Pareizticīgā Baznīca kā terapeitiska zinātne

Pareizticīgā Baznīca kā terapeitiska zinātne
Limasolas metr. Afanāsijs, Kipras Baznīca
Pamatreferāts 2006. gada konferencē “Dziedināšana Bizantijā:
 piemērošana mūsdienās”, ASV


Pirmkārt, es vēlos nodot svētību un vēsti no Pareizticīgās Baznīcas Kiprā, no Kipras Apustuliskās Baznīcas, kura pēdējos divus tūkstošus gadu ir glabājusi pareizticības ticību un vēsti. Un tūkstošiem gadu ir glabājusi šīs salas hellēnisko kultūru.
Tēma, par kuru šodien esmu aicināts izteikties, ir Pareizticīgā Baznīca kā terapeitiska zinātne. Dabiski, informāciju un zināšanas mēs balstīsim Jaunajā Derībā, Baznīcas tēvu mācībā un pašas Baznīcas prakses īstenībā.
Sākumā, kā mums vēsta Bībele, Dievs radīja cilvēku pēc Sava Tēla.[1] Kāds Dievs ir pēc Savas dabas un būtības, Tam līdzīgu ar Savu žēlastību[2] Viņš radīja Savu ikonu[3], kas ir cilvēks. Cilvēka indivīds, kādu to radījis Dievs, žēlastībā ir Dieva ikona. Patiesi vesels ir tāds indivīds, kādu sākotnēji viņu bija radījis Dievs. Lai mēs saprastu, kāds ir cilvēka dabiskais stāvoklis, mums ir jāsaprot arī, kāda ir Dieva daba. Jaunajā Derībā evaņģēlists Jānis atklāj, ka Dievs ir mīlestība.[4] Var teikt, ka cilvēks ar [Dieva] žēlastību arī ir mīlestība. Dabiski un veselīgi cilvēks rīkojās tādā pašā veidā, kādā viņš vai viņa ir Dieva radīti – lai mīlētu žēlastībā.
Kā mēs zinām no Svētajiem Rakstiem, cilvēks pārkāpa Dieva bausli.[5] Tas ir tas, ko mēs saucam par cilvēka kritienu. Šis cilvēka dabas skaistums, ko Dievs bija devis, tika iedragāts. Cilvēks no skaistas būtnes pārvērtās par neglītu. Visas Dieva dotās dāvanas cilvēka dabā pārveidojās iekš viņa par iznīcinošām kaislībām un grēkiem. Tātad pirms krišanas cilvēks rīkojās kā nesavtīga mīlestība, pēc krišanas viņš vairs nedarbojas kā mīlestība, bet kā egocentriski virzīts attiecībās ar citiem cilvēkiem. Mīlestības vietā ienāk bailes. No bailēm izceļas viss pārējais ļaunums. Tātad tagad mums ir cits cilvēka tips – pēc kritiena cilvēks jeb cilvēciska būtne. Cilvēks pēc kritiena un kā viņš pēc tam attīstījās. Svētie Tēvi[6] šo cilvēku sauc par slimu personu – par personu, kas cieš no visāda veida kaislībām.
Tālāk Svētajos Rakstos mēs redzam, ka Dievs sūta Savus praviešus un vēlāk Dievs sūtīja Savu Dēlu kā veidu un līdzekli, lai atjaunotu šo sagrauto stāvokli. Kā saka Jānis Teologs: „Vārds tapa Miesa un dzīvoja starp mums”[7]. Tas mums ir trešais personas tips – Dievcilvēks Jēzus Kristus, jaunais Cilvēks, jaunais Ādams. Tas ir fakts, kas ienāk cilvēces vēsturē. Šis Dievcilvēks ir mūsu pestīšanas Arhetips un Prototips.
Tātad mums ir dabiskais cilvēks Ādams, kurš veselīgi darbojās tāds, kāds viņš ir iznācis no Dieva rokām. Mums ir slimais cilvēks pēc Ādama krišanas, iekš kura darbojas visas kaislības un grēki. Un mums ir jaunais Ādams – Jēzus Kristus.
Pestīšana, ko Jēzus atnesa pasaulei nav maģisks notikums. Tas nav filosofisks notikums. Un nav arī morāls notikums. Un nav pat arī metafizisks[8] notikums. Bet tā ir terapeitiska pedagoģija, kura ir dota Baznīcai, lai tā darbotos kā slimnīca cilvēkiem. Šī terapeitiskā pedagoģija darbojas divos veidos. Pirmais veids ir ar svētības klātbūtni iekš Baznīcas un tajā pašā laikā ar labprātīgu indivīda līdzdalību. Tie abi nevar darboties paši par sevi. Tas Kungs ir devis Baznīcai Svētā Gara svētību, kas, pirmkārt, izpaužas Baznīcas Svētnoslēpumos (Sakramentos). Tas ir iemesls, kāpēc Jēzus teica, ka cilvēka pestīšanas priekšnosacījums nav tikai ticība, bet arī Kristība.[9]
Tātad cilvēka atjaunošanas Dievā pamata notikums ir Kristība, Mirru svaidīšana ar kulmināciju Svētā Vakarēdiena baudīšanā. Visas šīs lietas ir dāvātas Baznīcai kā dāvanas. It īpaši Piecdesmitdienē[10]. Un kaut arī tās ir dotas cilvēkiem, tās nedarbojas, ja cilvēks pats tās neiedarbina ar savu brīvo gribu. Šī indivīda brīvība iedarbināt Svētā Gara dāvanas Pareizticīgajā Baznīcā tiek saukta par askēzi, kas grieķiski nozīmē ‘vingrināšanos’, garīgo vingrināšanos. Tas ir balstīts Kristus vārdos, Kurš teica: ja mēs Viņu mīlam, mēs pildām Viņa baušļus. Ja kāds mīl un seko Viņa baušļiem, Dievs Sevi atklāj šai personai. Optiskais orgāns, kas ļauj indivīdam ieraudzīt Dievu savā eksistencē, ir tas, ko Svētie Raksti un svētie tēvi sauc par ‘sirdi’. Protams, ka mēs nerunājam par [fizisko] sirdi, kas saslimst, bet mēs varam teikt, ka tas ir indivīda psihonoētisko[11] spēku centrs. Šī prakse iedarbina Svēto Garu, Svētā Gara dāvanas un darbojas trīs posmos.
Pirmo posmu veido cilvēka sirds attīrīšanās no grēka un kaislībām.
Otrais posms ir personas apgaismība. Tas izpaužas tajā, ka cilvēks spēj atšķirt Dieva darbību no sātana darbības. Svētie tēvi to grieķiski sauc par ‘photismon’ jeb apgaismību.
Trešais posms ir daudz vairāk Dieva ziņā. Kamēr cilvēks paliek brīvs, lai cīnītos par pilnveidošanos. Un to sauc par ‘theosis’ jeb dievišķošanos vai vienotību ar Dievu.
Arī Baznīcas tēvi saskata katra indivīda dzīvē trīs posmus, kuros cilvēki var pieredzēt Dieva klātbūtni.
Pirmais posms ir kalpa posms. Šajā posmā cilvēks bīstas Dievu un viss, ko viņš dara, viņš to dara, baidīdamies no Dieva. Kad mēs runājam par bailēm, mēs nedomājam bailes, kuras mums visiem cilvēkiem ir, kad mēs tuvojamies Dievam, bet psiholoģiskas bailes no Dieva.
Otrais posms ir tas, ko Baznīcas tēvi sauc par Dieva algotņiem. Cilvēki pamato savu ticību uz apmaiņu ar Dievu. Viņi seko Dieva baušļiem, jo savā prātā viņi gaida apbalvojumu no Dieva, tā ir sava veida apmaiņa.
Trešais posms ir Dieva bērna stāvoklis, kurā cilvēkā dabiski darbojas mīlestība, nesavtīga mīlestība, un šāda persona cīnās par savu pilnveidošanos tikai tāpēc, ka mīl Dievu. Atgādināšu jums divus izteicienus: vienu no Jaunās Derības un otru no svēto dzīvēm.
Viens izteiciens nāk no svētā apustuļa Jāņa, kurš teica: „Pilnīga mīlestība aizdzen bailes.”[12] Un otrs – no svētā Antonija Lielā, kurš bieži sacīja: „Es vairs nebīstos Dieva, bet gan mīlu Viņu.”
Tātad, ja mēs saprotam, kā Pareizticīgā Baznīca saprot indivīda veselību, mums jāredz cilvēks kā Dieva bērns, kurš pasaulē darbojas caur Dieva un citu cilvēku, un savas vides, un sevis paša mīlestību. Šādā cilvēkā ir redzams balanss. Indivīdā iestājas tāda paša veida līdzsvars, kāds ir iekš Dieva.
Viens princips, kas mums ir jāpatur prātā, ir pats pamatprincips – veids, kā Baznīca redz cilvēku. Baznīca neaplūko cilvēku atsevišķi kā dvēseli un ķermeni, bet redz cilvēka personu kā vienu realitāti starp dvēseli un miesu.
Tātad arī terapija vai pestīšana neattiecas tikai uz vienu cilvēka esības aspektu: vai tā ir dvēsele, ķermenis vai prāts. Bet tā ir saistīta ar visu personu kopumā. Cilvēks tiek dziedināts holistiski (kopumā) – gan ķermenis, gan prāts, gan gars. Tas ir iemesls, kāpēc Pareizticīgajā Baznīcā mēs izrādām cieņu svēto relikvijām, jo mēs ticam, ka pilnīgi visa cilvēka daba piedalās Dieva žēlastības uzņemšanā – gan ķermenis, gan dvēsele. Un visu personu pagodina[13] Pats Dievs.
Šī askēze, šie vingrinājumi, ko Baznīca mums māca, nav burta kalpības jautājums (juridisku attiecību pieeja), bet tie ir tīri terapeitiskas dabas. Tieši tāpat kā, ejot pie ārsta, kurš mums piedāvā terapeitisku pedagoģiju un dod mums medikamentus, lai mums kļūtu labāk. Saprotams, kad dakteris mums sniedz šo terapeitisko pedagoģiju, tas nenozīmē, ka viņš mūs soda. Tāpat arī Baznīca, dodot mums Dieva baušļus, māca sekmīgi tikt galā ar šiem vingrinājumiem. Tā ir mūsu pašu holistiskā terapija. Šai terapijai ir konkrētas sekas. Tās nav metafiziskas, citiem vārdiem, tās nenotiek pēc tam, kad mēs nomirstam. Bet noteikti sākās jau šīs dzīves laikā un turpinās pēc nāves.
Es jums pastāstīšu brīnišķīgu stāstu. Starecs Paīsijs Svētkalnietis[14] mums ar vienkāršiem vārdiem mēģināja izstāstīt, kā Baznīca dziedina cilvēka dabu. Viņam bija paradums sacīt: „Visu to darbu, ko mēs veicam Baznīcā, mēs darām, lai vienkārši pēc nāves nokļūtu paradīzē. Un ja mums nav liecību šīs dzīves laikā par mūsu pašu pestīšanu, tad Baznīca izskatītos pēc ārsta, kurš, kad tev sāp vēders, dod tev visāda veida medikamentus un daudz padomu par to, no kā uzmanīties, un saka tev: „Ja tu lietosi šos medikamentus, tev paliks labāk pēc nāves”.” Jūs saprotat, ka tas būtu smieklīgi. Ja Baznīca runātu par metafizisku cilvēka terapiju, tas nozīmē, ka cilvēks izārstētos tikai aizsaulē – pēc nāves. Cilvēks jau šīs dzīves laikā kļūst par Dieva bērnu, uzvar nāvi un piedzīvo savas dziedināšanās realitāti šajā dzīvē un turpina to arī pie Dieva mūžībā.
Kāds var uzdot jautājumu: kādi rezultāti ir šajā dzīvē? Ja nav rezultātu šajā dzīvē, ko var pārbaudīt, tad kāds to var apšaubīt un atvairīt. Vai pateikt, ka tas nav nedz loģiski, nedz arī nopietni.
Laimīgā kārtā mums ir Baznīcā visu šo lietu pierādījums tam, ko Baznīca īsteno cilvēkos. Tieši tāpat kā matemātikā. Mēs nezinām, kā tas ir ASV, bet Kiprā matemātikā mums vajag pierādīt kādas formulas rezultātu. Citiem vārdiem sakot – vai tās lietas, ko vēsta Evaņģēlijs un saka Baznīca, ir patiesas? Un vai cilvēks var izpētīt šīs lietas ar savu prātu, ka tās ir patiesas? Jo, ja nav pierādījumu, tad Baznīcas pamati ir vāji un nav stingri, tos var viegli apgāzt. Evaņģēlija un Baznīcas pierādījums, citiem vārdiem, terapeitiskā pedagoģija, kas īstenojas cilvēkos ir tie, kuri tikuši izdziedināti. Tāpat kā ārstam ir nepietiekami parādīt savu izglītības pakāpi. Mēs vēlētos redzēt cilvēkus, kurus viņš ir izdziedinājis. Mūsu valstī mēs neticam izglītības pakāpēm, kas ir uz sienas, bet mēs noskaidrojam, kurš ir bijis pie šī ārsta un kā un vai vispār ir izārstējies. Tas pats ir ar Baznīcu. Visas lietas, ko Evaņģēlijs un svētie tēvi saka, var būt ļoti skaistas, bet mums jāredz, vai kāds to ir īstenojis. Vai tas ir patiesi īstenībā iespējams? Šajā īstenībā viņi pārbauda Baznīcas svētos. Un, kad mēs sakām svētie, mēs nedomājam kaut kādas būtnes no ārpasaules, bet tādus pašus cilvēkus kā mēs, kuri pēc Baznīcas terapeitiskās pedagoģijas dzīvesveida īstenošanas, sevī ir pieredzējuši un pierādījuši pasaulei pestīšanu un terapiju, ko Baznīca viņiem bija dāvājusi. Svētie ir šis pierādījums. Mūsu Baznīcā pēdējo divu tūkstošu gadu laikā līdz šodienai ir miljoniem svēto. Viņi apliecina faktu, ka Dieva žēlastība dziedina indivīdu.
Kad mēs runājam par pestīšanu šajā realitātē, mēs nerunājam par kādu, kurš visu dienu lūdzas un lasa savā nodabā. Bet par cilvēku, kurš kļūst par normālu līdzsvarotu cilvēku. Pilnīgam cilvēkam Kristū pašam sevī ir noteikti elementi, kas pierāda Dieva klātbūtnes esamību viņā. Tie ir elementi, kurus svētais Pāvils norāda mums kā Svētā Gara autentiskuma kritērijus. Kāds var jautāt: „Vai manī patiesi ir Svētā Gara augļi?” Viņš var domāt, ka viņā tie ir, bet patiesībā viņā to nav. Tātad sv. Pāvils saka mums, ka ir Svētā Gara augļi un lai mēs sevi nepieviļam. Viņš piemin dažus no šiem augļiem. Mēs varam paskatīties uz šo uzskaitījumu un redzēt, vai tie ir atrodami mūsos. Kā Kristus saka Evaņģēlijā: „Koku var pazīt pēc tā augļiem.”[15] Svētais Pāvils saka, ka Svētā Gara augļi ir mīlestība, prieks, miers, pacietība, labestība, ticība...[16] Šie ir galvenie Svētā Gara augļi. Sv. Jānis Teologs savā pirmajā vēstulē piemin citu specifisku kritēriju, kā noteikt garus: vai tie ir no Dieva, vai nav... Tātad ap. Jānis aicina neuzticēties katram garam, kas ir mūsos, bet patiesības kritērijs ir apliecinājums, ka Jēzus Kristus mūsu dēļ ir kļuvis par Cilvēku.[17]
Parādot mums šos divus kritērijus, redzam, ka cilvēka pestīšana nav tikai personīgu pūliņu rezultāts, bet tas tiek veikts Baznīcā un ar Baznīcu. Tas nenozīmē, ka mēs noraidām citus cilvēkus, jo tas nav mūsu darbs. Bet tas nozīmē, ka mums jābūt ļoti uzmanīgiem, lai saprastu, kur un kā mēs cīnāmies. Un tā ir liela atbildība, kura mums ir kā kristiešiem, lai pierādītu cilvēka esības terapiju Evaņģēlijā.
Iespējams, kaut kad vēlāk mēs varēsim šo tēmu izvērst. Šis būtībā ir īss kopsavilkums. Uzmetums Baznīcas ticībai kā terapeitiskai pedagoģijai. Paldies!

---

[1] 1. Moz. 1:26-27
[2] “Žēlastība” un “svētība” Pareizticīgās Baznīcas teoloģiskajā terminoloģijā pārsvarā apzīmē Dieva neradīto enerģiju – spēku vai darbību, ar ko Dievs Sevi atklāj cilvēkam. Ar Dieva neradītās enerģijas palīdzību cilvēks dziedinās no grēka, atjaunojas, top iesvētīts un dievišķots. Tas, ka tā ir neradīta, apzīmē to, ka tā ir Dieva dabas neatdalāma daļa, jo Neradīts ir tikai Trijādīgais Dievs. Svētie ir cilvēki, kas ir īsteni savienojušies ar Dievu, caurausti ar Viņa žēlastību un pārveidoti ar dievišķo enerģiju, tādējādi kļūstot dievlīdzīgi jeb svēti. Svēts ir tikai Dievs. Par svēto kļuvis cilvēks nav vienkārši tikumīga un laba persona (tas ir sasniedzams arī bez autentiskas Baznīcas dzīves Svētajā Garā), bet svēts ir cilvēks, kurš patiesi ir savienojies ar Dievu un tādā veidā uzņēmis sevī Pašu Dievu, Kurš Savā mīlestībā cilvēku apdāvina ar Savām īpašībām.
[3] Grieķiski vārds ‘ikona’ - εἰκών [eikon] nozīmē ‘tēls’.
[4] 1. Jāņa 4:8, 4:16.
[5] 1. Moz. 3. nodaļa.
[6] Svētie Tēvi ir tie, kuri īstenā Dieva pieredzē pārdzima Svētajā Garā, pārvarot Dievā savu egocentrisko grēcīgo stāvokli, sasniedza garīgus augstumus un pēc tam izklāstīja šo pieredzi. - Tulk. piez.
[7] Jāņ. 1:14.
[8] Metafizika ir filozofijas nozare, kas nodarbojas ar "pirmo principu" un "esības" (ontoloģijas) jautājumiem. - Tulk. piez.
[9] Runa ir par Svētnoslēpumiem jeb Sakramentiem (piem., Kristības, Mirru Svaidīšana, Svētais Vakarēdiens u.c.) Pareizticīgās Baznīcas dzīves kontekstā. Baznīca neatzīst Svētnoslēpumu patiesu darbību citās iestādēs, kas sevi uzdod par baznīcu vai draudzi, jo tās nedzīvo Apustuliskajā un Svētā Gara tradīcijā. Tas redzams no tā, ka netiek saglabāta vienota vēsturiskā Baznīcas mācība un dzīvesveids, un tā rezultātā nerodas Dievā atdzimuši cilvēki – svētie, atbilstoši tam, kā tas norit Baznīcā no pirmajiem gadsimtiem līdz mūsdienām. Diemžēl maldīgā un vēsturiski nesen izdomātā ekumenisma plīvurā cilvēks var domāt, ka šeit teiktais attiecas uz visām “kristīgajām” konfesijām, un pēc tam brīnīties, kāpēc dzīvē nedarbojas tas, par ko te ir runa. - Tulk. piez.
[10] Piecdesmitdiene jeb Piecdesmitā diena pēc Kristus Augšāmcelšanās (tautā vēl sauc par Vasaras svētkiem) un desmit dienas pēc Viņa uziešanas debesīs, kad uz apustuļiem nonāca Svētais Gars uguns mēļu izskatā. - Tulk. piez.
[11] Psihonoētisks – no grieķu val., ‘psihē’ – ‘dvēsele’ un ‘nous’, no kā izriet vārds ‘noētisks’ – tāds, kas saistīts ar nous; pareizticīgajā terminoloģijā ‘nous’ ir augstākais orgāns, kas ir paredzēts saskarsmei ar Dievu un Viņa izziņai; bieži tas tiek tulkots kā ‘prāts’, ‘sirdsprāts’ vai ‘gars’, bet tas ir no racionālā prāta atšķirīgs orgāns. - Tulk. piez.
[12] 1. Jāņ. 4:18. 
[13] Ar „pagodina” šajā kontekstā domāts, ka Pats Dievscilvēks cieši savieno ar Sevi – dievišķo, pēc tam, kad cilvēks ar Dieva palīdzību un attīrījies no grēkiem un izdziedinājies no kaislību un egoisma varas. Dieva ‘godība’ ir viens no Dieva neradītās enerģijas apzīmējumiem. Baznīcas dzīvē kā Kristus Miesā ir liels notikums, kad rodas jauni svētie – Dieva pagodinātie – “kad viens loceklis top godāts, tad visi locekļi priecājas līdzi”. (1. Kor. 12:26) - Tulk. piez.
[14] Sirdsskaidrais Paīsijs Svētkalnietis (1924-1994) – viens no viscienītākajiem XX gadsimta grieķu svētajiem, Atona kalna mūks. Ļoti pazīstams ar savām garīgajām pamācībām, dziļi askētisku virzību pie Dieva un ar tādām Svētā Gara dāvanām kā pravietošana un dziedināšana. Tiek ļoti godāts arī krievu un angļu valodīgajā pareizticīgajā vidē. Kanonizēts 2015. g. 13. janvārī. - Tulk. piez.
[15] Lūk. 6:43-45 “Tas nav labs koks, kas nes sliktus augļus, un tas nav nelāgs koks, kas nes labus augļus. Katru koku pazīst pēc tā augļiem: jo no ērkšķiem nevar ievākt vīģes, nedz vīnogas no dadžiem. Labs cilvēks no savas sirds labumu krājumiem sniedz labo, bet ļaunais – no ļaunā krājumiem sniedz ļauno: jo no pārpilnas sirds mute runā.”
Mat. 7:15-20 “Uzmanieties no viltus praviešiem, tie nāk pie jums avju drēbēs, taču no iekšpuses tie ir plēsīgi vilki. Jūs viņus pazīsiet pēc augļiem; vai tad kāds lasa vīnogas no ērkšķiem vai vīģes no dadžiem? Tā katrs labs koks nes labus augļus, bet nelāgs koks nes sliktus augļus. Labs koks nevar nest sliktus augļus, nedz nelāgs koks – labus. Ikvienu koku, kas nenes labus augļus, nocērt un iemet ugunī. Tātad pēc viņu augļiem jūs tos pazīsiet.”
[16] Gal. 5:22 “Bet Gara auglis ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība.”
[17] 1. Jāņ. 4:1-2 “Mīļie, neticiet katram garam, bet pārbaudiet garus, vai viņi ir no Dieva, jo daudz viltus pravieši ir izgājuši pasaulē. No tā atzīstiet Dieva Garu: ikviens gars, kas apliecina Jēzu Kristu miesā nākušu, ir no Dieva. ”

Teoloģija – kas ir Sergejs Horužijs?

Teoloģija – kas ir Sergejs Horužijs?
Guntis Elija Dišlers

Pēdējos gados Latvijā manāma pastiprināta interese par Pareizticīgo Baznīcu. Apsveicami! Neraugoties uz dažu protestantisko autoru atpalikušo viedokli, luterisms un pareizticība tomēr ir divas pilnīgi atšķirīgas parādības, divi atšķirīgi skatījumi uz cilvēka un Dieva attiecībām. Savādi, bet fakts – teologi Latvijā nav spējuši atzīt vispārzināmu lietu, ka Pareizticība pārstāv Austrumu Baznīcas tradīcijas antropoloģijā, bet protestantisms ir Rietumu kultūras produkts. Tās ir divas atšķirīgas pasaules. Tas, kas notiek Latvijas kristiešu aprindās šobrīd, ir daļa no Rietumu pasaulē izplatītiem meklējumiem atrast citu antropoloģisko modeli. Acīmredzot tāpēc, ka līdz šim spēkā esošais tradicionālais antropoloģiskais modelis izrādījies neatbilstošs tam, kas notiek ar cilvēku 20. gs. beigās – 21. gs. sākumā.
Meklējumi Austrumu virzienā notiek jau vairākus gadus. Sākumā gluži intuitīvi, jaušot, ka «ar Rietumiem kaut kas nav kārtībā », ka līdzšinējie resursi ir izsmelti. Tāpēc ir tikai likumsakarīgi, ka Pareizticībā meklē savas garīgās mājas cilvēki, kuri savā līdzšinējā kristīgajā dzīvē protestantismā ir nonākuši pie atziņas – Rietumu antropoloģiskais skatījums nedarbojas. Ir pārāk liela atšķirība starp «teoriju» un «realitāti», kā rezultāt ā teoriju sludinā šana kļūst virspusēja, atsvešināta no reālā s cilvēka dzīves.
Kā nesen man atzinās viens bijušais luterāņu draudzes loceklis: «Es gadiem ilgi gāju un klausījos sprediķus, līdz vienā brīdī sev pateicu – hei, bet es taču ar savām problēmām esmu turpat, kur pašā sākumā, nekas manī nav mainījies! Un es… no turienes aizgāju.» Tādu cilvēku kļūst arvien vairāk. Ir svarīgi piederēt Baznīcai, t.s. apustuliskās sukcesijas mantiniecei, ir nepieciešami pilnīgi sakramenti, ir nepieciešama svētdarīšanas mācība, kas nodrošina gan adekvātu izpratni tam, kas notiek ar cilvēku – ko apzinoties, Rietumi tikai bezpalīdzīgi noplāta rokas, ir vajadzīga Baznīcas vide, kurā valdītu veselīgs kopības gars.
Tāpēc ir dabiska pastiprinātā interese par Pareizticīgās Baznīcas milzīgo mantojumu – patristiku. Šis mantojums ir patiešām milzīgs. Diemžēl jāatzīst, ka tas mums maz zināms, lai gan formāli Baznīcas tēvu mantojums ir ielikts visu kristīgo konfesiju pamatā. Pa daļai tāpēc, ka Baznīcas tēvu (jeb Austrumu tēvu) mantojuma apgūšanai jāzina mūsu kaimiņu krievu valoda, kurā tas lielākoties pieejams (protams, tas pieejams arī angļu valodā, taču tas ir cits valodas kods, cita terminoloģija, kas atbilst atšķirīgai ģermāņu vai anglosakšu mentalitātei). Tā kā Latvijas brīvvalsts gados jauniešu zināšanas krievu valodā ir kļuvušas stipri vājākas, nekā agrāk, bet latviski šie darbi praktiski nav atrodami (izņemot «Labestības» saīsinātu izdevumu, kas kļuvis par bibliogrāfisku retumu), šī literatūra pieejama tikai dažiem. Žēl. Turklāt vispārē jā Latvijas nostādne ir, ka mēs piederam Rietumeiropai, tātad Austrumi mums ir sveši. Žēl, ka politika tiek jaukta ar kultūru, bet vēl sliktāk, ja ar reliģisko dzīvi. Tādējādi mēs riskējam atcirst zaru, uz kura paši sēžam.
Taču valodas prasme, prasme pārcelt vārdus no vienas valodas otrā – tas vēl nav viss. Citā uzskatu pasaulē dzimušus jēdzienus grūti pārtulkot. Dažreiz tas pat nav iespējams. Ne velti mēs runājam par Rietumu antropoloģijas aizvirzīšanos prom no dzīves īstenības. Tas nozīmē, ka Austrumu tradīcijas jēdzieni, Baznīcas tēvu izpratne ir «jaunatklājums» mūsdienu cilvēkam. Kā šo mantojumu pārcelt mūsdienu valodā, kā izskaidrot modernā laikmeta cilvēkam? Pie tam izskaidrot tā, ka viņu mācības saturs netiek sašaurināts, vienkāršots? Uzdevums patiešām nav viegls. Ir jārada jauna valoda, ir jādzen citas saknes zemē, kuru saucam par mūsu Māti Baznīcu.

Krievu teologs, antropologs Sergejs Horužijs (dz. 1941) pēdējos gados ieguvis milzīgu publicitāti kā Baznīcas tēvu mantojuma pētnieks. Pateicoties grāmatām, kā arī internetā atrodamām publikācijām, viņa darbi kļuvuši populāri arī Latvijā. Sergejs Horužijs ir pareizticīgo askēzes pētnieks. Varbūt mazāk ir to, kuri zina viņa pamatizglītību – fiziķis teorētiķis un matemātiķis, zināms arī kā īru modernisma klasiķa Dž. Džoisa pasaulslavenā romāna «Uliss» tulkotājs krieviski. 1964. gadā Horužijs pabeidza Maskavas Universitātes Fizikas fakultāti, 1968. gadā pieņēma pareizticību. 1977. gadā viņam piešķirts fizikas un matemātikas zinātņu doktora grāds, viņš ir UNESCO goda doktors, paša dibinātā Sinerģiskās antropoloģijas institūta direktors. Tā kā padomju laikā, pēc viņa pārliecības, ar filozofiju nav bijis iespējams nodarboties, jo tā kalpoja ideoloģijai, viņš studēja eksaktās zinātnes.
Taču ar teoloģiju nodarbojies ļoti nopietni, nevis tikai kā ar hobiju. Viņa interešu lokā ir krievu reliģiskā filozofija un Austrumu kristīgā mistika, Baznīcas tēvu antropoloģija un mūsdienu cilvēks. Īpašu vē rību Horužijs pievērsis isihastu garīgajai praksei (krievu valodā to sauc par umnoje ģelaņije, latviski tātad «garīgā prakse»).
Horužijs savās intervijās – un to presē nav mazums, tās publicētas saistībā ar viņa viesošanos dažādās valstīs ar lekcijām, uzsvērta norobežošanās no Rietumu pieejas teoloģijai. Proti, Baznīcas tēvu studijas nav abstrakta teoloģizēšana, viņš saka, un piebilst pa kodīgai frāzei, sak’, mēs neesam katoļi, kas visu sīki klasificē pa punktiem. Horužija pētnieciskās metodes pamatā ir personiskajā pieredzē dziļi izprasts iekšējs baznīciskums, ko krieviski izsaka vārdā sobornostj , konciliārisms. Latviešu lasītājam, kas meklē Pareizticības īpašo vērtību, daudz ko noz īmēs fakts, ka Horužijs gājis līdzīgu ceļu – pats atradis Pareizticības vērtību, nevis piedzimis tajā kā gatavā silītē. Arī viņš nav dzimis ticīgu cilvēku ģimenē , vēl vairāk – ir bārenis, jo vecāki gājuši bojā kara laikā. Ticību, precīzāk, Pareizticību viņš atradis, saņemot atbalstu no saviem skolotājiem kristiešiem.
Pie Baznīcas tēviem Horužijs nonācis, iedziļinoties krievu t.s. sudraba laikmeta teologu Florenska, Florovska, Bulgakova, Berdjajeva u.c. uzskatos. «Ir jādod pienācīgā cieņa ‘sudraba laikmeta’ teologiem, bet palikt pie viņu uzskatiem nedrīkst. Viņu pozīcija ir jākoriģē, atgriežoties daudz senā kā pagātnē, ciešāk palūkojoties uz Svēto tēvu tradīciju.» Citā vietā viņš saka: «Zinātnieks vienmēr iesāk garlaicīgi – ar metodi.» Tātad pirmā atziņa – mūsdienu teoloģija nav oriģināla, tā ir tikai sašaurināta, reducēta seno Baznīcas tēvu interpretācija.
Patristika ir kristietības pirmie seši, septiņi gadsimti. Šajā laikā kristietība atdalījās gan no vecā jūdaisma, gan – asās diskusijās ar grieķu un citiem filozofiem un maldu mācītājiem – no pagānu reliģijām un sektām, ieguva patstāvīgu un sistēmā izklāstītu skatījumu uz Dieva un cilvēka attiecībām. Ar ko kristietība atšķiras no citām tālaika Romas impērijas reliģijām? Šajā laikā tika nospraustas robežas tam, ko cilvēks var zināt par Dievu, kā viņš var Dievam tuvoties. Un te uzreiz piebilde, kas Baznīcas tēvu mantojumu atšķir no vēlākās Rietumeiropas sholastiskās tradīcijas – cilvēks var pazīt Dievu tikai atbilstoši savai iekšējai askētiskajai pieredzei. Tas uzreiz noliedz, ka ir vērtība teorētiskai spriedelēšanai par teoloģiskiem jaut ājumiem. «Pareizticība nekad nav izturējusies pret teoloģiskajiem uzskatiem un sevišķi pret Baznīcas tēviem kā pret atsvešinātu teoriju, kā tas ir Rietumos. Teoloģija tika uzskatīta par pieredzē dotu, par Tēvu pieredzes pārmantošanu,» viņš saka.
Tātad – saknes. Tātad – oriģināls.
Vai jūtat cēloni, kāpēc Horužijs tik populārs to cilvēku aprindās, kurus šķebina liberālās demokrātijas augļi Latvijas protestantismā? Sholastiskas spriedelēšanas bezvērtība? Subjektīvisma un koķetērijas gaisotne? Harizmātu «uzkarsēšanas» seansi, kas tiek saukti par dievkalpojumiem ar Svētā Gara dāvanām? Atbilde ir vārdos: «iekšējās pieredzes pārmantošana». Lūk, tā koka stumbrs, no kura atzāģēts zars nokalst. Lūk, tas īstais, kam gribas piederēt, paraugs, kuram sekot, kas valdzina un pievelk: dzīve kā liecība, uzskatu un
rīcības vienība. Nevis ticība un dzīve – katra par sevi, bet viens nedalāms lielums. Rietumu prātam gribas spekulēt par to, kas nav pieredzē dots, bet patristikas mantojums šādu bezatbildību teoloģijā izslēdz. Ne velti Pareizticība izaugusi uz svēto mocekļu un asinsliecinieku varoņdarbiem. Liberāli demokrātiskajā Rietumu pasaulē, kuru apdzīvo cilvēki ar divām, trim, četrām sejām un kura virzās uz arvien liekāku toleranci un pašizpausmes brīvību, šāds personības un ticības modelis nevar nešķist konfrontējošs.
Tas satur pārliecības kritērijus. Varbūt, ka Latvijai šie kritēriji būtu pavisam sveši, ja tās teritorijā nedarbotos dzīva Pareizticīgā Baznīca.
Taču Baznīcas tēvi – tā nav tikai vēstures lappuse, kas reiz pāršķirta un tagad aizmirsta, un nu pēkšņi tiek celta gaismā. Tā sakot, jauns modes kliedziens. «Kas ir dzīves garīgā pieredze pareizticības izpratnē? Tā ir askētiskā pieredze. Tas nozīmē – Tēvu mantojums netiek izprasts tā, kā patristiku izprot Rietumu izpratnē, kur tā ir teoloģisko tekstu korpuss, bet tie ir teksti, kas pavada, jeb, precīzāk, rada Dievā iegremdētu dzīves pieredzi. Tradīcija, kas pareizticīgam cilvēkam ir galvenā, nav vis patristika kā teoloģisks traktāts, bet patristika tās nesaraujamā vienībā ar askētiku.»
Tātad – dzīvesveids. Tātad – nevis sarakstītie folianti, bet dzīva liecība. Horužijs atz īst, ka «šai pareizticības pusei – askētikai – uzmanība pievērsta pārāk maz. Tā ir mana centrālā tēma». Šai sakarā viņš kā sevišķi nozīmī gu autoru piemin pareizticīgo teologu virspriesteri J. Meijendorfu (viņa lieldarbs «Baznīcas vēsture un Austrumu kristīgā mistika» latviski diemžēl nav tulkots), kurš arī patristiku nesaraujami saista ar askētiku.
Lai gan Horužija sacītais izklausās pēc jau zināmām patiesībām (jau dzirdu balsis, kas saka: «Lūk, mēs jau zinām, kurp pa šiem gadiem nogājusi kristietība! Paskatiet vien, cik daudz ir to, kuri kristīgo ticību valkājuši tikai kā masku! Sludina vienu, bet paskatieties, kā dzīvo... ai, kā dzīvo!...»), tās, protams, ir polemiskas, pat provokatīvas pārdomas. Provokatīvas arī tāpēc, ka mūsdienu Rietumu cilvēkam vārds «askētika» dzīves baudu kulta un ateistiskās propagandas ietekmē nereti asociējas ar miesas vārdzināšanu, sevis mocīšanu, negulēšanu, badošanos, atsacīšanos no dzimumattiecībā m utt. Ar atsacīšanos no visa, kas patī kams, interesants, izklaidējošs. Visi šie kritēriji iznāk priekšplānā, raugoties uz askētiku no 21. gadsimta labklājības un komforta pozīcijām. Askētikas (no grieķu valodas «prakse», «vingrināšanās») pamatā ir gar īgs ceļojums pretī Dievam, iedziļināšanās garīgos jaut ājumos, un tas nav iespējams, nesekojot lūgšanu, meditācijas (nejaukt ar transcendentālo meditāciju hinduisma stilā!), Dieva klātbūtnes apcerei. Askēzes ceļā var sasniegt tik augstu pakāpi, ka jutekliskās baudas atkāpjas otrajā plānā, līdztās galu galā zaudē jebkādu vērtību.
Tā cilvēks novelk robežu starp grēku un šķīstību. Šis varoņdarbs gan pa spēkam tikai retajam, tāpēc ar to nevajadzētu spekulēt. No otras puses, cilvēkam, kurš šo ceļu neiet, kurš nepazīst Baznīcas žēlastības līdzekļus, un noraugās uz šīm parādībām no malas, pieredze«kopā ar Dievu» paliek apslēpta. Tad par to nevajadzētu dīki spriedelēt. Ja cilvēks kā sektants izvēlas iet savu, personiski simpātiskāku ceļu, viņš askēzes būtību nav sapratis. Pirmsrevolūcijas Krievijā t ādu ceļu gāja tolstojieši, mūsdienu Latvijā tādu ceļu iet iesaka protestantisma un pareizticības elementu jaucēji, tā dara Rietumu estēti, kas senos Bizantijas dziedājumus dzied, paši turēdamies protestantu rindās vai to darīdami tīri estētiskas baudas dēļ.
«Mūsdienās visos kultūras sabiedrības sektoros, nu jau pat žurnālistus ieskaitot, jūs dzirdēsiet formulu: antropoloģisks pavērsiens.. Līdz šim bieži uzskatīja, ka tam, kas notiek cilvēkā, nav patstāvīgas esamības, ka tam nav savas patstāvīgas dinamikas, jo tas viss ir sekundārs un izriet no augstākiem līmeņiem, jo pēc marksistiskās dogmas ‘cilvēks ir sabiedrisko attiecību objekts’.» Antropoloģija jeb «tas, kas notiek cilvēkā viņa attieksmē pret Dievu» viss ir citādi. Runa ir par cilvēka gribas piepūli. Cilvēkam vienmēr bijusi raksturīga tieksme pārkāpt robežas. Šai tendencei diemžēl pēdējā laikā ir negatīvs, pašnāvniecisks raksturs (suicidālais terorisms, tradicionālo normu noārdīšana u.c.). Piemēram, narkotikas – to lietošana nozīmē, ka mūsdienu cilvēks praktizē jebkādus līdzekļus, lai pārveidotu savu apziņu, nesmādējot arī personību graujošus un nāvējošus paņēmienus. Vēl tālāk iet ģenētiskie un dzimumu maiņas eksperimenti, kas ielaužas cilvēka ģenētiskajā programmā, cilvēka iekšējā kodā, dzimtas turpināšanas pamatmehānismos, turklāt tas notiek haotiski, bez plāna, neapjēdzot sekas. Secinājums ir viens – cilvēks sācis bīstami mainīties, mainīt sevi, un šīs izmaiņas un nesaprotamā dinamika acīmredzami kļūst par galveno virzītājspēku. (Nāk prātā Jāņa Pāvila II frāze, ka mēs dzī vojam «nāves kultūras apstākļos».) Šis ceļš ir postošs. «Pareizticīgo askētikas kodols ir isihastu tradīcija. Tas ir sevišķi nozīmīgs lauks mūsdienu teoloģiskajā pētniecībā, un ne tikai. Isihastu antropoloģija – nozīmīga nodaļa Pareizticības mācībā, kas ļoti daudz var dot daudzu problēmu risināšanā un mūsdienu cilvēka reabilitācijā šī vārda visplašākaj ā nozīmē. Tāpēc pareizticīgo askētika ir un paliek manu nodarbību centrā... Tie ir jautājumi, kas tiek risināti pieredzē, nevis teorētiski.»
Mūsu uzdevums – ierosināt meklēt šī autora darbus. Horužija darbus lasīt nav viegli, tam vajadzīgs zināms „rūdījums”. Tomēr gandarījums neizpaliks – lasītājiem atvērsies acis uz daudzām parādībām un iespējām dziedināt šķietami neārstējamas sabiedrības kaites. Noslēgumā – daži personiski novērojumi.
Interese par S.Horužiju un viņa t.s. sinerģētisko antropoloģiju – svaiga vēsma pie mums. Nav šaubu, ka daudziem viņa domu pasaule liksies kā atvērts logs. Vispirms tiem cilvēkiem, kuri meklē atbildes uz sev nozīmīgiem jautājumiem, tos cenšoties skatīt plašākā kultūrvēsturiskā un antropoloģiskā panorāmā (un nevis t.s. formālajiem kristīgiem). Paldies Dievam, ka viņi šo jauno cenšas ieraudzīt kristietības pasaulē, nevis pārmesties uz pseidobudismu, pseidohinduismu vai kādu okultu mācību. Viņiem adresētās Horužija grāmatas sniegs lielu intelektuālu gandarī jumu. Viņa darbību atzinīgi novērtējusi arī Pareizticīgās Baznīcas vadība. Horužija jaunākais veikums (kas vēl gaida publicēšanu) ir visas isihastiskās literatūras bibliogrāfija. Šīs milzīgās literatūras apzināšanai viņš veltījis vairākus gadus, saņemot Krievijas Pareizticīgās Baznīcas Patriarha svētību.
Atgriešanās «pie saknēm» – svētīga lieta. «Pavērsiens» – satraucoša. Izlasot, kā Horužijs skaidro savu zinātnisko interešu jēgu – un jēga taču ir? – uzvar pārliecība, ka runa noteikti nav tikai par vēsturisku interesi. Būtībā runa ir par resursiem cīņai pret cilvēka devalvāciju. «Ja mēs konstatējam, ka zināms modelis, kas agrāk kalpoja par darba modeli, vairs neder, tad pirmkārt mēs sākam skatīties apkārt un meklēt citus resursus, citus modeļus... /Blakus/ ir diezgan daudz visa kā, un pirmkārt tā ir Austrumu pareizticība. Un šajā virzienā notiek visaktīvākie meklējumi – turklāt vairākus desmitus gadu...» «Tradīcija», «pārmantošana», «pieredze» – tie Horužija leksikonā ir bieži lietoti vārdi. Ar šiem vārdiem viņš apraksta kristietības iekšējo kontinuitāti. Lai izteiktos precīzāk, jāpaskaidro galvenais:
kristietība viņam nav teorētiska shēma, attiecībā pret kuru pētnieks paliek distancēts; kristietība ir «iekšēja», tā pastāv vienīgi tik ilgi un tur, kur ir tās īstenot āji jeb praktizētāji, askēti un isihasti. Ja šo nav, tad nav arī kristietības. Pie šādas katastrofas kristietību ir novedusi Rietumu liberālās demokrātijas spiediens.
Mēs Latvijā dzīvojam multireliģiskā vidē. Apkārt ir vecticībnieki, katoļi, luterāņi, baptisti, adventisti, vasarsvētnieki, un kur tad vēl nekristīgie, kuri sauc sevi par budistiem, hinduistiem vai citādi. Mēs dz īvojam sabiedrībā, kurā bieži iznāk dzirdēt maldīgos apgalvojumus, ka Dievs ir viens un tas pats visādās reliģijās,
visādās konfesijās. Tā var teikt tikai diletants ticības lietās.
Zīmīgi, ka Horužijs praktiski nelieto vārdu «kristietība», tajā vietā jūs atradīsiet «pareizticība». Tas ir vajadzīgs, lai precizētu domu. Atgriešanās pie Pareizticī bas saknēm nozīmē skaidrību par savas ticības pamatiem, izrāda cieņu pirmajiem ticības lieciniekiem, tiem cilvēces ģēnijiem, kas prata savu ticības pieredzi aprakstīt, nodibinot Pareizticības askētisko mācību. Un tā ir arī skaidra apziņa, ka Pareizticīgā Baznīca šo nepārtraukto mantojumu glabā tā, kā neviena cita konfesija.
Vai un kā iespējams mainīt ticību, ja šie vārdi tevi iedrošina? Ticības maiņa ir iespējama, ja līdzšinējo esi atzinis par surogātu. Ir jābūt gatavībai novilkt robežu starp bijušo un atrasto. Tas iespējams, uzticoties Baznīcas pamatam (Horužijs runā par sobornostj, ko latviski, iespējams, vistuvāk atveido vārds «Pareizticīgais baznīciskums»), un tiem cilvēkiem, kuri iet tev pa priekšu un kuri ir uzņemti svētajā Tradīcijā kā liecinieki un mocekļi. Kā reiz sacīja mūsu Latvijas Pareizticīgās Baznīcas Metropolīts Aleksandrs: «Viņi (mocekļ i) tik ļoti mīlēja šo dzīvi, tik skaidri apzinājās šīs savas dzīves vērtību, ka samaksāja ar to par mūžīgās dzīvības pērli. Un mira mocekļa nāvē, tā bija augstākā cena par to, un viņi to samaksāja.» Tāpēc mēģinājums jaukt kopā protestantisko dzīves un ticības veidu ar atsevišķiem «pareizticības elementiem» – ikonām, vīraka kūpināšanu, svaidāmo eļļu u.c. vērtējams kā estētisms un Pareizticības būtībai sveša poza. No vienas puses, tā ir tikai ārējā atribūtika, lietota «atmosfēras radīšanai». No otras puses, šis eklektisms parāda protestantisma iedzimto nabadzību un bada sajūtu. Bet pavisam liela bezatbildība ir ievest maldos cilvēkus, kuri šo eklektiku uzskata par «tīru mantu», sak, visas ticības vienādas. Tā saka nezinoši cilvēki. Divas atšķirīgas tradīcijas nav savienojamas, vienam celmam piesienot cita koka zariņus, tie tik un tā nesaaugs par vienu koku. Kā saka: «Jaunu vīnu lej jaunos traukos.»
Tie, kas ienāk strauji un sekli, atnes sev līdzi protestantisko lepnību un dumpi. Steidzas protestantiskos kritērijus piemērot tai iekšējās askētiskās pieredzes pasaulei kā okeānam, par kuru līdz šim viņam ir tikai paviršs priekšstats. Jo – vai gan par jūru iespējams spriest no mazā krūzītē pasmelta ūdens? Nē. Tas, kam rokās krūze, par jūru lai mācās no savas pazemības.
Visbeidzot, Horužijs tāpat kā ikviens nozīmīgs domātājs (daži viņu sauc par krievu Kirkegoru) dod vielu plašai diskusijai. Par garīgās dzīves resursiem. Par garīgā s krīzes cēloņiem, kas vēl nozīmīgāka par visu pasauli satricinājušo ekonomisko recesiju. Arī par presē dažkārt apspēlēto Rietumu un Austrumu (lasi – krievu) mentalitātes konfliktu. 2000. gadu sākumā mēs lasījām amerikāņu autora S. Hantingtona grāmatu «Civilizāciju sadursme» (Clash of Civilizations), kas aprakstīja Rietumu un islāma kultūru atšķirības. Tas bija nozīmīgi pēc Dvīņu torņu uzspridzināšanas Ņujorkā. Pagājuši nepilni desmit gadi, un tagad problēma ir cita. Tagad pienācis laiks iztirzāt sadursmi jaunā gaismā, taču vairs ne Rietumiem draudīgā, nelaimi vēstošā intonācijā, bet cerīgā, jo ir par jaunu atklāts ceļš, kurp doties, lai nepazaudētu Baznīcas Tradīciju. Varbūt, ka Rietumu baznīcas ieklausīsies.
S. Horužija galvenie darbi (krievu valodā):
Диптих безмолвия. Аскетическое учение о человеке в богословском и философском освещении. 1978, опубл.
М.1991
После перерыва. Пути русской философии. СПб.,1994 «Улисс» в русском зеркале. М.1994
Синергия. Проблемы аскетики и мистики Православия. Научный сб-к под ред.С.С.Хоружего. М.1995 К феноменологии аскезы. М.1998.
Философия и аскеза. Нью-Йорк, 1999 О старом и новом. СПб., 2000
Исихазм. Аннотированная библиография. Под общей и научной ред. С.С.Хоружего. М., 2004 Опыты из русской духовной традиции. М., 2005 Очерки синергийной антропологии. М., 2005
Феномен русского старчества и примеры из духовной практики старцев. 2006

A.I.Osipovs Kāpēc pareizticība ir patiesā ticība?

A.I.Osipovs
Kāpēc pareizticība ir patiesā ticība?


Mūsdienās mēs visi atrodamies tādā dzīves situācijā, kad jau nekādā veidā un ne ar kādām sienām nevaram sevi atdalīt no apkārtējās pasaules. Kāda ir šī situācija? Mēs dzīvojam reliģiskā plurālisma apstākļos. Mēs atrodamies tik daudzu sludinātāju vaiga priekšā, (turklāt katrs no viņiem piedāvā mums savus ideālus, savas dzīves normas, savus reliģiskos uzskatus), ka iepriekšējā paaudze vai pat mana paaudze jūs neapskaustu. Mums bija vienkāršāk. Galvenā problēma, kuras priekšā mēs atradāmies, bija reliģijas un ateisma problēma.

Jums, ja vēlaties, ir uzradies kaut kas daudz lielāks un daudz sliktāks. Ir Dievs vai nav – tā ir tikai pirmā pakāpe. Nu labi, cilvēks ir pārliecinājies, ka Dievs ir. Bet tālāk? Ticību ir daudz, par ko viņam kļūt? Par kristieti, bet kāpēc ne par musulmani? Bet kāpēc ne par budistu? Kāpēc ne par krišnaītu? Es negribu uzskaitīt tālāk, tagad ir tika daudz reliģiju, jūs tās labāk par mani zināt. Kāpēc, kāpēc un kāpēc? Nu labi, izejot cauri šī daudzreliģiju koka džungļiem, cilvēks ir kļuvis par kristieti. Visu sapratis, kristietība – tā ir labākā reliģija, pareizā.

Bet kāda kristietība? Tā ir tik daudzveidīga. Par ko kļūt? Par pareizticīgo, katoli, luterāni, baptistu? Atkal nav ne gala, ne malas. Lūk, kādā situācijā nonākusi mūsdienu jaunatne. Pie tam gan jauno, gan veco reliģiju pārstāvji, ne-pareizticīgo konfesiju pārstāvji, kā likums, daudz skaļāk piesaka sevi, un viņiem ir daudz vairāk propagandas iespēju masu informācijas līdzekļos nekā mums, pareizticīgajiem.

Un tā, mūsdienu cilvēks vispirms nostājas daudzu ticību, reliģiju, pasaules uzskatu priekšā. Tāpēc šodien man gribētos ātri, ļoti konspektīvi iziet cauri šo daudzo istabu koridoram, kas atklājas daudzu to mūsdienu cilvēku priekšā, kuri meklē patiesību, un paskatīties kaut vai uz pašām vispārējākām, bet principiālām iezīmēm, jo tomēr cilvēkam jākļūst nevis vienkārši par kristieti, bet par pareizticīgu kristieti uz saprātīgiem pamatiem.

Tātad, pirmā problēma: „Reliģija un ateisms”. Ļoti nozīmīgās konferencēs nākas sastapties ar cilvēkiem, kuri patiešām ir izglītoti, patiešām īstiem zinātniekiem, un pastāvīgi nākas sadurties ar vieniem un tiem pašiem jautājumiem. Kas ir Dievs? Vai Viņš pastāv? Pat: kāpēc Viņš ir vajadzīgs? Vai - ja Dievs ir, kāpēc tad Viņš nestājas Apvienoto Nāciju tribīnē un nepaziņo par Sevi? Arī tādas lietas nākas dzirdēt. Ko var uz to atbildēt?

Šis jautājums, man šķiet, tiek risināts no centrālās mūsdienu filozofiskās domas – eksistenciālisma- pozīcijām. Cilvēka eksistence, cilvēka dzīves jēga – kāds pašos pamatos ir tās saturs? Protams, vispirms jau dzīvē. Kā gan savādāk? Kādu jēgu es pārdzīvoju, kad guļu? Dzīves jēga var būt tikai savas dzīves un darbības augļu apjēgšanā, "ēšanā". Vēl neviens, un nekad nav spējis un nemūžam neuzskatīs un neapgalvos, ka cilvēka dzīves galējais mērķis var būt nāvē. Te tad arī ir nepārejamā ūdensšķirtne starp reliģiju un ateismu. Kristietība apgalvo: cilvēk, šī zemes dzīve ir tikai sagatavošanās mūžībai sākums, nosacījums un līdzeklis, gatavojies, tevi gaida mūžīga dzīve. Tā saka: lūk, ko nepieciešams izdarīt, kādam vajag būt, lai tur ieietu. Bet ko apgalvo ateisms? Nav Dieva, nav dvēseles, nav mūžības, tāpēc tici, cilvēk, - tevi gaida mūžīga nāve! Kādas šausmas, kāds pesimisms, kāds izmisums – aukstums apņem no šiem briesmīgajiem vārdiem: cilvēk, tevi gaida mūžīga nāve. Es pat nerunāju par tiem, mīksti izsakoties, dīvainajiem pamatojumiem, kuri tiek minēti. Jau viens šāds apgalvojums liek nodrebēt cilvēka dvēselei. – Nē, atpestījiet mani no tādas ticības.

Kad cilvēks ir apmaldījies mežā, meklē izeju, meklē ceļu mājup un pēkšņi, kādu sastopot vaicā: "Vai no šejienes ir izeja?" Bet tas viņam atbild: "Nē, nemeklē, iekārtojies te, kā vari", - vai gan cilvēks viņam noticēs? Apšaubāmi. Vai nesāks meklēt tālāk? Un, atrodot otru cilvēku, kurš viņam teiks: "Jā, izeja ir, un es tev norādīšu pazīmes, kurām sekojot, tu varēsi no šejienes izkļūt", - vai viņš tam nenoticēs? Tas pats notiek arī pasaules uzskata izvēles jomā, kad cilvēks atrodas izvēles priekšā starp ateismu un reliģiju. Kamēr cilvēkam saglabājas patiesības, dzīves jēgas meklēšanas dzirkstele, viņš nevar, psiholoģiski nevar pieņemt koncepciju, kas apgalvo, ka viņu kā personību, un tātad, visus cilvēkus, gaida mūžīga nāve, kuras "sasniegšanai", izrādās, nepieciešams radīt vislabākos ekonomiskos, sociālos, politiskos un kultūras dzīves apstākļus. Bet tālāk viss būs OK – rīt jūs nomirsiet un mēs jūs aiznesīsim uz kapsētu. Vienkārši "brīnišķīgi"!

Te es norādīju jums tikai uz vienu, psiholoģiski ļoti būtisku, pusi, ar kuru, kā man šķiet, jau pietiek katram cilvēkam ar dzīvu dvēseli, lai saprastu, ka tikai reliģiskais pasaules uzskats, tikai tāds pasaules uzskats, kas par savu pamatu pieņem To, Kuru mēs saucam par Dievu, ļauj runāt par dzīves jēgu.

Un tā, es ticu Dievam. Uzskatīsim, ka caur pirmo istabu esam izgājuši. Izejot cauri pirmajai, ieeju otrajā… Ak, Dievs, ko es te redzu un dzirdu? Cilvēku pilns un katrs kliedz: "Tikai man ir patiesība". Ir nu gan uzdevums… Gan musulmaņi, gan Konfūcija piekritēji, gan budisti, gan jūdi un kas tik vēl ne. Daudzi, kuru vidū tagad atrodas kristietība. Lūk, stāv arī viņš, kristiešu sludinātājs, citu vidū, bet es meklēju, kam ir taisnība, kam lai tic?

Te ir divas pieejas, varbūt to ir vairāk, bet es nosaukšu divas. Viena no tām, kas var dot cilvēkam iespēju pārliecināties, kura ir patiesā reliģija (tas ir, - objektīvi atbilstoša cilvēka dabai, cilvēka meklējumiem, izpratnei par dzīves jēgu) – tā ir salīdzinošās teoloģijas analīzes metode. Diezgan ilgs ceļš, te vajag labi izpētīt katru reliģiju. Tomēr ne katrs to var veikt, vajag daudz laika, daudz spēka, ja gribat, atbilstošas spējas, lai to visu izstudētu – vēl jo vairāk, ka tas atņem tik daudz dvēseles spēku…

Bet ir arī cita metode. Galu galā, katra reliģija ir vērsta uz cilvēku, tā viņam saka: patiesība ir, lūk, kāda, nevis citāda. Turklāt visi pasaules uzskati un visas reliģijas apgalvo vienu vienkāršu lietu: tas, kas ir pašlaik, kādos politiskos, sociālos, ekonomiskos apstākļos no vienas puses, un garīgos, morālos, kultūras utt. apstākļos, no otras – tas nav normāli, tas nevar viņu apmierināt, un, pat ja kādu individuāli tas apmierina, tad vairums cilvēku tajā vai citā pakāpē no tā cieš. Tas neapmierina cilvēci kopumā, tā meklē kaut ko citu, lielāku. Tiecas kaut kur, nezināmā nākotnē, gaida "zelta laikmetu" – esošais lietu stāvoklis nevienu neapmierina.

No tā arī kļūst skaidrs, kāpēc katras reliģijas, visu pasaules uzskatu būtība nonāk pie mācības par glābšanos. Un te nu mēs arī sastopamies ar to, kas jau dod iespēju, kā man šķiet, izdarīt pamatotu izvēli, kad mēs nonākam reliģiskās daudzveidības priekšā. Kristietība atšķirībā no visām citām reliģijām apgalvo ko tādu, ko citas reliģijas (jo vairāk nereliģiski pasaules uzskati) vienkārši nezin. Un ne tikai nezin, - sastopoties ar to, nepatikā noraida. Tas ir apgalvojums, kas tiek apzīmēts ar jēdzienu – pirmdzimtais grēks. Visas reliģijas, ja gribat, visas ideoloģijas, runā par grēku. Nosaucot, tiesa, to dažādi, tas nav svarīgi. Bet neviena no tām neuzskata, ka cilvēka daba šinī esošajā viņa stāvoklī ir slima. Bet kristietība apgalvo, ka tas stāvoklis, kurā mēs visi, cilvēki, esam piedzimuši, atrodamies, augam, tiekam audzināti, topam pieauguši, - stāvoklis, kurā mēs gūstam baudu, izklaidējamies, mācāmies, izdarām atklājumus utt. – tas ir dziļas slimības, dziļa bojājuma stāvoklis. Mēs esam slimi. Runa nav par gripu, ne par bronhītu, ne arī par psihisku saslimšanu. Nē, nē, mēs esam psihiski un fiziski veseli – varam gan uzdevumus risināt, gan kosmosā lidot – mēs esam dziļi slimi no citas puses. Cilvēka esības sākumā notika kāda dīvaina traģiska vienotās cilvēciskās būtnes saplosīšana it kā autonomi pastāvošos un bieži savā starpā cīnošos prātā, sirdī un ķermenī. - ,,līdaka, vēzis un gulbis…” Kādu absurdu apgalvo kristietība, vai ne? Visi ir sašutuši: „Es esmu nenormāls? Atvainojiet, varbūt citi, bet ne es”. Lūk, tieši šeit, ja kristietībai ir taisnība, ir pati sakne, avots tam, ka cilvēka dzīve kā individuālā, tā visas cilvēces mērogā ved no vienas traģēdijas pie otras. Jo, ja cilvēks ir nopietni slims, bet pats slimību neredz un tāpēc to neārstē, tā viņu pazudinās.

Citas reliģijas neatzīs šo slimību cilvēkā. Noraida to. Tās uzskata, ka cilvēks – tā ir vesela sēkla, kas var attīstīties gan normāli, gan nenormāli. Viņa attīstību nosaka sociālā vide, ekonomiskie apstākļi, psiholoģiskie faktori un daudz kas cits. Tāpēc cilvēks var būt gan labs, gan slikts, bet pats pēc savas dabas viņš ir labs. Lūk, galvenā nekristīgās apziņas antitēze. Es nerunāju par nereliģiozo, tur pat nav ko runāt, tur vispār: ,,cilvēks – tas skan lepni”. Tikai kristietība apgalvo, ka mūsu pašreizējais stāvoklis – tas ir dziļa bojājuma stāvoklis, turklāt tāda bojājuma, ka cilvēks personiski to nevar izdziedināt. Uz šī apgalvojuma pamata veidojas augstākā kristietības dogma par Kristu kā Glābēju.

Šī ideja ir principiāla ūdensšķirtne starp kristietību un visām pārējām reliģijām.

Tagad es pacentīšos parādīt, ka kristietībai, atšķirībā no citām reliģijām, ir objektīvs apliecinājums savam apgalvojumam. Palūkosimies cilvēces vēsturē. Paskatīsimies, ar ko tā dzīvo visu mums pārskatāmo vēsturi? Ar kādiem mērķiem? Protams, tā grib uzcelt uz zemes Debesu Valstību, izveidot paradīzi. Vieni ar Dieva palīdzību. Šajā gadījumā Viņš tiek uzskatīts tikai par līdzekli labklājībai zemes virsū, bet ne kā dzīves augstākais mērķis. Citi – vispār bez Dieva. Bet svarīgs ir kas cits. Visi saprot, ka šī Valstība uz zemes nav iespējama bez tādām elementārām lietām, kā miers, taisnīgums, mīlestība (pats par sevi saprotams, kāda var būt paradīze, kad risinās karš, valda netaisnība, ļaunums utt.?), ja gribat, cieņa vienam pret otru. Tas ir, visi brīnišķīgi saprot, ka bez tādām tikumiskām pamatvērtībām, bez to īstenošanas nav iespējams sasniegt nekādu labklājību uz zemes. Visiem tas ir skaidrs? Visiem. Bet ko dara cilvēce visu tās vēsturi? Ko darām? Ēriks Fromms ir labi teicis: "Cilvēces vēsture ir rakstīta ar asinīm. Tā ir nekad nerimstošas vardarbības vēsture." Precīzi.

Vēsturnieki, īpaši kara vēstures pētnieki, domāju, varētu mums brīnišķīgi ilustrēt, ar ko ir pārpilna cilvēces vēsture: kari, asinsizliešanas, vardarbība, cietsirdība. Divdesmitais gadsimts – pēc idejas ir augstākā humānisma laikmets. Un tas parādīja šīs ,,pilnības” virsotni, pārspējot izlieto asiņu ziņā visus iepriekšējos gadsimtus, kopā ņemtus. Ja mūsu senči varētu paskatīties uz to, kas notika divdesmitajā gadsimtā, viņi nodrebētu no cietsirdības, netaisnības un apmāna mērogiem. Kāds neizprotams paradokss slēpjas tajā, ka cilvēce savā vēsturiskajā attīstībā dara visu pilnīgi pretēji savai galvenajai idejai, mērķim un domai, uz kuru jau no paša sākuma bijuši vērsti tās centieni.

Es uzdodu retorisku jautājumu: "Vai tā var uzvesties saprātīga būtne?" Vēsture vienkārši ņirgājas par mums, ironizē: "Cilvēce patiesi ir gudra un vesela. Tā nav dvēseliski slima, nē, nē. Tā vienkārši dara ko vairāk un mazliet sliktāk nekā trakomājās".

Ak, vai, tas ir fakts, no kura nekur neaiziet. Tas parāda, ka maldās nevis atsevišķi cilvēces indivīdi, nē, nē (diemžēl tieši atsevišķi indivīdi nemaldās), bet tā ir kāda paradoksāla cilvēces īpašība.

Ja tagad palūkosimies uz atsevišķu cilvēku, precīzāk, ja cilvēkam pietiks tikumisko spēku "pavērties uz sevi", tad viņš ieraudzīs ne mazāk iespaidīgu ainu. Apustulis Pāvils to raksturojis precīzi: "Es, nožēlojamais cilvēks, labo, ko es gribu, nedaru, bet ļauno, ko ienīstu, daru". Un patiesi, katrs, kurš kaut nedaudz pievērsīs uzmanību tam, kas notiek viņa dvēselē, saskarsies pats ar sevi, nevarēs neieraudzīt to, cik viņš ir garīgi slims, cik daudz pakļauts dažādu kaislību ietekmei, paverdzināts tām. Ir bezjēdzīgi vaicāt: "Kāpēc tu, nabaga cilvēk, pārēdies, piedzeries, melo, skaud, dzīvo netiklībā utt.? Kāpēc tu nogalini pats sevi, sagrauj ģimeni, kropļo savus bērnus, saindē visu atmosfēru ap sevi? Kāpēc tu sit sevi, griez, dur, kāpēc beidz savus nervus, psihi, ķermeni? Tu saproti, kas tas tev ir pazudinoši?" Jā, saprotu, bet nevaru to nedarīt. Vasīlijs Lielais reiz iesaucās: "Cilvēku sirdīs nav dzimusi pazudinošāka kaislība kā skaudība". Un, kā likums, cilvēks, ciešot, nevar tikt ar sevi galā. Te, savas dvēseles dziļumā, katrs saprātīgs cilvēks saprot to, par ko runā kristietība: "Daru nevis to, labo, ko gribu, bet to, ļauno, ko neieredzu". Tā ir veselība vai slimība?!

Tai pašā laikā salīdzinājumam paskatieties, kā var mainīties cilvēks, dzīvojot pareizu kristīgu dzīvi. Tie, kuri attīrījušies no kaislībām, ieguvuši pazemību, "ieguvuši, - pēc sirdsskaidrā Sarovas Serafima vārdiem, - Svēto Garu", nonākuši pie pārsteidzoša, no psiholoģiska redzes punkta skatoties, stāvokļa: viņi sāka redzēt sevi kā vissliktākos no visiem. Pimens Lielais teica: "Ticiet, brāļi, kur tiks nogrūsts sātans, tur tikšu nogrūsts arī es"; Sisojs Lielais mira, un viņa seja mirdzēja kā saule – tā, ka uz to nebija iespējams skatīties, bet viņš lūdza Dievu, lai dod viņam vēl nedaudz laika nožēlai. Kas tas ir? Kaut kāda liekulība, pazemības tēlošana? Lai Dievs pasargā. Viņi pat domās baidījās sagrēkot, tāpēc runāja no visas savas dvēseles, runāja to, ko patiešām pārdzīvoja. Bet mēs to pavisam nejūtam. Es esmu pārpilns visādas netīrības, bet redzu un jūtu sevi kā ļoti labu cilvēku. Es esmu labs cilvēks! Bet, ja kaut ko sliktu izdarīju – nu kurš gan ir bez grēka, citi nav labāki par mani, un vispār ne tik daudz es esmu vainīgs, kā tas cits, cita, citi. Mēs neredzam savu dvēseli, tāpēc esam tik labi savās acīs. Cik ļoti atšķiras svēta cilvēka garīgā redze no mūsējās!

Lūk, atkārtoju. Kristietība apgalvo, ka cilvēks pēc savas dabas, savā tagadējā, tā saucamajā normālajā stāvoklī, ir dziļi bojāts. Šo bojājumu diemžēl mēs gandrīz neredzam. Dīvains aklums, pats briesmīgākais, pats galvenais, kas mūsos mīt, - tā ir savas slimības neredzēšana. Tas patiesi ir pats bīstamākais, jo, kad cilvēks ierauga savu slimību, viņš ārstējas, iet pie ārstiem, meklē palīdzību. Bet, kad redz sevi veselu, tad pasūtīs pie viņiem to, kurš saka, ka viņš ir slims. Lūk, tas ir smagākais tā bojājuma simptoms, kas mūsos mīt. Par to, ka tas pastāv, viennozīmīgi ar visu spēku un spilgtumu liecina kā cilvēces vēsture, tā arī katra atsevišķa cilvēka dzīves vēsture, un pirmkārt, katram cilvēkam viņa personiskā dzīve. Lūk, uz ko norāda kristietība.

Teikšu, ka tikai šī viena fakta, vienas šīs kristietības patiesības objektīvs apstiprinājums – par cilvēka dabas sabojātību – jau parāda man, pie kādas reliģijas man jāvēršas. Pie tās, kas atklāj manas slimības un norāda līdzekļus tās ārstēšanai, vai pie reliģijas, kura tās notušē, baro cilvēcisko patmīlību, sakot: viss ir labi, viss ir brīnišķīgi, ārstēties nevajag, vajag ārstēt apkārtējo pasauli, vajag attīstīties un pilnveidoties? Vēsturiskā pieredze ir parādījusi, ko nozīmē neārstēties.

Nu labi, esam aizgājuši līdz kristietībai. Slava, Tev, Kungs, beidzot ir atrasta patiesā ticība. Ieeju nākošajā istabā, bet tur atkal pilns ļaužu un klaigāšanas: mana kristīgā ticība ir pati labākā! Katolis sauc: paskaties, cik mūsu daudz – 1 miljards 45 tūkstoši. Visdažādāko denomināciju protestanti norāda, ka viņu ir 350 miljoni. Pareizticīgo ir vismazāk – tikai 170 miljonu. Tiesa, kāds saka – patiesība ir nevis kvantitātē, bet kvalitātē. Bet jautājums ir augstākajā pakāpē nopietns: "Kur gan ir patiesā kristietība?"

Šī jautājuma risināšanā arī iespējamas dažādas pieejas. Mums seminārā vienmēr piedāvāja salīdzinošo pētniecības metodi starp katolicisma, protestantisma un pareizticības dogmatiskajām sistēmām. Šī ir metode, kas pelna ievērību un uzticību, tomēr man tā šķiet nepietiekami laba un nepietiekami pilnīga, jo cilvēkam, kuram nav labas izglītības un pietiekamu zināšanu, nepavisam nav viegli izprast dogmatisko diskusiju smalkumus un izlemt, kam ir taisnība, kam nē. Pie tam tur reizēm tiek izmantoti tādi spēcīgi psiholoģiskie paņēmieni, kuri viegli var izsist cilvēku no līdzsvara. Piemēram, apspriežam ar katoļiem pāvesta primāta problēmu, bet viņi saka: "Pāvests? Ai, tas tāds nieks vien ir – tas primāts un pāvesta nemaldīgums, nu ko jūs!? Tas ir tas pats, kas jums patriarha autoritāte. Pāvesta nemaldīgums un vara praktiski ne ar ko neatšķiras no jebkura Vietējās Pareizticīgo Baznīcas priekšstāvja paziņojumu un varas autoritātes." Kaut arī patiesībā te ir principiālas atšķirības dogmatiskajā un kanoniskajā līmenī. Tā kā dogmatiku salīdzinošā metode nepavisam nav vienkārša. Īpaši, kad jūs tiksiet nostatīts pretī cilvēkiem, kuri ne tikai zina, bet arī cenšas, lai ko tas maksātu, pārliecināt jūs.

Taču ir cits ceļš, kurš acīmredzami parādīs, kas ir katolicisms un kurp tas ved cilvēku. Tā arī ir salīdzinošās pētniecības metode, tomēr tā pēta garīgo jomu, kas uzskatāmi izpauž sevi svēto dzīvēs. Tieši šeit visā spēkā un spilgtumā atklājas viss, askētiskas vārdiem izsakoties, katoliskā garīguma "pievīlums", - tas pievīlums, kas nes smagas sekas askētam, kurā stājies uz šī dzīves ceļa. Jūs zināt, ka es reizēm uzstājos ar sabiedriskajām lekcijām, kurās sapulcējas dažādi cilvēki. Un nereti tur uzdod jautājumu: "Ar ko katolicisms atšķiras no pareizticības, kur ir tā kļūda? Vai tas nav vienkārši cits ceļš pie Kristus?" Un daudzas reizes es esmu pārliecinājies, ka pietiek minēt dažus piemērus no katoļu mistiķu dzīves, lai jautātāji vienkārši pateiktu: "Paldies, tagad viss ir skaidrs. Vairāk neko nevajag."

Patiesi, pēc saviem svētajiem tiek salīdzināta jebkura Vietējā Pareizticīgā Baznīca vai citai ticībai piederošā. Pasakiet man, kas ir jūsu svētie, un es jums pateikšu, kāda ir jūsu Baznīca. Jo jebkura Baznīca pasludina par svētajiem tikai tos, kuri iemiesojuši savā dzīvē to kristīgo ideālu, kādu to redz dotā Baznīca. Tāpēc kāda iecelšana svēto kārtā ir ne tikai Baznīcas liecība par kristieti, kurš, pēc tās sprieduma, ir slavas cienīgs un tiek piedāvāts kā piemērs, bet vispirms arī Baznīcas liecība pašai par sevi. Pēc svētajiem mēs vislabāk varam spriest par pašas Baznīcas patieso vai šķietamo svētumu.

Minēšu dažas ilustrācijas, kas liecina par svētuma izpratni katoļu baznīcā.

Viens no lieliem katoļu svētajiem ir Asīzes Francisks (XIII gs.). Viņa garīgā pašapziņa labi atklājas no sekojošiem faktiem. Reiz Francisks ilgi lūdzās (te ārkārtīgi spilgti parādās lūgšanas priekšmets) "par divām žēlastībām": "Pirmā – lai es… varētu… piedzīvot visas tās ciešanas, kuras, Tu, Vissaldais Jēzu, izcieti Tavās mocībās. Un otra žēlastība… - lai… es varētu sajust … to neierobežoto mīlestību, ar kuru degi Tu, Dieva Dēls". Kā redzam, ne jau sava grēcīguma jūtas traucēja Franciskam, bet atklātas pretenzijas uz vienlīdzību ar Kristu! Šīs lūgšanas laikā Francisks "sajuta sevi pilnīgi pārvērstu par Jēzu", Kuru viņš tūdaļ arī ieraudzīja sešspārnu serafima tēlā, kurš viņu ievainoja ar savām ugunīgajām bultām Jēzus Kristus krusta brūču vietās (rokās, kājās un labajā sānā). Pēc šī redzējuma Franciskam parādījās asiņojošas brūces (stigmas) - "Jēzus ciešanu" pēdas (Лодыженский М.В. Свет Незримый. - Пг. 1915. - С. 109.).

Šo stigmu daba ir labi zināma psihiatrijā: nepārtraukta uzmanības koncentrēšana uz Kristus krusta ciešanām ārkārtīgi uzbudina cilvēka nervus un psihi un ilgstošu vingrinājumu rezultātā var izsaukt šādu parādību. Nekā no žēlastības te nav, jo tādā līdzcietībā (сompassio) Kristum nav tās patiesās mīlestības, par kuras būtību Kungs tieši teica: "Kas Manus baušļus pilda, tas Mani mīl (Jņ. 14: 21). Tāpēc cīņas ar savu veco cilvēku nomaiņa ar sapņainiem "līdzcietības" pārdzīvojumiem ir viena no smagākajām kļūdām garīgajā dzīvē, kas novedusi un noved daudzus ticības cīnītājus pie lepnības – acīmredzama pievīluma, kas nereti saistīts ar tiešiem psihiskiem traucējumiem (sal. Franciska "sprediķus" putniem, vilkam, baložiem, čūskām… ziediem, viņa bijību uguns, akmens, tārpu priekšā).

Ļoti labs rādītājs ir arī dzīves mērķis, kuru sev uzstāda Francisks: "Es esmu pūlējies un gribu strādāt … jo tas atnes godu" (Святой Франциск Ассизский. Сочинения. - М., Изд. Францисканцев, 1995. - С.145). Francisks vēlas ciest par citiem un izpirkt citu grēkus (20.lpp.). Vai ne tāpēc dzīves beigās viņš atklāti teicis: "Es neapzinos sevī nekādu grēku, ko nebūtu izpircis ar grēksūdzi un nožēlu" (Лодыженский. - С. 129.). Tas viss liecina par savu grēku, savas krišanas neredzēšanu, tas ir, par pilnīgu garīgu aklumu.

Salīdzinājumam sniegsim sirdskaidrā Sisoja Lielā (V gs.) pirmsnāves momenta aprakstu: "Savas nāves brīdī, brāļu klātbūtnē, tajā minūtē, kad viņš it kā sarunājās ar neredzamām būtnēm, Sisojs uz brāļu jautājumu: "Tēvs, saki mums, ar ko tu sarunājies?" – atbildēja: "Eņģeļi atnākuši man pakaļ, bet es lūdzu viņus, lai dod man vēl neilgu laiku nožēlai." Kad brāļi, zinādami, ka Sisojs ir tikumos pilnīgs, viņam iebilda: "Tev nav vajadzības pēc nožēlas, tēvs", - tad Sisojs atbildēja tā: "Patiesi es nezinu, vai esmu pat iesācis savu nožēlu" (Лодыженский. - С. 133.). Šī dziļā savas nepilnības sapratne, redzēšana ir galvenā visu patiesi svēto atšķirīgā iezīme.

Bet te, lūk, fragmenti no "Svētlaimīgās Andželas atklāsmēm" (†1309 g.) (Откровения блаженной Анжелы. - М., 1918.).

Svētais Gars, - viņa raksta, - saka viņai: "Mana Meita, Mana saldā, … Es tevi ļoti mīlu" (95.lpp.): "Es biju ar apustuļiem, un viņi Mani redzēja ar miesas acīm, bet nejuta Mani tā, kā jūti tu" (96.lpp.). Un arī ko tādu atklāj par sevi Andžela: "Es tumsā redzu Svēto Trīsvienību, un pašā Trīsvienībā, Kuru es redzu tumsā, man liekas, ka es stāvu un esmu Tās vidū" (117.lpp.). Savu attieksmi pret Jēzu Kristu viņa izsaka, piemēram, tādos vārdos: "es varēju sevi visu ievest iekšā Jēzū Kristū" (176.lpp.). Vai: "Bet es no Viņa saldmes un no bēdām par Viņa attālināšanos kliedzu un gribēju nomirt" (101.lpp.) – pie tam viņa uzbudinājumā sāka sevi sist tā, ka mūķenes bija spiestas viņu aiznest no baznīcas (83.lpp.).

Asu, taču patiesu vērtējumu Andželas "atklāsmēm" sniedz viens no XX gs. ievērojamākajiem krievu reliģiskajiem domātājiem A. Losevs. Viņš raksta: "Miesas pavedināšana un pievīlums noved pie tā, ka Svētais Gars parādās Andželai un čukst viņai tādus mīlas vārdus: "Mana meita, Mana saldā, Mana meita, Mans templi, Mana meita, Mana saldme, mīli mani, jo Es tevi ļoti mīlu, daudz vairāk, nekā tu mīli Mani". Svētā atrodas saldā tvīksmē, nerod sev vietu no mīlas mokām. Bet iemīļotais arvien parādās un parādās un arvien vairāk iekvēlina viņas ķermeni, viņas sirdi, viņas asinis. Kristus Krusts viņai šķiet kā laulības gulta… Kas var būt pretējāks Bizantijas – Maskavas skarbajai un šķīstajai askēzei, kā šie pastāvīgie zaimojošie paziņojumi: "Mana dvēsele bija pieņemta neradītajā gaismā un augšupcelta", - šie kaislīgie skatieni uz Kristus Krustu un atsevišķiem Viņa Miesas locekļiem, šī vardarbīgā asins plankumu izsaukšana uz sava ķermeņa utt., utt.? Galu galā Kristus apskauj Andželu ar roku, kas pienaglota pie Krusta, bet viņa, visa izmocīta ilgās, tvīksmē un laimē, saka: "Dažreiz no šī ciešā apskāviena dvēselei liekas, ka tā ieiet Kristus sānā. Un to prieku un atklāsmi, ko tā tur saņem, nav iespējams izstāstīt. Tie ir tik lieli, ka reizēm es nevarēju nostāvēt kājās, bet es gulēju un mana mēle un ķermeņa locekļi man neklausīja" (Лосев А.Ф. Очерки античного символизма и мифологии. - М., 1930. - Т. 1. - С. 867-868.).

Spilgta katoļu svētuma liecība ir Sjēnas Katrīna (+1380), kuru pāvests Pāvils VI iecēlis augstākajā svēto kārtā - "Baznīcas Skolotāju" kārtā. Nolasīšu dažus izrakstus no Antonio Sikari grāmatas "Svēto portreti". Citāti, manuprāt, neprasa komentārus.

Katrīnai bija apmēram 20 gadu. "Viņa juta, ka viņas dzīvē jānotiek kādam izšķirošam lūzumam, un turpināja dedzīgi lūgties Savam Kungam Jēzum, atkārtojot to brīnišķīgo, vismaigāko formulu, kura bija kļuvusi viņai pierasta: "Savienojies laulībā ar mani ticībā!" (Антонио Сикари. Портреты святых. Т. II. - Милан, 1991. - С.11.).

"Reiz Katrīnai bija redzējums: viņas dievišķais Līgavainis, apskaudams pievilka viņu Sev klāt, bet pēc tam paņēma no viņas krūtīm sirdi, lai dotu viņai citu sirdi, vairāk līdzīgu Viņa paša sirdij” (12.lpp.).

Reiz pateica, ka viņa ir mirusi. "Pēc tam viņa pati teica, ka viņas sirds tikusi dievišķās mīlestības spēka saplosīta un, ka viņa izgājusi caur nāvi, "ieraugot paradīzes vārtus". Bet - "atgriezies, Mans bērns, - man teica Kungs, - "tev jāatgriežas… Es tevi aizvedīšu pie Baznīcas valdniekiem". "Un pazemīgā meitene sāka sūtīt pa visu pasauli savus vēstījumus, garas vēstules, kuras viņa diktēja satriecošā ātrumā, bieži vienlaicīgi trīs vai četras un par dažādām tēmām, neko nesajaucot un apsteidzot sekretārus. Visas šīs vēstules beidzas ar kaislīgu formulu: "Jēzus vissaldais, Jēzus Mīlestība" un bieži sākas ar vārdiem: "Es, Katrīna, Jēzus kalpone un vergu verdzene, rakstu jums Viņa visdārgākajās asinīs…" (12.lpp.).

"Katrīnas vēstulēs vispirms acīs duras bieža un uzstājīga vārdu: "Es gribu" atkārtošana" (12.lpp.).
"Daži saka, ka uzstājīgos vārdus "es gribu" viņa ekstāzes stāvoklī vērsa pat pret Kristu" (13.lpp.).
No sarakstes ar Grigoriju XI, kuru viņa pārliecināja atgriezties no Aviņjonas uz Romu: "Es jums saku Kristus vārdā… Es jums, tēvs, saku Jēzū Kristū… Atbildiet uz Svētā Gara saucienu, kas vērsts uz jums" (13.lpp.).
"Bet pie Francijas karaļa vēršas ar vārdiem: "Dariet Dieva un manu gribu" (14.lpp.).

Ne mazāk ilustratīvas ir arī Pāvesta Pāvila VI "Baznīcas Skolotāju" kārtā ieceltās Avilas Terēzes (XVI gs.) "atklāsmes". Pirms nāves viņa iesaucas: "Ak, mans Dievs, mans Laulātais, beidzot es Tevi ieraudzīšu!" Šis augstākajā mērā dīvainais izsauciens nav nejaušs. Tas ir likumsakarīgas sekas visam Terēzes "garīgajam" varoņdarbam, kura būtība atklājas kaut vai sekojošā faktā.

Pēc savām daudzskaitlīgajām parādīšanās reizēm "kristus" saka Terēzei: "No šīs dienas tu būsi mana laulātā… Tagad Es esmu ne tikai tavs Radītājs, Dievs, bet arī Laulātais" (Мережковский Д.С. Испанские мистики. - Брюссель, 1988. - С. 88.) "Kungs, vai nu ciest ar Tevi vai mirt par Tevi!" - lūdzas Terēze un nokrīt nespēkā no šiem glāstiem…", - raksta D. Merežkovskis. Tāpēc nav jābrīnās, kad Terēze atzīstas: "Iemīļotais sauc dvēseli ar tādu caururbjošu svilpienu, ka to nevar nesadzirdēt. Šis sauciens uz dvēseli darbojas tā, ka tā zaudē spēku no vēlēšanās”. Ne jau nejauši tāpēc pazīstamais amerikāņu psihologs Viljams Džeimss, novērtējot viņas mistisko pieredzi, rakstīja, ka "viņas priekšstati par reliģiju reducējās, ja tā var izteikties, līdz bezgalīgam mīlas flirtam starp pielūdzēju un viņa dievību" (Джемс В. Многообразие религиозного опыта. /Пер. с англ. - М., 1910. - С. 337).

Vēl viena ilustrācija priekšstatam par svētumu katolicismā ir Terēze no Lizjē (Mazā Terēze vai Terēze no Bērna Jēzus), kura, nodzīvojusi 23 gadus, 1997. gadā, sakarā ar simto viņas nāves gadadienu, ar pāvesta Jāņa Pāvila II "nemaldīgo" lēmumu tika pasludināta par vēl vienu Katoliskās Baznīcas Skolotāju. Lūk, daži citāti no Terēzes garīgās autobiogrāfijas "Kādas dvēseles stāsts", kas daiļrunīgi liecina par viņas garīgo stāvokli (Повесть об одной душе // Символ. 1996. №36. - Париж. - С.151.).

"Sarunu laikā pirms manas iesvētīšanas, es pastāstīju, ko biju nodomājusi veikt Karmelā: "Es atnācu glābt dvēseles un vispirms jau – lūgties par priesteriem" (nevis sevi glābt , bet citus).

Runājot par savu necienīgumu, viņa turpat raksta: "Es uzticīgi glabāju drošu cerību uz to, ka kļūšu par lielu svēto… Es domāju, ka esmu dzimusi slavai un meklēju ceļus tās sasniegšanai. Un lūk, Kungs Dievs… atklāja man, ka mana slava netiks atklāta mirstīgam skatam, un tās būtība ir tajā, ka es kļūšu par lielu svēto!!!" (sal.: Makārijs Lielais, kuru viņa līdzgaitnieki par reto dzīves augstumu sauca par "zemes dievu", tikai lūdzās: "Dievs, šķīstī mani, grēcinieku, jo neko labu neesmu paveicis Tavā priekšā"). Vēlāk Terēze uzrakstīs vēl atklātāk: "Manas Mātes – Baznīcas sirdī es būšu Mīlestība… tad es būšu visiem … un caur to īstenosies mans sapnis!!!"

Augstākajā mērā "apbrīnojama" ir Terēzes mācība par garīgo mīlestību: "Tas bija mīlestības skūpsts. Es jutu sevi mīlētu un teicu: "Es mīlu Tevi un uzticu sevi Tev uz mūžiem". Nebija ne lūgumu, ne cīņas, ne upuru; jau sen Jēzus un mazā nabaga Terēze, paskatoties viens uz otru, saprata visu… Šī diena atnesa nevis vienam otra uzlūkošanu, bet saplūšanu, kad vairs nav divu, un Terēze izzuda kā ūdens lāse, kas pazudusi okeāna dzīlēs”. Diezin vai te vajadzīgi kādi komentāri šim nabaga meitenes – katoļu baznīcas Skolotājas - sapņainajam romānam.

Metodiskā iztēles attīstībā pamatota viena no katoļu mistikas balsta, jezuītu ordeņa ciltstēva, Ignācija Loijolas (XVI gs.) mistiskā pieredze.

Viņa grāmata "Garīgie vingrinājumi", kurai ir milzīga autoritāte katolicismā, nepārtraukti aicina kristieti iedomāties, iztēloties, skatīt gan Svēto Trijādību, gan Kristu, gan Dievmāti, gan eņģeļus utt. Tas viss ir principiālā pretrunā ar Katoliskās (ne katoļu!) - t.i., Vispasaules – Baznīcas svēto garīgā varoņdarba pamatiem, jo noved ticīgo pie garīga un dvēseliska sabrukuma.

Senās Baznīcas askētisko rakstu apkopojums „Labestība” ("Добротолюбие") kategoriski aizliedz tāda veida "garīgos vingrinājumus". Lūk, daži izteicieni no tās.

Sirdsskaidrais Sinaja Nils (V.gs.) brīdina: "Nevēlies ar sajūtām skatīt Eņģeļus un Spēkus, vai Kristu, lai nesajuktu prātā, pieņemot vilku par ganu un klanoties ienaidniekiem – dēmoniem" (Преп. Нил Синайский. 153 главы о молитве. Гл. 115 // Добротолюбие: В 5 т. Т. 2. 2-е изд. - М., 1884. - С. 237).

Sirdsskaidrais Simeons Jaunais Teologs (XI gs.), spriežot par tiem, kuri lūgšanā "iztēlojas debesu labumus, eņģeļu kārtas un svēto mājokļus", saka tieši, ka "tā ir pievilšanas pazīme". "Stāvot uz šī ceļa, pieviļas tie, kuri redz gaismu ar savām miesas acīm, dzird balsis ar savām ausīm un tamlīdzīgi" (Преп. Симеон Новый Богослов. О трех образах молитвы // Добротолюбие. Т. 5. М., 1900. С. 463-464).

Sirdsskaidrais Sinaja Grigorijs (XIV gs.) atgādina: "Nekad nepieņem, ja ieraudzīsi ko sajūtamu vai garīgu, iekšēji vai ārēji, kaut vai tas būtu Kristus , eņģeļa vai svētā tēls … Tas, kas to pieņem, viegli pieviļas… Dievs nedusmojas uz to, kurš cītīgi uzmana sevi, ja viņš, baidoties pievilties nepieņems to, kas ir no Viņa, … bet vēl uzslavēs kā gudru" (Преп. Григорий Синаит. Наставление безмолвствующим // Там же. - С. 224).

Taisnība bija tam muižniekam (par to raksta svētītājs Ignātijs Brjančaņinovs), kurš, ieraudzījis savas meitas rokās katoļa Ķempenes Toma grāmatu "Sekošana Kristum" (XV gs.), izrāva to no viņas rokām, teikdams: "Beidz spēlēt romānu ar Dievu". Iepriekš minētie piemēri neatstāj šaubas par šo vārdu patiesumu. Diemžēl katoļu baznīcā , acīmredzot, vairs neatšķir garīgo no dvēseliskā un svētumu no sapņošanas, tātad arī kristietību no pagānisma.

Tas par katolicismu.

Par protestantismu, man šķiet, pietiek arī ar dogmatiku. Lai ieraudzītu tā būtību, es šeit aprobežošos tikai ar vienu galveno protestantisma apgalvojumu: "Cilvēks glābjas tikai ar ticību, tāpēc grēks viņam netiek pieskaitīts par grēku". Lūk, tas ir galvenais jautājums, kurā protestanti ir sapinušies. Viņi sāk celt pestīšanas namu no devītā stāva, aizmirstot (ja atcerējās?) senās Baznīcas mācību par to, kāda ticība glābj cilvēku. Ne jau ticība tam, ka Kristus pirms 2000 gadiem atnāca un visu izdarīja mūsu vietā?!

Kur pareizticībā un protestantismā ir atšķirība izpratnē par ticību? Pareizticība arī saka, ka cilvēku glābj ticība, bet ticīgajam grēks tiek pieskaitītas par grēku. Kāda ir šī ticība? – Nevis "prāta", kā saka svētītājs Teofans, tas ir, izspriesta, bet tas stāvoklis, kuru iegūst, dzīvojot pareizu, es uzsveru, pareizu kristīgu dzīvi, pateicoties kurai viņš pārliecinās, ka tikai Kristus viņu var izglābt no kaislību verdzības un mocībām. Kā tiek sasniegta šī ticība – stāvoklis? Ar sevis piespiešanu pildīt Evaņģēlija baušļus un patiesu nožēlu. Sirdsskaidrais Simeons Jaunais Teologs saka: "Centīga Kristus baušļu pildīšana iemāca cilvēkam saskatīt savu vājumu", tas ir, atklāj viņam viņa bezspēcību pašam, bez Dieva palīdzības iznīdēt sevī kaislības. Cilvēks viens pats to nevar – ar Dievu, "divatā", izrādās, visu var. Pareiza kristīga dzīve tieši atklāj cilvēkam pirmkārt, viņa kaislības – slimības, otrkārt, ka Kungs ir tuvu katram no mums, un visbeidzot, ka Viņš ir gatavs jebkurā brīdī nākt palīgā un glābt no grēka. Bet Viņš mūs glābj ne bez mums, ne bez mūsu pūlēm un cīņas. Nepieciešams varoņdarbs, kurš dara mūs spējīgus saņemt Kristu, jo tas parāda mums, ka paši bez Dieva mēs nevaram sevi izdziedināt. Tikai tad, kad es slīkstu, es pārliecinos, ka man vajadzīgs Glābējs, bet, kad es esmu krastā, man neviens nav vajadzīgs; tikai redzot sevi slīkstošu kaislību mocībās, es vēršos pie Kristus. Un Viņš atnāk un palīdz. No šejienes tad arī sākas dzīva glābjoša ticība. Pareizticība māca par brīvību un cieņu, kas piemīt cilvēkam kā Dieva līdzstrādniekam savā glābšanā, nevis, saskaņā ar Lutera vārdiem, par cilvēku kā "sālsstabu", kurš neko nevar. Tad kļūst skaidra visu Evaņģēlija baušļu, nevis tikai ticības, nozīme, kristieša glābšanas darbā, kļūst acīmredzams pareizticības patiesums.

Tā cilvēkam atklājas tieši pareizticība, nevis tikai kristietība, nevis tikai reliģija, nevis tikai ticība Dievam.

Maskavas garīgās akadēmijas profesora A. I. Osipova lekcija,
nolasīta 2000.g.13.septembrī, Kunga Pretīņemšanas mācību iestādē.

16.marta jubilārs.

Šodien 16. martā sveicam dzimšanas dienā Karakasas un visas Dienvidamerikas pareizticīgo bīskapu Jāni, mūsu tautieti (Pēteri Bērziņu)!

Ilgus gadus un Dieva svētītu kalpošanu izlūdzamies viņam!

http://www.pravmir.ru/episkop-karakasskij-i-yuzhno-amerikanskij-ioann-moya-glavnaya-zadacha-iscelit-raskol-i-vernut-pastvu-i-nashi-xramy/

http://www.jordanville.org/news_080710_1.html 

Diakons Andrejs Kurajevs. Atklāsme vienaudzim

ATKLĀSME VIENAUDZIM

Arī mēs baidījāmies. Mēs arī kādreiz bažījāmies par to, kas mums likās "atpalicis", "mazsvarīgs" Pareizticīgās Baznīcas dzīvē. Mēs (katrā ziņā vairākums no mums, kas esam dzimuši ateistiskajā laikmetā, ateistiskās ģimenēs) uzlūkojām pareizticīgos dievnamus ar domu, ka esam augstāki par tiem un zinām vairāk par "vecmāmiņām". Mēs baidījāmies no tā, ka Pareizticība ar savām "dogmām un kanoniem" atņems mūsu brīvību. Mēs baidījāmies nokļūt kazarmā un ka mūs izraus no mūsdienu pasaules un iedzīs "drūmajos viduslaikos". Mēs vienkārši baidījāmies no tā, ka atliek tikai Pareizticību ielaist mūsu dvēselēs, ka tā nomāks tajās visu dzīvesprieku.

Arī tagad mēs baidāmies. Taču mūs biedē kas cits. Mūs biedē tas, ka pēkšņi mums no jauna var uzbrukt mūsu garīgā tumsonība. Pēkšņi dzīvē notiks kas negaidīts, un mēs atkal kļūsim vergi.

Jā, vergs - tas nav tikai dzelzs važās ieslēgts cilvēks. Visizturīgākās važas ir tās, kuras nav redzamas. Visbriesmīgākā nebrīve - ir iekšējā nebrīve. Visgrūtāk kontaktlēcas ir sameklēt personīgajās acīs. Tādēļ, kamēr mēs bijām ateisma pasaulē, mēs pat nevarējām iedomāties, ka mūsu acīs (precīzāk - prātā un sirdī) tika implantētas "kontaktlēcas", kuras radīja būtiskus kropļojumus pasaules uztverē. Tās maldināja mūs par lietām, kur, kā izrādās, bija kaut kas sevišķi nozīmīgs. Tās reizēm patiesi svarīgo padarīja par mazsvarīgu un šo kontaktlēcu dēļ sīkumi vairojās un auga, un aizklāja Debesis.

Ideoloģija un reklāma (kas mūsu vietā nosaka, kam mums ir jāpatīk, par ko mums ir jākļūst un kā mums ir jāizmēro savi dzīves sasniegumi) nemanot izzaga mūsu brīvību (precīzāk - pat neļāva tai piedzimt). Mūsu vietā tika izlemts, ka „jaunajai paaudzei” ir jāizvēlas tieši „Pepsi-Kola”. Pēkšņi mēs atklājām, ka īstā izvēle ir nevis starp „Kolu” un kvasu vai šādu vai citādu televizora marku. Tā ir izvēle starp Jēgu un nejēgu.

Ja mana dzīve ir tikai mantas krāšana, ja manas domas ir ieslīgušas tirdzniecības katalogos un televīzijas baumās, tad es esmu pielīdzināms vienas dienas žurnālam „Preces un cenas”. Un pasaule pat nepamanīs vēl viena „patērētāja”, „pircēja” un „televīzijas skatītāja” pazušanu. Tad tā visa ir bezjēga. Tad sev pašam ir jāuzdod jautājums: „Kāpēc tu nenomiri vakar? Kāpēc tu vēl esi dzīvs? Kāda ir tavas dzīves jēga?".

Dzīvei jēgu piešķir tikai tas, kas ir augstāks par dzīvi. Dzīvot var tikai tā dēļ, kā dēļ nav bailes mirt.

Televīzijā bieži var dzirdēt: „Es esmu tā vērta”. Kā vērta?! Ja nu patiesībā šis „kas” arī ir tas, kā tu esi „vērta”? Ja tas, ar ko tu nosaki savas dzīves vērtību, ir tikai preces, tad cilvēks ir tīra, smaržīga, sakopta marionete reklāmas rokās.

Tādēļ Baznīca mums nozīmē ieiešanu citā pasaulē, iespēju palūkoties uz sevi citām acīm un no cita skatu punkta. Acīmredzami, ka cilvēku, kuri ir attēloti Andreja Rubļova ikonās, acis redz pavisam ko citu nekā „cienījamo televīzijas skatītāju” acis.

Vai jūs uz mūžiem vēlaties palikt kā iepriekš? Jūs nevēlaties atteikties no stereotipiem un kļūt savādāki?

Tas ir sarežģītākais, kas var būt cilvēka dzīvē. Iepriekšējo gadsimtu gudrie teica, ka negudrs cilvēks tiecas izmainīt to, kas nav viņā, savukārt gudrs cenšas izmainīt to, kas ir viņā. Vai es esmu brīvs no sevis paša? Manā dzīvē ir bijuši mirkļi un stāvokļi, kuros man bija sarežģīti atzīt sevi kā cilvēku. Baznīca mums ir devusi iespēju nožēlot grēkus - iespēju atšķirt sevi no grēka. Vai cilvēks, kurš dur sev vēnā adatu ir brīvs tajā brīdī? Vai arī viņš rīkojas neredzamu spēku vadīts, ko nespēj pārvarēt? Viena „baudas” mirkļa dēļ viņš ir gatavs sabojāt savu dzīvi. Tā ir brīvība jeb verdzība? Pievēršoties Baznīcai, mēs esam izdarījuši izvēli - kam kalposim. Būt par mirkļa vergu jeb Mūžības mantinieku. Kalpot tam, kas ir augstāks par mums jeb zemāks. Rast prieku tam, kas mūsos ir augstāks un cilvēciskāks - dvēsele, sirdsapziņa, vai arī meklēt kaifu tam, kas mūsos ir mazāk cilvēcisks, bet gan vairāk fizioloģisks.

Ja runājam par Baznīcas dzīvi - tad tā patiesi ir grūta. Dvēseliskā izaugsme ir tikpat sarežģīta kā izaugsme sportā, zinātnē vai mūzikā. Taču šī izaugsme sagādā pārmaiņu prieku. Mēs varētu sacīt - prieku pievērsties Dievam - taču baidāmies, ka apkārtējie var mūs nesaprast.  Tomēr neviens no mums nepaliktu Baznīcā ar tās gavēņiem un garajiem dievkalpojumiem, ja kaut retu reizi mēs nerastu tajā tādu prieku, salīdzinājumā ar kuru „tusiņi” ir laika izšķiešana. Jā, Baznīca no mums pieprasa atturību, ierobežotību. Bet, atņemot šņabi un narkotikas, tā dod mums iespēju rast iekšējo brīvību, iepazīt sevi pašus, Dievu. <...>

Ja nu tomēr reliģijai tavā dzīvē ir nozīme un Tu sāc interesēties par to (iespējams, ka Tu, kā arī mēs senāk, interesējies par horoskopiem, astroloģiju, „neskaidriem fenomeniem”, „dziedniekiem”, maģiju, jogu un vudu kultu), tad kļūsti patstāvīgs un The Power kā arī dažādu „enerģiju” vietā, ko var sastapt pat mūsdienu multfilmās, interesējies par Pareizticību!

Arī mēs kādreiz domājām, ka visas reliģijas ir vienādas, ka „Dievs ir viens un nav svarīgi, kādu ceļu mēs izmantojam, lai pie Viņa nokļūtu". Rezultātā pārāk daudzi no mums ir kļuvuši par garīgā kara zaudētājiem. Pārāk daudzi ir iekrituši tajos bezdibeņos, kuru eksistenci agrākos laikos stingri noliedza („tie pareizticīgie fanātiķi visus nosoda un visu aizliedz, bet mēs nepieļausim aizsiet savas acis un iesim savu ceļu!"). Tādēļ ne vien no mūsu pozitīvās, bet arī no mūsu negatīvās pieredzes, ne vien no mūsu pašreizējām zināšanām, bet arī mūsu sastrādāto muļķību dēļ lūdzam jūs: neatkārtojiet mūsu kļūdas!

Ar varu mēs nevienu neaicināsim. Baznīca nav placis, kurā skaistās rindās vērojamas „jauno cīkstoņu” kolonnas, kas „vienmēr ir gatavi” sazin uz ko. „Izformētā paaudze - mēs vienatnē tiecamies uz patieso”. Bet mēs varam liecināt: Pareizticība - tā ir dzīves telpa. Šeit ikviens var būt cilvēks. Šeit tiek iegūta dzīves jēga. Šeit var domāt un mīlēt.

Taisnību sakot, mums bija grūti visu laiku būt vientuļniekiem. Bija grūti paciest savu neticīgo biedru pārpratumus un izsmieklus, kā arī „ticīgo” večiņu aprunāšanu. Mums bija grūti slēpt savu ticību un savus atradumus tikai sev. Mums ir grūti būt kristiešiem tikai baznīcā. Tādēļ mēs nolēmām viens ar otru satikties. Mēs nolēmām parādīt, ka baznīca nav tikai večiņas, tie esam arī mēs. Mēs nolēmām būt nevis vienkārši pareziticīgie, bet gan pareizticīgā jaunatne. Vai mums tas izdosies - nezinām. Bet mēs esam gatavi mēģināt un kļūdīties, mēs mēģināsim pārciest savas un savu draugu kļūdas.

Mēs neesam sekta. Mēs vienkārši esam cilvēki, kas zina, ka patiesi „virs zilajām debesīm ir zelta pilsēta”. Mēs zinām, ka šajos pantos ir teikts nevis par izdomātu sapni, bet par Debesu Pilsētu, Debesu Jeruzālemi, par kuru ir stāstīts Bībeles Apokalipsē (tās autors - apustulis Jānis, kuru pareizticīgajās ikonās simbolizē „zelta debesu ērglis”). Lūk tieši uz šo Pilsētu mēs grasāmies iet. Vai mums ir pa ceļam?