Par smiekliem

Smiekli 

(pravieša ķirbis) 

Autors – diakons Mihails Peršins (šobrīd - priestermūks Dmitrijs (Peršins))

Smiekli: kā lai tos uztver? Vai tie ir Bībelē? Vai tie ir savietojami ar kristietību? Kādi tie ir šajā tradīcijā? Par ko smejas mūki? Kas nav pieļaujams?

Šie jautājumi nav tik pavirši, kā sākumā liekas. Ja cilvēkam nopietni rūp viņa dvēseles dzīvība (nemirstīgā dvēsele), viņš ir gatavs upurēt jebko un viņam nav sīkumu.

Galu galā paliek viens praktisks jautājums: vai pievēršanās ticībai nozīmē atteikšanos no smiešanās? Vai man jānoželo tas, ka es smejos?

AIZDOMĀJOTIES

Smieklu dialektika ir pārejas dialektika. Smiekli ir veids, kā var atraisīt, atbrīvot cilvēku no kaut kādu normu saitēm. Tieši humors ļāva cilvēkiem izturēt represiju gados. Ne velti 20. gadsimta 30-jos gados smiešanas problēmai pievēršas krievu domātājs Mihails Bahtins. Tajos gados viņš bija vajāts un atradās izsūtījumā. Un smieklos viņš saskatīja iespēju morāli stāties pretī valstij, totalitārai varai, kura ienāca it visā, . Pasmieties par savām bailēm nozīmē tas iekšēji uzvarēt. Bahtina interpretācijā smiešanās ir viennozimīgi pozitīva, tā sagrauj nebrīves realitāti.

Taču smiekli var būt arī cilvēka esamības negatīvs. Smieklu fenomenoloģijas pretējais pols, kā Bahtina konstrukcijas koriģē Sergejs Averincevs, - "ciniska smiešanās, rupja smiešanās (hamskij smeh), kurā tas, kas smejas tiek vaļā no kauna, no līdzjūtības, no sirdapziņas". Smiekli nav tikai ceļš uz relatīvo brīvību no uzspiestās ideologijas, bet arī forma, kurā var izpausties vardarbība pret cilvēka personibu. Apsmiešanas drauds ir spēcīgs veids kā var ietekmēt indivīdu, kurš iespītējas savos uzskatos.

Būtiska smieklu īpatnība ir stihiskums, neparedzamība. "Par ko tieši un tieši kāpēc mēs smejamies - tas paverās te tā, te šitā, un mainās pašas smiešanas laikā, tā kā te vienmēr iespējama jēgas pārmaiņu spēle [...]. To jūt ikviens, ja vien viņam nepietrūkst vēlmes smieties vai smiešanas pieredzes, vai, no otras puses, tās garīgās piesardzības, kuru askētikā pieņemts saukt par garu izšķiršanas dāvanu. No savas pieredzes mēs zinam, cik reižu sirdsapziņa pieķēra mūs pie īsa brīža nemanāmas atkrišanas, kad uz momentu nobīdas garīgā pozīcija, un kas bija iespējams tieši dēļ smiešanas.

Kritušajā pasaulē smiekli rodas uz nosodījuma robežas: rodas no tā, ka kaut kas neatbils ideālam vai arī tam, ko mēs sagaidam. Jeb arī, no iespējas sagrozīt pašu ideālu, kaut ko labu pārvērst par ļaunu, vai arī var teikt - par greizu.

Kad pirms vairāk nekā tūkstots gadiem lūgšanas "Mūsu Tēvs" grieķu tekstu tulkoja slāvu valodās, ne velti "ļauns" pārtulkoja kā "lukavyj" (izliekts). Vārda sakne ir "luk". [Slāvu un krievu valodā] "luk" ir ierocis, loks, arī dārzenis, sīpols. Seglu izliekto daļu sauc "luka", tāpat sauc arī upes ieločus un kādreiz par "lukomoŗe" sauca jūras līčus. Kas tad kopīgs visām šīm lietām ar sātanu? Atbilde ir vienkārša: izliekta forma, līkums.

Tieši tāpēc lūgšanā "Mūsu Tēvs" sātanu sauc "lukavyj". Grieķiski (ponhroj) tas nozīmē "slikts, samaitāts, negants, ļauns". Viens no pirmajiem eņģeļiem, gaismas nesējs (lucifer), bija sevi sagrozījis, atkrizdams no Dieva, un kopš tā laika cenšas šajā līkumā ievilkt cilvēku un, caur to, visu pasauli. Kritušais gars ir melis. Tas sagroza Dieva radību, to rādot greizā spogulī. No turienes arī rodas neganto smieklu, ņirgāšanas un zaimošanas iespejamība. Tā visa galējība ir Dieva apsmiešana. Hanss Kristians Andersens "Sniega Karalienē" šo smieklu infernālo dimensiju apraksta šādi:

"Reiz dzīvoja ļauns burvis (trollis). Viņš bija viens no negantākajiem, viņš bija pats jods. Kādu dienu viņš bija īpaši labā omā, jo bija uztaisījis tādu spoguli, kurš visu to, kas labs un skaists, rādīja tik maziņu kā nieciņu, turpretī tas, kas nekam nederēja un bija nejauks, dūrās acīs un kļuva vēl nejaukāks. Skaistākās dabas ainavas tajā izskatījās kā vārīti spināti, un labākie cilvēki kļuva neglīti vai stāvēja uz galvas, vai bija bez vēdera. Sejas tā pārvērtās, ka nevarēja ne pazīt, un, ja kādam bija viens vasarraibums, tad viņš varēja būt drošs, ka raibums būs izpleties pār degunu un muti. Jods sacīja, ka tas esot traki jocīgi. Ja cilvēks domāja kādu labu, svētu domu, tad spogulī rādījās tik ķēmīgs vieplis, ka pašam velnam bija jāsmejās par savu veiklo izgudrojumu. Visi, kas vien gāja burvja skolā - jo viņam bija burvju skola -, stāstīja visapkārt, ka esot noticis brīnums. Tikai tagad varot redzēt, viņi apgalvoja, kāda pasaule un cilvēki izskatoties īstenībā.

Viņi skraidīja ar spoguli apkārt pa pasauli, un pēdīgi nebija vairs nevienas zemes vai cilvēka, kas nebūtu spogulī sevi redzējis pārvērstu. Nu viņi bija iedomājušies lidot uz debesīm, lai pasmietos par eņģeļiem un Kungu. Jo augstāk viņi lidoja ar spoguli, jo skaļāk vairāk tas liecās un locījās, viņi tik tikko spēja to noturēt. Viņi lidoja augstāk un augstāk, tuvāk Dievam un eņģeļiem. Tad spogulis pēkšņi tā saliecās un iedrebējās, ka izslidēja tiem no rokām un nokrita zemē, kur saplīsa simts miljonu, miljardu un vēl lielākā skaitā lausku, [...] daži lausku gabaliņi bija tikko smilšu graudiņa lielumā, un tie kaisījās pa visu plašo pasauli. Tie, kas ieskrēja cilvēkiem acīs, tur arī palika, un tad šie cilvēki visu redzēja ačgārni vai arī spēja ieraudzīt tikai kādas lietas nejauko un greizo pusi, jo katra mazākā spoguļa lauska bija paturējusi to pašu spēku, kāds bija piemītis veselam spogulim. Dažiem cilvēkiem tāds mazs spoguļa gabaliņš ietriecās pat sirdī, un tas bija gaužām briesmīgi, jo sirds tad sasala kā ledus gabalā. [...] Nelabais smējās tā, ka vai vēders plīsa, viņam gauži patika tāda kutēšana. Bet ārā vēl mazas stikla drumstaliņas virpuļoja pa gaisu”.

Iespējams, šīs pašas lauskas sasaldēja to cilvēku sirdis, kas Golgātā ņirgājās par krustā piesisto Kristu. Un kā parāda romānā "Meistars un Margarita" Mihails Bulgakovs, šī Taisnā apsmiešana turpinās arī mūsdienās.

Bulgakova romānā par "mirušo dvēseļu" sava veida muzikālo zīmi kalpo fokstrots "Aleluja". Diezgan populārs 1930-jos gados, tas ir amerikāņa Vinsenta Jūmansa darbs, domāts kā dievkalpojuma parodija. Tas caurauž visu romāna telpu. Tas skan restorānā, kurā pulcējas rakstnieku krējums, skan, kad sātana spēki ierodas profesora, vēža speciālista, kabinetā, to uzrauj orķestris sātana ballē. Uz izrādās, ka viss šo jauno "partijas" teātra darbinieku, rakstnieku un žurnālistu pūlis, kas mainīja savu talantu pret iespēju būt tuvāk varai un tagad dzer restorānā "Pie Gribojedova" ir tas pats pūlis, kurš "Pieres vietā" (Golgātā) kliedza "Sit to krustā".

Tas izskaidro askēzē pieņemto aizliegumu tādiem smiekliem, kuros pazūd atmiņa par Dievu. Dažreiz tieksme izvairīties pat no kārdināšanas noved pie personīgas pilnas atteikšanas no smiešanas. VI-VII gs. mūku rakstu krājumā "Garīgā pļava" ir pierakstīts stāsts par Jāni Zeltamuti: "pēc kristībām viņš nekad nedeva zvērestu un nevienu nemudināja zvērēt, nekad nemeloja, izvairījās no jokiem un neļāva citiem jokot (savā klātbūtnē)".

Visbeidzot, smiekli var nākt no pašapmierinātības, no sāta, smiekli, kuri norobežo no Dieva. “

Vai jums, kas tagad esat paēduši, jo jūs izsalksit! Vai jums, kas tagad smejaties, jo jūs skumsit un raudāsit!”(Lk. 6:25)

— brīdina Kungs pret tāda veida smiekliem. Tanī pat laikā, smiešanās kā tāda nav nosodīta. Vēl vairāk, tieši par smiekliem pārtaps taisnās skumjas (jo skumjas var būt arī netaisnas): “Svētīgi jūs, kas tagad raudat, jo jūs smiesities!” (Lk. 6:21).

Jātzīmē, ka šie vārdi ir tikai evaņģēlista Lūkas grāmatā. Tam tuvajā Evaņģēlija vietā no Mateja grāmatas (5:1 - 7:29) nekas nav teikts pas smiekliem. Un vairs šī tēma nenonāks uzmanības centrā visā Jaunajā Derībā.

Lūkas Evaņģēlijā gan smiešanās apsolījumu nākotnē, gan arī tā nosodījumu tagadnē nosaka cilvēka iekšējais stāvoklis. Kāpēc viņš smejas? Kādēļ raud? Kā atzīmēja apustulis Pāvils, „Jo dievišķas skumjas dod atgriešanās svētību, ko neviens nenožēlos; bet pasaulīgās skumjas nes nāvi.“ (2. vēstule Korintiešiem 7:10). Bet ja ne jebkuras šī brīža skumjas ir pestījošas, var būt ka arī ne jebkāda jautrība ir nosodāma, pat ja tā notiek šobrīd?

Jebkurā gadījumā, tajos pašos Pestītāja vārdos, ko pierakstīja evaņģēlists Lūka, ir tekts, kā ticīgajiem jāreaģē uz to, kad viņus lamā Cilvēka Dēla dēļ: “Priecājieties tai dienā un dejiet” „возрадуйтесь в тот час и возвеселитесь“. Tulkojums Jaunās Derības valodu (koine) padara nedaudz cēlāku, "dejiet" (skifthsate) burtiski nozīmē "lēkājiet".

Tātad, vai piesardzība attiecībā uz kaut ko vienmēr nozīmē pilnīgu atteikšanos? Tomēr smiekli ir dāvana. tāpat ka visas cilvēka dabas īpašības, tie ir Dieva doti. Var teikt pat vairāk - ir gadījumi, kad tiem pievēršas arī Vecās Derības autori.

VECĀ DERĪBA: RŪGTS SARKASMS UN MAIGS HUMORS

Tiktāl, cik antropomorfismi ir attiecināmi uz Dievu, ne tikai dusmas, bet arī citas cilvēciskās jūtas var izteikt Radītāja attieksmi pret Viņa radīto pasauli. Un jau Vecajā Derībā šī Dieva līdzdalība pasaules dzīvē varēja būt izteikta dažādi. Pravieša Jesajas atmaskojumu rūgto sarkasmu nomaina pravieša Jonas grāmatas maigais humors. Grūti noturēt smaidu, lasot Pashas pievakarē lasījumu par to, kā Dievs uzrunāja pravieti Jonu (Lielās Sestdienas vakara dievkalpojuma ceturtā parēmija)

 Kā zināms, pravietis Jona vēstīja pagānu pilsētas Ninives iedzīvotājiem, ka tos sagaida bojāeja. Ninivieši nožēloja savus grēkus un Dievs apžēlojās par pilsētu.

“Tas sagādāja Jonam lielu vilšanos, un viņš iedegās dusmās. Viņš tadpiesauca lūgšanā Kungu un teica: "Ak, Kungs, vai tas nav tieši tas, ko es teicu, kad es biju vēl savā zemē? Tādēļ es priekšlaikus steidzos aizbēgt uz Taršišu, jo es zināju, ka Tu esi žēlīgs un mīlestības pilns Dievs, lēnprātīgs un bagāts žēlastībā, kam paredzamā ļaunuma pašam žēl. Tad nu, Kungs, pieņem manu dvēseli, jo es gribu labāk mirt nekā dzīvot!"
Bet Kungs teica: "Vai tiešām tas tevi tik ļoti sarūgtināja?" Tad Jona izgāja no pilsētas un apmetās kādā vietā uz austrumiem no tās. Viņš uzcēla sev tur mazu būdiņu un apsēdās tās paēnā, lai nogaidītu un redzētu, kas notiks ar pilsētu 

(Jona 4:15).

Citiem vārdiem, Jona tomēr cerēja, ka Ninive būs noslaucīta no zemes virsas un, ērti iekārtojoties tālāk no pilsētas mūriem, nolēma novērot katastrofu. Bet Dievs Kungs sagādāja pravietim pārsteigumu.

Tālāk lasīsim tekstu slāviski (piez. autors skaidro nesaprotamos vārdus krieviski, kas arī pārtulkots latviešu valodā, slāvu teksts skat. piezīmēs) jo tas ir tuvāk sengrieķu Septuagintas tekstam, un tāpēc ir smieklīgāks (augs, par kuru iet runa, tajā ir nosaukts par ķirbi, tāpat kā grieķu tekstā, „kolokunta“)

** *

„Bet Dievs Kungs lika tur uzaugt ķirbim, tas drīz izauga lielāks par Jonu, radīja pavēni viņa galvai un atsvabināja viņu no drūmā garastāvokļa. tādēļ Jona ļoti priecājās par šo ķirbi. Bet otrā dienā Dievs Kungs rīta ausmā pavēlēja parādīties kādam tārpam; tas iedzēla ķirbim, un tas nokalta.Un, kad bija uzlēkusi saule, Dievs lika pūst sausam austrumu vējam, saule spieda Jonam virs galvas, tā ka viņš zaudēja samaņu; savā dvēselē viņš tad vēlējās nāvi un teica: "Es gribētu labāk mirt nekā dzīvot!"Tad Kungs teica Jonam: " Vai tev ir ļoti žēl ķirbja?" Jona atbildēja: "Tik tiešām, nāvīgi žēl." Bet Kungs sacīja: "Tev sāp sirds par ķirbi, gar kuru tu nemaz nebiji pūlējies, kuru tu nebiji izaudzējis, kas vienā naktī tapa un vienā naktī bija atkal pagalam.”

Un tālāk: “Un kā tad lai Man nebūtu žēl Ninives, tādas tik lielas pilsētas, ar vairāk kā simts divdesmit tūkstošiem iedzīvotāju, kas vienkārši nezina atšķirt savu labo roku no savas kreisās un kuriem pieder daudz lopu?"” (Jona 4:6 – 11).

Izrādās, gan neprasmīgie bērni, gan lopi ir svarīgi Dieva acīs. Starp citu, Jonas uzliktā gavēņa grūtības dalīja arī ēzeļi: „

bet cilvēki un lopi lai tērpjas maisu drānās un lai jo gauži piesauc Dievu…“ 

(Jona 3:8)

Bez šaubām, Jonas grāmatas autors bija apveltīts ar humora izjūtu. Arī Dievs Kungs šajā grāmatā parādās žēlīgs. Mīkstinot Sava pravieša taisnīgās dusmas, Dievs atklāj par Sevi, ka Viņš nav likuma Dievs, bet mīlestības Dievs, un ka šī mīlestība attiecās arī uz bezlikumīgajiem cilvēkiem, kādi izraēliešu acīs bija pagāniskās Ninives iedzīvotāji.

Šādā veidā pravieša Jonas grāmata parāda Dievu savādāku, nekā Tas bija jūdu uzskatos. Izrādās, ka Derības Dievs nav tikai viņu Dievs, bet visu tautu Dievs; vēl vairāk, Viņš vēršas pie katra cilvēka. Šis ir Dievs, kurš neuzskata par Sevis necienīgu pavēlēt ķirbim un tārpam; tas ir Dievs, kurš ar brīnumainu pieskārienu izdziedina Jonu no pārliekas degsmes un atriebības kārības; tas ir Dievs, kurš uzklausa izsalkušo ēzeļu brēcienus un nevainīgo bērnu elpu.

Sanāk, ka tomēr var iztēloties pasaules Radītāja smaidu. Tajā nav zaimošanas. Jebkurā gadījumā, cilvēks, kuram piemīt humora izjūta, tiecās tieši šādā gaismā uztvert visu pasaules realitāti. Šis Bībeles prieks par pasauli atspoguļojās šķietami no Svēto Rakstu ļoti attālās grāmatās - fantastikā un detektīvos.

Reja Bredberija stāstā "Zilās bumbas" (iesp. citādi pārtulkots nosaukums) par to strīdas priesteri, kurus sūtīja ar misiju pie marsiešiem:

“- Tēvs Peregrīn, vai jūs kādreiz mēdziet būt nopietns?

- Un nebūšu, kamēr Kungs nekļūs nopietns. Un nevajag tik ļoti dusmoties, es jūs lūdzu. Kungs nu nekādi nav nopietns. Mēs taču par Viņu noteikti zinam tikai vienu - ka Viņš ir mīlestība. Bet mīlestība nav nodalāma no humora izjūtas, vai tad nē? Nevar mīlēt cilvēku, kuru jūs nevarat paciest, pareizi? Bet lai kādu paciestu sev tuvumā, vajag kaut retumis par viņu pasmaidīt. Jūs piekrītat? Mēs visi esam smieklīgi zvēriņi, kas nosmērējušies iebiezināta piena bļodā un, smejoties par mums, Kungs jo vairāk mūs mīl.

- Nekad nebiju domājis, ka Kungam piemīt humora izjūta, - teica tēvs Stouns.
- Tam, Kurš radīja pīļknābi, kamieli un strausu? Beidziet! - smejās tēvs Peregrīns.”
Līdzīgu domu izteica viens no Kīta Gilberta Čestertona varoņiem: "Laikam jau Radītājs apbrīno haizivi tāpat, kā es apbrīnoju gundegu."

PĒC LABĀS VĒSTS PASLUDINĀŠANAS

Bet ja viss tas ir spēkā Vecās Derībās laikā, kad tālais un dusmu pilnais Dievs pēkšņi tika atpazīts kā tuvs un mīļojošs, vēl vairāk viss mainījās tad, kad Dievs atnāca pie cilvēkiem miesā.
Pēc Labās Vēsts pasludināšanas mēs varam runāt par to, ka Kungs uzņēma visu cilvēcisko jūtu spektru. Dieva Dēls kļuva arī par Marijas Dēlu un tas nozīmē, ka Viņš pieņēma visas cilvēka dzīves izpausmes, izņemot grēku. Viņš bija izsalcis un ēda, sajuta slāpes un dzēra, staigāja pa zemi, brauca ar ēzelīti, skuma, raudāja, lūdzās, runāja, lūdza apustuļiem, bija nēsāts Jaunavas rokās, bija pienaglots, cietis, miris, augšāmcēlies. Viņš bija viens no mums, pieņēma visas cilvēka krišanas sekas. Vienīgais, kā nekad nebija Kristū ne mazākā mērā - ir grēks, jo grēks nošķir no Dieva. Kristū nav grēka, tādēļ jautājums ir: vai prieks un smaids attiecās uz cilvēka dabas grēcīgajām izpausmēm? Un ja tas tā ir, tas nozīmē ka Kungs ne būdams zīdainis, ne bērns, ne pusaudzis, ne jaunībā un ne pieaugušā vecumā nekad nesmaidīja. Bet ja tas tā nav, tad kāds bija šis smaids?

Mums nav dota atbilde uz šo jautājumu. Dievcilvēka psiholoģija nav pieejama mūsu apziņai. Un ne tikai tādēļ, ka pēc grēkākrišanas cilvēks zaudēja garīgo redzi, bet arī tādēļ, ka mēs esam radība, un līdz ar to neesam visuresoši, bet esam pēc dabas ierobežoti. Radība nespēj ielūkoties iemiesota Radītāja dvēselē.

Arī Evaņģēlijs nekā nesaka par šo Kristus dzīves daļu. Bet nav izslēgts, ka tieši smaids apgaismoja Pestītāja seju laikā, kad Viņš, noliecies, bija rakstījis ar pirkstu smiltīs, bet apkaunotie jūdi gāja projām, palaiduši vaļā sievieti, kuru taisījās apmetāt ar akmeņem (Jāņa 8:1-11).

Lūk šī Jāņa Evaņģēlija vieta: „

Kad nu tie uzstāja Viņam ar savu jautāšanu, Viņš pacēla galvu un sacīja: "Kas no jums ir bez grēka, tas lai pirmais met akmeni uz viņu!" Un, atkal noliecies, Viņš rakstīja smiltīs.Bet tie, to dzirdējuši, aizgāja cits pēc cita, sākot ar vecajiem. Un Jēzus palika viens līdz ar sievu, kas vidū stāvēja. Un Jēzus, atkal galvu pacēlis, sacīja viņai: "Sieva, kur viņi ir? Vai neviens nav tevi pazudinājis?"

Šajos vārdos var sauklausīt vieglu ironiju par tiem, kuri, paši būdami grēcīgi, tikko ar putām uz lūpām pieprasīja notiesāt grēcinieci.

“Viņa atbildēja: "Neviens, Kungs!" Tad Jēzus sacīja: "Arī Es tevi nepazudinu; ej un negrēko vairs!” (Jāņa 8:11).

CILVĒKU PASAULĒ

Nevajadzētu aizmirst arī to, ka smiekli ir arī terapeitiskais līdzeklis. Tie ir nepieciešami cilvēkam, lai izturētu, lai šajā pasaulē nekristu izmisumā. Ar ko ir bīstama pārāk nopietna attieksme pret notiekošo? Ar to, ka jums uz deguna var parādīties pelēkās brilles. Skatoties caur tām, šķiet, ka pasaulē nav prieka, nav perspektīvas, un līdz ar to - nav cerības. Šādos gadījumos smiekli ir pilnīgi nepieciešami. Par to, kādu vietu ieņiem smiekli cilvēku dzīvē spriež Pantalone - viens no Leonīda Filatova pasakas "Mīla uz trim apelsīniem"

***

Vai var pasauli iztēloties bez jokiem?!

Taču bez jokiem tā būtu vienkārši briesmīga!..
Kad sirdī valda aukstums, bailes un tumsa,
Tikai humors mums palīdz nesajukt prātā!..

Liktenis ar mums spēlējās,
Grūtsirdība nonāvē, bet humors dziedina.
Gods ākstiem, ka tie laicīgi spējuši
Mūs atturēt no indes un cilpas

Un pat gavēnis paredz prieku. Kā rakstīja apliecinātajs Sergejs Fudeļs: "Ja gavēni saprot vispirmām kārtām ka atturēšanos no ne-mīlēšanas, nevis no sviesta, tad tas būs gaišs gavēnis un tā laiks būs "gavēņa jautrais laiks"

****

(stihira, ko dzied Lielā Gavēņa 2. otrdienā).

Par ļaunumu jāmāk pasmieties. Vasarsvētku kanonā stāstīts par "viscaur apsmieto elli

"Savā uzpūtībā sātans ir smieklīgs, savā ļaunumā bezspēcīgs un savā tukšumā neapdāvināts.
Nokāpis ellē, Kristus pasmējās par sātanu, satrieca visus viņa plānus un izglāba cilvēkus.
Kristus ir Augšāmcēlies! Un mēs svinam Pashu "līksmām kājām". Šie Pashas kanona vārdi ievieš jaunu prieka un jautrības dimensiju. Ir iespējami garīgais prieks un garīga jautrība. Prieks izpaužas darbībā, smaidā. Priekā var sākt dejot. Ne velti vairāk emocionālas Etiopijas un Ēģiptes tautas ritmiski dejo liturģijas laikā. Nevajadzētu tam uzreiz sekot, bet te ir arguments par labu smiekliem.
Tieši sātana nedarbu apsmiešanai veltīti pirmo mūku stāsti, kas apkopoti "Senajā Paterikā", "Garīgajā Druvā" un "Lausa grāmatā". Šie krājumi ir vērtīgi tādēļ, ka sastādīti IV-VI gadsimtos, mūku parādīšanas laikmetā, un pilnībā dod priekšstatu par to mūku garu. Kā piemēru aplūkosim "Garīgo Druvu", kurā dažas nodaļas ir veltītas avvas Stefana, Iliotes bīskapa varoņdarbiem:
„ Par viņu stāstīja arī, ka reiz viņš sēdēja savā cellē un lasīja, un, lūk, atkal redzamā veidā viņam parādījās dēmons un teica:
— Ej prom, veci, tev te nebūs nekā laba..
— Ja tā, tad man skaidri zināms, ka tu gribi, lai es no šejienes aizietu. Bet izdari nu tā, lai šis krēsls, uz kura es sēžu, sāktu staigāt.
Bet viņš sēdēja uz pītā krēsla.
Uzklausot stareca vārdus, dēmons izdarīja tā, ka ne tikai krēsls, bet visa celle sāka staigāt.
- Tu gan esi prasmīgs, - teica starecs, ieraugot dēmona viltību, - taču es tomēr no šejienes neiešu prom.
Tad starecs palūdzās, un nešķīstais gars pazuda.”

Bet mūku kopējās (klosteru) dzīves dibinātājs, sirdsskaidrais Antonijs Lielais, kurš pats bija stingrs askēts, izmantoja smieklus pedagoģiskos nolūkos:
“Kāds, kurš tuksnesī medīja zvērus, ieraudzīja, ka avva Antonijs vēršās pie brāļiem ar joku, un nosodīja. Starecs, lai pārliecinātu viņu, ka dažreiz ir jāļauj brāļiem atpūsties, teica tam: "uzliec bultu un savelc loku"." Tas izdarīja tā. Tad starecs atkal teica: "vēl savelc". Tas vēl savilka. Starecs atkal saka: "Vēl savelc". Mednieks tam atbildēja: "Ja es pārmērīgi savilkšu, loks salūzīs". Tad avva Antonijs tam teica: "Tāpat arī Dieva darbā, - ja mēs pārmērīgi apspiedīsim brāļus, no kārdinājuma tie drīz aizies postā. Tādēļ nepieciešams kaut reizēm padarīt varoņdarbu vieglāku". To uzklausījis, mednieks bija stipri aizkustināts un, saņēmis lielu labumu, aizgāja no stareca. Un brāļi, kļuvuši stiprināti, atgriezās savā vietā."
Iekšējais virziens piedod katrai cilvēka darbībai augstāko jēgu. Tāpēc kristīgā kultūra drīzāk apsveic smiešanos, taču labsirdīgo. Vienīgais, kas nav pieņemams, ir vienprātība ar ļaunajiem spēkiem. Cita bēdu, Dieva skaistuma, labā apsmiešana, jo tas Dieva žēlastību, - smieklus, - pārvērš par ceļu uz tukšumu.
“Savs laiks raudāt, un savs laiks smieties; savs laiks sērot, un savs laiks diet” (Sal. Māc. 3:4)
Vajag tikai iemācīties atšķirt vienu no otra.
Un noslēgumā - misionāru anekdote:
Mātes vēderā atrodas divi mazuļi. Viens otram jautā: "Paklau, kā tu domā, vai ir dzīve pēc dzemdībām?". Otrais dziļdomīgi atbild: "Laikam, nav, jo neviens vēl no turienes nav atgriezies!".

Oriģinālais raksts: http://www.sobranie.org/archives/6/6.shtml