A.I.Osipovs
Kāpēc pareizticība ir patiesā ticība?
Mūsdienās mēs visi atrodamies tādā dzīves situācijā, kad jau nekādā veidā un ne ar kādām sienām nevaram sevi atdalīt no apkārtējās pasaules. Kāda ir šī situācija? Mēs dzīvojam reliģiskā plurālisma apstākļos. Mēs atrodamies tik daudzu sludinātāju vaiga priekšā, (turklāt katrs no viņiem piedāvā mums savus ideālus, savas dzīves normas, savus reliģiskos uzskatus), ka iepriekšējā paaudze vai pat mana paaudze jūs neapskaustu. Mums bija vienkāršāk. Galvenā problēma, kuras priekšā mēs atradāmies, bija reliģijas un ateisma problēma.
Jums, ja vēlaties, ir uzradies kaut kas daudz lielāks un daudz sliktāks. Ir Dievs vai nav – tā ir tikai pirmā pakāpe. Nu labi, cilvēks ir pārliecinājies, ka Dievs ir. Bet tālāk? Ticību ir daudz, par ko viņam kļūt? Par kristieti, bet kāpēc ne par musulmani? Bet kāpēc ne par budistu? Kāpēc ne par krišnaītu? Es negribu uzskaitīt tālāk, tagad ir tika daudz reliģiju, jūs tās labāk par mani zināt. Kāpēc, kāpēc un kāpēc? Nu labi, izejot cauri šī daudzreliģiju koka džungļiem, cilvēks ir kļuvis par kristieti. Visu sapratis, kristietība – tā ir labākā reliģija, pareizā.
Bet kāda kristietība? Tā ir tik daudzveidīga. Par ko kļūt? Par pareizticīgo, katoli, luterāni, baptistu? Atkal nav ne gala, ne malas. Lūk, kādā situācijā nonākusi mūsdienu jaunatne. Pie tam gan jauno, gan veco reliģiju pārstāvji, ne-pareizticīgo konfesiju pārstāvji, kā likums, daudz skaļāk piesaka sevi, un viņiem ir daudz vairāk propagandas iespēju masu informācijas līdzekļos nekā mums, pareizticīgajiem.
Un tā, mūsdienu cilvēks vispirms nostājas daudzu ticību, reliģiju, pasaules uzskatu priekšā. Tāpēc šodien man gribētos ātri, ļoti konspektīvi iziet cauri šo daudzo istabu koridoram, kas atklājas daudzu to mūsdienu cilvēku priekšā, kuri meklē patiesību, un paskatīties kaut vai uz pašām vispārējākām, bet principiālām iezīmēm, jo tomēr cilvēkam jākļūst nevis vienkārši par kristieti, bet par pareizticīgu kristieti uz saprātīgiem pamatiem.
Tātad, pirmā problēma: „Reliģija un ateisms”. Ļoti nozīmīgās konferencēs nākas sastapties ar cilvēkiem, kuri patiešām ir izglītoti, patiešām īstiem zinātniekiem, un pastāvīgi nākas sadurties ar vieniem un tiem pašiem jautājumiem. Kas ir Dievs? Vai Viņš pastāv? Pat: kāpēc Viņš ir vajadzīgs? Vai - ja Dievs ir, kāpēc tad Viņš nestājas Apvienoto Nāciju tribīnē un nepaziņo par Sevi? Arī tādas lietas nākas dzirdēt. Ko var uz to atbildēt?
Šis jautājums, man šķiet, tiek risināts no centrālās mūsdienu filozofiskās domas – eksistenciālisma- pozīcijām. Cilvēka eksistence, cilvēka dzīves jēga – kāds pašos pamatos ir tās saturs? Protams, vispirms jau dzīvē. Kā gan savādāk? Kādu jēgu es pārdzīvoju, kad guļu? Dzīves jēga var būt tikai savas dzīves un darbības augļu apjēgšanā, "ēšanā". Vēl neviens, un nekad nav spējis un nemūžam neuzskatīs un neapgalvos, ka cilvēka dzīves galējais mērķis var būt nāvē. Te tad arī ir nepārejamā ūdensšķirtne starp reliģiju un ateismu. Kristietība apgalvo: cilvēk, šī zemes dzīve ir tikai sagatavošanās mūžībai sākums, nosacījums un līdzeklis, gatavojies, tevi gaida mūžīga dzīve. Tā saka: lūk, ko nepieciešams izdarīt, kādam vajag būt, lai tur ieietu. Bet ko apgalvo ateisms? Nav Dieva, nav dvēseles, nav mūžības, tāpēc tici, cilvēk, - tevi gaida mūžīga nāve! Kādas šausmas, kāds pesimisms, kāds izmisums – aukstums apņem no šiem briesmīgajiem vārdiem: cilvēk, tevi gaida mūžīga nāve. Es pat nerunāju par tiem, mīksti izsakoties, dīvainajiem pamatojumiem, kuri tiek minēti. Jau viens šāds apgalvojums liek nodrebēt cilvēka dvēselei. – Nē, atpestījiet mani no tādas ticības.
Kad cilvēks ir apmaldījies mežā, meklē izeju, meklē ceļu mājup un pēkšņi, kādu sastopot vaicā: "Vai no šejienes ir izeja?" Bet tas viņam atbild: "Nē, nemeklē, iekārtojies te, kā vari", - vai gan cilvēks viņam noticēs? Apšaubāmi. Vai nesāks meklēt tālāk? Un, atrodot otru cilvēku, kurš viņam teiks: "Jā, izeja ir, un es tev norādīšu pazīmes, kurām sekojot, tu varēsi no šejienes izkļūt", - vai viņš tam nenoticēs? Tas pats notiek arī pasaules uzskata izvēles jomā, kad cilvēks atrodas izvēles priekšā starp ateismu un reliģiju. Kamēr cilvēkam saglabājas patiesības, dzīves jēgas meklēšanas dzirkstele, viņš nevar, psiholoģiski nevar pieņemt koncepciju, kas apgalvo, ka viņu kā personību, un tātad, visus cilvēkus, gaida mūžīga nāve, kuras "sasniegšanai", izrādās, nepieciešams radīt vislabākos ekonomiskos, sociālos, politiskos un kultūras dzīves apstākļus. Bet tālāk viss būs OK – rīt jūs nomirsiet un mēs jūs aiznesīsim uz kapsētu. Vienkārši "brīnišķīgi"!
Te es norādīju jums tikai uz vienu, psiholoģiski ļoti būtisku, pusi, ar kuru, kā man šķiet, jau pietiek katram cilvēkam ar dzīvu dvēseli, lai saprastu, ka tikai reliģiskais pasaules uzskats, tikai tāds pasaules uzskats, kas par savu pamatu pieņem To, Kuru mēs saucam par Dievu, ļauj runāt par dzīves jēgu.
Un tā, es ticu Dievam. Uzskatīsim, ka caur pirmo istabu esam izgājuši. Izejot cauri pirmajai, ieeju otrajā… Ak, Dievs, ko es te redzu un dzirdu? Cilvēku pilns un katrs kliedz: "Tikai man ir patiesība". Ir nu gan uzdevums… Gan musulmaņi, gan Konfūcija piekritēji, gan budisti, gan jūdi un kas tik vēl ne. Daudzi, kuru vidū tagad atrodas kristietība. Lūk, stāv arī viņš, kristiešu sludinātājs, citu vidū, bet es meklēju, kam ir taisnība, kam lai tic?
Te ir divas pieejas, varbūt to ir vairāk, bet es nosaukšu divas. Viena no tām, kas var dot cilvēkam iespēju pārliecināties, kura ir patiesā reliģija (tas ir, - objektīvi atbilstoša cilvēka dabai, cilvēka meklējumiem, izpratnei par dzīves jēgu) – tā ir salīdzinošās teoloģijas analīzes metode. Diezgan ilgs ceļš, te vajag labi izpētīt katru reliģiju. Tomēr ne katrs to var veikt, vajag daudz laika, daudz spēka, ja gribat, atbilstošas spējas, lai to visu izstudētu – vēl jo vairāk, ka tas atņem tik daudz dvēseles spēku…
Bet ir arī cita metode. Galu galā, katra reliģija ir vērsta uz cilvēku, tā viņam saka: patiesība ir, lūk, kāda, nevis citāda. Turklāt visi pasaules uzskati un visas reliģijas apgalvo vienu vienkāršu lietu: tas, kas ir pašlaik, kādos politiskos, sociālos, ekonomiskos apstākļos no vienas puses, un garīgos, morālos, kultūras utt. apstākļos, no otras – tas nav normāli, tas nevar viņu apmierināt, un, pat ja kādu individuāli tas apmierina, tad vairums cilvēku tajā vai citā pakāpē no tā cieš. Tas neapmierina cilvēci kopumā, tā meklē kaut ko citu, lielāku. Tiecas kaut kur, nezināmā nākotnē, gaida "zelta laikmetu" – esošais lietu stāvoklis nevienu neapmierina.
No tā arī kļūst skaidrs, kāpēc katras reliģijas, visu pasaules uzskatu būtība nonāk pie mācības par glābšanos. Un te nu mēs arī sastopamies ar to, kas jau dod iespēju, kā man šķiet, izdarīt pamatotu izvēli, kad mēs nonākam reliģiskās daudzveidības priekšā. Kristietība atšķirībā no visām citām reliģijām apgalvo ko tādu, ko citas reliģijas (jo vairāk nereliģiski pasaules uzskati) vienkārši nezin. Un ne tikai nezin, - sastopoties ar to, nepatikā noraida. Tas ir apgalvojums, kas tiek apzīmēts ar jēdzienu – pirmdzimtais grēks. Visas reliģijas, ja gribat, visas ideoloģijas, runā par grēku. Nosaucot, tiesa, to dažādi, tas nav svarīgi. Bet neviena no tām neuzskata, ka cilvēka daba šinī esošajā viņa stāvoklī ir slima. Bet kristietība apgalvo, ka tas stāvoklis, kurā mēs visi, cilvēki, esam piedzimuši, atrodamies, augam, tiekam audzināti, topam pieauguši, - stāvoklis, kurā mēs gūstam baudu, izklaidējamies, mācāmies, izdarām atklājumus utt. – tas ir dziļas slimības, dziļa bojājuma stāvoklis. Mēs esam slimi. Runa nav par gripu, ne par bronhītu, ne arī par psihisku saslimšanu. Nē, nē, mēs esam psihiski un fiziski veseli – varam gan uzdevumus risināt, gan kosmosā lidot – mēs esam dziļi slimi no citas puses. Cilvēka esības sākumā notika kāda dīvaina traģiska vienotās cilvēciskās būtnes saplosīšana it kā autonomi pastāvošos un bieži savā starpā cīnošos prātā, sirdī un ķermenī. - ,,līdaka, vēzis un gulbis…” Kādu absurdu apgalvo kristietība, vai ne? Visi ir sašutuši: „Es esmu nenormāls? Atvainojiet, varbūt citi, bet ne es”. Lūk, tieši šeit, ja kristietībai ir taisnība, ir pati sakne, avots tam, ka cilvēka dzīve kā individuālā, tā visas cilvēces mērogā ved no vienas traģēdijas pie otras. Jo, ja cilvēks ir nopietni slims, bet pats slimību neredz un tāpēc to neārstē, tā viņu pazudinās.
Citas reliģijas neatzīs šo slimību cilvēkā. Noraida to. Tās uzskata, ka cilvēks – tā ir vesela sēkla, kas var attīstīties gan normāli, gan nenormāli. Viņa attīstību nosaka sociālā vide, ekonomiskie apstākļi, psiholoģiskie faktori un daudz kas cits. Tāpēc cilvēks var būt gan labs, gan slikts, bet pats pēc savas dabas viņš ir labs. Lūk, galvenā nekristīgās apziņas antitēze. Es nerunāju par nereliģiozo, tur pat nav ko runāt, tur vispār: ,,cilvēks – tas skan lepni”. Tikai kristietība apgalvo, ka mūsu pašreizējais stāvoklis – tas ir dziļa bojājuma stāvoklis, turklāt tāda bojājuma, ka cilvēks personiski to nevar izdziedināt. Uz šī apgalvojuma pamata veidojas augstākā kristietības dogma par Kristu kā Glābēju.
Šī ideja ir principiāla ūdensšķirtne starp kristietību un visām pārējām reliģijām.
Tagad es pacentīšos parādīt, ka kristietībai, atšķirībā no citām reliģijām, ir objektīvs apliecinājums savam apgalvojumam. Palūkosimies cilvēces vēsturē. Paskatīsimies, ar ko tā dzīvo visu mums pārskatāmo vēsturi? Ar kādiem mērķiem? Protams, tā grib uzcelt uz zemes Debesu Valstību, izveidot paradīzi. Vieni ar Dieva palīdzību. Šajā gadījumā Viņš tiek uzskatīts tikai par līdzekli labklājībai zemes virsū, bet ne kā dzīves augstākais mērķis. Citi – vispār bez Dieva. Bet svarīgs ir kas cits. Visi saprot, ka šī Valstība uz zemes nav iespējama bez tādām elementārām lietām, kā miers, taisnīgums, mīlestība (pats par sevi saprotams, kāda var būt paradīze, kad risinās karš, valda netaisnība, ļaunums utt.?), ja gribat, cieņa vienam pret otru. Tas ir, visi brīnišķīgi saprot, ka bez tādām tikumiskām pamatvērtībām, bez to īstenošanas nav iespējams sasniegt nekādu labklājību uz zemes. Visiem tas ir skaidrs? Visiem. Bet ko dara cilvēce visu tās vēsturi? Ko darām? Ēriks Fromms ir labi teicis: "Cilvēces vēsture ir rakstīta ar asinīm. Tā ir nekad nerimstošas vardarbības vēsture." Precīzi.
Vēsturnieki, īpaši kara vēstures pētnieki, domāju, varētu mums brīnišķīgi ilustrēt, ar ko ir pārpilna cilvēces vēsture: kari, asinsizliešanas, vardarbība, cietsirdība. Divdesmitais gadsimts – pēc idejas ir augstākā humānisma laikmets. Un tas parādīja šīs ,,pilnības” virsotni, pārspējot izlieto asiņu ziņā visus iepriekšējos gadsimtus, kopā ņemtus. Ja mūsu senči varētu paskatīties uz to, kas notika divdesmitajā gadsimtā, viņi nodrebētu no cietsirdības, netaisnības un apmāna mērogiem. Kāds neizprotams paradokss slēpjas tajā, ka cilvēce savā vēsturiskajā attīstībā dara visu pilnīgi pretēji savai galvenajai idejai, mērķim un domai, uz kuru jau no paša sākuma bijuši vērsti tās centieni.
Es uzdodu retorisku jautājumu: "Vai tā var uzvesties saprātīga būtne?" Vēsture vienkārši ņirgājas par mums, ironizē: "Cilvēce patiesi ir gudra un vesela. Tā nav dvēseliski slima, nē, nē. Tā vienkārši dara ko vairāk un mazliet sliktāk nekā trakomājās".
Ak, vai, tas ir fakts, no kura nekur neaiziet. Tas parāda, ka maldās nevis atsevišķi cilvēces indivīdi, nē, nē (diemžēl tieši atsevišķi indivīdi nemaldās), bet tā ir kāda paradoksāla cilvēces īpašība.
Ja tagad palūkosimies uz atsevišķu cilvēku, precīzāk, ja cilvēkam pietiks tikumisko spēku "pavērties uz sevi", tad viņš ieraudzīs ne mazāk iespaidīgu ainu. Apustulis Pāvils to raksturojis precīzi: "Es, nožēlojamais cilvēks, labo, ko es gribu, nedaru, bet ļauno, ko ienīstu, daru". Un patiesi, katrs, kurš kaut nedaudz pievērsīs uzmanību tam, kas notiek viņa dvēselē, saskarsies pats ar sevi, nevarēs neieraudzīt to, cik viņš ir garīgi slims, cik daudz pakļauts dažādu kaislību ietekmei, paverdzināts tām. Ir bezjēdzīgi vaicāt: "Kāpēc tu, nabaga cilvēk, pārēdies, piedzeries, melo, skaud, dzīvo netiklībā utt.? Kāpēc tu nogalini pats sevi, sagrauj ģimeni, kropļo savus bērnus, saindē visu atmosfēru ap sevi? Kāpēc tu sit sevi, griez, dur, kāpēc beidz savus nervus, psihi, ķermeni? Tu saproti, kas tas tev ir pazudinoši?" Jā, saprotu, bet nevaru to nedarīt. Vasīlijs Lielais reiz iesaucās: "Cilvēku sirdīs nav dzimusi pazudinošāka kaislība kā skaudība". Un, kā likums, cilvēks, ciešot, nevar tikt ar sevi galā. Te, savas dvēseles dziļumā, katrs saprātīgs cilvēks saprot to, par ko runā kristietība: "Daru nevis to, labo, ko gribu, bet to, ļauno, ko neieredzu". Tā ir veselība vai slimība?!
Tai pašā laikā salīdzinājumam paskatieties, kā var mainīties cilvēks, dzīvojot pareizu kristīgu dzīvi. Tie, kuri attīrījušies no kaislībām, ieguvuši pazemību, "ieguvuši, - pēc sirdsskaidrā Sarovas Serafima vārdiem, - Svēto Garu", nonākuši pie pārsteidzoša, no psiholoģiska redzes punkta skatoties, stāvokļa: viņi sāka redzēt sevi kā vissliktākos no visiem. Pimens Lielais teica: "Ticiet, brāļi, kur tiks nogrūsts sātans, tur tikšu nogrūsts arī es"; Sisojs Lielais mira, un viņa seja mirdzēja kā saule – tā, ka uz to nebija iespējams skatīties, bet viņš lūdza Dievu, lai dod viņam vēl nedaudz laika nožēlai. Kas tas ir? Kaut kāda liekulība, pazemības tēlošana? Lai Dievs pasargā. Viņi pat domās baidījās sagrēkot, tāpēc runāja no visas savas dvēseles, runāja to, ko patiešām pārdzīvoja. Bet mēs to pavisam nejūtam. Es esmu pārpilns visādas netīrības, bet redzu un jūtu sevi kā ļoti labu cilvēku. Es esmu labs cilvēks! Bet, ja kaut ko sliktu izdarīju – nu kurš gan ir bez grēka, citi nav labāki par mani, un vispār ne tik daudz es esmu vainīgs, kā tas cits, cita, citi. Mēs neredzam savu dvēseli, tāpēc esam tik labi savās acīs. Cik ļoti atšķiras svēta cilvēka garīgā redze no mūsējās!
Lūk, atkārtoju. Kristietība apgalvo, ka cilvēks pēc savas dabas, savā tagadējā, tā saucamajā normālajā stāvoklī, ir dziļi bojāts. Šo bojājumu diemžēl mēs gandrīz neredzam. Dīvains aklums, pats briesmīgākais, pats galvenais, kas mūsos mīt, - tā ir savas slimības neredzēšana. Tas patiesi ir pats bīstamākais, jo, kad cilvēks ierauga savu slimību, viņš ārstējas, iet pie ārstiem, meklē palīdzību. Bet, kad redz sevi veselu, tad pasūtīs pie viņiem to, kurš saka, ka viņš ir slims. Lūk, tas ir smagākais tā bojājuma simptoms, kas mūsos mīt. Par to, ka tas pastāv, viennozīmīgi ar visu spēku un spilgtumu liecina kā cilvēces vēsture, tā arī katra atsevišķa cilvēka dzīves vēsture, un pirmkārt, katram cilvēkam viņa personiskā dzīve. Lūk, uz ko norāda kristietība.
Teikšu, ka tikai šī viena fakta, vienas šīs kristietības patiesības objektīvs apstiprinājums – par cilvēka dabas sabojātību – jau parāda man, pie kādas reliģijas man jāvēršas. Pie tās, kas atklāj manas slimības un norāda līdzekļus tās ārstēšanai, vai pie reliģijas, kura tās notušē, baro cilvēcisko patmīlību, sakot: viss ir labi, viss ir brīnišķīgi, ārstēties nevajag, vajag ārstēt apkārtējo pasauli, vajag attīstīties un pilnveidoties? Vēsturiskā pieredze ir parādījusi, ko nozīmē neārstēties.
Nu labi, esam aizgājuši līdz kristietībai. Slava, Tev, Kungs, beidzot ir atrasta patiesā ticība. Ieeju nākošajā istabā, bet tur atkal pilns ļaužu un klaigāšanas: mana kristīgā ticība ir pati labākā! Katolis sauc: paskaties, cik mūsu daudz – 1 miljards 45 tūkstoši. Visdažādāko denomināciju protestanti norāda, ka viņu ir 350 miljoni. Pareizticīgo ir vismazāk – tikai 170 miljonu. Tiesa, kāds saka – patiesība ir nevis kvantitātē, bet kvalitātē. Bet jautājums ir augstākajā pakāpē nopietns: "Kur gan ir patiesā kristietība?"
Šī jautājuma risināšanā arī iespējamas dažādas pieejas. Mums seminārā vienmēr piedāvāja salīdzinošo pētniecības metodi starp katolicisma, protestantisma un pareizticības dogmatiskajām sistēmām. Šī ir metode, kas pelna ievērību un uzticību, tomēr man tā šķiet nepietiekami laba un nepietiekami pilnīga, jo cilvēkam, kuram nav labas izglītības un pietiekamu zināšanu, nepavisam nav viegli izprast dogmatisko diskusiju smalkumus un izlemt, kam ir taisnība, kam nē. Pie tam tur reizēm tiek izmantoti tādi spēcīgi psiholoģiskie paņēmieni, kuri viegli var izsist cilvēku no līdzsvara. Piemēram, apspriežam ar katoļiem pāvesta primāta problēmu, bet viņi saka: "Pāvests? Ai, tas tāds nieks vien ir – tas primāts un pāvesta nemaldīgums, nu ko jūs!? Tas ir tas pats, kas jums patriarha autoritāte. Pāvesta nemaldīgums un vara praktiski ne ar ko neatšķiras no jebkura Vietējās Pareizticīgo Baznīcas priekšstāvja paziņojumu un varas autoritātes." Kaut arī patiesībā te ir principiālas atšķirības dogmatiskajā un kanoniskajā līmenī. Tā kā dogmatiku salīdzinošā metode nepavisam nav vienkārša. Īpaši, kad jūs tiksiet nostatīts pretī cilvēkiem, kuri ne tikai zina, bet arī cenšas, lai ko tas maksātu, pārliecināt jūs.
Taču ir cits ceļš, kurš acīmredzami parādīs, kas ir katolicisms un kurp tas ved cilvēku. Tā arī ir salīdzinošās pētniecības metode, tomēr tā pēta garīgo jomu, kas uzskatāmi izpauž sevi svēto dzīvēs. Tieši šeit visā spēkā un spilgtumā atklājas viss, askētiskas vārdiem izsakoties, katoliskā garīguma "pievīlums", - tas pievīlums, kas nes smagas sekas askētam, kurā stājies uz šī dzīves ceļa. Jūs zināt, ka es reizēm uzstājos ar sabiedriskajām lekcijām, kurās sapulcējas dažādi cilvēki. Un nereti tur uzdod jautājumu: "Ar ko katolicisms atšķiras no pareizticības, kur ir tā kļūda? Vai tas nav vienkārši cits ceļš pie Kristus?" Un daudzas reizes es esmu pārliecinājies, ka pietiek minēt dažus piemērus no katoļu mistiķu dzīves, lai jautātāji vienkārši pateiktu: "Paldies, tagad viss ir skaidrs. Vairāk neko nevajag."
Patiesi, pēc saviem svētajiem tiek salīdzināta jebkura Vietējā Pareizticīgā Baznīca vai citai ticībai piederošā. Pasakiet man, kas ir jūsu svētie, un es jums pateikšu, kāda ir jūsu Baznīca. Jo jebkura Baznīca pasludina par svētajiem tikai tos, kuri iemiesojuši savā dzīvē to kristīgo ideālu, kādu to redz dotā Baznīca. Tāpēc kāda iecelšana svēto kārtā ir ne tikai Baznīcas liecība par kristieti, kurš, pēc tās sprieduma, ir slavas cienīgs un tiek piedāvāts kā piemērs, bet vispirms arī Baznīcas liecība pašai par sevi. Pēc svētajiem mēs vislabāk varam spriest par pašas Baznīcas patieso vai šķietamo svētumu.
Minēšu dažas ilustrācijas, kas liecina par svētuma izpratni katoļu baznīcā.
Viens no lieliem katoļu svētajiem ir Asīzes Francisks (XIII gs.). Viņa garīgā pašapziņa labi atklājas no sekojošiem faktiem. Reiz Francisks ilgi lūdzās (te ārkārtīgi spilgti parādās lūgšanas priekšmets) "par divām žēlastībām": "Pirmā – lai es… varētu… piedzīvot visas tās ciešanas, kuras, Tu, Vissaldais Jēzu, izcieti Tavās mocībās. Un otra žēlastība… - lai… es varētu sajust … to neierobežoto mīlestību, ar kuru degi Tu, Dieva Dēls". Kā redzam, ne jau sava grēcīguma jūtas traucēja Franciskam, bet atklātas pretenzijas uz vienlīdzību ar Kristu! Šīs lūgšanas laikā Francisks "sajuta sevi pilnīgi pārvērstu par Jēzu", Kuru viņš tūdaļ arī ieraudzīja sešspārnu serafima tēlā, kurš viņu ievainoja ar savām ugunīgajām bultām Jēzus Kristus krusta brūču vietās (rokās, kājās un labajā sānā). Pēc šī redzējuma Franciskam parādījās asiņojošas brūces (stigmas) - "Jēzus ciešanu" pēdas (Лодыженский М.В. Свет Незримый. - Пг. 1915. - С. 109.).
Šo stigmu daba ir labi zināma psihiatrijā: nepārtraukta uzmanības koncentrēšana uz Kristus krusta ciešanām ārkārtīgi uzbudina cilvēka nervus un psihi un ilgstošu vingrinājumu rezultātā var izsaukt šādu parādību. Nekā no žēlastības te nav, jo tādā līdzcietībā (сompassio) Kristum nav tās patiesās mīlestības, par kuras būtību Kungs tieši teica: "Kas Manus baušļus pilda, tas Mani mīl (Jņ. 14: 21). Tāpēc cīņas ar savu veco cilvēku nomaiņa ar sapņainiem "līdzcietības" pārdzīvojumiem ir viena no smagākajām kļūdām garīgajā dzīvē, kas novedusi un noved daudzus ticības cīnītājus pie lepnības – acīmredzama pievīluma, kas nereti saistīts ar tiešiem psihiskiem traucējumiem (sal. Franciska "sprediķus" putniem, vilkam, baložiem, čūskām… ziediem, viņa bijību uguns, akmens, tārpu priekšā).
Ļoti labs rādītājs ir arī dzīves mērķis, kuru sev uzstāda Francisks: "Es esmu pūlējies un gribu strādāt … jo tas atnes godu" (Святой Франциск Ассизский. Сочинения. - М., Изд. Францисканцев, 1995. - С.145). Francisks vēlas ciest par citiem un izpirkt citu grēkus (20.lpp.). Vai ne tāpēc dzīves beigās viņš atklāti teicis: "Es neapzinos sevī nekādu grēku, ko nebūtu izpircis ar grēksūdzi un nožēlu" (Лодыженский. - С. 129.). Tas viss liecina par savu grēku, savas krišanas neredzēšanu, tas ir, par pilnīgu garīgu aklumu.
Salīdzinājumam sniegsim sirdskaidrā Sisoja Lielā (V gs.) pirmsnāves momenta aprakstu: "Savas nāves brīdī, brāļu klātbūtnē, tajā minūtē, kad viņš it kā sarunājās ar neredzamām būtnēm, Sisojs uz brāļu jautājumu: "Tēvs, saki mums, ar ko tu sarunājies?" – atbildēja: "Eņģeļi atnākuši man pakaļ, bet es lūdzu viņus, lai dod man vēl neilgu laiku nožēlai." Kad brāļi, zinādami, ka Sisojs ir tikumos pilnīgs, viņam iebilda: "Tev nav vajadzības pēc nožēlas, tēvs", - tad Sisojs atbildēja tā: "Patiesi es nezinu, vai esmu pat iesācis savu nožēlu" (Лодыженский. - С. 133.). Šī dziļā savas nepilnības sapratne, redzēšana ir galvenā visu patiesi svēto atšķirīgā iezīme.
Bet te, lūk, fragmenti no "Svētlaimīgās Andželas atklāsmēm" (†1309 g.) (Откровения блаженной Анжелы. - М., 1918.).
Svētais Gars, - viņa raksta, - saka viņai: "Mana Meita, Mana saldā, … Es tevi ļoti mīlu" (95.lpp.): "Es biju ar apustuļiem, un viņi Mani redzēja ar miesas acīm, bet nejuta Mani tā, kā jūti tu" (96.lpp.). Un arī ko tādu atklāj par sevi Andžela: "Es tumsā redzu Svēto Trīsvienību, un pašā Trīsvienībā, Kuru es redzu tumsā, man liekas, ka es stāvu un esmu Tās vidū" (117.lpp.). Savu attieksmi pret Jēzu Kristu viņa izsaka, piemēram, tādos vārdos: "es varēju sevi visu ievest iekšā Jēzū Kristū" (176.lpp.). Vai: "Bet es no Viņa saldmes un no bēdām par Viņa attālināšanos kliedzu un gribēju nomirt" (101.lpp.) – pie tam viņa uzbudinājumā sāka sevi sist tā, ka mūķenes bija spiestas viņu aiznest no baznīcas (83.lpp.).
Asu, taču patiesu vērtējumu Andželas "atklāsmēm" sniedz viens no XX gs. ievērojamākajiem krievu reliģiskajiem domātājiem A. Losevs. Viņš raksta: "Miesas pavedināšana un pievīlums noved pie tā, ka Svētais Gars parādās Andželai un čukst viņai tādus mīlas vārdus: "Mana meita, Mana saldā, Mana meita, Mans templi, Mana meita, Mana saldme, mīli mani, jo Es tevi ļoti mīlu, daudz vairāk, nekā tu mīli Mani". Svētā atrodas saldā tvīksmē, nerod sev vietu no mīlas mokām. Bet iemīļotais arvien parādās un parādās un arvien vairāk iekvēlina viņas ķermeni, viņas sirdi, viņas asinis. Kristus Krusts viņai šķiet kā laulības gulta… Kas var būt pretējāks Bizantijas – Maskavas skarbajai un šķīstajai askēzei, kā šie pastāvīgie zaimojošie paziņojumi: "Mana dvēsele bija pieņemta neradītajā gaismā un augšupcelta", - šie kaislīgie skatieni uz Kristus Krustu un atsevišķiem Viņa Miesas locekļiem, šī vardarbīgā asins plankumu izsaukšana uz sava ķermeņa utt., utt.? Galu galā Kristus apskauj Andželu ar roku, kas pienaglota pie Krusta, bet viņa, visa izmocīta ilgās, tvīksmē un laimē, saka: "Dažreiz no šī ciešā apskāviena dvēselei liekas, ka tā ieiet Kristus sānā. Un to prieku un atklāsmi, ko tā tur saņem, nav iespējams izstāstīt. Tie ir tik lieli, ka reizēm es nevarēju nostāvēt kājās, bet es gulēju un mana mēle un ķermeņa locekļi man neklausīja" (Лосев А.Ф. Очерки античного символизма и мифологии. - М., 1930. - Т. 1. - С. 867-868.).
Spilgta katoļu svētuma liecība ir Sjēnas Katrīna (+1380), kuru pāvests Pāvils VI iecēlis augstākajā svēto kārtā - "Baznīcas Skolotāju" kārtā. Nolasīšu dažus izrakstus no Antonio Sikari grāmatas "Svēto portreti". Citāti, manuprāt, neprasa komentārus.
Katrīnai bija apmēram 20 gadu. "Viņa juta, ka viņas dzīvē jānotiek kādam izšķirošam lūzumam, un turpināja dedzīgi lūgties Savam Kungam Jēzum, atkārtojot to brīnišķīgo, vismaigāko formulu, kura bija kļuvusi viņai pierasta: "Savienojies laulībā ar mani ticībā!" (Антонио Сикари. Портреты святых. Т. II. - Милан, 1991. - С.11.).
"Reiz Katrīnai bija redzējums: viņas dievišķais Līgavainis, apskaudams pievilka viņu Sev klāt, bet pēc tam paņēma no viņas krūtīm sirdi, lai dotu viņai citu sirdi, vairāk līdzīgu Viņa paša sirdij” (12.lpp.).
Reiz pateica, ka viņa ir mirusi. "Pēc tam viņa pati teica, ka viņas sirds tikusi dievišķās mīlestības spēka saplosīta un, ka viņa izgājusi caur nāvi, "ieraugot paradīzes vārtus". Bet - "atgriezies, Mans bērns, - man teica Kungs, - "tev jāatgriežas… Es tevi aizvedīšu pie Baznīcas valdniekiem". "Un pazemīgā meitene sāka sūtīt pa visu pasauli savus vēstījumus, garas vēstules, kuras viņa diktēja satriecošā ātrumā, bieži vienlaicīgi trīs vai četras un par dažādām tēmām, neko nesajaucot un apsteidzot sekretārus. Visas šīs vēstules beidzas ar kaislīgu formulu: "Jēzus vissaldais, Jēzus Mīlestība" un bieži sākas ar vārdiem: "Es, Katrīna, Jēzus kalpone un vergu verdzene, rakstu jums Viņa visdārgākajās asinīs…" (12.lpp.).
"Katrīnas vēstulēs vispirms acīs duras bieža un uzstājīga vārdu: "Es gribu" atkārtošana" (12.lpp.).
"Daži saka, ka uzstājīgos vārdus "es gribu" viņa ekstāzes stāvoklī vērsa pat pret Kristu" (13.lpp.).
No sarakstes ar Grigoriju XI, kuru viņa pārliecināja atgriezties no Aviņjonas uz Romu: "Es jums saku Kristus vārdā… Es jums, tēvs, saku Jēzū Kristū… Atbildiet uz Svētā Gara saucienu, kas vērsts uz jums" (13.lpp.).
"Bet pie Francijas karaļa vēršas ar vārdiem: "Dariet Dieva un manu gribu" (14.lpp.).
Ne mazāk ilustratīvas ir arī Pāvesta Pāvila VI "Baznīcas Skolotāju" kārtā ieceltās Avilas Terēzes (XVI gs.) "atklāsmes". Pirms nāves viņa iesaucas: "Ak, mans Dievs, mans Laulātais, beidzot es Tevi ieraudzīšu!" Šis augstākajā mērā dīvainais izsauciens nav nejaušs. Tas ir likumsakarīgas sekas visam Terēzes "garīgajam" varoņdarbam, kura būtība atklājas kaut vai sekojošā faktā.
Pēc savām daudzskaitlīgajām parādīšanās reizēm "kristus" saka Terēzei: "No šīs dienas tu būsi mana laulātā… Tagad Es esmu ne tikai tavs Radītājs, Dievs, bet arī Laulātais" (Мережковский Д.С. Испанские мистики. - Брюссель, 1988. - С. 88.) "Kungs, vai nu ciest ar Tevi vai mirt par Tevi!" - lūdzas Terēze un nokrīt nespēkā no šiem glāstiem…", - raksta D. Merežkovskis. Tāpēc nav jābrīnās, kad Terēze atzīstas: "Iemīļotais sauc dvēseli ar tādu caururbjošu svilpienu, ka to nevar nesadzirdēt. Šis sauciens uz dvēseli darbojas tā, ka tā zaudē spēku no vēlēšanās”. Ne jau nejauši tāpēc pazīstamais amerikāņu psihologs Viljams Džeimss, novērtējot viņas mistisko pieredzi, rakstīja, ka "viņas priekšstati par reliģiju reducējās, ja tā var izteikties, līdz bezgalīgam mīlas flirtam starp pielūdzēju un viņa dievību" (Джемс В. Многообразие религиозного опыта. /Пер. с англ. - М., 1910. - С. 337).
Vēl viena ilustrācija priekšstatam par svētumu katolicismā ir Terēze no Lizjē (Mazā Terēze vai Terēze no Bērna Jēzus), kura, nodzīvojusi 23 gadus, 1997. gadā, sakarā ar simto viņas nāves gadadienu, ar pāvesta Jāņa Pāvila II "nemaldīgo" lēmumu tika pasludināta par vēl vienu Katoliskās Baznīcas Skolotāju. Lūk, daži citāti no Terēzes garīgās autobiogrāfijas "Kādas dvēseles stāsts", kas daiļrunīgi liecina par viņas garīgo stāvokli (Повесть об одной душе // Символ. 1996. №36. - Париж. - С.151.).
"Sarunu laikā pirms manas iesvētīšanas, es pastāstīju, ko biju nodomājusi veikt Karmelā: "Es atnācu glābt dvēseles un vispirms jau – lūgties par priesteriem" (nevis sevi glābt , bet citus).
Runājot par savu necienīgumu, viņa turpat raksta: "Es uzticīgi glabāju drošu cerību uz to, ka kļūšu par lielu svēto… Es domāju, ka esmu dzimusi slavai un meklēju ceļus tās sasniegšanai. Un lūk, Kungs Dievs… atklāja man, ka mana slava netiks atklāta mirstīgam skatam, un tās būtība ir tajā, ka es kļūšu par lielu svēto!!!" (sal.: Makārijs Lielais, kuru viņa līdzgaitnieki par reto dzīves augstumu sauca par "zemes dievu", tikai lūdzās: "Dievs, šķīstī mani, grēcinieku, jo neko labu neesmu paveicis Tavā priekšā"). Vēlāk Terēze uzrakstīs vēl atklātāk: "Manas Mātes – Baznīcas sirdī es būšu Mīlestība… tad es būšu visiem … un caur to īstenosies mans sapnis!!!"
Augstākajā mērā "apbrīnojama" ir Terēzes mācība par garīgo mīlestību: "Tas bija mīlestības skūpsts. Es jutu sevi mīlētu un teicu: "Es mīlu Tevi un uzticu sevi Tev uz mūžiem". Nebija ne lūgumu, ne cīņas, ne upuru; jau sen Jēzus un mazā nabaga Terēze, paskatoties viens uz otru, saprata visu… Šī diena atnesa nevis vienam otra uzlūkošanu, bet saplūšanu, kad vairs nav divu, un Terēze izzuda kā ūdens lāse, kas pazudusi okeāna dzīlēs”. Diezin vai te vajadzīgi kādi komentāri šim nabaga meitenes – katoļu baznīcas Skolotājas - sapņainajam romānam.
Metodiskā iztēles attīstībā pamatota viena no katoļu mistikas balsta, jezuītu ordeņa ciltstēva, Ignācija Loijolas (XVI gs.) mistiskā pieredze.
Viņa grāmata "Garīgie vingrinājumi", kurai ir milzīga autoritāte katolicismā, nepārtraukti aicina kristieti iedomāties, iztēloties, skatīt gan Svēto Trijādību, gan Kristu, gan Dievmāti, gan eņģeļus utt. Tas viss ir principiālā pretrunā ar Katoliskās (ne katoļu!) - t.i., Vispasaules – Baznīcas svēto garīgā varoņdarba pamatiem, jo noved ticīgo pie garīga un dvēseliska sabrukuma.
Senās Baznīcas askētisko rakstu apkopojums „Labestība” ("Добротолюбие") kategoriski aizliedz tāda veida "garīgos vingrinājumus". Lūk, daži izteicieni no tās.
Sirdsskaidrais Sinaja Nils (V.gs.) brīdina: "Nevēlies ar sajūtām skatīt Eņģeļus un Spēkus, vai Kristu, lai nesajuktu prātā, pieņemot vilku par ganu un klanoties ienaidniekiem – dēmoniem" (Преп. Нил Синайский. 153 главы о молитве. Гл. 115 // Добротолюбие: В 5 т. Т. 2. 2-е изд. - М., 1884. - С. 237).
Sirdsskaidrais Simeons Jaunais Teologs (XI gs.), spriežot par tiem, kuri lūgšanā "iztēlojas debesu labumus, eņģeļu kārtas un svēto mājokļus", saka tieši, ka "tā ir pievilšanas pazīme". "Stāvot uz šī ceļa, pieviļas tie, kuri redz gaismu ar savām miesas acīm, dzird balsis ar savām ausīm un tamlīdzīgi" (Преп. Симеон Новый Богослов. О трех образах молитвы // Добротолюбие. Т. 5. М., 1900. С. 463-464).
Sirdsskaidrais Sinaja Grigorijs (XIV gs.) atgādina: "Nekad nepieņem, ja ieraudzīsi ko sajūtamu vai garīgu, iekšēji vai ārēji, kaut vai tas būtu Kristus , eņģeļa vai svētā tēls … Tas, kas to pieņem, viegli pieviļas… Dievs nedusmojas uz to, kurš cītīgi uzmana sevi, ja viņš, baidoties pievilties nepieņems to, kas ir no Viņa, … bet vēl uzslavēs kā gudru" (Преп. Григорий Синаит. Наставление безмолвствующим // Там же. - С. 224).
Taisnība bija tam muižniekam (par to raksta svētītājs Ignātijs Brjančaņinovs), kurš, ieraudzījis savas meitas rokās katoļa Ķempenes Toma grāmatu "Sekošana Kristum" (XV gs.), izrāva to no viņas rokām, teikdams: "Beidz spēlēt romānu ar Dievu". Iepriekš minētie piemēri neatstāj šaubas par šo vārdu patiesumu. Diemžēl katoļu baznīcā , acīmredzot, vairs neatšķir garīgo no dvēseliskā un svētumu no sapņošanas, tātad arī kristietību no pagānisma.
Tas par katolicismu.
Par protestantismu, man šķiet, pietiek arī ar dogmatiku. Lai ieraudzītu tā būtību, es šeit aprobežošos tikai ar vienu galveno protestantisma apgalvojumu: "Cilvēks glābjas tikai ar ticību, tāpēc grēks viņam netiek pieskaitīts par grēku". Lūk, tas ir galvenais jautājums, kurā protestanti ir sapinušies. Viņi sāk celt pestīšanas namu no devītā stāva, aizmirstot (ja atcerējās?) senās Baznīcas mācību par to, kāda ticība glābj cilvēku. Ne jau ticība tam, ka Kristus pirms 2000 gadiem atnāca un visu izdarīja mūsu vietā?!
Kur pareizticībā un protestantismā ir atšķirība izpratnē par ticību? Pareizticība arī saka, ka cilvēku glābj ticība, bet ticīgajam grēks tiek pieskaitītas par grēku. Kāda ir šī ticība? – Nevis "prāta", kā saka svētītājs Teofans, tas ir, izspriesta, bet tas stāvoklis, kuru iegūst, dzīvojot pareizu, es uzsveru, pareizu kristīgu dzīvi, pateicoties kurai viņš pārliecinās, ka tikai Kristus viņu var izglābt no kaislību verdzības un mocībām. Kā tiek sasniegta šī ticība – stāvoklis? Ar sevis piespiešanu pildīt Evaņģēlija baušļus un patiesu nožēlu. Sirdsskaidrais Simeons Jaunais Teologs saka: "Centīga Kristus baušļu pildīšana iemāca cilvēkam saskatīt savu vājumu", tas ir, atklāj viņam viņa bezspēcību pašam, bez Dieva palīdzības iznīdēt sevī kaislības. Cilvēks viens pats to nevar – ar Dievu, "divatā", izrādās, visu var. Pareiza kristīga dzīve tieši atklāj cilvēkam pirmkārt, viņa kaislības – slimības, otrkārt, ka Kungs ir tuvu katram no mums, un visbeidzot, ka Viņš ir gatavs jebkurā brīdī nākt palīgā un glābt no grēka. Bet Viņš mūs glābj ne bez mums, ne bez mūsu pūlēm un cīņas. Nepieciešams varoņdarbs, kurš dara mūs spējīgus saņemt Kristu, jo tas parāda mums, ka paši bez Dieva mēs nevaram sevi izdziedināt. Tikai tad, kad es slīkstu, es pārliecinos, ka man vajadzīgs Glābējs, bet, kad es esmu krastā, man neviens nav vajadzīgs; tikai redzot sevi slīkstošu kaislību mocībās, es vēršos pie Kristus. Un Viņš atnāk un palīdz. No šejienes tad arī sākas dzīva glābjoša ticība. Pareizticība māca par brīvību un cieņu, kas piemīt cilvēkam kā Dieva līdzstrādniekam savā glābšanā, nevis, saskaņā ar Lutera vārdiem, par cilvēku kā "sālsstabu", kurš neko nevar. Tad kļūst skaidra visu Evaņģēlija baušļu, nevis tikai ticības, nozīme, kristieša glābšanas darbā, kļūst acīmredzams pareizticības patiesums.
Tā cilvēkam atklājas tieši pareizticība, nevis tikai kristietība, nevis tikai reliģija, nevis tikai ticība Dievam.
Maskavas garīgās akadēmijas profesora A. I. Osipova lekcija,
nolasīta 2000.g.13.septembrī, Kunga Pretīņemšanas mācību iestādē.
