PROTESTANTIEM PAR PAREIZTICĪBU sestais turpinājums

   

         Pareizticība ir iznesusi cauri gadsimtiem to Jēzus no Nācaretes sprediķa izpratni, ko deva pirmās, pārsvarā Tuvo Austrumu kristiešu paaudzes. Protams, šī sākotnējā pieredze gan tika bagātināta, gan papildināta, kaut kas tajā ar laiku bālēja, bet kaut kas iedegās spilgtāk - bet šī nepārtrauktība ir saglabāta. Manā skatījumā, šī Evaņģēlija lasīšanas tradīcija ir gan vēsturiski, gan, garīgi dziļāka un ticamāka, nekā rekonstrukcijas mēģinājumi, ko veic amerikāņu misionāri “Jēzus festivāla” stadionos un televizoru ekrānos. Tas ir viņu Evaņģēlija redzējums. Bet vai tas ir patiesi apustulisks? Jebkurš nopietns kultūrologs piekritīs Konstantīna Androņikova domām: “Reformas kliedziens: sola Scriptum pēc savas būtības nav nekas vairāk kā polemisks arguments”⁴³.

        Piemēram, Džimmijs Svagerts nolēma pārstāstīt televīzijas raidījumā evaņģēlisko līdzību par neprātīgo bagātnieku (Lk.12,13-20). Kulminācijas brīdis viņa interpretācijā izskatījās šādi: “ Tad Kungs uzsita viņam pa plecu un teica: “muļķi, šonakt tu mirsi!”⁴⁴. Kaut ko tādu dzirdot, negribot aizdomāsies: vai amerikāniskie protestanti dzīvo un māca “stingri pēc Evaņģēlija” vai Evanģēliju viņi lasa stingri amerikāņu stilā”.

        Pareizticīga teoloģija godīgi apstiprina: mēs Evaņģēliju interpretējam. Mēs nevaram saprast Evaņģēliju, to neizskaidrojot. Skaidrojums ir neizbēgams, nekāda tieša un absolūti patiesa “atainojuma” nevar būt; Kristus kārdināšana tuksnesī parāda, cik pašnepietiekami ir Raksti: velns taču kārdina Viņu tieši ar citātiem no Rakstiem. “Velns arī tagad, tāpat kā kārdinot Kristu, izmanto Rakstus, lai pierādītu iespēju kristietībai atdalīties no Baznīcas“⁴⁵.

        Dieva Vārds tiek dots ļaudīm un to nevajag aizsargāt no viņiem. Tā kā šis Vārds skan  cilvēku valodā, tā kā to dzird, fiksē, nodod tālāk, saprot un sagroza ļaudis, cilvēciskais faktors nav izslēdzams no Atklāsmes reliģijas. Patvaļība Bībeles skaidrošanā ir neizbēgama. Bet tādēļ jau teoloģija eksistē, lai to ierobežotu, saturētu un kontrolētu. Patvaļība Bībeles skaidrošanā ir grēks. Bet ar grēku var cīnīties tikai tad, ja to vispirms ievēro, tad apzinās kā grēku un nolikt mērķi cīnīties ar kaiti, agrāk neredzamu un neievērotu, tagad atpazītu kā ienaidnieku. Tieši tāpat cīņa ar patvaļību sākas ar to, ka tā iesākumā tiek ievērota un atzīta.

         Protestanti, kuri pārliecina visus pretimnācējus par to, ka viņi “māca stingri pēc Rakstiem”, ka viņi atšķirībā no pareizticīgajiem neko “cilvēcisku” nepieliek bibliskajai mācībai, izskatās diezgan muļķīgi. Jebkurš cilvēks (tai skaitā arī protestants), lasot jebkādu tekstu (tai skaitā arī Bībeli), uztver tikai daļu no tā jēgas. Jebkurš cilvēks (tai skaitā arī protestants), lasot jebkādu tekstu (tai skaitā arī Bībeli), projicē tajā kādas savas gaidas, simpātijas un antipātijas. Katra grāmatas izlasīšana ir autoriska. Jebkurš cilvēks saprot Bībeli savas konģenialitātes mērā.

         Ja cilvēks neievēros savu neizbēgamo subjektivitāti savā darbā ar Bībeli- tad Bībele viņa priekšā būs neaizsargāta. Diemžēl eņģeļi nav “savdabīgi” teologi un viņus nebrīdina: tu nepareizi saprati Dieva Vārdu... Un tad cilvēks, pārliecināts par Rakstu izlasīšanas nekļūdīgumu, kļūst līdzīgs tiem dieva sludinošiem “skitiem”, par kuriem III gadsimta beigās rakstīja Olimpa Metodijs: “ Es nevaru paciest dažus tukši runājošos un nekaunīgos Rakstu izvarotājus, kuri ar alegorijām mētājas šurp un turp, uz augšu un uz leju... Origēns izkropļoja Rakstu sakarību kā skits, kurš nežēlīgi griež kaut kāda ienaidnieka locekļus viņa iznīcināšanai”(Св. Мефодий Олимпийский. О воскресении, против Оригена.// Св. Мефодий, епископ и мученик, отец Церкви III-го века. Полное собрание его сочинений. - СПб., 1877, lpp. 190 un 212).

           Ne tikai Bībele kļūst neaizsargāta sevi neapzinošas teoloģiskās kaislības priekšā. Cilvēks pats kļūst neaizsargāts savu kaislību priekšā. Ja viņš neredz savu paša kaislīgumu (neobjektīvismu)- tad nevar to pārvarēt vai vismaz pavājināt, nevar izstrādāt procedūras savu rakstu skaidrojumu korektuma pārbaudei. Teoloģija piedāvā prāta askēzi. Protestantismā askēze vispār ir samazināta, tai skaitā arī teoloģiskā. Askēze un disciplīna ir sinonīmi. Nedisciplinēts prāts, prāts, kas nezin savus ierastos grēkus, savā šķietamajā nevainīgumā ir bīstams.

           Ļoti svarīgi ir pieradināt cilvēku uzmanīgi rīkoties ar Bībeli. Šai uzmanībai vispirms jāizpaužas tajā, lai pašpārliecinātā un nepārdomātā “Bībele māca...” vietā nāktu vairāk apdomīgais un izsvērtais: “Manā izpratnē (mūsu izpratnē; mūsu tradīcijas garīgo audzinātāju izpratnē...) dotajā Rakstu vietā slēpjas sekojoša jēga...”.

            Nav grūti uzminēt, ka trešā gadsimta grieķis, ebrejs vai ēģiptietis Evanģēlijā dzirdēja kaut ko citu, kā divdesmitā gadsimta amerikānis. Un, ja šī atšķirība ir neizbēgama, tad kā lai izvēlas interpretāciju, kas gan vēsturiski, gan garīgi būtu visvairāk adekvāta pirmo kristīgo kopienu ticībai?

   
            Tātad jādomā par to, pa kādiem ceļiem un ar „kādiem apaviem” var ieiet tajā “svētajā zemē” (skat. 2.Moz.3,5), kur Kungs Pats ar Savu darbību atklās cilvēka sirdī  to pēdējo jēgu, par kuru Viņš rakstīja Evaņģēlijā... “Izglītojoši iemantojušam sevī Dievu... vairs nebūs vajadzības lasīt grāmatas. Kāpēc tā? Tāpēc ka, "tam, kuram sarunu biedrs ir Tas, kurš iedvesmoja tos, kuri uzrakstīja Svētos Rakstus, pats citiem kļūs par Dieva iedvestu grāmatu”,- rakstīja X gadsimtā sirdsskaidrais Simeons Jaunais Teologs⁴⁶. Svētā teksta adekvātai skaidrošanai nepieciešama kāda garīga prakse, kas attiecas uz to pašu Avotu, uz kuru attiecas Bībeles autoru pieredze. Ļaudis, kuriem šādas pieredzes ir tādā pilnībā, kādu tikai var saņemt cilvēks, Baznīcā sauc par svētajiem.

          Pēc tēva Sergija Bulgakova izteiciena, svētie- “reliģiozitātes ģēniji”. Ar to viņš pasvītro, ka spriest par to, ko cilvēkam var dot garīgās pieredzes iemantošana, nevajag pēc neveiksminiekiem un ne pēc kritieniem, bet pēc virsotnēm. Kā par mūzikas jēgu mēs spriežam ne pēc restorānu šlāgeriem, bet pēc Mocarta un Baha, kā par glezniecību mēs savu priekšstatu veidojam ne tikai pamatojoties uz komiksiem- tā arī par garīgo varoņdarbu vajag spriest ne tikai pēc pazīstamas draudzes locekles.

           Salīdzinot tos ļaudis, kuru viedoklis tiek uzskatīts par svarīgāko Evanģēlija skaidrojumos Pareizticībā un protestantismā, nevar neievērot tās atšķirības, uz kurām norādīja S.N. Bulgakovs: “Teoloģijas profesori protestantismā ir vienīgā baznīcas autoritāte: viņi ir ticības mācītāji un baznīcas vēstījuma glabātāji. Šajā nozīmē protestantisms ir profesoru reliģija; saku to bez jebkādas ironijas vai uzslavas, tikai konstatējot vēsturisku faktu”⁴⁷. Ja pievērsīsim uzmanību to izvēlei, kuru skaidrojumi tiek uzskatīti par autoritatīvākiem, tad nav grūti ievērot, ka Pareizticība un protestantisms attiecas viena pret otru kā mūku reliģija un profesoru reliģija.

            Tomēr, šeit jāprecizē: Bulgakova teiktais neattiecas uz baptistu- adventistu-vasarsvētku draudzēm. Par šīm denominācijām nevar teikt, ka viņām ir dziļa un izstrādāta teoloģiskā tradīcija. Baptisms vispār ir vismazāk teoloģisks no visām protestantu tradīcijām. Var būt, tieši tādēļ ne luterāņu, ne anglikāņu- teoloģiski un kulturāli visvairāk attīstīto protestantu pasaules konfesiju- pārstāvji brauca apgaismot Krieviju, bet gan pašu primitīvāko amerikāņu sektu sūtņi. Ja kāds domā, ka protestanti, kuri šodien brauc uz Krieviju, paņem sev līdzi Karlu Bartu vai Bultmanu, Tillihu vai Molmani- viņi kļūdās. Billijs Grehems- tie ir griesti. Šis- “cilvēks, kurš atbild uz visiem jautājumiem”. Un kas šim baptistam par daļu gar protestantu Bultmanu, kurš teica, ka Jēzus mūs mācīja dzīvot nepārtrauktā trauksmē un rūpēs... Tomēr es esmu gatavs ņemt atpakaļ savus vārdus par amerikānisko sektu nekulturālību- bet tikai tajā gadījumā, ja man atgādinās par kaut kādu lielu mākslinieku- baptistu, par dziļu filozofu-vasarsvētnieku, izcilu domātāju-adventistu vai smalku dzejnieku no sektas ar skaļu nosaukumu “Dzīvības vārds”.

            Patiesībā protestanti nesludina Evanģēliju, bet savu Evanģēlija izpratni.

            Ja tas būtu savādāk, nebūtu simtiem sektu, kas uzstāj par sava “evanģēlisma” tīrību un apgalvo gluži pretējas lietas. Adventisti noliedz dvēseles nemirstību, (baptisti, atsaucoties uz to pašu Bībeli, to atzīst). Vasarsvētnieki neatzīst par kristiešiem visus tos, kuri kopā ar viņiem nenonāk ekstāzes stāvoklī. Vienas protestantiskās kopienas saka, ka Kristus ir ar nabagiem un cietējiem. Citas- ka Viņš tieši ir ar bagātajiem (“labklājības teoloģija”⁴⁸). Pēc protestantu vēsturnieka aprēķina, šodien “pasaulē ir apmēram 22 000 dažādas protestantu konfesiju, ticību, sektu utt.”⁴⁹.

               Visās pasaules reliģiskajās tradīcijās teksta vienotību nosaka vienīgi tā skaidrojuma tradīcijas vienotība. Tādēļ jau senatnē svētais Piktavas Hilārijs teica, ka  “Raksti nav vārdos, bet izpratnē” (scripturae enim non in le­gen­do sunt, sed in intelligendo” - Константину Августу. 2, 9). Tātad, kad protestants saka: “Tāds pareizticīgo viedoklis ir pretrunā Bībelei”, patiesībā viņš domā, ka tāds pareizticīgo viedoklis ir pretrunā viņa Bībeles izpratnei. Un, pirms triumfējoši iesaukties: “Tā saka Bībele!”, viņam (kā jebkuram cilvēkam) ir vērts kaut uz minūti aizdomāties: vai tiešām tā saka Bībele - varbūt tā saku tikai un vienīgi es pats un vēl tas mācītājs, kura lekcijas es klausījos pagājušajā mēnesī?

         Ceru, ka šī apstākļa izpratne palīdzēs daudziem pareizticīgajiem diskutēt ar protestantiem. Ļoti grūti ir mēģināt diskutēt ar Bībeli. Bet uz disputu ar cilvēku var iet viegli. Polemika ar protestantiem- tā nav pareizticīgo polemika ar Bībeli. Tas ir disputs ar ļaudīm. Ar ļaudīm, kuri, tāpat kā mēs, var kļūdīties.

         Mums ir izvēle: vai nu lasīt Bībeli seno svēto acīm. Vai skatīties uz to ar jauno sektu dibinātāju acīm. Protams, jebkurā gadsimtā cilvēks var satikties ar Patiesību. Bet, ja viņa meklējumu rezultātā rodas kustība, kas tieši šo cilvēku uzskata par savu tēvu-dibinātāju, tad ir vērts pievērst uzmanību viņa dzīves detaļām un tiem apstākļiem, kuros šis dibinātājs saņēma savas jaunās garīgās zināšanas.

          Bet tagad- bez komentāriem. Luterāņi paši stāsta par to, kur piedzima protestantisms:

         “Ir atrasta luterāņiem pati svarīgākā tualete. Vācu arheologi apstiprina, ka atraduši tualeti, kurā Martins Luters sastādīja savas slavenās 95 tēzes, kas noveda pie protestantiskās Reformācijas, ziņo "Благовест-инфо" ar atsauci uz  "Ecclesia"  un "Daily Telegraph". Luters bieži deva mājienu, ka cieš no hroniskiem vēdera aizcietējumiem, un šī iemesla dēļ daudz laika pavada tualetes istabā. Eksperti paziņoja, ka viņi jau vairākus gadus ir pārliecināti, ka 95 luteriskās tēzes bija uzrakstītas klozetā., bet nezināja, kur šis objekts atrodas, kamēr neatrada akmens konstrukciju Lutera mājas flīģeļa paliekās Vittenbergā. “Tas ir liels atklājums- paziņoja Memoriālā Lutera fonda direktors Stefans Reins. Pa daļai tādēļ, ka runa iet par cilvēku, uz kura tekstiem mēs esam koncentrējušies, tai pašā laikā, kad pasaulīgajam, kas stāv aiz tiem, tiek pievērsta maza uzmanība”. Tā ir vieta, kur piedzima Reformācija, -tālāk atzīmēja Reins. - Luters pats teica, ka savus atklājumus izdarīja kloākā. Mums nebija sapratnes, kur šī kloāka atrodas. Tagad ir skaidrs, ko domāja reformātors”. 450-gadīgā ateja, kas savam laikam bija ļoti pilnīga, ir taisīta no akmens blokiem un tai ir sēdeklis ar caurumu. Apakšā atrodas izsmeļamā bedre, kas ir savienota ar primitīvu kanalizāciju. Profesors Reins teica, ka Lutera fonds neatļaus viņa mājas apmeklētājiem, kuru gadā šeit mēdz būt ap 80 tūkstošiem, sēdēt šajā tualetē. “ Pats es nekad neuzdrošinātos to darīt”,- saka profesors”⁵⁰.

43. Andronikof C. Tradition et devenir de la vie chretienne. // La Tradition. La pensee orthodoxe. № XVII/5. Paris, 1992, p. 13; sola Scriptura (lat.) - “tikai Raksti”, protestantu lozungs, kas noraida baznīcas tradīciju.

44.,Raidījums ”Dziedinošais vārds” telekanālā “Sankt-Pēterburga”. 12.06. 1995.

45. архиеп. Иларион (Троицкий). Христианства нет без Церкви. - Монреаль, 1986, lpp. 64.

46. Citāts no: архиеп. Василий (Кривошеин). Преподобный Симеон Новый Богослов. - Н.Новгород. 1996, lpp. 194.

47. Булгаков С. Н. Современное арианство. // Булгаков С. Н. Тихие думы. - М., 1918, lpp. 146.

48.”Mēs ticam uz garīgu, dvēselisku, fizisku, finansiālu dziedināšanu caur Jēzus Kristus asinīm” (Baznīcas “Patiesības saule” ticības apliecība// Солнце правды. Калининград. 23 sept. 2001).

49. Монтгомери Дж. Рассвет. 7 миллионов церквей в 2000 г. - М., 1993, lpp. 58.

50.Время новостей 29. окт. 2004; http://portal-credo.ru/site/?act=news&id=28122&type=view

PROTESTANTIEM PAR PAREIZTICĪBU piektais turpinājums

        Apustuļu sprediķis nav brīvs, vairumā gadījumu tas ir piespiedu. Kā jebkurš sprediķis, jebkurš misijas darbs, tas nevis vienkārši runā no sirds pilnības  un sava paša personīgās pieredzes, bet tam vēl arī jāiekļauj sevi formās, vārdos, salīdzinājumos un argumentos, kas būtu saprotami citiem cilvēkiem. Šajā ziņā misionārs kļūst par savu klausītāju ķīlnieku. Viņš ne tikai ieskatās savā sirdī, viņš skatās arī savu klausītāju sejās, lai saprastu, ko ir izdevies nodot no sirds uz sirdi, bet kam viņš vēl pagaidām nav spējis atrast īstos vārdus. Viņš iet kā pa mīnu lauku, lai nejauši neaizskartu kaut ko tādu, kas pašam nav ar reliģisku vai morālu nozīmi, bet kas ir ļoti nozīmīgs un dārgs klausītājiem. Skaidrs, ka misionārs nedrīkst pārkāpt tos tabu, kas ir izveidojušies tajā ciltī, pie kuras viņš ir atnācis.

        Ja šajā ciltī nav pieņemts ēst cūkas gaļu, tad arī misionāram jāpieņem šāds atturības solījums. Ja šajā ciltī nav pieņemts balsot par komunistiem, misionāram jāatturas no vārdiem, kas varētu dot iemeslu baumot par viņu kā par “VDK aģentu”.

         Lūk, ko apustulis Pāvils saka par šo nebrīvi, ko viņš pats brīvprātīgi izvēlējās citu cilvēku glābšanas dēļ: “Jo, būdams brīvs no visiem, es brīvprātīgi paliku visiem par kalpu, lai pēc iespējas daudzus mantotu. Jūdiem esmu tapis kā jūds, lai mantotu jūdus; tiem, kas zem bauslības, esmu tapis kā tāds, kas stāv zem bauslības, pats nebūdams zem bauslības, lai mantotu tos, kas stāv zem bauslības. Tiem, kas bez bauslības, esmu tapis kā tāds, kas bez bauslības, kaut patiesībā nebūdams bez Dieva bauslības, bet stāvēdams Kristus bauslībā, lai mantotu tos, kas bez bauslības. Vājajiem esmu tapis kā vājš, lai mantotu vājos; visiem esmu tapis viss, lai katrā gadījumā izglābtu vismaz dažus. Bet to visu es daru Evaņģēlija dēļ, lai man būtu daļa pie tā” (1.Kor.9,19-23).

         Lūk, neizbēgams jautājums: kur apustuļi uzvedās “kā nevarīgi”? Un vai šīs viņu sprediķu šķautnes var uztvērt kā visas Baznīcas dzīves normu? Mēs atceramies, ka apustulis Pāvils aizliedza veikt jūdu tradicionālo apgraizīšanu pagāniem, kuri pievērsās Kristum. Bet savu mācekli Timoteju viņš apgraizīja, lai saskarsmē ar viņu nejustu riebumu “vārgie” jūdu izcelsmes kristieši. Lai misionārs varētu pietuvoties “neaptvertajiem”, viņam dažreiz jāieiet viņu teritorijā. Un te rodas jautājums, kas nekad nevarēs tikt atrisināts visās savās detaļās: ko var un ko nevar darīt sludinātājs tuvojoties tiem, kurus viņš vēlas pievērst kristietībai?

         Lūk, pareizticībai pievērstais, bet vēl nevisai ticībā stiprais japāņu valdnieks Stefans Dade jautā Japānas bīskapam Nikolajam- “vai viņš drīkst piedalīties dievkalpojumos tuvējā katoļu baznīcā, jo pareizticīgo katedrāle atrodas ļoti tālu”. Un dzird atbildi: “Neejiet uz turieni; jums tas ir bīstami, novedīs no īstā ceļa” (св. Николай Японский. Запись в дневнике 25.11.1902 // Праведное житие и апостольские труды святителя Николая, архиепископа Японского по его своеручным записям. ч. 2. - Спб., 1996, lpp. 139.) Taču sv. Nikolajs nekaunējās iet pat pagānu dievnamos (“Dārgais iegāja vienā no bramaņu dievnamiem”) (св. Николай Японский. Запись в дневнике 20.10.1880 // Праведное житие и апостольские труды святителя Николая, архиепископа Японского по его своеручным записям. ч. 1. -  Спб., 1996, lpp. 349).

          Apustulis Pāvils dod gudru padomu: jāseko tam, lai “nedotu iemeslu tiem, kuri to meklē” (2. Kor.11,12). Pašā kristiešu vēstī ir daudz kā tāda, kas izsauc sašutumu un neizpratni pagāniem un neticīgajiem. Tas ir neizbēgami. Un mēs saprotam, ka sludinām “kārdinājumu” un “neprātu” (1. Kor. 1,23). Bet kā atšķirt vai cilvēks krīt kārdinājumā Evanģēlija vai manis dēļ. Kristus mācība vai mana uzvedība, vai mans dzīves veids un mans sludināšanas veids viņu atgrūž? Ja viņu atgrūšanās ir vērsta uz pašu Evanģēliju, nu ko, “Patiesi Es jums saku: Sodomas un Gomoras zemei būs vieglāk soda dienā nekā tādai pilsētai” (Mat. 10,15). Bet ja tā ir reakcija uz manu šķībo runu, uz manu neīstumu, uz manu ierobežoto prātu? Ja pie visas manas teoloģiskās izglītības man pietrūkst mācītāja takta, zināšanu, gudrības, intuīcijas?

        Apustuļiem šī takts bija. Sludinātajam jāmācās no viņiem- par to der atcerēties, lasot viņu vēstules. Jo tajās ir tādas rindiņas, kas diktētas tieši no draudžu ganu apsvērumiem.

        Izrādās, ka Kristus mums devis tādu brīvību, ka no tās dažreiz vajag atteikties. “Tāpēc lai neviens jūs netiesā ēdienu un dzērienu dēļ vai sakarā ar svētkiem, jauno mēnesi vai sabatu...ja nu jūs esat ar Kristu nomiruši pasaules pirmspēkiem, ko tad jūs, it kā vēl dzīvodami pasaulē, uzņematies priekšrakstu jūgu: “neaizskar”, “nebaudi”, ‘nepieskarties” pēc cilvēku mācībām un baušļiem” (Kol.2,16-22). Bet tur jau ir tā lieta, ka tomēr tiesājam. Tiesājam tieši par brīvību, ar kuru kristieši izturējās pret ārējiem, cilvēciskiem ieradumiem un priekšrakstiem. Un tad, tādēļ, lai dvēsele nekristu kārdinājumā, neatietu no Kristus, kristiešiem nācās atkal atgriezties pie šo priekšstatu jūga, kas valdīja nekristiešu reliģiskās aprindās. Bet atgriezties ne vairs reliģisku iemeslu dēļ, bet tīri priesteriski-pedagoģisku motīvu dēļ.

       Piemēram- vai var ēst elku upurus?

PROTESTANTIEM PAR PAREIZTICĪBU ceturtais turpinājums

         Līdzīgā veidā, izrādās, tas notiek arī ar to “aizturošo”, par kuru tiek runāts vēstulē tesaloniķiešiem.Vairākums Baznīctēvu skaidro, ka ar to kurš nevar atnākt kamēr ir “aizturošais”, domāts antikrists. Viņam neļauj iegrūst cilvēci pilnīgā ļaunuma bezdibenī, vai nu Romas valstiskums (kaut arī pagānisks), vai nu pareizticīga monarhija, vai arī Kristus spēks un Baznīcai dotā svētība³³...

        Bet sirdssk. Efrēms Sīrietis “zem vārda, par kuru apustulis saka, ka viņš atklāsies savā laikā, saprot Jēzu Kristu, kad visi teologi, izņemot tikai nedaudzus, šeit atrod norādi uz antikristu” (Беляев А. Д. О безбожии и антихристе. Подготовление, признаки и время пришествия антихриста. М., 1898, lpp. 483.). Ar “nelikumībām” sirdssk. Efrēms, šķiet saprot, netikai sātanisko brīvību grēkā, bet arī kristiešu brīvību no jūdu likumiem. Kamēr kristiešu brīvība no vecā likuma nav izplatījusies visur, kamēr vēl tiek veikti jūdu rituāli- Kristus nevar nākt otrreiz: “Kā gan mūsu Kungs var steigties ar Savu atnākšanu tiesāt visas tautas, ja līdz šim tās nav saņēmušas labo vēsti. Pirmais kults vēl nav beidzies… Ja Evanģēlijs nav atnācis, tad vēl līdz šim turas vecā kalpošana, tad kādā veidā Viņš atklāsies atmaksai tiem, kuri nepaklausīja Evanģēlija vārdiem, jo līdz šim Viņš tiem nebija sludināts? Kamēr netiks likvidēta senā dievkalpošana, kura tagad aiztur  jau sagatavoto Jeruzālemes sagraušanu, un kamēr neaizturēs arī apustulību, kura tagad sludina. Līdz tam laikam nenāks tā Kunga diena, par kuru melīgie kārdinātāji jums sludina, ka tā jau iestājas tagad”³⁴. Un tikai tad atklāsies tumšais nelikumības nodoms (kaut formāli viņš būs stingri pareizticīgs)³⁵.

    Kā redzam,  arī šeit bībeles teksta izpratne var būt pārsteidzoši pretēja. Taču atcerēsimies Origēna padomu: pretrunas un absurdi bībeles stāstos vajadzīgi tādēļ,  lai mēs neapmierinātos ar paviršu izlasīšanu, bet meklētu garīgo, alegorisko. Ja lasot Rakstus, nerastos neskaidrības, “ tad mēs diez vai padomātu, ka Rakstos var būt kaut kāda cita jēga, izņemot virspusējo. Tādēļ Dieva Vārds ir parūpējies ieviest likumā un vēsturē dažus it kā kārdinājumus un neatbilstības; bez tā mēs, neatkāpjoties no burta, neiemācītos neko dievišķu” (Origens. Par sākumiem 4,15). Vai, sakot apustuļa Pāvila vārdiem: “Novirzieniem arī jābūt, lai taptu redzami jūsu starpā ticībā rūdītie” (1. Kor. 11,19).

         Dažreiz Bībele lietas apgalvo it kā vienkārši pretrunīgas. Kuru tad no pretrunīgajām tēzēm vajag izvēlēties?