PROTESTANTIEM PAR PAREIZTICĪBU - Kristīgās konfesijas un vēstures laikmeti

Diakons Andrejs Kurajevs. No grāmatas "Protestantiem par pareizticību",

septītais turpinājums

Kristīgās konfesijas un vēstures laikmeti

Kristīgā pasaule šodien sastāv no trīs konfesijām. Pareizticība, Katolicisms un Protestantisms. Katra no tām sevī nes tā laikmeta zīmogu, kurā tā izveidojās Pareizticība – tā ir antīkā kristietība. Mēs esam Eiropas vecticībnieki: ticam tā, kā eiropieši tūkstoš gadus atpakaļ. Mēs esam Boēcija, Augustīna, Tertuliāna, Ambrosija Eiropa. Pareizticība - tas ir tas Evaņģēlija lasīšanas veids, tas dzīves veids Kristū, kas izveidojās vēlīnās antīkās pasaules laikmetā.

Kad grieķu filozofija sasniedza savu zenītu Plotīnā, tajā pašā laikmetā un tajā pašā pilsētā darbojās cilvēks, kurš tika dēvēts par “pareizticīgās teoloģijas tēvu”- Origēns. Sv. Vasīlijs Lielais un sv. Grigorijs Teologs paspēja pabeigt Atēnu (vēl pagānisko) universitāti pirms tās norieta un paspēja ieteikt saviem skolniekiem paņemt līdzi savā kristīgajā ceļā lielos pagānu autorus51.
Tieši IV gadsimts bija centrālais pareizticības vēsturē - tas ir gan “zelta svēto tēvu rakstniecības laikmets”, gan Ticības Apliecības pieņemšanas laiks, mūku dzīves piedzimšanas un galīgās baznīcas organisma struktūras noformēšanās laiks. Līdz barbaru iebrukuma laikmetam kristietība paspēja atrast savas pamatformas, kas ir saglabātas Pareizticībā pamatā vēl līdz šim tik lielā mērā, ka pēc slavenā protestantu Baznīcas vēsturnieka A. Harnaka novērojumiem, Pareizticība kopš tā laika nav mainījusies. ”Es palūgšu jūs izlaist gadsimtus un pāriet pie grieķu baznīcas apskatīšanas tajā veidā, kādā tā eksistē šodien, kas palika tajā būtiski nemainīgs vairāk kā tūkstoš gadu laikā. Starp trešo un deviņpadsmito gadsimtiem Austrumu baznīcas vēsturē mēs neredzam nozīmīgu atšķirību... Acīmredzams, ka tautas, kas pieder pareizticībai, nav pārdzīvojušas neko tādu, kas varētu viņiem padarīt baznīcu nepanesamu un likt piespiest viņiem pieprasīt reformas.”52 Ādolfs Harnaks par to runā ar nievājošu intonāciju: lūk, pareizticīgie tā arī nav pavirzījušies uz priekšu pusotras tūkstošgades laikā. Bet, tomēr, pat viņš ir pārsteigts par Pareizticības nemainīguma mīklu. Tik ļoti derēja grieķiem un slāviem, ka visus baznīcas reformas mēģinājumus nācās uzspiest tautām no augšas un visi tie pēc pirmo desmitgažu panākumiem tā arī izbālēja baznīcas tautas slānī. “Krievija ne tikai pieņēma kristietību- viņa to iemīlēja ar sirdi, viņa to atzina ar dvēseli, viņa ieplūda tajā ar visu savu labāko. Viņa pieņēma to sev apdzīvoto vietu nosaukumos, sakāmvārdos un zīmēs, domāšanas veidā, obligātajā mājokļa stūrī, tās simbolu paņēma savā vispārējā aizsardzībā, ar baznīcas kalendāru nomainīja jebkuru citu kalendāru, visu savas darba dzīves plānu, tās dievnamiem atdeva savas apkārtnes labākās vietas, tās dievkalpojumiem- savas pirmsrītausmas, tās gavēņiem - savu izturību, tās svētkiem- savu brīvo laiku, tās ceļiniekiem- savu pajumti un maizīti...Tikai tik vien bija vajadzīgs: atjaunot šo iepriekšējo Krievzemes “svēto garu”, dot iespēju tam iziet no snaudošās pamiršanas. Protams, Baznīca dzīvoja, protams, mainījās apstākļi un tās dzīves formas. Bet organisms jūtami tas pats- visos gadsimtos. Un garīgie gēni – tie paši.
Salīdzinot XIX gadsimta svētā Sarovas Serafima sarunu “Par kristīgās dzīves mērķi” vai sirdsskaidrā Atonas Siluāna (XX gadsimts) runu kopojumu ar sirdsskaidrā Ēģiptes Makārija vai Ignātija Dievnesēja sarunām (II gadsimts) var piekrist O. Mandelštama piezīmei par to, ka “katrai patiesai grāmatai nav titullapas”. Pareizticīgais (ne teologs) var lasīt Zeltamuti un pat nenojaust par to, kurā gadsimtā dzīvoja šis skolotājs; viņš lasīs Efremu Sīrieti un pat neapzināsies, ka tur rokās ne grieķa un ne krieva darbu, bet sīrieša...Patiešām tas tiešām ir brīnums- pie visas hermeneitikas likuma “katrs saprot pa savam” acīmredzamības- pareizticīgā eksegēze spēja saglabāt savu identitāti divu gadu tūkstošu laikā un vairāku desmitu tautu un kultūru telpā. Brīnums ir tajā, ka saturot sevī to pasaules izpratnes veidu kurš izauga noteiktā un specifiskā kultūras vidē (Austrumu Romas impērijā), pareizticība spēja nepalikt tikai tajā, bet arī iziet cauri pavisam citādiem kultūras apstākļiem. Bizantija ir palikusi pagātnē. Baznīca dzīvo arī pēc Bizantijas.
Kamēr Bizantija bija, tā (precīzāk- “Austrumu Romas impērija”) turpināja palikt austrumu zvaigzne tumšajos Eiropas gadsimtos. Kad pēc barbaru iebrukuma Eiropas sakari ar antīko pasauli atslāba, Bizantija turpināja palikt Romas valsts un grieķu domas balsts. Filozofs un viduslaiku kultūras vēsturnieks Ļevs Karsavins rakstīja, ka “no pašiem saviem sākumiem rietumu baznīca atpalika no austrumu abstraktās teoloģijas, ko parasti izskaidro ar Rietumu prāta atpalicību vispār. Psiholoģija, ētika, sabiedrības mācība, mācība par Dieva valsti- tādi ir galvenie jautājumi, kas nodarbina rietumu domu. Ļoti ātri Rietumu dogmatiskā dzīve vienkāršojas, kļūst elementāra, un Augustīns tiek tulkots pāvesta Grigorija Lielā valodā. Uz ilgu laiku visa kristīgā mācība Rietumos it kā pārvēršas “fides implicita” (latīn. “ domājamā ticība” –A.K.), un tas notiek tajā pašā laikā, kad Austrumos risinās pati saspringtākā pašu grūtāko un galveno dogmas jautājumu izpēte”54.
Pat tad, kad caur arābiem, kuri iekaroja daudzus Bizantijas kultūras dārgumus, Rietumi tomēr saņēma Aristoteli un antīkos filozofus (kas nekad nav pazaudēti pareizticīgajā pasaulē); pat tad, kad daudzi grieķu intelektuāļi aizbēga uz Rietumiem, glābjoties no musulmaņu iebrukuma, un nesot sev līdzi Hellādas garu un Senās Baznīcas tēvu grāmatas; pat tad, kad pašā Rietumeiropā sākās atdzimšanas rūgšana; pat tad, kad Rietumi sāka uztvert Pareizticīgos Austrumus kā “šķeltnieciskus” un “maldu mācībā esošus”,- pat tad labāko Rietumu prātu uztverē Konstantinopole palika noslēpumainu garīgu un kultūras dārgumu pilsēta. 1453. gada 12. jūlijā, mēnesi pēc Konstantinopoles krišanas, Enejs Silvijs Pikolomini, nākošais pāvests (1458-1464) rakstīja pāvestam Nikolajam V: “Kas par briesmīgu vēsti, tikko atnesta no Konstantinopoles? Kauns dzīvot... Skumstu par neskaitāmajām svēto bazilikām, kas uzceltas ar brīnišķīgu mākslu, bet tagad nolemtas drupām vai muhamedāņu sārņiem. Ko teikšu par grāmatām, kas tur ir bez skaita, kas vēl nav zināmas latīņiem! Cik daudz lielu vīru vārdi tagad tiks pazaudēti! Tā ir otrā Homēra nāve, otrās Platona bēres. Kur tagad meklēsim filozofu un dzejnieku darbus? Mūzu avots ir izsīcis. Redzu reizē ticības un zinātnes iznīcināšanu”55.

Katolicisms pēc savam pamatiezīmēm- tā ir viduslaiku kristietības uztvere. Valdonīgums, juridisms, cenšanās iekalt Baznīcu sholastiskā saprāta, kanonisko priekšrakstu un pāvesta autoritātes bruņās56.
Romas Baznīca- Romas impērijas mantiniece. Vesela avota garšu var sajust no dažiem pilieniem. Paņemsim ”pārbaudei” vissvētākās pareizticīgās un katoļu baznīcu formulas- tos vārdus, ar kuriem viņi veic savus sakramentus.
Katoļu garīdznieks veic kristīšanu ar vārdiem- “es tevi kristu Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā”. Pareizticīgais priesteris kristot saka: “Tiek kristīts Dieva kalps...Tēva, āmen, Dēla, āmen un Svētā Gara, āmen, vārdā”. Laulājot ksendzs izsaka: “Es ar man doto varu paziņoju Jūs par vīru un sievu” Pareizticīgajā baznīcā analoģiskā minūtē skan cita lūgšana: “Tiek laulāts Dieva kalps ... ar Dieva kalponi...”. Mirru svaidīšanas formulas: pareizticībā- “Svētā Gara dāvanas zīmogs; katolismā- “Apzīmogoju tevi ar krusta zīmi un apstiprinu ar glābšanas mirrēm Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā”. Latīņu grēksūdzes formula- “Es, ar man doto varu, atlaižu tev tavus grēkus”- caur Poliju un Ukrainu atnāca XVII gadsimtā arī uz Krievu Baznīcu. Senajā Krievzemē grēksūdzes formula skanēja: “Tavi grēki ir uz mana kakla (вые), bērns”. Un līdz šim citās pareizticīgās baznīcās grēksūdzes formula skan atšķirīgi no latīņu- “Tev tiek atlaisti tavi grēki”.
Šī atšķirība ir pamanīta jau sen. Vecticībnieku burtnīciņas parāda sv. Saloniku Simeona vārdus par pareizticīgās un katoļu kristību formulas atšķirību: “Es kristu” vai “tiek kristīts”. “Jo es kristu nepaziņo, ka kristāmais brīvprātīgi vēlas kristīties”, t.i. simbolizē kristāmā brīvību (Поморские ответы, ответ И, статья ЛЕ). “Līdzīgi arī cits panagijas nēsātājs, svētais Nikifors latīņiem raksta: “bet jūs taču sakāt kristu tevi es, un jūsu popi taisās par dieviem”.
Impēriskais varas instinkts sevi izpauž šajās romiešu formulās. Romiešu sapratnē Baznīca ir varas institūts: Dievs deleģē varu pāvestam, kurš to sadala bīskapiem un garīdzniekiem. Un šo varu vajag dievināt un krist aizkustinājumā, ieraugot tās augstāko nesēju... 

Atšķirībā no pareizticīgās pasaules, katolicisms pēdējos simts gadus jūtas neērti savas pagātnes dēļ un mēģina “atjaunoties”57. Daļa šo reformu acīmredzot ir katoļiem par labu; daļa pēc manas izjūtas, - par sliktu. Katrā gadījumā XX gadsimta otrā pusē katoļu teoloģijā parādījās vesela plejāde spīdošu domātāju, kuru mērķis ir izsisties caur viduslaiku sholastikas sienai pie kristīgā antīkās pasaules mantojuma, pie pirmo gadsimtu Tēviem, tas ir- pie Pareizticības (vispirms tas ir Ivs Kongars, Anri de Ljubaks, Žans Danielu, Lui Buijē, Hans Urs fon Baltazars). Ja vēl mūsu gadsimta vidū pāvests Pijs XII pieprasīja oficioza “Оservatore romano”, lai raksta nevis pareizticīgie, bet tā saucamie pareizticīgie vai liekot pēdiņās58, tad pēc Otrā Vatikāna Koncila katoļu baznīca oficiālā līmenī praktiski ir noņēmusi ticības mācības pretenzijas, kas bija adresētas pareizticībai. Katolis bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem var lasīt pareizticības ticības apliecību. Katoliskā baznīca atzīst, ka pareizticība ir saglabājusi nemainīgu seno kristiešu ticību un dievbijības tēlu. Apsūdzība maldu mācībā no katoļu puses mums vairs netiek izvirzīta. Tā īstenojās tas, par ko pagājušajā laikmetā sapņoja sv. Hersonas Inokentijs59.
Pareizticībā eksistē divi katolicisma tēli. Viens- tas ir atjaunotā katolicisma tēls, kas pareizticīgā izpratnē, pārāk daudz piekāpjas sekulārisma garam60. Pārāk daudz pasaulīgas ideoloģijas, pasaulīgas psihologijas, un politikas mūsdienu katoļu baznīcas dzīvē. Ne dogmāti, bet dzīves stils mūs šodien atšķir vairāk, un izsauc pareizticīgo neizpratni. Atstādinot no sevis iepriekšējā viduslaiku katolisma iezīmes, katoļu reformātori ir ieguvuši daudz tādu iezīmīšu, kuras nav padarījušas viņus tuvākus pareizticīgajai izpratnei.
Pie tam pareizticībā glabājas atmiņas arī par iepriekšējo, viduslaiku, latīņu tēlu. Tādā gadījumā pareizticības un katolicisma atšķirības var, piemēram, no pareizticīgās tradīcijas iekšienes izjust tā: “Nesamērīgā sholastikas attīstība ticības mācībā un mākslinieciskās formas baznīcas kalpošanā neglāba katoļu baznīcu, šo kristietības netiklo meitu,- raksta V.O.Kļučevskis,- ne no Dievu zaimojošās pāvestības ar tās mācību par viņa redzamu virskundzību un bezgrēcīgumu, ne no reliģiska fanātisma neģēlīguma ar tā krusta gājieniem pret maldu mācītājiem un inkvizīciju, parādībām, kuras ir mūžīgs katolicisma negods. Krievu ļaudis  nekad nebija par tādu baznīcu: viņi pārāk iespaidojās no savas stingrās mātes gara, kas mācīja “pakļaut saprātu paklausībā ticībai”, lai justu līdzi citas baznīcas mācībai, kura iedveš “pakļaut to jūtām”…Viņi nekad nebija par Baznīcu, kurā Dieva vārds tiek nomākts ar cilvēku skaņām, dzīva un darbīga patiesība pēc kārtas anatomējas ar sholastiku un galvanizējas ar reliģisko furoru, un ticība grimst formu un iespaidu, kas ierosina iztēli un paceļ sirds kaislības, jūrā… Viņi ciena savas Baznīcas garu, kas piedāvā cilvēka apziņai tīru dievišķu domu, kā tā ir pateikta evanģēliskā stāsta vienkāršībā, pirmo baznīcas skolotāju darbos- domu, kas nav aizklāta cilvēku ticībai ar sholastikas noslāņojumiem, un nav atšķaidīta ar poētiskām izklaidēm un dekorācijām. Tās rituāls, mākslinieciskajā attīstībā pieticīgs, vienmēr ir skaidrs, neaizmiglots, nereibina ticīgo domu…Šīs pareizticībai raksturīgās pazīmes nevar necienīt ļaudis, kuri nemīl upurēt tīru, ieraugāmu reliģisku patiesību iepējami skaistākai tās izpausmei. Ļaudis, kuri ir pieraduši viena neharmoniska diakona balss dēļ nezaudēt atmiņu pavedienu, ko izsauc viņa lasījums un dziedājums, un lai tie norāda uz pareizticīgās baznīcas mākslas neattīstību vai uz propogandistiskās enerģijas trūkumu, kas arī raksturo mūsu Baznīcu,- viņi nesūrojas ne par to, ne par ko citu, zinot, ka ar Baznīcu cilvēkam saistās augstākas vajadzības par mākslinieciskajām, un ka nekāda vardarbība, morāla vai fiziska, nav tās pamatā. Tādēļ viņi tik stingri cenšas turēties pie baznīcas dogmātiem un formām to sākotnējā, tīrā veidā, kādu viņi atrod pareizticībā”61.
Vācieši, sacēlušies pret pāvestu pustūkstošgadi vēlāk nekā grieķi, un slāvi, izveidoja protestantismu. Diemžēl, Luters parādījās simts gadus pēc tam, kad krita Konstantinopole, un līdz ar to lielā bizantiskās teoloģijas skola. Protestantisma tēvi sāka saraksti ar austrumu- pareizticīgās baznīcas patriarhiem, cerot pie viņiem atrast atšķirīgu teoloģiju no tās, kura viņiem bija pazīstama katolicismā. Luters, sākot polemiku ar pāvestu, ar cerībām ieskatījās austrumu kristietības pasaulē: “Ne Nīkejas Koncils, ne pirmie Baznīcas Tēvi, ne senās Āzijas, Grieķijas, Āfrikas kopienas nebija pakļautas pāvestam; arī tagad Austrumos eksistē patiesi kristieši, kuru bīskapi pāvestam nepakļaujas… Vai tā nav kliedzoša netaisnība- izstumt no Baznīcas, un pat no pašām debesīm tik lielu skaitu mocekļu un svēto, ar ko četrpadsmit gadsimtus bija slavena Austrumu Baznīca?”62.
Ja Luters būtu bijis izcilā Palamas Grigorija (XVI gadsimts) laika biedrs, vēsture būtu bijusi citāda… XVI gadsimta vidū austrumu teologi jau vairākas desmitgades mācījās tikai pēc rietumu sholastikas grāmatām. Tādēļ protestanti saņemtajās pareizticīgo atbildēs neieraudzīja nepārprotamu senatnes balsi, bet tikai atšķaidītu latīnismu (“katolicisms bez pāvesta”)… Protestantisms tad neuzzināja, ka var būt tradīcija, pie tam radikāli atšķirīga no latīņu sholastikas63. Neatrodot pareizticību tā laika Austrumos, protestantisms gāja pats savu ceļu. Neatrodot ceļu pie agrīnās kristietības, protestantisms kļuva tikai par tā gadsimta augli. Luterisms, kalvinisms, anglikānisms ir dzimuši “buržuāzisko revolūciju gadsimtā”. Bet, tāds protestantisms, kas šodien ir pazīstams Krievijā (baptisms, adventisms, vasarsvētnieki) ir vēl modernāks: tas viss ir nācis no pavisam nesenā “progresīvā” XIX gadsimta64. Tas nav kompliments. Nav liels gods būt garīgā krituma, sekularizācijas, un materialistiskā patērētāju kulta gadsimta auglim.
Pēc reliģiskajām pazīmēm visas kultūras var iedalīt “soterioloģiskajās” un “hedoniskajās”65. Pirmās meklē glābšanu (σωτηρία grieķiski “glābšana”) viņi uzskata, ka cilvēku dzīves pēdējā jēga ir aiz nāves sliekšņa, un pašu cilvēku dzīvi uzskata, pēc Sokrāta vārdiem, kā “sagatavošanos nāvei”, kā mākslu nomirt…Citi (hēdoniskie no grieķu hdonh- “bauda”) redz cilvēka sadzīves augstāko jēgu tajā, lai savas šīs zemes dzīves robežās, neattiecinot uz nākošo Mūžību, ar maksimālu komfortu iekārtotos uz zemes. “Ēdīsim un dzersim, jo rīt mirsim”- tā rezumēja līdzīgu ļaužu pasaules uztveri apustulis Pāvils. Var simpatizēt vienam vai otram dzīves veidam, bet nav loģiski gaidīt reliģiskus atklājumus, un reliģisku mācību no hēdoniskās, pēc būtības materialistiskās civilizācijas.
Pie pirmā kultūru veida pieder Ēģipte ,un Indija, viduslaiku Eiropa un Krievija. Otrajā civilizācijas veidā mēs tagad dzīvojam… Vajag pierādījumus? Vai var iebilst rūgtajiem serbu teologa arhimandrīta Justīna (Popoviča) vārdiem: “Mūsu laika maldu mācību tautas Kristum ierādījušas pēdējo vietu pie šīs pasaules mielasta galda kā pēdējam nabagam, tai pat laikā pirmajās vietās nosēdinājušas savus lielos politiķus, rakstniekus, filozofus, leģendāros varoņus, zinātniekus, finansistus un pat tūristus un sportistus. Ja Eiropa būtu palikusi kristīga, tad lielītos ar Kristu, ne tikai ar savu kultūru. Lielās Āzijas, un Āfrikas tautas, kaut arī nekristītas, bet garīgi noskaņotas, to saprata un cienīja, jo katra no šīm tautām lepojās ar savu ticību, ar savām dievībām, ar savām reliģiskajām grāmatām – Korānu, Vēdām un citām. Viņi nelepojas tikai ar savu roku darbu, savu kultūru, bet lepojas ar to, ka uzskata sevi par augstākiem, patiešām visaugstākiem pasaulē. Tikai Eiropas tautas nelepojas ne ar Kristu, ne Viņa Evanģēliju, bet ar savām nāvi nesošajām mašīnām, un lētajām fabrikām, un pēc šīs pašslavināšanās sekas ir tādas, ka visas nekristīgās tautas sāka neieredzēt Kristu un kristietību. Ienīstot Eiropas augļus, ienīda arī Eiropas Dievu. Bet Eiropu arī tas neuztrauc, jo tā pati pirmā sāka ienīst un atstumt savu Dievu…Tu- Aziāt, teica Eiropa Kristum savā gadsimtiem ilgajā cīniņā pret Viņu”66.
Ja no hēdoniskās civilizācijas var paņemt santehniku un kulināriju, tad diez vai tikpat derīgs būs tās reliģisko priekšstatu imports. “Mēs esam mazi, bet mums ir liela ideja un mūs apgaismoja gaišs redzējums. Sīki dēmoni staigā mums apkārt, un grib ievilkt savas sīkumainības tumsā, lai apdzistu viss, kas mums spīdēja, un mazs kļūtu tas, kas mūsos bija liels”- tā no reliģiskās pasaules izskatās šo divu civilizāciju satikšanās67. A.V. Marcinkovskis, brīnišķīgs gadsimta sākuma misionārs, stāstīja, ka viena amerikāņu firma Ķīnā piedāvāja viņam pāriet tajā strādāt par tulku. Nauda tika piedāvāta liela. Misionārs atteicās. Uz jautājumu, vai viņam likās nepietiekošs piedāvātais atalgojums, viņš atbildēja: “Nauda ir liela. Bet darbs pārāk sīks”.
Pati Reforma kādreiz dzima mokās, dzima kā protests pret ”pieradināto” kristietību. Bet, pat ar simpātijām atceroties Reformas “romantiku”, vai var neievērot to, kas notika pēc tam? – “Turpmākais ir labi zināms. Kristietība “atjaunojās” jaunā, komfortablā un drošā līmenī. Liekas, Tilliham pieder vārdi par ērtu, omulīgu Dievu, Kurš neko neprasa, vienmēr ir gatavs tevi glābt, kaut tu to nemaz negribi... Bet “negaidītais Patiesības mirklis”...- ir zudis, izšķīdis kaut kur tur, pirmsvēstures tumsā. Tas satrauca dažus dīvaiņus, atavismu starp labiem kristiešiem, kuri nesatricināmi mierīgi, ar lietišķu punktualitāti svinēja veselības un komerciālu panākumu garanta, mājas pavarda glabātāja, labā Dieva Augšāmcelšanos...”,- tā raksta Valērijs Senderovs par šodienas eiropiešu reliģiju68.
“Vienmēr vairākums meklē pasīvu glābšanos, garīgās dzīves gara augļu iegūšanu bez pašas garīgās dzīves. Vienmēr un visur vairākums cer nopirkt Sv. Garu”,- teica t. Pāvels Florenskis69. Jaunākā laika Eiropa, visur meklējoša izklaides, izveidoja no ”Krustā sišanas” reliģijas iemeslu “dziļa apmierinājuma jūtām”: “tu tikai atzīsti, ka par tevi jau parāds ir samaksāts, un turpini savu biznesu, jo vietiņa Debesīs tev jau ir gatava!” Vai var būt lielāks apmāns? Un vai tā jau nav vairs tikai privātas, kā tas bija pie katoļiem, bet jau totālas indulgences izdošana uz “Kristus nopelnu” rēķina?
Pret šo glābšanas pirkšanu ar dievbijības rituāliem protestēja Luters. Beigu beigās protestantisms tikai šajā tirdzniecībā noteica vēl zemāku cenu – “vienkārši ticība”. Ak, Dievs, ja Luters redzētu, kā viņa mokas ticības iegūšanā pārvērtās tagadējo protestantu lētā pārliecībā, “apnicīgi bubinošā dumpī”70. Ja Luters redzētu, kā viņa ar ciešanām sasniegto ticību reklamē kā komfortablas zemes dzīves ķīlu! Un jau šodien pareizticīga mistika ir kļuvusi par protesta balsi: par maz ir piekrist Evaņģēlijam, par maz ticības, par maz sapulču un dzejoļu. Vēl vajadzīgs grūtais garīgās izaugsmes ceļš...
Un tomēr amerikāņu masveida protestantisms, krieviem tik labi tagad zināms visā baptistu un adventistu daudzveidībā, ir aizejošā laikmeta kristietība. Šis protestantisms ir no tā laikmeta, kas saucās “Jaunais laiks” un izpauda sevi “Apgaismības” un racionālisma kultā (līdz kaut kādai pakāpei to pašu var teikt arī par agrākajām protestantu kustības formām). Primitīvas estētiskas jūtas. Demonstratīva moralizēšana. Tradīcijas un Baznīcas izjūtas trūkums (individuālisms). Nejūtīgums attiecībā pret mistiku un sakramentiem. “Viss, kas nemāca, jāatmet, kaut arī tajā nekā slikta nebija”,- apliecina Ž.Kalvins71. Cilvēks kļūst viendimensisks, viņš tiek novadīts līdz saprātam, līdz izgatavotājam un patērētājam ar skaidru un noteiktu- “pamācošu” –reliģisku informāciju.
Bet šodien no neitrālas-nereliģiskas pasaules, pasaulīga liberālisma un izglītošanas darba mēs ieejam jaunas reliģiskās pasaules izjūtas pasaulē. Pasaules vēstures svārsts ir nogājis no reliģiskā saspringuma Reformācijas laikmetā līdz XX gadsimta reliģiskajam minimumam, un XXI gadsimta priekšvakarā atklāti ieiet jaunas reliģiozitātes zonā, kurā patreiz toni nosaka antikristīgie strāvojumi.  Vēl “mūsdienīgāki” (vēl vairāk pakļauti laikmetīguma gara ietekmei) šodien izrādījās tā sauktā “trešā viļņa” protestantu kustības: harizmātiskās kustības, uz kurām ar gandrīz vienādām šausmām skatās gan pareizticīgie, gan katoļi, gan parastie protestanti. Jaunpagānisma laikmets, okultās gaumes laikmets pēc savām receptēm izveidoja sev atbilstošu “kristietības” paveidu- ar tik pat viegliem un masveida brīnumiem, redzējumiem un dziedināšanu. Vajag tikai “Dzīvības vārda” “brīnumdarim” pamest ar žaketi- un jau desmiti ļaužu, “svētā gara” spēka pieveikti, krīt uz grīdas. Džons Umbers, viens no harizmātiskās kustības dibinātajiem, tā apraksta vienu no savas kustības pieredzēm (zem nosaukuma “miers garā”): “Par šo fenomenu, kad ļaudis krīt uz grīdas un dažreiz guļ un muguras vai vēdera vairākas stundas, mums ir zināms ne tikai no Baznīcas vēstures ziņojumiem. Tas bieži notiek arī mūsu dienās. Gadās, ka tāds stāvoklis ilgst no 12 līdz 48 stundām. Gadās visai dramatiskas situācijas, kad tā krīt mācītājs vai garīgais vadītājs. Kā likums, daudzi patiesi krīt Garā zemē un turpina gulēt uz vēdera. Ir bijuši gadījumi, kad kāds mācītājs gandrīz veselu stundu ritmiski sitās ar galvu pret grīdu.”⁷².

       Tas, kas šodien notiek jaunvasarsvētnieku-harizmātu sapulcēs, neatgādina apustulisko Baznīcu, bet šamaņu rituālus. Mums visiem ir zināmas dziednieces, kuras sēž zem pareizticīgajām ikonām, lasa pareizticīgās lūgšanas, bet tajā pašā laikā bur. Kristīga ārišķība un valoda negarantē iekšēju kristīgu attieksmi. Lūk, tāpat ir pie harizmātiem. Sprediķi un himnas viņiem ir kristīgas, bet mistiskā pieredze drīzāk ir radniecīga “ņu-eidža” transa tehnoloģijām, nevis pareizticīgajai lūgšanai.

        1998. gadā es biju Hanti-Mansijskā, un vietējā kultūras nama darbinieki bija ļoti iepriecināti par to, ka viņu sienās beidzot ir atskanējis pareizticīgs sprediķis. Citādi tikai harizmāti un baptisti, amerikāņi un korejieši...Aiz priekiem viņi man pavēstīja šādu gadījumu:

        Harizmātiem beidzās zāles īres termiņš. Laiks izklīst- bet viņiem pati ekstāze. Glosolālija jau ir garām, tagad viņi jau pamatīgāk “izmaina” savas apziņas stāvokli. ”Tehniskā darbiniece”, neskatoties uz to, sāka uzkopšanu. Un tā viņa ar birsti iet zem skatuves (tas ir starp skatuvi un zāli), bet mācītājs tajā laikā dod norādījumus zālei: “Pieņemiet Svēto Garu! Pieņemiet mieru Svētajā Garā!”. Sektanti viens aiz otra vāļājas bez apziņas (tāds stāvoklis pie viņiem saucas “miers Garā”). Apkopēja atradās tieši starp mācītāju un zāli, neskatījās ne uz vienu, ne otru, bet tikai uz viņi slaukāmo grīdu. Un te pēkšņi pēc kārtējā izsauciena – viņa arī pati krīt bez apziņas. Zāle ir sajūsmā: “Lūk, mūsu ticības patiesīguma liecība! Velti neticīgie saka, ka pie mums te ir pašiedvesma! Jūs taču redzat- cilvēks nedzirdēja mūsu sprediķus, nelūdzās ar mums, bet vienalga bija pieejams Gara iedarbībai!”. Sajūsma ilga minūtes piecas. Bet pēc tam apkopēja nāca pie apziņas un bilda: “Vai pie mums šodien atkal ir Kašpirovskis?”. Pagājušajā reizē tādā stāvoklī viņu noveda tieši šis personāžs...

         Klasiskais protestantisms nav pietiekami piemērots “Ūdensvīra ēras” okultajai modei, tādēļ neizplatīsies bez šķēršļiem un viegli. Tas bija pārāk moderns simts gadus atpakaļ, tādēļ šodien kļūst pārāk novecojis: teoloģija, tāpat kā literatūra un mode, ja vēlas kļūt moderna, ļoti ātri noveco.

          Bet harizmātiskās sektas, kas aug pārsteidzoši ātros tempos tieši savas atbilstības mūsdienu sabiedrības okultajam vajadzībām dēļ, atklāti nestāv pretī okultismam, bet tikai ir tā pirmrindas vienība. Skaidrs, ka okultisms, viegli nomaskēts zem kristietības, ar tieši antikristīgo okultismu nopietni  necīnīsies. Pārāk viegli brīnumi gan vienā, gan otrā un abos gadījumos viņi izriet no pārāk dīvaina, pārāk anonīma “spēka”. Tātad, ne no protestantiem-harizmātiem var gaidīt pretdarbību jaunpagānismam.

           Kad es runāju par pretdarbību okultismam- es nedomāju tikai izdevniecības, lektoru un izglītojošo darbību. Ar lekcijām sātanu, kas norāvies no ķēdes, neapturēsi. Okultisti piesauc sev necilvēcīgus “spēkus”, “enerģijas”, “garus” un “hierarhijas”. Cīņa ar ateismu bija cīņa vienkārši ar cilvēku maldiem, tā bija diskusija ar cilvēkiem. Cīņa ar okultismu- tā jau ir cīņa ar to, kas ir briesmīgāks par neizglītotu cilvēku un stiprāks par lektoru-aģitatoru vadu. Vajag ne tikai vienkārši brīdināt cilvēku: “Neiesaisties!” Viņu vajag aizsargāt no tā ļaunuma, ko piesauc un nodara tie, kuri dzīvo tam apkārt. Viņa dzīvokļa iesvētīšana šeit būs ne mazāk svarīga kā iedot viņam brošūras par okultisma kaitīgumu. Brošūra pasargās viņu no privātā grēka. Bet no kaimiņienes grēka? Bet no “mājas garu” un citu “sīko dēmonu” huligānisma? Cilvēks, no jauna iekļuvis sadzīves okultisma pasaulē, atkal sajuta vajadzību pēc reālas, virsvārdu aizsardzības no ļaunuma garīgās realitātes. Pareizticības pārliecība par to, ka ļaudis vajag reāli, enerģētiski aizsargāt no ļaunuma spēkiem, no dēmoniem, šodien spēcīgi apstiprinās no pretējās puses: no pašiem pagānisma teorētiķiem un praktiķiem⁷³.

          Par maz ir runāt par Kristu. Par maz ir ticēt Kristum. Vajag sevi piesātināt ar Kristus svētīgajām enerģijām. Cilvēciskās darbības, kas piesauc mūsu zemes pasaulei debesu pasaules enerģijas, tiek dēvētas par rituāliem. Tā pati attīstītā un greznā pareizticības ceremonalitāte, kuras virzienā saprāta apgaismības laikmetā tika izlaists tik daudz indīgu bultu, šodien atklāj savu pedagoģisko virsjēgu. Rituāls- nav vienkārši sprediķis žestos un himnās. Ceremonija ir matērijas iesvētīšana, pasaules iesvētīšana. Tā ir nāves korozijas iznīdēšana no pasaules un jauna pasaules piesātināšana ar Patiesās Dzīves strāvām. Jā, pareizticība ir svētā materiālisma reliģija. Jā, mūsu galvenais reliģiskais uzdevums ir – ne pasaules pāraudzināšana, ne moralizēšana un ne filozofisku sistēmu izveidošana. Baznīcas galvenais uzdevums, kā to saprot pareizticīgā tradīcija,- pārklāt cilvēka pasaulei labvēlīgu pārsegu. Mūsu galvenā dzīve ir rituālā, tajā praksē, kas pasaulei, kas ir saindēta ar entropiju un nāvi, piesauc Debesu spēku aizsardzību. Daudz reižu man ir nācies pārliecināties par krievu cilvēka sirdsapziņas instinkta gudrību: pat pievērsts protestantismam un regulāri ejošs uz protestantu lekcijām, patiesu sāpju, patiesa garīga ļaunuma kārdinājuma minūtē- viņš tomēr skrien pie pareizticīgā svētuma...

          Interese par austrumu mistiku un askēzi atklāja tradicionālā protestantisma nabadzību tieši šajā cilvēku dzīves jomā. Un te izrādījās, ka tas, kas pagājušajā gadsimtā pareizticībā likās pats arhaiskākais, savu laiku izdzīvojušais un nevajadzīgais, XX gadsimta beigās kļuva par pašu aktuālāko un vajadzīgāko. Izrādījās, ka liela askētiskā prakse ir ne tikai Tibetā. Mūku kārta, kuru kristietībā atcēla protestantisms (kad mūks Luters apprecēja mūķeni), ir saglabājusies ne tikai Indijā. Un buršana izrādījās ne tikai “grēks” (kā Bībeles aizlieguma pārkāpums), ne tikai subjektīva kļūda, bet kaut kas daudz reālāks.

          Protestantisms izauga kristīgā pasaulē, pasaulē, kurā jau vairs nebija reāla pagānisma, un tādēļ tas nespēja saskatīt tās pareizticības (un katolicisma) puses garīgo nepieciešamību, kas noformējās sākotnējās kristietības laikmetā cīņā ar pagānisko pasauli. Tas pazaudēja zemes kā planētas izjūtu, kas okupēta ar ļaunuma spēkiem, un pēc tam tikai smējās, lasot pareizticīgo lūgšanu grāmatās lūgšanas “katras lietas iesvētīšanai”. Šodien jau tūkstošiem cilvēku, agrāk tāli no visādas reliģiozitātes, ir gatavi apstiprināt, ka māju patiešām vajag iesvētīt, ka svētais ūdens ir ne tikai vecmāmiņu māņticība un ka ikonas mājās nav tikai sienu greznojums.

           Pareizticībai taču ir dzīves pieredze antīki-pagāniskā sabiedrībā. Un tādēļ tā var aizsargāt un atbildēt tur, kur protestantisms izrādīsies bezspēcīgs. “Ūdensvīra laikmeta”, “Jaunās ēras”, “Pasaules Mātes laikmeta”, “Budas- Maitreja laikmeta” un citu “laikmetu” kristietība, ar ko jaunpagānisti saprot savas pirms-antikrista laikmeta svinības- tā ir tieši pareizticība. Tā var vadīt kustību “no jaunās tumsas- uz seno gaismu” (преп. Викентий Лиринский. Напоминание 1,5).

 51. Skat. св. Василий Великий. К юношам, о том, как пользоваться языческими сочинениями. // Творения. Ч. 4. — М., 1993.

52. Гарнак А. Сущность христианства. — М., 1907, lpp. 198 un 203.

53. Солженицын А. И. Красное колесо. Узел III. Март Семнадцатого. Т. 4. — Париж, 1988, lpp. 229-230.

54.Карсавин Л. Католичество. — Пг., 1918, lpp. 47-48.

55. Cit. no: Бибихин В. В. Примечания к публикации “О мире веры” Николая Кузанского. // Вопросы философии. № 5. 1992, lpp. 51.

56.Pēc mūsdienu disidentiskā katoļu teologa Hansa Junga izteiciena “nevar noliegt, ka katoļi dažreiz ir pārvērtējuši Priesteru Vēstules (runa iet par apustuļa Pāvila vēstulēm, kas apstiprina baznīcas dzīves hierarhijas principu), rezultātā eklezioloģija  tika pārvērsta par herarhioloģiju” (cit. no: Мануччи В. Библия — Слово Божие. — М., 1996, lpp. 265).

57.“Nokalpojis ar taisnību un meliem absolūtismam, latīnisms iedomājās paliberalizēt” (Самарин Ю. Ф. Как относится к нам Римская Церковь? // Сочинения. — М., 1996, lpp. 524).

58.свящ. Всеволод Рошко. Письма о. Александру Меню. // Вестник русского хрис­тианского движения. № 165 . — Париж, 1992, lpp. 55.

59. Pārdomājot par kārtību kādā katoļus pieņem pareizticībā, sv. Inokentijs vērsa uzmanību uz to, ka, ja katoļu garīdznieks vēlētos pāriet pareizticībā, viņu pieņem, atzīstot viņa garīdznieka svētību (”esošs augstā stāvoklī”), kas nozīmē mūsu baznīcas atturēšanos no katoļu pasaules atzīšanas par nesvētīgu tuksnesi. Šāda pareizticīgās baznīcas pozīcija sv. Inokentijam likās pretēja mūsdienu katoļu attieksmei pret pareizticību: “Dažreiz katoļi apgalvo, ka ārpus viņu baznīcas nav glābšanas, tad šeit (Pareizticībā- A.K.) prasa ticēt, ka grieķu ticībā ir glābšana. Šāda prasība ir diezgan pieticīga un pierāda priekšzīmīgu ticības iecietību. Būtu jāpasaka, pretī lepnajiem katoļiem, ka ārpus grieķu baznīcas nav glābšanas; starp citu, kristīgas pieticības dēļ, tiek teikts tikai, ka arī grieķu baznīcā ir glābšana” (архиеп. Иннокентий (Борисов). Сочинения. Т. 6. — СПб., 1908, lpp. 655).

60. Vladimirs Zeļenskis kādreiz ievēroja, ka pareizticīgie teologi, kuri ir ieintereseti dialogā ar katolicismu, diez vai gribēja sadarboties ar pirmskoncila katolicismu, -“bet pilnigi var galvot, ka maz kam no viņiem sagādās apmierinājumu “izskalotā”, “atšķaidītā”, “palētinātā” katolocisma izskats- katolicisma, kurš ir noslīcināts tik pazīstamā un tik pretīgā progresistiskā frazeoloģijā” (Зелинский В. Приходящие в Церковь // Журнал Московской Патриархии. 1992. № 5, lpp. 16).

61. Ключевский В. О. Дневник 1867-1877 гг. 30 марта 1868. // Ключевский В. О. Афоризмы. Исторические портреты и этюды. Дневники. — М., 1993, lpp. 316-317.

62. Cit. no:  Мережковский Д. С. Реформаторы…, lpp. 12. 

63. Baznīcas dzīvi neizsaka tikai teoloģiskās formulas. Un kaut arī pareizticīgās pasaules domas stils pēc Konstantinopoles krišanas līdz pat XIX gadsimtam kļūst diezgan rietumniecisks, tāls no Tēvu teoloģijas, bet dievkalpošanas dzīve, lūgšanu un garīgās dzīves pieredze saglabājās nemainīga. Starecu kārtas atdzimšana XVIII gadsimtā dabiski noveda pie intereses par svēto tēvu teoloģiju atdzimšanas un pie tās izpratnes padziļināšanās. Pareizticīgās teoloģijas “Babilonas gūsts” (pārsvarā jau krievu) beidzās XIX gadsimta nogalē.

64.Baptisms piedzima nedaudz agrāk, bet klasiskās baptistu dievbijības un sprediķu  formas izveidojās 19. gadsimtā.

65. Skat. Зубов А. Б. Победа над “последним врагом”. // Богословский вестник. Вып. 1. — Сергиев Посад, 1993.

66. Aрхим. Иустин (Попович). Православная церковь и экуменизм. // Глагол жизни. № 2, 1992, lpp. 47-49.

67. Cвящ. Анатолий Жураковский. Материалы к житию. — Париж, 1984, lpp. 89.

69. Сендеров В. После абсурда. Христианство в эпоху безвременья. // Русская мысль. 3.11.92.

68.Cвящ. Павел Флоренский. О надгробном слове о. Алексия Мечева. // Отец Алексий Мечев. Воспоминания. Проповеди. Письма. — Париж, 1970, LPP. 376.

70. Izteiciens no V. Zeļinska darba “Место обитания Твоего” (Выбор. № 1. — М., 1987, lpp. 9).

71. Cit. no: Философия эпохи ранних буржуазных революций. — М., 1983, lpp. 109.

72. Cit. no: Бюне В. Игра с огнем. — Bielefeld, 1992, lpp. 229-230.

73. Reizi es pieņēmu eksāmenu kādā Maskavas universitātē. Jaunais cilvēks, kurš atbildēja vislabāk visā grupā, pēc eksāmena palūdza atsevišķu sarunu. Viņa jautājums skanēja tā: “Sakiet kā es varu nomazgāt no sevis kristību? Mani kristīja bērnībā, kad es neko nesapratu, bet tagad es jūtu, kā man tas traucē”. Tālāk kļuva skaidrs, ka šis jaunietis ir apzināts sātanists. Es piedāvāju viņam uzrakstīt lūgumu Patriarham: “Lūdzu turpmāk mani neuzskatīt par pareizticīgu kristieti”. Viņš atteicās, sakot, ka tas būtu pārāk viegli, ka vajag izdarīt kaut ko reālu, lai nomazgātu no sevis kristības pēdas...Tā es saņēmu tiešu apstiprinājumu pareizticīgo sakramentu iedarbīgumam (pie tam par pašu apstrīdētāko no viņiem- bērnu kristīšanu) no pretējo spēku puses. 

turpinājums sekos...