Diakons Andrejs Kurajevs. No grāmatas "Protestantiem par pareizticību", astoņpadsmitais turpinājums

 Vai Pēdējās Vakariņas bija pēdējās 

turpinājums

Tātad, jautājums par Euharistiju būtībā netiek uzdots tā: “Kas ir biķerī pareizticīgajiem vai protestantiem?”, bet tā: “Ar ko Kristus savienoja Savus apustuļus?”. Lai Pēdējās Vakariņas nav atkārtojamas, lai  mēs tās tikai varam atcerēties. Bet ko tad Kristus iedeva apustuļiem: atmiņas, piemiņas simbolisku dāvanu šķiršanās reizē, vai Viņš viņiem deva to, par ko runāja: “Šī ir Mana Miesa”?³²⁷. Lai visās turpmākajās maltītēs - nav vairāk kā “pieminēšana”. Bet tagad, tajā Biķerī kas ir Paša Kristus rokās, kas tur ir? Bet ja tur bija realitāte, tad apstrīdēt šīs realitātes klātbūtni turpmākajās liturģijās jau ir bīstamāk...

    Laužot Maizi, Kristus izdarīja divus apgalvojumus - un protestanti no tiem atcerējās tikai vienu. Ieklausieties tajos bez aizspriedumiem: “Pieņemiet, ēdiet, tā ir Mana Miesa... To darāt Mani pieminēdami”. Vai tad nav skaidrs, ka šeit tiek aprakstītas divas dažādas darbības, kuras veic  “Nāciet, ēdiet” - tas ir tas, ko Dievs dod mums. “Pieminēdami” - tā ir darbība, kuru Viņš gaida no cilvēkiem. Cilvēki var tikai pieminēt, bet pašu Miesu var piedāvāt tikai Pats Kristus. Ne Apustulis, ne bīskaps, ne garīdznieks nevar padot ne sev, ne citiem ļaudīm Kristus Miesu. Ar cilvēciskiem centieniem var tikai pieminēt šo Upuri un pateikties. Tikai Kristus var dot Sevi. Un Viņš to dara. Šī divkāršā apgalvojuma jēga: “Jūs - pieminat, bet, atbildot uz jūsu pateicības pilno pieminēšanu, Es jums dodu Sevi”. Liturģija ir kopēja kalpošana, tā ir Dieva un cilvēka līdzkalpošana. Liturģijai ir divas daļas. Pirmā ir cilvēciskā proskomīdija pašā plašākajā nozīmē - kā mūsu dāvanu, mūsu pateicīgo atmiņu  (amnēzis) un mūsu grēku nožēlas pienešana Radītājam. Otrā sastāvdaļa - tā ir Dieva Dāvana, līdzdalības Kristus Miesas Vakariņās dāvanas nosūtīšana mums. Pareizi sajūtot cilvēku pilnvaru robežas (tikai pieminēšana), protestanti bez pilnvarojuma pārnesa šo ierobežojumu arī uz Radītāju - sakot, arī Viņš var tikai atgādināt ļaudīm par tām gadsimtu aizklātajām vakariņām. Jautājums ir tajā, vai tiešām notiek savienošanās ar Kristus Miesu, taču beigu beigās jautājums ir tikai par vienu: kurš veic Liturģiju. Ja to dara cilvēks - tad atbilde var būt tikai noliedzoša. Bet, ja Noslēpumu veic Kristus - tad vismaz vajag būt uzmanīgam un nesteigties ar noliedzošu atbildi.

     Sarunu par euharistisko Dzīvības Maizi Kristus sāka ar dīvainu frāzi: “Necentieties pēc iznīkstošās barības, bet pēc barības, kas paliek mūžīgai dzīvībai” (Jņ. 6, 27). Grieķu tekstā burtiski stāv εργαζεστε- “strādājiet”. Baznīcas - slāvu tulkojumā: “nedariet miesu pazudināšanai, bet dariet mūžīgai dzīvībai”. Un šeit mēs atrodamies negaidītas dilemmas priekšā. Ja taisnība ir slāvu tulkojumam, tad iznāk, ka cilvēkam jāveic neiedomājama lieta: “jāiestrādā Mūžība”. Bet kā gan cilvēks var izstrādāt neiznīcīgu barību, ja šī barība ir pats Kungs?

     Bauera “Jaunās Derības leksikas vārdnīca” atļauj iziet no šī strupceļa. Izrādās, ka darbības vārda  εργαζό   priekšmets ir materiāls ēdiens - tas nozīme ne “darīt”, bet “lietot”, “iemantot”, “pārstrādāt” ēdienu ³²⁸.

     Tātad Dievs neprasa neizpildāmo. Dievs nekaitina ar tumšām sentencēm. Pirms runāt par  Sevi kā par Maizi, Kungs runā par to, ka Viņu jāmāk pieņemt. Tāpat kā Tēvs ir Dēlā, tāpat Kristus vēlas būt cilvēkos. “Man ir ēdiens, ko ēst, ko jūs nepazīstat <...> Mans ēdiens ir darīt Tā gribu, kas Mani sūtījis, un pabeigt Viņa darbu” (Jņ. 4:32, 34). Ir saprotams, ka apustuļi līdz Pēdējām Vakariņām nezināja, kādu ēdienu Kristus ir atnesis. Bet protestanti taču dzīvo pēc Kristus paskaidrojuma, pēc notikumiem Ciānas jumtistabā...

    Kā tad notika “pēdējās Vakariņas”? Tur bija pārsteidzošs parastā un pārdabiskā salikums. Jūdu Lieldienu maltītes rituālu Kristus veica pilnīgi secīgi. Bet, ar nebijušiem akcentiem un papildinājumiem. Maltīte sākās ar svētību - beraku: “Esi svētīts, Tu mūsu Dievs, visuma Valdniek, kurš esi radījis vīnogu augli”. Pēc šīs lūgšanas nolasīšanas tika atlikts afikomans - daļa, kuru atstāja gadījumam, ja atnāks nabags vai ceļinieks pēc baušļa: “ Un tev būs priecāties Tā Kunga priekšā <...> tev <...>svešiniekiem, un bāreņiem” (5. Moz. 16,11). Tieši šo afikomanu Kristus lauza kā Savu Miesu³²⁹, acīmredzot, tradicionālos lūgšanas svētības vārdus “Esi svētīts, Tu mūsu Dievs, visuma Valdniek, kurš esi devis zemei ražot maizi”, papildinot ar vārdiem, kas iedibina jaunu Noslēpumu: “Ņemiet , ēdiet šī ir Mana Miesa, par jums lauzta”... Euharistija - ceļinieku un nabagu maize, bezpajumtnieku maize.

     “To dariet, Mani pieminēdami”. Tieši - Mani. No šī laika - Mani. Pieminot lielo Radītāja labdarību, kuru jūs producējat katrā savā svētku maltītē, tagad jums jāadresē ne tikai Neredzamam Radītājam, bet arī Man. Jahve, kam jūs pateicāties ar šiem vārdiem, kļuva par miesu un tagad dod jums Savu miesu, bet ne tikai Viņa radītās zemes miesu. Jebkura lūgšana tagad ir ne tikai Jahves pieminēšana, bet arī Kristus...

     Maltītes vidū sekoja haggada - runa par brīnišķīgo ebreju atsvabināšanu no verdzības kā tēva atbilde dēlam par Pashas svinēšanas iemeslu. Mūsu liturģiskajā anaforā - tā ir Pestītāja ciešanu pieminēšana (“krusts, naglas, šķēps, nāve...”). Pēc tam - biķera svētīšana un lūgšana par Dieva žēlsirdību pret Izraēli, lūgums pieminēt Izraēli (Mums ir lūgums: “Vispirms piemini, Kungs...”).

     Jūda parāda savu nodevību, mērcējot maizi bļodā - tas ir tad, kad ar bezrauga maizi ēd aizdaru no rūgtām zālēm kā atmiņas par izraidīšanu un verdzību. Verdzības rūgtums izrādās ir vienots ar nodevības rūgtumu. 

     Maltītes beigās Kristus “svētī biķeri”, bet evaņģēlisti mums nepasaka ar kādiem tieši vārdiem. Ir saprotams, kādēļ viņi to nedara: vienkārši tādēļ, ka vārdus, kas noslēdza sestdienas pashas maltīti, zināja katrs Izraēla bērns: “Tu esi svētīts, Kungs mūsu Dievs, visuma Valdniek, Tu, kurš baro visu pasauli ar Tavu labvēlību, ar Tavu svētību, ar Tavu žēlsirdību. Tu katrai miesai dod tās ēdienu, jo Tava žēlastība paliek mūžīgi. Tavas lielās labvēlības dēļ mums nekad netrūka ēdiena; lai mums nekad nav trūkuma pēc tā tavas lielās mīlestības un tava lielā Vārda dēļ, jo tu saglabā un uzturi visu dzīvo, dari labu visiem un sūti ēdienu visiem, ko Tu esi radījis. Svētīgs Tu esi Kungs, kurš mums visiem dod ēdienu! Pateicamies Tev, Kungs, par to, ka Tu devi mūsu tēviem mantojumā plašu, labu un iekārotu zemi, un par to, ka Tu mūs Kungs, mūsu Dievs izvedi no Ēģiptes zemes, no verdzības nama, un vēl par Tavu derību, ko tu iezīmogoji mūsu miesā...”³³⁰.

     Vai ne šeit tika teikts: “Dzeriet no tā visi. Šis biķeris ir Manas Jaunās Derības Asinis, kas tiek izlietas par jums un daudziem”? Asinis, kas tika izlietas no cilvēku miesas slēdzot Veco Derību ar Dievu, šeit attiecas viena pret otru ar Kristus Asinīm, kas tiek izlietas tagad. Derība ar Mozu - ar Jauno Derību. Atsvabināšana no Ēģiptes verdzības - ar grēku atstāšanu. Mozus tuksnesī apslacīja Izraēli ar vārdiem: Šīs ir derības asinis, ko Tas Kungs ar jums ir slēdzis (2.Moz. 24,8). Kristus saka tos pašus vārdus Savā pashas naktī un par Savām Asinīm.

    Tātad, Pestītājs, izpildot senu pashas rituālu, iedibināja jaunu. To ir vērts īpaši atzīmēt, jo pārāk bieži saka, ka “Kristus nav iedibinājis nekādus rituālus”, ka “patiesai kristietībai jābūt tikai garīgai, bet ne miesiski-rituālai. Cilvēks, kurš nedaudz ir lasījis Bībeli, vēl pieminēs arī apustuļa Pāvila vārdus: “miesa un asinis nevar iemantot Dieva Valstību” (1.Kor. 15,50). Bet ir par maz pieminēt bibliskos citātus. Viņus vajag arī saprast. Piemēram, pareizticībā no seniem laikiem (no otrā gadsimta) ir noteikta šāda šo vārdu izpratne: “Kad Pāvils saka ‘miesa un asinis nevar iemantot Dieva Valstību’, tad viņš to paziņo ne tādēļ, lai atstumtu miesas vēlreiz esamību, bet, lai iemācītu, ka ne Debesu Valstību, kas ir mūžīga dzīvība, mantos miesa, bet miesu - dzīvība. Jo, ja Debesu Valstību, kas ir dzīvība, mantotu miesa, tad izrādītos, ka dzīvību aprij iznīcīgais. Tai pašā laikā dzīvība manto iznīcīgo, lai nāve tiktu uzvarā dzīvības uzņemta un iznīcīgais kļūtu par neiznīcīga īpašumu, kļūtu par vergu, kas ir padots nemirstībai, tā lai miesa kļūtu neiznīcības ieguvums, bet neiznīcība - miesas”³³¹. Miesa un asinis, viss miesiskais pats nevar ieiet Mūžībā. Bet Mūžība var ieņemt tos sevī. Jautājums ir par šīs darbības subjektu. Cilvēkam neiespējamais ir iespējams Dievam.

     Un, ja reiz cilvēks ir nolēmis sevi aizsargāt no pareizticīgām “ceremonijām”, tad viņš to darīs nerēķinoties pat ar Bībeli. Un kā pēdējo argumentu viņš izteiks: jūs ticat ceremoniju automātiskam spēkam, jūs savienojat ar Dievu visus pēc kārtas, jūsu draudzes locekļi un garīdznieki ne tuvu  nav tik svēti... Vispār - ar jums, grēciniekiem, es kopā nelūgšos un no viena biķera nesavienošos ar Dievu... Šeit argumenti nepalīdzēs. Aiz tāda noskaņojuma stāv tik dziļa Evaņģēlija nejušana, ka tikai Kungam ir iespējams pārveidot šī pārmēru garīgā kristieša sirdi.

    Vai pareizticība ir maģija? Pareizticība patiešām uzskata, ka Kungs uztur ļaudis ar Savu Svētību vai “enerģiju”, ar reālu, ontoloģisku spēku. Mēs uzskatām, ka reliģija nav tikai cilvēku dziedājumi, ka reliģiskā dzīvē daudz vairāk nozīmē Dieva darbības.

      Bet, ja Liturģija ir “kopēja lieta”, ir mūsu līdzkalpošana Dievam, tad kāds ir mūsu darbs Liturģijā? Man šķiet, ka šeit iet pati svarīgākā robeža starp pēcluterisko protestantismu un pareizticību ³³². Pēc pareizticīgās pieredzes lūgšanās, Dieva palīdzības piesaukšana - nav vienīgais veids kā satikties ar augstākiem spēkiem. Vēl cilvēkam ir dota spēja veikt noteiktas darbības, kas piesaista Svētību.

    Dieva un cilvēka darbībām jāsatiekas. Liturģija - “kopējā lieta”- tad arī ir satikšanās vieta. No cilvēka tiek prasīts pienest Dievam kā upuri to, kas viņam nepieder - sevi ³³³. Dievs mums atdeva Viņā radīto mūsu dzīvi, padarot mūs par sevis pašu patvaldniekiem. Un šo dāvanu vajag atgriezt Radītājam - lai to nenozagtu nāve. Dievs meklē ne vēršus un āžus, bet ļaudis. Nav nekā ar ko cilvēks varētu aizvietot sevi - “Jeb ko cilvēks var dot par savas dvēseles atpirkšanu?” (Mk. 8,37). Tieši tādēļ visam pirmskristus kultam nav augļu - tajā cenšas aizvietot to, kas nav aizvietojams.

328. Par šīs vietas skaidrojumu es esmu parādā L.P.Gorbunovai, Svētā Tihona Pareizticīgā Teologiskā institūta grieķu valodas un Jaunās Derības pasniedzējai.

329.Skat. Успенский Н. Анафора, lpp. 46 un 49.

330. Skat. Буйе Л. Первая Евхаристия на последней вечере. // Буйе Л. Библия и Евангелие. — Брюссель, 1988, lpp. 227.

331. Šie svētā Justīna vārdi ir saglabājušies pateicoties tam, ka tos ir citējis Olimpas Metodijs (Указ. соч., lpp. 232-233). Pusgadsimtu pēc svētā Justīna tāds pats skaidrojums attīstās arī svētajam Lionas Irenejam: “Apustulis grib, lai Dieva Gars baudītu dievnamu (mūsu ķermenī) kā līgavainis līgavu. Un kā līgava nevar ņemt līgavaini, bet var tikt līgavaiņa paņemta, kad līgavainis atnāks un viņu paņems; tā arī šī miesa pati par sevi nevar mantot Dieva valstību, bet var tikt Gara paņemta tajā. Jo dzīvojošais saņem mantojumā mirušā īpašumu; cita lieta ir mantot, cita - būt mantojuma sastāvā. Tas valda un rīkojas ar to, ko saņem mantojumā, kā grib; bet mantojuma sastāvā esošais atrodas ieguvēja varā, pakļaujas ieguvēja rīkojumiem un varai. Kas tad dzīvo? Dieva Gars. Bet kāds ieguvums ir mirušajam? Cilvēka locekļi, kas trūd zemē. Tos arī manto Gars, esot pārnestiem debesu valstībā. Manto dzīvojošais,, bet tiek mantota miesa. Apustulis aicina mūs saskarsmei ar Garu, it kā sakot: nedzīvojiet, it kā jūs bijāt tikai miesa un asinis” (Pret maldu mācībām. 5,9,4).

332. Protestantisms vispār uzskata, ka cilvēks ir tikai glābšanas recipients, kas pasīvi pacieš Dieva glābjošo darbību, un atsaka cilvēkam tiesības sadarboties ar svētību. Taču pārnesīsim šo jautājumu uz tīru teoloģijas sfēru. Padomāsim tā: Kristus veica mūsu glābšanas varoņdarbu. Viņš šo varoņdarbu veica tikai ar Savu Dievišķo gribu? Skaidrs, ka tieši Kristus cilvēciskā griba veica paklausības, upurējošas mīlestības un ciešanu paciešanas varoņdarbu. Tātad, Jēzus cilvēciskums sadarbojās ar Dievišķās Trīsvienības vienoto gribu. Bet apustulis Pāvils saka, ka mūsos jābūt tām pašām izjūtām, kādas bija Jēzū Kristū. Tātad gan mūsu darbībai, gan gribai jāatver mūs tās pašas svētības darbībai, kas bija Kristū. Protestantisms, uzskatot, ka cilvēks nav spējīgs aktīvi sadarboties ar Dieva gribu, samazina Kristus cilvēcību, iekrīt  monotelētisma maldu mācībā. Protestantisms uzskata, ka tikai viena Kristus Dievišķā daba ir glābjošās darbības subjekts, bet cilvēciskā daba kļūst tikai par “vietu”, kurā Dievs viens izpauž sevi par mūsu glābšanas autoru. Tas ir “monoenerģisms” vai “monopraksija”. Uz tādas kristoloģijas bāzējas soterioloģija, kas ir reducēta uz vienīgi Dieva darbību; soterioloģija, kas noliedz cilvēka līdzdarbību un tās eklezioloģiskās sekas (Skat. Congar Y. Regards et reflexions sur la christologie de Luther. // Das Konzil von Chalkedon. Geschichte und Gegenwart. ed. A. Grillmeier & H. Bacht. Vol. 3, Würzburg, 1954. Ss. 457-458, 482-486).

333. To izsakot kaut vai daļas sava laika dāvināšanā: “No 168 nedēļas stundām tikai vienu vienīgu stundu sev ir nodalījis Dievs; vai tiešām tu to iztērēsi sadzīves lietām?”   (св. Иоанн Златоуст. Беседы о покаянии, 9. // Творения. Т. 2. Кн. 1. — СПб., 1896, lpp. 385).

 Brīvi dāvināt savu brīvību var tikai mīļotajam. Mīlēt var tikai to, kura realitāte ir acīmredzama. Tā kā kristietība ir mīlestības reliģija, tad jautājums par Dieva esamības pierādījumiem nav dabisks kristīgajai teoloģijai. Nemēdz būt mīlestības bez mīlētāja. Bet savu mīlestību Dievs parādīja ar to, ka atdeva Savu Vienpiedzimušo Dēlu... Ir Kristus upuris, un tas nozīmē, ir Dievs. Kristiešu reliģija ir mīlestības apmaiņa: “Tādēļ, ja kāds mīl Dievu, tad Dievs arī paziņo viņam par Savu mīlestību” (sirdsskaidrais Ēģiptes Makārijs)334. “Mīlestības Noslēpums mūs dara no cilvēkiem par dieviem... Ticības vietā par Viņa esamību, Mīlestība dāvā jau Viņa baudīšanu tagadnē” (sirdsskaidrais Maksims Apliecinātājs)335.. 
      Atbilstoši pareizticība nezin nekādu automātismu Euharistijā. Tur, kur nav mīlestības, tur nav Savienošanās ar Mīlestības Dievu. “Lūk, pa priekšu saku un paziņoju un saucu skaļā balsī: neviens, kuram ir ienaidnieks lai nenāk pie svētās maltītes un nesaņem Kristus Miesu; ikvienam, kurš nāk, lai nav ienaidnieku!.. Pienesot upuri, Viņš nepieminēja nevienu citu taisnu darbību izņemot samierināšanos ar brāli, tā parādot, ka mīlestība ir pats lielākais no tikumiem... Ja šis upuris ir nests, lai tev būtu miers ar brāli, bet tu neslēdz mieru, tad velti tu piedalies upurī” (Jānis Zeltamute)336. 
Pareizticībā ir pat izstrādājusies sava veida “liturģiskā ētika”: pret tuvāko jāizturas kā pret dievgaldnieku. Ja viņš ir dievgaldnieks, tas nozīmē, ka viņā ir daļiņa Kristus. Tu neesi iemācījies cienīt cilvēku, tad cieni vismaz Kristu, Kurš ir viņā. Ne velti Zeltamute liturģisko sveicienu “Kristus ir starp mums!” sauc par “briesmīgu sveicienu”337. Ja šis nosacījums nav izpildīts - “Gaisma tevi apgaismo, esam aklu, tevi sasilda uguns, bet nepieskaras, dzīvība tevi ir apēnojusi, bet nav savienojusies ar tevi, dzīvais ūdens ir izgājis tev cauri, kā caur tavas dvēseles tekni, jo neatrada sevis cienīgu uzņemšanu” (sirdsskaidrais Simeons, Jaunais Teologs)338. Vai cienīgu uzņemšanu svētība satiks cilvēkā, tas nav atkarīgs no tā cik reti un “sagatavoti” mēs saņemam Euharistiju. Kā ir ievērojis arhibīskaps Vasīlijs, “mēs nekļūstam par cienīgiem dievgaldniekiem tādēļ, ka saņemam Euharistiju reti”339. Agrākos laikos jautājums par to, cik bieži kristietim vajag doties pie “nemirstības vakariņām”, tika risināts vēl viennozīmīgāk: “Katrs, kurš nesaņem Svētās Dāvanas, tas uzvedas nekaunīgi un pārgalvīgi”340. 
Tad kur tad ir Euharistijas jēga? Sacramenta faciunt Ecclesiam. Noslēpumi rada Baznīcu. Svētais Lionas Irenejs, paskaidrojot apustuļa Pāvila vārdus “jo mēs esam Viņa miesas locekļi” (Ef. 5,30), saka: “Un šī miesa barojas no Viņa biķera, kas ir Viņa Asinis, un aug no maizes, kas ir Viņa Miesa. Ar Euharistiju barotās mūsu miesas, apglabātas zemē un sadalījušies tajā savā laikā celsies augšā, jo Dieva Vārds iznīcīgajam dāvā neiznīcību” (Pret maldu mācībām. ,3). Tātad, sirdis vajag mazgāt Kristus asinīs Lieldienu dēļ: “Dod Taviem vergiem, Dieva Dēls, augšāmcelšanās dienā sadzirdēt: ’nāciet un mantojiet valstību’... Kā dzīvības ķīla, viņu miesas locekļos ir apslēpta Tava Miesa un Tavas Asinis”341.

     Euharistijā mēs savienojamies ar Lieldienu, Augšāmcelto Kristus Miesu. “Euharistija ir mūsu Pestītāja miesa, kas cieta mūsu grēku dēļ, bet kuru Tēvs augšāmcēla” (svētais Ignātijs Dievnesējs. Smirn.7). Tas nozīmē, Euharistija - nav tikai savienošanās ar Kristus miesu, bet savienošanās ar augšāmcelto miesu, savienošanās ar to miesu, kura jau ir pārvarējusi nāvi.

     Lieldienas - Citas esamības sākums. Daļiņas no jauna kosmosa, tā kosmosa, kurā jau vairs nav nāves indes, kurā ir uzvarēta entropija un nāvīgā sadalīšanās, ielaužas mūsos, lai samazinātu grēka miesas spiedienu uz mūsu personisko brīvību. Mūsu brīvā, personiskā griba nevar tikt Kristus dziedināta pa taisno, jo Viņš nevar nomainīt ar Sevi katra mūsu brīvo izvēli. Bet Viņš to atbrīvo no kaislību gūsta pateicoties tam, ka dod mums savienoties ar atjaunotu un dziedinātu, pārveidotu cilvēka dabu. Tādēļ caur Euharistiju mēs atkal nonākam it kā Ēdenes stāvoklī : pagājušie grēki vairs nespiež uz mūsu personisko gribu, un mēs esam spējīgi brīvi izdarīt savu izvēli, neizjūtot pārmērīgu savas grēcīgās pagātnes spiedienu, mūsu dabas ieradumu, kas ir grēka izkropļota. Ceļš grēkā - tas ir “iebiedēšanas” ceļš (pēc Teofana Vientuļnieka vārdiem): personiska griba, reizi pa reizei nosliecoties uz grēku, pastāvīgi bojā manu dvēseli, manu dabu, un dvēsele, kas ir iemācījusies grēkot, jau sasaistīta ar grēcīgiem ieradumiem, pēc tam sāk ierobežot manas personiskās gribas brīvību. “Iesēsi rīcību - ievāksi raksturu; iesēsi raksturu - ievāksi likteni”. No “es varu negrēkot” ceļš ved pie “nevaru negrēkot”.

      Bet ir vajadzīga atgriezeniska augšupeja, no “nevaru negrēkot” - uz “varu negrēkot”, un uz augstāko “nevaru grēkot”³⁴².

       Dziedināšanas ceļš ir tajā, ka Kristus, ieņemot Savā Dievišķībā mūsu cilvēcisko dabu, nedeva tai iespējas grēkot un ar to Sevī to dziedināja. Cilvēciskā daba izrādījās visu Dievišķo īpašību caurausta - “Kunga izveidota”³⁴³. Kristus Sevī izdziedināja Savā Dievišķajā personībā dziedināja Viņa uzņemto cilvēka dabu un to, jau dziedinātu, dod mums Euharistijā, lai caur dabas dziedināšanu dziedinātu mūsu katra personību. “Tātad, lai ne tikai ar mīlestību, bet arī ar darbiem kļūtu par Kristus Miesas locekļiem, mums vajag savienoties ar šo Miesu... Kurš jums deva Savu Dēlu šeit, Tas vēl vairāk izdarīs jums tur - nākotnē. Es gribēju kļūt par  jūsu brāli; Es jūsu dēļ savienojos ar miesu un asinīm, un šo miesu un šīs asinis, caur kurām Es kļuvu jūsu asinsbrālis, Es atkal dodu jums”³⁴⁴. Dievs paņēma mūsu miesu, lai to atgrieztu mums izdziedinātu un piesūcinātu ar Dzīvības Garu, nemirstību.

     Euharistijas izpratnei ir piemērojama metode, kas kristoloģijā tiek saukta “perihoresis”. Tai spēkā, ka Kristus abas dabas (gan Dievišķā, gan cilvēciskā) ir tikai viena Personība, Kristū ir Viens personisks subjekts visām viņa darbībām. Tādēļ ir iespējami paradoksāli izteikumi par Kristu: var teikt, ka Dievam caurdūra rokas (Dievībai nevar būt paša roku, un neredzami-garīgo Dievības dabu nevar notvert). Var teikt, ka Radītājs ir noguris vai ir izsalcis. Var, pretēji, teikt, ka Nācaretes galdnieks augšāmcēla Lācaru vai atlaida grēkus grēciniekiem.

     Tādēļ savienošanās ar Kristus miesas dabu izrādās ir savienošanās ar Viņa Dievības uguni: “No ļaudīm par dievišķās būtības dalībniekiem piedalās un kļūst par dalībniekiem tie, kuri pārņem svēto Kristus Miesu un dzer Viņa Asinis. Jo viena un otra ir savienotas ar Dievību pēc Personas, un viņu saņemtajā Kristus Miesā divas dabas nesaraujami ir savienotas personā” (sirdsskaidrais Damaskas Jānis)³⁴⁵.

    Tādēļ mēs arī sakām, ka Euharistijā mums tiek dots viss Kristus: ne Viņa miesas daļiņa, bet Viņš viss - kopā ar Viņa Dievišķo dabu. Savienošanās ar Kristus Miesu mūs dara par “Dievišķās esamības līdzdalībniekiem”. 

    Tur, kur šī jaunā, dievišķotā cilvēciskā daba dzīvo - tur ir Kristus Miesa, tur ir Baznīca. Tieši Baznīcas kā Kristus Miesas esamību Pāvils sauc par “slepenu, noslēptu noslēpumu no gadsimtiem un paaudzēm, tagad atvērtu Viņa svētajiem”, slepenu noslēpumu - “kas ir Kristus jūsos” (Kol. 1.27). Tādēļ arī nav glābšanas no kritušā kosmosa pasaules ārpus Kristus Baznīcas. Tur, kur nav Euharistijas - tur nav JAUNĀS Jaunās Derības Realitātes. Tur nav savienošanās ar Mūžīgo Dzīvību. Tur kā iepriekš ir “nāve un laiks valda par Zemi”...

   Pareizticīgie piedāvā protestantiem vienu: pieņemiet Evaņģēliju pilnībā, bet ne pa gabaliņam. Sadzirdiet Viņa aicinājumu: Nožēlojiet grēkus...Pieņemiet... Šīs ir Manas Asinis, par jums un par daudziem izlietas grēku piedošanai...

     Protestantiem dažreiz ir tieksme atzīt savu maizes laušanu par patiesu sakramentu³⁴⁶. Bet pat ja kāds baptistu kongress paziņos, ka no šī brīža viņu biķerī nav vīns, bet patiesas Pestītāja Asinis - tas vēl nenozīmēs, ka viņu cerība patiesi īstenosies. Patiesam Noslēpumam nepieciešams būt patiesā Baznīcā, bet tādēļ vajag atrasties apustuļu pēctecības gultnē.

     Kādēļ apustuļu pēctecība ir tik svarīga pēcapustuļu laikā? Tādēļ, ka baznīcas dzīves jēga nav “apustuļu mācības” apgūšana, ko varētu sasniegt, tikai izlasot iepriekš dzīvojošo cilvēku grāmatas vai to mūsdienu adoptācijas. Baznīcas dzīve - tā ir cilvēka ievešana Kristus Miesā, Dievcilvēcībā. Kā šeit var kādu ievest svešinieks, kurš pats šeit ir svešs? Apustulis Pāvils reiz jautāja: “Kas tev ir, ko tu neesi saņēmis” (1.Kor. 4,7). Bet ja neesi saņēmis - ko vari nodot tālāk?

     Noslēpums rada Baznīcu, bet pašu Noslēpumu var veikt tikai Baznīcā. Ar Noslēpumu Baznīca ir radīta kā Kristus Miesa, bet Pati Kristus Miesa var tikt atražota tikai Tajā. Tikai jau esošajai Kristus Miesai var pievienoties jaunas šūnas. Tādēļ ir nepieciešams turpināt to noslēpumaino dzīvi, kas sākās apustuļos, tādēļ ir nepieciešama apustuļu pēctecība.

    Bet, no tā izriet, tur, kur nav Liturģijas, nav Baznīcas. “Vienīgi Baznīca pienes Radītājam tīru pienesumu, un viss maldu mācītāju vairums neveic pienesumus Dievam. Mūsu mācība ir saskaņā ar Euharistiju, un Euharistija savukārt apstiprina mūsu mācību”, - liecina svētais Irenejs (Pret maldu mācībām.4,18,4-6). Tīru Upuri var pienest Dievam tikai patiesa Baznīca, bet patiesa var būt tikai tā Baznīca, kas ir radīta ar patiesu Upuri. No Baznīcas var aiznest Bībeli. Var aiznest mācību, nevar aiznest Kristus Biķeri. Bet tādēļ - nevar būt self-made-Church, paštaisītas Baznīcas, kas ir radīta ar entuziasmu no vēsturiskā un ontoloģiskā tukšuma. “Viena maize un mēs daudzi esam viena miesa; jo visi savienojamies no vienas maizes” (1.Kor.10,17).

     Tādēļ - “Neviens lai nekrīt maldos! Kurš nav upurtraukā, tas atņem sev Dieva maizi” (svētais Ignācijs Dievanesējs. Efez. 5). Cilvēkam nav jāizveido no jauna apustuļu Baznīca, viņš tikai tai pievienojas. Pie šīs jau radītās miesas var piepotēties, bet nevar izveidot no jauna ārpus tās un neatkarīgi no tās. Dzīva miesa nevar sākt kaut kur augt otru reizi, tā nevar sākt jaunu, atsevišķu dzīvi saraujot tiešo fizisko saikni ar to miesu, kas bija dota piedzimstot. Tas ir patiesi attiecībā uz cilvēka miesu. Bet tieši tāpat arī Kristus Miesa nevar augt no tukšuma. Apustuļu pēctecība - nav tikai kanoniska, bet ontoloģiska realitāte, ontoloģiska prasība, Baznīcas kā Kristus īpašuma esamības nosacījums, kā Dieva cita veida esamība. Pēc apustuļu Pāvila vārda: “Jo citu pamatu neviens nevar likt kā to, kas jau ir likts, proti, Jēzus Kristus” (1.Kor. 3,11).

      Liturģija kā Dievcilvēciskuma realitātes pilnība var nākt tikai no pilnības. No šejienes - apustuļu sludināšanas refrēns: “ko mēs saņēmām - to arī nododam”. Atjaunot Baznīcu bez apustuļu pēctecības varētu tikai atkārtojot Pēdējās Vakariņas. Bet tieši šis Upuris, pēc skaidra apustuļa Pāvila vārda, ir veikts vienreiz. Vienreiz Kristus pienesa Sevi par Upuri, lai ļaudis pieņemtu Dievu. Jaunas Baznīcas radīšanai no tukšuma, ārpus Mantojuma, Dieva Dēlam jāpieprasa jauna Golgāta. Baznīcas atjaunošanas protestantu koncepcija no vēsturiskās neesamības tipoloģiski izrādās līdzīga ar sunītu vēsturisko sofiju, kuriem Allahs katru mirkli rada pasauli no jauna, un, atbilstoši, nav pasaules vēsturiskās plūsmas: katrs esamības mirklis un punkts attiecas viens pret otru netieši, bet caur katra momenta Radītāja radošo darbību. Tas pats pasaules noliedzošais nihilisms izspraucas arī no protestantu konstrukcijām: “Evaņģēliskie teologi atzīst Svētā Gara darbību vēsturē, bet neatzīst šī Gara lieciniekus... Gars darbojas Baznīcā, bet cilvēku dvēselēs Viņa pēdas nepaliek, vai, ja paliek, tad tikai tādas, kas nevar kalpot par liecību pasaulei un vēsturei par Dieva Svētību. Katru reizi Gars darbojas no jauna bez svētības tukšumā, bet ne Baznīcā, kas glabā patiesību kā patiesas Dieva mīlestības zināšanas”³⁴⁷.

     No malas ir bezjēdzīgi kopēt Baznīcas dzīvi, zagšus ieviešot vairāk un vairāk pareizticīgos elementus. Izejot no sasalušās ateisma kazarmas, izejot cauri protestantu baznīcas priekštelpas uzsaukumiem, iemācoties cienīt un lasīt Bībeli, ir laiks atgriezties mājās: Pareizticībā. Pareizticība neuzskata, ka cilvēks, protestantu pārkristīts, ir nomazgājis no sevis pirmo, bērna, pareizticīgo kristību. Krievu protestantus Krievu Pareizticīgā Baznīca vēl joprojām uzskata par saviem bērniem. Ne par ienaidniekiem, bet par radiniekiem. Un, ja viņi sagribēsies atrast ceļu pie altāra, tad viņiem tas nebūs sarežģīti. Izejot no protestantu baznīcas priekštelpas, viņiem vispirms vajadzētu teikt “paldies” tiem, kas pirmie viņiem atklāja Evaņģēliju, bet pēc tam palūgt piedošanu tiem, kuriem viņi paspēja kaut ko steidzīgi-kritisku un detonējošu pastāstīt par Pareizticību. Un jau pēc tam pagriezties pret altāri un teikt: “Ticu, Kungs, un apliecinu, ka Tu patiesi esi Kristus, Dzīvā Dieva Dēls, kas esi atnācis uz zemes glābt grēciniekus, no viņiem pirmais esmu es. Vēl ticu, ka šī ir pati tīrākā Tava Miesa, un šīs ir pašas tīrākās Tavas Asinis. Lūdzos Tev: apžēlojies par mani un piedod man manus noziegumus, gribot un negribot, vārdos, darbos, apzināti un neapzināti, un dod man bez nosodījuma savienoties ar Taviem tīrajiem Noslēpumiem, grēku atstāšanai un mūžīgai dzīvei”.

        

 334. преп. Макарий Египетский. Духовные беседы, lpp. 156.

 335.преп. Максим Исповедник. Послание к Иоанну Кубикуларию о любви. // Творения. Ч. 1. — М., 1993, lpp. 146-147.

 336. св. Иоанн Златоуст. Творения. Т. 2. Кн. 1, lpp. 227, 430, 418.

 337. св. Иоанн Златоуст. О предательстве Иуды, lpp. 418.

 338. Cit. no: архиеп. Василий (Кривошеин). Указ. соч., lpp. 126.

 339. Turpat, lpp. 137.

 340. св. Иоанн Златоуст. Беседы на Послание к Ефесянам, 3. // Вестник РСХД. № 31, lpp. 3.

341. преп. Ефрем Сирин. Творения. Ч. 4. — М., 1860, lpp. 329.

342. Svētlaimīgā Augustīna formula: Non posse non peccare — Posse non peccare — Non posse peccare.

343. Par to, ka augšāmcēlušā Jēzus Miesa “ir Kunga un Kristus taisīta”, kļuva viscaur dievišķota - līdz pat savu miesisko īpašību zaudēšanai - skat svētais Nisas Gregorijs. Pret Eunomiju 6. gr. Bet, ja šai miesai jau vairs nav mūsu parastās miesas īpašību - tad nav ko brīnīties, ka mēs savienojoties ar maizi, kas nekādi nav līdzīga gaļai. Par jēdzienu “garīga miesa” patristikā skat. Сидоров А.  И. Комментарии. // Творения аввы Евагрия. — М., 1994, lpp. 323-327.

344. св. Иоанн Златоуст. Беседы на Евангелие от Иоанна, 46.

345. преп. Иоанн Дамаскин. Третье защитительное слово об иконах, lpp. 236.

346. Ir interesanti, ka atzīt maizes laušanu par sakramentu sliecas ierindas protestantu kopienu draudžu locekļi (kuriem vēl visai spēcīgi ir pareizticīgās attieksmes ieradumi pret svētumu). Jo augstāks mācītāja rangs, jo viņš ir izglītotāks (tas ir audzināts protestantu semināru garā) - jo simboliskāk viņš uztver maizes laušanu. Iznāk, ka ierindas krievu protestants, pieejot pie biķera, tajā redz vienu, bet mācītājs - citu. Pie tam protestantu sludinātāji nesteidzas no paša sākuma paskaidrot saviem draudzes locekļiem, ka, pārkāpjot protestantu kopienas slieksni, no jauna pievērstajiem nāksies atteikties no pareizticīgi-burtiskās Pestītāja vārdu: “Šī ir Mana Miesa” izpratnes.

347. прот. Михаил Дронов. Писание и Предание. // Журнал Московской Патриархии. 1994, № 1, lpp. 12-13.

                                                  Cilvēks piedzima pasaulē  

Evaņģēlijā Kristus pretstata Dieva Vārdu un cilvēku vēstījumus. (Mat. 15,6). Cilvēki var sastādīt savus uzskatus, izdomāt savus likumus un noteikumus. Un šie cilvēciskās jaunrades augļi var diezgan tālu aiziet no Dieva nodoma, no Dieva baušļiem. Tādēļ, saka protestanti, mēs ticēsim tikai Rakstiem un nepievērsīsim uzmanību cilvēku vēstījumiem, kuru ir tik daudz pareizticīgo dzīvē. 

Šo argumentu var uzskatīt par pārliecinošu tikai pie viena nosacījuma: ja uzskata, ka viss notiekošais Baznīcā, tās dzīvē un vēsturē ir tikai un vienīgi cilvēku rīcība. Ja iedomājamies, ka Dieva darbības Baznīcā nav. Jā, protams, tuvu ne viss, kas notiek Baznīcas dzīvē ir no Dieva. Bet lai arī cik tajā nebūtu cilvēciskas dzīves meklējumu un kļūdu, vai kristietis drīkst izteikt apņēmīgu un visaptverošu formulu: divus tūkstošus ilgajā pēc apustuļu Baznīcas vēsturē nemaz nebija Dieva dzirksts? Viss tas, kas radās Baznīcas vēsturē pēc apustuļu nāves - tās visas bija tīri cilvēciskas darbības, cilvēku vēstījumi, un tajos ieklausīties nevajag un tas ir pat bīstami. 

Tertuliāns jau trešajā gadsimtā indīgi piezīmēja, ka no maldu mācību viedokļa, kas atgrūž vēsturisko Baznīcu, Svētais Gars, kuru mācekļiem atsūtīja Kristus tādēļ, lai mācītu viņus visa patiesībā, neievēroja savus pienākumus, atļaujot baznīcām citādāk domāt, citādāk runāt, kā Viņš Pats sludināja caur apustuļiem (skat. De praescr. 28 [Cit. - Архиеп. Иларион (Троицкий). Очерки из истории догмата о Церкви. М., 1997, lpp.155.]) 

Ja vēstījums - tas ir cilvēku pārstāsti par kaut ko kaut kad dzirdētu, tad attiecībā pret vēstījumiem jāizturas uzmanīgi. Bet, ja vēstījumi nav socioloģiski, bet ontoloģiski, ja vēstījumos Kristus atkal un atkal nāk pie ļaudīm?

Tātad - kurš tad ir Mantojuma subjekts? Kurš īsteno kristīgā mantojuma translāciju no cilvēka pie cilvēka, no paaudzes uz paaudzi, no tautas uz tautu?

     Mēs esam pieraduši, ka ļaudis visdažādākos veidos cenšas attēlot Kristu (savos darbos, savos sprediķos vai sevī). Kristus tādā gadījumā uzstājas kā cilvēku jaunrades objekts, bet cilvēks, dabiski, izrādās jaunrades akta subjekts. Bet Kristus ne tikai tiek mantots; Viņš Sevi dara mantojamu. Sirdsskaidrais Ēģiptes Makārijs redz Kristu kā ikonu rakstītāju, Kurš raksta mūsos Savu tēlu. Un, ja mēs aizgriezīsim no Viņa savu seju, tad Viņam būs grūti rakstīt - kā portretistam ir grūti zīmēt portretu, ja cilvēks uz viņu neskatās: “Ja kāds nepārtraukti netiecas pie Viņa un nenicina visu pārējo, tad Kungs nerakstīs viņā Savu tēlu ar Savu gaismu” [Преп. Макарий Египетский. Духовные беседы. lpp. 302.].

     Jā, lai ieietu Baznīcā, cilvēkam vajag sadzirdēt cilvēka vārdu par Kristu no cita cilvēka un pēc tam pagriezt savu gribu, brīvi piekrītot šai patiesībai. Bet tas nav pietiekoši. Cilvēku dialogā jāieiet Citai vēsmai. Cilvēku vēstījums pāraug Mantojumā, tikai ja Gara pūsma dos pievēršamajam to grēku nožēlu un to prieku, par kuriem runā grāmatas un liecinieki. Dieva klātbūtni cilvēkā var atklāt tikai pats Dievs. Mantojums ir iespējams tikai tāpēc, ka Dievs Sevi dāvina ļaudīm. Tīri cilvēciska sprediķa vājumu savā traktātā “Par iekšējo Mācītāju” parādīja Augustīns: “Es runāju visiem. Taču tie, kuros nerunāja iekšējais svaidījums, tie, kurus iekšēji nebija iemācījis Svētais Gars, vienmēr aizgāja tā arī neiemācīti. Tikai Kristus darbība sirdī atļauj sirdij nebūt vientulībā. Māca tikai viens Iekšējais Mācītājs, Tur, kur nav Viņa svaidījuma, ārējie vārdi ir tikai velts sitiens pa dzirdi” [Cit.: В. Лосский. Вера и богословие. // Вестник РСХД. 1979. lpp. 105.].

     “Atdariniet mani, kā es Kristu” (1. Kor.4,16) - aicina apustulis Pāvils. Bet Kristus - nav tikai cilvēks, bet Dievcilvēks. Un, tas nozīmē, ka Viņa atdarināšana ir iespējama tikai pārvarot cilvēciskās esamības robežas caur piedzimšanu Dievcilvēcībā. Vai cilvēks var tikai ar saviem spēkiem piedzimt Dievā? Nē. Bet tas ir jauns, jau mūžīgs, viņš savu esamību var pieņemt kā dāvanu: neviens no mums nav izdarījis neko, lai piedzimtu). Tādēļ sirdsskaidrais Ēģiptes Makārijs Gara svētību sauc par “svēto māti” [Преп. Макарий Египетский. Новые духовные беседы. М., 1990. lpp. 157.].

     Piedzimšanas tēls pareizticīgajā Tradīcijā ir divējāds: no vienas puses - Dievs dzemdina Sevi cilvēkos; no otras - cilvēks dzemdina sevī Dievu. Sirdsskaidrais Simeons atrod vārdus, kas izsaka abu sinerģiju darbības: “Visu uzturošais iemājo cilvēkā, un cilvēks kļūst it kā grūta sieviete”. Vai: “Cilvēks apzināti sevī nes Dievu. Un, no ārpuses, sakļaujot rokas ap sevi, šis cilvēks staigā mūsu vidū, kad visi nezin, kas viņu ieskauj... Mēs, kad ticam no visas dvēseles un sūdzam grēkus, savās sirdīs ieņemam Dieva Vārdu, kā Jaunava. Viņš, kurā ir Kristus zīdainis, Viņu uzskatīs par Māti, kā viņš, īstais, apsolīja: “Mana Māte un brāļi un draugi, lūk, viņi!” [Cit.: Василий (Кривошеин), архиеп. Преподобный Симеон Новый Богослов. lpp. 88.].

      Savā objektīvi-ontoloģiskā akta satura perspektīvā Mantojumu dara Dievs. Tieši Tas, Kuru sirdsskaidrais Simeons sauc par “manu nelepno Dievu” [Cit. архиеп. Василий (Кривошеин). Преподобный Симеон Новый Богослов. lpp. 221.], izrādās nav vienkārši “saturs”, par kuru ir runa Tradīcijā, bet vispirms - pats šīs “nodošanas” subjekts.

     Patiesais Mantojuma Subjekts ir Dieva Dēls, kurš ir kļuvis par Cilvēku Dēlu. Mantojuma būtība ir aprakstīta Liturģijas vidus vārdos: “Tu esi Pienesējs un Pienesamais, Pieņēmējs un Sadalāmais”. Mantojumā Dievs turpina Savu darbību pasaulē: “Mans Tēvs līdz šim dara, un Es daru”.

    Tā ir tā Mantojuma izpratne, ko mēs sastopam jau senākajā Baznīcā. Svētajam Hipolītam Svētais Gars tiek nodots Baznīcā [Cit. Congar Y. La Tradition et les traditiones. Essai historique. Paris, 1960. lpp. 52.].  Svētais Irenejs saka par Svētā Gara nodošanu caur apustuļiem: “Šo Garu viņi  saņēma no Kunga, un sadalot un izdodot Viņu ticīgajiem, izveidoja šo Baznīcu” (Показание, 41). Pēc viņa domām, “kur ir Baznīca - tur arī Svētais Gars; kur ir Svētais Gars, tur ir Baznīca un visa svētība” (Pret maldu mācībām, 3-24-1). Tādā mērā, ka jauni ļaudis ienāk Baznīcā - viņi saņem tā paša Gara dāvanas. Tieši caur Baznīcu Kristus Noslēpumi atklājas pasaulē.

    Ja Kristus Savu Baznīcu nav pametis - tas nozīmē, tās vēsturē var atrast Viņa klātbūtni. Tas nozīmē, pašā mīkstākajā formulējumā, ne viss tas, kas notika vēsturiskajā Baznīcā, sirdīs un pratos, lūgšanās un tās kalpotāju sprediķos, bija kaut kas antievaņģēlisks. Tas nozīme, ka arī baznīcas mantojumā kaut vai dažreiz var atrast tā paša Gara pēdas, kurš agrāk iedvesmoja Rakstus.

     Protestantu polemika pret mantojumu ir dīvaina. Kaut kādā nozīmē dabiskāk būtu savienot mantojuma noliegumu ar psiholoģisko atmosfēru pareizticībā, nevis ar atmosfēru protestantismā. Pareizticība zin par ceļiem iešanā pie Dieva vienatnē. Pareizticība zin ārpussociālo un it kā ārpus vēstures mūku kārtas varoņdarbu, individuālās mistikas ceļu. Pareizticīgā garīguma vēsture zina šos pastāvīgos mesianisma  kārdinājumus, kārdinājumu saraut saites ar baznīcas kopienu pilnīgas vientuļniecības labā. Tas ir kārdinājums atteikties no vispārējiem Baznīcas Noslēpumiem upurējot to personiskai lūgšanu disciplinētībai. Ir es un Tu - un vairāk neviena. Pie tāda akcenta galējās askētiskās straumes pareizticīgajā mūku kārtā varētu loģiski pamatot mantojuma principa noliegšanu: kam mums citi ļaudis un viņu pieredze, ja mums ir sava?

    Turpretī, protestantisms mūku kārtu nepazīst. Viņš nezin tik attīstītu personiskās dievbijības disciplīnu, kā pareizticība. Protestantisms ar savu misionāro ievirzi, ar aktīvu sociālo ētiku, viss - ir pasaulē, viss ir sabiedrībā, viss ir vēsturē. Lūk, šeit tad es arī redzu paradoksu: tieši tā konfesija, kura visaktīvāk ir piemērojusies vēsturei, visaktīvāk piedalās vēsturē - tieši viņa neciena to, ko ir izdarījuši vēsturē citi kristieši. Neciena mantojumu.

     Jautājumu par vēstures pieņemšanu, par attieksmi pret vēsturi kristietim nevar nosaukt par perifēru. Svarīgākā Bībeles vēsts: Dievs neatklājas kosmiskās kataklizmās, bet vēstures gaitā. Ne lietus mākoņi, bet cilvēces vēsture ir Epifānijas vieta, Dieva parādīšanās vieta.

     Ja pat pirms evaņģēlija vēsture bija tik piesātināta ar Svēto klātbūtni, ka visās savās briesmās kļuva par “bērnu vadītāju pie Kristus” (Gal. 3,24), vai tad Radītāja iemiesošanās vēsturē “laika pilnības” momentā (Gal. 4,4) novājināja vēstures procesu? Vai tiešām Vārds, kas kļuva miesa imperatora Augusta laikā un krustā sisto Poncija Pilāta laikā ar to profonēja laiku un vēsturi, bet ne piedeva tiem vēl sakrālāku spriedzi? Vai tiešām agnostiķiem ir taisnība, kas uzskata, ka ar Savu Debesbraukšanu Kristus aiznesa no zemes daļiņu gara un ar to darīja nabagāku mūsu zemes pasauli? Ja Vecās Derības vēsture bija sakrāla, tad uz kāda pamata mēs uzdrīkstamies apgalvot, ka vēsture pēc Kristus zemes dienām kļuva profāna?

    Kristus ļaužu apgaismošanai izmantoja pat zemes putekļus (Jņ. 6,6). Vai tiešām viņš tam neizmantos arī vēsturi? Kā gan misionārs var aizmirst apustuļa Pāvila vārdus: “Bet kā lai piesauc, kam nav ticējuši? Un kā lai tic tam, par ko nav dzirdējuši? Bet kā lai dzird, kad nav, kas sludina?” (Rom. 10,14). Ļaudis iemācās ticību no ļaudīm. Un, ja tas ir notikums, kas risinās cilvēku mijiedarbībā, tas ir starp laicīgām būtnēm, tas nozīmē, ticības translācija - ir laicīgs akts, tas ir - vēstures notikums.

    Ja katram no mums Kristus parādītos kā Saulam, ja katra no mums priekšā Viņš izliktu “mednieka šķēpus” (Ap.d. 9,5), kā Viņš to darīja viņa priekšā - tad vēsturiskā mantojuma un pēctecības noliegšana būtu loģiska.

     Bet pat Saulu Kristus tikai padarīja aklu. Pēc tam viņu sūtīja pie parastiem kristiešiem, lai no tiem saņemtu pieņemšanu kopienā, dziedināšanu, kristības, un redzes atgūšanu. Kristus Saulu padarīja aklu bez cilvēku palīdzības. Pāvils atguva redzi caur Baznīcas starpniecību (Ap.d. 9,17-18).

     Ļaudis paši nevar citus darīt par kristiešiem. Cilvēki nevar nodot to Garu, kas neiziet no viņiem. Un tomēr šis Gars darbojas caur cilvēkiem. Tas nozīmē, ka Mantojums, kas īstenojas vēsturē, ir jāsaprot kā sinerģija, kā cilvēku un Dieva centienu sadarbība. “ Neviens nesaņem ticību vienatnes ceļā tieši no Dieva, vertikālajā vēsturē, bet Dievs vai vertikālā vēsture sasniedz viņu caur horizontālo vēsturi”, - paskaidroja garīdznieks Dimitrijs Staniloe [Staniloae D. Iisus Hristos sau restaurarea omului. Craiova,1993, lp 43.].

    Tātad vai Dievs uztur cilvēku centienus, kas kalpo Viņam? Vai Dievs palīdzēja kristiešiem līdz protestantu gadsimtiem? Tie gadsimti zināja ne mazums ļaužu, kuri neliekuļoti gribēja kalpot Pestītajam. Tas, Kurš pat no akmeņiem un ēzeļmātes darīja Sev lieciniekus, vai tiešām Tas auksti un attālināti nolūkotos uz šīm pie Viņa tiecošajām sirdīm un gaidītu Lutera parādīšanos tādēļ, lai atkal ienāktu cilvēces vēsturē, kas it kā bija Viņam aizvērta no pēdējā apustuļa nāves laika?

Nu, nē - laiku Radītājs ienāca laiku pilnībā ne tādēļ, lai tik vienkārši pamestu vēstures upi. Viņš ienāca vēsturē, lai tajā un caur to strādātu. Un tikai tas dod vēsturei jēgu. Ja nav Mantojuma, ja cilvēku vēstījumu pasaule nav caurredzama Vārdam, ja tikai Rakstu lapaspusēs mēs satiekam Kristu, tad visa pasaule, visa vēsture aiz šīs grāmatas robežām nav nekas vairāk kā “dēmonu vodeviļa”. Tam, kurš vēlas vēsturei piedot jēgu, tas ir iedot jēgu katrai vēsturiskai cilvēciskai dzīvei, ir jāatzīst vēstures cauraustību ar Jēgu, Logosu. Cilvēces vēsture, Kristus caurausta- ta arī ir Mantojums. Tad izrādās, ka “Mantojums ir vienīgā satikšanās forma ar Dievu, kas nenoliedz laiku, bet dod tam vērtību” [Staniloae D. Iisus Hristos sau restaurarea omului. Craiova,1993, lpp. 43.].

      Tā kā Mantojumā Mūžīgais Gars ieiet atsevišķu formu pasaulē, daudzveidīgu un personisku esamību pasaulē, vēstures pasaulē, tad rodas jautājums: kā tieši šo Garu apgūst ļaudis. Kādās formās sevi izpauž Mantojums? Šeit mums jāatšķir Mantojums no vēstījumiem. Mantojums ir Dievcilvēcības izplatīšana pasaulē. Vēstījumi - tas, ko cilvēks savā vājumā ir uztvēris no šī Gara vēsmas un ir spējis izteikt savos vārdos un savā dzīvē.

     Mūsu pārdomās tālāk mēs pieskarsimies četriem baznīcas mantojuma apļiem: askētiski - antropoloģiskajam mantojumam (šajā sējumā), teoloģiski - dogmatiskajam mantojumam (otrajā un trešajā izlaidumā), liturģiskajam un ikonu rakstniecības mantojumam (ceturtajā sējumā). 

     Dievs darbojas ļaudīs. Bet jebkura darbība liecina ne tikai par to, no kurienes tā nāk, bet arī par to, kas vai kurš to uztver, kurā šī darbība iezīmējas. Un, ja teoloģija ir iespējama tikai tādēļ, ka Dievs iedarbojas uz cilvēku, tas nozīmē, ka teoloģijas jautājums ir jautājums par cilvēku.

     “Cilvēkā es redzu teoloģijas mīklu”, - rakstīja svētais Konstantinopoles patriarhs Fotijs [Cit.: Киприан (Керн), архим. Антропология св. Григория Паламы. Париж, 1950. lpp. 355.[. Teoloģija ir eksperimentāla zinātne. “Transcendences atrašanās vieta nav ne reālā, ne virsempīriskā pasaule, bet robeža uz kuras es stāvu transcendences priekšā, ja eksistēju savā patiesumā”, - pēc būtības par to pašu raksta savas filozofijas valodā Karls Jaspers [Cit. no: Чухина Л. А. Человек и его ценностный мир в религиозной философии. - Рига, 1980. lpp.196.]. Neskatoties uz to, ka Absolūts atrodas ārpus radības un ārpus izziņas - Tas neatrodas ārpus reliģijas. Dievs ir spējīgs būt ārpus Sevis Paša. “Viņš ir visur un ne tikai blakus mums - Viņš ir mūsos”, - pēc II gadsimta kristīgā apoloģēta Minūcija Feliksa vārdiem [Минуций Феликс. Октавий. // БТ. М., 1981. №22. lpp. 160.].

     Dievs pieskaras cilvēkam - un cilvēks mainās. No šejienes izriet divas svarīgas sekas.

     Pirmās - ieiešana tradīcijā nenozīmē cilvēciskās domas, izziņas un jaunrades pieredzes sašaurināšanu, bet tieši pretēji, to principiālu paplašināšanu. Ieiešana baznīcā ar tās ceremonijām un dogmātiem nekādi nav Gara apslāpēšana un meklējumu pārtraukšana. “Viņš ir bezgalīgs, jo Viņu, jau atrastu, vēl joprojām turpina meklēt (Ut inventus quareretur immensus est)”, - par Dievu ir teicis svētlaimīgais Augustīns[cit. no: Бальтазар Г. У. Ты имеешь глаголы вечной жизни. Размышления над Свяшенным Писанием. М., 1992, lpp.83.].

    Dvēselē ieiet nesalīdzināmi jauna pieredze, pieredze, ko nevar salīdzināt ne ar ko no tā, ar ko ir pieradis dzīvot ārējais cilvēks. Tādēļ, pēc brīnišķīga mūsdienu sinologa V. Maļāvina secinājuma, “Tradīcija  saliek cilvēku kopā ar neaizsniedzamu “citu”, kas ir līdzvērtīgs bezgalīgam pieredzes laukam. Katrs paziņojums par tradīciju savieno ar nezināmo. Svaigais tradīcijas vējš neaizkavējas pozitīvisma apziņas kazemātos, viņš atgriež cilvēkam intīmo savienojumu ar pasauli. Tradīcija katram saka, kurš patiesi grib zināt un būt: par maz ir piedzimt par cilvēku, vēl vajag sevī piedzemdināt cilvēku” [Малявин В. В поисках традиции. // Восток-Запад. М., 1988, lpp. 34-36.]. Tradīcijas cilvēks - tas ir cilvēks, kuru ir izmainījusi reliģiskā Realitāte. Cilvēks iemācās būt tāds, kāds viņš vēl nav bijis³⁴⁸. Ieiešana garīgajā tradīcijā atnes novitātes pieredzi. (1. Sam. 10,6), saka Raksti.

     Un patiešām “ne tāds kā vakar tu parādīsies arī parīt un ne vienmēr vienāds būsi tu, mīļotais, - savu mācekli brīdina sirdsskaidrais Teodors Studits, - bet pie tevis atnāks Dieva svētība. Tad tu teiksi: kur tu biji līdz šim, Kungs? Un Viņš tev teiks uz to: skatījos kā tu cīnies un gaidīju” [Преп. Феодор Студит. // Добротолюбие. Jordanville, 1965, Т. 4. lpp. 64.].

    Par Saulu sens garīdzniecības rakstnieks ir teicis, ka svaidot “Dievs iedeva viņam jaunu sirdi” (1. Sam. 10,9). Evaņģēliskajā “laiku pilnībā” Kristus ņēma muitnieku un pataisīja viņu par Evaņģēlistu, satika zvejnieku - pārveidoja viņu par Teologu [Св. Василий Великий. Творения. М., 1846. Т. 4. lpp. 263.]. Bet arī pēc tūkstoš gadiem, redzot ļaudis, kuri atkal un atkal iegūst Kristu, “prāts apgūst šī noslēpuma mūžīgo jaunumu, kas nekad nenoveco” [Преп. Максим Исповедник. Творения. М., 1993. Кн. 1. lpp. 258.]. Un lai arī cik vēlu savā personiskajā dzīve cilvēks nepienāktu pie baznīcas sliekšņa, pie visiem ir piemērojams brīnišķīgais Vladimira Zeļinska izteiciens - “Baznīca kļūst jaunāka visos pie tās atnākušajos” [Зелинский В. Приходящие в Церковь. // Журнал Московской Патриархии. 1992, N. 2, lpp. 10.].

    Tradīcija - tā nav miegaina viena un tā paša atkārtošana. Kristus atnāca, lai atmodinātu aizmigušos dzīvos, un vēl vairāk - Viņš nogāja nāves apgabalā, lai pārveidotu jau aizgājušo cilvēku nāvi tādā miegā, kas var pāriet un kādreiz izkust jaunā dzīvē. Mantojums runā par Mūžīgo, bet ne par pagātni. Tas nepakļauj cilvēku pagātnei, bet izrauj no totālās tagadnes vardarbības. Mantojumā cilvēks realizē savas “tiesības nebūt personiski mūsdieniskam” [Цветаева М. . Неизданные письма. Париж, 1972. lpp. 415.], tiesības dzīvot ne tikai ar šodienas dienu un ne tikai trauksmē par rītdienu. Cilvēks atklāj savu neatkarību no savas personiskās pagātnes un no tagadējo “sabiedrisko attiecību” konfigurācijas.

     Ieiešana tradīcijā - tā ir pasaules divkāršošana, tās metafizisma atklāšana. Pasaule nav tikai dabiska lietu kārtība, tajā ir jēga un labestība, ir ideāla dimensija. Ieiešana tradīcijā - tā ir Jēgas atklāšana. Bet Jēga tikai tad sevi dāvā, ja mēs esam gatavi atdot sevi pašus kalpošanai tai. Tādēļ Tradīcijā nevar būt tikai pa daļai. “Ja neprātīgi ir ticēt Dievam, tad vēl neprātīgāk ticēt Viņam pa pusei” (V.Solovjevs [Соловьев В. С. Kopoti raksti 2 sējumos. М., 1989. 2. sēj. lpp. 27.]).

     “Ja līdz vērtības pārdzīvojuma augstākā pakāpiena sasniegšanai vērtība piederēja personībai, bija tās daļa, un personība varēja teikt: “tā ir mana vērtība”, tad tagad notiek šīs attiecības apvēršana - nu jau personība izradās ir to apņemošās vērtības daļa, pieder tai, un tieši pateicoties šai savienošanai ar vērtību, kalpošanai tai, atrod dzīves jēgu un attaisnojumu” [Василюк Ф. Е. Психология переживания. М., 1984, lpp. 134.]. Tā izmainās mātes attieksme pret pirmdzimto - no “pēdējās lelles” līdz vispārējai kalpošanai.

    Ja satikšanās ar Vērtību ir notikusi, tad realitāte, kas man ir atklāta nesen un tādēļ tiek saukta “otrā”, patiesība kļūst par “pirmo”: vērtības pārdzīvojums it kā skatās caur realitāti it kā jautājot: “Vai tad tik reāla ir realitāte? Vai tiešām šis: redzamais, dzirdamais, jūtamais dotais tad arī ir patiesā esamība, un ir patiesība? Vai tiešām šie esošie līdzekļi, kas ir vienaldzīgi pret cilvēciskām vērtībām, tad arī dod pēdējo, nepārvaramo dzīves likumu ar kuru tikai atliek bez kompromisa samierināties?” Atcerēsimies, ja kas, Solovjeva atzīšanos par to, ka dažreiz, garīga pacēluma minūtē, viņam likās, ka materiālā pasaule vispār neeksistē. 

     Cilvēks pēc savas dabas ir kalpotājs. Tā nav kāda aksioma, izlasīta Rakstos, tas vienkārši ir antropoloģisks fakts. Cilvēks nevar “nomierināties”, kamēr savā pasaulē neatrod tādu vērtību, kuru viņš var nolikt augstāk par sevi un sevi nolikt kalpošanai tai. Šī vērtība var būt bērns un ģimene, darbs un māksla, kalpošana cilvēkiem un, protams, Dievam.

     Bet vērtība tikai tad piepilda cilvēku ar savu jēgu, ja viņš beidz to “lietot” un atdod sevi tās rīcībā. Askēzes valodā tāds “sirdsapziņas diktatūras” uzstādījums cilvēkā tiek saukts par “savas gribas atšķelšanu”. Ja manī nav palikusi vieta nekam citam, izņemot Dievu, tas nozīmē: tai skaitā arī man pašam... Ja es dodu citam vietu dzīvot manī - tad, lai izbēgtu no šizofrēnijas, man pašam jābeidz dzīvot kā vienīgajam visu manu interešu centram. “Un jau ne es dzīvoju, bet manī dzīvo Kristus”. Šis jaunums nekas citam vietu neatstāj. Un, pretēji, ja vēl kaut kas ieiet dvēselē, kas ir satikusi Dievu, tad Dievs no turienes klusi aiziet...

    Cilvēka dzīvi, protams, nekad nevar identificēt ar kaut ko vienu. Tā vienmēr ir sarežģītāka. Sarežģītāka nenozīmē bagātāka. Un, ja manī cīnās vecais cilvēks un Kristus svētība - tas viennozīmīgi nozīmē, ka mana dzīve ir sarežģīta un nav vienveidīga. Bet tas nozīmē arī to, ka mana dzīve ir pagrimusi, jo neiekļauj sevī pilnu dzīves Kristū bagātību.

     Patiesi, “pusticība”, ticība, kas atceras par manām “tiesībām” un manām “interesēm” Dieva priekšā izrādās ir cilvēku nogalinoša un pretdabiska, stāvoklis, kas apzog pašu cilvēku.

     Grēks neļauj elpot pilnībā. Tas neatļauj pārāk ilgi skatīties Augšup. Tas neļauj iet.

     Tradīcija savukārt neļauj mums palikt nekustīgiem, prasot mūsu kustību pie Dieva un uzkāpšanu Viņā. “Dievs ir tā Dievs, kurš grib iegūt vairāk, ja tā dēļ piespiež sevi visam”, - saka “Senā Paterika” starecs [Древний Патерик. М., 1899, lpp. 287.].

     Un, tas nozīmē, divi mantojumi satiekas, lai notiktu cilvēks, lai notiktu ieiešana Tradīcijā - Dieva Sevis atdošanai cilvēkam un cilvēka sevis atdošanai Dievam. Apustuļu darbu grāmata runā par “cilvēkiem, kuri ir atdevuši savu dvēseli mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdā” (Ap.d. 15,26). Vai, lūk, mantojums  parādās apustuļa Pāvila tekstā: “ja es atdotu savu miesu sadedzināšanai, bet manī nav mīlestības - tad man no tā nebūs nekāda labuma” (1.Kor. 13,3). Ja, mantojums - tā ir Dieva darbība cilvēkā. Bet arī cilvēkam jāatļauj Dievam sevī darboties: “Šaura ir manas dvēseles māja, lai Tu tur varētu ieiet: paplašini to. Tā grūst kopā, atjauno to” )Augustīns) [Августин. Исповедь. lpp. 72.].

    Divu tikšanās vienmēr cenšas pāraugt mīlestībā. Bet mīlestība nevar apstāties pie vienkāršas Cita eksistences atzīšanas. Tādēļ kristīgā tradīcija satur - no apustuļa Pāvila līdz, piemēram, Kjerkegoram - tik daudz naidīgu izteicienu “vienkārši ticības” adresē, kas žēlsirdīgi piekrīt atzīt Dievam tiesības būt: “Kāpēc tu ticību atdali no darbības? Ticība bez darbiem ir mirusi - mirušu velti tu pienes Dievam. Jo, ja mīloša ticība - ir dvēseles ticība, kas tad ir ticība, kas nedarbojas no mīlestības, kā nejūtīgs līķis? Tu labi godini Dievu ar velti, kas izdod sadalīšanās smārdu! Labi Viņu nomierini, savas ticības slepkava!” (Bernārs Klerovskis [Cit. Карсавин Л. П. Католичество. Пг., 1918. lpp. 59.].

     Cilvēka uzdevums, kā tas ir apgūts Tradīcijā, - izaugt ārpus pasaules. Dievs aicina cilvēku kaut kam “lielākam”, un, pretēji, pieņemot grēku, cilvēks atsakās kļūt par kaut ko lielāku nekā viņš ir tagad. “Nemaldiniet sevi! Dievs ir uguns, un uguns ir atnākusi, un Viņš to meta uz zemi. Un tā visu apiet, meklējot matēriju, lai to sagrābtu, tas ir labu attieksmi un vēlēšanos, lai uz to nokristu un aizdedzinātu. Bet tajos, kurus tā ir aizdedzinājusi, tad tiecas augšup kā liela liesma un sasniedz debesis”, - brīdina sirdsskaidrais Simeons Jaunais Teologs [Cit.: архиеп. Василий (Кривошеин). Преподобный Симеон Новый Богослов. Брюссель, 1980. lpp. 242.].

     Kāds anglikāņu kanoniķis kaut kad man teica: “Anglija, liekas, nekad nekļūs par kristīgu valsti. Mēs, anglikāņi, esam pārāk konservatīvi ļaudis, lai pieņemtu Kristu”. Vai viņš zināja par abba Alonija vārdiem no tā paša “Senā Paterika”: “ Ja es visu nebūtu apgriezis ar kājām gaisā, nebūtu varējis uzcelt savas dvēseles mājokli”. Ticība - tas arī ir dvēseles brāziens, kas “visu” pārmaisa - “no visas savas sirds saucot uz dāsno Dievu”.

     Un atklājas dīvaina lieta: pareizticība, pati konservatīvākā no visām konfesijām, savā rigorismā un ārkārtējā mūku kārtas godināšanā, ir saglabājusi visjaunāko Evaņģēlija izpratni, salīdzinājumā ar konfesijām, kas sekmīgāk ved “dialogu ar mūsdienu pasauli”. Ne netīšām viens no svēto tēvu vārda “baznīca” skaidrojumiem izmanto kara lietu paralēles: “Baznīca  tā tiek saukta tādēļ, ka ir izsaukusi  uz cīņu jutekliskās baudas” (svētais Olimpas Metodijs; III gadsimts [Свт. Мефодий, епископ и мученик, отче Церкви 3-го века. Полное собрание его сочинений. - СПб., 1877, lpp. 245.]).

      Šo dumpīgo kristietības uztveri parādīja Ivans Buņins, kurš spēja saglabāt “Arseņjeva dzīvē” atmiņas par saviem bērna pārdzīvojumiem: “Kādu reizi vecākais brālis Nikolajs sāka zīmēt manu nākotni - nu ko - viņš teica, jokojot, - tu kaut kur iestāsies, kad izaugsi, dienestā, kalposi, apprecēsies, tev radīsies bērni, kaut ko iekrāsi, nopirksi mājiņu, - un es pēkšņi sajutu, tik dzīvi sajutu visas šādas līdzīgas nākotnes šausmas un zemiskumu, ka sāku raudāt...”. Tā saprotamā bērnišķība ir viena no tādām cilvēciskā tēla iezīmēm, kas formējas un tiek nodota tālāk pareizticīgajā Mantojumā. 

 348. “Es kļuvu par to, kas nebiju”- sirdsskaidrais Simeons Jaunais Teologs. Божественные гимны. Сергиев Посад, 1917. lpp. 84.

Otras sekas tam, ka cilvēks mainās no Dieva pieskāriena viņam, ir tajā, ka Tradīcija izrādās nav stāstu par pārveidošanu nodošana, bet pašas pārveidošanās nodošana. Lai cik arī nebūtu svarīgi šie stāsti, bet pēc sirdsskaidrā Maksima Apliecinātāja vārda-  “Svarīgāk ir būt, nevis zināt” [преп. Максим Исповедник. Творения. М., 1993. 1. gr., lpp. 203.].

      Tā kā ticība un Dievs neskar cilvēka virspusi, bet viņa sirdi, tad Tradīcijā notiek “cilvēka slēptās sirds” (1.Pēt.3,4), “iekšējā cilvēka” (2.Kor.4,16) nodošana. Zem ārējās labklājības kraupja, zem ārējās darbības aktivitātes dzīves svarīgi ir ievērot “iekšējo cilvēku”, kuram ir jo grūtāk elpot, jo nemierīgāk cilvēks izpilda savas sociālās lomas. Buņins grāmatā par Ļevu Tolstoju min vienu brīnišķīgu liecību par šo “vienu nepieciešamo”: “Kā tad neviens neredz, ka Tolstojs pārdzīvo un vienmēr ir pārdzīvojis lielu traģēdiju, kas vispirms ir tajā, ka viņā sēž simts cilvēku, pavisam dažādu, bet nav tikai viena: tā, kurš var ticēt Dievam. Sava ģēnija spēkā viņš grib un viņam vajag ticēt, bet orgāns, ar kuru tic, viņam nav dots” [Бунин И. А. Освобождение Толстого. // Собрание сочинений. М., 1967. Т. 9. lpp. 85.].

     Ar tiem ļaudīm, kuriem atšķirībā no Tolstoja ir šis “orgāns ar kuru tic”, var notikt dīvaina lieta. Cilvēks, kurā ir noticis notikumu dzemdējošais Mantojums, jau ir pārkāpis šīs un nākamās pasaules robežu. Sirdsskaidrais Simeons, runājot par cilvēku, kuru viscaur ir pārveidojusi Mantojuma enerģija, uzskata, ka tāds pat var neievērot Pēdējo dienu - viņš “pat nedomās, ka tikai tad parādījās Kunga diena, jo jau sen viss ir kļuvis diena, gaiša no pievēršanās un sarunas ar Dievu. Tie, kuri ir kļuvuši gaismas un nākamās dienas bērni, tiem nekad nepienāks Kunga diena, tādēļ, ka viņi vienmēr ir ar Viņu un Viņā atrodas” [Преп. Симеон Новый Богослов. Слова. М., 1890, 2. sēj., lpp. 37.]. 

     Par to, kādu sirdsvietu pareizticībā ieņem tieši cilvēka iekšējā veidola veidošana, mēs varam atcerēties ar sirdsskaidrā Sarovas Serafima vārdiem, kurš atgādina, ka gavēnis, lūgšana, žēlastības dāvanas - nav galvenais garīgajā dzīvē, bet tikai līdzeklis Gara saņemšanai. Mēs varam vērsties arī pie Teofana Vientuļnieka domas: “ Baznīcas ārējā uzbūve un kārtība - tie ir dievkalpojumu, iesvētoši un disciplinējoši, bet ne galvenie, bet kalpo tikai lai izteiktu, audzinātu un ierobežotu iekšējo morāli -reliģisko kristiešu uzbūvi” [Св. Феофан Затворник. Письма к разным лицам о разных предметах веры и жизни. М., 1892, lpp. 221.].

     Bet kur lai atrod rasējumu, materiālus un spēkus, kas ir nepieciešami šim “smalkajam baznīcas darbam ar cilvēku” (Климент Александрийский. Строматы 7,18)? Kur atrast instrumentus, kas ir nepieciešami tā iekšējā dievnama uzsliešanai, par kuru krievu sakāmvārds saka: “dievnams nav baļķos, bet ribās”? Cilvēkam nav jārada apustuļu Baznīca, viņš tikai tai pievienojas. Bet, lai tas notiktu, vispirms tā ir jāierauga. Ieraudzīt Baznīcu - tas nozīmē ieraudzīt ļaudis, kuros Dieva spēks darbojas. “Pēc tā visi uzzinās, ka esat Mani mācekļi, ka redzēs...”.

     Sens mūku aforisms saka, ka neviens nekad nekļūtu par mūku, ja pat vienu reizi nebūtu redzējis cita cilvēka sejā mūžīgās dzīvības starojumu. “Ļaudis apbraukā apkārt visai pasaulei, lai redzētu dažādas upes, kalnus, jaunas zvaigznes, retus putnus, kroplīgas zivis, ērmotas būtņu rases un iedomājas, ka ir redzējuši ko sevišķu. Mani tas neaizrauj. Bet, ja es zinātu, kur atrodas ticības bruņinieks, es kājām ietu viņam pakaļ kaut vai līdz pasaules galam”, - atzīstas S. Kjerkegors [Кьеркегор С. Страх и трепет. Ленинград, 1991. lpp. 28.].

     Mantojums īstenojas attiecībās starp ļaudīm; tas iet caur cilvēku pie cilvēka. Tas nozīme, Mantojums, kura avots ir Kristus, savu īstenošanos katrā konkrētā liktenī ir spējīgs uzsākt ar tikšanos nevis ar Kristu, bet ar cilvēku. “Garīgajā pļavā” tiek stāstīts par svētu starecu, kurš veica Liturģiju, pielietojot maldu mācības Ticības apliecību, bet eņģeļu līdzkalpošanā. Sastopoties ar iebildumiem no pareizticīgo puses, starecs jautāja eņģeļiem - kādēļ viņi paši viņu nebrīdināja par briesmām. “Redzi, Dievs tā ir iekārtojis, lai ļaudis mācās no ļaudīm”, - bija atbilde viņam.

    Tad kas tieši tika nodots no skolotāja māceklim sprediķa un pamācību laikā? “Galvenais mērķis nebija teksta, bet skolotāja personības atražošana, jauna, garīga mācekļa piedzimšana no viņa. Tieši tas - dzīva skolotāja personība kā garīga būtne - arī bija tas saturs, kas tika nodots no paaudzes uz paaudzi”, - rezumē pareizticīgs austrumu pētnieks V.S. Semencovs [Семенцов В. С. Проблема трансляции традиционой культуры на примере судьбы “Бхагаватгиты”. // Восток-Запад. М., 1988. lpp. 8.].

    Tātad, piedzimšana - lūk, tas vārds, kas sevī iekļauj gan nedzirdētu apvērsuma jaunumu, kas notiek cilvēkā, kas sevī pieņem jaunu esamības pieredzi. Un šis pat vārds “piedzimšana” - brīdina par to, cik neautomātiski un negarantēti tiek nodota garīgā pieredze (kas pārāk labi ir redzams gan Baznīcas vēsturē, gan tās šodienā), Un, ja mēs runājam par to, ka, ieejot Tradīcijā, cilvēks kļūst tāds, kāds viņš vēl nav bijis, tad savā maksimālajā izpausmē tas nav nekas cits, kā pārveidošanās: “Kļūt pat to, kas neesi bijis - ir sava veida nāve un piedzimšana” (Augustīns [Августин. Исповедь. lpp. 184.].

     Piedzimšana, viennozīmīgi, stāv bezgalīgi tālu no iemācīšanās. Šeit mēs neredzam mācekli, kurš konspektē profesora lekciju, bet paklausībnieku, kurš dzīvo kopā ar garīgo skolotāju un iesūcina sevī viņa garīgās uzbūves tēlu. Kad Ļevs Tolstojs Optinā neizpratnē jautāja Konstantīnam Ļeontjevam, kā viņš, izglītots cilvēks, varēja noticēt, tas atbildēja vienkārši - “Padzīvo šeit, tad pats noticēsi” [О религии Льва Толстого. М., 1912, lpp. 203].

   Klosterī pie stareca tiešām jāpadzīvo, bet ne tikai griezties pie viņa kā pie izziņu dienesta. Par Optinu vai Trijādības Lavru var pateikt ar amerikāņu sūtņa Herimana vārdiem, kad viņš brauca prom no Krievijas: “Krievijā jādzīvo ilgi”...

     Bet, kad rodas šī kopā dzīvošanas pieredze, tad ir grūti nepievienoties Optinas mūka tēva Kukša reakcijai, kurš  reiz ar apbrīnojamu vienkāršību teica par stareciem un pie viņiem atbraukušajiem mācītajiem “sarunu biedriem”: “Kam tas, es nezinu... Nezinu! Viss ir tik skaidrs, kas jādara glābšanai! Kas te ko jautāt?!” [Вениамин (Федченков), митрополит. Божии люди. М., 1991, lpp. 31.].

    Viņa vārdos parādījās arī metropolīta Benjamīna (Fedčenkova) ievērotā garīdzniecības šķiras neapķērība: “Baķuški pat iedomāties nevar, kāds prieks iet ar viņiem, viņi ir pieraduši”³⁴⁹. Bet šo prieku bieži izjūt citi, un tieši tādēļ bija iespējams V. Razānova novērojums: “Un tagad skolas dienu atmiņas tajā daļā, kas ir saistīta ar Dieva likumu, - vienmēr ir sakoncentrētas ap “baķuškas” personību. Neviens neraksta: “ka mēs brīnišķīgi mācījāmies katehēzi - līdz šim atceros”, bet daudzi ir ierakstījuši: “ cik gaišs un labs mums bija likuma mācītājs: viņa runas un paskaidrojumus atceros vēl līdz šim” [Розанов В. В. Около церковных стен. М., 1995 lpp. 73.].

     Lūk, vēl viena dārga (jo dzīva) liecība par satikšanos ar “baķušku”: “Kad, pabeidzot lūgšanu, baķuška mani svētīja un sāka runāt, ar visu sirdi es viņā klausījos, bet ne vārdos, bet tajā jaunajā un neparastajā, kas dzima dvēselē viņa klātbūtnē, kas atjaunoja, atdzemdināja, darīja spēcīgu”. (Tas - par Maskavas garīgo tēvu Alekseju Mečevu) [Отец Алексий Мечев. Воспоминания. Проповеди. Письма. Париж, 1989. lpp. 57.].

    Un pretēji, ja šis “jaunais” nav redzams vējojot ap audzinātāju - nav ticības viņa vārdiem... Toms, - pēc metropolīta Surožas Antonija domas [Антоний, митр. Сурожский. Беседы о вере и Церкви. М., 1991. lpp. 296.], - nenoticēja apustuļiem tādēļ, ka redzēja viņos tikai cilvēciska prieka uzplaiksnījumu, bet viņš nesajuta viņos pārsteidzošākas un dziļākas izmaiņas. Viņi palika tādi, kādi pēc būtības bija, un šajā apustuļu nemainībā - tur ir Toma neticības iemesls. Viņi bija tādi paši ļaudis, kādus viņš viņus atstāja, kad aizgāja no mājām; (Toms taču nebija neticīgs vai remdens - kad Kristus gāja nāvē, tikai Toms iekliedzās: “ Iesim arī mēs un mirsim ar viņu!” (Jņ. 11,16). Un cik attaisnojoša bija Toma neticība, var būt, - iedomājās Surožas metropolīts, - tāpat būs attaisnojama to cilvēku neticība, kuri Kristu nepieņēma tādēļ, ka kristieši bija pārāk cilvēciski sajūsmināti vai pārāk drūmi...³⁵⁰

     Bet, ja garīga gaisma tomēr ir pamanāma cilvēkā, un ja kāds tieši no dzīva cilvēka ieguva savu garīgo piedzimšanu - tad ir tikai dabiski tādu audzinātāju nosaukt par “tēvu”. Arī apustulis Pāvils neslēpj savas dzemdību sāpes: “Jebšu jums būtu desmit tūkstoši pamācītāju Kristū, tad tomēr jums nav daudz tēvu; jo es jūs esmu, evaņģēliju sludinādams, dzemdinājis Kristū Jēzū” (1.Kor. 4,15; Gal. 4,19)³⁵¹.

    Mocekļu Baznīcā mēs redzam tās pašas garīgās augšanas attiecības. Papilosam, Pergamas moceklim tiesnesis jautāja: “Vai tev ir bērni?” Viņš atbildēja: “Paldies Dievam, daudz”. Balss no pūļa paskaidroja: “ Viņš par saviem bērniem sauc kristiešus!” Prokonsuls sašuta: “Kādēļ gan tu man melo un saki, ka tev ir bērni?” Un, lūk, Papilosa atbilde: “Saproti taču, es nemeloju, es runāju patiesību. Katrā apgabalā, katrā pilsētā man ir bērni Dievā” [Leclercq H. Les Martyrs. Paris, 1903. t. 1, lpp. 79.].

    Tāpat uzskata svētais Lionas Irenejs: “Kurš ir kāda iemācīts, tiek saukts par skolotāja dēlu, bet tas - par viņa tēvu” (Pret maldu mācībām. 4, 41,2). Par to pašu runā arī Aleksandrijas Kliments: “Katrs ir tā dēls, kas pazemīgi mācās no skolotāja” (Строматы 1,1). Un te seno kristiešu tradīciju apkopo svētais Vasīlijs Lielais: “Kurš no kāda uzņems dievbijības tēlu, tas it kā tiek viņa izveidots” [cit. no: архиеп. Филарет (Гумилевский). Историческое учение об отцах Церкви. - М., 1996, lpp .IV.].

    Savā piedzimšanā vienam no otra audzinātāji saglabā to iekšējās uzbūves tēlu, kuru pirmo reizi parādīja garīgās tradīcijas izveidotājs. “Atdariniet mani kā es Kristu” (1. Kor.4,16) - aicina apustulis Pāvils. Bet no Apustuļa sākas nākamā pēctecība - piemēram, svētais Ignācijs Dievnesējs, kurš, pēc svētā Jāņa Zeltamutes vārda, “tuvu kontaktējās ar apustuļiem, viņam ar tiem bija saskarsme gan runās, gan nepateiktajā” [Cit.: свящ. Сергий Мансуров. Очерки из истории Церкви. // БТ. М., 1971. №7. lpp. 36.]... Kā ir teicis par mūsdienu Mantojumu svētais Teofans Vientuļnieks - “dzīve aizdegās no dzīves un dzīve, ko iedibināja apustuļi, tika ievērota... Jūs saprotat Mantojumu kā nodošanu no lūpām uz lūpām. Bet tā bija nodošana no dzīves dzīvē, no lietas lietā. Kristietība-  tā nav mācība, bet dzīve. Un pati viņas mācība ieiet dzīvē kā noteikts tēls, skats uz visu esošo un bijušo” [св. Феофан Затворник. Собрание писем. Вып. 6. - М., 1899, lpp. 96-97.].

         Tātad, nav zaimu garīdznieka saukšanā par “baķušku” un “tēvu”. Vispār jau garīgais tēvs dzemdina ne savu dēlu, bet Dieva bērnu. Ne sev viņš dzemdē, bet Dievam. Un šīs dzemdības nenotiek bez sludinošā un pārliecinošā līdzdalības.

     Tieši tādēļ, ka Kristus vienmēr piedzimst savos mācekļos, Raksti kā izrādās ir kaut arī normatīva, bet ne vienīgā liecība par Viņu. Pieredze, kam ir tas pats Avots, kas ir arī apustuļiem, bija arī citu paaudžu ļaudīm. Atkal un atkal atnākošā personiskās satikšanās pieredze, jauna un dzīva Kristus klātbūtnes Baznīcā pieredze dzemdina jaunu liecību - “Par to, kas bija no sākuma, ko mēs dzirdējām, ko redzējām ar savām acīm, ko apskatīja un turēja mūsu rokas, par dzīvības Vārdu, - jo dzīvība parādījās, un mēs redzējām un liecinām, un pasludinām jums šo mūžīgo dzīvi, kas bija pie Tēva un nu parādījās mums” (1.Jņ.1,1-2). Evaņģēlistu atmiņas - nav vienīgais mūsu zināšanu par Kristu veids. Par to pieredzi, ko pirmie pārdzīvoja apustuļi, var runāt arī citi ļaudis, kuri ir Garā atdzemdināti Kristū. Un viņu liecība, kā aculiecinieku liecība, pieredzes liecība, ja tā parāda un apstiprina savu identitāti ar Rakstu pieredzi, ar apustuļu pieredzi - ir cienīga, lai Baznīca ar uzticību izturētos pret viņu vai caur viņiem teikto.

349. Optinieši tieši to saprata. Un, kad pats Benjamīns, tajā laikā mācīts teologs un arhimandrīts, aizbraucot no Optinas, nolēma, demonstrējot savu pazemību, teikt vientuļnieku mītnes priekšniekam - “Bet manā sirdī palika smaga mana necienīguma sajūta”- viņš saņēma spēcīgu pretsparu: “Kā, kā?”- jautāja tēvs Feodosijs, ”Atkārtojiet, atkārtojiet!” Es atkārtoju. Viņš kļuva nopietns un atbildēja: “Tā nav pazemība, Jūsu svētība, tas ir ienaidnieka kārdinājums, grūtsirdība. No mums, pēc Dieva žēlastības, aizbrauc ar prieku, bet Jūs - ar smagumu?” (м. Вениамин (Федченков). Божии люди. С. 43). Vietā šeit ir pieminēt absolūti, faktiski patiesu arhibīskapa Illariona novērojumu, kuru viņš piemin sarakstē ar laicīgajiem mūku kārtas paļātājiem: “Dzīves prieku, saka, mūki esot pazudinājuši. Galēja nepatiesība! Saki, draugs, vai tu daudz laicīgo cilvēku esi redzējis, kuri raud aiz prieka? Mūkiem tieši prieks tad arī ir, kluss, tīrs, tieši tikumiska dvēseles jautrība” (Архиеп. Иларион (Троицкий). Христианства нет без Церкви. Монреаль, 1986. lpp. 181).

350. “es ticu tikai tiem lieciniekiem, kuri atļāva sev pārgriezt rīkli” (Nous croyons des temoins qui se sont fait egorger) - teica  filozofs Blēzs Paskals 

351. Un šeit vēl ir dīvains vārds - atkal”. Pirmās “dzemdības” izrādījās maz veiksmīgas, jo piegrieztie no jauna pievērsās grēkiem, un tādēļ apustulis Pāvils ir spiests “piedzimušos un izaugušos neiznēsātos atkal no jauna ieņemt un pārveidot” (св. Иоанн Златоуст. Творения. 2. sēj. 1. gr. СПб., 1896 lpp. 307).

   

Kas ir Jaunās Derības autors?

     Katrai Jaunās Derības grāmatai ir uzraksts, kas norāda uz tās autoru. Kaut arī Baznīca zina tikai vienu Evaņģēliju - “Jēzus Kristus Evaņģēliju” (Mk. 1,1), bet katrs no četriem tā pārstāstiem ir autorizēts un parakstīts. Bet kurš ir “Jaunās Derības” autors? Kurš uzstājās šī šo ļoti dažādo grāmatu krājuma, kas iekļauj gan personiskas vēstules, gan hronikas, gan vizionāros tekstus, runājot mūsdienu valodā, “redaktora-sastādītāja” lomā?

     Problēma ir tajā, ka pašā Bībelē mēs neatradīsim norādes uz to, ka Vecās Derības Dieva iedvesmotība izplatās arī uz apustuļu tekstiem. Kad apustulis Pāvils saka “Ka visi Raksti ir Dieva iedvesmoti” (2.Tim. 3,16), - viņš domā Vecās Derības grāmatas, un mēs neredzam, ka Pāvils katras savas vēstules beigās liktu: “iekļaujiet šo manu vēstuli Svētajos Rakstos”. Tas nozīmē, ka apustuļu grāmatas ir iekļautas Bībelē ne uz bibliska pamata.

    Tad kādēļ Pāvils tiek lasīts līdzās ar Mozu, kādēļ viņš pat tiek uzskatīts par autoritatīvāku? Kādēļ Pāvila vēstules tika lasītas arī tajās kopienās uz kurām tās nebija sūtītas? Kādēļ privāta vēstule (piemēram, Vēstule Timotejam) jāuzskata par visas baznīcas vēstuli?

    Laikmetā, kad vēl nebija sākušies strīdi par ārzemju protestantu misiju Krievijā, notika īpaši auglīgas ekumēniskas pārrunas starp Krievijas Pareizticīgo Baznīcu un Vācijas Evaņģēlisko Baznīcu. Kādā no tām profesors E. Šlinks teica: “Pāvils savas vēstules nerakstīja ar mērķi izveidot jaunās derības Bībeli, bet vienīgi, lai aizvietotu savu klātbūtni... Tikai ap 200. gadu nodibinās Jaunās Derības Rakstu tāda pat autoritātes nozīme, kā Vecās Derības Rakstu autoritāte”. [Шлинк Э. Тезисы к диалогу между православными и евангелическими богословами о проблеме Предания. // БТ. М., 1968. №4. lpp. 244-245.]. Vārds “nodibinās” šeit, izskatās, izpilda to pašu lomu, kādu izpilda slavenais padomju mākslas zinātnes eifēmisms: “tāda klostera dievnamu ansamblis nav saglabājies”. Lūk, tā pats ņēma un “nesaglabājās” (acīmredzot, protestējot pret strādnieku-zemnieku varu). Aiz bezpersoniskā E. Šlinka izteiciena pazūd tāda nodibinājuma autors. Vai paši par sevi kanoniskie Evaņģēliji izstūma apokrifus? Bet varbūt kanons tika iedibināts konkrētajam subjektam? Un kurš tāda gadījumā ir kanona autors?

    Tas - ir pašas Baznīcas akts, bet ne tiešas paša teksta sekas. Tas ir Mantojuma lēmums, bet ne pierakstītās Atklāsmes prasība.

     Apspriežot šo apstākli, pirmkārt, ļoti svarīgi ir apzināties, ka Baznīca vēsturiski bija pirms Evaņģēlija. Baznīca eksistēja pirms pirmo apustuļu grāmatu uzrakstīšanas un vēl vairāk pirms to sakopošanas, kas ievilkās uz simtgadēm.

     Baznīca nesākās caur Rakstiem. Baznīca netika radīta ar Rakstu palīdzību. Tieši pretēji, Raksti radās esošās Baznīcas klēpī. Un tie bija  Baznīcas uzaudzēti un aizsargāti. Kā pilnīgi taisnīgi ir ievērojis garīdznieks Dimitrijs Staniloe, “Raksti nedzimst ar Baznīcu, bet Baznīcā” [Staniloae D. Teologia dogmatica ortodoxa. vol. 1. Bucuresti, 1996, lpp. 49.]. Nevar teikt, kas bija agrāk - Baznīca vai Mantojums. Bet Baznīca noteikti agrāk par Rakstiem.

     Kad Kristus sūtīja savus mācekļus (“ejiet un sludiniet Evaņģēliju visai radībai” - Mk.16,15), grāmata vēl nebija uzrakstīta. Mutiskais vēstījums vēsturiski bija pirms Rakstiem. Baznīca varēja eksistēt, ja nekad nebūtu uzrakstītas Pāvila vēstules, bet tās nebūtu, ja nebūtu bijusi mutiska un dzīva apustuļu sludināšana. Apustuļu mutiskā sludināšana atvēra cilvēku sirdis Kristum, un, atbildot uz šo siržu pievēršanu Kristum, viņām tika sūtīta Gara dāvana. Ļaudis vispirms iegāja Mantojuma dzīvē, bet pēc tam šī dzīve saņēma savu skaidrojumu Rakstos. Kas jūs tādi esat, kristieši, un kādēļ jūs esat savākti , no kurienes jums ir jaunais...

    Raksti nenokrita no debesīm; tie ienāca Baznīcas dzīvē caur Mantojumu. Baznīca izdeva apliecinājumu, ka Raksti tiešām atbilst Mantojumam, un, ka šie Raksti ir autentiska apustuļu vēstījuma patiesa daļa. Izejot no savas atmiņas un no savām apustuļu mantojuma zināšanām un no Tā, par Kuru šis mantojums runāja, “Baznīcai vajadzēja saskaitīt savu apustulisko mantojumu” [Архиеп. Иларион (Троицкий). Очерки из истории догмата о Церкви. М., 1997, lpp. 120.].

    Otrkārt, apspriežot Baznīcas lomu jaunās Derības kanona veidošanā, ir svarīgi atzīmēt, ka Jaunā Derība neizveidojās grāmatu savākšanas rezultātā, bet to atlases rezultātā. Pielīdzinot Baznīcu paradīzei, bet 4 Evaņģēlijus četrām dzīvību nesošajām paradīzes upēm, svētais Kipriāns teica par sava laika Baznīcas misiju attiecībā uz Rakstiem: “Mēs sargājām dzīvību nesošu avotu robežas” [свт. Киприан Карфагенский. Письмо Юбаяну // Вера и жизнь христианская по учению Святых Отцов и учителей Церкви. Сост. проф. Н. Сагарда. М., 1996, lpp. 246.]. Baznīcas uzdevums: rūpēties par to, lai Evaņģēliju tīrajam ūdenim nepiemaisītos apokrifu leģendas.

    Tieši Baznīca uztvēra Rakstus un tos nosargāja pret teosofiskām fantāzijām, maldu mācītājiem. Pārāk daudz atdarinājumu reliģiskajam tirgum piegādāja gnostistiskās sektas. Kurš un kā varēja atšķirt patieso evaņģēliju no gnostiskā atdarinājuma? To varēja izdarīt tikai paši kristieši, kuri atcerējās un pareizi saprata apustuļu mantojumu.

     Jautājums par Rakstu un Baznīcas attiecībām neparādījās XVI gadsimta reformācijas strīdos. Jau otrajā gadsimtā svētais Hieropoles Papijs, Smirnas Polikarpa garīgais dēls, un atbilstoši apustuļa Jāņa “mazdēls”, tā teica par rakstiem un mantojumu: “Es domāju, ka grāmatas (ta ek ton biblion) man nedos tādu labumu, cik dzīva,dvēselē paliekoša balss” [Cit. Евсевий Памфил. Церковная история. 3, 39. // БТ.№. 24, lpp. 117.]. Atšķirt apokrifu no oriģināla pirmo gadsimtu kristiešiem palīdzēja viņu sirdīs skanošā apustuļu “dzīvā balss”.

    Lai kā arī tas nebūtu, Baznīca ne tikai hronoloģiski bija pirms Rakstiem. Tai nācās gadsimtu garumā īstenot pastāvīgu tiesu pār tekstiem, kas bija parakstīti ar apustuļu vārdiem. Apstākļos, kad katrai sektai parādījās savi “raksti”, lozungs “tikai Raksti” pats par sevi nedarbojās.  

      Īstenojot savu cenzora darbību, Baznīca pilnīgi skaidri apzinājās savu pirmējo attieksmi pret pierakstītajiem tekstiem. No šejienes pazīstamais Tertuliāna jautājums: kam pieder Raksti?[Тертуллиан. Избранные сочинения. М., 1994, lpp. 114].

      Maldu mācītājiem, “ja viņi nav kristieši, nav nekādu īpašuma tiesību uz kristiešu sacerējumiem. Baznīca ar visām tiesībām var pajautāt: kas jūs esat? Ko jūs darāt uz manas zemes, ja neesat mani? Tu, piemēram, Markion, ar kādām tiesībām cērt manu mežu? Tu, Valentīn, ar kā atļauju tu dod maniem avotiem citu virzienu? Tu, Apelles, ar kādu varu tu maini manas robežas? Tas ir mans īpašums, man tas ir sen, tas man bija arī iepriekš, man ir droši nodevuši tie, kuriem piederēja īpašums. Es esmu apustuļu mantiniece” [Тертуллиан. Об отводе еретиков // Вера и жизнь христианская по учению Святых Отцов и учителей Церкви. Sast. Prof. Н. Сагарда. М., 1996, lpp. 277-278.].

     Ja Bībele ir Baznīcas grāmata, tad ļaudis, kuri ir noraidījuši Baznīcu, zaudē tiesības apelēt pie Evaņģēlija. Gribat pa jaunam skaidrot Evaņģēliju - sektantiem jautā Tertuliāns - nu, ko, lai pierāda, ka viņi ir jaunie apustuļi: lai pasludina, ka Kristus atkal ir nonācis, ka atkal mācīja, ka atkal ir sists krustā, atkal miris, atkal augšāmcēlies... Taču, ja kādas maldu mācības uzdrīkstēsies attiecināt sevi uz apustuļu laikiem, lai uzdotu sevi par apustuļu mantojumu, tad mēs varam atbildēt: tad lai parāda savu baznīcu dibināšanas pamatojumu, atklāj savu bīskapu darbības lauku, kas iet no sākuma caur pēctecību, un tā, lai pirmajam būtu audzinātājs vai priekšgājējs kāds no apustuļiem (bet no tādiem, kuri bija ar apustuļiem pastāvīgi) [Tертуллиан. Избранные сочинения. M., 1994, lpp. 121.]. Tātad - “ja ir taisnība, ka Ticības Apliecību Baznīca saņēma no apustuļiem, apustuļi - no Kristus, bet Kristus - no Dieva, tad saglabājas mūsu apgalvojuma jēga, bet tas skan, ka maldu mācītājus nedrīkst pielaist debatēs par Rakstiem, jo mēs pat bez Rakstiem pierādām, ka viņiem nav pie Rakstiem nekādas daļas” [Тертуллиан. Избранные сочинения. М., 1994, lpp. 124.]. 

      Gnostiķi vismaz bija loģiski: pretstatot sevi Baznīcai, viņi izveidoja savu evaņģēliju. Bet protestantu pozīcija ir iekšēji pretrunīga: kādēļ saceļoties pret Baznīcu, viņi saglabā tās dzemdinātu grāmatu? Lūk, adventisti rīkojās loģiski, kad atšķeļoties no baptistiem zem antibaznīcas pēctecības lozunga: sak, ja mēs visu, kas saistīts ar vēsturisko Baznīcu, noraidām, tad mums jābeidz svinēt svētdiena un jāgodā vienīgi Vecās Derības sestdiena. Kādēļ gan nesekot pa šo ceļu tālāk - līdz pat pilnīgai Jaunās Derības kodeksa noliegšanai, ja jau reiz tas ir nācis no “puspagāniskās” Pareizticīgās Baznīcas?! Bibliskais kanons taču ir Mantojuma daļa.

      Tur, kur nav uzticības Baznīcai - nav vietas arī uzticībai tās sastādītai grāmatai. Bez kanona Bībele neeksistē, bet ārpus Baznīcas nav kanona. Pēc Homjakova vārdiem, bez Baznīcas atzīšanas “Bībele pārvēršas par aizdomīga sastāva krājumu, kuram ļaudis atzīst autoritāti tikai tāpēc, ka nezin, kā bez tā iztikt” [Хомяков А. С. Сочинения. Богословские и церковно-публицистические статьи. Пг., б. г., lpp. 100.]

      Ārpus Baznīcas un tās Gara Bībele izjūk un zaudē (kā to parāda protestantu XIX gadsimta “bibliskās kritikas” vēsture) savu sakralitāti: “Reformatori no Baznīcas gribēja aiznest Bībeli. Taču, izrādījās, ka tā no turienes nevar tikt aiznesta, jo aiznesta pa ceļam tā pārvēršas vienkārši par “grāmatām”, par cilvēku rakstījumiem, “vēstulēs”, - rakstīja virspriesteris S. Bulgakovs [Булгаков Сергий, протоиерей. Православие. М., 1991, lpp. 53.]. Tas ir saprotams, jo tikai tā fakta atzīšana, ka IV-V gadsimtu “vēsturiskā Baznīca” bija vienā garā ar apustuļiem, var iedot uzticamību tajos gados veiktajai galīgajai Jaunās Derības grāmatu atlasei.

      “Līdzīgu iepazīst caur līdzīgu” - skan sens, bet ne atcelts izziņas princips (vismaz garīgais). Ja protestanti apgalvo, ka ar Konstantīna ēras sākumu vēsturiskā Baznīca zaudēja pirmo apustuļu dāvanas - tad ar kā palīdzību viņi varēja atšķirt apustuļu rakstus no apokrifiem? Tikai Svētā Baznīca varēja atpazīt svētu grāmatu. Tikai dziļas ticības pieredze Kristus lūgšanu - mistiskā izziņa varēja dot iekšēju pārliecību par grāmatu Dieviedvesmotību.

      Tieši uzticamais “Baznīcas garīgais instinkts”[Congar Y. La Tradition et les traditiones. Essai theologique. Paris, 1963. lpp. 175.] atlasīja Rakstu kanonu. Protestanti (piemēram, K. Barts), saka, ka Raksti paši piespieda Baznīcu sevi atzīt. To iekšējā pārliecība bija tāda, ka Baznīcai nekas cits neatlika. Bet, ja pieņemtu, ka, nosakot kanonu, Baznīca nevadījās pēc iekšējās svētuma sajūtas, bet tikai no tīri doktrināliem apsvērumiem, ja pieņemtu, ka ne Gara vēsmu, kas bija pazīstama pēc personiskās pieredzes, tā atpazina Rakstos, bet tikai ar apustuļu autoritātes palīdzību apliecināja savu ticības mācību - tad arī pašu protestantu grāmatas var iekļaut Rakstu sastāvā. Tie taču arī pareizi runā par Kristu! Ne patiesumu, bet svētumu Baznīca sajuta kanoniskajās grāmatās. Bet svētuma sajūta vienkārši nav profesoru lieta.

      Kopumā, kā ir teicis Īvs Kongars, “mēs palūgsim protestantiem izdarīt secinājumus no tā apstākļa, ka Atklāsmei nebija personisks un individuālistisks raksturs, bet tas bija sabiedrisks un publisks, un tāpat palūgsim nopietni uztvert apsolījumu par Svētā Gara klātbūtni un palīdzību” [Congar Y. La Tradition et les traditiones. Essai theologique. lpp. 101.].

      Ir tikai dabiski, ka vēsturiskais nihilisms un patiesi vispārīgas dimensijas trūkums protestantu kopienu dzīvē dara to sadalīšanos par neizbēgamu - un tieši bibliskās eksegēzes jautājumos. Simtiem sektu, kas uzstāj par sava “evaņģēlisma” tīrību, apliecina tieši pretējas lietas. Tas ir fenomens, kas ir pazīstams visās reliģiskajās tradīcijās: teksta vienotību nosaka tikai un vienīgi tā skaidrošanas tradīcijas vienotība. Un tādēļ vēl senatnē svētais Piktāvas Hilārijs ir teicis, ka “Raksti nav vārdos, bet izpratnē” (scripturae enim non in legendo sunt, sed in intelligendo” - Коnstancijam Augustam. 2,9).

     Patiesības labad piezīmēšu, ka ir protestantu autori, kuri neaizver acis uz šo apstākli: “Baznīca sakopoja svētās grāmatas vienā kopojumā, kas saņēma nosaukumu kanons... Grāmatu sakopošanu Jaunās Derības kanonā veica pirmējā kristīgā Baznīca, un šī lielā darba dalībnieki bija Svētā Gara vadīti. Jaunās Derības kanons tika pieņemts 363. gada Laodiķejas Baznīcas koncilā, un tas ir 393. gada Hiponas un 397. gada Kartāgas koncilu apstiprināts” [Мицкевич В. А. Библиология - М., Заочные Библейские курсы ВСЕХБ. 1990, llp. 21-22.] Bet, pat atzīstot šo faktu, protestantu teologi neizdara no tā acīmredzamu secinājumu. Ja Baznīca pēc daudziem gadiem un paaudzēm pēc apustuļiem varēja izdarīt tādu izvēli, kuru pat protestanti uzskata par pareizu, ja tā bez kļūdām varēja atpazīt tieši apustuļu un Dieva iedvesmotos tekstus, tas nozīmē, ka tai  pašai bija apustuļu gara dāvanas.

     Tad kādēļ gan, atzīstot šīs Baznīcas svētīgumu II-IV gadsimtos vienā jomā, protestanti noliedz mocekļu Baznīcas dāvanas citu atslēgas jautājumu risināšanā Baznīcas un garīgajā dzīvē? Šeit atkal mēs atgriežamies pie jautājuma par Kristus mantojumu, pie tā, ko Viņš atstāja kristiešiem. Jo, ja Baznīcu neveido Raksti, ja tā pati veido, tad no kurienes tad tā radās? Pēc kā tā vadās un ko iemieso savās rakstiskajās liecībās par sevi pašu un savu Galvu? Ja ne pēc Rakstiem, tad... - pēc Mantojuma³⁵².

     Par maz ir teikt, ka Baznīca atlasīja un aizsargāja Rakstu grāmatas. Baznīcas nozīme Rakstu vēsturē ir daudz lielāka. Tieši pašā Baznīcā raksti arī formējās. Tādi ļaudis kā Marks un Lūka Evaņģēliju rakstīja tieši kā jaunās kopienas, jaunās Dieva tautas locekļi. Ne Jēzus viņus to aicināja darīt, bet Baznīca. Un raksta viņi ne vienkārši personiskas “atmiņas par pārdzīvoto”, bet izsaka to Kristus Noslēpumu uztveres pieredzi, kuru sevī glabāja apustuliskā kopiena. Dievs kādreiz noslēdza Derību ne vienkārši ar Mozu, bet ar Izraēļa tautu. Tāpat Kristus slēdz Jauno Derību ne konkrēti ar Jāni vai Pēteri, bet ar jauno Izraēli (“iepriekš ne tauta, tagad - tauta...”). Lai Dieva vārdu varētu uzrakstīt uz pergamenta, to vajadzēja sadzirdēt ar sirdi. Bībele - tas ir Dieva vārds, kuru sadzirdēja ļaudis. Atdalīt Bībeli no Baznīcas - tas nozīmē atraut šo Vārdu no ļaudīm, kuri ieklausoties Gara vēsmā, radīja Rakstus. Tad, lūk, pēc brīnumaini tiešas un pārdrošas metropolīta Antonija piezīmes, “Bībeles tauta - tā nav tauta, kas lasa Bībeli, uzticami to glabā un pasludina. Patiesi Dieva tautai, bibliskai tautai, patiesi evaņģēliskai tautai jābūt tādai kopienai, kura pati varētu uzrakstīt Svētos Rakstus, no personiskās pieredzes dot tiem sākumu, piedzemdēt tos. Ja mēs neesam tāda kopiena - mēs patiesībā nepiederam ne Bībelei, ne Evaņģēlijam” [Антоний, митр. Сурожский. Проповеди на темы Нового Завета. // Альфа и Омега. Ученые записки Общества по распространению Священного Писания в России. N. 2, 1994. lpp. 6.].

      Izraēla tautas vēsturē tāda Bībeles pazaudēšanas pieredze jau ir bijusi: Mozus grāmatas bija aizmirstas un atjaunotas tikai pēc Bābeles gūsta, Ezdras “atgūtas”. Klausoties Ezdru, tauta “atcerējās” Mozu. Tautas garīgā atmiņa, Izraēla atmiņa atjaunoja Toru. Ja protestants neuzticas Jaunās Derības Baznīcai, tad vēl mazāk viņam ir iemeslu uzticēties Vecās Derības Baznīcai. Tad arī viņš nostāda sevi ar savu pretošanos Baznīcai iepretī maz patīkamai dillemai: vai nu viņš piekrīt elementāriem saprāta secinājumiem un atzīst, ka bibliskajam tekstam bija sava vēsture, - bet, neuzticoties Vecās Derības Baznīcas garīgajai pieredzei, ir spiests novelties neierobežotā kriticismā, vairāk un vairāk desakralizējot un profanējot Svētos Rakstus. Vai, tādēļ, lai izbēgtu no “bibliskā kriticisma” briesmām, viņam nākas sludināt, ka Bībele ir nākusi no debesīm ne seno cilvēku rokās, bet tieši kāda cienījama mācītāja bibliotēkā, un tādēļ tai nav nekādu pēdu, kas liecinātu par atrašanos cilvēku vidē. Ja, līdzīgi pareizticīgajiem, iziet no Dieva tautas primārās attiecības pret svētajiem Rakstiem, tad, atzīstot dažādu laikmetu Baznīcas autentiskumu, nav bīstami pieļaut Atklāsmes vēsturiskumu.

    Vēl viena dīvainība izriet no protestantu Baznīcas Mantojuma nolieguma: nosakot biblisko kanonu, viņiem nākas vairāk uzticēties jūdiem, nekā kristiešiem. Tieši jūdu vecās derības grāmatu kanonu viņi atzina par Vecās Derības robežu. Grāmatas, ko viduslaikos nelietoja ebreji, bet kuras par Dieva iedvesmotām uzskatīja pirmie kristieši, protestanti izsvītroja no Bībeles. Šodien pēc Kumrānas rokrakstiem jau ir zināms, ka “nekanoniskās” vecās derības grāmatas tika lietotas pirmskristiešu izraēļa kopienās. Par tām raksta arī svētais Atanāzijs Lielais savā slavenajā vēstulē, kas noteica IV gadsimta biblisko kanonu: “Lielākai precizitātei pievienoju, ka bez šīm kanoniskajām grāmatām ir vēl citas, kas nav iekļautas kanonā, bet kuras Tēvi ir noteikuši lasīt jaunpienākušajiem, kuri vēlas atklāties dievbijības vārdā” [Св. Афанасий Великий. Творения Т. 3. М., 1994. lpp. 372.]. Dīvaini, ka protestanti noliedza tieši misionāro literatūru... Un vēl dīvaināk ir tas, ka rabīnu autoritāte viņiem izrādījās svarīgāka par Agrīnās Baznīcas Tēvu autoritāti.                      

 352. Nopietnā protestantu literatūrā ir sastopama Baznīcas primārās attieksmes pret  Rakstu apkopošanu fakta atzīšana: “Mums nav precīzu datu par Vēstules ebrejiem patieso autoru. Praktiskiem mērķiem jautājums par Vēstules patieso autoru nav tik svarīgs salīdzinot ar faktu, ka agrīnā Baznīca atzina šīs Vēstules Dieviedvesmotību un autoru un iekļāva to kanonā” (Верклер Г. А. Герменевтика. Принципы и процесс толкования Библии. Шаумбург, б.г. lpp6; pirmais angļu izdevums – 1980). Taču secinājumus par Mantojuma nozīmību no no šī fakta atzīšanas pat šis autors neizdara.