Pareizticība - Par garīgo cīņu mūsdienu pasaulē

Igumens N.

NEBĪSTIES TU, MAZAIS GANĀMAIS PULCIŅ!

(Par garīgo cīņu mūsdienu pasaulē)

Lasītājiem piedāvātās grāmatas pamatā ir garīgā tēva sarunas ar saviem garīgajiem bērniem – iesācējiem, kas stājušies uz klostera dzīves ceļa; taču tā ir adresēta ne tikai viņiem. Brošūriņa būs interesanta ikvienam, kurš, attīrot savu sirdi, cenšas uzmanīgi un padziļināti praktizēt garīgo dzīvi. Tajā sniegtas atbildes uz grūtajiem jautājumiem, ar kādiem jāsastopas visiem, kas alkst iet pa šauro pestīšanas ceļu un uzveikt mūsdienu pasaules kārdinājumus. Kā regulēt savu uzvedību, kā atšifrēt dvēseles gūstītāju – dēmonu taktiku, kā sevi pasargāt no pseidosvētīgajiem pārdzīvojumiem, kā izveidot pareizu vērtību hierarhiju, kā saglabāt priecīgu gara noskaņojumu – šiem un daudziem citiem jautājumiem veltīta šī grāmata.

"... STĀVIET STIPRI UN NEĻAUJIETIES ATKAL IEJŪGTIES KALPĪBAS JŪGĀ!"

Kurš pareizticīgais svēto tēvu sacerējumos nav lasījis par garīgo cīņu, par dēmonu kārdinājumiem, par nepieciešamību cīnīties ar šiem kārdinājumiem! "Kārdinājums!" — mēs bieži vien sakām gan vietā, gan nevietā saistībā ar mūs piemeklējušajām nepatikšanām un ķīviņiem. Taču vai visi ir gatavi pareizi atvairīt šos kārdinājumus, pavērst tos tā, lai tie nāktu dvēselei par labu? Mēs dažkārt pat nenojaušam, cik izsmalcināta mēdz būt cilvēku dzimtas ienaidnieka taktika, nezinām tā metodes un paņēmienus dvēseles sagūstīšanai. Mēs gribam iet pa pestīšanas ceļu gandrīz vai bez pūliņiem vai ar minimālu piepūli; mūs biedē NE-PĀRTRAUKTAS PAT-STĀVĪGAS CĪŅAS nepieciešamība. Vai ne tāpēc tagad dažu labu iesācēju neapmierina "parasta" priestera garīgā vadība – viņam noteikti ir vajadzīgs "starecs" – taču ne jau tāpēc, lai iemācītos sakrāt Svētā Gara žēlastību, bet tikai tālab, lai noņemtu no sevis atbildību, pārliekot to uz garīgā tēva pleciem?

Stareca būtības pamatā ir pravieša dāvanas. Surožas metropolīts Antonijs raksta, ka "vienīgi Dieva svētības ietekmē var kļūt par starecu (citiem vārdiem sakot, viedo vai vecajo – tulk.piez.), ka izmācīties par starecu nav iespējams – tāpat kā par savu dzīves ceļu nav iespējams izraudzīties ģenialitāti, ka īsti garīgie vadītāji savus garīgos bērnus izaudzina, taču nekādā gadījumā "nevalda" pār viņiem, nelauž viņus, padarot līdzīgus sev. Nav šaubu, ka kristietim ir jāpaklausa savam garīgajam tēvam. Tomēr garīgajā cīņā nepieredzējušam iesācējam, ja tas netiecas pēc garīgas spriestspējas, draud briesmas nonākt tā saucamo "jaunstarecu" (tādu, kam trūkst garīgā brieduma) ietekmē.

Tas tā notiek ne tikai garīgās pieredzes trūkuma dēļ, bet diezgan daudz arī dēļ garīgā slinkuma, nevīžības, neprasmes un nevēlēšanās būt uzmanīgam pret savas dvēseles grēcīgajām kustībām.

Taču atcerēsimies apustuļa Pāvila vārdus: "Svabadībai Kristus mūs ir atsvabinājis. Tad nu stāviet stipri un neļaujieties atkal iejūgties kalpības jūgā!" Audzināt sevī Kristus kareivja īpašības, garīgu možumu, apdomīgumu, prasmi neslēpties no grūtībām, bet saglabāt priecīgu gara noskaņojumu – cik gan ļoti ikvienam no mums tā pietrūkst!

Lasītājam piedāvātās igumena N. sarunas adresētas viņa garīgajiem bērniem, kas savu dzīvi saistījuši ar klosteri. Tomēr no svēto tēvu mācības izrietošās mūsdienu pasaules apstākļiem pielāgotās garīgās cīņas metodes, protams, būs noderīgas arī pasaulē dzīvojošajiem, kas grib nopietni strādāt pie savas dvēseles dziedināšanas. Lai mūs visus, kas šajos pirmspēdējos laikos pārciešam savā ļaunumā izsmalcinātu kārdinājumu, ekumēnisma un apostāzes (atkrišanas – tulk. piez.) spiedienu, mierina Kunga Jēzus Kristus vārdi: "Nebīsties, tu, mazais ganāmais pulciņ, jo jūsu Tēvs ir nolēmis jums piešķirt Valstību!" (Lk. 12:32).

1.      SARUNA

GALVENAIS DZĪVES UZDEVUMS

Galvenais mūsu bēdu iemesls – Dieva Providences noraidīšana. Par pareizu attieksmi pret dzīves apstākļiem. Ko Kungs no mums gaida sarežģītā situācijā? Situācijas analīzes principi. Mūsdienu klosterdzīves analīzes mēģinājums. Dieva mācības galvenais mērķis – cīņa par netikumu izskaušanu. Uzticēšanās Dievam – panākumu ķīla cīņā. Kā iemācīties saprast cilvēkus?

Mīļās māsas!

Vairāk par visu citu gribu jums lūgt, lai, neraugoties ne uz kādām lielām vai mazām bēdām, ar ko noteikti ir jāsastopas ikvienam, kas nolēmis iet pa pestīšanas ceļu, lai, neraugoties ne uz ārējiem, ne iekšējiem kārdinājumiem, jūs savās sirdīs uzturētu prieku Kungā, neaizmirstot, ka visas šīs bēdas, tāpat kā mūsu dzīve, ir ātri gaistošas.

Garīgs pagurums, slikts noskaņojums un grūtsirdība visbiežāk rodas no tā, ka mēs nespējam "sevi aizliegt". Mūs neapmierina ne apstākļi, kādos esam nolikti, ne mūsu tuvumā esošie cilvēki, nedz arī tas, KO un KĀ viņi dara un runā. Mēs mūždien būsim neapmierināti tieši tāpēc, ka gribam, lai viss notiktu vienīgi pēc mūsu prāta! Tādējādi mēs nepieņemam apstākļus, kādos mūs, kā saka pasaulīgie cilvēki, ir ielicis liktenis. Manas dārgās, atcerēsimies taču, ka ne jau Fortūna valda pār pasauli, bet gan Kungs – visa Saturētājs.

Mums ir jāiemācās līdzās esošie cilvēki un visi dzīves notikumi uztvert kā Dieva dotus, kā apstākļus, kādos Kungam ir labpaticies mūs ielikt. Mums ir jāiemācās tos pieņemt, nevis sūroties un tiesāt. Vai mēs tiesāsim Dieva Providenci?! Nē, netiesāsim, mums nav tiesību to darīt, taču būsim gudri un mēģināsim padomāt. Šādos gadījumos apdomāšana mums ir gluži vienkārši nepieciešama.

Pirmkārt, novērtēsim Dieva piedāvāto situāciju, kas ir paredzēta mūsu pestīšanas ceļa veikšanai. Ikvienai no jums, lai kādos apstākļos arī nāktos nokļūt, ir jāprot tos analizēt – jāpacenšas skaidri izprast: kādos apstākļos viņa ir nolikta; kas nodrošina panākumus galvenā mūsu dzīves uzdevuma veikšanai, un – kas tam traucē. Pēc tam, vadoties pēc šīs analīzes, ir jāiemācās izvirzīt sev uzdevumus, kuru pareizu risinājumu no mums sagaida Kungs. Uzdevuma izvirzīšana tad arī kļūs par mūsu apdomāšanas otro posmu. Redzat, mēs atkal it kā esam nonākuši skolas solā un risinām:

1.      Dots: no punkta A un punkta B viens otram pretī dodas divi vilcieni...

2.      Tiek prasīts: noteikt attālumu no norādītajiem punktiem līdz vilcienu satikšanās vietai.

3.      Risinājums...

4.      Atbilde...

Pareiza mums piedāvāto apstākļu ("dots") analīze un, protams, pareizi izvirzīts uzdevums ("tiek prasīts") – tie ir 50% no panākumiem uzdevuma risināšanā. Bet, ja mēs negribēsim risināt mums priekšā liktos uzdevumus, mēs nespēsim pāriet uz garīgo kāpņu nākamo pakāpienu. Taču pestīšanas ceļš – tas allaž ir ceļš augšup, un Kungs mūs pa to vada, liekot risināt arvien jaunus un jaunus uzdevumus, kas mums ir absolūti nepieciešami. Tie mums kalpo kā vingrinājumi, patiecoties kuriem mēs varam sevī izkopt tādas pestīšanai nepieciešamas īpašības kā, piemēram, pacietību, pašaizliedzību, uzmanību (iekšējo modrību) un, protams, pazemību.

Kas tad mums ir dots šobrīd?

Ir klosteris, kur no iekārē, godkārē, egoismā un cietsirdībā totāli ieslīgušās pasaules sanākuši cilvēki, kas spējīgi saprast, ka dzīve, izrādās, nebūt nav bezjēdzīga un bezmērķīga kņada, kas beidzas ar nenovēršamu nāvi... Atšķirībā no daudziem citiem ļaudīm, šie cilvēki ir spējuši saskatīt dzīvē jēgu un mērķi. To mērķi, kuru pilnībā mums ir atklājis vienīgi Kristus: dievišķojoties kļūt par Dieva dēliem Mūžīgās Dzīvības Valstībā. Taču, kaut arī šis mērķis ir bezgala dižs un pēc būtības ietver sevī vienīgo mūsu esamības jēgu šajā pasaulē, realizēt to šodien, protams, ir grūtāk nekā jebkad agrāk. Lietas būtība ir tāda, ka, neraugoties uz vēlēšanos sekot Kristum, tas ir, virzīties pa pestīšanas ceļu, mēs uz klosteri atnesam visu savu grēkpilno bagāžu, ko esam sakrājuši paradumu un ideju pasaulē. Šī bagāža turklāt ir arī bezdievīgās audzināšanas izkropļota, nepareizi un nekristīgi raugoties pašiem uz sevi, cilvēkiem un mūsu savstarpējām attiecībām.

Nav jābīstas noteikt diagnozi: visi, kas uzsāk dzīvi klosterī, ir slimi. Un galvenā slimība ir egoisms visās tā izpausmēs. Atšķirība tikai tāda, ka vieni ir vairāk slimi, bet citi – mazāk. Ārstēšanās ir nepieciešama visiem, taču ļoti svarīgi ir gribēt izārstēties. To var paveikt ar sekojošiem līdzekļiem: dvēseli dziedējoša Dieva svētība, kas pār mums izlīst Baznīcas Sakramentos, lūgšanā, dzīvojot pēc baušļiem. Taču ir arī viena vispārēja un kopīga mūsu pirmspēdējam laikam raksturīga nelaime – tas ir gandrīz vai pilnīgs garīgās vadības trūkums. Tā ir pēdējo laiku pazīme, ko paredzējuši dižie senatnes tēvi. Tieši tāpēc arī ir tik grūti tapt pestītam! Rezultāts ir tāds, ka tagad ikviens glābj pats sevi, tā sacīt, patstāvīgi. Un nav jau arī, kur sprukt! Ir jāpieņem šobrīd objektīvi pastāvošie noteikumi, kas nemaz nav atkarīgi no mums. Bet glābties taču vajag! Pasaulē, savukārt lielum lielākajai daļai šobrīd ir droša bojāeja. Paldies Dievam, mūsu rīcībā tomēr ir brīnišķīgas garīgās grāmatas: gan "Kāpnes", gan "Neredzamā cīņa", gan svētnieka Ignātija Brjančaņinova sacerējumi. Lai nu kā, bet dažkārt izdodas arī aprunāties ar kādu no garīgi pieredzējušajiem – te tad arī ir rodams padoms un atbalsts.

Pievēršoties mūsu uzdevuma otrajam punktam, norādīsim, ka galvenais ir vienmēr un visur izvirzīt sev mērķi: cīņu ar kādu savu netikumu, kaislību, ieradumu. Padomu meklējot pie svētajiem tēviem – ar kādu paņēmienu palīdzību ir iespējams tos uzvarēt, lai pēc tam, protams, izlūdzot palīdzību no Kunga, apzināti ķertos pie dvēselei kaitīgo nezāļu izravēšanas.

Pieredzes mācīts, gribu sacīt, lūk, ko. Esmu vērojis cilvēkus, kas nodzīvojuši klosterī desmit vai par divdesmit gadus. Dzīvoja viņi samērā labi, īpašu pretenziju pret viņiem nebija, tika uzskatīti pat par dievbijīgiem. Taču, tiklīdz viņiem nācās aci pret aci sastapties ar kādu stipru kārdinājumu, tie acumirklī krita, un viņu kritiens bija liels. Kāpēc? Tikai tāpēc, ka klosterī viņi gluži vienkārši DZĪVOJA. Dzīvoja, un viss. Šķiet, tāpat kā visi, lūdzās un gāja pie dievgalda, taču nekad ne ar ko sevī nopietni necīnījās. Viņos nebija pat domas, ka ir iespējama cīņa. Tā, lūk, var visu dzīvi mūka tērpā nostaigāt pa klostera teritoriju, bet rezultātā izrādīsies, ka esi melna, apdzisusi pagale.

Ja neiemācīsimies uzveikt sevi mazās lietās, tad noteikti iesim bojā lielu kārdinājumu gadījumos, bet no tiem nevienam mums izvairīties neizdosies. Jūs taču zināt, cik ļoti ļaunie gari ienīst uz klosterības ceļa nostājušos... Un karot tie nepārtrauks līdz pat mūsu nāvei. Tāpēc gatavosimies jau savlaicīgi, apgūsim kara mākslu. Neaizmirstiet, kas jūs esat Kristus kareivji, turklāt pestīšanā, Dieva acu priekšā, jūs vairs neesat "vājā dzimuma" pārstāves, bet kareivji, jo Kristū, kā sacījis apustulis, "nav ne vīrieša, nedz sievietes" (Gal. 3:28).

Tātad, visas dzīves apstākļu maiņas uztveriet tā, it kā saņemtu tās tieši no Dieva rokas. Centieties vienmēr paturēt prātā to, ka Dievs ar garīgo likumu starpniecību, bet dažkārt arī ar tiešu iedarbību patiešām vada ikviena cilvēka un visas cilvēces dzīvi kopumā. Ja mēs iemācīsimies Viņam uzticēties, tas ir, lūgsim, lai Viņš Pats pārvalda mūsu dzīvi, tad visi pārbaudījumi – šīs mūsu mācībstundas un uzdevumi – nāks mums par labu, bagātinot ar cīņas pieredzi, kas mums būs nepieciešama galvenajam visas dzīves uzdevumam – garīgi tikumiskajai sevis pašpilnveidošanai.

Nekad nekļūstiet grūtsirdīgas; smeliet pieredzi no visa, pat no kļūdām. Esiet ļoti uzmanīgas un piesardzīgas attiecībās ar ikvienu cilvēku, ar ko dzīve jūs saved kopā, jo mūsu laikos cilvēki nebūt vairs nav tādi, kādi tie bija vēl pat pirms 20 gadiem. Liekulīgums, es pat sacītu – vaļsirdīgs nevaļsirdīgums, dziļi iesakņodamies dvēselē un it kā kļūdams par tās iedabu, ir izaudzis un izplatījies tik ļoti, ka cilvēku ir neiespējami izprast bez ilgstošas pārbaudes. Tajā pašā laikā ir jāvairās no jebkādas ārējas noslēgtības un aizdomīguma izpausmes. Pat, gluži otrādi, vēlams būt labvēlīgi noskaņotam pret visiem, tomēr uzticēties drīkst vienīgi tad, kad kļūst skaidrs, kas tas par cilvēku. Neticiet pat vislabākajiem vārdiem, skatieties vienīgi uz darbiem, uz dzīvi, uz kopējo darbības, domu un jūtu virzību, uz tikumiskajām īpašībām. Tas viss jums palīdzēs noteikt cilvēkā galveno. Ir ļoti svarīgi pazīt cilvēkus, nošķirot galveno no otršķirīgā.

Centieties būt miermīlīgas pret visiem, vairieties no jebkādām tenkām un valodām, bēdziet no tām. Pieaudziet Svētā Gara mīlestībā, lēnprātībā, mierā un priekā. Palīdziet viena otrai.

Lai mūsu Cilvēkmīlošais Kungs apciemo jūs Savā labestībā un stiprina mūka askētiskajos pūliņos, bet es, grēcīgais, allaž Viņu lūdzu par jūsu dvēselēm.

2.      SARUNA

KĀ IEKĀRTOT SAVU "IEKŠĒJO MĀJU"?

Uzdevums iesācējiem: pārslēgt uzmanību no ārējā uz savām iekšējām problēmām. Kāpēc mēs nepareizi izprotam cilvēkus un apstākļus? Par mentālās un jutekliskās uztveres izkropļotību. No visaptverošās viedās šķīstības[1] uz patieso uztveri. Svētības pilnais dvēseles miers – aizsardzība pret ārējām nepatikšanām. Divi mūka garīgās dzīves periodi. Par dēmonu ietekmi uz emocionālo sfēru. Možs garīgais tonuss ir jāuztur ar gribas piepūli. Par cīņu ar verga psiholoģiju. Ko nozīmē "vienkāršība" un "sarežģītība" cilvēkā.

Esmu ievērojis, ka lielākā daļa jautājumu un neskaidrību rodas saistībā ar ārējiem kontaktiem, nevis ar iekšējā garīgā darba problēmām. Cilvēkiem, kas par savu ceļu ir izraudzījušies pašaizliedzību Kristus dēļ jeb stājušies uz mūka garīgās dzīves takas, šāda nostādne ir pašos pamatos nepareiza. Mūsu uzmanībai un mūsu interesēm ne tikai nav jāprojicējas uz ārieni, bet – gluži otrādi – ir jāpieradina sevi pie iekšējas, dziļi garīgas dzīves un darba pašam ar sevi. Šādi mums ir jārīkojas tāpēc, ka mūsu galvenais uzdevums ir personības raksturiezīmju, tātad, visa iekšējā cilvēka kvalitatīva izmaiņa.

Ja, pateicoties mūsu pūliņiem un tiem līdzi ejošajai Dieva žēlastībai, notiks šī kvalitatīvā dvēseles pārmaiņa, tad, ticiet man, jūs ar gluži citām acīm ieraudzīsiet gan jums apkārt esošos cilvēkus, gan viņu rīcību. Jo adekvāta ārējās pasaules uztvere, pareiza cilvēku un dzīves apstākļu izpratne un uztvere ir iespējama vienīgi tad, kad no saprāta acīm tiek notīrīta netīrā grēka plēve, kad mūsu mentālā (saprāta) sfēra un sensori perceptīvā (tas ir, jutekliski uztverošā) sfēra būs atbrīvojušās no nepārtrauktās un neizbēgamās dēmoniskās iedarbības. Kamēr dvēselē vēl darbojas grēcīgās slieksmes, mēs nespēsim ne pareizi uztvert apkārtējo pasauli, nedz arī pareizi izprast cilvēkus un notikumus. Tāpat arī mēs nespēsim veidot pareizas savstarpējās attiecības ar apkārtējo pasauli, jo mūsu apziņu būs sagrozījusi dēmonu kompleksā iedarbība uz saprātu, emocijām un jutekļiem. Šajā gadījumā grēcīgās slieksmes nav nekas cits kā no dēmonu ietekmes izrietošie mūsu nebrīvības un atkarības simptomi. Kā jau sacīju, izkropļota mentālā un jutekliskā uztvere turpināsies tik ilgi, līdz saspringtas garīgās cīņas rezultātā mēs attīrīsimies no saviem galvenajiem netikumiem, bet tas ir iespējams vienīgi ar Dieva svētības palīdzību.

Visaptverošā viedā šķīstība nozīmē viengabalainu, pareizu domāšanu, tas ir, viengabalainu, nevis sadrumstalotu visa notiekošā izpratni itin visās tā sarežģītākajās savstarpējās attiecībās. Tajā pašā laikā visaptverošā viedā šķīstība ir arī garīgā un miesīgā šķīstība, tātad brīvība no grēcīgo slieksmju (kaislību) vardarbības. Tātad, no daudzu paaudžu garīgās pieredzes kļūst skaidrs, ka pareizi apjēgt (tas ir, domāt, prātot) spēj vienīgi visaptveroši viedais un šķīstais, tas ir, tīrais.

Ceru, ka no visa iepriekš sacītā jūs esat sapratušas, ka jūsu tikko aizsākušās garīgās dzīves iesākumā jums nevajadzētu censties dot vērtējumu jebkam, bet vismazāk jau – tiesāt apkārtējo cilvēku rīcību. Jūs tik un tā nespēsiet to novērtēt pareizi, un tas nozīmē, ka nespēsiet izvēlēties pareizo uzvedību.

Dēmoniem, gluži otrādi, ir visai izdevīgi pārslēgt iesācēju uzmanību no ļoti sarežģītā un pacietību paģērošā iekšējā darba uz ārējiem viņu dzīves apstākļiem, uzmanību akcentējot uz neizbēgamajiem negatīvajiem apkārtējās realitātes faktoriem, pastiprinot un pat hipertrofējot disonanses izjūtu starp to, kā būtu jābūt, kā gribētos, lai būtu, un to, ko viņi redz īstenībā. Ar šī ne pārāk rafinētā paņēmiena palīdzību dēmoni panāk to, ka iesācēja garīgā izaugsme ne tikai tiek bremzēta, bet pat maina savu virzību par 180 grādiem. Neļaujiet dēmoniem valdīt pār jūsu uzmanību, lai tā savā apnicīgajā pavadā nevilktos, kā paklausīgs kleperis tur, kur to vada piedzērušais vadonis. Pārņemiet vadību savās rokās un lieciet uzmanībai atgriezties iekšienē, pie sevis paša. Vai atceraties, ko sacīja taisnprātīgais Optinas Ambrozijs? — "Pazīsti pats sevi, un tev ar to būs diezgan!"

Kā gan mēs iekārtojam savu iekšējo māju? Visupirms, kā sacījis sirdsšķīstais Serafims, mums ir jāiemanto "mierpilns gars". Tā ir liela laime, ja mūsos mājo svētības pilnais miera gars! Tad cilvēks ir kā nesatricināma klints – viņš stāv trakojošas jūras vidū un nekādas ārējās nepatikšanas nespēj viņu izvest no sevis līdz tādai pakāpei, ka viņš pārstātu valdīt pār sevi, savām maņām, emocijām, vārdiem un rīcību. Šādu mierpilnu, varenu un skaidru dvēseles stāvokli spēj dāvāt vienīgi Dieva žēlastība, par kuras uzkrāšanu šajā pasaulē mums vajadzētu rūpēties daudz vairāk nekā par jebko citu.

Ir dažādi svētības uzkrāšanas veidi. Visiedarbīgākais no tiem, kā jūs zināt, ir lūgšana. Tomēr Kungs reti kad cilvēku uzreiz noliek tādos apstākļos, kur lūgšana kļūst par galveno svētības iemantošanas avotu. Visbiežāk šim periodam pa priekšu iet kāds cits, iespējams, pietiekami ilgstošs periods, kad svētības uzkrāšana notiek labdarības un tuvākajiem veltīto pūliņu rezultātā. Šis periods ir nepieciešams pašas galvenās kristieša īpašības – PAŠAIZLIEDZĪBAS – iemantošanai, kuras nevienam no mums NAV. Lūk, kāpēc mēs neejam, nespējam sekot Kristum – tas notiek tāpēc, ka mēs neesam aizlieguši sevi, tātad, neesam paņēmuši savu krustu. Pašaizliedzības vietu mūsos ieņem mūsu pašu "es". Egocentrisms – tā ir mūsu dvēseļu galvenā grēcīgā īpašība. Tas sevī iekļauj gan visas cilvēces kopīgo krišanu, gan sentēvu grēku sekas, gan, protams, tas ir arī mūsu pašu grēcīguma sekas.

Patiesa lūgšana rodas pazemības pilnā sirdī, bet pazemību var iemantot ar pašaizliedzību. Tā nu Kungs noliek mūs apstākļos, kuros nepieciešams apgūt pašaizliedzību, mācīties citu labad aizmirst par sevi. Aizmirst par savu miesīgo un dvēselisko komfortu, priekšroku dodot nevis sev, bet tuvākajam, priekšplānā izvirzot viņa problēmas un vajadzības, tas ir, savos aprēķinos pirmajā vietā liekot nevis sevi, bet tuvāko. Šis process ir ļoti atkarīgs arī no attieksmes pret savu paklausības darbu. Ir jāiemācās rosināt sevī priekpilnu attieksmi pret ikvienu uzticēto uzdevumu, paturot prātā, ka Dieva acu priekšā tas tiek darīts sevis paša glābšanas un žēlastības iemantošanas labad. Dvēsele ir jāpieradina, lai ikvienu uzticēto uzdevumu tā veiktu ar labpatiku, pat meklējot, kā būtu iespējams palīdzēt tuvākajam. Atcerieties (bet, ja kāda no jums nav lasījusi, tad izlasiet) gadījumu no pēdējā Svētās Trijādības lavras stareca Zosimas – Zaharija dzīvesstāsta – par viņa pirmajiem paklausības darbu gadiem prosforu ceptuvē. Viņš gulēja 3 līdz 4 stundas diennaktī (iespējas gulēt ilgāk gluži vienkārši nebija), bet dievkalpojumos mēdza būt vienu, divas reizes gadā, tomēr tajā pašā laikā nepārtraukti skaitīja Jēzus lūgšanu. Kādu gan viņš iemantoja pazemību, lēnprātību un pašaizliedzību! Dievs, pravieša Dāvida vārdiem runājot, nenoniecināja viņa satriekto un pazemības pilno sirdi, dāvādams Savam izredzētajam lūgšanas dāvanu. Klosterī nonākušais novics pareizi saprata, KO Kungs no viņa grib, jo ne jau bez Apredzības Viņš to bija nolicis tik grūtos apstākļos, ka tas nespēja pat izlasīt savas ierastās lūgšanas un apmeklēt baznīcas dievkalpojumus.

Zaharija saprata, ka, no vienas puses, ir nepieciešams citu labā apgūt pašaizliedzību, bet, no otras puses, ir jāpiespiež sevi apgūt Jēzus lūgšanu. Darba laikā viņš to ar piespiešanos pastāvīgi atkārtoja, turklāt darīja to tā, ka neviens neko neievēroja. Tādējādi Jēzus lūgšana kļuva par neiztrūkstošu viņa līdzgaitnieci.

Gribu vēlreiz piebilst, ka īsta, dziļa un uzmanīga lūgšana spēj iesakņoties vienīgi labi apstrādātas sirds sagatavotajā augsnē. Patmīlības grēka rezultātā sagūlušajai un pārakmeņotajai mūsu siržu zemei ir jātiek satriektai ar pašaizliedzības dzelžaino arklu un sadrupinātai ar sevis aizmiršanas ecēšām. Tad arī mūsu salauztās un pazemīgās sirdis "Dievs nenoraidīs" (Ps. 51:19).

Tātad veicot savu paklausības darbu pēc labākās sirdsapziņas un pieradinot sevi pie pastāvīgas, citu neievērotas Jēzus lūgšanas, bez samulsuma, ar pateicību Dievam un prieku krītiet savā guļasvietā, pat ja pietrūkst spēka nolasīt vakara lūgšanas. Vairāk par visu Dievs tagad raugās uz jūsu sirdīm, kuras jums jācenšas saglabāt tik tīras, ka tur nespētu iekļūt neviena nešķīsta doma. Galvenais jūsu uzdevums pašreizējā klosterdzīves periodā ir visas savas uzmanības veltīšana tam, lai netiktu aptraipīta jūsu sirds tīrība.

Jūs nekad nespēsiet iemantot sirds tīrību un svētības pilnu dvēseles mieru, ja ļausiet dēmoniem pārslēgt jūsu uzmanību uz apkārtējiem cilvēkiem. Tad jūsu domas būs aizņemtas ar citu cilvēku, jo īpaši – ar vadībā esošo – rīcības "zelēšanu". Tajā interpretācijā, kādu dēmoni ieliks jūsu apziņā, visa šo cilvēku rīcība allaž būs ar negatīvu raksturu un attiecīgu emocionālo nokrāsu, turklāt, jo tālāk, jo trakāk. Tieši šādā augsnē tad arī dzimst nosodīšanas un aizkaitināmības iedīgļi. Tie izaug par drūmu, grūtsirdības pilnu dusmu koku un dzemdē vissliktāko izdarību augļus. Šajā stadijā cilvēku pārņem apsēstība, t.i., visa viņa apziņa nokļūst pilnīgā dēmonisko iedvesumu kontrolē. Ļauno garu priekam nav gala!

Dārgās māsas, atkal un atkal atgādinu jums, ka ikviens melanholijas apņemts dvēseles stāvoklis, vientulības sajūta un grūtsirdība nav nekas cits kā īpaša kritušo eņģeļu iedarbība. Es pat sacītu, ka šajā ziņā tie demonstrē pārsteidzošu virtuozitāti. Atcerieties, piemēram, cik ļoti kinofilmas mūzika spēj piešķirt īpašu emocionālo nokrāsu uz ekrāna notiekošajai darbībai vai pat ainavai. Turklāt režisori un komponisti ļoti labi zina, ka cits muzikālais pavadījums var pilnīgi mainīt skatītāja emocionālo attieksmi pret notiekošo, pat padarīt to pilnīgi pretēju. Piemēram, elēģiski priecīgu dabas stūrīša uztveri mūzika var mainīt, radot satraukuma pilnas jūtas, ka sagaidāms kaut kas šausmīgs. Vēl labāk par cilvēkiem to zina pagaidām neredzamie mūsu režisori un komponisti, kas, mums pašiem nemanot, pieradina mūs vērtēt cilvēkus un notikumus caur tādu emocionālo noskaņu prizmu, kādu tie mums iedvesuši.

Izmantojot "pacienta" skatienu caur automašīnas logu uz attālinošos pazīstamu ainavu (šis ir reāls gadījums), dēmoni spēj, piemēram, iedvest viņam iesākumā nostaļģiskas skumjas, bet vēl pēc kāda laiciņa pastiprināt viņā vientulības un pamestības jūtas, un beigu beigās novest nelaimīgo līdz vismelnākajai grūtsirdībai, kas daudziem cilvēkiem liek spert vismuļķīgākos un nesaprātīgākos soļus. Tāda ir parastā, bet ļoti iedarbīgā dēmonu taktika. Taču pats galvenais ir tas, ka "pacients" bēg! Bēg pa galvu, pa kaklu, pēdas vien zib. Bēg no klostera, bēg no grūtībām, bēg no pestīšanas. Viņš nekur vairs neatradīs mieru un labus apstākļus. Cilvēku piemānījis, dēmons iegūst pār viņu vēl lielāku varu un vairs neļauj viņam atbrīvoties no sava jūgam līdzīgā spiediena. Tas nelaimīgo trenks no vienas vietas uz citu, nekur neļaujot apstāties un ikvienā vietā, kā vien iespējams, iedvešot viņam neapmierinātību, aizvainojumu un aizkaitināmību. "Sākotnējie stāvokļi" (kā izsakās psihiatri), kuros izpaudīsies šī pastāvīgā neapmierinātība, mēdz būt dažādi, taču ikreiz bēdīgi, līdz pat krišanai nāves grēkā, ķecerībā, vai arī pavisam zaudējot ticību.

Atklājot jums mūsu pretinieku taktiku, es gribu, lai jūs iemācītos tiem pretoties. Tāpēc nepieciešams pastāvīgi kontrolēt savu garīgo tonusu un ar gribas piepūli uzturēt sevī priecīgu attieksmi pret visu – pret darba rezultātā radušos nogurumu un pat nepatikšanām, ko mums sagādā tuvākais. Pakļaujiet savas emocijas kontrolei – šī, starp citu, ir visvārīgākā vieta visām sievietēm. Tomēr jums būtu jāmāk sevi kontrolēt, pretējā gadījumā nebūs iespējams izvairīties no velna tīkliem. Atcerieties, ka vienīgais iemesls, kālab atļauts skumt, ir mūsu pašu grēki un neizskaustās grēcīgās noslieces. Bet arī šis sarūgtinājums nedrīkst būt pārmērīgs, lai neapsīktu dažkārt daudzu gadu garumā ilgstošajai cīņai nepieciešamie pūliņi.

Jau iepriekš esmu jums sacījis, un tagad atkal atkārtoju: neņemiet pie sirds nekādas nepatikšanas un sarūgtinājumus, izņemot savus grēkus. Viss šajā dzīvē ātri paiet. Skaties – un nekā vairs nav: ne skumju, ne cilvēku! Viss, kas ar jums var notikt, jau ir bijis pirms jums, un viss ir aizgājis. Arī jūsu bēdas izgaisīs. Bet jūs ejiet pie Kristus, nepaklūpot pret jums veltītu skaudīgu un nepatikas pilnu skatienu, vai kāda izsacītu, aizvainojošu frāzi. Nezaudējiet gara možumu, nelokāmību, paklausībā sakņotu iekšējo brīvību un absolūtu bezbailību!

Bailes, pieglaimošanās, divkosība, liekulība, cilvēkiem izdabāšana – tie visi ir verdziskās psiholoģijas elementi, ko "jaunās komunistiskās formācijas cilvēkā" ieaudzinājusi padomju skola un padomju iekārta. Mēs visi esam no turienes nākuši, taču šis verdziskais padomju mantojums ir ar karstu dzelzi jāizdedzina no savām dvēselēm. "Svabadībai Kristus mūs ir atsvabinājis. Tad nu stāviet stipri un neļaujieties atkal iejūgties kalpības jūgā!" – mūs māca apustulis (Gal. 5:1). Kļūstiet taču beidzot par kristiešiem un Dieva bērniem, pārstājiet piederēt pie "homo soveticus" sugas! Atcerieties un uzturiet sevī možu garīgo tonusu, vēlmi cīnīties ar grūtībām, iegūstiet īstu cīnītāja garu, atcerieties, ka mēs visi esam Kristus kareivji.

Un vēl, mīļie bērni, mums ir ļoti nepieciešama vienkāršība, turklāt tieši tajā nozīmē, kā šo vārdu saprata senatnē. Vienkāršība – tas ir monolītums un viengabalainība, kas izslēdz jebkādu sadrumstalotību un rakstura divējādību. Termins "vienkāršs" ir pretējs terminam "sarežģīts" (krievu val. сложный), kas atvasināts no darbības vārda "salikt" (сложить) – likt, savienot dažādas daļas vienā. Sarežģīts cilvēks – tas ir divās, trijās un četrās daļās sadalījies cilvēks, tātad viena, divu, trīs, bet dažkārt arī ļauno garu leģiona apsēsts cilvēks, un ikvienam no šiem dēmoniem ir savs raksturs. Šie raksturi pamīšus izpaužas dēmonu apsēstā cilvēka vārdos, domās un rīcībā (psihiatrijā to dēvē par alternējošo apziņu), tāpēc arī viņš pats nespēj sevi saprast šajā tieksmju un noskaņu haosā, bet vēl jo vairāk viņu nespēj saprast citi. Mūsdienās pastāvīgi ir jāsastopas ar gadījumiem, ka vienā cilvēkā sadzīvo divi pilnīgi pretēji raksturi jeb dabas. Tas ir parasts variants, kā sevi izpauž ieperinājies dēmons un arī skaidrs piemērs tā iedarbībai uz cilvēka dvēseli. Tātad vienkāršība evaņģēliskā izpratnē – tas ir rakstura vienvienīgums un viengabalainība, no kā izriet, ka personība nav pakļauta dēmoniskai iedarbībai. Lūk, uz ko mūs aicina Kristus, sakot: "Esiet gudri kā čūskas un bez viltus kā baloži" (Mt. 10:16). Šo mums visiem tik nepieciešamo gudrību spēj dot vienīgi Dievs, un no Viņa to arī vajadzētu pastāvīgi lūgt. Ikvienā lietā allaž ir jāvēršas ar lūgumu pie Kunga: pārliecini, iemāci, apgaismo, un, ja nepieciešams – izlabo!

Ja virzīsimies pa šo ceļu, tad visas ārējās problēmas, kas rodas neizbēgamajos kontaktos ar apkārtējiem (kas, gluži tāpat kā mēs, ir tālu no pilnības), pašas no sevis atkritīs līdzīgi kā sausa asiņu krevele atkrīt no sadzijušas rētas.

3.      SARUNA

NE UZ MIRKLI NEPĀRTRAUKT CĪŅU

Kādi mēdz būt Dieva apmeklējuma mērķi. Divi dvēseles stāvokļi. Kā pārciest ienaidnieka uzbrukumu. Cīņa par lūgšanu. Esi priecīga, jautra un labsirdīga.

Tas ir ļoti labi, ka tu nekaunējies un pastāstīji par diviem neparastajiem stāvokļiem, kas sekoja viens otram. Varu par tiem pateikt sekojošo: ikvienam cilvēkam kaut reizi dzīvē (bet dažam ne vienreiz vien) Kungs Sevi it kā atsedz, reāli parāda Savu palīdzību un spēku. Viņš palīdz saprast un sajust, kādam būtu jākļūst cilvēkam, tas ir, it kā norāda pašam ar sevi veicamā darba mērķi, bet pēc tam atkal dod iespēju palikt pašam ar sevi tajā nožēlojamajā kvalitātē, kādā cilvēks savu grēku dēļ ir "iestrēdzis". Tālāk jau katrs pats izvēlas, pa kādu ceļu iet. Ja cilvēks vēl nav pazinis Dievu, tad šādi Dieva apmeklējumi liek viņam aizdomāties: pieņemt Viņu un Viņa likumus, vai nē. Izvēlēties vienu vai otru lēmumu Radītājs pilnībā ir uzticējis cilvēkam pašam. Ir daudzi, kas apzināti atsakās no Dieva: "Nu un tad, ka Viņš ir, kāda gan man daļa gar Viņu? Es negribu dzīvot pēc Viņa baušļiem, tie ierobežo manu brīvību. Gribu dzīvot pēc sava prāta tā, kā man pašam labpatīk!"

Taču tavā gadījumā Dieva apmeklējuma mērķis ir bijis cits. Tā kā tu esi cilvēks, kas nostājies uz ceļa un sper pirmos soļus pestīšanas virzienā, Kungs, redzēdams, ka tev uzmācas netikumi (kā tu sacīji) – "nekaunība, kurnēšana, nosodīšana, neapmierinātība, nesātība ēšanā un citi" – ir parādījis ar tevi pašu piemēru, kāda tu varētu būt un kā tu pati sevi sajustu, ja vien, pūloties pārveidot sevi, iemantojot Dieva žēlastību, būtu kvalitatīvi mainījusies. Tu atceries, kā, Dieva rokas savaldīti, dvēselē saplaka aizkaitinājuma un neapmierinātības viļņi, iestājās klusums kā skaidrā, saulainā laikā? Atminies, kā nez no kurienes radās spēks atturēties no slepenas ēšanas vai laikā izrausties no gultas? Atceries, kā ar jaunu un dzīvu izpratni, jaunām izjūtām un uztveri tu sāki uzlūkot vecās lūgšanas un arī pašu dievkalpojumu! It kā zvīņas būtu nokritušas no acīm, un tas, ko cilvēks agrāk tikai dzirdēja, to tagad redz un izjūt visā pilnībā. Redzi nu, manu mīļumiņ, kā Dieva žēlastība atdzīvina zem grēku smaguma sacietējušās jūtas. Lūk, kādu Kristus mieru jūt dvēsele, kurā ir iemitinājusies Svētā Gara žēlastība! Tagad tu pati to zini un zini mērķi, kādu tev ar šo parādību ir norādījis pats Kungs.

Turklāt Kungam ar tevis pašas pieredzi ir labpaticies parādīt tev dēmona iedarbības rezultātā aptumšotu dvēseli, jo tieši tam – dēmonam – ir vara pār grēcinieka dvēseli. Un, jo vairāk ir grēku, jo lielāk kļūst tā vara, jo tumšāka, kūtrāka un smagāka top dvēsele. Tā kļūst nejūtīga pret visu, kas ir svēts, prāts neuztver neko garīgu, jūtas ir kā mirušas.

Tātad tavā priekšā ir divi ceļi, divi mērķi, divi galēji dvēseles stāvokļi. Kungs tev dod iespēju izvēlēties. Atšķirība ir tāda, ka pirmais svētības pilnais dvēseles stāvoklis ir sasniedzams ar lielām pūlēm, asarām un pašaizliedzību, bet otrais atnāks pats – atliek tikai nolaist rokas un pārstāt cīnīties pašam ar sevi, ar saviem grēkiem, ar savu "veco cilvēku". Taču, lai sasniegtu lielu mērķi, vispirms ir jāiemācās izvirzīt sev uzdevumus, it kā pagaidu mērķus visdažādākajos sava garīgā ceļa posmos, neapmierinoties ar sasniegto, bet turpinot kustību arvien tālāk un tālāk.

Brīžiem mēdz būt tā, ka cilvēks jūt tik spēcīgu ienaidnieka uzbrukumu, ka pat nespēj lūgties. Taču vienalga nedrīkst krist izmisumā. Lai arī kā, kaut vai vārgi, tomēr pīksti kā pelēns: "Kungs, nepamet mani; palīdzi, Debesu Ķēniņiene! Lūk, tā, ar pēdējiem spēkiem pīkstot, gaidi palīdzību un paciet uzbrukumu, kā iekritis visdziļākajā ierakumu vietā. Šajā brīdī tu neesi karotājs. Ja izdotos pārciest uzbrukumu un palikt dzīvam – arī tad jau būtu labi! Pēc kāda laika noteikti nāk Dieva palīdzība, un ienaidnieka ofensīva rimstas. Tūdaļ pat būtu jāatsāk lūgšanas un pamazām jāatgriežas pie agrākās kārtības. Lūk, tā, pēc kritiena ikreiz no jauna raušoties kājās, ir jārāpjas tālāk. Tas viss attiecas arī uz miegu un ēdienu. Galvenais – nekad nepārtraukt cīņu, bet, ja arī uz laiku nāksies atkāpties, tad, tiklīdz būsi saņēmis palīdzību, nekavējoties atkal jādodas uzbrukumā. Taču arī šeit vajadzīga uzmanība. Pārcenšanās garīgajās nodarbībās ir kaitīga, to iedveš pretinieks. Piemēram, iesācēji nedrīkst spiest sevi gulēt mazāk par sešām stundām. Arī jāēd ir tik, cik tas nepieciešams, lai nejustu vājumu, strādājot fizisku darbu. Ja darba ir daudz, jāēd līdz pilnīgai sāta sajūtai, taču nedrīkst pārēsties.

Bet tagad – par lūgšanu. Tu acīmredzot atceries: jau agrāk, kad mēdzi viesoties mūsu klosterī, es bieži runāju par to, ka lūgšana ir visiedarbīgākais veids Dieva žēlastības iegūšanai. Sakrājot žēlastību, cilvēkā mainās visa garīgā struktūra: viņa griba, prāts, atmiņa un jūtas. Tās attīrās un žēlastības ietekmē kļūst gaišākas. Lai to nepieļautu, dēmoni daždažādos veidos cenšas cilvēku novirzīt no lūgšanas vai vismaz pastāvīgi traucē tai. Visa dzīve ir jāvelta cīņai par lūgšanu, piepūlot sevi tik, cik Dievs dod spēkus. Taču ir jāmāca sev nevis vienkārši lūgties, bet lūgties uzmanīgi. Tāpat kā jebkura cita, arī šī mācīšanās prasa lielu darbu. Turklāt mūsu, tas ir, garīgā apmācība, ir sarežģītāka, jo traucē ienaidnieks. Tomēr lūgties vajag uzmanīgi. Jo vienīgi šāda lūgšana spēj veidot neredzamu saikni starp saprātīgo dvēseli un Dievu. Pateicoties tai, mēs kā atbildi no Viņa – Dzīvā ūdens Avota – saņemam svētības strūkliņu. Tev savu lūgšanu pagaidām nevajadzētu virzīt sirds iekšienē, jo tā tu vari krist ļauno garu valdzinājumā, kā tas noticis ar daudziem nepieredzējušiem noviciem. Mācies uzmanīgi lūgties ar prātu, tad jau redzēsim, ko tālāk.

Nepakļaujies bailēm – tās nāk no ienaidnieka. Esi priecīga, jautra un labsirdīga, nepārtraukti lūdzot pēc Dieva palīdzības, kā arī Vissvētās Dievadzemdētājas aizstāvības.

4.      SARUNA

KĀ REGULĒT SAVU UZVEDĪBU

Par "pašapmānu". Kas spēj atskurbināt pašapmāna pārņemto? Kā dēmons – kurators veido mūsu pašnovērtējumu un uzvedības stilu. Par dvēseles izlabošanu ar "garīgās programmēšanas" metodi. Praktiski padomi, kā pielietot šo metodi pazemības izkopšanai. Kā izkopt pieticību un kautrību.

Bērniņ, esi pateicīga Dievam par to, ka tu vēl neesi zaudējusi kritisku attieksmi pret savu garīgo stāvokli. To nevar dēvēt citā vārdā kā vienīgi par Dieva žēlsirdību. Jo parasti, "slimībai" analoģiski ritot ar līdzīgiem simptomiem kā tev, cilvēki pilnībā zaudē spēju paraudzīties uz sevi no malas, viņiem izgaist jebkāda kritiska attieksme pašiem pret sevi. Tieši šo bēdīgo stāvokli tad arī dēvē par "pašapmānu" vai "pašsavaldzināšanos", un tas nozīmē dēmonisku pievīlumu ar savām šķietami labajām īpašībām, ar savu taisnīgumu vai bezgrēcīgumu, bet kopumā šis stāvoklis manifestē aklu lepnību, ko neviens un nekas nespēj iedragāt. Šo stāvokli var dēvēt arī par vienu no garīgās nāves paveidiem. Cilvēkam, kas ir sapinies lepnības tīklos un to neredz, ir praktiski neiespējami palīdzēt – viņam nav un nevar būt citu autoritāšu, izņemot sevi. Vienīgā cerība paliek tikai uz Dievu, Kurš Vienīgais spēj atskurbināt nelaimīgo, taču tas, kā likums, ir iespējams ne citādi kā ar lielu bēdu palīdzību. Savukārt, ja šīs bēdas ies cilvēkam secen, tad viņš apkārtējiem kļūs par nepārtrauktu mocību avotu, turklāt pašam to neredzot un nejūtot. Jau tikai viņa klātbūtne vien spēj nomācoši iedarboties uz klātesošajiem. Nedod, Dievs, bērniņ, mums līdz kaut kam tādam nonākt!

Slimība sākas nemanot: no visparastākā bērnu egoisma, kas, nesaņemot pretsparu ne bērna iekšienē, ne arī no vecāku un apkārtējo puses, tik pamatīgi iesakņojas cilvēka raksturā, tā saaug ar viņu, ka dēmons – "kurators", kas iesākumā ir audzējis un laistījis lepnības kociņu, var dot sev atelpu. Tagad jau spēku guvušais koks aug un attīstās pats, līdz visbeidzot rodas arī augļi: ārkārtīgi augstas domas pašam par sevi, nespēja paciest aizrādījumus, aizkaitināmība, nesaticība, citiem piemītošo trūkumu izsmiešana, pastāvīga vecāko kritizēšana un pavēlniecisks (dažkārt – aizbildniecisks) tonis attiecībās ar jaunākiem. Kā rāda pieredze, šādiem cilvēkiem nākt pie Dieva ir grūtāk nekā jebkuram citam (it sevišķi tad, ja vēl piedevām ir talantīgi).

Taču, lūk, ar neizskaidrojamu Dieva žēlastību šādam cilvēkam tiek dāvāta iespēja iepazīt Patiesību, un viņš, piemēram, to nenoraida, no visas sirds tiecoties pretim visa veida taisnības, labestības un mīlestības avotam – Dievam. Tad Dieva patiesība atver viņam acis uz esamības jēgu un tajā (esamībā) notiekošo, sniedzot vienīgo pareizo labā un ļaunā izpratni nevis caur pasaulīgo mācību prātuļojošo prizmu, bet tieši no Dieva. Tikai tad viņš sāk pareizi pats sevi redzēt un novērtēt. Tad arī viņam atsedzas kritiena bezdibenis – un ne tikai sava kritiena vien, jo pats sevī viņš spēj saprast un izjust visas cilvēces kritienu kopumā. Lūk, uzdevums, kura risināšana prasīs sviedrus, tomēr ar to ir jātiek galā – jāizrāpjas no bezdibeņa, To no mums gaida Radītājs. Tomēr šis uzdevums nav atrisināms ne stundas, ne gada laikā, jo grēks ir jau kļuvis par rakstura iezīmi, tas ir, par ieradumu, par šablonisku reakciju uz apkārtējo, vai par darbību, kas tiek veikta jau gandrīz automātiski jeb neapzināti. Šie tad nu ir tā darba augļi, pateicoties kuram dēmons – "kurators" daudzus gadus nemanāms trenēdams mūs kā Pavlova suni, ir izstrādājis mūsos ( ne sliktāk kā izslavētajā sunī) nosacītu refleksu uz atbilstošu uzvedības stilu, tāpat arī uz zemāku sevis pašnovērtējumu.

Paldies Dievam! Tev pakāpeniski atveras garīgās acis sevis redzēšanai. Tomēr, kaut arī redzēt ar prātu savas sliktās īpašības ir ļoti labi, ar to vien ir par maz. Jo, lai glābtos, vajag arī cīnīties par savas dvēseles rakstura un ieradumu izlabošanu. Te tad arī ir nepieciešams parādīt radošu pieeju, pielietot visu savu pedagoģisko talantu, turklāt nevis attiecībā uz citiem, bet attiecībā pašai uz sevi, lai izstrādātu elastīgu metodiku sava rakstura grēcīgo iezīmju apkarošanā.

Iesaku tev ņemt savā bruņojumā šādu pārbaudītu metodi cīņai pret saviem trūkumiem. Nosacīti nosauksim to par "garīgās programmēšanas" metodi. Bet ielāgo, ka to nepietiek vienkārši izlasīt, bet tā ir neatlaidīgi jāievieš savā dzīvē. Un lai ikviens tavs rīts iesākas ar atcerēšanos, "kā man visas šīs dienas gaitā ir jāuzvedas vienā vai otrā gadījumā." Tajā pašā laikā vajadzētu jau iepriekš apdomāt pareizu uzvedības modeli, sastopoties ar tev zināmajiem kārdinājumiem, atgādinot sev tās dzīves situācijas, kurās šo uzvedības modeli būtu, jāpielieto visas dienas garumā. Citiem vārdiem runājot, ir jau savlaicīgi jāiedzīvina savā atmiņā darbības programma, kas ir diametrāli pretēja tavai ierastajai, automātiski veicamajai grēcīgajai reakcijai. Šī tad arī būs tava apzinātā cīņa ar grēku un ar uzvedībā pierastajiem grēcīgajiem "nosacītajiem refleksiem", kas ir tik dziļi iesakņojušies un ar ko mūs jau kopš visagrākās bērnības nemanot cenšas "apdāvināt" dēmons – "kurators". Aplūkosim tagad kādu tev noderīgu piemēru, kur būtu pielietojama "garīgās programmēšanas" metode.

Tev, jādomā, ir labi zināms, ka tādas smagas un plaši izplatītas "slimības" kā lepnība dziedināšanai svētie tēvi noviciem zāļu vietā piedāvāja savas gribas nociršanas metodi. Pamēģināsim šo gadsimtos pārbaudīto grēka apkarošanas veidu savienot ar iepriekšminēto programmēšanas metodi.

Tā kā tu allaž esi centusies pastāvēt uz savu, uzskatot savu viedokli un darbības veidu par vispareizāko, tad tev cīņā ar šo lepnības izpausmi nepieciešams ielāgot un nostiprināt apziņā domu: "Visos gadījumos, kad man ir jāizdara izvēle starp savu un cita viedokli, man bez ierunām priekšroka jādod otram, ikreiz darot tā, kā to grib māsa, izņemot gadījumus, kas ir acīmredzamā pretrunā ar Dieva baušļiem." Vajadzēs, protams, sasprindzināt visu savu gribu, sarauties čokurā, uzkāpt sev uz kakla (lai nesāktu pretoties), bet tomēr piespiesties un izdarīt ne pēc sava prāta pat gadījumā, ja tavs variants, no lietišķā viedokļa raugoties, būs acīmredzami labāks.

Ielāgo, ka viss, ko jūs darāt savām saimnieciskajām vajadzībām, Dieva acīs ir nieks, lai arī cik svarīgs tas jums šķistu. Visos mūsu darbos un savstarpējās attiecībās Viņš (atceries, ka Dieva Gars mūs allaž caurauž) visupirms raugās uz dvēseli: kādas ierosmes to vada, vai dvēsele no šī darba gūs kādu labumu? Tev ir zināms, ka bieži vien cilvēks dara citiem vajadzīgu darbu, taču dara to aiz lepnības, būdams pilns godkāres. Šāds darbs Dievam nav tīkams, jo ved dvēseli pretim bojāejai. Bet visā pasaulē nav nekā vērtīgāka par dvēseli, nav nekā svarīgāka par tās glābšanu. Tomēr māsai šķiet, ja viņa neizdarīs šo darbu tad neviens to neizdarīs tik labi, kā varētu viņa, un tas savukārt novedīs klosteri pie sabrukuma... Visparastākā ļaunā gara viltība! Vari būt droša, ja šī cilvēka klosterī nebūtu, pat, ja viņa vispār nebūtu pasaulē, nekas nemainītos, un viss ritētu savu gaitu. Bet, ja Dievam labpatiktu, ka šis darbs tiek paveikts – vai gan var iedomāties, ka Viņš neatradīs cilvēku, kas spētu to izdarīt?

Iepriekš izklāstītā programmēšanas metode, kā jau sacīju, ir nepieciešama, lai iemācītos nocirst savu gribu, kas savukārt palīdz karot pret tām grēcīgajām rakstura īpašībām, kas izpaužas patvarībā, lepnībā un slavaskārē. Sākumā varbūt šķitīs, ka, lai arī dvēselei tas ir noderīgāk, bet kopējai lietai – sliktāk. Tomēr tas ir pārsteidzīgs secinājums. Dari, kā es saku, un nogaidi. Pēc kāda laika tu pati pārliecināsies, kas ir devis īsto labumu.

Tiesa, ir iespējams gadījums, kad paklausība var tev nodarīt ļaunumu. Tomēr es zinu, ka tu spēj sevi novērtēt pietiekami pareizi, lai starp visiem citiem gadījumiem atšķirtu tieši šo. Ar to es domāju tādu uzdevumu, kas spētu piebarot un uzkurināt tavu lepnību. Te tad arī ir vajadzība pēc vieduma un gribas! Lai cik arī kārdinošs un glaimojošs piedāvātais uzdevums šķistu, ir jāatrod, jāizdomā jebkāds ticams iegansts, lai atteiktos, neaizvainojot to, kas šo uzdevumu piedāvājis.

Kādu laiku pēc tam, kad būsi sākusi praktizēt pirmo vingrinājumu (savas gribas nociršanai) un būsi pieradusi atcerēties, kā jāizturas aprakstītajā situācijā, varēsi sākt praktizēt otro vingrinājumu pēc "programmēšanas metodes".

Vingrinājums kautrības jeb pieticības izkopšanai. Kautrīgs cilvēks necenšas izcelties, lai pievērstu sev apkārtējo uzmanību. Lepnais to necieš: viņš skaļi runā, mīl par sevi stāstīt, pasmīkņāt par citiem. Kopīgā sarunā viņš allaž izteiks savu viedokli, pat, ja viņam to neprasa, kā arī mīl norādīt, izsacīt piezīmes un komandēt.

Sev adresētu apsmieklu lepnais nepanes, aizvainojas, ilgstoši paturot aizvainojumu sirdī, bet, ja rodas iespēja, noteikti atriebjas ar dzēlīgu vārdu vai apmelojumu, kas pazemo pāridarītāju. Lepnība gandrīz vai ikreiz iet roku rokā ar slimīgu aizdomīgumu tādējādi, ka apsēstais cilvēks aizvainojumu saskata tur, kur tāda ir ne tuvu nav. Dēmoniska iedvesuma rezultātā gan tonis, gan skatiens, gan žesti var šķist aizvainojoši. Patmīlīgais neievēro citus, jo viņa uzmanība ir koncentrēta vienīgi uz paša personu. Viņš apsēžas, nepadomājot, vai ērti būs sēdēt citam cilvēkam; paņem sev labāko, atstājot otram sliktāko; pastiepj roku pēc kaut kā, nepaskatījies, vai kāds cits to nav gribējis paņemt, u.c.

Tātad, sākam vingrinājumu ar atmiņas treniņu, lai atcerētos galvenos uzvedības momentus:

— Pirmā doma iegaumēšanai (programmēšanai): "Ja es esmu cilvēku sabiedrībā vai kaut vai viena cilvēka klātbūtnē, man ir jārūpējas par to, lai es nebūtu viņam (viņiem) par apgrūtinājumu, lai tā vai citādi netraucētu, lai neuzmanības dēļ netīšām neapbēdinātu; tas ir, man jāiemācās domāt vispirms par citu cilvēku ērtībām un tikai pēc tam – par sevi."

— Otrā doma iegaumēšanai: "Lai pierastu neizrādīt sevi, nepievērst sev apkārtējo cilvēku uzmanību, man ir jāiemācās neizsacīt savus viedokļus un savas idejas, pat, ja mani ļoti uz to mudinās (izņemot, ja prasīs kopējā labuma dēļ). Vispār man ir jāiemācās klusēt."

— Trešā doma iegaumēšanai: Lai saglabātu kautrību uzvedībā, man nepieciešams it kā no malas pastāvīgi sevi novērot.

Es nedrīkstu:

a)      raudzīties ar pārdrošu, nekaunīgu skatienu,

b)      izdaiļot savu runu ar aktīvu mīmiku un žestiem,

c)      runāt asā, pašpārliecinātā tonī,

d)     izraudzīties pašpārliecinātas pozas (sēdēt, pārliekot kāju pār kāju, atbalstīt dūri pret sānu u.c.).

Un vispār man jāraugās, lai runas tonis būtu viegli plūstošs un maigs, tāpat arī jāseko, lai atturīgas un kautrīgi graciozas būtu mana ķermeņa kustības.

Lai atcerētos un savlaicīgi atsauktu atmiņā šīs uzvedību regulējošās domas, tev tās ir jāpārraksta uz atsevišķa papīra un no rīta, pieceļoties no gultas, uzmanīgi jāizlasa, ar piespiešanos liekot sev tās paturēt prātā. Pēc tam šo lapiņu vari likt drēbju kabatā un dienas gaitā laiku pa laikam to pārlasīt, ar gribas piepūli no jauna cenšoties šīs domas iedzīvināt savā atmiņā. Šādi trenējot prātu un atmiņu, tu ātri iemācīsies regulēt savu uzvedību, un tas ir viens no vissvarīgākajiem garīgās izaugsmes posmiem.

Nedrīkst ignorēt arī tādu vērtīgu gara cīnītāju padomu kā nepieciešamību pēc pašnoniecināšanās. Allaž apsūdzi sevi egoismā un pašaizliedzības trūkumā, jo tas liecina par Dieva baušļa "aizliedz sevi" nepildīšanu, kaut arī citu labā būtu sevi jāaizmirst, "jāņem savs krusts..." (Mt. 16:24). Tāpat arī ik brīdi Kungam būtu jālūdz, lai Viņš atbrīvo no lepnības, godkāres un patmīlības. Vēl arī nepārtraukti būtu jālūdz, lai Viņš dāvā spēju saskatīt savus grēkus. Šos lūgumus pie sevis var izsacīt jebkurā laikā un jebkurā vietā vai nu atsevišķi, vai arī pievienojot pa lūgumam ikreiz pēc Jēzus lūgšanas. Centies dienas gaitā vairākkārt atkārtot šādu lūgšanu no 141.psalma: "Pasargi, ak, Kungs, manu muti un sargi manas lūpas!"

Redzi nu, bērns, cik svarīgs un grūts darbs jāveic, lai labotos. Tu tikai nebīsties, iesāc, un Kungs tev palīdzēs.

5.      SARUNA

CITU NETIKUMI NETRAUCĒS MUMS GLĀBTIES

Klosterība neglābj automātiski. Maniakāli depresīvā psihoze – viens no dēmonu iedarbības veidiem. Bez garīgās vadības ienaidnieka cilpas nav pamanāmas. Kā sevi pasargāt no dēmonu uzbrukumiem. Par šķietami svētīgajiem stāvokļiem. Kas ir "norma", runājot par dvēseles stāvokli.

Runājot par tevi un visām mūsu māsām, es, grēcīgais, tomēr palieku pie viedokļa, ka klosterības pieredzes gūšanai ar vienu gadu ir par maz. Labāk būt viduvējai vai pat sliktai novicei nekā sliktai mūķenei. Domāju, ka tavi pašas novērojumi jau ir snieguši tev pieredzi, ka ne mūka drēbes, ne iesvētīšana mūka kārtā pati par sevi cilvēku labāku nepadara un automātiski neglābj, kā daži domā: "iesvētīja, ietērpa mūka mantijā – un uzreiz izlabojās". Daudziem mūka ietērps kļūst pat par godkāres cēloni. Ja vispirms neapgūsim dziļu pazemību (ne ārēju, bet iekšēju), ja neiemācīsimies bez panikas, grūtsirdības un kurnēšanas paciest miesiskās bēdas, apmelojumu un naidu, tad ārējam nebūs nekādas nozīmes: nedz melnais mūka apģērbs, nedz svēto tēvu literatūras teorētiskas zināšanas neglābj mūs no krišanas grēku bezdibenī pat atrodoties klosterī. Bet, lai apgūtu šo zinātni (es runāju par pazemību), ar vienu gadu ir acīmredzami par maz.

Minēšu tikai vienu piemēru: kad māli ir attīrīti no akmentiņiem un citām daļiņām, bet pēc tam kārtīgi izmīcīti ar kājām (12 reizes, kā mēdza sacīt vecs podnieks no Fominas sādžas), tikai tad tos liek uz podnieka ripas un piešķir tiem vajadzīgo formu. Katrs podnieks zina, ka no nesagatavota māla nekas labs nesanāks.

Es ceru, ka tu nesi aizmirsusi daudzu mūsdienu gara cīnītāju vārdus par to, ka savu grēku un vispār sava garīgā stāvokļa redzēšana ir viena no vissvarīgākajām un pestīšanai nepieciešamākajām Dieva dāvanām. Man tā šķiet acīmredzama Dieva žēlsirdība, ka tu, strādādama virtuvē, pati sevī vairākkārt esi ievērojusi strauju garastāvokļa maiņu atkārtošanos. Vai nav tiesa, ka agrāk tu to neievēroji? Protams, daudzi jau toreiz, kad tu veici paklausības darbus savā pirmajā klosterī, pievērsa uzmanību šiem dīvainajiem tava noskaņojuma lēcieniem, taču neviens ar tevi par to acīmredzot nav runājis. Analoģiskas parādības tavā uzvedībā tika novērotas arī klosterī N, kur māsas, tevi mīlēdamas, centās nepievērst uzmanību šai kopdzīves apstākļos ne īpaši patīkamajai īpatnībai. Es esmu pateicīgs Dievam, ka Viņš dāvājis tev iespēju to ieraudzīt. Tas tad arī, draudziņ, ir tas, ko tu nodēvēji par "pieslēgšanos". Pats fakts, ka tu šo parādību esi redzējusi, liecina, ka tavs stāvoklis pamazām uzlabojas. Mani tas ļoti iepriecina.

Strauja noskaņojuma pārmaiņa, protams, ir patoloģiska parādība, to izsaukusi dēmoniska iedarbība. Ja cilvēks nedzīvo Baznīcas dzīvi, paliekot bez žēlastības pilnās aizsardzības, kas ir saņemama svētajos Noslēpumos un lūgšanās, tad šādi viegli dēmona pieskārieni progresē un pārtop par nopietniem emocionālas sfēras traucējumiem, ko psihiatrijā dēvē par MDP, tas ir, maniakāli depresīvo psihozi. Šai psihozei, savukārt, mēdz būt dažāda ilguma intermisijas starp paaugstinātās (maniakālās) fāzes vai pazeminātās (depresīvās) fāzes noskaņojumiem.

Tādu, lūk, smalku un gandrīz vai nepamanāmu "psihisko" karu pret mums izvērš ienaidnieks. Tu tagad saproti, kāda modrība mums ir nepieciešama?! Gara cīnītāji to sauc par "iekšējo modrību", tas ir, par savam iekšējam stāvoklim pievērstu uzmanību. Šāda pastāvīga ārkārtīga uzmanība ir nepieciešama, lai savlaicīgi pamanītu ienaidnieka cilpas. Cīņai pret šādu dēmonisku iedarbību ir nepieciešama pazemība: pirmkārt, attiecībā pret Dievu (visu notiekošo uztverot kā no Dieva rokas nākušu) un, otrkārt, attiecībā pret tuvākajiem. Tāpat arī jāņem talkā lūgšana un psalmu lasīšana (kad ir iespēja) – ļaunajiem gariem tas ļoti nepatīk. Nevajag baidīties un krist panikā, jo patiesībā, lai atveseļotos, nekas īpašs nav vajadzīgs: ir vienkārši jādzīvo, vadoties pēc baušļiem, jādzīvo liturģiskā Baznīcas dzīve, jādzīvo kopā ar Dievu. Pakāpeniski, gadu no gada pieaugot, Dieva žēlastība aizvien stiprāk pasargās mūs no "visiem ļaunajiem ienaidnieka apmelojumiem" un, pateicoties Dieva labvēlībai, šie stāvokļi izzudīs paši no sevis.

Pacēluma stāvoklis, par kuru tu runā, arī manī izraisa zināmu neuzticību. Tas ir ļoti labi, ka tu pret to tik uzmanīgi izturies. Gribu apstiprināt tavas attieksmes pareizību ar citātiem no svētnieka Ignātija (Brjančaņinova) 2.sējuma: "Grēka nožēlas jūtas un asaras – vienīgi tas ir nepieciešams dvēselei, kas vērsusies pie Kunga, cerot no Viņa saņemt savu grēku piedošanu. Tas ir labākais, kas var būt! Ja tu esi sev to izraudzījis, tad tas tev netiks atņemts! Neiemaini šo dārgumu pret tukšām, maldīgām, šķietami svētīgām izjūtām. Nepazudini sevi, pats sev glaimojot. " (125.lpp.); "Visi svētie atzina sevi par Dieva necienīgiem, tādējādi izrādīdamies cienīgi, jo bija pazemīgi." (126.lpp.); "Savu grēku redzēšana un no tās izrietošā grēku nožēla – tās būtībā ir darbības, kam zemes virsū nav nobeiguma: grēku redzēšana izraisa grēku nožēlu; grēku nožēla dāvā attīrīšanos; pamazām attīrīties sākušās prāta acis visā cilvēka būtnē sāk saskatīt tādus trūkumus un samaitātību, ko tās agrāk savā aklumā absolūti neievēroja. Kungs! Dāvā mums spēju saredzēt mūsu grēkus, lai mūsu prāts, visu savu uzmanību veltīdams mūsu apgrēcībām, pārstātu saskatīt tuvākajiem piemītošos pārkāpumus" (127.lpp).

Tagad pamēģināsim izanalizēt neparastā stāvokļa cēloņus. Bieži mēdz būt tā, ka ienaidnieks speciāli it kā "atdod pozīcijas", atkāpjas, pārtraucot iedarboties – smacēt dvēseli ar tumsu un nejūtīgumu. Tad dvēsele it kā atgriežas stāvoklī, kādu cilvēkam būtu jāuzskata par normu un kādu mēs, svētību zaudējušie, uzskatām par pārdabisku. Bet tieši tā ir jājūtas cilvēkam, kas pietiekami pūlējies un godam izcīnījis garīgo cīņu, lai iemantotu svētību. Kāpēc tad šajā gadījumā ienaidnieks pamet kaujas lauku bez cīņas? Ienaidnieks to dara tāpēc, lai sajūsmas pārņemtā dvēsele atslābinātos, kļūtu gurdena un zaudētu modrību. Tad arī to varētu viegli "nomušīt" ar negaidītu, brašu kavalērijas triecienu. Tā tas ir, mans draugs, jo stāvoklis, par kuru mēs runājam, bez bagātīgi izlietām asarām un nopietniem garīgiem pūliņiem neatnāk.

Tomēr arī tad, ja pretinieks pielieto viltīgo taktiku "viens solis atpakaļ, lai pēc tam paspertu divus uz priekšu", mēs varam, ja vien to sapratīsim, gūt sev labumu no šīs viņa viltības. Saglabājot piesardzību un neļaujot sevi apmānīt ar negaidītu sitienu no labā flanga un izjūtot stāvokli, pēc kura mums būtu jātiecas, mēs spējam bagātināt savu pieredzi ar reālām zināšanām. Atmiņas par šo stāvokli – tās mums turpmāk būs kā bāka, kas rāda ceļu trakojošā jūrā.

Tādējādi, kā redzi, Kungs visu vērš mums par labu – nezaudē tikai modrību attiecībā uz savu iekšējo stāvokli un nepievērs uzmanību māsu trūkumiem. Pacietīgi paciešot, tie jāprot pārklāt ar mīlestību. Citu trūkumi mums glābties netraucē.

6.      SARUNA

IZRAUT DVĒSELI NO DĒMONU VARAS

Ellišķīgā artilērijas apšaude. Panikas pārņemtais noslīks sīkā peļķē. Kā izturēties ļauno garu uzbrukuma laikā. Ja ļaunie gari ir sākuši satraukties, tad tā ir laba zīme. Kā rīkoties, lai mēs nekļūtu par "komunālo dzīvokli", kurā mīt dēmoni. Daži aizsardzības paņēmieni.

Par taviem uztraukumiem, dārgais draugs, es teikšu tā: tu, vienkārši izsakoties, esi kritusi panikā un kļuvusi līdzīga nelaimīgajiem, par kuriem pravietis Dāvids saka: "Reiz viņi bīdamies izbīsies, kur nebūtu jābīstas" (Ps. 14:5), tas ir, tu esi pārbijusies tā dēļ, kā dēļ nebūtu jābīstas. Gluži vienkārši, ir sācies visparastākais karš par tavu dvēseli, taču ne vairs slēpts kā agrāk, pasaulīgajā dzīvē, bet atklāts. Tu tiki pakļauta parastai tev mērķētai artilērijas apšaudei, ko dēmoni veic no elles dzīlēm, un uzreiz esi nokārusi degunu. Esi gan tu cīnītāja! Esi nu gan tu brašule!

Kāda gan jēga ir tam, ka tu atrodies klosterī, ja neesi nākusi šurp, lai cīnītos un grūtā cīņā izrautu savu dvēseli no dēmonu varas? Kamēr mēs neesam iemantojuši svētību, tiem taču ir visas iespējas iedarboties ne tikai uz mūsu prātu, domām un atmiņu, bet arī uz maņām un sajūtām – gan fizioloģiskajām, gan dvēseliskajām. Atceries, tu taču ne reizi vien, vēl kā klostera apmeklētāja, esi no manis dzirdējusi par kolosālajām, dēmonu iespējām, kam par iemeslu kalpo tas, ka neesam iemantojuši svētību, kā arī par dēmonu nežēlīgo cīņu, lai sagrābtu mūsu dvēseles.

Pēc iestāšanās klosterī Kungs sākumā visus jaunpienācējus tur it kā Savā labajā rokā, neļaujot ienaidniekam viņus stipri kārdināt. Savukārt, kad viņi ir jau iedzīvojušies un pieraduši pie sev jaunajiem apstākļiem, cilvēkiem, dienas kārtības un visa pārējā, Kungs, it kā nedaudz atkāpjoties, dod viņiem iespēju sākt patstāvīgu cīņu ar ienaidnieku par savas dvēseles glābšanu. Ja jaunpienācēji nesaņemtu sākotnējo Dieva palīdzību, tad acīmredzot neviens klosterī nepaliktu, ļaunie gari visus padzītu – tik spēcīgs ir viņu naids pret mūka dzīvi uzsākušajiem.

Tagad nu tu esi iegājusi jaunā – patstāvīgas dzīves fāzē un ... ak, mīļie ļautiņi! – pazaudējusi galvu. Miegainība, nepieēdināmība, aizkaitināmība, netiklas domas un izjūtas – tās visas ir pretinieka bultas, no kurām nav jābīstas, bet gan tās jāatvaira; ir jācīnās, nevis jāļaujas grūtsirdībai. Gribu tevi nedaudz nomierināt un iepriecināt: pat ar vienkāršu pacietību, ņemot talkā sava vājuma pazemīgu apziņu, ir iespējams apdzēst šīs "viltīgā ienaidnieka aizdegtās bultas". Galvenais iemesls, kādēļ slīkst cilvēki, pat tādi, kas prot labi peldēt, ir tas, ka, kājai ieslīdot zemūdens bedrē vai pašam iekļūstot atvarā, viņi ļaujas panikai; bailes paralizē gribu un saprātu, izsauc nevilšas konvulsīvas kustības, kas stāvokli vienīgi pasliktina. Visbeidzot, šo kustību rezultātā zaudējis spēkus un sarijies ūdeni, nelaimīgais peldētājs sekmīgi noiet pa burbuli. Bet cik gan tur vajadzēja – mierīgi ievilkt gaisu, nonirt atvara apakšā, un jau dziļumā viegli pavirzīties no tā sāņus un atkal iznirt. Tāpat, bērniņ, būs arī ar tevi: ja ļausies panikai – noslīksi pat seklā peļķē, kur pēc lietus peldas zvirbuļi. Vēlreiz atkārtoju; nomierinies, apbruņojies ar pacietību un nirsti dziļumā, tas ir, vienkārši nogaidi, kad ienaidnieks būs noguris šaut no lielgabaliem. Lai uzvarētu, šai gadījumā nekas īpašs nav nepieciešams – tikai miers, pacietība un lūgšana. Bet par šaušanu – tur nu nekā nevar darīt, tāds ir viņu (ļauno garu) darbs...

Runājot par tavām prāta aptumsuma izjūtām un arī brāzmainajām domām lūgšanas laikā, svešuma un ārējas vardarbības sajūtām, kas izpaužas kā rupjība, nekaunība, nepieēdināmība, un tādās fizioloģiskās sajūtās kā karstums un galvassāpes, tad sacīšu tev, ka tas viss man ir labi pazīstams, jo es to visu esmu daudzpusīgi pētījis. Tevis aprakstītie faktori norāda uz to, ka tevī (tikai, lūdzu, nebīsties) mītošie dēmoni ir pamatīgi satraukušies, nobijušies, un paši sākuši krist panikā, sajūtot, ka var tikt padzīti. Šī patiesībā ir iepriecinoša parādība, kas norāda uz to, ka tu ar Dieva palīdzību nelūgtos iemītniekus spēsi padzīt no sava namiņa, ja vien tava garīgā cīņa ritēs pareizi un ja tu savās vēstulēs atklāti un bez kautrēšanās turpināsi atklāt visas ienaidnieka viltības un sitienus.

Te jāpiebilst, ka analoģiskas parādības, kas rodas ekstrasensoriskas, tas ir, tādu burvju kā Tarasova, Kašpirovska, Longo, Čumaka, Džūnas un citu, iedarbības rezultātā, liecina par gluži pretēju ļauno garu darbību. Norādītie simptomi precīzi fiksē momentu, kad ļaunie gari ieiet cilvēka ķermenī. Turklāt dēmoni nespēj atturēties no trakulīgas līksmības par ievākšanos jaunajā "mājoklī", liekot nelaimīgajiem raustīties un šūpoties.

Jāpiebilst, ka daudzi bezdievīgās ģimenēs dzimušie un audzinātie cilvēki, turklāt vēl būdami, grēcīgās iedzimtības apgrūtināti, līdzinās lielkungiem piederējušām savrupmājām, kas pēc boļševiku revolūcijas tika pārvērstas par pieķēzītām "komunalkām". Mūsu gadījumā vienas dvēseles vietā, kam sākotnēji Dievs paredzējis šo savrupmāju (cilvēka ķermeni), tur tagad mīt pretīgi kolonisti – dēmoni. Tomēr dēmoniskā viltība ir tāda, ka tie cenšas nekādā veidā neizpaust savu klātbūtni, it īpaši tad, ja cilvēka dzīve ir bezdievīga. Ar domu iedvesumiem un fizioloģiska uzbudinājuma palīdzību tie slēpti un nemanāmi iedarbojas uz "pacienta" apziņu. Bet, ja cilvēks, nopietnu ieceru pārņemts, stājas uz pestīšanas ceļa, tātad, nolemj sākt savas dzīves izlabošanu un dvēseles attīrīšanu, piespiežot sevi lūgties, veicot paklausības darbus, mācot sevi būt pazemīgam un paklausīgam (tas ir, cenšoties atbrīvoties no galvenā grēka – lepnības un egoisma), tad Dievišķās svētības, ko cilvēks sakrājis ar lūgšanas pūliņiem un pašnoniecināšanos, ievainotie un apdedzinātie dēmoni krīt panikā no svelošajām sāpēm un šādā veidā izpauž savu klātbūtni. Te arī sākas jauns un atbildīgs cīņas posms – nelūgto iemītnieku padzīšana no mājas (sava ķermeņa). Šis ir galvenais un visiem glābties gribošajiem absolūti nepieciešamais garīgās dzīves posms, kas pozitīva noslēguma gadījumā dāvā iespēju cilvēkam virzīties tālāk pa attīrīšanās un pilnveidošanās, tātad, arī Dievišķās svētības uzkrāšanas ceļu, kas Evaņģēlijā tiek pielīdzināts eļļai, ko gudrās jaunavas sagatavoja vēl pirms līgavaiņa atnākšanas un laulību mielasta sākšanās. Bet, ja padzīšanas process netiks pabeigts un iemītnieki neaizies, tad visu atlikušo dzīvi būs jārūpējas par to, lai kaut kā noturētos pie sasniegtā un neiekristu tik dziļā bedrē, no kuras vairs nav iespējams izrausties. Arī šajā gadījumā var (un vajag) glābties, taču tas ir smags nepārtrauktu kritienu un augšāmcelšanās ceļš. Šādu krustu nes ļoti daudzi un nenokar degunu, cerot uz Dieva labsirdību. Galvenais – lai būtu grēku nožēla. Kam nav daudz dots, no tā arī netiks prasīts, bet, ja kāds ir daudz saņēmis, no tā attiecīgi tiks arī piedzīts.

Simptomi, par kuriem mēs iepriekš runājām – galvassāpes, karstums, miesaskārības uzplūdi, kā jau sacīju, ir labs rādītājs, ka slimība tuvojas krīzei. Krīzei parasti seko atveseļošanās. Vajadzētu mēģināt pasteidzināt tās tuvināšanos. Aprunājies ar māsu S. par to, ka tu varētu aizbraukt uz lavru, bet konkrēti – uz Čerņigovas skitu, kur katru dienu notiek septiņkārtēja svaidīšana ar svēto eļļu. Būtu labi, ja tu jau gavēnī saņemtu šo eļļas svaidīšanu, un, kad tas notiks, tev vajadzētu no visas sirds nepārtraukti lūgt Kungam atbrīvošanos no ienaidniekiem, to padzīšanu. Šo lūgumu var pievienot Jēzus lūgšanai, bet pašu lūgšanu nepārtraukti veikt prātā gan pirms šī sakramenta, gan arī tā laikā. Nav jābīstas, nedz arī jākautrējas, ja ļaunie gari tevī pēkšņi sāks kliegt: gluži otrādi, vēl vairāk pastiprini lūgšanu. Līdzīgos gadījumos dažkārt tie ir izgājuši. Skitā nevienam nesaki, ka esi klostera novice, uzvelc parastu kleitu.

Kad dodies pie Svētā Vakarēdiena, ikreiz cītīgi lūdz Kungu, lai Viņš tevi atbrīvo no dēmoniem – lūdz, lai tie tiktu izdzīti. Ja ir iespējams, centies izmantot tās vietas un laiku, kad tu kaut vai uz īsu brīdi paliec viena, lai uzmanīgi lūgtu Jēzus lūgšanu ar grēku nožēlas pilnu, žēlabainu un lūdzošu dvēseles noskaņojumu. Esot kopā ar cilvēkiem, lūdzies tā, lai nepievērstu sev uzmanību. Virzīt prātu sirdī tu nekādā gadījumā nedrīksti: vari nodarīt sev nopietnu kaitējumu, jo vēl neesi tam gatava. Kad esi viena, lūdzies balsī, bet klusu, gandrīz vai čukstus. Ja ir iespēja, lasi pēc iespējas biežāk Psalmu grāmatu. Tas nekas, ka ne visu tu saproti, toties ļaunajiem gariem tie (psalmi) ārkārtīgi nepatīk, turklāt psalmi apskaidro arī prātu – tas ir pārbaudīts praksē. Būtu labi, ja tu varētu tikt pie kabatas formāta Psalmu grāmatas, tad tā allaž būtu pie tevis, un tu to lasītu visur, kur vien rastos tāda izdevība, kaut vai nedaudz. Tikai centies to darīt nemanāmi, lai nevienu nevestu kārdināšanā.

Kad pieaug miesiskā iekāre, lūgšanu uz kādu laiku var pārtraukt, vēršoties pie Dieva ar saviem vārdiem un lūdzot "apklusināt miesas dumpīgās kaislības". Tāpat arī lūdz Kungu, lai Viņš padzen no tevis netiklības dēmonu, attīra tavu prātu no netīrām, ļauno garu iedvestām domām, lai apjož tevi ar svētajiem eņģeļiem, lai attīra, pasargā, saglabā... Tādos brīžos ir jālūdzas un jāprasa ar saspringtību, līdz iekāres liesma apdziest. Ar šādu lūgumu ir jāvēršas pie Dievadzemdētājas un Sargeņģeļa. Pēc tam, kad vētra būs rimusies, pārtraukto lūgšanu var turpināt. Cīnoties pret netiklības dēmonu, ļoti svarīgi ir nepārēsties un negulēt vairāk par nepieciešamo minimumu. Pārbarots un labi atpūties ķermenis gluži kā kumeļš kāzu /pārošanās?/ periodā ir gandrīz nenovaldāms.

Šajā cīņā, gluži otrādi, strādāt ir vēlams lūdz nogurumam, bet ēst un atpūsties ar mēru. Tāpat ir visnotaļ svarīgi, lai tev šajā ziņā nepaliktu neizsūdzētu grēku. Ja kaut ko tamlīdzīgu kautrējies sacīt grēksūdzē – raksti, bet pēc tam centies šos grēkus neatcerēties. Nekrīti izmisumā, ja panākumi nenāk tūlīt – zini, ka šī ir samērā ilgstoša cīņa. Tu tikai nožēlo grēkus, ja gadās krist, esi pazemīga attiecībās ar visiem, nenosodi un nekurni. Tātad, draudziņ, turies vīrišķīgi, un atceries, ka mēs atrodamies kara laukā.

Pret māsu palīdzību attiecies nevis ar aizkaitinājumu, bet ar pazemību un pateicību. Nesūrojies par bēdu trūkumu, jo savus grēkus, vājības un dvēseles slimīgumu tev būtu jāuzskata par lielākām bēdām nekā ārējie apstākļi.

7.      SARUNA

NODEVĪBA SĀKAS AR IZDABĀŠANU SEV

Bez piespiešanās pestīšana nav iegūstama. Kā cilvēki kļūst paši sev par elkiem. Ikviens, kas nesit krustā savas kaislības, neizbēgami kļūst par jūdu. Kas jādara, lai nepārdotu Kristu. Necenties "nozagt" prieku.

Man ļoti patika mierīgā, lūgšanu piepildītā dziedāšana tavā jaunajā klosterī. Patika arī tas, ka ikdienišķajā dievkalpojumā dzied īpašos vienbalsīgos dziedājumus[2]; tas skan ļoti aizkustinoši un veicina lūgšanu noskaņu pat, ja dzied tikai viens dziedātājs. Kopumā klosteris un brāļi uz mani atstāja ļoti labu iespaidu. Sarūgtināja tikai daži no "mūsējiem" pēc otrreizējā svētceļojuma uz jūsu klosteri. Un šis sarūgtinājums ir saistīts ar tevi.

Man pastāstīja, ka tu izvairoties no paklausības darbiem un ejot uz celli gulēt. Tas, ka tu esi slinks, man, protams, nav jaunums. Ko tur lai saka – šis grēks piemīt ikvienam no mums. Tomēr kristietim, kas izraudzījies pestīšanas ceļu, nevajadzētu izdabāt savas miesas iegribām, jo, paliekot neapvaldīta, miesa tiecas tikai ēst, gulēt un neko nedarīt, vai arī darīt tikai to, kas tai patīk.

Lai sevi pasargātu no grēkiem un dēmonu vardarbības pret mūsu dvēseli, nepieciešams spiest sevi cīnīties ar miesu un velnu, kurš miesu novājina. Tu taču atceries Pestītāja vārdus, ka tikai tie, kas piespiež sevi cīnīties ar grēku, ieies debesu valstībā (Mt. 11:12)?

Savukārt slāvu oriģinālā  vārdi "ar varu iegūstošie" tika rakstīti kā "sevis piespiedēji" (нуждницы) – tādi, kas piespiež sevi, pavēl sev. Kā gan tu, brāl, taisies glābties, nepiespiežot sevi izpildīt paklausības darbus, ko tev uzticējuši vecākie? Kāds gan tu tādā gadījumā esi novics? Un kur te ir pašaizliedzība, kur krusta nešana, kur savas miesas sišana krustā "ar tās kaislībām un iekārošanām?" (Gal.5:24)?! Kā tu Kungam pierādīsi, ka esi Viņa māceklis, ja visus šos noteikumus, ko Kungs norādījis kā mīlestības un paklausības pazīmes attiecībā uz Viņu, tu nepildi?

Tava uzvedība dažkārt mani vedina domāt, ka uz klosteri tu esi nācis nevis, lai glābtu dvēseli, bet gan, lai, pārāk nepiepūloties, rastu pajumti un būtu paēdis. Ja man ir taisnība, tad (ak, Dievs!) kur gan tu nonāksi ar tādu dzīvi un tādām domām?! Tā taču tu par gabalu maizes arī Antikristam kalposi un tā zīmogu pieņemsi. Un arī tagad, ja tev kaut ko apsolīs vai iebiedēs, tu varbūt brāļu vidū kļūsi par "stukaču"? Jo nodevība taču sākas no mazumiņa, par jūdām cilvēki kļūst pakāpeniski.

Tas notiek gadījumos, kad cilvēks negrib pildīt "sevis aizliegšanas" bausli. Tad viņš kļūst pats sev par elku un kā pielūgsmes objektam kalpo pats sev, lutina savu miesu un savu godkāri. Tad ikviena doma par komforta, ēdiena vai sabiedriskā stāvokļa zaudēšanu izraisa viņā šausmas. Tad arī viņš kļūst spējīgs pārdot gan Kristu, gan brāļus, gan paša māti. Tas, kas nav aizliedzis pats sevi, kas ir pieķēries visam miesiskajam un dvēseliskajam, tas nevar glābties, jo viņš par lēcu virumu Kristu noteikti pārdos. Noturēties pretim kārdinājumiem un valdzinājumiem spēj vienīgi tas, kurš, kā teicis Pestītājs, ir sevi aizliedzis un nav pieķēries ne slavai, ne baudai, ne ēdienam, ne cilvēkam, nedz ērtībām. Tāds, kurš ar visu savu būtību ir iemīlējis Kungu, nekļūst par nodevēju pat tad, ja viņam draud ar nāvi, un vēl jo mazāk, ja viņam laupa augstu stāvokli vai sola pieticīgu dzīvi.

Ja gribam būt kopā ar Kristu, mums allaž ir jāpatur prātā vārdi, ko Viņš teica apustulim Pāvilam, kad tas bija kļuvis vājš: "Mans spēks nespēkā parādās" (2.Kor. 12:9). Tas, kurš grib sekot Kristum, tas, kurš ir aizliedzis sevi – tas to zina, jo pastāvīgi jūt Dieva palīdzību un var atkārtot kopā ar apustuli: "Tādēļ man ir labs prāts vājībās, pārestībās, bēdās, vajāšanās un bailēs Kristus dēļ. Jo, kad esmu nespēcīgs, tad esmu spēcīgs" (2.Kor. 12:10).

Lūdzu tevi, sakoncentrējies, saņem sevi rokās, pacenties izpildīt ikvienu tev uzticēto uzdevumu, ikvienu paklausības darbu, nevis kā tādu, ko tev devis cilvēks, bet kā tādu, ko Dievs tev uzticējis tevis paša pestīšanai. Atceries vārdus: "Pasaulē jums ir bēdas; bet turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis!" (Jņ. 16:33). Jā, ne jau prieka pēc mēs esam ieradušies šajā pasaulē, bet, lai cīnītos un uzvarētu grēku un velnu, bruņojoties ar pacietību, pašaizliedzību un lūgšanu, kurā mēs varam lūgt palīdzību no Radītāja.

Prieku, par ko sapņo visi cilvēki, un ko bez panākumiem cenšas rast šeit, šajā dzīvē (jo visi zemes prieki drīz vien beidzas ar bēdām, bet pēc tam arī ar nāvi), mēs, kristieši, ceram saņemt (bet tas ir atkarīgs no mums pašiem) "nākamā mūža dzīvošanā", kā mēs ticam un kā to ar vārdiem apstiprinām savā Ticības Apliecinājumā. Necenties nozagt šos priekus tagad – šāda veida mēģinājumi labi nebeidzas. Nedaudz papūlies, pacieties, un tu saņemsi balvu, par ko neesi pat sapņojis.

8.      SARUNA

VIEGLAIS CEĻŠ VED PRETIM BEZDIBENIM

Glābšanās bez lūgšanas – naiva utopija. Kāpēc mums ir tik grūti lūgties? Askētiskā cīņa – piespiedu nepieciešamība, bez kuras nav iespējams glābties. Kā var pārveidot dvēseli? Par iemesliem, kas izraisa gribas paralīzi. Kāpēc cilvēki mainās? Par cīņu ar divgalvaino egoisma hidru.

Allaž lūdzos, lai jūs "nezaudētu savu stipro pamatu", nenovirzītos no šaurā cīņas ceļa uz platā miesai izdabāšanas ceļa, uz tā vieglā ceļa, kas aicina sekot savām iegribām un ved tieši bezdibenī, pie platajiem elles vārtiem. Jā, patiesi, mūsu laikos maz ir to, kas glābjas, taču cik ļoti man gribas, lai arī jūs piederētu pie šī mazā ganāmpulka, lai arī ne pirmajās rindās, kaut vai starp pēdējiem, un tomēr – to vidū, kas, aizliedzot "kaislības un iegribas", nes savu krustu, sekojot dižajam Krusta Nesējam Kristum.

Kurš gan bez lūgšanas spēj piesaistīt sev Dieva žēlastību?! Ja pat ikviena radība, ikviens putniņš debesīs, ikviena varde purvā, "ikviena elpa" (Vai te nav domāts citāts "visi, kam dvašas ir"?) slavē Kungu, tad kā gan mums, sapratīgajām būtnēm, nevērsties ar lūgšanu pie Sava Radītāja Dieva? "Ja kāds zinātu," — mēdza sacīt Ģetzemanes skita starecs Aleksandrs, — "kādas pūles pretinieks velta tam, lai novērstu cilvēku no lūgšanas, atturēšanās un tikumiem vispār, ka tas tālab ir gatavs cilvēkam dot visus pasaules dārgumus!"

Citiem vārdiem runājot, ienaidnieks ir gatavs cilvēkam palīdzēt īstenot visas iegribas, it kā sakot viņam: "Dariet, ko gribat, tikai nespiediet sevi uz lūgšanu un atturēšanos: ēdiet, dzeriet, jo tagad nav askēžu laiks, bet klostera mūri paši par sevi jūs glābj bez jebkādas jūsu piepūles!"

Taču melu tēvs, kā allaž, melo, apgalvodams pretējo tam, ko mācījis Kristus, sacīdams: "No Jāņa Kristītāja laika līdz mūsu dienām Debesu valstībā laužas iekšā un tīkotāji ar varu cenšas to sagrābt" (Mt.11:12). Atona Starecs shiarhimandrīts Sofronijs Saharovs, sirdsskaidrā stareca Siluāna skolnieks, sacīja: "Kamēr mēs esam šajā "grēka ķermenī", tātad, arī šajā pasaulē, tikmēr askētiskā cīņa ar mūsu miesā mītošo "grēka likumu" nebeigsies" (Архим. Софроний. О молитве. 17.lpp. Paris,1991.) Vai gan mūsdienās dzīvojušais (miris 1993.gadā) starecs nezināja, kādā stāvoklī atrodas mūsdienu pasaule un cilvēce?... Nav šaubu, ka zināja, turklāt labāk par daudziem psihologiem, sociologiem un psihiatriem, tomēr viņš ne tikai neatcēla cīņu, bet visu mūžu līdz pat nāves brīdim runāja par cīņu ar savu "veco cilvēku".

Protams, mēdz būt, ka mēs kļūstam grūtsirdīgi, sajūtot, ka mūsu lūgšana ir it kā kļuvusi auksta un piezemēta. Atcerēsimies atkal tā paša svētības pilnā stareca vārdus: "Ja zinātniskās erudīcijas iemantošanai ir nepieciešams gadiem ilgs, saspringts darbs, tad lūgšanas apgūšana prasa nesalīdzināmi vairāk" (turpat, 9.lpp). Tomēr savas nepacietības dēļ mēs negribam atrasties šajā mokošajā pašpiespiešanās stāvoklī, kad lūgšana mums vēl ir smags, nogurdinošs darbs. Mēs alkstam pēc svētības pilnas iepriecinošas lūgšanas, uz kādu ir spējīgi vienīgi daudz pieredzējuši gara cīnītāji. "Mūsu tēvu ceļš," — raksta tēvs Sofronijs, — "paģēr stipru ticību un ilgstošu pacietību, turpretim mūsu laikabiedri, pielietojot spiedienu, īsā laikā cenšas grābtin sagrābt visas garīgās dāvanas, ieskaitot nepastarpinātu Absolūtā Dieva kontemplāciju" (turpat, 196.lpp).

Jūs varat iedomāties, cik milzīgu uzdevumu mums ir izvirzījis Dievs: ar piespiešanos, pārvarot sevi, ar spēku ieiet Debesu Valstībā! Šis uzdevums ir augstāks par visiem zemes uzdevumiem un mērķiem, un to ir iespējams paveikt vienīgi ar piepūles palīdzību un ar Svētā Gara žēlastību, mainot savas grēka sakropļotās dvēseles īpašības. Mūsu vēlme laboties un mūsu piepūle askētiskajā cīņā ar grēku padara dvēseli spējīgu uzņemt un noturēt visaptverošo Svētā Gara žēlastību, kas pēc zemes cīņas beigām bagātīgi izliesies pār mums Godības Valstībā. Dvēseles nesagatavotība un nespēja uzņemt To šeit, uz zemes, izslēdz iespēju baudīt Tā svētību arī nākotnē, tas ir, Mūžīgajā Dzīvē.

Dvēseles izlabošana jeb pārveidošana ir ilgstošs process, galveno lomu tajā spēlē gadiem ilgi kopta lūgšana un visaptveroša uzmanība attieksmē pret savu garīgo stāvokli. "Gadiem ilgi praktizēta lūgšana", — turpina tēvs Sofronijs, — "tik ļoti transformē mūsu kritušo iedabu, ka tā kļūst spējīga uztvert svētīgumu ar tai atklātās Patiesības palīdzību; un tas notiek vēl pirms mēs esam pametuši šo pasauli" (Turpat, 189.lpp; sal. ar Jņ. 17:17). Cituviet starecs raksta: "Noturēšanās neizkliedētā lūgšanā – tā ir uzvara visos dabiskās eksistences līmeņos. Šis ceļš ir ilgs un ērkšķains, tomēr pienāk brīdis, kad Dievišķās gaismas stars pāršķeļ blīvo tumsu un atsedz mūsu acīm pārrāvumu, kurā mēs ieraugām šīs Gaismas Avotu. Tad Jēzus lūgšana iegūst kosmiskas un metafiziskas dimensijas" (turpat, 167.lpp.).

Jūs visi, tagad jau pašu pieredzes mācīti, esat sapratuši, ko nozīmē grēcīgs dvēseles nespēks. To saprast spēj vienīgi tas, kurš sācis sevi piespiest un uzsācis cīņu ar grēku. Tad arī visi ir sajutuši, cik spēcīga ir dēmonu pretdarbība, kad tie mūsu gribu cenšas nosvērt par labu grēkam, cik novājināta un paralizēta ir mūsu griba. Pievērsiet uzmanību: tikmēr, kamēr dzīve tika vadīta neuzmanīgi, bezbēdīgi un tikai pēc savām iegribām, tikmēr pašu rakstura vājums palika neievērots, taču, kolīdz aizsākās cīņa, tā viss uzreiz atklājās. Gribas centra bojājums, gribasspēka paralīze – tas ir rezultāts tam, ka no mūsu pirmvecākiem viņu pirmā nepaklausības grēka dēļ ir atkāpusies Dieva žēlastība. Un mēs, visi viņu tālie pēcteči, esam apzīmogoti ar zīmogu, kam nav svētības – ar Ādama un Ievas zīmogu, jo viņi arī savus bērnus ieņēma stāvoklī, kam atņemta žēlastība.

Tomēr Dievs Savus ļaudis nepameta pavisam. Viņš deva tiem iespēju sakrāt (iemantot) svētību un tādējādi nostiprināt tiekšanos pēc labā, taču tajā pašā laikā atstāja arī citu iespēju: pēc savas gribas (labprātīgi, izvēloties starp labu un ļaunu) pazaudēt pat tās svētības kripatiņas, ko mēs sevī vēl esam saglabājuši, un neatgriezeniski kļūt par grēka vergiem.

Svētības trūkumu un dvēseles vājumu jūtam ne tikai mēs; par to raudāja un jutās satriekti visi dižie svētie sākot ar apustuli Pāvilu, kurš šo bēdīgo stāvokli aprakstīja šādiem vārdiem: "Labu gribēt man ir dots, bet labu darīt ne. Jo labo, ko gribu, es nedaru, bet ļauno, ko negribu, to es daru." (Rom. 7:18-19).

Lūk, arī sirdsskaidrais Sīrijas Efraims ar satriektību izsaucas: "Kļuvis par ieradumu, grēks mani ved pilnīgā pazušanā, kaut arī es pats sevi atmaskoju un nepārtraukti nožēloju izdarīto, tomēr joprojām esmu grēku varā... Noslēpumaina spēka virzīts, gribu it kā bēgt, taču līdzīgi pie dzelzs ķēdes pieķēdētam sunim atkal atgriežos turpat. Dažkārt es nonāku līdz naidam pret grēku un izjūtu riebumu pret nelikumību, tomēr joprojām palieku kaislības vergs." Tātad visi cilvēki, arī tie, kas izpelnījušies Dieva žēlastību un pestīšanu, ir paši izjutuši grēka likuma darbību, tas ir, neatbilstību starp mūsu vēlmēm glābties un mūsu iespējām, konkrētāk – nespēju piepūlēties. Bez Dieva palīdzības neviens šo cīņu nevarētu pabeigt kā uzvarētājs. Taču pievērsiet uzmanību manis uzsvērtajiem sirdsskaidrā Sīrijas Efraima vārdiem "nepārtraukti nožēloju izdarīto", kā arī "nonāku līdz naidam pret grēku un izjūtu riebumu pret nelikumību". Ja tam vēl pievienosim gadiem ilgi praktizētu lūgšanu, tad kļūs skaidrs, kādā veidā tādi paši cilvēki kā mēs uzveica mūsējam līdzīgu gribas nespēku. Ienīst grēku, nosodīt sevi, krītot celties, lai atkal un atkal ik dienas no jauna stātos uz grēksūdzes ceļa. No visa spēka lūdzot Dievam piedošanu un dvēseles izdziedināšanu no gribas paralīzes. Tajā pašā laikā nepakļaujoties grūtsirdībai, kā bezgalīgas pacietības piemēru atsaucot atmiņā nabaga atraitni, par kuru Kungs runāja pazīstamajā līdzībā (Lk. 18:1-7). Minēšu vēl vienu arhimandrīta Sofronija izteikumu: "Mūs tuvina pestīšanai tas, ja mūsos aug riebums pret grēku, ja tas pāraug naidā pašam pret sevi. Pretējā gadījumā mums draud briesmas pierast pie grēka, kas ir tik daudzšķautņains un smalks, ka mēs parasti pat neievērojam tā klātbūtni visās mūsu darbībās, pat ja ārēji tās šķiet nevainojamas" (turpat, 190.lpp). Obligāti uzdodu jums (bet lūdzu izpildīt kā uzdevumu, kam dota svētība) izlasīt svētnieka Ignātija Brjančaņinova darbu 2. sējumā nodaļu "Sava grēka saskatīšana".

Tagad pacentīšos atbildēt uz dažiem konkrētiem jautājumiem.

1. Māsa jautā: "Vērojot, kā savulaik garīgi tuvi cilvēki viens pēc otra mainās uz sliktāko pusi, kļūst baisi... Kā no tā izsargāties, jo neviens taču nav pret to nodrošināts?"

Tā ir patiešām drausmīga parādība, tomēr ir jāsagatavo sevi tam, ka atlikušajos dzīves gados jūs vairākkārt kļūsiet par lieciniekiem šādām pārsteidzošām metamorfozēm. Tam allažiņ ir nevis viens, bet divi cēloņi. Pirmkārt, neiztrūkstošā dēmonu darbība, bet, otrkārt, pašu izšķiršanās, jo dēmoni iesākumā tikai piedāvā un kārdina, bet cilvēks pats izvēlas: piekrist dēmonu priekšlikumam vai to noraidīt. Lūk, ko par to rakstīja sirdsskaidrais Sīrijas Efraims: "Bēdas man! Viltnieka griba ievilina mani grēkā, taču sagrēkojis vainu uzveļu sātanam. Taču, ak vai! Jo es pats esmu cēlonis saviem grēkiem. Nelabais ar varu nevar mani piespiest sagrēkot: es grēkoju pēc paša gribas."

Bet tagad es jums pavēstīšu vispārsteidzošāko... Patiesībā mums ir simtprocentīgs nodrošinājums pret pievilšanu un bojāeju! Tā ir pazemība un gara nabadzība, kas saistīta ar apzināšanos, ka mūsos mīt garīgā nāve (kā teicis tēvs Sofronijs). Lai iegūtu šo nodrošinājumu, tātad, pazemību, ir jāiesaistās cīņā pret sava egoisma divgalvaino hidru.

Egoisma hidras pirmā galva – savas dvēseles mīlēšana. Šī galva aprij tos, kas ir pilni iedomības un uzskata sevi par neparastu personību, kura nākotnē pelnījusi kaut ko lielu, jebkurā gadījumā, protams, cieņu. Šāds cilvēks ātri zaudē adekvātu pasaules uztveri, tam zūd gan sevis, gan arī apkārtesošo cilvēku un notikumu vērtēšanas orientieri. Tāds uzticas vienīgi sev vai arī glaimojošiem meļiem; veselīgo mācību viņš neieredz, uzticas tikai savam viedoklim. Tuvākos vērtē, raudzīdamies uz tiem no augšas. Un nosoda tos. Viņam zūd cieņa pret Baznīcas autoritātēm, viņš pats sev kļūst par pašu galveno autoritāti, gandrīz vai par Romas pāvestu ("neapgāžama autoritāte"). Citu viedokļos viņš ieklausās tikai tad, kad tie velk ar viņu vienu meldiņu, bet pretēju viedokli necieš un kļūst viegli aizkaitināms. Atcerieties vārdus: "Kas savu dzīvību tur mīļu, tam tā zūd, bet, kas savu dzīvību šajā pasaulē ienīst, tas to paglabās mūžīgai dzīvībai" (Jņ.12:25). Šī hidras galva aprija arī tos, kas mīl savas dvēseliskās pieķeršanās: pārmērīgu vecāku, laulātā drauga vai "brāļa" mīlestību uz kādu cilvēku, vai arī kaislības pilnu pieķeršanos kādam nodarbošanās veidam, visbiežāk – mākslai (mēdz sacīt "viņš ir apsēsts ar dzeju"); arī tos, kas mīl savus "svētības pilnos" (bet patiesībā pseidosvētīgos) pārdzīvojumus saskarsmē ar Dievu.

Egoisma hidras otrā galva – savas miesas mīlēšana. Šī galva aprij tos, kas, kaut arī grib glābties no mūžīgā soda, taču tajā pašā laikā nevēlas sev neko liegt arī laicīgajā dzīvē. Par tādiem Kungs ir sacījis: "Neviens nevar kalpot diviem kungiem: vai nu viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, jeb viņš vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai." (Mt.6:24). Neiegrožojot savu miesu, glābties nav iespējams, jo ar miesas iegribu palīdzību dēmoni  dvēseli piesaista ērtībām, baudām un šīs dzīves priekiem, liekot gandrīz vai aizmirst dzīves īslaicīgumu un mānīgumu. Šādā veidā dēmoni dvēseli padara vēl vājāku un baudkārāku, novedot to līdz tādam stāvoklim, ka pēc kāda laika tā kļūst absolūti nespējīga cīnīties ar grēku, bet pēc tam tie pieradina dvēseli pie domas, ka cīņa nemaz nav nepieciešama, jo tagad neesot vairs tādi laiki.

2. Māsu satrauc uzstājīga doma, ka viņa esot rīkojusies cietsirdīgi pret vecākiem, ko pametusi, pārceļoties uz dzīvi klosterī.

Man, grēcīgajam, gan šķiet, ka viņiem – izmisuma pārņemtiem un nabadzīgiem, šīs pasaules tumsā un netīrībā ieslīgušiem, meitas lūgšanas ir vienīgais pestījošais gaismas stars tumsībā, vienīgā cerība uz Dieva žēlsirdību, jo tikai Viņš var kādreiz dot tiem iespēju atgūt redzi, lai iesauktos: "Ak, Dievs, kā gan mēs dzīvojam?! Mēs taču esam sliktāki par dzīvniekiem!! Kungs, palīdzi mums!" Nav viņiem citas cerības uz glābšanos, jo nav neviena, kas par viņiem lūgtos, jo neviens cits par viņiem nepienesīs asaru un lūgšanu upuri. Protams, var arī palikt pie vecākiem, taču tad (es domāju konkrēto gadījumu) visa ģimene noslīks kopā. Protams, jautrāk, taču kāds gan no tā labums?

3. Māsa jautā par svētā Vakarēdiena saņemšanu bez sagatavošanās, ja šādai rīcībai tikusi dota "svētība".

Tā kā mūsu Kunga Jēzus Kristus Visšķīstās Miesas un Šķīsto Asiņu baudīšana ir tik baiss Noslēpums, ka pat "eņģeļu kārtas nespēj uz to noraudzīties", tad arī mums jābūt bijības pārņemtiem, tajā piedaloties, jo viens un tas pats Biķeris vieniem var nākt par svētību, bet citiem – par nosodījumu. Vissliktākajā gadījumā vajadzētu kaut vai vienu diennakti ieturēt stingru gavēni. Bet, ja nav bijusi vispār nekāda iespēja sagatavoties un dvēsele tādēļ jūt nemieru, labāk ir strikti un droši atsacīties no svētā Sakramenta baudīšanas.

4.      Jautājums: "Kā lai izsūdz grēkus, ja priesteris pirms grēksūdzes nav nolasījis attiecīgās lūgšanas?"

— Ir jālūdz mātei igumenei vai viņas vietniecei, lai kāda no viņām nodotu priesterim māsu lūgumu: pirms grēksūdzes nolasīt atbilstošās lūgšanas, lai māsām nebūtu jāsamulst. Priesterim, protams, ir jāievēro Svētās Baznīcas iedibinātā kārtība, un nav grēks viņam to atgādināt. Tomēr Kungs pieņems jūsu grēksūdzi pat tad, ja tiks nolasīta vienīgi grēku atlaišanas lūgšana, par visu pārējo atbildīgs priesteris.

Noslēgumā gribu lūgt, lai jūs viena otrai lūgtu piedošanu, iecietīgi izturoties pret māsu vājībām un trūkumiem. Lai jūsu starpā valda savstarpēja izpalīdzība, visas radušās neskaidrības atrisinot godīgi un vaļsirdīgi (jo šādā veidā tiek apkaunoti dēmoni un izjauktas to intrigas). Mīliet viena otru un arī visas citas klostera māsas.

9.      SARUNA

PATĪBA – GALVENAIS GRĒKA UZTURĒTĀJS

Iesāksim gavēni, atbrīvojot dvēseli no patības sloga. Kur nav mīlestības, tur valda patība. No kā sākas sevis dievināšana, un kā ar to cīnīties? Veids, kā noteikt kaislības klātesamību. Ar ko atšķiras paredzēšana, intuīcija un gaišredzība?

Apsveicu visus ar Lielā Gavēņa sākumu. Lai Dievs dod, ka tas mums kļūtu ne tikai par laiku, kad organisms atbrīvojas no visādiem sārņiem, kā apgalvo mediķi, bet visvairāk – par laika posmu, kurā mūsu dvēsele tiek vaļā no galvenā grēka: egoisma jeb patības. Ja mēs mēģināsim izanalizēt ikvienu savu darbību, tad ikkatrā no tām atklāsim patības klātesamību, kas ir galvenais grēka saturētājs mūsos, un arī pati nav nekas cits kā grēks. Vai nav tā, ka visai bieži, piemēram, sarunā, mēs pasakām kaut ko mazliet glaimojošu. Tādā veidā mēs izpelnāmies māsas vai priekšniecības labvēlību pret sevi. Viņu labvēlība vai simpātijas sniedz tīksmi mūsu patmīlībai. Bieži vien, stāstot par sevi, mēs piemelojam klāt, lai izklausītos spožāk, tādējādi parādot sevi vēlamākā gaismā, bet dažkārt nespējam noturēties, nedemonstrējuši savu sīko panākumu vai labo rīcību. Paši izdaudzinām savus darbus. Arī šāda rīcība ir nodevas patmīlībai. Glaimi un meli te kalpo mūsu grēcīgās paštīksmināšanās apmierināšanai.

Egoisms un noslēgšanās sevī izpaužas tur, kur nav patiesas mīlestības kā Dieva dāvanas, tas ir, nav Svētā Gara žēlastības. Tie, kuros ir Dieva žēlastība un, tātad, mīlestība, ir orientēti nevis uz sevi, bet uz tuvāko, jo mīl viņu un ir gatavi viņa labā daudz ko upurēt, arī savu dzīvību. Un, ja sirdsskaidrais Sarovas Serafims par Svētā gara iemantošanu runāja kā par galveno kristieša uzdevumu, tad ar to viņš domāja Dievišķās mīlestības izkopšanu cilvēkā – šī mīlestība, būdama kā pievilkšanas spēks, no cilvēka izplatās uz apkārtējiem, bet nevis uz sevi pašu.

Mūsu gadījumā gan viss ir gluži otrādi: notiek savas dvēseles pašpielūgsme. Mīlestība uz to izpaužas domā, ka "ES" (mana dvēsele) – tas ir kaut kas visai nozīmīgs, kam pienākas visa veida cieņa, turklāt šādu viedokli bieži pavada sajūta, it kā pasaule pastāv vienīgi manis dēļ, un – pat vēl vairāk – ka bez manis te vispār nekā nebūtu. Savā galējā izpausmē mīlestība pret savu dvēseli nonāk tik tālu, ka ar šo kaislību (lepnību) apsēstais cilvēks visus citus sāk uzskatīt gandrīz vai par mirušiem priekšmetiem, par kaut ko līdzīgu lellēm, kas viņam kalpo vai nu viņa mērķu un iegribu apmierināšanai vai, gluži otrādi, liek viņam ceļā šķēršļus. Otrajā gadījumā ar tiem var izrīkoties, lieki neceremonējoties, nežēlīgi, ar jebkādiem līdzekļiem novācot tos no ceļa.

Ja arī mūsu vidū mīlestība pret savu dvēseli, paldies Dievam, nenonāk līdz tādai pakāpei, tomēr tā dažādos veidos izpaužas visai bieži, kaut arī ne tik pamanāmi. Piemēram, visas māsas ir saņēmušas dāvanas Kristus Dzimšanas svētkos. Kādai sāk šķist, ka viņas dāvana ir sliktāka nekā citām. Sirdī iezogas aizvainojums, uzrodas arī skaudība, varbūt pat dusmas uz vairāk veiksmīgajām māsām. "Bet kā gan citādāk, es taču esmu pelnījusi ko labāku! Māsa ir sliktāka par mani, taču viņai, redz, tikusi labāka dāvana nekā man!"

Cits piemērs: "Kāds ir patērzējis ar māsu, bet nevis ar mani!" — aizvainojums, — "atkal mani ignorē!" Vai arī: "Es tiku norīkota smagākā paklausības darbā nekā viņa" — atkal aizvainojums! Bet kas notiks, ja šādu "dvēseles mīļotāju" patiešām aizvainos? Tad gan notiks kaut kas neiedomājams! Sirdī iezagsies nāvīgs naids, kas gaidīs izdevīgu brīdi, lai beidzot spētu iedzelt, atriebties vārdiski (piemēram, "apliet ar dubļiem") vai ar darbiem (nepalīdzēt, kad būs nepieciešams).

Tā, lūk, mēs redzam, ka savas dvēseles mīlēšana izpaužas visai daudzveidīgi un ka tā ir lepnības – visriebīgākā un pazudinošākā grēka – sakne. Lai dvēseli no šīs negantības pasargātu, mums ir sevi jānoniecina un jāpazemojas līdz pat mūža beigām – citādi glābties nav iespējams. "Es esmu pelnījusi vissliktāko gabalu, vissliktāko dāvanu, visgrūtāko paklausības darbu, arī visa veida pārestības un aizvainojumus, jo es esmu daudz sliktāka nekā tie, kas man nodara pāri" — tāds, raug, ir pareizais domu gājiens, lai cīnītos un uzvarētu lepnību.

Bet, runājot par to, kā noteikt kaislības klātesamību mūsos, jāsaka, ka tas ir ļoti vienkārši. Tēvi māca: ja tev kaut kas tiek laupīts vai arī tu pats sev kaut ko atrauj un tāpēc esi bēdīgs, bieži domā par to, ko esi zaudējis, bet, atceroties to, kļūsti nemierīgs, tevī rodas gara satraukums, grūtsirdība, aizkaitinājums un tamlīdzīgi – tas nozīmē, ka ir bijusi un arī pašlaik ir kaislīga pieķeršanās.

Uz jautājumu par pareģošanu atbildēšu šādi: īstā pareģošana ir vienīgi Dieva pārziņā. Dēmonu spējas šai ziņā ir visai ierobežotas, tie spēj paredzēt, pirmkārt, to, ko grasās darīt paši (tas ir, vēl neizdarīto, bet jau iecerēto), otrkārt, to, kas notiek šajā brīdī lielā attālumā no mums, jo tie ar lielu ātrumu pārvietojas telpā un apmainās ar informāciju; bet, treškārt, būdami apveltīti ar neparasti attīstītām loģiskajām spējām, prot no visas tiem pieejamās informācijas izdarīt secinājumus par iespējamajiem notikumiem, kaut arī šajā ziņā tiem bieži gadās misēklis.

Intuīcija — visbiežāk aiz šī jēdziena slēpjas no ārienes nācis dēmonu iedvesums, taču tā vēl nav apsēstība. Dažos gadījumos tomēr mēdz būt, ka derīgo pasaka priekšā Sargeņģelis, jo īpaši – ekstremālās situācijās.

Gaišredzība (kā, piemēram, Vangai) nav nekas cits kā sekas vienai no apsēstības formām. Cilvēks, kļuvis par mājvietu nešķīstajam garam, līdzīgos gadījumos pārvēršas par instrumentu dēmonu iedarbībai uz citiem cilvēkiem: visai šī cilvēka pārraidītajai informācijai, pēc dēmonu ieceres, ir mērķis sagrozīt patieso ticību, aizvietojot to ar viltus ticību. Turklāt šai informācijai ir jāvirza cilvēki uz tiešiem kontaktiem ar ļaunajiem gariem, lai tā rezultātā, sagraujot cilvēka garīgo aizsardzību, atvieglinātu dēmonu iemitināšanos viņa ķermenī.

Tajos gadījumos, kad "nojauta" saka priekšā, ka cilvēks ir slikts, gluži vienkārši, ir jābūt uzmanīgam, rūpīgi pārbaudot visu pieejamo informāciju un novērojot šo cilvēku, taču uzreiz nenoticot priekšā sacītajam. Īstā "nojauta" rodas pieredzes rezultātā, tāpat arī atkarībā no garīgās izaugsmes, taču ir jābūt piesardzīgam, jo arī te ienaidnieks var piejaukt klāt savu iedarbību, lai apmānītu. Es atkārtoju vēlreiz – ir nepieciešama liela uzmanība un vispusīga pārbaude!

10.  SARUNA

KRISTUS NO KRUSTA NENOKĀPJ

Vai dvēsele spēj sevi pasargāt no grēka? Kā cilvēki kļūst par "marionetēm" kritušo eņģeļu rokās. "Grēka un žēlastības likums." Dievišķā taisnīguma likums. Dievcilvēka asinis – samaksa par mūsu grēkiem. Dievs cilvēkam pestīšanu neuzspiež. Par grēku nožēlas un Euharistijas nozīmi.

Kāda no mūsu māsām ir ļoti trāpīgi izteikusies, ka mūsdienu cilvēka dvēseli var pielīdzināt netiklai sievai, ko pavedina laulības pārkāpējs – dēmons. Ļoti bieži dvēsele apzinās, ka tās vēlme ir grēcīga, tomēr, tāpat kā netiklā sieva, saldkaisles pārņemta, kāro un meklē iespēju, kā piekrāpt vīru, nogaidot piemērotu brīdi savas iekāres apmierināšanai. Gluži dabiski, ka vīra (savas sirdsapziņas) priekšā viņai nākas locīties un melot, lai sevi attaisnotu, atbildot uz viņa pārmetumiem. Šī paklīdene pat piespiež sevi uz laiku aizmirst par vīra eksistenci, lai pat atmiņas par savu nodevību saldkaislo dvēseli neatturētu no nodošanās grēcīgajai kaislībai.

Sirdsapziņas nomierināšanai visvieglāk ir visu vainu uzvelt dēmonam, kurš iekārdina nelaimīgo, vājo dvēseli grēkot. Tā dara daudzi mazticīgi cilvēki. To pašu darīja arī Ieva, norādīdama uz čūsku, kuras veidolu bija pieņēmis sātans (1.Moz. 3:13). Dvēsele šajā gadījumā cenšas pārliecināt sevi un savu sirdsapziņu, ka viņai neesot bijis spēka noturēties pretim dēmona piedāvātajam kārdinājumam. Taču mums allaž ir jāpatur prātā, ka gadījumā, ja mums tik tiešām nebūtu bijis spēka atrauties no kārdinošā piedāvājuma, tad arī Dievam Kungam nebūtu nekādu tiesību sodīt mūs, sākot no mūsu pirmvecākiem (Ādama un Ievas) un beidzot ar visiem viņu pēcnācējiem, tātad, arī mums. Tas nozīmē, ka mums, protams, ir pietiekoši daudz spēka, lai atrautos no dēmona piedāvātā grēka, taču, ja mēs neizmantosim šo spēku pilnīgi apzināti, cenšoties noturēties tikumos, ja savu rīcību nesamērosim ar galveno mērķi mūsu īsajā atrašanās laikā uz zemes, tad šis mūsu spēks paliks nepieprasīts, un grēks mūs pievarēs. Bet nu paraudzīsimies, kas ar dvēseli notiek tālāk – pēc tam, kad tā ir pakļāvusies grēcīgajai tieksmei un atdevusi dēmonam mazo pirkstiņu.

Ja sieva (lasi: dvēsele) piekāpjas savām iegribām un ir ar mieru grēkot, tad grēkā ievilcējs (jeb dēmons) iegūst aizvien lielāku un lielāku varu pār laulību pārkāpušo sievu, it kā izsūcot no viņas gribasspēka enerģiju, apslāpējot viņas spēju pretoties, padarot viņu savām kaislībām par rotaļlietu. Pēc zināma laika var notikt tā, ka dvēseli – netikli pašu sāk nomākt viņas izvirtīgā dzīve, un viņa jūt, ka būtu priecīga, ja spētu saraut attiecības ar mīļāko (dēmonu), tomēr nespēj no tā atsvabināties gluži kā tīklā sapinies putns. Līdzīgi tam arī cilvēki, no paaudzes paaudzē uzkrājot grēcīgumu, arvien vairāk zaudē gribu pretoties, pakāpeniski kļūstot par marionetēm kritušo eņģeļu rokās. Aplūkosim šo procesu detalizētāk.

Ikreiz, kad dvēsele izdara izvēli starp dēmona iedvesto un sirdsapziņas balsi, tā sper ārkārtīgi svarīgu gribasspēka diktētu soli, kas kļūst par cilvēka paša brīvās gribas izpausmi. No šīs izvēles ir atkarīgs, vai dvēsele iegūs vai arī pazaudēs Dievišķo svētību, kas vienīgā spēj dot tai spēku pretoties grēkam. Tā, piemēram, pēc ikvienas izvēles, kas dvēseli attālina no Dieva, tā (dvēsele) arvien vairāk un vairāk zaudē svētību, tātad, arvien vājāks kļūst gribasspēks, un viņa vairs nespēj pretoties grēkam, pat ja redz, ka grēks viņu iznīcina. Šis ir viens no fundamentālajiem garīgajiem likumiem, kas nosaka saprātīgo būtņu (cilvēku un eņģeļu) dzīvi. Sauksim to par GRĒKA UN SVĒTĪBAS SAVSTARPĒJĀS ATBILSTĪBAS LIKUMU. Tas mums māca, ka, attālinoties svētīgajai, dvēseli labestībā stiprinošajai enerģijai, ar pretēju proporcionalitāti pieaug dēmonu spēks un vara pār Dieva baušļus noraidījušo cilvēku un visu cilvēci kopumā. Šo varu ir iespējams iznīcināt vienīgi atdodot cilvēcei Dieva žēlastību, taču to neļauj izdarīt grēki, kas kā mūris stāv starp Dievu un cilvēkiem.

Lai sagrautu šo grēku mūri, kas traucē Dieva žēlastībai atgriezties pie cilvēkiem, ir jānoslēdz, tas ir, jāsamaksā visi rēķini ar grēku: tāds ir DIEVIŠĶĀ TAISNĪGUMA LIKUMS. Bet kāda gan ir samaksa, ko par cilvēka grēku noteicis pasaules Radītājs? To mēs varam uzzināt no Dieva atklāsmes Savam pravietim Mozum: vienīgi grēcinieka nāve spēj izpirkt grēku. Šis likums bija zināms jau Ādamam, kas no Dieva bija saņēmis visai vienkāršu bausli, ko pildīt. Šī baušļa pārkāpšana, kā bija sacījis Radītājs, draudēja viņam ar nāvi (1.Moz. 2:16-17). Patīk mums šis likums vai nepatīk, taču tāds nu tas ir! Tātad, par cilvēces grēkus izpērkošo upuri (ievērojot likuma loģiku) būtu jākļūst visu un ikviena asinīm par saviem paša grēkiem. Tā faktiski arī notika ar pirmo, pirmsplūdu, civilizāciju, kas savu grēku dēļ tika Plūdos pilnīgi iznīcināta, izņemot taisnprātīgo Noasa ģimeni. Taču, lai arī cik skumji tas būtu, cilvēki no citu pieredzes nemācās, tāpēc arī pēc Plūdiem taisnprātīgā Noasa pēcteču vidū atkal sākās tā pati atkāpšanās no Dieva, kam nenovēršami būtu jābeidzas ar grēcinieku nāvi.

Vienīgi dēļ mīlestības pret saviem radījumiem šoreiz Radītājs izraudzījās citu ceļu. Nesamaksājot ar savām asinīm un neejot bojā par saviem grēkiem, cilvēkiem Dieva cilvēkmīlestības dēļ tika dota iespēja no tiem atbrīvoties, lai atkal varētu savienoties ar Dievišķo mīlestību. Par TAISNĪGUMA LIKUMU apmierinošu samaksu kļuva Vienpiedzimušā un Tēvam Savā būtībā līdzīgā Dieva Dēla nāve un asinis – Viņš nomira mūsu vietā, dāvādams visiem dzīvību un iespēju glābties. Tikai, pateicoties Viņa Golgātas upurim, tika iznīcināta drausmīgā un faktiski neierobežotā kritušo eņģeļu vara pār cilvēku netiklajām dvēselēm. Dievcilvēka Asinis – tāda bija neizmērojamā un nenovērtējamā Samaksa, ar ko Viņš norēķinājās par mūsu grēkiem.

Tagad par grēku ir samaksāts. Visu paaudžu un ikviena cilvēka grēks ir izpirkts ar Pestītāja Kristus Dievišķajām Asinīm. Bet vai visi ir izpirkti ar šīm Dievišķajām Asinīm? Potenciāli – jā! Jūs jautāsiet: bet kāpēc potenciāli? Lietas būtība ir tāda, ka Dievs cilvēkam neuzspiež glābšanos no grēkiem un no velna varas, jo Viņš – Dievs – ir dāvājis cilvēkam brīvību un nekad šo izvēles brīvību cilvēkam neatņem, tāpēc ikvienam no mums ir pašam ar savu brīvo gribu jāizlemj: pieņemt šo Dieva dāvanu (Izpirkšanu) vai nepieņemt. Tātad, ja hipotētiski visa cilvēce būtu labprātīgi pieņēmusi Kristu, Viņa baušļus un atbilstoši arī Izpirkšanas dāvanu, tad visi arī tiktu izpirkti un, protams, varētu glābties. Bet tur jau ir tā nelaime, ka nebūt ne visi cilvēki ir ar mieru ievērot Kristus baušļus. Sekošana pašu iegribām un iekārēm viņiem šķiet tīkamāka, tāpēc arī viņi noraida Kristu. Kā gan viņi, novērsušies no Kristus, var cerēt uz pestīšanu? Kurš gan cits vēl Dievišķās un taisnās tiesas priekšā izpirks viņu grēkus? Vai gan bez izpirkšanas, bez samaksas par grēku pie viņiem varēs atgriezties Svētā Gara žēlastība, lai aizsargātu viņus no dēmonu iedarbības?... Protams, ka nē! Tāpēc arī šie varaskārie Dieva nīdēji – dēmoni – katrā ziņā arvien vairāk un vairāk tieksies pakļaut cilvēku gribu, saprātu un jutekļus, un šis process turpināsies tik ilgi, kamēr ļaunie gari viņus būs padarījuši līdzīgus sev, tādējādi pavisam laupot viņiem mūžīgās dzīves iespēju Dievišķās Godības Valstībā.

Ja samaksa par grēku, kā es jau minēju, ir tieši tas, kas nojauc Dieva žēlastību aizturošos šķēršļus, tad ikviens cilvēks, savienodamies ar Kristu varenajā kristību Sakramentā, it kā uzņem izpērkošo upuri, kam piemīt spēks izjaukt dēmonu mistisko varu pār cilvēka gribu. Tādējādi, pateicoties Krusta upurim, Kristu pieņēmušās dvēseles ar Viņa Asinīm it kā attīrās no grēkiem, un tāpēc ar kristību sakramentā atgūtās Svētā Gara žēlastības palīdzību atkal spēj turēties pretī un dot pretsitienu netiklajam pavedinātājam.

Taču, ak, mēs, nelaimīgie! Saņēmuši tik lielu žēlastības dāvanu no Dieva, Kurš mūsu pestīšanas labad nav žēlojis Sava Dēla dzīvību, mēs atkal labprātīgi pakļaujamies grēkam, un mūsu dvēsele ar katru jaunu grēku ikreiz aizvien vairāk zaudē gribu pretoties, novājinās un no jauna kļūst par gribasspēku zaudējušu netikli, kas izpilda visas viņu pakļāvušā izvirtuļa iegribas un iekāres. Diemžēl pārāk maz ir tādu cilvēku, kas spēj noturēties pretī kārdinājumam un kas apņēmības pilni ir nolēmuši cīnīties no sākuma līdz galam, lai tādā veidā izrautos no netikumu slīkšņas un saglabātu kristībās iegūto svētību. Taču...

Ak, neizmērojamā Dieva žēlsirdība! Zinādams mūsu muļķību, vājumu un tieksmi grēkot, Kungs mums ar GRĒKU NOŽĒLAS palīdzību ir devis jaunu iespēju izbēgt no sātana gūsta. Dižu un drausmīgu varu Viņš ir devis Savai Baznīcai: ar priestera starpniecību piedodot grēkus un ļaujot baudīt Viņa Svēto Sakramentu – Miesu un Asinis – mēs atkal atgūstam Svētā Gara žēlastību. Dievcilvēka Asinīs atkal tiek nomazgāts un izpirkts mūsu grēks, atkal tiek iznīcināta sātana vara pār dvēseli, tiek sarauti velna tīkli. Tātad nekļūsim grūtsirdīgi, sapīdamies tā tīklos. Ar grēku nožēlas vaimanām un savu grēku izsūdzēšanu no jauna sarausim tā naidīgos valgus. Nepagursim cīnoties par savu dvēseļu glābšanu. Un tad, redzot mūsu neatlaidību, Kungs mums noteikti palīdzēs. Tiesa, dažkārt Viņš kavējas, taču dara to ar vienu vienīgu mērķi – lai pārliecinātos, cik patiesi ir mūsu centieni.

Pareizticīgā priestera no dienas dienā pienestais Bezasiņu Upuris gan greznos dievnamos, gan nabadzīgās istabiņās un pat alās (kā tas mēdza būt vajāšanu periodos), uz spoži izgreznotiem altāriem vai uz plakana akmens zem atklātas debess, vai uz varena koka celma meža pļavas vidū – mistiski tas ikreiz ir tas pats Upuris, tās pašas Asinis un tā pati Miesa, kas mūsu grēku dēļ tika sista krustā turpat vai pirms divtūkstoš gadiem. Un kamēr pareizticīgais priesteris veic baismo Noslēpumu, kur maize un vīns pārtop par Dievcilvēka Jēzus Kristus Miesu un Asinīm, tikmēr netiek pārtraukta arī Golgātas Upura pienešana, tikmēr Kristus nenokāpj no Krusta. Kā Upuris par mūsu grēkiem Viņš paliks pie Krusta neatkarīgi no mūsu ierobežotības laikā un telpā, it kā atrodoties citā laika dimensijā, līdz pat brīdim, kamēr pēdējais no glābties gribošajiem ieies "aitu kūtī" – un tad arī būs pasaules gals. Bet kamēr vēl, dienu no dienas veicot Eiharistiju, tiek pie nests Krusta upuris, tikmēr ikviens no mums, kas piedalāmies Eiharistijā, redz sabrūkam sātana spēku. Tādējādi, nožēlojot grēkus un Svētajā Vakarēdienā saņemot mūsu grēkus izpērkošo un nomazgājošo Kristus Miesu un Asinis, mēs kļūstam spējīgi celties atkal un atkal. Tagad jūs saprotat, kāpēc sātans un viss Viņa karapulks tik nāvīgi ienīst Dievišķās liturģijas veicējus un vērš pret tiem visu sava trieciena spēku?! Tad nu vēlreiz vēršos pie jums ar lūgumu: nekad nekrītiet izmisumā un kaujas laukā nenolaidiet rokas. Atcerieties – jācīnās būs līdz nāvei!

11.  SARUNA

PAZEMĪBA – VISĪSTĀKAIS ZOBENS

JEB KĀ UZTURĒT DIEVBIJĪBU

Kas ir tie, ko dēmoni visvairāk grib pavedināt? Kritušie eņģeļi – fanātiski spēlmaņi. Elles smagā artilērija – pret talantīgajiem cilvēkiem. Ar pazemīgu ceļos krišanu – uz debesu Jeruzalemi. Rūgtās zāles lepno dziedināšanai. Klosteris – pacietības skola. Kāpēc ir muļķīgi darīt pāri tiem, kas dara pāri mums. Ko darīt, lai dēmonam adresētais sitiens būtu nāvējošs? Ko darīt, lai vājāko brāļu piemērs nenovājinātu arī mūs. Mazliet par iekšējo modrību

Ja pēdējā sarunā dēmona iedarbību uz cilvēka dvēseli mēs salīdzinājām ar kāda donžuāna pavedinošajām runām un darbībām, tad tagad šo salīdzinājumu mēģināsim izmantot, lai noskaidrotu: pirmkārt, ko labprātāk un neatlaidīgāk centīsies pavedināt laulības pārkāpējs, bet, otrkārt, kurai no sievietēm būs grūtāk pretoties kārdinājumam. Tātad, vai donžuāns varētu aizrauties ar neglīteni... Mednieka azarts, jādomā, viņam tomēr pateiks priekšā, ka, jo skaistāka sieviete, jo sarežģītāka un aizraujošāka būs spēle, un jo nozīmīgāka būs arī uzvara.

Starp citu, man jums jāsaka, ka kritušo eņģeļu cīņa, lai iegūtu varu pār cilvēku dvēselēm, tiem (dēmoniem) ir daudz interesantāka par šahu, futbolu un visām citām mums zināmajām spēlēm. Viņi ir īsti spēlmaņi – nikni, azartiski un uzvaras dēļ gatavi kauties "līdz pēdējai asins lāsei". Tieši šajā uzvarā un saldmes piepildītajā pilnīgās varas sajūtā pār cilvēku tad arī slēpjas īstā bauda to neiedomājamajai lepnībai un varaskārei. Visas savas pastāvēšanas jēgu dēmoni saskata tieši šajā cilvēkiem nāvējošajā spēlē. Par dēmoniem vairāk nekā par jebkuru citu var sacīt, pārfrāzējot NEP-a laikos populāro Odesas bandītu dziesmu "Visa viņu dzīve ir spēle mūžīga".

Tagad, kad esam sapratuši, kas piesaista lielāku donžuānu uzmanību, rokā ir arī atbilde uz otro jautājumu: kam ir grūtāk cīnīties ar daudzajiem kārdinājumiem. Protams, ka sievietei, kas, izceļoties ar savu ārieni, pati sev par nelaimi pievelk rūdītākos un veiklākos pavedinātājus. Medus smaržas pievilināti, tie kā mušas laidelējas ap skaistulēm. Tieši tāpat arī visvairāk apdāvinātās dvēseles tiek pakļautas augstāka ranga dēmonu spiedienam. Cik grūti ir glābties bagātajam! (Mt.19:23-34). Šis teiciens nav attiecināms vienīgi uz naudu, bet arī uz bagātām iespējām un talantiem. Tieši te cīņā iesaistās elles armijas smagā artilērija – augstprātības un lepnības dēmoni, ellišķīgās hierarhijas augstākā ranga pārstāvji. Cik grūti ir glābties augstprātīgajiem! Tomēr tas ir iespējams.

Runā, ka savulaik Jeruzalemes pilsētas mūrī esot bijuši vārti, kas dēvēti par "Adatas aci". Tie bija tik zemi, ka kamieļi pa tiem nespēja ieiet. Taču bija arī tādi kamieļi, kas to prata – nokrituši uz ceļiem, tie izrāpoja zem mūra velvēm un iekļuva pilsētā. Te jums arī norāde. Te arī veids, kā glābties. Vienīgi ar pazemības un nepārtrauktas pašnomierināšanas palīdzību lepnu dvēseli ir iespējams paglābt no velna tīkliem. Kāpēc gan kamielim ir vieglāk iziet caur adatas aci, nekā naudīgam, apdāvinātam un iedomīgam bagātniekam ieiet Debesu Valstībā? Izrādās, ka bagātības un talantu īpašniekam ir grūtāk uzvarēt savu lepnību, varaskāri, iedomību un lielību nekā karaliskajam tuksneša audzēknim nokrist ceļos un izrāpot caur "Adatas aci", kas ved Svētajā Pilsētā Jeruzalemē, kas savukārt ir Debesu Jeruzalemes prototips.

Tomēr Dieva žēlastība arī te nepamet grēciniekus: grēcinieku pestīšanas labad Kungs pieļauj, ka viņi tiek apmeloti, apvainoti, izjūt apkārtējo cilvēku dusmas un naidu – mums, lepnajiem, lai iegūtu pazemību, tas viss ir nepieciešams kā gaiss. Tā paša mērķa labad un mūsu grēku dēļ Kungs pieļauj slimības un kritienus, kas arī ir visnepieciešamākās zāles mūsu lepnajām dvēselēm. Galvenais, lai mēs ar pateicību pieņemtu visus no Dieva rokas nākušos sodus ar pilnīgu pārliecību, ka tas viss mums un mūsu dvēselēm nāk par labu – kā rūgtas, bet vajadzīgas zāles. Vēl vairāk, būtu labi pieradināt sevi pie domas, ka visdažādākie apvainojumi, apmelojumi un citi kārdinājumi ir jāuzņem ar prieku, izsakot pateicību Dievam par to, ka Viņš dod mums iespēju pacietībā izpirkt mūsu agrākos grēkus, tāpat arī par labvēlīgajiem apstākļiem pazemības, lēnprātības un labsirdības izkopšanai.

Šajā ziņā mūsdienu klosteri sniedz brīnišķīgu iespēju izkopt pašu galveno pestīšanai nepieciešamo īpašību – pazemību. Mūsu dzīve ir kā skola, kur mēs risinām uzdevumus, veicam vingrinājumus, lai iemācītos to, ko vēl nezinām. Tādas īpašības kā pazemība, pacietība, pašaizliedzība un lēnprātība pašas no sevis nerodas – ar Dieva palīdzību tās ir sevī jāieaudzina. Kādu gan labumu mēs gūstam no tā, ja dzīvojam un strādājam kopā ar cilvēkiem, kuri mūs mīl, vai arī kaut vai tikai ievēro kopdzīves un pieklājības normas? Šādos siltumnīcas apstākļos ātri vien izaug lepnība un iedomība.

Pavisam citādi ir klosterī... Liela daļa to iemītnieku mūsdienās ir garīgi slimi cilvēki, kuri tomēr grib glābties. Viņi ir tādi paši cilvēki kā visi citi; arī viņi, tāpat kā citi, ir pakļauti ļauno garu iedarbībai, tikai vēl daudz vairāk, jo dažādu iemeslu dēļ Dievs to ir pieļāvis, taču mums nav tiesības šajos iemeslos iedziļināties, nedz arī nosodīt. Šādu cilvēku ielenkumā labāk nekā citur ir iespējams trenēt savas jūtas un gribu, pacietīgi mācoties paciest gan rupjību, gan dažkārt arī apmelojumus, audzinot sevī labsirdību, un es teiktu arī – maigu humoru, ar kura palīdzību un Dieva žēlastībai klātesot, visi apvainojumi ir paciešami bez īpašām grūtībām. Tam, kurš nav izgājis cauri šai skolai un uz savas ādas nav izjutis, kā dēmoni ar cilvēku starpniecību izgāž visas savas dusmas, tas nespēj virzīties tālāk, jo viņam trūkst garīgās cīņas pieredzes. Šāds nepieredzējis mūks var visu dzīvi cīnīties, taču, ak vai, ne ar īsto ienaidnieku, un tāpēc panākumus šajā cīņā negūs. Vēl vairāk, viņš var iet bojā, noturot par saviem ienaidniekiem nevis kritušos eņģeļus, bet klostera brāļus vai māsas, ar kuru palīdzību uz viņu iedarbojas šie publikas acīm apslēptie, neredzamie suflieri.

Vienīgi pareizi pārciešot no apkārtējiem nākušās nepatikšanas un iemantojot bagātīgu dzīves pieredzi, mēs varam saprast, cik muļķīgi ir dusmoties un darīt pāri cilvēkiem, kas dara pāri mums, jo ir skaidri redzams, ka nevis viņi ir tie, kad darbojas, bet "ļaunie gari pasaules telpā" (Efez. 6:12). Tādējādi ikvienam būtu jāsaprot: ja tu steidz atbildēt uz aizvainojumu, tad līdz ar to tu aizvaino brāli – bet tas ir Dieva baušļa pārkāpums (Mt. 7:12; Lk. 6:31). Atbilde būtu jāadresē patiesajam ienaidniekam – dēmonam, kas tev ir iesitis, aiz brāļa kā aiz vairoga slēpdamies. Ja mūsu atbildes sitiens ķer brāli, ļaunais gars smejas un ir sajūsmā – tieši to viņš arī ir gaidījis. Bet, ja, bruņojušies ar pazemību, sitienu virzīsim pa pašu dēmonu, viņš cietīs sakāvi, sāks skaļi raudāt, jo pazemība ir visīstākais zobens, un tas sāpīgi ķer bezmiesīgo ienaidnieku. Starp citu, "pagriezt otru vaigu" (Mt. 5:39) – tas arī nozīmē ar pazemības palīdzību izdarīt dēmonam adresētu nāvīgu sitienu. Taču ir jāpiebilst, ka šis paņēmiens ir pielietojams vienīgi attiecībā pret ļaunā gara kārdinātu brāli Kristū un pret personīgu ienaidnieku vispār, bet ne pret Baznīcas, sabiedrības vai valsts ienaidnieku.

Bet, ja runājam pilnīgi atklāti, tad īstam kristietim personīgu ienaidnieku vispār nedrīkst būt jo, pirmkārt, viņš mīl cilvēkus, saskatot tajos, kaut arī piesārņotu, tomēr Dieva tēlu, un, otrkārt, viņš skaidri apzinās, ka apkārtējo cilvēku naidīgajās darbībās vadošā loma un iniciatīva pieder dēmoniem. Tādējādi iznāk, ka ar vārdu "ienaidnieki" Evaņģēlijs saprot tos, kas mūs uzskata par ienaidniekiem un izturas pret mums naidīgi; savukārt mēs nevienu par ienaidnieku neuzskatām.

Man šķiet, ka daudzi no tiem, kas dzīvo klosterī un pārsteidz mūs ar savu rupjību, netaktiskumu, neiecietību un citām sabiedriski nosodāmām īpašībām, paliekot dzīvot pasaulē, tiktu uztverti kā visnotaļ labestīgi cilvēki, ar kuriem ir patīkami kontaktēties. Bet, tā kā klosteri ir kristietības avangards nežēlīgajā cīņā ar Lucifera armiju, tad tieši viņi saņem visspēcīgākos ienaidnieka sitienus, un ne jau visi Kristus kareivji spēj izturēt šos brāzmainos pretinieka uzbrukumus. Daudziem no viņiem ir nepieciešama stiprāko brāļu palīdzība un izturība, to paraugs un lūgšanas, bet dažkārt tikai iecietība un spēja paciest nespēcīgāko brāļu vājumu. Taču ir svarīgi, lai vājāko "piemērs" nepieliptu citiem, lai tie nepagurtu godbijībā, bet šis ir diezgan sarežģīts un grūts uzdevums, ja ņemam vērā mūsdienu klosterdzīves vispārējo panīkumu.

Šāda situācija, protams, sarūgtina tos brāļus un māsas, kas grib dzīvot askētiskāku dzīvi. Tomēr viņiem būtu jāsaprot, lūk, kas: pirmkārt, bez pastāvīgas vadības, ko uzņemtos pieredzējuši gara cīnītāji (bet pagaidām klosteros tādu tikpat kā nav) viņi savas askēzes ilgi nespētu izturēt pat, ja dzīvotu atsevišķā kopienā; un, otrkārt, paliekot bez labākajiem un dievbijībā dedzīgākajiem mūkiem klosteri zaudētu iespēju ar labāko brāļu priekšzīmi audzināt vājākos un beigu beigās neizbēgami degradētos par ticīgu vecpuišu un vecmeitu komūnām. Tāpēc ir jāsamierinās ar tādiem apstākļiem, kādi tie ir. Apzinoties, ka daļa no mūka dzīvi uzsākušajiem nespēs gūt panākumus nedz atturībā, nedz arī ilgstoši lūgties, stiprākajiem mūkiem vajadzētu stingri un neatslābstoši turēties kaut vai pie pieņemtā lūgšanu ritma, galveno uzmanību veltot pacietības, neļaunošanās un lēnprātības izkopšanai, mācoties mierīgi un labvēlīgi uztvert jebkādas nepatikšanas un izstarojot sev visapkārt priecīgu un možu noskaņojumu. Visas šīs īpašības ir iemantojamas (izkopjamas) ar pastāvīgas un neatslābstošas iekšējās modrības palīdzību.

Iekšējā modrība – tā ir pastāvīga kauja ar miesas iegribām un iedvesumiem, kas nākuši gan no iekšējā ienaidnieka (patības, egoisma), gan no ārējā – dēmoniem. Tā ir sevis piespiešana atrauties no sava "ego" – atgādinājums sev, ka jākļūst pašaizliedzīgam. Iekšējā modrība – tā ir nepārtraukta sekošana domas gaitai un visu grēcīgo piedāvājumu (gan no iekšienes, gan no ārienes nākošo) noraidīšana. Tā ir nepārtraukta sevis piespiešana darīt labu un novēršanās no jebkāda ļaunuma. Iekšējā modrība – tā ir viena no galvenajām mūka dzīvē nepieciešamajām iemaņām, to ir iespējams apgūt jebkādos apstākļos un ikvienā klosterī. Iesaku jums iekšējās modrības mākslai veltīt īpašu uzmanību, sākotnēji izstudējot visu, ko atradīsiet svēto gara cīnītāju grāmatās, bet pēc tam mēģinot pielietot savas zināšanas praksē.

Nedrīkst aizmirst arī par vissvarīgāko mūka dzīves nodarbi – nepieciešamību atmodināt sevī lūgšanu noskaņojumu jeb garšu, jo vienīgi ar uzmanīgas lūgšanas palīdzību ir iespējams no Dieva izlūgt Svētā Gara žēlastību.

Sadaliet, lūdzu, grāmatas savā starpā tā, lai ikviena māsa savā grāmatā sameklētu visu, kas attiecas uz iekšējo modrību un sirds kontrolēšanu. Piemēram, viena strādā ar "Kāpnēm" un izraksta no turienes attiecīgos citātus, cita – ar "Neredzamo cīņu", pārējās pārlūko "Labestības" sējumus, meklējot visu, kas attiecas uz iekšējo modrību. Nesen lavrā tika izdotas Ēģiptes Makārija "Garīgās Sarunas" ("Духовные беседы"). Tur ir nodaļa "Kā kontrolēt sirdi" ("Слово о хранении сердца) (345.lpp); šo to var atrast arī abbas Doroteja sarakstītajā. Visus šos citātus par prāta un sirds kontrolēšanu, par cīņu ar iedomām un miesiskajām iekārēm būtu vēlams pēc tam vienu aiz otra pārrakstīt vienā burtnīcā, lai visiem pēc kārtas būtu iespēja apgūt šīs no vairāku tēvu pamācībām sakopotās mūs interesējošās tēmas.

Tagad es gribu dažus vārdus sacīt tām mūsu māsām, kas pasniedz svētdienas skolā, jo, tā kā nodarbības sākuši apmeklēt arī pieaugušie, māsu kārdinājumi un vilinājumi ir jūtami palielinājušies. No svēto tēvu pieredzes mēs visi, protams, zinām: ja kāds no iesācējiem garīgajā dzīvē sāk mācīt citus, tad var droši sacīt, ka viņš ir ļauno garu savaldzināts. Taču, ak, nelaime! Jaunatvērtajos mūsdienu klosteros gandrīz vai nav tādu cilvēku, kas varētu mācīt. Praktiski visi tur ir iesācēji.

Kaut arī visus savus darbus jūs veicat paklausības ietvaros, godkāres Damokla zobens tik un tā karājas jums virs galvām. Ja jūs pašas sev nepalīdzēsiet izbēgt no vissmalkākajiem un rafinētākajiem velna tīkliem, neviens cits to jūsu vietā neizdarīs. Man vairākkārt ir bijusi izdevība vērot, kā patiešām ticīgi cilvēki, salasījušies labu garīgo literatūru un balstīdamies svēto tēvu pieredzē, ir spējuši dot samērā labus un kompetentus padomus. Turklāt viņu padomi bija vietā un trāpīja mērķī, sniedzot jautātājam reālu palīdzību. Bet gandrīz visi viņi manu acu priekšā viens pēc otra tika dēmonu nozaimoti – tie par viņiem nežēlīgi ņirgājās, jo šie cilvēki, kuru dvēseles bija bez jebkādas garīgās cīņas pieredzes, tūdaļ pat krita godkāres tīklā. Kādus gan drausmīgus kritienus es esmu redzējis! Divu, trīs gadu laikā Dieva kalpi pārtop par Dieva ienaidniekiem! Sātans šiem nelaimīgajiem tā nobūra prātu, ka viņi kļuva akli un kurli pret visu, kas nesakrita ar viņu viedokli. Par kārtējo pierādījumu tam kalpo N pilsētā dzīvojošā kopīgā paziņas bēdīgais piemērs, jo arī viņš ir, stājies uz šī slidenā ceļa.

Taču ko lai iesāk, ja tāds ir paklausības darbs? Atkārtoju vēlreiz: neviens no cilvēkiem jums nepalīdzēs; bet Kungs mums bieži vien uzliek ugunīgus pārbaudījumus. Jāpaļaujas ir vienīgi uz jūsu pašu saprātīgumu, uz uzmanīgu attieksmi pret savām iedomām un smalkajām dvēseles kustībām, bet galvenais – uz pašnoniecināšanos, jo tā nogalina ikvienu godkāres pilnu domu. Paturiet prātā, ka jūs esat par mata tiesu no bojāejas un staigājat pa naža asmeni. Atcerieties to! Un nepārtraukti kliedziet savā sirdī: Kungs, pasargi no slavaskāres un neļauj mums aiziet bojā!

12.  SARUNA

"GLĀBTIES GAN GRIBĒTOS, TAČU LŪGTIES SLINKUMS"

Gribas vājums – visas cilvēces garīgā slimība. Kā nepalikt par vergu, atrodoties grēka gūstā. Kāpēc mums nav tiesību salīdzināt sevi ar citiem? Darīt mazāk nekā vari – tas ir grēks. Kā pēc laba darba paveikšanas pasargāt sevi no pašapmierinātības.

Būtu ļoti bēdīgi, ja tev rastos vēlēšanās "būt tādai kā visi". Mūsu sagurušajā laikmetā tas nozīmē apmēram tādu pozīciju: "Glābties gan gribētos, taču lūgties slinkums." Tu pati redzi, ka gandrīz vai neviens (pat novices) nespēj atturēties ne no liekvārdības, ne no nesātības ēšanā, nedz arī no kādas cita veida izdabāšanas miesai un savam "ego". Šis vājums tad arī ir garīga slimība. Tu taču arī sevī to saskati, vai ne? Gribas nespēks ir vispārēja, visu cilvēci aptvērusi slimība jau kopš pirmā grēkā krišanas brīža. Tas ir kā rezultāts tam, ka Dieva žēlastība ir atkāpusies no grēkā kritušajiem, par ko es jau agrāk esmu jums rakstījis. Bet, ak, nelaime: šo no tālajiem pirmvecākiem mantoto svētības trūkumu mēs palielinām vēl paši ar saviem grēkiem, kas mūs no svētības aizvirza aizvien tālāk un tālāk. Kā gan lai neapraud šo tik bēdīgo, grēcīgo un slimīgo stāvokli?! Te tad arī "es atrodu sava ļaunuma sakni", kā tu vari izlasīt grēku nožēlas kanonā.

Tātad, nepieciešamās svētības trūkuma dēļ novājināta, mūsu griba velnišķīgās gribas spiediena rezultātā sabrūk. Šī velnišķīgā griba virza mūs uz grēku un arī pati ir grēks. Tostarp, dēmonu piekļūšanu cilvēkam ir nodrošinājis tas pats svētības pilnās aizsardzības trūkums, kas cilvēku pasargā no nevēlamas dēmoniskās gribas iedarbības. Izvairīties no šīs vardarbības, iespējams, vienīgi pakāpeniski iemantojot vai, citiem vārdiem runājot, "uzkrājot" Svētā Gara žēlastību, kā sacījis sirdsskaidrais Sarovas Serafims.

Bet "vai nezināt, ka tam, kam jūs sevi nododat par paklausīgiem kalpiem, jums arī kā kalpiem jāklausa?" – jautā apustulis Pāvils (Rom. 6:16). Tas nozīmē, ka mēs, kaut arī dēmona spēkam pakļaujoties, taču, ja sava gribā un vēlmē pretojamies tam, uz ko tas mūs virza un labprātīgi sevi neatdodam tā (dēmona) paklausībā, tad mēs neesam saimnieka jūgam bez ierunām padevušies vergi. Drīzāk mēs esam rīcības brīvību zaudējuši, gūstā nonākuši karavīri, jo mūsu pašu griba taču vēlas citu. No tā izriet, ka, kaut arī mēs, pakļaujoties dēmoniskajam spiedienam, neesam noturējušies tikumos, tomēr no Dieva atkrituši vēl neesam – neesam pavisam kļuvuši par grēka un velna vergiem, jo turpinām atkal un atkal pretoties, nožēlojot grēkus un sevi nosodot. Šajā gadījumā, atrodoties it kā ienaidnieka gūstā, mēs esam palikuši sava Ķēniņa pavalstnieki, neesam no viņa atteikušies, un piedalāmies pagrīdes cīņā. Tātad mums ir nepārtraukti jāpretojas un, lai arī kas notiktu, mēs NEDRĪKSTAM GRIBĒT pakļauties velnam. Šajā laikā mums būtu jāparūpējas par svētības iemantošanu, kas tiek dāvāta visupirms ar lūgšanas palīdzību, kā arī ar labdarību un paklausību.

Taču, lai ar lūgšanas, paklausības un apdomīgas atturības palīdzību nekristu smagajā lepnības grēkā, tev ir jāatceras, ka nekādā gadījumā tu nedrīksti salīdzināt sevi ar citiem, jo šādā veidā var nonākt vai nu nosodīšanas varā (ja sev šķitīsi labāks par citiem), vai arī ieslīgt grūtsirdībā (ja ieraudzīsi, ka citam piemīt tādas labas īpašības, kādu tev nav). Nekad nemēģini sevi kādam pielīdzināt, jo "katram ir sava Dieva dota dāvana – vienam tāda, otram citāda" (1.Kor. 7:7).

Ja tev no Dieva ir dots vairāk spēka pretoties pagurumam vai arī atturēties no kaut kā – nekļūsti lepna, jo no tevis tiks arī vairāk prasīts. Bet, kam ir maz dots, no tā arī maz tiks prasīts – to taču, es ceru, tu neesi aizmirsusi. Izņemot Radītāju, neviens taču nezina mēru: kas kam un cik daudz ir dots. Dari visu, samērojoties ar saviem spēkiem, kādus sevī jūti. Un, ja tu dari mazāk, nekā vari – tad tas ir grēks.

Lai pēc kāda darba veikšanas nekristu grēkā, nepieciešams attiecīgi ieprogrammēt savu apziņu, ievadot atmiņā divas formulas:

— "Es nedaru pat simto daļu no tā, kas man būtu jāizdara"

un

— "to un to es esmu paveikusi tikai tāpēc, ka Kungs man deva spēkus, veselību un pareizu domu, bet viena pati, bez Viņa palīdzības, es neko nebūtu spējusi izdarīt".

Nobeigumā es gribu vērsties pie tevis un māsām ar apustuļa vārdiem: "Mēs gribam, lai katrs no jums parāda to pašu centību (pestīšanas labad), lai pastāvētu pilnīgā cerībā līdz galam; ka jūs netopat kūtri... (Ebr. 6:11-12).

13.  SARUNA

KUR RAST PADOMU, JA NAV PIEREDZĒJUŠA GARĪGĀ TĒVA?

Kas mūs uztur, trūkstot garīgajai vadībai? Sargieties no "mīlīgajiem stareciem". Gavēnis ir nevis dievbijīga tradīcija, bet ierocis cīņai ar dēmoniem. Vai drīkst "atpūsties" no cīņas par savu pestīšanu? Lūdziet, lai tuvākie cilvēki atklāj jums jūsu trūkumus. Kādas bīstamas sekas mēdz būt nepareizai lūgšanai.

Apsveicu visas māsas ar Lielā Gavēņa iestāšanos! Ceru, ka tas padziļinās lūgšanas garu un veicinās jūsu garīgo spēku nostiprināšanos. Uz jautājumu atbildēšu šādi:

1. Mēs ne reizi vien esam runājuši par to, ka mūsu laikos nākas glābties gandrīz vai vienatnē, jo maz ir to, no kā var mācīties. Niecīga ir garīgā palīdzība, ko iespējams saņemt no pieredzējušiem mūkiem, kuru, lai cik tas arī nebūtu bēdīgi, tikpat, kā nav. Tomēr mēs neesam pilnīgi bez vadības – mūsu rīcībā ir Evaņģēlijs, pašu sirdsapziņa, kā arī svēto tēvu grāmatas, ar kuru palīdzību to (savu sirdsapziņu) nepieciešams koriģēt, lai ienaidnieks nesagrozītu mums galvu. Galvenais ir nepagurt, nenolaist rokas, nepārtraukti, līdz pat nāves stundai, cīnoties ar savu "veco cilvēku". Apstāšanās, tas ir, cīņas pārtraukšana, neizbēgami izraisa dvēseles nāvi.

2. No "mīlīgajiem stareciem, par kuriem rakstījis svētnieks Ignātijs Brjančaņinovs, ir jāpiesargās. Šie "stareci" jaunos "gara cīnītājus" un "cīnītājas" allaž sev piesaista ar to, ka atļauj neiesaistīties kaujā tad, kad svēto tēvu pieredze un paša sirdsapziņa mudināt mudina uz cīņu. Cīnīties, protams, ir grūti. Paša sirdsapziņas par necienīgu rīcību atmaskoto novicu šāds "starecs" maigi mierina: — "Nu, tas nekas! Tas nav nekas šausmīgs, to drīkst... un to – arī drīkst." Dvēselei kļūst viegli un jautri. Cīnīties vairs nevajag, un var nodoties iemīļotajai kaislībai. Vēl jo vairāk tāpēc, ka arī sirdsapziņa, stareca "svētības" nomierināta, vairs nemoka. Vai gan tas nav patīkami?!

3. Ja būs iespēja, tad ar priekšniecības svētību Lielā Gavēņa laikā drīksti iet pie Svētā Vakarēdiena reizi nedēļā.

4. Tā kā maltītes jums ir kopīgas, tad, kā es saprotu, Reglamentu (attiecībā uz ēšanu Lielā Gavēņa laikā) tev ievērot neizdosies. Lai cik tas arī nebūtu bēdīgi, taču mūsu laikos to daudz vieglāk nekā klosterī esošie spēj izpildīt pasaulē dzīvojošie dievbijīgie kristieši. Iemesls tam ir sekojošs: mūsdienu klosteros, kā es jau pirmīt sacīju, ir maz pieredzējušu garīgo padomdevēju, kas Reglamenta prasības spētu pieskaņot ikvienam no viņu vadītajiem mūkiem, ņemot vērā katra iespējas un veselību. Un tomēr, askēze mūkiem ir nepieciešama, citādi, kas gan mēs par mūkiem? Nereti piemēru rāda pasaulē dzīvojošie (laji): Lielā Gavēņa pirmajā dienā gandrīz visi mūsu draudzes locekļi neko neēda, bet pārējās nedēļas dienās, kad pēc Tipikona[3] uzturā paredzēts lietot termiski neapstrādātus produktus, daudzi no viņiem iztika tikai ar maizi un tēju. Turklāt visi to darīja bez jebkāda spiediena no garīdzniecības puses. Turklāt lielākā daļa no viņiem katru dienu ir noslogoti smagā darbā. Neatpaliek no viņiem arī večiņas: dažas no viņām pilnīgi bez ēšanas iztur divas dienas, kā to nosaka Reglaments: "Svētā un Lielā četrdesmit dienu gavēņa pirmās nedēļas pirmajā dienā, tas ir, pirmdien, no ēšanas ir jāatturas, tāpat arī otrdien. Savukārt, trešdien, pēc Iepriekšiesvētīto Dāvanu Liturģijas, ir paredzēta maltīte: maize ar siltiem dārzeņu ēdieniem, tāpat būtu jābūt arī medus dzērienam. Tie, kas nespēj izturēt divas pirmās dienas, otrdien pēc vakara dievkalpojuma ēd maizi un dzer kvasu. Tāpat rīkojas arī gados vecākie" (Tipikons).

Mums, svētkalpotājiem, paldies Dievam, bija iespēja gavēt pēc Reglamenta, un pirmoreiz pie galda mēs sēdāmies tikai pēc trešdienas liturģijas. Un vai vari iedomāties: neviens no mums nenomira, kaut arī gados vecākajam priesterim jau ir pāri sešdesmit.

Diemžēl, tā kā ir zudusi Tradīcijas pēctecība (mūki padomju laikā tika iznīcināti, bet citi nomira vēl pirms klosteru dzīves atjaunošanas deviņdesmitajos gados), mūsdienu klosteros bieži nav skaidras izpratnes par gavēņa mērķi un jēgu. Tagad, piemēram, gavēni uztver vienkārši kā dievbijīgu tradīciju, un ne vairāk. Taču tas sevī satur dziļi mistisku garīgu jēgu. Pirmkārt, gavēnis ir viens no veidiem, kā iegūt Svētā Gara Žēlastību. Turklāt tas ir arī visiedarbīgākais līdzeklis lūgšanas padziļināšanai un domu attīrīšanai. Un, visbeidzot, tas ir viens no galvenajiem paņēmieniem cīņā ar dēmoniem, kas, atšķirībā no mums, nepārtrauc savu cīņu ne uz minūti. Mēs savukārt laiku pa laikam atļaujam sev atpūsties un noliekam ieročus. Bet cik ļoti nepieciešama ir šī cīņa, it īpaši mūsu laikā! Kā gan te lai iztiek bez gavēņa?!

Gavēņa laikā es tev iesaku ēst divas reizes dienā. Centies nepārēsties arī ar gavēņa ēdienu bet dari visu tā, lai nepievērstu sev ēdamzālē uzmanību. Bet galvenais, ko gribu atgādināt, ir, lai tu savu dvēseli sargātu no godkāres, kaut arī zinu, ka tu to atceries.

5. Daudz labāk par klostera priekšnieci tavus trūkumus spēj ievērot tavas māsas, ar kurām tu biedrojies. Tāpēc lielāka uzmanība būtu jāvelta tam, kas viņām tevī nepatīk. Izanalizē viņu neapmierinātības cēloņus (taču bez visniecīgākās pašattaisnošanās), un tu ieraudzīsi, ar ko tev ir jācīnās. Vistuvākajām māsām vari pajautāt tieši: "Kādus trūkumus tu manī saskati?" Un, ja pateiks to, ko tu neesi gaidījusi, uztver to vīrišķīgi, nesapūties, bet pieņem ar pateicību, jo, kaut arī ikviens šāds aizrādījums mūsu lepnības dēļ ir sāpīgs, tomēr reizē tas ir ārkārtīgi vērtīgs, strādājot pašam ar sevi.

5.      Lūgšanas paņēmiens, kas paģēr visa ķermeņa sasprindzināšanu, nekam nav derīgs! Iznākums tam var būt tikai viens: dēmonisks valdzinājums (lai Kungs tevi pasarga no tāda posta!) Šādu metožu pamatā ir tā pati mūsu nemainīgā lepnība un vēlme pēc iespējas ātrāk "nodibināt sakarus ar Dievu". Manu mīļo bērniņ, Dievs taču mūs dzird pastāvīgi! Viņa Gars caurauž ikvienu mūsu šūnu, ikvienu molekulu. Lūgšana, protams, prasa zināmu sasprindzinājumu, taču nevis ķermenī (nekādā gadījumā!), bet gan prātā, cik vien tas ir iespējams. Prāta sasprindzinājums ir nepieciešams apziņas koncentrēšanai, lai tiktu pastiprināta uzmanība attiecībā uz lūgšanas vārdiem un jēgu, kā arī no ārienes ienākošo, lielākoties ļauno garu "piespēlēto" nepiederīgo iedomu pastāvīgai noraidīšanai. Šajā darbībā galvenais ir tas, ka ikreiz pirms lūgšanas uzsākšanas sava dvēsele ir jāuzskaņo kā vijole. Turklāt tā jāuzskaņo tikai un vienīgi uz grēku nožēlas viļņa, taču bez histērijas un pārpūlēšanās, kā par to runā ķēniņš – pravietis Dāvids: "Upuris, kas patīk Dievam, ir satriekts gars; salauztu un sagrauztu sirdi tu, Dievs, nenoraidīsi" (Ps. 51:19).

Lūgšana – tas ir varens darbs, kas veltīts pakāpeniskai Svētā Gara žēlastības iemantošanai, kura sakrādamās savukārt pastiprina lūgšanu. Kā redzi, viss ir savstarpēji saistīts. Forsēt šo procesu nedrīkst, ir neuzkrītoši, un nepārtraukti jāstrādā, bet visu nepieciešamo vajadzīgajā laikā Kungs sūta Pats. Esmu pateicīgs Dievam, ka tu esi attapusies man par to uzrakstīt! Paša acīm es vairākkārt esmu redzējis, pie kādām šausmīgām sekām noved nepareiza lūgšana, tāpēc, izlasot tavu vēstuli, nobijos: Kungs, pasargi!

14.  SARUNA

"MANA NASTA IR VIEGLA..."

Vai iespējams glābties, ne no kā neatsakoties? Atsvešināšanās no pasaules – tā nav atsacīšanās no kultūras! Kāpēc kaislības pilna pieķeršanās ir mūsu ienaidnieks? Kā uzbūvēt pareizu vērtību hierarhiju, nesapinoties kaislību tīklā. Jēdziena "kaislības" definīcija. Kaislību izplatīšanas metodes. Kaislību savažots cilvēks – potenciāls Kristus nodevējs. Kāpēc tik sāpīga ir kaislību iznīdēšanas operācija? No ēģiptietiskās vergošanas pasaulei – uz patieso brīvību Kristū!

Kaut arī pēdējais pusotrs mēnesis ir bijis pārblīvēts ar daudziem un dažādiem notikumiem un lieliem svētkiem, tomēr jums pats galvenais, protams, ir iesvētīšana mūka kārtā.

Kopš jūsu ierašanās klosterī nemanot ir aizritējuši turpat vai trīs gadi. Tas ir pietiekami ilgs laiks, lai visu apdomātu, ar visu iepazītos un pārbaudītu sevi. Svētīgs ir tas, kurš nolēmis sekot Dieva baušļiem un, alkstot tajos pilnveidoties, ir novērsies no pasaules, kurā mūsdienu kristietim ārkārtīgi pieaugošo kārdinājumu dēļ glābties ir grūtāk nekā jebkad agrāk. Šie kārdinājumi tik smalki un tik nemanāmi novājina dvēseli, ka pašaizliedzības un krusta ceļš kristietim kļūst aizvien grūtāks. Taču tieši šis grūtais, šaurais un ērkšķainais krusta nešanas ceļš ir norādīts visiem, kas vēlas glābties. Lai kā arī mēs sevi mīlētu, lai cik ļoti mums būtu žēl savas miesas, lai cik ļoti mēs pārdzīvotu to, ka mūkiem nav iespējams pilnveidot savu dvēseli šīs pasaules stihijās (mākslā, zinātnē, sabiedriskajā darbībā u.c.), taču, ja gribam būt Kunga Jēzus Kristus mācekļi (tas ir, tādi, kas stāv uz pestīšanas ceļa), tad mums allaž ir jāpatur prātā, ka bez savu miesisko un dvēselisko kaislību sišanas krustā tas ir pilnīgi neiespējami.

Ļoti daudzi mūsdienu kristieši un pat pareizticīgie (tas ir, tie, kas pazīst neizkropļoto Kristus mācību) būs visai pārsteigti, kad sapratīs, ka tieši uz viņiem attiecas vārdi: "Es jums saku, ka neviens no lūgtajiem viesiem nebaudīs manu mielastu, jo daudz ir aicināto, bet maz izredzēto" (Lk. 14:24). Bet tad, kad šie aicinātie (kristieši) sapratīs, ka ir palikuši aiz Debesu Valstības vārtiem, viņi sāks "klauvēt pie durvīm, sacīdami: "Kungs, atver mums". Un Viņš jums atbildēs: "Es nezinu, no kurienes jūs esat!" (Lk. 13:25).

Bet kas gan var traucēt šiem ticīgajiem cilvēkiem iekļūt Dieva izredzēto vidū? Izrādās, ka tās ir viņu "kaislībiņas", viņu pieķeršanās miesiskajām, dvēseliskajām un pseidogarīgajām baudām. Tā ir viņu naivā cerība, ka ir iespējams glābties, neko sev neliedzot, bez mokošas cīņas ar savām kaislībām un iekārēm. Tieši tās arī nelaiž cilvēkus Debesu Valstībā, jo Pats Radītājs ir sacījis: "Neviens no jums, kas neatsakās no visa, kas viņam pieder, nevar būt Mans māceklis"(Lk. 14:33). Bet, ja cilvēks nav Kristus māceklis, tad tam ir sveša arī Viņa mācība, tātad – viņš ir tālu no pestīšanas.

Diemžēl, gandrīz vai vispārējā garīgā analfabētisma dēļ Kristus ienaidniekiem ar iepriekšminētajiem Pestītāja vārdiem izdodas daudzus samulsināt. Gan agrākie, gan mūsdienu dēmonu kalpotāji šos vārdus allaž ir traktējuši un traktē tā, lai tie pret Kristus mācību varētu izraisīt vienīgi nepatiku. Garīgajā ziņā tumsonīga inteliģenta apziņā, nemaz jau nerunājot par citām sociālajām grupām, šie Baznīcas ienaidnieki ir pacentušies nostiprināt viedokli, ka, saskaņā ar kristiešu mācību, Debesu Valstībā iekļūst tikai netīri, utaini, neizglītoti, varbūt pat lasīt un rakstīt neprotoši cilvēki. Tādi, kas, automašīnu ieraugot, metas sāņus, redzot lidmašīnu – šausmu pārņemti pārkrustās, un nobāl, izdzirdot vārdu "televizors". Ja nezināšanas dēļ kāds viņu klātbūtnē kaut vai tikai starp citu ieminas par datoru, viņi ikreiz ar lielu troksni ģībstot.

Baznīca šo maldinošo viedokli nekad nav atzinusi. Atsacīšanās, par ko Kungs runāja pieminētajā Evaņģēlija citātā, nebūt nenozīmē nepieciešamību atsacīties no visa, ko radījusi materiālā kultūra jeb civilizācija. Tas nozīmē vienīgi nepieciešamību iznīcināt jebkādu kaislības pilnu pieķeršanos: mākslai, zinātnei, dabai, slavai, priekšmetiem, bagātībai, cilvēkam vai dzīvniekam. Tas nozīmē pareizas vērtību hierarhijas radīšanu. Pirmajā vietā būtu jāliek garīgās vērtības, tāpat arī tos šajā laicīgajā dzīvē izpildāmos uzdevumus, ko uzticējis Radītājs. Visu pārējo būtu precīzi jāierindo otrajā, trešajā, ceturtajā un citās vietās.

Ja cilvēka sirdī pirmajās vietās ir Dieva baušļi un svarīgākais dzīves uzdevums ir glābšanās, tad viss pārējais ne tikai nespēj viņam traucēt, bet pat gluži otrādi: zinātnes un kultūras sasniegumi var viņam palīdzēt galvenajā – garīgajā sevis pārveidē, un, pat vēl vairāk, tie dod viņam iespēju šai ziņā palīdzēt arī tuvākajiem šajā nebūt ne vieglajā lietā. Ja savukārt materiālos labumus un kultūras sasniegumus cilvēks padara par elkiem, ierādot tiem savā sirdī nepienākošos vietu, tad šī neizbēgamā pieķeršanās viņam pārvēršas par ķēdi, kas piesaista pie zemākajām, jutekliskajām un dvēseliskajām baudām, liekot aizmirst par Dievu un galveno cilvēka dzīves uzdevumu. Tādā gadījumā visi šie cilvēkam tik pievilcīgie pīšļi un pelni kalpo par ēsmu "superintelektuāļu" (dēmonu) rokās. Tie (dēmoni) spēj veikli apvest ap stūri ikkatru, pat visģeniālāko, cilvēku, jo augstāko pakāpju dēmoni ir nesalīdzināmi gudrāki un varenāki par ikvienu no mums, un cerēt uz uzvaru šajā šausmīgajā cīņā var vienīgi tas, kam Savu palīdzību neliegs Pestītājs Kristus.

Kam un kā rodas kaislība? Kaislība nenovēršami piemeklē ikvienu cilvēku, kura dzīves kredo ir formulējams apmēram tā: "Steidz visu izbaudīt, jo dzīvojam mēs tikai vienreiz! Tātad no dzīves ir jāpaņem viss, ko vien iespējams paņemt. Bet, ja arī nevar paņemt – iekārojamais vienalga ir jāiegūst ar jebkādiem līdzekļiem un pat ar spēku." Kaut arī ne vienmēr skaidri un acīmredzami izteikta, tomēr šāda nostādne mīt ikviena tāda cilvēka apziņas dzīlēs, kas nav stingri nostiprinājies Patiesībā. Tajā patiesībā, kuru Radītājs vispirms pasludināja ar Bībeles praviešu mutēm, bet pēc tam – ar Paša iemiesotā Dēla – Jēzus Kristus – dzīvi. Saprotams, ka šāda nostādne vēl jo vairāk valda pār tiem, kas noliedz Dievu. Šī viltus pozīcija jeb nostādne, starp citu, pavisam skaidri tika pausta dziesmā, ko septiņdesmitajos gados visai bieži varēja dzirdēt radio: "Жизнь – это миг, за него держись"[4].

Savos dziļākajos pamatos kaislība gandrīz vienmēr sakņojas kādā no cilvēka miesas vai dvēseles vajadzībām. Taču par kaislību šī vajadzība pārvēršas tikai tad, kad tā ar dēmonu palīdzību pārkāpj Dieva noteiktās robežas (hipertrofējas), kad tā kļūst nevaldāma un, pavēlot sevi apmierināt, liek cilvēkam pārkāpt Dieva baušļus.

Dēmoni, brīnišķīgi saprotot šo likumsakarību, cenšas piespiest cilvēku grēkot nevis veicot tam nepatīkamas darbības, bet, gluži otrādi, ar baudu palīdzību uzjundot viņā anomāli spēcīgas fizioloģiskās vai dvēseliskās vajadzības, kuru apmierināšana dāvā viņam baudu.

Izpētot kritušo garu iespējas, ir atklājies, ka tie spēj hipertrofēt, tas ir, ārkārtīgi palielināt kā dabiskās fizioloģiskās organisma vajadzības (izsalkuma, miega, vairošanās un citus instinktus), tā arī dvēseliskās vajadzības.

Piemēram, iedvešot egoistiskas un lepnības pilnas domas, tie cilvēka dvēselē spēj izsaukt nepārvarami kaislīgu tiekšanos pēc varas vai arī uzkurina viņā kaislību pēc cita veida dvēseliskajām baudām. Līdzīga veida kaislība var tikt vērsta, piemēram, uz dažādiem mākslas veidiem vai zinātni, tāpat arī uz dažāda veida izrādēm un izklaidēm. Minētajos gadījumos šīs šķietami nevainīgās nodarbības ar dēmonu palīdzību cilvēku spēj tālu novirzīt no viņa dzīves galvenā mērķa – dvēseles glābšanas. Ir jāpatur prātā arī tas, ka gan šo, gan citu dēmonu pārspīlēto vajadzību apmierināšana cilvēkus neizbēgami noved pie nepieciešamības darīt ļaunu. Lai tiktu pie kārotajiem miesiskajiem un dvēseliskajiem labumiem, tie ir gatavi uz meliem, krāpšanu, viltību, nodevību, laulības pārkāpšanu, apmelošanu, zādzību, slepkavību (ieskaitot arī savus nedzimušos bērnus), seksuālo vardarbību, nelikumīgu varas izmantošanu un citu. Tiekšanās pēc baudām un nevēlēšanās ierobežot savas vajadzības bez visa iepriekšminētā vienmēr nes arī bēdas un asaras tuvākajiem cilvēkiem, ar kuriem "baudītājs" gan nerēķinās, bet uz kuru rēķina nododas baudām.

Kaislības pilnās pieķeršanās miesiskajām un dvēseliskajām baudām dēmoni izmanto kā makšķerāķus, ar kā palīdzību noķer mūsu dvēseles un tur mūs pie šīs nostieptās auklas, laiku pa laikam, gan pievelkot, gan atlaižot. Un, jo vairāk ir šādu āķu un auklu, ar ko tiem izdodas pieķerties cilvēka sirdij, jo lielāku varu pār viņiem tie (dēmoni) iegūst, liekot cilvēkam apmierināt to vai citu kaislīgo pieķeršanos ar Dieva baušļu pārkāpšanu un grēkošanu.

Lepnība visās tās izpausmēs (pašapmierinātība, godkāre, lielība un dižmanība, tuvākā nicināšana u.c.), varaskāre, seksuālā nesavaldība, negausība ēšanā, žūpošana, narkomānija, vardarbība, dīkdienība uz citu rēķina, tieksme uz izklaidēm un greznību – lūk, tikai dažas no kaislībām ar kuru palīdzību dēmoni ir noķēruši gandrīz visu no Dieva atkritušo un pēc Viņa svētajiem baušļiem dzīvot negribošo cilvēci.

Nav šaubu, ka pasaulīgajam cilvēkam ir ļoti grūti, bet kārdinājumu dēļ bieži vien gandrīz neiespējami atturēties no vienas vai otras kaislības pilnas pieķeršanās. Tas tā ir jo īpaši tāpēc, ka pasaulē ļoti spēcīgs ir daudzo apkārtējo cilvēku sliktais piemērs, kas, kā zināms, ir lipīgs. Pavērojiet laicīgo cilvēku: cik daudz netīrumu, dzīvojot pasaulē, viņa dvēsele savāc vienas dienas laikā! Cik daudz viņš it visur (veikalā, metro, darbavietā, mājās) saklausās muļķīgu, negarīgu, un pliekanu sarunu, cik daudz riebeklību ierauga televizora ekrānā un cik daudz netīru melu izlasa avīzēs! Un tā – dienu no dienas. No šādas katru dienu notiekošas psiholoģiskas apstrādes dvēsele apgānās, kļūst stulba, novājinās, zaudē ticību un visbeidzot pakļaujas kādai no kaislībām. Savukārt, kaislība, lai tikai varētu tikt apmierināta, agrāk vai vēlāk liks cilvēkam pārkāpt tikumiskos likumus, mīdīt kājām paša sirdsapziņu, pārkāpt Dieva baušļus un pat nodot un pārdot Kristu. Tā diemžēl ir bijis, un tā arī būs... Jebkuras kaislības cilpās iekļuvušais cilvēks agri vai vēlu noteikti kļūst par Kristus nodevēju – tāds ir likums, jo Rakstos sacīts: "Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai (mamonam)" (Mt. 6:24) "Mamons" tulkojumā no aramiešu valodas nozīmē bagātību, kā arī visas miesiskās un dvēseliskās baudas, kas ar tās palīdzību iegūstamas.

Tāpēc arī Dievs norāda uz nepieķeršanos, tas ir, brīvību no kaislīgām pieķeršanās formām kā uz vienu no nepieciešamākajiem glābšanās līdzekļiem. Šo norādījumu bauslī "AIZLIEDZ SEVI" (Mt. 16:24) mums ir devis Kristus. Taču te nebūt netiek runāts, kā daži to uzskata, par nepieciešamību atsacīties no sava Dieva dotā saprāta, radošajām spējām un fizioloģiskajām vajadzībām. Nē, te runāts vienīgi par novēršanos no kaislības pilnām pieķeršanās formām un to iznīcināšanu, jo tās spēj tik pamatīgi ieaugt cilvēka dvēselē, ka kļūst tajā it kā par "otro iedabu", par daļu no viņa personības, viņa "ES". Atsacīšanos no vienas vai vairākām šādām formām cilvēks uztver kā atsacīšanos pašam no sevis, bet tas vienmēr ir ļoti sāpīgi. Mūsu grēkpilnās dvēseles atsacīšanos uztver tik slimīgi, ka Evaņģēlijā to pielīdzina piesišanai pie krusta, par ko arī runā Kungs: "Ja kāds grib Man sekot, tam būs sevi aizliegt, ņemt savu krustu un sekot Man" (Mt. 16:24). Bet nu atcerēsimies: uz kurieni Viņš gāja?.. Uz Golgātu! Tātad Kristus aicina mūs aizliegt sevi un kopā ar Viņu ļaut sevi piesist pie krusta, tas ir, izraudzīties nāvi! Tātad atbrīvošanās no kaislībām pēc sava slimīguma un grūtuma ir pielīdzināma krusta nāvei. Tāpēc arī svētie tēvi šo varoņdarbu dēvēja par iešanu krusta nāvē kopā ar Kristu. Apustulis Pāvils par to pašu raksta vēstulē galatiešiem: "Tie, kas Kristum pieder, ir savu miesu krustā situši līdz ar kaislībām un iekārošanām. (Gal. 5:24). Vēstījumā romiešiem viņš šo domu it kā turpina: "Mūsu vecais cilvēks ticis līdzi krustā sists, lai tiktu iznīcināta grēkam pakļautā miesa un lai mēs vairs nekalpotu grēkam (tātad, arī sātanam)" (Rom. 6:6). Par "grēkam pakļauto miesu" apustulis te dēvē kaislību pilnās pieķeršanās, mūsu kaislības, kas kļūst par neatņemamu cilvēka dzīves sastāvdaļu, tas ir, it kā par pašu cilvēku vai, citiem vārdiem sakot, par "veco cilvēku", kam sāpjpilnā nāvē ir jāiet bojā pie krusta, lai, kopā ar Kristu ejot krusta nāvē, kopā ar Viņu arī valdītu Viņa mūžīgajā Mīlestības un Taisnības Valstībā.

Daži pasaulē dzīvojošie mēdz izteikties šādi: "Ak, cik gan grūta ir mūku dzīve – to nedrīkst, šo nedrīkst; it visur vieni vienīgi ierobežojumi; arī pati dzīve viņiem ir ļoti vienveidīga. Nē, es gan to nespētu izturēt!"

Bet es, grēcīgais, raugos uz tādu cilvēku un domāju: "Nelaimīgais, tev taču ir daudz grūtāk glābties nekā mums, mūkiem. Atrodoties ēģiptietiskajā pasaules verdzībā, ir nesalīdzināmi grūtāk iet pie Kristus. Mūkiem, ar Dieva palīdzību, no pasaules ir izdevies aiziet kā savā laikā "izraēliešiem, kuri kā pa sauszemi izgāja caur jūras dzīlēm, faraona vajātājus redzot noslīkstam" (no grēku nožēlas kanona mūsu Kungam Jēzum Kristum). Jā, mēs dzīvojam un ceļojam "tuksnesī", kur nav dabas, ēdienu un iespaidu daudzveidības, toties Dievs mums ir sagatavojis Apsolīto Zemi! Tālab var arī paciest!

 Iespējams, ka daudzi domā citādi, tomēr man, muļķim, šķiet, ka pa klosterības ceļu ejošajiem glābties ir vieglāk, jo pat mūsu dzīvesveids atņem dēmoniem iespējas ar visdažādākajām garīgajām ķēdēm, tauvām, virvēm, drātīm un diegiem mūs piespiest, piesiet, pietauvot un piekalt pie zemes ar visām tās laicīgajām baudām.

Bet nē... kā mēdz sacīt, cūka dubļus vienmēr atradīs – tas ir neapšaubāmi! Taču mēs par tādiem mūkiem nerunāsim un pacentīsimies, lai viņu dzīve nevestu mūs kārdinājumā. Galu galā, katram par sevi būs jāatbild pašam, kā to apstiprina arī apustulis: "Ikviens no mums atbildēs Dievam par sevi" (Rom.14:12). Ja allaž paturēsim prātā galveno savas dzīves mērķi, tas ir, pestīšanu, kas ir iespējama ar garīgi tikumiskās izaugsmes un Svētā Gara žēlastības sakrāšanu, tad klosterī, neapšaubāmi, ir daudz vieglāk glābties nekā citur.

Tālab arī priecājos par jums, kas neesat plato vārtu un platā dzīves ceļa savaldzinātas. Priecājos, ka jūs sevī esat atradušas vīrišķību uzkraut uz saviem trauslajiem sieviešu pleciem Kristus jūgu. Priecājos, ka esat atsaukušās uz Kunga aicinājumu; Viņš noteikti jums palīdzēs, jo šie ir Viņa vārdi: "Mans jūgs ir patīkams un mana nasta viegla" (Mt.11:30).

No krievu valodas tulkojis Niklāvs Salmiņš.

SATURS

No izdevējiem

"... STĀVIET STIPRI UN NEĻAUJIETIES ATKAL IEJŪGTIES KALPĪBAS JŪGĀ!"

1. SARUNA. GALVENAIS DZĪVES UZDEVUMS

Galvenais mūsu bēdu iemesls – Dieva Providences noraidīšana. Par pareizu attieksmi pret dzīves apstākļiem. Ko Kungs no mums gaida sarežģītā situācijā? Situācijas analīzes principi. Mūsdienu klosterdzīves analīzes mēģinājums. Dieva mācības galvenais mērķis – cīņa par netikumu izskaušanu. Uzticēšanās Dievam – panākumu ķīla cīņā. Kā iemācīties saprast cilvēkus.

2. SARUNA. KĀ IEKĀRTOT SAVU "IEKŠĒJO MĀJU"?

Uzdevums iesācējiem: pārslēgt uzmanību no ārējā uz savām iekšējām problēmām. Kāpēc mēs nepareizi izprotam cilvēkus un apstākļus? Par mentālās un jutekliskās uztveres izkropļotību. No visaptverošās viedās šķīstības uz patieso uztveri. Svētības pilnais dvēseles miers – aizsardzība pret ārējām nepatikšanām. Divi mūka garīgās dzīves periodi. Par dēmonu ietekmi uz emocionālo sfēru. Možu garīgo tonusu ir jāuztur ar gribas piepūli. Par cīņu ar verga psiholoģiju. Ko nozīmē "vienkāršība" un "sarežģītība" cilvēkā.

3. SARUNA. NE UZ MIRKLI NEPĀRTRAUKT CĪŅU

Kādi mēdz būt Dieva apmeklējuma mērķi. Divi dvēseles stāvokļi. Kā pārciest ienaidnieka uzbrukumu. Cīņa par lūgšanu. Esi priecīga, jautra un labsirdīga.

4. SARUNA. KĀ REGULĒT SAVU UZVEDĪBU

Par "pašapmānu". Kas spēj atskurbināt pašapmāna pārņemto? Kā dēmons – kurators veido mūsu pašnovērtējumu un uzvedības stilu. Par dvēseles izlabošanu ar "garīgās programmēšanas" metodi. Praktiski padomi, kā pielietot šo metodi pazemības izkopšanai. Kā izkopt pieticību un kautrību.

5. SARUNA. CITU NETIKUMI NETRAUCĒS MUMS GLĀBTIES

Klosterība neglābj automātiski. Maniakāli depresīvā psihoze – viens no dēmonu iedarbības veidiem. Bez garīgās vadības ienaidnieka cilpas nav pamanāmas. Kā sevi pasargāt no dēmonu uzbrukumiem. Par šķietami svētīgajiem stāvokļiem. Kas ir "norma", runājot par dvēseles stāvokli.

6. SARUNA. IZRAUT DVĒSELI NO DĒMONU VARAS

Ellišķīgā artilērijas apšaude. Panikas pārņemtais noslīks sīkā peļķē. Kā izturēties ļauno garu uzbrukuma laikā. Ja ļaunie gari ir sākuši satraukties, tad tā ir laba zīme. Kā rīkoties, lai mēs nekļūtu par "komunālo dzīvokli", kurā mīt dēmoni. Daži aizsardzības paņēmieni.

7. SARUNA. NODEVĪBA SĀKAS AR IZDABĀŠANU SEV

Bez piespiešanās pestīšana nav iegūstama. Kā cilvēki kļūst paši sev par elkiem. Ikviens, kurš nesit krustā savas kaislības, neizbēgami kļūst par jūdu. Kas jādara, lai nepārdotu Kristu. Necenties "nozagt" prieku.

8. SARUNA. VIEGLAIS CEĻŠ VED PRETIM BEZDIBENIM

Glābšanās bez lūgšanas – naiva utopija. Kāpēc mums ir tik grūti lūgties? Askētiskā cīņa – piespiedu nepieciešamība, bez kuras nav iespējams glābties. Kā var pārveidot dvēseli? Par iemesliem, kas izraisa gribas paralīzi. Kāpēc cilvēki mainās? Par cīņu ar divgalvaino egoisma hidru.

9. SARUNA. PATĪBA – GALVENAIS GRĒKA UZTURĒTĀJS

Iesāksim gavēni, atbrīvojot dvēseli no patības sloga. Kur nav mīlestības, tur valda patība. No kā sākas sevis dievināšana, un kā ar to cīnīties? Veids, kā noteikt kaislības klātesamību. Ar ko atšķiras paredzēšana, intuīcija un gaišredzība?

10.  SARUNA. KRISTUS NO KRUSTA NENOKĀPJ

Vai dvēsele spēja sevi pasargāt no grēka? Kā cilvēki kļūst par "marionetēm" kritušo eņģeļu rokās. "Grēka un žēlastības likums." Dievišķā taisnīguma likums. Dievcilvēka asinis – samaksa par mūsu grēkiem. Dievs cilvēkam pestīšanu neuzspiež. Par grēku nožēlas un Euharistijas nozīmi.

11.  SARUNA. PAZEMĪBA – VISĪSTĀKAIS ZOBENS JEB KĀ UZTURĒT DIEVBIJĪBU

Kas ir tie, ko dēmoni visvairāk grib pavedināt? Kritušie eņģeļi – fanātiski spēlmaņi. Elles smagā artilērija – pret talantīgajiem cilvēkiem. Ar pazemīgu ceļos krišanu – uz debesu Jeruzalemi. Rūgtās zāles lepno dziedināšanai. Klosteris – pacietības skola. Kāpēc ir muļķīgi darīt pāri tiem, kas dara pāri mums. Ko darīt, lai dēmonam adresētais sitiens būtu nāvējošs? Ko darīt, lai vājāko brāļu piemērs nenovājinātu arī mūs. Mazliet par iekšējo modrību.

12.  SARUNA. "GLĀBTIES GAN GRIBĒTOS, TAČU LŪGTIES SLINKUMS"

Gribas vājums – visas cilvēces garīgā slimība. Kā nepalikt par vergu, atrodoties grēka gūstā. Kāpēc mums nav tiesību salīdzināt sevi ar citiem? Darīt mazāk nekā vari – tas ir grēks. Kā pēc laba darba paveikšanas pasargāt sevi no pašapmierinātības.

13.  SARUNA. KUR RAST PADOMU, JA NAV PIEREDZĒJUŠA GARĪGĀ TĒVA?

Kas mūs uztur, trūkstot garīgajai vadībai? Sargieties no "mīlīgajiem stareciem". Gavēnis ir nevis dievbijīga tradīcija, bet ierocis cīņai ar dēmoniem. Vai drīkst "atpūsties" no cīņas par savu pestīšanu? Lūdziet, lai tuvākie cilvēki atklāj jums jūsu trūkumus. Kādas bīstamas sekas mēdz būt nepareizai lūgšanai.

14.  SARUNA. "MANA NASTA IR VIEGLA..."

Vai iespējams glābties, ne no kā neatsakoties? Atsvešināšanās no pasaules – tā nav atsacīšanās no kultūras! Kāpēc kaislības pilna pieķeršanās ir mūsu ienaidnieks? Kā uzbūvēt pareizu vērtību hierarhiju, nesapinoties kaislību tīklā. Jēdziena "kaislības" definīcija. Kaislību izplatīšanas metodes. Kaislību savažots cilvēks – potenciāls Kristus nodevējs. Kāpēc tik sāpīga ir kaislību iznīdēšanas operācija? No ēģiptietiskās vergošanas pasaulei – uz patieso brīvību Kristū!

[1] Ar vārdiem "visaptverošā viedā šķīstība" esmu centies latviskot to jēgu un nozīmi, ko sevī ietver krievu vārds "целомудрие" un kas krievu – latviešu vārdnīcās parasti tiek tulkots, atsedzot tikai vienu visai šauru šā jēdziena šķautni, proti, ar vārdiem "nevainība" un "šķīstība".

[2] Šie dziedājumi (kr. Знаменное пение)  ir tādi senatnīgi, vienbalsīgi dziedājumi, kas nošu lapā tiek pierakstīti nevis ar notīm, bet gan ar īpašām savdabīgām zīmēm (tulk. piez.).

[3] Tipikons – Baznīcas reglamenta grāmata, kurā atspoguļota gan dievkalpošanas kārtība, gan arī tradicionālā kārtība attiecībā uz gavēņiem, kā arī uz citām Baznīcas dzīvē būtiskām lietām.

[4] "Dzīve – tas ir mirklis; pie tās arī turies.”