Klarks Karltons,
amerikāņu filosofijas profesors, pasniedz reliģiju vēsturi un loģiku,
grāmatu sēriju autors par pareizticīgās mācības pamatiem, raidījuma “Faith and Philosophy”
(Ticība un filosofija) vadītājs pareizticīgajā radio “Ancient Faith”,
kā arī publikāciju autors dažādos pareizticīgos izdevumos angļu valodā.
Zemāk iztulkota raidījuma transkripcija.
Pirms dažām dienām mans draugs atsūtīja bloga ierakstu no kāda “kabineta” teologa, kurš domāja, ka ir atspēkojis svētā Gregorija Palamas mācību, nopublicējot svētā Vasīlija Lielā citātu, kas vispār bija izņemts ārpus konteksta.
Pirmais, kas mums ir jāsaprot par
palamismu, ir tas, ka tāda mācība vispār nepastāv. Palamisms ir Romas
katoļu domātāju ieviesums – es nesaukšu viņus par teologiem – kuri
gribēja attaisnot paši savu herēzi, piešķirdami eksotisku apzīmējumu
tam, kas ir neapšaubāma un tradicionāla Pareizticīgās Baznīcas mācība,
pārvēršot to par vēsturiski nosacītu “ismu”. Vienīgais, ko svētais
Gregorijs izdarīja, bija gadsimtiem senas Baznīcas mācības skaidra
izteikšana tā laika diskusijas rāmjos par hesihastiskās lūgšanas metodes
būtību. Aiz visām sarunām par ciešu skatīšanos uz nabu un gaismas
redzēšanu pastāv fundamentāla atšķirība, ko Pareizticīgie teologi bija
norādījuši vismaz kopš svētā Afanāsija Lielā (298-373) laikiem.
Īsumā mācība ir tāda. No paša sākuma
cilvēkiem bija divas ļoti atšķirīgas Dieva pieredzes. No vienas puses
Dievs kā būtne ir tik radikāli atšķirīgs, tik ļoti citādāks, nekā mēs,
ka mēs nevaram attiekties pret Viņu, izmantojot noteiktā un tiešā veidā
tādus vārdus kā ‘esamība’ un ‘eksistence’. “Jo Manas domas nav jūsu
domas, un jūsu ceļi nav Mani ceļi”, saka Tas Kungs.(1) Šī Dieva tāluma no mums apzīmēšanas speciālais termins ir ‘transcendents’(2).
No otras puses mēs cilvēki, vismaz daži
no mums, ir arī pieredzējuši Dievu kā kaut ko tuvāku mums, nekā mēs paši
sev. Kristietība ir Imanuēla(3)
reliģija. Imanuēls nozīmē “Dievs ar mums”. Svētais apustulis Pēteris
saka, ka mums jākļūst par “dievišķās dabas līdzdalībniekiem”(4). Dieva tuvuma speciālais termins ir ‘imanents’(5).
Pareizticība ir ‘gan, gan’, nevis
‘vai/jeb’ reliģija. Ar to es domāju, ka Pareizticība vienmēr ir
apgalvojusi absolūtu un nesasniedzamu Dieva transcendentālumu, un Viņa
tiešo klātbūtni un kopību ar cilvēku, līdz pat tādam punktam, ka mūs
padara par visīstākajiem Viņa dzīves līdzdalībniekiem.
Herēze (ķecerība) gandrīz vienmēr ir
‘vai/jeb’ reliģija. Ir divu veidu herēzes. Entuziastiskās herēzes ir
saistītas ar kādu harizmātisku personību, kura nolemj, ka tai ir īpašas
attiecības ar Dievu un nolemj tēlot pašiesvaidītu pravieti. II gadsimtā
tāda persona bija Montāns. Viņa sekotājiem bija teikts kristīt
pievērstos Tēva, Dēla un Kunga Montāna vārdā. Džozefs Smits(6) un vairums mūsdienu harizmātu tik pat labi ietilpst šajā kategorijā.
Otrs herēžu tips, un tās ir daudz
izplatītākas, ir racionālistu herēzes. Vairums no lielākajiem “ismiem”,
kas ir nomocījuši Baznīcu gadsimtu gaitā no sabeliānisma līdz
kalvinismam ir bijušas šāda tipa.
Visām šīm herēzēm no to aizsācēju puses
ir kopīga apņemšanās padarīt Dieva pieredzi atbilstošu kādai racionālai
struktūrai. Citiem vārdiem, viņi visi pieņem kā patiesību, ka Dievam ir
jābūt mums saprotamam.
Ilustrēšu to ar Trijādības doktrīnas
vēsturi. Mēs zinām, ka no sākuma Baznīca gan apliecināja ticību, gan
kristīja Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā. Mēs arī zinām, ka Baznīca,
būdama jaunais Izraēls, ticēja, ka bija un varēja būt tikai viens Dievs,
nevis trīs. Tātad Baznīca atzina, ka mēs zinām Dievišķo gan kā trīs
atsevišķas personas, gan kā vienu mūžīgu un visvarenāko būtni.
Bet šos ‘gan, gan’ nevarēja saprast Romas
presbiters Sabēlijs. 1 + 1 + 1 nav vienāds 1. Viņš cerēja, ka Dievs
atbilst cilvēka saprātam un matemātiskajai loģikai. Tā viņš atrisināja
šo loģisko dilemmu, aplūkojot personas tikai kā viena Dieva režīmus
(modusus), it kā Dievs spēlētu dažādos laikos dažādas lomas, bet aiz
maskas vienmēr ir viens tas pats Dievs.
Drusku vēlāk ar Āriju bija tā pati
problēma, bet tā kā sabeliānisms tika atmaskots, viņam bija jāatrod cits
risinājums. Tā viņš pazemināja pakāpē Dēlu un Garu līdz radītām būtnēm.
Tas atstāja matemātiski vienkāršo Dievišķās būtnes vienību neskartu.
Bet tas radīja melus, izmantojot Baznīcas pieredzi. Tā vienmēr bija
pielūgusi Kristu kā Dievu. Tādējādi ariānisms galu galā tika noraidīts.
Nīkejas Ticības apliecības slavenā homoousios (vienādas būtības(7))
teikums apstiprina, ka Kristus ir abi – gan atsevišķa persona no Tēva,
gan tajā pašā laikā ir vienādas būtības, esences jeb dabas ar Tēvu.
Citiem vārdiem, Trijādība ir abi – trīs un viens.
Tagad atšķirība starp Dieva būtību un
enerģiju, kuru Romas katoļiem patīk saukt par palamismu, bet kas
īstenībā plūst cauri visai Pareizticīgās domas vēsturei, ir nekas vairāk
kā lingvistisks paradums apstiprināšanai, ka Dievs ir gan
transcendentāls, gan ‘imanents’. Mācība attiecībā uz neradīto gaismu,
kas ir šīs atšķirības secinājums, vienkārši apstiprina: kad svētie
pieredz Dieva godību, viņi pieredz neko citu kā Pašu Dievu, kaut arī
Viņš joprojām paliek pavisam apslēpts un nepieejams Savā visdziļākajā
būtībā.
Dieva godība, patiesi Viņa žēlastība, nav
radīti starpnieki, bet Pats Dievs. Kad cilvēks piedalās šajā žēlastībā,
viņš patiešām burtiski ir dievišķots, bet vispār nekad, nedz šajā
dzīvē, nedz nākamajā laikmetā, cilvēks netiek pārveidots Dieva būtībā.
Dievā var gan piedalīties (ja tas ir īstais vārds) atbilstoši Viņa
aktivitātēm jeb enerģijām, bet Viņš paliek pilnībā transcendentāls pēc
dabas. Savukārt cilvēks kļūst dievišķots uz žēlastības pamata, tomēr
mūžīgi paliek radība. Sv. Vasīlijs Lielais to domāja, kad viņš teica, ka
cilvēks ir radība ar uzdevumu kļūt par dievu.
Tie, kuri noliedz šo atšķirību starp
Dieva būtību un enerģijām, dara to uz tāda pamata, ka šī atšķirība
pārkāpj Dievišķā vienkāršību, kas ir viltīgs veids teikt, ka tas pārkāpj
cilvēka racionalitāti – Dievam jābūt ‘vai/jeb’, nevis ‘gan, gan’. Bet
dievišķā daba nav un nevar būt cilvēciskās izziņas objekts. Dievs, kuru
var aptvert ar cilvēka saprātu, vispār nav Dievs. Jeb citādi izsakoties,
Dievs nav pakļauts nedz pretrunu likumam(8), nedz trešā izslēgtā likumam(9).
Savos traktātos sv. Gregorijs Palama seko
argumentācijas metodei, ko sv. Marks Askēts un citi bija izmantojuši
gadsimtiem ilgi. Viņš retoriski jautāja: “Kas [būs], ja ‘vai/jeb’ pūlim
ir taisnība?” Ja Dievišķās enerģijas jeb aktivitātes nav Pats Dievs, bet
ir kaut kas radīts, tad cilvēks nevar sasniegt īstu kopīgo saskarsmi ar
Dievu. Mūsu attiecības ar Viņu paliek galīgi nebūtiskas. Tāda, protams,
ir musulmaņu pozīcija, un arī dažu protestantisma formu pozīcija. Mēs
nevaram nekad kļūt par dieviem uz žēlastības pamata jeb Dievišķās dabas
līdzdalībniekiem, jeb īsteniem Kristus līdzmantiniekiem(10). Mēs paliekam tikai kalpi.
No citas puses, ja Dievišķās enerģijas
jeb aktivitātes ir identiskas ar Dievišķo dabu, tad piedalīšanās tajās
ir kaut kādā veidā piedalīšanās pašā Dievišķajā dabā. Vienīgais
iespējamais tādas domāšanas virziens ir panteisms(11). Patiešām Rietumu kristietība ir grīļojusies starp abiem šiem secinājumiem pēdējo tūkstoš gadu laikā.
Tomēr abi šie scenāriji, lietošu augstāk
izmantoto frāzi, radīja melus, izmantojot Baznīcas pieredzi. Svētie
zināja, ka viņi bija pieredzējuši Pašu Dievu, nevis kaut kādu radītu
starpnieku, bet tajā pašā laikā viņi arī zināja, cik neizsmeļams un
nepieejams šis Dievs ir Viņa visdziļākajā patībā.
Tādējādi mums ir divas izvēles. Mēs varam
pieņemt ‘gan, gan’ paradoksus un loģiskās pretrunas, kas no tā izriet,
vai arī mēs varam upurēt Baznīcas dzīvo pieredzi uz kritušā saprāta
altāra, padarot Dievu atbilstošu mūsu racionalitātes standartiem.
Īstā problēma šeit rodas no tā fakta, ka
cilvēki to neatlaidīgi apgalvo, nodarbojoties ar teoloģiju caur
grāmatām, nevis ar lūgšanu krellēm. Baznīcas mācībā par Dieva būtību un
enerģijām nav nekā ezotēriska vai pat mistiska. Tas vienkārši ir
Baznīcas veids, kā saglabāt ‘gan, gan’, tādā veidā saglabājot iespēju,
ka mēs varam atklāt šo patiesību paši, sekojot baznīciskajai nožēlas,
paklausības un lūgšanas takai.
Un tagad, lai mūsu diženais Dievs un
Pestītājs, Jēzus Kristus, ar svētā Aļaskas Inokentija, svētlaimīgā
stareca Sofronija Saharova un svētā Gregorija Palamas lūgšanām apžēlo
mūs visus un dāvā mums bagātīgu ieiešanu Viņa mūžīgajā valstībā.
No angļu valodas tulkojis Aleksandrs Armands Kalniņš
(1) Jes. 55:8
(2) Transcendents – tāds, kas atrodas ārpus izziņas vai pieredzes robežām; absolūts, ārpus un pāri pasaulei eksistējošs. Izcelsme latīņu transcendens (transcendentis) ‘tāds, kas pārsniedz robežas’. (Avots: Tildes vārdnīca)
(3) Jes. 7:14, Mat. 1:23
(4) 2. Pēt. 1:4
(5) Imanents – tāds, kas piemīt kādai parādībai un ir nedalāmi saistīts ar tās būtību. Izcelsme – latīņu immanens (immanentis)
‘iekšā esošs, piemītošs’. Kādai parādībai iekšēji piemītošs, tajā
ierobežots, nedalāmi saistīts ar tās būtību. (Avots: Tildes vārdnīca un tezaurs.lv)
(6) Džozefs Smits bija Pēdējo dienu svētās Jēzus Kristus baznīcas dibinātājs, sarunvalodā bieži tā tiek dēvēta par mormoņu baznīcu.
(7)
“Es ticu uz vienīgo Dievu Tēvu Visavaldītāju, debesu un zemes, visu
redzamo un neredzamo lietu Radītāju. Un uz vienīgo Kungu Jēzu Kristu,
Dieva Dēlu Vienpiedzimušo, Kas no Tēva dzemdināts pirms visa mūža.
Gaisma no Gaismas, Īstens Dievs no Īstena Dieva, dzemdināts, neradīts,
ar Tēvu vienādas būtības (homoousios), ar Viņu viss ir tapis.” Ticības simbols – Tulk. piez.
(8) Nepretrunīguma likums (pretrunu likums)
– loģikas likums, kurš vēsta, ka divi nesavietojami (pretrunīgi)
spriedumi nevar būt vienlaicīgi patiesi. Vismaz viens no tiem ir
maldīgs.
(9) Trešā izslēgtā likums (latīņu tertium non datur,
tas ir ‘trešais nav dots’) – klasiskās loģikas likums, kurš sastāv no
diviem izteikumiem – “A” vai “neA” – viens ir obligāti patiess, tas ir
divi spriedumi, no kuriem viens formulē otra noliegšanu, nevar abi būt
vienlaicīgi maldīgi.
(10) Rom. 8:17
(11) Panteisms – reliģiski filozofiska mācība, kas dievu identificē ar dabu un uzskata dabu par dieva iemiesojumu.