Pareizticība - Indriķa Straumīša raksti

Pareizticīgā latvieša Indriķa Straumīša raksti

                                                       (1840. – 1845.)

                      Virspriestera A.Kangera redakcija

L.Blankenšteina drukātava Rīgā, Vēveru ielā nr.13

1906.g.

_______________________________________________________________________________

Priekšvārds.

    Dievs cilvēka dvēselē ir ielicis dārgu sēklu – censties uz pilnību. Kad cilvēks šo spēju prātīgi izlieto, viņš mierīgi, kārtīgi, taisnīgi, pacietīgi labo savu stāvokli šai bēdu pasaulē, pieņemas zinībās, mākslā, sadzīvē ar tuvākiem, bet it sevišķi Dieva– sava Radītāja atzīšanā, taisnībā un svētumā. Viņš, tāpat kā viņa paraugs Jēzus, “pieņemas gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem” (Lūk. 2, 52), cenzdamies “uzaugt par pilnīgu vīru pilnīgi Kristum līdzīgu” (Efez. 4, 13). Bet, kad nelabvēlīgie ārējie iespaidi “pārvērš” cilvēka “prātu to darīt, kas nepieklājas” (Rom. 1, 28), tad šī dārgā spēja – censties uz labāko, pilnīgāko cilvēkā izvēršas par nemiera avotu, tā ka cilvēks ne ar ko nav mierā,- nekas viņam sadzīvē neizliekas likumīgs, dzīvē labs, ticībā cienījams un svēts. Cilvēks acīmredzot izdzīvojas no visiem ideāliem, izdzīvojas pat no veselā prāta, paliek kā samulsis un ārprātīgs, pats nesajēdz, ko viņš grib, pēc kā viņš cenšas. Tādā bēdīgā tikumiskā stāvoklī mūsu dienās no ļauniem cilvēkiem ir iemusināti un ievilināti arī mūsu mīļie tautieši- latvieši, kuri līdz šim bija vispārīgi pazīstami kā taisnīgi, miermīlīgi, uzcītīgi darba rūķi, uzticīgi un padevīgi cara pavalstnieki, paklausīgi un dievbijīgi draudzes bērni. Kā citādi, lai saprot un izskaidro tās, ne ar ko neapmierināmās uzmācīgās prasības, kuras tik daudzās vietās parādās gandrīz pie visu šķiru latviešiem, gandrīz visos darba un peļņas arodos? No kāda cita cēloņa ceļas starp latviešiem tādas tik nožēlojamas parādības, kā sīva, drausmīga pretošanās kārtībniekiem un pat augstākām valdībām, svešas mantas laupīšana, dedzināšana, slepkavības, pat dievnamu sagānīšana un viņu svētuma izpostīšana?

    “Mums nepanesama dzīve,”- aizbildinās nemiernieki- varas darītāji, “grūti darbi, mazas algas, dārgas nomas, pārlieku lielas izmaksas par zemi, mazas, aprobežotas tiesības, pat spaidi un netaisnības.” Bet vai materiālā labklājība un brīvība panākamas ar varmācībām? “Visi, kas zobenu ņem, caur zobenu tiks nomaitāti” (Mat. 26, 52). Asaras birst, iedomājoties, cik daudzi latviešu dēli ar savu aplamo izturēšanos paši ieskrējuši un savus piederīgos iegrūduši postā un nelaimē, varbūt uz visu mūžu, un cik daudzi nevainīgi, miermīlīgi ļaudis viņu dēļ zaudējuši mantu, pakrēsli, veselību un pat dzīvību. Vai tie ieskatāmi par tautas labklājības un brīvības pārstāvētājiem un kopējiem, kas saviem tuvākiem bez iemesla nolaupa visu– i brīvību, i mantu, i pašu dzīvību?!

    Mums sirds gauži sāp par tādiem, no prāta izdzīvojošiem tautiešiem. Bet kā mums viņiem palīdzēt  atjēgties, atkal nākt pie prāta?  Mēģināsim to panākt klajā miera ceļā. Pārcelsim viņus gadus sešdesmit, septiņdesmit atpakaļ viņu senču stāvoklī, lai tie klaji redz savu tēvu tēvu  pliko nabadzību un verdzību un salīdzina to ar savu dzīvi, kuru tie dēvē par apspiestu un nepanesamu, - lai viņi uzmanīgi nolūkojas, kā viņu tēvu tēvi i zem vergu jūga mācēja palikt apdomīgi, prātīgi, pacietīgi, padevīgi priekšniecībai un valdībai, mācēja sevī uzturēt dievbijību, meklēt Dieva atzīšanas un patiesības gaismu, tiesību uz brīvību un pārstāvēšanu no augstākās valdības puses– ne citādi, kā tik miera ceļā,- lai viņi kaunas un bīstas traucēt savu tēvu tēvu mieru garu pasaulē– ar nemieriem un varas darbiem un mācās no viņiem, ka labs “nāk ar gaidīšanu”, ka labklājība panākama tik ar pacietīgu, pastāvīgu, uzcītīgu un godprātīgu darbību un brīvība- tik ar taisnīgu izturēšanos visos dzīves arodos un gaitās,- lai viņi novēro i to, ka viņu tēvu tēviem par augstāko dzīves ideālu bija īstena ticība uz Dievu savu Pestītāju, kuru viņi apskatīja un atrada svētā pareizticībā, ka viņi, cik daudziem ir laimējies pie tās pietikt, to ir pieņēmuši un saviem bērniem kā dārgu mantojumu iedevuši, ne uz to pierunāti un kādiem pasaulīgiem apsolījumiem pievilināti, kā melš ļaunprātīgi cilvēki, bet no savas vientiesīgās, pēc patiesības slāpstošās sirds, un lai viņi mācās sv. Pareizticību un viņas aizstāvjus godāt un cienīt kā latviešu tautas labvēļus, viņas labklājības un brīvības veicinātājus. To mēs ceram panākt, nodrukādami “Rīgas Garīgā Vēstneša” loksnēs pareizticīgā latvieša Indriķa Straumīša rakstus par latviešu dzīves gaitu 1840.-1845. gadu laikmetā, kuros kā spogulī atspoguļojas tā laika latviešu sūrā un grūtā dzīve, viņu godprātība, centieni un panākumi. Indriķa Straumīša raksti nu pirmo reizi nāks klajā latviešu valodā. Krievu valodā viņi nodrukāti 1858. gadā un ievietoti Jura Feodoroviča Samarina rakstu krājumā “Krievijas nomales” Par Straumiša sacerējumu pats Samarins atsaucas tā: “Manis klajā laižamo rakstu sacerētāja vārds– Indriķis Straumītis- ir pseidonīms (neīsts vārds), bet sacerētājs tiešām ir dzimis latvietis iz Vidzemes zemniekiem  un šie raksti ir īsti.”

    Straumīša rakstus izdodams, Samarins tos ievada ar sekojošu priekšvārdu:

    “Pats par sevi saprotams, ka es, izdodams šos rakstus, neuzņemos galvot par to, ka katrs viņos aprakstītais sevišķs notikums būtu norisinājies tiešām tā, kā viņš ir aprakstīts. Es varu tik sacīt, ka, izlasījis rokrakstu, es viņā neatrodu netik vien nenieka, kas nebūtu varējis notikt, bet kas būtu jel daudzmaz neticams, lai gan es jau iepriekš zinu, ka dažas lietas izliksies neticamas tādiem lasītājiem, kas paši nav dzīvojuši Baltijas guberņās, bet domā un spriež par tām, kā dzirdējuši no turienes vācu dzimuma dzimtniekiem. Vidzemes zemnieku dzīve četrdesmitajos gados, viņu klaušas muižniekiem un luterticīgo mācītājiem, latviešu un igauņu domas un cerības, kas pildīja ļaužu prātus, gruntscēloņi un iemesli zemnieku pāriešanai no luterticības pareizticībā, pretī cenšanās šai strāvai no luterticīgo garīdzniekiem, muižniekiem un ierēdņiem, viss tas savās galvenajās daļās saskanēja ar manām paša atmiņām no agrākiem laikiem par Vidzemi*) . Tomēr, nepaļaudamies uz savu atmiņu, un saviem iespaidiem, es pārmeklēju rakstu sacerētāja atstāstus visiem man pieejamiem līdzekļiem, gan salīdzinādams tos ar tām ziņām, kuras varēja sadabūt no valdības iestādēm, gan izvaicādams par aprakstītiem notikumiem uzticamas personas. Ļaudis, kas bija ilgi dzīvojuši Vidzemes ciemos un redzējuši zemnieku dzīvi, apliecināja, ka daudzus no aprakstītajiem notikumiem viņi redzējuši paši savām acīm; par daudziem gan teica, ka nezinot, bet no savas puses pieveda gadījumus, gluži vienādus ar tiem, kuri atstāstīti Straumīša rakstos, un ne mazāk par tiem uztraucošus; beigās, visas personas bez izņēmuma, kuras es izvaicāju, man apstiprināja, ka aina vispārīgi pareiza un ka viss, ko atstāsta rakstu sacerētājs, ja arī nav norisinājies viņu acu priekšā, tad bez šaubām ir varējis notikt Vidzemē četrdesmitajos gados un pie tam nevis kā izņēmums, bet parastā kārtā.”

    Kas attiecas uz rakstu izlikšanu, krāsu un toni, tad lasītājs no pašām pirmām rindām redzēs, ka tie nav kāda ceļotāja steidzīgi piezīmējumi, kas skatās uz lietu no tālienes, ne arī kāda ierēdņa- tiesas izmeklētāja ziņojums, nedz kāda zinātnieka stingri pārdomāts darbs, bet drīzāk ir dziļi ievainotas dvēseles žēlabas un vaidi. Visu, kas šeit tiek atstāstīts, ir pārcietis pats atstāstītājs, un tas tiek atstāstīts tādā pašā veidā, kādā tas izplūdis no viņa izsāpējušās sirds. Es pat nemaz nemēģināju (lai gan man bija uz to tiesības) nolīdzināt jeb mīkstināt viņa gaiši nomanāmā sakarsuma pēdas, kas liecina, ka sacerētājs personīgi stāvējis tuvu sava stāsta personām. Man izlikās, ka pats šis viņa sakarsums, kā visas viņa dzīves apstākļu dabīgas un neizbēgamas sekas, pat papildināja no viņa aprakstāmā vidus tēlojumu. Arī tas fakts ir no sava svara, zināms, nemateriāls, bet psihisks, kuru nevar neievērot, apspriežot tā laika Vidzemes notikumus.”

    “Es kā izdevējs aprobežoju savu dalību Straumīša rakstos ar to, ka izlaižu dažus aizrādījumus un pārlieku biežus atkārtojumus, paīsinu dažus pārlieku izstieptus apspriedumus, pārmainu dažus vietējos teicienus, ne visai saprotamus krievu publikai, pret citiem, vairāk lietojamiem, un, beigās, piespraužu dažus apakšrindu piezīmējumus.”

I

Vidzemes tizlā neveselība un pirmie krampji.

 “Vjatkas Eparhijas Avīzē” 1864. g. 23. numurā ir ievietots raksts “Par pareizticību starp latviešiem un igauņiem Baltijas guberņās”. 701. lapaspusē starp citu tiek jautāts: “Kā lai izskaidro šo ārkārtīgo parādību XIX gadsimtenī (t.i., latviešu un igauņu pāriešanu pareizticīgā draudzē) tādiem svešticībniekiem, kas lielās ar savu gudrību un izglītību?”

    Tālāk rakstītājs pats izšķir, un kā liekas uz to labāko šo jautājumu, aizrādīdams uz vispārīgiem, pasaulīgiem likumiem, kas nolemj Kristus gaismas izplatīšanās gaitu. Es, šīs ārkārtīgās parādības aculiecinieks un dalībnieks, izbaudījis pie sevis visus apstākļus, kas viņu sagatavoja un izcēla, no savas puses varu tik apstiprināt autora vārdus un tos papildināt savām paša atmiņām. Es pat turu par savu pienākumu to darīt, sevišķi tādēļ, ka tas apgabals, kur radās cenšanās pēc īstenas ticības, ir pats tas vidus, no kura izcēlās pirmie pareizticības sējēji. Vidzemē ir mana dzimtene, un tā es personīgi ar dažiem celmu lauzējiem pareizticības jaunajā laukā stāvēju vislielākā draudzībā.

    Moku sāpes ir katras dzemdēšanas parastās priekšteces,- tā tas bija arī še. Sāpes iesākās jau sen; 1841. g. no viņām cēlās krampji, bet četrus gadus vēlāk, 1845. g., notika krīze, t.i., pienāca izšķiršanās brīdis.

    Vidzemē, kā zināms no seniem laikiem, cīnās savā starpā divas tautības: spēcīgā mazākā puse ar vājo lielāko pusi. Arī tas ir zināms, ka, lai gan Vidzeme pieder Krievijas ķeizara valstij pāri pār simt gadu, tomēr Krievija allaž (vismaz man tā liekas) ir uzskatījusi šo malu par svešu. Ne tā skatāmies uz Krieviju mēs- latvieši un igauņi. Vai tas ir Krievijai zināms? Vai viņa zina, ka tikai cerība uz viņu, tik šī vienīgā cerība mūs vēl daudzmaz spēcina mūsu sūri grūtā dzīvē: kā mēs visi tā vien lūdzamies, tā vien vēlamies, pēc tā vien cenšamies, lai cieši savienotos ar viņu, ar krievu tautu, lai mēs būtu ar viņu viena ticība, vieni tikumi, viena valoda, tāpat kā mums tagad jau ir viens cars? Varbūt viņa arī zina to, bet kā liekas negrib zināt.

    Līdz šim viņa mūs vai nemaz neievēroja, vai, ja arī ievēroja, tad kā negribēdama, un tikai tajos brīžos, kad mūsu viņai apnīkstošie saucieni palika tik stipri, ka traucēja viņas mieru. Un tūdaļ pēc tam, ieklausījusies mūsu saucienos, tiem pašiem mūsu nedraugiem, kuriem mēs lūdzāmies mūs pārstāvēt, uzdeva mūs apklusināt un apmierināt. Mēs zinām, ko viņu valodā nozīmē vārds “apmierināt”!

    Turklāt Krievija vēl sodīja tos no latviešu dēliem, kuri, dabūjuši skolas izglītību, negribēja pamest savus atstumtos tautiešus un iedrošinājās pacelt viņu labā savu lēno un bēdīgo balsi*). 

    Mūsu nelaimīgā dzimtene tīri kā dāvāta vāciešiem un mēs atdoti tai līdzi piedevām kā darba inventārs. Mēs tik tālu esam šķirti no Krievijas, ka krievu ķeizara mums ir kā nebūtu; viņa žēlastība drīzāk iekļūst Sibīrijā, cietumos, kalnu raktuvēs, spaidu darbnīcās, nekā sasniedz mūs- latviešus un igauņus. Ceļā uz mums tā it kā izgaro, jeb nonāk ne tajās rokās, kurās vajadzētu. Piemēram, ļaudis runā, ka mūsu tagad valdošais ķeizars Aleksandrs II savas valdīšanas sākumā atlaidis mums dažus procentus no uz mums smagi gulošā parāda par kroņa maizi, kas mums tika palienēta 1845. bada gadā. Bet mums tas nav pasludināts, nav izskaidrots un ķeizara žēlastību saņem ne tie, kuriem cars gribēja labu darīt. Šī lieta ir briesmīgi sarežģīta, un to mūsu nelabvēļi ir tīši sarežģījuši, lai segtu ķeizara žēlastības nelietīgu valkāšanu**).

    Vispārīgi mēs dzirdam un mums stāsta par krieviem tik sliktu vien, piemēram: mēs dzirdam, ka krievi apspiežot ļaudis; katru reizi, kad tiek uzlikta lielāka rente par zemi, mēs dzirdam no muižniekiem tādus vārdus: “Ko lai dara! Arī mēs esam apkrauti ar ķeizara nodokļiem, arī mūs apspiež kronis!” Mums pat nekad nesaka “mūsu ķeizars”, bet aizvien “krievu ķeizars”- un aizvien draudu, bet ne žēlastības veidā. Ziedo vācietis dzelzs gaili baznīcai- par to iztaurē pa visu Vidzemi, bet cara žēlastība paliek apakš pūra.*)

    Lūki un pirtsslotas- tie nebija nekādi bagātie mūsu senču nodokļi krievu kņaziem un arī šos nodokļus vācieši nepavairoja, ja tik vēl nepamazināja. Bet par to paši iedzīvojās pa godam. Visas ienesīgās vietas un dienesti tika ieņemti no viņiem, pat rūpniecības un peļņas nāca viņu rokās, tā ka latvietis tām nevarēja ne piekļūt, ne tādēļ, ka tas negribētu vai nebūtu spējīgs, bet pēc likuma un paraduma. Ja arī tika pielaisti izņēmumi, tad tik to latviešu labā, kuri tika galīgi atrauti no saviem tautiešiem un palika vācu rokās par apspiešanas rīkiem. Bet līdz tam viņiem neļāva ne pīrāgus cept, ne zābakus šūdināt.

    “Lops”- tas bija vāciešiem mīļākais vārds, ar kuru viņi godāja vienkāršu latvieti uz katra soļa. Viņi izlietoja visus spēkus, lai piesietu šo vārdu latvietim, lai latvietis viņu pats sev piesavinātu kā savu īpašu vārdu. Lops- dzenamais darbaspēks, citādi: cilvēks, kurā vairs nav palicis cilvēka. Lai viņš aizmirstu arī pašu Radītāju un Viņa prātu, kad tik viņus, vāciešus, atzītu par debess un zemes valdniekiem. Muižnieki novārdzināja latvieša miesu, garīdznieki novārdzināja viņa dvēseli.

    Un tomēr šī apspiestā, nomocītā, sakropļotā tauta, lai cik tā bija tiešām vāja savās miesās, nemira, bet dzīvoja cerībā kā evaņģēlija tizlais.

    1841. gadā latvieši un igauņi pamēģināja pacelt galvu, bet tā tika atkal nospiesta. Kas viņus dzina sakustēties? Atbilde uz to vienkārša: viņiem gribējās dzīvot. Vidzemes tizlo sakustināja bads un ne tikvien, kā saka, miesas bads, bet arī dvēseles bads.

    Tajā laikā, t.i., ap 1840. gadu, es biju vēl mazs, bet taču jau tajos gados, ka jau varēju noskatīties, noklausīties un saprast. Es jau ganīju sava tēva lopus un gaiši redzēju un vēl tagad atceros visu, kas notika mūsu mājā.

    Es redzēju, kā mans tēvs, kurš bija spēcīgs miesās un garā, strādāja kā vērsis un ēda arī kā vērsis- pelavas. Es zināju un redzēju, kā “darbiniekiem” bija bez pretrunām jāsanāk svētdienas vakarā ap pulksten 8 muižā uz izrīkošanu muižas klaušās. Tad muižkungs, jeb muižkunga palīgs, jeb palīga palīgs deva pavēles, kam, uz kurieni un pie kāda darba jāaiziet: turklāt viņš, lai gan tāds pats kunga vergs, kā bija visi, tik jau ne vienkāršs, bet ar vicu rokā, allaž nopulgoja darbiniekus. Es zināju, kā šis acainais magnāts salauza arklus par to, ka lemeši bija īsi, sacirta ecēšas tādēļ, ka bija vieglas un mazas; es zināju, kā viņš bez kādas kļūdīšanās pazina pagasta tiesas vīra, pērmindera, pirmās šķiras saimnieka darbiniekus un zirgus,- tiem viņš gāja garām un neievēroja, kādi viņiem bija darbarīki: viņiem arī darbs tika noteikts tāds, kas nebija grūts: art, kur vieglāka zeme, jeb blandīties pa muižu, vadājot no vietas vietā visādus sīkumus. Pavisam cita lieta bija ar darbiniekiem, kurus izsūtīja uz muižu otrās un trešās šķiras saimnieki; tos nabagus vica nekad netaupīja gan pie darbarīku revidēšanas, gan pie darba. Neko darīt- brauc uz māju pēc jauniem rīkiem. Sagatavo jaunus- skatās: uz ecēšām vēl liek uzkraut velēnas. Pēc darbiem sestdienā zirdziņi tikko cilā kājas, tā ka darbinieki vēl viņus uz mājām pavada un noiet ar tiem ne vairāk par versti stundā, un turklāt ar ilgām atpūtām. Gadījās, ka brāķēja pašus darbiniekus, sevišķi mazus augumā; bet tādu tolaik radās ļoti daudz, varēja pat baidīties, ka visās malās iedzīvotāji izvirtīs un savairosies punduri. Tādus pēc paraduma dzina atpakaļ cūkas ganīt, pats par sevi saprotams, ka tiem  iepriekš jau bija krietni sadots pa muguru, lai gan viņi ar asarām aizbildinājās, ka šos uz darbiem atsūtījuši saimnieki, ka šie vairs neesot bērni, bet esot jau bijuši mācībā.

    Es dzirdēju arī, kā kalpi, taisīdamies uz muižas darbiem, izlūdzās no savām mātēm pa otram kreklam un, to dabūjuši, smaidot piezīmēja: ”Nu, tagad tik dikti nesāpēs, nūja tik ātri neizņems cauri!” Es redzēju, kā kalpi raudāja, aiziedami svētdienās uz brankūžiem izpildīt dienas un nakts darbus, bez maizes, ar kartupeļiem vien. Viņi izlūdzās sev Dieva dēļ brāgas, bet viņiem pamatīgi atbildēja: “Ar ko tad mēs dzirdināsim vēršus un cūkas?”... Ak, Kungs! Cik dziļi tad mēs izjutām Tavus vārdus: ”Un viņš gribēja savu vēderu pildīt ar sēnalām, ko cūkas ēda, bet neviens ne tās tam nedeva” (Lūk. 15, 16). Tiešām, dažreiz nāca prātā domas, ka būtu labāk piedzimt par vērsi vai par cūku.  

    Es redzēju, kā kalpones, meitas raudāja, aiziedamas uz muižu, stiepjot uz pleciem lielus toverus brāgas no brankūža uz laidaru un žēlojās, ka viņām esot ļoti grūti. Es redzēju, kā, pārnākušas mājās, viņas smērēja savus plecus, kuri bija izraiboti zilumiem un brūcēm. Es redzēju un dzirdēju, kā kaut kāda lopu modere vazāja “kārtnieces aiz bizes un tās mieloja smagiem pliķiem. Gan arī gadījās, ka pašai lielmātei vai viņas meitai labpatikās parādīt kārtniecei to godu, kā vainīgo izpliķēt un aiz bizes pavazāt savām pašas baltajām rociņām un pēcāk viņu mīļi apsūdzēt savam lielkungam vai papiņam, par ko nabadzīte dabūja vēl piedevām skaļus pliķus vai bērza biezputru. Es dzirdēju, kā kārtnieces dažreiz caurām naktīm gaudoja pa mežu kā vilku mātes, aicinādamas no turienes aizmaldījušos govi vai telēnu.

    Es redzēju, kā tumšos rudens un ziemas vakaros, dzestrā slapjdraņķī un sniega putenī sieviņas brida uz muižu kult, ar spriguli uz pleca. Atnāk viņas muižas rijās, nepagūst ne atpūsties, pārtīt bērnu, sagremot kumosiņu sapelējušas maizes vai iekost izsalušu kartupeli,- “stājies pie darba! Septiņi vienu negaida.” Iesākas kulšana un velkas visu nakti. Tu nedrīksti izstāties no rindas!

    Bērns raud, bet māte staigā karstos sviedros ar spriguli rokās pa kunga klājienu, it kā nedzirdēdama sava bērna brēkšanu! Ak, viņa dzird gan, bet var tik klusu šņukstēt un rīt karstas asaras! Ak, cik sirdij grūta šī savaldāmā šņukstēšana! Jums laikam nav gadījies tā raudāt, lai neviens nedzirdētu? Nē! Tad jūs nekad neesat raudājuši īstām asarām un nezināt, cik derīgas ir asaras un kāds viņām ir svētīgs spēks. Šīs slepenās asaras cilvēku izglābj un izsargā no izmisuma, un ved viņu pie grēku nožēlošanas...

    Es redzēju, kā gandrīz visu vasaru visi, izņemot tik kādu nespēcīgu vecenīti, nodzīvoja muižā uz kunga darbiem. Tur tika apstrādāti tīrumi, savākts siens, celtas jaunas ēkas, nolikti meži, dedzināti līdumi, tīrīti un līdzināti jauni, paplašināti veci tīrumi un pļavas. Darbiem nebija ne iesākuma, ne gala; viņi gāja kā rats, bez apstāšanās. Mājās sev zemnieki varēja strādāt tik īsos brīžos starp muižas darbiem un, ja spēja, pa naktīm. Saprotams, ka zemnieku lauki nevarēja tikt apstrādāti īstenā laikā un kā pienākas. Bieži zemnieku mājas palika tukšas, un tad viņu laukus apstrādāja muižnieks sev, bet, zināms, ne saviem līdzekļiem; viņš izdalīja šo papildus darbu saimniekiem, kādi vēl turējās, bet visi augļi un ienākumi no tiem laukiem satecēja muižnieka klētīs.

    Sienu bieži pļāva pavasarī. Kā vātis miesā sadzīdamas pamazām mazinās un saraujas, tīri tāpat arī zemnieku tīrumi no malām sarāvās un aizauga ar zāli, bet pļavas aizņēma krūmi. Viņu nabadzīgās būdiņas šķiebās, izgorījās no pakšiem, gāzās arvien vairāk uz sāniem, kļāvās viena pie otras savām plikajām ribām, iekams beigās sabruka čupā. Visa mājas aina liecināja, ka, iekams saimnieks ar visu savu vīriešu un sieviešu darbaspēku atkalpoja kunga klaušas, visa viņa saimniecība stūrgalvīgi gāja uz postu un nebūt nepaklausīja savai uzraudzei- nespēcīgai vecenītei. Gadījās, pārnāk saimnieks mājās uz pāris dienām un noskumis skatās: siens nepļauts, rudzi birst, vasarāji metas dzelteni, rija stāv bez jumta, istabas grīda un pamats cūku izrakņāti, govju, aitu un kazu izlaizīti un izgrauzti, krāsni ieņēmusi cūka ar sivēniem; saimniekam saplaka dūša, skatoties uz tādu nekārtību. Ko lai dara? Kas jau pazaudējis dūšu, tas atmetīs visam ar roku un teiks: “Parauj piķis! Lai iet, kā gājis! Iešu arī es ieturēt dūšu– uz krogu!”

    Maizē pelavas pamazām izskauda miltus. Sāka uzturēties ar putru vien no nederīgiem rudzu vai miežu miltiem jeb putraimiem, ar aizdomu: ziemā- karoti izsalušu rūgtu sulu, vasarā- lāsi kazas piena un ar tām pašām sulām. Cilvēki parāda uz skābu ēdienu. Ko es saku? Tas bija ne ēdiens, bet dzēriens un pēc garšas līdzinājās tam šķidrumam, kuru krievu zemnieks izlej sētā, kad izskalo sava dzēriena (kvasa) baliņu. Tāda bija mūsu neaizmirstamā putra, kura ir izpelnījusies sev tik skaļu slavu un mums- latviešiem palikusi par palamu. Bet vai jūs nevēlaties pagaršot mūsu dienišķo strebjamo? Pamērcējiet jel vienu pirkstiņu šajās saskalās un palaiziet ar mēli; nebīstieties, putra taču nav bez sāls. Ā, jums viņa riebjas! Bet kā darbinieki, aizceļodami uz muižas klaušām, ar sausu maizi kulē, apskauda mājās palikušos, ka šie mielošoties ar putru? Ir gan arī tiesa, ka pēdējie savukārt apskauda darbiniekus, ka šie ēdīšot maizi. Bet kāda gan bija šī maize? Pēc izskata un garšas viņa gan vairāk līdzinājās kūdras cinim, nekā maizei. Tā kraukšķēja vien starp zobiem; es no šīs maizes ēdu, lai gan ne pilnu vēderu- nedeva lūk! Ziemā to vien teica: lai paliek maize siena laikam; bet vasarā bija sava atruna. Bet, ak kā mēs mīlējām šo maizi, kā mēs viņu cienījām! Gadījās: nokrita maizes gabaliņš zemē, mēs viņu rūpīgi uzmeklējām, appūtām, noskūpstījām un tad apēdām; ja zīdāms bērns gražodamies nometa maizes garoziņu zemē, tad tas arī viņam nekad netika piedots.”

    Kad darbinieks vai kārtniece pārnāca mājās no muižas klaušām; mēs, bērni, žāvādamies viņiem pretī, paķērām kuli, raisījām to vaļā, izgrābstījām druskas, attaisījām cibu un tur gandrīz katru reizi atradām parasto maizes garozu (laikam pateicības zīmi, ka gājējs ar pavalgu mierā)  un dažreiz arī kaņepju druskas. Un  darbinieks vai kārtniece ar piekusuša cilvēka smaidiem mūs visus apdāvināja savām atliekām, samērā ar mūsu vecumu,- vecākajam deva lielāku, jaunākajam mazāku maizes gabaliņu. Un ar kādu izsalkumu mēs apēdām šīs maizes druskas! Tie no mums, kas bija vecāki, slapstījās pa kaktiem no jaunākajiem, iepriekš zinādami, ka pēdējie ātrāk pabeigs savas porcijas un tad sāks lūgties un atņemt vecākajiem. Mēs izskatījāmies kā izsalkuši kaķēni.

    Kartupeļus nebija brīv ne zupai nomizot, ne izceptus nolaupīt; izceptus vajadzēja viegli paviļāt plaukstās, nopūst pelnus un smiltis un tad ēst ar visu mizu. Bet taču nevar sacīt, ka Vidzemē nebūtu maizes. Muižās maizes bija diezgan, tik no muižnieku žēlīgās sirds gandrīz visa maize tika patērēta ne ēšanai, bet dzeršanai, Mums- zemniekiem nebija maizes, bet ar degvīnu, ja gribi, pirtī “garu lej”.

    Degvīns tolaik Vidzemē maksāja: muižās, kad ņēma veselu mucu- 5 kapeikas stops, kad pusmucu vai ceturtdaļu mucas- 7½ kapeikas, bet krogos- 15 kapeikas. Aprēķiniet paši, mīļie lasītāji, cik stopu degvīna var iztecināt no poda miltu un tad dodiet paši sev atbildi uz jautājumu: vai četrdesmitajos gados bija jeb vai varēja būt bads šai malā, kura izslavēta par paradīzi*). 

    Degvīns tika tecināts tāpat kā agrāk; maizes tika patērēts arī tikpat daudz; tikpat daudz tika nobarots arī brangu lopu, cūku; degvīns tika pārdots par to pašu cenu; tikpat daudz tas tika aizšķūtēts uz Rīgu; bet bija labs! Pods maizes miltu tolaik maksāja gandrīz rubli. Vai tad no mārciņas rudzu miltu var iztecināt stopu 65 grādus stipru degvīnu?

    Degvīna atšķūtēšana uz Rīgu gandrīz vienmēr iekrita (nezinu, kādēļ) zemnieku sējas, siena jeb labības pļaujas laikā, bet visbiežāk pavasarī ap Lieldienām, plūdu laikā, kad bija pats lielais maizes trūkums, kad zirdziņi izskatījās kā biedēkļi. Uz visu to nelūkojās ne paši muižnieki, ne viņu muižkungi, ne arendatori. Kas viņiem par bēdu, ka zemniekam nav maizes un viņa zirgiem ausis horizontālas kā aitām? Viņi rūpējās par vispārīgo labumu, pieskapēja rīdziniekiem treknu un lētu gaļu un lētu degvīnu. Visiem zināms, ka Rīgā tirgošanai nav ne gala, ne malas. Katru gadu tajā pienāk ap 2000 kuģu; ap 1000 strūgu, plostu un laivu bez skaita. Te ļaužu milzums. Saprotams, visi tīkoja pēc mūsu lētās preces- degvīna. Tāpēc visi muižnieki steidzās uz Rīgu, pārtraukdami cits citam ceļu. Vidzemes, Kurzemes un igauņu zemes muižniecība laidās karietēs; viņiem pakaļ dzinās treknu vēršu pulki, aiz vēršiem- nobarotas cūkas, aiz cūkām- vezumi ar barību, pakaišiem, slotām cienīgu kungu zirgiem un vēršiem, bet visiem nopakaļ pa visiem ceļiem kūlās latvietis, leitis, kurzemnieks, igaunis- arī turp, kur visi citi, ar savu ādas zirģeli, bet ar lielu sarkanu mucu čīkstošos vāģeļos, maisīdams dubļus un mālu, sniegu un smiltis; pinkainais zirģelis strādā ar visu savu būtni: kājām, krūtīm, loka galvu gan uz vienu pusi, gan uz otru, bada zemi ar purnu, ķepurojas, lien kā skudra muižnieka degvīna mucas priekšā un, liekas, nopūlas domās par kādu ļoti interesantu lietu.  Vai tas skaita soļus, vai rāda savu biklumu un spēku un izzobo savu saimnieku: “Tak es esmu mazliet stiprāks par tevi.” Bet, rāpdamies kalnā, vienmēr apstājas, skatās apkārt un ļoti jautājoši. Zinādams, ka grūtos brīžos saimnieks allažiņ steidzas viņam palīgā, tas laikam arī še noskatās un domā pie sevis: kur tad saimnieks? Kādēļ viņš nenāk palīdzēt? Saimnieks klāt, aiztaisa pīpi, iebāž to ūzās un jūdzas pripačā. Tas sakampj koka streņģi un nu strādā dūšīgi abi ar zirģeli, ar miesu un dvēseli; liekas, arī kalns tā kā būtu drusku pastumts uz priekšu; zirģelis tā izstiepies, ka ilksīs trūkst rūmes, raug’, pakaļkājas jau zem priekšass, nabadziņš nometas pat ceļos; bet- muca ietielējusies neiet un neiet uz augšu, reizēm pat mēģina lidot atpakaļ  uz leju. Tad visi vezumnieki ķeras pie vienas mucas: cits kampj aiz streņģes, cits aiz dzenaukstes, cits aiz ass gala, viens otrs stumj nopakaļ ar rokām, arī ar galvu; dažs, pieķēries pie dubļainajiem riteņu spieķiem, dūšīgi griež riteni uz priekšu; domāt, visa zemeslode pagriezusies uz otru pusi vai pavisam apgāzīsies! – Algodami sevi par tādiem pūliņiem, pusizsalkušie vezumnieki izurba mucās caurumiņus, izlaida degvīnu, to pārdeva un paši piedzērās līdz nāvei. Pēc tam muca tika papildināta ar ūdeni; bet pie nodošanas šī zādzība tika pieķerta un nepalika bez atmaksas pēc bargās taisnības likumiem. Bet vai palīdzēja pat sodi: tik vien jau bija tā prieka, kā degvīns. Tas bija labs tai ziņā, ka pēc viņa nevajadzēja tālu iet; viņš pats uzmanīja un gūstīja latvieti visās ceļa jūtīs un, tā sacīt, pats mācās viņam virsū un pie kam ne viens, bet ar visiem saviem krāmiem, ar visiem saviem nešķiramajiem ceļa biedriem: slinkumu, zādzību un netiklību.   

    Jā, lētā prece, tu daudzus no maniem brāļiem ievedi galējā postā! Kāds nelabais, no kurienes, kādiem tumsības ceļiem tevi ienesa mūsu nabadzīgā bezmaizes malā? Ak lētā prece, tu mums biji pārāk dārga! Tu izsūci visu labumu no graudiem, pamezdama mums tikai sēnalas un pelavas. To pašu tu darīji arī ar ļaudīm. Ņem nu galu arī tu! Tavs kaps lai apaug ar dadžiem un nātrēm, un lai tevi apraud tie, kam tu biji derīga un rausi mantu. Lai tie ceļ, ja grib, tev pieminekļus no mucām, trubām, kubliem un katliem, kas tagad brūk un pūst bez brūža slēgtos brankūžos! Mēs priecājamies par tavu galu; mazākais, tu jau nu nevari mums darīt ne desmito daļu agrākā ļaunuma.

    Apdomājiet nu, kādu prātu un sirdi latvietis varēja turēt pret muižniecību, kura atstāja viņu bez maizes un dzirdināja ar degvīnu. Es atceros, kā mans tēvs raudāja arvien biežāk un biežāk. Viņš sēdēja domīgs un drūms; bieži ņurdēja pats par sevi: Vairs nevar dzīvot! Ko nu darīt? Neko neizgudrosi! Tu strādā dienu un nakti, ziemu un vasaru; bet pavaicā: kādēļ? Sliktu pelavu dēļ, kā pazudušais dēls! Cita lieta, ja Dievs būtu piemeklējis ar neauglīgiem gadiem, krusu, lieku slapjumu vai sausumu; bet to nevar teikt, grēks pat iedomāties. Un tomēr jāmirst badā. Tu dzīvo sliktāk par lopu! Tu žāvējies rijās kā šķiņķis; tevi sit kā suni bez tiesas un taisnības un vēl piezobo: “Ej, sūdzi.” Zināma lieta! Pamēģini- vēl dabūsi... Nu lien vai dzīvs kapā!...

    Rakstīta līguma ar muižnieku nebija. Tajos laikos kontrakti nebija modē, tāpat kā likumi. Varbūt tie arī bija, varbūt tie tikai tālu bija noglabāti: bet dzīvē visos gadījumos bija spēkā tikai muižas valdes mutes vārdi un nosacījumi. Koka “birka”- lūk tavs kontrakts! 

    Vienkārša lieta: paņem malkas pagali un izdrāz sev kontraktu; ja muižnieks to atzīs par labu, viņš iedos tev vienu pusi, otru paturēs sev.

    Krustiņu izgriež tik daudz, ka tu nevari pat saskaitīt*). Kad beigās tiek “dienas dzēstas”, t.i. aprēķinātas klaušu dienas, un iznāk, ka nokalpotas liekas dienas,- tu lūdzies no muižnieka vai viņa muižkunga atlīdzinājumu, bet viņš atbild: “Labāk tās ierēķināsim nākamajā gadā vai pusgadā, bet tu ej lejā- tur stārasts dos tev “šņapstu”- tā jau bija žēlastība uz žēlastību. Bet nereti notika pavisam citādi: ja muižnieks saskaitās, tad vai nu atņēma labāko  zemi vai pavisam izdzina no mājas. Ko viņš iedomājās, to padarīja. Pie kā tu iesi sūdzēt un ar ko iesi? Kontrakta tev nav, ko tu parādīsi, kad tiesnesis (kāds cits muižnieks) tev uzkliegs: parādi savu kontraktu! Tiesas! Mēs pat ceļa nezinājām uz augstākām tiesām un ja dažreiz uz tām gājām un tajās bijām, tad ne no sava laba prāta, bet sasieti un konvoja (zaldātu) pavadībā. Iet uz tiesu- būtu tikpat kā muižnieku apsūdzēt pašam muižniekam. Labāk gulsties zemē turpat uz vietas. Dabūsi piecpadsmit “kokus”, aizmaksāsi piecpadsmit kapeikas**), nobučosi roku un lietai gals; uz priekšu būsi gudrāks, nerunāsi rupjības. Še tev visas tiesas ar visiem likumiem!

    Kas tevi iepriecinās, kas pārstāvēs? Vai garīgais gans? Nē! “Krauklis krauklim acīs necērt,” saka paruna.

    Bet palūkosimies jel, ko dara mūsu garīgie tēvi- mācītāji. Mums līdz viņiem tālu, viņi tik gudri, augsti mācīti, dievbijīgi: paskatieties, cik augstu viņi izcēluši savas kanceles, virs paša dievgalda, zem pašiem griestiem. No turienes viņi “rāj, apdraud, paskubina” savu draudzi bargiem sprediķiem. Bet ar sprediķiem vien nepietiek: mums vajadzīgi ne skaļi vārdi, bet labi, priekšzīmīgi darbi, bez kuriem pat ticība nav dzīva. Bet no kā lai iesāku? Sākšu raug’ no kā:

    Mūsu N. pagastā dzīvoja nabags, Pēteris vārdā; viņš nebija gluži bez prāta, bet maz gan viņam bija cilvēka sajēgas. Gadījās: iedod viņam rokā karoti,- viņš strebj ar karoti, neiedod karoti,- dzer putru tāpat ar muti kā teļš. Kuru vīzi aut labajā, kuru kreisajā kājā,- to viņš nekad nevarēja izšķirt. Cik viņam pirkstu, to viņš nezināja; apģērbu uzvilka, kā gadījās,- vai ačgārni vai pareizi, tas viņam bija vienalga. Likās gulēt, kad iedomājās: uzcēlās, kad bija izgulējies; prasīja ēst, kad iegribējās, dažreiz nakts vidū. Viņu vajadzēja uzmanīt un apkopt uzmanīgāk, nekā mazu bērnu. Baznīcā viņš negāja, un viņu arī nelaistu; mācībā viņš nebija, pie vakariņa netika pielaists. Viņu uzturēja nedēļu katrs saimnieks pēc kārtas. Kad nedēļa beidzās, sestdienā viņu aizveda uz citām mājām. Tā viņš nodzīvoja 19 gadus. Raug’ kāds cilvēks! Ne cilvēks, bet drīzāk mīkla: “piedzima- nekristījās, nomira- grēkus neizsūdzēja.”

    1840. jeb 1841. gadā- labi neatceros- bija rekrūšu ņemšana. Lozi Nr.1 izvilka pagasta vecākā puisis. Zēns bija labs, Jānis vārdā. Vecākais viņam deva padomu sadzirdīt dullo Pēteri un uzpirkt viņu sev par vietnieku. Bet, kas tālāk būtu darāms, sacīja viņš, tā mana darīšana. Teikts un darīts. Uzticīgais altāra un ķeizara kalps izdeva dullā Pētera “vecuma zīmi”; komisija viņu labprāt paņēma ķeizara dienestā, bet gudrais Jānis palika dienēt pagasta vecākam. Un kā vēl mācītājs priecājās par Jāņa un vecākā laimi, cik svēti viņš pamācīja ne Jāni vien, bet visu pagastu nobučot vecākam kājas par gudro stiķi!

    Un viss tas tika runāts no kanceles! Gods Dievam! Mūsu pagasts nu ir brīvs no šā biedēkļa. Tai dienā, kad šis biedēklis gāja projām, viņa māsa Made gauži raudāja, aizvadīdama viņu ne tikvien ķeizara dienestā, bet arī neizbēgamā kapā, lādēdama pagasta vecāko, muižnieku, bet visvairāk mācītāju. Bet kas tad dzirdēja nabaga meitas gaudas! Dusi saldi, nabaga Pēteri! Ne tu pirmais, ne tu pēdējais.    

    Pieminējis šo nožēlojamo ģeķi, es nevaru tajā pašā reizē nepieminēt to brēcošo netaisnību un varmācību, kura notika visur Vidzemē rekrūšu lietās. Pēc likuma, t.i. kā stāvēja drukāts uz papīra, kara klausība bija izpildāma lozējot, bet pašā izpildīšanā viss bija atkarīgs no muižas valdes, t.i. no muižnieka gribas, kuram likums atļāva visās sabiedrības lietās neierobežotu varu un kuram t.s. sabiedriskās iestādes, pagasta vecākie, pagasta tiesas u.t.t. kalpoja par mēmiem un paklausīgiem rīkiem. Šī patvaļa, kuru likums pieļāva kā pašam muižniekam, tā arī kuram katram, kam viņš uzticēja savas tiesības (arendatoram, muižkungam), bija jo briesmīga tāpēc, ka, īpaši karaklausības lietās, ne tikvien kalpoja paša muižnieka interesēm, iegribām un kārībām, bet arī allaž tika paskubināta no pašu zemnieku puses. Muižnieks “izņēma no lozēm” visus, kas viņam bija vajadzīgi saimniecībā, un šī “izņemšanas” vara viņa rokās bija viņam pats drošākais līdzeklis iegūt savos gandrīz bezalgas dienestos vislabākos strādniekus vergu veidā, un, kad nu viss bija atkarīgs no viņa, viņš varēja nodot zaldātos kuru katru no savas muižas pagasta, kas viņam bija kaut kā aizriebis, un tādējādi turēja bailēs visu pagastu. Zemnieki, nežēlodami nekādus upurus savu dēlu un radu “izglābšanai no lozēm”, savukārt nebija kūtri pastaigāt pie tā paša varenā muižnieka  ar nabadzīgiem lūgumiem, un tādos gadījumos, kā pats par sevi saprotams, atvieglošanu un atbrīvošanu no karaklausības, bez izņēmumiem, dabūja turīgie, brašie saimnieki un pagasta amata vīri: vecākie, tiesas vīri, kuri atšķīrās no citiem ar savu padevīgo paklausību un labi mācēja iztapt muižas valdei. Tādā kārtā muižu pagastos izlobījās veselas priviliģētas klases, bet visa karaklausības nasta uzgūlās uz nabagiem, bāreņiem, iebūviešiem, vispārīgi uz tiem, kam nebija ne balss, ne pārstāvētāju, kas bija kungam un saimniekam vajadzīgi tik kā darbaspēks- lopi.

    Raug’, kā tas notika.

    Pirmkārt, muižniekam jeb viņa vietniekam  bija tiesības no sava pagasta jauniem cilvēkiem izvēlēt sev dienestniekus: kučierus, staļļa puišus, dārzniekus, mežsargus, viņu palīgus, kroga puišus u.t.t. Viņš tos salasīja no jauniem cilvēkiem, kas nebija vēl sasnieguši divdesmit piecu gadu vecumu, un tādējādi šie jaunie cilvēki tika “izņemti” no lozēm. Otrkārt, tiem zemniekiem, kuri pildīja pagasta amatus, pērminderiem, turīgiem saimniekiem bija tiesības izvēlēt katram vienu no saviem dēliem par palīgu saimniecībā. Saprotams, ka katrs izvēlējās to dēlu, kurš pirmais tuvojās divdesmit piecu gadu vecumam un kuram pēc saviem gadiem pašlaik bija jāvelk lozes. Šos palīgus sauca par saimnieka vietniekiem, bet tādi viņi bija tikai vārda pēc, kontrakts jeb birka (klaušu norēķināšanai) palika pie tēva. Viss svars atradās palīga vārdā, tāpēc ka tas glāba no lozēm. Treškārt, arī tie saimnieki, kuriem nebija dēlu, varēja sev izlūgties palīgus ar to pašu nolūku un izvēlēties viņus, kādās mājās patika. Gadījās pat, lai gan ļoti reti, ka tika izvēlēts vienkārša kalpa, vienkāršas pirtnieces dēls jeb apaļš bārenis, ja viņš saimniekam bija nokalpojis no agras jaunības līdz deviņpadsmit gadu vecumam bez algas, par drēbēm vien, kuras iepriekš bija novalkājis saimnieks, par kaut kādām biksēm no veciem lindrakiem jeb caurumainiem maisiem. Es teicu, ka tādi gadījumi bija reti; turklāt viņiem varēja būt vieta tik tādu saimnieku mājās, kam vispār nebija bērnu. Bet ja saimniekam bija tik meita vien, tad viņam neparko neļautu ņemt par palīgu kalpu vai iebūvieša dēlu; viņam tas negrozāmi bija jāizvēl no pagasta priekšnieku, pērminderu jeb pirmās šķiras saimnieku dēliem. Tas tādēļ, ka palīgs tika nolemts par pēcnācēju tam saimniekam, kas viņu izvēlējās, pēc viņa nāves, jeb tam vēl dzīvojot, kad viņš vecuma vājuma dēļ vairs nespēs māju valdīt; pie tam, uzņemdams saimniecību, palīgs dabūja arī saimnieci, proti, tam bija jāprec sava patrona saimnieka meita; bet palikt par saimnieka meitas vīru- par to iebūvieša jeb kalpa dēls nedrīkstēja ne iedomāties. To nepieļāva arī zemnieku- latviešu starpā vāciešu ievestās privilēģijas (priekšrocības); tas nesaskanēja ar viņu ieskatiem par labu kārtību, bija, pēc viņu sajēgas, saimnieku kārtas goda aizskaršana, gandrīz netikums, tikpat kā kraupaina vilka kopā salaišana ar avi, dienas sajaukšana ar nakti, gaismas ar tumsu (paši vācieši mums to laipni izskaidro*)).Un arī mācītājs nelaulātu tādu pāri. Kā tiešām pat uzsaukt tādu pāri: kalpu un saimnieka meitu? Ne velti latviešu tautā tiek dziedāts: “Kas krauklīšam medu dos? Kas kalpiņam mātes meitu? Knāb, krauklīt, purva sūnu, ņem, kalpiņ, kalpa meitu.”

    Ko es aprakstu, tas attiecas uz pagājušiem laikiem līdz 1845. gadam, kad tika satricināti visi vāciešu labie iekārtojumi. Zemnieku cenšanās pēc pareizticības piespieda augstāko valdību uzmanīgāk un nopietnāk ieskatīties viņu stāvoklī; pie kam nāca klajā daudz klusas, līdz tam nezināmas patvarības un, starp citu, tika ierobežotas arī priekšrocības izņemt tos jeb arī citus jaunekļus no lozēm.

    Vajadzība, kā saka, asina prātu un lūk, kas tika izgudrots. Saimniekam ir divdesmit gadus vecs dēls. Pēc veca paraduma tēvs iet pie muižnieka jeb muižkunga: vai nevar kā dabūt izglābt manu dēlu no lozēm? “Var gan,” atbild muižas valde, “bet redz ar kādu norunu: kontraktu par tavu māju es likumīgā kārtā, draudzes tiesā pārrakstīšu uz tava dēla vārda; priekšniecības acīm un uz papīra viņš būs saimnieks, bet īstenībā visu mājas saimniecību vadīsi tu pats, kā agrāk; bet tavs dēls lai pakalpo pie manis muižā. Es viņu turēšu it kā pārbaudīšanas dēļ, vai viņš ir spējīgs būt par saimnieku vai nē, un pa to laiku viņam pāries lozes gadi. Pēc tam, ja  izdosies, varēs tāpat izdarīt arī ar tavu otru dēlu.”- Bet tādai viltošanai nebija ilgs mūžs. Dievs zina, kā ļaudis bija izošņājuši, ka muižniekam neesot tiesības muižas kalpus izņemt no lozēm, un sāka kurnēt. Izcēlās sūdzības un muižas valdes bija spiestas atlaist viltus saimniekus no tām mājām, uz kurām viņiem bija kabatā kontrakti. Bet nepriviliģēto kalpu šķira sāka protestēt arī pret to. “Dievs augstais! Kas tie par saimniekiem, kuriem nav pat saimnieka izskata? Izņemot kontraktus, viņiem nav it nekāda īpašuma: ne darbarīku, ne zirgu, ne lopu;  viņi tāpat kā mēs dabū algu no tā, kas mājās tas vecākais, no tēva jeb brāļa.”- Arī še bija jāpiekāpjas kurnētāju priekšā. Tagad tēvi un vecākie (no lozes gadiem izdzīvojušie) brāļi- saimnieki sāka tiešām, bet ne skata pēc vien kopā ar kontraktiem atdot saimniecības jauniem deviņpadsmit gadus veciem nebēdniekiem. Turklāt, saprotams, tika izlīgta slepena (muižniekam, pagasta un draudzes tiesai gan zināma) noruna, ka jaunais saimnieks nesāks rīkoties pēc savas gribas, bet visās lietās paliks paklausīgs vecākajam. Bet šis ģimenes nolīgums reti palika spēkā ilgāk, kā līdz pirmajai mājas ķildai; lielāko daļu zēns, negaidot palicis par saimnieku, drīz sāka izskaust vecākos no mājas. Mēģināja viņu pārliecināt, pierunāt, viņš aizrādīja uz kontraktu un, tā kā formāli taisnība bija viņa pusē, viņš prāvu vinnēja, dažreiz apprecēja pagasta vecākā vai pērmindera meitu un pūrā dabūja stiprus pārstāvētājus. Nu viņš tiesas priekšā pasaka, ka ir gatavs atvēlēt savā mājā savam vecajam tēvam kaktiņu, ja viņš ir ar mieru dzīvot rāmi un klusi, nejaukties nekādās mājas darīšanās; bet ja ne, tad lai taisās no mājas prom. Tādā ceļā daudzi tēvi, kas vieglprātīgi bija atdevuši savas mājas dēliem vai jaunākajiem brāļiem, pazaudēja savu dzimto pajumti un tiem bija jāvazājas pa pasauli. Bija vēl viena sprauga. Ja vecākiem- saimniekiem bija viena meita un citu bērnu nebija, tad šī vienīgā meita, izvēlēdamās sev brūtgānu, izglāba viņu no lozēm. Saprotama lieta, ka tāda brūte ar tādu pūru no visiem tika ievērota un jauni cilvēki pēc viņas dzinās kā kurti pēc zaķa. Viņa, zinādama sev cenu, ilgi niķojās, brāķēja un tielējās; beigās palikusi par vecmeitu, tā ņēmās aplaimot kaut kādu jaunu pielūdzēju, kurš viņai palika par vergu uz visu mūžu. Un kā viņai bija nedižoties! Viņas rokās tādas tiesības, kuras vairs nav pašam muižniekam,- tiesības izņemt no lozēm. Pagasta vecāko un bagātu saimnieku dēli tādas brūtes meklēja kā ar sveci pa visu guberņu. Mēdza runāt: māja taču nevar palikt bez saimnieka. Vienīgā meita nespēj to valdīt un, lai saimniecība nepanīktu, lai būtu kas dod vecākiem vecuma maizi, ir vajadzīgs, ka tas, kas apprecētu viņu meitu, paliktu pie viņiem uz visiem laikiem. Saprotama lieta, ka, nodzīvojis kādus gadus kopā un piedzīvojis bērnus, meitas vīrs izstūma veceni- sievas māti, jeb sievas tēvu, vai abus divus kopā. Bet lūk ko es pavisam nesaprotu. Vienam zemākās šķiras saimniekam bija divi dēli. Tēvs vēl bija dzīvs, kad vecāko dēlu I. nodeva zaldātos, jaunāko D. pameta mājās pie saviem ļoti veciem vecākiem. Lai būtu kas apkopj māju, apmazgā, apšuj, D. apprecējās. Drīz pēc tam viens pēc otra nomira viņa vecāki; viņa māsa palika par atraitni un viņš tika iecelts par apgādnieku māsas bērniem; pašam bija trīs bērni. Tika izsludināta rekrūšu ņemšana; parastā materiāla, no kura rekrūši tika ņemti, t.i. kalpu un bāreņu, toreiz nepietika un pagasta priekšnieki sāka iztrūkstošos salasīt, zināms, ne no saviem dēliem, ne no bagātām mājām, bet no tiem vājākajiem, kam lēnāka balss, lai arī tie būtu apprecējušies un ģimenes tēvi. Starp tiem pievilka pie lozēm arī D.; viņam krita loze un viņu nodeva. Neviens neapdomājās, ka sieva ar trim maziem bērniem palika bez vīra, bērni– bez tēva, māsas bērni bez apgādnieka. Kur tad vienādās tiesības? Arī tas nepalīdzēja, ka pats muižas valdnieks šoreiz pārstāvēja D. un rāja pagasta priekšniekus. Raug’ cik tālu mēs esam novesti. Tai patvarai, kas mūs uzaudzinājusi un samaitājusi ļaužu dzīvi, ir laimējies arī apspiestās zemnieku sabiedrībās ienest šķelšanos, nesaderību, ienaidu, savstarpēju cietsirdību un skaudību. Arī starp viņiem ir ieviesušies savi priviliģēti kungi un tie tagad par neaprakstāmu prieku mūsu nedraugiem gāž postā un kremt savus tautiešus. Vai tiešām mēs, viena ķeizara pavalstnieki, nekad nepiedzīvosim to laiku, kad katrs muižnieks un zemnieks, saimnieks un pirtnieks sajutīs pār sevi ne nūju, bet vienus vispārējus likumus, kas visiem negrozāmi jāizpilda? Visi kalpi, iebūvieši, bāreņi gaida un lūdzas vienu un to pašu: lai pie mums tiktu ievesta tā pati karadienesta izpildīšanas kārtība, kāda ir Krievijā, jeb, kā viņi saka, lai tiktu rekrūši ņemti no dzimtām, pēc dvēseļu skaita, netaupot nevienu. Saimnieku mājas Vidzemē ir gan diezgan prāvas. Tomēr, ja kādā pagastā ir ap 500 vīriešu dvēseļu, tad tur nebūs mazāk par 50 saimnieku ciematiem, protams, ar tikpat daudzām priviliģētām ģimenēm. Atskaitiet nu saimnieku bērnus un citus radus, kas dzīvo ar viņiem zem viena jumta, un tad aprēķiniet, vai daudz paliks to kalpu, kas uz saviem kamiešiem nes visu karadienesta nastu? Saka, ka likumi izdoti un mēs jau tā dzīvojam zem likuma. Izdoti! Likumu izdošanas vien ir par maz,- ir vajadzīga arī viņu izpildīšana. Vai Krievija līdz šim nezina, ka pār Vidzemi valda ne likums, bet ieraža?  Kāds mums labums no likuma, kuru nepilda un kuru neviens no mums nezina? Un nezina tāpēc, ka nevar zināt, un nevar zināt tāpēc, ka viņu no mums slēpj, mums neizsludina, neiztulko; tas vēl maz: nereti viņu tīšām pārgroza un samaitā, pārtulkodami vietējās tautas valodā. Piegrieziet vērību krievu likumu tulkojumiem un neuzticiet šo svarīgo darbu tādiem cilvēkiem, kas apzinīgi un tīši cenšas mūs atsvešināt no Krievijas*).

    Par to, lai pagastu sabiedrībās rastos savas kārtas zemnieku muižnieki, pēc poļu šļahtas parauga, un lai novilktu cik vien var asāku svītru starp viņiem un pagasta darbaspēku- kalpu šķiru, mācītāji nodarbojas vēl uzcītīgāk, nekā muižnieki. Pirmajiem pie tam bija savs aprēķins. Saimniekiem, kurus viņi bija paaugstinājuši un kuri ar viņu palīdzību bija izkūlušies no savu brāļu aprindām, saprotams, bija devīgāk jāsamaksā par viņu amata darbiem.

    Gadījās, ka kāds puisis, kas bija iekļuvis bezalgas dienestā pie muižnieka, muižkunga, jeb mācītāja, vazājās pa krogiem, taisīja nebēdnīgus trikus,  dzīvoja palaidnīgi un, nokalpojis savu laiku, izstājās no dienesta kā pēdīgais nelietis.  Pēc tam, kā bija parasts, izvēlējās sev brūti no tādām pašām muižas meitām, kuras dažādiem jaunskungiem muižā bija ziedojušas savu kaunu un godu, un  tad jaunais pāris dabūja kādu būdiņu mežā, kur paslēpa savu negodu. Bet cik zaļi tika svinētas tādas kāzas! Kas par dzīrēm, kas par pavadībām uz baznīcu un atpakaļ! Mācītājs viņus no kanceles uzsauca domāt ne kā cilvēkus, bet it kā eņģeļus, pieskaitīdams viņiem tādus tikumus, kādus viņi nebija redzējuši ne sapnī. Kauns bija klausīties, kādiem tikuma vārdiem viņš tos godināja; un arī pats mācītājs tādos gadījumos aizmiedza acis,- nezinu teikt, vai no kauna,- bet nenosarka. Taču izstājēju vietā iestājās atkal citi uz nolīgtu laiku verdzībā un staigāja to pašu ceļu. Tādā kārtā labie ļaudis pamazām samaitājās un palika nekam nederīgi, tā ka arī karadienestā iestājās iedzīvotāju padibenes.

    Mācītāji visā savā mājas dzīvē un amata darbībā kalpoja vienīgi pasaulīgām interesēm. Viņi bija ne vairāk, ne mazāk kā muižniecības taure kancelē- “skanīgs varš”, nejauki skandinošs vienu un to pašu dziesmu par paklausību kungiem. Viņu dzīves uzdevums bija, kā tik vairāk iekrāt mantu, vienalga, kādiem līdzekļiem, un atstātu aiz sevis tik daudz, ka dēls varētu nopirkt sev muižu. Tāpēc mācītāji- ģimenes tēvi nešķīrās no savām muižām arī svētdienās un svētku dienās. Svēto dienu skaitu viņi tik stipri samazināja, ka tik to palika nedēļas svētdienas un paši lielie svētki, kurus viņi nekādi nevarēja iznīcināt. Visu laiku viņi pavadīja, pakaļ lūkodamies saimniecības  darbiem, un arī ne bez nūjiņas; tiesu iztiesāja paši visur un visādā veidā: gan ar nūjiņu, gan ar plaukstu, gan ar knipi un kniebieniem, protams, tēvišķīgi; bet ja pavisam negribējās nodarbināt pie puiša vai meitas pašiem savu svēto roku, tad aizsūtīja vainīgo ar zīmi pie muižkunga un tas lika viņam stallī uzskaitīt, cik tam zīmē bija rakstīts.    

    Viņu galvenais laika kavēklis bija– iet ar muižniekiem uz medībām un dzenāt visādu sugu zvērus ar dažādas spalvas suņu bariem. Zināms, tas tika darīts tikai prieka dēļ, bet ne kādas peļņas pēc. Šajās medībās bija trokšņaina, jautra un ķildīga dzīve: gudri, izglītoti, prātīgi cilvēki stāstīja visādus negadījumus, lielījās, meloja, strīdējās un viens otru aizskāra asiem vārdiem. Pa to laiku raibais suņu bars dūšīgi strādāja ir kājām, ir rīklēm, izklaidus dzīdams baltu kā sniega piku zaķīti- šo Vidzemes plēsīgo zvēru*).

To es redzēju un dzirdēju, bet lūk ko es pats izbaudīju.

    Kad nebija vai trūka suņu, tad uz viņu dienesta pildīšanu sadzina latviešus.

    No oktobra līdz janvārim, sevišķi, kad sniegs nebija visai dziļš, bieži tika rīkotas medības ar dzinējiem, tā saucamās “klaperjaktis”. Svētdienā baznīcas krogā tika pasludināta  stingra pavēle: tādas un tādas dienas rītā ar gaismu kurai katrai mājai, lūkojoties pēc viņas lieluma, bez ierunām, zem barga soda draudiem uz tādu un tādu ciematu izsūtīt vienu vai divus dzinējus uz divām dienām no vietas. Neko darīt: sūti puisi, jeb tecētāju- zēnu; ja tāda nav, ej pats saimnieks ar meiteni. Visai mazus nepieņēma, tāpēc ka šīs  medības tika rīkotas taču vilku iznīdēšanai, t.i. nopietnam un ne visai drošam darbam.

    Bet zemnieki gluži labi zināja, kas tā par “vilku jakti”, un turpat krogā savā starpā klusām zobojās: “Laikam muižkungs vai mācītājs, jaktssuņiem pakaļ dzīdamies, kaut kā ir saplēsis savu veco vilka kažoku; varbūt kāda lupata no tā ir palikusi žagara galā un nu grib izdzīt no meža veselu vilku! Blēņas! Mēs zinām, ka ar vārdu “vilks” jāsaprot tas pats mūsu garausis, kuru sauc par zaķi”.

    Nosacītajā stundā sāka lasīties kopā dažādu šķiru ļaudis: mednieki gan jāšus, gan kājām, gan braukšus- kamanām, vāģiem, droškām, un visi ar plintēm. Bet mēs- jaktssuņi  visi kājām un arī ne bez ieročiem. Nu un kad tiešām sastopam vilku! Tāpēc, kādu kurais iztēlojās savās iedomās vilku, tādu uz ātru roku pagādāja ieroci. Reiz es paķēru līdz cūkas pūsli un domāju pie sevis: “Lai nu nāk vilks, es viņam tā iezvelšu, ka viņš tūliņ uzšmauks kokā”. Kādu gan ieroču te nebija? Dažam klapis no vecas Vidzemē kaldinātas lāpstas; dažam nezin no kurienes izrauts, sarūsējis plāksnes gabals; citam izžāvēts pūslis ar zirņiem iekšā; citam dzirkles vai klabatas; citam buntīte skalu un citiem vienkāršas kūjas, ar kurām tie mežā dauzīja pie kokiem.

    Mūsu dzinēju rotas es neaprakstīšu; tās lasītājs var redzēt nabagiem mugurā muižas tirgos un baznīcas priekšnamā. Mans paša apģērbs nebija katru reizi vienāds: dažreiz tēva kamzoļi, dažreiz viņa pussvārki, bet tik plati un gari, ar dažām tik garām ļipām, ka lāgiem bija jāsatrūkstas un jāatskatās, vai kas nelien pakaļ. Caurumiem un plīsumiem nebija ne skaita, ne mēra.

    Mežsargs paņem šo pinkaino, pusizsalkušo dažādu vecumu, augumu un kārtu divkāju baru, to starpā arī tādus, par kuriem grūti pateikt, kas tas ķēms ir, vai puika vai meitene? Diezin vai to zināja pat viņi paši; pieved pie meža, izstāda rindā, vienu no otra par simtu un vairāk soļu, pēc meža lieluma, visiem stingri piekodina trokšņot, cik vien var, neskriet cits citam priekšā, nesaiet čupā, nepalikt nopakaļ, nebēgt uz mājām u.t.t. Bet šī instrukcija ne katru reizi tika izpildīta; viņu pārkāpa visi, kā mazie, tā lielie. Mežsargs dod uzbrukuma signālu. Nu jums, lasītāji, derētu pašiem paklausīties, bet aprakstīt es neņemos, tāpēc ka pats arī biju darītājs, bet ne klausītājs. Tas bija tāds lērums, ka nevarēja neko izšķirt: kliegšana, kaukšana, riešana, skandināšana, pūšļu dārdēšana, aurēšana, klaudzināšana pa kokiem. Lāgiem man uznāca tik lielas bailes, ka mati cēlās stāvus. Es atraisīju pūsli vaļā un izlaidu no tā gaisu: es dabūju dzirdēt, ka vilks mīlējot gaļu. Beigās es pūsli saplēsu, izņēmu no tā zirņus un apēdu, un pašu pūsli nometu zemē, lai man nepaliktu ne smakas no gaļas. Dažs puišelis laiž no bailēm ļekas vaļā un izskrej pie medniekiem pirmajam zaķim pa priekšu; kāds mednieks no dusmām sagrābj viņu aiz pakauša, krietni saskurina aiz matiem un ietrenc atpakaļ mežā. Skaties: puišelis skrien atpakaļ, raud un kliedz, ka esot pazaudējis cepuri un lūdz griezties atpakaļ un to pameklēt. Ko tu! Vai tagad jāmeklē cepure? Iet garām kāds no lielajiem un pajoko: “Ej vien uz priekšu, mēs tavu cepuri izdzīsim no meža!” Un tiešām, izejam pie medniekiem, cepuri atdod tas pats mednieks, kas puišeli bija saskurinājis aiz matiem; bet puišelis aiz bailēm nebija pamanījis, ka cepure palikusi mednieka rokās, un nu stipri notic, ka cepuri izdzinuši no meža.

    Mežmalā stāvēja mednieki paslēpušies kā runči, peli gaidīdami; šeit bija gan muižnieks, gan mācītājs, krodzinieks, dakteris, muižkungs, ērģelnieks, aptiekārs, stārasts, pagasta vecākais, viņa vietnieks, muižnieka un mācītāja dēli, sulainis u.t.t. Viņiem bija labi, tāpēc ka katram bija līdzi uzkožamais  un blašķe ar siltuma zālēm. Bet pavaicājiet, kā bija mums, izsalkušiem vilcēniem, skriet ar bailēm un drebēšanu, klūpot, krītot, apkārt skatoties, pieberot acis, noskrāpējot ģīmi, kuļoties pa priežu un egļu zariem, rāpjoties pār resniem izgāzušiem kokiem, ar lielu lielajiem zariem, aiz kuriem tu dažreiz aizķēries un paliki gaisā karājamies, kamēr biedri neatsvabināja. Jo ilgāk, jo sliktāk. Sakarsumā tu neaprēķini, ka tev jāiztur vesela diena jeb divas dienas. Te pat četrkājīgs jaktssuns salīkst kā kāsis, tad jo vairāk divkājīgs. Paiet pusdienas laiks, te atceros, ka aiz tēva vecā kamzoļa oderes aizbāzu maizes garozu. Taustu vienā vietā, otrā- garozas nav. Paeju vēl uz priekšu, taustu, raustu, bet garozas kā nav, tā nav. Te es ar šaušalām ieraugu savu nodevēju- lielo caurumu garajā kamzolī; raug’ pa kurieni ir izšmaukusi mana garoza! Bet, ak kā tu man tagad derētu! Skatos, arī dzinēju acīmredzot ir palicis mazāk, sevišķi lielo. Ak laikam arī viņi ir aizšmaukuši caurumos un tagad sēd mājās pie krāsns un sildās. Līdz šim brīdim bija karsti. Krekliņš bija slapjš no sviedriem un sniega, kas bira no egļu zariem. Rupjās, nātnās bikses arī slapjas un slīd arvien zemāk; par kājām nav ko runāt, vīzes vairs negrib kalpot, jau rēgojas sarkans papēdis. Es pats esmu izsalcis; gurni iepriekš niezēja, bet tad sāka sāpēt un arvien stiprāk un stiprāk. Nu beigās nevar vairs ciest. Tēva kamzolis liedzās mani sildīt un pat rāda klaju nodomu- pavisam noslīdēt no pleciem- un it kā atkārto, ko bieži biju dzirdējis: “Ak tu, (no aukstuma) vārīgais puņķaini! Tu ne pa jokam jau taisies raudāt! Še tev uz priekšu mācība! Neesi tik karsts! Ar karstajiem ved beigās ne tikvien ūdeni, bet arī asaras!

    Nolaidu  atlocītās tēva kamzoļa piedurknes, tā ka rokas izskatījās garākas par visu rumpi; vajadzētu sasilt, bet nekā! Auksti, neizciešami auksti, viss esmu stīvs! Balss aizrāvusies, spēka arī nav un jau sāk nākt miegs. Pēdīgi medības beidzās. Ej nu uz mājām! Bet mājas krietni tālu un kā par spīti aiziet vēl tālāk un tālāk nakts tumsā. Tumšs! Bailes! Ko nu darīt? Saprotama lieta: uzņemt to pašu dziesmu, ar kuru rados Dieva pasaulē, tik drusku citādākā tonī. Viņa iesākas ar burtiem “iii” un velkas ilgi, un vairāk jūs it nekā nedzirdat... Jaktssuns  palicis par teļu! Bet kādu nedēļu vēlāk tas pats teļš pārvēršas atkal par jautru un ātru jaktssuni. Satiekas tas ar savu amata biedru un tam saka: man šodien negribēsies vis ēst un, to pierādīdams, pieliek īkšķi pie vēdera, zemāk par sirds bedrīti un augstāk par nabu, līgo savu plato vēderu un lielās: paklausies, Ans’, kā putra klankšķ; brangi sastrēbos. Nu man kā bērajam īkstis kurc: guk, guk, guk. Es pat maizi nepaņēmu līdz, lai varētu ātrāk paskriet. Bet uz vakaru, skaties, šis lielībnieks atkal trīc un mauro.

     Atceros kā tagad: pēdējo reizi es biju uz klaperjakti 1846.g. novembrī. Šoreiz es nebiju vis tik ātrs medību sākumā un tik raudulīgs beigās. Mani turp un atpakaļ pavadīja kādas nepaciešamas sēras. Nemāku klaji pasacīt, no kā viņas cēlās, vai no tā, ka saimnieks mani izdzina uz klaperjakti sava puiša vietā, laikam par to, ka mēs pie viņa dzīvojām greznā dzīvoklī, pie pašas rijas, bez pamata, bez durvīm, ar izpuvušu salmu jumtu! Vai par to, ka mana māte bija slima pēc divreizīgas ieslodzīšanas cietumā Rīgā*)- bija uz nāvi slima un nebija kas viņai pasniedz pat nodzerties? Vai par to, ka es toreiz nebiju vairs saimnieka dēls, bet grūtdienes, līdz dvēseles dziļumiem apbēdinātas, bezkaunīgi un necilvēcīgi aplaupītas, saplosītas, nomocītas, slimas atraitnes- iebūvietes dēls? Vai no žēlabām par labo tēvu, kurš gulēja miklā, tālā, mums svešā zemē, dusēja, pametis mūs bez pēdējā vārdiņa: “Ardievu”, mūs nenosvētījis ar savu pēdējo tēva svētību? Vai  tādēļ, ka es tolaik jau biju pareizticīgs un ka visi mani apsmēja? Par apsmieklu iemeslu noderēja mans svētais krusts, kurš bija labi prāvs un bija nodevīgi izkāries no maniem kankariem. Viņu ieraudzīja muižkungs un rādīja citiem, skaļi, klaji un ļauni sacīdams: “Raug’, arī šis puisis ir atnācis ar visu savu klambaru.” Vai tāpēc, ka šis pats muižkungs bija viens no pirmajiem mūsu nelaimju un bēdu cēlājiem? Vai tādēļ, ka še manu acu priekšā bija kopā visi ļaunprātīgie sazvērnieki un viltīgie liecinieki, kas manu tēvu bija postā iegāzuši un bezkaunīgi priecājās par savu uzvaru? Vai tādēļ, ka mēs bijām sapulcināti tai pašā ciemā, kur mēs nesen priecājāmies un pēcāk nosvinējām sava tēva bēres? Vai tāpēc, ka mūsu bijušās mājas durvīs vēl bija redzamas sprangas un caurumi no laužņa un lemešiem, kuriem dienas laikā tika izlauztas durvis, lai iznestu mūsu mantu un pārdotu izpārdošanā? Vai, beigās, tādēļ, ka man bija jādzenā zaķi tajos pašos purvos un dumbrājos, kur es tik nesen ganīju sava tēva lopus, salu, salku, ēdu, priecājos, ar vārdu sakot, dzīvoju kā mazs meža zvērēns, nedarot ļaunu nevienam, izņemot tik sevi pašu, kad gadījās nolidot no kāda bērza zemē? Tiešām, es nezinu un nevaru pasacīt... Bet es negribēdams aizskrēju citiem priekšā  un sāku sarunāties pats ar sevi, atcerēdamies pagājušo laiku. Laiks atgriezties pie runas priekšmeta.

    Mācītāji arī turēja savus jaktssuņus, un paši nesmādēja karot ar plintēm. Daži no viņiem šāva gan putnus, gan zvērus bez kāda apdoma un piesardzības, tādēļ dažreiz trāpīja pat savam draudzes loceklim, kurš sēdēja istabā pie krāsns, vai sievietei ar zīdāmu bērnu klēpī. Bija tādi gadījumi, bet netika, zināms, ne izmeklēti, ne tiesāti,- blēņas! Bet visu to un daudz ko citu latvietis kāra vadzī. Kādreiz vadzim gan bija jālūst,   bet tas vēl turējās...

    Ar saviem draudzes gana darbiem mācītāji nodarbojās vismazāk. No baznīcas un dievkalpošanas viņi izvairījās un latvieti ienīda no visas sirds. Savus pienākumus viņi uzdeva saviem palīgiem, tā saucamajiem pērminderiem, kurus tie iecēla ciemos ļoti lielā skaitā. Pērminderi viņu vietā kristīja, lasīja sievām lūgšanas pēc sešām nedēļām, glabāja līķus, darīja citus mācītāja darbus, izņemot tik svēto vakariņu un laulāšanas un visu to izpildīja bez nekādas algas. Mācītāji pat tagad reti kad apmeklē slimniekus, izbrauc pie viņiem un sagatavo viņus aiziešanai no šī pasaules ar svēto sakramentu, bet tajos laikos viņi pat it kā nezināja, ka tas viņu svētākais pienākums. Viņi domāja un domā, ka gādāt par slimniekiem ir vienīgi daktera uzdevums, bet dakteris palika tajās domās, ka tas ir mācītāja pienākums. Kamēr viņi savā starpā strīdējās un taisījās uzdevumus dalīt un izlīdzināt, daudz latviešu paaudžu, milzums vīriešu un sieviešu aizgāja dzestrā kapā, bez kā būtu pieredzējuši palīdzību vai no viena, vai no otra. Ne viens, ne otrs neiebāza galvu latvieša būdiņā. Medicīnas ziņā latvieši iztika mājas līdzekļiem; dvēseles prasības viņiem izpildīja pērminderi; tātad ne pie daktera, ne pie mācītāja viņiem nebija vajadzības iet. Daktera un aptiekāra vietu godam izpildīja gudrais ložņa- žīds. Viņam, ar savu paunu pa mājām staigājot, vienmēr bija visas ārsta zāles: pipari, lorberogas pret cauru vēderu, ingvers pret zobu sāpēm u.t.t., tā ka pie daktera nebija ko iet un negāja arī; tik reizi pie viņa atnāca māte ar savu bērnu ielikt (iepotēt) bakas. Pie mums valdīja divas slimības: caureja- no visai sliktas barības un kakla kaite- no pārlieku sliktiem dzīvokļiem. Muižnieki, mācītāji un dakteri vienprātīgi atzina piparu un lorberlapu degvīnu par vienīgo līdzekli pret caureju un tāpēc nedeva neko citu pret šo slimību, tādēļ šīs slimības gadījumos mums bija jāgriežas pie krodzinieka un žīda. Pret otru slimību muižnieks ar devīgu roku pasniedza no sava aptiekāra- atvainojiet- no savas klēts, bez mēra un rēķina, ja gribi vai veselu vezumu žurku mēslu (saproti: sūdu)*). Tos vajadzēja sajaukt kopā ar medu un ēst, bet medu nedeva, deva tik žurku sūdus,- izslauki, ja gribi, vai visu klēti. Un tiešām palīdzēja! Mans tēvs ar tiem ārstējās, es ārstējos, visi ārstējās, lieli un mazi,- Mīļie lasītāji! Jūs pasmiesieties; jums sāks nākt vēmiens no lasīšanas vien; domāju, smējās arī mūsu kungi un stāstīja kā smieklīgu anekdoti par savu asprātīgo ārstniecisko izgudrojumu, par šo vientiesīgā, nicināmā latvieša bezkaunīgo izjokošanu. Ko tādu es netiku redzējis un izbaudījis! Mēs mirām kā mušas un, taisnību sakot, vai mēs bijām daudz labāki par mušām muižnieka, mācītāja un daktera acīs?

    Mēs paši neiedrošinājāmies lūgt mācītāju pie slimniekiem. Gadījās: tikko viņš izdzirda vārdu “slimnieks”, tūlīt sāka mētāties un atgaiņāties, lai tik lūdzējs drīzāk vilktos ārā no viņa muižnieciskās istabas. Dažreiz pati parastā zemnieka slimība, kura nekādi nevar pielipt cienīgajam mācītājam; piemēram, zemnieks ar cirvi sasmeltējis sev kāju un nu bez ārsta palīdzības mirst, bet vēlas sataisīties uz nāvi ar svēto mielastu, bet mācītājs tomēr kliedz pilnā rīklē, ka slimība esot lipīga. Tāpēc tad viņš pat nezināja, kur un kā dzīvo un nomirst viņa draudzes locekļi. Bieži nezināja pie viņa pat ceļu, ja nebija tajā pusē staigājis medībās.

    Lūdz kāds mācītāju palūgt Dievu par slimnieku jeb mājas dzīvi: ja lūdz saimnieks un aizmaksā nolikto cenu, tad viņš piemin no kanceles saimnieka pagastu, māju, vārdu un uzvārdu, un pat viņa sievu; ja lūdz pirmās šķiras saimnieks, tad piedevām piesprauž klāt tik daudz uzslavas vārdu, cik to ir latviešu valodā.

    Bet kalps un iebūvietis pavisam pat nenāc pie cienīgā mācītāja! Un par ko te viņš lai lūgtu Visaugstāko? Ne kalpam, ne iebūvietim nav un nevar būt to tikumu, kas piesavināmi tik kādam tiesas vīram, vai pirmās šķiras saimniekam. Lopu arī viņam nav nekādu, izņemot tik sevi pašu un arī tad nekam nederīgu; par sīkumiem, piemēram, zosīm, pīlēm, vistām, nav ko runāt. Saimniekam taču ir jel kāds četrkājis un vista ar cāļiem, kādēļ, pēc uzslavas vārdiem, var taču palūgt Dievu “par lieliem un sīkiem lopiem, par zirga spēku un visu mājas būšanu.”

     Skolu zemniekiem tajos laikos nebija un tās nebija, kā mācītāji sprieda, arī vajadzīgas. “Latvieša “bauris” ir tāds dumjš muļķis, ka viņam nevar neko iemācīt,” jeb “vai ir vērts katru bauri mācīt? Vēl iedomās prātot.”

    Šo atsauksmi es dzirdēju daudzus gadus, vairāk kā 18 gadus dažādās Vidzemes vietās, un aizvien no vecīšiem un vecenītēm. Visi runāja un runā vienādi, nenieka nepielikdami un nepārgrozīdami, vārdu pēc vārda.

    Kādā ceļā un no kā zemnieki to bija dabūjuši zināt,- es nezinu; bet par to nav jāšaubās, ka šo spriedumu par viņiem viņi atkārtoja visur, atkārtoja pukodamies, sevišķi uz mācītājiem. Tātad skolu mums nebija. To daļēji pierāda arī barona Heršau statistika, kurā šis barons pārtulkojis krievu valodā, starp citu, Vidzemes likumus, ar maziem izpušķojumiem. Viņš iesāk savu rakstu par skolām Vidzemē ne no 1819.gada, kad, pēc oficiāliem rakstiem, Vidzeme izglābās no verdzības, bet 1848.gada. Kādēļ tā? Tādēļ, ka negribēja izteikt visu patiesību. Ļaujiet mazliet atkāpties un izlabot barona Heršau statistiku, saprotams, ne visu, tam nepietiktu laika! Kāpēc viņš iesāka taisni no 1848.gada? Tāpēc, ka pareizticība Vidzemē bija jau trīs gadus veca, un kā pirmo taisīja, iespieda knapos baznīckalpu dzīvokļos, visās baznīcās, draudzes skolās. Bet pašā Rīgas pilsētā jau bija gadu vecs bērns pie paša Vērmaņa dārza. Šo bērnu nosauca tādā vārdā: “Rīgas Pareizticīgā Garīgā Skola”. Virsraksts uz izkārtnes bija lasāms latviešu un krievu valodā.

    Tā bija Rīgas bīskapa, mums visiem latviešiem un igauņiem neaizmirstamā Filareta mīlams stāds. Tajā, pēc mana tēva nāves, viņš ierakstīja arī mani pirmo skolēnu skaitā, jau divus gadus pirms iestādes atklāšanas, proti, 1845.g., novembra beigās vai decembra sākumā, un deva manai mātei vārdu, ka viens no viņas dēliem tiks uzņemts Garīgā Skolā, un, ja Dievs būs nolicis, paliks pēclaikā par priesteri. Un šo savu vārdu viņš izpildīja.

    Šī skola, kura bija izvietota vienā no labākajām Rīgas pilsētas daļām, un vēl ar latviešu virsrakstu zeltītiem burtiem uz debeszila laukuma, stipri dūrās vāciešiem acīs kā kluss pārmetums un apkaunojums viņu vienaldzīgai negādībai par mums un mūsu tautu. Domāt, nebija nekāds dīvains virsraksts:  “Rīgas Pareizticīgā Garīgā Skola”, bet šo nedaudzo vārdu starpā lūk kas bija lasāms: pēc pareizticīgā krievu paraduma, pielūguši sirsnīgi Dievu, mēs gribam pamēģināt, vai tiešām latvieša un igauņa bauris ir rupjāks un muļķīgāks par meža zvēru un nav spējīgs neko saņemt un paturēt prātā. Mēs pamēģināsim, vai no viņiem, no šiem atstumtajiem nevar uzaudzināt un sagatavot pareizticības mācītājus- priesterus un tautas skolu vadītājus. Saprotams, ka tas daudziem nebija pa prātam.

    Lai novērstu pretrunas, man jāpaskaidro, ka ir bijuši piemēri, ka arī vācieši ir mācījuši latviešus, bet izglītība no viņu puses ir likusi latviešiem pasniegta tik ar negrozāmu nosacījumu, lai tie aizmirstu savu tautību, savu mātes valodu, pat iegūtu sev vāciešu izrunu, iemācītos ar mēli plakšķināt, kā daždien vācieši, un pirms katra latviešu vārda atkārtot neglīti skanošo vācu burtu: Ö, Ö, Ö.

    Šī bieži pirms katra vārda atkārtojamā skaņa noder par visdrošāko zīmi, ka runātājs vairs nav latvietis, bet latvieša tēlots vācietis. Viņš it kā taisās spļaut uz tēva dzimto valodu, un ziniet- tā tīra taisnība: līdz ar to viņš cenšas aizmirst, no kā viņš radies pasaulē, tas viņam tā riebjas, ka viņš jūtas aizskarts, kad viņam atgādina, ka viņš tomēr latvietis, lai gan iemācījies lauzīt savu valodu.

    Reti, ļoti reti no vācu skolas iznāca kāds, pēc vāciešu jēdziena neizdevies, bet pēc mūsu saprašanas īsts latvietis. No tiem, kuri kaut ko izmācījušies, par dienišķo maizi nodevās vācu dienestā, Vidzemē pamazām izcēlās kāda īpaša, savas tautības atkritēju šķira, kura daļēji līdzinājās sīkiem poļu muižniekiem (šļahtai). Bet tie, kuri bija mācījušies ar nolūku kalpot savu brāļu labumam, kam tik nepieciešami bija vajadzīgi krietni priekšstrādnieki, un palika uzticīgi savam aicinājumam, tie, es saku, jau iepriekš nolēma sev pašu bēdīgāko likteni, briesmīgas vajāšanas un spīdzināšanas, kādas varēja izdomāt tik vāciešu attapīgais, izdomu pilnais ienaids*).

    Mācītāju politika veda pie sekojoša notikuma: ja latvietis dabūjis izglītību, tad viņam galīgi jāatsakās no saviem tautiešiem un jāpaliek par rīku vāciešu rokās. Bet ja ne, tad latvietim pietiek tās pašas mācības, ko viņš dabū no mātes aiz ratiņa, pie bērza skala gaismas, un no sava mācītāja mācībā.

    Par mācību jāparunā plašāk. Lieta ir tā vērta.

    Mācītājiem mācība bija ļoti ienesīga lieta. Kādi 200-300 kopā sadzīti jauni cilvēki strādāja mācītāja muižas darbus: tīrīja pagalmu un celiņus dārzā, veda mēslus; kad trūka sakumu, mēslus vāca un krāva vāģos tāpat rokām; meitas mazgāja veļu, plucināja spalvas u.t.t.

    Vakaros atnāca mācītājs un pārklaušināja kuru katru pa vienam un pa vienai: “Kāda tev ticība?” Bet tas nevilkās ilgi; viņš sāka garlaikoties un gāja projām, atvadoties mums žēlā balsī sacīdams: “Mīļie bērni! Es nevaru ilgāk runāt, man sāp galva.” Tiesa gan, dažreiz, lai mums viens un tas pats pārlieku neapniktu, viņš atnesa magnētu un rādīja, kā tērauda adata dzenājas tam pakaļ.

    Uz mācību savāca puišus no 18 līdz 25 un meitas no 16 līdz 20 gadiem. Nakti pārgulēt viņi kopā gāja uz krogu un gulēja vienā zālē. Trokšņošana, kliegšana, knaibīšanās, spiegšana, smiešanās, raudāšana, bāršanās, lamāšanās, kaušanās! Tīrā Sodoma un Gomora! Puiši izvēlējās brūtes, meitas izlūkojās brūtgānus. Še cits citam neuzticējās, greizsirdīgi skauda, apmeloja, nīdās, raudāja, smējās, lielījās ar spēku un uzvaru, taisīja visādus vis- nepieklājīgākos jokus. Jauno starpā daudzi bija arī tādi, kas jau bija baudījuši aizliegto augli. “Vai tas krietnais zēns, domāja daža, nevarētu iedomāties ņemt mani pie sevis klāt gulēt; es nemaz neizliktos pretojamies; nu tīri gals,- piesējies šis smurgulis tabačnieks! Es taču esmu saimnieka meita un tas arī ir saimnieka dēls!”- Jāzina, ka līdz 1846. gadam turēja par lielu grēku un noziegumu: ja saimnieka meita tika saderināta ar kalpa dēlu, jeb ja saimnieka dēls apprecēja kalpa meitu. Tas arī bija mācītāju mācības auglis. Puiši stipri kāvās brūšu dēļ, meitas nikni bārās un lamājās brūtgānu pēc. Atnāca arī no kaimiņu ciemiem jau izmācījušies puiši pagulēt ar mācības meitām. Tik pēc mācības tika un tiek atļauts puisim un meitai kopā gulēt, bet līdz mācībai šis noziegums tika bargi sodīts.

    Toties pēc mācības tika dota šai ziņā pilna vaļa.

    Šis paradums ir vecs, ļoti vecs varbūt ņem savu iesākumu pagānu laikos, ir it kā kristīgās ticības atzīts un iesvētīts mācībās. Šis paradums noderēja kā mācītāja, tā muižnieka interesēm. Uz tām klaušām, kur puiši un meitas strādāja kopā, viņi un viņas paši lūdzās; tā paša iemesla dēļ viņi bija mudīgi arī uz mācību. Tāda jau bija tā “ierikte”, ka vajadzēja pirms tam kādas naktis, bet dažreiz  pat kādus gadus kopā pagulēt un tad tik varēja precēties, bet bez tā nevarēja.

    Raug’, kāda nozīme šīm mācībām. Viņas tad noderēja par iemeslu, apsegu un attaisnošanu tai neuzticībai, kura latviešu starpā bija jau tik liela, ka tēvi un mātes nekaunējās atļaut savu gultu savai meitai un tam neģēlim, kas ar viņu bija sapinies, ja tas pacienāja tos ar šņabi, bet paši likās gulēt zemē. Ak jūs, dvēseļu gani,- dvēseļu samaitātāji, bet ne ganītāji! Jūs visu to zinājāt un redzējāt, bet visu apsedzāt un uz visu skatījāties caur pirkstiem. Ko jūs par mums atbildēsiet?

    Ieskatieties vasaras laikā Vidzemē un sevišķi Kurzemē: jau izmācījusies jaunava- saimnieka meita no agra pavasara līdz vēlam rudenim naktīs guļ klētī. Sestdienas vakarā viņa šo savu guļamistabu izpušķo puķēm un zariem, nokaisa grīdu smiltīm un lapām; uzklāj gultai baltu palagu un puķainu apsegu; piecel galdiņu un uzsprauž tauku sveces galiņu; māte pagādā bļodiņu svaiga sviesta, sildīta vai kūpoša biezpiena, sieru, saldu pienu, karotes pēc gaidāmo neģēļu skaita. Pēc tam apgulstas un gaida spoku atnākšanu. Lai savu personu uzsvērtu, aiztaisa no iekšpuses durvis un aizšauj tās ar nelielu skalu. To dara tādēļ, lai viesis nevarētu durvis uzreiz attaisīt un tam vajadzētu paklaudzināt, palūgties, parunāt asus glaimu un mīlestības vārdus, no kuriem ausis sarkst. Te viņš izliekas gan par kupci, gan par žīdu ar pipariem, lorberogām, cūku tabaku*), gan par zirgu ārstu, gan par nabagu, gan par miesnieku. Pēdējais vārds gan tiek atzīts par apvainojumu; uzreiz var noknikšķēt atslēga, ka vairs nevarētu tikt iekšā, un no iekšpuses atskanēt tāda atbilde: ”Ej uz lopu kūti, še ālavu govju nav”. Tas nozīmē: ej pie kalponēm, kuras guļ salmu šķūnī pie kūts, vai pašā kūtī. No mēles pasprukušo vārdu “miesnieks” vajag izpirkt ar ilgu lūgšanos, stāvot aiz durvīm galējā tumsībā. Pēc tam tik iežēlinātā skaistule klusiņām pieiet, atslēdz durvis un iesāk ciemiņu izzobot dažādiem asiem vārdiem un beigās nosauc to par bezspēcīgu; tad viņš iesperas durvīs, skals pārlūzt un neģēlis izstiepjas uz grīdas, turklāt gan pats, gan skaistule skaļi smejas. Apsēžas, labi paēd un tad liekas gulēt katrs ar savu bezkauņu. Neģēļi atjāj jāšus, dažreiz no tālienes, sevišķi pie kāda tiesas vīra, pērmindera un pirmās šķiras saimnieka meitām; zirgus atstāj aiz vārtiem, dažreiz palaiž pavisam vaļā, lai iet, kur grib un lai mielojas. Šie zirgi padara tik daudz skādes, ka līdz asarām žēl skatīties uz izmītiem, noēstiem, izplucinātiem labības laukiem, izjauktām un izmētātām labības gubām. Dažs neģēlis tā vazājas līdz sirmiem matiem un pamet ne vienu vien meitu ar nelikumīgas mīlestības augli, ne vienam vien saimniekam izposta labības laukus un gubas. Un saimnieks- tēvs nedrīkst par to ne dusmoties. Daudz skādes, grēku, noziegumu, pat slepkavību ir padarījis, padara un padarīs šis nekristīgais pagāniskais paradums. Vajag redzēt, kā šie suņi kremstas, kad viņu daudz sarodas vienā vietā un katrs grib būt par vienas un tās pašas skaistules īpašnieku. Man negribas aprakstīt tādas palaidnības sekas: kur mīlestība tiek izšķērdēta, tur nevar būt un nav laulības laimes.

    Un viss tas tā jau ir ieēdies latviešu dabā, ka gadsimteņi neizdeldēs manu brāļu netiklo darbu un paradumu.

    Laiks mācībā tika pavadīts tik līksmi, ka, no turienes pāriedami, puiši mauroja un meitas pīkstēja. Viņu bēdu un raudu iemesls mācītājam bija zināms labāk, kā nevienam citam; bet viņš diezin kādēļ atzina par vajadzīgu izlikties, ka nezinot, un pavadīja mācībniekus uz mājām tādiem aizgrābjošiem vārdiem: “Es redzu, mīļie bērni, teica viņš, ka jums žēl ar mani šķirties! Jūs visu mūžu būtu dzīvojuši pie manis, manā uzraudzībā, kā cāļi zem vistas spārniem; visu mūžu būtu klausījušies manas pamācības. Visu to es zinu, par to klaji liecina jūsu asaras!... Bet, ak vai! Ir pienācis šķiršanās brīdis. Jūs zināt, ka šķiršanās ir neizbēgama. Glabājiet un sargājiet visu to, ko esat no manis iemācījušies, un mani neaizmirstiet. Es jums esmu ziedojis visus savus spēkus, visas savas zināšanas, visu savu gudrību. Nepametiet mani, apmeklējiet dievnamu.  Jūs tagad esiet sadraudzējušies arī savā starpā: tāpēc, ja kādam uznāk bēdas, tas lai nāk šurp dievnamā un še viņš sastaps pazīstamus un mīļus brāļus un māsas!” Dažreiz mācītājam laimējās pašu sevi piedabūt pie asarām; tad raudāja arī klausītāji- mācībnieki, tik ne par mācītāja vistas spalvām, ne par mācītāja muižas mēsliem, pat ne par viņa magnētu, bet pavisam par citu. Tādi brīži bija sāpīgāki par manu klaperjakti.

    Jaunus ļaudis sapulcēja uz mācību: kur latvieši turīgāki,- pavasarī, divas nedēļas pirms Pūpolsvētdienas; bet kur viņi kailā nabadzībā un pastāvīgā badā- rudenī. Pēdējās vietās mācītāji par saviem pūliņiem apmierinājās ar cāļiem, griķu putraimiem, cūkas un aitas gaļu un dažādu maizi.

    Katram vajadzēja pašam atvest savu dēlu jeb meitu un personīgi stādīt priekšā mācītājam, saprotams, ne bez “kukuļa”. Kas bija ko neko mācījies, tas atnesa to godkārības pēc, zinādams, ka mācītājs viņu visu priekšā uzslavēs, kas tika arī darīts. Kas nemācēja nekā, tas arī nesa, bīdamies, ka netiktu visu priekšā apkaunots. Un gudrāk jau ir iesmērēt vāģus, kamēr tie vēl nečīkst; bet, kad jau sāk čīkstēt, tad tie jāsmērē divkārtīgi. Mācītājs zināja, kur, pēc krievu parunas, vēži ziemā dzīvo. Kurš no nemākuļiem neatnesa neko, jeb atnesa, bet ne samērā ar savu nemācēšanu – to viņš dzina uz mācību uz 3, uz 4 gadiem no vietas, ar vārdu sakot tikmēr, iekams kukuļu summa nelīdzinājās viņa nemācēšanai un tad tikai pielaida viņu pie dievgalda.  Uz pagasta tiesas vīru un pirmās šķiras saimnieku bērniem mācītājs lūkojās caur pirkstiem. Dažs no viņiem nemācēja noskaitīt ne “Mūsu Tēvs debesīs”, uzvedās pavisam slikti, visos nedarbos bija pirmais meistars un karavadonis, bet beidza mācības kursu ar maģistra grādu, pēcāk palika par saimnieku, tiesas vīru un tomēr nepazina nevienu burtu. Un tādi lūk vīri izsludināja likumus un cirkulārus, iztiesāja prāvas, rakstīja jeb parakstīja protokolus līdz pat savai neapskaužamai nāvei, kura tos piemeklēja kaut kur krogā, pagaldē, vai ceļa grāvī. Tāds bija visā Vidzemē zemnieku dienesta vīru sastāvs. Tādi zemnieki vācu valodā tika nosaukti par “prātīgiem vīriem”. Un tiešām, kā tādu nesaukt par prātīgu, kas no pirmā vārda saprata un tūdaļ izpildīja visu, ko sacīja muižnieks, muižkungs, arendators, skrīveris un citi. Dažreiz tie nepagūst pat līdz galam izrunāt, kad viņš jau piekrīt, ar galvu māj un balsī sauc: “Jā, jā, jā! Tā, tā, žēlīgais lielskungs!” Turpretim, kādu rājienu dabūja tie, kas dažreiz iedrošinājās pasacīt: “Nē!” “Tā nevar!” “Tas nav taisnīgi!” “Likumā raug’, kas lasāms.” Ak, būtu jūs paklausījušies, paskatījušies, kas sekoja tādai rupjībai!

    “Es esmu tiesa!”- Un žēlīgais lielskungs satvēra tiesas vīru aiz krūtīm un krietni saskurināja, un pēc tam draudzes tiesa atņēma viņam pagasta tiesā balss tiesības. Tas notika bieži.

    Pirms aiziešanas no mācības, sestdienā (piektdienā mācekļi tika palaisti uz mājām, pirtī izpērties un nomazgāties) visiem mācekļiem vēl reizi bija jāsanāk personīgi mācītāja priekšā, ar maksu: par svecēm, jeb par saviem paša skaliem, par pūliņiem, tēriņiem un skādi. Meitām bija jādāvā katrai pāris jaunu vilnas pirkstaiņu vai dūraiņu cimdu, jeb zeķes, vai 15 kapeikas naudā, ja nebija adīkļa; puišiem: katram saimnieka dēlam nauda, mazākais 30 kapeikas, tika atļauts dot arī 50 kapeikas, pat 1 rubli, pat 2 un 3 rubļus, jo vairāk, jo labāk, jo priecīgāks palika mācītājs. Kalpa un iebūvieša dēls un apaļš bārenis deva negrozāmi 15 kapeikas un vairāk; ar nemākuļiem bija cits rēķins. Nezināšanai, noziegumiem un trūkumiem nebija takses. No lielākas naudas netika izdots, tāpēc, ka nekad negadījās sīka nauda. Kas uz galda, tas atvilktnē vai makā! Dažreiz mācītājs parādīja gan žēlastību, kad sacīja: “Ej ķēķī, pavārs dos tev putras pastrēbt”. Domāt, ķēķī tik pabūt vien, pat tas jau bija līdz acīm diezgan.

    Bet bez maksas atnākt pat nedomā. Kas iedrošinājās, tas tika sodīts ar epitīmiju: netika pielaists pie dievgalda, tā iemesla pēc, sak’ nemākot grāmatu, esot slikti uzvedies u.t.t., zināms, pēc baznīcas likuma, un tam bija jānāk vēl, vēl un vēl! Kad mans tēvs bijis mācībā, tad kāds draudzes loceklis, kas, divus gadus no vietas neticis, pielaists pie dievgalda un atkal no jauna bijis atstumts, atnācis pie mācītāja un visiem dzirdot turējis tādu runu: “Cienīgtēvs, atdodiet man manu pusdālderi (30 kapeikas) un pusaunu: es iešu mājās un nomiršu ar visiem saviem grēkiem!”

    Tā kā luterticīgo draudzes ir ļoti lielas- sastāv no 7.000-15.000 vīriešu un sieviešu dvēseļu, tad mācībnieku katru gadu sanāca pat pāri par 300, pat līdz 500 puišiem un meitām, tā ka no viņiem vien mācītājam bija brangs ienākums. Apmēram tik daudz ienāca no laulībām. No katra laulības pāra tika ņemts ne mazāk par 50 kapeikām sudraba, un tad vēl mācītājs skatījās greizi, ka vajadzētu vairāk; par nomiruša bērna pierakstīšanu- 10 ½ kapeikas sudraba, pieauguša- 21 kapeika sudraba; bērnu kristot- par pierakstīšanu  30 kapeikas sudraba un nekādi mazāk par 15 kapeikām sudraba; par pierakstījumu pie svētā vakariņa- 3 kapeikas sudraba no katras dvēseles. Bija savas noliktas dienas, piektdienas jeb sestdienas, kad zemnieks varēja nākt vizītē pie mācītāja; bet šīs dienas nebija noteiktas likumā un bieži atgadījās, ka divus, trīs un vairāk mēnešus nevarēja dabūt redzēt savu mācītāju. Vai viņš pierakstīja vai nē- tas palika nezināms: labi, ka viņš dabūja savas 3 kapeikas, pēc tam pie paša dievgalda gribi- nāc, negribi- nenāc; bet ja tu iedomāsies pienākt nesamaksājis, tad- sargies! Tu dabūsi tādu rājienu, ka lai Dievs pasargā, gan no kanceles, gan pagasta tiesā.

    Vispār, kā mācītāji, tā arī muižnieki no noteiktā neatlaida ne graša. Akurātumā vācietis ir pirmais un pēdējais; viņam ir brāļa draudzība, bet žīda taupība.

    Jā, mācītāji dabūja tādu naudu un tik daudz maizes, viņu uzturs bija tik bagātīgi apgādāts, kā retam muižniekam, atrēķinot izdevumus, atlika tik daudz tīras peļņas. Viņi tā bija izlutuši un izlepuši, ka pie viņiem nevarēja ne piekļūt. Viņi kristīja tik baznīcā, bet līķus apglabāt, sevišķi kalpus un iebūviešus, viņi pavisam atteicās; par to viņus nedrīkstēja pat lūgt. Tūlīt vaicā: kādā slimībā miris? Bet pats stāv otrā vai trešajā istabā un katru reizi uzbļauj: ej drīzāk, ej drīzāk ārā no mana nama; tā slimība ir lipīga. Diezgan, ka viņš izsvītro nomirēju no draudzes grāmatas, es domāju- arī ne bez bailēm, ka tam nepieliptu viņa slimība. Dažreiz mācītāji parādīja gan savu pašaizliedzību un nebēdāja par slimības pielipšanu, kad par 3 vai 5 rubļiem apglabāja kādu pārdzērušos pagasta priekšnieku.

    Kad vienā dienā nācās apglabāt vairāk kā vienu līķi, tad mācītājs parasti darīja kā pircējs bodē, kas vienu lietu nopērk, bet pārējās lietas atstāj citiem. Kalpi un iebūvieši, kuriem baznīca gadījās tālu un nebija savu zirgu, kristīja savus bērnus mājās, turpat pirtī. Viņus nokristīja pērminderis, par ko bērna tēvam vajadzēja viņu pacienāt un dāvināt viņam pāri dūraiņu cimdu par pūliņiem. Tas bija jādod, vai raudi, vai dziedi!  To prasīja mutisks likums.

    Tas jau zināms, ka katrs mācītājs savā draudzē turēja sev palīgus no vairāk rakstus pazīstošiem zemniekiem, tā saucamos “pērminderus”, no viena līdz trijiem katrā pagastā, lūkojoties pēc pagasta lieluma. Kristīja arī paši saimnieki savus bērnus, sevišķi ziemas laikā. Bet tā kā saimniekiem ir zirgi, tad viņi pa lielākai daļai ved savus bērnus kristīt baznīcā; tas saimniekam tika pat prasīts. Kristīja, kā parasts, pats mācītājs, iepriekš pasludinājis no kanceles, ka tādiem un tādiem “dievbijīgiem” laulātajiem draugiem ir piedzimis bērns, un lai to vēl klajāk varētu atšķirt no kalpa vai iebūvieša bērna, pierakstīja tam, cik varēdams, vairāk kūmu. Še bija gan arī cits aprēķins, jo kuram katram no kūmām vajadzēja uzlikt uz altāra margām savu artavu mācītājam par pūliņu. Tā ir vāciešu ieraša; bet vāciešiem šī ieraša saistīta ar otru ierašu: kristot nodēvēt bērnu ne vienā, bet vairākos vārdos; viņš ir gan Heinrihs, gan Ādolfs, gan Georgs, gan Kārlis, gan Fridrihs. Ja kādam ir patikšana nosaukt vācieti pēc krievu paraduma, viņa paša un tēva vārdā, tad vajag tikai zināt tādus vāciešu vārdus un sacīt uz laimi “Labdien, Eduard Karlovič”, un droši vien būs trāpīts; bet latviešiem nav tāda paraduma un viņi smejas, kad dzird, ka vienam cilvēkam ir vairāk vārdu.

    Mācītāju atklātā naudas izspiešana no nabaga ļaudīm nereti sniedzās līdz nekaunībai. Kad mani kristījuši, tad pēc ceremonijas beigām mācītājs vērīgi noskatījies, cik katrs uzlicis viņam par to, ka viņš nomaucis cimdu no labās rokas un pirkstu galus pamērcējis ūdenī, un vēl pašā karstajā gada laikā- jūlija mēnesī. Mana tēva māsa Ede- viņu var pat vārdā nosaukt- savas nabadzības dēļ uzlikusi vara grasi. Šim nabaga grasim, lai gan viņš bija liels, bija tā pati vērtība, kas tagadējam mazajam grasim. Mācītājs viņu paņēmis, iemiedzis ripulīti starp labās rokas rādītāju un garo pirkstu, pacēlis uz augšu un visu ļaužu priekšā stiprā balsī sacījis: “Mīļā draudze! Ar šo dālderi var izlīdzināties ar mācītāju, skolotāju, zvaniķi un nopirkt jaunu bļodu kristīšanai!”

   Es par šo aso apsmieklu uzrakstīju, lai no viņa reiz atkratītos, tik ļoti viņš man apnicis. Viņu pieminēdami, visi radi mani apsmēja un pat tagad apsmej.

    Vai jūs pielaidīsiet, ka beigās viss tas varēja latvietim apnikt un ka šim nemākulim varēja viņa plānajā prātā ienākt domas pameklēt citus ganus, citu ticību?... Par nelaimi, arī krievi ir pieturējušies  un arī tagad stipri pieturas pie mūsu parunas: “Pret mācīto dod divus nemācītus.”  Tas vēl maz, ka piedevām pie šiem diviem pret mācīto vācieti dod tūkstošus latviešu un igauņu, atdod viņus visus bez skaita, atdod pat daudzus savus tautiešus- krievus. Pielūkojiet: beigās arī krievu nepietiks; būs jāpiemet arī poļi un jūs paliksiet bez nekā, nenopelnījuši pat ne siltu “paldies”.

    Tik lielās draudzēs, kādas ir Lutera draudzes Vidzemē, nezin vai kaut viens no trīs vai četriem pareizticīgajiem priesteriem 10 gadu laikā varētu iet atvaļinājumā kaut uz 28 dienām, bet luterticīgo mācītāji, kuriem nebija lielu ģimeņu, atrada laiku gandrīz katru gadu aizceļot uz visu vasaru. Tiesa gan, ka, kamēr viņu nebija mājās, viņu draudzes pārzināja un apmeklēja kaimiņu mācītāji; bet, ja jau viņu pašu mācītāji bija derētie gani, kādi tad varēja būt derēto ganu derētie? Vai tas domājams, ka viens cilvēks varētu apmierināt 20.000 dvēseļu garīgās vajadzības? Viņus kāds neredzams spēks vilka pāri robežai, uz dzimteni, uz tēviju; pie mums viņi garlaikojās, mūsu gaiss viņiem bija par smagu. Pie mums viņi bija peļņā, lai gan drošā, ienesīgā un vieglā, bet tomēr nepatīkamā.

    Pārbraukuši no ārzemēm ar tukšu maku, viņi ilgi klaudzināja no kanceles par savu ceļojumu un par savu tēviju. Ceļojums noderēja viņiem par priekšmetu un saturu daudziem un daudziem tā saucamajiem sprediķiem. Cik tur labi, silti, atspirdzinoši un jauki, tik žēl, ka viss dārgs, līdz vismazākajam sīkumam, no minerālu veselības avota līdz pēdējam apputējušam krūmiņam. Kā pamācību ticības lietās mēs dabūjām zināt, ka dievbijīgais svētceļotājs bijis tajā namiņā, kur Mārtiņš Luters pārtulkojis Bībeli; bijis arī tajā istabā, kur Luteru kārdinājis velns; redzējis arī slaveno tintes pleķi uz sienas.

    Turpat tika parādīti dažādi retumi: vārpas, akmentiņi, visādi čiekuri*) un beigās dažreiz arī savas paša dūres. Nopelnīts tas bija, jo, klausīdamies tādos sprediķos, daudzi no baznīcēniem snauda un pat krāca. Manā klātbūtnē bija tāds gadījums: kamēr mācītājs savā sprediķī vadāja savus klausītājus pa Eiropu, vienam no viņiem sapnī parādījās vilks, laikam briesmīgs un uzbāzīgs. No izbailēm nelaimīgais pa miegam iebļāvās kā  klaperjaktī: U-u-u-rā!

    Mācītājs apklusa, pameta apkārt acis, paklausījās un pavēlēja uzzināt, kas tas tāds kliedz. Tobrīd vilks, laikam izbijies, ievilkās mežā, un nabaga zemnieks, kas turpināja savu miegu, arī apklusa. Mācītājs atkal ķērās pie sava pārtrauktā stāsta un laimīgi nokļuva līdz savas dzimtenes pēdējai pilsētai, līdz kādai Klaipēdas Drekštrāses Felsai, kā uzreiz parādījās tas pats nebēdnīgais vilks un atskanēja jauns kliedziens. Šoreiz uzmodās arī  kaimiņi un nodeva gulētāju.

    Pērminderis izvadīja nabagu no baznīcas. Bet sakaitinātais mācītājs apbēra ļaužu pulku ar savas daiļrunības runkuļiem. Taisnību sakot, sprediķi nogulējušais baznīcēns taču kaut ko bija vinnējis iepretī tiem, kas to bija klausījušies. Viņš varēja jel pastāstīt, kā vilks šo rāvis aiz svārkiem ārā no baznīcas; bet ko varēja pastāstīt, kas bija klausījušies? It neko. Visi runāja: “Mācītājs stāstīja baznīcā pasakas! Viņam slinkums sarakstīt sprediķi. Mēs ejam baznīcā ne pasakas klausīties un ne tam ir Dieva nami!”

    Kādreiz viens sprediķotājs- par to bija nodrukāts pat latviešu lapā- redzēdams, ka visi guļ un neviens neklausās viņa sprediķi, uz brītiņu apklusis un uzreiz uzkliedzis trakā balsī: “Uguns! Uguns!” Visi uztrūkušies vaicādami: “Kur? Kur?”– Ellē, ellē!- atbildējis mācītājs.- Šis savādais līdzeklis, kuru bieži lietoja mācītāji, tiešām darīja klausītājos vēlamo iespaidu.

    Tomēr beigās latvieši sāka nopietni baidīties, ka tik Dievs tiešām nesāktu viņus sodīt. Bet kā izglābties no Viņa dusmības un kur meklēt pestīšanu?  Par šiem jautājumiem  jāpaliek domīgam ne latvietim vien. Kā, tiešām, panākt, lai baznīcā nebūtu jāsnauž, lai sirds nepaliktu tai sveša un auksta? Mācītāja kanceles sprediķis viņu nesasilda, pat neaizkustina- tas jau izbaudīts,- bet drukātos sprediķus, kas izlaisti lasīšanai mājās, kad mācītājam nav vaļas iet baznīcā, visi jau sen ir izmācījušies no galvas. Dvēsele skumīga, neapmierināta, tukša; bet vēlreiz, kur un pie kā griezties? Tās pašas domas: griezties šurp vai turp, bez atļaujas un sirds, stipri vien biedēja. Ieskatieties nopietni mūsu apstākļos, tad jūs sapratīsiet mūsu jūsmu.

    Iedomājieties svarus ar diviem milzīgiem nekustīgiem kausiem. Vienā kausā, kurš uzcēlies augstu gaisā, šā un tā sakrauti: padevība, beztiesība, bezbalsība, trūkums, māņticība, nezinība, miesas un dvēseles bads- vieglas vien lietas; bet otrā kausā, kas nolaidies zemē, no liela smaguma pat zemē iegrimis, lepojas Vidzemes paradīze, tā pati paradīze, kurā krievus un citus cittautiešus neielaiž un kuras noslēpumus tik mums vien ir dots skatīt vaigu vaigā. Un kas tik viņā nav? Kādu še nav dārgumu? Ir Vidzemes, bruņinieku, poļu, zviedru, krievu dārgumi, un visi no vecu veciem laikiem. Pārbaudīti un stipri. Cik pilns un pārpilns šis kauss! Jūs še neatradīsiet nenieka vieglus un trauslus, bet tikai svarīgus, dārgus un pastāvīgus priekšmetus; tas viss ir savs, iekarots, nopirkts, izlūgts, atņemts, atkarots: spēks, brīvība, patvara, gods, manta; bet pāri visām šīm gadsimteņos krātām mantām lepni plivinājas privilēģiju karogs ar bargu virsrakstu: “Sargies mani aizskart!”

    Bet pēc kāda mājiena no augšas šie svari sāka kustēties. Mācītāji saka, ka tas esot ļaunā gara blēdīgais darbs. Es nedomāju, ka ļaunais gars sāktu viņiem skādēt.

    Lai bija, kā bija, bet latvietis modās; tizlais sāka kustēties; diezin no kurienes ģeķim radās balss; viņš sāka runāt prātīgā, skaļā, stingrā un bargā valodā, un visa Vidzemes garīdzniecība tika it kā nobīdīta sāņus, izstumta no viņas stiprās pozīcijas. Iesākumā latvieši runāja katrs pie sevis, tad sāka runāt savā starpā, bet klusi un piesardzīgi, pēcāk arvien stiprāk un stiprāk, ne tikvien mācītājiem aiz muguras, bet taisni acīs. Zināms, runāja ne visi, bet tie, kas bija vairāk lasījuši un apcerējuši Dieva vārdus, un dziļāk nekā citi bija garīgo slāpju pārņemti; bet šie nedaudzie runāja visu vārdā, runāja to, ko sajuta visi. Raug’, ko viņi runāja:

   “Jā, tiešām mūs ir pārņēmis miegs, tāpat kā Pestītāja mācekļus Ģetzemanes dārzā; bet tas pāries, kad mēs ieraudzīsim savu Pestītāju. Tagad Viņš nav vēl pabeidzis savas lūgšanas! Bet Viņš atnāks un tad arī mēs uzcelsimies, un var gadīties, ka dažs apjozts ar apustuļa Pētera zobenu.

    Laiks būtu gan arī jums atmosties no sava garīgā miega. To mēs sen gaidām, gaidām un nevaram sagaidīt. Mēs jūsu vaigā redzam ne draugus, ne mācītājus, bet saimniekus, “kas maku tur”.

    Jūs mūs nododat, neieredzat, barat un lamājat, nevis vēlēdamies mūs “pārliecināt”, “paskubināt”, izlabot, bet tik attaisnodami  savu nicināšanu, ar kuru jūs pret mums izturaties. Jūs, dzērāji, jūs žūpas! Tā jūs mums vienmēr pārmetat. Jā gan, mēs esam apdulluši no liekas dzeršanas, bet jums vajadzētu padomāt, kādēļ tas noticis. Ieskatieties taču reizi dziļāk mūsu stāvoklī, palūkojiet jel mūsu maizi uz nedēļas beigām,- to nenorīsi, ja nepaslapināsi pirms tam rīkli. Paskatāties, kur mitinās kalpi, kuri nekad netiek vaļā no klaušām, kad viņiem jāguļ naktīs? Krogos, vai tādās būdelēs pie paša kroga, kur negulētu ne paša muižnieka, ne mācītāja suns. No agra rīta līdz vēlam vakaram viņi vienmēr aukstumā laukā vai mežā; iziedami rītos agri no sava vilku perēkļa, viņi nedrīkst iekurināt krāsnis un atstāt aiz sevis uguni, citādi tie sev neatradīs vietu pat Sibīrijā. Viņi pārnāk vakarā vēlu: nosaluši, trīcoši; vajag sasildīties; iekurina krāsni, ne krāsni, bet kādu lapsas alu; istabele pienāk dūmiem no grīdas līdz griestiem; nevar elpot. Kur tad iet? Uz krogu! Viņš katru brīdi ir gatavs uzņemt, laipni apdienēt, tuvs, silts, skala apgaismots, vilināt vilina, vilktin velk pie sevis ar savu lēto preci- degvīnu,- kam spēks no tā atturēties? Jums, cienījamie mācītāji, nevajadzētu mūs par to tik stipri nievāt, bet parunāt ar muižniekiem. Krogs! Nepiemirstiet, ka mums, lai cik tālu mēs no tā nedzīvojam, katru svētdienu un svētku dienu gribot vai negribot uz viņu jāsteidzas! Tur mēs tiekam izrīkoti uz darbiem un ceļiem. Jūs paši sapulcinājāt krogos mūsu bērnus uz pārklausīšanu. Krogos jūs pierakstāt pie dievgalda. Krogi mums, tā sacīt, dzenas pakaļ, arī jūs paši dzenat viņos iekšā mūs un mūsu bērnus. Kur tik paskaties: visur krogi; sādžās, uz laukiem, pat mežos. Krogi mācas virsū pašiem Dieva namiem*) un ir paguvusi izcelties tāda māņticība, ka nevarot uzcelt baznīcu, ja pirms tam neuzbūvējot krogu.

    Un vēl jūs sakāt, ka tas mūsu labā, lai mums būtu, kur izvietot zirgus. Vai no jums mēs to dzirdam? Vai mēs nevarētu uzbūvēt iebraucamo vietu un to uzturēt allaž gatavu, noderīgu mūsu vajadzībai, bet tik bez degvīna pārdotavas? Nē! Mūsu dēļ jūs būtu gatavi atļaut degvīna pārdošanu pat pašā baznīcā, ja tik muižnieki to vēlētos!

    Jūs mūs samaitājat un pataisāt par žūpām. Raugiet: visi piedzērušies, no veca sirmgalvja līdz zīdamam bērnam,- pat tas ir piedzēries. Jā, piedzēries! Māte viņu piedzirdīja, pieliedama degvīnu pie alus vai piena, kuru bija paņēmusi līdz no mājām. Māte, māte! Vai tamdēļ tu viņu dzemdēji Dieva pasaulē! Bet ko tad muižnieki un mācītāji? Pa to laiku viņi spēlē kārtis un smīnēdami pievārdo: grib iestāstīt, ka Vidzemē ļaudīm grūti klājoties; bet lūk, lai paskatās, cik viņi līksmi Vidzemē dzīvo! Jā, tiešām līksmi!”

    Kas atcēla rīta dievkalpošanu? Kas iznīcināja daudzus svētkus? Kas pārcēla Jaunās Derības svētkus no viena gadalaika otrā, līdz tie svētki pavisam pazuda un pat piemiņa par viņiem iznīka? Kas biežāk apmeklē baznīcu? Vai mēs, kam bieži jāiet kājām turp un atpakaļ divdesmit un trīsdesmit verstu, vai jūs, kas no savas netālās muižas atbraucat uz baznīcu svētdienās jeb svētkos tik tādēļ vien, lai mums pasacītu: “Es esmu slims”, jeb “man nav vaļas?” Kur nu jums par mums rūpēties un gādāt, kad daudziem no jums tik vārīgi nervi, ka nepanes smagu gaisu ļaužu pilnā baznīcā*).

    Paskatieties vēl: stāv milzīgi liela, grezna baznīca un viņas priekšējām- goda durvīm jeb altārim pretī stāv kauna stabs! Augsts, melns ar divām krustiski saliktām rīkšu buntītēm uz ieapaļā, galvveidīgā virsgala; lieli riņķi, ķēdes un divi caurumi. Nu, vai še viņam vieta? Vai ne tādēļ jūs turat viņu sev pie rokas, ka jūs esat paraduši savos sprediķos aizrādīt uz viņu biežāk, nekā uz Svētajiem rakstiem?**)   

    Arī man pašam stāv atmiņā šis stabs, sevišķi pēc kādas scēnas, kuras lieciniekam man gadījās būt un es mūžam viņu neaizmirsīšu. L.-V. draudzē, R. muižas pagastā, S. ciemā bija zemnieks Jānis Kalniņš. 1841.gadā viņš gribēja pāriet pareizticībā, bet par šo gribēšanu (viņa tolaik saucās par dumpi), viņam noskuva galvu un aizsūtīja viņu uz Bebru muižu***). Tur viņu divas reizes izdzina caur “stroju” (cauri divām zaldātu rindām, kur katrs zaldāts deva stipru sitienu ar nodarinātu vicu), bet viņš netika aizsūtīts uz dzīvi Sibīrijā. 1845.gadā viņš tomēr piepildīja savu nodomu, piebiedrojās pareizticīgajai draudzei un sacīja citiem, ka nu katrs varot piebiedroties, tādēļ, ka iznākusi pavēle****) priesteriem visus piebiedrot, un, lai to pierādītu, parādīja savu krūšu krustu.  Par to (ar to, ko tam bija pielikuši vācieši) viņu ieslodzīja cietumā Rīgā. Pēc tam izpaudās vēsts, ka tādā un tādā dienā un vietā Jānis Kalniņš tikšot sodīts pie kauna staba. Viņu atveda noplīsušā kažokā, dzelžos saslēgtām rokām un kājām, zem stipra konvoja, nedēļu pirms eksekūcijas (pēršanas). Visi varēja nākt viņu skatīties, bet bija aizliegts pasniegt viņam kādu dāvanu naudā vai ēdienu. Septiņas dienas nelaimīgo turēja apsargātu baznīcu krogā, kurš stāv uz Maskavas lielceļa. Šajā svētdienā, kura bija nolikta  sprieduma izpildīšanai, sanāca un sabrauca milzums ļaužu, pat no tālām Vidzemes un Kurzemes malām; baznīca, krogs, pat baznīcas laukums bija pilns ļaužu. Bija skaidra sala diena (1845.gada beigās vai 1846.g. sākumā). Bija sabraucis arī daudz mācītāju un tika noturēti arī vairāki sprediķi. “Skatieties un mācieties, kā mēs aizdarīsim ceļu uz krievu ticību,” tādiem un citiem šiem līdzīgiem vārdiem beidzās visi sprediķi. Kad beidzās dievkalpošana un sāka izzvanīt no baznīcas, ļaužu drūzmā sāka čukstēt: “Ved, ved!” Tiešām, Kalniņu pieveda pie staba; kāds kungs izlasīja spriedumu, kuru neviens nesadzirdēja un nesaprata- dzirdēja tik, ka par tādu noziegumu Kalniņš dabūs 90 sitienus un tiks aizsūtīts uz 7 gadiem. No Rīgas bija atvests bende: viņam mugurā bija sarkans krekls; tas bija liels un tukls vīrs ar zvēra vaigu. Latvieši cilāja viņa priekšā cepures, bet sievas bučoja viņam roku. No Rīgas bija atvesti arī paegļa spieķi. Pēc sprieduma izlasīšanas notiesāto noģērba; tik vienās biksēs pieveda viņu pie kauna staba, uz abām rokām uzmeta un savilka cilpas... Aprakstīt to, kas bija tālāk, es nespēju; mēs visi raudājām un nevarējām skatīties, bet še klāt stāvošie kungi skatījās. Pēc nopēršanas nelaimīgo atkal aizveda uz Rīgu, no turienes viņu aizdzina uz Sibīriju un pēc 7 gadiem pārveda atpakaļ uz to pašu muižu, kur viņš arī nomira 1865.gadā; viņa sieva palika Rīgas cietumā un tur nomira. Vai tiešām Kalniņš bija nopelnījis tādu sodu- es neņemos spriest; nezinu arī: varbūt Baltijas likumos ir tāda nodaļa, kas pavēl turēt pie baznīcām bendes stabus un vainīgos bendēt tūlīt pēc dievkalpošanas; ja tādas nodaļas nav krimināllikumos, tad varbūt tāda nodaļa atrodas baznīcas likumos. Viss tas var būt un es arī neaplūkoju lietas no likumības puses, bet pastāstu tik tos iespaidus, kas man palikuši atmiņā no manām bērnu dienām.

    Tātad četrdesmito gadu iesākumā Vidzemē iesākās kas jauns, mācītājiem pavisam negaidīts, kas viņiem nekad nebija ienācis prātā. Ļaužu pulkos radās tāda kā kurnēšana, sāka izpausties dažādas valodas, no kurām kādu daļu, kas uzglabājusies manā atmiņā, es piemēra pēc jau minēju. Latviešos, kuri bija zīdināti un uzaudzināti visādā pazemībā, diezin no kurienes bija radusies spēja sajust viņiem nodarīto aizskāršanu un pārestības; tas vēl maz, sāpīgās jūtas sāka viņiem pašiem kļūt skaidras un pieņemt apspriešanas  un pat tiesāšanas veidu.

    Tajā pašā laikā latvieši sāka vairāk kā iepriekš tuvoties krieviem, interesēties par viņu dzīvi, ieskatīties viņu ticībā, salīdzināt to ar savu ticību, pārlūkot un pārbaudīt, cik iespējams, pēc Dieva rakstiem. Šaurais prāta aploks, kurā pagāja viņu dzīvošana, redzami palika plašāks. No tā, ko es dzirdēju, es novēroju, ka latvieši it kā bijās, ka pareizticības prasības esot grūti izpildāmas; viņi atrada, ka “krievu ticība” esot ļoti stingra, bet tajā pašā laikā runāja par to ar cienīšanu, kā par vecu un svētu ticību, kurā, pēc viņu saprašanas, “mājoja Dieva Gara žēlastība”. Dažās vietās latviešiem jau no veciem laikiem bija paradums iet uz tām pareizticīgo baznīcām, kas viņiem bija tuvākas, noturēt aizlūgumu, tāpat kā iet uz katoļu baznīcām pasūtīt kādus lāstu aizlūgumus pret ienaidniekiem, kas viņus bija sakaitinājuši, apbēdinājuši, aizskāruši, apzaguši, sasituši, nobūruši u.t.t. Pēdējā ziņā latviešiem bija lielā godā un slavā un viņiem laipni pakalpoja katoļu Šemberga baznīca Lietuvā, Šemberga miestā, kurš bija labi pazīstams gandrīz visiem latviešiem. Dažs nezināja ceļu uz savu draudzes muižu, bet uz Šembergu gāja nakts vidū un neapmaldījās.

    Es biju vēl mazs, bet labi atveros, ka Kristus kristīšanas svētkos latvieši, zagšus no mājas ļaudīm, gāja uz tuvākajām pilsētām pēc “svētā ūdens”. Mācītāji to sen zināja, bet neievēroja. Bet 40.gadu beigās jau sāka no tā baidīties. No mācītāju mutes, no kanceles un pēc tam arī drukā sāka birt lamāšanās un lāsti uz latviešiem, bet sevišķi uz krieviem un visu Krieviju. Krievu priesterus viņi nosauca par krāpniekiem, par vilkiem avju ādās, par ļaudīm, kurus nepieklājoties pat klausīties. Pēc tam, kad bija dabūjuši dzirdēt, ka latvieši jau tik dziļi bija krituši, ka nesa iesvētīt ābolus un labības sēklu pareizticīgo baznīcās, sāka norāt viņus tādām runām: “Jūs staigājat uz svešām baznīcām, nesat turp labības sēklu un augļus iesvētīt svešām lūgšanām; jūs domājat un ticat, ka šiem priekšmetiem Dieva svētība var tikpat  viegli pielipt kā zilumzāles (zilā krāsa) pie vilnas un dzijām*).

    Mācītāji, muižnieki, vispār vācieši un apmācītie latvieši (tā saucamie “mērkaķi”) par krieviem vienmēr runāja kā par žūpām, zagļiem, pagāniem, elku kalpiem un drukā apliecināja, ka par visiem šiem labajiem tikumiem priesteri glāstot viņiem galvas un ka tur (pie krieviem) kurš katrs varot ticēt, kā viņam ienākot prātā**).

    Par Krievzemi rakstīja: “Ja velns kādreiz sāks meklēt sev paspārni sausumā, tad nudien viņam nevar piesolīt citu pieklājīgāku un omulīgāku vietu, kā Krievzeme.”***)    

    Vācieši un viņiem pakaļ viņu piekritēji citādi nesauca un nesauc krievu un sevišķi zaldātu, kā “pagāna krievs” (šis vārds tiek atzīts par vislielāko apvainojumu), bet latviešu milzīgais daudzums skatījās uz krievu ticību un krievu tautu godbijīgi un līdzjūtīgi. Es, piemēram, bieži dzirdēju tādu atsauksmi: ja gādās braukt krievu izvoščikiem (vezumniekiem) pakaļ, tad- tīrā laime. Notiek tev ceļā kāda nelaime, apgāžas vezums,- visi apstājas un nāk palīgā, ko latvietis nepazīstamam, pat pazīstamam latvietim, ja tas ir no citas ceļa vīru biedrības, visai reti dara. Krievu pārības atzīšana un viņu cienīšana pieņem pat māņticības raksturu. Par to liecina latviešu teika, ka, ja krieviem ko nozogot, izkampjot no vezuma, tad ne par ko nevarot izkustēties no vietas. No tā paruna: “Piesējies, kā pie krieva vezuma.”

    Četrdesmitajos gados latviešu starpā vispār tika daudz kas runāts par krieviem; daudzi pat mēģināja runāt krieviski un šai ziņā mēs, bērni, darījām lielajiem pakaļ; bet tas tika darīts bailīgi, šaubīgi, tā ka, kad bija jārunā ar krieviem,- pa paradumam liedzāmies un mēdzām runāt, ka nemākam.

    Grūti pat uzskaitīt, kas tolaik tika runāts, stāstīts, prātots, gudrots; tas klaji liecina, ka tolaik prāti bija uztraukti neparastā kārtā. Ļaužu iedomība spēlēja savu lomu. Daudzināja, ka miroņi sākot augšāmcelties; prātoja, ka būšot lielas jukas, izbailes un bads, ka pati pastarā diena esot jau tuvu klāt, ka drīz atnākšot ticība, tā ticība, par kuru runājuši mūsu tēvu tēvi: vecā, stiprā, svētā ticība un tā atnākšot no ziemeļiem, kā par to iepriekš sludinājuši pravieši, ka celšoties svēti cilvēki, kādi jau šur un tur izcēlušies.

    No tādas rūgšanas tautā, no tādām tautas skumjām un neapmierinātām prasībām, kurās viņa šaudījās šurp un turp, kā meklēdama ko svarīgu, beigās vajadzēja taču kaut kam iznākt. Bet nebija gaidāma pilna vienprātība un saskaņa centienos. Vāciešiem jau sen bija laimējies ielikt latviešu tautā pamatu kārtu šķirām, saskaldīt tautu daļās, rangos, kuriem nebūtu nekā kopīga, biedriska, bet kuras būtu pat pretīgas viena otrai.

    Uzmodušos latviešu starpā iezīmējās divas grupas.

    Katrai grupai bija savs uzdevums un savs nolūks.

    Viena grupa bija apņēmusies pamest savu dzimteni un savu ticību; otra- palikt uz vietas, bet pārlabot un atjaunot savu ticību, pāraudzināt savus mācītājus, uzvest tos uz īstenā ceļa, jeb iztikt pavisam bez viņiem.

    Tomēr abas grupas, lai gan tās atšķīrās savos ceļos, atzina, ka viņas dzen un pamudina vieni un tie paši cēloņi, un bija stipri saistītas savā starpā.

    Otrā grupa izlietoja visus savus spēkus, lai izglābtos no dvēseles slāpēm, kas viņus mocīja. Viņai bija priekšā mazāk briesmu, nekā pirmajai. Viņai vajadzēja vienīgi tik pārspēt jezuīta viltību un lišķību, farizeja liekulību, nebēdību, nolaidību un mantas kārību savos mācītājos.

    Otra grupa, pazīstami ar vārdu „hernhūtieši”, pēc latviešu nosaukuma “ernuteri”, bet viņi paši sevi nosauca par “brāļu draudzi”. Brāļu draudzes locekļi sanāca uz sapulcēm, apsprieda savas lietas, cēla priekšā padomus un jautājumus un pasludināja spriedumus. Viņi bija sastādījuši nolikumus, kurus glabāja kā lielu noslēpumu, bet izpildīja stingri, pēc raksta zīmes. Jaunus locekļus uzņēma ne citādi, ka pēc rūpīgas un stingras pārbaudīšanas un tik tad, kad tie svēti apņēmās visnotaļ paklausīt brāļu draudzes nolikumiem un spriedumiem. Tika uzņemti gan vīrieši, gan sievietes, bet ne visiem bija vienādas tiesības. Tie nedaudzie, kas baudīja balss tiesības, veidoja augstāko kārtu; pēc tam bija otrās un trešās kārtas locekļi, jeb tā saucamie mācāmie ļaudis, kuri pēc zināmas lūgšanas tika lūgti iziet no dievlūdzēju sapulces un ja neizgāja, tika izvesti ārā.

    Pēc ilgas prātošanas brāļu draudze nosprieda: celt lūgšanas namus, sprediķot un mācīt; sprediķotājus iecelt pēc izvēles, no sava vidus, pēc kandidātu uzvešanās, zināšanu un gara dedzības rūpīgas pārbaudīšanas.

    Lūgšanu namu būvei iesāka lasīt naudu; kur bija vairāk brāļu, tur lūgšanas nami radās agrāk, blakus baznīcām; kur mazāk, tur uz lūgšanu sapulcējās pie tā zemnieka- saimnieka, kam istaba bija ērtāka un patīkamāka saeimai, un turp saaicināja brāļus un klausītājus. Parasti tika izraudzīta istaba pie baznīcas ceļa, jeb tā saucamā taisnā ceļa uz baznīcu, kas gāja caur mežiem un purviem.

    Brāļu draudzes locekļu uzcītība un gara dedzība dievlūdzēju saeimās bija gluži neticama. Dažam uz turieni bija jānobrauc vai jānoiet kājām ap 90 verstu. No tālienes atnākušo uzņēma viesmīlīgais saimnieks, mieloja pie brīva materiāla un garīga galda, uz nakti paklāja viņam salmus un apsegu. Ar dievlūdzējiem noturēja ilgas sarunas, taujāja par visu, priecājās un bēdājās, stiprināja cerībā, pabalstīja labus centienus, deva padomus un iedrošināja pret viņu vajātājiem un zaimotājiem. Turklāt bieži atkārtoja: mēs esam dumji, neizglītoti, tumši, mums nav spējas mācīt vārdiem; bet toties tas Kungs mums ir devis citu dāvanu, tā ir mūsu dzīvošana, mūsu darbi: ar viņiem mums būs mācīt un pārliecināt citus, un no labdarības neviens nevar atteikties nemācēšanas jeb nezināšanas dēļ. Darbi mūsu varā un mēs klusēdami, bez vārdiem pierādīsim mūsu nolūka un mūsu saeimu svētumu.

    Muižnieki ne vien nekavēja “ernuteru” saeimas, bet pat tās pārstāvēja. Citi muižnieki bez maksas deva materiālu lūgšanas namu celšanai. Citi, lai gan nedeva nenieka, tomēr nekavēja būves un izturējās neitrāli, pat būvētājus pārstāvēja un mācītājiem runāja taisni acīs: “No visa redzams, ka jūs jau pavisam esat apslinkuši un nolaidušies; citādi kamdēļ ļaudīm vajadzētu tā pūlēties un rūpēties?” Mācītāju brēkas un lūgumus muižnieki laida gar ausīm. Viņi redzēja, ka saimnieki no ernuteriem bija paši izpildīgākie un kārtīgākie, kalpi- paši godprātīgākie, atturīgākie, sātīgākie un strādīgākie. Tāpēc brāļu draudze ātri izplatījās, pieauga un attīstījās. Viņas piekritēji radās ne vien visos Vidzemes ciemos, bet arī visās muižās un pilsētās; kopā un nešķirami ar viņu, ātri un sekmīgi izplatījās arī dievvārdu pazīšana; ticības jūsmām apgarotiem vīriem it kā atraisījās mēles un pašā īstajā laikā starp latviešiem izcēlās patiesi garīgi apdāvināti sprediķotāji. Es norādīšu tik uz vienu no viņiem, kas bija pats ievērojamākais un turklāt vēl dzejnieks: Ansis Kurmis no Cēsu apriņķa, Dzērbenes muižas pagasta Jaunīšu mājām.

    Es daudz tiku dzirdējis par šo garīgi apdāvināto zemnieku un tagad labprāt ticu tam, ko par viņu stāsta, tāpēc ka man priekšā viņa dziesmu grāmata, kurā atspoguļojusies viņa gaišā dvēsele. Kurmi sevišķi bieži pieminēja Dāvids Balodis, kas arī savā laikā bija viens no galvenajiem brāļu draudzes locekļiem un pēcāk palika par pareizticīgās draudzes priesteri.  Es še pieminēšu vienu no viņa atstāstiem. Muižniekam R.R. bija nomirusi viņa mīļotā meita; viņas apglabāšanas laikā turēja sprediķus un runas visi mācītāji, kuri bija uzlūgti uz viņas apdziedāšanu; zināms, katrs runāja, ko pirms tam bija sacerējis un tad krietni izmācījies no galvas. Kad viņi bija beiguši sprediķot, tad nomirējas tēvs griezās pie Kurmja, kurš turpat bija klāt, ar sekojošiem vārdiem: “Klausies, Kurmi! Tu mani mīli, tu mīlēji arī manu nelaiķi meitu un viņa tevi mīlēja; tu zini, kā es viņu mīlēju: saki arī tu kādu vārdu man par iepriecināšanu!” Un šis zemnieks tepat, bez nekādas iepriekšējas sagatavošanās teica tādu apbrīnojamu runu, ka no viņa vārdiem raudāja ne vien nelaiķes tēvs, bet arī svešie. Dziļi aizgrābtais muižnieks noskūpstīja viņa pieri un pateicās viņam sacīdams: “Paldies tev! Tu vien mani iepriecināji un apmierināji manu sirdi.”- Un šis muižnieks atklāti un ne vienīgo reizi apkaunoja mācītājus, viņiem pierādīdams, ka neizglītota zemnieka vienkāršie vārdi spiežoties sirdī, turpretī viņu augstais sprediķis nekad sirdi nesasniedzot. No pateicības Kurmim viņš nu sāka ernuteriem vēl vairāk palīdzēt un viņus pārstāvēt*).

    Bet šie panākumi viņam maksāja diezgan dārgi.

    Mācītāji nevarēja sevī neatzīt, ka pati erunteru izcelšanās latviešu vidū atklāja un pierādīja viņu- mācītāju garīgo nelietību, un tā bija tā vaina, kādēļ viņi tik neganti un traki gāzās ernuteriem virsū. Baznīcā sanākušiem zemniekiem sprediķa un pamācības vietā bija jādzird, cik bezdievīgi, rupji un nepieklājīgi mācītājs no kanceles apmeloja, nonievāja un izlamāja ernuterus, gluži tāpat, kā pēcāk pareizticīgos. Piemēram, apspriezdami to brāļu draudzes nolikumu, kura spēkā, pēc zināmās lūgšanas, vēl neuzņemtos šīs garīgās biedrības locekļus izveda ārā, mācītāji apgalvoja, ka tad “kambarī” palikušie dzenot Sodomas grēku. Visi zināja, ka tā bija rupja apmelošana un, saprotams, tādiem aplamiem līdzekļiem luterticīgo garīdznieki nevarēja ne izskaust ernuterus, nedz pacelt sevi pašus ļaužu masas priekšā; Viņiem izdevās tik iedvest saviem aklajiem piekritējiem niknumu pret nevainīgiem ernuteru brāļiem.

    Otra grupa turēja uz ernuteriem labu prātu, palīdzēja viņiem ar savu rocību, gāja uz viņu saeimām, pat iestājās brāļu draudzes biedrībās, bet neapmierinājās ar viņu mācību, sajuzdama viņā kādus trūkumus.

    Nevarēdami vēl tikt pie klajiem jēdzieniem, viņi neskaidri nojēdza, ka mākslīgā, pašu radītā ernuteru ticība, kura bija sacerēta nejaušu apstākļu iespaidā, nebija diezgan pamatīga, apmierinoša. Viņi meklēja veco ticību, pie kuras varētu apstāties ar pilnu pārliecību. Daudzi, apmeklēdami dievkalpošanas pareizticīgo baznīcās, it kā sajuta, ka te piemīt meklējamā ticība un ka sirds pati uz viņu nesas. Bet še vajadzēja pārspēt daudz aizspriedumu. Jāzina, ka vācieši jau sen bija paguvuši latviešu vidū izplatīt pašus ačgārnākos un ļaunākos jēdzienus par krievu ticību un par pašiem krieviem. Nevar sacīt, ka latvieši šos jēdzienus būtu iegaumējuši un piesavinājušies, vai tiem piekrituši; bet viņi šaubījās, viņi gribēja izzināt patiesību un viņi sāka visu izvaicāt pašiem krieviem, kuru Vidzemē bija diezgan daudz, sevišķi ķieģeļnieku un zāģeru. Krievi, redzēdami, ka viņi tiek tā ievēroti, negribot palika par ticības sludinātājiem un man bieži gadījās dzirdēt viņus, piemēram, tā runājam:

    “Nu kā tad? Pēc jūs domām mēs esot razbainieki! Kuru tad jūsējo mēs esam nosituši? Liekas, ka neesam nevienu no jums pat piedauzījuši. Bet raug’ jūsu vācietis kaujas dienas laikā un tik stipri, ka zemnieks, jūsu brālis, uz lauka var izstiepties. Ja jau viņš dienā tik neganti kaujas, tad naktī viņš var ar dunci iziet uz ceļa tev pretī. Kad ir dzirdēts, ka krievu izvoščiks būtu aizskāris latvieti ceļā? Var gadīties tam nepalīdzēt, bet jau neparko viņu neaizskars. Arī pilsētā vācietis jūs pa kaklu grūž ārā no bodes, bet krievs pats aicina iekšā. Še bail pat piecas verstis apiet, bet Krievijā nostaigāsi pieci simti verstu un neviens tevi neaizskars. Jūs ticat  vācietim? E, kur gudrība! Ko vācieši zina par Krieviju? Lūk, viņiem dusmas, ka krievu sievas viņus karstiem kāpostiem plucinājušas, kad viņi ar francūžiem atnāca Maskavu postīt. Pie mums Lieldienās pats cars ar mužiku sveicinās: “Kristus augšāmcēlies!” un bučojas, bet no baznīcas to ārā dzīt- to viņš pat nesapņo; bet jūsu vācietis negrib baznīcā pat kāju spert, kad jūsu brāļu tur daudz sanācis, un, kad viņš baznīcā, tad jūsu brālis nedrīkst pat pie durvīm piekļauties. Vācieši jūs tur sliktāk nekā suņus... Mums ir tēvs- cars virs zemes un Dievs debesīs! Jūs nemākat pat Dievu lūgt! Dzīvojiet kā cūkas! Mūsu cūkas neēdīs jūsu putru. Bet kas jums par zirgiem? Mūsu kumeļš lielāks, kad piedzimst, nekā jūsu 4 gadus vecs. Skaties, lūk: jūdz zirgus kādam kungam ar sarkanu apkakli,- nekādi nevar trāpīt ausaiņus karietes dīselē; kuru pieved, tas zemāks par dīseli; par garumu pat nerunā- jūdz vai trīs cits citam nopakaļ! Paraug! Sajūguši vai kādus desmit, bet dīsele, āre, staigā uz vienu pusi, uz otru pusi pār zirgu galvām, pat ausis neaizskar. Labi, ka ceļš līdzens, bet tikko kāda bedrīte- dīsele drāzīs zirgiem pa galvām. Re, pie mums citādi; pie mums jūsu kungi zirgus pērk no mužikiem!”

    Bet sevišķi saldi un godbijīgi latvieši klausījās, kad kāds krievu naktsmājnieks stāstīja par saviem svētajiem un viņu brīnumu darbiem.- “Kas tā par lietu,” latvieši sāka pēdīgi domāt, “kāda iemesla pēc vācieši izpauduši baumas, ka krievu tirgoņi nokāvuši tādu un tādu zemnieku no tādas un tādas tālīnas muižas pagasta, un ka nokautais atrasts pagrabā u.t.t. Tāpat tīšām tika iestāstīts, ka visās krievu bodēs ietaisīti slazdi ar riņķiem, ka, tiklīdz latvietis viens pats ienākot bodē, saimnieks paspiežot ar kāju riņķi un latvietis iekrītot,- ka tur viņu nokaujot un krieviem pagrabos aizvien atrodot daudz nokautu latviešu. Un latvieši ilgi tam ticēja, bet tomēr gāja krievu bodēs iepirkties, gāja un baidījās, un tādēļ lietoja aizsardzības līdzekļus, proti: gāja pa trim, pa četriem reizē. Saprotams, krievu tirgoņiem tas patika. Ļaudīs izpaustās vāciešu ļaunprātīgās pļāpas par viņiem nāca viņiem par labu. Lūkodamies uz latviešu bariem, kas pie viņiem saradās, viņi tik smīnēja un pievārdoja: “Mans pie manis allažiņ atnāks,” un metās vēl laipnāki un piemīlīgāki pret latviešiem. Krievu zaldāti par Vidzemi pukojās un ar to, nemaz nedomādami, iedvesa latviešiem cēlus centienus par Krieviju. “Kas tā par nolādētu malu! Sliktāka par Sibīriju: te nenieka nedabūsi. Ne piķi, ne ādas gabaliņu, ne drāts pavedienu,- lāpi zābakus, ja gribi, ar lūku. Latvietis pat nezina, kas tas ir- piķis un drāts... Nekad viņu neredzēsi zābakos. Tas vienmēr apauts kādās lūku pīnēs ar austiņām, vai pastalās no jēlas govs jeb zirga ādas ar visu spalvu; būtu jel āvis ar spalvu uz iekšu,- kas to deva! Auj uz āru. Un cik netīri viņš dzīvo, gluži kā lops. Noplēš nosprāgušai govij ādu, iestiepj tāpat jēlu istabā, izstiepj istabas vidū uz zemes, piesit visos stūros koka urķiem, apkaisa pelniem un tā šis nejaukums guļ istabas vidū, līdz ievajadzēsies nogriezt pa gabalam pastalām. Viss, uz ko vien paskaties, nav nemaz kā pie cilvēkiem!

    Beigās, piekusis stāstīt par Krieviju jeb pukoties par Vidzemi, viņš apmet mīlīgas acis godbijīgi izmanīgajam klausītāju baram, saķer kādu latvieti aiz kakla, apkampj un uzdzied: “Iesim, brāli, uz Krievzemi! Krievzemē laba dzīve!”

    Tāds bija tās krievu aģitācijas raksturs; tādi bija tie slepenie, nemanāmie aģenti, kurus pa pēdām dzenāja Vidzemes policija; tādas bija tās briesmīgās valodas, kuras izpauda ļauni cilvēki un kuras labi ļaudis nevarēja apklusināt. Taisnību sakot, bija divas aģitācijas: viena tiešām ar ļaunu nodomu; tā bija ļoti sen iesākusies un turpinājās arī tagad pilnīgi sekmīgi: viņas nolūks bija iedvest latviešos bailes un riebumu pret Krieviju. Šīs jūtas tika modinātas sprediķos no kanceles, muižas pagalmos, avīzēs, sevišķi latviskās lapās. Otra propaganda bija no visu krievu ļaužu (saprotams, vienkāršo, ne kroņa amata vīru) puses.

    Var sacīt, ka visa Krievija, pati negribēdama, aģitēja par sevi un tā sacīt visa iespiedās latviešu apziņā.

    Lai bija kā bija, bet latvieši, dzirdēdami no daudziem vienu un to pašu, tiešām sāka nopietni runāt par pārcelšanos uz Krieviju.

    Par šo tematu bija sacerēta pat dziesma. Tolaik viņu varēja dzirdēt visur, uz katra soļa, viņu dziedāja pat mazi bērni: “Iesim, brāli, uz Krievzemi! Krievzemē laba dzīve!” Šo dziesmu es zināju vēl tad, kad skraidīju basām kājām; zināja viņu arī mans mazais brālis; arī viņš, gadījās, paēdis un pabarojis kaķi, izgrābstīja pirkstiem no kubuliņa miltu atliekas, uzmauca kubuliņu galvā un, viss ar putru aplaistījies, cēlās kājās un dziedāja par Krievzemi.

    Vāciešu brēkas un lapas ne tikvien nebiedēja latviešus, bet radīja viņos pavisam citu iespaidu. Viņi sāka iepazīties ar krievu valodu*). Ar zaldātiem, kuri pie mums tika izmitināti, mēs tagad runājam jau krieviski, mazākais, mēs saprotam viņus un viņi saprot mūs, un viņi mūs pat uzslavē, ka mēs “labi runājot krieviski”. Ļaužu valodas grūti saķert un atstāstīt. Bet raug’, kādas runas es atceros:

    “Krievi ir labi ļaudis. Viņi pavisam nav poļi, kā mums viņus nosauca. Mācītāji, muižnieki, visi vācieši sauc viņus par poļiem, bet tās ir blēņas. Poļiem nav bārdas, bet tik ūsas, un viņi visi ir melni; bet krieviem ir bārda un visi viņi gaišmataini. Raug’, kā viņi dusmojas, kad viņus sauc par poļiem: “Es tev došu tādu poli, ka tu nepazīsi savējos!” Nevajag lamāt viņus par poļiem! Viņiem nav vis poļu, bet krievu ticība, tā pati, kas caram. Saproti, viņiem ir cara ticība un tajā ticībā var ieiet, kad patīk, bet no viņu ticības nevar pāriet mūsu ticībā. To mēs zinām no sava katķisma, kurā lasāms, ka mums, sevišķi tiem, kas iestājas zaldātos, jāsargājas un nebūs saņemt sv. vakariņu  no krievu priesteriem un dot viņiem bērnus kristīt*).

    Rīgā mēs pērkam visu krievu bodēs. Krievi tādu preci vien tura, kāda mums vajadzīga: lapu tabaku, siļķes, dzelzi, pīpes, kramu, sāli, miklās ādas, cepures u.c. Mēs pārdodam ar’ vairāk tik krieviem un apmetamies krievu mājvietās: tur saimnieks nezog mūsu sienu savām govīm. Krievu tirgonim nevajag roku bučot kā vācietim, nevajag arī cepuri lauzīt. Lai gan krievu bodē stāv svētbilde un viņas priekšā deg uguntiņa, tomēr tirgonis pats aicina un lūdz iekšā, bet vācietis negrib bodē ielaist. Krievu bodnieks pārskaita visus priekšmetus, vai nevajag to vai citu. Ja arī kaut ko aizmirsi, viņš tev atgādinās desmit reizes.

    Bet vācietis neparko neteiks, kas viņam bodē ir,- vaicā, ja gribi, pat divdesmit reizes; viņš pat nedzird, tāpēc ka sarunājas ar savu biedru. Viņš mūždien stāv pašās bodes durvīs, iespiedis rokas sānos, vai, iebāzis biksēs, tausta gurnus; viņš pat neievēro, ka latvietis stāv pie bodes un grib tikt iekšā, bet bīstas, ka nesasit. Stāvi, ja gribi, viņa priekšā veselu dienu un viņš tev nepavaicās: ko tev vajag.

    Tā vēl bieži atgadās, ka vācieša zellis latvieti izgrūž pa kaklu, vai izved aiz matiem- par to, ka tas iedrošinājies stāvēt viņa priekšā ar cepuri galvā vai iedomājies padiņģēties. Izgrūž vai izved uz trotuāra, iesper ar celi zināmā vietā, uzkliedz, ko no šūpuļa iemācījies: “Heraus, du dummer Bauer!” un izsper viņa cepuri ar kāju uz ielas dubļos, jeb pakampis sviež viņam pakausī.

    Bet tas nabags priecājas, ka ticis lēti vaļā. Iet no turienes pie krieva- tas viņu pažēlo un saka: “Kāpēc ej, kurp tevi nelūdz” Skat, kā vācietis izplucinājis deniņus un iesmērējis pakausi!”

    Vārds “Bauer” jeb, kā latvieši izrunā, “baur” ir viņiem pats apvainojošākais un aizskarošākais. Latvietis nevar to vārdu paciest. Es īsti nezinu, kādēļ. Vai tādēļ, ka vārds “Bauer” bija pirmais un pēdējais latvieša īpašvārds vācieša mutē, kuru viņš dzirdēja no visiem un tādēļ piedēvēja tam vienu nozīmi ar vārdu “lops”?  Vai tādēļ, ka vācu vārds “Bauer” saskan ar latviešu “baurot” un latvietis domā, ka pirmais nozīmē to pašu, ko pēdējais un ka viņš ir akurāt tas, kas bauro? Lai tā būtu, bet vārds “Bauer” aizskāra latvieti stiprāk par vārdu lops.

   Saprotams, ka latvietis mīlēja vairāk gan krievu tirgoni, gan krievieti sīktirgotāju, nekā vācu tirgoni un sīktirgotāju latvieti, kurš latvieša priekšā izlikās par vācieti.

    Krieva bodē latvietis varēja rakņāties veselu dienu, visu izrakņāt, diņģēties cik patika, piesolīt par rubļa katlu kapeiku,- tirgonis to neņēma ļaunā, tik zobgalīgi pajokoja: “Nauda laba, bet maza,” nedusmojās, nedzina ārā no bodes. Pūliņus bodniekam pagādāja par rubli, bet preces nopirka par kapeiku. Reizēm arī krieva bodē piekrāpa,- kas tiesa, tas tiesa! Bet personīgi neaizskāra. Latvietis dažreiz gaužas tirgonim par viņu pašu, ka tas esot piekrāpis ar svaru jeb mēru vai neiedevis to, kas ticis izvēlēts. Tas atbild, ka esot pārskatījies, jeb ka tas noticis netīšām, un piemetina: “Tu, mīļais, esi panīcis taču ne tāpēc, ka es tevi piekrāpu par kapeiku; palūk, kungs tev plēš ādu no muguras un ved no kūts pēdējo govi aiz ragiem”. Latvietis domā gan: “tirgonis runā patiesību”, tomēr vēl pavaicā: “Bet kāpēc vilnā saplēstas tabakas lapas, mēslos izmestas ādas lupatas?”- “Tas tev nav par skādi, tev taču tabaka patīk, bet ādas lupatas, domāju, tavi bērni nav vēl redzējuši. Lai paspēlējas, arī pašam noderēs.”- “Kas tiesa, tas tiesa! Bet šoreiz tu mani nepiekrāpsi?”- “Nē, nē, es tevi arī negribēju krāpt. Tas tā gadījās. Tu nepaliki nabags, es nepaliku bagāts.”- Latvietis pilnīgi pārliecinājās, ka krievs tirgonis nevainīgs un pirka pie viņa atkal.- Viņš pārdos lētāk, nekā vācietis, piedevām pacienā ar šņabi, iedod lapas piecas tabakas, kaļķa pīpi, pats vēl aizsprauž to aiz cepures bantes; ja tev līdzi dēls, jeb kāds no mazajiem, arī to viņš neaizmirst, dāvā tam kliņģeri vai pēperkoku, kas graša vērts; atvadoties sniedz roku, pavaicā, no kādas muižas un mājas, kā vārds un uzvārds, kādas kārtas un dienesta. Iebrauc otro reizi pilsētā,- viņš tevi pazīst jau no tālienes, sauc vārdā! Tas patīk! Vēl joka pēc nosauc tevi par lepnu. Iečāposi bodē, pavaicā: “vai sieva un bērni veseli?” lai gan viņš pat nezina, vai tev ir sieva un bērni. Kas viņam daļas, vai tie veseli vai slimi, bet taču gadījumā iesaka pat zāles: izpērties pirtī, sadzerties tēju.- “Bet vai jums tēja ir?”- “Ir gan.”- “Cik maksā? Vai par pieciem grašiem var dabūt?”- “Var gan.”- Tirgonis pasniedz trīsgrašu tūtiņu piecgrašu tūtiņas vietā, bet, svērdams un pakodams, neaizmirst pavaicāt, vai sen iebrauci Rīgā, kāds pļāvums, iekūlums, ziemas sējums, ko ievedi, kam un cik dārgi pārdevi, nožēlo, ka lēti pārdevis, ka šis dotu vairāk. Ienāk kāds cits zemnieks- tirgonis pamet runu pusvārdā, bet latvietis velk savu nostāstu, kurā tirgonis nemaz neklausās un pat nebija domājis klausīties; viņš jau tirgojas ar otru, aicina trešo. Latvietis, pabeidzis savu nostāstu, samaksā; te bodnieks viņu vēl laipnāk pavada, pateicas par viņa nostāstu, kuru neklausījās, pacildina viņa gudrību, kuru tas neparādīja, pavaicā vēl, vai viņš neesot pagasta vecākais. Zemnieks uzņem jaunu dziesmu par pagasta dienesta vīriem, par viņu dumjību- netaisnību... bet lūk, ja es būtu,- es lūk, rīkotos citādi!- “Jā, jā! Jums taisnība; ja jūs būtu pagasta vecākais, arī mums būtu labāk; tagad tīrais posts; man brīnums, kādēļ jūs neesat pagasta vecākais, tāds tik gudrs vīrs!”- Viss tas zemniekam- latvietim daudz ko nozīmēja.

    Raug’, kādā ceļā latviešos izcēlās beidzot pārliecība, ka pasaulē neesot ļaužu labāku par krieviem, neesot ļaužu sliktāku, lepnāku, bezkaunīgāku, kauslīgāku, netaisnīgāku par vāciešiem.- Krievi ir labi ļaudis, un viņu ticība ir svēta, pati vecākā, lai gan grūta,- to mēs zinām. Mūsu ticība ir pati jaunākā, vāja, jebšu gan- arī viegla.

    - Tiesa gan, ka viņiem ir gavēnis; nu mēs jau ar’ gavējam veselu ziemu, kad mums trūkums. Ar to mūs neizbiedēsi. Mēs jau sen visas gaļas bļodas esam atvēlējuši kungiem.”

    Lai gan krievu mužiks stipri gavē, bet viņš ar vienu ēdienu nav mierā,- dod viņam divus; bet mēs- latvieši nemākam divus ēdienus pat ēst. Krievs paēd labu pilnsvara maizi, uzdzer kvasu, pasūta vēl kaut ko, tāpēc viņš arī nesalst; ziemā iet: krūtis vaļā, kakls vaļā un pliks, bet pats sarkans, kā nupat iznācis no pirts, garaiņi vien kūp  kā no krietna zirga. Bet mēs tinamies savos kankaros, tā ka nevar pat pagriezties, un tomēr salstam. Tu uzvelc kamzoli, svārkus un kažoku no dažādām nosprāgušu aitu un teļu ādiņām: kazu un teļu ādiņas mugurā un piedurknēs, un vēl šineli pašā virsū, un tomēr salst, tomēr vējš tev pūš cauri, un kā tev nesalt! Tu uzspīlē tik daudz kārtu drēbju un tomēr kādā vietā plikums cauri spīd.

    Tādas bija vispārīgās domas, kad Rīgu sasniedza vēsts par silto zemi, par Jeisku, netālu no Melnās jūras.

     Es nezinu un arī neviens nezina, no kurienes, no kā, pa kādiem ceļiem šī vēsts bija nonākusi pie latviešiem; zinu tik, ka pie mums viņa atnāca no Rīgas.

    Visi jau sen gaidīja kaut ko tamlīdzīgu, kaut kādu noteiktu iemeslu tām nenoteiktajām cerībām, kas ļaudīs rūga. Beigās šis iemesls- Jeiska- it kā no debesīm nokrita ļaužu masā un visa Vidzeme sakustējās, un pat Pēterburga izkustējās.

    Tik arī bija valodu, kā par “silto zemi”; bet arī viņas varbūt apklustu pašas par sevi, ja muižnieki un sevišķi mācītāji nebūtu sākuši runāt par “silto zemi” un par Krieviju pārlieku neatturīgi un ļauni un līdz ar to par daudz klaji neparādījuši savas bailes un niknumu. Ar to viņi nebūt neremdēja, bet tikai sakarsēja ļaužu iedomas.

    Kas sakarsis un apstulbis no nejauši uzspīdējušās cerības, to pārliecināt dusmīgām runām un iebaidīt- ir tikpat kā dzēst uguni ar eļļu.

    Ne tas vajadzīgs! Vajag uzmanīgi un pacietīgi uzklausīt dumjās zemnieku runas; vajag mācēt zemnieku uzaicināt izstāstīt savas gaudas, cerības, vēlēšanās un nodomus, lai tie būtu vai cik nelikumīgi un nelāgi; vajag saprast, ka tādas, no skata neapdomīgas, aplamas kustības un sacelšanās ļaužu masās nenotiek bez vispārīgiem cēloņiem, kuri uzreiz nav ieraugāmi, bet kuri tomēr ir; vajag aplūkot, sataustīt pašu parādību sakni un to pavisam izraut; vajag viņu uzmeklēt un neapstāties pusceļā tai brīdī, kad, neatrodot viņu zemnieka istabā, mums jāiet viņa uzmeklēt, sataustīt muižnieka pilī. Tiešām, vai tik tur nav apslēpta visu Vidzemes nemieru sakne, kura mūžam tiecas, mūžam tiek apgraizīta, mūžam asiņo, pieņemas un dzen atvases?

    Protams, šie darbi ir grūti un nepatīkami izmeklētājiem, bet taču vajag kaut kad viņus padarīt līdz galam. Atcerieties: cik daudz piecdesmit gadu laikā patērēts rūpju Vidzemes zemnieku dzīves uzlabošanā? Cik viņiem izdots likumu? Cik daudz muižnieku ziedojuši upuru, kurus tomēr ļaudis nav manījuši? Cik daudz muižniekiem pasludināts pateicību un labpatikšanu? Un vai tad jautājums tiešām nav vēl izšķirts? Tuvu pazīdams ļaužu dzīvi, es droši atbildu: nē, nav izšķirts. Nemieru sakne nav izrauta; nemieri ir bijuši, ir un būs, var gadīties,  ka tie parādīsies jaunā un ļaunākā formā.

    Bet ko tad latvieši galu galā grib? Ko viņiem vajag? Viņiem vajag to, kas dots visai Krievijai, proti, viņi vēlas dzīvu ticību, vienu caru, ne tūkstoš ķeizariņus, brīvu, drošu dzīvi un sajūtu, ka pār viņiem valda likums, bet ne likuma drēbēs tērpusies patvarība; viņi vēlas, lai pilnīgi tiktu savienoti ar Krieviju kurā katrā ziņā.

    Viņi runāja: “Mēs gribam bēgt uz Krieviju,” bet tās bija neprātīgas izmisuma vaimanas. Tas nozīmēja: pārceliet Krieviju šurp, aiciniet viņu Vidzemē.” Par nelaimi, to nesaprata.

    1841.gada kustība apņēma gandrīz visu Baltijas apgabalu. Tikai Kurzeme viena pati (man liekas) palika mierā, bet nepalika parādā. Arī viņa klaji parādīja, lai gan daudz vēlāk, savu vēlēšanos pārcelties uz Krieviju un savu nemieru ar luterticību. Bet Kurzemes zemniekiem ir pārlieku stipri aizspriedumi pret pareizticību un tāpēc neapmierinātās ticības prasības tur ieguva citu ceļu- anabaptismu*).

    Latvieši un igauņi no visām malām sāka plūst uz Rīgu “pierakstīties”, proti, paziņot, ka vēlas pāriet pareizticībā un pārcelties uz Jeiskas apgabalu.

    Viņus pēra muižās, Rīgā, ne tikvien bruģa tiesā un policijā, bet arī uz pilsētas ielām. Paši mācītāji tagad atzīst, ka latviešus laimējies aizturēt luterticībā ne citādi, kā  tik žagariem un kokiem**).      

    Un tomēr latvieši un igauņi nerima, tā ka beigās satrūkās visa guberņa, visas valdes. Te uzreiz izpaudās neko labu nesološa vēsts: Bebru muižā dumpis, Igaunijā  ar’, trīs vietās ļaudis dumpojas.

    Tas deva izdevīgu iemeslu visu ļaužu kustību bez kavēšanās nodēvēt briesmīga dumpja vārdā. Kad nu šis nelaimīgais vārds tika atzīts un arī apstiprināts no augstākās valdes puses, tad šā vārda izdomātājiem un visiem viņa piekritējiem sirds palika viegla un droša. Baiļu pilnās šaubas pārgāja un viss it kā noskaidrojās. Dumpis- saprotama lieta un kā pret dumpi strādāt, tas visām valdēm zināms. Tam ir īpašas tradīcijas un instrukcijas.

    Bet tomēr es palieku pie tā, ka šo bebrēniešu dumpi*) 1841.gadā būtu pareizāk nosaukt ne par dumpi, bet daudz, ja par sāpēm pirms dzemdēšanas; es nosaukšu viņu par Vidzemes tizlā pirmo krīzi.

II

Otrā krīze.

   Pirmā krīze pagāja. Dumpja cēlāji, daļēji arī tie, uz kuriem krita aizdomas, ka tie dumpī piedalījušies, pat daži zemnieki no citu muižu pagastiem, kuri tikai vēlējās pamest savu ticību un dzimteni, dabūja pelnīto algu. Daudzi Bebru muižā sagaidīja savas nožēlojamās dzīvošanas galu. Un labāk arī bija: divu nāvju neredzēsi, vienas nāves neizbēgsi. Daudzi pavisam pazaudēja savas iekšas; daudziem vēderus tā samaitāja, ka vairs nederēja pelavu sagremošanai; daudzi šajās jukās bija netīšām izmetuši savas ribas vai steigdamies caur stroju vai uzceldamies no vietas, lai atvēlētu otram salmus un asiņu peļķi, ka tas varētu pieliet tām daļu no savām. Ilgi pār Bebru muižas laukiem riņķoja kraukļi un žagatas, un ilgi, es domāju, šie lauki, bez jaunas mēslošanas, nesa savam kungam bagātus augļus. Mans tēvs reizu reizēm sāka stāstīt par šo briesmu lugu- viņš ar’ bija no mūsu pagasta uz turieni komandēts, iebaidīšanas dēļ, skatīties uz šo necilvēcīgo asinsizliešanu, tāpēc ka viņš bija taisnīgs, taisna rakstura vīrs un tādēļ bija ieskaitīts neuzticamo pulkā,- bet viņš nevienu pašu reizi nevarēja izstāstīt līdz galam; viņš katru reizi aizrijās asarām.

    Viņam tiešām bija ērmota daba un sievietes sirds.  Kur vien viņš varēja palīdzēt tuvākam, tur palīdzēja, neatlikdams līdz otrai reizei. Ja kāds kaut ko palūdza un viņam bija, viņš atdeva, bet, ja nevarēja palīdzēt, tad, kā nereti gadījās, sāka raudāt. Viņš bija rosīgs saimnieks; viņam bija savs pulciņš lopu, kā: ragu lopi, cūkas, aitas, liels āzis, mans jājamais zirgs un divi lieli suņi, mani draugi un biedri; viņš pameta gan aiz sevis parādiņu: 5 pūrus, t.i., kādus 22 podus kroņa miltu. No šī parāda mēs pat līdz šim netiktu vaļā, ja mums nepalīdzētu- paldies viņiem- pagasta vecākais, muižnieks un draudzes kungs. Viņi atnāca palīgā ar cirvi un lauzni, uzlauza klēti, nodauzīja slēdzamos un, ko atrada, to visu pārdeva ūtrupē; mūs pašus paņēma savā apgādībā, t.i., izmeta uz lielceļa bez maizes kumosa un pēcāk iemitināja greznā dzīvoklī- vecā pelavu pūnē, bez pamata un jumta, bez durvīm un logiem. Un tas nav vēl viss; sāka nopietni rūpēties par mūsu parādu nolīdzināšanu: manu māti aizgādāja uz Rīgu un ielika cietumā, ar vārdu sacīt: sirdsžēlīgie gādnieki galīgi nomocījās gādādami un beigās taču samaksāja kroņa parādu, un tā samaksāja, ka bija beigušās visas rūpes- it nekas nepalika, ne parāda, ne naudas. Kā viņi to izdarīja, to zina tikai Dievs viens pats. Raug, ko māk prātīgs pagasta vecākais (ein verständiger Borsteher*))!

    Bet es nu novēršos sāņus un netīši sāku runāt par to, kas vēl priekšā. Es sacīju, ka tēvs nevarēja plaši aprakstīt visu Bebru muižas slaktiņu; tomēr viss, ko es no viņa dzirdēju, dziļi iespiedās manā atmiņā. “Tā nebija- runāja viņš- ļaužu sodīšana, bet kaušana. Cilvēkus tādām kārtām nesit. Un arī sitienu skaits par lielu, nesamērots ne ar gadiem, ne ar kārtu (vīrieši vai sievietes): 12-13 gadus veci puišeli tik stipri tiesāja, ka pat pieaudzis nevarētu izciest; kādai nespēcīgai vecītei, kura bija izkaltusi un sasprēgājusi, kā koka piepe, uzskaitīja līdz 100 koku; vecīti, kurš no skata līdzinājās egles čiekuram, dzina caur stroju divas reizes, bet viņš lāgā nevarēja iziet cauri pat vienu reizi. Zaldāti uzlika viņu uz riteņiem un vilka nomirušu, sita nūjām kā pa maisu; bet virsnieki gāja abām zaldātu rindām nopakaļ ar krītu rokā un uzvilka uz muguras krustu kuram katram zaldātam, kurš vai nu neiesita, vai iesita gļēvi. Tos nelaimīgos turpat stiepa gar zemi un briesmīgi pēra. Bet bija arī varoņi, pilnā vārda nozīmē. Daži jauni zēni izgāja caur stroju un neiekliedzās. Viens no pagasta amata vīriem, padzīvojis zemnieks- viņa vārdu es neatceros, bet uzvārdu zinu un nekad neaizmirsīšu-, veco laiku cilvēks, nēsāja vēl sapītu bizi aiz pakauša, bet viņam bija prātīga galva un viņš gauži sērojās, ka citi viņu nesaprata un samaitāja lietu. Šā varoņa uzvārds bija Āpsis. Viņu izdzina caur stroju trīs reizes,- viņu un dažus citus sita bargāk par visiem. Un šis Āpsis neiekliedzās, neievaidējās, tik pie katra sitiena nodrebēja; gāja modri, taisni, mērītiem soļiem un zaldātu rindu galos apgriezās ātri un pēkšņi. Tik trešo reizi sāka mesties gan bāls, gan tumšs. Izgājis cauri, apstājās. Viņam atnesa kreklu, un zaldāti gribēja viņam to uzvilkt; bet viņš pats to paņēma; kamēr ārsts ar kādām zālēm ierīvēja viņa muguru, kura bija sasista līdz kauliem, viņš pats apraustīja savas ādas lupatas, kuras uz viņa kauliem vēl karājās. Izdzēris ķipi ūdens, viņš plaši pārmeta pār sevi svēto krustu, apsvētīja ar krusta zīmi arī savu kreklu un tad pats to uzvilka. Pēc asinslugas kāds briesmīgs kungs, no augstas vietas, no kuras tika pasludināts spriedums kuram katram notiesātam, pasludināja visiem sadzītajiem skatītājiem: “Tā tiks sodīts kurš katrs, kas gribēs iet uz silto zemi, kam ienāks prātā pieņemt krievu ticību, kas iedrošināsies nepaklausīt muižniekiem un mācītājiem, bet paklausīs krāpniekiem- dumpiniekiem.” Mans tēvs visu to nostāvēja un noklausījās, bet tomēr tam nepaklausīja. Taisni pēc 4 gadiem viņš piebiedrojās krievu, pareizticīgajai ticībai. Par to tad arī vācieši izpildīja draudus: nomērdēja manu tēvu cietumā. Bet runa par to vēl priekšā.

    Kad pirmā grupa (t.i., tie latvieši, kuri meklēja ne luterticības izlabošanu, bet jaunu ticību un jaunu zemi) redzēja tādu uzsāktās lietas iznākumu, viņa nokāra galvu, kā apustulis Pēteris, kad tas bija nocirtis augstpriestera kalpam Malham ausi un kad Pestītājs viņam bija sacījis: “Bāz savu zobenu makstī!” Vai tas nebija nu teikts arī latvietim Bebru muižā? Iestājās tāds miroņu, kapa klusums, kuru pārtrauca tikai mācītāju lāsti un sīkas eksekūcijas muižu pagalmos. Pirmā grupa noskuma un gandrīz visa pieslējās pie otrās grupas, t.i. pie ernuteriem un ar tiem sakusa kopā.

    Ernuteri pa to laiku strādāja nepiekusuši, nelikdami ne vērā zaimošanas un apsmieklu, kas uz viņu galvām bira kā krusa. Viņu lūgšanas nami vairojās ne tikvien ciemos, bet arī pilsētās; smacīgu istabu vietā sāka rasties jaunas, īpaši dievlūgšanai uzbūvētas telpas, bieži pašu baznīcu tuvumā. Brāļu biedrības auga ne dienām, bet stundām. No mācītāju puses, kuriem nu bija jāatzīst sava bezspēcība, apsūdzības, lamāšanās nāca bez gala. Bet viss tas tika panests ar tādu pacietību, kurai grūti dzīties pakaļ. Apdomājiet paši: cilvēks katru svētdienu un svētku dienu iet uz baznīcu un turklāt labi zina, ka viņš tur nedzirdēs it nenieka, kas viņu iepriecinātu, atspirdzinātu jeb pamācītu, bet dzird visu veco, sen jau nonēsāto: aprunāšanu, bāršanos un apmelošanu.

    Un tomēr viņš iet, uzceļas rītā agri, dažreiz neatļāvis sev laiku pat atpūsties no nedēļas darbiem, steidzas papriekš uz rīta lūgšanu lūgšanas namā, tad uz dievkalpošanu baznīcā, pēc tam atkal uz lūgšanas namu, klausīties sava brāļa- zemnieka runas. Runāja lielākoties tādi vīri, kas bija daudz lasījuši dievvārdus un daudz ko pieredzējuši, runāja pēc kārtas, viens pēc otra. Runātājs apsēdās aiz īpaša galdiņa, pirmajā vietā; runāja aizvien no galvas un, zināms, bez iepriekšējas sagatavošanās. Teicieni, tonis, domas un vārdi- viss bija Bībeles garā.

    Turklāt, kas sevišķi jāievēro, ka brāļu sprediķotāji pavisam mitējās šajās savās runās atklāt, pierādīt mācītāju vainu un atbildēt uz viņu apmelošanām un lamāšanos; tik dziļi brāļu draudzes biedri bija ieslēguši sirdī savu pamata nolikumu: pierādīt savu ticību ne vārdiem, bet darbiem.      

    Tiesa gan, ka daži no šiem pašaugušiem sprediķotājiem lāgiem ļoti stipri iekliedzās, mētāja rokām un runāja pārlieku karsti; bet tādiem nebija panākumu. Klausītāji augstāk cienīja lēnu, mierīgu runu, apgarotu atturīgām jūsmām. Bija starp viņiem garīgi apdāvināti vīri, kuru vārdi nāca no dvēseles dziļumiem un satrieca sirdis. Apmeklēdams lūgšanas namus, es pats tādos klausījos un citu starpā pašu ievērojamāko no visiem- Dāvidu Balodi. Viņš klausītājus, kā mēdz teikt, “sajūsmināja” ne sprediķa beigām vien, bet ar visu savu sprediķi, no iesākuma līdz galam. Dāvidam Balodim bija tāda dāvana iepriecināt bēdās, slimībās, nelaimēs, kādu es neesmu sastapis nevienam citam. Par viņu vēl būs runa zemāk.

    Tomēr latviešu pacietība un padevība nepielabināja viņu ienaidniekus likt ieročus pie malas.

    Likās, ka izrēķināšanās par bebrēniešu dumpi nekad nebeigsies. Par šo dumpi muižnieki atgādināja un atriebās kuram katram vīrietim un sievietei, kas tik priekšā gadījās. Ļaužu piekaušana laukos sāka atkārtoties biežāk, “koki” palika it kā resnāki. Skatieties: muižkungs pavēl stārastam ņemt zemnieku aiz kājām, iemiegt tās padusē un turēt stipri, bet pats ar nūju apstrādā muguru, kā viņam patīk,- to es pats redzēju. Pastāstīšu vēl par vienu šādu scēnu, kurai es biju vēl klāt par liecinieku (pēc tam es iestājos skolā). Muižā tika ņemti kartupeļi. Sajūdza vairākas četrzirgu partijas ecēšās, kartupeļi lasītāji arī sadalījās partijās. Labākajiem ecētājiem pakaļ izgāja labākie lasītāji, sliktākajiem- sliktākie. Pēdējiem pakaļ savukārt izgāja muižkungs. Ecētājs bija zemnieciņš (es zinu viņa vārdu, uzvārdu un palamu), tāpat kā mēs, pareizas ticības. Uzreiz muižkungs spēra viņam pa muguru ar nūju reizi, divas, trīs... mūs pārņēma izbailes; ecētājs sāka raudāt, neizcieta un sacīja: “Es taču nevaru dzīt lēkšus.” Muižkungs iesvilās kā sērkociņš, pie uguns pielikts. Te nu iestājās tāda dauzīšana ar nūju, ka man sajuka pat skaits belzieniem; es no izbailēm, kā akla vista,  kampu zemes pikas un akmeņus un metu spainī kartupeļu vietā. Skatos: zemnieciņš neizturēja, izrāva muižniekam no rokām nūju ar dzelzs rokturi un gribēja pārlauzt, bet nevarēja, tik viņu salieca, tomēr tā, ka tā vairs nederēja lietošanai. Tas notika pie pašas muižas, netālu no lielā ozola, kura galotnē bija stārķa ligzda. Muižkungs aizgāja uz muižu, bet vārtos viņš sastapās ar pašu muižnieku. Viņi apstājās, parunāja un tad abi pienāca pie mums. Muižnieks pavēlēja darbu apturēt, pieaicināja sev klāt biļetnieku zaldātu un tam pavēlēja izgriezt desmit “kokus”- nūjas, kādām tika sodīti noziedznieki. Mēs visi stāvējām bez cepurēm, arī zaldāts grieza kokus bez cepures. Muižnieks pavēlēja vainīgajam zemnieciņam novilkt kamzoli, bet otram turēt viņu stipri abām rokām aiz krekla apkakles, zem paša zoda. Zaldāts, iesitis ar koku vienu reizi, meta to nost un ņēma jaunu, līdz kamēr pārkravāja visus desmit kokus. Kad beidzās darbs, sasistais zemnieciņš aizgāja pie vietējā priestera*). Pēc kāda laika viņi saņēma pavēsti uz draudzes tiesu. Tā lieta bija visai skaidra, tāpēc ka bija notikusi dienā, proti, tanī laikā, kad Vidzemē jau bija iespīdējuši pareizticības un taisnības gaismas stari. Vainīgie nevarēja izgrozīties, jo, ja nebija citu liecinieku, notikumu varēja apliecināt zemnieciņa sasistā mugura.

    Tāpēc lietu pagrieza uz miera derēšanu. Vaicāja zemnieciņam: “Cik tu gribi?” Muižkungs tika vaļā laikam par 10 rubļiem sudraba. Redziet nu: “Mužiks jau vīrā!- runāja zemnieki,- nu jau var par sitieniem naudu dabūt, bet agrāk no nopērtā ņēma 15 kapeikas sudrabā par pūliņu.

    Vai pieminēt vēl to, ka tas pats muižnieks, savām paša rokām, šajos pašos vārtos nopēra manu māti ar gana rīksti par to, ka viņa bija iedrošinājusies atnākt uz muižu un palūgties mums, saviem bērniem, maizi? Šo gana rīksti mana māte atnesa uz Rīgu, parādīja bīskapam Filaretam, bet Filarets aizsūtīja to, kopā ar manu māti, pie ģenerālgubernatora Golovina*).

 *   *  *

Es sacīju, ka ernuteri, salīdzinot viņus ar pirmās grupas zemniekiem, bija labākos apstākļos. Pirmkārt, muižnieks, izņemot tik nedaudzus, viņus pacieta, ieredzēja, dažreiz arī pārstāvēja; otrkārt, brāļu draudzes galvenie locekļi un vadoņi piederēja pie ciemu aristokrātijas; t.i. pie turīgāko zemnieku- saimnieku  un pērminderu šķiras. Toties viņi tika visādi mācītāju vajāti, kuriem reizēm izdevās izgaiņāt viņu saeimas un aizzīmogot viņu lūgšanas namus. Tolaik, iznīcinājuši pirmo grupu, luterticīgo mācītāji neparedzēja nekādas briesmas sev no pareizticības puses un neticēja, ka viņa varētu ļaudīs izplatīties, nelūkojoties uz dažām diezgan nozīmīgām parādībām. Tā, vienā draudzē ernuteri, nevarēdami paciest mācītāja nežēlīgo izturēšanos pret viņiem, sacīja viņam taisni acīs: “Mēs visi pāriesim pareizticībā, ja jūs nemitēsieties bārties un lamāties. Mācītājs uz to atbildēja: “Liela nelaime! Pārejiet! Arī es pats pārkristīšos un nešaubos, ka jaunā baznīcas valde mani atstās še pat, jums par priesteri.” Bez šaubām, ernuteru ticībai bija nozīme tai ziņā, ka tās dēļ latviešu labākā un veselīgākā daļa protestēja pret tiem ļaunumiem, kas bija ieviesušies luterticīgo draudzē, un ka tā liecināja par viņu sirsnīgajām, dzīvajām, luterticībā neapmierinātajām garīgajām prasībām. Pati par sevi viņa nevarēja radīt kaut ko patstāvīgu un tāpēc ernuteriem agri vai vēlu vajadzēja piebiedroties pareizticīgajai  draudzei. Bet nav ko šaubīties arī par to, ka mācītāju aklais niknums pats paātrināja šo kustību un pats stumšus iestūma ernuterus pareizticīgās  draudzes vārtos, kas vieni tikai bija viņiem atvērti. Kā tas notika, to vislabāk var redzēt pēc viena vīra- Dāvida Baloža- piemēra, kurš, kā es jau minēju, bija zemnieks- sprediķotājs ernuteru sabiedrībā un galu galā palika par Ļaudonas baznīcas priesteri.

    Es izstāstīšu nedaudz no tā, kas attiecas uz šo ievērojamo cilvēku, ar kuru es daudz runāju, kad biju jauns, bet viņam jau bija sirmi mati: par viņa karu ar mācītāju, par viņa darbiem pagasta vecākā amatā, par vajāšanām, kuras viņš izcieta un, beigās, par viņa pāriešanu pareizticībā. Tās draudzes mācītājs, kurā Balodis dzīvoja, bija karsts cilvēks un nikns ernuteru ienaidnieks. Redzēdams, ka viņa kanceles sprediķi neatstāj nekādu iespaidu klausītājos, viņš vienreiz pēc dievkalpošanas baznīcā pats atskrēja lūgšanas namā un sāka izgāzt savas dusmas. Viņu apturēja un ļoti mierīgi aizrādīja, ka še nepienākas strīdēties, tāpēc ka daudz ļaužu un ielūdza viņu istabā. Tiklīdz mācītājs pārkāpa slieksni, tā sāka kājām sist pie zemes un kliegt; bet viņu atkal; palūdza būt mierīgākam un lēnākam un piemetināja: “Bez trokšņa, bez dusmām jūs varat runāt visu; mēs visu uzklausīsim un dosim atbildi.- Iesākās sacīkstes.

    Mācītājs: “Kā jūs iedrošinājāties sprediķot? Kas jums deva uz to tiesības?”

    Balodis: “Tāpat, kā arī jūs, tas pats, kas jums. Parādiet, kur ir sacīts, ka jums ir tiesības, bet mums aizliegts- še jums Bībele.”

    M.: “Kas jūs ir izvēlējis un iecēlis šai amatā?”

    B.: “Tie paši, kas jūs. Jūs esat izvēlēti, arī mūs viņi ir izvēlējuši sev par mācītājiem un jums par palīgiem.”

    M.: “Man tādi palīgi nav vajadzīgi, nemaz nav vajadzīgi; vai tad es pats nesprediķoju?”

    B.: “Ja jums nav vajadzīgi, tad viņiem ir vajadzīgi. Paskatieties, cik ļaužu! Iekams mēs nebijām, cik reizes gadījās, ka baznīca bija tukša, bet krogi bija pilni! Paskatieties tagad: viņi mums paklausa mīļāk, nekā jums. Jūs aicinājāt baznīcā, kliedzāt, lamājāt, lādējāt un ļaudis tomēr nenāca; bet tagad atnāk pat šurp uz rīta dievkalpošanu, gan baznīcā pasēž, gan atkal atnāk še uz vakara dievkalpošanu. Tas nozīmē: mēs esam vajadzīgi, ja ne jums, tad viņiem. Jūs sprediķojat, tas tiesa, bet ļoti reti un lielākoties mūs lādat; par ko tad?”

    M.: “Kāpēc jūs nepaliekat baznīcā? Tur jūs varētu arī mācīt.”

    B.: “Ja jūs arī no šejienes dzenat mūs ārā, vai tad jūs ciestu mūs baznīcā?”

    M.: “Jūsu sapulces ir netikļu sapulces.”

    B.: “Runājiet, mācītāja kungs, bet runājiet apdomīgi! Jau sen mēs dzirdam apvainojumus, ka mēs esot netikli, dzirdam no tiem, kas paši ieslīguši netiklībā un kurus apvaino viņu pašu darbi. To pašu apvainojumu mēs esam dzirdējuši arī no jums no kanceles un to mēs novērojam no tā, ka jūs bijāt lielās dusmās. Tagad mēs stāvam vaigs pret vaigu un runājam no mutes mutē; parādiet nu vainīgos, nosauciet viņu vārdus un uzvārdus un miniet pret viņiem pierādījumus. Sakiet mums: cik jums ir nācies nokristīt ārlaulības bērnu, kurus mēs esam piedzīvojuši, kas apmeklē mūsu sapulces? Jūs to nesacīsiet. Mēs pildām baznīcas ļaudīm, bet jūs tos dzenat ārā. Pie mums pieaugušie un bērni mācās atzīt Dievu, lasīt un dziedāt, bet baznīcās to aizmirst pat tas, kas mācēja. Kā bērni labāk māk lasīt: vai to bērni, kuri mūs lamā, vai to, kas še sanāk? Bet jūs- mēs to labi zinām: jūs ļaudis pret mums sakaitināt, nolādat un nozvērināt šurp nenākt, saceļat pret mums tos jaunos ļaudis, kurus mācāt savā mācībā, citu starpā sarīdāt pret mums vecākiem mūsu pašu bērnus! Tas jums ir grēks un liels grēks!  Jūs mērdējat ticību un par to, ka mēs viņu atdzīvinām, jūs vajājat mūs kā Sauls.”

    Strīds vēl ilgi vilkās; beigās mācītājs izskrēja, aizsizdams sev pakaļ durvis; bet nevarēja Balodim piedot viņa uzvaru un par to Balodim bija dārgi jāsamaksā.

    Tas gan tūlīt nenotika. Ilgāku laiku mācītāja apsūdzības un žēlošanās tās muižas īpašniekam palika bez jebkādiem panākumiem. Muižnieks uzskatīja Baložus par strādīgiem, gudriem un dievbijīgiem zemniekiem un tādēļ viņus neaizskāra.

    Dāvidu Balodi, nelūkojoties uz viņa jaunību, ievēlēja pagasta vecākā amatā. Būt Vidzemē par pagasta vecāko nozīmē: modri lūkot, lai sabiedrības naudas lāde būtu allaž kārtībā, bez iztrūkumiem un zudumiem; pieņemt, uz vietas izmeklēt un izšķirt sūdzības un strīdiņus, bet ko nelaimējās izšķirt, to nodot pagasta tiesai,  kur pagasta vecākajam, lietu izspriežot, nav balss tiesības. Bet pats galvenais viņa uzdevums ir uzraudzīt pagasta labības magazīnu, pavasarī izdot no tās labību maizei un sēklu kuram katram saimniekam, kam labības trūkums jeb kas tās lūdzas, bet rudenī katru aizdevumu piedzīt no parādniekiem un uzņemt magazīnā.

    Baložu tēvs bija iemācījis savus bērnus rakstīt un nedaudz rēķināt. Dāvids Balodis liedzās uzņemties pagasta   vecākā amatu, jo zināja no pieredzes, ka šis amats ir bīstams un ir savienots ar daudzām nepatikšanām. Pavasarī visi lūdzās, lai aizdod, bet rudenī neviens negribēja atdot, aizbildinādamies, ka neesot labības, un lūdzās atbēršanu magazīnā pavilcināt.

   Tomēr Balodim neizdevās izgrozīties. Zinādams, kādus viltojumus un netaisnības bija sev atļāvušies viņa priekšgājēji, viņš sāka lietu kārtot pavisam citādi, nekā viņi. Aizdevumus pierakstīja pagasta skrīveris, bet neatkarīgi no tā Balodis iekārtoja sev īpašu kabatas grāmatiņu, kurā piezīmēja: kas, kad, cik un kādu labību izņēma no pagasta magazīnas, un rudenī atkal piezīmēja: kas, kad, cik un kādu labību magazīnā atbēra.

    Šajā ziņā viņam palīdzēja viņa vecākais brālis Jānis, kurš bija pagasta tiesas priekšsēdētājs. Ieviesdams stingru un smalku norēķināšanos par aizdoto un saņemto labību, Dāvids Balodis droši zināja, ka nepatikšanas nebūs viņam izbēgamas, bet viņš bija cietas un taisnīgas dabas vīrs un turklāt cerēja, ka vajadzības gadījumā viņš varēs kurā katrā tiesā pierādīt savu taisnību.

    Pavasarī pagasta tiesas piesēdētāji pirmie pieteicās, ka viņiem vajagot to un to. Dāvids Balodis bija pilnīgi pārliecināts, ka viņiem netrūka it nekā, bet nevarēja neko darīt, likums neatļāva atteikt.

    Pienāca rudens, un Balodis paziņoja visā pagastā, ka laiks atbērt magazīnā aizlienēto labību. Daudzi ar asarām lūdzās paildzināt atbēršanu, ierādīdami, ka viņiem neesot, ko atbērt, bet D.Balodis stipri pastāvēja uz to, ka jāatdod kaut vai kas un kaut vai kādā veidā, vai kartupeļus, vai kāpostus, un pēc ilgiem pūliņiem beigās taču panāca to, ka visi atbēra aizlienēto labību, izņemot tik pagasta tiesas vīrus.

    D.Balodis pieprasīja arī no viņiem. Par tādu negaidītu pārdrošību viņi tam piedraudēja: “Mēs tevi pamācīsim!”- “Esiet tik labi, pamāciet,- atbildēja Balodis,- jūs esat vecāki par mani; es allaž esmu gatavs paklausīt gudram padomam.”

    Pagāja nedēļa, divas nedēļas, bet tiesas vīri neveda labību uz magazīnu. Te nu Balodis stingri pieprasīja un paziņoja šiem magazīnas parādniekiem, ka, ja nākošajā nedēļā labība netiks atbērta, tad viņš to pasludinās visam pagastam un iesniegs par to sūdzību augstākajai tiesai.

    Te nu Balodis izdzirda no tiesas vīriem apsolīto pamācību: “Kādēļ jāatdod no magazīnas izņemtā labība? Labāk izņem arī tu savu daļu, bez kā to atdotu; mēs zinām, kā to izdarīt. Ne pirmo reizi!” Dāvids Balodis, viņos noklausījies, atbildēja: “Tad tā ir man tā apsolītā pamācība? Un jūs, mani labi nepazīdami, tādā kārtā taisni dodiet man padomu pieslieties zagļu bandai? Jūs gribiet, lai arī es apzogu savus nabaga brāļus? Cik es saprotu, tādi zagļi ir bīstamāki par nakts zagļiem. Viņiem pat nevajag slēdzamos lauzt, tāpēc ka viņiem ir uzticētas gan magazīnas, gan pagasta lādes atslēgas! Bet velti jūs pūlaties: es neesmu no tiem pagasta vecākajiem un magazīnas vīriem, par kuriem jau sen iet nejauka paruna. Ja kāds latvietim vaicā: “Vai pie jums ir zagļi?” tad viņš, bez kā būtu sācis pārdomāt, atbild: “Nē, pie mums visi zagļi ir iecelti pagasta amatos, izvēlēti par vecākajiem un tiesas vīriem.- Laiks tam darīt galu. Es pavēlu un prasu pēdējo reizi, lai ne vēlāk par rītdienu visa jums no magazīnas aizlienētā labība tiktu atbērta.”

    Nekas cits neatlika, kā prasību izpildīt. Tiesas vīri tūlīt otrajā dienā atveda labību, klusēdami bēra pūrā un klusēdami skatījās, kā Balodis  strīķēja mēru un pierakstīja: viņš tiem neatlaida ne uzbaru (magazīnas procentu); viņi atbēra visu, kā pienācās, kā vienkāršākie zemnieki. Viņi bija kā bietes sarkani no kauna un tikko neplīsa no dusmām.

    Tāda tik negaidīta veco, pieredzējušo  tiesas vīru apkaunošana un tik nejauša parastās, vecās blēdības izraušana ar saknēm nebija pa prātam ne mācītājam, ne muižkungam. Kad Balodis bija nokalpojis savus trīs gadus pagasta vecākā amatā, viņu no jauna neizvēlēja un viņš izstājās no amata; bet viņa nelabvēļi ar to neapmierinājās.

    Mācītājs, kurš jau sen grieza uz viņu zobus, priecājās par gadījumu viņam atriebties, jo tam bija iemesls pārstāvēt “prātīgos un pieredzējušos” tiesas vīrus. “Gott sei Dank!- domāja viņš,- Raug’, nu ir tas izdevīgais un pieņemams laiks! Nu man ir rokā tāds ierocis, ar kuru es droši varu izskaust D.Balodi ja ne no savas draudzes, tad mazākais no šā pagasta un ar to izglābties no tuvām kaimiņu attiecībām ar ernuteru lūgšanas namu un viņu sprediķotāju.”

    Mācītājs muižkungam iepūta ausī, ka D.Balodim esot maz, ka viņš atcelts no amata un ka viņu vajagot izdzīt no mājām. Muižkungam tā dēļ vajadzēja pasacīt tikai vienu visvarenu vārdu: “Tev jāiziet no mājām!”– sacīts un padarīts. Par nelaimi, šis muižkungs, neskolots cilvēks, baudīja neaprobežotu muižnieka uzticību un ko gribēja, to darīja. Šis muižas īpašnieks bija gan labs cilvēks, bet pat viņa lēnā daba šoreiz nespēja pretoties muižkunga gribai, kurš viņa labā bija atteicies no ienesīgām precībām.

    Tādā ceļā, ar mācītāja viltīgajiem stiķiem, kurš bija piemācījis muižkungu, Balodis bez nekādas vainas pazaudēja savas mājas, kuras noderēja par ernuteru sapulcēšanās vietu. Zinādams mācītāja nesamierināmo un atriebīgo dabu, Balodis varēja gaidīt jaunas vajāšanas un lai gan labsirdīgais, bet vāju gribu apveltītais muižnieks viņu žēloja kā uzcītīgu, strādīgu saimnieku un dievbijīgu kristīgu cilvēku, nolēma pārdot savu mantu un pavisam aiziet cik varēdams tālāk no sava mācītāja acīm.

    Viņš izņēma pasi un pārcēlās uz dzīvi Rīgā, bet savā agrākajā draudzē atstāja savu vecāko brāli Jāni darboties savu brāļu labā un cīkstēties ar mācītāju. Ar šo brāli- Jāni Balodi- mācītājam nebija vis viegli prāvoties. Viņi dzīvoja viens no otra pavisam tuvu, gandrīz ik dienas satikās un gandrīz ik dienas strīdējās.

    Jānis Balodis dzīvoja netālu no baznīcas, krogā, bija kalējs un tajā pašā laikā apstrādāja zemi, kura bija iedalīta pie kroga. Viņš bija pagasta tiesas priekšsēdētājs un pēcāk draudzes tiesas piesēdētājs un, kā es lasīju latviešu avīzēs, dabūja medaļu par “uzcītību”.

    Viņš izvēlējās sev par dzīves vietu krogu, nevis peļņas dēļ, bet vienīgi tajā nolūkā, lai vieglāk varētu cik spēdams pamācīt un labot savus brāļus- latviešus. Vecos viņš gandrīz visus pārvilka savā pusē, bet ar jauno paaudzi visi viņa pūliņi palika gandrīz bez nekādiem panākumiem.

    Tiklīdz jaunie ļaudis bija nosēdējuši mācību, pabijuši mācītāja rokās, noklausījušies no viņa mutes visādus melus par ernuteriem, nozvērējuši ar tiem neturēt draudzību un pat nesaieties, tūdaļ viņi nodevās netiklībai un neticībai. Jānis Balodis to visu redzēja un zināja, bet nezaudēja dūšu. Mācītājs jau ne reizi vien bija aizzīmogojis lūgšanas namu: viņš pat bija pierunājis muižkungu un to saimnieku, uz kura zemes bija uzbūvēts šis lūgšanas nams, apart viņu visapkārt, līdz pašām sienām un durvīm, tā ka nepalika pat celiņa pēdas platumā, pa kuru varētu pie tā piekļūt. Ar vārdu sakot, mācītājs strādāja nepiekusdams, līdz nenospieda ernuterus un līdz ar to neiznīcināja savā draudzē vispār šādu vai tādu ticību, pamezdams savu ganāmo pulku ar luterāņu vārdu, bet īstenībā pilnum pilnā bezdievībā. Es jau sacīju, ka jaunie ļaudis pa mācības laiku gāja gulēt uz krogiem. Pie pašas baznīcas un mācītāja muižas krogu bija diezgan, dažreiz pat trīs četri.

    Vienā šiem krogiem dzīvoja Jānis Balodis. Pēc ilgiem pūliņiem un daudzām nepatikšanām viņam beidzot taču laimējās panākt, ka visas mācības meitas gāja pusdienas ēst un nakti gulēt savrup no vīriešiem un tikai uz viņa krogu. Viņa nolūks bija, cik iespējams izsargāt mācībnieces no kārdināšanām un netiklības. Balodim laimējās to panākt, nelūkojoties uz visiem šķēršļiem, kurus mācītājs lika viņam ceļā, tāpēc ka viņš bija spēcīgs vārdos un darbos, ka viņam bija pagasta tiesas priekšsēdētāja un draudzes tiesas piesēdētāja svars, un, kas pats galvenais,  visa draudze viņu mīlēja un cienīja. Nelāgo paradumu izskaušanas darbā viņš bija dedzīgs, stingrs un ciets. Pa mācības laiku viņš pats naktīs uzcēlās, apstaigāja gulētājas un nereti uzgāja puišus meitu istabā. Tādiem diedelniekiem viņam bija pagādāta pātaga un daudzi uz savas muguras izbaudīja, cik viņa sāpīga. Dažreiz arī meitas pazuda pa naktīm, izzagdamās no viņa uzraudzības; J.Balodis sākumā tādas labi sarāja un nokaunināja, bet pēcāk, kad tās savu izzagšanos reizu reizēm atkārtoja, arī sodīja, tupināja viņas uz ceļiem, uz zvirgzdiem. Jaunekļi un jaunavas sāka kurnēt uz bargo uzraugu un pamācītāju, bet mācītājs to izlietoja un nepatikšanu izpūta līdz liesmai. Tas visai lēti bija panākams; diezgan bija likt šā vai tā saprast, ka uz jaunekļu uzvešanos atkal skatīsies caur pirkstiem, kā kaislās kārības bija jau kājās...

    Beigās, ar tā paša muižkunga palīdzību mācītājam izdevās pašu Jāni Balodi izdzīt no kroga. Tam par iemeslu noderēja kāda rija, kura bijusi uzbūvēta pārāk tuvu pie lūgšanas nama un slapjdraņķī uzņēmusi savā paspārnē tos, kas agrā rītā atnākuši uz dievlūgšanu, kad lūgšanas nams, vēl nebijis, atslēgts.

    Pa to laiku otrs Balodis, Dāvids, kurš bija pārcēlies uz Rīgu, atrada ganāmajās avīs tās pašas dvēseles slāpes un dvēseles ganos to pašu nebēdību un to pašu ienaidu pret latviešiem.

    Pilsētas latvieši ļoti priecājās par sava slavenā sprediķotāja atnākšanu. Uz viņu neskaitāmajiem, nepiekāpīgajiem lūgumiem Dāvidam Balodim vajadzēja, lai cik tas maksātu, atklāt ernuteru lūgšanas namu netālu no pareizticīgo Dievmātes Patvēruma baznīcas Pēterburgas priekšpilsētā.

    Salasīja naudu, noīrēja namu, iekārtoja visu, kā pieklājas un D.Balodis atklāja savu ernuteru kanceli. Daudz un ilgi viņš cīkstējās ar pilsētas mācītājiem; bet viņa galvenais, nāvīgākais ienaidnieks bija Jāņa baznīcas mācītājs Treijs- pazīstamās latviešu avīzes “Latviešu Draugs” redaktors un izdevējs, tas pats, kurš par pareizticīgās draudzes mutisku un drukātu zaimošanu tika notiesāts pēc D.Baloža sūdzības bīskapam Filaretam*).

    Pēc kādiem mācītājam Treijam neizdevīgiem strīdiņiem ar ernuteriem viņam zuda visas cerības uzvarēt ernuterus vārdiem: tad viņš ķērās pie tā līdzekļa, kuru tādos gadījumos parasti lieto, t.i. pie melīgas sūdzības. Viņš pavēstīja policijai, ka ernuteru sapulces musinot latviešus uz dumpi un pierunāja aizzīmogot to lūgšanas namu, kuru viņi Rīgā nesen bija atklājuši. Policija gan zināja, ka tā bija apmelošana, bet tomēr mācītājam jau bija jāpakalpo.

    Kad Balodis un viņa piekritēji dabūja to zināt, tad viņi sapulcējās uz padomi, parunāja, apsprieda savu stāvokli un nolēma, ka viņiem vairs nekas cits neatliek, kā visiem pāriet krievu ticībā. Tomēr Balodis gribēja vēlreiz parunāt ar savu vajātāju: viņš paņēma Bībeli padusē un aizgāja pie mācītāja Treija uzzināt cēloni, kāpēc viņš aizzīmogojis lūgšanas namu.

    Vārdu karš starp viņiem vilkās ilgi. Dāvids Balodis uz pirkstiem saskaitīja visus apsūdzošos punktus pret luterāņu garīdzniekiem; viņš aizrādīja uz neticību, nebēdību, kūtrību, peļņas un mantas iegūšanu spaidu ceļā, gan paša Treija, gan arī citu mācītāju augstprātību un nepietiekamību; pēc tam Bībelē uzšķīra un izlasīja pravieša Ecehiēla 34.nodaļu, aizvāza grāmatu un sacīja: “Debess un zeme zudīs, bet nezudīs neviens vārds, neviens raksta galiņš no šīs grāmatas. Jūs neticat, ka manis izlasītais spriedums ir uzrakstīts jums? Re, redzams Dieva pirksts jau uzzīmē tos liktenīgos vārdus: ”skaitīts, svērts, dalīts”, bet jūs smejaties! Es nespēju jūs pārliecināt, bet drīz pati lieta parādīs, vai attiecas uz jums pravieša vārdi par nebēdīgiem ganiem, kuri gana ne viņiem uzticētās avis, bet sevi pašu.” Saprotama lieta, ka pēc tādas tik stingras un izšķirošas sarunas nevarēja vairs būt vietas mieram.

    No Treija dzīvokļa Dāvids Balodis aizgāja taisni pie augstisvētītā Filareta, Rīgas bīskapa, izstāstīja viņam, lai gan arī lauzītā krievu valodā, kā savu personīgo, tā arī vispārīgo lietu un izteica un apliecināja savu un savu brāļu stipro vēlēšanos un cieto apņemšanos piebiedroties pareizticīgajai draudzei, uz to, saprotams, dabūja mūsu neaizmirstamā virsgana svētību. Tādā ceļā Dāvids Balodis piebiedrojās pareizticīgajai draudzei. Piebiedrojās! Dāvids Balodis piebiedrojās!

    Vēsts par to zibens ātrumā izpaudās pa Vidzemi un Igauniju. Viņa izložņāja pašas apslēptākās vietas, mežus un purvus, kuri kā rādījās bija pavisam atšķirti no pasaules un ielīda pat tādos dzīvokļos, kuros nekad nebija iespīdējuši saules stari.

    Viņas iespaids bija satricinošs. Visi citi rūpesti uz kādu laiku apklusa un ļaudīs nebija nekādu citu runu, kā vien tikai par Dāvida Baloža piebiedrošanos jeb, kā latvieši teica, pārkristīšanos. Turklāt, tas ir vērā liekams, ka nevienam pat uz minūti neienāca prātā uzskatīt šo lietu par nejaušu un vienīgo parādību, proti, kā tādu lietu, kas attiecas personīgi  uz Balodi vienu pašu: bet visi, it kā būtu sarunājuši savā starpā, uzreiz sajuta viņā vispārīgas kustības iesākumu un it kā kādu krīzi savā pašu liktenī.

    Lieta raug’ kāda: latvieši jau sen nojauta, ka viņi visnotaļ piebiedrosies pareizticībai, bet nekad negaidīja, ka tas varētu notikt tiešām, šai brīdī, tik drīz un- kas pats svarīgākais- bez nekādiem šķēršļiem. Bebru muižas slaktiņš vēl bija visiem dzīvā atmiņā. Un pēc tam vēl ļaudis piebiedrojās, bet it kā neuzticējās sev, vai tiešām viņi piebiedrojušies, vai viņi nesapņo? Viņi atjēdzās tikai tad, kad iesāka viņus slodzīt cietumā un pērt visur, pilsētās un muižās. Kas jel reizi tika sodīts, tas jau pats savās acīs palika par īsteni pareizticīgo.

    Ļaužu masas prāts bija apbrīnojams! Sodi un vajāšanas viņus nemaz neizbrīnīja, pat nesakaitināja un neiekarsēja. Viss tas izlikās vajadzīgs. Nosodītie nostiprinājās pareizticībā un luterticīgie, uz to lūkodamies, kāda neredzama spēka tika skubināti un mudināti tai piebiedroties. Sodi viņiem neriebās: viņi turpretī ar tiem lepojās, un ne tikvien paši sodītie, bet arī viņu ģimenes. Es nemāku šo gara stāvokli aprakstīt, bet minēšu piemēram vienu gadījumu no daudziem. Aizsauca uz muižu 20 piebiedrojušos vīrus. Muižkungs vaicā: “Kā jums labāk; vai še saņemt 40 koku, vai draudzes tiesā 60?”- “Kāda tad mūsu vaina? Ko mēs esam darījuši?” jautā apvainotie- Atbilde: “Es nezinu, bet ja jūs nesaņemsiet še 40, jeb  draudzes tiesā 60 koku, tad es nevaru palikt savā vietā: jūs taču esiet pārkristījušies?”- “Jā.”- “Nu, kā tad?”- “Hm...” Viņi pārdomāja un nolēma, ka labāk dabūt 40 koku uz vietas, nekā vazāties uz draudzes tiesu, kur varēja pavisam sakropļot: tomēr vēl pavaicāja: “Vai še sodam gals, jeb būs vēl turpinājums?”- Atbilde: “Še pat gals.”- “Nu labi!- Viens saka: “Kurš tad pirmais stāsies? Ja ļaujat, es.” Nomet savas bruņas un nostājas, iepriekš nodzinis no sevis tos, kas grib viņu pieturēt. “Vai tad es neizcietīšu 40 sitienu?” Viņam uzskaita 40 sitienu. Viņš pārmet sev priekšā krustu, apģērbjas un saka citiem: “Nu, tagad stājieties arī jūs, bet es pa to laiku iziešu uzpīpēt.”- Tas ir patiess notikums*). Visiem sastrīpoja muguras zilām un sarkanām strīpām un visi aizgāja uz mājām ar prieku. Šie nu pārliecinājās, ka viņi tiešām pareizticīgi, bet citi vēl šaubījās.

    No visiem dzirdēja vienu un to pašu uz ceļiem, no krodziniekiem, no ceļavīriem, no savējiem un svešiem, ka Dāvids Balodis tiešām piebiedrojies pareizticībai, ka arī visi tagad varot piebiedroties un tomēr tīšām brauca uz Rīgu, dabūt to zināt no paša Baloža.

    Jā! Tiešām, ir piebiedrojies, arī krustu nēsā uz krūtīm, arī krustu met sev priekšā ne tā kā mēs, ar visu roku, bet trijiem kopā saliktiem pirkstiem un ne pēc mūsu paraduma, bet sākumā liek saliktos pirkstus uz labo plecu un tad uz kreiso; arī svētbilde ir viņam istabā un tai priekšā deg eļļas lampiņa. Daudzi gāja ar Dāvidu Balodi Alekseja baznīcā un, no turienes pārnākuši, piebiedrojās.

    Tiem, kas neticēja baumām par Balodi, piederēja arī viņa vajātājs, viņa bijušais mācītājs. Viņš pie baznīcas sastapa uz Rīgu braucam savas draudzes locekli, Dāvida Baloža radinieku- Mārtiņu Zeltiņu- un stingri piekodināja pavaicāt pašam D.Balodim: vai tiešām viņš piebiedrojies un kas viņu uz to pamudinājis? Mārtiņš Zeltiņš izpildīja uzdevumu un dabūja no D.Baloža sekojošu atbildi atstāstīšanai mācītājam: “Saki Madaliņas mācītājam tā: Madaliņas mācītājs N. sāka mani dzīt pareizticībā un mācītājs Treijs pa- beidza.”- Tie ir paša D.Baloža vārdi. M.Zeltiņš atstāstīja viņus mācītājam, kurš, tos klusēdams noklausījies, lēniem soļiem apgriezās un apgūlās uz dīvāna. Apgūlās un- no jauna iesāka vajāt jau ne ernuterus, bet pareizticīgos.

    Tāds bija otrās krīzes iesākums, kur galvenie darītāji bija Dāvids Balodis un mācītājs Treijs. Vienas un tās pašas parādības atkārtošanās pēc četru gadu starplaika, pēc eksekūcijas Bebru muižā, pati par sevi liecināja, ka arī pirmā krīze nebija vis dumpis, un ka to par dumpi uzskatīja tik tādēļ, ka lietu neizmeklēja?  Vai nebūtu bijis labāk tad pat pasacīt: “Lai piebiedrojas, kas grib, pareizticībai,” nekā sodīt un izliet asinis.

    Bet Dieva gādības ceļi ir “neizdibināmi”. Otrajā krīzē tas Kungs tā izrīkoja, ka pat farizeji nevarēja to apsteigt. Viņi paši savām rokām uzplēsa tā nama jumtu, kurš piederēja ne viņiem, bet pašam Pestītājam, un pie viņa kājām nolaidās tizlais latvietis, kurš vēl nemācēja apliecināt savu ticību savam Dziedinātājam...

    Pats Dievs izredzēja arī gadalaiku un nolēma notikt šai krīzei, kad visi lauka darbi muižās bija pabeigti vai pašlaik beidzās. Tik vien palika, kā linu mīstīšana un labības izkulšana. Bet labības kulšanai vietām nebija ne iesākuma, ne gala pat šajos bada gados, tāpēc te pats Dievs nevarēja neko padarīt, nevarēja trāpīt vaļas brīžos.

    Latvieši un igauņi no visām malām lieliem bariem sāka plūst uz Rīgu, pieņemt jauno ticību, pareizo ticību, rāmi, mierīgi, klusi, ar vislielāko dievbijību, neaiztikdami nevienu pašu ne mājās, ne ceļā, nevienu pašu neaizskardami ne vārdiem, ne darbiem, ne muižnieku, ne mācītāju, ne vienu citu.

    Piebiedrošanās notika zem paša pareizticības aizstāvja bīskapa Filareta rokas sv. Alekseja baznīcā. Viņa stāvēja pie paša virsgana nama, kurš tagad ar viņu pavisam savienots.

    Še pareizticību pieņēma tūkstoši latviešu un igauņu, šajā krievu virsaišu dusas vietā, uz Krievzemes karavīru: kņaza Ņikitas Vasiļjeviča Repņina, kņaza Vasilija Repņina, Vasilija Avramoviča Lopuhina, Zibina, kņaza Vladimira Dolgorukija pīšļiem. Šī baznīca paliek dārgā piemiņā man un maniem brāļiem! Svētais Dieva vīrs Aleksej! Tu redzēji daudz asaru, daudz manis paša asaru! Tur, šai dievnamā, mums, piebiedroto bērniem, pirmo un pēdējo reizi notika atklāts eksāmens, 1857.gada 15.jūlija dienā. Tur mēs pēc eksāmena pēdējo reizi klausījāmies mūsu virsgana Platona nozīmīgo runu.

    Turpat un tanī pašā dienā mēs mainījāmies savā starpā ceļa runām, atvadīdamies no saviem skolas biedriem.

    Tai pašā dievnamā notika ar mani otrs liels pareizticīgās draudzes noslēpums: še es dabūju svaidīšanu kalpošanai saviem brāļiem.

    Pirmais es izgāju tad, pirmais arī izeju tagad un nerimšos, līdz visu izrunāšu līdz galam. Es gribu līdz beigām dalīties ar citiem  manu personīgo atmiņu smagajā nastā.

    Diezin, vai pavisam vajag aprakstīt mācītāju dusmas, niknumu, zaimošanas, lamāšanos un brēkas, redzot ļaužu kustību. Pēc visa, kas jau agrāk runāts, var viegli iedomāties, ko viņi domāja un darīja. Lai cik riebīga bija viņiem ernuteru ticība,  viņi tajā redzēja ne vairāk kā bezspēcīgu protestu un veltu mēģinājumu radīt jaunu ticību. Bet tagad viņu ganāmais pulks bēga no viņiem atvērtos draudzes vārtos, bez tam tādas draudzes, kura bija valdošā visā valstī, un- aizbēga no viņiem uz visiem laikiem. Viņi lūdza, draudēja, lādēja, meloja un apmeloja pareizticību un līdz ar to vēl vairāk iedrošināja, skubināja un mudināja latviešus piebiedroties pareizticībai. Latvieši pat meta mieru ar viņiem strīdēties, tikai mierīgi noklausījās, ar ko mācītājs centās viņus pārliecināt, un galu galā atbildēja: “Bet mēs tomēr pieņemsim pareizticību!”

     Arī muižnieki saprotamu iemeslu dēļ uz pāriešanu pareizticībā lūkojās citām acīm, nekā uz ernuteru jeb brāļu draudzes attīstīšanos; tāpēc abas augstākās kārtas Baltijas nomalē drīz veica savā starpā slepenu norunu. Tā kā nekāda pārliecināšana nelīdzēja, tad kustību ļaudīs vajadzēja apturēt ar varu. Tā kā vara bija augstākās valdības rokās, tad nu vajadzēja pārliecināt, ka pāriešana pareizticībā ir dumpis, jeb viltīgu apsolījumu un pierunāšanas sekas. Vispirms sāka zemniekus kaitināt, lai saceltu troksni, nepaklausību dumpja veidā. Bet, visā savā vientiesībā, latvieši saskatīja slazdus. Viņi runāja savā starpā: “Ja mēs tagad nepastāvēsim, tad mūsu svētā lieta beigsies ar to pašu, ar ko beidzās 1841.gadā Bebru muižā un dažās vietās Igaunijā.”

    Kad nebija sliktu darbu, tad sāka piesieties pat vārdiem, lai uz tiem pamatotu apvainojumus, ka piebiedrošanās pareizticībai notiek ar citu pierunāšanu. Visā Vidzemē pieviesās spiegi; krogos, uz laukiem, uz ceļiem, mežos, pie istabu logiem, krēslā, muižkungi, muižas vagari un stārasti, pērminderi paslepus noklausījās, ko zemnieki runāja savā starpā; šīs armijas īpašie vadoņi un komandieri bija mācītāji. Spiegus sūtīja arī uz Rīgu- būt klāt piebiedrošanas brīdī. Un raug, kādā ceļā beigās izdevās radīt un laist klajā izdomājumu par pareizticības sludinātājiem jeb politiskajiem aģentiem, kā dēvēja priesterus, kuri ļaunā nodomā sajaucot un sakarsējot ļaužu iedomību, apsolīdami viņiem par pareizticības pieņemšanu muižnieku zemi.

    Tiesa gan, zemnieki mēdza parunāt savā starpā arī par zemi, tik ne par Baltijas, savas dzimtenes, bet par Jeiskas guberņas zemi, par silto, bet ne par savu salto zemi. Viņi stipri zināja un zina, ka Baltijas nomalē kungiem pieder: zeme, mežs, ciemati, zvēri, putni, zivis, laiks, gaiss un pats zemnieks, viss, ar miesu un dvēseli. Runāja arī par gaidāmajiem labumiem, par tādiem labumiem, par kuriem, es domāju, brīv pat lopam sapņot- ja tik viņš sapņo-, tas ir, par to, ka varbūt pienāks laiki, ka viņi varēs dzīvot- vairāk neparko. Bet muižnieki likās paši domājam un citus pārliecināja, ka latvieši, sapņodami par brīviem zemes plačiem, mērķē uz viņu zemi, un sacēla troksni savas zemes aizstāvēšanai.

   Par arī tagad zemnieks, nopircis māju, nav pārliecināts, ka tā piederēs viņam un viņa pēcnācējiem uz visiem laikiem; viņam neviļus nāk prātā šaubas, ka pēc kāda laika kungi var viņam to atņemt.

    Īstenībā mācītāji un muižnieki tiešām bijās, bet ne no tiem biedēkļiem, ar kādiem viņi mēdza biedēt augstāko valdību, bet pavisam no kā cita. Viņi nojauta, ka taisnība par zemnieku dzīvi, kuru viņi slēpa, cik varēdami, dažādiem ceļiem, sākusi sasniegt augstāko valdību un ka drīz- Dievs, lai pasargā!- var pienākt tāds laiks, ka zemniekiem tiešām būs jāatdod tas, kas viņiem jau sen iedots uz papīra, bet tikai uz papīra vien, un jādara tas, par ko līdz šim tika tikai gudrots un spriests, bet tikai skata pēc un augstākās valdības apmierināšanas dēļ.

    Saprotamas, pat piedodamas bailes; es nevienu arī nevainoju, bet pārstāstu savu paša un savu brāļu lietu. Nē, ne tādēļ mēs pieņēmām pareizo ticību, it kā mums tolaik būtu ticis apsolīts tas, kam mēs pat tagad nevaram noticēt un ko mēs pat tagad nevaram iztēloties ne tikvien nomodā, bet pat sapnī.

    Neviens mums neapsolīja, ka mums tiks atmērīti brīvi zemes gabali, mūsu atkāpšanās alga, kā saka vācieši, un ja pareizticīgie priesteri, kuriem nebija ne saujas savas īpašuma zemes, būtu iedomājušies mūs vilināt tādiem apsolījumiem, mēs nebūtu viņiem ticējuši. Tiesa gan, ka mēs, novārdzināti un nospiesti smagām klaušu un nodokļu nastām, gaidījām atvieglinājumu un savas dzīves uzlabošanos; bet mēs tā gaidījām, kā sen apsolītā izpildīšanu, tik gaidījām un lūdzām, lai viss, ko muižnieki ierakstījuši likumos, nepaliktu tikai uz papīra, bet tiktu piepildīts dzīvē. Tas daļēji arī notika.

    Zemnieku dzīve daudzmaz uzlabojās pati par sevi, tādēļ ka viņa nevarēja neuzlaboties: es saprotu luterāņu dzīvi, jo uz mums, pareizticīgiem, uzgūlās ar visu savu svaru, visām tiesībām, visām priekšrocībām, viss spaidu spēks, ko likums bija paredzējis muižniekiem.  Mēs cietām par visiem; no mums sāka bez žēlastības piedzīt visus atlikušos parādus, mūs sāka izdzīt no mājām. Tēvs un māte, noplicināti līdz pēdējam skrandu kreklam, ar maziem bērniem, sēdēja visu vasaru mežā, zem egles- tas ir notikums un tādu notikumu bija daudz*).

    Runāja arī, runā pat tagad, ka mēs tikuši iekārdināti pāriet pareizticībā ar solījumiem, ka mums par to izdalīšot kroņa dāvāto maizi: bet arī šis vāciešu izskaidrojums ir tikpat vājš un nabadzīgs, kā pirmais. Mēs lūdzām gan maizi un nepacietīgi viņu gaidījām (kā zināms, bija bada gadi, sevišķi grūts bija 1845.gads); bet par dāvātu maizi mēs nedrīkstējām pat iedomāties un ne cerība uz to mūs pievilka pareizticībai. Lai pārliecinātos par šīm lietām patiesībā, diezgan atminēties tā laika apstākļus. Kad augstākā valdība beidzot bija dabūjusi zināt par Vidzemes bēdīgo stāvokli, viņa spēra pretdabiskus, ārkārtīgus soļus: atrada iespēju izdalīt kroņa maizi visiem trūkumcietējiem, nešķirojot viņus pēc ticības; bet īstenībā šo žēlastību luterāņi baudīja nesalīdzināmi lielākā mērā, nekā pareizticīgie. Kādi tam bija cēloņi- visiem zināms. Kroņa maizi izdalīja tikai zemnieku māju saimniekiem, bet zemnieku vairums, kas bija pārgājuši pareizticībā, piederēja pie kalpu un iebūviešu šķiras. Tālāk, kroņa maize tika izdalīta tikai 1845. un 1846.gadā, bet piebiedrošanās turpinājās arī nākamajos gados, kad jau sāka piedzīt dārgu maksu par izdalīto kroņa maizi: no luterāņiem saudzīgi, bet no pareizticīgiem ar nežēlīgu bardzību. Te nelīdzēja ne lūgumi, ne asaras, ne apsolījumi; ūtrupē pārdeva pēdējo gotiņu vai kaziņu. Neko teikt: kārs kumoss pārgājējiem pareizticībā!*)

    Pašā laikā pārrunāt par šo maizi īpaši. Būtu laiks darīt zināmu, kādos īsteni apstākļos norisinājās šīs maizes aizdošana un kādā ceļā šī maize tiek piedzīta, un, beigās, izspriest, cik pamatīgas ir tās vispārīgi ļaudīs izpaudušās baumas par dažādajām tajā laikā notikušajām blēdībām, lai gan es jau iepriekš paziņoju, ka šo lietu atklāt līdz sīkumiem būs diezgan grūti; šo lietu viņas rīkotāji un realizētāji ir tīšām sarežģījuši un tāpēc pieprasījumi vietējām valdēm un vietējo ierēdņu revīzija nekad neuzvedīs taisnībai uz pēdām, bet drīzāk pavisam otrādi, aizslaucīs visas pēdas. Es izstāstīšu tik to, kas man personīgi zināms un kas notika tajā apgabalā, kur es dzīvoju, nemaz neattiecinādams savu novērojumu uz visām citām vietām. Valdības piešķirto maizi bada gados neizdalīja vis uz dvēselēm, mājām vai pagastiem, bet aizdeva tiem, kam palīdzības vajadzēja, un tomēr ne visiem trūkumcietējiem, bet vienīgi tik tādiem saimniekiem, kuri varēja ar savu kustamo mantu apdrošināt paša kroņa maizes parādu un viņa procentu izmaksāšanu. Tātad tas bija ne sabiedrisks, bet savrups, atsevišķa saimnieka, bet ne vesela pagasta parāds un turklāt viņš negulēja zemē, bet bija apdrošināts ar kustamo mantu. Tā tas bija pie mums un, cik man zināms, lielākajā muižu pagastu daļā. Tā vēl maz, es labi atceros, ka dažās muižās pagastam atvēlētos maizes miltus noguldīja taisni muižnieka klētī, no kurienes tos aizveda uz brankūzi; tur no viņiem izdzina degvīnu, bet saimniekiem muižnieks no sava deva rudzus graudā. Šī lieta, tāpat kā visas tā saucamās sabiedriskās jeb pagasta lietas bija muižnieku, viņu oficieru, jeb dienestnieku un arendatoru rokās, bet zemnieku izvēlētie vīri, kuri tika aicināti uz šo darījumu tikai skata dēļ, nezināja un nesaprata, kas tika darīts viņu vārdā, viņiem un ar viņu palīdzību. N. pagastā bija tāds gadījums, par kuru man pastāstīja pats pagasta skrīveris un tiesas vīrs. 1858.gadā no kādas valdības vietas atnāca raksts ar bargu pieprasījumu: kādēļ tāds un tāds pagasts, kuram bada gadā no kroņa naudā izmaksāts 1000 sudraba rubļu liels aizdevums, nemaksā ne tikvien pašu parādu, bet arī viņa procentus? Nu sāka rakņāties grāmatās un nekur neuzgāja ne zīmes no aizdevuma. Atnāca muižnieks, izmeklējās savā kantorī un arī neatrada nenieka. Tad pagasta tiesa atbildēja īsi un klaji, ka tas un tas pagasts nekad nav dabūjis tūkstoš rubļu lielu aizdevumu. Bet no augšas atsūtīja pierādījumu: skaidri izrakstītu kvīti par naudas saņemšanu, apstiprinātu tiesas vīru krustiem. Nu vilka tiesas vīrus pie atbildes: vai viņi braukuši no pagasta pēc naudas, vai pavilkuši krustus, vai viņi naudu saņēmuši?  Tiesas vīri savus krustus atpazina; tiešām viņi braukuši pēc naudas, kā pavēlējis arendators; viņi naudu tiešām saņēmuši un par to izdevuši kvīti, naudu atveduši un atdevuši tam pašam arendatoram, pēc viņa paša pavēles; tas ir viss;  bet kas bijis tālāk, to viņi nezinot un tā neesot viņu darīšana. Tas ir viens no visai daudzajiem piemēriem, pēc kuriem var spriest par to, ko Vidzemē sauc par brīvu laucinieku sabiedrības jeb pagasta valdi. Kroņa maizes parādu ar procentiem piedzina tādā pat ceļā, kā šo maizi aizdeva: no katra aizdevumu dabūjušā saimnieka atsevišķi, citādi pagasts būtu spiests piedalīties maksāšanā, turklāt ar nežēlīgu bardzību, sevišķi pareizticīgie zemnieki. Atvieglojumus maksāšanā nepielaida un, ja zemnieks nespēja maksāt, viņam atņēma un pārdeva ūtrupē pēdējo govi, pēdējo kazu, viņa bērnus atdeva peļņā u.t.t. Daudzi tika pavisam izpostīti, bet parāds ar procentiem tika piedzīts, ja ne no visiem, tad no daudziem. Tā tā lieta norisinājās līdz ķeizara Nikolaja I valdīšanas beigām. Kad ķeizars Aleksandrs II sāka valdīt, ļaudīs izpaudās vēsts, ka ar Visžēlīgo manifestu atlaisti kroņa maizes parāda procenti. Daži runāja, ka atlaisti visi procenti, daži teica, ka atlaista tikai kāda procentu daļa, bet neko īsti ticamu zemnieki nedabūja zināt pat līdz šim.    

    Uz viņu jautājumiem muižu valdes dažreiz atbildēja, ka tādas baumas esot pavisam bez pamata; bet dažreiz, it kā slepeni, sacīja, ak esot gan iznākusi Visaugstākā žēlastība, bet vispārēja labuma nolūkā esot nolemts viņu pataupīt kādai nebaltai dienai, kādam nākošam bada gadam. Lai bija, kā bija, bet no manifesta iznākšanas maizes parāda īpatnības pārvērtās. Nu šis parāds tika atzīts par pagasta zemei piederošu parādu un tā iemesla dēļ visa tā summa, no kuras valdība atteicās, tiek ieskaitīta kā pagasta kapitāls un izlietota luterāņu skolu un pagasta tiesas namu būvei u.t.t., jeb izdalīta visiem mājas saimniekiem. Kamēr runa bija par atbildību un piedziņu, pagasts palika sāņus, un tie saimnieki, kuri nebija kroņa maizi aizņēmušies uz sava vārda, visādi izvairījās no piedziņas nastām, kuras bija jānes vienīgi tikai parādniekiem; bet kad lieta nonāca līdz atvieglojumiem un žēlastībai, visi saskrēja uz dalīšanu, saprotams, atkal izņemot arī te iebūviešus un kalpus. Es atkal atkārtoju: es nezinu, vai tāpat visur, bet daudzās vietās zemnieki cieši uzrāda, ka Visaugstākā pavēle no viņiem tikusi slēpta un ka zemes tēva žēlastību dabūjuši ne tie, kam viņa bijusi nolemta.

    Vācieši labi zināja, ka ļaužu masas viņiem ne visai uzticas un maz tic; tādēļ aiz atriebības nepalaida garām nevienu gadījumu noķengāt ļaužu acīs katru cilvēku, kam ļaudis uzticējās un ticēja. Dāvids Balodis bija šajā ziņā visiem acu priekšā kā patiesības un taisnības sludinātājs un pārstāvis, un tādēļ  viņš nekādi nevarēja palikt neapmelots. Un raug, sāka par viņu izpaust visādas nebijušas un pavisam neticamas lietas, piemēram, ka viņš darījis laupītāja darbus, vakaros izgājis uz ceļiem aplaupīt latviešus, aplaupījis pats savu brāli Jāni,- ka viņu jau sen vajadzējis aizdzīt uz spaidu darbiem kalnu raktuvēs un ka viņš pat būtu aizdzīts, ja krievi nebūtu pasteigušies iecelt viņu par priesteri. [ (To papildinādams, es varu piemetināt, ka 1847.-1848.gados luterāņu konsistorija bija iesniegusi pret Balodi sūdzību, ka viņš latviešus pierunājis pāriet pareizticībā un sarakstījis viņu vārdā viltotu pilnvaru, kā dēļ Balodis bija Rīgas policijas izmeklēšanā. Otrs pareizticīgais priesteris, arī dzimis latvietis, Mihailovs, kuram arī bija liels svars savu tautiešu vidū, tika apvainots, ka esot izšķērdējis kādas naudas summas, kad pirms savas iecelšanas priestera amatā dienējis grāfa Šeremetjeva muižā. Izmeklēšanas aktus par Balodi es neesmu lasījis un man nav bijis izdevības uzzināt, uz ko pamatojas Mihailova apsūdzība, tā ka šajās divās lietās es neesmu varējis īsti pārliecināties. Bet es uzņemos tiesības šajos atgadījumos neticēt vāciešu kailajiem vārdiem, jo es zinu, ka visus tādus apvainojumus izdaudzināja tā pati partija, kura centās pierādīt, ka Lomonosovs bijis nekas cits, kā žūpa, kas bremzējis mūsu akadēmijas sekmes,- tā pati partija, kura tagad cildina Bīronu kā neatzītu Krievijas apgaismotāju un labdari,- tā pati partija, kura šajā gadā drukā norādīja, ka arhibīskapa Platona Vidzemes apceļošana bijusi savienota ar laucinieku musināšanu dumpim pret valdēm (revolutionäre Aufschtachelung des Landvolks) un noderējusi par signālu (zīmi) viņu sistemātiskiem dumpjiem pret vācu policiju un vācu tiesām (zu einer Systematischer Revolutionierung des Landvolkes  gegen die deutsche Landespolicei und Landesjustic),- ka kroņa muižu pārvaldīšana Vidzemē mērķēta noteiktā nolūkā (ausgeschprochene Absicht) uzturēt privāto muižu pagastu zemniekos satrauktus prātus pret muižniekiem,- ka domēņu ministrs ģenerāladjutants Selonijs mēģinājis atņemt Baltijas guberņu privātajiem īpašniekiem pēdējās viņu brīvā nekustamā īpašuma paliekas (um den leßten Rest ihres Freien Grundvermögens zu bringen),- ka pat grāfs Šuvalovs beigās nometis to lieko ģīmi, kuru viņš dažreiz labprāt valkājis Rīgā (die Masken, die er von Zeit zu Zeit in Riga zu tragen liebte), un piesavinājis sev sava biedra komunismu- mācību par personīgā īpašuma iznīcināšanu un visa salīdzināšanu tiesībās,- ka pretvāciešu partijas vadoņi, kuri meklējami pareizticīgo garīdznieku aprindās un kroņa mantību pārvaldīšanas nodaļā (arhibīskaps Platons un bijušais Vidzemes kroņa mantību palātas priekšnieks Šafranovs) pēdējā laikā mēģinājuši Vilandes apkārtnē sacelt briesmas vācu muižniekos ar sarkano gaili (eine Terrorisirung der deutschen Gutsbesißer durch der rothen Hahn) un klajā centībā piepildīt savu nolūku veikuši veselu gūzmu baznīcu politisko dedzināšanu (eine Reiche kirchlich- politischer Tendecbrände). Visu šo un daudz ko citu, tikpat ticamu, katrs var izlasīt tajā brošūrā, kuru es jau ne vienu vien reizi esmu norādījis (Livländische Beiträge zur Verbreitung  17, 18, 19, 21, 23, 24), kura gan pie mums ir aizliegta, bet Rīgā staigā no rokas rokā un tagad ir izlikta visos Vācijas grāmatu veikalos. Vai vajag vēl pieminēt, ka turpat vārdā nosaukti krievu revolūcijas slepenie gatavotāji un vadoņi (die geheimen Vorbereiter un Leiter der russischen Revolution) Petrovskis, Golovins, Milutins, Hanikovs, Samarins, Katkovs u.c. (104., 105.lpp.)? Kam ir pazīstami politiskie līdzekļi der localen, hochadlen Riterschaft un kas daļēji viņus ir izbaudījis pats pie sevis, tam ir tiesības neticēt vāciešu kailajiem vārdiem. Piez. I.S.)]. Visu to es dzirdēju savām ausīm. – Uz tādām valodām latvieši atbildēja ar smiekliem: “Nepiekrāpsiet vis! Mēs Balodi pazīstam ne kopš vakardienas! Viņš nekad nav zadzis un nezags! Kad viņš bija mājvietas saimnieks, mēs mēdzām pie viņa iebraukt un apmesties ar vezumiem; pie viņa nekad nekas nezuda. Bet tagad nav pat ko zagt; tagad mēs braucam uz Rīgu tukšā, iesvaidīties, bet ne iepirkties; tik vien mums ir mantas, kā krusts uz krūtīm,- to taču neviens neatņems?- Beigās sāka meklēt ķildu iemeslus latviešu valodas īpatnībās, vārdos, vārdu atvasinājumos un nozīmē. Visiem zināms, ka latviešu tautas valoda ir tāda pati nabadze, kā viņas īpašniece; līdz šim tik pat maz rūpējās par pirmo, kā par otro; abas bija nodzītas un beztiesīgas, nedrīkstēja nekur rādīties. Latvietis (šeit es saprotu īsto, pirmatnējo latvieti) runā tīri, kā bērns, tikko izkuldamies cauri ar savu nabadzīgo vārdu krājumu, ar kuru tikko pietiek pašu vienkāršāko un asāko jēdzienu izteikšanai. Teicienu variēšanu, proti, mīkstināšanu, pastiprinājumu, piemērošanu apstākļiem viņā velti meklēt. Latvieša teicieni norisinājās vai nu stingri politiskā- apstiprinošā, vai negatīvā- noliedzošā formā: jā vai nē. Ko latvietim saka, to viņš saprot un pieņem vai nu kā viņam stingri apstiprinošu, vai noliedzošu. Atšķirīgu, izlīdzinošu  jēdzienu ar viņu izteikumiem latvietim nav. Piemērs: ienāk latvietis pie jums istabā un jūs, kaut vai otrā istabā iziedami, viņam sakāt: “Tu vari te pastāvēt, es drīz atnākšu.” Pēc tam, lai ienāk kāds cits, tik ne jūs pats, un saka: “Kā tu drīksti te stāvēt? Vācies projām, ja gribi, ķēķī!”- viņš neparko neies un droši teiks: “Man pavēlēja še stāvēt!” Un jūs pats viņu nepārliecināsiet, ka jūs viņam nepavēlējāt, bet tikai atļāvāt. Latvietis ar jums strīdēsies un pierādīs, ka jūs viņam pavēlējāt, pavēlējāt- un beigts!- [(Lūdzu lasītājus apcerēt šo dziļo novērojumu. Viņš vienkārši un dabīgi paskaidro dažas parādības, kuras līdz šim vai nu nesaprata, vai saprata nepareizi. Iedomājieties cilvēku, kuram no pašas dzimšanas atņemta brīva griba, mazākais, iespēja viņu kaut kā parādīt; visi viņa dzīves apstākļi noteikti bez viņa piekrišanas, piedalīšanās un ziņas; viņš piedzimis spaidos, dzīvo spaidos un spaidos arī nomirs; no ļaudīm, kam spēks un vara un kas vispārīgi, vienā vai otrā ziņā stāv augstāk par viņu, viņš nav dzirdējis un necer dzirdēt citus vārdus, kā tik vien: “Es pavēlu, jeb aizliedzu.” Un uzreiz šim cilvēkam saka, ka viņam brīv izvēlēties vienu no diviem: palikt luterticībā vai pāriet pareizticībā. Viņš bez šaubām uzskatīs to par apsmieklu, vai par blēdību. Baznīcā viņam sludina, ja kāds pāriešot pareizticībā, tas tikšot nolādēts un nežēlīgi sodīts, bet viņš savam mācītājam maz tic un iet to pavaicāt pareizticīgajam priesterim. Viņš vaicā: “Vai tas ir tiesa, ka aizliegts pāriet tai ticībā, kura ir pašam ķeizaram?”- Priesteris atbild: “Nav tiesa; pareizticīgo baznīca ir visiem vaļā!”- “Āre! Tā jau ir: visiem pavēlēts pāriet ķeizara ticībā!”- “Atkal nē! Nav pavēlēts, bet visiem ir brīv pāriet vai palikt.”- “Kā brīv? Kam brīv? Mums! Pat jūs sākat mūs mulsināt. Vai nu mēs tīrie nejēgas? Mēs gribam zināt, ko ķeizars pavēlējis?”- “Neko nav pavēlējis.”- “Kā neko! Tad laikam, pēc jūsu domām, viņam vienalga: vai mēs lūgsim Dievu luterāņu baznīcā, vai tajā baznīcā, kurā lūdz viņš pats? Vēl reizi: vai ķeizars grib, lai mēs pārietu viņa ticībā? Vai ir par to pavēle?”- “Atkārtoju: pavēles nav!”- “Nu, ja nav, tad luterāņu mācītājiem taisnība: tu nedrīksti pāriet.”- Tā saruna velkas stundu, divas, trīs stundas un ik dienas sākas no jauna,- Jūsu sirdsapziņai ir priekšā tāda aina: muižnieki un mācītāji sazvērējušies visādiem sodiem izbiedēt zemniekus no pāriešanas pareizticībā; ļaužu masas šaubās, gaida vienu vārdu, lai dotos vai nu uz vienu, vai uz otru pusi, gaida tiešām vienu pašu vārdu un nepieņem nekādus citus vārdus un paskaidrojumus. Ja nu šajos savā ziņā ārkārtējos apstākļos šis vārds izsprūk no priestera mutes, ja viņš saka: “Jā, ķeizars vēlas, ka jūs pārietu viņa ticībā.”- vai jūsu sirdsapziņa jums ļaus viņu par to tiesāt, mācītājiem un baroniem pakaļ sacīt, ka priesteris ir melis, krāpnieks, slepens politiskais revolūcijas aģents, kurš sedz savus nodomus ar ķeizara vārda autoritāti?!- Arī Iekškrievijas guberņās mēs redzējām gluži tādu pašu parādību 1841.gadā, kad tika sarakstīti ustava raksti par zemnieku brīvlaišanu. Muižnieki vaicāja zemniekiem: “Vai jūs vēlaties uz kādu laiku paturēt visu to zemi, kas tagad jūsu lietošanā, vai pāriet uz lielākām zemes platībām, vai vēlaties izpildīt klaušas, vai maksāt renti, vai pāriet uz zemes izpirkšanu?” Vidutājs lasīja un tulkoja viņiem likuma nodaļas; bet zemnieki atbildēja: “Mēs neņemam nenieka un nenieka neparakstām; ko cars pavēlēs, tas lai notiek. Es zinu, ka par laimi mūsu zemnieki nav latvieši, bet ja valdība būtu iedomājusies attiekties pret mūsu zemniekiem un mūsu vidutājiem ar tādiem pat jēdzieniem un prasībām, kādus viņa izlietoja pret Vidzemi 1845. gadā, tad pusi Krievijas vajadzētu nodot tiesai par melīgu baumu izpaušanu un Visaugstākā pavēles sagrozīšanu. Piez. I.S.)].

    Vārdi “atļauts” un “pavēlēts” tika izsvērti un izpētīti ne tikvien pagasta, bet arī augstākajās tiesās un beigās palika par iemeslu un pamatu viņu teicējus apvainot, ka tie esot izpauduši melīgas baumas. “Atļauts”, tas ir (tā saprot un runā latvietis) pavēlēts pāriet ķeizara ticībā, un raug’ viņš neviļus paliek par Visaugstākās gribas ļaundomīgu iztulkotāju, musinātāju un melīgu baumu izpaudēju. Par šo viņam neizprotamo noziegumu viņš maksā ar savām ribām jeb sēdēšanu cietumā mēnesi, divus mēnešus un vairāk, jeb ar abiem sodiem kopā.

    Un viņš cieš, kamēr viņu neizlaiž pēc bīskapa Filareta lūguma un ģenerālgubernatora Golovina pavēles; viņu izlaiž, bet jau ne savās drēbēs, bet greznā arestanta apģērbā, ar melnu trīsstūri uz muguras, uz kura diezin kas uzrakstīts. 

    Pēc tam viņu nosūta uz dzīves vietu, sasietu, zaldātu pavadībā, ar nodzītu vai pa pusei noskūtu galvu, arestanta cepurē, kura izšūta melniem un pelēkiem ķīļiem, un šo putnu biedēkli tīšām vada krustām šķērsām pa visu Vidzemi parādīšanai, sevišķi tajās vietās, kur iesākusies kustība pāriešanai pareizticībā, lai ļaudis redzētu un zinātu, kādi labumi un kāda alga sekos ticības pārmainīšanai. Es tiku daudzus tādus redzējis un atpazinu viņus no skata; pat raug’ arī baumas, ko man atstāstīja Dāvids Balodis, kuram es pilnīgi ticu:

    Latvieši žēlojušies, ka viņus nelaižot uz Rīgu iesvaidīties pareizticībā, tas ir, muižas valdes neizdevušas viņiem pases uz Rīgu, bet izdevušas uz apriņķa pilsētu, kur vēl nebijis pareizticīgo priestera; tur viņus veduši uz bruģatiesu un pēruši, sāpīgi pēruši; pēc tam, mirres svaidīšanas vietā, nozieduši viņiem sejas ar degutu. Bet tas laikam noticis vēl pirmās krīzes laikā, 1841. gadā.

    Un par ko tādas vajāšanas? Par vārdiem; par to, ka tāds un tāds uzaicinājis otru kopā braukt uz pilsētu; par to, ka neaizbraucis uz to pilsētu, uz kuru muiža, pati no savas ļaunās gribas, bija izrakstījusi pasi, bet aizbraucis uz to pilsētu, uz kuru labi zinājis ceļu, kura bija tuvāk un pa rokai. Zināms, tie bija tikai iemesli spīdzināt tos, kas bija jau pārgājuši, vai tikai taisījās pāriet pareizticībā.

    Bet, ja lietu nopietni izmeklē, pēc latviešu domām par pavēli pareizticības pieņemšanas ziņā, tad negribot jānonāk pie gala slēdziena, ka tiešām bija savs pamats runāt un liecināt, ka ne tikvien bija atļauts, bet bija arī pavēlēts pāriet pareizticībā.

    Pamatu tādam slēdzienam bija devuši paši mācītāji un muižnieki ar savām intrigām; jo raug’ kā latvieši sprieda; mēs jau sen bijām nodomājuši piebiedroties pareizticīgajai draudzei, vēl 1841.gadā, un raug’ tagad mums saka, ka ceļš uz pareizticīgu baznīcu arī tolaik bijis visiem vaļā, bet jūs mums šo ceļu aizšķēršļojat, jūs mums taisni aizliedzat piebiedroties; jūs mūs sitāt un pērāt visur, muižās, policijā, Bebru muižas laukos, un kas tad? Tie paši mūsējie, kuri tolaik vēlējās un nevarēja pāriet pareizticībā, tagad pāriet. Jūs jau tagad nedrīkstat viņiem to aizliegt, jūs varat mums tikai atriebties un mūs mocīt. Vai nav skaidra lieta, ka tagad ne tikvien ir atļauts, bet ir jau pat “pavēlēts” mūs piebiedrot un raug’ mēs piebiedrojamies; citādi mēs arī tagad nevarētu piepildīt savu vēlēšanos.

    Tiešām apstākļi pārvērtās. Valdība tiktāl bija atvērusi acis, ka viņu vairs nevarēja iebiedēt ar dumpja bubuli. Gribot negribot vajadzēja atteikties no cerības atkārtot Bebru muižas eksekūciju un vēlreiz parādīt latviešiem karaspēku. Sīkās eksekūcijas muižās arī vairs nelīdzēja pret vispārīgo masveida kustību. Bet atlika cits briesmīgs līdzeklis, briesmīgs tādēļ, ka tas darīja sāpes un ne uz daudzmaz īsu laiku, bet gan gāza galīgā postā, bez klajiem pārkāpumiem un trokšņa, bez pārmetumiem, likumīgi. Pareizticīgo zemnieku varēja, ja ne kokiem dauzīt un rīkstēm graizīt, tad pavisam izpostīt; varēja uz muižnieku liecību pamata un, likumu nepārkāpjot, zemniekus- saimniekus, ciematu īpašniekus pataisīt par bezzemes iebūviešiem un kalpiem, un kalpus pamest bez darba un maizes. Saprotams, nevajadzēja visai klaji uzrādīt īsto vainu; pieprasījuma gadījumā vajadzēja turēt mēles galā gatavus citus, jaukākus iemeslus. Šī darbības sistēma tika ieviesta plašā mērā visā Vidzemē un dod nokrāsu tām vajāšanām, kuras iesākās pēc otrās krīzes un turpinājās līdz šim laikam. Es nedomāju viņu sīki aprakstīt; es izstāstīšu tikai mūsu ģimenes likteni.

    1845. gada oktobra beigās vai novembra iesākumā mans tēvs un mana māte bija pēdējo reizi luterāņu baznīcā pie sv. vakariņa. Tur, kā jau vienmēr, viņi dzirdēja ne sprediķi, bet rupju lamāšanos pret pareizticību. Mācītājs, starp citu, runāja: “Tie, kas vāļājas dubļos, dzīvo tumsībā, visu mūžu pavada žūpošanā, tie lūk ir izdomājuši šo pierakstīšanos un jauno ticību!” 

    Izgājis no baznīcas, mans tēvs ceļā uz mājām sāka sarunu ar citiem saviem biedriem.

    - Es itin droši zinu,- runāja viņš,- ka Sibīrija gaida to, kas otru musina un piespiež pāriet krievu ticībā, bet Sibīrija draud arī tam, kas neļauj. Es domāju, ka šo likumu zina gan mācītājs, gan arī viņa biedri- muižnieki. Ērmoti, ka šī likuma pirmā puse tiek izpildīta visai plaši, bet otrā tiek pavisam atmesta un pat nav izsludināta. Kas pulkiem brauca uz Rīgu un tur pieņēma pareizticību, tie sēž cietumā; cietumā ir iemesti arī tie, kas brauca vieni paši un piebiedrojās: kādēļ pats sevi musināji pieņemt pareizticību! Bet tie, kas ar tādu niknumu ļaudis aiztur sitieniem, draudiem, lamāšanos un lādēšanu, tie laikam ir Dieva bērni. Viņus neviens neaiztiek; raug’ piemēram ņemot, mūsu pašu mācītāju un citus, no krodzinieka līdz pagasta vecākajam.

    Šos vārdus atstāstīja mācītājam viņa slepenās policijas aģenti. Mācītājs tūlīt aizrakstīja muižniekam vēstuli ar lūgumu uzraudzīt manu tēvu, vai viņš nepāries krievu ticībā. Pārnācis mājās, mans tēvs tūlīt nākamajā nedēļā aizgāja uz muižu, izņēma no muižnieka pasi, aizbrauca uz Rīgu un piebiedrojās pareizticīgajai draudzei. Tolaik (kad vēl varēja piebiedroties, tādā gadījumā par to iepriekš paziņotu muižas policijai) mācītāji, muižnieki, muižkungi un pērminderi visur skraidīja, vaicādami un pētīdami, vai nav kāds iesvaidījies. Pagasta priekšnieki un pirmās šķiras saimnieki- visi bija kājās un darbā: viņu uzdevums bija iesvaidītos aizgādāt uz pilsētas cietumiem, sasietus un stiprā uzraudzībā. Bet ne katrreiz viņiem izdevās tos ievadīt tajās miera ostās. Gadījās, ka no Rīgā ievestās gūstekņu partijas kādam izdevās izmukt no mājvietas; kāds krievu tirgonis izlaida viņu cauri savam veikalam uz ielas un izmukušais skrēja, atpakaļ neskatīdamies, pa šķēršļiem, pa caurām un līkumainām sānielām, lai kā nekā naktī nokļūtu pie Baloža, Mihailova, jeb paša bīskapa Filareta, kurš gandrīz allaž bija nomodā. Tādā ceļā ar viņa palīdzību augstākā vietējā valde dabūja ziņas par nevainīgajiem pareizticīgajiem arestantiem, kurus ieveda no dažādām muižām un kuriem nākamajā dienā, viņiem par neaprakstāmu prieku, tika pasludināts, ka viņi tiek atsvabināti. Te nu latvieši pirmo reizi dabūja zināt jeb sāka nojaust, ka pasaulē ir taisnība un vara, par muižnieku varu augstāka. Redzēdami, ka rupjie varas darbi ne aizvien labi izdodas, vācieši izdomāja jaunu līdzekli. Iemesls- novērst nekārtības, kas ceļoties no tā, ka visai daudz zemnieku reizē izbraucot no mājām; viņi paguva dabūt pavēli, ka nedrīkst braukt uz Rīgu pieņemt pareizticību, iepriekš nepaziņojot par to muižas valdei un nedabūjot no viņas pasi, un lai ierakstīties krievu ticībā (tā Vidzemē mēdza runāt) nebrauktu vis kurp katrs iedomājas un vēlas, bet lai brauktu tiešām uz to pilsētu, kura atzīmēta pasē. Bet tolaik pareizticīgie priesteri bija vēl tikai kādās nedaudzās pilsētās; uz dažām pilsētām viņi nupat taisījās izbraukt no Rīgas. Vāciešiem tas zināms bija pa prātam un noderēja viņu nolūkiem pareizticības meklētājus maldināt un paspīdzināt. Vajadzēja tikai steigties izpildīt pavēli pēc rakstu zīmēm un labi čakli. Un raug’ viņi zemniekam paraksta pasi, piemēram, uz Cēsīm un Limbažiem, labi zinādami, ka uz turieni priesteris nav vēl izbraucis, piekodina zemniekam uzrādīt pasi policijā jeb bruģatiesai, bet tur sēž savi ļaudis, kuri māk lasīt starp pases rakstu rindām, uzcērt uzrādītājam uz muguras sarkanas un zilas piezīmes piemiņai un pamācībai, lai braukums nepaliktu velts. Un ja kas iedomājas aizceļot uz Rīgu, kad tam bija jābrauc uz Cēsīm vai Limbažiem, to pēra vēl stiprāk par nepaklausību un nepadevību krievu bīskapa Filareta pavēlēm. Redziet, kādi dūšīgi pareizticīgā bīskapa autoritātes un goda aizstāvētāji! Bīskaps bija izdevis pavēli latviešiem par atvieglojumu: lai necenšas uz Rīgu vien, bet lai iet uz citām pilsētām, kuras tuvāk un ātrāk sasniedzamas; bet vācieši izgudroja to lietu pagriezt tā, ka viņi latviešiem piebiedrošanos stipri apgrūtināja un deva iemeslu sākt prātā šaubīties par bīskapa nodomiem. No šīs paverdzināšanas visvairāk cieta tie zemnieki, kuri dzīvoja no guberņas pilsētas attālākos apriņķos; bet tiem, kuri pierakstīti Rīgas apriņķī, bija daudz vieglāk piebiedroties, tā kā viņi devās taisni uz Rīgu. Te, galvenās vietējās valdes un virsgana acu priekšā pareizticības pretiniekiem grūtāk bija realizēt savus varas darbus, jeb rupju krāpšanos un vajadzēja pielietot smalku izmanību, lai izvairītos no uzraudzības un pareizticīgo arestantu vezumus aizvestu taisni uz bruģatiesu.

    Manam tēvam bija Rīgā jau iepriekš paziņots, ka viņam jābūt ļoti uzmanīgam un piesardzīgam, pat vārdos, un ka pret viņu nodomāts kaut kas nelabs. Bet gudriem arī slazdi tiek viltīgāk taisīti. Tā notika arī ar manu tēvu. Mācītājs, muižnieks, muižkungs, tiesas vīri un viņu spiegi galu galā izrādījās viltībā gudrāki par manu tēvu. Tika paziņots, ka jātaisās braukt uz Rīgu pēc kroņa miltiem. Tiesas vīrs pats atnāca uz mūsu sētu un pavēlēja, ka manam tēvam bez ierunām pašam jābrauc ar tiesas vīriem un citiem pārējiem norīkotajiem pilnvarniekiem. Mēs visi nojautām nelaimes tuvošanos. Mūs darīja ļoti nemierīgus: pirmkārt, tas apstāklis, ka šoreiz tiesas vīrs neienāca pat istabā, bet deva pavēli sētā, pieaicinājis pie sevis manu tēvu; otrkārt, mums pareģoja ļaunu uzstājīgais pieprasījums un daudzkārtēja atkārtošana, lai uz Rīgu negrozāmi braucot tēvs viens pats; turklāt vēl tika piemetināts, ka viņam tiek uzdots kopā ar muižkungu un tiesas vīriem uzvilkt kantorī krustus*), ka mūsu pagasts izņēmis tiešām tik un tik daudz miltu, ne vairāk, ne mazāk. Tiesas vīrs pat piedraudēja, ja mans tēvs pats nebraukšot, tad muižnieks viņu bargi sodīšot par nepaklausību. Viss tas mūs stipri biedēja un dziļi skumdināja.

    Tiesas vīri un muižkungs visu ceļu apgājās ar manu tēvu ļoti laipni. Visi kopā laimīgi nonāca Rīgā. Otrā rītā iedzēra bodē degvīnu un visi kopā gāja, kā tiesas vīri un muižkungs teica, uz kantori, nodot muižas dokumentu un uzzināt, no kurienes milti dabūjami. Bet nodevēji neaizveda vis viņu uz kantori, bet pieveda pie bruģatiesas sētas trepēm. Tikko iegāja tiesas namā, priekšnieks saņēma papīru, izlasīja un pavaicāja: kurš no viņiem N.N. Norādīja uz manu tēvu. Viņu tūlīt iekala ķēdēs un stiprā apsardzībā aizveda uz pilsētas cietumu. Kā jau sacīju, viņš izbrauca no mājas, nojauzdams un paredzēdams nelaimi, bet tikai te, kad ieraudzīja pazīstamo sarkano cepures loku, sargus ar plintēm, dzeltenās vicmundiera pogas, viņš saprata, ka viņš ievilkts lamatās un tiks pazudināts; tomēr viņš pavaicāja tiesnesim: “Par ko mani slēdz dzelžos? Man nav zināms, man nav pasludināts mans noziegums.” Bet tiesnesis viņam nedeva nekādu atbildi. Viņa ceļa biedri arī klusēja, bet tikai pārvērtās vaigā; agrākā labvēlība un viltīgie smaidi nozuda no viņu sejām. Tādā ceļā mans tēvs miltu vietā dabūja cietumu un mokas.

    Tiesa gan, ka nodevēji arī ilgi nepriecājās; viņus piemeklēja neapskaužams liktenis. Muižkungu drīz padzina no muižas; pēcāk viņš blandījās pa Rīgu, mājoja krogos, naktīs gulēja uz trotuāriem.

    Vecākais tiesas vīrs pavisam ieslīka dzeršanā un beidza savu grēcīgo mūžu ceļa grāvī; otrs tiesas vīrs jaunā muižas īpašnieka laikā tika izdzīts no savas mājas un blandās pa pagastu un krogiem, arī tāpat ieslīcis dzeršanā un laikam taisās ņemt tādu pašu galu, kā viņa biedrs. Pierunātais viltus liecinieks vazājas pa kaimiņu muižām un visiem ir pazīstams kā nederīgs strādnieks.

    Mūsu zirgu ar vezumu atdzina uz mājām tikko dzīvu. Ceļā neviens netika viņu barojis; bet vezums bija piekrauts gandrīz divkārtīgi un turklāt viņā sēdās tiesas vīri un visi, kas gribēja. Pārbraucis savās mājās, tiesas vīrs atsūtīja pie mums savu kalpu ar pavēli, lai mēs no savas mājas aizsūtot kādu cilvēku uz muižu pēc zirga,- saimnieks esot palicis Rīgā. Tas bija mums kā pērkona spēriens. Visiem sāka plūst asaras. Māte pati aizgāja uz muižu pēc zirga, vaicāja: kur palicis vīrs, par ko ielikts cietumā? Griezās gan pie viena, gan pie otra, bet neviens nedeva viņai nekādu atbildi. Neviens nerunāja ar viņu ne vārda. Tikai, kad jau sāka mesties krēsla, viens kalps viņai iečukstēja: “Tā pavēlēts. Kas runās jel vienu pašu vārdu, tas pats tiks iemests cietumā.” Mēs, mājās palikušie, tomēr iepriecinājām sevi ar cerību, ka tēvs no muižas pārnāks kopā ar māti. Bet nē! Māte pārnāca viena pati, nedabūjusi pat īsti zināt, kas noticis ar viņas vīru: uzskati viņu, ja gribi, par mirušu!

    Tajā laikā arī viņš raudāja pilsētas cietumā, lūkodamies uz pareizticīgo Pētera- Pāvila baznīcu. Latvieši jau zināja, kas no laukiem iekļūst pilsētas cietumā, tas vairs nedabūs redzēt savējos.- To daudzi bija sūri grūti pieredzējuši.

    Cietumā, starp citiem pareizticīgajiem arestantiem mans tēvs atrada savus divus tuvējos kaimiņus P.P. un R.B. un tiem vaicāja: “Vai jums sacīja, par ko jūs ielika cietumā?” Tie atbildēja: “Par to, ka mēs kā aizvien kopā izbraucam uz Rīgu un še piebiedrojamies; mums teica, ka laikam mēs esot mājās sarunājuši.”- “Jūs mazākais zināt, par kādu lietu ciešat, bet man pat to nepateica; laikam ir izdomājuši briesmīgu noziegumu, ka negrib pat pasludināt!”- Atminēdamies savu sievu un bērnus un iztēlodamies, kā tie par viņu bēdājas, viņš raudāja un vaimanāja dienām un naktīm. Beidzot pēc divām nedēļām viņam it kā pat asaru pietrūka. Viņš bija izsmēlis līdz dibenam arī šo pēdējo mierinājuma avotu un saviem biedriem sacīja: “Es manu, ka man nāk virsū priekšnāves skumjas... Sakiet cietuma sargam, ka es nomiršu, kā svētās ticības asins liecinieks... nomiršu, tā arī neuzzinājis savu noziegumu, neredzējis savus viltus lieciniekus. Sakiet manai sievai un bērniem manu pēdējo: ar Dievu! Un nosūtiet viņiem manu svētību!” To mums atstāstīja mūsu kaimiņi P.P. un R.B., kad tos izlaida no cietuma.- Vēlāk mēs uzzinājām arī tos divus viltus lieciniekus, kuri bija liecinājuši pret manu tēvu; tie bija: I.B. un A.U. viņi bija mācītāja un muižnieka uzpirkti un piemācīti; bet mana tēva vainu mēs arī tagad nezinām; muižnieks gan to izskaidroja, bet mēs vēl aizvien nevaram ticēt.

    Tikai pēc mana tēva nāves, kad māte pie muižnieka gauži raudājusi, tas, laikam viņas bēdu aizkustināts, sacījis viņai laipnā balsī: “Sieva! Nekurni uz mani. Es neesmu vainīgs tava vīra nāvē; mācītājs ir vainīgs. Viņš man vēstulē sūdzējās, ka tavs vīrs baznīcā, viņam sprediķi sakot, iedrošinājies viņam pretī runāt: tāpēc es nevarēju tavu vīru še atstāt.” Tie ir paša fon B. kunga, N. muižas īpašnieka vārdi, kurus viņš teicis manai mātei.

    Spriediet nu paši: vai tam var ticēt un, ja tam negribot jātic, vai šajā apvainojumā ir kaut ēna no patiesības? Kā! Svētdienas dienā, kad bija daudz dievgaldnieku, kad baznīca bija pilna ļaužu, mans tēvs pretī runājis mācītājam, vai tad nevarēja salasīt un atvest vairāk liecinieku, kā tikai divus! Akurāt tikai divus, ne vairāk, un pat tad vēl viens no viņiem kā liekas nebijis baznīcā un tāpēc nav varējis dzirdēt pat to sarunu, kas notika pēc baznīcas ceļā uz mājām. Un beigās, ja mans tēvs tiešām arī būtu ko teicis pretī mācītāja rupjajai un aplamajai rīcībai pret pareizticību, vai tad pie mums, Krievijā, tādu protestu var uzskatīt par noziegumu un vēl par tādu noziegumu, par kuru bez izmeklēšanas un tiesas sprieduma cilvēku ieslēdz dzelzs ķēdēs un iesloga cietumā?

    Bet mācītājs ir vienmēr tepat, savā vietā un man, viņa nomocītā miesīgajam dēlam vajag ar viņu satikties un veikt darīšanas. Es neteikšu, ka tāds pārbaudījums ir viegls.

    Māte aizceļoja uz Rīgu uzmeklēt tēvu, bet mēs palikām mājās vieni paši. Uz viņu lūkodamies, pagasta priekšnieki runāja savā starpā: lai iet, lai iet, ietupinās arī viņu tādā vietā, kur neredzēs pat Dieva gaismu! Mātei nu gadījās būt Rīgā pirmo reizi savā mūžā. Viņa nezināja, kurp iet, pie kā griezties, kur atrast pavadoni, lai nokļūtu pie D.Baloža, bīskapa Filareta un līdz cietumam. Atkal izpalīdzēja krievu tirgonis, atrada Rīgā dzīvojošu latvieti, kurš, protams, jau zināja visas līkās un šaurās ielas. Māte bija pie visiem, visi viņu mierināja, stiprināja cerībā, nožāvēja viņai asaras, bet ne uz ilgu laiku.

    Viņa nokļuva arī līdz cietumam. Tur viņa atrada daudz viņai līdzīgu sērdieņu, kurām draudēja priekšlaicīga atraitnība. Katrai no atnākušajām cietuma uzraugs vaicāja, kuru no cietumniekiem viņa vēloties redzēt, bet pats skatījās sarakstā. Pienāca kārta manai mātei. Cietuma uzraugs viņai pasacīja, ka viņa nevarot tikt pielaista pie vīra; bet citas sievas ielaida cietuma namā, koridorā piecas minūtes parunāt ar vīriem uzrauga klātbūtnē. Tā vēl nepietika: sardzes zaldātam tika pavēlēts padzīt manu māti no cietuma nama durvīm. Viņa apsēdās uz Pētera- Pāvila baznīcas trepēm un cieši lūkojās cietuma logos, kur caur restēm skatījās uz āru daudzu latviešu sejas.

    Beidzot vēdlodziņš atvērās un māte izdzirda vēlamo balsi, kas viņu pieaicināja. Viņa uzlēca no trepēm un pienāca pie cietuma nama: “Māci bērnus, lai par mani neraud. Es vēl esmu dzīvs! Pasteidzies pati piebiedroties un iesvaidi bērnus. Pārvaldi māju, kā pienākas...” Te, ak briesmas! Šis no cietuma loga skanošais pareizticības sprediķis bija sasniedzis cietuma uzrauga ausis; viņš uzkliedza sardzes zaldātam un tēvam; vēdlodziņš tūdaļ aizvērās un pēdējā satikšanās beidzās! Māte atkal apsēdās uz baznīcas trepēm un pievērsa acis uz to pusi; bet cietuma uzraugs arī te nelika viņai mieru, bet pavēlēja zaldātam aizdzīt viņu pa galvu- pa kaklu, lai gan uz tām pašām trepēm it mierīgi sēdēja un stāvēja nabagi- jo tajā brīdī baznīcā beidzās liturģija.

    Nedēļu pēc tam māte atkal aizceļoja uz Rīgu,- Balodis, kas jau bija iesvētīts par diakonu, Mihailova tēvs un pats augstisvētītais Filarets stiprināja viņu un citas sievas cerībā, ka drīzā laikā visi pareizticīgie cietumnieki tiks izlaisti, bet mans tēvs katrā gadījumā. Bet nelūkojoties uz šīm, no skata patīkamām runām, manai mātei sirds gura, nojauzdama ko nelabu. Varbūt viņu iespaidoja arī viņas neilgi pirms tam redzētais sapnis, ka viņa ēdusi labus sausus zirņus un ka viņai vajadzējis stiept smagus maisus- zirņi mums nozīmē asaras, bet maisi- miroņus. Saņēmusi pēdējos spēkus, viņa aizvilkās uz pazīstamo baznīcu un, ceļos nometusies, sāka lūgt cietuma sargu ielaist viņu pie vīra, pārmīt ar viņu pāris vārdu un iedot viņam cibu sildīta biezpiena. Paziņoja cietuma uzraugam un iznāca pavēle, ka tagad varot viņu ielaist, bet pirms vajagot viņu krietni iztaustīt un atņemt viņai visas lietas. Iznāca pats uzraugs un pasacīja viņai taisni acīs, ar patīkamu smaidu: “Tavs vīrs ir nomiris. Vai tu gribi viņu redzēt?”

    Viņu ieveda kādā pagrabā: tur gulēja uz plikas, mēslainas grīdas ne mazums vīriešu un sieviešu līķu. Pēc izskata un smakas šī vieta bija briesmīga. Uzraugs, atvēris durvis, sacīja: “Te ir arī tavs vīrs! Uzmeklē pati!” Māte viņu uzreiz pazina un zibens ātrumā uzkrita uz gluži kailā vīra līķa. Tik bija pie viņa, kā sapuvusi malkas pagale zem galvas. Vaigs un vēders bija pārklāti iesarkaniem plankumiem, žokļi bija krampjiem sažņaugti; no mutes sūcās iesarkanas putas. Māte kā ārprātīga gan viņu apkampa, gan skūpstīja viņa vaigu, rokas un kājas, gan viņu mīļi sauca vārdā, gan viņam vaicāja; bet viņš klusēja. Redzams, ka visu, ko mums vajadzēja no viņa dzirdēt, viņš bija pateicis caur cietuma vēdlodziņu. Ar viņu kopā bijušie kaimiņi stāstīja, ka viņš ilgi gulējis, cieši aizvēris muti: kad ārsts pasniedzis viņam karoti zāļu, viņš negribējis ņemt- tomēr iedzēris vienu karoti un sacījis: “Tagad diezgan.” Gribējuši otro reizi atplēst viņam muti, bet nevarējuši; tad ārsts ielējis viņam kaut ko acīs un viņš pēc dažām minūtēm atdevis savu dvēseli Dievam.

    Manu māti tikai ar varu atvilkuši no līķa; viņa atjēgusies jau uz ielas, kur sardzes zaldāts viņu izgrūdis no cietuma, pabaidīdams ar šautenes resgali.

    Ar mokām viņa aizvilkās līdz bīskapa namam. Augsti svētītais Filarets viņu laipni pieņēma, kā agrāk. Šis labais, līdzcietīgais virsgans noklausījās viņas bēdīgo stāstu, par visu sīki izvaicāja: cik liela ģimene, kādā stāvoklī saimniecība, vai ir kāds, kas varētu palīdzēt pārvaldīt mājas, izpildīt klaušas un maksājumus, vai ir parādi un cik daudz. Pavaicāja arī, vai ilgi viņa uzturēsies Rīgā un vai ir viņai ar ko apglabāt vīru. Māte sacīja, ka atbraukusi apmeklēt vīru, nezinādama par viņa nāvi, tāpēc nepaņēmusi līdz ne kreklu, ne palagu, ne apsegu un naudas arī esot maz. Virsgans aizgāja pameklēt naudu un atrada pie sevis ne vairāk, ne mazāk kā piecus rubļus, atvainojās, ka maz un pavaicāja: vai pietiks?  Māte pateicās un sacīja, ka diezgan. “Jā! Tev taču četri dēli. Vienu no viņiem es pieņemšu skolā, un tiešām- otro, K...i.” Paņēma spalvu, pierakstīja un sacīja: “Varbūt viņš būs tev par iepriecinājumu. Tā skola, kura drīz tiks atklāta, būs garīgā skola. No latviešiem es vēl pieņemšu deviņus, izņemot tavu dēlu, un aizvien pieņemšu; tur nevajadzēs neko maksāt, viss būs gatavs. Ja sekmīgi mācīsies un labi uzvedīsies, tad tavs dēls un citi kļūs par mācītājiem.” Pēc tam viņš deva manai mātei svētību un griezās pie citiem apmeklētājiem. Te bija visādu šķiru ļaudis, latvieši un igauņi, aplaupīti, sasisti. Dažs, dikti saviebdamies, novilka no sevis savu apģērbu un no tālienes rādīja savu nopērto, asiņaino muguru. Šīs lūdzēju pieņemšanas bīskapa namā izskatījās pēc dažādu spīdzināšanu un moku izstādes.  Cik te virsganam bija rūpestu un pūliņu! Visiem vajag palīdzēt, dot padomu un vienam pašam, ar vienu pašu rakstvedi. Viņš nezināja, kas tas ir- atpūšanās, strādāja no agra rīta līdz vēlam vakaram, ēda pusdienas, kad iekrita kāds vaļas brītiņš, bieži neēda it neko, izņemot dievmaizi un slapināja savu aizkaltušo muti ar tēju. Es pats redzēju viņa omulību: ar ādu apvilkts sols, vienkāršs galdiņš, liela guba pierakstīta un balta papīra, tintnīca, smiltnīca un uz galdiņa malas glāze tējas. Te viņš dusēja, te strādāja ar savu izkaltušo, piekusušo roku.

    Par virsgana ziedotajiem 5 rubļiem māte nopirka palagu un kreklu, pati apģērba nelaiķi- no cietuma deva zirgu- un viena pati gāja pakaļ zārkam, kurš bija taisīts no četriem neēvelētiem dēļiem, un pati apglabāja šo jauno asinsliecinieku, nezinādama, kādā kapsētā, bez kristīgas bēru ceremonijas. Viņa pārbrauca mājās un pārveda mums par mierinājumu tēva vienkāršo apģērbu, kurā mēs viņu izvadījām no mājām. Šīs atliekas viņai bija laimējies izlūgties no cietuma priekšniecības. Viņa pārveda uz rokām, atminos, it kā tagad pat būtu noticis: pelēkas, rupjas vadmalas vesti, jaunas, no neģērētas ādas taisītas pastalas ceļam. Visu to kā dārgu mantu māte izlika savā gultā un sacīja: Še jums, mani mīļie, jūsu tēvs!” Mēs visi metāmies pie gultas, to apstājām un  mums izlikās, it kā mēs šajā mums pazīstamajā apģērbā redzētu savu tēvu. Mājās izcēlās raudas un vaimanas; tā tika apdziedāts labais un priekšzīmīgais strādnieks, kas visu savu mūžu bija nepiekusdams strādājis un nopelnījis sev mocekļa nāvi šajā raudu ielejā, šajā Bābeles gūstā, šajā nolādētajā Vidzemes paradīzē, pie kuras vārtiem Krievijas pielikts ne eņģelis, bet vācietis.

    Lai Dievs dod mūžīgu dusu šim nezināmajam moceklim! Ne viņš pirmais, ne viņš pēdējais!... Pēc dažām dienām māte aizgāja uz muižu pie muižnieka parunāt par mūsu dzīvošanu nākošajā 1846. gadā. Nevarēja kavēties, tā kā bija jau tuvu kalpu derēšanas laiks. Muižnieks pieņēma viņu ļoti laipni, mierināja ar iepriekš minēto runu, uzkrāva visu vainu viņas vīra nāvē mācītājam un sacīja: ”Dzīvo mierīgi. Es tevi neizdzīšu no mājām. Tavs vīrs nav man ne graša parādā, tev ir labs meitas vīrs. Viņš var būt tev saimnieka vietā un par aizgādni un galvinieku. Viņš ir godprātīgs cilvēks; raug’ viņš jau otro gadu dien man par rijnieku, un es viņu mīlu. Esi mierīga!” Drīz pēc tam mācītājs pasludināja, ka pārklausīšot bērnus. Visi sapulcējās krogā. Mācītājs atkal sāka uzbrukt krievu ticībai, krievu garīdzniekiem un visam krieviskam. Daudzi viņam runāja pretī, to pulkā arī mana māte. Starp citu, viņam taisni vaicāja: kāpēc tas pazudinājis viņas vīru un mūsu tēvu? Mācītājs pietvīka, apjuka un, sevi attaisnodams, neizdomāja neko labāku kā kādu- nekādu  līdzību par tēmu: kas vairāk un tālāk redz, vai tas, kas stāv kalnā, vai tas, kas stāv lejā?- Tā bija ne atbilde uz jautājumu, bet tukša aizbildināšanās. Pēc tam, lai ko mācītājs teica, mātes pārtrauca un sajauca viņa runu; viņš sarka, pukojās, bet nedrīkstēja stipri dusmoties, ka nesakaitinātu un nesakarsētu sievas, kuras vēl bija luterticīgas. Beigās viņš apsēdās un sāka aicināt bērnus, bet pārklausīšanas vietā viņš visiem uzdeva vienu un to pašu jautājumu: kādā ticībā viņi gribot dzīvot un nomirt? No mums pirmo aicināja manu vecāko brāli. Mēs jau visi zinājām, ka mācītājs un neviens cits bija pazudinājis mūsu tēvu; bet tomēr viņš izlikās laipns un lēnprātīgs, sāka viegliem pirkstiem piesist brālim pie vaigiem un viņam vaicāja: “Nu, ko tu, mīļais bērns, tu jau zināms paliksi savā tēvu tēvu svētajā Lutera ticībā?” Bet brālis novērsās no glāstiem un skarbi atbildēja:  “Nē, es gribu nomirt tajā ticībā, kādā nomira mans tēvs.”- Mācītājs nogrūda viņu no sevis, briesmīgi saskaitās un uzkliedza: “Nost! Pie velna, uz pazušanu, ellē!”- Ļaužu pūlī izcēlās smiekli un māte paņēma brāli pie rokas un aizveda mājās. Raug’ nu, domājām mēs, mācītājam jauns iemesls vajāšanām; viņš pazudināja tēvu, nesaudzēs arī bērnu.

    Tomēr, paļaudamies uz muižnieka vārdiem, mēs dzīvojām mierīgi. Mūsu māsas vīrs uzņēmās vadīt saimniecību, strādāja un rīkojās tāpat kā tēvs. Pienāca pavasaris. Te dzirdam: ne māsas vīrs, bet kāds cits, jauns saimnieks līgst kalpus mūsu mājās. Māte aizgāja pie muižnieka, bet tas viņu pie sevis neielaida; aizgāja pavaicāt tiesas vīriem, ko tas nozīmē, un aizrādīja uz muižnieka apsolījumu. Tie viņai augstprātīgi atbildēja ar nicinošiem smaidiem: “Muižnieks tev ir atteicis un tev atliek tikai vilkties ārā un vairāk nekā.” Māte aizsteidzās uz Rīgu pie augsti svētītā Filareta; tas deva viņai vēstuli un aizsūtīja pie ģenerālgubernatora Golovina. Ģenerālgubernators, māti uzklausījis, viņai atbildēja: “Ej mājās; tevi nedrīkst izdzīt.” Iekams māte pārbrauca mājās, mācītājs jau no kanceles bija pasludinājis, ka R. muižas pagastā, mūsu mājās, tādā un tādā dienā tikšot ūtrupē pārdoti: zirgi, lopi, zemkopības rīki un dažādas mājas lietas. Māte atkal aizceļoja uz Rīgu pie ģenerālgubernatora, kurš otru reizi stiprināja viņu cerībā un sacīja: “Tavā lietā pavēle jau ir aizsūtīta draudzes tiesai.” Māte pastāstīja, ka mācītājs baznīcā no kanceles jau izsludinājis ūtrupi.- “Nebūs nekādas ūtrupes; viņi nedrīkst to darīt, dzīvo mierīgi.”- sacīja ģenerālgubernators un lika izsūtīt otru pavēli. Kad māte pārbrauca mājās, viņa vairs neatrada it nenieka; viss bija pārdots, visas klētis bija izlauztas, atslēgas un aizšaujamie nodauzīti. Māte no jauna aizceļoja uz Rīgu. Ģenerālgubernators paraustīja plecus un sacīja: “Es šo lietu tā nepametīšu, neej ārā no mājām.”  Kad šoreiz māte pārbrauca, viņa jau vairs pat savus bērnus neatrada vecajos pelnos. No muižas atsūtīja kalpus, un tie mūs ar visām atlikušajām grabažām aizveda pie viena saimnieka, lielceļa malā, iesvieda vecā šķūnī, kurš tagad stāvēja bez lietošanas, tukšs; turp sadzina mūs: mani, otru brāli 7 un trešo 5 gadus vecus; vecāko brāli māte bija nodevusi kalējam, ar kuru vēl tēvs bija nolīdzis.

    Labs bija mūsu vecais dzīvoklis, bet šis bija labāks: viņā saimnieks agrāk glabāja pelavas, bet tagad to bija pavisam pametis; dažreiz te naktī gulēja saimnieka cūkas un suns... Bet, paldies pavasara vējam! Viņš jau bija paguvis to nepieklājīgāko izžāvēt un sataisīt mums dzīvokli uz to labāko, lai gan bez durvīm un logiem, bez krāsns, bez pamatiem un jumta, tikai ar kādiem sapuvušu salmu kūļiem un lielu kārtu visādu izkārnījumu uz grīdas. Mēsli un sūdi mums noderēja guļai, kura nebija gan apskaužama, bet taču labāka, nekā uz plikas un slapjas zemes. Mēs brangi paraudājām, iekodām saziedējušu maizi, padzērāmies taisni no peļķes kā cāļi, sagrūdām mīkstākos sūdus vienā kaktā un apgūlāmies, saspiedušies čupā, apsedzāmies, aizmigām un nogulējām visu nakti, kā guļ cilvēks, kam sirdsapziņa skaidra. Mātei atņēma zirgu, ar kuru viņa bija aizbraukusi uz Rīgu. Muižnieks to paņēma sev uz muižu zirgu maltuvē. Tur veselu gadu ar šo zirgu mala, pēc tam viņu pārdeva, bet naudu mums neatdeva. Raug’, kādi pasaules labumi bija panākami, pārejot pareizticībā!

    Drīz pēc tam, kad mana māte pārbrauca no Rīgas, viņu aizsauca uz draudzes tiesu... Bet vai nav jau diezgan un vai vajag vēl turpināt šo stāstu...

-Indriķis Straumītis.    

Pēcvārds.

    Mēs daudzreiz esam lasījuši, mazākais, dzirdējuši, ka luterāņu garīdznieki, luterticīgie muižnieki, lielāko tiesu arī luterticīgie ierēdņi un retumis pareizticīgie priesteri (lielāko tiesu maz izplatītos garīgos laikrakstos) spriež, atsaucas un stāsta par latviešu pāriešanu no luterticības pareizticībā. Tagad mēs pirmo reizi dzirdējām par šo lietu latvieša balsi, dzirdējām pārstāstām vienu no tiem latviešiem, kuri paši piedzīvojuši grūto 1841.-1845.gadu krīzi un paši izbaudījuši viņas tuvākās sekas.

    Kad Vidzeme sāka kustēties, luterāņu garīdznieki pasteidzās uzrādīt, ka ļaužu kustībā neesot ne ēnas no ticības prasībām un ka latvieši meklējot ne jaunu ticību, bet vienīgi tikai pasaulīgo labumu. Muižnieki piemetināja, ka šī kustība esot dumpis un tādēļ vajagot ne priesterus ar krustiem, bet kazakus ar nagaikām. Visu lietu izskaidroja ar pierunāšanu, uzpirkšanu no valdības slepeno aģentu un citu aģitatoru puses.  Tādā nokrāsā bijušais ģenerāl- gubernators Pālens cēla šo lietu priekšā Dieva mierā dusošajam ķeizaram Nikolajam I; to pašu atkārtoja grāfs Benkendorfs; tam beigās noticēja un līdz šim tic visa Pēterburga,

   [Piezīme. Še būs vietā minēt fragmentu no nelaiķa Vidzemes landrāta Samsona dienasgrāmatas 1846. gada 2. martā: “Vidzemes muižniecības deputātus, kuri bija aicināti uz Pēterburgu izspriest, kādiem līdzekļiem uzlabojama zemnieku dzīve: fon Lilienfeldu, baronu Rolkenu, fon Ettingenu, Samsonu fon Himmelšternu (dienasgrāmatas autoru) un baronu Felkersamu, ģenerālgubernators Golovins stādīja priekšā lielkņazam troņmantniekam (pēcāk ķeizaram Aleksandram II). Uzņemšana bija laipna un žēlīga. Lielkņazs troņmantnieks mums sacīja: “Tajos vārdos, kurus jūs dzirdējāt no augstā ķeizara mutes, ir tik klaji atzīti muižniecības kara un civilā lauka senie nopelni un izteikta stipra pārliecība, ka viņš arī turpmāk turēt pret jums to labāko prātu. Jums nav ko baidīties, pat skatoties uz to auku (Zerwürsnisse), kas bija izcēlusies, lauciniekiem pārejot grieķu- krievu draudzē; bez tam var cerēt, ka šī auka ņems drīzu un apmierinošu galu. Augstā valdība nevar pretoties savrupo (der einzelnen) personu pāriešanai un aprobežosies ar to, ka tās tiks pieņemtas (pareizticīgajā draudzē).”  Kad mēs aizrādījām, ka, ja zemnieki pāries pareizticībā, tad neizbēgami tiks sarautas visas morāliskās saites starp muižniekiem un zemniekiem, un ka diemžēl tiešām var notikt, ka jaunpiebiedrotie izveidos ne vairāk kā jaunu sektu un paliks bez jebkādas pamācības ticībā; tad varēja redzēt, ka šie vārdi uz lielkņazu troņmantnieku atstāja visai dziļu iespaidu. Ģenerāladjutants Veimarns vēlāk stāstīja, ka lielajā skatē, kas norisinājās tūlīt pēc tam, viņš bija iegrimis domās, ko tobrīd neviens nevarējis sev izskaidrot,-  ka dienu vēlāk lielkņazs viņu (Veimarnu) apmeklējis, runājis ar viņu par savu tikšanos ar mums un, dziļi noskumis, izteicies par morālisko saišu pārtrūkšanu starp muižniekiem un zemniekiem, kā arī par uzrādītajām bailēm, ka laucinieki, pārgājuši citā draudzē, nepaliktu bez pamācības ticībā, kuru viņi agrāk baudījuši un pie kuras pieraduši. Lielkņazs troņmantnieks mums vēl vaicāja par dažiem sīkumiem, kas attiecas uz minēto lietu, un, starp citu, sacīja, ka bez šaubām ir bijuši aģenti, kuri apdullinājuši (bethört) zemnieku barus tik lielā mērā un ka tas esot brīnums, ka neizdevies sadzīt viņu pēdas. Pēc tam lielkņazs troņmantnieks ar acīmredzamu līdzdalību un valdzinošu laipnību atkārtoja mums savus agrākos iedrošinošos vārdus un mūs atlaida, paspiezdams atvadoties landmaršalam Lilienfeldam roku.

    Vai Samsona stāsts par šo tikšanos ir patiess, par to paliek atbildīgs viņa autors; es no savas puses varu tikai apliecināt, ka visa minētā saruna, tajos pat izteicienos, tūliņ bija zināma Rīgā, apskrēja visu Vidzemi un tiem zemniekiem, kuri jau bija piebiedrojušies vai izsacījuši vēlēšanos piebiedroties pareizticīgajai draudzei, steigšus pavēstīja, ka lielkņazs troņmantnieks neticot, ka tā būtu viņu pašu sirsnīga vēlēšanās. To es dzirdēju no pareizticīgiem priesteriem, kuri savulaik to bija dzirdējuši no zemniekiem; un viņi arī nevarēja to zināt citā ceļā.

    Kas attiecas uz aģentiem, tad tiešām brīnums, ka policijai nav laimējies panākt jel vienu šo šiem aģentiem. Pat Vidzemes policija, kura kā zināms sastāv no vietējiem muižniekiem, tiem pašiem, kuri tik stipri baidījās par savām morāliskajām saitēm ar ļaudīm, nav varējusi sadzīt pēdas nevienam no tiem slepenajiem musinātājiem, kuri zemniekus būru rīdījuši pārmainīt ticību ].  

    Skaidra lieta, ka tie ir tukši un izdomāti apvainojumi, izdomāti, lai taisnībai uzvilktu lieku masku. Četrdesmitajos gados Vidzemē norisinājās nevis kāda sīka slepena musināšana, bet gan viena no tām vēsturiskajām drāmām, kuru īstā nozīme gandrīz aizvien paliek neatminama mīkla sava laika ļaudīm, kuri paraduši grozīties tikai anekdošu un aprunāšanas aplokā un visu sev izskaidrot taustāmiem, paviršiem dzinuļiem un iemesliem; īstā nozīme, es saku, paliek neatminēta mīkla daļēji tādēļ, ka to tīšuprāt aptumšo un sagroza tās personas un partijas, kuras tādā darbā atrod savu interesi, bet daļēji arī tāpēc, ka tik prāvu parādību apspriešanai un novērtēšanai parastie jēdzieni un spriedumi izliekas par sīkiem.

    Ieskatīsimies tuvāk un nopietnāk tajos izskaidrojumos, ar kuriem mēs līdz šim apmierinājāmies.

    Saka, ka visa zemnieku tiekšanās pareizticībā bijusi pierunāšanas un uzpirkšanas darbs.- To paveikuši pareizticīgie priesteri, kuru visā novadā bija tikai kādi pieci vai seši cilvēki, un valdības aģenti (laikam arī pareizticīgi), par kuriem pati valdība nenieka nezināja! Es uz minūti pieņemu šo uzskatu, nostājos minētajā redzes punktā un vaicāju: bet ar ko jūs izskaidrojat ernuteru ticības plašo un ātro izplatīšanos Vidzemē, kura bija ne vairāk ne mazāk kā labāko zemnieku atkrišana no luterāņu draudzes, pareizticīgā priekštece un viņas sagatavotāja? Kas tad bija uzpircēji un par kādu naudu notika šī kustība pašā luterāņu ticībā? Ar kādiem solījumiem latvieši tika mudināti dibināt tā saucamās brāļu draudzes? Vai tad arī šajā gadījumā strādāja valdības aģenti? Vai tad pareizticīgie garīdznieki sludināja arī ernuteru ticību? Vai tad šajā kustībā nebija ne zīmes no ticības garīgajām prasībām, kuru apmierināšanu ļaudis velti meklēja pusmirušās luterāņu draudzes miesās? Ernuteru ticības attīstīšanās un izplatīšanās kustībai bija tāds pat raksturs kā pāriešanai pareizticībā, bet par to ģenerālgubernatori Pālens un kņazs Šuvalovs savos pārskatos un ziņojumos, un muižnieku deputāti savā sarunā ar lielkņazu troņmantnieku dziļdomīgi klusēja. Sakiet vēl: ar kādu mākslīgu musināšanu attīstās un izplatās tajās pat ļaužu masās, sevišķi Kurzemē (pie kuras pareizticīgie garīdznieki nebija vēl piebiedrojušies) otra sekta- anabaptisti, kuri sīvi karo pret luterāņu baznīcām un mācītājiem, kā par to liecina pašas vācu avīzes*)? Kas te aģitē, pierunā, uzpērk, pavedina?

    Saka vēl, ka pārgājēji pareizticībā tikuši uz to uzvedināti ar pasaulīgiem aprēķiniem, labumu gaidīšanu, ar cerībām dabūt zemi, ierīkot labāk dzīvi- tātad te nevarēja būt runa par pārliecību, latvieši vienkārši pārdevuši savu ticību.- Ērmots un sekls slēdziens. Katrs atsevišķs cilvēks ļoti reti savā darbībā vadās no viena pamudinājuma, kas būtu pārņēmis visu viņa dvēseli; pavisam otrādi, vienmēr cilvēks novēro sevī daudzas dažādas kustības, kas vienlaikus noteic viņa gribu: tas ir vispārīgs cilvēka dabas likums; bet še ir runa par veselām ļaužu masām, tādām ļaužu masām, kas nespēj sīki iztulkot savus iekšējos dzinuļus,- kas nekādi nevar pat domās atraisīties no saviem dzīves apstākļiem un pacelties līdz abstraktiem jeb garīgiem jautājumiem; mums jāsaprot, ka latviešus vienlaicīgi mocīja un smacēja divas neapmierinātas prasības: miesas bads un gara slāpes. Ka vesela tauta bez kāda sevišķa iemesla varētu sākt vēlēties pāriet no luterticības pareizticībā, tā mums šķiet mežonīga un neticama lieta. Pārdot savu ticību, tēvu tēvu ticību par maizes kumosu vai gabaliņu zemes, pat par vienkāršu maizes un zemes apsolījumu- tas vāciešiem un viņu piekritējiem liekas vienkārša lieta. Bet būtu viņi pamēģinājuši, kaut arī bada gadā, piedāvāt savu ticību pareizticīgiem krievu zemniekiem- poļiem, irlandiešiem, tatāriem un citiem, kam patīk!  Kādēļ ticības pārkāpumi, kas nevar notikt un nav domājami citās zemēs, tik viegli un ātri notika Vidzemē? Vai šis fakts pats par sevi klaji nepierāda, ka latvieši un igauņi, kuriem viņu kungi XVI gadsimtā pat nepavaicāja, kādas ir viņu domas par vienu vai otru ticību, un kurus viņi vienkārši pārcēla no Romas katoļu ticības Lutera ticībā, nepavisam neturēja šo ticību dārgu, kura viņiem bija uzspiesta bez viņu piekrišanas, un neuzskatīja šo ticību par savu? Latvieši jutās it kā bez ticības un vienkārši meklēja kaut kādu ticību, kas daudzmaz varētu apmierināt viņu prātu un sirdi. Pēc mēģinājuma izdomāt sev paštaisītu (ernuteru) ticību, viņi ķērās pie pareizticības kā gatavas ticības, kura bija viņiem pa prātam un viņu sirdij mīļa.

    Viņiem nebija un nevarēja būt daudzmaz skaidras sajēgas par pareizticību. Bet tādēļ tad viņi arī drūzmējās mūsu baznīcās, kā nojauzdami sava prāta dabisku cenšanos pēc pareizticības, vēlējās viņu iepazīt un tajā pašā laikā ļoti labi saprata, ka viņu mācītāji ar saviem meliem, lamāšanos un zaimošanu centās krievu ticību nonicināt un attēlot viņu acu priekšā melnās krāsās. Skaidra lieta! Lūk, to tad viņi no mums gaidīja. Jeb varbūt viņiem vajadzēja iepriekš  iziet cauri teoloģijas jeb dievvārdu zinības kursu un jau pēc tam lūgt toreizējo ģenerālgubernatoru baronu Pālenu, lai tas tieši viņiem sarīko pareizticīgo teologu atklātu sacensību ar luterāņu mācītājiem, tā ticības meklētāji varētu abas puses omulīgi uzklausīt un tad, dabūjuši vēl kādas vajadzīgas ziņas, veikt ticības izvēli? Atcerieties: vai tā svētā Vladimira laikā Krievija pieņēma grieķu pareizticību? Pavaicājiet: vai tā Baltijas muižnieki mūsu dienās, sapirkuši par lētu maksu lielāko daļu muižu Kauņas guberņā, izplata viņās luterticību?

    Visa lieta pastāv tajā, ka pareizticību latvieši un igauņi iedomājas ne kā doktrīnu vai mācību, bet gan kā pareizticīgo ļaužu draudzi ar viņas pareizticīgo caru priekšgalā. To viņi arī nevarēja citādi iedomāties. Uz to viņi visiem spēkiem sāka censties ar visām  prasībām, kuras nekur citur neatrada apmierinājumu; ļaužu pūļus dzina ne viens, bet daudzi un dažādi dzinuļi, kuri kā apakšzemes ūdens āderes, bija izsitušies uz āru un saplūduši kopā- vienā straujā upē; ļaudis prasīja gan dzīvu ticību, gan maizi, gan apdrošinātu zemes gabaliņu un likumu, kas pārstāvētu viņu cilvēciskās tiesības. Bez jebkādas pierunāšanas, uzpirkšanas un aģentiem pareizticīgā Krievija, pati to nezinādama un nevēlēdamās, kā magnēta kalns ar neuzvaramu spēku vilka pie sevis visus šos latviešu pīšļus, kurus augstprātīgie bruņinieki un izlepušie mācītāji tik ilgi bija maldinājuši un mīdījuši kājām. Vai tas nu nav klaji redzams pēc pareizticīgā latvieša rakstu izlasīšanas? Vai nu, beigās, nav klaji redzams arī tas, ka mēs ne tikvien negājām pretī šiem nabaga ļautiņiem, kad viņi pastiepa mums pretī rokas un lūdzās, lai mēs viņus pažēlojam, uzņemam un apkampjam kā brāļus, bet, pavisam otrādi, mēs viņus no sevis nežēlīgi atstūmām ar savu auksto neuzticību, it kā viņu tiekšanās nebūtu bijusi sirsnīga? Mēs it kā izbijāmies no viņu negaidītās, straujās līdzjūtības, kuru mēs nebijām izraisījuši, un vai nemācēdami, vai nevēlēdamies to atļauties, pagriezām viņiem muguru un griezāmies ar savu līdzcietīgo gādību pie viņu nelabvēļiem. Tas notika tajā laikā, kad veselas tā saucamo melu izpaudēju partijas (vienkārši zemnieciņi, kas bija atkārtojuši apkārt klīstošas baumas) ar nodzītām galvām, ķēdēs žvadzoši, lēnām vilkās pa Vidzemes ceļiem,- tolaik, kad turienes muižu pagalmos rīkstēm graizīja tos, kas bija krituši aizdomās, ka gribot pāriet pareizticībā, un tos spieda samaksāt par rīkstēm, tolaik, kad mēs visvairāk domājām par to, lai netiktu pārtrauktas morāliskās saites starp muižniekiem un apspiestajiem zemniekiem! Paši muižnieki šīs saites brangi sargāja. Bet arī tas jāsaka: kas tolaik bija spējīgs saprast un kas varēja izskaidrot, ka mēs paši laupījām šo ļaužu uzticēšanos Krievijai un palaidām garām to vienīgo brīdi, kad varējām tos ar viņu patiešām cieši sasaistīt morāliskām saitēm, tad mēs labprātīgi atteicāmies no tā spēka, kas pats mums devās rokās...

*)  Samarins vairākus gadus bija Vidzemes guberņas valdes ierēdnis.

*) Šie vārdi attiecas uz tām nepelnītajām vajāšanām, kuras ar vāciešu intrigām izcieta latvieši: Biezbārdis, brāļi Pētersoni un citi par lūgumu rakstīšanu, latviešu laikrakstu izlaišanu u.t.t. Šīs vajāšanas un intrigas es sīki aprakstīšu vienā no saviem turpmākajiem izdevumiem. (I.Straumīša piez.)

**) Šī lieta top plašāki pārrunāta citā šo rakstu vietā. (I.Straumīša piez.)

*⁾  Piemēram, kad valdība beigās bija nodomājusi nodalīt kroņa muižās pa gabalam zemes tiem zemniekiem, kurus muižnieki izdzina no savu muižu robežām par to, ka tie bija pārgājuši pareizticībā, tad tas tika izdarīts slepeni un valdības nodoms tika rūpīgi slēpts, it kā tā kaunētos sava darba. Saprotams, kā labā tas tika slēpts kā noslēpums. (I.Straumīša piez.)

*)  Mājiens uz pazīstamo veco parunu: “Vidzeme- muižniekiem paradīze,  tirgoņiem- zelta avots, zemniekiem- elle.” I.S.

*)  Un cik tas izskatās jauki drukātā likumā un kā ar to mīlinājās Pēterburgā: kontrakts labprātīgs savstarpējs nolīgums, brīva saticība. (I.S. piezīme.)

**) Vidzemē vēl nesen bija paradums piedzīt no nopērtā naudu par rīkstēm. Prieks atcerēties, ka šis paradums 1845.gadā ir troņmantnieka careviča Aleksandra Nikolajeviča atcelts, iekams ķeizars Nikolajs I uzturējās ārzemēs. (Iekšlietu ministra grāfa Perovska raksts ģenerālgubernatoram  Solominam 8.decembrī, 1845.g., Nr.35691.)

*)  Skat. laikrakstus “Eesti Postimes” un “Mājas Avīzes” par 1867.g. Aut. piez.

*)  Ne vienīgo reizi arī es pats (Samarins. Red.) esmu dzirdējis, ka krievu likumi Baltijas apgabalā tiekot nepareizi pārtulkoti krievu valodā. Cik tādas runas patiesas, es neņemos apliecināt, tāpēc ka nezinu ne latviešu, ne igauņu valodu. Bet es nevaru tādas runas arī atraidīt, zinādams no pieredzētā, kādos tulkojumos krievu, jeb it kā krievu valodā Baltijas ģenerālgubernatora kanceleja iesniedz augstākās valdības apstiprināšanai turienes (ļaužu) kārtu projektus. Zināms, daudz kas šai gadījumā izskaidrojams ar to, ka, pēc Baltijas apgabalā valdošās saprašanas, tiesības nezināt krievu valodu un nekautrēties viņu izķēmot ir viena no vietējo augstākai valdībai dienošo ierēdņu privilēģijām un viena no neaizskaramām kondīcijām, no kurām atkarīga viņu uzticība tronim. Bet nereti sastopamas tādas krievu valodas tulkojumu nesaskaņas ar oriģinālu, kuras varējušas rasties tik no galējas nevērības vai gandrīz neticamas nejēdzības. Piemēru daudz. Piez. I.S.      

*)  Vidzemes zemniekiem, kad tie tika izrīkoti, bija jāiet uz “klaperjakti”, plēsīgu zvēru iznīcināšanai; šī iemesla pēc Vidzemē, tāpat kā poļos viņus piespieda bez algas dzīt zaķus. Piez. I.S. 

*)  Kāpēc autora māte gāja uz Rīgu, par to tiks runāts zemāk. Piez. I.S.

*)  Tas nav izdomāts joks, bet patiess notikums ar mani un manu tēvu. Aut. piez.

*)  Jāatceras tik Biezbārža un abu Pētersonu vārdi. Piez. I.S.

*)  Kāds augs, kuru lieto cūku ārstēšanai.

*)  Šādos luterāņu sprediķos, kas būtu skaitāmi dučiem, garīgā pamācība bieži vien pieņem tādu raksturu, ka tas izklausās kā pļāpas par pasaulīgām lietām. 1847.gadā revidējošās komisijas locekļa klātbūtnē viens tāds no kanceles runāja, no kādas drēbes derīgāk šūt svārkus. Piez. I.S.

*)  Muižniekam, uz kura zemes stāvēja baznīca, bija tiesības uzbūvēt krogu tik tuvu pie viņas, ka tikai palika vieta kauna stabam. Autora piezīme.

*) Tas ir fakts. Kad tam mācītājam, kurš šo apstākli minēja, attaisnodams savu nebēdību, piezīmēja, ka pareizticīgie priesteri notur savas dievkalpošanas nesalīdzināmi šaurākās baznīcās, kur gaiss daudz smagāks, viņš atbildēja: Jā! Krievu mācītāji šņauc tabaku un baznīcas izkvēpina no smirdošās smakas, kas rodas no latviešiem, tādēļ viņi arī iztur.- Es to dzirdēju pats, dzirdēja arī D.Balodis, kas uz to norādīja kā uz iemeslu, kādēļ viņam luterticīgo mācītāji palikuši riebīgi. Aut. piez. 

**) Daudzi vēl atceras šos stabus, kas tagad novākti. Svētdienās un svētkos mācītājs pasludināja no kanceles kas un kādā lietā noziedzies un par ko un kā tiks sodīts. Soda izpildīšana notika tūdaļ pēc baznīcas dievkalpošanas. Notiesāto pieveda pie staba, viņam izbāza rokas caur diviem caurumiem; pēc tam viņam tika uzskaitīti nospraustie sitieni. Dažreiz sodāmo pieturēja pērminderi- mācītāja palīgi viņa amata darīšanās. Aut. piez.-

***) To apstiprināja un papildināja kāda veca latviete. Piez. I.S.

****) Šo rakstu otrajā daļā izskaidrots, ko tolaik latviešu mutē nozīmēja vārdi: “aizliegts”, “pavēlēts”, “atļauts”. Piez. I.S.

*)  Skaties luterticīgo garīgajā žurnālā “Latviešu Draugs”. Aut. piez.

**)  No tā paša žurnāla 1841.g. 44.lpp. un 1842.g. 7.lp., 27.lpp. Aut. piez.

***)  No tā paša žurnāla 24.lpp. Aut. piez.

*)  Sastopamas arī tagad Vidzemē starp pareizticīgiem latviešiem Kurmim līdzīgas personas. Es varētu pat vārdā nosaukt vienu tādu ārkārtīgu sprediķotāju, bet tas būtu tikpat kā viņu nodot. Piez. I.S.

*)  Nav lieki atgādināt, ka autors stāsta par savu apgabalu. Piez. I.S.

*) Latvieši, kas atceras savu veco katķismu, man to apstiprināja. Piez. I.S.

*)  Autoram nav vis pilnīga taisnība, jeb varbūt šī rindas rakstītas pirms pēdējiem notikumiem Kurzemē, sevišķi uz Kauņas robežām. Tur tiešām plosās anabaptistu sekta, ar lielu niknumu uz luterāņu garīdzniekiem; bet īpaši pēdējā laikā turpat nāca klajā arī diezgan stipra cenšanās pēc pareizticības, kura, zināms, tika no augšas apspiesta visiem līdzekļiem. Piez. I.S.

**)  Nākamajā izdevumā es to pierādīšu drukātām liecībām. Piez. I.S.

*) Vietējie muižnieki un tā laika ģenerālgubernators barons Pālens jau sen meklēja dumpi pa visu Vidzemi. Beigās viņiem taču laimējās to atrast jeb izdomāt Jaunbebru muižā, Rīgas apriņķī. Uz turieni izsūtīja vienu Šliselburgas pulka rotu, četras Ladogas pulka rotas un piecdesmit kazaku. Šīs karaspēka nodaļas tika uzticētas muižnieku deputātam fon Rummeram. Raug’, ko īpaši gribēja muižnieki: parādīt latviešiem, ka krievu karaspēkam pavēlēts kalpot muižniekiem un lietu tā pagriezt, ka šis spēks ar asiņainas eksekūcijas palīdzību atstātu aiz sevis dziļas pēdas zemnieku atmiņā.  Un notika briesmīga eksekūcija, par kuru arī 1846.gadā visi runāja ar šaušalām. Šī lieta, kas viņas apstākļi nāca zināmi Dieva priekšā aizgājušajam ķeizaram Nikolajam I, bija viens no galvenajiem cēloņiem, kas viņu piespieda vairs pavisam neuzticēties baronam Pālenam. Piez. I.S. 

*)  Vidzemes zemnieku likumi. 1850.g., 358.§

*)  Vai tagad saprotams, kāpēc Vidzemes muižnieki tik bieži uzstāja, lai priesteri nepieņem nekādu sūdzību no zemniekiem un neiejaucas nekādās pasaulīgās darīšanās. Piez. I.S.

*) Atcerieties, ka viss tas notika ar brīviem ļaudīm, ka dzimtbūšana bija atcelta 40 gadus atpakaļ un ka augstākā valdība neuzskatīja par vajadzīgu iejaukties zemnieku un muižnieku saimniecības lietās, tā kā viņi tika uzskatīti par brīvām personām. Piez. I.S.

*)  Atsevišķas brošūras un “Latviešu Drauga” raksti, kuros mācītājs Treijs zaimoja pareizticību, sāka iznākt vēl pirms Bebru muižas dumpja, kad latviešu cenšanās pēc pareizticības tikko sākās.  Aut. piez.

*)  Tos lasītājus, kuri domās, ka tā ir apmelošana, es lūdzu pavilcināt savu spriedumu, līdz viņi izlasīs manā 3. vai 4.izlaidumā luterāņu mācītāja oriģinālo liecību par tādiem pašiem moku sodiem, kuriem ļaudis tikuši sodīti par savu izteikto nodomu pāriet pareizticībā,- liecību, kurā viņi šo līdzekli atzīst par labu un derīgu. Piez. I.S.

*)  Par to, ka muižnieki tiešām izskauda pareizticīgos zemniekus no savu muižu pagastiem, atņemdami viņiem mājas, manā trešajā izdevumā tiks minēta liecība, ja ne tieši no vāciešu, tad no kņaza Suvorova puses, kura liecība ir līdzvērtīga vāciešu liecībai. Piez. I.S.

*) Vecā, vāciešu izdomātā pasaka par varbūtēju latviešu uzpirkšanu, izdalot kroņa maizi, ir atkārtota šogad Berlīnē izlaistajā bezautora brošūrā “Livländische Beiträge zur Verbreitung gründlicher Runde”. Kā pierādījums tiek minēts, ka igauņi Pērnavas apgabalā 1846.gadā izdalīto maizi saucot par “ussuleib”, vācu tulkojumā “Glaubensbrot”- ticības maize (pielik. 85.lpp.) Autors še redz aizrādījumu uz apsolījumiem, kuri esot gājuši līdz pierunāšanai pāriet pareizticībā. Vai vajag pierādīt, ka tāds tulkojums ir pārspīlēts? Vai katram nav klaji saprotams, ka, lai atšķirtu 1846.gada maizes parādu no citiem saviem parādiem, igauņu zemnieki viņu apzīmēja ar notikumu, kas viņiem visiem dzīvā atmiņā? Citiem vārdiem: “ussuleib”- tā ir maize, kas izdalīta tolaik, kad sāka mainīt ticību. Piez. I.S.

 *)  Tas ir, apliecināt, ka milti saņemti, rakstīt neprasmes dēļ uzvelkot trīs krustus. Piez. I.S.

*)  Piemēram, Jelgavas korespondencē (Rigasche Zeitung, 1867.g.5.okt., Nr.231) mēs lasām: “Lai skatāmies, uz kuru pusi gribam, visur tumsība un bailes; pa ciemiem trako baptisti pret mūsu baznīcām un garīdzniekiem (im Lande wüllen die Baptisten gegen unsere Kirchen und Geistlichkeit).