Islāms.

Tulkotāja priekšvārds

Lasītājiem piedāvātā teksta autors ir ievērojamais krievu reliģiskais filosofs (arī publicists, redaktors, izdevējs, politiķis, sabiedriskais un baznīcas darbinieks...) Ļevs Tihomirovs (1852-1923). “Islāms” ir tikai viena nodaļa no viņa kapitālā un unikālā, piecu gadu laikā (1913-1918) tapušā darba “Vēstures reliģiski-filosofiskie pamati”.

Lai arī autors savā darbībā vairākkārt pieskāries eshatolo­ģijas tēmai, tomēr islāma loma vēstures beigu notikumos ir faktiski palikusi ārpus viņa redzesloka. Ja neņemam vērā divus pabikli izteiktus, taču pravietiski brīdinošus teikumus, ka “... šīs reliģijas ticējumos potenciāli tomēr saglabājas iespēja atgriezties pirmo halifu laikos – pie idejas par visas pasaules pārvaldīšanu. Šāda iespēja slēpjas Mahdi idejā”.

Ja vēl pirms nieka simts gadiem Ļ. Tihomirovs islāmu raksturoja kā “absolūta pagrimuma stadijā” esošu, tad šodien jau mūsu acīm paveras gluži cita aina – islams ir izpleties ne tikai ģeogrāfiski un demogrāfiski, bet nereti kļuvis arī par vienī­go glābiņu dažam labam konservatīvas ievirzes eiropietim...

Bēgļu sakarā dzimušās bailes no islāma informatīvajā telpā galvenokārt cenšas rast atbildi uz jautājumiem “kas notiek?” un “kas mūs sagaida?” Grāmatas “Толкование на Апокалипсис” autors – teologs un virspriesteris Genādijs Fasts jau pirms 15 gadiem savās pārdomās Kristus dzimšanas 2000 gadu jubilejas sakarā ar vairākām pravietiskām frāzēm ir atbildējis uz šobrīd Eiropā aktuālo, bet nepopulāro jautājumu “kāpēc?” Lūk, viena no tām: “Ar Hagaras dēla Ismaēla rokām Kungs sitīs Īzaka pēctečus, sitīs Savu tautu. Tā Dievam ir labpaticis. Kamēr mēs strīdamies par dogmām – Ismaēla pēcteči Dievam pakļaujas. Kamēr mēs ar abortiem un kontracepcijas līdzekļiem nogalinām savus bērnus – viņi bērnus dzemdē, kamēr mēs garīgi degradē­jamies – viņi kļūst stiprāki. Un sitienam paceltajā viņu rokā mums ir jāspēj saskatīt Visaugstā Kunga glābjošo atvēzienu”.

Ļ.Tihomirovs

ISLĀMS

ISLĀMA PRAVIETIS

Sešus gadsimtus pēc kristietības rašanās, līdz tam pasaules mēroga lomai nepiemērotajā Arābijā, dzima jauna mācība. Tai piemītošais iekšējais sasprindzinājums bija tik milzīgs, ka tā kādu laiku draudēja sev pakļaut daudz varenāku reliģisko sistēmu valstis ar tur mītošajiem kristiešiem, jūdiem, persiešiem un hinduistiem. Šī bija Muhameda mācība islāms, kas savus spēkus prata attīstīt ar ātrumu, kāds līdz šim nebija pieredzēts nevienā reliģijā. Tiesa, beigu beigās gan šīs mācības ietekme uz cilvēku prātiem ne tuvu neatbilda tās sākotnēji šķietamajam spēkam.

Līdz zināmai pakāpei islāms var tikt aplūkots kā sinkrētiska mācība, jo tas ir veidojies saplūstot ebreju, kristiešu un vietējām – arābu ietekmēm, kam turpinājumā pievienojās arī persiešu un hinduistu ietekmes. Muhameda reliģisko koncepciju tomēr būtu jāatzīst par oriģinālu, jo viņš attīstīja vietējo arābu Allāha ideju tādā veidolā, kas nesakrīt ne ar ebreju, nedz arī ar kristiešu priekšstatu par Dievības attieksmi pret cilvēci, par hinduistu priekšstatiem pat nerunājot.

Arābu cilts ir veidojusies no elementiem, kas nav gluži vien­dabīgi. Tuksnesī mītošā arābu daļa uzskatīja sevi par Ābrahāma un Hagaras dēla Ismaēla pēctečiem. Visauglīgākās un civilizētā­kās pussalas daļas – Jemenas iedzīvotāji tika uzskatīti par kahta­mītiem – bibliskā Joktana pēctečiem.

Muhameda līdzgaitnieki arābi, jo īpaši ismaēlieši-beduīni atradās uz ļoti zemas reliģiskās attīstības pakāpes, nolaižoties līdz animistiskām un fetišiskām iezīmēm. Tie pielūdza dažādas sīkas dievības, starp citu, arī trīs Allaha meitas. Paša Dieva (Allaha) būtība arābiem bija visnotaļ miglaina, kaut arī tieši Allāha jēdziens tiem lielākoties saistījās ar Dieva ideju. Allāha kults bija ļoti izplatīts un par templi tam kalpoja Kaāba (Mekā) ar pazīstamo melno akmeni (iespējams, aerolītu). Kā uz pie­lūgsmes vietu Hadža svētkos te pulcējās visas arābu ciltis. Šo svētku laikā visās ciltīs obligāti bija jāievēro pamiers. Šie svētki tika veltīti tieši Allaham, kura ideju tad nu arī attīstīja Muha­meds.

No nearābiskajām ietekmēm pussalā īpaši spēcīga bija tā, kas nāca no ebrejiem. Kristietība islāmā iespiedās lielākoties herētisku sektu veidā. Dienvidarābijai bija sakari ar Abesīniju. Par ebrejiem ir zināms tas, ka viņu kolonijas Arābijā pastā­vējušas kopš senseniem laikiem. Ebreju parādīšanos Arābijā vietējie ticējumi datē gandrīz vai ar Jēzus Navina laikmetu. Laikā, kad tika nopostīts Jeruzālemes templis, ebreji lielā skaitā bēga uz Arābiju. Turpat glābiņu meklēja arī bēguļojošie zeloti, pēc tam, kad Jeruzālemi bija sagrāvuši romieši. Būdama ļoti stipra ziemeļos, ebreju kolozinācija aizsniedzās līdz Jemenai. Ziemeļarābijā ebreji dzīvoja kā neatkarīgas ciltis un piekopa ganiem raksturīgo dzīvesveidu. Starp citu, tieši viņiem ilgu laiku, līdz pat 530.gadam piederēja Medīna, kuras vārds tolaik bija Jatriba (vai Jastriba). Tikai neilgi pirms Muhameda dzimša­nas, 535.gadā, Jatribas ebreji bija spiesti dot vietu arī dažām arābu ciltīm, ar kurām tie, starp citu, sadzīvoja federatīvi, uz līdztiesības pamatiem. Jatriba bija Arābijas ebreju zinību centrs, te atradās arī augstākā rabīnu skola, kas nereti tika dēvēta par akadēmiju. Pilnībā apgūstot arābu dzīvesveidu un iemācoties viņu valodu, Arābijas ebreji tomēr saglabāja savu ticību un izplatīja to arābu vidū, apliecinot savu lielo kultūras ietekmi šajā vidē vispār. Kaut arī arābu alfabēts nav ebreju radīts, par kalendāra izgudrotājiem šeit kļuva ebreji. Ebreju ietekmi veicināja līdzīgā valoda un kopīgā izcelsme – arābu vidē tie cītīgi uzturēja ideju par kopīgo izcelsmi no Ābrahāma, kaut arī no atšķirīgām mātēm.[1]

Jau kopš pagānu laikiem arābu vidū bija izplatīta apgraizī­šana. 500.gadā Arābijas dienvidos Jemenas valdnieks Abu Keribs ar daļu tautas pieņēma ebreju ticību. Tā pildīja valdošās reliģijas lomu līdz 530. gadam, kad ebreju apspiesto kristiešu sūdzības uzklausījušais Abesīnijas valdnieks šo valsti iekaroja un ebreju valdīšanai pienāca gals.

Kopumā Arābijā varēja sastapt gan primitīvu pagānismu, gan Mozus likumos sakņotu jūdaismu, gan arī ebreju mistiskās mācības. Te bija sastopama arī kristietība, tiesa, sektantiskā „mērcē”, kā arī liela sīriešu, ēģiptiešu un grieķu mistikas ietek­me. Tirdzniecības darījumu laikā daudz ceļojušais Muhameds varēja netraucēti iepazīt šos daudzveidīgos reliģiskos uzskatus. Taču viņš pats pēc sava asins sastāva, protams, bija īsts arābs no koreišītu cilts.

Muhameds piedzima 570.gadā Allaha kulta reliģiskajā cent­rā Mekā. Viņa tēvs Abdulla bija Abdul Mutaliba dēls no Hašimu ģimenes. Arī Muhameda māte Amina, no Zuhru ģimenes nākušā Vahba meita, bija arābiete. Tiesa gan, ticējumi liecina, ka viņas dzimtas saknes meklējamas ar ebreju asinīm krietni „atšķai­dītajā” Jatribas apvidū. Nākdams no trūcīgu vecāku ģimenes, Muhameds kļuva par bagātas arābu atraitnes Hadidžas lietvedi. Pildot viņas dotos uzdevumus, Muhameds daudz laika pavadīja ceļojumos. Vēlāk Hadidža kļuva par viņa sievu. Viņam tad bija 24, bet viņai 39 gadi. Grecs apgalvo, ka Hadidžas brālēns Ba­raks ibn Naufals esot pieņēmis ebreju ticību un pratis arī lasīt ebrejiski. A. Millers viņu dēvē par „kristieti ar evionisma pie­garšu”.[2]

Lielas atšķirības te nav, jo evionisti jeb „jūdaistiskie kristieši” bija herētiska sekta, kas praktizēja apgraizīšanos un visu jūdu bauslību. Pestītāju tie uzskatīja par Jāzepa un Marijas, nevis Dieva dēlu, par parastu cilvēku, kaut arī Svētā Gara iesvētītu. No Jaunās Derības grāmatām tie atzina tikai Mateja evaņģēliju un viņu vidū nebija citu cilšu pārstāvju, tikai ebreji. Tādejādi, Baraks ibn Naufals spēja vienīgi samudžināt Muhameda uzskatus par kristietību. Runājot par ebrejiem, jāuzsver, ka viņu kontakti ar Muhamedu iesākumā bija ļoti cieši. Viņa palīgi Abdulla ibn Salams, un Muhnariks būdami ebreji, ievēroja Bauslību visā pilnībā. Kādu laiku par visu Muhameda saraksti rūpējās sekretārs ebrejs. Lasīt-rakstīt prasme gan arābu, gan arī ebreju valodā pašam Muhamedam bija sveša. Runājot par savu mācību, Muhameds bija pārliecināts, ka viņš ir tikai ebreju sagrozītās Ābrahāma ticības atjaunotājs. Arī rakstu izkropļošanā viņš vainoja ebrejus. Iesākumā Muhameds nešaubījās, ka ebreji viņa mācībai pievienosies, savukārt ebreji domāja, ka viņš gluži vienkārši kļūs par ebreju prozelītu un sniegs atbalstu viņu ietekmei Arābijā. Muhameda priekšstati par kristietību bija vēl miglaināki nekā priekšstati par jūdaismu. Analfabētisma dēļ viņš nespēja iepazīt ne Veco, nedz arī Jauno Derību, bija jāizlīdzas vienīgi ar mutiskiem pārstāstiem. Evionīti liecina, ka viņš Pestītāju par pravieti gan atzina, bet noliedza Viņa dievišķumu. Vēl viņš apgalvoja, ka kristieši ir sagrozījuši ne tikai Rakstus, bet arī pašu Jēzus Kristus mācību. Ne jau kādās zinātniskās atziņās sakņojās visi šie drosmīgie Muhameda lēmumi – to izcelsme bija meklējama vien viņa nepastarpinātajos iedvesumos. Viņš tiecās pēc reliģiskas patiesības un sakarā ar epilepsiju, kas viņu acīmredzot mocīja[3], mēdza krist ekstāzēs, kuru laikā skatīja debesu sfēras, sarunājās ar praviešiem un pašu Allahu. Visslavenākajā no savām vīzijām, kas tiek dēvēta par „pacelšanos debesīs”, Muhameds, sēžot burvju zirga Alboraka mugurā, kopā ar erceņģeli Gabriēlu izjāja caur septiņām debesīm, kurās redzēja Ādamu, Jēzu Kristu, Jāzepu, Enohu, Āronu, Mozu, Ābrahāmu. Tālāk par septītajām debesīm erceņģelis Gabriēls vairs nevarēja doties, tāpēc Muhameds vienatnē pacēlās līdz pašam Allāha altārim. Uz altāra viņš ieraudzīja uzrakstu „Nav cita Dieva, izņemot Allahu un Muhameds ir Viņa sūtītais”. [4]

Tādejādi, saņemot patiesības atklāsmi no vistiešākajiem avotiem, Muhameds uzskatīja un pasludināja par meliem visu, kas neatbilda viņa vīzijām.

Tāpēc Muhameda un ebreju ceļi drīz vien šķīrās. Saspīlējuma iniciatori bija paši ebreji, jo sapratuši, ka viņš nebūt negrasās tiem sekot, bet plāno tos aizraut sev līdzi, un pārliecinājušies par Muhameda absolūto tumsonību Svēto Rakstu izpratnē, tie sāka pretoties viņa sludināšanai un graut viņa autoritāti arābu vidū. Viņš savukārt pasludināja ebrejus par bezdievjiem un sāka pret viņiem nežēlīgu cīņu, vardarbīgi pievēršot tos islāmam. Beigu beigās viņu attiecības pārauga abpusēji nesamierināma naidā. Kāda ebreju gūstekne Cinnova jeb Zenobija pat centās Muhamedu noindēt. Tam bija zināmas sekmes, jo lai gan Muhameds saindēto gabalu paspēja izspļaut, inde tomēr atstāja iespaidu – Muhameds sasirga un pēc diviem-trim gadiem (632.gadā) nomira. Neraugoties uz to, ka ebreji no Jatribas, Hajberas un citām vietām tika pilnībā padzīti un vardarbīgā veidā pievērsti islāmam, „ebreju atlikums”, - saka Grecs, - „nezaudēja cerību reiz atbrīvoties no ienaidnieka. Viņi organizēja dumpjus un darbojās roku rokā ar neapmierinātajiem arābiem”. Kad Muhameds nomira, „Arābijas ebreji ar pamatoti ļaunu prieku saņēma ziņu par viņa nāvi,” – vēsta Grecs.[5]

Lai kā tur arī nebūtu, bet pārtraucot sakarus ar jūdaismu un pieliekot punktu visām jūdu cerībām, Muhameds kļuva par nacionālo arābu pravieti un politisko darbinieku.

Islāma galvenās iezīmes

Visai drīz pēc Muhameda nāves viņa ticības mācība pakļāvās svešām ietekmēm. Turklāt tas notika tik lielā mērā, ka tikai simboliska Korāna interpretācija spēja savienot šīs ietekmes ar patieso pravieša mācību. Taču Muhameda pamatmācība bija ārkārtīgi vienkārša, lietišķa un materiālistiska, pat aprakstot debesu sfēras. Tajā izpaudās arābu gars, kam šķita nepieņemamas mistiskās noskaņas un koncepcijas. Lai arī šo mācību tās dibinātājs cerēja izplatīt visā pasaulē, pēc sava iekšējā satura tā bija primitīva un sekla. Tas daļēji atvieglināja tās apgūšanu, bet tai pašā laikā padarīja islāmu bezspēcīgu iepretim blakus ietekmēm, kas tika vērstas uz cilvēkiem, kuri tiecās pēc daudz dziļākas un smalkākas Dievības izpratnes, ieskaitot tās attieksmi pret pasauli.

Radot islāmu, Muhameds ir spēris milzīgu soli atpakaļ – aizvadīto gadsimtu dzīlēs, un tāpēc krasi atšķīrās no kristietības un jūdaisma. Viņš par ticības mērķi sev izvirzīja senās Ābrahāma ticības atjaunošanu, atmetot visas aizvadītās tūkstošgades, kuru laikā noritēja Ābrahāma ticības tālākā attīstība. Arī pats jūdaisms izrietēja no Ābrahāma ticības, taču neiestrēga tajā. Jūdaisms to papildināja ar Mozus baušļiem, ar praviešiem iedvesto, ar mācīto rabīnu vispusīgajiem skaidrojumiem, ar to, ka „mantojums” tika atzīts par līdzvērtīgu bauslībai, un, visbeidzot, ar māksliniecisku Rakstu interpretāciju, kas pieļāva iespēju sastingušajā Rakstu burtiskumā iekļaut gandrīz vai jebkādu jēgu. Tādā veidā ebreji radīja sarežģītu ticību, kur, par spīti šķietami striktajai pakļāvībai likuma burta priekšā, noritēja gandrīz vai emancipācijas process – to paveica Rakstu „interpretācijas”, kuru sākotnējais mērķis bija noteikt juridiski precīzu Bauslības jēgu. Savukārt ar māksliniecisku Rakstu izlasīšanas starpniecību ebreji savā ticībā iekļāva pat pagāniskās filozofijas koncepcijas slepenajās kabalas mācībās.

Arī kristietība, ne mazāk kā jūdi, par savu sākumpunktu atzina Ābrahāma ticību, pievienojot tai arī Mozus bauslību. Kaut arī kristietība bauslību neatcēla, taču „izpildot” tajā ietvertās prasības, padarīja tās pastāvēšanu bezjēdzīgu. Kristietība atklāja bauslības burtā apslēpto garu un izvirzīja par reliģisku mērķi bauslības gara piepildīšanu, līdz ar to atceļot nepieciešamību kalpot bauslības burtam. Atzīstot Ābrahāma ticību par savu, kristietība, gan arī jūdaisms tajā neiestrēga, bet gāja tālāk, attīstot reliģisko apziņu un reliģisko dzīvi. Muhameda ideja izrādījās krasi atšķirīga un, noraidot visu reliģiskās apziņas attīstību, kas tapusi piecu tūkstošu gadu laikā, viņš izvirzīja sev mērķi atgriezties pie Ābrahāma ticības.

Pēc sava mērķa tā bija neattīstīta prāta kustība atpakaļ, pretim pirmatnējībai, pretim īstenās ticības pirmajiem uzplaiksnījumiem. Šis mērķis faktiski bija nesasniedzams, tāpēc, ka Ābrahāma ticība (pēc Rakstiem) iepazīta vien vispārējos vilcienos. Taču šāds mērķis Muhamedu iesakņoja nacionālajā arābu augsnē. Ziņas par Ābrahāma ticību Muhameds bija spiests meklēt Ābrahāma dēla Ismaēla pēcteču – arābu ticējumos un nepastarpinātajos paša iedvesumos un atklāsmēs. Ābrahāma ticībai vienam Dievam (nav cita Dieva, izņemot Dievu) viņš pievienoja paskaidrojošu paziņojumu – „un Muhameds ir Viņa Pravietis”.

Tādejādi, Muhameda ticība (mācība) kļuva patstāvīga un savdabīgi arābiska. „Atbrīvojies no kristietiski-jūdaiskās sektas (kāda iesākumā bija Muhameda mācība) šaurajiem rāmjiem, islāms acumirklī kļūst par arābu tautas nacionālo reliģiju”, - saka A.Millers.[6]

Arābu valoda kļūst par islāma reliģijas valodu. Ticējumi liecina, ka Muhameds savus iedvesumus esot diktējis septiņos arābu dialektos un tikai Korāna redaktors halifs Osmans to (Korānu) izklāstīja koreišītu dialektā. Līdz pat mūsdienām musulmaņi ir pārliecināti, ka Korānu saprast iespējams tikai arābu valodā, un pret tā tulkojumiem izturas noraidoši.

Tā nu arābu valodas zināšanas kļuva nepieciešamas visām musulmaņu pasaules tautām. Šī valoda kļuva arī par zinātnes un gadsimtiem ilgās literatūras vispārpieņemto literāro valodu. Līdz ar to kopējais arābu gars guva ietekmi plašos Āzijas, Āfrikas un pat Eiropas apgabalos. Vispār, pateicoties Muhamedam un islāmam, arābi vairāku gadsimtu garumā kļuva par ietekmīgu pasaules kultūras sastāvdaļu.

Fakts, ka Muhameds kļuva par nacionālo arābu darbinieku un reliģiskā ziņā radīja savas dzimtās pilsētas Mekas Dieva-Allāha kultu, nebūt nenozīmē, ka viņš būtu uzskatāms par arābu ticējumu primitīvu kompilatoru. Lai arī viņš, gribēdams noskaidrot Allāha idejas, iedziļinājās arābu mantojumā un sava arābu gara iedvesmās, tomēr no tautas garamantām izraudzījās vienīgi to, kas atbilda izpratnei par Vienīgo Dievu, visu cilvēku kopīgo Radītāju. Arābu gars izrādījās pietiekami universāls, lai Muhameda rokās nonāktu līdzekļi cīņai pret visām arābu cilšu pagāniskajām tendencēm. Šajā cīņā Muhameds bija enerģisks un nesamierināms. Viņš skaidri apzinājās un apgalvoja, ka Allahs – Ābrahāma Dievs, ir Tas Pats Dievs, ko pielūguši jūdi un kristieši, un, ka atgriežot savu tautu pie Ābrahāma ticības, viņš to mudina kalpot visas pasaules Dievam un, attiecīgi, uzņemties pasaules mēroga lomu. Šajā ziņā arābu pravietis pacēlās augstāk par jūdiem, kuri lielākoties piešķīra Jehovam tikai ebreju nacionālās dievības nozīmi. Muhameds, gluži otrādi, pietuvojās kristiešu universālismam, no kuriem, visdrīzāk, to arī bija aizlienējis.

Patiesi, būdams arābs, un aicinot dzimto Arābiju kalpot Allāham, Muhameds līdz ar pirmajiem savas darbības soļiem šķīrās no tolaik arābiem raksturīgā, cilts apziņā sakņotā skatupunkta un cilts vietā radīja kristīgajai Baznīcai līdzīgu „ticīgo kopienu”.

662. gadā, pirms bēgšanas uz Medīnu, pie koreišītu cilts piederīgais un nenovērtējamu palīdzību visās sadursmēs ar ienaidniekiem no saviem ciltsbrāļiem saņēmušais Muhameds, neraugoties pat uz to, ka koreišīti nebūt negribēja pieņemt islāmu, svinīgi nodibināja īstenticīgo kopienu, tādu kā jaunu tautu. Vienlaikus viņš arī pameta savu dzimto cilti. Jaunās īstenticīgo kopienas sastāvā ietilpa ne tikai dažādu cilšu pārstāvji, bet pat bijušie vergi, kas, iestājoties islāma kopienā, atguva brīvību. Arābu ciltīs obligātā savstarpējā izpalīdzība īstenticīgo vidū pilnībā tika pārnesta uz šo, Medīnā noslēdzošo veidolu ieguvušo jauno kopienu. Tā kā šīs kopienas izveidošana nebija vairs saistīta ne ar radniecību, nedz ar vienotību ap Allahu, jaunā ticība kļuva universāla. Tā ļāva musulmaņu rindās iekļauties visu tautu cilvēkiem, pat tiem, kas jaunajai ticībai tika pievērsti vardarbīgi. Tai pat laikā no cilts rāmjiem uz islāma kopienu pārnestā solidaritāte un savstarpējā palīdzība veidoja to materiālo nodrošinājumu ikvienam musulmanim, kas islāmam piesaistīja ļaužu masas no visām citām ticībām, neizslēdzot pat kristiešus.

Vēlākajā laikā islāms sadrumstalojās sektās un skolās ar atšķirīgu ticības mācību un uzsūca sevī tādus viedokļus, kas pašam Muhamedam, bez šaubām, bija sveši. Viņš taču radīja tādu reliģiju, kas cilvēku atbrīvoja no sarežģītas prātuļošanas un vienkāršoja viņa tikumību. Ja arī šī reliģija paģērēja bezierunu pakļaušanos Dievam un samērā sarežģītu rituālu veikšanu, tad, raugoties no otras puses, padarīja musulmani par pasaules valdnieku, par kungu visām zemes ciltīm. Islāma ticības pamati ir vienkārši. Visupirms tie tiek virzīti uz bezierunu pakļaušanos Dievam, ko arī izsaka pats vārds „islāms” (uzticība jeb pakļāvība). Cilvēks – Dieva radība ir pilnīgi atkarīga no Dieva. Korāns saka, ka mums ir jāpakļaujas tam, ko Dievs sev tīkamā veidā ir determinējis un no kā neviens nespēj izbēgt. Dievs ikvienu vada kā vien tam tīk. Pat ja Viņš grib kādu ievilkt maldos, tad tā arī dara. Šāds fatālisms šķiet nesavienojams ar tikumisko atbildību, kas gan islāmā tiek pārnesta uz Korāna priekšrakstu izpildīšanu. Bet pats par sevi fatālisms musulmaņus darīja īpaši piemērotus iekarotāju lomai, laupot tiem bailes no nāves.

Izrādot bezierunu pakļāvību Dievam, musulmanis kļuva par Dieva varas izplatītāju pasaulē. Visu cilvēku pienākums ir pakļauties Allāham, vai viņi to grib, vai negrib. Ja tie nepakļaujas, tad zaudē tiesības dzīvot. Tālab pagāni tiek vai nu pievērsti islāmam, vai arī iznīcināti. Vardarbīga pievēršana islāmam, no Muhameda viedokļa, ne mazākā mērā nav nosodāma, jo bezierunu pakļaušanās Dievam ir cilvēku pienākums. Viņiem tas ir jādara ne tāpēc, ka viņi paši to gribētu, bet tāpēc, ka no viņiem to pieprasa Allāhs. Muhameds savai ticībai vardarbīgi pievērsa ne tikai pagānus, bet arī ebrejus. Taču drīz vien tika noteikts, ka no vardarbīgas pievēršanas vai iznīcināšanas var paglābties tie, kuru rīcībā ir „Raksti”, t. i. kristieši un jūdi. Tika uzskatīts, ka arī viņi, kaut arī nepareizi, bet tomēr pakļaujas Dievam. Šajā „nepareizumā” netika vainota viņu nevēlēšanās pakļauties Dievam, bet gan kaut kādas viņu Rakstu nepilnības. Bet, tā kā viņu pakļaušanās Dievam nenotiek pareizā veidā, to eksistencei tiek liegtas tiesības uz patstāvību. Par viņu pienākumu kļūst kalpošana īstenticīgo interesēs. Tādejādi, jau Muhameda dzīves laikā musulmaņiem tika izvirzīts mērķis – pakļaut sev visu pasauli. Turklāt, tiesības visur valdīt ir vienīgi muhamedāņiem, savukārt neticīgie ir vai nu jāiznīcina, vai arī vardarbīgi jāpievērš islāmam. Savukārt jūdiem un kristiešiem ir jāsamierinās ar eksistēšanu pakļautībā – to pienākums ir maksāt muhamedāņiem naudu par to, ka tie viņiem ļauj eksistēt, kaut arī pilnīga beztiesiskuma apstākļos. Šāda vispasaules iekarošanas un laupīšanas perspektīva bija visnotaļ tīkama arābu garam, jo tie mūždien aplaupīja visus „svešos” un pašaizliedzīgi aizstāvēja visus „savējos”.

Visu uzticamo bezierunu pakļaušanās un neticīgo pakļaušana Allāham tad nu arī kļuva par kareivīgās un fanātiskās Muhameda reliģijas pirmo pamatakmeni. Taču uz īstenticīgo pleciem gūlās arī citi pienākumi. Par spīti visdažādākajām sektu domstarpībām, muhamedānismā līdz pat mūsdienām pastāv visiem kopīgi tā dēvētie „ticības pīlāri”. Tie ir sekojoši: 1) ticības apliecināšana, kas izpaužas neticīgo pakļaušanā; 2) lūgšana, kas tiek izpildīta saskaņā ar rituālajiem priekšrakstiem; 3) žēlsirdības dāvanas; 4) gavēnis, kam jānotiek konkrētā laikā un iepriekšnoteiktā secībā; 5) ceļojums uz Meku Allāha pielūgšanai kaut vai vienu reizi dzīvē. Lai arī muhamedānisma rituālie priekšraksti ir samērā sarežģīti un apgrūtinoši, islāma pievilcības spēku tie nav mazinājuši. Nevar nepiekrist Georga Šustera izsvērtajam vērtējumam – „reliģija, kas aprobežojas ar ārējo rituālismu, allaž šķiet tīkama vidusmēra cilvēkam, kurš negrib, lai Dievs jel ko paģērētu no viņa dvēseles. Savukārt sarežģītos ārējos rituālus viņš izpilda ar entuziasmu, ja ir ticība, ka tas tīk Dievam. To mēs redzam Muhameda reliģijā”.[7]

Musulmanisms tik tiešām neizvirza lielas prasības cilvēka dvēselei. Korāna priekšraksti lielākoties aprobežojas ar to, ko paģērē sabiedriskais labums. Korāns paģērē labdarību pret bāreņiem un nabagiem, taisnīgumu apjomā un svarā. Aizliedz pašlabumu, augļošanu, lepnību, izsmieklu. Pieprasa atsacīšanos no vīna, vecāku godināšanu, maigu apiešanos ar sievu, sievas pakļaušanos vīram utt. Tāpat arī tiek aizliegta laulības pārkāpšana, bet ne saldkaisle un jutekliskums. Pašam Muhamedam bija vairākas sievas. Musulmaņi ar to pat lepojas kā ar pravieša vitalitātes pierādījumu. Vispār jau islāma priekšraksti ir vairāk vērsti uz sadzīviskās labklājības un labas uzvedības noteikumu ievērošanu, nekā uz dvēseliskās tīrības attīstību. Šis pašlabuma un pārmērīguma aizliegums nebūt nešķiet apgrūtinošs tiem, kuriem ir likumīgas tiesības reketēt un laupīt visu pasauli, izņemot savus ticības brāļus. Vēl vairāk – sākotnējais musulmanis ietvēra sevī tādu kā savdabīga „komunisma” elementu, kas garantēja stabilu dzīves nodrošinājumu ikvienam īstenticīgajam. Vēlākajos laikos tas gāja mazumā, kaut halifa pienākums rūpēties par īstenticīgo vajadzībām principā paliek spēkā mūžīgi. Īpaši pareizas musulmaņu „komunisma” regulācijas autors ir halifs Omārs. No viņa konstitūcijas izriet, ka ienākums no neticīgo konfiskācijām, mesliem un nodokļiem pieder visiem musulmaņiem. Pēc tam, kad tika segti militāro mērķu izdevumi, visu pārējo atlikumu (bet tur bija neskaitāmi miljoni) savā starpā sadalīja īstenticīgie. Omārs iedibināja īpašu „Dīvānu”, kur precīzi fiksēja visus naudas ienākumus – izdevumus, tāpat arī visu musulmaņu sarakstu pēc ciltīm un ģimenēm, proporcionāli to dalībai kaujās pret neticīgajiem. Balstoties uz šiem datiem tika veidota gada ienākumus fiksējoša sistēma, kas ļāva precīzi sadalīt naudu katrai musulmaņu ģimenei.[8]

Halifa pienākumu uzņemties rūpes par ikviena ticīgā vajadzībām labi ilustrē kāda epizode no tā paša Omāra dzīves. Reiz viņš kopā ar brīvlaisto Aslanu devās pastaigā. Aiz pilsētas mūriem tie nonāca pie ugunskura, kur raudošu bērnu ielenkumā sieviete kaut ko vārīja. Omārs izjautāja, tā pastāstīja, ka viņai ar bērniem nav ko ēst, un, ka vārot pliku ūdeni, viņa grib apmānīt izsalkušos bērnus ar šķietamu ēdiena gatavošanu. Viņa cerēja, ka ēdiena gaidīšanas laikā bērni ātrāk aizmigs. Nenojaušot, ka viņas priekšā stāv pats īstenticīgo pavēlnieks, sieviete nikni gānīja halifu, jo viņš tai esot atņēmis karot aizsūtīto un tur kritušo vīru, kā rezultātā viņai ar bērniem nu jāmirst badā. Neatklājot sevi un neveikli aizstāvot halifu, ka tas, visdrīzāk, nenojauš, kas šai ģimenei ir jāizcieš, viņš nekavējoties devās uz pilsētu. Tur viņš uzvēla sev plecos klētī paņemtu miltu maisu un lielu gaļas gabalu. Apzinoties savu vainu un gribot to izlīdzināt, viņš neļāva šo nešļavu nest Aslanam, bet pats to aiznesa sievietei un pats arī izvārīja ēdienu. Pēc tam pats arī pabaroja bērnus un atstāja nabaga sievietei gan miltu maisu, gan speķi, savu titulu tā arī neatklājot. Aizejot no turienes, viņš Aslanam atzinās, ka nav varējis doties prom un nomierināties, iekams pats nepārliecinājās, ka bērni ir paēduši un priecīgi.[9]

Laika gaitā, protams, šis rūpēšanās gars par īstenticīgajiem ir gājis mazumā, bet tomēr tas ir saglabājies kā muhamedānismu raksturojoša iezīme. Šajā ziņā tas līdzinās ebreju ticībai, ar to atšķirību, ka ebreju vidē ir plaši attīstījušās sabiedriska rakstura savstarpējās palīdzības iestādes. Tai pašā laikā muhamedāņu vidē rūpes par īstenticīgajiem principā gūlās uz kopējā reliģiski-politiskā valdītāja – halifa pleciem.

Lai un kā, bet Muhameda radītais islāms ir kļuvis par reliģiju, kas lielākoties ir pielāgojama politiskajai un sabiedriskajai dzīvei. Ne personības garīgās, nedz vēl jo vairāk reliģiski-filozofiskās alkas islāms remdēt nespēj, jo šajā ziņā ir sekls un nevarīgs. Taču kā reliģiski-valstiskās dzīves ierocis tas ir varenāks par visām citām reliģijām.

Islāms ir universāls un kosmopolītisks. Tas sevī iekļauj visus cilvēkus un viņus padara par pasaules valdniekiem vai vismaz par pretendentiem uz šādu valdīšanu. Pakļaudamies Allāham, musulmaņi savas kopienas iekšienē ir vienlīdzīgi. Bet attiecībā pret visu pārējo pasauli tie iegūst tiesības pārvaldīt gan pašus neticīgos, gan arī viņu darbu un īpašumus. Allahs musulmaņiem dāvā iespēju reāli un uzskatāmi pārvaldīt šo pasauli, ar visu no tā izrietošo izdevīgumu. Vidusmēra cilvēku tas, protams, vilina. Par bezbailīgiem karotājiem islāma piekritējus padara gan fanātisms, kas pārtop par pienākumu Allāha priekšā, gan fatālisms, ko dzemdējusi ticība iepriekšnolemtajam. Turklāt, ikviens neticīgo pakļaušanā gūtais panākums īstenticīgos padara aizvien bagātākus. Novienkāršodams ticību līdz galējībai un sasaistīdams cilvēku ar Dievu ne jau kādiem garīgās dzīves smalkumiem, bet gan ar aklu bezierunu paklausību un pienākumu izplatīt ticību, Muhameds savās pravieša un savu sekotāju rokās ielika varenu ieroci. No tā izriet islāma draudošais ārējais spēks un neticami ātrā izplatība pasaulē. Taču iekšējā satura seklums islāmā izraisīja iekšēju nespēku un nepretošanos citu reliģiju ārējai ietekmei, kas galu galā vājināja arī islāma ārējos spēkus. Tas izpaudās ļoti ātri – var teikt, līdz ar pirmajiem musulmaņu iekarojumiem. Tiesa, pēc ikviena Muhameda vienkāršotā fanātisma uzplaiksnījuma musulmaņu spēks gan atdzima, taču gāja mazumā ikreiz, kad radās alkas pēc dziļākas un smalkākas reliģiskās dzīves.

Ārējie uzslāņojumi islāmā

Pirmo halifu valdīšanas laikā musulmaņi kā neapturama straume nieka divu-trīs desmitgažu laikā sagrāba Sīriju, Persiju, Ēģipti un Ziemeļāfriku.[10]

Visās šajās valstīs arābi sadūrās gan ar vieglas mistiskas noskaņas cauraustām reliģiskām mācībām, gan ar smalki attīstītām filozofiskām doktrīnām. Te varēja sastapt kristiešu gnostiķus, ebreju mistiskos kabalistus, Zaratustras jaunpersiešu sekotājus, arī grieķu un ēģiptiešu filozofijas pārpalikuma mantiniekus. Kaut piespiedu kārtā, tie tomēr lielā skaitā pieņēma islāmu, nereti, protams, atskāršot, ka musulmaņu doktrīnas sastingums jauno ticību ļauj viegli savienot ar agrākajiem ticējumiem. Par ieradumu kļuvušais paņēmiens interpretēt Rakstus alegoriski, viegli tika pielietots arī attiecībā uz Korānu. Pat vieglāk nekā attiecībā uz Vecās un Jaunās Derības Svētajiem Rakstiem. Tas arī saprotams, jo Korāns, būdams savstarpēji nesaskaņotu iedvesumu un priekšrakstu krājums, vairāk izceļas ar tēlu krāšņumu, nekā ar domas precizitāti.

Šādas interpretācijas radās drīz pēc noslēdzošās Korāna redakcijas. To aizsācējs bija islāmam pievērstais ebrejs Abdulla ibn Saba, bet par strīdu aizsākumu kļuva jautājums par pravieša Muhameda pēcnācējiem. Daži rakstnieki (antisemīti) Abdullu ibn Sabu tur aizdomās, ka viņš šos strīdus esot aizsācis tīšuprāt, - aiz ebreju naida pret islāmu, gribēdams vājināt muhamedānisma spēku izprovocētās iekšējās nesaskaņās. Nedaudz vēlāk muhamedāņu vidū tik tiešām uzradās šāds nodevējs, Abdulla ibn Majmuns, kurš radot nesaskaņas, apzināti grāva islāma spēku. Neieredzot arābus un islāmu, viņš ismaēliešu kopienā izdomāja paņēmienu kā iznīcināt muhamedānismu ar pašu muhamedāņu rokām. Taču attiecībā pret Abdullu ibn Sabu tas nav pierādīts. Ja Abdulla ibn Saba konkrētajā gadījumā būtu rīkojies ebreju interesēs vai, vēl jo vairāk, pildot ebreju valdības (tad pastāvēja ebreju trimdas vadoņi – Reš Goluti) rīkojumu, - tad ļoti dīvaina šķiet doma izvirzīt tieši Ali kandidatūru. Muhameda meitas Fatimas vīrs Ali bija tieši tas Muhameda karavadonis, kurš sagrāva Hajberas ebrejus, pats ar savām rokām nonāvēja ievērojamo ebreju brīvības aizstāvi Magrabu un saņēma gūstā viņa māsu, kura vēlāk mēģināja nonāvēt Muhamedu. Piedevām vēl, balstoties uz ebreju vēsturnieka vārdiem, jau Muhameda dzīves laikā arābu vidē radās ticējums, ka pravietis nekad nemirs. Galu galā pakļautajām tautām ierasto ticējumu ieplūšana islāmā kļuva par neizbēgamu parādību.

Lai kā tur arī nebūtu, muhamedānismā tik tiešām radās nežēlīga šķelšanās. Tās pamatā bija divi apsvērumi: halifa titula pēctecības atšķirīgā izpratne un dažādā attieksme pret Muhameda mantojumu. Tā kā Muhameds neatstāja vīriešu dzimtes pēcnācējus, arābi uzskatīja, ka halifa titula pretendentam ir jātiek tautas ievēlētam. Cits musulmaņu kopums, lielākoties persieši, vienojās, ka halifa titulam jātiek mantotam pēctecības ceļā. Abdulla ibn Saba guva panākumus tieši tāpēc, ka izstrādāja reliģisku pamatojumu šai idejai. Piedevām vēl radās strīdi par mantojuma nozīmi. Musulmaņu arābiskā daļa sāka apkopot ticējumus par Muhameda sankcionētajiem ieradumiem un ar likuma spēku aizsargātajām darbībām (pēc viņam tuvu stāvošu personu liecībām). Šo paražu apjomīgajam krājumam „sunnai” tika piešķirta tāda pat autoritāte kā Korānam. Taču no sīriešiem un persiešiem sastāvošā muhamedāņu daļa Sunnu neatzina, acīmredzot, tāpēc, ka Sunna, strikti nofiksēdama muhamedānisma priekšrakstus, ierobežoja patvaļīgu Korāna interpretāciju. Tā radās sunnītu un šiītu šķelšanās. Muhamedāņu arābiskā daļa kļuva un arī turpinājumā palika sunnīti (tāpat kā vēlāk turki). Šiītu nometnei joprojām ir piederīgi persieši. Vārds „šiīts” pēc savas nozīmes nekādā ziņā nav ar „Sunnu”, jo vienkārši apzīmē Ali partiju. Nesaskaņas radās laikā, kad risinājās strīdi par Ali kā vienīgo patieso Muhameda pēcteci. Vārds „šia” nozīmē „partija”. „Šiat Ali” bija Muhameda pēcteča partija un par „šiītiem” tika dēvēti viņa piekritēji.[11] Taču šie piekritēji bija ne tikai par Ali, bet tāpat arī pret Sunnu. Pakļautajām tautām raksturīgo ticējumu „iefiltrēšana” islāmā ir pilnīgi saprotama. Islāms bija arābu gara „auglis” un nogatavojās Arābijā. Taču skaidrs, ka Āzijā un Ēģiptē dzīvojošo tautu milzīgās masas nevarēja to neietekmēt. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Meka halifāta politiskā centra lomā noturējās visai neilgi – mazāk kā 30 gadus pēc Muhameda nāves. Kopš 661.gada, pēc Ali nāves, halifāts pārcēlās uz Damasku, pie Omejādu dinastijas, kas valdīja apmēram 90 gadus – līdz 750.gadam, kad par halifiem kļuva abbasīdi[12] un par galvaspilsētu kļuva Bagdāde. 500 gadi muhamedānisma dzīvē ir saistīti tieši ar šo pilsētu. Kaut arābi joprojām skaitījās galvenais vadošais islāma spēks, viņi paši Damaskā, Bagdādē un Ēģiptē ieslīga nearābiskas izcelsmes cilvēku masā. Protams, ka uzņemot sevī šo milzīgo ļaužu daudzumu, tie jau dzīvoja gluži jaunos sadzīviskajos apstākļos. Arī reliģiskās un zinātniskās izglītības centri radās un uzplauka ārpus Arābijas. Tādejādi, pakļauto tautu garam raksturīgie reliģiskie skatupunkti no visās pusēm spraucās iekšā islāmā, radot tajā dziļas izmaiņas. Šīs izmaiņas attiecās gan uz Dievības jēdzienu, gan arī uz attiecībām starp Dievību un cilvēku. Dievība sāka pieņemt panteistiskas iezīmes, bet cilvēka kontakti ar Viņu steidza pārtapt mistiskā saplūsmē ar Dievību. Sākotnēji attīstoties vidē, kas vēlāk kļuva šiītiska, šie uzskati pakāpeniski iespiedās arī sunnītu ietekmes zonā. Tā rezultātā muhamedānisms beigu beigās pārtapa par ļoti sarežģītu, pat raibu reliģiju, kam islāma teologi tik ar grūtībām spēja piemeklēt zināmas viengabalainības veidolu.

Mistiski – panteistiskās idejas pirmā parādīšanās ir attiecināma uz halifa Osmana un jau minētā ebreja Abdulla ibn Sabas laikiem. Stingrās rokas trūkuma dēļ Osmana valdīšana izraisīja neapmierinātību. Šajā laikā Abdulla ibn Saba sāka sludināt īpašu halifa varas pārmantojamības teoriju. Viņš to pielāgoja pravietī Muhamedā mītošā Dieva Gara pārmantojamībai, kas pēc tam pārgāja pie citiem viņa pēctečiem. Par īsteno pravieša pēcteci jākļūst tam, pār kuru nonācis Muhamedā mitušais Dieva Gars. Te radās pirmie dzinumi idejai par saplūšanu ar Dievu. Savu teoriju Abdulla pamatoja ar Korāna 28.sūras 85.panta skaidrojumu. Tur Muhamedam tiek sacīts: „Tas, kurš devis tev Korānu, aizvedīs tevi uz atgriešanās vietu.” Protams, ka Muhameds te domāja savu atgriešanos Mekā, no kuras šajā brīdī vēl bija padzīts. Taču šim vārdam ir divas nozīmes: „atgriešanās” un „mirušo augšāmcelšanās”. No šejienes Abdulla izlobīja mācību par Muhameda nemirstību un viņa augšāmcelšanos, kā pasaules gala laikā, tā arī cilvēkos, kas kļūst par viņa pēcnācējiem. Par šādu Dieva gara un Muhameda mantinieku konkrētajā brīdī Abdulla nosauca tieši Muhameda meitas Fatimas vīru Ali. Viņš bija ievērojams karavadonis, taču nebūt ne radnieciski tuvākais no visiem viņa znotiem. Pats Ali šo Abdullas teoriju neatbalstīja, bet, uzskatīdams to par zaimojošu, gribēja pat viņu sodīt ar nāvi. Taču Abdulla aizbēga uz Ēģipti un turpināja savu sludināšanu pret Osmanu un atbalstot Ali. Drīz vien no Ēģiptes Mekā ieradās par svētceļniekiem nomaskējušies 500 sazvērnieku, kuru patiesais mērķis bija piespiest Osmanu atteikties no halifāta. Bet tā kā Osmans spītīgi pretojās viņu uzstājībai, tie viņu nogalināja. Pēc tam par halifu tik tiešām tika pasludināts Ali.

Pēc pieciem gadiem arī viņš gāja bojā no sazvērnieku rokas. Iespējams, ka tas notika pateicoties sīriešu vietvalža Muavija intrigām, kurš arī kļuva par halifu. Taču Abdullas sludināšanu tas nepārtrauca, viņš apgalvoja, ka Ali joprojām ir dzīvs, ka pērkons ir viņa balss, bet zibeņi – viņa zobens. Te jau mēs vērojam panteistisko gara saplūšanu ar dabu. Abdulla ibn Saba apgalvoja, ka Ali vien pagaidām atrodas apslēptā stāvoklī, taču pēc zināma laika atgriezīsies un nodibinās uz zemes taisnīgumu. Tā radās mācība par „apslēpto imāmu”, kam islāmā ir tik milzīga loma.

No „apslēptā imāma” idejas aizsāka divas sektas: 765.gadā dzimušie „ismaēlieši” un „divpadsmitnieki”, kuri radās ap 873.gadu.[13]

Pēc savas idejas tās abas ir radniecīgas, taču būtiskāka un paliekošāka loma islāmā ir bijusi ismaēliešiem. Šīs sektas rašanās apstākļi ir sekojoši. Pēc Ali nāves halifāts nonāca omejādu rokās, taču Ali piekritēji to novērtēja kā uzurpāciju un par saviem vadoņiem uzskatīja „patiesos imāmus” no Ali pēctečiem. Par imāmu tiek uzskatīts cilvēkā iemiesojies Dieva gars, kas pāriet no viena ķermeņa uz citu. Par šādiem imāmiem sekta uzskatīja – nogalinātā Ali dēlu Hasanu, Hasana dēlu Huseinu, Huseina dēlu Ali, Ali otrā dēlu Muhamedu un Muhameda dēlu Džafaru. Taču te radās nevienprātība. Pēc Džafara par imāmu bija jākļūst viņa dēlam Ismaēlam, taču nepiedienīgās uzvedības dēļ tēvs viņam liedza šo garīgo mantojumu. Turklāt viņš nomira vēl sava tēva dzīves laikā, tāpēc par imāmu Džafars nozīmēju citu savu dēlu. Taču ievērojamā avantūrista Abdullas ibn Majmuna ietekmē daļa sektas tam nepiekrita.

No Mīdijas nākušais Abdulla ibn Majmuns, kuru parasti dēvēja par persieti (bet daži – par ebreju) bija sektants – okultists, kurš neieredzēja arābus un neticēja muhamedānismam. Viņa tiešais mērķis bija graut islāmu un balstoties uz alegoriskiem Vecās Derības Rakstu pierādījumiem, ka Ismaēls esot bijis likumīgs imāms un, ka imamāts pāriet pie viņa brāļa dēla Muhameda, kurš arī kļūšot par ilgi gaidīto Mesiju – Mahdi. Taču viņš arī tiek dēvēts par Muhamedu - Mahdi. Taču šis Muhameds kaut kur izčibēja un Abdulla ibn Majmuns paziņoja, ka Muhameds ir iegājis apslēptā stāvoklī, bet viņu – Abdullu, nozīmējis par savu vietvaldi. Un tālab visiem patiesi īstenticīgajiem ir jāpakļaujas Abdullam, Muhameda - Mahdi vārdā. Un gaidot mahdi atgriešanos, Abdullas vadībā jāsagatavo pasaule šim notikumam. Tādejādi  Abdulla ibn Majmuns kļuva par neierobežotu sektas vadoni, izmantodams šo stāvokli greznai dzīvei, neliegdams to arī citām augstākstāvošām personām. Ordeņa sistēma balstījās uz krāpšanu, cietsirdību un cilvēku muļķības ekspluatāciju. Topošo „assasīnu” netikumība ir kļuvusi par vēsturisku parunu. Lai arī cik ciniski savu personisko, vai arī islāmam naidīgo spēku mērķu labā ordeņu vadītāji netika ekspluatējuši dažādas muhamedānisko Austrumu filozofiskās mācības - šīs doktrīnas tomēr nebija viņu radītas. Tas bija tūkstoš gadu laikā veiktās visu zemeslodes tautu prāta un jūtu piepūles rezultāts. Islāmā šie uzskati iespiedās tieši tāpat kā jebkur citur. Šie uzskati jeb ticējumi lielākoties iesakņojās to tautu un sektu vidē, kuras koncentrējās šiītu pasaulē, taču pakāpeniski iespiedās arī Sunnas, tātad, arī visā islāma pasaulē. Bet kas gan bija šo reliģiski-filozofisko mācību pamatā? Lai ik uz soļa saskatītu kabalistikas, gnosticisma, grieķu mistikas un senās pagānisma un jaunpersiešu filozofijas paliekas, būtu jāatceras, kā muhamedāņu zinātnieks Šahristani apraksta sava laika sektas un filozofijas.

Šahristani, jeb Šarastani dzīvoja no 1077. līdz 1153.gadam un strādāja slavenajā musulmaņu Mišanūras akadēmijā, no kurienes ir nākuši daudzi muhamedāņu zinātnes spīdekļi. No turienes ir nācis arī viens no visnegantākajiem assasīnu vadoņiem – Hasans ibn Saba. Taču Šahristani savā aprakstā citē daudz senāku islāma filozofu viedokļus, proti, Muhamedu al-Bakiru, kurš pats bija „imāms”, Džafara tēvs, Ismaēla vectēvs. Tieši ar viņa slavināšanu savu karjeru izveidoja Abdalla ibn Majmuns.

Reliģiskā filozofija, no kuras ir izaugusi mācība par Mahdi, izriet no tāda stāvokļa, ka Dievam nav nekādu atribūtu. Ka nav pat iespējams pateikt – viņš ir vai viņa nav, vai ir viszinošs, vai nezinošs, visuvarens vai bezspēcīgs. Tātad te veidojas dievība, kurai nav nekā kopēja ar islāma Allahu, dievība kā pasaules substances pirmavots, bez personiskajām rakstura iezīmēm. Tāds, kurš garīgas īpašības piešķir vienīgi savām emanācijām, jo īpaši cilvēkam. Kaut kas līdzīgs Kabalas En-Sofai. 736. gadā,  tikai simts gadus pēc pravieša mirušais, Muhameds al-Bakirs skaidroja, ka Dievs zina tāpēc, ka ir devis zināšanas zinātājam, un, ka ir varens tāpēc, ka ir devis varenību varenajam. Protams, ka izteiciens „devis” šeit ir tikai metaforiski. Tas jāsaprot tā, ka sākotnējā substance saņem zināšanas un varenību tikai no viņas izejošajā personībā. Pati šī dievība nav arī nepastarpināti radījusi pasauli. To paveicis no viņas izplūstošais Pasaules Saprāts. Saprāts savukārt, ir dzemdējis Pasaules Dvēseli. Ar savu atpakaļvirzību uz Pasaules Saprātu tā iekustināja pasaules sfēru apļveida kustību septiņos lokos, kā rezultātā radās sākotnējā matērija, telpa un laiks. Tas veido piecus pamatelementus, par kuru emanāciju kļuva cilvēks. Atbilstoši šādai izcelsmei, cilvēks tiecas atpakaļ pie pirmavota, t.i. pie Pasaules Saprāta, lai tajā izšķīstu. Šīs Plotīna ideju variācijas vēlāk tiek pielāgotas mācībai par „imāmiem”.

Doktrīna apgalvo, ka lielākā daļa cilvēku ar pašu spēkiem nav spējīga realizēt tiekšanos izšķīst Pasaules Saprātā. Taču Pasaules Saprāts un Pasaules Dvēsele iemiesojas nedaudzos izredzētajos, kuri arī ved cilvēci uz gaismu. Būtībā tie ir pravieši un imāmi, reliģiju izsludinātāji un izskaidrotāji. Viņu darbība pasaulē notiek atbilstoši pasaules sfēru kustībai. Savā tieksmē uz Pasaules Saprātu Pasaules Dvēsele ir iekustinājusi septiņus pasaules lokus. Tieši tāpat pravieši un imāmi ved cilvēci pretim īstenības iepazīšanai, pārceļot cilvēkus no loka uz loku. Tie sāk ar mazāk apzinīgu reliģiju un beidz ar vispilnīgāko, kur cilvēkiem vairs nav nepieciešami ne baušļi, ne likums. Visas reliģijas, sākot ar visnepilnīgākajām, kur vēl ir vajadzīgi baušļi un likums, ved cilvēkus uz vienu un to pašu mērķi, pretim vienai un tai pašai pēdējai atklāsmei. Ne jau vienlaicīgi visi spēj iepazīt patiesību. Pravieši un imāmi ir tāpēc, lai izskaidrotu reliģijām piemītošo dubultjēgu: acīmredzamo jēgu tumsonīgajam vairākumam un apslēpto jēgu, kas tiek atklāta iesvētītajiem. Šī otrā, visās reliģijās vienādā jēga esot arī vienīgā pareizā, jo tā izskaidro visām reliģijām kopīgo mērķi – cilvēka atkaļsavienošanos ar Pasaules Dvēseli un Pasaules Saprātu. Dažādās reliģijas pilda vien pakāpienu funkcijas, lai iepazītu šo vienīgo patieso, pēdējo un pilnīgo reliģiju. Tās visas sevī satur vienādus norādījumus, kas beigu beigās ļauj nonākt pie augstākās sapratnes – jāprot izšķirt šos norādījumus, liekot lietā alegorisku Rakstu interpretāciju.[14]

Tāda ir šīs reliģiskās filozofijas jēga. Protams, ka šī filozofija varēja tikt pielietota cīņā pret islāmu, lai grautu jebkādas pozitīvas reliģijas autoritāti, jebkādu baušļiem piemītošu autoritāti. Visbeidzot, tā vārēja tikt virzīta arī uz cilvēka samaitāšanu, jo zaudējot ieilgušās bailes pārkāpt baušļus, varēja atraisīties dzīvnieciskas kaislības. Abdullam ibn Majmunam līdzīgi ļaudis, pamatojoties uz šādu filozofiju, arī paši varēja nonākt pie bezdievības un tikumiskā likuma nicināšanas. Taču, raugoties no citas puses, ir tikpat skaidrs, ka parsisma, hinduisma, gnosticisma, kabalas, utt. domātāji, kuri radīja materiālu šīm ezotērisma muhamedāniskajām variācijām, netika izvirzījuši ne šādus mērķus, nedz arī šādu savu koncepciju izpratni. Tāpat arī islāmā – ne jau vienīgi ismaēlieši-assasīni vai laupītāji karmati apguva šīs mācības. To skaitā bija arī vaļsirdīgi, patiesību un augstāko garīgo dzīvi meklējoši cilvēki. Šīs pašas mācības mēs sastopam arī islāma mūku ordeņos: pie sūfistiem, dervišiem, murīdiem. Lai arī šo ordeņu rašanās nonāca pretrunā ar Muhameda radītā islāma mērķiem un priekšrakstiem, uz netikumību un egoismu vērsti tie, katrā ziņā, nebija. Vēl mazāk tiem var pārmest vēlmi graut islāmu, gluži otrādi, - nonākot šajos mūku ordeņos, tie cerēja apjēgt Pravieša mācības dziļāko jēgu.

Pravietis Muhameds klosterību noraidīja un aizliedza. Taču, kā parasti uzskata, kristiešu klosteru ietekmē un, protams, pateicoties hinduisma atskaņām, islāmā ļoti ātri uzradās tuksneša vientuļnieki, kuri arī sāka apvienoties savā starpā. Tie bija tā saucamie sūfisti jeb derviši. Varētu domāt, ka vārdam „sūfists” ir kāds sakars ar grieķisko vārdu „viedums” (sofija). Taču patiesībā šis vārds ir radies no viņu apģērba nosaukuma: „sūfa” – kamieļvilnas apmetnis. Sūfiti ir stingri askēti, kas dažādos veidos, kaut arī ne pēc kristīgā parauga, mērdē savu miesu. Gavēnis, nomods un lūgšana caurauž viņu dzīves režīmu. Sūfistu jeb dervišu kopienām ir arī savi vadītāji – šeihi, kuri pilda kristīgā stareca vai garīgā tēva lomu, sekojot savu pakļauto garīgajai dzīvei. Dervišiem raksturīgie lūgšanu vingrinājumi vairāk līdzinās hinduistisko jogu nekā kristīgo askētu praksei. Tiesa, daži no šiem vingrinājumiem līdzinās tam, ko kristiešu askēti dēvē par „māksliniecisko praksi” („художественное делание”), t.i. it kā „samāksloto lūgšanu”. Balstoties uz Hanikova vērojumiem 19. gadsimta 30.-40.gados Buhārā, - tā laika muhamedāņu reliģiskās izglītības centrā, K. Kazanskis citē murīdu vingrinājumu aprakstu.[15]

Viņu lūgšanās ir piecas pakāpes. Pirmajā pakāpē acis jāvērš uz savu sirdi, ieliekot tur savu domu un atkārtojot sirdī „Alla”. Otrajā pakāpē ir jāaizver acis un domās tās jāvērš zem lāpstiņas, t. i. simpātiskās nervu sistēmas apvidū, atkārtojot to pašu vārdu „Alla”. Trešajā pakāpē sava doma tādā pat veidā jāvērš uz aknām, atkārtojot to pašu lūgšanu „Alla”. Ceturtajā vingrinājumu pakāpē atkārtojas tas pats, vien uzmanība tiek virzīta uz smadzeņu augšējo daļu. Ideja ir tāda, ka visām ķermeņa daļā jātiek aizpildītām ar lūgšanu, ar tiekšanos pēc Dieva. Piektajā pakāpē, visbeidzot, vārds „Alla” visām ķermeņa daļām jāatkārto vienlaicīgi. Pēc sava izpildījuma šī iekšējās lūgšanas uzbūve ir līdzīga gan mūsu „mākslinieciskajai praksei”, gan arī hinduisma jogu vingrinājumiem. Dervišu lūgšanas noslēdzošais uzdevums ir ievest sevi ekstātiskā stāvoklī, ko var sasniegt ne tikai ar pašiedziļināšanos, bet arī ar reliģiskām dejām, kas līdzinās mūsu hlistu(vēsturiska sekta Krievijā, pie kuras piederēja arī Rasputins. – red. piez.) izdarībām. Lai veiktu šos lūgšanu vingrinājumus derviši pulcējas kopā un deju rezultātā nonāk spēku izsīkuma un prāta „atbrīvotības” stāvoklī. Tiek uzskatīts, ka apceres un prāta „atbrīvotības” stāvoklī, gluži kā indiešu jogā, gars pārņem miesu un ļauj ķermenim veikt brīnumdarošas darbības. Tā, piemēram derviši spēj norīt sasistus stiklus, kvēlojošas ogles, caurdurt sevi ar kinžaliem utt. – nenodarot sev ne mazāko kaitējumu. Līdzīgi indiešu faķīriem šīs neparastās darbības derviši veic arī publiski.

Būdami muhamedāņi un ietilpstot iestādījumā, kas jau sen netiek uzskatīts par herētisku, šie sūfisti pēc saviem ticējumiem tomēr ir vistīrākie panteisti, kuru reliģiskās dzīves mērķis ir tā pati „savienošanās ar dievību”, par ko runāja Muhameds al-Bakirs vai, vismaz, Šahristni. Un, ja mēs redzējām dažādas „iesvētības pakāpes” pie ismaēliešiem, tad tādas pat iesvētības pakāpes varam vērot arī pie sūfistiem. Kopumā viņiem ir četras pakāpes. Pirmajā pakāpē sūfists izdzīvo „likumu”, studē to un pilda. Tāpēc arī pati šī pakāpe tiek dēvēta par „šariatu”. Šī ir likuma apgūšana. Otrajā pakāpē sūfists kļūst par „paklausībnieku” (tarikatu), ar paklausības palīdzību gatavojoties gaidāmajai pilnībai. Trešajā pakāpē, kas tiek dēvēta par „apjēgu” (marifatu) sūfists jau nonāk pie augstu patiesību apjēgšanas un tajās iegremdējas ar savu apziņu un sajūtām. Viņš sevī attīsta tieši pasaules vienotības sajūtu Dievībā, apzinās šīs pasaules šķietamību un, visbeidzot, sasniedz tās zināšanas, ko ļaunprātīgi izmantoja ismaēliešu vadoņi, t.i. sāk visas reliģijas atzīt par vienlīdzīgām, liekot uz vienas strīpas labu un ļaunu, tikumību un netikumību. Kā redzam, šī ir tā pati ideja, ko Krišna atklāja „Bhagavad-Gītas” varonim Ardžunam. Taču trešā pakāpe vēl nav noslēgums. Absolūta pilnība tiek sasniegta vien ceturtajā pakāpē, ko dēvē par „hakikatu” (patiesību). Te sūfists pilnībā identificē sevi ar Dievu.

Tā nu islāmā kā atzīta sastāvdaļa ir iekļuvušas mācības, kas patiesībā ir it kā pilnīgs pretstats īsteni ortodoksālajai Muhameda mācībai. Un tomēr, par tramplīnu tam kļūst likuma – šariata studēšana un pildīšana. Tiesa, muhamedānisms apzinās šādu mācību un stāvokļu bīstamību, ja tās nonāk nesagatavotu cilvēku rokās. Tāpēc dervišu šeihi rūpīgi uzrauga savus mācekļus un līdzi to vingrinājumiem, nepieciešamības gadījumā tos piebremzējot un ļaujot tuvoties augstākajiem jēdzieniem un stāvokļiem vienīgi pēc vajadzīgo iemaņu apgūšanas.

Ekzotērisms un ezotērisms islāmā

Šos divus ieskicētos, islāmā saaugušos elementus savā starpā nevieno nekāda organiska saite, kaut arī tie savā starpā ir tik cieši savienojušies, ka musulmanis diez vai ir spējīgs atbrīvoties no viena vai otra. Taču tie reliģiskie priekšstati, kuri mīt panteistiskajā islāmā, nekādā gadījumā nevar tikt atvasināti no pravieša Muhameda mācības, pat ja to ir izskaidrojusi muhamedāņu teoloģiskā skola.

Islāma pamati, tā saucamie ticības pīlāri, ir ārkārtīgi vienkārši. Tie paģērē: 1) ticības apliecināšanu; 2) piecas lūgšanas dienas laikā; 3) nepārspīlētu žēlastības dāvanu pasniegšanu; 4) rituāla rāmjos paredzētu gavēni; 5) svētceļojumu uz Meku. Izkoptā islāma dogmatika ir iedibinājusi sešus obligātos ticības punktus: 1) ticību Dievam; 2) eņģeļiem; 3) Svētajiem Rakstiem; 4) praviešiem; 5) ticību tam, ka notiks mirušo augšāmcelšanās, vispārējā tiesa un no tās izrietošās sekas – paradīze pestītajiem un elle notiesātajiem; 6) un visbeidzot, - ticību iepriekšnolemtajam. Teoloģijas zinātne šos ticības punktus komentē un detalizēti izskaidro, taču muhamedāņa reliģiskā dzīve, par spīti šiem skaidrojumiem, paliek vienkārša, skaidra, cieši saistīta ar zemes dzīvi un pasargāta no jebkādām okšķerīgām prāta svārstībām un neizpratnes.

Islāma Dievs – Allahs ir personisks Dievs. Tas nebūt nav nez kāds pasaules dabas elements, kaut kāds „spēks”, bet Personība, kas radījusi šo pasauli un kas pārrauga tās likteņus. Allahs dod priekšrakstus kā cilvēkiem būtu jādzīvo. Viņš arī nosaka visu cilvēka dzīvi, turklāt determinizē to tik ļoti, ka cilvēks neko no iepriekšnosacītā mainīt nespēj. Cilvēka pienākums ir islāms, t. i. bezierunu pakļāvība Allāham. Pakļaušanās, samierināšanās un sevis nodošana Viņa rokās. Visu pārējo paveiks pats Allahs, un cilvēks tiks tiesāts ne jau par to, kas no viņa dzīves ir sanācis, bet par to, vai viņš ir vai nav pildījis viņam paredzēto likumu. Šī ticība iepriekšnolemtajam nomierina dvēseli un novērš bezpalīdzīgo prātuļošanu. Cilvēks atrodas ne jau personiskas dabas, bet Visaugstākās Personīgās Būtnes stingrajās rokās. Ievērojot bezierunu pakļaušanos Dievam, cilvēkam tiek dota iespēja izmantot visus dzīves labumus un šī dzīve ir laba. Būtu zaimojoši saskatīt trūkumus tajā, ko dāvā Allahs. Allāha dotais likums nodrošina šīs zemes dzīves labumus. Ir neiedomājami apšaubīt dzīves realitāti, jo reālā Personiskā Būtne – Allahs neliek cilvēkam ieslīgt kaut kādās fantasmagorijās. Vēl jo vairāk tāpēc, ka padara cilvēku par līdzstrādnieku Savās iecerēs, vedot visus pie ticības Allāham. Muhamedānisms ir reliģija, kas pielāgota zemes vajadzībām un velta tām visas rūpes. Savukārt iestājoties Allāha iepriekš paredzētajām zemes dzīves beigām, sāksies vispārēja mirušo augšāmcelšanās un to kopējā tiesa. Muhamedāņu eshatoloģija līdzinās kristīgajai – Dievības Personiskais raksturs un cilvēciskās personības reālums tajā nekad nemainās. Pirms pasaules gala nāks viltus skolotājs (Antikrists), bet nāks arī Jēzus Kristus, kuram būs jāsoda dzīvos, un soda saņemšanai augšāmcēlušos mirušos. Ieradīsies arī Mesija – Mahdi, kuram vajadzēs iedibināt Dieva Valstību. Pēc tam taisnie nokļūs paradīzē, bet grēcinieki – ellē. Taču ne paradīze, ne elle nekur tālu nenovirzās no šīs dzīves reāluma – paradīzes baudas līdzinās pasaulīgajam ideālam, savukārt elles mokas ataino vislielāko uz zemes sastopamo moku pakāpi.

Tas viss ir vienkārši un skaidri – Muhameda mācībā nav ne mazākās augsnes panteistiskiem priekšstatiem, nav nekādas spraugas, lai ticību papildinātu ar prātuļojumiem. Ticības mācības punktos ir mācība par praviešiem un Rakstiem, kur varētu iespraukties zināma prātuļošana un tieksme papildināt Korāna pasaules uzskatu. Ticība praviešiem un Rakstiem, tik tiešām, ir nepieciešama. Taču ticība praviešiem netieši paģērē arī ticību jūdu un kristiešu Rakstiem. Vispār islāms praviešus sadala divās kategorijās. Augstākie pravieši faktiski ir Dieva vēstneši, „razuļ”, tie kuri nes sev līdzi Dieva atklāsmi. Par tādiem tiek uzskatīti: Ādams, Noass, Ābrahāms, Mozus, Jēzus, Muhameds. Cita praviešu kategorija, ko apzīmē ar vārdu „nabi”, ir ļoti daudzskaitlīga, taču visiem „nabi” vairs nav tādas nozīmes un tie piepilda tikai fragmentus no Allāha gribas. Kas attiecas uz Mozu un Jēzu, tad tie bija „vēstneši”, „razuļ”, līdz ar sevi tie atnesa Dieva Allāha Atklāsmi. Tātad viņu atstātie Raksti ir dievišķi un obligāti. Taču tie vien retos gadījumos sakrīt ar Muhameda mācību. Tiesa, Muhameds gribēdams notušēt, domu, ka Dieva gribas nolasīšanā pastāv daudzveidība, pasludināja, ka jūdi un kristieši ir sagrozījuši savu praviešu rakstus. Taču ne jau visu viņi tur ir sagrozījuši, jo ja sagrozīts būtu viss, tad Muhameds nevarētu atzīt, ka jūdi un kristieši nav „pagāni” un, ka tie nevar tikt pakļauti tādām pašām represijām kā pagāni. Pamatojoties uz to, gluži loģiski, islāmā būtu varējusi rasties Rakstu salīdzināšana, līdzību apzināšana un kaut kāda muhamedāņu mācības papildināšana ar jūdu un kristiešu mācībām. Vēl jo vairāk tāpēc, ka arī pats Muhameds tika daudz ko no tiem (jūdiem un kristiešiem) aizlienējis. Taču, ja arī muhamedānisms būtu iecerējis šādu darbu, tad tomēr no jūdu un kristiešu Rakstiem tas nespētu izlobīt panteistiskus priekšstatus, neko, kas grautu Dievības personisko raksturu, nedz arī visa tā realitāti, ko Dievs ir radījis, ko Viņš pārvalda un kas tiek virzīts pretim Viņa iedibinātajai nākotnei.

Kristietību pats Muhameds tikpat kā nepazina, toties bija pakļauts stiprai ebreju ietekmei. Savā Allāha koncepcijā viņš restaurēja tieši ebreju izpratni par Dievu – Jehovu, par Ābrahāma Dievu, Personīgo Dievu, par Radītāju un Apredzīgo. Kristietībā viņš atpazina vien to papildinājumu, ka tas nav kaut kāds cilts Dievs, bet vispasaules, visu cilvēku Dievs. Ja ebreju mācība un kristietība savā visprecīzākajā būtībā nespēja jaundzimstošajam islāmam „iesmērēt” jel kādus panteisma elementus, kas aizplīvurotu vai iznīcinātu Dievības personisko raksturu, tad to varēja izdarīt kristiešu un ebreju herēzes; gnosticisms un kabalistiskais misticisms. Pašam islāma dibinātājam piemita visnotaļ smalka reliģiskā apziņa, lai uz tām (herēzēm) „neuzķertos”. Tāpēc arī viņš uzņēma (ar zināmu pārstrādi) vienīgi īstenajai Ābrahāma un Mozus mācībai raksturīgo reliģisko izjūtu vēsmas. Taču arābi vispār (ne tikai Muhameda laikā, bet arī pirms tam) jau bija pakļauti gnostisko herēžu un kabalistiskā misticisma ietekmēm, t. i. tiem kristietības un jūdaisma novirzieniem, kas paši bija pagāniskās filozofijas ietekmēti. Un jo plašāk izplatījās muhamedānisms, jo intensīvāk tas uzņēma šīs ietekmes. Gribot ērtāk iekārtoties islāmā - tās ķērās pie tā paša Rakstu alegoriskās izskaidrošanas paņēmiena, kā jau agrāk to bija radījušas, nostiprinoties jūdaismā un kristietībā.

Lai netiktu padzīti no ebreju un kristiešu Baznīcas, šie panteistiskās mistikas piekritēji atrada patvērumu slepenajās biedrībās ar dažādām iesvētības pakāpēm. Draudžu locekļiem tie nestāstīja neko, kas būtu pretēji Baznīcas mācībai, līdz laikam, kad izdevās tos ievilkt savas „iesvētības” pirmajās pakāpēs. Un pat sludinot šiem cilvēkiem, pat paši savās acīs, pagāniskā panteisma audzēkņi neatzinās, ka ir nonākuši pretrunā ar Baznīcas mācību un Atklāsmi. Tie klāstīja, ka ortodoksālā mācība savā būtībā nav absolūti melīga, bet faktiski vien ārēja – „ekzotēriska” patiesības izpausme, kas paredzēta vēl neattīstītiem, neiesvētītiem cilvēkiem. Savkārt, īstā, dziļā patiesības tiekot nodota ar „ezotēriskās” – iesvētību saņēmušo cilvēku, slepenās mācības starpniecību. Lasot tos pašus Rakstus, ko ortodoksālie ticīgie, iesvētītie spējot reāli saprast to, kas Rakstos ir izklāstīts apslēptā, alegoriskā formā.

Kā tas bija jūdaismā un kristietībā, tāpat tas notika arī islāmā. Tajā ielauzās „ezotērisms”. Ticības mācības burtu tas atstāja neskartu, taču skaidroja šo burtu diametrāli pretējā nozīmē. Kā tas bija senajās pagāniskajās reliģijās, pēc tam jūdaismā un kristietībā, tāpat tas atkārtojās arī muhamedānismā. Uzradās divi ticības slāņi – ekzotēriskais un ezotēriskais. Pirmajā tik tiešām ietilpa tā mācība, ko dēvē par islāmu, ar tam raksturīgajām īpatnībām un atšķirībām no citu ticību mācībām. Otrais bija šī islāma pilnīgs noliegums. Tas restaurēja senās pagāniskās filozofijas, līdzīgi tam kā gnosticisms savā ezotērismā noliedza patieso kristietības būtību un par īsto patiesību atzina to, kam ticēja senie ezotēriskie pagāni. Tieši tāpat kabalistiskais misticisms nīcināja ārā īsteno Mozus un praviešu ticību, patiesības krēslā ieceļot to, kam ticēja senā pagāniskā ezotēriskā filozofija. Visi ezotērisko mācību piekritēji vaļsirdības brīžos „iesvētīto” vidē uzturēdamies, allaž atzina, ka ekzotēriskās reliģijas – pagānisms, jūdaisms, kristietība, muhamedānisms, būtībā, esot maldības. Tās paužot vien ticības ārējos apvalkus, kas pielāgoti tumsonīgajām masām. Savukārt patiesība tajās visās esot viena – ezotēriskā mācība, kas ir vienāda visās tā saucamajās „pozitīvajās” reliģijās un vienādā veidā noliedzoša.

Protams, arī ezotērisko reliģisko filozofiju vidū nav pilnīgas saskaņas. Tur pastāv savas skolas, savas nesaskaņas, taču pēc būtības tās ir vienveidīgas un ikreiz Personīgo Dievu, Radītāju, Visasaturētāju un Apredzīgo aizstāj ar dabas spēku panteistiskajām dievībām. Bezpersonisko dabas spēku vidū tie meklē kaut kādus personiskus spēkus (eņģeļus utt.) un lielākā vai mazākā mērā saskata pašā cilvēkā garīgo īpašību augstāko realizāciju, kas (īpašības) vien potenciāli ietilpst kopējā dabas substancē.

No visām reliģijām, kuru pamatā bija ticība Personīgajam Dievam Radītājam un Apredzētājam, viena vien kristietība spēja neielaist ezotērismu savā ticībā un atmest panteistiskā misticisma ielaušanos, tāpat kā spēja atbrīvot Personīgā Dieva jēdzienu no antropomorfisma. Tā rezultātā panteistiskās mācības kaut arī saglabājās kristīgās kultūras pasaulē, taču pašas arī pārstāja pretendēt uz to, ka tās veido „ezotērisko kristietību” un pat pašas sāka sevi nošķirt no kristietības. Taču jau ebreju mācībai strikti sevi norobežot no kabalisma bija grūti. Tāpēc arī notika daudzskaitlīgs kabalisma viedokļu iebrukums tautas ticībā un talmudiskajā teoloģiskajā zinātnē. Islāms šādu soļu speršanā izrādījās vēl nespēcīgāks, un tagad divas pretnostatāmas reliģiskās koncepcijas tajā tiek mehāniski uzturētas gandrīz uz līdztiesīgiem pamatiem, paliekot organiski nesavienojamas.

  

Pasaules valdīšanas reliģija

Islāms pasaulē ienāca ar spilgti izteiktu raksturu – kā pasaules valdīšanas reliģija. Tas sevi pieteica kā augstāko un pēdējo Dievības Atklāsmi, kas šoreiz nolēmusi realizēt daudzu cilvēku acīs vēl neapjēgto faktu: tā ir pieprasījusi, lai visa pasaule tai pakļautos. Šī misija tad nu arī tika uzticēta islāmam. Par musulmaņu pienākumu kļuva visu pasaules cilšu pakļaušana Allāham. Protams, arī kristietības uzdevums bija vest visus pie Dieva, taču milzīgā atšķirība ir tāda, ka kristietība tikai pasludināja patiesību, ļaujot pēc tam ikvienam brīvi izvēlēties savu ceļu: pieņemt patiesību un glābties vai arī noraidīt to, pazudinot savu dvēseli. Ja kristietība prozelītismā ķērās pie vardarbīgām metodēm, tad tas bija kliedzošs pašas kristietības jēgas noliegums. Islāmā, gluži otrādi, Dievība ir paziņojusi, ka tiesības eksistēt Allāha radītajā pasaulē ir tikai tiem, kas viņam bez ierunām pakļaujas. Nepakļāvīgajiem – pagāniem – ir jātiek iznīcinātiem. Tām tautām, kuru rīcībā bija Raksti, tika dāvātas tiesības pastāvēt. Taču arī tās varēja dzīvot vienīgi pakļaujoties muhamedāņiem, savu dzīvi pārvēršot par kalpošanu viņu interesēs. Islāma reliģijas jēga ir meklējama pasaules pakļaušanā jebkādiem līdzekļiem. Šim mērķim tika pielāgotas visas islāma reliģiskās dzīves sastāvdaļas.

Rīkojoties pēc absolūtās Dievības pavēlēm, bez jebkādām tiesībām nepakļauties šiem rīkojumiem, muhamedānis kļuva par fanātiķi, kam sveša gan spriestspēja, gan arī žēlastība. Iepriekšnolemtības bezierunu fatālisms nepieļāva, ka musulmanis varētu baidīties no nāves. Kritušajiem svētajā karā pret neticīgajiem nekavējoties tika dāvāta paradīze, ar visām baudām, jo šāda nāve spēja izpirkt jebkādus grēkus. Tādejādi, kļūstot par pašaizliedzīgu un bezbailīgu Allāha kareivi, muhamedānis tai pašā laikā svētajā karā un valdīšanā pār iekaroto pasauli saskatīja bagātīgu materiālo labumu avotu, jo neticīgā īpašums, darbs un pati viņa persona nu piederēja īstenticīgajam. Karš bija viņu materiālās nodrošinātības avots. Šī ekonomiskā ēsma, saprotams, kļuva visai iespaidīga tāpēc, ka uz neticīgajiem piederošā svešā īpašuma laupīšanu un ekspropriāciju muhamedānis bija saņēmis likumīgas tiesības. Pieliekot visus iespējamos pūliņus, lai padarītu savus sekotājus par vispasaules iekarotājiem, islāms tai pašā laikā ar daudzām savām šķautnēm vājināja iekarošanai paredzēto tautu pretošanos. Šajā ziņā priekšplānā tika izvirzīts kosmopolītisms. Atlika tikai neticīgajam pieņemt islāmu, un neviens viņam vairs nejautāja, no kādas cilts viņš ir nācis. Viņš kļuva par līdztiesīgu locekli īstenticīgo sabiedrībā un no iekarota verga pārtapa par pasaules saimnieku. Tas tik ļoti mudināja iekaroto tautu pārstāvjus pāriet islāmā, ka muhamedāņi paši drīz vien sāka likt šķēršļus ticības maiņai. To izsauca materiālas dabas apsvērumi, jo tie negribēja zaudēt cilvēkus, kuru īpašumus varēja paņemt sev un kuru nodevas nodrošināja īstenticīgo pastāvēšanu. Tomēr, neraugoties ne uz ko, milzīgas pakļauto ļaužu masas pievērsās islāmam.

Iekļaujoties musulmaņu sabiedrībā, visi šie cilvēki nekavējoties nāca pie atskārsmes, ka jaunā ticība dāvā tiem vieglu un patīkamu dzīvi. Tīri garīgā plāksnē islāms sniedza maz, taču tas arī bija vajadzīgs neattīstītajām masām. Viņu reliģiskās jūtas pilnībā apmierināja ceremoniālisms un apziņa, ka, ja jau reiz cilvēks bez ierunām ir nodevis sevi Allaha pakļautībā, tad viņam neparko, izņemot baušļu pildīšanu, vairs nav jādomā un jārūpējas. Muhamedānismā nodrošinātā materiālā dzīve, taisnīgums īstenticīgo savstarpējās attiecībās, sabiedriskā dzīve, kas atšķiras ar cienīgumu un daudzējādā ziņā ar šķīstību, - Allaha pielūdzējam pievilcīgs šķita viss. No pakļautajām tautām tika kaldināti dedzīgi muhamedānisma sekotāji. Kaut arī lielākoties tie nāca no tautām, kas nebija īpaši attīstītas. Daudzās vietās, kur kristietības sludināšana nesekmējās vai arī nebija īpaši auglīga, islāms cilvēku masas aizrāva ļoti viegli. Tā tas bija pie Ziemeļāfrikas tautām, malajiešiem, kirgīziem, Kaukāza čerkesiem, bet mūsdienās – Centrālāfrikā. Viegli iekarodams savus sekotājus, islāms tos arī turēja ļoti cieši, tāpēc arī neviena reliģija nespēj palielīties ar jūtamiem prozelītisma panākumiem muhamedānisma vidē.

Par muhamedānisma vājāko vietu allaž ticis uzskatīts reliģiskās idejas satura seklums. Ja Muhameds bija analfabēts, tad Kristus vēsti sludinošie Galilejas zvejnieki arī nebija īpaši izglītoti. Taču viņu sludinātās idejas iekšējais saturs bija tik dziļš, tik apjomīgs, ka kristietības patiesību varēja uztvert dižākie filozofiskie prāti. Savukārt muhamedānismā attīstīts prāts un izsmalcinātas jūtas apmierinājumu sev nerada, kā rezultātā tas nespēja pretoties svešās panteitiskās idejas iebrukumam. Lai tīrā veidā izplatītos, pat tas islāma ceļā šķēršļus likt nespēja, jo ārējā veidā tam viegli varēja pievienoties cilvēki ar gluži citu idejisko saturu. Bet, runājot par tautas masām, jāatzīst, ka panteistiskās mistikas iebrukums islāmā ir tikai pastiprinājis poētiskās fantāzijas slāni, kas tik ļoti pievelk nevis uz spriestspēju, bet uz izjūtām paļauties pieradušus cilvēkus. Visi šie iemesli nodrošināja neparasti ātro islāma izplatību pirmajā tā attīstības posmā. Taču turpmākā pasaules vēsture atklāja arī to, ka pasaulīgās valdīšanas uzdevums nespēj kļūt par varenu pamatu reliģiozai sistēmai. Patiešām, beigu beigās islāms nav uzvarējis nevienu no dižajām reliģijām, pret kurām bija uzsācis karot. Gribēdama sevi saglabāt, jūdu reliģija pat vairākkārt ir izmantojusi musulmaņu valstis. Šim pašam mērķim, starp citu, tika izmantotas arī kristīgās valstis. Islāms kristietību spēja sagraut tikai Bizantijas apgabalos, taču arī tur kristietība saglabāja savu pareizticības mantojumu Krievijas veidolā, kas divu-trīs gadsimtu laikā pakļāva sev vairākas muhamedāņu valstis un noplicināja galveno no tām – Turciju. Pēc īslaicīga Pireneju pussalas zaudējuma, Rietumu kristietība ne tikai to atguva, bet arī nodeva pašas radīto valstu pārvaldīšanā visu Ziemeļāfriku. Austrumos, neraugoties uz to, ka muhamedāņi iekaroja Indijas pierobežas apgabalus, muhamedānisms tautā nenostiprinājās, bet pēc tam zaudēja arī valstisko kundzību. Budisma pasaulē muhamedānisms nav guvis ne mazākos panākumus. Kopumā, pēc divpadsmit gadsimtus ilgušajām trauksmainajām kustībām, šobrīd šī pasaulīgās valdīšanas reliģija atrodas absolūta pagrimuma stadijā, jo gandrīz visur to pārvalda citām ticībām piederīgas tautas.

Prognozēt islāma turpmāko likteni nebūtu auglīga nodarbošanās. Līdz šim laikam tas saglabā milzīgu ticīgo skaitu, neatdodot tos citām reliģijām, un pat veic sekmīgu propagandu Āfrikā un Krievijā. Taču islāma piekritēji vairs nerealizē savas ticības pamatjēgu un prasību – pasaules mērogā valdīt pār neticīgajiem. Ir pat grūti iztēloties, ka mūsdienu apstākļos, kad reliģiskais pamats spēlē arvien mazāku lomu starptautiskajās attiecībās, islāma nozīme varētu radikāli mainīties.

Taču šīs reliģijas ticējumos potenciāli tomēr saglabājas iespēja atgriezties pirmo halifu laikos – pie idejas par visas pasaules pārvaldīšanu. Šāda iespēja slēpjas Mahdi idejā. Muhamedānismā tā joprojām nav pamirusi, un Āfrikas mahdistu kari vēl pavisam nesen atklāja kādus fanātiskus dziļumus tā spēj uzkurināt. Taču, arī Āfrikā mahdisti, beigu beigās, tomēr cieta sakāvi. Vissvarīgākais ir tas, ka viņu kustība vairs nerod rezonansi visā musulmaņu pasaulē, kas aizvien straujāk pakļaujas eiropeiskās kultūras ietekmēm. Bet tā (eiropeiskā kultūra), savukārt arvien vairāk attālinās no tautu pūliņus paģēroša reliģiska rakstura mērķa jeb ideāla.

Mūsdienu kultūras nereliģiozā tendence nevar tikt uzskatīta par mūžīgu, par pasaules vēstures pēdējo vārdu. Ir ne mazums pazīmju, kas norāda uz iespējamu reliģiskās ietekmes atdzimšanu tieši uz okultisma un teosofijas pamata. Taču šī ir tāda misticisma joma, kur islāms diez vai spēlēs ietekmīgu lomu, jo pats tas tikai pastarpinātā veidā uzņēma panteistisko ideju, nonākot pretrunā ar savas ticības pamatelementiem.

no krievu valodas tulkojis Kārlis Kalvišs.

tulkojuma redaktors Māris Martins Rozentals

Piezīmes

1. Augusts Millers (1848-1892) – vācu izcelsmes islāma pētnieks. Kapitālā darba “История ислама с основания до новейших времен” (krievu tulk.nosauk.) Спб., 1895.-1896., Т.1-4.

2. Gordijs Sablukovs (1804-1880) – orientologs. Grāmatas “Сведения о Коране, законоположительной книге мохаммеданского вероучения”. Kazaņa, 1884., autors.

3. Konstantīns Kazanskis (1855 – 1910) – Vidusāzijas pētnieks.

4. Nikolajs Hanikovs (1819 – 1878) – orientologs – arābists, ģeogrāfs, etnogrāfs.

5. Ekzotērisms – ārējs, publisks.

Ezotērisms – slēpts, slepens. No grieķu vārda “esoterikos” - iekšējais, apslēptais.

---

1. Г. Грец. История евреев. Т.I.73. – 100.lpp. Pats Grecs tam netic, ka arābi esot cēlušies no Ismaēla. Tomēr tas ir kopīgs ebreju un arābu ticējums. Kā jau sacīts, pilsētās dzīvojošie arābi savu izcelsmi saistīja ar Joktanu, savkārt, beduīni – ar Ismaēlu.

2. А.Мюллер. История ислама. Т.1 117.стр.

3. Muhameda tuvinieki apgalvo, ka nereti viņu pārņēma spēcīgi drebuļi, kam sekoja konvulsīvs ģīboņa paveids, turklāt no pieres plūda sviedri. Viņš gulēja aizvērtām acīm, ar putām pie mutes, kliegdams kā „jauns kamielis”. Г.Саблуков. Сведения о Коране, законоположительной книге Мохаммеданского вероучения. Казань, Университетская типография, 1884.г.-181.lpp

4. Turpat, 190.-203.lpp.

5. Г. Грец. История евреев. Т.I.. – 120.lpp.

6.  А.Мюллер. История ислама. Т.1 117.стр.

7. Георг Шустер. Тайные общества, союзы и ордены. – СПб., 156.стр.

8. А.Мюллер. История ислама. Т.1 302.-303.стр.

9. Turpat, T.1 319.-320.lpp.

10. Muhameds mira 632.gadā. Pēc viņa par halifiem kļuva: 634.gadā mirušais Abu Bekrs; 644.gadā mirušais Omārs; 655.gadā mirušais Osmans; 661.gadā mirušais Ali. Pēc tam halifāts pārgāja uz Sīriju (Damasku) pie Muavija un viņa pēcnācējiem, kas piederēja Omajādu dinastijai.

11. А.Мюллер. Указ.соч. Т.1. 362.стр.

12. Par abbasīdiem tiek dēvēti Abbasa pēcteči. Abbass bija pravieša Muhameda tēvabrālis.

13. „Divpadsmitnieki” apgalvoja, ka pēc Ali ir jārodas 12 imāmiem, no kuriem pēdējais likvidēs Bagdādes abbasīdus un nodibinās uz zemes Debesu Valstību. Šis divpadsmitais imāms tad nu arī būs Mesija – Mahdi.

 14. К.Казанский. Мистицизм в исламе. Самарканд, 1906. 173.-174.стр. Autors savu izklāstu veic pēc Šahristani sacerējuma vācu tulkojuma „Scharistani - Religionspasteien”. Es savā pārnesumā cenšos pēc iespējas reljefāk uzsvērt senā ezotērisma kopējās iezīmes šajā islāmam pieaugušajā svešajā filozofijā.

15. К.Казанский. Мистицизм в исламе. Уханыкова – изложено в «Описании Бухарского ханства». СПб., 1843.

---