Diakons Andrejs Kurajevs. No grāmatas "Protestantiem par pareizticību", septiņpadsmitais turpinājums

Svētais Vakarēdiens: prieka vēsts miesai 

  

     Kādēļ Dievs meklē cilvēku? - Lai iedotu viņam Biķeri. Kungs iziet meklēt cilvēku, lai atgrieztu pats Sevi. Bet šajā laikā, kamēr Dievs (pēc mūsu uzstājīgā un daudzkārtējā lūguma) nebija klāt mūsu dzīvē, ar mums notika nelaime. Mūsu slimība kļuva tik dziļa, ka mūs vajadzēja ārstēt jau no grēkā krišanas sekām - no trūdēšanas, sadalīšanās, nāves.

    Te mēs pieskaramies tam, kas visvairāk sakaitina pagānus, kad viņiem saka par kristietību. Kad grieķu filozofi pauda sašutumu par apustuļa Pāvila sprediķi? Kad viņa klausītāji dumpīgi un ņirdzīgi uzsprāga? Tēzi par to, ka Dievs ir Viens, viņi uzņēma mierīgi. Un arī to, ka Dievs tiesās pasauli, arī uzklausīja bez naida... Bet, kad Pāvils teica, ka Dieva Dēls miesā augšāmcēlās, tas izsauca skandālu (skat. Ap. d.17,22-34).

     Ja pieņem, ka cilvēks ir pretdabisks gara un miesas savienojums, tad glābšana ir dvēseles un matērijas atdalīšana. Tās nonāca sajaukumā, nākot no dažādām pasaulēm, un tām jāatkabinās, jāšķiras, jāšķiras, katrai dodoties uz savu vietu: pīšļi pie pīšļiem, dievišķais pie dieviem... Glābšana, kā to saprot pagānu filozofija, ir tajā, ka manai dvēselei - atmanam- jāpazaudē sava identitāte ar manu ķermeni un pat ar manu pašapziņu un caur formulu “tat tvam asi” (“tu esi tas”) jāapzinās sava vienotība ar dievišķo Brahmu... Mans ķermenis - tas ir cietums, kas iekļauj un apstulbo manu dvēseli, un tādēļ tos vajag atdalīt. Orfiskā seno grieķu tradīcija to ir paudusi slavenajā formulā: “Miesa - dvēseles cietums”. Grieķiem tas bija ļoti pārliecinošs izteiciens, jo miesa - tā ir σώμα (“soma”), bet cietums, kapu zīme - tas ir σημα (“sema”) (no šejienes vārds “semiotika” - mācība par zīmēm). Nu ko, tas pat skan līdzīgi: soma - sema; miesa - kaps... Pēc platoniskās Sokrāta piezīmes, “te nevar ne pievienot, ne atņemt ne burtu” (Кратил. 400. lpp.).  

      Atbilstoši vēsts par to, ka Kristus ir augšāmcēlies, tas ir atgrieza Savu dvēseli Savā miesā, liekas neprātība: tas ir tas pats, ja mūsdienīgam cilvēkam pastāstītu, kā Ifas pils gūsteknis pēc tam, kad viņš izraka sava moku kambara sienu, tā vietā, lai kļūtu par grāfu Monte-Kristo, atgriezās kamerā un no jauna tajā sevi iemūrēja...

      Labi audzināts grieķu filozofs - tas ir tāds, kurš kaunas savas miesas²⁶²; tāds, kura dvēsele alkst ātrāk un tālāk atrauties no miesas. Bet pēkšņi apustulis Pāvils saka: Jeb vai jūs nezināt, ka jūsu miesa ir Svētā Gara mājoklis (1.Kor. 6,19)? Miesa nav cietums, bet dievnams... Aeropaga apmeklētāji to uzskatīja par skandālu...

      Gan kristieši, gan pagāni apzinājās šo pārsteidzošo atšķirību. Pagāni sauca kristiešus par “filosarķiem” - “miesas mīlētājiem”²⁶³. Augustīns, norādot uz Vergīlija vārdiem par dvēseli, kas “ir ieslēgta dziļā un tumšā cietumā”, piezīmē: “Mūsu ticība māca savādāk” (Par Dieva pilsētu. 14,3). Viņš skaidri saprot, kādas filozofiskas sekas ir evaņģēliskajai vēstij par Piedzimšanu: “Ar savu iemiesošanos Viņš deva glābjošu pierādījumu, ka patiesa dievišķība nevar tikt apgānīta ar miesu un ka dēmonus nevar uzskatīt par labākiem par mums, jo tiem nav miesas” (Par Dieva pilsētu. 9,17).  

        Tas, kas tā sacēla sašutumu Atēnu filozofos, bija Kristus vārdu sekas, to Viņa vārdu, kas visvairāk atšķir kristietību no visām pārējām reliģiskajām mācībām par cilvēku: Es dziedināju visu cilvēku (Jņ. 7,23). Tā piepildījās Dāvida sapnis: “No tā es zināšu, ka Tev labs prāts uz mani, ja... mani uzturēsi manā veselumā un liksi man stāvēt Tava vaiga priekšā mūžīgi” (Ps. 41,12-13).

       Tieši cilvēku, no pagānu redzes viedokļa, ārstēt nevajag. Vajag ārstēt  tikai aristokrātisko, labāko daļu - dvēseli. Bet miesa - tā ir karmiskie atkritumi. Miesu nevajag ārstēt tādēļ, ka pati miesa ir slimība, bet ne tas, kas slimo. Dvēsele saslima ar savu miesiskumu. Un ārstēt vajag no miesiskuma... No šīs slimības vajag tikt vaļā, to atmest, amputēt no sevis. Kapu neārstē. No tā sapņo aizbēgt.

      Bet Kristus vēlas izglābt visu cilvēku visā viņa sarežģītībā. Ne jāizglābj ir tikai dvēsele, bet cilvēks kā sarežģīta esamības sastāvdaļa: dvēsele plus miesa²⁶⁴. Tieši šo sarežģīto vajag, sacementējot, saglabāt uz visiem laikiem... Pareizticība apliecina ļoti neparastu uzskatu par cilvēku, viengabalainuma uzskatu (zinātnes valodā to izsaka ar vārdu “sholastisks”).

     Pareizticība apgalvo, no vienas puses, ka visam, kas ir cilvēkā, jāieiet Dieva Valstībā. Viss, kas ir cilvēkā, jāsaglabā uz mūžīgiem laikiem, jādievišķo, uz visiem laikiem jāsavieno ar Dievu. Tas nozīmē, ka personība savienojoties ar Dievu nepazūd (pretēji jūdaistu viedoklim, kuri uzskata, ka dvēsele, savienojoties ar Dievu, izšķīst Dievā tā, kā lietuslāse pazūd okeānā). Kristieši saka, ka cilvēks var savienoties ar Dievu, nezaudējot savu personību. Gan mans saprāts, gan mana dvēsele, gan mana mīlestība būs manī, pat iegremdējoties Dieva Vienotībā.

     Un vēl vairāk - ne tikai dvēselei, bet arī miesai jāieiet Mūžībā, pie tam miesa ar visām savām sistēmām, kas ir tajā. Par to bija viens no pārsteidzošākajiem strīdiem Baznīcas vēsturē. Origēns - III gs. kristīgais filozofs - uzskatīja, ka cilvēkiem, kad viņi augšāmcelsies, nebūs dzimumorgānu un nebūs gremošanas sistēmas, jo Dieva Valstībā jau vairs nebūs vajadzības ēst cietu barību (un tādēļ nebūs vajadzīgi zobi, aknas, nieres, liesa), un dzimumorgāni tur arī nebūs vajadzīgi, jo Dieva Valstībā neprecas un neiziet pie vīra. Liekas, ka Origēns ir ļoti loģisks. Un tomēr pret šo it kā loģisko koncepciju iebilst svētie Tēvi: svētais Pataras Metodijs (saukts arī par Olimpas Metodiju. Nejaukt ar vietvārdu,  slaveno Olimpa kalnu ziemeļgrieķijā, jo Olimpa ir arī sena pilseta Mazāzijā 70 kilometrus no Antālijas. -bloga autora piezīme), svētais Kipras Epifānijs, svētlaimīgais Stridonas Hieronīms...

       miesu, vai ar pilnu drošumu? Vai mēs apzināmies visas smalkākās sakarības starp dažādajām mūsu organisma sistēmām? Cilvēka ķermenis vispār ir pārāk sarežģīts un pārāk saistīts ar dvēseles dzīvi. Mūsdienu psiholoģija, man liekas, drīzāk atbalstīs pareizticīgo pozīciju nekā origēnSvētlaimīgais  Hieronīms polemikā ar Origēnu taisnīgi norāda uz to, ka pat mūsu zemes dzīves ietvaros askēzes ceļš nav kastrācijas ceļš. Un pat ja šeit uz zemes cilvēks, kurš nolems dzīvot tīrībā, var kontrolēt dzimumenerģijas izpausmes, tad vēl vairāk nav pamata uzskatīt, ka Dieva Valstībā tā neizbēgami iesaistīs mūs grēkā. Svētlaimīgais Hieronīms saka: “Kur ir miesa un kauli, un asinis, un locekļi, tur nepieciešami ir jābūt arī dzimtes atšķirībai. Kur ir dzimtes atšķirība, tur Jānis - Jānis, Marija - Marija. Nebaidies to laulību, kuri arī līdz nāvei dzīvoja bez dzimumfunkcijām. Kad tiek teikts, ka tajā dienā neprecas, neiziet pie vīra (Mat. 22,30), tad tiek runāts par tiem, kuri var precēties, bet neprecas. Jo neviens nesaka par Eņģeļiem, ka viņi neprecas, neiziet pie vīra. Es nekad neesmu dzirdējis, ka Debesīs notiek garīgo spēku laulības, bet kur ir dzimums, tur vīrietis un sieviete. Līdzināšanās Eņģeļiem nav cilvēku pārveidošanās par Eņģeļiem, bet ir nemirstības un slavas pilnība” (Svētlaimīgais Hieronīms. Pret Jeruzalemes Jāni, 26). Tādēļ vārdi: Jo augšāmcelšanās cēlienā ne precas, nedz tiek precēti (Mat. 22,30) nav eshatoloģiskās fizioloģijas izteiciens. Kamdēļ tad miesas orgānu augšāmcelšanās? Šī neizpratne izriet no pārāk šaurās, pārāk instrumentālās dzimumenerģijas izpratnes nozīmes cilvēka dzīvē. Vai mēs tiešām pilnībā stādāmies priekšā mūsu pašu isko. Šodienas antropoloģija un psiholoģija jau labi zina, ka dzimumstraumes caurstrāvo visu cilvēku, viņa jaunradi, viņa domāšanu, pat ticību. Un, aizstāvot šo nesasniedzamo cilvēka veselumu, tad arī uzstājās baznīcas Origēna kritiķi.    Bērnam, saliekot atpakaļ viņa izjaukto pulksteni, vienmēr liekas, ka kaut kāda detaļa ir lieka. Lūk, tāda pat bērnišķīga izklaidība ir jūtama arī pie Origēna, kad viņš, modelējot nākamo cilvēka atjaunošanos, apgalvo, ka cilvēkā ir kaut kas lieks, kaut kas tāds, kas nebūs vajadzīgs pie viņa, cilvēka , “atjaunošanas”. Nu ko, Origēns - tā ir kristīgās domas bērnība. Kristīgā doma vēlāka brieduma laikā sāka apgalvot: cilvēkam nav jākaunas par to, ko ir radījis Radītājs. Jau Origēna laikabiedrs Minūcijs tik pat precīzi, cik ironiski piezīmēja: “ja Dievs vēlētos einuhus, Viņš tos varētu izveidot pats” (Oktāvijs. 24,12). Kristīgā atbilde ir saprotama: mūsu augšāmcelšanās notiks pēc Kristus Augšāmcelšanās tēla, bet Viņš neiznāca no Golgātas kapa vietas bez zobiem (“Par Kuru Eņģeļi vēstīja sievām, ka Viņš ir augšāmcēlies, it kā tā sakot: “Nāciet, redziet vietu un pārlieciniet Origēnu, ka šeit nekas nav palicis guļot, bet viss ir augšāmcēlies” ”- Svētais Kipras Epifānijs. Panārijs. 64,67). “Jautājums: Vai pie augšāmcelšanās visi locekļi tiks augšāmcelti? Atbilde: Dievam nekas nav par grūtu. Kā Dievs, paņēmis pīšļus un zemi, radīja it kā kādu citu būtību, kas nav līdzīga zemei (matus, ādu, kaulus, dzīslas), un kā adata, kas ir iemesta ugunī, maina krāsu un pārvēršas par uguni, bet dzelzs būtība netiek iznīcināta, bet paliek tāda pati, tā arī augšāmceļot visi locekļi tiks augšāmcelti, un, pēc rakstītā, pat mats nezudīs (Lk. 21,18), un viss kļūs gaismas caurredzams, viss iegremdēsies un pārvērtīsies par gaismu un uguni, bet ne atbrīvosies un nekļūs par uguni tā, lai nebūtu vairs iepriekšējās būtības, kā daži apgalvo. Jo Pēteris paliek Pēteris, un Pāvils - Pāvils, un Filips - Filips; katrs, Gara piepildīts, paliek sava paša būtībā un būtnē” (Sirdsskaidrais Ēģiptes Makārijs. Saruna 15.10). 

Tātad visam mūsu miesiskumam jāceļas augšā. 

Miesiskumam jāceļas jaunai dzīvei, bet visa sirdsapziņa jaunajā dzīvē ieiet nevarēs... Tā ir cita kristīgās tēzes par cilvēka veseluma glābšanu daļa: visam, kas ir cilvēkā, jāizglābjas, bet tam ir jābūt tieši izglābtam, ja sava tagadējā stāvoklī tas ir tik miris, ka nevarēs dzīvot Mūžībā. Tātad, visam cilvēciskajam jāieiet Dieva Valstībā, bet nekas no tā, kas ir cilvēkā, nevar ieiet Dieva Valstībā. Nevar ieiet tādā veidā, kādā eksistē tagad. Mūsos viss ir slims: gan mana sirdsapziņa ir slima, gan mans prāts ir slims, gan mana dvēsele ir slima, mans gars ir vārgs; bet mana miesa ir pavisam slima. Viss, kas ir mūsos, ir greizs un izkropļots, tādēļ visu vajag izārstēt. Un tādēļ Pareizticība sludina vispusējas apskaidrošanas ideālu. Visam jāapskaidrojas un - jau apskaidrotā veidā - jāieiet Dieva Valstībā. 

Ja viss cilvēkā ir slims, bet viss ir jāglābj, - tas nozīmē, ka viss ir jāārstē. Bet katru no slimībām jāārstē ar līdzekļiem, kas nepieciešami un domāti tieši tai. Farmakologs neārstē visas slimības ar vienām un tām pašām zālēm; ķirurgs netaisa visas operācijas ar vienu instrumentu. Un Kristus, Kurš ir mūsu dvēseļu un miesas ārsts, nepielieto vienas un tās pašas zāles mūsu daudzskaitlīgajām kaitēm.

262. “Plotīns, mūsu laika filozofs, liekas, vienmēr sajuta kaunu no tā, ka dzīvoja miesas izskatā” (Porfīrijs. Plotīna dzīve,1). Šo raksta tas Porfīrijs, par kuru svētlaimīgais Augustīns saka - “Mācītākais no filozofiem, kaut arī lielākais kristiešu ienaidnieks” (Augustīns. Par Dieva pilsētu 19,22).

263. “V gs. Pallads pavisam bezbailīgi izsmej kristiešu mūkus, bet ne par to, ka viņi ir askēti, bet par to, ka viņi nav pietiekami askētiski. Šis diezgan vieglu pantu autors kinētiskā garā pēkšņi ar tādu kaisli nosauc miesu par “slimību”, “nāvi”, ”likteni”, “nastu” un “nebrīvi”, “cietumu” un “mocībām” dvēselei, ar tādu necilvēcīgu  riebumu runā par dzimuma un ieņemšanas realitāti, un pat pašu elpošanus, ka kļūst skaidrs: ne šim “pēdējam pagānam”, ne viņa domubiedriem un gara brāļiem nebija dots aizsargāt gudra dabiskuma tiesības pret kristīgo askētismu. Ja viņi negāja tuksnesī un nenodevās askēzei, tad ne tādēļ, ka izturējās pret miesisko sākumu sevī ar nepiespiestu dzīvesprieku, bet drīzāk tādēļ, ka atšķirībā no kristiešiem necerēja attīrīt savu miesu ne ar kādiem gavēņiem” (Аверинцев С. С. Поэтика ранневизантийской литературы. М., 1977, lpp. 25).

264. “Kungs ir nācis meklēt un glābt pazudušo” (Lk. 19,10); nepazuda taču ķermenis, bet viss cilvēks, kurš ir caurausts ar dvēseli...Un vēl viņiem jautā: ko tad jūs dusmojat uz Mani, ka Es sabatā visu cilvēku esmu darījis veselu (Jņ. 7,23). Veseluma jēdzienu Kungs izskaidroja citos Evaņģēlijos, ar gultu nolaistajam sakot: grēki tiek atlaisti (Lk. 3,20), kas ir dvēseles dziedināšana, un celies un ej (23), kas attiecas uz miesu” (св. Григорий Нисский. Против Евномия. 2,13 // Творения. Ч. 5. М., 1863, lpp. 351 un 353).

Mums saslima mūsu prāts, mēs izdomājām pašas mežonīgākās teorijas, pārliecinot sevi, ka Dieva nav, ka mēs esam nākuši no amēbas... -Kristus dziedina mūsu prātu, iztaisno to. Ar ko? - Ar Savu bezgrēcīgo Dievišķo mācību.

      Mums saslima sirds: tā kļuva par pašu dīvaināko tieksmju tvertni un avotu. Kristus ārstē arī šo garīgo slimību: Ņemiet Svēto Garu (Jņ. 20,22). Jūs vairs nemākat mīlēt? Paliekat Manā mīlestībā (Jņ.15,10). Jūs esat pazaudējuši dzīves mierīgo gaitu un priecīgu tās uztveri? Savu mieru es jums dodu un jūsu prieks būs pilnīgs (Jņ. 14,27;16,24).

       Bet mums vēl sāp arī miesa: mūsu miesa nav spējīga dzīvot ar Dievu. Tā arī uz zemes dzīvo tikai līdz 80 gadiem - un arī tad, ja “kāds ir ļoti stiprs”... Bet nodzīvot mūžību Dieva Valstībā vēl vairāk nav iespējams. Vai tad vajag ārstēt tādu miesu? - vajag, jo “tieši miesas dēļ Dieva Dēls veica Savu glābšanas darbu” (св. Ириней Лионский. Против ересей. 4, Введение, 4). Bet kā to ārstēt? Miesisko jāārstē ar tai līdzīgo, t.i. ar miesisko. Un tieši tādēļ arī Kungs mums dod Savu Miesu, lai dziedinātu mūsu miesu, lai iemācītu to dzīvot Dievišķā vidē, Dievišķā piepildījumā: “Jēzus ņēma maizi, svētīja, pārlauza un deva to Saviem mācekļiem un sacīja: Ņemiet, ēdiet, tā ir Mana miesa. Un Viņš ņēma biķeri, pateicās un deva to tiem, un sacīja: Dzeriet visi no tā, jo tās ir Manas Jaunās derības Asinis, kas par daudziem tiek izlietas grēku piedošanai” (Mat. 26,26-28). Vai, runājot lielā kristīgā III gs. rakstnieka svētā Dionīsija Lielā vārdiem: “Kristus mūsos izlēja Savas netrūdošās, dzīvās un dzīvu darošās Asinis”²⁶⁵.

     Kristus ar mums dara kaut ko līdzīgu tam, ko dara mūsdienu medicīna. Iedomājaties, ka man ir asins slimība: manās asinīs ir parādījušies netīrumi, vai, gluži pretēji, mans organisms neizstrādā manai dzīvei nepieciešamos asins mikroelementus. Tad ārsti var man pārliet manas paša asinis (manas - lai nebūtu alerģijas, atgrūšanas). Tad no manas vēnas caur katetru asinis tiks uzsūktas, izlaistas caur attiecīgiem filtriem, attīrītas, pēc tam piesūcinātas, bagātinātas ar kaut kādam nepieciešamām vielām, bet pēc tam man artērijā ielies manas paša bagātinātās asinis.

     Lūk, to arī ar mums dara Kristus: Viņš ieņem Sevī mūsu cilvēcisko esamību ar tām slimībām, kas parādījās tajā pēc grēkā krišanas. “Jo kāda gan būtu mūsu dabas uzlabošana, ja, kad slimo zemes dzīvā būtne, Dievišķais apciemojums pieņemtu kaut kādu citu, debesu būtību? Ja slimais būtu uz zemes, bet Dievišķais spēks neskartu slimo, ņemot vērā sev atbilstošo, tad cilvēkam nebūtu noderīgs Dievišķā spēka darbs ar to, kuram nav nekā ar to kopēja... Ārstējošais spēks parādījās tur, kur bija slimība”²⁶⁶. Slimība, kas ir iegājusi cilvēka dzīvē - tā sauktās “nesavaldītās kaislības”: nogurdinātība, pieejamība izsalkumam, bēdām, nāves bailēm...²⁶⁷. Ādams līdz grēkā krišanai nezināja, kas ir bēdas, nogurums, izsalkums... Bet Kristus izmēģināja, kas tas tāds ir, Viņš “uzņem bojāto dzīvi”²⁶⁸, “pieņēma mūsu bojājuma mirstību”²⁶⁹, uzņēma “paņemto mirstīgumu”²⁷⁰. Šis “jaunums”, kas nebija Dieva radītajā Ādama būtībā, tiek saukts par “kaislību” tādēļ, ka “kaislība” - tā ir ciešanas, tā ir spiediena sajušana, kas mani ietekmē no ārienes... No šīm “nesavaldītajām” kaislībām viegli var izaugt grēcīgas kaislības... Kurš vieglāk sagrēkos - tas, kuram ir nāves bailes, vai tas, kuram nāves baiļu nav? Kuru vieglāk izaicināt uz nodevību - nemirstīgo vai mirstīgo? Kurš vieglāk ies pa grēka ceļu - izsalkušais vai tāds, kurš badu nezin? Visu šo kaislību esamība padarīja cilvēku par pieejamu grēkam. Bet Kristus šīs nesavaldītās kaislības ieņem Sevī (nekādi netuvojoties mūsu patiesi grēcīgajām kaislībām), Sevī izdziedina, piesūcina ar Dievišķumu, Mūžību, Nemirstību, un Savu cilvēcisko Miesu, kas jau ir izgājusi cauri nāvei un ir augšāmcēlusies, atgriež mums atpakaļ, Savas cilvēciskās asinis, kas ir piesūcinātas ar Dievišķām plūsmām, Viņš ielej mūsos, lai mēs sevī nestu Augšāmcelšanās dīgli un būtu Mūžības līdzdalībnieki.

       Asins pārliešanas piemērs tikai vienā ir slikts: mūsu medicīniskajā operācijā sāpes sajūt tas, no kura asinis ņem un kuram pēc tam tās atkal pārlej. Bet tiem aparātiem, caur kuriem šīs asinis iet un kuros tās tiek bagātinātas - tiem nav ne auksti, ne karsti. Bet tā tas nav ar Pestītāju. Ieņemot Sevī mūsu dabu, Viņš padara mūsu sāpes par Savām.

     Viņš ne tikai vienkārši ieņem Sevī cilvēci un Sevī to dara dzīvu - atdzīvina, Viņš tajā mirst. Lai nodotu mums izdziedinātu būtību, kas ir atbrīvojusies no nāves un trūdēšanas varas, Kristus augšāmcēlās. Bet, lai augšāmceltos - vajag nomirt. Bet, lai nomirtu - jāpiedzimst. Visi ļaudis mirst, jo dzimst. Bet Kristus piedzima pasaulē, jo Viņam bija jāmirst dodot upuri. “Neviens no eņģeļiem nekad nav nācis tādēļ, lai tiktu sists krustā, lai pārciestu nāvi un pēc nāves augšāmceltos. Piedzimšanai ar nāvi ir savstarpējs parāds. Paredzētā nāve ir dzimšanas iemesls” (Tertuliāns. Par Kristus miesu, 6). Dievs brīvi ieiet tādā (mirstīgā) dzīvē, par kuru jau iepriekš zin, ka “pat pašam Kungam nav no tās citas izejas, kā tikai nāve” (Augustīns. Par Dieva pilsētu. 17,18).   

      Nāve nebija vajadzīga tam, lai izlabotu bojājumus, ko radīja cilvēku grēki Dieva radītajā cilvēku dabā. Kalējs izgatavoja zobenu. Pēc tam zobena īpašnieka nevērības dēļ zobens pārklājās ar rūsu. Lai tam atgrieztu tā sākotnējās īpašības, zobens jāpārkausē un jāpārkaļ. Bet, kad zobenu no jauna ieliek ugunī, tas izkusīs, tas ir uz laiku pazudīs, pārstās būt par zobenu. Tā atjaunošanās notiek caur sadalīšanos, atdzimšana - caur nāvi. “Lūk, kur ir Kapa Noslēpums. Atjaunot var tikai to, kas ir sadalījies; iznīcināt nāvi cilvēciskajā būtībā var tikai tad, kad tā viņā ir parādījusies. Tādēļ Kristus, nesot Sevī nāves nosodījumu, to izbaudīja un iznīcībai pakļauto dabu Dieva spēkā, kas neatdalāmi bija ar to, pārlika, pārstihijoja neiznīcīgā: tika atjaunots cilvēks”²⁷¹. Nāve ir vajadzīga, lai cilvēka būtību sadalītu pirmsākumos un to pārkausētu jaunai dzīvei - kā pārkausē apsūbējušu sudrabu. “Tas bija nepieciešams, lai atjaunotu kritušo būtību: nāves-iznīcības iznīcināšana varēja tikt īstenota tikai atdzīvinot mirušo (atjaunojot cilvēka garīgi miesisko organizāciju), augšāmceļoties, ar citiem vārdiem, ar šīs dabas izlabošanu. Šis brīnums tad arī notika Kristū: “Tavu iznīcīgo pārliki uz neiznīcīgo” ” ²⁷². Sirdsskaidrais Majumas Kosma Lielās Sestdienas Kanonā tam izmanto vārdu metastoiceisas (slāvu valodā - «преложил еси»”), burtiski pārstihijoji²⁷³. Cilvēks antīkajā antropoloģijā ir četru kosmisko pamatstihiju, pirmsākumu savienojums. Pārradīšanai tam jātiek atgrieztam pirmsākumā, lai pēc tam sākotnējiem pavedieniem nopītu sākotnējo, bet kaut kad bojāto rakstu...

     Bet tas viss nenotiek nejūtīgā kausējamā krāsnī, bet Pašā Kristū. Pēc “būtības, kas ir bijusi vienota ar iznīcību, attīrīšanas” ²⁷⁴ ”Viņa cilvēcības stiprums no uguns ciešanām izauga līdz neiznīcības stiprumam”275. Pats Sevī Viņš pieņem nāvi, Pats Sevī Viņš pieļauj sadalīšanos un iznīcību, lai tos pārvarētu.

     Cilvēka nāve - tās ir viņa dzīves beigas. Kristus Augšāmcelšanās - tās ir nāves beigas: “nāvi ar nāvi iznīcināja”. “ Nav sliktākas un lielākas nāves kā tā, kad nemirst nāve” (Augustīns. Par Dieva pilsētu 6,12). Un, lūk, beidzot ir Tas, Kurā nāve var mirt. Bet tieši Viņā, bet ne blakus Viņam. Tādēļ Dzīvībai sevī jāielaiž nāve.

     Un tas viss, lai šo sāpju, šīs tikšanās ar nāvi augli dotu mums.

      Šis auglis ir savienošanās ar Viņa Asinīm un Viņa Miesu, kurus Viņš mums dod jau augšāmceltā stāvoklī²⁷⁶, “tās pašas būtības, bet citas slavas”²⁷⁷, tas ir jau izlaistus caur Viņa nāves kalvi. “ Un tā, lai ne tikai ar mīlestību, bet ar pašiem darbiem kļūtu par Kristus Miesas locekļiem, mums jāsavienojas ar šo miesu... Kurš mums ir atdevis savu dēlu šeit, Tas vēl vairāk neatstās mūs tur - nākotnē. Es vēlējos kļūt par jūsu brāli; Es jūsu dēļ savienojos ar miesu un asinīm, un šo miesu un asinis, ar kurām es kļuvu jūsu asinsbrālis, Es atkal nododu jums” (Свт. Иоанн Златоуст. Беседы на Евангелие от Иоанна, 46).

     Vai tad var būt kristietis, nepieņemot šo dāvanu? Nepieņemot Viņa Asinis, kas ir izlietas jūdu Lieldienu priekšvakarā tādēļ, lai mēs augšāmceltos laiku beigās?

     Par to var pateikt savādāk, sākot ar parastu jautājumu: Kristus Sevi visu atdod ļaudīm vai tikai daļēji? Visu... Bet Kristus - tas ir Dievcilvēks. Viņš nav vienkārši Dievs, bet vēl arī cilvēks. Un tas nozīmē, ka Kristus mums dod gan Savas Dievišķības pilnību, gan dod mums arī Savas Miesas pilnību. Un tādēļ Viņš saka: Dzeriet, tās ir Manas Asinis, kas par daudziem tiek izlietas... Ēdiet, tā ir Mana Miesa, par jums lauzta grēku piedošanai...

265. св. Дионисий Александрийский. Послание Павлу Самосатскому, 7. // св. Дионисий Александрийский. Творения. — Казань, 1900, lpp. 152.

266. Св. Григорий Нисский. Большое огласительное слово, 27 // Творения. 4. daļa,  М., 1862, lpp. 72-73.

267. “Apliecinām, ka Kristus uzņēma visas dabiskās un nevainojamās cilvēka ciešanas... Dabiskās un nevainojamās cilvēka ciešanas ienāca cilvēka dzīvē kā nosodījuma sekas, ko izraisīja noziegums, kā, piemēram, izsalkums, slāpes, nogurums, darbs, asaras, iznīcība, izvairīšanās no nāves, bailes, pirmsnāves mokas” (Прп. Иоанн Дамаскин. Точное изложение православной веры. 3,30).

268. Свт. Григорий Великий Двоеслов. Беседа 21,4 // Избранные творения. М., 1999, lpp. 185.

 269. Свт. Григорий Великий Двоеслов. Беседа 7,3 // Избранные творения. М., 1999, lpp. 53.

270. Tur pat. Ср.:«Един еси единороден горе, един и доле тойже, без матере горе от Отца, и без отца из матере долу: в ней же воображся, в чуждее, Слове, обнищав, в мое смирившееся естество от греха» (Канон св. Мефодию Константинопольскому (14. jūnijā). Dievmātes pēc 8. dziesmas). Un lūgšana ieģērbjot arhiereju (sakosa uzlikšana): «На рамех Христе заблуждшее взял естество». Vēršu lasītāja uzmanību uz šiem tekstiem tādā sakarībā, ka pēdējos gados rindā publikāciju spriedums par to, ka Kristus uzņēma cilvēcisko dabu tās kritušajā stāvoklī tiek vērtēts “kā maldu mācība”. Sīkāk par šo diskusiju skat. mana rakstā “Medību azarts teoloģijas vietā” manā krājumā «О нашем пораждении» (Спб., 1999).

271. иером. Филипп Гарднер. Догматическое содержание канона Великой Субботы // Вестник Германской епархии Русской Православной Церкви за границей. Мюнхен, 1998, № 1, lpp. 8.

272. Turpat, 7.lpp.

273. Gaļas ēšanas beigu nedēļas sinaksars tāpat saka, ka ļaudis augšāmcelsies “ar savām miesām un dvēselēm, kas būs sagatavotas neiznīcībai”  (Триодь постная. 1. daļa, М., 1992, 31. lapa).

274. Св. Григорий Нисский. Большое огласительное слово, 35 // Творения. 4. daļa, М., 1862, lpp. 92.

275. Свт. Григорий Великий Двоеслов. Беседа 22,7 // Избранные творения. М., 1999, lpp. 196.

276. “Euharistija ir mūsu Pestītāja Miesa, kas cieta mūsu grēku dēļ, bet Kuru Tēvs augšāmcēla” (св. Игнатий Богоносец. Смирн. 7). Tātad, Euharistija - ir ne tikai savienošanās ar Kristus Miesu, bet savienošanās ar augšāmcelto Miesu, savienošanās ar to miesu, kas jau ir pārvarējusi nāvi.

277. Свт. Григорий Великий Двоеслов. Беседа 26,1 // Избранные творения. М., 1999, lpp. 232.

       Ko tad nozīmē būt kristietim? Būt kristietim - nozīmē pieņemt sevī visas tās Dāvanas, ko Kristus mums atnesa. Tad viss, kas notika ar Kristu, var notikt ar mums. Un vispirms - Viņa Lieldienas kļūs mūsējās. Ja augšāmcēlās Viņa miesa, tad mūsu līdzaugšāmcelšanai arī mums jākļūst par Viņa Miesas līdzdalībniekiem, bet ne vienkārši mācekļiem. “Pirmdzimtais noteica kādu izmeklētu veidu tam, lai arī mēs paši satiktos un sajauktos vienotībā ar Dievu un cits ar citu, kaut arī atdaloties viens no otra ar dvēselēm un miesām īpašā personībā - tieši: vienā miesā, acīmredzami Sava pašā, svētot Viņam ticošos ar noslēpumainas savienošanās palīdzību, dara tos par vienas miesas locekļiem kā Sev Pašam, tā arī vienu otram... Svētās Miesas spēks dara par vienas miesas locekļiem tos, kuros tā dzīvo”.  - svētais Aleksandrijas Kirils)²⁷⁸.

     Kristus - tas nav izlūks, kurš atlidoja no debesīm un aizlidoja, bet šeit nekas nemainījās. Kristus - nav sludinātājs, kurš atnāca, lai mums izstāstītu dažas līdzības, bet pēc tam atkal aizietu. Kristus - ir Pestītājs. Viņš mūs meklē, lai glābtu, aizsargātu, un tā glābšana, ko Viņš mums nes, nāk no Viņa Upura Krusta.

     Un te nedrīkst neievērot Pareizticības fundamentālo atšķirību no pagānisma. Pats pagānisko reliģiju kodols - tā ir kulta filozofija: kādu upuri nepieciešams pienest kādam dievam, kad, kas un kā - lūk, pagāniskās reliģiskās dzīves pamatjautājumi.

       Indijā, Grieķijā, Šumerā un Āfrikā dievi osta upuru dūmus un barojas no tiem²⁷⁹. Bet kristietība nerunā par to, kāds upuris mums jāpienes Dievam, bet par to, kādu Upuri Dievs atnesa mums: “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību” (Jņ. 3,16). Kristus Upuris parāda, “cik augstu Dievs vērtē cilvēku” (Augustīns. Par Dieva pilsētu 7,31), bet šī cena nav savtīga: “Savienošanās ar Viņu dod labumu mums, bet ne Viņam” (Par Dieva pilsētu 10,17).

      Un, ja Dievs tādu upuri pienes mums, ja tādas Dāvanas Viņš dod mums - tātad tieši tas un nekas mazvērtīgāks nebija pietiekams mūsu dziedināšanai. Es vados no tā, ka Dievs nav vājprātīgs. Viņš samēro Savas darbības, Savus līdzekļus ar tiem mērķiem, pie kuriem Viņš mūs ved. Ārstēšanas līdzekļus Viņš izvēlas atbilstošus mūsu saslimšanas raksturam un apmēriem. Tas nozīmē, tajā, ko Kristus mums deva, nav nekā lieka, ne aizvietojama ar kaut ko citu.

      Kristietis - tas nav tas, kurš atļauj Kristum sevi ārstēt. Bet tas nozīmē atvērt sevi visām tām Dāvanām, kuras Kristus mums ir ziedojis, mums atdevis. Un mums jāpieņem viss Kristus, bet ne Viņa daļiņa. Iedomājieties, ka ārsts man saka: “Jūs esat pārpūlējies un no tā jums ir parādījušās dažādas slimības. Tādēļ es jums iesaku: 1) ātrāk kā 10 no rīta neatmosties; 2) no rīta izdzert apelsīnu sulas glāzi. Bet, treškārt, ceturtkārt un piektkārt jums jāspricē šeit, šeit un, lūk, šeit”. Es, atbildot, noņaudēšu: “Ai, dakteri, vai mani nevar ārstēt kaut kā vienkāršāk? Pirmais un otrais punkts mani pilnīgi apmierina, bet par trešo, ceturto un piekto Jūs esat pārsteidzies. Iztiksim bez tiem!”. 

     Lūk, ja es tā uzvedīšos ar savu ārstu, tad manas izārstēšanās iespējas būs niecīgas. Bet tieši tā mēs izturamies pret Kristu! Mēs sākam Kristu cenzēt: “Lūk, šis ir viduslaiku bauslis, šie ir novecojusi priekšraksti, bet, lūk, šis vispār nav izpildāms... Un šeit jātulko plašāk, un šeit pārāk šaura koncepcija”...

     Un tad rezultātā mēs paliekam paši ar sevi, mēs nepāraugam cilvēces robežas, radības robežas. Tādēļ šis cilvēka aicinājums ir izteikts svētā Vasīlija Lielā ļoti baismajos vārdos: cilvēks - tas ir dzīvnieks, kurš ir saņēmis pavēli kļūt par dievu²⁸⁰. Šie ir baisi vārdi. Tie ir baisi tādēļ, ka parāda kādā augstumā mums jāpaceļas. Un kurš tajā neuzies - tas sabruks. Vienkārši tādēļ, ka dzīve (mūžīgā dzīve) ir tikai augšā. Tādēļ, pēc Sent-Ekziperī vārdiem, “Dievam nav atvaļinājuma. Viņš tevi neapžēlos no rašanās. Tu gribi būt? Esamība - tas ir Dievs. Viņš atgriezīs tevi Savā maizes klētī tikai pēc tam, kad mēs pamazām īstenojamies, pēc tam, kad tavi darbi tevi iezīmēs. Jo cilvēks, kā tu varēji ievērot, dzimst ļoti lēni”²⁸¹.

      Mēs paši nevaram veikt tik galvu reibinošu uzkāpšanu - no laika  Mūžībā. Bet ir cerība uz palīdzību. “Jēzus Kristus Savas bagātīgās mīlestības spēkā izdarīja ar Sevi to, kas mēs esam, lai no mums iztaisītu to, kas ir Viņš” (Svētais Lionas Irenejs. Pret maldu mācībām. 5, Ievads). Kā mēs to varam izdarīt? Vajag pieņemt visas tās Dāvanas, ko atnesa Kristus. Tā ir gan Dievišķības dāvana, gan cilvēcības dāvana, kas ir savienotas kopā un nešķirami.

     Un tādēļ Kristus Dāvanas mēs iznesam no altāra pie ļaudīm ar aicinājumu: “Pienākat! Šeit ir Kristus Miesa un Kristus Gars, un tie ir kopā. Savienojieties ar tiem, lai pilnīgais Kristus ir jūsos!” Un mūsu Liturģijā mēs vispirms ar Evaņģēlija pasludināšanu izlabojam mūsu prātu, pēc tam mēs lūdzamies Svētajam Garam, lai Viņš nonāktu un svētītu mūsu sirdis, un, visbeidzot savienojamies ar Kristus Miesu, lai Kungs ienāktu visos mūsu locekļos, mūsu locītavās, visās mūsu daļās, lai mēs viscaur būtu Kristū. Un tikai šajā gadījumā mēs būsim patiesi kristieši. Tur, kur nav šī kristietības liturģiskā veseluma, tur ir vārdi par Kristu, bet ne par kristietību.

     Lūk, no tādas pozīcijas Pareizticība arī veido polemiku ar protestantiem. Tādēļ, lai ielaistu savā dzīvē visas tās Dāvanas, ko Kristus mums ir devis, jāzin, ka tādas Dāvanas pastāv. Iedomājieties, ka man atradās amerikāņu tēvocis. Un, lūk, viņš sastādīja testamentu, kurā norādīja, ka visu atstāj man... Bet precīzu tā sarakstu, ko nozīmē “visu”, viņš nepaspēja sastādīt. Ja šis testaments tiks izpildīts - tas mani darīs bagātu. Bet ar šo testamentu var sagaidīt ne mazums piedzīvojumu. Pirmkārt, pasta paziņojumi par to, ka man jāierodas juridiskajā kantorī manu mantojuma tiesību noformēšanai, var tikt nozagti vai tos var sadedzināt huligāni no blakus ieejas durvīm. Otrkārt, starpnieks, kuram vajadzēja izpildīt tēvoča gribu, var izrādīties negodīgs cilvēks. Viņš var tā pārveidot un pārinterpretēt tēvoča testamentu, ka man pienāksies tikai veca, nolietota un saliekta ēdamkarote, bet par tēvoča māju un bankas rēķinu es pat neko neuzzināšu, un tādēļ arī neko nepieprasīšu.

       Lūk, tāpat notiek arī protestantu sprediķī. Protestanti samazina Kristus mantojumu, ko Viņš ir atstājis cilvēkiem. Grāmatu par Kristu viņi mums dod, bet Pašu Kristu, Viņa Asinis un Viņa Miesu atstādina: “ Bet par Asinīm testamentā nekas nav teikts... Mēs varam piedāvāt tikai simbolu, tikai atmiņas...”. Parādoties, baptisti svinīgi paziņoja par savu altāru un rituālu tukšumu: “Šajā rituālā (Kunga Pēdējās Vakariņās) Kristus netiek pienests kā Upuris Tēvam, vispār netiek pienests nekāds efektīvs Upuris grēku piedošanai. Tā ir tikai vienīgās visos gadsimtos Kristus Pašam Sevis Upurpienešanas uz Krusta atcere, kas tiek pavadīta ar garīgu Dieva slavēšanu par Golgātu. Tādēļ pāvesta Upurpienešana mesas laikā ir galēji pretīga, apvainojoša Pašam Kristum... Šī rituāla ārējie elementi [pēc savas būtības un dabas paliek tikai maize un vīns, kādi bija iepriekš” (Баптистское вероисповедание 1689. gads, raksti 30,2 un 30,5)²⁸².

      No tā izriet, ka mūsu strīds ar protestantiem nav par teoloģiskām formulām, bet par dzīves Kristū pilnību. Vai Kristus var dzīvot tikai mūsu atmiņās, vai Viņš var dzīvot mūsos...

     Kādreiz Mārtiņš Luters rupji, bet precīzi ievēroja: “Svētais Gars - nav muļķis”²⁸³. Tam, kurš ir nolēmis kļūt par kristieti, ir ļoti svarīgi to saprast. Ja Kristus nav neprātīgais, tad viss, ko Viņš dara, ir apdomāts. Psihiski slimam nav atbilstības starp viņa mērķiem un tiem līdzekļiem, ko viņš izvēlas, lai tos sasniegtu. Bet par Kristu nav iespējams tā pateikt. Tas nozīmē, viss, ko Viņš darīja, bija nepieciešams mūsu glābšanai. Mēs ne vienmēr varam Viņu saprast. Bet piespiest sevi saprast un būt vienprātīgam ar kristiešiem, ja viņš ir kristietis, ir pienākums. Jāatzīmē, ka mūsdienu cilvēkiem visvairāk kristietībā nepatīk tas, ka Evaņģēlijs ļoti stingri savieno iespēju glābties ar Kristus Upura pieņemšanu. “Vai tiešām budisti un hinduisti neizglābsies?!” Ir saprotams mūsu ekumēnistu sašutums. Bet, bez sentimentālām reakcijām, kristietī jābūt arī saprātam. Un šis saprāts saka, ka nevajag censties kļūt par lielāku kristieti kā Pats Kristus. Ja glābšana būtu iespējama ārpus Kristus, tad Kristus ir veltīgi nācis uz zemes. Ja glābšana ir iespējama ārpus Kristus Upura, tad Kristus ir veicis liekas, nemotivētas darbības: Viņš kaut kāda iemesla dēļ pienesa Sevi par Upuri, bez kura pilnīgi varēja iztikt. Ja ticēt tam, ka Kristus nebija vājprātīgs, tad jāatzīst, ka viss Viņa veiktais bija nepieciešams “mūsu cilvēku un mūsu glābšanas dēļ”. Tas nozīmē, ka kristietim jāpieņem viss, ko Pestītājs izdarīja mūsu dēļ. Ja Pestītājs mūsu dēļ izlēja Savas Asinis, tad arī Tās mums ir jāpieņem. Lūk, mūsu lūgums protestantiem: nevajag cenzēt Evaņģēliju! Jāpieņem viss Kristus, ne tikai Viņa vārdi...

     Bet no Viņa vārdiem izriet, ka Kristus mums ir devis vairāk kā tikai mācību. To, ko mums deva Pestītājs, nevar ietvert citāti.

     ... Kādreiz klosterim, kas atradās Bizantijas impērijas malā, uzbruka barbari. Viņi sagūstīja mūkus, aizveda viņus verdzībā un tikai vienu, pavisam vecu, mūku atstāja uz vietas: slims un vecs, viņš tiem būtu par nastu, bet ne par ienākumu avotu... Bet šis starecs kaut kad, līdz savai aiziešanai uz klosteri, bija bagāts cilvēks. Iesvētoties par mūku, viņš izdalīja visu savu īpašumu, sev atstājot tikai Bībeli. Laupītājiem šai grāmatai nebija nekādas vērtības. Bet kristiešu sabiedrībā tā tika augsti vērtēta: ar roku rakstīta grāmata, vēl vairāk tāda, kā Bībele, pirms tipogrāfiju laikmetā- tā ir vesela bagātība... un, lūk, starecs ņem savu Bībeli, brauc ar to uz pilsētu, tur to pārdod, bet pēc tam iet tuksnesī un par no Bībeles pārdošanas iegūto naudu izpērk savus brāļus no barbaru verdzības...

     Kā jūs domājat, tajā minūtē, kad starecs pārdeva Bībeli, viņš kļuva tālāks no Kristus vai tuvāks Viņam? Protestantu reflekss liek teikt: “Tālāks! Bez Bībeles taču nevar iepazīt Dievu!” Bet sirds iebilst: Nē, šis cilvēks tieši tad arī kļuva tuvāks Kristum, kad šķīrās no Bībeles”... Viena lieta ir zināt par Kristu, cita - pazīt Kristu. Par Kristu mēs tiešām varam uzzināt tikai Bībelē. Bet iepazīt Kristu var savādāk - kad sirds sevi atvērs Kristus Gara pieskārienam. Šī pieskāriena pieredze Kristum, kas bija pazīstama ne tikai apustuļu sirdīm, tiek saukta par “Svēto Mantojumu”. Kristu nedrīkst uzskatīt par Bībeles iesējuma gūstekni. Viņa Gars elpo, kur grib.

    Un vispirms - tajos, par kuriem Jēzus visvairāk lūdzās (Es lūdzu par viņiem: Es nelūdzu par pasauli, bet par tiem, ko Tu Man esi devis [Jņ. 17,9]); tajos, kurus Viņš Pats izvēlējās tālākai kalpošanai ļaudīm (Ne jūs Mani esat izredzējuši, bet Es jūs esmu izredzējis un jūs nolicis, ka jūs ejat un nesat augļus un jūsu augļi paliek [Jņ. 15,16]).

    Gadsimtu slānim, kas mūs atdala no Kristus zemes dzīves, nav mūs jābaida. Tas, Kurš svētīja Apustuļus, ir arī Sabata Kungs (Mat. 12,8), tas ir laika Valdnieks. Ne tikai sabats, bet arī citas nedēļas dienas un laiki Viņam ir pakļauti. Un, ja Viņš teica, ka Viņš būs ar mums katru dienu līdz pasaules galam (Mat. 28,20), tātad, simtgades un kalendāri nav spējīgi atraut Kristu no Viņa zemes Baznīcas. Jā, kristieši pārāk bieži ir bijuši un ir neuzticīgi Kristum. Bet, ja nu daži uzticību lauzuši, vai tad viņu neuzticība atceļ Dieva uzticību? Nebūt ne (Rom. 3,3-4). Vācu sakāmvārds, ko vienreiz citēja Mārtiņš Luters, patiesi saka, ka “pamest likteņa varā mācekli - tas nav mazāks ļaunums, kā savaldzināt meiteni”²⁸⁴. Bet Reformācijas tēvs neievēroja, kā no šī sakāmvārda patiesuma izriet viņa nodomātās lietas nosodījums. Kristus taču nedara ļaunu. Tas nozīmē, ka Kristus nav pametis Savus mācekļus. Kristus nav aizmirsis Savu Baznīcu. Tas nozīmē, ka Kristus vienmēr ir Baznīcā, un tādēļ nedrīkst tā vienkārši nosodīt un izmest baznīcas vēstures tūkstošgades, pretstatīt apustuļu laikmetu visam pārējam. Nevar pirmo Mantojuma augli - apustuļu grāmatas - pretstatīt tā paša Mantojuma sekojošiem augļiem, ko rada Tas pats Gars, - sekojošo svēto varoņdarbiem un darbiem.

     Būt par kristieti - tas nozīmē pieņemt arī tos augļus, kurus Kristus ir izaudzējis Savā Baznīcā visā tās zemes vēstures laikā. Savus vārdus, Savu mācību Kristus tikai vienu reizi uzticēja ļaudīm - un tieši Apustuļiem. Vairāk nevienam un nekad Kristus nav parādījies tādēļ, lai turpinātu “Kalna sprediķi”. Tajā ir Apustuļu un viņu Evaņģēliju unikalitāte. Bet Savu svētību Pestītājs dod ne tikai pirmajiem kristiešiem Apustuļiem, bet arī citu paaudžu kristiešiem. Tas nozīmē, ka Kristus mums uzdāvināja Baznīcu.

       Tātad, ne tikai Savus vārdus, bet arī Savu Garu mums dod Pestītājs - tādēļ, ka mums, ļaudīm ar saslimušu dvēseli, ir vajadzīgas šīs zāles. Un vēl Viņš ielej mūsos Savas Asinis, lai mēs kļūtu par Baznīcu.

       Tātad, būt kristietim - nozīmē dzīvot Baznīcas liturģiskās dzīves Noslēpumu pilnībā. Būt kristietim - tas nozīmē atļaut Kristum dzīvot sevī.  

 278. св. Кирилл Александрийский. Толкование на Евангелие от Иоанна. Кн. 11, гл.11. // Творения. ч. 15. Сергиев Посад, 1912, lpp. 105-106.

279. Par to skat. nodaļā “Kādēļ iet uz dievnamu, ja Dievs ir manā dvēselē?”.

280. Tie ir Vasīlija Lielā vārdi, ko saglabājis Grigorijs Teologs (св.Григорий Богослов. Слово 43. // Творения т.1., СПб., б.г. lpp.633).

281. А. де Сент-Экзюпери. Цитадель // Согласие. 1993, №2, lpp. 119.

282. Баптистское вероисповедание 1689 года: 32 статьи христианской веры и практики. Лондон, Б.г. lpp. 64–65.

283. Лютер М. К советникам всех городов земли немецкой. О том, что им надлежит учреждать и поддерживать христианские школы. // Лютер М. Время молчания прошло. Избранные произведения 1520-1526 гг. Харьков, 1992, lpp. 165.

284. Лютер М. К советникам всех городов земли немецкой. О том, что им надлежит учреждать и поддерживать христианские школы. // Лютер М. Время молчания прошло. Избранные произведения 1520-1526 гг. Харьков, 1992, lpp. 160

Vai Pēdējās Vakariņas bija pēdējās?

  Teoloģijas sarežģītais pamatjautājums - tas ir jautājums par to, kā tieši cilvēks var iegūt sev Kristus uzvaras dāvanas. Vai priekš tam ir pietiekoši ticēt, ka Dievs mūs ir “amnestējis”Kristus nopelnu dēļ, vai ir nepieciešams kaut kas vēl?

    Pareizticīga atbilde ir sarežģītāka nekā protestantu: vajag, lai Kristus dzīvotu pašā cilvēkā, lai Kristus Asinis nomazgātu katra cilvēka sirdi: mums ir “drosme ieiet svētnīcā ar Jēzus Kristus Asins starpniecību, jaunā un dzīvā ceļā” (Ebr. 10,19). Un šajā jaunajā ceļā mēs piedalāmies nedzirdētā Dievkalpojumā - Liturģijā, kurā Kristus ir “Pienesošais un Pienesamais, un Pieņemošais un Izdalāmais”.

     Šie vārdi no svētā Jāņa Zeltamutes liturģiskās lūgšanas nozīmē, ka Kristus ir Tas, Kurš pienes vienīgo Upuri, tas ir priesteris (“pienesošais”); un Viņš arī ir Tas, Kuru pienes par Upuri, tas ir upurjērs (“pienesamais”); Viņš arī šo Upuri pieņem, tas ir Kungs (“ pieņemošais”), un Viņu arī izdala kā barību Svētā Vakarēdiena saņēmējiem (“izdalāmais”). Kristus cilvēciskā griba upurē Dievam (“pienesošais”). Un šajā upurī tā pienes sevi pašu: “ne Mans prāts, bet Tavs lai notiek” (“pienesamais”). Kristus Dievišķā griba pieņem šo upuri (“pienesamais”); pēc abu gribu vienprātības Kristus Dievišķā Miesa tiek izdalīta Svētā Vakarēdiena saņēmējiem (“izdalāmais”).

     Lūk, jautājums, kas ir tik svarīgs pareizticīgo un protestantu dialogam: kurš ir, ja izmantojam pagājušā gadsimta teoloģisko mācību grāmatu terminoloģiju, “noslēpuma subjekts”? Kurš veic Noslēpumu? Protestantisma teoloģija akcentē tikai un vienīgi Dieva darbības mūsu glābšanā. Katoliskā tradīcija uzskata, ka ļaudīm (pirmkārt garīdzniekiem) ir dota vara veikt sakramentus un brīnumus. No protestantu viedokļa tā ir maģija, zaimi un vispār pagānisms... Vai viņiem ir taisnība viņu katolicisma kritikā vai nav - tas ir atsevišķs jautājums. Ir svarīgi atzīmēt, ka pareizticība nav katolicisms. Ja katolicisma tradīcija (tāpat kā mūsu draudžu locekļu ikdienas viedoklis) uzskata, ka noslēpumu veicējs ir garīdznieks, kurš caur roku uzlikšanu ir uz to saņēmis īpašas pilnvaras no likumīgās baznīcas varas, tad pareizticīgais mantojums pieļauj pavisam citādu atbildi uz šo jautājumu.

     Tā, svētais Jānis Zeltamute atgādina, ka Vecās Derības patriarham Jāzepam vislielākā balva bija tiesības padot caram biķeri. Jaunās Derības Noslēpumā viss ir otrādi. Ķēniņš Pats tev dod biķeri”²⁸⁵. Garīdznieks tikai stāv, izpildot tēlu, un pienes lūgšanu, bet visu veic Dieva spēks un svētība. Šis teiciens (“Ņemiet, ēdiet, tā ir Mana Miesa...”) pastāvīgi  svētības spēkā audzē tos, kuri cienīgi pieņem maltīti”²⁸⁶. Tātad, garīdznieks atgādina Vārdu, ko mūsos veic Noslēpums. “Ne cilvēks pārvērš piedāvāto Kristus miesā un asinīs, bet Pats par mums krustā sistais Kristus. Garīdznieks stāv, izsakot tos vārdus, stādās priekšā Viņa tēlu, bet darbojas Dieva spēks un svētība. “Tā ir Mana Miesa”, - Viņš teica. Šie vārdi atkārto piedāvāto un kā izteiktie “audziet un piepildiet zemi” kaut arī izteikti vienreiz, bet darbojas visos laikos un dod mūsu dabai spēku dzemdēt bērnus, tā arī šis izteikums, kas izteikts vienreiz, no tā lika līdz šodienai un līdz Viņa Atnākšanai dara upuri par pilnīgu katrā baznīcas maltītē”²⁸⁷. Noslēpumu veic Kristus un Viņa Gars. Garīdznieks tikai kalpo Noslēpumam un tādēļ tiek saukts par svētkalpotāju²⁸⁸.

    Dievcilvēks Sevi upurēja ļaudīm, uzdāvināja mums Savu dzīvi - ne lai Viņam būtu jāmirst, bet lai mēs varētu dzīvot Viņā. Un tādēļ kristiešu upurpienešana, Liturģija, tiek veikta ar vārdiem: “Tavu no Taviem Tev pienesam par visiem un visu”. Mēs tagad Dievam nepienesam savu, bet Dieva. Ne ar savām asinīm mēs pieejam pie altāra. Mēs ņemam vīnogulāja augli, ko ir izaudzējis Radītājs. Vīna biķeris - lūk tas, kas Liturģijā ir no mums (plus mūsu sirdis, kuras mēs lūdzam iesvētīt). Un mēs lūdzam, lai tā, pirmā Radītāja dāvana, vīnogulāja velte kļūtu par otro Dāvanu - kļūtu par Kristus Asinīm, kļūtu Kristus Dzīvības piesūcināts. No Taviem ļaudīm, no Tavas zemes mēs pienesam Tavu Dzīvību Tev, Kungs, tādēļ, ka Tu to mums visiem esi devis un lai mēs atbrīvotos no visa ļauna. Un mēs lūdzam, lai Tava Dzīvība, Tavas Asinis, Tavs Gars dzīvotu un darbotos mūsos.

     Kas tieši notiek Liturģijā? Cilvēks vienkārši ir klātesošs Kristus Upurī? Viņam vienkārši tiek paziņots par tā pienešanu, vai šis Upuris (Golgātas, tāpat kā liturģiskais) tieši skar viņu pašu un iekšēji viņu maina? Liturģijas kulminācijas lūgšana (epiklesis) lūdz: “Kungs, nosūti Savu Svēto Garu uz mums un uz šīm priekšā guļošajām Dāvanām”. Kā redzam, epiklesis nav tikai lūgšanu aicinājums, kas tiek veikts tikai noslēpumainās maizes un vīna pārvēršanai. Epiklesis tāpat ir arī lūgšana par to, lai visi patiesi savienotos ar Kristus Miesas Noslēpumu. Cilvēks, ļaudis, kuri ir sanākusi baznīcā, - tas ir dominējošais, pats svarīgākais liturģiskās iesvētīšanas priekšmets. Mēs esam “Noslēpuma matērija”. Mēs ienācām dievnamā kā vienkārši cilvēki. Bet mums jākļūst par Baznīcu - Kristus Miesu. Un mēs lūdzam, lai caur maizi un vīnu, kas ir  pārvērsti Miesā un Kristus Asinīs, Kungs padarītu mūs par Kristus Miesu.    

     Baznīca ir Kristus Miesas izplatīšana pasaulē. Ne Kristus svētrunas, bet tieši Kristus Miesas (jo Kristus Gars var dzīvot tikai Kristus Miesā). Sludināšana - tas ir labi. Bet vienreiz šiem cilvēciskajiem centieniem jādod vieta Dieva darbībai. “Uzsaukto liturģijai”, “vārda liturģijai”, sprediķa kalpošanai kādreiz ir jāapklust - tad, kad tās ir pievedušas cilvēku pie Glābšanas noslēpuma kulminācijas - pie noslēpumainās uzticamo liturģijas, pie tā Biķera, kuru piepilda Pats Kristus, bet ne diakons vai kalpotājs. Sprediķis - tam nav centrālā, bet kalpojošā vieta liturģijā un Baznīcas dzīvē. Sprediķis mūs sagatavo tam brīnumam, kuru ar mums veiks ne sludinātājs un ne garīdznieks, bet Pats Dievs.

     Par trīs realitātēm Raksti runā kā par “Kristus miesu”: par miesu, kuru piedzemdēja Marija un kas tika uznesta “blakus Tēvam” pēc ciešanām; par euharistisko maizi; par uzticamo sapulci. Cik es varu stādīties priekšā, tie nav vienlīdzīgi līdznosaukumi, bet dinamiska kustība: caur euharistiskās maizes baudīšanu ļaudis kļūst par Baznīcu, lai piedalītos Kristus uzvarā pār nāvi. Dievnamā mēs ieejam kā ielas pūlis, lai no Biķera saņemtu mūsu jauno dzīvi. Tas nozīmē, ka tā matērija pār kuru notiek euharistiskās pārveidošanās brīnums, esam beigu beigās mēs paši. Lielākais brīnums nav tajā, ka maize un vīns biķerī kļūst par Miesu un Asinīm, bet tajā, ka mēs kļūstam Kristum piederīgi. Caur svētajām dāvanām iesvētīti tiekam mēs: ”svētais - svētajiem”. Cilvēciskās sirdis Kristus vēlas pievienot Sev, bet ne maizi un vīnu. “Es noslēpumainās maltītes priekšstāvis, - saka svētais Grigorijs Teologs, - es attīru ļaudis, kurus pienesu Tev kā dāvanu bezasiņu un pilnīgu mācību ceļā”²⁸⁹. “Garīdznieks neveic lūgšanu par to, lai uguns nāktu no augšienes un sadedzinātu piedāvāto, bet lai Svētība, nonākot uz Upuri, iededzinātu caur to visu dvēseles”²⁹⁰, - saka par Liturģiju svētais Jānis Zeltamute. Tātad, Noslēpuma rezultātā jāmainās ļaudīm. Ļaudīm jākļūst par upuri, kas veltīts Dievam. “Dari mūs par dzīviem ļaudīm, dāvā mums Svēto Garu”, - uzgavilē Tmuitas Serapiona liturģiskajā anaforā (IV gs). ²⁹¹. (Tmuita, Ēģipte)

     Šo izmaiņu neparastums ir tajā apstāklī, ka ne ļaudis iemanto Noslēpuma augļus, bet Noslēpums iemanto sev ļaudis. Parastā maltītē augļi, ko cilvēki ēd, pārvēršas par cilvēka miesu. Euharistiskajā maltītē cilvēkam pašam jākļūst par to, ko viņš ēd. Ēdot Kristus Miesu, cilvēkam sava miesa jāpārveido Kristus Miesā. Tā, pēc sirdsskaidrā Maksima Apliecinātāja pieredzes liturģijas centrālais moments ”dievgaldnieku pārveidošana Kristū”. “Kurš savienojas ar Noslēpumu pienācīgā veidā, tos tas pārveido līdzīgus sev pašam”²⁹². Kristus pārveido uzticamos Sevī.

    Par to pašu runā svētlaimīgais Augustīns, it kā Kristus vārdā paskaidrojot Liturģijas jēgu: “Es esmu tavs ēdiens, bet tā vietā, lai Es pārietu tevī, tu pats pārveidojies Manī... Esiet par to, ko jūs redzat un pieņemiet to, kas jūs esat”²⁹³. Bizantijas norietā domāja tāpat: ”Baznīca parādās Noslēpumos... Baznīcai tie ir patiess ēdiens un dzēriens; un savienojoties ar tiem, tie nepārvērš tos cilvēciskajā miesā kā kādu citu ēdienu, bet pati pārvēršas tajos. Tā, dzelzs, saskaroties ar uguni, pati kļūst par uguni, bet ne uguns kļūst par dzelzi” (Nikolajs Kavasila)²⁹⁴. Caur iesvētīto maizi ļaudis kļūst Kristus daļa un ar to iegūst iespēju būt Baznīcas sastāvā. “Pilnīgākie, atkarībā no sasniegumu pakāpes, sastāda it kā vienu Baznīcas vienu seju un miesu. Labākie (...) kļūst par Baznīcu”, - teica svētais Olimpas Metodijs²⁹⁵.

       Lūk, kas gandrīz jau ir aizgājis no mūsdienu ikdienišķās Liturģijas pārdzīvojumiem - tas, ka tas arī ir Baznīcas radīšanas punkts. Liturģija nav notikums, kurā es saņemu personisku iesvētīšanu un manu personisko grēku atlaišanu. Liturģija - tas ir notikums, kas mani dara par kristieti, kas mani veido Baznīcai. Tas ir tāds notikums, kurā Baznīca uztur savu eksistenci.

      Lūk, dažas agrīnās kristietības liecības, kas par to atgādina.

      “Kā šī lauztā maize, izklīdināta pa pakalniem un atkal savākta, kļuva viens vesels, tā lai sanāk tava Baznīca no pasaules galiem Tavā Valstībā” (Didahe)²⁹⁶. “Pēc tam garīdznieks lūdz, lai Svētā Gara svētība nonāktu uz viesiem, kuri šeit ir sanākuši, lai savienoti vienā miesā ar atdzimšanas simbolu, tiktu iekļauti vienā miesā, savienojoties ar mūsu Kunga Miesu, lai viņi sanāktu vienotībā, saistīti savstarpējām saitēm, ar vienprātību, mieru, dedzīgu kalpošanu” (Mopsuestas Teodors)²⁹⁷.

285. См. свт. Иоанн Златоуст. Слова огласительные, 1. // Творения. Т. 2. Кн. 1. — СПб., 1896, lpp50.

286. свт. Иоанн Златоуст. О предательстве Иуды, 2. // Творения. Т. 2. Кн. 1, lpp. 28.

287. Turpat. О предательстве Иуды, 1. // Творения. Т. 2. Кн. 1, lpp. 417. Vārdi, ar kuriem tiek veikts Noslēpums, saskaņā ar pieminēto tekstu,- tie ir vārdi “ņemiet un ēdiet”, bet ne epiklesis. Uz to ir vērts vērst uzmanību, jo šeit ir pareizticīgi-katoliskās polemikas saskarsmes punkts. Katolicisma teoloģija uzskata, ka garīdzniekam izsakot vārdus “Ņemiet, ēdiet, šī ir Mana miesa...”notiek Noslēpums un īstenojas maizes un vīna pārveidošanās Kristus Miesā un Asinīs. Pareizticīgai tradīcijai ir tieksme pavirzīt kulminācijas momentu nedaudz tālāk - līdz epiklēzes lūgšanai, kas piesauc Garu uz dāvātajām Dāvanām. Šie Zeltamutes vārdi it kā liecina par labu rietumu tradīcijai. Taču, atšķirībā no tās, Zeltamute vērš uzmanību uz to, ka Noslēpums notiek tāpēc, ka iestādījuma vārdus vienreiz ir izteicis Kristus, bet ne tādēļ, ka tos atkārto garīdznieks.

288. Pēc dziļa J. Racingera aizrādījuma (kurš vēlāk kļuva par pāvestu Benediktu XVI ), kurš šajā gadījumā izsaka jau atjaunotā katolicisma pozīciju, “atmosfēra Baznīcā kļūst smacējoša, ja tās kalpotāji aizmirst, ka Sakramenta veikšana nav varas prerogatīva, bet sevis atdošana kalpošanai Tam, Kura Personā jārunā un jādarbojas” (Рацингер Й. Вечно реформируемое сообщество. // Новая Европа. 1993, № 3, lpp).

289. свт. Григорий Богослов. Письма. // Творения. 6.d.  — М., 1848, lpp. 84.

290. свт. Иоанн Златоуст. Шесть слов о священстве. — Forestville, 1987, lpp. 34.

291. Šis lūgums ir lūgšanas par Baznīcas savākšanu sastāvā: “kā šī maize bija izklīdināta pa kalniem un sastāda vienotu veselumu, tā arī Savu Baznīcu savāc no katras tautas un dari to par vienotu, dzīvu, vispārīgu Baznīcu... Dari mūs par dzīviem ļaudīm, dāvā mums Svēto Garu”. Citāts no: Успенский Н. Анафора. // Богословские труды. № 13, — М., 1975, lpp. 57 и 75.

292. преп. Максим Исповедник. Мистагогия. // Творения. Ч. 1. — М., 1993, lpp. 174.

 293. Citāts no: де Любак, Анри. Католичество, lpp. 68 и 64.

 294. Николай Кавасила. Изъяснение Божественной Литургии, гл. 38. // Писания святых отцов и учителей Церкви, относящиеся к истолкованию православного богослужения. Т. 3. — СПб., 1857, lpp. 384-385.

295. св. Мефодий Олимпский. Пир десяти дев, или о девстве. 3,8. // св. Мефодий, епископ и мученик, отец Церкви III-го века. Полное собрание его сочинений. — СПб., 1877, lpp. 28.

296. Ранние отцы Церкви. Антология. — Брюссель, 1988, lpp. 21.

297. Citāts no: де Любак, Анри. Указ. соч., lpp. 326.

      Liturģijā mēs pievienojamies Baznīcai. Par grēciniekiem un par nekristītajiem (uzsauktajiem) Baznīca lūdzas ar vieniem un tiem pašiem vārdiem: “pieņem un pievieno tos Tavai svētajai Baznīcai”. Grēkos mēs atkrītam no Baznīcas. Euharistija mums dod “grēku atlaišanu” kā atgriešanos baznīcas esamībā.

      Kristietībā nav pilnīgi individuāla, personiska glābšanās ceļa. Pat vientuļnieks, kurš attīra savu dvēseli vientulības varoņdarbā, saņem svētību ne tādēļ, ka viņš atbilst svētības saņemšanas nosacījumiem, bet vienkārši tādēļ, ka arī tuksnesī viņš atrodas kā Baznīcas loceklis. Mēs glābjamies ar Kristus dzīvi, bet tas nozīmē, ka glābšanās iegūšana ir ieiešana Kristus dzīvē, bet ne kādas pašradītas izmaiņas mūsu iekšējā iekārtojumā. Satikt Kristu - tas nozīmē pieskarties tam, kas mani apņem, kas mani pārspēj. No šī mani apņemošā man var tikt dota jauna dzīves strāva. Bet šī strāva neeksistē man vienam, un tai nav nodoma pārtraukt savu straumi, sasniedzot manu sirdi. Kristus nemira manis dēļ. Viņš mira arī manis dēļ. Tas nozīmē, ka kristīgā soterioloģija var tikt apjausta tikai līdzdalības kategorijās. Es līdzdarbojos tajā, kas dzīvo ne tikai manī. Es piedalos dāvanā, kas ir atsūtīta ne tikai uz manu adresi. Ja sakopotu visas adreses, uz kurām tiek sūtīta Kristus dāvana, tad arī Kristus darbības jēga kļūs saprotamāka. Adresātu kopums tad arī ir Baznīca.

    Jaunā Derība nav slēgta ar atsevišķu cilvēku (ne ar Pēteri un ne ar Jāni), ne ar apustuļu pulciņu, bet ar visu cilvēci. Ar tautu. Būt par kristieti vienkārši nozīmē būt par Dieva tautas locekli. Būt kristietim nozīmē sevī īstenot to dāvanu, kas ir Baznīcā²⁹⁸. Ja mani apgrūtina tas, ka kāds bez manis lūdzas Kristum, ja man paliek slikti no tā, ka pie manas iemīļotās ikonas pieiet vecenes un “bomži” - tātad sūtījums man no Jēzus tā arī guļ vēl nepieprasīts. Mums jāiemācās priecāties ne tikai par Kristu, bet arī par kristiešiem (ne “svētajiem”, bet tieši vienkāršajiem, dzīvajiem kristiešiem, kuri grūstās dievnamos un autobusos).

     Protestantu ieskatā “kristietība ir kaut kas personisks. Nav nekādas saiknes starp ļaudīm, izņemot to, kas eksistē jebkurā sociāli demokrātiskā organizācijā - nav. Ja baptists Sidors saņems no Kristus Gara, tad caur to ar baptistu Ivanu nekas nenotiks, viņā ar to neko nesaņems. Jo, ja es saslapināšu vienu akmeni, kas guļ kaudzē, tad pārējie no tā nekļūs slapji. Baznīcā ir pavisam savādāk: svētība, ko saņēma Baznīcas loceklis Sidors, atdzīvina ne tikai Sidoru, bet visus Baznīcas locekļus. Tieši tāpat, kā, ja ābelē vai mūsu ķermenī ir inficējusies viena “molekula”, slimo visas. Jūs aplējāt saknes, bet zari saņēma ūdeni”, - protestantu un pareizticīgo Baznīcas izpratni izklāsta M.A. Novoselovs²⁹⁹.

       Galvenais kristiešu Noslēpums tiek saukts par Liturģiju. Kopēja kalpošana. Kopējs darbs. Antīkajā Grieķijā liturģija - tā bija kopēja cienasta organizēšana; tas, kas ir nepieciešams sabiedrībai, un tas, ko izpildītāji darīja bez mantkārības, nedodot viņam līdzekļus dzīvei. Atbilstoši par “Liturgu” tika saukts sabiedriskais darbinieks, kurš savu laiku, spēkus, un bieži arī līdzekļus tērēja līdzpilsoņu labā.

     Gadsimtā, kad pati modernākā filozofija bija eksistenciālisms, vissarežģītāk ir runāt par Liturģiju. Cilvēks meklē vientulību un neatkārtojamību, bet viņam atkal saka par savienību. Bet skatīties var ne tikai tukšuma bezdibenī. Cilvēka dvēseles bezdibenis var tikt atzīts par Dievības bezdibeni. Ne tikai “riebumu” (la nausee Сартра) var sajust uz cilvēka esamības robežas. Cilvēka mirstīgums var būt ne tikai izmisuma un bēgšanas iemesls, bet arī mīlestības (atcerēsimies caururbjošās Cvetajevas rindiņas: “Klausieties: vēl mani mīlat par to, ka miršu!”).  

    Senatnes kristieši asi pārdzīvoja cilvēcisko mirstīgumu. Viņi atklāja cilvēka veselumu: “Par cilvēku vispatiesākajā nozīmē netiek saukta ne dvēsele bez miesas, ne miesa bez dvēseles, bet tas, kas veido vienu brīnišķīgu tēlu no dvēseles un miesas savienojuma”, - III gadsimta beigās rakstīja Olimpa Metodijs, noliedzot spiritisko ideju, saskaņā ar kuru tikai cilvēka dvēsele ir nemirstības cienīga³⁰⁰. Tātad gan dvēseli, gan miesu vajadzēja piesūcināt ar Mūžību - “kamēr ir laiks” (Gal. 6,10). Miesa kopā ar dvēseli saņem balvu vai sodu, un prieks par glābšanu ir jāparāda ne tikai neredzamai dvēselei, bet arī miesai. Kas atjauno miesu ? - Ēdiens. Kas apvieno daudzus ķermeņus to atjaunošanā? - Kopēja maltīte. Kristus varēja izvēlēties jebkādu veidu Savam galvenajam Noslēpumam - Savas iemiesošanās noslēpumam iesvētītajos. Viņš neizvēlējās iesvētīt caur noslēpumainu vārdu, ne caur koāniem³⁰¹, ne caur jogu čakru vingrinājumiem. Viņš izvēlējās iesvētīšanu caur maltīti.

     Arī Olimpa dievi dzīro kopā. Ne tādēļ, ka viņiem būtu nepieciešams ēdiens, bet tādēļ, ka viņiem ir nepieciešama komunikācija, liturģiskums. Tā arī mīlestības Derība tika dota Noslēpumā, ko nav iespējams veikt vientulībā - tā tika dota kopējā biķerī, kas tiek dots apkārt pa riņķi draugu maltītē.

     Pirmais, ko cilvēks, kurš vēlas saņemt Euharistiju, uzzinās (un kas tam jāpieņem), ka Euharistija rodas Liturģijā. Liturģijā ne kā dievkalpojuma veidā, bet Liturģijā kā sapulcē. Euharistija - darbība, kuru visi kristieši saprot kā savu vienotu, “kopēju lietu”.

     Bet ja reiz Noslēpuma adresāts un matērija ir ļaudis, tad kļūst skaidrs, kāds svēto tēvu viedoklis, kas liekas pilnīgi pretējs tam, kā Liturģiju uztver mūsu laikabiedri. Parastas cilvēka Liturģijas gaitas uztveres perspektīvā svētkalpošanas sākumā mums ir maize un vīns, kam beigās jāpārvēršas par Kristus Miesu un Asinīm. Taču, sub specie aeternitatis (latīn. “no mūžības viedokļa”.- Red.) viss izskatās pretēji: Kristus Miesa, kas tiek dāvāta ļaudīm, eksistē pirms Liturģijas sākuma, un tai jāiegūst tāda forma, lai ļaudīm būtu pieejama tās baudīšana.

      “Senais pateriks” stāsta par mūku, kurš nevarēja saņemt Euharistiju, jo katru reizi Euharistijas laikā viņš redzēja Liturģijā nokautu pusaudzi.” Kad brāļi pienāca to saņemt, viņiem tika dota miesa, un, kad viņi teica “āmen”, tā viņu rokās kļuva par maizi... Ja cilvēks varētu ēst miesu, tad atrastos miesa, bet tā kā neviens nevar ēst miesu, tādēļ Kungs iedibināja maizi Euharistijai. Tātad, vai ar ticību tu pieņemsi to, ko tu turi savās rokās? Un es teicu: ticu, Kungs. Un, kad es to pateicu, miesa, ko es turēju savā rokā, kļuva par maizi un, pateicoties Dievam, es pieņēmu svēto prosforu”³⁰².

    Jeb pretējs gadījums: kāds starecs - askēts uzskatīja, ka Dāvanas ir tikai Kristus Miesas tēls. Pēc brāļu lūgšanām viņam tika atklāta patiesība: viņš ieraudzīja biķerī zīdaini un kad pēc tam ar ticību apliecināja “Ticu, Kungs, ka maize ir Tava Miesa”, - un “tai pašā brīdī miesa, kas bija viņa rokās, kļuva par maizi, saskaņā ar Noslēpuma slavu, un viņš to ielika mutē un pieņēma, pateicoties Dievam. Satreci viņam teica: “Dievs zin cilvēku dabu, ka viņi nevar ēst jēlu miesu, tādēļ Viņš Savu Miesu dara par maizi, bet Savas Asinis par vīnu tiem, kuri pieņem viņu ticībā”³⁰⁴. Senajā Paterikā noslēguma frāze skan tā: “Un stareci teica: Dievs pazīst cilvēka dabu, ka tā nevar ēst jēlu miesu un tādēļ piedāvā Savu Miesu par maizi un Savas asinis par vīnu tiem, kuri to pieņem ticībā”³⁰⁵.

      No šejienes saprotamāks būs Romas Hipolīta izteiciens par maizi un vīnu kā Kristus “tēla vietniekiem” (antitipi)³⁰⁶.

      Šī Euharistijas izpratne atrodas kopējā pareizticīgās mistikas tradīcijas gultnē, saskaņā ar kuru Dievs “atrodas Savā slavā (...), bet saudzējot mūs, lai mēs neaizietu bojā, Viņš nolika tumsu, kas apsedz mūs, ne Viņu”  “Vai tad tu nezini, ka cilvēku dvēseles nekad nevarētu izturēt šī upura uguni, bet visi pilnībā ietu bojā, ja nebūtu lielās Dieva svētības palīdzības?”, - saka Zeltamute jau tieši par Liturģiju³⁰⁷. Izrādās, svētība slēpj brīnumus! Tā Dieva noslēpums bija noslēpts pazemīgajā Marijas Dēla miesā. “Liels ir dievbijības noslēpums: Dievs ir  parādījās miesā” (1.Tim. 3,16). “Šī noslēpuma godība pagānu starpā, proti, Kristus jūsos, apskaidrošanas cerība, kuru mēs sludinām, mācīdami ikvienu cilvēku visā gudrībā” (skat. Kol. 1.27-28). Tas arī ir Euharistijas noslēpums: “Kristus mūsos”. Bet Rom. 15,16 tiek runāts par “Dieva slavēšanas svētdarbību” veikšanu. Sprediķis ir noslēpumaina svētdarbība. Un kristietībā noslēpums atklājas pasaulei Evaņģēlija pasludināšanā. Ezoterisks un mistisks kristietībā nav tas, kas ir noslēpts, bet tas, kas ir atklāts: Vārds kļuva miesa^308. Euharistija ir noslēpumaina ne tādēļ, ka tā ir slepena, bet tādēļ , ka nesasniedzama.

  Tieši tādēļ, ka Euharistijā Dievs Sevi dāvina mums, Euharistija ir Noslēpums. Mēs neveicam šo darbību, un tādēļ nav mūsu spēkos to sasniegt.

    Kristus Rakstos tiek saukts par akmeni un klinti. Klints-akmens, kas nav cilvēka roku apstrādāts. Tas ir dabisks balsts. Šī rokām nedarināmība, kas noteikta Vecās Derības likumā un svētās vēstures notikumos, ir arī Euharistijas Noslēpumā. Piemēram, lai izveidotu Vecās Derības upuraltāri netika izmantoti darbarīki: “Dievam veltītajam jābūt dabiskam”³⁰⁹, tas ir gala rezultātā - tieši Dieva veidotam. Pareizticīgās Liturģijas kulminācijas vārdi - “Tavu no Tavējiem Tev pienesam” - ir ņemti no Dāvida lūgšanas par materiāliem, kas bija savākti dievnama celtniecībai: “Viss būtībā ir Tavs un no Tava Tev dodam”. Liturģija taču ir Kristus Miesas Dievnama veidošana.

  

298. “Svētība, ko izlej Noslēpumi, noliek ne vientuļu taciņu no dvēseles līdz Dievam, bet tiek katra uztverta tikai atbilstoši viņa sociālās iesakņošanās mēram tajā veseluma organismā, kas pārpilnībā ir piesūcināts ar tās sulām. Visi Noslēpumi pēc savas būtības ir Noslēpumi Baznīcā, jo tikai Gara kopienā var kļūt par Gara augļu līdzdalībnieku”. — де Любак, Анри. Указ. соч., — lpp. 60.

299. Новоселов М. А. Письма друзьям. — М., 1994, lpp. 45.

300. св. Мефодий Олимпский. О воскресении, против Оригена. // св. Мефодий, епископ и мученик..., lpp. 185.

301. Koani- īsi budistu izteicieni ar pseidoparadoksālu raksturu, mīklas bez atbildēm. Piemēram,: “Kas ir Nirvāna?- viens plaukstu plaukšķis”...

302. Древний Патерик, lpp. 339.

303. Изречения египетских отцов. Памятники литературы на коптском языке. — СПб., 1993, lpp. 74.

304. Древний Патерик, lpp. 336.

305. св. Ипполит Римский. Апостольское предание. // Богословские труды. № 5. — М., 1970, lpp. 290.

306. Cit. no: архиеп. Василий (Кривошеин). Указ. соч., lpp. 248.

307. св. Иоанн Златоуст. Шесть слов о священстве, lpp. 34.

308. Bez tam, kā pilnīgi taisnīgi ir ievērojis Vladimirs Zeļenskis “Primārs kristietībā nav Noslēpums, bet vēsts” (Зелинский В. Место обитания Твоего, lpp. 18).

309. Skat. свт. Григорий Богослов. Слово 18. // Творения. Т. 1. — Троице-Сергиева Лавра, 1994, lpp. 266.

    Savādāk viss ir protestantismā: “Mēs neatzīstam maizes pārvēršanās noslēpumu Kristus Miesā un vīnogu vīna - Pestītāja Asinīs, un to, ka ticīgie it kā neēd maizi un vīnu, bet patiesu Kristus Miesu un Asinis” - ar tādiem vārdiem baptistu dogmatikas mācību grāmata novelk pašu galveno robežu, kas atdala protestantu pasauli no tradicionālās Baznīcas³¹⁰.

     Protestantismā Euharistija nav Dāvanas saņemšana no Pestītāja, bet ir kārtējais uzticības zvērests evaņģēliskajai mācībai, ir kaut kas, ko cilvēks deklarē Dieva sejas priekšā. Euharistija izrādās nav Dieva darbība, bet tīri cilvēciska, tā ir “iekšēja komunikācija ar Viņa personu, Kura izmanto šo ārējo aktu kā iekšējās garīgās ticības izpausmi” (izteicienu “Dievs izmanto cilvēku” atstājam uz autoru sirdsapziņas). Tātad, protestantu Euharistijas vektors - no cilvēka sirds (no “iekšējās garīgās ticības”) uz āru, “ārējos aktos”, simbolos, zīmēs un rituālos. Tā ir tīri cilvēciska darbošanās. Pareizticībā Euharistija, tieši pretēji, nāk no Dieva, caur maizes un vīna pārveidošanos ieiet cilvēkā, tiek padota viņam, bagātina viņu.

     Simtgadu un tūkstošu kristiešu pieredze tika noraidīta personiskās negatīvās pieredzes dēļ. Baptisti visai pasaulei paziņoja par personisko tukšuma sajūtu, ko viņi izjūt, pieskaroties savam liturģiskajam biķerim: “Nekrītat maldos un nedomājiet, ka mūžīgo dzīvi var iegūt caur maizes un vīna ēšanu Kunga Vakariņā! Vārdi ‘Ēdošais’, ‘ir’, ‘ēdiens’ Jāņa Evaņģēlijā vienkārši parāda ticību, kas pieņem Kungu Jēzu Kristu par personisko Pestītāju. Tam, kurš ir noticējis Kungam Jēzum Kristum kā savam personiskajam Pestītājam, pastāvīgi jāpiedalās Kunga Vakariņā (1.Kor. 11,23-24), kopībā ar citiem ticīgajiem, bet ne glābšanas saņemšanai, bet tā spēkā, ka glābšana jau ir saņemta, un tāpat, lai izpildītu Kunga baušļus”³¹¹. Ar to baptisms paziņoja: Kādēļ nepieciešams piepildīt biķeri ar vīnu un maizi, un kamdēļ vispār nepieciešams no tās vajag dzert - mēs nezinām. Mēs nesaprotam arī to, kādēļ Kristus iedibināja tik dīvainu Savu Asiņu Noslēpumu. Bet, ja nu reiz mums ir pavēlēts, tad mēs tēlosim šo rituālu. Rituālu, kura jēga nav saprotama un ir aizmirsta, mēs akli atkārtosim uzticības tradīcijai dēļ”... Protestanti maizes laušanu veic bez ticības tās darbībai. Bet, “viss, kas netiek darīts ticībā, ir grēks” (Rom. 14,23). Un izrādās, ka protestantisma euharistiskā maizes laušana ir par nosodījumu (1.Kor. 11,29).

     Protestanti ir līdzīgi cilvēkam, kurš redz tuksnesī no slāpēm mirstošu ceļinieku un, priecīgi viņam pieejot, sāk mirstošajam stāstīt par ūdens derīgumu. Trīs stundas viņš runā par to, kādas ūdenim ir brīnišķīgas īpašības, par to, ka bez ūdens nav iespējama dzīvība, par to, ka jācīnās par avotu un ūdenskrātuvju tīrību... Bet, pēc tam aiziet, tā arī neiedodot slāpstošajam ne ūdens lāses. “Vai tad tu vēl gribi dzert? Vai tad tev nav pietiekami ar “labo vēsti par ūdeni”? Tu gribi pašu ūdeni?  Bet viņa mums tieši nav. Mēs dzeram “ūdens simbolu”, mēs dodam ļaudīm “atmiņas par ūdeni”. Tikai neizglītotie pareizticīgie un katoļi uzskata, ka šķidrums viņu liturģiskajos traukos patiešām ir Dzīvības Ūdens, Kristus Asinis. Bet mēs uzskatām, ka ūdens ir Kristus vārdi. Šos vārdus mēs tev arī pārstāstījām. Kādēļ tad tu vēl gribi dzert!? Tu taču dzirdēji: “Vienīgais, kas var glābt cilvēku ir Evaņģēlijs, priecīgā vēsts par glābšanu caur Jēzu Kristu un izpirkšana Golgātā. Baznīcas uzdevums ir Evaņģēlija sludināšana, kura dzirdēšana atver ļaudīm ceļu uz glābšanu”³¹². Saprati? Baznīcas uzdevums ir Evaņģēlija sludināšana, bet ne savienošanās ar Kristus Miesu un Asinīm. Tu saprati, ka “dzirdēšana atver ļaudīm ceļu uz glābšanu”, bet ne savienošanās ar Dievcilvēku? Nu ko, tev vairs negribas dzert? Un ja te blakus garām paies pareizticīgais garīdznieks ar biķeri - skaties, nekādā gadījumā nedzer no tā!”.

     Iznāk, ka cilvēks remdina slāpes ar informāciju par ūdeni, bet ne ar pašu ūdeni. Cilvēks pārtiek no Maizes simbola, bet ne no pašas Maizes. Glābj “vēsts par glābšanu”, “Labo Jaunumu Jeruzālemes Bi-Bi-Si nodaļas informatīvais izlaidums”, bet ne reāla Kristus svētība.

     Ne reliģiski, ne vēsturiski, ne polemiski, ne tekstuāli protestantiem šeit nav taisnība.

     Reliģiski viņiem nav taisnība, jo tikai ar atmiņām par kaut kad bijušu maltīti paēdis nebūsi. Adventistu katehēzei, kas uzstāj, it kā “Kunga Vakariņas atgādina...”³¹³, - es atbildu: jā, tikai tas ir par maz! Manas dvēseles bada sajūtu nevar remdināt atmiņas par to, kā Kristus kaut kad pabaroja apustuļus. Es gribu, es alkstu būt tās pašas Maltītes dalībnieks, uz kuru Pestītājs pasauca apustuļus. Ja man, XX gadsimta cilvēkam, nav iespējams ieiet Ciānas jumtistabā - tātad, glābšana un Kristus atrašana ir pārāk fatāli atkarīga no vēsturiskiem un ģeogrāfiskiem apstākļiem. Tātad savienošanās ar Kristu pilnībā nav viena un tā pati dažādos laikos un paaudzēs. Kā tad būt ar uzstājīgo apustuļa Pāvila apgalvojumu par to, ka Kristus Upuris ir pienests vienreiz un par visiem ļaudīm uz visiem laikiem?

     Bez tam, mana veselība pie manis neatgriezīsies no stāsta par to, ka kaut kad kādu izdziedināja Palestīnas brīnumdaris. Inženieris, kura vainas dēļ notika Černobiļas avārija, tika tiesāts. Iedomāsimies, ka pēc kāda laika veselības stāvokļa dēļ viņam pasludina amnestiju. Vai šis papīrs stipri atvieglinās viņa stāvokli? Viņš taču pats nes sevī smagu sodu par savu grēku. Viņš pats ir piesūcināts ar radiāciju. Viņš pats mirst. Un nekāda tiesa, nekāda apelācijas instance nevar viņu aizsargāt no pieaugošajām sāpēm, no slāpējošā vājuma.

     Par maz ir pateikt cilvēkam, ka Dievs uz viņu vairāk nedusmojas. Vajag dot viņam reālu aizsardzību pret nāvi, vajag viņam dot reālu iespēju elpot Dievu. Ne Dievs sevi notur tālumā no cilvēkiem. Ļaudis attālina no Viņa kā pašu grēki, tā bloķējošie garīgie starpnieki, “debesu ļaunie gari”. Jādod zāles. Zāles nepieciešamas pret nāvi. Zāles pret nāvi var būt tikai Nemirstība. Nemirstība ir tikai Dievam. Tātad, Dievam, Kurš ir tālu, jāiemanto dzīve cilvēka iekšienē. “Uzņemiet sevī nevis iznīkstošo barību, bet barību, kas paliek mūžīgai dzīvībai, kuru jums dos Cilvēka Dēls <...> Dieva maize ir tā, kas nāk no debesīm un pasaulei dod dzīvību <...>Es esmu dzīvības maize <...>  Jūsu tēvi ir ēduši mannu tuksnesī, bet ir nomiruši; maize, kas no debesīm nāk, ir tāda, ka tas, kas no viņas ēd, nemirst <...>  maize, ko Es došu, ir Mana miesa, kas dota par pasaules dzīvību <...>  ja jūs neēdat Cilvēka Dēla miesu un nedzerat Viņa asinis, jums dzīvības nebūs sevī” (Jņ. 6,27,33,35, 49-51,53).

      Kristus Miesas un Asins Euharistija - lūk zāles pret iznīcību, kas ir izlējusies pa visu mūsu visumu, tās nemirstības zāles, ko atnesa Pestītājs. Kristus mūs pasauca uz “nemirstības vakariņu” (св. Климент Александрийский. Строматы 7, 3). Pats Kristus iedibināja tieši tādu veidu saskarsmei ar saviem mācekļiem: ne vienkārši caur sprediķi, caur lūgšanām un himnām, ne vienkārši rituālos, bet caur Kristus Miesas un Asins Euharistijas Noslēpumu. Pēc uzticamā Maskavas Filareta vārda, “Kungs iedibināja Noslēpumu un deva Savu Miesu un Asinis ne tikai tāpēc, lai mēs zinātu, ka tā ir Miesa un Asinis, bet lai mēs savienotos ar to”³¹⁴. Ļaudis, kuri saka, ir pietiekami lasīt par Pēdējām Vakariņām un Tās atcerēties, cilvēki, pēc kuru pārliecības Nemirstības Zāles mums šodien nav pieejamas, nesaprata Pestītāja nodomu. Šie ļaudis - protestanti: “Kunga Vakariņas ir Kristus dotas, lai atcerētos Viņa ciešanas, nāvi un izpirkšanas cenu”³¹⁵. Protestantiem “Kunga Vakariņas ir kalpošana, ko Kristus iedibināja Savas nāves piemiņai un Savas nākamās Valstības apzīmēšanai”³¹⁶. Euharistija nesavieno ar Mūžību, ne Dievam, bet tīri cilvēciskām atmiņām par pagātni un nākotni. Euharistija neizrauj ārpus laika varas, bet piespiež vēl ātrāk un jebkādas izejas griezties tās ritenī...

    Vēsturiski viņiem nav taisnība tādēļ, ka senatnes kristieši, pirmo gadsimtu kristieši izprata Euharistiju kā reālu Brīnumu, bet ne kā pedagoģisku simbolu. 

    Polemiski viņiem nav taisnība tādēļ, jo nedisputē ar pareizticību, bet ar savu priekšstatu par to. Ne par pareizticību raksta baptistu autors, paskaidrojot, ka “mācība par pārveidošanos, kas ir saistīta ar ideju par bez asins upura pienešanu par to grēkiem, kuri piedalās Euharistijā, pilnībā noliedz vienreizējo grēku izpirkšanu ar Jēzus Kristus vienreizējo upuri” ³¹⁸. Pēdējās Vakariņas notika vienu reizi, un Kristus upuri nedrīkst un nav jēgas atkārtot: “Kristus atnāca ne tādēļ, lai daudzkārtīgi Sevi pienestu, jo  citādi Viņam būtu pienācies bieži ciest no pasaules iesākuma; bet tagad Viņš vienreiz laiku galā ir parādījies, lai iznīcinātu grēku, Sevi upurējot” (Ebr. 9,24-26). Šos vārdus dara bibliski ievainojamu katoļu tridentiskās teoloģijas pozīciju, saskaņā ar kuru garīdznieks iegūst pilnvaras, kas ir pietiekamas atkārtot Pēdējās Vakariņas. Ja arī Pareizticība tā saprastu Euharistiju - tad tajā tiešām parādītos maģijas piegarša. Tādēļ piekrist katoļu priekšstatam par to, ka garīdzniekam ir pilnvaras atkārtot Pēdējās Vakariņas, nedrīkst. Bet arī piekrišana protestantiem nedod priecīgu perspektīvu. Jo, vai piekrītot protestantiem, netiek aizmūrēta ieeja  Ciānas jumtistabā? Vai tā nekļūst pārāk ezoteriska un noslēgta epizode, kurā vienu reizi piedalījās 12 izvēlēto pie kuriem vairāk nevienam nav iespējas pievienoties?

    Pareizticībai, tāpat kā protestantiem, ir tikai viens Upuris - kuru pienesa Kristus. Euharistijas brīnums ir tajā apstāklī, ka mēs varam piedalīties tajās pašās Vakariņās, kurās Kristus deva savu Biķeri “visiem”, bet ne tikai apustuļiem. Laika un telpas slānis, kas mūs atdala no tā Biķera, kļūst plānāks un mēs To pieņemam no Kristus rokām.

     Pareizticīgais Euharistijas pārdzīvojums tika noformulēts 1157. gada Konstantinopoles Koncilā: “Tiem, kuri dzirdēja Pestītāju runājot par Viņa doto Dievišķo Dāvanu svētdarbību: “Šo dariet, Mani pieminēdami”, bet neizprata pareizi vārdu “pieminēdami” un uzdrīkstējās teikt, ka tā (tas ir pieminēšana) atjauno sapņojumā un tēlaini Viņa Miesas un Asins Upuri, kas ir mūsu Pestītāja pienests uz Dzīvudarošā Krusta kopējai atbrīvošanai un attīrīšanai, un, ka tas atjauno arī ikdienas Upuri, kuru pienes svētkalpotāji ar Dievišķo Noslēpumu kā to noteica mūsu Pestītājs un visu Valdītājs, un tādēļ sakošs, ka tas ir cits upuris, nekā tas, ko sākotnēji veica Pestītājs un paceļ līdz tai sapņaini un tēlaini, kā iznīcinot briesmīgā un Dievišķā upura un sakramenta neiespējamību svētdarbībā, ar kuru mēs pieņemam saderināšanos ar nākamo dzīvi, kā to izskaidro mūsu Dievišķais tēvs Jānis Zeltamute daudzajos Lielā Pāvila skaidrojumos, trīskārša anatēma”³¹⁹.

 310. Догматика. Заочные библейские курсы ВСЕХБ, lpp. 262.

311. Евангелие от Иоанна с пояснениями. Ответы на вопросы о спасении. The Bible league. — South Holland, б. g., lpp. 33.

312. Экман У. Указ. соч., с. 208. Par maizes laušanu: “Vīns simbolizē Jēzus Upurasinis, bet maize- Viņa Miesu, kas tika sista krustā. Tas, kurš piedalās ar ticību Kristus upura nāvē, saņem derības svētību. Maizes un vīna baudīšana burtiski nozīmē: pastāvīgu atgādinājumu par to, ko izdarīja Jēzus, Jēzus nāves un Viņa atgriešanās  pasludināšanu, garīgu saikni ar Jēzu Golgātā, saskarsmi, tuvību ar Kungu. Derības pieņemšanu caur dažādām maltītēm un parasto ēdiena pieņemšanu; svētība visos dzīves aspektos, tai skaitā dziedināšana” (Turpat, 226-227. lpp.). Ticības tam, ka mēs varam savienoties ar pašu Kristus Miesu un Asinīm, šeit nav...

313. В начале было Слово, lpp. 213.

314. Письма московского митрополита Филарета к покойному архиепископу тверскому Алексию. 1843-1867. — М., 1883, lpp. 52.

315. Евангельские христиане-баптисты, lpp. 22.

316. В начале было Слово, lpp. 174.

317. I gadsimts: “Euharistija ir mūsu Pestītāja Miesa, kas cieta par mūsu grēkiem, bet kuru Tēvs augšāmcēla” (sv. Ignatijs Dievnesējs. Vēstule Smirniešiem, 7).

       II gadsimts: sv. Lionas Irenejs, paskaidrojot apustuļa Pāvila vārdus “Mēs esam Viņa ķermeņa locekļi, no Viņa miesas” (Ef. 5,30), saka: “Un šī miesa barojas no Viņa Biķera, kas ir Viņa Asinis, un aug no maizes, kas ir Viņa Miesa. Mūsu ar Euharistiju barotie ķermeņi, aprakti zemē un sadalījušies tajā, savā laikā celsies augšā, tā kā Dieva Vārds iznīkstošam par velti dod neiznīcību” (Против ересей. V,11,3).

      III gadsimts: Origēns, Rakstu tulkošanas secīgs alegorists, Kristus klātbūtni Euharistijas maizē atzīst par reālu (Saruna par 2. Mozus grāmatu, 13,3).

      IV gadsimts: “Kristus mums nenodeva neko juteklisku, bet visu garīgu tikai jutekliskās lietās. Ja tu būtu bez miesas, tad Kristus paziņotu šīs veltes miesiski, tāpēc ka tava dvēsele ir savienota ar miesu, tad garīgo Viņš tev paziņo caur juteklisko. Cik daudzi šodien saka: “es gribētu redzēt Kristus seju, tēlu, drēbes, zābakus! Lūk, tu Viņu redzi, Viņam pieskaries, ēd Viņu. Tu vēlies redzēt Viņa drēbes, bet Viņš tev dod ne tikai redzēt Sevi, bet arī pieskarties, baudīt un saņemt iekšēji” (св. Иоанн Златоуст. Беседы на Евангелие от Матфея, 82).

318. Рогозин П. И. Указ. соч., lpp. 82.

319. Cit. no: Успенский Н. Д. Византийская литургия. // Богословские труды.

№ 26. — М., 1985, lpp. 15-16. Sīkak par šo Koncilu skat. Черемухин П. А. Учение о Домостроительстве спасения в византийском богословии (епископ Николай Мефонский, митрополит Николай Кавасила и Никита Акоминат). // Богословские труды. № 3. — М., 1964. Ir interesanti, ka šeit ir nosodīti tie teoloģiskie uzskati, kurus katolicisms iemantos tikai pēc tiem pašiem 400 gadiem, un kurus pēc tiem pašiem 400 gadiem izveidos sev protestantisms. Nedrīkst teikt, ka liturģiskais upuris ir “cits”, nekā bija Pēdējās Vakariņās, tāpat kā nedrīkst teikt, ka Liturģijā tās Vakariņas tikai atceras.  

     Tātad, Liturģija - tā nav “cits” upuris, kā tā, kas tika pienesta Pēdējās Vakariņās. Vārdi “simbols” un “pieminēšana” lai arī tiek pielietoti attiecībā uz Euharistiju, bet pareizticīgā tradīcijā tie tiek izprasti ontoloģiskāk nekā ārpusbaznīcas leksikonā.

      “Simbols” ir tikšanās ar to, pie kā tiecas prāts. Liturģija iet no alegorijas savā pirmajā daļā uz ontoloģisku simbolu un realitāti otrajā (“no uzsaukto liturģijas” – pie “uzticamo liturģijas”)³²⁰. Savā pirmajā daļā Liturģija attēlo glābšanas vēsturi; otrajā - Liturģija šo glābšanu īsteno. Mēs pienesam Dievam pie altāra Derības simbolu - vīnu un maizi. Bet atpakaļ saņemam Realitāti. Kā taisnīgi ievēroja katoļu pareizticīgās tradīcijas pētnieks G. Urss fon Baltazars, “Noslēpumi pilnībā ir pakļauti pārejas dinamikai no zīmes uz patiesību”³²¹.

     Un “pieminēšana” par Patiesības izpausmes momentu domāšanai vairāk tradicionālai nekā mūsdienu nozīmē ne tikai domu pa gabalu, bet atgriešanos “tajos laikos”. Aprakstot rituāla pārdzīvojumus, tradicionāli - reliģiskās biedrībās, Mirča Eliade konstatē, ka dalībnieku uztverē jebkurš rituāls paradoksāli pārrauj pasaulīgā laika ritumu; jebkurš upuris, kas ir kaut kad vienreiz pienests - normatīvi sākotnējā laikā, kas tiek saukts in illo tempore (“во время оно”). Tie rituāli, kas atkārto šo pirmo upuri, ne tik daudz atkārto to, cik to laiku, identificējas ar to. “Jebkura upurēšana atkārto sākotnējo upuri un sakrīt ar to laikā”³²².

      Kristus neatmeta šo arhetipu, kas bija Viņa mācekļu apziņā, un, tas nozīmē, ka Viņš uzskatīja par atbilstošu tā piemērošanu Sava Upura izpratnei. Tieši tādas kristīgās mistikas pārdzīvojuma izpausmes vārdisko formu austrumu kristietības doma deva 1157. gada Koncilā (vēlāk to izskaidrojot ar svētā Maskavas Filareta vārdiem: “Man liekas, rektora tēvs, vārdos: šī ir Mana Miesa, par jums lauzta, kas ir teikti visiem laikiem, līdz kamēr atnāks Kungs, ir iekļauta doma par vienmēr esošu turpinājumu

un viena un tā paša upura atjaunošanu, jo arī Kristus Miesa ir tikai viena”³²³).

     Tas nozīmē, ka kristīgā austrumu liturģika ir saglabājusi sākotnējo reliģisko arhitipu. Katoliskā liturģiskā teoloģija uztver sakrālo laiku kā pasaules laiku, kas var atkārtoties ar “garīdznieka varu” atkal un atkal. Tai pašā laikā tā ir daudz lielāka Baznīcas noslēpumu profanācija kā Vatikāna “Kristus vietnieka” varas preorgatīvu pārspīlēšana. Liturģikas sfērā cilvēks vienmēr ir tikai saņēmējs. Patieso upuri pienes tikai Dievs. Un upura jēga nav mūsu Dieva iežēlināšanā, bet tajā apstāklī, ka Dievs dāvina pasaulei savu spēku, caur kuru notiek haosa nomierināšana.

     Ne ar mūsu darbībām, bet ar Dieva darbībām mainās mūsu eksistences ontoloģiskie apstākļi, un mēs varam ieiet tajā ontoloģiskajā momentā, kad ļaudis pirmo reizi savienojās ar Mūžību - pie apustuļie Ciānas jumtistabā uz Pēdējām Vakariņām. Mēs piedalāmies tai pašā maltītē, bet ne atmiņās par to un ne tās atkārtojumā.

     Mēs ieejam mājā par kuru ir pravietots Vecajā Derībā: “Gudrība darīja sev namu un izcirta septiņus stabus: tā nokāva savus kaujamos lopus, sajauca savu vīnu un saklāja galdu. Tā izsūtīja savas kalpones, lai viņas sauc no pilsētas augstajām vietām <..> nāciet, ēdiet no manas maizes un dzeriet vīnu, ko es esmu ielējusi” (Sal.pam. 9,1-5).

     Tieši jautājumā par Euharistiju var apgalvot, ka protestanti izrādījās pretrunā ar Dieva Vārdu. Ir daudz euharistisku Rakstu vietu, ko neņem vērā protestantu dogmatika. Tikai vienu viņi redz Jaunas Derības simfonijā: “darāt to Mani pieminēdami”. Pieminēšana - un viss. Un nekas vairāk. Bet tāda “simboliski-atgādinoša”, teatralizēta Euharistijas skaidrošana dara par neizskaidrojamiem citus bibliskos tekstus.

    Piemēram, tas, kurā apustulis Pāvils raksta “Bet es negribu, ka jums būtu kopība ar ļauniem gariem. Jūs nevarat dzert Tā Kunga biķeri un ļauno garu biķeri; jūs nevarat būt Tā Kunga galda un ļauno garu galda dalībnieki”(1.Kor. 10,20-21). Vai apustulis grib brīdināt no “atmiņām” par bijušo pagānisko pagātni? Bet varbūt viņš brīdina par to, ka piedalīšanās dēmonu rituālā dod reālu “komunikāciju ar dēmoniem”, bet ne tikai atmiņas par garu pasauli? Bet ja pat pagānu mistērijās apustulis redz reālu spēku, vēl vairāk reāls spēks, neatšķaidīts filozofijās, alegorijās un atmiņās, viņam ir Kristus Noslēpums. Ja reāls ir “dēmonu biķeris”, tad vēl vairāk piedalīšanās Pēdējās Vakariņās dod “komunikāciju” ar Kungu, bet ne vienkārši atgādina vienu no Evaņģēlija epizodēm. Apustulis Pāvils ar to arī atšķiras no tā laika pagāniem, ka nopietnāk par viņiem izturas pret to rituāliem. Tajā, kas izglītotiem pagāniem kļuva ne vairāk kā alegorija, Apustulis redz realitāti, tumšo mistiku.

     Vēl apustulis Pāvils brīdina: “ēdiens mūs netuvinās Dievam; ja ēdam, neko neiegūstam; neēdam, neko nezaudējam” (1.Kor. 8,8). Salīdziniet šos vārdus ar viņa paša vārdiem par Euharistiju “Svētības biķeris, ko mēs svētījam, vai tas nav savienošanās ar Kristus asinīm? Maize, ko laužam, vai tā nav savienošanās ar Kristus miesu” (1.Kor. 10,16). Un iznāk, ka apustulim Pāvilam parasta maize krasi atšķiras no Euharistijas maizes. Šī divu maižu atšķirība attiecas tieši uz Kristus vārdiem: “Necentieties pēc  iznīkstošās barības, bet barības, kas paliek mūžīgai dzīvībai, kuru jums dos Cilvēka Dēls <...> jo Dieva maize ir tā, kas nāk no debesīm un pasaulei dod dzīvību <...> Es esmu dzīvības maize <...> Jo Mana miesa ir patiess ēdiens un Manas asinis ir patiess dzēriens. Kas Manu miesu bauda un Manas asinis dzer, paliek Manī, un Es viņā <...> kas Mani bauda, būs dzīvs Manī <…> Kas šo maizi bauda, tas dzīvos mūžīgi <...> Vai tas jums ir par piedauzību?” (Jņ. 6,27,33,35, 55-58,61).

      Ja Apustulim jebkurš rituāls ēdiens ir nenozīmīgs, bet Eiuharistijas Maize tomēr ir dzīvībai un reliģijai nozīmīga - tas nozīmē, ka viņa acīs Euharistija nebūt nebija “parasts ēdiens”, “vienkārši rituāls”, “vienkārši simbols”. Tieši par zīmēm un simboliem, tieši par ārējo ceremoniju pusi apustulis Pāvils rakstīja daudz. Un vienmēr vienu: pārāk to nepārvērtējiet.  Attiecībā pret Euharistiju viņš izturējās pilnīgi savādāk. Tātad - ne simbols; tātad  ne rituāls, - Noslēpums. Apustulis nesaka, ka šis Biķeris ir “piemiņa”, viņš lieto daudz būtiskāku vārdu “pievienošanās”.

    Euharistija Pāvila uztverē ir tik reāla, ka nepienācīga attieksme pret to izrādās kristiešu nāves iemesls: “Bet lai cilvēks pats sevi pārbauda, un tā lai viņš ēd no šīs maizes un dzer no šī biķera. Jo, kas ēd un dzer necienīgi, tas ēd un dzer sev pašam par sodu, ja viņš neizšķir Tā Kunga miesu.
Tādēļ jūsu starpā ir daudz vāju un neveselu un diezgan daudz mirst” (1. Kor.11,28-30)³²⁴.

     Kad Kristus teica “kas Manu miesu bauda un Manas asinis dzer, paliek Manī, un Es viņā” (Jņ. 6,56) - daudzi krita kārdinājumā un aizgāja. Bet Kristus nemetās pārliecināt aizejošos - sakot, saprotiet simboliski, bet ne burtiski, bet griezās pie palikušajiem mācekļiem ar skarbu jautājumu: “Vai jūs arī negribas aiziet?”. Kādēļ tad atdalījās protestanti, meklējot “pārnesto jēgu”?³²⁵. “Ēst Kristus miesu un dzert Viņa asinis simboliskā valoda nozīmē apgūt Dieva Vārdu:, - raksta protestanti. Un patiešām, izteiciens “ēst miesu” pārnestā nozīmē tiek lietots Rakstos. Bet tādā gadījumā tas visur nozīmē lielu apvainojumu, ļauna runāšanu un apspiešanu; skat. Ps. 27,2; Īj. 19,22; Mih. 3,3; Gal. 5,15. Citas nozīmes šim teicienam Rakstos nav. No tā izriet, ka, ja Kristus apsolījuma vārdus par Euharistijas Noslēpumu saprast pārnestā nozīmē, tad tie nozīmēs sekojošo: tam, kurš ēd Manu miesu, tas ir tam, kurš mani apmelo, ir mūžīgā dzīvība³²⁶.

     Vārds, ko lietoja Pestītājs attiecībā uz Savas miesas izmantošanu, ir maksimāli stingri, materiālistiski: “Ēdošam... ir mūžīgā dzīvība” (Jņ. 6,54). Ēdošais -  trwgwn. Darbības vārdam trwgwir nozīme grauzt, ēst, baudīt jēlā veidā. Domāju, ka, ja Kristus būtu gribējis pateikt kaut ko simbolisku (protestantisku), viņš atrastu mazāk konkrētu un ikdienišķāku vārdu. Vienīgais šī vārda lietošanas gadījums grieķu Rakstu tekstā - Miheja 7,4. Atmaskojot mantkārīgos ierēdņus, Kungs tiem saka - “ka kodes saēd  εκτρωγων ”. Vai protestantu filologi varēs pierādīt, ka laikā no Septagintas skaidrojuma tulkojuma līdz evaņģēlistu laikam šis darbības vārds ir tik ļoti izmainījis savu nozīmi?

    Pati Euharistija tiek veikta tajā naktī, kad Kristus ar mācekļiem vairs nerunāja līdzībās, bet runāja atklāti. Un šeit pieļaut alegorijas esamību nav vietā (Jņ. 16,29). Tieši pirms nāves runa bija maksimāli skaidra un atklāta, bez divdomībām. Ieraudzīt Kristus vārdos par Viņa asinīm un miesu alegorisku norādi uz Viņa mācības glābjošo nozīmi nav iespējams kaut vai tikai tāpēc, ka jau pēc Savas publiskās sludināšanas sākuma Kristus par Dzīvības Maizi runā nākotnes formā - “Maize, ko Es došu”. Ja runa būtu par sludināšanu, par Kristus mācību, tad atbilstošāka būtu tagadnes forma.

   Un atkal atcerēsimies paralēlismu starp divām Lieldienām: Kristus atkārto Mozus vārdus: Šīs ir derības asinis, ko Tas Kungs ar jums ir slēdzis (2.Moz. 24,8). Bet Mozus tad izmantoja īstas jēra asinis. Kristus saka tos pašus vārdus. Vecās Derības jērs ir nomainīts ar Kristu. Bet jēra asinis - vienkārši ar vīnu?

    Bez tam, ja Euharistija ir tikai simbols, tad iznīcina Pēdējo Vakariņu jēgu. Lieta ir tajā apstāklī, ka savā polemikā ar pareizticīgajiem par ikonu godināšanu protestanti saka: kādēļ jums ir nepieciešams simbols, ja var tieši vērsties pie Dzīvā Dieva?! Par ikonu teoloģiju runa bija augstāk. Vai tiešām protestanti nejūt kā viņu cīņa pret ikonu godināšanu izjauc viņu pašu izpratni par Maizes laušanu?! Ja tur, Ciānas jumtistabā, Biķeris bija tikai simbols, un vīnam, kas atradās tajā, nebija nekāda sakara ar Kristus Asinīm, tad kādēļ gan Kristus, Kurš tajā laikā tieši stāvēja mācekļu priekšā, viņiem piedāvā vēl arī Savas klātbūtnes simbolu?! Ja Biķeris ir tikai simbols, tad es minu protestantu argumentu: tiešā un dzīvā Kristus klātbūtnē dievsaskarsmes simbols ir lieks. Tādēļ arī es nevaru atrast attaisnojumu alegoriskajai skarbo un skaidro Pestītāja vārdu: “Šī ir Mana Miesa... Šīs ir Manas Asinis...” mīkstināšanai. 

320. “Teātris ir alegorisks, dievkalpojums - simbolisks, jo šeit ļaudis ne tikai attēlo lūgšanu, bet reāli paši lūdzas. Šeit ir viegli novilkt robežu starp pareizticību un protestantismu. Protestantu mācība par sakramentiem ir alegoriska, pareizticīgā- simboliska. Tur ir tikai dievbijīga dievišķo enerģiju pieminēšana, šeit- reāla to emanācija, bieži vien pat bez īpašas dievbijības” (Лосев А. Ф. Диалектика мифа. // Философия. Мифология. Культура. — М., 1991, lpp. 50-51).

321. Cit. no: Живов В. М. “Мистагогия” Максима Исповедника и развитие византийской теории образа. // Художественный язык средневековья. — М., 1982, lpp. 114.

322. Элиаде М. Космос и история. — М., 1987, lpp. 56.

323. Письма московского митрополита Филарета к покойному архиепископу тверскому Алексию..., lpp. 10.

324. “ ‘Lai cilvēks sevi pārbauda, kad ēd no Dieva maizes’. Izprotot vārdu ‘pieminēšana’ abstrakta priekšstata nozīmē par kaut ko esošu vai bijušu, šī pamācība būtu bezjēdzīga” (Успенский Н. Анафора, с. 52).

325.В начале было Слово, lpp. 214.

326. Šo visai spēcīgo argumentu ir minējis mit. Makārijs Bulgakovs (skat. viņa “Православно-догматическое богословие”. Т. 2. — СПб., 1857, lpp. 296).