestantiem par pareizticību", desmitais turpinājums

Diakons Andrejs Kurajevs. "Protestantiem par Pareizticību 
desmitais turpinājums

BAZNĪCAS MANTOJUMA KRISTUS

Pats sarežģītākais jautājums, kāds ir sastopams teoloģijā - tas ir jautājums, ko nozīmē “būt kristietim”. Pirmkārt, pieredze liecina, ka cilvēks pats sevi par kristieti  padarīt nevar. Pievēršanās nav tas, ko daru es, bet tas, kas ar mani notiek. Šeit ne tik daudz ir mana iniciatīva, kas dzimusi no ziņkārības un vēl kaut kā, kā pēkšņi sajusts aicinājums.

     Kādā fantastiskā romānā tika aprakstīta pasaule (nebūt ne simpātiska), kurā pie varas ir telepātu oligarhija. Viņi kontrolē cilvēku apziņu, bet pasaule nezin, kurš konkrēti un kā pārvalda cilvēkus. Par nožēlu pārvaldītājiem, telepātiskās spējas nevar nodot mantojumā. Tādēļ valdošā kasta nevar būt noslēgta; tai ir nepieciešama pastāvīga jaunu cilvēku pieplūde. Taču- kā var vervēt ļaudis šai grupai, ja ļaudis nezin par tās eksistenci un bieži pat nenojauš, ka viņos pašos ir šīs spējas, kas atver durvis uz šo elitāro klubu? Romānā valdošās kastas reprodukcija tiek aprakstīta šādi: iestājeksāmenu laikā universitātē aizslēgtā istabā netālu no galvenās ieejas sēdēja spēcīgs telepāts un vairākumam nedzirdami nepārtraukti raidīja vienu un to pašu paziņojumu : “Kas mani dzird, ienāciet istabā numur tādā...Kas mani dzird, ienāciet istabā numur tādā...”. Tie nedaudzie abiturienti, kuriem bija tieksme uz telepātiju, uztvēra šo balsi, un, ja viņi neatmeta no sevis jauno pieredzi, nosaucot to par “halucināciju”, gāja uz nosaukto istabu. Jautājums par viņu iestāšanos universitātē un par viņu turpmāko karjeru līdz ar to atrisinājās nu jau pilnīgi noteikti. Pārējie eksāmeni jau tika noturēti vairāk formas pēc.

      Kaut ko līdzīgu var teikt arī par Baznīcu. Baznīca - tā ir cilvēku kopiena, kuri ir sadzirdējuši Kristus aicinājumu un atsaukušies uz to. Ja cilvēks šo aicinājumu nav sajutis sevī, tad viņš arī nevar kļūt par kristieti. Un tādēļ nevar būt instrukcijas par tēmu “Kļūsti par kristieti”. Tā kā tiek runāts par Kristus aicinājumu, bet ne misionāra aicinājumu, tad nevar būt arī instrukcijas par tēmu “Kā padarīt tuvāko par Kristieti”. Misionārs var aicināt uz dievnamu, var piedāvāt palasīt Evaņģēliju, bet viņš nevar garantēt, ka cilvēks kaut ko sajutīs. Pat blakus Kristum bija ļaudis, kuri klausījās Viņā, redzēja Viņu un pat redzēja Viņa brīnumus, bet savās sirdīs neko nejuta.

     Otrkārt, jautājums par to, ko nozīmē “būt kristietim” paredz arī pārdomas par to, kādēļ Kristus tieši mūs ir pasaucis. Ko tieši Kristus vēlas mums nodot pēc tam, kad mēs atsauksimies. Pārdomas par šo tēmu teoloģijā tiek sauktas par “objektīvo soterioloģiju” (“soterioloģija”- mācība par glābšanu). Tas ir stāsts par to, ko izdarīja Kristus “mūsu - cilvēku, un mūsu glābšanas labā”, un ko tieši Viņš nodod mums.

     Treškārt, pārdomas par to, ko nozīmē “būt kristietim” paredz tā izpratni, ko jādara pašam cilvēkam, lai kļūtu spējīgs saņemt šīs dāvanas un tās neizkaisītu. Tas ir tas, ko var saukt par “subjektīvo soterioloģiju”. Tajā tiek izskaidrota tā cilvēka personiskā piepūle, kas dara par iespējamu katram apgūt to dāvanu, ko Kristus ir atnesis visai cilvēcei.

     Atšķirības atbildēs uz šiem jautājumiem (“Ko Kristus ir izdarījis mums?” un “Kas mums jādara Kristus dēļ?”) arī ir tās atšķirības, kas ir dzemdinājušas visu kristīgo konfesiju daudzveidību.

      Tādēļ dažādu kristietības strāvojumu savstarpējai salīdzināšanai jāskar šīs problēmas. Protestantiem tikai liekas, ka viņu atšķirība no pareizticības ir tikai rituālos: attieksmē pret ikonām, kristīšanas veids, lūgšanas svētajiem... Vairākums protestantu, liekas, pat nenojauš, cik daudz dziļākas ir mūsu atšķirības.

      Ja iepriekš mūsu intonācija sarunās ar protestantiem bija vairāk apoloģētiska un pareizticību aizsargājoša, tad tagad runāsim par to kas pašā protestantismā ir nepārdomāts, neloģisks un virspusējs, skatoties uz to no pareizticīgās tradīcijas skatupunkta. ²³²

       “Subjektīvās soterioloģijas” jautājumus es neskaršu. Šim terminam ir sinonīms. Tas ir vārds askēze. Askēze runā par to, kas un kā cilvēkam jāmaina sevī, lai darītu sevi Kristus darbībai pieejamu. Lai dziļi runātu par askēzi, nepieciešama personiska praktiska piedalīšanās pieredze askēzes darbībā. Pie tam ieteicams būt mūkam un pat garīdzniekam (lai būtu iespēja runāt, nebalstoties tikai uz savu pieredzi, bet arī uz citu cilvēku pieredzi, kuru dvēseļu ceļi atklājas garīdznieka priekšā). Tā kā es neesmu ne mūks, ne garīdznieks un ne askēts, tādēļ arī nejūtu tiesības runāt par askēzi.

        Bet ir “objektīvās soterioloģijas” jautājumi. Ja reliģiju dzīvi izteiktu tikai cilvēku darbības un centieni (tas ir rituāli un askēzes vingrinājumi), tad varētu atzīt reliģiju ekumenisku vienlīdzību. Bet tiešām, vai nav vienalga: vai ļaudis savu sajūsmu par dabu izsaka pantos, kas uzrakstīti heksametrā vai jambā, bil-ēs, kas izpildītas simbolisma vai impresonisma stilā, vokālā vai instrumentālā

mūzikā… Smalkākā un savdabīgākā Japānas un Ķīnas māksla taču netiek eiro-piešu uztverta kā kaut kas tāds, kas “cīnās pretī” lielajai eiropiešu meistaru mākslai. Ķīnas vāzes mūsu muzejos nav ierobežojušas Rafaela gleznas. Analoģiski varētu teikt, ka arī dažādās reliģijās dažādos savos rituālos izsaka cilvēka labvēlību augstākā Noslēpuma priekšā- un šajā daudzējādībā nav nekā noziedzīga vai necienīga. Askēzes paņēmieni jūtu, miesas un prāta disciplinēšanai ir diezgan līdzīgi dažādās reliģijās. Cik daudz ir runāts par apziņas koncentrācijas ceļiem, ko piedāvā budismā un pareizticīgajā isihasmā…

     Jā, ja reliģija būtu tikai cilvēka darbība, tā vienkārši būtu cilvēces kultūras daļa, bet kultūras tiesības uz daudzveidību nav apstrīdāmas. Tādēļ nereliģiski ļaudis, kuri reliģisko tematiku uztver sev pieejamā perspektīvā, saka, ka reliģiju strīdi savā starpā ir “analfabētisms” un “nekulturālisms”. Muzeja apmeklētājs vismazāk vēlas redzēt ikonu rakstītāju strīdu ar renesanses skolas pārstāvjiem. Pats gan viņš ir gatavs visur ievērot un kā pienākas novērtēt skaistumu, izsmalcinatību un “redzējuma svaigumu”. Un ja kāda “lietiņa”  izpildīta patiesi un ar gaumi- tad kādēļ gan noliegt tiesības pastāvēt šim radošajam produktam  kultūras pasaulē?

      Bet reliģija ir kaut kas vairāk, kā kultūra, jo reliģija nav vienkārši cilvēku darbība. Reliģija- tā ir savstarpēja saikne, dialogs, tajā ir kaut kas, ko Cita puse pati pavēsta par sevi. Dievs nav vienkārši Noslēpums. Viņš iziet no Savas nesasniedzamības, pietuvojas cilvēkiem, runā uz mums un darbojas “mūsu vidū”. Un tieši ar šo, ne cilvēku, ne-subjektīvo reliģijas pusi ir saistīts pats galvenais reliģiju pasaulē. Pats galvenais un pats bīstamākais: bet varbūt tu nesadzirdēsi šo Dieva aicinājumu? Varbūt paiesi garām tev pasniegtai rokai?

      Cilvēki var izgatavot jebkādus traukus. Cilvēku piedāvātās formas var būt jebkādas. Bet trauku piepildīšana var būt dažāda: vienā- tukšums; otrā- rūgtena eļļa; trešā- saskābis vīns, ceturtā- ūdens, bet kaut kur- visdārgākais Dzīvības Nektārs.

      Ja reliģijas veidotos tikai no apakšas, tad tās būtu vienlīdzīgas un vienotas. Bet pašā būtībā reliģija veidojas no augšas. Un šeit nākas uzdot jautājumu: kur Dievs visvairāk pietuvojās cilvēkiem, kur un kā Viņš mums deva visvairāk? Tieši tādēļ, ka Dievs ir nesasniedzams Noslēpums, šis jautājums ir tik svarīgs. Ja mēs paši nevaram izstrādāt patiesas zināšanas par Viņu- tas nozīmē, ka mums jāieklausās Viņa pašatklāsmē. Kur tad šis Vārds skanēja visskaidrāk un vispilnīgāk? Un vai viņš tikai skanēja, vai varbūt arī darbojās un kaut ko izmainīja un izdarīja cilvēku siržu iekšienē?²³³

     Tādēļ arī nav iespējama “reliģiju samierināšana”. Baseinā strīds starp dažādu peldēšanas stilu piekritējiem izskatītos muļķīgi. Bet vai būs muļķīga cilvēku neatlaidība, kas aicina “Titānika” pasažierus tikt ārā no ūdens un uzkāpt uz tikko kā pienākušā glābšanas kuģa klāja? Ja kāds gribēs pārliecināt cietušos, ka peldēt uz glābšanas kuģi nevajag, tādēļ ka cietušajiem ir “tāda karma”, vai tad ar tādu cilvēku var diskutēt?²³⁴

      Ja kāds teiks, ka atpeldējušais kuģis ir mirāža, ilūzija, un ka ir tikai okeāns, kurā tad arī mums ir pienācis laiks izkust- vai tad varēs viņam iebilst?

      Ja patiesi Dievs atnāca pie cilvēkiem Kristū- vai tādā gadījumā ir vienalga: atnākt pie Kristus, Viņu ignorēt vai sist Viņu krustā?

      Tātad, reliģiju fundamentālā atšķirība nav rituālos, ne tajā, ko ļaudis dara Dievišķībai. Galvenā atšķirība ir saistībā ar pavisam citu jautājumu: vai Dievišķība veic kaut kādas darbības attiecībā uz ļaudīm, kādas ir šīs darbības un kādi ir to mērķi.

       Tas arī ir “objektīvās soterioloģijas” darbības lauks. Šeit ir divi pamatjautājumi. Pirmais- ko Kristus ir izdarījis mūsu labā Savas zemes dzīves laikā. Un otrs- kāda ir Kristus darbība turpmākajā cilvēces vēsturē. Tieši pēdējam jautājumam tad arī ir veltīta šī grāmata.

     Ko Kristus ir atstājis pēc Savas Debesbraukšanas? Ar diezgan rupju vienkāršojumu var teikt, ka pēc protestantu uzskatiem Kristus pēc Sevis ļaudīm ir atstājis Bībeli. Pēc katoļu sajūtas- Viņš ir atstājis pasaulei Savu vietvaldi- Pāvestu. Saskaņā ar pareizticīgo pieredzi- Viņš atstāja Pats Sevi.

     Vai Kristus darbība ir ierobežota ar Bībeli? Vai mēs varam apgalvot, ka Viņš turpina darboties vēsturē? Ja jā- tad kā? Tieši šie jautājumi rodas tikko kā mēs aizdomājamies par slaveno teoloģisko diskusiju, kas sakās vēl pustūkstošgadi atpakaļ starp protestantiem un katoļiem. Tā ir diskusija par Rakstu  un Tradīcijas savstarpējām attiecībām.

      Protestanti apgalvoja un apgalvo, ka ticības mācības avots ir tikai viens- Raksti. Baznīcas cilvēku tik iecienītie svēto tēvu darbi, Koncilu darbi, baznīcas vēstures liecības nevar tikt ņemtas vērā risinot dzīves un teoloģiskos jautājumus. Tikai Raksti. Sola Scriptura. “Ticīgais pat nevar spriest, kas viņam ir prioritārāks- Raksti vai tradīcija? Viņam vienīgais Dievizziņas autoritārais avots ir tikai Svētie Raksti”, -tāda bija protestantu recenzenta reakcija uz manas grāmatas pirmo izdevumu (Владимир Солодовников. Самообличающая претензия, или сказ про то, как один диакон Библию «дополнял» // Право славить Бога Спб., 2001.).

       Pareizticīgie ir pārliecināti, ka Evaņģēlijā netika iekļauts viss tas, ko Kristus paziņoja cilvēkiem. Ir Svētais Mantojums, ir mutiski baznīcas vēstījumi. Par ko tie runā? Kā pret tiem izturēties? Un varbūt eksistēja kāds “slēpts mantojums” patiesi garīgiem kristiešiem, kas nebija fiksēts vispārēji pieejamās kanoniskās Bībeles grāmatās? Ko tieši Kristus nodeva ļaudīm tādu, kas nebija iekļauts bibliskajās lappusēs?

     Vispirms- par to, Kurš tieši bija kristīgā Mantojuma sākums. Par Kristu.

Kristus pats Sevi neuztvēra kā Skolotāju. Tāds Skolotājs, kurš ļaudīm atstāj kādu “Mācību”, ko var izplatīt pa pasauli un pa gadsimtiem. Viņš ne tik daudz “māca”, cik “glābj”. Un visi Viņa vārdi ir saistīti ar to, kā tieši šis “glābšanas” notikums ir saistīts ar Viņa personiskās Dzīves noslēpumu.

      Viss, kas ir jauns Kristus mācībā, ir saistīts tikai ar Viņa Personas Būtības noslēpumu. Vienīgais Dievs bija jau praviešu pasludināts, un monoteisms jau sen bija nodibināts. Vai par Dieva un cilvēka attiecībām var pateikt ar vārdiem, vēl augstākiem, kā to izdarīja pravietis Miha: “Tev, cilvēk, ir sacīts, kas ir labs un ko Tas Kungs no tevis prasa, proti - darīt taisnību, mīlēt žēlastību un pazemīgi staigāt sava Dieva priekšā” (Mihas. 6,8)? Jēzus morālajā sprediķī praktiski jebkuram tā atzinumam var norādīt “paralēlu vietu” Vecās Derības grāmatās. Viņš piešķir tiem aforistiskumu, pavada ar apbrīnojamiem un pārsteidzošiem piemēriem un līdzībām, bet Viņa morālajā mācībā nav nekā tāda, kas nebūtu Likumā un Praviešos.

     Ja mēs uzmanīgi izlasīsim Evaņģēliju, tad redzēsim, ka Kristus sprediķa galvenais priekšmets nav žēlsirdības, mīlestības vai grēku nožēlas aicinājumi. Kristus sprediķa galvenais priekšmets ir Viņš Pats. “Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība” (Jņ. 14,6), "Jūsu sirdis lai neizbīstas! Ticiet Dievam un ticiet Man” (Jņ. 14,1). “Es Esmu pasaules gaisma” (Jņ. 8,12). “Es Esmu dzīvības maize” (Jņ. 6,35). “Neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani” (Jņ. 14,6). “Pētiet Rakstus: tie ir, kas dod liecību par Mani” (Jņ. 5,39). 

      Kādu vietu no senajiem rakstiem Jēzus izvēlas sprediķim sinagogā?- Ne praviešu aicinājumus uz mīlestību un tikumību. “Dieva Tā Kunga Gars ir pār mani, jo Tas Kungs mani svaidījis sludināt nelaimīgajiem prieka vēsti” (Jesajas. 61,1).

       Lūk, pati strīdīgākā vieta Evaņģēlijā: “Kas tēvu vai māti vairāk mīl nekā Mani, tas Manis nav vērts, un, kas dēlu vai meitu vairāk mīl nekā Mani, tas Manis nav vērts. Un, kas savu krustu neuzņemas un Man neseko, tas Manis nav vērts” (Mat. 10,37-38)²³⁵. Šeit nav teikts- “patiesības labad” vai “Mūžības labad” vai “Ceļa labad”. “Manis dēļ”.

       Un tā nebūt nav ierindas attieksme starp skolotāju un skolnieku. Neviens skolotājs tik tendenciozi viscaur nav pretendējis uz varu pār savu mācekļu dvēselēm un likteņiem: “Kas savu dvēseli manto, tas to zaudēs, bet, kas savu dvēseli zaudē Manis dēļ, tas to iemantos” (Mat. 10,39).

      Pat Pastarajā tiesā sadale notiek pēc cilvēku attieksmes pret Kristu, bet ne vienkārši pēc Likuma ievērošanas pakāpes. “Ko man izdarīja...”- Man, bet ne Dievam. Un tiesnesis- tas ir Kristus. Pēc attieksmes pret Viņu notiek sadale. Viņš nesaka: “Jūs bijāt žēlsirdīgi un tādēļ svētīgi”, bet- “Es biju izsalcis un jūs Man devāt ēst”.

     Lai attaisnotos Tiesā, būs nepieciešama ne tikai iekšēja, bet arī ārēja, publiska griešanās pie Jēzus. Bez šīs saiknes ar Jēzu redzamības glābšana nav iespējama: “Tad nu ikvienu, kas Mani apliecinās cilvēku priekšā, to arī Es apliecināšu Sava Tēva priekšā, kas ir debesīs; bet, kas Mani aizliegs cilvēku priekšā, to Es arīdzan aizliegšu Sava Tēva priekšā, kas ir debesīs” (Mat. 10,32-33).

    Kristus apliecināšana ļaužu priekšā var būt bīstama. Un briesmas draudēs ne par mīlestības un grēku nožēlas sludināšanu, bet par sprediķi par Pašu Kristu. “Svētīgi jūs esat, ja jūs lamā un vajā un ar meliem par jums runā visu ļaunu Manis dēļ” (Mat. 5,11). “un jūs vedīs Manis dēļ valdnieku un ķēniņu priekšā” (Mat. 10,18). “Un jūs būsit visu ienīsti Mana Vārda dēļ. Bet, kas pastāv līdz galam, tas taps izglābts” (Mat. 10,22).

     Un pretējais: “Un, kas uzņem tādu bērnu Manā Vārdā, tas uzņem Mani” (Mat. 18,5). Šeit nav teikts “Tēva vārdā” vai “Dieva dēļ”. Tāpat Savu klātbūtni un palīdzību Kristus apsola tiem, kuri pulcēsies ne “Lielā Neiepazīstamā” vārdā, bet Viņa vārdā: “Jo, kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū” (Mat. 18,20). 

    Vēl vairāk, Pestītājs skaidri norāda, ka tieši tajā arī ir reliģiskās dzīves novitāte, ko ir atnesis Viņš: “Līdz šim jūs neko neesat lūguši Manā Vārdā; lūdziet, tad jūs dabūsit, ka jūsu prieks būs pilnīgs” (Jņ. 16,24).

    Un Bībeles pēdējā frāzē atskan aicinājums: “Nāc, Kungs Jēzu!” Ne “Atnāc Patiesība” un ne “Apgaismo mūs, Gars!”, bet – “Nāc, Jēzu”.

      Kristus jautā mācekļiem ne par to, kāds ir ļaužu viedoklis par Viņa sprediķiem, bet par to- “par ko ļaudis Mani uzskata?” Šeit būtība nav sistēmas, mācības pieņemšanā, bet Personības pieņemšanā. Kristus Evaņģēlijs atklāj sevi kā Evaņģēlijs par Kristu, tas nes Vēsti par Personību, bet ne par koncepciju. Tagadējās filozofijas terminos var teikt, ka Evaņģēlijs- ir personālisma, bet ne konceptuālisma vārds. Kristus neizdarīja neko tādu, par ko varētu runāt, atšķirot un atdalot to no Viņa Es.

     Citu reliģiju dibinātāji neuzstājās kā ticības priekšmeti, bet kā tās starp-nieki. Ne Budas, ne Muhameda, ne Mozus personības bija īsts jaunas ticības saturs, bet to mācība. Katrā gadījumā varēja atdalīt viņu mācību no viņiem pašiem. Bet- “Un svētīgs ir, kas pie Manis neapgrēcinās." (Mat. 11,6).

      Tas Kristus vissvarīgākais bauslis, ko Viņš pats nosauca par “jauno”, arī runā par Viņu Pašu: “Es jums dodu jaunu bausli, ka mīlat viens otru, kā Es mīlēju jūs”. Kā Viņš mīlēja mūs- mēs zinām: līdz krustam.

     Ir vēl viens principiāls šī baušļa skaidrojums. Izrādās, kristieša atšķirības pazīme- nav mīlestība pret tiem, kuri viņu mīl, (“jo vai ne tā dara pagāni?”), bet mīlestība pret ienaidniekiem. Bet vai var mīlēt ienaidnieku? Ienaidnieks- tas ir cilvēks, kuru es, maigi sakot, nemīlu. Vai es spēšu viņu mīlēt pēc kāda pavēles? Ja guru vai sludinātājs teiks savai draudzei: rīt no astoņiem rītā sākat mīlēt jūsu ienaidniekus- vai tiešām tieši mīlestības jūtas varēs atrast viņa mācekļu sirdīs desmit minūtes pāri astoņiem? Meditācija un gribas un jūtu treniņi var iemācīt vienaldzīgi, bez afektiem attiekties pret nedraugiem. Bet priecāties par viņu veiksmēm kā savām, cilvēkam nav iespējams. Pat cita bēdas ir vieglāk dalīt ar viņu. Bet svešā prieku līdzdalīt nav iespējams... Ja es kādu mīlu, jebkura vēsts par viņu mani iepriecina, par katru domu par drīzu tikšanos ar mīļoto cilvēku es priecājos... Sieva priecājas par vīra panākumiem darbā. Vai viņa spēs ar tādu pašu prieku saņemt vēsti par dienesta paaugstinājumu tam, kuru viņa uzskata par savu ienaidnieku? Pirmo brīnumu Kristus veica kāzās. Runājot par to, ka Pestītājs paņēma uz Sevi mūsu ciešanas, mēs bieži aizmirstam, ka Viņš bija solidārs ar ļaudīm arī mūsu priekos...

      Tad ko, ja bauslis par mīlestību pret ienaidniekiem mums nav aptverams- kādēļ tad Kristus mums to dod? Vai viņš slikti zin cilvēka dabu? Vai viņš vienkārši grib mūs visus pazudināt ar Savu rigorismu? Jo, kā apstiprina apustulis, kas pārkāpj vienu bausli, ir vainīgs visa likuma iznīcināšanā. Ja es pārkāpu likuma vienu paragrāfu, (piemēram, nodarbojos ar izspiešanu)- tiesā man nepalīdzēs atsauce uz to, ka es nekad neesmu nodarbojies ar zirgu zagšanu. Ja es neizpildu bausli par mīlestību pret ienaidniekiem, kāds man labums no īpašuma izdalīšanas, kalnu pārcelšanas un pat ķermeņa atdošanas sadedzināšanai? Es esmu nolemts. Un nolemts es esmu tādēļ, ka Vecā Derība izrādījās vairāk žēlsirdīga pret mani, kā Jaunā Derība, kas piedāvā tādu “jauno bausli”, kas pakļāva savai tiesai jau ne tikai likumam pakļautos jūdus, bet arī visu cilvēci.

     Kā gan man to izpildīt, vai es sevī atradīšu spēkus paklausībai Skolotājam? Nē. Bet- “Cilvēkiem tas nav iespējams, Dievam gan ir iespējams... Esiet Manā mīlestībā...Esiet manī , un Es- jūsos”. Zinot, ka mīlēt ienaidniekus ar cilvēka spēkiem nav iespējams, Pestītājs savieno ar Sevi uzticamos, kā zari savienojas ar stumbru, lai tajos atklātos un darbotos- Viņa mīlestība. “Dievs ir mīlestība...Nāciet pie manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi”...”Likums lika to, ko nedeva. Svētība dod to, ko pieprasa” (Паскаль Б. Мысли о религии. М. , 1905. lpp. 265.)

     Tātad, šis Kristus bauslis nav iedomājams bez Viņa piedalīšanās Noslēpumā. Evaņģēlija morāli nevar atdalīt no tā mistikas. Kristus mācība nav atraujama no baznīcas kristoloģijas. Tikai tieša savienošanās ar Kristu, burtiski- pievienošanās Viņam, dara par iespējamu izpildīt Viņa jaunos baušļus.

    Parasti ētiska un reliģiska sistēma ir ceļš, pa kuru ejot cilvēki nonāk pie noteikta mērķa. Kristus sāk tieši ar šo mērķi. Viņš runā par dzīvi, kas iziet no Dieva pie mums, bet ne par mūsu centieniem, kas var mūs uznest pie Dieva. Kam citi strādā, to Viņš dod. Citi skolotāji sāk ar prasību, Šis- ar Dāvanu: “Jūs ir sasniegusi Debesu Valstība”. Bet tieši tādēļ Kalna svētruna nepasludina ne jaunu morāli un ne jaunu likumu. Viņa pavēsta iestāšanos kaut kādā pilnīgi jaunā dzīves līmenī. Kalna svētruna ne tik daudz izklāsta jaunu morāles sistēmu, cik atklāj jaunu lietu stāvokli. Ļaudīm tiek dota dāvana. Un tiek teikts, kādos apstākļos viņi to var neizsviest. Svētība nav balva par varoņdar-bu. Debesu Valstība neseko pēc garīgas nabadzības, bet izšķīst viņā. Saite starp stāvokli un apsolījumu ir Pats Kristus, bet ne cilvēka pūles vai likums.

     Jau Vecajā Derībā pilnīgi skaidri tika sludināts, ka tikai Dieva ienākšana cilvēka sirdī var piespiest viņu aizmirst visas iepriekšējās nelaimes: “Tu, Dievs, atspirdzināji nelaimīgos ar Saviem labumiem” (Ps. 67,11). Dievam ir tikai divas atrašanās vietas: “Es dzīvoju augšā un svētnīcā un pie tiem, kam sagrauzts un pazemīgs gars, lai atdzīvinātu garu pazemotiem un spirdzinātu sirdi sagrauztiem” (Jes. 57,15). Un tomēr viena lieta- mierinošs Gara svaidījums, kas ir sajūtams “salauztas” sirds dziļumos, un cits- mesiānisks laiks, kad pasaule kļūst neatraujama no Dieva...Tādēļ “svētīgi nabagie”: Debesu Valstība jau ir viņu. Ne “būs jūsu”, bet – “ir jūsu”. Ne tādēļ, ka jūs to esat atraduši vai nopelnījuši, bet tādēļ, ka Viņa pati ir aktīva, Viņa pati jūs atrada un sasniedza.

    Un cits evaņģēliskais pants, kurā parasti redz Evaņģēlija kvintesenci, tāpat runā ne tik daudz par labām attiecībām starp ļaudīm, cik par nepieciešamību atzīt Kristu: “Pēc tā visi zinās, ka jūs esat mani mācekļi, ja jūsu starpā būs mīlestība”. Tad kāda tad ir pirmā kristietības pazīme? -Nē, ne “būt mīlestībai”, bet “būt Manam māceklim”. “Pēc tā visi uzzinās, ka jūs esat studenti, ka jums ir studentu apliecība”. Kas šeit ir jūsu galvenais atribūts- studentu apliecība vai pats studēšanas fakts? Citiem vissvarīgāk ir saprast, ka jūs esat Mani! Un, lūk, jums- Mans zīmogs. Es jūs esmu izredzējis. Mans Gars ir uz jums. Lai Mana mīlestība ir jūsos.  

     Tātad, Kungs miesā atnācis, vispirms no mums prasīja, lai mēs pazītu Viņu, un to mums mācīja, un pie tā nekavējoši piesaistīja; pat vairāk: šīs sajūtas dēļ Viņš atnāca un tādēļ Viņš visu darīja: “Tāpēc Es esmu dzimis un pasaulē nācis, lai apliecinātu patiesību” (Jņ. 18,37). Bet tā kā Patiesība bija Viņš Pats, tad gandrīz nepateica: “Es parādīšu Sevi Pašu” (svētais Nikolajs Kasavila), (Cit. Черемухин П. А. Учение о Домостроительстве спасения в византийском богословии (епископ Николай Мефонский, митрополит Николай Кавасила и Никита Акоминат). // Богословские труды. М. , 1964, №3. lpp. 168.) Galvenais Jēzus darbs nebija Viņa vārds, bet Viņa esamība: Esamība ar ļaudīm; esamība uz krusta.

     Kristus mācekļi- apustuļi- savās svētrunās nepārstāsta “Kristus mācību”. Izejot sludināt par Kristu, viņi nepārstāsta Kalna svētrunu. Atsauču uz Kalna svētrunu nav  arī  Pētera runā  Vasarsvētku dienā, tāpat Stefana svētrunā viņa mocekļa nāves dienā. Apustuļi vispār nelieto tradicionālo skolnieku formulējumu: “Kā mācīja Skolotājs”.

    Vēl vairāk, pat par Kristus dzīvi apustuļi runā ļoti skopi. Lieldienu gaisma viņiem ir tik spilgta, ka viņu skatījums nesniedzas desmitgades atpakaļ, kas bija pirms gājiena uz Golgātu. Un pat par Kristus Augšāmcelšanās notikumu Apustuļi sludina ne kā par Viņa dzīves faktu, bet kā par notikumu to dzīvēs, kuri pieņēma Lieldienu labo ziņu, jo “jūsos mājo Tā Gars, kas Jēzu uzmodinājis no miroņiem” (Rom. 8,11); “Ja arī mēs Kristu esam pazinuši pēc miesas, tomēr tagad vairs nepazīstam” (2. Kor.5,16).

    Apustuļi runā par vienu: Viņš mira par mūsu grēkiem un augšāmcēlās, un Viņā Augšāmcelšanās ir mūsu dzīves cerība. Nekad neatsaucoties uz Kristus mācību, apustuļi runā par Kristus faktu un Viņa Upuri, un par Viņa iedarbību uz cilvēku. Kristieši netic kristietībai, bet Kristum. Apustuļi sludina ne Kristu Mācītāju, bet Kristu Krustā sisto- morālistiem kārdinājums un teosofiem neprāts.

     Mēs varam iedomāties, ka visi evaņģēlisti būtu nogalināti kopā ar ap. Stefanu. Pat mūsu Jaunajā Derībā pusi no grāmatām ir uzrakstījis ap. Pāvils. Veiksim domās eksperimentu. Iedomāsimies, ka visi 12 apustuļi ir miruši. Tuvu Kristus dzīves un sludināšanas liecinieku nav. Bet augšāmcēlušais Kristus parādās Saulam un dara viņu par Savu vienīgo apustuli. Pāvils pēc tam uzraksta visu Jauno Derību. Kas mēs tad būtu? Kristieši vai pāvilieši? Vai šajā gadījuma Pāvils varēja saukties par Glābēju? Pāvils, it kā paredzot šādu situāciju, atbild diezgan asi: kāpēc  “pie jums visur dzird runājam: “Es turos pie Pāvila”, “Es pie Apolla”, “Es pie Kēfas”, “Es pie Kristus”? Vai tad Pāvils ir par jums krustā sists?” (2. Kor. 1,12-13).

       Šo apustuļu koncentrēšanos uz paša Kristus noslēpumu ir mantojusi arī senā Baznīca. 1. tūkstošgades teoloģijas pamattēma- nav disputs par “Kristus mācību”, bet strīdi par Kristus fenomenu: Kas pie mums ir atnācis?

     Un senā Baznīca savās Liturģijās pateicas Kristum pavisam ne par to, par ko ir gatavas Viņam izrādīt cieņu mūsdienu ētikas vēstures mācību grāmatas. Senajās lūgšanās mēs nesastapsim tādus slavinājumus kā: “Pateicamies Tev par likumu, Kuru Tu mums atgādināji”? “Pateicamies Tev par svētrunām un skaistajām līdzībām, par gudrību un pamācībām”? “Pateicamies Tev par vispārcilvēciskajām morālajām un garīgajām vērtī-

bām, ko Tu mums sludināji”.

     Lūk, piemēram, “Apustuļu lēmumi”- piemineklis, kas nāk no II gadsimta: “Pateicamies, mūsu Tēvs, par dzīvi, ko Tu mums atklāji ar Jēzu, Tavu pusaudzi, par Tavu Pusaudzi, Kuru arī sūtīji mūsu glābšanai kā cilvēku, Kuram atradi par vajadzīgu ciest un nomirt. Vēl pateicamies, Mūsu Tēvs, Par Jēzus Kristus godīgajam asinīm, kas ir izlietas par mums un par godīgo miesu, kuru mēs uzskatām tēlu vietā, ka Viņš noteica  mums pasludināt Viņa nāvi” (Cit. Успенский Н. Анафора. //Богос-ловские труды. М., 1975, №13. lpp. 58.).

     Lūk, svētā Hipolīta “Apustuļu vēstījums”: “Mēs pateicamies Tev, Dievs, caur Tavu mīļoto Pusaudzi Jēzu Kristu, kuru Tu pēdējos laikos mums sūtīji kā Pestītāju, Izpircēju un Savas gribas Paudēju, Kurš ir Tavs Vārds, neatdalāms no Tevis, Kurš visu ir radījis pēc Tavas vēlēšanās, Kuru Tu sūtīji no debesīm Jaunavas miesā. Izpildot Tavu gribu, Viņš izstiepa rokas, lai atbrīvotu no ciešanām tos, kas Tev tic...Un, atceroties Viņa nāvi un augšāmcelšanos, Tev pienesam maizi un biķeri, pateicoties par to, ka pagodināji mūs stāties Tavā priekšā un kalpot Tev” (Св. Ипполит Римский. Апостольское предание. // Богословские труды. М. , 1970, №5. lpp. 284.).

      Un visās turpmākajās Liturģijās- līdz pat svētā Jāņa Zeltamutes Liturģijai- kas tiek svinētas mūsu dievnamos līdz šodienai, pateicība tiek sūtīta par Dieva Dēla Krusta Upuri, bet ne par svētrunu gudrību.

       Un, veicot citu lielu Baznīcas Sakramentu- Kristības, mēs iegūstam līdzīgu liecību. Kad Baznīca uzsāka savu briesmīgāko cīņu, pretošanos tumsības spēkiem aci pret aci, viņa sauca palīgā savu Kungu. Bet, atkal, Kādu tā Viņu redzēja tajā minūtē? Līdz mums ir nonākušas seno eksorcistu lūgšanas. Savas ontoloģiskās nopietnības dēļ tās tūkstošgadu laikā gandrīz nav mainījušās. Sākot Kristību sakramentu, garīdznieks lasa unikālu lūgšanu- vienīgo baznīcas lūgšanu, kas vērsta ne pie Dieva, bet sātana. Viņš pavēl pretestības garam atstāt jauno kristieti un vairāk no šī brīža viņam, kurš ir kļuvis Kristus Miesas loceklis, nepieskarties. Tad ar kādu Dievu garīdznieks nobur velnu?- “Tev, velns, aizliedz Kungs, kurš ir atnācis pasaulē, iemājojis cilvēkos, lai sagrautu tavu moceklību un cilvēkus atbrīvotu, jo uz koka pretojošos spēkus uzvarēja, nāvi ar nāvi iznīcināja un likvidēja to, kam bija nāves valstība, citiem vārdiem sakot, tev ir beigas, velns...” Un nezin kāpēc šeit nav aicinājuma: “Baidies Skolotāja, kurš mums ir pavēlējis nepretoties ļaunumam ar spēku”...

     Tātad, kristietība- tā ir cilvēku kopums, kuri ne tik daudz ir pārsteigti ar kādu līdzību vai kādu augstu morālu Kristus prasību, bet cilvēku kopums, kuri ir sajutuši Golgātas noslēpumu. Tādēļ Baznīca tik mierīgi izturas pret “biblisko kritiku”, kas atklāj bibliskajās grāmatās iespraudumus, pārrakstīšanās vai izkropļojumus. Bībeles teksta kritika var būt bīstama kristietībai tikai tajā gadījumā, ja kristietību uztvert islāma manierē- kā “grāmatas reliģiju”. XIX gadsimta “bībeles kritika” bija spējīga radīt antibaznīcas triumfu tikai pārnesot uz kristietību kritērijus, kas ir svarīgi islāmā un, konkrēti, jūdaismā. Bet pat Senā Izraēļa reliģija netika būvēta ne tik daudz uz kādu iedvestu mācību no Augšas, cik uz Derības vēsturisko notikumu. Kristietība vēl vairāk – tā nav ticība grāmatai, kas nokritusi no debesīm, Bet Personībai, tam, ko viņa teica, darīja, pārcieta.

     Baznīcai ne tik svarīgs ir Dibinātāja vārdu pārstāsta īstums, cik Viņa dzīve, kuru viltot nav iespējams. Lai arī cik nebūtu ieviesušies iespraudumu, izlaidumu vai defektu kristietības rakstiskajos avotos, tai tas nav nāvējoši, jo tā neveidojas uz grāmatas, bet uz Krusta pamata²³⁶.

    Vai tā Baznīca izmainīja “Kristus mācību”, pārnesot visu savu uzmanību un cerības no “Kristus baušļiem” uz pašu Pestītāja personību un Viņa Esamības Noslēpumu? Protestantu liberālais teologs A. Harnaks uzskata, ka- jā, izmainīja. Apstiprinot savu ideju par to, ka Kristus svētrunās svarīgāka par Kristus Personību ir ētika, viņš min Jēzus kristoloģiju: “Ja jūs Mani mīlat, pildiet Manus baušļus”, un no tā izdara secinājumu: “Darīt kristoloģiju par Evaņģēlija pamatjautājumu ir izkropļojums, par to skaidri runā Jēzus Kristus svētruna, kas savās pamatnostādnēs ir ļoti vienkārša un katru tieši noliek Dieva priekšā” (Гарнак А. Сущность христианства. М. , 1907. lpp. 168.). Bet taču- Mani mīliet un baušļi arī ir Mani...

    Vēsturiskās kristietības kristocentrisms, kas tik acīmredzami atšķiras no mazreliģiozu cilvēku Evaņģēlija morālistiskas izlasīšanas, nepatīk daudziem mūsu laikabiedriem. Bet, tāpat kā I gadsimtā, kristietība arī tagad ir gatava izsaukt uz sevi pagānu antipātijas ar skaidru un viennozīmīgu savas ticības apliecināšanu Vienam Kungam, Kurš ir iemiesojies, sists krustā un augšāmcēlies- “mūsu cilvēku un mūsu glābšanas dēļ”²³⁷.

      Kristus nav tikai Atklāsmes līdzeklis, caur kuru Dievs runā ar cilvēkiem. Tā kā Viņš ir Dievcilvēks, tad Viņš vēl ir arī Atklāsmes subjekts. Vēl vairāk- Viņš izrādās ir arī Atklāsmes saturs. Kristus ir Tas, Kurš iestājas saskarsmē ar cilvēku, un Tas, par ko šī saskarsme runā.

     Dievs ne tikai no tālienes mums paziņoja dažas patiesības, ko Viņš uzskatīja par nepieciešamu mūsu izglītošanai. Viņš Pats kļuva par cilvēku. Par Savu jauno, nedzirdēto tuvību ar cilvēku Viņš arī runāja katrā Savā zemes svētrunā.

      Ja eņģelis atlidotu no Debesīm un paziņotu mums kādu vēsti, tad viņa vizītes sekas pilnīgi varētu būt ievietotas šajos vārdos un to rakstiskajā fiksācijā. Tas, kurš precīzi atcerējās eņģeļa vārdus, saprata to jēgu un nodeva to savam tuvākajam, precīzi izpildīja šī Vēstneša kalpošanu. Vēstnesis ir identisks savam uzdevumam. Bet vai mēs varam teikt, ka Kristus uzdevums bija tikai vārdi, tikai kādu patiesību atskaņošana. Vai mēs varam teikt Vienpiedzimušais Dieva Dēls izpildīja to kalpošanu, kuru ne ar mazākiem panākumiem varētu izpildīt jebkurš no eņģeļiem un jebkurš no praviešiem?

    -Nē. Kristus kalpošana nav tikai Kristus vārdi. Kristus kalpošana nav identiska Viņa vārdiem, tātad, Viņa kalpošanas auglis nevar būt identisks Viņa svētrunu evaņģēliskajai fiksācijai. Ja Viņa mācība ir tikai viens no Viņa kalpošanas augļiem- tad kas ir pārējie? Un kā ļaudis var kļūt par šo augļu mantiniekiem. Kā tiek nodota mācība, kā tā tiek fiksēta un glabāta- ir saprotams. Bet- pārējais? Tas, kas Kristus kalpošanā bija pāri vārdiem, nevar tikt nodots ar vārdu palīdzību. Tātad- jābūt citam veidam kā līdzdarboties Kristus kalpošanā, bez Rakstiem.

232. Atkal atgādinu, ka šajā grāmatā ar vārdu “protestanti” tiek aptvertas vispirms tās protestantu reliģiskās grupas, kas visaktīvāk darbojas mūsdienu Krievijā- baptisti, adventisti, vasarsvētnieki un harizmātiskie strāvojumi. Jau iepriekš esmu gatavs atzīt, ka ne viss pateiktais šajās grāmatās par protestantismu var tikt attiecināts uz tādām tradicionālām protestantu kopienām kā luterāņi, anglikāņi, kalvinisti.   

233. Par to- mana grāmatā “Dāvanas un anafēmas”.

234. Mahtama Gandi, piemēram, iebilda pret slimnīcu atvēršanu uz tā pamata, ka labdarība tikai novilcina grēku izpirkšanu (Борхес Х. Л. Коллекция: Рассказы, эссе, стихотворения. —                    СПб., 1992, lpp. 522).

235. Atgādināšu, ka pēc Aleksandrijas Klementa skaidrojuma šajā Kristus vārdā runa ir par to, ka jābūt gatavam atteikties sekot sabiedriskajiem aizspriedumiem (dabiski, pat tajā gadījumā, ja šie aizspriedumi rosina vecākus audzināt dēlu pretošanās garā Evaņģēlijam

236. “Kristus brīnumi varēja būt apokrifiski vai leģendāri. Vienīgais un galvenais brīnums, pie tam pilnīgi neapstrīdami, ir Viņš pats. Izdomāt tādu Personu ir tikpat grūti un neiedomājami, un būtu brīnišķīgi, ka arī tādai Pesonai būs būt. Розанов В. Религия и культура. т. 1. М., 1990, lpp53).

237. “Precīzāku Evaņģēlija kristocentrisko vietu analīzi skat. nodaļā “Par ko sludināja Kristus” manas grāmatas “Sātanisms inteliģencei” otrajā sējumā.