Palamisms divpadsmit minūtēs vai mazāk

Klarks Karltons, amerikāņu filosofijas profesors, pasniedz reliģiju vēsturi un loģiku, grāmatu sēriju autors par pareizticīgās mācības pamatiem, raidījuma “Faith and Philosophy” (Ticība un filosofija) vadītājs pareizticīgajā radio “Ancient Faith”, kā arī publikāciju autors dažādos pareizticīgos izdevumos angļu valodā.

Zemāk iztulkota raidījuma transkripcija.

Pirms dažām dienām mans draugs atsūtīja bloga ierakstu no kāda “kabineta” teologa, kurš domāja, ka ir atspēkojis svētā Gregorija Palamas mācību, nopublicējot svētā Vasīlija Lielā citātu, kas vispār bija izņemts ārpus konteksta.

Pirmais, kas mums ir jāsaprot par palamismu, ir tas, ka tāda mācība vispār nepastāv. Palamisms ir Romas katoļu domātāju ieviesums – es nesaukšu viņus par teologiem – kuri gribēja attaisnot paši savu herēzi, piešķirdami eksotisku apzīmējumu tam, kas ir neapšaubāma un tradicionāla Pareizticīgās Baznīcas mācība, pārvēršot to par vēsturiski nosacītu “ismu”. Vienīgais, ko svētais Gregorijs izdarīja, bija gadsimtiem senas Baznīcas mācības skaidra izteikšana tā laika diskusijas rāmjos par hesihastiskās lūgšanas metodes būtību. Aiz visām sarunām par ciešu skatīšanos uz nabu un gaismas redzēšanu pastāv fundamentāla atšķirība, ko Pareizticīgie teologi bija norādījuši vismaz kopš svētā Afanāsija Lielā (298-373) laikiem.

Īsumā mācība ir tāda. No paša sākuma cilvēkiem bija divas ļoti atšķirīgas Dieva pieredzes. No vienas puses Dievs kā būtne ir tik radikāli atšķirīgs, tik ļoti citādāks, nekā mēs, ka mēs nevaram attiekties pret Viņu, izmantojot noteiktā un tiešā veidā tādus vārdus kā ‘esamība’ un ‘eksistence’. “Jo Manas domas nav jūsu domas, un jūsu ceļi nav Mani ceļi”, saka Tas Kungs.(1) Šī Dieva tāluma no mums apzīmēšanas speciālais termins ir ‘transcendents’(2).

No otras puses mēs cilvēki, vismaz daži no mums, ir arī pieredzējuši Dievu kā kaut ko tuvāku mums, nekā mēs paši sev. Kristietība ir Imanuēla(3) reliģija. Imanuēls nozīmē “Dievs ar mums”. Svētais apustulis Pēteris saka, ka mums jākļūst par “dievišķās dabas līdzdalībniekiem”(4). Dieva tuvuma speciālais termins ir ‘imanents’(5).

Pareizticība ir ‘gan, gan’, nevis ‘vai/jeb’ reliģija. Ar to es domāju, ka Pareizticība vienmēr ir apgalvojusi absolūtu un nesasniedzamu Dieva transcendentālumu, un Viņa tiešo klātbūtni un kopību ar cilvēku, līdz pat tādam punktam, ka mūs padara par visīstākajiem Viņa dzīves līdzdalībniekiem.

Herēze (ķecerība) gandrīz vienmēr ir ‘vai/jeb’ reliģija. Ir divu veidu herēzes. Entuziastiskās herēzes ir saistītas ar kādu harizmātisku personību, kura nolemj, ka tai ir īpašas attiecības ar Dievu un nolemj tēlot pašiesvaidītu pravieti. II gadsimtā tāda persona bija Montāns. Viņa sekotājiem bija teikts kristīt pievērstos Tēva, Dēla un Kunga Montāna vārdā. Džozefs Smits(6) un vairums mūsdienu harizmātu tik pat labi ietilpst šajā kategorijā.

Otrs herēžu tips, un tās ir daudz izplatītākas, ir racionālistu herēzes. Vairums no lielākajiem “ismiem”, kas ir nomocījuši Baznīcu gadsimtu gaitā no sabeliānisma līdz kalvinismam ir bijušas šāda tipa.

Visām šīm herēzēm no to aizsācēju puses ir kopīga apņemšanās padarīt Dieva pieredzi atbilstošu kādai racionālai struktūrai. Citiem vārdiem, viņi visi pieņem kā patiesību, ka Dievam ir jābūt mums saprotamam.

Ilustrēšu to ar Trijādības doktrīnas vēsturi. Mēs zinām, ka no sākuma Baznīca gan apliecināja ticību, gan kristīja Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā. Mēs arī zinām, ka Baznīca, būdama jaunais Izraēls, ticēja, ka bija un varēja būt tikai viens Dievs, nevis trīs. Tātad Baznīca atzina, ka mēs zinām Dievišķo gan kā trīs atsevišķas personas, gan kā vienu mūžīgu un visvarenāko būtni.

Bet šos ‘gan, gan’ nevarēja saprast Romas presbiters Sabēlijs. 1 + 1 + 1 nav vienāds 1. Viņš cerēja, ka Dievs atbilst cilvēka saprātam un matemātiskajai loģikai. Tā viņš atrisināja šo loģisko dilemmu, aplūkojot personas tikai kā viena Dieva režīmus (modusus), it kā Dievs spēlētu dažādos laikos dažādas lomas, bet aiz maskas vienmēr ir viens tas pats Dievs.

Drusku vēlāk ar Āriju bija tā pati problēma, bet tā kā sabeliānisms tika atmaskots, viņam bija jāatrod cits risinājums. Tā viņš pazemināja pakāpē Dēlu un Garu līdz radītām būtnēm. Tas atstāja matemātiski vienkāršo Dievišķās būtnes vienību neskartu. Bet tas radīja melus, izmantojot Baznīcas pieredzi. Tā vienmēr bija pielūgusi Kristu kā Dievu. Tādējādi ariānisms galu galā tika noraidīts.

Nīkejas Ticības apliecības slavenā homoousios (vienādas būtības(7)) teikums apstiprina, ka Kristus ir abi – gan atsevišķa persona no Tēva, gan tajā pašā laikā ir vienādas būtības, esences jeb dabas ar Tēvu. Citiem vārdiem, Trijādība ir abi – trīs un viens.

Tagad atšķirība starp Dieva būtību un enerģiju, kuru Romas katoļiem patīk saukt par palamismu, bet kas īstenībā plūst cauri visai Pareizticīgās domas vēsturei, ir nekas vairāk kā lingvistisks paradums apstiprināšanai, ka Dievs ir gan transcendentāls, gan ‘imanents’. Mācība attiecībā uz neradīto gaismu, kas ir šīs atšķirības secinājums, vienkārši apstiprina: kad svētie pieredz Dieva godību, viņi pieredz neko citu kā Pašu Dievu, kaut arī Viņš joprojām paliek pavisam apslēpts un nepieejams Savā visdziļākajā būtībā.

Dieva godība, patiesi Viņa žēlastība, nav radīti starpnieki, bet Pats Dievs. Kad cilvēks piedalās šajā žēlastībā, viņš patiešām burtiski ir dievišķots, bet vispār nekad, nedz šajā dzīvē, nedz nākamajā laikmetā, cilvēks netiek pārveidots Dieva būtībā. Dievā var gan piedalīties (ja tas ir īstais vārds) atbilstoši Viņa aktivitātēm jeb enerģijām, bet Viņš paliek pilnībā transcendentāls pēc dabas. Savukārt cilvēks kļūst dievišķots uz žēlastības pamata, tomēr mūžīgi paliek radība. Sv. Vasīlijs Lielais to domāja, kad viņš teica, ka cilvēks ir radība ar uzdevumu kļūt par dievu.

Tie, kuri noliedz šo atšķirību starp Dieva būtību un enerģijām, dara to uz tāda pamata, ka šī atšķirība pārkāpj Dievišķā vienkāršību, kas ir viltīgs veids teikt, ka tas pārkāpj cilvēka racionalitāti – Dievam jābūt ‘vai/jeb’, nevis ‘gan, gan’. Bet dievišķā daba nav un nevar būt cilvēciskās izziņas objekts. Dievs, kuru var aptvert ar cilvēka saprātu, vispār nav Dievs. Jeb citādi izsakoties, Dievs nav pakļauts nedz pretrunu likumam(8), nedz trešā izslēgtā likumam(9).

Savos traktātos sv. Gregorijs Palama seko argumentācijas metodei, ko sv. Marks Askēts un citi bija izmantojuši gadsimtiem ilgi. Viņš retoriski jautāja: “Kas [būs], ja ‘vai/jeb’ pūlim ir taisnība?” Ja Dievišķās enerģijas jeb aktivitātes nav Pats Dievs, bet ir kaut kas radīts, tad cilvēks nevar sasniegt īstu kopīgo saskarsmi ar Dievu. Mūsu attiecības ar Viņu paliek galīgi nebūtiskas. Tāda, protams, ir musulmaņu pozīcija, un arī dažu protestantisma formu pozīcija. Mēs nevaram nekad kļūt par dieviem uz žēlastības pamata jeb Dievišķās dabas līdzdalībniekiem, jeb īsteniem Kristus līdzmantiniekiem(10). Mēs paliekam tikai kalpi.

No citas puses, ja Dievišķās enerģijas jeb aktivitātes ir identiskas ar Dievišķo dabu, tad piedalīšanās tajās ir kaut kādā veidā piedalīšanās pašā Dievišķajā dabā. Vienīgais iespējamais tādas domāšanas virziens ir panteisms(11). Patiešām Rietumu kristietība ir grīļojusies starp abiem šiem secinājumiem pēdējo tūkstoš gadu laikā.

Tomēr abi šie scenāriji, lietošu augstāk izmantoto frāzi, radīja melus, izmantojot Baznīcas pieredzi. Svētie zināja, ka viņi bija pieredzējuši Pašu Dievu, nevis kaut kādu radītu starpnieku, bet tajā pašā laikā viņi arī zināja, cik neizsmeļams un nepieejams šis Dievs ir Viņa visdziļākajā patībā.

Tādējādi mums ir divas izvēles. Mēs varam pieņemt ‘gan, gan’ paradoksus un loģiskās pretrunas, kas no tā izriet, vai arī mēs varam upurēt Baznīcas dzīvo pieredzi uz kritušā saprāta altāra, padarot Dievu atbilstošu mūsu racionalitātes standartiem.

Īstā problēma šeit rodas no tā fakta, ka cilvēki to neatlaidīgi apgalvo, nodarbojoties ar teoloģiju caur grāmatām, nevis ar lūgšanu krellēm. Baznīcas mācībā par Dieva būtību un enerģijām nav nekā ezotēriska vai pat mistiska. Tas vienkārši ir Baznīcas veids, kā saglabāt ‘gan, gan’, tādā veidā saglabājot iespēju, ka mēs varam atklāt šo patiesību paši, sekojot baznīciskajai nožēlas, paklausības un lūgšanas takai.

Un tagad, lai mūsu diženais Dievs un Pestītājs, Jēzus Kristus, ar svētā Aļaskas Inokentija, svētlaimīgā stareca Sofronija Saharova un svētā Gregorija Palamas lūgšanām apžēlo mūs visus un dāvā mums bagātīgu ieiešanu Viņa mūžīgajā valstībā.

No angļu valodas tulkojis Aleksandrs Armands Kalniņš

Avots: Ancient Faith Radio, Faith and Philosophy

(1) Jes. 55:8

(2) Transcendents – tāds, kas atrodas ārpus izziņas vai pieredzes robežām; absolūts, ārpus un pāri pasaulei eksistējošs. Izcelsme latīņu transcendens (transcendentis) ‘tāds, kas pārsniedz robežas’. (Avots: Tildes vārdnīca)

(3) Jes. 7:14, Mat. 1:23

(4) 2. Pēt. 1:4

(5) Imanents – tāds, kas piemīt kādai parādībai un ir nedalāmi saistīts ar tās būtību. Izcelsme – latīņu immanens (immanentis) ‘iekšā esošs, piemītošs’. Kādai parādībai iekšēji piemītošs, tajā ierobežots, nedalāmi saistīts ar tās būtību. (Avots: Tildes vārdnīca un tezaurs.lv)

(6) Džozefs Smits bija Pēdējo dienu svētās Jēzus Kristus baznīcas dibinātājs, sarunvalodā bieži tā tiek dēvēta par mormoņu baznīcu.

(7) “Es ticu uz vienīgo Dievu Tēvu Visavaldītāju, debesu un zemes, visu redzamo un neredzamo lietu Radītāju. Un uz vienīgo Kungu Jēzu Kristu, Dieva Dēlu Vienpiedzimušo, Kas no Tēva dzemdināts pirms visa mūža. Gaisma no Gaismas, Īstens Dievs no Īstena Dieva, dzemdināts, neradīts, ar Tēvu vienādas būtības (homoousios), ar Viņu viss ir tapis.” Ticības simbols – Tulk. piez.

(8) Nepretrunīguma likums (pretrunu likums) – loģikas likums, kurš vēsta, ka divi nesavietojami (pretrunīgi) spriedumi nevar būt vienlaicīgi patiesi. Vismaz viens no tiem ir maldīgs.

(9) Trešā izslēgtā likums (latīņu tertium non datur, tas ir ‘trešais nav dots’) – klasiskās loģikas likums, kurš sastāv no diviem izteikumiem – “A” vai “neA” – viens ir obligāti patiess, tas ir divi spriedumi, no kuriem viens formulē otra noliegšanu, nevar abi būt vienlaicīgi maldīgi.

(10) Rom. 8:17

(11) Panteisms – reliģiski filozofiska mācība, kas dievu identificē ar dabu un uzskata dabu par dieva iemiesojumu.