PROTESTANTIEM PAR PAREIZTICĪBU- Vai drīkst kristīt bērnus?

Diakons Andrejs Kurajevs. No grāmatas "Protestantiem par pareizticību",

 astotais turpinājums

Vai drīkst kristīt bērnus?

Pareizticības un protestantisma atšķirības bērnu kristīšanas jautājumā- tā nav tikai rituāla problēma. Aiz šīs atšķirības stāv jau atzīmētā austrumu un rietumu kristietības principiālā atšķirība. Protestantisms saprot glābšanu kā pie-došanu, ko Kristus paziņo tam, kurš noticēja Viņam. Pareizticība saprot glābšanu kā Kristus dzīvi cilvēkā, kā dziedināšanu.

      Protestanti saka, tā kā zīdaiņi juridiski nav rīcībspējīgi un nav saprātīgi, viņi nevar apliecināt Evaņģēlija doktrīnu un, atbilstoši, nevar būt Dieva tautas locekļi. Pareizticīgie tomēr vadās no atziņas, ka zināt, kas ir gaiss- tas ir viens, bet to elpot – pavisam kas cits. Zīdainis nepazīst piena īpašības un izcelsmi- bet bez tā dzīvot nevar. Kura māte gan teiks saslimušam bērnam: “tu vispirms izaudz, pabeidz medicīnas institūtu, tikai tad tu sapratīsi, kā uz organismu iedarbojas šīs zāles, un, kad tu apsolīsi vairāk nekad neēst sniegu, tad es tev iedošu zāles!” 

      Skaidrs, ka noziedznieks, kurš apzināti nenožēlo, nevar tikt apžēlots. Bet  vai ārstam jāatsaka palīdzība slimniekam tikai tādēļ, ka viņš vēl nav sapratis savas slimības avotu?

       Jā, bērns nezin, kas ir Baznīca un uz kādiem principiem tā veidojas. Bet Baznīca- tas nav filozofisks pulciņš, nav vienkārša vienādi domājošo sapulce. Baznīca- tā ir dzīve Dievā. Vai bērni ir nošķirti no Dieva? Vai viņi ir sveši Kristum? Vai nav absurdi atstāt viņus ārpus Kristus (bet kristības visi kristieši saprot kā durvis, kas ved Kristus Baznīcā) tikai tā iemesla dēļ, ka romiešu tiesību normas neredz viņos “tiesībspējas” pazīmes?

       Patiesi, nevar vardarbīgi izturēties pret cilvēku. Bet kādēļ zīdaiņus uzskatīt par dēmoniem? Kāds pamats domāt, ka viņi pretojas savienoties ar Kristu? Vai protestanti piekrīt Tertuliāna domām, ka cilvēka dvēsele pēc savas dabas jau ir kristiete? Tātad, dabiska ir cilvēku tiekšanās pēc Kristus, bet ne pretošanās Viņam? Tātad, tikai ļaunā cilvēku griba noraida viņa tiekšanos pēc dzīvības Avota? Un kas tad notiek- izrādās zīdaiņi ir tik ļauni, ka viņiem nav vietas Baznīcā un viņu kristīšanu nevar vērtēt savādāk kā vardarbību pret viņu gribas izpausmi?

         Tagad vērsīsimies pie Bībeles. Jebkurš cilvēks, kurš lasa Rakstus, pateiks, ka Vecajā Derībā bija vairāki Jaunās Derības kristību pirmtēli. Un visi tie Vecās Derības notikumi un priekšraksti, kas kļuva par Jaunās Derības kristību pirmtēliem,- visi ietvēra sevī bērnus.

       Pirmais pirmtēls bija iziešana caur Sarkano jūru. Izgāja cauri viss Izraēls ar zīdaiņiem- bet ap. Pāvilam tā jau ir kristību zīme: “Negribu atstāt jūs, brāļi, neziņā, ka mūsu tēvi ir visi bijuši apakš padebeša un visi gājuši caur jūru, un visi padebesī un jūrā uz Mozu kristīti” (1.Kor. 10,1-2). Ja zīdaiņi piedalījās Vecās Derības kristībās, uz kāda pamata viņiem vajag atteikt pieņemt Jaunās Derības kristību?

        Otrs Kristību sakramenta pirmtēls bija apgraizīšana. Apgraizīšana bija zīme ieiešanai Dieva tautā, Derības zīme. Tā notika astotajā dienā pēc zēna piedzimšanas (1.Moz. 17,9-14). Tātad, līdz Kristum zīdainis varēja būt Baznīcas loceklis, Dieva tautas loceklis, bet pēc Viņa atnākšanas un upura tas izrādījās neiespējami? Vai tad Kristus atnāca, lai atvieglotu ļaudīm ceļu pie Dieva vai lai to apgrūtinātu? Laikam taču, lai atvieglotu. Viņš atnāca tikai pie pieaugušajiem vai arī pie bērniem? Laikam taču, arī bērniem Viņš atvieglina nokļūšanu Tēva mājās... Apgraizīšana tika nomainīta ar to, kā pirmtēls viņa bija- ar kristībām (Kol. 2,11). Vai tiešām Derību maiņas rezultātā zīdaiņi zaudēja iespēju kļūt par Baznīcas locekļiem?

       Protestanti saprot kristības pārāk vienpusīgi: viņi tajās redz tikai negatīvo jēgu: nomazgāšanu no grēka sārņiem (ja reiz bērni negrēko (???), tad viņiem nevajag kristības). Bet kristībai ir arī pozitīva jēga, pie tam virssubjektīva. Kristības nav tikai vienkārša ārēja iekšējās cilvēka apņemšanās izpausme (“labas sirdsapziņas apsolījums Dievam”). Kristības – tas ir notikums, kas maina to pasauli, kurā cilvēks dzīvo. Kristības ir ieiešana Dieva tautā, pie tam tā nav juridiska “pilsonības tiesību iegūšana”, bet pievienošanās Kristus miesai, svētīga patvēruma un palīdzības saņemšana.

       Lai izprastu Vecās Derības pirmtēlu saistību ar Jaunās Derības kristību praksi, ir vērts pajautāt, kurš personīgi bija Derības objekts. Derība- tas ir līgums. Ar līgumu saprot divas puses, kuras savā starpā iestājas noteiktās attiecībās. Viens bibliskās Derības subjekts ir Dievs. Bet ar ko tieši viņš slēdz Veco Derību? Ar Mozu? Ar Āronu?- Nē, ar visu Izraēla tautu. Evaņģēlija lappusēs mēs redzam, ka Kristus neslēdz Jauno Derību ar Pēteri, un ne ar Jāni, bet ar jauno Dieva tautu: pie Derības Kausa, izlieta “par jums un daudziem citiem”, Kristus aicina “visus”. Dievs dod Savu svētību un aizsardzību ne vienkārši vienam indivīdam, bet cilvēku savienībai- Baznīcai. “Kristus ir ne tikai mūžīgās Vēsts nesējs, ko Viņš atkārto vienam pēc otra katram pārsteigtajam cilvēkam”¹¹⁶. Viņš runā Baznīcai.

       Tādēļ ļoti svarīgi saprast, ka apgraizīšana un kristības nav personisks upuris. Tas nav vienkārši personisks vai ģimenes notikums. Tas ir visas tautas notikums. Iestāties Derībā- nozīmē iegūt Dieva tautas pilsoņa tiesības, nozīmē sākt dzīvot tādu dzīvi, kura arī bez manis, un pirms manis dzīvo citos ļaudīs, caur kuriem es satiekos ar Radītāju. Ne atdalīt mūs vienu no otra atnāca Glābējs, bet apvienot. Tādēļ nevajag samulst par to, ka pašā Jaunajā Derībā vārds “baznīca” tiek pieminēts 110 reizes. Lai iegūtu glābšanu vajag ieiet “svētajā zemē”, tajā ļaužu savienībā, caur kuru svētības gaisma izplatās pasaulē. Baznīca- Dieva tauta. Bet vai var būt tauta bez bērniem?

        Vecās Derības likums, izredzētība, tiesības un apsolījumi attiecas arī uz bērniem. Iestāties Derības stāvoklī nozīmēja vispirms kļūt par Dieva tautas locekli. Dieva tautā ļaudis iegāja bērnībā. Tādēļ bija nepietiekami piedzimt ebreju ģimenē- vajadzēja iziet caur apgraizīšanas sakramentu. Tāpat šodien- par maz ir piedzimt kristieša ģimenē, jāiziet cauri kristības sakramentam.

       Ar šiem sakramentiem vecāki ieslēdz savus bērnus Derības stāvoklī, Dieva tautas sastāvā tādēļ, lai pār mazuļiem izplatītos svētīgā Dieva aizsardzība, kas apsedz visu tautu. Kad kādreiz ebreju bērni pašā briesmīgākajā ēģiptiešu nāves soda naktī glābās no pazudināšanas ar upurjēra asinīm, kas bija uztrieptas uz durvju stenderēm, tā kristietības laikmetā no nāves eņģeļa, bērni aizsargājās ar patiesā Upurjēra Asinīm un Viņa zīmogu- kristībām¹¹⁷.

        Protestanti runā, ka cilvēkam nav un nevar būt tādu darbu, kuri palīdzētu viņam iegūt glābšanu. Bet šī protestantu teoloģijas formula atrodas pārsteidzošā pretrunā ar viņu kristību izpratni. Kristības- tā ir tikai cilvēka darbība vai kristībās izņemot cilvēku, bez cilvēka darbojas vēl arī Dievs? Kristības ir tikai tas, ko es vēlos apliecināt Dieva priekšā, vai kristībās ir arī Radītāja atbildes darbība, svētības sūtījums. Ja pareizs ir tikai pirmais, tad kristības nav nekas vairāk kā dīvains, tīri cilvēcisks rituāls, bezsvētīga cilvēku darbība. Un Kristus vēlējums par kristībām izskatās dīvains: “kurš ticēs un veiks tādu rituāla darbību, būs glābts, bet, ja kāds neizpildīs tieši šādu rituāla formu, tiks notiesāts pat tajā gadījumā, ja viņam bija ticība”. Ja atzīst, ka kristībās darbojas Pats Dievs, tad tas nozīmē, ka kristības ir sakraments, tā ir tāda cilvēciska darbība, kas piesauc Dieva svētību cilvēka pasaulē. Bet, ja galveno kristībās paveic Gars- tad no kurienes protestantiem tāda pārdroša vēlēšanās ierobežot Tā darbības lauku, Kurš elpo, kur grib? Kāpēc viņi ir tik pārliecināti par to, ka Gars negrib darboties bērnos?

       Jaunās Derības tekstos ir tieša Kristus pavēle: “Netraucējiet viņiem- bērniem- nākt pie manis” (Mat. 19,14). Taču vienīgās durvis pie Kristus- “ja kāds neatdzimst ūdenī un Garā, netikt tam Dieva valstībā“ (Jāņ. 3, 5). Kristus, bērnus ieraudzījis, “Viņš tos apkampa, rokas tiem uzlika un tos svētīja” (Mk. 10,16). Tātad, Kristus svētī bērnus, Viņš var tos svētīt. Tāpat pareizticīgie cer, ka Kungs svētīs arī viņu bērnus¹¹⁸.

      Dievs iesvēta bērnus pat pirms viņu dzimšanas. Kā piemērs- Jānis Kristītājs (Lk. 1,15). Var atcerēties pravieti Jeremiju(“Pirms Es tevi radīju mātes miesās, Es tevi jau pazinu, un, pirms tu piedzimi no mātes miesām, Es tevi svētīju” -Jer. 1,5) un apustulis Pāvils: “Dievs, kas mani no mātes miesām izredzējis un Savā žēlastībā aicinājis“ (Gal. 1,15). Kā redzam, svētība var pieskarties bērniem bez viņu apziņas. Kāpēc tad atteikt bērniem kristību un Svētā Vakarēdiena svētību?

       Vecajā Derībā mēs redzam pirmdzimto veltīšanu Dievam četrdesmitajā dienā. Vai viņi varētu paši šajā vecumā dot Dievam solījumu, ka neatlaidīgi kalpos Viņam visu savu dzīvi (skat. 2.Moz. 13,2 un 1.Sam. 1,28)? Vecāki deva solījumus savu bērnu vietā vēl pirms viņu piedzimšanas, un Dievs svētī šo viņu apņemšanos (1.Sam. 1,11; Soģu 13,7). Jaunajā Derībā mēs tāpat redzam, kā Dievs glābj bērnus pēc vecāku ticības: dēmonu apsēsts pusaudzis tiek dziedināts pēc tēva ticības (Mk. 9,17-27). Pēc kanāanietes lūgšanas tika glābta viņas meita (Mt. 15,22-28). Pēc Kapernaumas galma vīra ticības tika izdziedināts viņa dēls (Jņ. 4,46-53). Pēc Dieva svētības pie vecākiem atgriezās viņu mirušie bērni (Lk. 7; Mk. 5; Lk. 8)¹¹⁹.

       Mums saka, ka bērnus nevar kristīt, tādēļ, ka viņi nevar zvērēt pie Evaņģēlija, bet kristības, kā saka apustulis Pēteris, ir “apsolīt Dievam labu sirdsapziņu” (1.Pēt. 3, 21).

      Šis arguments tiek veidots uz nepareiza Rakstu tulkojuma. Ar nožēlu jāsaka, ka pat sinodālie tulki šajā vietā ir kļūdījušies. Tuvāk oriģinālam ir baznīcas- slāvu tulkojums: Kristības nav “apsolīt Dievam labu sirdsapziņu”, bet “izlūgt Dievam labu sirdsapziņu”. Šeit kristības izrādās ne pienesums, bet- lūgums...

        Varbūt sv. Kirils un Metodijs slikti saprata grieķu valodu? Bet, lūk, vēl diezgan agrīnu laiku grieķis un kristietis svētais Grigorijs Teologs (IV gadsimts) apstiprina, ka apustulis Pēteris runā par labas sirdsapziņas velti kristībās (40 Vārds, kristībās). Pie tam svētā Grigorija teoloģija vispār nepieļauj kristības skaidrot kā solījumu: atsaucoties uz Ekleziastu (5,4) Grigorijs Teologs raksta: Neko nesoli Dievam, pat ne mazumiņu; tāpēc, ka viss ir Dieva, pirms pieņemts no tevis”¹²⁰.

      Darbības vārds ἐπηρώτησαν klasiskajā grieķu valodā var nozīmēt solījumu. Bet Jaunās Derības kontekstā tas viennozīmīgi nozīmē jautāt, lūgt. Piemēram, Mt. 16,1: farizeji „ἐπηρώτησαν“- “lūdza” Kristum. Šis darbības vārds ir sastopams arī Mt. 22,46; Mk. 9,32; 11,29; Lk. 2,46; 6,9; Rom. 10,20; 1.Kor. 14,35. No darbības vārda veidots lietvārds no tā arī sastopams 1.Pēt. 3,21. Un nav neviena gadījuma, kad šis darbības vārds Jaunās Derības tekstu korpusā tiek lietots kā apsolījums, pienesums. Pavisam loģisks ir šī vārda interrogare, rogare, latīņu tulkojums, tas ir tāpat- jautājums un lūgums. Un pat protestantu literatūrā jau var sastapt pareizu šī panta izpratni: kristības ir lūgums¹²¹.

       Par ko šis lūgums? Apustuļa Pētera frāzes turpinājums izskaidro: “Kristības... glābj ar Jēzus Kristus augšāmcelšanos”. Kristības dod velti no Dieva (εἰς θεόν) caur Jēzus Kristus augšāmcelšanos (δι’ ἀναστάσεως). Velti nenes Dievam, bet tiek gaidīta palīdzība no Dieva. Kristības neglābj ar to, ka tajās mēs kaut ko apsolām Dievam, bet ar to, ka Glābējs dāvā mums Savas augšāmcelšanās augli. Kristībās  mēs izlūdzam Dievam labas, atjaunotas sirdsapziņas dāvanu.  Sirdsapziņas velte, kas atļauj atšķirt labu no ļauna, atjaunojas ar Kristus augšāmcelšanos. Pagāni tiek tiesāti ar sirdsapziņas likumu- un katrs cilvēks tiek tiesāts ar to, bet kristiešu sirdsapziņa ir apgaismota ar glābšanas dāvanu.

       Apustuļa vēstules konteksts runā par to, ka jādzīvo labā sirdsapziņā. Bet, ja jau nu man arī bez Kristus ir laba sirdsapziņa (kuru aicina mani apsolīt Kristum)- tad kamdēļ Viņš man vispār vajadzīgs? Ja es tāpat esmu labs un taisns – kamdēļ Kristus krusts? Sanāk, ka vajag “prāta atjaunošanu”, vajag prasīt Dievam garu atšķiršanas dāvanu Bet tā arī ir radikālākā pārmaiņa cilvēkā, kas nevar notikt bez Dieva ieiešanas cilvēkā, nevar notikt tikai ar cilvēka gribas un apziņas pūlēm. Tātad, kristības- tas nav zvērests, nav svinīgs solījums, nav juridiskas saistības, kā pie baptistiem, bet cilvēku iekšējas izmaiņas, kuriem “jūtas ir iemācītas atšķirt labu no ļauna” (Ebr. 5,14).

       Un šis tīras sirdsapziņas dāvanas lūgums- vai tas ir priekšlaicīgs zīdainim? Jā, zīdainis neko nevar apsolīt, bet vai viņš nevar prasīt? Vai visa viņa esamība nav- lūgums? “Dievs ir lielāks par mūsu sirdi” (Jņ. 3, 20), un šo savu lielumu Viņš tomēr dāvā mums, ievieto mūsos.

     Bērniem ir vajadzīgs Kristus vai nē? Lūk, pamatjēga jautājumam par kristībām. Kā bērniem sniegt Kristus patvērumu, kā viņiem apgūt Kristus varoņdarba svētīgo velti? Vai baptistu bērni ir Kristū? Ja jā- tad kā viņi nokļuva Kristus varā? Dažreiz baptisti pat paši atzīst, ka viņu bērni ir ārpus Kristus¹²². Ja zīdaiņi nav pie Kristus, ja viņi nav Baznīcas Galvas Miesā, tas nozīmē, ka viņi ir pie “šīs pasaules valdnieka”. Un tikai, skatoties garām sava bērna šūpulim, rakstu par zīdaiņu kristību nepieļaujamību var pabeigt ar apgalvojumu “Kristības- tās ir vienīgās durvis, lai stātos saskarsmē ar baznīcu... Pievienoties baznīcai citā veidā nevar”¹²³. Patiesi. Bet pasakiet to, skatoties sava bērna sejā: “Tu esi ārpus baznīcas. Tu esi ārpus Kristus. Es tev ne ar ko palīdzēt nevaru. Man mana dogmatika liek domāt, ka vienīgais veids kā pievienoties Baznīcai, tev nav pieejams.”

     Tā kā ne katrs baptists var apmainīt tēva sirdi pret dogmatikas mācību grāmatu, tad protestantu literatūrā parādās dīvaini spriedumi, kas izskaidro iespēju glābties bez kristībām, iespēju attīrīties bez personīgas derības ar Kristu. Tā, savas pārliecības attaisnošanai par to, ka viņu nekristītie bērni ir tīri, baptisti piesauc apustuļu vārdus par to, ka “grēks ir iznīcināts ar Kristus Upuri”. Bet šis upuris taču ir par visu pasauli. Ja uzskatītu, ka šis upuris dara bērnu kristīšanu par nevajadzīgu, tad nevajag kristīt arī pieaugušos. Bet, ja “evaņģēliskās ticības kristietis” uzskata, ka Upura veltes dara kristību par nevajadzīgu, tad lai norāda savas pārliecības biblisko pamatu.

      Un labāk neatsaukties uz Kristus vārdiem par bērniem: “Tādiem pieder Debesu Valstība”¹²⁴. Jo šajā Evaņģēlija tekstā nav norādāmais vietniekvārds “šiem”, bet “tādiem” (τοιούτων), tātad tiek runāts par to, ka ļaudis, līdzīgi bērniem pēc dažām rakstura iezīmēm, mantos Debesu Valstību. Šo tekstu nedrīkst saprast kā Debesu Valstības apsolījumu vienkārši vecuma dēļ. Bez tam, Kristus ir teicis: “kas Dieva valstību nedabū kā bērniņš, tas nenāks tur iekšā” (Mk. 10, 15)¹²⁵. Ja sektantiem bērni pieņem Debesu Valstību bez kristībām, tad lai arī pieaugušos viņi pieņem Baznīcā “kā bērnus”, tas ir bez kristībām.

      Rakstos nav speciālas pavēles kristīt bērnus? Bet nav arī tiešas pavēles kristīt sievietes un vecos ļaudis. Kungs teica “kristiet visas tautas” (skat. Mt. 28, 19). Un šeit nav izņēmumu pēc nacionālās pazīmes, dzimuma vai vecuma. Parasti Rakstos ir atsauce, ja neiekļauj norādāmo personu skaitā sievietes un bērnus (skat. Mt. 14, 21). Nekādu atrunu attiecībā uz bērnu kristīšanu nav.

      Jaunās Derības tekstos mēs redzam aprakstītus tādus notikumus, kas paredz bērnu kristīšanu kopā ar pieaugušajiem. Kristījās Lidija un viņas mājinieki (Ap. d.16, 15); cietumsargs “un viss viņa nams” (Ap.d. 16, 31); Pāvils “kristīja Stefana namu” (1. Kor.1, 16). Apustuļi kristīja veselu samariešu kopienu (Ap.d. 8, 14-17)- un pilnīgi iespējams, ka tur bija arī nepilngadīgi bērni.

     Apustulis Pēteris saka tiem, kas pievērsās ticībai: “Šis solījums dots jums un jūsu bērniem” (Ap.d. 2. 39). Pēc ap. Pāvila vārdiem, ir “uzticami bērni” (par presbiteriem var būt tikai cilvēki, kuriem ir šādi bērni- skat. Tit.1,6). Šeit uzticami ir domāti tieši ticīgi (pista, pistoV”uzticams, ticīgs”).  PistoV Rakstos nozīmē tieši kristieti, kurš ir pieņēmis kristību un kļuvis Kristus daļa: “kad viņa un viņas mājinieki kristījās, tad lūdza mums, sakot: ja jūs atzināt mani par uzticīgu Kristum, tad ienāciet manā namā” (Ap.d. 16,15; Ef. 1,1; Ap.d. 10,45;  Atkl. 17,14; 1;  1.Tim. 4,10; 1;  1.Kor. 7,14).

      Lūk, vēl viena ne mazāk svarīga vieta: “Jo neticīgais vīrs ir svētīts caur sievu, un neticīgā sieva ir svētīta caur vīru; jo citādi jūsu bērni būtu nešķīsti, bet tagad tie ir svēti” (1. Kor. 7,14). Vai ļaudis var, atrodoties ārpus derības, tas ir nekristīti bērni, tikt saukti par “svētiem”? Vai var būt svēti tie, kuri nav uzpotēti vienīgajai svētajai saknei- Kristum (Rom. 11,16)? Protestanti, skaidrojot šo biblisko vietu, saka, ka šie bērni ir “svēti” vienkārši caur dzimšanu, ticīgas mātes iesvētīti un tādēļ viņus nevajag kristīt. Bet to pašu tad vajag teikt par ticīgas sievas vīru: ja viņš, vēl būdams pagāns, kļuva svēts pateicoties ticīgai sievai, tad var būt, arī viņu vajag pieņemt kristietībā bez kristīšanas. Tad būs divas durvis ieiešanai kristīgajā Baznīcā: tiem, kuriem nav radinieku-kristiešu, vajadzēs kristīties, bet tiem, kuriem starp tuvākajiem būs kristieši, vajadzēs vienkārši no viņiem atnest izziņu. Bet, ja tas ir absurds, tas nozīmē, ka spriedums par to, ka mātes ticība iesvēta bērnus pati par sevi, bez Kristus atdzimšanas sakramenta svētības, nav mazāks absurds. Tātad- nākas pieļaut, ka bērni kļuva “svēti” caur viņu tiešu un personīgu iesvētīšanu, tas ir caur kristību.

      Protestanti uzstāj uz pilnīgi burtisku evaņģēlisko vārdu “Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts” (Mk. 16,16) izpratni. Ja nav ticības- tad nav arī kristības. Bērniem ticības nevar būt- tātad, viņus nevar pievest kristāmajam traukam. Taču, ja šo tekstu piemērot visiem kopumā, ne tikai pieaugušajiem, sanāks šaušalīga lieta. Jo šai Kristus frāzei ir turpinājums: “bet, kas netic, tiks pazudināts”. Bērni ticēt nevar, no tā izriet, ja viņiem ir piemērojama šī formula, tad viņi jau ir nosodīti. Un, ja bērns mirst- viņam nav glābšanas. No tā izriet, ka kristību formulas pēc mācībām un ticības apliecināšanas attiecas tieši uz pieaugušajiem, bet ne uz bērniem.

       No kāda gan vecuma baptisti uzskata par iespējamu cilvēku kristīšanu? Kad beidzas bērnu nesaprātīguma vecums? Risinot šo jautājumu baptisti parasti vadās pēc laicīgo tiesību noteikumiem: laicīgā vara izdod pases cilvēkiem 16 gados, tātad, arī mēs kristīsim tikai 16-gadīgos...Lūk, gadījums pārdomām par garīgās pieaugšanas vecumu: Sibīrijas pilsēta Nojabrska. Pilsēta bez pareizticīga garīdznieka. 1996. gada decembris. Ģimenē, kas nesen pārgājusi pareizticībā, mani iepazīstina ar jaunāko, sešgadīgo Maksimu. Un tēvs stāsta: “Pagājušajā nedēļā man bija osteohondrozes lēkme un diennakti nevarēju pat piecelties no gultas. Nākošajā rītā Maksims uzmanīgi ieskatās manā istabā un jautā: tēt, nu kā tu jūties? Lūk, es saku, mazliet labāk, jau varu piecelties, Maksims pagriežas, izskrienot no istabas, un skriedams noteica: nu, labi, tēt, es tad vēl par tevi palūgšos!”. Jautājums protestantiem: lūk, Maksimka, lūk, viņa ticība, lūk, ūdens. Kas viņam traucē kristīties? 

         Metropolīts Benjamins (Fedčenko) stāsta par gadījumu, kad meitenīte no protestantu ģimenes, kura nomira nekristīta, redzējumā lūdza garīdzniekam  lūgšanas¹²⁶. Tā kā kristietība- tas ir prakses lauks, šī liecība nevar tikt vienkārši atmesta. Tāpat nevar ievietot protestantu dogmatikas rāmjos tūkstošu krievu askētu garīgo pieredzi, kuri bija kristīti bērnībā, bet kuri viennozīmīgi bija ieguvuši garīgo pieredzi. Vai tad- Optinas starecs Ambrosijs tā arī vispār nebija kristietis, nebija Baznīcas loceklis tikai tādēļ, ka kristījās bērnībā, bet ne pēc baptistu rituāla sasniedzot pilngadību?

         Baznīca vienmēr ir uzskatījusi par iespējamu kristiešu bērnu kristīšanu. Par to runā svētais Lionas Irenejs (†202): “Kristus atnāca glābt visus caur sevi,- visus, saku, kuri atdzimst no Viņa Dievam- zīdaiņus, pusaudžus, jauniešus un vecos” (Pret maldu mācībām, 2, 22,4; skat. turpat 5,15,3). Origēns saka par bērnu kristīšanu kā par apustuļu vēstījumu: ”Baznīca saņēma no apustuļiem vēstījumu dot kristības arī zīdaiņiem” (На Рим. кн. 5, гл. 6).

          252. gadā Kartāgas koncils noteica: “Mums nevienu nevajag atstādināt no kristībām un Dieva svētības, visā žēlsirdīgas, labestīgas un pretimnākošas. Ja pie tā turas attiecībā pret visiem, tad, kā mēs domājam, vajag to ievērot arī attiecībā pret jaundzimušiem, kuri jau ar to galvenokārt pelna mūsu palīdzību, ka no pašas savas piedzimšanas sākuma viņi ar savām raudām un asarām izsaka vienu lūgšanu” (Cit. sv. Kartāgas Kiprians 46. Vēstule bīskapam Fidam).

           Un pat protestantu kustības iniciators Mārtiņš Luters 1522. gadā nosodīja bērnu kristības noraidošos anabaptistus Niklosu Štorhu, Tomasu Drekseli un Marku Štubneru. Pats Luters bija kristīts bērnībā un atteicās pārkristīties, minot pats sevi kā piemēru, kas pierāda bērnu kristību svētīgumu: ”Ka bērnu kristības Kristum ir vēlamas, tiek pierādīts ar Viņa paša darbībām, tieši, ar to, ka Dievs no viņiem daudzus dara svētus un dod viņiem Svēto Garu, kuri tādi bija kristīti, un tagad vēl ir daudz to, pēc kuriem redzams, ka viņiem ir Svētais Gars, kā pēc viņu mācības, tā pēc viņu dzīves; kā arī mums tas pēc Dieva žēlastības ir dots”. Un tālāk: “Ja Dievs nepieņemtu kristītus bērnus, tātad, visos laikos līdz šai dienai neviens cilvēks uz zemes nebūtu kristietis... Tādēļ mēs sakām, ka mums nav pats svarīgākais, tic vai netic kristāmais; jo no tā kristības nekļūst nepatiesas, bet viss ir atkarīgs no vārda un Dieva baušļa. Kristības nav nekas cits kā ūdens un Dieva vārds, viens pie otra. Mana ticība nerada kristības, bet uztver tās”¹²⁷.

         Luteram, tāpat kā pareizticīgiem kristiešiem, kristības ir nomazgāšana ūdenī, kas ir Kristus svētības caurausts, tas ir tieši sakraments. Baptisti tomēr ir pārliecināti, ka viņu kristībās Svētais Gars viņiem netiek dots. Tad iznāk, ka viņiem paliek tikai tukšs rituāls, mirusi forma, pilnīgi bezjēdzīga seno baznīcas vēstījumu atdarināšana. Un bērni, no kuriem Kristu noslēpa aiz ”dogmatiskās teoloģijas” lappusēm”. 

turpinājums sekos...

116. де Любак, Анри. Католичество. — Милан, 1992, lpp. 284.

117.skat. св. Григорий Богослов. Творения. Т. 2. — М., 1994, lpp. 37.

118. Šeit ir problēma: Evaņģēlijā Kristus svētīja atklāti nekristītus bērnus, kas nozīmē iespēju svētīt ārpus baznīcas un ārpus sakramentiem. Taču, ja viens svētības veids tika dots bērniem, kādēļ tad kristības svētība nevar tikt viņiem dota?

119. Var atcerēties arī citus viena cilvēka glābšanas gadījumus pēc cita lūguma un ticības: pēc simtnieka ticības tika dziedināts viņa kalps (Mat. 8). Pēc nesēju ticības tika Kapernaumā dziedināts tizlais: “Redzot viņu ticību”, Kristus runā par citu: “tavi grēki tev tiek piedoti” (Mk. 2,5). Vispār mēs viens ar otru esam saistīti daudz ciešāk un noslēpumaināk, kā liekas pozitīvismam un individuālismam. Protestantisms aizmirsa šo sakarību. Un tagad par to uzstājīgi atgādina okultisms (bet jau parādot kā savu atklājumu un skaidrojot savās interesēs),  ar savām senču, pēcteču, ģimenes u.c. “karmu diagnostikām”.

120. св. Григорий Богослов. Мысли, писанные четверостишиями, 8. // Творения. Т. 2. — М., 1994, lpp. 226.

121. Skat. Котрелл Дж. Крещение. — М., 1993.

122.”Mēs pozitīvi apgalvojam, ka zīdaiņi, ne mūsu bez kristībām, ne vispār jebkādi ar kristībām, Kristus Baznīcā aiz pieaugušajiem bez grēku nožēlas un personiskas ticības nav tikuši un mūžam netiks” (Баптист. 1912, № 2, lpp. 17).

123. Рогозин П. И. Откуда все это появилось? — Ростов на Дону, 1993, lpp. 68.

124.”Bērniem nevajag kristības. Kristus saka, ka tādiem ir Dieva valstība” (Рогозин П. И. Откуда все это появилось?, lpp. 66-67). Cita starpā avīzē “Protestants” viens no dzejoļiem bērniem beidzas, starp citu, ar vārdiem: “Nožēlojiet grēkus bērni, citādi jūs aiziesit bojā”.

125. Šeit un tālāk kursīvs Rakstu tekstos pieder autoram,-Red.

126. Skat. митр. Вениамин (Федченков). О вере, неверии и сомнении. — СПб., 1992, lpp. 207.

127. Лютер М. Большой Катехизис. — Lahti, 1996, lpp. 126.

PROTESTANTIEM PAR PAREIZTICĪBU - Kristus- Glābējs: skats no austrumiem un rietumiem- astotais turpinājums

Diakons Andrejs Kurajevs. No grāmatas "Protestantiem par pareizticību",

astotais turpinājums

Kristus- Glābējs”: skats no austrumiem un rietumiem

No kurienes radušās lapiņas un brošūras, ko protestanti izdala uz ielām un sapulcēs? No supermodernās Amerikas? No trešās tūkstošgades pirmajiem gadiem? Nē- tā tikai liekas. Patiesībā tās ir diezgan vecas. Šo protestantu sludinātāju teoloģiskās pamatshēmas ir nākušas no viduslaikiem.
Tieši viduslaiku Rietumeiropā radās to galvenie Evanģēlija skaidrošanas veidi.Tieši no viduslaiku katolicisma protestantisms mantoja savas teoloģijas pamattēmas. Jā, tas polemizēja ar katoļiem- bet viņu valodā, apgūstot sholastiskās domas galvenos vilcienus.
          Galvenās atšķirības starp rietumu, un austrumu kristietību tika ieliktas jau antīkajā pasaulē. Austrumu, Vidusjūras pasaule, vispirms jau grieķu pasaule, vairāk nosliecās uz filozofiju un mistiku. Romiešu ģēnijs sevi izpauda ne tik daudz filozofijā, vai reliģijā, cik valsts pārvaldē, tiesībās, kara lietās74. Roma nedzemdināja nevienu lielu patstāvīgu filozofu. Lukrēcijs ar Ciceronu- vairāk ir popularizētāji un kompilatori, nekā radītāji. Vārdi, kurus varētu salīdzināt ar Aristoteli vai Sokrātu, Platonu, vai Plotīnu, Roma nedeva. Bet Roma deva klasiskos likumus, klasiskos valsts pārvaldes paraugus, klasisko tiesu lietvedības sistēmu. Romiešu klasiskās literatūras attīstībā ļoti liela ir juristu loma.
         Piemēram, desmitajā gadsimtā vācu zēnu atved uz klosteri izglītības iegūšanai. Pirmais, kas viņam jāapgūst, ir valoda. Mājās taču viņš runāja citā valodā. Bet skolas, zinātnes, kultūras, un altāra valoda- tā ir cita valoda- latīņu. Viņš sāk to mācīties.Vispirms- gramatika.Tā tiek studēta ne pēc adaptētiem tekstiem ārzemniekiem, bet pēc labākajiem paraugiem. Tātad- pēc Cicerona. Pēc tam- retorika. Kurš gan ir labāks retors par Ciceronu? Pēc tam- loģika. Šeit Cicerona runas ir neaizvietojamas. Tālāk seko filozofijas studēšana. Arī šis ir jauns iemesls griezties pie Cicerona darbiem, bet šajā gadījumā jau no satura puses, ne valodas formas. Šo skolas Cicerona visuresamību pieminēja jau Seneka vēstulē Lucīlijam: “Nevajag brīnīties, ja no viena un tā paša katrs izvelk tikai kaut ko, atbilstošu viņa darbībai. Vienā, un tajā pašā pļavā bullis meklē zāli, suns- zaķi, stārķis-ķirzaku. Ja Cicerona grāmatu, ”Par valsti” vispirms rokās paņems kāds filologs, pēc tam gramatiķis, pēc tam filozofijas piekritējs, katrs no viņiem savas pūles veltīs ne tam, kam abi pārējie. Filozofs brīnīsies, kā tik daudz var pateikt pret taisnīgumu. Filologs, ja paņems šo pašu sacerējumu, ievēros, lūk, ko: “Bija divi romiešu ķeizari, vienam nebija mātes, otram tēva”. Jo ir šaubas attiecībā uz Servina māti, bet Ankam nav tēva, ķeizaru dēvē par Numa mazdēlu… Ja šīs grāmatas atvērs gramatiķis, viņš vispirms ierakstīs savās piezīmēs dīvainus vārdus: jo Cicerons “patiesi” vietā saka “patiesībā”, tāpat lietojot “tas” vietā “viņa”… Bet, lai es pats, aizrāvies, nenokļūtu uz gramatiķa vai filologa ceļa, es sev atgādinu, ka gan klausīties, gan lasīt filozofus vajag, lai sasniegtu svētu dzīvi un nevajag tvert senus vai viņu izdomātus vārdus vai neveikmīgas metaforas, bet derīgus padomus” (Vēstule 108,28).
        Beidzot jaunietim pienāca laiks studēt kristīgo teoloģiju. Nē, to jau vairs ne pēc Cicerona. Bet skolnieka prāts jau tik ļoti pieradis būt Cicerona pasaulē, ka pierastās argumentācijas shēmas atražo pašas sevi. Teoloģijā ienāk romiešu juridisma iemaņas.
           Šis romiešu juridiskais ģēnijs pilnībā sevi izpauda kristīgās dzīves iekārtošanā. Katrs cilvēks atnāk uz Baznīcu ar saviem talantiem (un bieži ar aizspriedumiem). To pašu var teikt par vairākām kultūrām. Roma, pieņēmusi kristietību, atrada savu veidu tās skaidrošanai- juridiski. Cilvēces vēstures traģēdija kristiešiem ciceroniešiem pārvērtās par tiesu aktu, par visuma tribunālu. Šajā tribunālā Dievs ir tiesnesis, cilvēks- tiesājamais, Kristus-advokāts, un velns-prokurors. Saskaņā ar krimināl-kodeksu (šo lomu šajā modelī izpilda Bībele), “atmaksa par grēku ir nāve” (Rom.6, 23). Prokurors, kurš ļoti labi pārzina Bībeli, (atcerēsimies, ka pat Kristu tuksnesī sātans kārdināja ar citātiem no Rakstiem) prasa taisnīgu sodu, pie tam- augstāko.
           Arhaiskās ,un viduslaiku domāšanas nozieguma smagums ir atkarīgs no tā, pret ko šis noziegums ir vērsts. Par zirga nozagšanu zemniekam- viens sods, par zirga nozagšanu kareivim- cits, karalim- vēl cits. Jo augstāks apvainotās personas statuss, jo smagāka vaina, un bargāks sods. Tam, kas pateikts ciema krogū par kaimiņu-zemnieku, neseko nekada atbildība, bet kļūst par smagu valsts noziegumu, ja tiek pateikts par imperatoru. Te stājas spēkā likums “Par Imperatora augstības (cieņas), apvainošanu”75. Tieši pēc šī likuma tika vajāti kristieši: “Jūs sakāt, ka elki ir nekas un ka dievu statuju pielūgšana ir muļķība? Bet pats Imperators pienes upurus dieviem, un statujām. Tātad, pēc jūsu domām, arī viņš ir muļķis? Par Imperatora apvainošanu jūs atbildēsiet”…
          Pats mazākais nodarījums, kas skar Augstas Personas intereses, kļūst par noziegumu. Pēc juridiskās aritmētikas noteikumiem bezgalīgi mazs nodarījums pret Bezgalīgi Lielu Prasītāju, izraisa bezgalīgi smagas sekas atbildētājam (“Bezgalīgais var izteikt bezgalīgu lāstu pār grēcinieku, kaut ko tādu, ko nevarētu izdarīt mirstīgais cilvēks”76). Tā Ādama viena ābola zādzība no Ēdenes dārza, mazākā un vieglākā Ķēniņu Ķēniņa likuma pārkāpšana noveda pie nāves ne tikai Ādamu, bet arī visus viņa pēctečus77.
           Tagad mēģināsim apskatīt Glābšanas vēsturi tādā veidā kā to dara protestanti, kuri balstās uz veco latīņu juridismu. Ādama grēks izsauca vislielākās Dieva dusmas. Nāve nāca pār visu pasauli. Šīs nāves piemērošanu visiem Ādama pēctečiem pieprasa Visuma tiesas prokurors. Tiesnesis tam piekrīt. Pēc sholastikas apgalvojuma, ko mantojuši baptisti, “Ādama grēks attiecas, tiek atzīts un piekrīt katram cilvēku dzimtas loceklim...Cilvēks ir vainīgs jau pirms tam, kad sagrēkoja personiski”78.
            Bet prokurors ir izlaidis no redzes loka vienu apstākli: izrādās, ka tiesnesis, advokāts, un zināmā mērā, arī tiesājamais ir saistīti ar radnieciskām saitēm. Tādēļ, kaut gan tiesnesis piekrīt rīkoties saskaņā ar likuma prasībām un sātana prasījumu, viņš nolemj pārnest sodu no cilvēka uz savu Dēlu- uz advokātu. Viņš nolēma nogalināt Savu taisno Dēlu patiesā noziedznieka vietā. Pēc tā, kad Kristus atnesa ”aizstājošo upuri” un ar to samaksāja izpirkumu prokurora “taisnīgumam”, Tiesnesis beidzot saņēma tiesības nolikt malā savu paša likumu un pasludināt cilvēkam piedošanu.
        Jēzus Kristus izpirkuma nāve kļuva mīlošajam Dievam par morālu un juridisku nepieciešamību Viņa taisnīguma un taisnprātīguma uzturēšanas mērķim... Šajos tekstos ir parādīta svarīga glābšanas plāna patiesība: grēkus un vainu, kas mūs apgāna, ir svarīgi uzlikt mūsu grēkus Nesošajam un tādejādi sevi attīrīt (Ps.50,12). Tieši par šo Kristus kalpošanas pusi liecina vecās derības svētnīcas rituāli. Tur grēka pārlikšana no grēkus nožēlojušā cilvēka uz nevainīgu dzīvnieku simbolizēja grēka pārnešanu uz Kristu, Kurš nes mūsu grēkus... Dievs pēc Savas žēlsirdīgās gribas piedāvāja Kristu Viņa svēto dusmu, kas bija vērstas pret cilvēku grēkiem, iežēlināšanai, jo Viņš pieņēma Kristu kā dievišķu Vietnieku, kuram nācās pārciest Dieva tiesu pār grēku...Caur Kristu Dieva dusmas nepārvērtās mīlestībā. Kristus novirzīja šo grēku no cilvēka un paņēma to uz Sevi... Uz krusta bija pilnībā samaksāts par cilvēka grēku. Dievišķais taisnīgums bija gandarīts. No juridiskā skata punkta pasauli atjaunoja Dieva labvēlība. No tā laika Viņa starpniecība katram dod iespēju izmantot Glābēja nopelnus”79.
         Taču šeit rodas virkne jautājumu.
         Pirmkārt, Bībelē nav juridiskās glābšanas teorijas atslēgas terminu: Rakstos nav tādu izteicienu: “aizstājošais upuris”, “juridiska nepieciešamība”, vai “nopelni”. Jaunajā Derībā nav arī termina “apmierinājums”.
          Otrkārt, Dievs šeit veidojas kā šizofrēniķis, kurā cīnās divas kaislības. No vienas puses- Viņš grib piedot un mīlēt, no otras- Viņš alkst sodīt. Jūdu Agadē ir ļoti līdzīgs priekšstats. Bibliskais pants par cilvēka radīšanu “un teica Dievs: izveidosim cilvēku...” šeit tiek skaidrots tā: “Rabuni Simons mācīja: Kad Visuaugstais nolēma izveidot cilvēku, starp debesu gariem notika šķelšanās. Vieni teica: “radi cilvēku”, citi: “neradi viņu”. – Radi viņu,- teica Žēlsirdības gars- viņš darīs žēlsirdības darbus uz zemes. –Neradi viņu,- teica Patiesības gars,- viņš ar meliem apgānīs savu dvēseli. –Radi viņu,- teica Taisnīguma gars,- ar labiem darbiem viņš izdaiļos dzīvi. –Neradi viņu,- teica Miera gars, - viņš zemi piepildīs ar ienaidu. Dievs nometa Patiesību zemē. Un Kalpošanas eņģeļi sāka lūgties, sakot: “Kāpēc Tu aptraipi Patiesību? Pacel viņu no zemes, Kungs!” Kamēr gari savā starpā strīdējās, īstenojās dievišķās jaunrades darbi. –Kādēļ,- teica Dievs, -jūsu strīdi. Cilvēka radīšana jau ir notikusi”80.
         Agadē pretējie taisnības un žēlsirdības centieni vismaz ir atdalīti no Dieva un personificēti eņģeļos. Bet protestantu sholastikā tie cīnās savā starpā Tēvā.
         Treškārt, ja juridiski domājoši teologi tik ļoti rūpējas par “taisnīguma” saglabāšanu, vai tad var nosaukt “par taisnīgu” Nevainīgā nāvi? Un vai tāds domas stils saskan ar atklāsmi “Dievs ir mīlestība”? Iedomājieties, ka mani daži ļaudis ir sakaitinājuši, es pavisam taisnīgi apvainojos uz viņiem...kopumā, grēciniekiem. Bet pēc tam es tomēr nolēmu viņiem piedot. Es nolēmu izmainīt savu attieksmi pret viņiem un nedusmoties par viņu nekrietnību un viņu slikto rīcību attiecībā pret mani, bet pateikt, ka es vairs viņiem pagājušo neatcerēšos. Un tādēļ, lai apliecinātu viņiem savu piedošanu, es ņemu savu dēlu, nogalinu viņu un pēc tam sūtu maniem aizskārējiem telegrammu: lūk, es uz jums vairs nedusmojos, jo nogalināju savu mīļoto dēlu. Vājprātīgs skats? Bet vai ne tā saviem klausītājiem Dievu un Golgātas notikumus ataino protestantu sludinātāji?
      Viduslaiku- sholastiskos Evaņģēlija skaidrošanas paņēmienus, kurus katoļi jau atmetuši, šodien popularizē ultramūsdienīgie protestantu sludinatāji:
          “Dieva taisnīgums prasa taisnīgu sodu par visiem grēcinieka noziegumiem. Atlaist vainīgo brīvībā, saskaņā ar biblisko tiesību izpratni, - noziegums pret taisnīgumu... Samierināšanās kļuva par pamatu attaisnošanai. Pieņemot Kristus samierinošo upuri, Dievs beidzot var izdarīt to, ko sen jau gribēja izdarīt- apžēlot grēcinieku, Tagad Viņam ir juridiski likumīgas tiesības pasludināt grēcinieku par taisno. Jēzus upuris apmierina Dieva prasību pēc svētuma un taisnuma. Pamatojoties uz Jēzus aizstājošo upuri, Dievs debesu tiesu zālē pasludināja cilvēci par attaisnotu, apžēlotu, tai ir piedots un tā ir atjaunota. Attaisnošana- tas ir tiesu akts, kas noticis debesīs samierināšanās dēļ... Grēks ir notiesāts, un svētās Dieva dusmas grēka sakarā ir samierinātas”,- raksta viens no “harizmātisko kustību” līderiem zviedrs Ulfs Ekmans81. Vēl viens harizmāts: “Jā, Jaunā Derība skaidri runā par to, ka izpirkšana un aizstājošais upuris notika uz krusta, kad Kungs Jēzus, apkrauts ar mūsu grēkiem, trīs stundas tumsā bija Dieva sodīts”82.
        Tātad problēma, pēc viņa domām, nav cilvēkā. Problēma ir Dievā. Cilvēks kā bija grēcinieks, tāds arī palika. Vēl vairāk, sitot Kristu krustā, cilvēce tikai palielināja savu nelikumību skaitu. Bet kaut kāda iemesla dēļ izmainījās Dieva attieksme pret mums. Ārēji mums pašiem Dieva attieksme pret cilvēkiem sākotnēji bija dusmu pilna, bet pēc tam, pēc Viņa Dēla nāves, tā kļuva piedodoša. Rodas iespaids, ka Dievs vērīgi un dusmīgi sekoja cilvēces sīkajiem grēciņiem, bet, kad ļaudis izdarīja pašu nelietīgāko no iespējamām rīcībām, tad Dievs viņiem teica: “Tagad Es uz jums vairs nedusmojos; ja nu reiz jūs nogalinājāt Manu Dēlu, Es jums piedodu šo grēku un arī iepriekšējos”. Tāds iespaids, ka Kristus asinis vienkārši aiztaisīja Dievam acis uz cilvēku grēkiem,- it kā, kad kāds cilvēks izdarīja parastos grēkus, bet pēc tam paņēma un nogalināja veselu ģimeni, tad viņa iepriekšējās “nerātnības” neviens vairs neatcerēsies, bet atcerēsies tikai šo ļaundarību.
        No protestantu viedokļa Kristus “iežēlināja” Tēvu. Ne ļaudis Viņš izmainīja, ne pasauli, bet Tēva raksturu: “šī nāve atcēla no Dieva apziņas visus apstākļus, kas traucēja piedot grēciniekiem”83. “Jēzus galvoja par parādu, kuru mēs neesam spējīgi atmaksāt un tādā veidā panāca samierināšanos starp mums un Dievu”84. Tēvs negribēja mums piedot, bet Dēls uzstāja un kā pēdējo argumentu Tēva pārliecināšanai Viņš izmantoja Savu nāvi...Ļaudis palika iepriekšējie; pēc Kristus nāvessoda viņi kļuva pat vēl grēcīgāki. Bet Dievs kļuva pretimnākošāks.
        No šejienes loģisks secinājums: cilvēkam, Kristus neizmainītam, pašam nevajag (un nav arī pa spēkam) mainīties. Vajag tikai atzīt, ka Kristus par mums samaksājis parādu un ka mums tagad tikai jāpateicas Kristum par viņa iestāšanos pret Tēva dusmām. “Kristus samierināšanas lieta pie krusta, cilvēkam tiek ieskaitīta kā viņa nopelns gadījumā, ja viņš pieņem to, ko Dievs viņam izdarījis Jēzū Kristū”85. “Ja tu tici šīm kristietības fundamentālajām patiesībām un tici, ka Kristus to izdarīja tev personiski, tad tas ir pietiekami glābšanai!”86. “Katrs cilvēka pašpaaugstināšanās ceļš uz “pašglābšanos” ir slēgts! Nav nekādas sadarbības, pie kuras varētu uzskatīt, ka Dievs izdarīja daļu , bet cilvēks otru daļu”87. Tātad- “nekādas sadarbības”, nekāda rīcības no cilvēka netiek gaidīta, kā vien uzticēšanās Ulfam Ekmanam un viņa Evanģēlija interpretācijai...”Nekādas reliģiskās, ideoloģiskās, politiskās vai filozofiskās idejas vai darbi viņu neaizvedīs pie Dieva. Nekādi rituāli, ceremonijas, aizspriedumi, gavēņi, labdarība, tā saucamie “labie darbi” vai reliģioza dievbijība nepietuvinās tevi Viņam”88.
        Kristus gan uzskatīja nedaudz savādāk. Viņš runāja par to, ka Pastarā Tiesa izskatīs dažas lietas: ”Es biju izsalcis un jūs neesat Mani paēdinājuši; Es biju izslāpis un jūs neesat Mani dzirdinājuši; Es biju svešinieks un jūs neesat Mani uzņēmuši; Es biju kails, un jūs neesat Mani apģērbuši; Es biju slims un cietumā un jūs neesat Mani apmeklējuši.. Tā kā jūs neesat darījuši to vienam no šiem vismazākajiem, to jūs arīdzan Man neesat darījuši” (Mat. 25,42-45).
          Cilvēkam jāpieņem glābšanas velte. Atvērt savu dvēseli svētības iedarbībai tieši arī nozīmē ieiet “sinerģijā”, savas gribas sadarbībā ar Dieva gribu, savas enerģijas ar Kristus svētības enerģiju. Patiesi, tēvs, sagaidot pazudušo dēlu, neizprašņā viņu, bet pavēl iznest viņam labākās drēbes un gatavo svētku galdu. Ticība Evaņģēlijam mums atklāj, ka no Dieva vairs nevajag slēpties, ka nav bīstami iziet Viņam pretī. Bet šis solis pretī Dievam prasa pavisam noteiktus darbus. Ticība ar savu kontemplāciju modina cilvēka gribu- svētība jāapgūst, bet nevis jāsadzird no tālienes.
            “Juridisma” rāmjos Dievs, pieņemot Kristus upuri, ar to piedod ļaudīm. Bet pareizticīgajai mistikai ir par maz piedošanas. Norādot protestantu teologiem, ka “Dieva vietā viņi meklē nesodāmību”, patriarhs Sergijs vērsa uzmanību uz to, ka “amnestija pasludina par taisnu, bet nepadara par tādu. Cilvēks saņem paziņojumu par savu glābšanu, bet nepiedalās tajā. Kristus nopelns- svešs notikums, protestantiem ar manu iekšējo būtību sakara nav. Tādēļ arī šī akta sekas var būt tikai attiecību izmaiņas starp Dievu un cilvēku, pats cilvēks gan nemainās... [Rietumu teologi] meklē Dieva apņemšanos dāvāt man mūžīgo dzīvību. Bet cilvēka dvēsele vēlas ne tikai skaitīties Dieva Valstībā, bet patiesi dzīvot tajā”89.
           Ja nebūtu bijis- tautas un pat pašas Baznīcas atšķelšanas gadi no augstās teoloģiskās un filozofiskās domas- mēs atcerētos arī kņaza E.N.Trubeckaja vārdus par to, ka pēc mūsu sirdsapziņas izjūtas “cilvēku daba, bojāta no iekšienes, var tikt glābta arī tikai no iekšienes, bet ne ar ārēju pirkšanas vai buršanas aktu, kas atstāj neaizskartu tās grēcīgo sakni. Tas nozīmē, nav pieņemama bankas procedūra Kristus “nopelnu” pārvietošanā uz Viņa glābjamajiem ļaudīm”90.
           Baptistu dogmatikas mācību grāmata zīmē pavisam citu ainu: “vienīgais glābšanās ceļš ir tajā, lai nevainīgais, bezgrēcīgais brīvprātīgi piekristu nomirt, uzņemot sevī sodu par grēku, un kļūtu par grēcinieku vietnieku Dieva priekšā. Kristus ar savu nāvi ieskaitīja cienīgu samaksu grēcinieku atbrīvošanai no grēka”91. Kristus pacieta “aizvietojošas soda ciešanas”92.
              Un kaut arī Dievs saka- “Es izveidoju zemi un radīju uz tās cilvēku. Viņš uzcels manu pilsētu un atbrīvos manus gūstekņus, ne par izpirkumu un ne par veltēm, saka Kungs”(Jes.45,12-130)- baptistiem ir savas shēmas: “Glābšanai ir nepieciešama grēku piedošana, bet grēku piedošanai vajag atlīdzināt to, ko nodarīja grēks. Un kā nāve ienāca pasaulē caur vienu cilvēku, tā arī glābšana ir dāvāta caur brīvprātīgu viena Kristus pienešana par upuri. Mēs tagad varam priecāties un gavilēt, jo Kungs samaksāja ar sevi izpirkumu par mūsu grēkiem”93.
            Es šādu runu nesaprotu. “Grēku piedošanai vajag atlīdzināt to, ko nodarījis grēks”. Vai Dievam radās zaudējumi Ādama grēka rezultātā? No Viņa pilnības kaut kas pazuda? Kā Dievs, Kurā nav pat pārmaiņu ēnas, pēkšņi cieta zaudējumus?
           Bez tam, Ļevs Tolstojs reiz pavisam taisnīgi piezīmēja, ka sholastiskajā dogmatikā manā vietā sagrēkoja Ādams- bet es, nezin kādēļ, skaitos vainīgs tajā grēkā, bet samaksu par to grēku manā vietā nokārtoja Kristus, bet nezin kāpēc tieši mani tagad uzskata par atbrīvotu no senā grēka. Kas tad paliek mana daļa? Tolstojam nav taisnība tajā ziņā, ka rietumu sholastiku viņš pieņēma kā vispārkristīgu balsi, ka nespēja ievērot atšķirību starp seno tēvu mantojumu un rietumu sholastiku.
           Katoļi un protestanti apliecina, ka “mūsu grēcīguma iemesls ir mūsu piedalīšanās Ādama grēkā. Grēcīgums ir grēka krimināli sodāmas sekas. Ādama grēks tiek pieskaitīts mums tāpat kā mums tiek pieskaitīts Kristus taisnums. Viens cilvēks var būt taisnīgi sodīts par otra grēku”94. Šīs pasāžas pēdējo frāzi no protestantu mācību grāmatas es palūgtu protestantiem noilustrēt ar atsauci uz Bībeli, ar kuras patiesumu viņi tik ļoti lielās. Kādēļ pierakstīt Dievam pašu sajukumu morāles principos?
         Pareizticīgajā tradīcijā sirdsskaidrais Marks Askēts neuzskata ļaudis par Ādama grēka līdzdalībniekiem: “mēs mantojām caur pēctecību ne noziegumu, bet nāvi: jo mums nebija iespējams, pieceļoties no mirušajiem, būt dzīviem”95; “Mēs mantojām ne Ādama noziegumu, bet nāvi, kas no tā izcēlās”96.
          “Austrumu Patriarhu Vēstule Lielbritānijas bīskapam ar Pareizticīgās Ticības izklāstu” (1723. gada septembris) saka, ka ”par krišanas nastu un sekām mēs saucam ne pašu grēku, bet vieglu padošanos grēkam un to postu, ar kuru dievišķā taisna tiesa sodīja cilvēku par viņa nepaklausību: novārdzinošs darbs, sēras, miesas vājums, iedzimtas slimības, grūta dzīve zemes dzīves klejojumos, miesiska nāve”97.
          Lieta nav tajā apstāklī, ka Dievs soda visus par viena grēku, tāpat kā nav arī tajā, ka mēs visi kaut kādā veidā vēl pirms mūsu piedzimšanas pamanāmies Ādamā un kopā ar viņu veikt viņa nelikumības. Arhimandrīts Justīns Popovičs, liels serbu XX gadsimta teologs, svēto tēvu izpratni par mūsu sakaru ar Ādama grēku apkopo šādi: “Ādama grēkā jāatšķir divi momenti: vispirms noziegums kā tāds, Dieva baušļa pārkāpšanas akts, pārkāpums kā tāds (viparabasiV), kļūdu kā tādu (parakoh), nepaklausību kā tādu (parakoh); un, no otras puses- jau izdarīta grēka stāvoklis (aµmar­tia). Ādama pēcteči, stingrākajā vārda nozīmē, nepiedalījās personīgi, tieši, apzināti un brīvi Ādama noziegumā (tas ir parabasiV, paraptwma, parakoh). Bet tā kā viņu sākotne ir no kritušā Ādama, no grēcīgās dabas, viņi manto grēcīgo dabas stāvokli, kurā dzīvo grēks (aµmar­tia) kā darbīgs sākums, kas piespiež mūsu katra personību izdarīt grēku līdzīgi Ādamam, kā dēļ arī saņem tādu pat sodu kā Ādams”98. “Viņi taču, līdzīgi Ādamam, pārkāpa derību un tā kļuva man neuzticīgi” (Hoz.6,7).
Vēl ilgi pirms Voltēra un Tolstoja par virspusēji juridiskajām teorijām sašuta Grigorijs Teologs: “Atliek izpētīt jautājumu un dogmātu, kas palicis bez daudzu uzmanības, bet, manuprāt, prasa izpēti. Kam un kādēļ ir izlietas par mums šīs asinis- Dieva un Arhiereja un Upura lielās un slavētās asinis? Mēs bijām nešķīstā varā, pārdoti grēkam un ar baudkāri nopirkuši sev ievainojumus. Bet, ja izpirkšanas cena netiek dota nevienam citam, kā tam, kas tur savā varā, jautāju: kam un kāda iemesla dēļ ir maksāta tāda cena? Ja velnam, tad cik tas ir aizvainojoši! Laupītājs saņem izpirkšanas cenu, saņem ne tikai no Dieva, bet <saņem> pašu Dievu, par savu mocīšanu saņem tik bezmērīgu maksu, ka par to taisnīgi būtu pažēlot mūs! Bet ja Tēvam, tad, pirmkārt, kāda iemesla dēļ Viendzimušā asinis ir patīkamas Tēvam, Kurš nepieņēma pat Īzaku, kuru pienesa tēvs, bet apmainīja upurēšanu, vārdiska upura vietā dodot aunu? Vai no tā ir redzams, ka Tēvs pieņems, ne tāpēc, ka to pieprasīja vai cerēja, bet pēc Dieva plāna un pēc tā, ka cilvēkam vajadzēja iesvētīties ar Dieva cilvēcību, lai Viņš Pats mūs atbrīvotu, pārvarot mocītāju ar spēku, un vestu mūs pie Sevis caur Dēlu, Kurš kā starpnieks visu dara Tēvam par godu, Kuram Viņš, izrādās, visā pakļaujas? Tādi ir Kristus darbi, bet pārējo cienīsim klusējot”99.
         Simtgadi agrāk svētais Aleksandrijas Klements teica, ka “Viņš cieta vairāk aiz mīlestības, nekā lai apmierinātu Dieva taisnīgumu” (Строматы 4,7). Ne Dievs bija naidā ar mums, bet mēs- pret Viņu. Un tāpēc vēl līdz Kristus upurim, Vecās Derības laikā ir teikts: “Dievs nevēlas pazudināt dvēseli un domā, kā gan neatmest no Sevis atmesto” (2.Sam.14,14). Tādēļ svētais Vasīlijs Lielais apgalvo, ka Tēvs atlaida mums grēkus vēl līdz Sava Dēla sūtīšanai: “Dievs, lai atlaistu mums grēkus, sūtīja Savu Dēlu, no Savas puses iepriekš atlaida visiem grēkus”100. Bet svētais Teofans Vientuļnieks saka pavisam vienkārši: “Kungs neapvainojas”101.
            Galu galā Evaņģēlija centrālais pants- “Dievs tā mīlēja pasauli, ka atdeva Savu Vienpiedzimušo Dēlu”- nebūt neapstiprina protestantu- juridisko shēmu. No juridisma viedokļa visam bija jābūt otrādi: “Dievs atdeva Savu Dēlu un tādēļ iemīlēja pasauli” vai “Dēls pienesa Sevi par upuri, un no tā laika Dievs mīl pasauli”.
            Bez šaubām Paša Glābēja vārdi nozīmē vairāk, nekā apustuļa vārdi. Tā, lūk, juridiskie tēli, kas ir apustuļa Pāvila vēstulēs, bez šaubām sava īstuma un dziļuma dēļ atkāpjas to tēlu priekšā, ko izmantoja Pats Kristus savas kalpošanas izskaidrošanai. Lūk, ar ko nekad Glābējs Sevi nesalīdzināja- ar Tiesnesi, kurš pieprasa visaptverošu likumu izpildi un kurš nekad nepiedos bez pienācīga “apmierinājuma” saņemšanas. Atcerēsimies līdzību par pazudušo dēlu. Lai piedotu jaunākajam dēlam, tēvs neupurē vecāko; viņš negaida upuri arī no paša jaunākā dēla. Pirms viņš paspēja pietuvoties tēva slieksnim, tēvs jau izskrēja viņam pretī. Varbūt, dēls neatgriezās lai nožēlotu, bet tādēļ, lai prasītu vēl naudu,- varbūt. Bet tēva sirds ir priecīga par pašu iespēju redzēt dēlu, priecīga par jaunu tuvību ar viņu. “Un, kad viņš vēl bija tālu, viņa tēvs viņu ieraudzīja un iežēlojās; un skrēja, krita viņam ap kaklu un skūpstīja viņu. Dēls viņam teica...” (Lk.15, 20). Un, kad labajam ganam vajadzēja atgriezt pazudušo avi, viņš nesāka tās dēļ nogalināt vienu no tām, kas bija ar viņu- viņš vienkārši pats gāja un sameklēja to...
         Un padomāsim: vai šīs evaņģēliskās līdzības var komentēt, piemēram, ar adventistu teologa vārdiem: “No morāles viedokļa ļaudis ir grēcīgi. Kad Dievs pieskaita viņiem viņu nelikumības, Viņam vajag skatīties uz viņiem kā uz grēci-niekiem, kā uz ienaidniekiem, kā uz Viņa Dievišķo dusmu objektu, jo eksistē morāla un reliģiska nepieciešamība, lai Dieva svētums parādītu sevi dusmās pret grēku”102. 
Atšķirībā no rietumu kristietības, kam ir tieksme aprakstīt grēkā krišanas un izpirkšanas drāmu ar juridiskiem terminiem, austrumu kristietība apdomā cilvēka un Dieva attiecības organiskos terminos. Pareizticībai grēks ne tik daudz ir vaina, cik slimība. Dievs nesoda grēcinieku, kā tiesnesis soda noziedznieku. Šeit drīzāk ir ārsta un slimnieka attiecības. Ja es esmu atnācis pie zobārsta ar ielaistu kariesu, viņš, protams, mani par to sabārs, ka esmu sev kaitējis, ka neesmu rūpējies par veselību… Bet diez vai viņš teiks, ka par manu grēku tagad viņš man izraus divus zobus. Es pats esmu sev kaitējis, pats esmu bijis par iemeslu tām sāpēm, ko man rada ārsta pieskārieni. Tas pats ir arī ar manas dvēseles slimībām. Šeit nav atšķirību, lūk, mans senais grēks pats par sevi, lūk, es, lūk- tiesneša spriedums, no ārienes man uzbrūkošs ar soda zobenu. Vienkārši Pilnības klātbūtnē kļūst maksimāli acīmredzama manas dvēseles, kas ir iztukšota ar manām iepriekšējām, mani izkropļojušām darbībām, bezdievišķais tukšums. No svaiga gaisa malka var sākt sāpēt zobs ar atvērtu nervu. No malka tīras Mūžības var sāpīgi iekliegties dvēsele, kas pieradusi slēpties no Gaismas.
          “Grēks mūs dara vairāk nelaimīgus, kā vainīgus”, -teica sirdsskaidrais Jānis Kasiāns Romietis103, bet sirdsskaidrais Sīrijas Īzaks salīdzina grēcinieku ar suni, kas laiza zāģi un nemana sev nodarīto kaitējumu, reibstot no personīgo asiņu garšas104. “Kad mēs atgrūžam cilvēku, vai apvainojam viņu, tad uz mūsu sirds it kā uzgulst akmens”, -teica sirdsskaidrais Sarovas Serafims105. Svētais Vasīlijs Lielais, grēciniekus sauca par “ļaudīm, kuri sevi netaupa”106. Grēksūdzes rituālā garīdznieka lūgšanā ir vārdi: “esi atnācis uz dziedinātavu, tad neaizej neizārstēts”. No mūsu laika pareizticīgajiem domātājiem S.L.Franks pasvītroja, ka par “pirmdzimto grēku” pareizāk runāt kā par “pirmdzimto postu”107.
          Pareizticībā ir kāda lūgšana, kuru zina visi, pat pavisam no baznīcas tālu esošie, neticīgie, un neko nezinošie par kristietību. Tā ir lūgšana- “Kungs, apžēlojies!” Lūk, šai vienkāršajai lūgšanai, izrādās, tikai grieķiski ir svarīga nozīmes nokrāsa. Kurie eleison! Grieķiski eleoV  “žēlastība” skan kā elaion “eļļa”. Runa ir tieši par olīveļļu, nevis par sviestu. Šī eļļa nav tikai ēdiens: vispirms tā ir, senākās zāles. Ar eļļu iezieda brūces un apdegumus. Eļļa ar aizsardzības plēvi apsedza brūci, apturot iekaisumu procesus. Ar eļļu kā ar pirmajām zālēm iepazīstas jaunpiedzimušais zīdainis- ar eļļu viņam ierīvē ķermeni: “Zīdainis ir nomazgāts, viņš ir ietīts audeklā, viņu ieziež ar eļļu, pār viņu mīlīgi dūdo” (Тертуллиан. Оплоти Христовой. 3)108.
        Tātad, “Kungs, apžēlojies” nav identisks- “Kungs, piedod” vai “Kungs, iežēlojies”. Senie teologi brīnišķīgi to saprata un tādēļ latīņu misē tikai šī viena lūgšana tiek dziedāta grieķiski, bet ne latīniski: Kyrie eleison, Christe eleison. Tulkojumos šī nokrāsa neizbēgami pazūd.
         Pēc sirdsskaidrā Ēģiptes Makārija domām, Kristus atnāca, lai “izdziedinātu cilvēcību”109. Sv. Vasīlijs Lielais tieši pielīdzina Kristu ārstam: “Galvenais miesas glābšanas iepriekšparedzētajā plānā- panākt cilvēciskās būtības vienotību pašai ar sevi un ar Glābēju un, iznīcinot nelabo sašķelšanos, atjaunot pirmatnīguma vienotību, līdzīgi tam, kā pats labākais ārsts ar dziedinošiem līdzekļiem savieno ķermeni, kas ir sadalīts daudzās daļās”110.
        Ne juridisko vai morālo atbildību par cilvēku grēkiem Tēva priekšā uzņēmās Kristus. Viņš uzņēmāš grēku sekas. To nāves auru, ar kuru ļaudis ir sevi ieskāvuši, izolējoties no Dieva, Kristus aizpildīja ar Sevi. Nepārstājot būt Dievs, Viņš kļuva cilvēks. Ļaudis ir tālu aizgājuši no Dieva, nevilšus pavirzījušies uz nebūtību- un tur, pie tās pašas nebūtības robežas pienāca Kristus. Nepieņemot grēku, bet pieņemot tā sekas. Kā ugunsdzēsējs, metoties ugunī, nepiedalās dedzinātāja vainā, bet piedalās to sāpēs, kuri palika uguns apņemtajā ēkā.
         Ne visus ļaudis Kristus atrada uz zemes. Daudzi jau bija aizgājuši šeolā, nāvē. Un tad Gans iet pakaļ pazudušajām avīm- šeolā, lai arī tur, pēcnāves esamībā, cilvēks varētu atrast Dievu. Kristus izlej asinis ne tādēļ, lai iežēlinātu Tēvu un dotu Viņam “juridiskas tiesības amnestēt” ļaudis. Caur asins izliešanuViņš, Viņa mīlestība, kas meklē ļaudis, iegūst iespēju ieiešanai nāves pasaulē. Ne kā Deus ex machina Kristus iebrūk ellē, bet Viņš ieiet tur, sava ienaidnieka galvaspilsētā, dabiskā ceļā- caur Savu paša nāvi. Kristus mokās mirst uz Krusta ne tādēļ, ka Viņš pienes upuri Tēvam vai velnam- “Viņš izpleta Savas rokas uz krusta, lai apņemtu visu visumu”(св. Кирилл Иерусалимский. Огласительные беседы. 13, 28). Kristus upuris- tā ir Viņa mīlestības velte mums, cilvēkiem. Viņš dāvā mums Sevi, Savu Dzīvi, Savas Mūžības pilnību. Mēs nespējām pienest Viņam atbilstošas dāvanas. Dievs iznāk mums pretīm, un dāvā mums sevi. Ne savu nāvi (“izpirkumu”) ar Sevi atnesa Kristus, bet Savu Dzīvību. Viņš paņēma Sev mūsu vājumu, un mūsu slimības, lai tās izšķīdinātu Savas Dievišķās mīlestības bezgalībā.
             No šejienes-pārsteidzoša atšķirība starp pareizticību, un protestantis-mu. Pēc protestantu teologu domām, Jēzus “atnāca uz zemes, lai mirtu!”111. Mēs neuzskatām, ka Kristus atnāca, lai augšāmceltos: Dievs “glābj ar Jēzus Kristus augšāmcelšanos” (1.Pēt.3, 21). Nevis ar Kristus nāvi mēs esam glābti, bet ar to, ka nāve Viņā izrādījās nespēcīga. Kristus- nav upuris, nav pasīvs ciešanu objekts. Viņš arī uz krusta kalpo liturģiju, veic garīdznieka darbību112. Viņš ar aktīvu Savas gribas piepūli ielaužas nāves jomā, un sarauj to, atgriežas dzīvē, salauž elles vārtus. “Trūdēšanu izdzen ar dzīvības spiedienu” (sirdssk. Damaskas Jānis)113. Ikona “Noiešana ellē” parāda mums vārtu salaušanu, un uzvaru, nevis eksistenciālista mokas. Virs Kristus galvas plīvo Viņa drēbes, kuras vēl nav paspējušas nolaisties Viņam pakaļ, tik strauji Viņš ielauzās pazemes pasaulē.
         Ne tik svarīgi ir tas, ka Viņš mira, cik tas, ka Viņš izrāvās no nāves. ”Mīlestība ir stipra kā nāve”,-saka Sālamana Augstā dziesma (8, 6). Kristus augšāmcelšanās apstiprina: mīlestības esamība ir stiprāka par nāvi. “Ne Kristus nāve kā tāda deva pasaulei dzīvību, bet Pats Kristus, tas, kas arī viņa nāvē bija dzīvs un nemirstīgs”114. Ne no slepkavības, ne no nelikumības ir glābšana- bet no tā, ka Dzīvība izrādījās spēcīgāka.
       Šo dzīvību Kristus dod mums savā Kausā: “Dzer- saka Viņš- jo pasaule, kā šis vīns, reibina ar savu mīlestības kvēlo sārtumu un Dieva dusmām. Dzer, jo eņģelis jau pacēlis tauri, izdzer pirms kaujas. Dzer, Es zinu, kur, un kad tu iesi. Dzer šo vīnu- Manas Jaunās Derības asinis, par visiem izlietas”115.
         Šīs nodaļas beigās teikšu, ka to nevajag uzskatīt kā polemisku atmaskošanu. Juridisms- tas nav protestantu atklājums. Glābšanas izskaidroša-nas juridiskais modelis- tā ir arī pareizticīgās teoloģijas tradīcijas daļa. Mēs esam glābti, bet ne izglābušies. Cilvēks pilnībā var zināt tikai to, ko viņš pats ir izgatavojis. Tas nozīmē, ka mūsu glābšana uz visiem laikiem mums paliks noslēpums: šeit vairāk darbojas Dievs, nevis cilvēks, bet tādēļ noslēpums paliek noslēpums, nepārvēršoties par uzdevumu vai problēmu. Tādēļ saruna par mūsu glābšanas noslēpumu, var tikt risināta līdzību valodā. Līdzības viena otrai, nerunā pretī. Tās drīzāk, atrodas savstarpēji papildinošās attiecībās. Apustulis Pāvils deva priekšroku juridiskai līdzībai. Pareizticīgā liturģika dod priekšroku organikas valodai. Misionāram jāizvēlas tā līdzība, kas būs saprotamāka, un pārliecinošāka tam, ar kuru viņš sarunājas šajā minūtē. Vienkārši pareizticīgā glābšanas izskaidrošanas tradīcija ir bagātāka par protestantu tradīciju: mūsu misionāriem ir plašāks iespējamo līdzību klāsts.

74. Romiešu reliģiskās jūtas, rakstīja A.F.Losevs, “ ir ļoti uzmanīgas, maz uzticas. Romietis ne tik daudz tic, cik neuzticas. Šajā reliģijā noskaņojums un dvēseles stāvoklis spēlēja maznozīmīgu lomu. Vajadzēja izpildīt kulta formu- un dievs nevarēja nepalīdzēt, viņam juridiski bija jāpalīdz” (Лосев А. Ф. Эллинистически-римская эстетика I-II веков. — М., 1979, lpp. 35-37).
75. Tas pats likums, kuru gribēja atjaunot “pirmais PSRS prezidents”, iniciējot akta “Par Prezidenta goda un cieņas aizsardzību” pieņemšanu.
76. Тиссен Г. К. Лекции по систематическому богословию. — СПб., 1994, lpp. 256.
77. Rietumu teoloģiskās skolas dibinātāja svētā Augustīna juridiskās pasaules uztveres loģika ir galēji skaidri atkailināta: “Koks ir labs, bet nepieskaries. Kāpēc? Tāpēc, ka es esmu Kungs, bet tu vergs: lūk, viss iemesls”(cit. no: митр. Макарий. Православно-догматическое богословие. — СПб., 1868, т. 1, lpp. 476). Franciskānis Dante analoģiski saprot pirmā grēka jēgu: “Zini, mans dēls, ne ēšanu no koka, bet Dievišķības gribas pārkāpšanu es izpirku un izpirka Ieva”,- saka Ādams (Dievišķīgā komēdija. Paradīze,26,115). Krievu A. Efrosa tulkojums, diemžēl, ir nekorekts. Dantem nav “izpirkšanas”, bet stāv esilio, izdzīšana. Pareizticīgajai teoloģijai šeit ir ļoti svarīga tēma par to, ko nozīmē pats laba un ļauna atzīšanas koka auglis (skat. par to nodaļu “Cilvēks un čūska” manā grāmatā ‘Sātanisms inteliģencei”. Par Rērihiem un pareizticību”.-M.,1997).
78. Тиссен Г. К. Лекции по систематическому богословию. lpp. 207, 208.
79. Iesākumā bija Vārds, lpp.125-126,322.
80. Агада. Сказания, притчи, изречения Талмуда и мидрашей. — М., 1993, lpp. 11.
81. Экман У. Доктрины. Основы христианского вероучения. — М., 1996, lpp. 168, 192, 182.
82. Бюне В. Игра с огнем. — Bielefeld, 1992, lpp.209.
83.Тиссен Г. К. Указ. соч., lpp. 265.
84. Экман У. Доктрины, lpp. 179.
85 Экман У. Указ. соч., lpp. 194. Tekstā burtiski ir rakstīts- “tiek ieskaitīts”. Tādām kļūdām varētu nepievērst uzmanību, ja ne Ekmana un viņa krievu izdevēju pretenzijas par to, ka viņu sektai ir apustuļu Vasarsvētku dāvana, dāvana “runāt mēlēs” Šī velte, diemžēl nepalīdzēja ne Ekmanam, ne viņa izdevējiem un redaktoriem pilnībā iemācīties krievu valodu.
86. Turpat, lpp. 188.
87. Turpat, lpp. 195.
88. Turpat, lpp. 196.
89. Arhibīsk. Sergijs (Stragorodskis). Pareizticīgā mācība par glābšanu. -Kazaņa,1898,
       lpp.33-34. Pēdējo apgalvojumu arhibīskaps labi ilustrē ar mūsdienu protestantiskās dogma-tikas tēzi: “Attaisnošanas idejas sakne ir tajā, ka Dievs pasludināja, ka cilvēks, kurš tic Kristum, lai arī kāds grēcinieks viņš nebūtu, ir taisns, t.i. tiek uzskatīts par taisnu. Attaisnošana ir deklaratīvs akts. Tā nav kaut kas, ko var izdarīt cilvēks, bet kaut kas, ko var paziņot par cilvēku. Tā nepadara cilvēku taisnu vai labu, bet pasludina par taisnotu” Тиссен Г. К. Указ. соч.,. lpp. 301).
90. Трубецкой Е. Н. Смысл жизни. — Берлин, 1922, lpp. 198.
91. Догматика. Заочные библейские курсы ВСЕХБ. — М., 1970, lpp. 56 un 58.
92. Тиссен Г. К. Указ. соч., lpp. 211.
93. Братский вестник. 1999, № 4-5, lpp. 15.
94. Turpat, lpp. 209.
95. преп. Марк Подвижник. Нравственно-подвижнические слова. — Троице-Сергиева Лавра, 1911, lpp. 111.
96. преп. Марк Подвижник. Нравственно-подвижнические слова, lpp. 109.
97. Полное собрание постановлений и распоряжений по ведомству православного исповедания Российской Империи. Т.3. Спб., 1875, lpp. 170.
98. Justin (Popovitch). Philosophie orthodoxe de la verite. Dogmatique de l'Еglise orthodoxe. T. 1. — Paris, 1992, lpр. 309-310.
99. свт. Григорий Богослов. Творения. Т. 1. — М., 1994, lpp. 676-677.
100.свт. Василий Великий. Творения. Ч. 5, lpp. 185. (б. г., изд. 4-е).
101. св. Феофан Затворник. Собрание писем. Вып. 5. - М., 1994, lpp.143.
102. Лэдд Г., цит по: В начале было Слово, lpp. 123. Atzīmēsim, ka aizrāvies autors nosaka Dievam, kā Viņam vajag rīkoties: Dievam vajag... Un nav saprotams, no kurienes radās tā nepieciešamība, kas pakļauj sev Dievu, diktējot Viņam uzvedības noteikumus.
103. преп. Иоанн Кассиан. Собеседование. 23,15. // Писания. — М., 1892, lpp. 599.
104. преп. Исаак Сирин. Творения. — Сергиев Посад, 1911, lpp. 582.
105. Житие старца Серафима Саровской пустыни иеромонаха, пустынножителя и затворника. — Муром, 1893,lpp. 308.
106. свт. Василий Великий. Письма. // Творения. Ч. 6. — Сергиев Посад, 1892,
         lpp. 251.
107. Франк С. Л. Реальность и человек. — Париж, 1956, lpp. 373.
108. Jau Sofokls teica, ka olīvu eļļas ārstnieciskā nozīme: “eļļa, lai mīkstinātu ādu uz mūsu locekļiem” (skat. Климент Александрийский Строматы 4, 2).
109. преп. Макарий Египетский. Новые духовные беседы. — М., 1992, lpp. 107.
110. свт. Василий Великий. Творения. Ч. 5, lpp. 360.
111. Экман У. Указ. соч., lpp. 176.
112. “Krusts ir upurnešana, ne tikai upuris. Upuris ir ne tikai ziedošanās, cik veltīšanās. Golgātā garīdzniecisko darbību veic iemiesotais Vārds” (прот. Г. Флоровский. О смерти крестной // Православная мысль. Вып. 2. — Париж, 1930, lpp. 164). Pretēji šim adventistu dogmātika apgalvo, ka “No Savas debesbraukšanas Viņš kļuva mūsu Pirmpriesteris” (Iesākumā bija Vārds, lpp.318). Izrādās, līdz Debesbraukšanai- Golgātā un Pēdējās Vakariņās Kristus neveica garīdzniecisko darbību...
113. Cit. no: прот. Г. Флоровский. О смерти крестной, lpp. 174.
114. свящ. Сергий Щукин. Современные думы. // Вестник РСХД. № 122, lpp. 203.
115. Честертон Г. К. Омар Хайям и священное вино. // Избранные произведения в 5 томах. Т. 5. — М., 1995, lpp. 46.