Diakons Andrejs Kurajevs. No grāmatas "Protestantiem par pareizticību", devītais turpinājums

Diakons Andrejs Kurajevs. "Protestantiem par Pareizticību."

devītais turpinājums

IKONA BĪBELĒ

    Jebkuram pareizticības kritiķim jāpārdomā viens acīmredzams apstāklis: mums ir jau divi tūkstoši gadu. Divus tūkstošus gadu kristieši lasa savu Grāmatu; divus tūkstošus gadu labākie cilvēces prāti domā par to. Tāpēc nav gudri, atrodot Bībelē kādu grūti saprotamu vietu, uzreiz kliegt par “pretrunu” vai muļķību. Kristiešu teologi katrā ziņā jau senatnē vērsa uzmanību uz šo vietu un deva tai interpretāciju, kas atbilda visam bibliskajam kontekstam. Ir naivi, piemēram, domāt, ka neviens no pareizticīgajiem šo divdesmit gadsimtu laikā tā arī neaizdomājās par to, ko pagājušajā nedēļā uzzināja zēni no “Kristus Baznīcas”. Proti, izrādās, Bībelē ir bauslis “neradi sev elku”, ko it kā rupji pārkāpjot pareizticīgie ikonu rakstītāji.

        Mēs zinām par šo bausli. Pareizticīgā ikonas teoloģija sākas ar attēlojuma aizliegumu- bet tikai sākas, bet ne beidzas ar to¹²⁸... Bez otra baušļa mēs zinām arī citus bibliskos priekšnoteikumus un liecības, ko savukārt neievēro protestanti.

       Jautājums par ikonu pielūgšanas pieļaujamību vai nepieļaujamību- ir grūts. Ne tajā aspektā, ka “grūts”, bet tajā aspektā, ka sastāv no vairākām daļām. Tas sevī iekļauj astoņus pilnīgi konkrētus un atsevišķus jautājumus:

1.      Vai attēlojumi vispār ir pieļaujami?

2.     Vai ir pieļaujami svēto garīgo reāliju attēlojumi?

3.    Vai ir pieļaujams Dieva attēlojums?

4.    Vai ir pieļaujams izmantot attēlojumus misionāru mērķiem?

5.     Vai ir pieļaujams izmantot attēlojumus lūgšanā?

6.    Vai ir pieļaujams izrādīt cieņas zīmes attēlojumu priekšā?

7.     Vai var domāt, ka pielūgšana tēlu priekšā ir Dieva pieņemta?

8.    Vai attēlojumi var būt svēti un brīnumdaroši?

       Vispirms citēsim pilnu bibliskā attēlojuma aizlieguma formulējumu: “Tad nu ļoti sargieties savu dvēseļu labad, jo jūs neesat redzējuši nekādu tēlu tai dienā, kad Tas Kungs ar jums no uguns liesmām Horebā runāja, ka jūs neapgrēkojaties un nedarināt sev dieva atveidu kādā tēlā līdzīgu kādam vīrietim vai sievietei, vai arī kādam četrkājainam dzīvniekam, kas virs zemes dzīvo, vai arī kādam spārnotam putnam, kas gaisā lido, vai arī kādam dzīvniekam, kas pa zemes virsu lodā, vai arī kādai zivij, kas ūdenī zem zemes dzīvo(...). Tad nu sargieties, ka jūs neaizmirstat Tā Kunga, sava Dieva, derību(...), ka jūs sev neizveidojat nekādu elka tēlu, nekādu kaut kā atveidu” (5. Moz. 4,15-18,23).

        Šis 2. Mozus grāmatas teksts- nav nekas vairāk kā izvērsts tā skaidrojums, ko nosaka otrais bauslis: “Netaisi sev elku tēlu vai kādu atveidu nedz pēc tā, kas ir augšā debesīs, nedz pēc tā, kas ir virs zemes, nedz pēc tā, kas ir ūdenī, kas zemāks par zemi. Nezemojies to priekšā un nekalpo tiem, jo Es, Tas Kungs, esmu tavs Dievs” (2. Moz. 20,4-5).

        Kā redzam, ir aizliegts jebkāds attēlojums. Tādēļ, ja pie jums pienāks protestants un pajautās- “kā jūs uzdrīkstaties veidot ikonas, ja Bībelē tas ir aizliegts?!”,- klusā, bet stingrā balsī palūdziet viņam uzrādīt dokumentus. Palūdziet atvērt dokumentu tajā lappusītē, kur atrodas viņa fotogrāfija. Pēc tam noskaidrojiet, vai viņš ir vīrietis vai sieviete. Pēc tam atgādiniet viņam tekstu no 5. Moz. 4,16: neveido “attēlus(...), kas attēlo vīrieti vai sievieti”¹²⁹.

         Tātad, ja izprastu šo tekstu ar protestantu burtiskumu, tad viņi paši izrādīsies šī bibliskā noteikuma pārkāpēji.

          Nomierināt viņus var  tikai  norādot uz to, ka Pats Dievs bija Sava baušļa rigorisma “pārkāpējs”. Viņš teica, ka nevar veidot rāpuļu attēlus- bet Viņš pats liek izliet alvas čūsku (4. Moz. 21,8-9). Nedrīkst attēlot dzīvniekus- un pēkšņi Ecēhiēls redz debesu dievnamu, kurā ir griezti ķerubu attēli ar cilvēku un lauvu sejām (Ecek. 41,17-19). Nevar attēlot putnus- un no Dieva nāk pavēle izliet ķerubus ar spārniem, tas ir putnu izskatā.

         No tā izriet atbilde uz pirmo no septiņiem uzdotajiem jautājumiem, tā skan skaidri: Jā, attēli ir pieļaujami. Attēli bija Vecajā Derībā, attēlus izgatavo arī paši protestanti. Burtiska aizlieguma attēlot to, “kas ir debesīs, un kas virs zemes, un kas ir ūdenī, kas zemāks par zemi”, izpilde novestu pie glezniecības likvidācijas. Pat musulmaņi konsekventi negāja pa šo ceļu un, aizliedzot attēlot Dievu, eņģeļus, cilvēkus un dzīvniekus, tomēr atļāva attēlot augus. Korānā nav neviena aizlieguma attēlot. To izdarīja VIII gadsimtā halifi Jasids II un Omārs II. Pamats šim aizliegumam bija pavisam nebiblisks: mākslinieks nevar radīt, jo vienīgais radītājs ir Allahs¹³⁰. Monoteistiskajā sistēmā, kurā neatzīst Dieva iemiesošanos cilvēkā, nevar būt reliģiskas uzticības cilvēkam. Ja Kristus (Isa)- nav Dievs, bet tikai pravietis, tad cilvēks ir pārāk tālu no Dieva, un, protams, nav tiesīgs pretendēt būt Radītāja atribūtu īpašnieks. Bet, ja Dēls ir Dievs, ja Jēzus no Nācaretes ir vienādas būtības ar Visaugstāko- tad tas nozīmē, ka cilvēks ir Dieva iemiesošanās cienīgs, tas nozīmē, ka viņš ir tik dārgs Radītāja acīs, ka nevar būt svešs Dieva tēlam. Iemiesotajā Dieva Dēlā parādījās mīlestība, kas radīja pasauli, un šī iemiesošanās apstiprināja, ka cilvēks no sākuma ir radīts kā Radītāja tēls, tas ir viņš ir kā radītājs. Teoloģiskie šķēršļi jaunrades bibliskai pamatošanai, tiek likvidēti līdz ar Dieva iemiesošanos.

        Otrais jautājums: vai Bībele pieļauj svēto reāliju attēlus, garīgās pasaules attēlojumu?

     Uzmanīgi, bet pieļauj. “Un darini divus ķerubus no zelta abos salīdzināšanas vāka galos; tie lai ir kalti. Un šeit Es ar tevi sastapšos; no salīdzināšanas vāka virsas, no vietas starp abiem ķerubiem, kas atrodas virs liecības šķirsta” (2. Moz. 25,18,22). Šī pavēle vispirms norāda uz iespēju attēlot garīgo radīto pasauli ar mākslas līdzekļiem. Ķerubi bija izgatavoti Jeruzālemes dievnama izdaiļošanai: “Un iekšējā svētnīcā viņš (Zālamans) izveidoja divus ķerubus no olīvkoka (...) Un viņš pārklāja ķerubus ar zeltu. Kā no iekšējās, tā no ārējās puses visus mūrus viņš izgreznoja ar ķerubu griezumiem” (1. Ķēņ. 6,23,28-29). Ir svarīgi atzīmēt, ka Zālamana pilī ķerubu nebija. (2. Laiku. 9,15-20; 1. Ķēn. 7,1-11). Tas nozīmē, ka tie ir tieši reliģiskie attēli, nevis izdaiļošanas priekšmeti. Tādi paši ķerubi bija izgatavoti arī otrajam dievnamam, ko uzcēla izpostītā Zālamana dievnama vietā (Ecēh. 41,17-25). Šajā dievnamā bija Kristus, šo dievnamu Kristus nosauca par savām mājām (Mk. 11,17).

       Trešais jautājums: Vai ir pieļaujama Dieva attēlošana?

      Atkal atgādināšu, kā Raksti izskaidro attēlu nepieļaujamību: “Tad nu ļoti sargieties savu dvēseļu labad, jo jūs neesat redzējuši nekādu tēlu tai dienā, kad Tas Kungs ar jums runāja” (5. Moz. 4,15). Bet pēc tam- ieraudzījām tēlu. “Kas no sākuma bija(...) ko savām acīm esam redzējuši(...), dzīvība ir parādījusies, mēs esam redzējuši un apliecinām un pasludinām jums mūžīgo dzīvību, kas bija pie Tēva un mums ir parādījusies” (1. Jņ. 1,1-2). Evaņģēlija laikos notika tas, ko Kristus izteica ar vārdiem: “Jo patiesi Es jums saku: daudzi pravieši un taisnie ir gribējuši redzēt, ko jūs redzat, un nav redzējuši” (Mat. 13,17).

      Kristus ir Dievs. Kristu varēja redzēt (Viņa cilvēciskajā dabā), bet tas nozīmē- “Kas Mani ir redzējis, Tas ir redzējis Tēvu” (Jņ. 14,9). Tas, kas bija pilnīgi neiespējami Vecajā Derībā, kļūst iespējams pēc tā, kad neredzamais Vārds iemiesojās redzamā Miesā. “Dievu neviens nekad nav redzējis. Vienpiedzimušais Dēls, kas ir pie Tēva krūts, Tas mums Viņu ir darījis zināmu” (Jņ. 1,18). Iemiesošanās ne tikai darīja redzamu Dievu, bet arī ļaudis- dievredzošus. Tas, kurš var tikt nogalināts, nevar būt neattēlojams”¹³¹.

        Tātad, iepriekš Dievu nedrīkstēja attēlot, jo “jūs neredzējāt tēlu”, tad pēc tam, kad “Viņš parādījās” un “mēs redzējām”- Dieva attēlojums Kristū jau kļuva iespējams. Un protestantu žurnāli ir pilni ar Kristus attēliem¹³².

     Ceturtais jautājums: ja attēli ir pieļaujami, tad kādiem mērķiem? Kā ar tiem rīkoties? Kā tos var izmantot reliģiskai darbībai?

        Visvieglāk protestantiskā apziņa piekritīs ārpusdievkalpojumu, ārpuskulta reliģisko attēlu izmantošanai.

         Pats Kristus vārdu “ikona” lieto bez jebkādas negatīvas nokrāsas: “Kā attēls šis (εἰκών)?” (Mat. 22, 20). Ar šo Glābējs sāk atbildi uz jautājumu par ķeizaram pienākošos¹³³. Tātad, Kristus izmantoja attēlus, lai izskaidrotu Savu domu. Pēc šīs Glābēja darbības veida kristīgās mākslas vēsturē reliģiskās glezniecības pirmais uzdevums bija kā misija, pedagoģisks. Ikonu sauca par “analfabētu Bībeli” (Biblia pauperum). Un līdz pat šim laikam pie protestantiem “Bērnu Bībeles” ir ar bildēm, un pirmējai sludināšanai par Kristu mierīgi tiek izmantotas video- un slaidu filmas par bibliskajiem notikumiem.

      ...Aizkaitināmība, ko protestantos izsauc mūsu ikonas, nav izskaidrojama ne no kristīgās teoloģijas, ne kristīgās ētikas viedokļa. Šī aizkaitināmība ir kaislība, garīga slimība. To vajag apzināties un mērķtiecīgi sevī pārvarēt. Kā pirmo soli es protestantiem piedāvātu attiekties pret pareizticīgajiem kā pret bērniem. Bērniem vajag bildītes? Lūk, arī pareizticīgie jūtas siltāk, mierīgāk svēto bilžu ielenkumā. Ja protestantiem tā ir ērti, lai viņi uzskata pareizticīgos par bērniem, “vājiem ticībā”, kuru ieradumus pēc ap. Pāvila novēlējuma jāuztver “bez strīdiem par viedokļiem” (Rom. 14,1). Un protestants, kurš atmasko pareizticīgo vecenīti tajā, ka viņa “klanās elkiem”, pēc būtības nav gudrāks par to, kurš izrauj no bērna rokām bilžu grāmatu.

      Šeit rodas nākošais, piektais jautājums. Ja pareizticīgie tikai sludinātu ar bildīšu palīdzību, protestanti ar to samierinātos. Bet vai ir pieļaujami izmantot attēlus lūgšanā?

     Atkal atgādināšu, ka dievnamu ķerubu attēli piedalījās cilvēku lūgšanā. Bet vai ļaudis pievērsa uzmanību ķerubiem lūgšanu laikā? Vai senie izraēlieši ņēma vērā ķerubu attēlus dievkalpojumu laikā? Tagad  tikai atzīmēsim, ka ķerubi atradās tieši lūdzēju acu priekšā laikā, kad viņi pielūdza Dievu. Ķerubi uz šķirsta  bija aizklāti skatienam ar pārklāju. Bet uz paša pārklāja tāpat bija izšūti ķerubi! “Un mājokli taisi no desmit pārklājiem, austiem no šķetinātām smalkām dzijām, no zila un sarkana purpura un karmezīna ar meistariski ieaustiem ķerubiem” (2. Moz. 26,1).

      Attēli atgādina par Dievu, un tādējādi rosina lūgšanai. VII Vispasaules koncils, skaidrojot ikonu godāšanu, noteica, ka attēliem jābūt visur, lai cilvēks biežāk atcerētos Glābēju, un biežāk lūgšanā nopūstos. Tāpat šodien cilvēks, ejot garām dievnamam, kaut arī tajā neieiet, bet uz sekundi, no tālienes izteiks: “Kungs, palīdzi!”…Jo vairāk būs iemeslu šādām lūgšanām, jo labāk.

       Kaut arī var lūgties visur, bet tādēļ, lai atmodinātu lūgšanas jūtas, Dievs Izraēlam deva dievnamu, un svēto pilsētu Jeruzālemi. Lai arī var lūgties vienmēr, bet kā īpašas lūgšanas laiks bija noteiktas svētku dienas un sestdienas. Jeruzāleme, Dievnams, Likums rosināja lūgšanai un Dieva pielūgsmei- tādēļ arī tie paši kļuva ebreju reliģiskās pielūgsmes objekti: “pielūgt Tevi bijībā Tavā svētnīcā” (Ps. 5,8); “Uzklausi manas skaļās lūgšanas balsi, kad es Tevi piesaucu, kad es paceļu savas rokas pret Tavu namu” (Ps. 28,2). Pēc protestantu loģikas, psalmu dziedātājs šeit atklāti pārkāpj bausli “Dievu vien pielūdz”. Citā reizē viņš atkal atzīstas, kā liekas, tajā pašā grēkā: “Kā es mīlu Tavu bauslību” (Ps. 119,97). Kā viņš uzdrīkstas reliģiski kautko mīlēt bez Dieva? Bet Jesaja saka: “un cer uz Viņa likumiem” (Jes. 42,4). Vai Jesaja nav pagāns, ja cer uz Dieva Likumu, bet nevis uz Dievu?

       Kādēļ lūgšanā jāvēršas uz Jeruzālemi un dievnamu? (1. Ķēn. 8,48), - varēja jautāt senajiem ebrejiem, tāpat kā šodienas pareizticīgajiem (“Kādēļ lūgties, vēršoties pie ikonām?”). Cilvēks var nejust personisku nepieciešamību pēc tā, lai viņa lūgšanu pavadītu ārēja dievbijības jūtu izpausme. Bet vismaz nedrīkst neatzīt, ka pareizticīgo lūgšana redzamu svētumu (ikonu) priekšā nav pieredze, kuru nezin Bībele.         

      Pie tam “lūgties klātbūtnē” vai pat “lūgties, vēršoties” pie attēla vienalga nenozīmē pielūgt attēlu. No tā izriet, ka pienācis laiks uzdot sesto jautājumu: Vai ir pieļaujams izrādīt cieņu attēlu priekšā?

      Atkal atcerēsimies, ka ķerubu attēli bija izausti uz pārklājiem, ar kuriem bija pārklāts šķirsts. Un šo attēlu priekšā notika tieši tādas pašas kulta darbības, kādas notika pareizticīgajos dievnamos ikonu priekšā: tika iedegti lukturi un eļļas lampiņas (2. Moz. 27,20-21); notika kvēpināšana (“Un taisi arī kvēpināmo altāri (…) Un liec viņu priekškara priekšā, kas ir priekšā liecības šķirstam (…) tur Es jums atklāšos. Un Ārons uz tā lai dedzina smaržīgas kvēpināmās zāles (…) Un Tas Kungs runāja uz Mozu: Paņem sev vislabākās zāles (…) Un sataisi no tām svētu svaidāmo eļļu, smaržīgu maisījumu, pēc ziežu maisītāju parauga; tā lai ir svētā svaidāmā eļļa”- (2. Moz. 30,1, 6-7,22-25).

       Attiecībā pret roku darinātiem svētumiem, tāpat kā pret Bībeles ļaudīm (kuri tāpat nav Radītājs, bet radības) klanījās: “Paklanīšos Tavam svētajam dievnamam” (Ps. 5,8). “Es Tevi pielūgšu Tavā svētajā namā” (Ps. 137,2). Brāļi paklanījās Jāzepam. “Ticībā Jēkabs mirdams ir svētījis abus Jāzepa dēlus, un pielūdzis Dievu, noliecies pār sava zižļa galu” (Ebr. 11,21). Zālamans klanījās saviem ciemiņiem (1. Ķēn. 1,47), un klanījās ķēniņam. (53). Ābrams paklanījās tautai (1. Moz. 23,12). Kad Pēteris ienāca, Kornēlijs viņu satika un paklanījās, nokrītot pie viņa kājām (Ap. d. 10, 25). Filadelfijas Baznīcai Kungs saka: “Es izdarīšu tā, ka viņi atnāks un paklanīsies (tev) un uzzinās, ka Es esmu iemīlējis tevi” (Atkl. 3,9).

        Ja katru sveicienu uztvert kā reliģisku pielūgsmi, kas piederas tikai Dievam, tad visi šie Rakstu ļaudis ir smagi sagrēkojuši. Un protestants, savu līdzbrāli sveicinot ar galvas mājienu, tāpat veic grēcīgo “pielūgsmi”.

       “Pielūgsmi” kā reliģisku sevis veltīšanu vajag atšķirt no “paklanīšanās” kā fiziskas cieņas izpausmes. Citādi, aizliedzot paklanī-šanos ikonu priekšā, vajag pieteikt karu klanīšanās cilvēku priekšā¹³⁴.

       Vajag atšķirt paklanīšanos kā pilnīgu visas dzīves veltīšanu un paklanīšanos kā cieņas, goda, labvēlības zīmi. Tieši to izskaidroja VII Vispasaules koncils: pielūgsme- tikai Dievam, attēliem- tikai cieņas izrādīšana. Pareizticīgajā teoloģijā tiek saglabāta baušļa “Savu Dievu vienu pielūdz, Viņam vien kalpo” nozīme. “Paši sevi un viens otru un visu savu dzīvību Kristum Dievam nodosim”, un pie tam cienīsim tās zīmes, kas mums mūsu zemes dzīves ceļā atgādina par šo mūsu dzīves aicinājumu.

        Šeit rodas septītais jautājums: Vai var domāt, ka klanīšanos tēlam, pieņem Dievs?

        Šeit es gribētu protestantiem atgādināt to vietu, kuru viņi visvairāk mīl citēt, atmaskojot ikonu cienīšanu: “Dievu neviens nekad nav redzējis” (1. Jņ. 4,12). Vai viņi saprot visu šī apgalvojuma nopietnību? Tas taču nozīmē, ka visi Vecās Derības pravieši nekad nav redzējuši Dievu. Vai tas nozīmē, ka viņi vispār neko nav redzējuši?- nē. Visai uzstājīgi Raksti apgalvo, ka praviešiem bija tieši “redzējumi”, bet ne tikai “dzirdējumi”. Ko tad viņi redzēja, ja neredzēja Dievu? Bez tam- kā savienot apustuļa Jāņa apgalvojumu “Dievu neviens nekad nav redzējis” (Jņ. 1,18) ar daudzkārtējiem Ābrama un Mozus redzējumiem? Dievu viņi nevarēja redzēt, bet redzēja Dēlu. Lai to saprastu, jāņem vērā, ka apustuļi (un kopumā agrīnās kristietības literatūra) nereti lieto vārdu “Dievs”, runājot par Tēvu. Tā lūk, Tēvu neviens no Vecās Derības taisnajiem nav redzējis (tāpat kā Jaunās, taisnību sakot). Viņi redzēja Dēlu, kurš ir…Tēva “personas attēls” (Ebr. 1,3).

       Tātad, visas klanīšanās Dievam Bībelē un kristīgajā pasaulē- tā ir klanīšanās caur tēlu: neredzamajam Tēvam caur Dēla parādīšanos.

        Dēls (Logoss) radīja pasauli. Dēls deva Veco Derību. Dēls izpirka cilvēci ar Savu iemiesošanos, ciešanām un augšāmcelšanos. Dēls veiks arī pēdējo Tiesu pasaules beigās.

         Iepriekšējās rindkopas otrai tēzei nepieciešams izskaidrojums. No Joahima Florska līdz Berdjajevam eksistē it kā skaista ideja par to, ka Vecā Derība- tas ir Tēva atklāsmes laikmets; Jaunā Derība- Dēla atklāsme, bet tagad sākas trešās Derības ēra- Gara atklāsmes ēra. Skaista shēma. Bet nav savienojama ar Rakstiem. Lieta  tada, ka arī Vecā Derība ir Dēla atklāsmes laiks. Lai tas kļūtu skaidrs, mēģināsim noskaidrot tā statusu, Kurš Vecajā Derībā tiek saukts par Jehovu.

         “Viņam (Mozum) parādījās Kunga eņģelis degoša ērkšķu krūma liesmā. To redzēdams, Mozus brīnījās par šo parādību; un, kad viņš piegāja to aplūkot, Tā Kunga balss atskanēja: Es esmu tavu tēvu Dievs(…) Šo Mozu,(…)Dievs ir sūtījis kā vadoni un atbrīvotāju ar eņģeļa roku, kas viņam bija parādījies ērkšķu krūmā” (Ap.d. 7,30-35). Bet tieši Tas, Kurš runāja no ērkšķu krūma, un nosauca Sevi Jehova: “Tas Kungs redzēja, ka viņš (Mozus) gāja turp lūkot, un sauca tam no krūma un sacīja” (2. Moz. 3,4)!

          Saskaņā ar Pāvilu, Mozus sarunājās ar “Eņģeli, kas runāja ar viņu Sinaja kalnā…” (Ap.d. 7,30-36). Taču Mozus Sinajā runāja ar Dievu: “Mozus uzkāpa kalnā pie Dieva. Un Tas Kungs viņam sauca no kalna” (2. Moz. 19,3).

      Vecā Derība skaidri saka, ka Likumu Mozum deva tieši Dievs. Bet apustulis Pāvils uzstāj: Likums “eņģeļu dots tas, ar starpnieka roku uzrakstīts” (Gal. 3,19).

      Taču, arī pašā Vecajā Derībā nav maz tādu vietu, kur Eņģelis izrādās Dievs, Jehova: “Un Dieva eņģelis sacīja man sapnī: Jēkab,(…)Es esmu tas Dievs, Kurš tev parādījās Bētelē” (1. Moz. 31,11-13).

       “Un Dieva eņģelis sauca Hagarai no debesīm un sacīja uz to(…) Dievs ir dzirdējis zēna balsi(…) Celies, jo Es to gribu darīt par lielu tautu" (1. Moz. 21,17-18). Tad, kurš gan radīja tautu no Ismaēla? Kurš ir šis “Es”? Vēl vairāk, nākošajā pantā tiek runāts, ka tieši “Dievs” palīdzēja Hagarai. “Dievs sacīja Ābramam(…) Bet par Ismaēlu Es tevi esmu uzklausījis; Es svētīšu viņu; Es likšu tam būt auglīgam(…) un Es viņu darīšu par lielu tautu” (1. Moz. 17,19-20).

        “Un Tā Kunga eņģelis sacīja uz viņu: "Redzi, tu esi grūta, un tu dzemdēsi dēlu un sauksi viņa vārdu: Ismaēls(…) Un viņa nosauca Tā Kunga Vārdu, kas bija runājis uz viņu: Tu esi mani redzošs Dievs” (1. Moz. 16,11,13).

        Lūk, Ābrams gatavojas upurēt Īzaku: “Bet Dieva Eņģelis no debesīm sauca viņam: “Ābrahām!(…) neizstiep savu roku pret savu dēlu(…) jo tagad Es zinu, ka tu bīsties Dieva un neesi taupījis savu vienīgo dēlu Manis labad” (1. Moz. 22,11-12). Ābrams taču neupurēja Eņģelim, bet Dievam, kas tūlīt viņam arī tika apstiprināts: “Es esmu zvērējis, saka Tas Kungs, ka tāpēc, ka tu (…) neesi taupījis savu vienīgo dēlu(…)Manis dēļ, tad Es svētīdams tevi svētīšu” (1. Moz. 22,16).

       Bet ar ko cīnījās Jēkabs? “Tu cīnījies ar Dievu”, -viņam tika teikts (1. Moz. 32, 28). Taču pravietis Hozeja it kā zin kautko citu: “Un savā vīra spēka pilnībā viņš cīnījās ar Dievu. Viņš cīnījās ar eņģeli, un to uzvarēja, jo viņš raudāja un lūdzās žēlastību. Bētelē viņu tad sastapa Dievs, un ar Viņu turpat runāja. Dievs Tas Kungs, Kungs Cebaots ir Viņa vārds; Esošais (Jehova)- Viņa vārds” (Hoz. 12,3-6).

        Kurš ir Jēkaba Dievs? Savu dēlu Jāzepu Jēkabs pavada ar vārdiem: “Tas Dievs, kura priekšā staigāja mani tēvi(…) eņģelis, kas mani atpestījis no visa ļauna, tas lai svētī šos zēnus (1. Moz. 48,15-16). Nav teikts “lai svētī”, bet “lai runā labi”, - Dievs atkal izradās tas pats, kas Eņģelis.

        Kurš izveda Izraēli no Ēģiptes?- Protams, ka Dievs: “Tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: Es esmu jūs izvedis no Ēģiptes” (Soģ. 6,8). Bet atkal “Tad Tā Kunga eņģelis devās no Gilgalas augšup uz Bohimu(…) un sacīja(…) "Es esmu jūs izvedis ārā no Ēģiptes, un Es esmu jūs ievedis zemē”(Soģ. 2,1).

        Lūk, vēl viena tikšanās, kurā Eņģelis pārvēršas par Dievu: “Un Tā Kunga eņģelis viņam(Gideonam) parādījās un sacīja: "Tas Kungs ir ar tevi, tu stiprais vīrs(...). Tad, Tas Kungs pagriezās pret viņu un tam sacīja...” (Soģ. 6,12,14).

        Ebreju vārds maleax un grieķu αγγελος nesatur norādi uz kādu radītu garu, debesu hierarhijas dalībnieku vēlākās kristiešu eņģeloģijas nozīmē. Tie nozīmē vienkārši “sūtnis, emisārs”. Šos vārdus var piemērot cilvēkiem, kuri pārstāv viņus sūtījušo valdnieku intereses. Tādēļ kāda dēvēšana par eņģeli vēl nenozīmē obligātu piederību radītajiem debesu gariem¹³⁵. Pašu Dieva Dēlu Jesaja sauc par “Lielās Padomes Eņģeli”. Kristus ir Eņģelis attiecībā pret Tēvu: “Tāpat kā Tu Mani esi sūtījis pasaulē, arī Es viņus esmu sūtījis pasaulē” (Jņ. 17,18). Kristus pats ir Tēva apustulis, Tēva sūtnis, Tēva Eņģelis. Tieši Tēva Vārds. Jehovas Eņģelis Vecajā Derībā Sevi sauc par “Ābrama Dievu, Īzaka Dievu, un Jēkaba Dievu” līdzīgi Jehovam. Un šis pats Eņģelis kļuva par cilvēku Kristū¹³⁶.

          No šejienes divi svarīgi secinājumi. Pirmais domāts “Jehovas lieciniekiem”. Ja jūs atsakāties no Trīsvienības, ja jūs uzskatāt, ka klanīties vajag Dievam Jehovam, bet nevajag uzskatīt par Dievu Kristu- tad jūs esat pretrunā Bībelei. Bībele vai nu atļauj uzskatīt, ka Jehova ir Kristus, bet Kristus ir Dievs, vai arī nāksies domāt, ka Kristus nav Dievs, un Jehova arī nav nekas vairāk kā Eņģelis. Un būt “Jehovas lieciniekam” nozīmē būt tikai vien Eņģeļa lieciniekam.

      Otrs secinājums - protestantiem. Paklanīšanos, ko veica Vecās Derības ļaudis, bija vērsta pret ”Maleax Jehova”- Eņģeli-Dēlu, kurš ir ”neredzamā Dieva tēls (εἰκών)” (2. Kor. 4,4). Vai Tēvs pieņēma klanīšanos tēlam? “Ābrams redzēja ne Dieva būtību, bet Dieva tēlu, un ceļos meties paklanījās”, paskaidro sirdsskaidrais Damaskas Jānis¹³⁷. Dievs pieņēma šo paklanīšanos, un iestājās Derībā ar Ābramu. Tātad - Dievs var pieņemt paklanīšanos, kas tiek veikti caur Viņa tēliem. Godu, kas tiek parādīts Kristum, pieņem Tēvs. Gods, kuru izrāda tēlam, attiecas uz pirmtēlu. Un pēdējais, astotais jautājums, kuru nepieciešams apspriest. Vai tēli var būt svēti un brīnumdaroši?  Bībele mums stāsta arī par to. Lai izgatavotu visus telts priekšmetus, tai skaitā ķerubu ikonas, Dievs piepildīja Becaleēlu ar Savu Garu (skat.2. Moz. 31,1-11). Kad telts bija gatava, Mozus saņēma Dieva pavēli: “Paņem arī svaidāmo eļļu, un svaidi ar to mājokļa sienas un visus tā piederumus, iesvētī to un visus tā rīkus, lai tie būtu svēti” (2. Moz. 40,9). Priekšmetu skaitā ietilpa arī ķerubu attēli; no tā izriet- ķerubu ikonas ir svētas un iesvētītas.

         Līdzīgā veidā arī pareizticībā tiek uzskatīts, ka ikonu rakstīšana ir kalpošana, kas prasa garīgu disciplinētību un svētīgu saskarsmi ar Dievu. Līdzīgā veidā arī pareizticībā ikonas tiek iesvētītas, bet ne vienkārši tiek novietotas dievnamā.

          Gluži kā Vecās Derības laikā Dievs darbojās caur attēliem (“Es tev atklāšos (...) starp diviem ķerubiem”-2. Moz. 25,22), tā Viņš darbojas caur ikonām vēl šodien. “Kad es kādu reizi piegāju pie ļoti tīrā Tevi Dzemdējošās tēla(…) Tu Pats, pirms es piecēlos, kļuvi man redzams manas nožēlojamās sirds iekšienē, padarot par gaismu. Tad es uzzināju, ka Tu esi manī izzinoši”, - saka par savu garīgo pieredzi sirdsskaidrais Simeons, Jaunais Teologs¹³⁸. Par to, ka Dievs var darīt brīnumus caur svētajiem attēliem, Raksti runā pilnīgi acīmredzami. “Un Mozus izveidoja vara čūsku, un viņš to uzcēla par zīmi. Un notika, ja čūska kādu sakoda, tad tas uzlūkoja vara čūsku un palika dzīvs” (4. Moz. 21,9). Pareizticīgās teoloģijas valodā šeit acīmredzot var runāt par svētā attēla brīnumu darīšanu. Bet, ja tas nav Pestītāja attēls, bet cilvēku dzimtas ienaidnieka¹³⁹ tas varēja darboties “pretēji”- ļaudis, kuri skatās sava ienaidnieka attēla sejā un lūdz palīdzību īstenajam Dievam, tika izdziedināti- vai tad vēl dabiskāk nav gaidīt palīdzību no patiesā Pestītāja attēla?¹⁴⁰

        Brīnumdarošs bija arī šķirsts ar ķerubiem: var atcerēties pāriešanu pāri Jordānai- tā pašķīrās, kad to skāra garīdznieki, kuri nesa šķirstu, kājas (skat. Joz. 6,5-7).

      Tātad, svēto attēlu cienīšana ir iespējama. Neviens no praviešiem nepārmet jūdiem par svētajiem attēliem, kas bija dievnamā. Pravieši tikai aizliedza izgatavot “citu dievu” attēlus. Bet uz kāda pamata vārdus, kas atmasko pagānu dievu attēlus, jāuzskata par patiesiem attiecībā uz Kristus attēliem? Jāprot “atšķirt svētais no nesvētā un netīrais no tīrā” (3. Moz. 10,10). Ir “Dāvida telts” (skat. Ap.d. 15,16) un “Moloha telts” (skat. Ap.d. 7,43); ir “Dieva biķeris” un “dēmonu biķeris”, “Kunga maltīte” un “dēmonu maltīte” (skat. 1. Kor. 10,21). Un ja pagāniem ir savas mistērijas un savi “kausi”- no tā nekādi neizriet, ka kristiešiem vajag atteikties no Kristus Biķera. No fakta, ka pagāniem ir savas svētās grāmatas (piemēram, Vēdas), nekādi neizriet, ka mums jāatsakās no Bībeles. Tāpat pagānu elku esamība (praviešu atstumto) nav arguments pret kristiešu attēliem.

      Pareizticības kritiķi meklē ārēju līdzību, bet ne līdzību pēc būtības. Jā, pagāni nes elkus uz pleciem, bet arī ebreji nesa šķirstu uz pleciem. Pagāni iededz gaismekļus, bet arī ebreji darīja to pašu. Jautājums ir par to, ko godina. Pēc ārējās līdzības var pierādīt visu, ko vien grib: var identificēt ļaudis un dzīvniekus (ir kājas, ir ēdiena baudīšana, ir miega laiks). Bet teikt, ka ļaudis ir tikai dzīvnieki, būtu pārsteidzīgi. Teikt, ka pareizticīgie ir tie paši pagāni, vienkārši nav gudri.

     Nedrīkst klanīties radībai Radītāja vietā. Baušļa būtība ir aizliegums parādīt patieso Dievu pēc līdzības ar pagānu dievu tēliem. To pareizticīgie nedara. Cita jēga ir bibliskajam bauslim- pasargāt no cilvēka roku darba dieviskošanas. Šo jēgu bauslis formulē tā: “neklanies un nekalpo tiem”. Attēls nedrīkst tikt uztverts kā Dievs- tas ir pareizi. Cilvēkam arī jāatceras, ka tas Dieva tēls, kurš ir viņa prātā, nav Pats Dievs. Cilvēkam var nebūt ikonas bet viņš var  būt elku pielūdzējs- jo elks būs cilvēka sirdī. Var sajaukt Rakstu teksta realitāti un Tā Dieva realitāti, par kuru tie runā. Vajag mācēt atšķirt Dievu no Viņa radītiem tēliem. “Patiesi pasaulīgi pēc dabas ir cilvēki, kuriem nebija zināšanu par Dievu, kuri no redzamiem tikumiem nevarēja atpazīt Esošo un, skatoties uz darbiem, neredzēja Vainīgo, bet uzskatīja par dieviem, pār pasauli valdošos, vai uguni, vai vēju, vai kustošu gaisu, vai zvaigžņu apli, vai bangojošu ūdeni, vai debesu gaismekļus. Ja, savaldzinoties ar to skaistumu, viņi tos uzskatīja par dieviem, tad tiem vajadzēja iepazīt, par cik labāks viņu Dievs, jo Viņš, skaistuma Vaininieks, radīja viņus” (Sālam. Gudr. 13,1-3). Lūk, pagānisma definīcija. Pagānisms un elkukalpība- tā ir Radītāja aizmiršana radības skaistuma dēļ. Vai var teikt, ka protestantiem ir vairāk “zināšanu par Dievu”, kā pareizticīgajiem? Vai var teikt, ka pareizticīgie ir aizmirsuši Dievu un nemāk atšķirt Dievu no ikonas?

      Mums teiks: jūsu draudzes locekļi nezin to teoloģiju, ko jūs mums izklāstījāt, un saprot ikonas pilnīgi pagāniski. Pirmkārt, salīdzināsim mūsu mācības pēc to konfesionālās pozīcijas, bet ne pēc to vai citu draudzes locekļu grēkiem. Otrkārt, pieejiet dievnamā pie jebkuras vecmāmiņas, kura noliek svecīti pie ikonas, un pajautājiet viņai: no kā viņa gaida palīdzību? No dēļa, kas ir pakārts pie sienas, vai no Tā, Kura Seja ir uzrakstīta uz šī dēļa? Vai šī vecenīte pie ikonas lūdzas Dieva Mātei, vai viņa lūdz: “svētā ikona, palīdzi man!”? Un pat, ja izdosies atrast tādu draudzes locekli, kura nepareizi saprot ikonu godāšanas pareizticīgos principus, tas vienalga nav iemesls, lai aizliegtu ikonas. Varbūt pareizticīgajā pasaulē var sastapt ļaudis, kuri izturas pret ikonu kā pret elku- bet vai protestantu pasaulē nav cilvēki, kuri Bībeli ir pārvērtuši par savu profesionālās izpētes objektu, bet dzīvo Dievu ir aizmirsuši? Ļaudis ļaunprātīgi izmanto mēli- vai tad tiešām to visiem vajag izraut? Tātad, ikonas nevajag izmest, bet vajag izskaidrot pareizticīgo teoloģiju, pareizticīgos principus attiecībā pret svētajiem attēliem.

         Protestanti, pat atzīstot, ka pareizticības teoloģijā ikonu godāšana ir pietiekami labi pamatota, savu pēdējo argumentu atrod tautas dievbijības galējībās: “Visvairāk apgaismotie kristieši apzinās, ka viņi godina ne pašu ikonu, bet To, kurš uz ikonas ir attēlots, bet nomācošais parastās tautas vairākums tā nedarīja un pārvērta ikonu godināšanu par elkkalpību”¹⁴¹. Uz šī pamata, taču, var aizliegt arī Bībeles lasīšanu, sevišķi Vecās Derības lasīšanu. Jehovieši izkropļo Rakstus- vai tad tādēļ jāiznīcina Bībele? Cilvēku kļūdas- nav aizliegumu iemesls, bet iemesls izskaidrošanai.          

      Mums teiks: bet Kristus nekur nav licis rakstīt ikonas. Bet, pirmkārt, piezīmēšu, ka Evaņģēlijā nav arī aizlieguma rakstīt Pestītāja attēlus. Jeruzālemes apustuļu koncils, apspriežot jautājumu par to, ko no izraēļu reliģiskā likuma vajag pildīt neebrejam, kurš ir pieņēmis Jauno Derību, atstāja spēkā tikai trīs nosacījumus: “Jo Svētajam Garam un mums ir paticis jums neuzlikt nekādu citu nastu kā vien šo nepieciešamo: sargāties no elku upuriem, asinīm, nožņaugtā un netiklības, un nedarīt citiem to, ko negribas sev" (Ap.d. 15,28-29). Brīdinājumu par Dieva neattēlojamību apustuļi neapstiprināja; pēc tam, kad Neattēlojamais kļuva redzams un Bezmiesīgais iemiesojās, uzstāt uz šo bausli būtu dīvaini.

      Otrkārt, ja kāda darbība tieši Rakstos nav priekšrakstīta, no tā vien neseko, ka tā ir grēcīga. Beigu beigās Kristus “nekur nav pavēlējis apustuļiem uzrakstīt pat īsu uzrunu, bet apustuļi ir aprakstījuši viņa tēlu un tas saglabājas vēl līdz šim laikam” (sirdsskaidrais Teodors Studits¹⁴²). Kristus nelika rakstīt Evaņģēlijus, bet tas nav iemesls to atcelšanai kā “neevaņģēliski nodibinātu”. Bez tam, nekur Jaunajā Derībā nav teikts, ka Evaņģēlijs ir jālasa. Kad Kristus pavēl “izpētīt Rakstus” (Jņ. 5,39)- Viņš runā par Vecās Derības grāmatām (Jaunā Derība vienkārši tad vēl nebija). Nekur Pāvils neraksta: “iekļaujiet manas vēstules Bībeles sastāvā!”. Uz kāda pamata kristieši iekļāva apustuļu grāmatas un vēstules bibliskajā kanonā un pat nolika apustuļu vēstules augstāk kā seno praviešu grāmatas? Tātad protestantiem nav lielāks pamats Jaunās Derības studijām (pievienošanai Jaunās Derības Rakstu grāmatām), kā pareizticīgajiem- ikonu godināšanai. Sakiet, ka nav pavēles veidot Kristus ikonas?- Tad taču nav arī Bībelē pavēles kārt plakātus ar uzrakstu ”Dievs ir mīlestība”.

      Mums teiks, jūsu piemēri tika ņemti no Vecās Derības, bet mēs dzīvojam Jaunajā- un kas mums gar tiem senajiem ķerubiem. Bet, pirmkārt, ne mēs paņēmām Veco Derību, lai runātu par ikonām. Protestanti ir griezušies pie Vecās Derības baušļiem, lai strīdētos ar mums. Jaunajā Derībā nav ne rindiņas, kas aizliegtu attēlot Kristu. Protestanti nolēma “piesiet lietai” Vecās Derības vispārīgas attēlošanas  aizliegumus. Tādēļ arī mēs devāmies klejojumos pa Vecās Derības lappusēm. Protestanti paši izvēlējās lauku diskusijām- Vecās Derības nolikumus. Un tajā arī zaudēja. Tad, lūdzu, tagad nežēlojaties, ka nav tas lauks.

        Ja vēršam par Jaunās Derības tekstiem, tad šeit es jums pateikšu priekšā: ir Jaunajā Derībā viena vieta, kur vārda εἰκών lietošana nes atklāti negatīvu nokrāsu: “Izgatavoja zvēra tēlu (εἰκών)(...) Un bija dots viņam ielikt zvēra tēlā (εἰκών) garu” (Atkl. 13,14-15).

        Tā ir tā Rakstu vieta, kura šodien tiek citēta visvairāk- tā ir Atklāsmes grāmatas 13. nodaļa. Tā ir Apokalipses vieta, kur tiek runāts par “antikrista zīmogu”. Tā tiek citēta ar trauksmi: vai šis pravietojums nav par mums...

         Jā, tas ir par mums. Un tieši tādēļ manā attieksmē pret šo Atklāsmes nodaļu ir prieka piegarša. Šis pravietojums taču runā par attiecībām starp antikristu un kristiešiem. Tātad, tas runā ne tikai par antikristu, bet arī par mums, par Baznīcu. Ja, lūk, šajā fragmentā ieraudzītu liecību par dzīvību un pēdējo laiku kristiešu ticību, tad rodas vieta priekam.   

          Protestanti ar prieku norāda uz šo biblisko tekstu: lūk, redziet, vārds ikona tiek lietots Bībelē, bet to pielieto antikrista attēlam, bet tas nozīmē, ka pareizticīgo ikonu godināšana ir ceļš uz antikrista pielūgšanu.

          Nu ko, pārvietosim šo tekstu no “antikristīgās” perspektīvas uz apoloģētisko. Apoloģētika paskaidro, kāpēc pareizticīgiem kristiešiem ir tiesības ticēt, domāt, rīkoties tieši tā, kā mēs ticam, darbojamies un domājam. Starp tām pareizticīgās dzīves realitātēm, kuras izsauc visstingrāko kritiku no malas - mūsu attieksme pret ikonām. Un, lūk, tad tieši šo mūsu ticības šķautni mēs varam izskaidrot ar Apokalipses palīdzību.

           Ko mēs zinām par antikrista mērķi? Mēs zinām, ka viņš atnāks, “lai pieviltu, ja iespējams, arī izredzētos” (Mt. 24,24). Pagānu pasauli, pasaule, kas pielūdz “garus” un tikai zemes vērtības, antikristam nevajag iekarot. Šo pasauli viņš vienkārši pakļaus savai varai. Tie, kuri ir no šī pasaules, tie ar savu pakļaušanos antikristam tikai atklāti atzīs to patiesību par savas ticības un kaislību patieso priekšmetu, kas arī iepriekš nebija liels noslēpums.

         Bet ir vēl tie, kurus Kristus ir izredzējis “no pasaules”. “Ja jūs būtu no pasaules, pasaule mīlētu tos, kas tai pieder. Bet, tā kā jūs neesat no šīs pasaules, bet Es jūs esmu izredzējis no pasaules, tad pasaule jūs ienīst” (Jņ. 15,19). Lūk šie, “izredzētie”, Kristus atzīmētie un aizsargātie ļaudis, tad arī būs antikrista galvassāpes.

         Viņam nepieciešama varas pilnība. Tātad viņam vajadzīga ne tikai vara par tiem, kuri ir “no pasaules”, bet arī pār tiem, kas vienkārši ir “pasaulē”.

         Viņam vajadzīga varas pilnība. Tātad, viņam vajadzīga vara ne tikai pār “nodokļu maksātāju” makiem, naudu un īpašumu, bet arī vara pār dvēselēm, pār cilvēku mīlestību un naidu. Tā “Lielajam Brālim” Orvela romānā “1984” bija nepietiekoši paklausīt, nepietiekoši bija nodot cilvēkus, atteikties no visām pārējām kaislībām. Viņam bija nepieciešama viņa spīdzināto “mīlestība”.

          Antikristam ir nepieciešama kristiešu mīlestība. To sajūtu, ko kristieši izjūt pret Kristu, viņš vēlas novirzīt uz sevi. Viņš sevi uzdod par To, ar Kuru patiesībā karo.

          Tātad antikrista mērķis- “savaldzināt izredzētos”, panākt to, lai kristieši atpazītu viņā Savu atgriezušos Kungu.

    Šeit ir teoloģiska problēma. Kuri tieši ir šie “izredzētie”?  Kristiešu pasaule taču ir sadrumstalota. Katra kristiešu grupa ir pārliecināta, ka tieši viņa ir patiesa, ka tieši viņa ir apustuļu dāvanu nesēja un pravietojumu mantiniece.

     Šeit tad arī rodas interese veikt apoloģētiskus pētījumus. Jebkura kristiešu grupa uzskatīs sev par pagodinājumu būt par to pašu īsteno kristiešu “izredzēto pārpalikumu”, kuri stāvēs pretī antikristam. Kā gan pamatot, ka tieši pareizticīgie kristieši ir “izredzētie”?

        Kas mums ir zināms? Ir zināms, kas medī. Ir zināms mednieka galīgais mērķis ( ko viņš vēlas nošaut). Ir zināmi medību līdzekļi. Bet nav pilnīgi skaidrs, ko tieši viņš medī. Bet šo neskaidrību var novērst, ja paskatās uz medību līdzekļiem.

      Iedomājieties, ka no rīta mēs stacijā redzam vairākus vīriešus, kuri, spriežot pēc viņu ekipējuma, satikušies, lai dotos uz mežu. Mednieki. Bet ko viņi vēlas medīt? Uz šo jautājumu mēs varēsim atbildēt, apskatot viņu rīkus. Ja viens no viņiem nes makšķeri- tātad, slikti būs zivīm. Ja kāds ir paņēmis groziņu, tas nozīmē, ka viņš “klusās medībās” izvērtīsies par uzbrukumu sēnēm. Ja cilvēks ir ar skrošu bisi, tad ir skaidrs, ka neiet  lāča medībās… Tātad pēc līdzekļu izpētes var noskaidrot mērķi. Starp līdzekli un mērķi jābūt samērojamībai.

     Antikrista ieroči mums tieši ir zināmi: viņš “savaldzina” ar brīnumu palīdzību. Viņa brīnumi, kā visa viņa darbība- caur caurēm ir viltojums (tajā nozīmē, ka tos neveic patiesais Brīnumdaris- Radītājs)¹⁴³.

    Antikrista brīnumi būs viltoti. Bet lieta ir tāda, ka viltojumus gatavo tur, kur ir uzticība oriģināliem. Piemēram, ja krāpnieki atvedīs uz Kijevu viltotus dolārus, viņš varēs tos lietot, jo dolārus Ukrainā plaši izmanto. Bet, ja šis pats krāpnieks atvedīs uz Kijevu viņa paša lieliski izgatavotu mongoļu tugriku partiju, tad viņš nevienu nevarēs apkrāpt ne tāpēc, ka kijevieši lieliski pazīst, kā izskatās tugriki, bet tādēļ, ka tie šeit nevienam nav vajadzīgi, pēc tiem nav pieprasījuma. Nav iemesla atdarināt mākslinieka Pupkina gleznas. Tādēļ, ka arī viņa oriģināli nevienam pat par velti nav vajadzīgi…vajadzīgi…

         Atdarina tikai to, kam ir vērtība. Antikrists- atdarinātājs. Bet viņš atdarina patiesas vērtības! Viņš izliksies par to, kas tiek cienīts “izredzēto” kristiešu vidū.  Zinot kādas būs maskas, var saprast, kas būs cieņā pie pēdējās paaudzes (izredzētā pārpalikuma) kristiešiem.

      Lūk, antikrista divstobrene: viņa pravietis “un pat uguns krīt no debesīm uz zemi cilvēku acu priekšā” (Atkl. 13,13) un rada brīnumdarošu tēlu (“Tam bija dotas spējas iedot dzīvības garu zvēra tēlam, lai zvēra tēls varētu runāt un panāktu to, ka visi, kas nepielūgtu zvēra tēlu, tiktu nokauti” (Atkl. 13,15).

      Ja antikrists atdarina brīnumdarītāju ikonu, tad, viņš to dara to kristiešu dēļ, kuri godina brīnumus, ko veic mūsu Kungs caur ļaužu godātām svētām ikonām. Vai protestantiem ir šāda ticība? Nē! Tas nozīmē, ka šo mednieka rīku antikrists izmanto pret pareizticīgajiem. Kā šis brīnumdarošais tēls varēs iespaidot kristiešus, ja kristiešiem vispār nebūs nekādu attēlu? Ja laiku beigās visi kristieši būs baptisti- tad viņus ne ar kādiem attēliem, pat ar visbrīnumdarošākajiem, nevarēs apmānīt. Ja ļaunā spēki izmanto šādu triku, tātad starp kristiešiem (stipriem, līdz pēdējam uzticīgiem) būs tādi, kuru apziņā dzīvos dievbijīga Kristus brīnumdarošo ikonu godināšana.

     Iedomājieties, ka izrakumu laikā atrod kādu viltotu monētu. Vai var uz tā pamata apgalvot, ka nekādas monētu naudas apgrozības šajā kultūrā vispār nebija? Drīzāk otrādi- ja ir viltota monēta, tad bija arī īsta nauda. Tāpat tas, ka antikrista laikā būs “zvēra attēls”, nozīmē, ka kristiešiem būs ierastas ikonas, un šī dabiskā lietu kārtība būs antikrista izkropļota. Bet, tas nozīmē, ka dabiskā ikonu godināšana saglabāsies līdz vēstures beigām, un no tā izriet, pareizticīgie kristieši būs līdz laiku beigām.

     Ja antikrists atdarina debesu uguni- tas nozīmē, ka viņš to dara to kristiešu dēļ, kuriem ir uzticība līdzīgai ugunij. Vai uguns nākšana no debesīm pārliecinās protestantus jeb katoļus? Viņiem tas nebūs nekas vairāk kā triks. Nekas viņu mantojumā neliek viņiem ar īpašu uzmanību un reliģisku uzticību izturēties pret šo fenomenu. Bet pareizticīgajiem debesu uguns ir svētums. Viltus praviešu brīnums būs vislielākā brīnuma pareizticīgajā vēsturē- katru gadu Lielajā Sestdienā Jeruzālemē Svētīgās uguns nonākšanas brīnuma - imitācija. Un, tas nozīmē, ka tieši zem šī pareizticīgā ticējuma maskēsies antikrists.

     Šeit ir šī bibliskā pravietojuma prieks. Prieks par to, ka tieši pareizticīgie tādā veidā izrādās izredzēto mazākums, kuri pat laiku robežā visstiprāk turēs apustuļu ticību.Tas nozīmē, ka tieši pareizticīgo brīdināšanai ir uzrakstīta Apokalipse. Tas ir- pareizticīgajiem. Tas nozīmē, ka tieši Pareizticīgā baznīca ir Rakstu Baznīca. Bībele ir uzrakstīta mums un par mums. Tas dod prieku. Tas nozīmē, ka man ir gods piederēt tai Baznīcai, kura aizies līdz cilvēces vēstures robežai un uzvaru nesoši (bet ne bez zaudējumiem) pārkāps šo robežu. Vai, runājot Tolkīna vārdiem, “mums ir kritis gods izsaukt galveno Tumšā Valdnieka naidu”¹⁴⁴.

      Protestantu polemisti šo biblisko pravietojumu skaidro pārāk steidzīgi. Viņiem šī vieta ir dārga kā antipareizticīgs arguments: lūk, redziet, vienīgā vieta Jaunajā Derībā, kur tiek runāts par glezniecības “ikonu”, runā par antikrista ikonu. Un izrādās, ka pareizticīgā ikonu gadināšana ir ceļš uz antikrista pielūgšanu…

     Jā, pareizticīgā ikonu godināšana ir tas punkts, uz kuru antikrists vērsīs savu sitienu. Un sitienu viņš vērsīs pret mums, pareizticīgajiem, bet ne pret ”bezikonu” protestantiem. Un, tātad, tieši pareizticīgā Baznīca būs viņa sliktākais un pēdējais ienaidnieks. Un, tātad tam, kurš vēlas būt ar “aizturošajiem”, kurš grib būt ar to Baznīcu, par kuru runā Raksti, jāsavienojas ar Pareizticību.

         Bez tam- ja pat nedievišķiem garīgiem spēkiem, ar Dievu cīnošamies gariem izdodas darīt zināmu savu spēku saviem tēliem, vai tad Dievam arī nebūs spēka paziņot Savu svētību Savām ikonām?

        Mums teiks: Kristu nedrīkst attēlot Viņa augšāmcēlušajā miesā (“Kur ir tas mākslinieks, kurš spētu attēlot augšāmcēlušos, visslavēto Kristu? Izlasiet Jāņa Teologa Atklāsmes pirmo nodaļu, un jūs redzēsiet, ka attēlot pašu Dievu visā Viņa debesu slavā ir tikpat neiedomājami, cik neiedomājami ir attēlot Pašu Dievu, neiznīcīgu, nesasniedzamu. Attēlot Kristu Viņa zemes noniecināšanā- nav prātīgi”¹⁴⁵). Taču kādreiz Marija Magdalēna uzskatīja augšāmcēlušos Kristu par parastu dārznieku. Un, kad Toms lika savus pirkstus Kristus brūcē, tad diez vai Viņam bija tāds izskats, kādā Viņš tika parādīts Jānim Atklāsmē. Jā, arī Pāvils raksta, ka viņš nevēlas zināt nevienu citu, kā vien “Kristu krustā sisto”. Kristus ir augšāmcēlies tajā pat miesā, kuru pieņēma no Marijas. Tā bija kļuvusi lielā mērā gaismas caurlaidīga. Tā arī pareizticīgā ikona ar savu zelta fonu un ēnu iztrūkumu ir vairāk gaismas caurstrāvota, nekā parasta bilde. Kristus nekaunējās atnākt miesā, kādēļ tad kristiešiem jākaunas no sava Dieva miesas. Augstākā Pestītāja slava ir viņa mīlestības lēnprātībā, Radītāja pašzemināšanās radības dēļ. Un, skūpstot Kristus miesas ikonu, mēs skūpstam Dēla pazemību un Tā mīlestību, Kurš “tā iemīlēja pasauli…”¹⁴⁶.

       Mums teiks: Dievs ir Gars, un pielūgt Viņu vajag garā, jo “Dievam nevajag cilvēku roku kalpošanas”. Kā lūdzas pareizticīgie, stāvot ikonu priekšā? Garā vai ar acīm? Ko nozīmē “garīga pielūgsme”? Lai protestanti to apraksta- un pamēģina norādīt tādas kustības, īpašības, izpausmes, kas nebūtu zināmas pareizticīgajiem! Smieklīgi, kad uzbrūkot pareizticīgo krusta zīmei, protestanti mums saka, ka lūdzoties neiederas “cilvēku roku kalpošana”,- bet paši vēl aktīvāk un nedabiskāk izmanto rokas savās pašu lūgšanās (tās paceļot, kratot un žestikulējot savās lūgšanās, dziesmās un sprediķos). Ikona vismaz ar to palīdz garīgai sakoncentrētībai lūgšanā, ka tā it kā bloķē daudzveidīgo redzes sajūtu plūsmu, kas nepārtraukti nāk pie mums no ārienes.

        Mums teiks: bet ir taču pareizticībā “brīnumdarošu ikonu” kults- tātad, jūs tomēr atzīstat, ka tieši ikona, tieši dēlis var darīt brīnumus! Izmantojot šādu argumentu, protestanti pieņem ikdienišķu argumentu par ticības mācošu tēzi. Pareizticīga teoloģija uzstāj, ka Dievs- Viens “dara brīnumus”. Kungs neuzbāžas ar Saviem brīnumiem neticīgiem, bet parāda Savus darbus tiem, kuri vēršas pie Viņa. Lūgšana ikonas priekšā ir viena no cilvēka lūgšanu vēršanās zīmēm pie Radītāja. Ikona palīdz cilvēkam savākt un izpaust savas lūgšanu jūtas un savu lūgumu ikonas sejai. Lūgums bija vērsts pie Tā personības, kurš ir attēlots uz ikonas (“acīm skatot tēlu, ar prātu uzejam pie pirmtēla”). Un, atbildot uz šo uzstājīgo lūgšanu, Kungs dara brīnumu, sūta Savu svētību, kas sargā un atjauno darbību, ko cilvēks izjūt sirdī un dzīvē. Bet, ja savu sirdi viņš ir atvēris Dievam ikonas priekšā, tad arī svētības plūsmu viņš jūt kā izejošu no tās dārgās sejas, Kuras priekšā viņš sagatavojies lūgšanu centieniem. Dievs dara brīnumu Pats, Viņš un tikai Viņš ir svētīgās enerģijas avots, bet šī brīnišķīgā Providences enerģija sevi izpauž caur tām vai citām zemes realitātēm un apstākļiem (caur ikonām un svēto ūdeni, svētajām relikvijām un garīdznieka vārdu, Evanģēlija lappusi un vēstures vai dabas zīmēm). No kurienes gaisma istabā? No loga. Vai šis logs ir istabas gaismas avots? Gan jā, gan nē. Ne logs rada gaismu, ne loga stikls rada gaismu, bet caur šo logu un caur šo stiklu gaisma, kas radusies ārpus istabas, ieplūst tajā. Ikona (tāpat kā Evaņģēlijs) tad arī ir tāds lodziņš. Tas, ar kura starpniecību Kungs vērš cilvēka sirdi pret Sevi un caur ko Viņš padod Savu gaismu, kļūst dārgs pievērstajai sirdij un tādēļ dievbijīgi tiek godināts kā saistīts ar brīnumu, kā “brīnumdarošs”.

      Sarežģītāks gadījums- brīnumu darīšana ne caur Kristus ikonām, bet, piemēram, Dievmātes vai svēto attēliem. Brīnums pie, teiksim, Vladimiras Dievmātes ikonas teoloģiski tiek aprakstīts šādi: Skatoties uz Dievmātes ikonu, sauktu “Vladimiras” cilvēks lūdz Dievmāti, lūgt Viņas Dēlam par savas sirds dziļām vajadzībām. Dievs, vienīgais īstu brīnumu darītājs, pēc Savas Mātes lūgšanu priekšstāvniecības (atcerēsimies, ka Kristus pirmais brīnums-Galilejas Kānā- notika pēc Marijas lūguma), atbildot uz lūgšanu, kura tika veikta šīs Dievmātes ikonas priekšā, izrāda Savu žēlastību. Tādēļ sava paša vārda nozīmē “brīnumdaris” ir tikai Dievs, bet ikonas- līdzeklis, caur kuruViņš parāda Savas lietas.

     Kādēļ tad ļaudis runā par ”ikonu brīnumiem”? Tas ir vienkāršs sarežģītu formulu saīsinājums runā, un par šo runas saīsinājumu nejuta riebumu Pats Kungs. Atcerēsimies Viņa pavēli Mozum: ”izlej no sudraba divus ķerubus”. Vai tad ķerubus var izgatavot cilvēka rokas? Nē, runa ir par ķerubu attēliem. Laikam, skaidrāk būtu teikt “izgatavo divu ķerubu attēlus”, bet ne vienkārši “divus ķerubus”. Bet Kungs teica, tā kā teica. Teica tā, kā mēs runājam. Pareizticīgajā ikdienas dzīvē korektāk būtu runājot teikt tikai “Vladimiras Dievmātes ikona”, bet ne “Vladimiras Dievmāte”. Korektāk būtu teikt: “Kungs pēc Savas Mātes lūgšanas, pēc Savas Providences un pēc krievu ļaužu lūgšanām caur Vladimiras Dievmātes ikonu parādīja brīnumu, kas aizsargāja Maskavu no tatāru izdemolēšanas”. Ja kāds vēlas pārmest mums tādu vārdu lietošanu, lai pie reizes izrauj arī biblisko lappusi par “ķerubu izgatavošanu”, un izdod likumus, kas aizliedz visām valodām piemītošo īpašību saīsināt, pagriezt frāzes, kas nesaraujami saistītas ar cilvēku spēju domāt un saprast.

        Mums teiks: bet var taču lūgties bez ikonām! Arī šeit es beidzot piekritīšu: patiesi, var. Bet tikai ievērojiet, pie kā nonācis mūsu dialogs ar protestantu. Tas sākās ar protestanta uzbrukumu tam, ka pareizticīgajiem ir ikonas. Bet beidzas ar lūgumu: “Nu labi, jūs lūdzaties kā gribat, bet vismaz mums atļaujiet lūgties bez ikonām, mēs pie viņām neesam pieraduši!”

       Arī pareizticīgais var lūgties bez ikonām. Sieviete, vajāšanu laikā izsūtīta atklātai uzraudzībai ar aizliegumu ne tikai apmeklēt dievnamu, bet pat vienkārši lūgties, izgatavoja sev krustu no diviem salmiņiem, kuri ir savīti ar zāles stiebriņu. Tas bija viss viņas ikonostass. Parādoties okšķeriem (un pie viņas tie iegriezās bieži), krusts tika saspiests plaukstās.

       Bez ikonām var lūgties. Bet ikonas palīdz lūgties.

       1998. gada septembrī Voroņežā es iegāju vietējā baptistu seminārā.Tā amerikāņu rektors, kā es sapratu, bija izbraucis, un mēs sarunājamies ar prorektoru. Es griezos pie viņa ar priekšlikumu nolasīt lekciju par pareizticību  viņa studentiem. ”Jūs taču gatavojat misionārus? Un misionāram jāzin tās tautas kultūra un reliģija, kurā viņš taisās sludināt? Vai nav labāk tādas zināšanas iegūt no pirmavota un kaut vai dažreiz studentiem, kuri apgūst citu valodu, atļaut satikties ar dzīviem šīs valodas nesējiem? Ja jūsu seminārs būtu Ķīnā un ja uz tā sliekšņa parādītos mūks no klostera Šaoliņ, jūs noteikti priecātos par iespēju ar viņu komunicēt? Lūk, pēc šīs loģikas es uzskatu, ka jūsu studentiem būtu derīga tikšanās ar pareizticīgu teologu”...  Pie studentiem mani nepielaida. Bet pasniedzējus sapulcināja un skolotāju istabā mēs viens otram varējām paskatīties acīs.

      Pirms sarunas sākuma prorektors piecēlās ar vārdiem: “Pie mums, evaņģēliskajiem kristiešiem-baptistiem, pieņemts katru labu darbu sākt ar lūgšanu. Jums nav iebildumu?”. Tālāk viņš lūgšanā salika rokas uz krūtīm, pielieca galvu un izteica lūgšanu, piesaucot Dieva svētību mūsu saskarsmei... Divas diskusiju stundas pagāja ātri. Un atkal prorektors pieceļas un piedāvā pateikties Dievam par mūsu tikšanos. Atkal sākuma pozīcija: galva noliekta, rokas laiviņā saliktas uz krūtīm. Sekundes starpbrīdis, lai uzņemtu gaisu un atrastu vārdus. Un, lūk, šajā pauzē iespraucos es un saku diviem mani pavadošiem vietējā semināra studentiem: “Puiši, jūs tagad redzēsit retu skatu: baptistu, kurš lūgsies koka gabalam!” Prorektora rokas nolaižas: “Kādam tādam koka gabalam es tagad lūgšos?”- “Nu kā, Jūs tagad nolaidīsiet acis zemāk, skatīsities uz šo galdu un viņam lūgsieties!”.- Taču nē! Es tikai skatīšos uz galdu, bet lūgšos es vienalga Dievam!”. -“Tas jau ir interesanti: tātad, ja jūs lūgšanu laikā skatāties uz galdu, uz kura kaut kas ir izgriezts par šeit bijušo Vasju, tad no tā neizriet, ka jūs lūdzaties galdam vai šim Vasjam... Bet ja mēs, pareizticīgie, lūdzoties skatāmies uz dēli ar uzzīmētu Kristus seju un uzrakstītu Kristus vārdu, tad jūs mūs apsūdzat koka pielūgšanā un pagānismā!”

      Baptistu teologs noreaģēja precīzi: “Piedodiet, tēvs Andrej, ka mūsu ielu sludinātāji kā analfabēti runā tādas muļķības. Protams, pareizticīgā ikonu teoloģija pilnībā atbilst Bībeles mācībai. Mēs neuzskatām pareizticīgos kristiešus par pagāniem. Dažos mūsu nejēgās dedzība runā nesaprātīgi!”.

      Atvainošanās, protams, ar prieku tika pieņemta un semināra prorektors atkal piedāvā lūgties. Atkal viņš ierasti nolaiž acis... Un te atceras, ko es teicu par lūgšanu koka gabalam. Viņš ātri paceļ acis, bet tur tādi paši koka griesti. Viņš skatās pa labi, tur- koka durvis. Pa kreisi- tur koka loga rāmis. Viņa skatiens tik acīmredzami mētājās apkārt, ka kļuva skaidrs: cilvēks pirmo reizi dzīvē aizdomājās par šo, vienu no reliģiskās dzīves pamatproblēmām: kā lūgties neredzamam Dievam, esot redzamu lietu ielenkumā. Te ir viens no diviem: vai nu lūgties pēc principa “neko neredzu, neko nedzirdu!”, vai savu lūgšanu vērst tā, lai tā varētu slavēt Radītāju, skatoties arī uz Dieva radību (dabu), un uz cilvēku radīto (kultūru).

        Ikona palīdz sakopot uzmanību. Kad zēnu izsauc pie skolas direktora, tad viņam ir trīs galvenās problēmas: 1) ko samelot? 2) kur likt rokas? 3)kur likt acis? Līdzīgas problēmas (izslēdzot, ceru, pirmo) ir arī jaunajiem dievnamā. Kur likt rokas- labi zināja senās baznīcas tradīcija. Vecticībnieki līdz šim krusta veidā liek rokas uz krūtīm (tā, lai labā būtu  virsū un ar to brīvi un ātri paceltos pie pieres, lai uzsāktu krusta zīmi). Šī poza ir stabila, neapgrūtinoša, palīdz saglabāt sevi disciplinētā gatavībā. Bet acis veras ikonā.

      Ikona palīdz ne tikai sākuma, “bērnu” stadijā. Jo pieaugušāks cilvēks savā garīgajā dzīvē –jo vairāk viņš spēj novērtēt kanonisko, patieso pareizticīgo ikonu. Sākot ar bērnu krāsojamām grāmatām un spilgti-sentimentālo “katolisko” kiču, viņš iemācās cienīt lielo Bizantijas un senās Krievijas ikonu rakstītāju darbus. Un cienīt ne tikai viņu māksli-nieciskumu, bet arī to lūgšanu spēju. Lūk, paradokss, kura pārdomāšana iziet ārpus šī darba robežām, bet ko nepieciešams atzīmēt: pareizticīgās ikonu rakstīšanas virsotnes izveidoja isihasti- klusejošās, prāta lūgšanas meistari. Labu kanonisko pareizticīgo ikonu visvairāk ciena mūki, tas ir tie, kuri māk lūgties savā sirdī, bez jebkādiem ārējiem žestiem un vārdiem, tie, kuri ir bezgala skopi ārējā emociju izrādīšanā un bezgala stingri ticībā- viņi tad arī ciena īstu ikonu, viņi tad arī to rada.

     Protestanti lūgšanā ikonas neizmanto. Tādēļ viņu domas šajā jautāju-mā vienkārši nav autoritatīvas: nevajag spriest par to, ko pats neesi pār-dzīvojis. Protestanti bieži (un pareizi) saka, ka ateistiem vienkārši nav pienācīgas Satikšanās pieredzes, lai spriestu par Dieva esamību vai neesamību, par Evaņģēlija taisnīgumu vai netaisnīgumu. Šo pašu argumentu pareizticīgais var attiecināt uz protestantiem: tas, ka jums nav lūgšanu komunikācijas ar svētajiem un Dievmāti, ka jums nav pareizticīgās liturģiskās lūgšanas pieredzes, nav pietiekams nosacījums tam, lai apsūdzētu pareizticīgos viņu lūgšanu prakses nedabiskumā.    

      Jā, prakse ir patiesības kritērijs. Brīnumdarīšana caur ikonām un pēc svēto priekšstāvnieciskām lūgšanām ir fakts, vairākkārtīgi un bagātīgi apstiprināts visā baznīcas vēsturē. Caur šiem brīnumiem ļaudis vērsās pie evaņģēliskās patiesības, viņos atmodās grēku nožēla un prieks par Kristu-Pestītāju. Ja šī daudzu gadsimtu ilgā pieredze neiekļaujas baptistu teoloģisko teoriju rāmjos- jo sliktāk šīm teorijām. Es tagad pieminēšu  tikai vienu liecību par to, ka ikona ir palīgs lūgšanā: “Lūgties bez ikonām ir grūti. Ikona sevī savāc lūgšanas uzmanību, kā palielināmais stikls savāc izkliedētos starus vienā dedzinošā punktā”¹⁴⁷. Bet kas tieši tāds ir ikonā un tās valodā, kas palīdz lūgšanā, tā ir īpaša saruna¹⁴⁸.

     Ikona pavada Baznīcu visā tās vēstures laikā, bet ne sākot tikai ar VII Koncilu. Visiem ir skaidrs, piemēram, ka itāļu pilsētas Pompeja un Herkulāna krita tikai 79. gadā. Pat pēc protestantu mēriem tas vēl ir apustuļu, neizkropļotas Baznīcas laiks. Ne visi apustuļi līdz šim gadam jau bija aizgājuši no mūsu pasaules. Tad, lūk, izrakumos šajā ar pelniem piebērtajā pilsētā tika atrasti sienu gleznojumi pēc bibliskiem sižetiem un krusta attēli¹⁴⁹. Kristiešu klātbūtnes pēdu atradumi Herkulānā ar to ir interesantāki, ka, kā zināms (Ap.d. 28,13), ap. Pāvils sludināja Puteolā, 10 kilometrus no Pompejas. Romas impērijas pretējā pusē, Dura-Evropos katakombas Divupē- no II gadsimta līdz mums nonākušas citas katakombu kristiešu freskas (bez tam ar Jaunavas Marijas attēlu)¹⁵⁰. Ikona ienāca Baznīcas dzīvē kaut kā dabiski, bez oficiāliem lēmumiem un traktātiem, kas pierāda tās iespējamību. Slavenais bizantologs Andrejs Grabars speciāli atzīmēja šo pārsteidzošo faktu: ar katru desmitgadi no II līdz VI gadsimtam palielinās līdz mums nonākušo agrīnās kristietības mākslas pieminekļu skaits, bet rakstībā ikonu godināšanas pēdu praktiski nav. Dažreiz atskan ikonu aizliedzoša satura balsis (Klementam (Строматы. 6,16, 377), Eusebija (Vēstule Konstantīnai), Epifānija (Panārijs. 27,6,10) un Elvīras koncilā). Bet nav tekstu, kas paskaidro un nosaka ikonu godināšanu. “Veidojas iespaids,- raksta A.Grabars,- ka ikonu godinātāju apstiprināšanai nebija nepieciešami advokāti, kuri nodarbotos ar attēlu pamatošanu”¹⁵¹.   

    Ikonu godināšana tā laika literatūrā tika pieminēta (svētlaimīgais Augustīns, svētais Nīsas Grigorijs un citi). Bet tikai tad, kad imperatora vara padarīja par savu politiku cīņu pret ikonu godināšanu, baznīcas saprāts deva sistemātisku ikonu godināšanas izskaidrojumu. VII Koncils tieši izskaidroja ikonu godināšanu, bet ne ieveda to praksē. Un tas ne vienkārši “pavēlēja ar speciālu kanonu godināt ikonas, bez pienācīga izskaidrojuma, kādēļ tas ir nepieciešams”, kā tas liekas baptistu aģitatoriem¹⁵². Koncils tieši izskaidroja, pamatoja ikonu godināšanu, pie tam to izdarīja ne rituāla kontekstā, bet saistot ikonu izpratni ar pašu kristietības būtību kā vēstījumu par Vārdu, kurš kļuva miesa. Ikonas patiesi būs Kristus Baznīcā, Tās zemes vēstures pēdējās dienās (skat. augstāk par Atkl. 13. nod.).

       Tātad, pareizticīgie neklanās ikonām aizmirstot biblisko bausli. Mēs pilnībā apzināmies savas darbības. Kas kopējs portretam un cilvēkam? Tas, ka satiekot pašu cilvēku un paskatoties uz viņa portretu, mēs nosaucam vienu un to pašu vārdu: “Tas ir Pēteris”. Ikona kā tēls ir vienota ar Pirmtēlu vārdā, Tās Personības nosaukumā, Kura ir attēlota uz tās. “Kristus tēls ir pats Kristus, protams, ne pēc dabas, bet pēc vārda, kura dēļ tiek godāts”¹⁵³.“Katra ikona tiek saukta vienā vārdā ar savu pirmtēlu”¹⁵⁴.

       Sirdsskaidrā Teodora Studita mācībā par ikonu ir savdabīgi un svarīgi pasvītrots tieši subjektīvais moments. Tēla un pirmtēla identitāte neeksistē paši par sevi, tā tiek nodibināta cilvēka, kurš lūdzas, prātā. Tādēļ no lūdzošā teoloģiskās uzmanības un teoloģiskās kultūras ir atkarīgs, vai viņš lūgšanā ikonas priekšā satiks Kristu, vai arī iekritīs maldu mācībā.

      “Kristus tēls, lai arī uz kāda materiāla nebūtu attēlots, ir neatdalāms no Paša Kristus, jo saglabājas ārpus matērijas, priekšstatā. Tādēļ abiem- Kristum un Viņa tēlam pienākas viens un tas pats gods un pielūgšana”. Šeit ir jēga pasvītrot- “priekšstatā”¹⁵⁵.

      “Kristus ikona jāgodina ne kā lieta, bet kā Pats Kristus, jo tēla godināšana pāriet uz Pirmtēlu, un prāta darbībā matērija nesajaucas ar uzzīmēto tēlu. Un dievgodinošo pielūgsmi jāpienes Kristum kā pirms iemiesošanās, tā arī pēc tās, kā bez ikonas, tā arī caur to... Tātad, jāgodina Kristus ikona, bet Dievpielūgsmi nedot tai, bet uz tās attēlotajam Kristum, jo tēls un Pirmtēls ir divas lietas, un atšķirība starp tām- ne pēc sejas, bet pēc būtības”¹⁵⁶. Un atkal atzīmējam šo akcentu: “ar prāta darbību”.

       Tādēļ, uz kanoniskas pareizticīgas ikonas obligāti jābūt uzrakstam- attēlotā vārdam. “Ja kāds godinātu krusta zīmi, kurai nebūtu uzrakstīts Kristus vārds, tad tāds, varbūt, taisnīgi varētu tikt nopelts, kā tāds, kurš dara vairāk, kā vajag, bet, kad Jēzus Kristus vārdam paklanās visi debesīs, uz zemes un peklē, bet šis vārds, kuram paklanās, nes uz sevis Krustu,- tad kāds neprāts neklanīties Kristus Krusta priekšā?”¹⁵⁷.

      Tādēļ arī ikonu ar aptumšotu un neatšķiramu seju mierīgi iznīcināja, nebaidoties no “tajā uzkrātās svētības” apgānīšanas. “Ja kāds vēlētos noskūpstīt savu attēlu spogulī, tad viņš skūpstītu ne matēriju, bet sava paša līdzības atspoguļojumu, tādēļ viņš arī ir pieplacis matērijai. Protams, ja viņš attālināsies no spoguļa, tad kopā ar viņu attālināsies arī tēls, kā tāds, kam nav nekas kopējs ar spoguļa matēriju. Tāpat tas attiecas uz attēla matēriju: ja līdzība, kura bija uz tā redzama un kuru godināja, ir likvidēta, tad matērija paliek bez godināšanas”¹⁵⁸.

      Tātad, ikona eksistē lūgšanai un tieši lūgšanā, ko cilvēks vērš uz Dievu un kurā realizē savu garīgo sūtību. Ikona ir kristieša gribas realizācija, viņa garīga komunikācija ar ikonā parādīto personību. Ikona ir lūgšana, vārds, nosaukums un ārpus divu personību- Dieva un kristieša- lūgšanu dialoga tai nav reliģiskas nozīmes.

       Tā atkal un atkal baznīcas teoloģija atgādina arī pašiem pareizticīgajiem, un mūsu kritiķiem par pareizticības ikonu godināšanas principiem.

       Tikai ar ignoranci var izskaidrot baptista P.I. Rogozina apgalvojumus, ka it kā “apstiprinot ikonu godināšanu kanonā, baznīca vairāk nenodarbojas ar šo jautājumu ne baznīcas lēmumos, ne teoloģijā, un tādēļ atgriešanās pie patiesības baznīcai ir grūta un nevēlama”¹⁵⁹. Rogozins dzīvoja ārpus Padomju Savienības un, ja viņam būtu bijusi kaut neliela cieņa pret kritizējamo priekšmetu (tas ir pret Pareizticīgo Baznīcu)- viņš bez grūtībām varētu atrast tēva Sergija Bulgakova, tēva Pāvela Florenska, E. Trubecka, L. Uspenska, A. Grabara, V. Lossova grāmatas- mūsu simtgades visvairāk pazīstamo grāmatu autorus, kas veltītas ikonas teoloģijai. Rogozins raksta, ka katra polemika par šo jautājumu “ir gan grūta, gan riskanta un neizdevīga”. Taisnība. Bet grūta un riskanta viņa katru reizi ir protestantam, bet ne teoloģiski izglītotam pareizticīgajam.

    Protestants, kurš ir mazāk aizspriedumains un izglītotāks, kā Rogozins, iepazīstoties ar pareizticīgo ikonas teoloģiju, drīzāk atkārtos svētlaimīgā Augustīna vārdus, kuros “Grēksūdzē”, apraksta savus pārdzīvojumus tajā brīdī, kad viņš saprata, ka viņa iepriekšējie uzbrukumi Baznīcai ir nepamatoti: “Es no kauna nosarku un nopriecājos, ka tik daudz gadu rēju ne uz Pareizticīgo Baznīcu, bet uz miesiskās iztēles izdomājumiem. Es biju nekaunīgs bezgodis: man vajadzēja jautāt un mācīties, bet es apsūdzēju un apgalvoju...Vai Tava Baznīca māca patiesību, es vēl nezināju, bet jau redzēju, ka viņa māca ne to, par ko es apmētāju viņu ar smagām apsūdzībām”.

       Noslēdzot sarunu par ikonām, gribu izteikt vienu savu pieņēmumu, kas drīzāk ir adresēts pareizticīgiem, nekā protestantiem. Man liekas, ka uz protestantiem neattiecasVII Koncila anafēma.

     Jā, viņi negodā attēlus un formāli viņiem var piemērot Koncila aizliegumu: “Ticot Vienīgajam Dievam, Trīsvienībā apdziedamam, mēs ar mīlestību pieņemam godīgās ikonas. Pār tiem, kuri rīkojas savādāk, lai ir anafēma!”¹⁶⁰. Taču lieta ir tāda, ka Koncilam tas nebija ceremoniāls strīds. Ikonu aizliedzēju argumentācija bija “kristoloģiska”. Viņu teorija paredzēja, ka Kristus cilvēciskā daba tik ļoti ir iekļāvusies Dievišķajā Viņa dabā, ka Kristu attēlot vairs nav iespējams. “Kam jūs klanāties?”- no pareizticīgiem centās izzināt ikonu aizliedzēji. Kristus Dievišķībai? Bet tā nav attēlojama, un, tātad jūsu bildītes nesasniedz mērķi. Vai jūs klanāties viņa cilvēciskumam, tad jūs klanāties kaut kam tādam, kurš nav Dievs, un jūs, pirmkārt esat pagāni, bet, otrkārt, nestorieši, kuri sadala Kristu divās daļās¹⁶¹.

      Pareizticīgie atbildēja: mēs neklanāmies ne vienam, ne otram. Mēs klanāmies Vienotai Dievcilvēka Kristus Personībai. Lūgšanā mēs vēršamies ne pie “tā”, bet pie “Kā”, pie Personības, pie Dzīvā un Personiskā Dieva, bet ne pie bezpersoniskās dabas. Un tādā mērā, kādā ikona mums palīdz vērsties pie Dievcilvēka, mēs to arī pieņemam.

      Šie strīdi ap ikonu aizskāra kristīgās teoloģijas pašus dziļumus, tie skāra jautājumu par to, kā Kristū savienojās dievišķais un cilvēciskais elements. Koncils parādīja, ka ikonu aizliedzēju argumentācija noved pie nepatiesa priekšstata par Kristu, pie maldu mācības- un tādēļ to nosodīja. Līdz tam, kamēr jautājums par ikonu godināšanu nebija visciešākā veidā saistīts ar jautājumu par Dieva iemiesošanos Kristū- Baznīca pieļāva dažādu attieksmi pret ikonām. Tā neaizliedza izmantot tēlu sludināšanai un lūgšanai tiem, kuri no tā saņēma garīgu labumu, un tajā arī nepiespieda to darīt tos kristiešus, kuri baidījās, ka pagānu aizspriedumi tautā ir parāk stipri, lai droši varētu piedāvāt svēto notikumu mākslinieciskus attēlus.

       Šodien protestanti principā pieturas pie pareizticīgās mācības par Kristu un Trīsvienību (viņi, taisnība, paši to neapzinās, jo maz interesējas par augsto teoloģiju un Baznīcas dogmatiskās attīstības vēsturi). Tādēļ mūsu strīds par ikonām ir kļuvis “drošāks”- tas ir strīds par to, vai citu Rakstu tekstu izpratni (neizbēgams un vienmēr kristīgajā teologijā klātesošs strīds), un par ceremoniju. Mēs nenododam anafēmai svēto Kipras Epifāniju, kurš IV gadsimtā, trīs gadsimtus pirms VII Koncila, noraidīja ikonu godināšanu, jo saprotam, ka tā bija viņa privāta pozīcija jautājumā, kas tad tika uztverts kā jautājums par dievbijības veidu (fundamentālajā teoloģijā svētais Epifānijs viennozīmīgi bija pareizticīgs). Var būt, ka tāpat jāizturas arī pret nesavaldīgi neizglītoto mūsdienu baptistu “ikonu noliegšanu”. Var būt uz viņiem mēs varam attiecināt Augustīna vārdus: “Galvenais ir vienotība, otršķirīgais- daudzējādība un visā mīlestība”.

         Mūs nešķir jautājums par ikonu. Jautājums ir par Eiharistiju. Bet tas nav jautājums par ceremoniju. Tas ir jautājums par Sakramentu: ne par Kristus simboliem un tēliem, bet par tikšanos ar Viņu pašu.

                                                                   +    +   +

      Augstāk izteiktās pārdomas ir saprotamas ļaudīm, kuriem jau ir izveidojusies interese par bibliskiem pētījumiem. Tie būs saprotami protestantiem. Bet ir vēl milzīgs cilvēku loks, kuri nedaudz no malas noskatās gan uz pareizticību, gan uz protestantismu. Viņi jau ir dzirdējuši  no kāda paziņas, kurš ir bijis sektā, ikdienas protestantu argumentu par to, ka “Dievu neviens nekad nav redzējis”, bet viņš tikai ir mazinājis viņiem simpātijas attiecībā pret pareizticību un nav palielinājis interesi ne par protestantismu, ne par Bībeli.

      Viņiem- īpaša runa ar nebiblisku (nebiblisks nenozīmē antibiblisks) argumentāciju.

       Protestantu tēze, kas uzstāj burtiski pildīt bausli “neveido nekādu tēlu”, ir stiprāka, nekā liekas pašiem protestantiem. Tas ir tas gadījums, kad, lai ieriebtu kaimiņam, nodedzina savu māju kopā ar visu pilsētu. Burtisks šī baušļa skaidrojums pilnībā iznīcina cilvēcisko domu un visu kultūras pasauli. Cilvēks dzīvo “ikonu” pasaulē, tēlu pasaulē. Mēs redzam tikai “lietas mums” un mums nav pieejas “lietas sevī” pasaulei. Mēs iepazīstam pasauli caur vārdu nosaukšanu, un jebkura izziņa ir kāda tēla, priekšstata par to vai citu procesu, fenomenu, notikumu veidojums. Mēs dzīvojam tēlu pasaulē, atspulgu pasaulē, spoguļos, ko visapkārt izlikusi mūsu kultūra.Vārds- tas ir priekšstats par kādu priekšmetu (precīzāk, “vārds- nav priekšmeta tēls, bet tēla tēls”¹⁶², tas ir tēls, kas dzimst no mūsu priekšstata par kādu priekšmetu un kura sūtība ir nodot šo priekšstatu). Es redzu citu cilvēku- un faktiski man ir darīšana ar šī cilvēka to tēlu, kas ir manās acīs, manā prātā un sirdī (bet kad es dzirdu viņa vārdu- tas viņa tēls, kas manī ir izveidojies un saglabāts atmiņā, rodas manā apziņā). Praktiski katrs cilvēks (izņemot Dieva dēļ neprātīgo) rūpējas par to, kāds priekšstats par viņu izveidosies apkārtējiem, un pat cilvēks, kurš nav lasījis Karnegi grāmatas, cenšas izveidot sev labu tēlu.

       Rakstnieks rada savu personāžu tēlus. Un, ja burtiski uztvert bausli “neveido nekādus tēlus”, tad, acīm redzot, arī “Jevgēņija Oņēgina tēls” būtu jālikvidē. Glezniecība ir iespējama ne tikai ar krāsu. Ir glezniecība ar mūziku un ar vārdu. Vladimirs Nabokovs 1927. gadā Berlīnē uzrakstīja dzejoli, kurā ar nedaudziem noslēguma vārdiem ir uzmetis tieši glezniecisku tēlu:

Ir naktis: tikko liekos gulēt,

Uz Krieviju tad aizslīd gulta;

Un, lūk, tā ieved mani gravā,

Ved mani gravā nogalināt.

Atmostos, un tumsā no krēsla

Uz kura guļ sērkociņi un pulkstenis,

Acīs kā vērīgs stobrs,

Skatās degoša ciparnīca.

Aizsedzt ar rokām krūtis un seju,-

Lūk-lūk, nupat uz mani šaus!-

Es nevaru atraut skatienu

No bālās uguns apļa.

Sastingušai apziņai

Pieskarsies pulksteņa tikšķi,

Es atkal jūtu aizsardzību,

Labvēlīgās izsūtīšanas pārsegu.

Bet, sirds, kā gan tu gribētu,

Lai tas patiesi būtu tā:

Krievija, zvaigznes, nošaušanas nakts

Un visa grava ievziedos.

     Protams, arī Bībele ir ikona. Tikai Radītāja tā parāda tēlu ne caur krāsām, bet ar vārdiem. Katrs sprediķis piedāva kādu Dieva tēlu, kādu priekšstatu par Dievu, lai cilvēks vērstu savas sirds skatienu uz Pašu Radītāju. Bet to pašu dara arī ikona. Ne jau nejauši sirdsskaidrais Damaskas Jānis, pamatojot ikonu godināšanu, atgādina par svēto grāmatu godināšanu: “Paklanāmies, godinot grāmatas, pateicoties kurām dzirdam Dieva vārdu”¹⁶³. Vēl vairāk Vecās Derības telts ir Jaunās Derības ikona- “tagadējā laikmeta tēls” (Ebr. 9, 9), “nākamo labumu ēna” (10,1). Svētās vēstures notikumi ir ikoniski.

      Pirmais ikonu rakstītājs bija Pats Dievs. Viņā Dēls- “Viņa būtības tēls” (Ebr. 1,3). Dievs taču radīja cilvēku kā Savu tēlu pasaulē (grieķu tekstā- kā ikonu). Ikonas noslēpumu atklāj tāda liturģiska ceremonija, kā kvēpināšana: garīdznieks kvēpinot klanās un kvēpina gan ikonas, gan cilvēkus. Tie ir divi tēlu veidi. Cilvēka Dieva tēls ir personība, saprāts, spēja radīt un brīvība. Otrā godinot Dieva tēlu, es cienu viņa brīvību un dievbērnības cieņu, tās Dāvanas, ko Dievs ir devis manam brālim. Es varu šīs dāvanas neredzēt, varu ar nosodījumu vai nicību, aukstu vienaldzību izturēties (emociju līmenī) pret šo cilvēku. Bet dogmāts atgādina manam saprātam: šajā cilvēkā, katrā cilvēkā ir ne mazāk dziļuma un noslēpuma, kā tevī pašā. Pasaulē ir maz viņa veidotu lietu, bet ir Dieva darbs viņā- tēls, ko viņam dāvājis Dievs. Un ja es, satiekoties, paklanos cilvēkam, vai es esmu veicis pagānu rituālu?

     Tātad, tas nozīmē ka mums atkal jāatceras tas, ko teica VII Koncils par ikonu: ir pielūgšana kā visaptveroša kalpošana- un tā pienākas tikai Dievam, ir pielūgšana kā cieņas izrādīšana- un tā ir iespējama attiecībā uz tēlu. Savādāk Mozus otrais bauslis nonāktu klajā pretrunā ar piekto: “Godā savu tēvu un savu māti”. Un ar ceturto bausli- “godā sestdienu”. Tātad, viss, kas ir nācis no Dieva rokas un viss, kas mums atgādina par viņu, ir cienīgs pateicības un godāšanas.

          Vai var, skatoties uz zvaigznēm, slavēt Radītāju? Vai var, ar acīm skatoties uz laicīgo, ar prātu apdziedāt Debesis? Tam pašam Nabokovam ir rindiņa, kuru pareizticīgais var vērst pret protestantu: “Atļauj man dzīvot, meklēt Radītāju radībā” (“Dzimtenei”). Arī daba var būt starpnieks cilvēka reliģiozā tapšanā, kad ar savu skaistumu un grandiozumu izraisa viņa sirdī lūgšanu Radītājam.

          Un cilvēks sev rada atmiņas zīmes, tēlus tam, lai biežāk vērstu savu prātu uz Vienīgo Radītāju- kur tad ir pagānisms? Ikona, tāpat kā pasaule, tāpat kā Raksti, ir radība, kas runā par Radītāju. Tikai neticīgam Rubļova ikona runā par Rubļovu; ticīgam viņa vispirms runā par Kristu: “tāpat lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs” (Mat. 5,16). Lūk, redz  jūsu darbus, bet slavē ne jūs, bet Tēvu. Tā, ka katrs kristieša labais darbs tāpat ir ikona, kas parāda un slavē Dievu.

           Arī Evaņģēlijs ir cilvēka darinājums, kas parāda mums Kristus tēlu, tikai tas nav uzrakstīts ar krāsām, bet ar vārdiem. Vai protestants turēs Evaņģēliju nepiedienīgā vietā? Vai viņš Evaņģēlija lappusēs ietīs sviestmaizes, un pašu Bībeli izmantos kā paliktni kaut kādām mājas vajadzībām? Un vai viņš nosodīs cilvēka vēlēšanos, kurš, izlasījis Evaņģēliju, no sirds prieka un pateicības noskūpstīs dārgo lappusi? Kādēļ tad šādas jūtas nedrīkst izpaust Kristus sejas priekšā, kas uzrakstīta citā veidā? Vai pareizticības kritiķi nopietni uzskata, ka mēs klanāmies dēlim un krāsām? Un gaidām palīdzību ne no Dieva, bet no koka dēļa?

         Noslēdzot pieminēšu sadzīvisku līdzību. Vīrs, atrodoties ilgstoši prom no mājām, paņem sievas fotogrāfiju un to skūpsta. Vai sievai ir tiesības turēt viņu aizdomās par netīru kaislību pret fotopapīru un nodevību, un par šo vīra žestu pieteikt laulības šķiršanu. Kādēļ gan Dievu uzskatīt par muļķāku par greizsirdīgu sievu? Vai tad tiešām protestanti nopietni ir pārliecināti, ka Kristus kļūs dusmīgs uz to, kurš ar mīlestību un lūgšanu piekļaujas Viņa krucifiksam?

      Savu dievbijības veidu nedrīkst uzspiest citiem, bet arī turēt citus par sliktākiem bez jebkāda mēģinājuma saprast viņu darbību motīvus- tas nav nekas cits kā farizejisms. Var būt kristietis un dzīvot pēc Evaņģēlija, bez gleznainiem attēliem (pareizticīgie, lūdzoties nometņu barakās, kur nebija Kristus ikonu, nepārstāja būt pareizticīgie). Bet ar Evaņģēlija galveno bausli- mīlestības bausli- ir grūti savienojama citu kristiešu apsūdzēšanas prakse pagānismā tikai tādēļ, ka viņi citādā veidā izpauž savu dievbijību Tā Paša Vienīgā Dieva priekšā. 

 128.Tajā pareizticība būtiski atšķiras no katoļu baznīcas, kas vienkārši izslēdza bausli “neradi sev elkus” no savas katahēzes un, lai saglabātu Mozus 10 baušļus, desmito bausli sadalīja divās daļās, izveidojot no tā divus baušļus (skat., piemēram: “Прийди, Исусе. Малый катехизис”. — Pallottinum-Warszawa, 1989, lpp. 131-135).

129. Krievu “skrējēju” sekta, aiz dievbijības apsvērumiem atsakoties no dokumentiem, šajā gadījumā ir konsekventāki par protestantiem.

130. Skat.  Tatarkiewicz Wl. Istoria esteticii. Vol. 2. — Bucureşti, 1978, lpp. 68

131.преп. Феодор Студит. Послание 71. Императорам Михаилу и Феофилу/Послания.                Ч.2. М., 2003, lpp. 156.

132. Cita lieta, ka, noraidot pareizticīgo ikonu, protestanti sāka attēlot Glābēju komiksu žanrā.

133. Lai saprastu konkrētu, burtisku Kristus atbildes jēgu, nepieciešams ņemt vērā divus apstākļus. Pirmais: pēc arhaiskās “politekonomijas” noteikumiem visas valsts skaidrās naudas īpašnieks bija monētu izgatavotājs- valdnieks. Par zīmi, ka viņam pieder monopols uz visu naudu, viņš uz monētām lika savu zīmogu, savu attēlu. Pavalstniekiem viņš it kā uz laiku uzticēja pārvaldīt savu naudas īpašumu. Otrais: Palestīnā apgrozībā bija divu veidu monētas. Dabiski, apgrozībā bija visas valsts romiešu monēta. Bet, tā kā uz šīs monētas bija pagānu dievu un imperatora (kurš arī tika uzskatīts par dievību) attēli, tad šīs monētas nedrīkstēja ienest Jeruzālemes dievnamā. Jūdi panāca no romiešu varas pārstāvjiem atļauju izgatavot pašu monētas bez imperatora attēla, bet ar noteikumu, ka šīs monētas netiks lietotas ārpus dievnama. Tādēļ dievnama sētā sēdēja naudas mainītāji, kuri apmainīja pagāniskās izcelsmes pasaulīgo naudu uz “tīro” dievnama naudu.

  Tādēļ Kristus jautājums bija pilnīgi skaidrs: par kādu naudu iet runa. Uz tām ir attēls un kā? Ja ķeizara- tad tas nozīmē, ka šī nauda jau tā ir viņa īpašums. Dievam tā nav vajadzīga. Dievnamā to ienest nevar. Tātad- droši atdodiet ķeizaram tam piederošo.

134. Pareizticīgajā izpratnē ļaudīm satiekoties  jāpaklanās tieši tādēļ, ka viņi arī  ir svētas ikonas.Katrs- Dieva tēla nesējs, tas ir- dzīva ikona. “To, ka cilvēks ir radīts pēc Dieva tēla un līdzības, tas parāda, ka attēlu izveidošana kaut kādā nozīmē ir Dievišķa lieta” (преп. Феодор Студит. Третье опровержение иконоборцев. // Символ. № 18. — Париж, 1987, lpp. 318).

135. Par to, ka vārds Eņģelis nenozīmē dabu, bet kalpošanu, skat. Ориген. Против Цельса. V, 4; св. Иларий Пиктавийский. О Троице. V, 22; бл. Августин. 1 Проповедь на Пс. 103,15.

136. Skat. Малков П. Небо и земля: ангел и человек в Священном Писании. // Альфа и Омега. № 4(11), 1996, lpp. 30-33.

137. преп. Иоанн Дамаскин. Третье защитительное слово об иконах. // Символ. № 18. — Париж, 1987, lpp. 235.

138. Cit. no: архиеп. Василий (Кривошеин). Указ. соч., lpp. 245-246.

139. “Vara čūska bija pakārta pret čūsku kodieniem ne kā par mums cietušā tēls, bet  kā pretējā tēls, un glāba tos, kas uz to skatījās- ne pēc ticības tam, ka viņš dzīvo, bet tādēļ, ka notriektais pats ir miris. Un kāds viņam atbilstošs uzraksts uz zārka?- “Kur tu esi nāves dzeloni? Kur tava, elle, uzvara?”(св. Григорий Богослов; цит. по: преп. Феодор Студит. Второе опровержение иконоборцев. // Символ. № 18. — Париж, 1987, lpp. 288).

140.Un tikai tad, kad ebreji daudz vēlāk reliģiozā kritiena periodā (parādījās samarieši) sāka pielūgt čūsku kā dievību, un tai parādījās savs vārds- Nehuštans, tad tā tika iznīcināta (2. Ķēn. 18,4).

141. Сомов К. В. История христианства. — М., 1990, lpp. 154.

142. преп. Феодор Студит. Первое опровержение иконоборцев. // Символ. № 18. —  Париж, 1987, lpp. 261.

143. Īpaši viltojums ir redzams otrajam zvēram- antikrista pravietim-viņa āriene ir līdzīga Jēra ārienei, bet runā viņš kā “pūķis” (Atkl. 13,11).

144. Толкин Дж. Властелин Колец. Третья часть. Возвращение короля. Спб., 1992, lpp. 28.

145. Розин П. И. Указ. соч., lpp. 23.

146. Un vienkārši neveikli izskatās Rogozins, kad mēģina no apustuļa Pāvila vārdiem “ja arī zinājām Kristu miesā, tad tagad nezinām” veidot argumentu pret ikonu rakstīšanu. Lieta ir tajā faktā, ka pilnībā Pāvila frāze skan šādi: “Tad no šī brīža mēs neviena nepazīstam pēc miesas; un, ja arī mēs Kristu esam pazinuši pēc miesas, tomēr tagad vairs nepazīstam” (2. Kor. 5,16). Ja Rogozins šajos Apustuļa vārdos redz argumentu par labu tam, ka Kristus cilvēcisko miesu nevar attēlot, tad lai viņš visiem kristiešiem aizliedz taisīt jebkādus attēlojumus. Un, ja Rogozins Apustuļa vārdus par to, ka kristietis “neko nezin miesā”, saprot kā neiespējamību redzēt kāda ārējās līnijas, tad kā gan viņš atpazīst pazīstamas sejas?

147. Фудель С. И. У стен Церкви. // Надежда. Христианское чтение. Вып. 2. — Франкфурт, 1979, lpp. 219.

 148. Par to skat. nodaļu “Ikona un mūki” manā grāmatā “Tradīcija, Dogmāts, Ceremonija. Apoloģētiskās apceres”. — М., 1995.

 149. Skat. Козаржевский А. Ч. Источниковедческие проблемы раннехристиан-ской литературы. — М., 1985, глава “Новый Завет в свете археологических открытий”.

150. См. Успенский Л. А. Богословие иконы Православной Церкви. — Париж, 1989.

151. Grabar A. L’iconoclasme byzantin. — Paris, 1984, lpp. 20.

152. Рогозин П. И. Указ. соч., lpp. 21.

153. Преп. Феодор Студит. Послание 247. Виссариону // Послания. Т.2. М., 2003, lpp. 376.

154. Преп. Феодор Студит. Послание 71. Императорам Михаилу и Феофилу // Послания. Т.2. М., 2003, lpp. 161.

155. Преп. Феодор Студит. Послание 201. Фаддею // Послания. Т.2. М., 2003, lpp. 328.

156. Преп. Феодор Студит. Послание 84. Иоанну Грамматику // Послания. Т.2. М., 2003, lpp. 185-186.

157. Св. Григорий Палама. Омилия 11. О честном и животворящем Кресте. // Беседы М., 1994, т.1. lpp. 119.

158. преп. Феодор Студит. Послание Платону о почитании икон // Символ. N.18. дек.1987. Париж. lpp. 251-252.

159. Turpat, 22. lpp.

160. Деяния Вселенских Соборов, изданные в русском переводе при Казанской Духовной Академии. Т. 7. — Казань, 1891, lpp. 293.

161. Atzīmēšu, ka tagadējie cīnītāji pret ikonām ir ļoti tālu no teoloģijas dziļumiem un senās Bizantijas ikonu aizliedzēju argumentācijas precizitātes.

162. Потебня А. А. Мысль и язык / Потебня А. А. Эстетика и поэтика. -М., 1976, lpp. 147.

163. преп. Иоанн Дамаскин. Третье защитительное слово об иконах, lpp. 230.