PROTESTANTIEM PAR PAREIZTICĪBU ceturtais turpinājums

         Līdzīgā veidā, izrādās, tas notiek arī ar to “aizturošo”, par kuru tiek runāts vēstulē tesaloniķiešiem.Vairākums Baznīctēvu skaidro, ka ar to kurš nevar atnākt kamēr ir “aizturošais”, domāts antikrists. Viņam neļauj iegrūst cilvēci pilnīgā ļaunuma bezdibenī, vai nu Romas valstiskums (kaut arī pagānisks), vai nu pareizticīga monarhija, vai arī Kristus spēks un Baznīcai dotā svētība³³...

        Bet sirdssk. Efrēms Sīrietis “zem vārda, par kuru apustulis saka, ka viņš atklāsies savā laikā, saprot Jēzu Kristu, kad visi teologi, izņemot tikai nedaudzus, šeit atrod norādi uz antikristu” (Беляев А. Д. О безбожии и антихристе. Подготовление, признаки и время пришествия антихриста. М., 1898, lpp. 483.). Ar “nelikumībām” sirdssk. Efrēms, šķiet saprot, netikai sātanisko brīvību grēkā, bet arī kristiešu brīvību no jūdu likumiem. Kamēr kristiešu brīvība no vecā likuma nav izplatījusies visur, kamēr vēl tiek veikti jūdu rituāli- Kristus nevar nākt otrreiz: “Kā gan mūsu Kungs var steigties ar Savu atnākšanu tiesāt visas tautas, ja līdz šim tās nav saņēmušas labo vēsti. Pirmais kults vēl nav beidzies… Ja Evanģēlijs nav atnācis, tad vēl līdz šim turas vecā kalpošana, tad kādā veidā Viņš atklāsies atmaksai tiem, kuri nepaklausīja Evanģēlija vārdiem, jo līdz šim Viņš tiem nebija sludināts? Kamēr netiks likvidēta senā dievkalpošana, kura tagad aiztur  jau sagatavoto Jeruzālemes sagraušanu, un kamēr neaizturēs arī apustulību, kura tagad sludina. Līdz tam laikam nenāks tā Kunga diena, par kuru melīgie kārdinātāji jums sludina, ka tā jau iestājas tagad”³⁴. Un tikai tad atklāsies tumšais nelikumības nodoms (kaut formāli viņš būs stingri pareizticīgs)³⁵.

    Kā redzam,  arī šeit bībeles teksta izpratne var būt pārsteidzoši pretēja. Taču atcerēsimies Origēna padomu: pretrunas un absurdi bībeles stāstos vajadzīgi tādēļ,  lai mēs neapmierinātos ar paviršu izlasīšanu, bet meklētu garīgo, alegorisko. Ja lasot Rakstus, nerastos neskaidrības, “ tad mēs diez vai padomātu, ka Rakstos var būt kaut kāda cita jēga, izņemot virspusējo. Tādēļ Dieva Vārds ir parūpējies ieviest likumā un vēsturē dažus it kā kārdinājumus un neatbilstības; bez tā mēs, neatkāpjoties no burta, neiemācītos neko dievišķu” (Origens. Par sākumiem 4,15). Vai, sakot apustuļa Pāvila vārdiem: “Novirzieniem arī jābūt, lai taptu redzami jūsu starpā ticībā rūdītie” (1. Kor. 11,19).

         Dažreiz Bībele lietas apgalvo it kā vienkārši pretrunīgas. Kuru tad no pretrunīgajām tēzēm vajag izvēlēties?

Apustulis Jēkabs raksta- “Ābrahāms, mūsu tēvs, vai ne no darbiem viņš tapa taisnots, ziedodams Īzāku, savu dēlu, uz altāra” (Jēk. 2,21). Bet ap. Pāvils apgalvo pretējo: “Ticībā Ābrahāms, kad tika pārbaudīts, ir upurējis Īzāku” (Ēbr. 11,17). Jēkabs saka- “Līdzīgi arī Rahāba, netikle, vai ne no darbiem viņa tika taisnota, sūtņus uzņemdama” (Jēk. 2,25). Bet Pāvils uzstāj- “Ticībā netikle Rahāba negāja bojā līdz ar neticīgajiem, draudzīgi uzņēmusi pie sevis izlūkus” (Ēbr. 11,31). Tad kā- glābšana caur ticību vai caur darbiem? Tas ir klasisks protestantu un katoļu teologu strīds, un katrai pusei ir savs citātu krājums. Šī biblisko tekstu pretruna noveda Luteru tie tā, ka viņš nolēma savu katehēzi saskaņot ar Bībeli ar šķēru palīdzību: pasludinot Jēkaba vēstuli par viltotu. Pareizticīgajā perspektīvā ticība pati par sevi ir notikums. Ticības notikums, kas izšķīdināts nožēlas virzienā, ir “ tās prāta pārmaiņas, kas redzamo atkal dara caurlaidīgu neredzamajam”³⁶.

        Vēl Bībelē ir tādi valodas izteicieni, kas pieļauj it kā pretēju izpratni. Tādu piemēru, cik tālu var atšķirties vienu un to pašu tekstu izlasīšana, mums dod slavenais apustuļa Pāvila padoms: “Ikviens lai paliek tai stāvoklī, kurā tas aicināts. Ja esi aicināts, vergs būdams, neskumsti par to! Bet, ja vari kļūt brīvs, tad  izmanto labāko” (1. Kor. 7,20-21).

          Luters šo tekstu tulko kā aicinājumu brīvības iegūšanai: labāk izmanto šo iespēju. Baznīcas-slāvu tulkojums piedāvā pretēju traktējumu: ”Ja nevari būt brīvs, vēl vairāk sevi apgrūtini”. Grieķu avots runā neintrāli: “izvēlies labāko”, skaidri neizskaidrojot, kas gan cilvēkam ir labākais šajā situācijā.

          Slāvu tulkojuma īpatnības nav saistītas ar iespējamo gramatikas nesapratni. Jānis Zeltamute, kuram grieķu valoda bija dzimtā, savā šīs Pāvila vēstules skaidrojumā tāpat piedāvā palikt verdzībā. Tātad, jautājums ir personiskā domu jēdzieniska izvēlē, nevis gramatikas pārzināšanā, ko, starp citu, apstiprina mūsdienu Bībeles tulkojums franču valodā, kas pārliek sarežģīto Pāvila konstrukciju kā “vērs savu verga stāvokli sev par labu (mets plutōt a profit ta condition d'esclave)- runa ir par dvēseles labumu.

        Teorētiski to apstiprināt, šķiet, nevar. Bet aiz tā stāv kāda dīvaina un ļoti svarīga dvēseles pieredze... Katrā gadījumā daži garīdznieki, izgājuši cauri padomju soda nometnēm, stāstīja man par savu nometņu laiku kā par lielāko, iekšējās lūgšanas brīvības laiku...

         Antīkā laika beigu un Bizantijas cilvēkam bija vairāk nebrīves pieredzes kā mūsdienu rietumu cilvēkam. Šajā ciešanu un sāpju pieredzē,  atklājās kaut kas lielāks par to, ko var saprast mūsdienu vidusmēra cilvēks... Mūku dzīve, kas tik uzskatāmi pasvītroja un noformulēja pareizticības ceļus garīguma iemantošanai, piedzima šaurāka un grūtāka ceļa meklējumos, precīzāk- no zināšanām par to, ka “paradīzē nav tādu, kuri nebūtu sisti krustā”, bet atziņas koks, dzīvības koks ir krusta koks...

        Par protestantu vienkāršotu šī panta, kā arī daudzu citu Rakstu vietu traktējumu var teikt ar sv. Gregora Teologa vārdiem: “Apustuļu vārds, tikai  ne apustuliski saprasts un pateikts”³⁷.

        Skaidrs, ka tādas interpretācijas pārkāpj filoloģijas nozares robežu  un sāk iespaidot garīgās dzīves praksi.

         Vai tiešām nepieciešams katrā ziņā pildīt visus Bībeles priekšrakstus? “Bet kad tu gavē, svaidi savu galvu un mazgā savu vaigu” (Mat. 6,17). Vai mums arī gavēnis jāsāk ar galvas mazgāšanu un ieziešanu ar eļļu? Taisnību sakot, nekad es savā dzīvē neesmu redzējis ne mūku, ne arhiereju, ne draudzes locekli ar eļļu noziestu galvu.

        Ar ko ziež savu galvu protestanti, kad gavē? Ar koka eļļu, kuru domāja Kristus? Vai varbūt viņi uzskata par iespējamu aizvietot senos kosmētikas līdzekļus ar mūsdienu, piemēram izmantojot kompānijas Procter & Gamblе produkciju? Un vispār  - vai tiešām gavēnis jāsāk ar to, ka jānoziež galva ar kaut ko spīdīgu? Jeb varbūt protestanti piekritīs skaidrojumam, kas uzskata, ka šī Glābēja padoma jēgai vispār nav sakara ar kosmētiku un higiēnu, bet tas ir brīdinājums, lai tavs gavēņa darbs nebūtu kā apgrūtinājums apkārtējiem?.. Kā kādreiz atzīmēja Čestertons, īstu cilvēku pazīt nav grūti- viņam sāpes ir sirdī un sejā smaids.

       Šī padoma jēga ir skaidra: mūsu priekšā ir brīdinājums par to, lai tavs gavēņa darbs nebūtu kā apgrūtinājums apkārtējiem, ka savu dievbijību tev nevajag izrādīt, pēc tavas ārienes nav jābūt redzamam, ka tu dzīvo dievbijīgāk nekā tavi kaimiņi... Ne par kosmētikas lietošanu ir šie vārdi, bet par liekulību. “ No šiem vārdiem mums piedien grūti vaimanāt , rūgti raudāt. Mēs ne tikai imitējam liekuļus, bet esam viņus apsteiguši. Es zinu daudzus, kuri ne tikai, tad kad gavē, to parāda ļaudīm, bet pat vispār negavē, bet rāda gavētāju sejas” (св. Иоанн Златоуст. Беседы на Евангелие от Матфея, 20,1).

            Liekuļu atmaskošana, kas ir šajos vārdos der visiem laikiem. Bet veidam, kā cīnīties ar liekuļiem, ko šeit min Glābējs, ir privāts, pārejošs raksturs. Tajos laikos matus zieda ar eļļu prieka dēļ “svētkos”. Šodien ir citi prieka un bēdu izrādīšanas stereotipi. Un burtiska sekošana novēršanās veidiem no farizejisma, kas bija pieņemti pirmā gadsimta ļaudīm, pats par sevi būtu īstākais farizejisms. Varbūt, šodien pareizticīgajiem pienāktos staigāt gaišās drēbēs un retāk valkāt tumšos lakatus un melnos kreklus? Šos Kunga vārdus pareizticīgie izpilda nevis ar to, ka gavēņa sākumā ieziež galvu ar eļļu, bet ar to, ka priecīgi apsveic viens otru ar Gavēņa sākumu. Tātad, Glābējs, “pavēlot ieziest galvu, nelika, lai mēs noteikti ieziestu sevi; citādi mēs visi būtu šī baušļa pārkāpēji, un vispirms vientuļnieku sabiedrība” (Sv. Jānis Zeltamute, turpat).

             Pie mūsu sapratnes centieniem apelē arī tas, ka divas trešdaļas Jaunās Derības- ir apustuļa Pāvila darbi. Šis apustulis pats saka, ka viņš ar grieķiem ir kā grieķis, ar jūdiem- kā jūds (skat. 1, Kor. 9,19-22). Taču problēma ir tajā, ka ne tādu grieķu, ne tādu jūdu vairs sen nav. Tās kultūras ar saviem ieradumiem, ar dievbijības un brīvdomības (“voluntārisma”) kritērijiem ir aizgājušas. Bet vārdi, kurus pateica apustulis viņu pārstāvjiem, palika. Tātad arī attiecībā par Jaunās Derības tekstiem ir neizbēgams jautājums: kas tajos bija mūžīgs aicinājums visiem kristiešiem, bet kas misionāri-pedagoģisks apvalks (“ar jūdiem kā jūds”).

            

33. Dažādi patristiski viedokļi par šo tēmu ir savākti: Беляев А. Д. О безбожии и антихристе. Подготовление, признаки и время пришествия антихриста. М., 1898.

34. преп. Ефрем Сирин. Толкование на Второе послание Фессалоникийцам. // Творения. ч. 7. ТСЛ, 1900, lpp. 247-248. Sirdssk. Efrēms, protams, neredz nekādu maģisku spēku jūdu rituālos. Bet jūdu rituāli traucē atnākt Kristum (ar kādu savu spēcīgu” ļaunu enerģētiku”), bet Viņa paša apsolījums kavēties ar atnākšanu, kamēr visām tautām nebūs pasludināts Evanģēlijs, tai skaitā arī jūdu tautai  (skat. Mat. 24,14). Tāpat jāņem vērā, ka savu skaidrojumu Efrems dod, izejot nevis no sava laika situācijas, bet it kā noliekot sevi Pāvila vietā, tas ir no tiem apstākļiem, kad Jeruzāleme vēl nebija sagrauta un vecās derības dievkalpošana Dievnamā vēl nebija pārtraukta. Pēc sirdssk. Efrēma loģikas vispirms Jaunajai Derībai jāuzvar, jāiegūst vispasaules atzīšana un tikai pēc tam parādīsies “Atkritējs” (turpat lpp. 248). Evanģēlija uzvara nav pilnīga, kamēr vēl nav beigusies dievkalpošana Jeruzālemē un ebreji ir palikuši sveši Kristum. Tādēļ (pēc sirdssk. Efrēma izpratnes) ap. Pāvils pierunā tos kuri nobijušies: mūsu patreizējās ciešanas  nav Otrās Atnākšanas pazīme. Vispirms mēs uzvarēsim, bet pēc tam mūs apmānīs. Bet tagad - neticiet, ka jau iestājas Tā Kunga diena. Mums vēl pārāk daudz jāpaspēj izdarīt Evanģēlija labā...

35. Skat. turpat, lpp 246-247.

36.Cle0ment O. La revolte de l'Esprit: Reperes pour la situation spirituelle d'aujourd'hui. - Paris, 1979,lpp. 142.

37. св. Григорий Богослов. Творения. Т. 2. - М., 1994, lpp. 17.