Nav kristietības bez Baznīcas

Svētmoceklis Verejas arhibīskaps

Ilarions (Troickis)

Nav kristietības bez Baznīcas

no krievu valodas tulkojusi Anna Āboliņa

makets - Pēteris Kudiņš

atbildīgais par izdevumu - igumens Jānis (Sičevskis)

konsultants - priesteris Jānis Dravants

© Limbažu Kristus Apskaidrošanās Pareizticīgo draudzes izdevums

PRIEKŠVĀRDS

Svētmocekļa Verejas arhibīskapa Ilariona, laicīgajā pasaulē Vladimira Troicka (1886-1929), dzīves ceļš nebija garš, tomēr ļoti spilgts. Lauku garīdznieka dēls, viņš 1910. gadā pabeidza Maskavas Garīgo akadēmiju un jau līdz revolūcijai kļuva pazīstams kā ievērojams zinātnieks-teologs un garīgais rakstnieks. Būdams pavisam jauns, viņš kļuva par dzimtās akadēmijas profesoru un pieņēma mūka kārtu.

Būtiskākie nākamā svētmocekļa darbi pamatā veltīti mācībai par Baznīcu, jau viņa kandidāta un maģistra disertācijas sarakstītas par Baznīcas dogmata vēstures tēmu, pie tam maģistra darbs "Apcerējumi par Baznīcas dogmata vēsturi" saņēma Maskavas metropolīta Makārija vārdā nosaukto goda prēmiju.

Pavisam neilgs bija ievērojamā teologa dzīves periods, kad akadēmijā skanēja viņa izcilās un spožās lekcijas, bet akadēmijas baznīcā - viņa kvēlie sprediķi, bet tieši šajā laikā viņš radīja lielāko daļu savu darbu, kas viņam atnesa pasaules ievērību.

Pēc 1917. gada svētmocekļa Ilariona dzīve mainījās. Viņš bija Krievzemes Pareizticīgās Baznīcas 1917.-1918. gada Vietējā Koncila dalībnieks, ievērojamā Svētītāja Patriarha Tihona sekretārs un vēlāk - tuvākais viņa līdzgaitnieks. 1920. gada 25. maijā Svētīgākais Patriarhs ar Arhiereju pulku veica viņa hirotonizāciju par Verejas bīskapu, savu vikāru, pēc trīs gadiem iecēla viņu arhibīskapa kārtā. Valdnieks Ilarions uzcītīgi veica savu Svētītāja kalpošanu, viņš paveica ievērojamus darbus asiņaino Baznīcas vajāšanu laikos, kad visapkārt notika aresti un nogalināšanas, valdīja apmelojumi un ņirgāšanās. Virsgana kalpošana mijās ar arestiem un izsūtījumiem. 1923. gada rudenī arhibīskaps Ilarions tika arestēts pēdējo reizi. Sākās viņa ērkšķainais ceļš uz Golgātu, viņa moku ceļš pa cietumiem un nometnēm. Lielāko daļu šī perioda viņš pavadīja Solovku salās izveidotajā baismīgajā nometnē, kas bija izveidota senā pareizticīgo svētuma, ievērojamā Solovku klostera, sienās. Fiziski izmocīts, ārēji pārvērties par nevarīgu sirmgalvi, bet garīgi nesalauzts, Svētītājs Ilarions nomira 1929. gadā etapa laikā no izsitumu tīfa, kad viņu veda no ziemeļiem uz dienvidiem, no Solovku nometnes uz izsūtījuma vietu Turkestānā.

1999. gadā svētais svētmoceklis Verejas arhibīskaps Ilarions tika ieskaitīts svēto kārtā un viņa godājamās relikvijas šodien atrodas Maskavas Kunga Pretīmņemšanas klosterī (Сретенский монастырь), kura pārzinis viņš bija divdesmito gadu sākumā jau būdams virsgana kārtā. Šodien viņa piemiņu godā pareizticīgie visā pasaulē, bet viņa teoloģiskie darbi tiek izdoti ievērojamās tirāžās un kalpo par pamācību to ticīgajiem lasītājiem.

Sv. Ilariona darbu vidū īpaši ievērojams ir apjomā nelielais darbs "Nav kristietības bez Baznīcas". Tāpat kā citi viņa ievērojamākie darbi, šis darbs tapis neilgi pirms revolūcijas un publicēts 1915. gadā, kad nākamais svētmoceklis bija arhimandrīts un Garīgās akadēmijas profesors. Darbs tika rakstīts kā atbilde uz toreiz, pirms simts gadiem, tik moderno uzskatu par kristietību kā ētisku sistēmu un par Kristu kā tikumīguma Skolotāju.

"Nē," - atbild sv. Ilarions, - "Kristus ir ne tikai Dižens Skolotājs, Viņš ir pasaules Pestītājs. ...Kristus Pestītājs mums dāvājis ne tikai mācību, bet dzīvību." Kur ir iespējama dzīve Kristū un ar Kristu? Atbilde ir: tikai Baznīcā un nekur citur. Dzīve Baznīcas mājoklī ir pestījoša, atrašanās ārpus Baznīcas - nāvējoša, ."No paša sakuma," - uzsver svētītājs Ilarions, - "kristieši veidoja Baznīcu un ticēja Baznīcas pestījošajai būtībai."

Kas notiks, ja mēs Baznīcu noliegsim? Kas notiks, ja mēs atsacīsimies no Baznīcas? Tad Kristus mums būs līdzvērtīgs citiem dažādu valstu un tautu viedajiem un skolotājiem! Budam, Konfūcijam, Sokrātam... Tā mūs, gandrīz pirms simts gadiem, brīdināja svētmoceklis Ilarions. Diemžēl, arī šodien šāds uzskats ir izplatīts ļoti plaši, jo noliedzot Baznīcu, cilvēkiem kļuvis nevajadzīgs arī Dievcilvēks Kristus.

Tādēļ svētmocekļa Verejas arhibīskapa Ilariona darbs šodien ir tik pat aktuāls, cik tas bija aktuāls pirms simts gadiem. Šis ir darbs par pestīšanu, tas ir spilgts un skaidrs atgādinājums par to, ka mēs varam tapt pestīti tikai Baznīcā, un ka ne kristietība, ne pestīšana bez Baznīcas nav iespējamas.

Šis ir pirmais latviešu valodā tulkotais svētītāja Verejas arhibīskapa Ilariona (Troicka) darbs un šī grāmata tiek izdota ar manu svētību. Ceru, ka šī apjomā nelielā grāmata nesīs lielu garīgu labumu ikvienam dievbijīgam un ticīgam tās lasītājam.

Svētā svētmocekļa Ilariona, Verejas arhibīskapa, lūgšanu dēļ lai mūs visus sargā Visžēlīgais Kungs.

Igumens Jānis (Sičevskis) Limbažu Kristus Apskaidrošanās

Pareizticīgo draudzes pārzinis

NAV KRISTIETĪBAS BEZ BAZNĪCAS

[Es ticu] uz vienīgo Svēto, Biedroto un Apustulisko Baznīcu.

Tā Ticības simbola devītajā loceklī savu ticību varenajai Baznīcas patiesībai apliecina katrs pareizticīgais kristietis.

Bet vai ir kāds cits Ticības simbola loceklis, kurš tik maz tiek uztverts ar cilvēka sirdi, kad lūpas lasa Ticības simbolu, kā šis, devītais, kurā ir izteikta Baznīcas būtība? Daļēji tas ir saprotams. Jo tieši devītajā Ticības simbola loceklī cilvēks apliecina savu saistību ar redzamo Kristus sekotāju sabiedrību, un līdz ar to jau šajos nedaudzajos apliecinājuma vārdos viņš dod solījumu, ka piekrīt visām Baznīcas paustajām patiesībām - Baznīcas, kura atzīta par Kristus mācības glabātāju, un savā dzīvē pakļaujas visiem tiem likumiem, ar kuriem Baznīca sasniedz savas esības mērķus un pēc kuriem Baznīca kā sabiedrība, kas mājo uz zemes, tiek vadīta. Tādēļ domājams, mēs negrēkosim, ja izteiksim domu, ka Baznīcas patiesība vairāk par visu saistīta ar katra kristieša paša dzīvi, nosaka ne tikai viņa ticību, bet arī viņa dzīvi. Atzīt Baznīcu - tas nozīmē ne tikai sapņot par Kristu, bet dzīvot kristīgi, iet mīlestības un pašuzupurēšanās ceļu. Ticība Baznīcai prasa gan cilvēka prāta, gan gribas varonību.

Tieši tādēļ Baznīcas patiesība ir nepieņemama tiem dzīves iesā­kumiem, kas ilgstošā laika periodā un nemanāmi ir iezagušies pat krievu pareizticīgās sabiedrības, īpaši tā saucamās inteliģentās un izglītotās sabiedrības prātā un apziņā. No Baznīcai tik skumjajiem Pētera I valdīšanas laikiem krievu sabiedrības virsotnes atrāvās no tautas dzīves, kura dzīvoja pēc baznīcas tradīcijām, un sāka dzīvot, visdrīzāk, kopīgu dzīvi ar visām citām Eiropas tautām, tikai ne ar krievu tautu. Pakļaujoties rietumnieciskajai ietekmei visās dzīves jomās, krievu sabiedrība nevarēja izvairīties no rietumu ticības ietekmes ari savā reliģiskajā pasaules uzskatā. Bet ne velti uzticamais Pareizticīgās Baznīcas un savas dzimtenes dēls A. Homjakovs šīs citas ticības nosauca par "herēzēm pret Baznīcas esības dogmatu, pret tās ticību sev", un ne velti viņš uzskatīja Baznīcas noliegšanu par pašu raksturīgāko katolicisma un luterānisma iezīmi.

Baznīcas patiesība Rietumos tika izkropļota pēc Romas atkrišanas no Baznīcas, un Debesu Valstība tur sāka līdzināties zemes valstībai. Katolicisms ar sev tik raksturīgo labo darbu vērtēšanu pēc to pasau­līgās vērtības, ar savu algotņa attieksmi pret Dievu, ar savu mākslīgi izveidoto pestīšanas shēmu aptumšoja Baznīcas kristīgo ideju savu ticības biedru apziņā.

Katolicisms radīja pilnīgi likumīgu, kaut arī nepaklausīgu bērnu -protestantismu. Protestantisma teologi bieži vien pauž uzskatu, ka protestantisms bija autentiskas senbaznīcas kristīgās apziņas protests pret tiem patiesības izkropļojumiem, ko bija pieļāvis papisms (Romas katoļu Baznīcas mācība par pāvesta bezgrēcīgumu - tulk. piez.). Nē, protestantisms bija vienas cilvēcīgas domas protests pret otru; tas neatjaunoja seno kristietību, bet vienu kristietības sagrozījumu aizvietoja ar otru, un jaunie meli bija rūgtāki par pirmajiem. Protestantisms sacīja pēdējo vārdu jautājumā par papismu (par pā­vesta varu), izdarot no tā savu secinājumu. Patiesība un pestīšana ir dotas mīlestībai, t.i. Baznīcai - tāda ir Baznīcas apziņa. Katolicisms, atkrītot no Baznīcas, atkāpās no šīs apziņas un pasludināja: patiesība dota vienai personai, pāvestam, atsevišķai personai nevis Baznīcai, un pāvests pārzina visu pārējo pestīšanu. Protestantisms šajā jautājumā tikai iebilda - kādēļ gan patiesība dota tikai vienam pāvestam? - un papildināja: patiesība un glābšanās iespējama katrai atsevišķai personai neatkarīgi no Baznīcas, tādējādi ikkatrs cilvēks tika pasludināts par bezgrēcīgo pāvestu. Protestantisms uzlika pāvesta tiāru katram vācu profesoram un ar savu neskaitāmo pāvestu pulku pilnīgi iznīcināja Baznīcas ideju, samainīja ticību pret atsevišķas personas spriedumiem un pestīšanu Baznīcā - pret sapņainu pārliecību par pestīšanu caur Kristu bez Baznīcas, patmīlīgā savrupībā no citiem. Protestantam patiesība ir tikai tas, kas viņam patīk, tas, ko viņš pats uzskata par patiesību. Praksē, protams, arī protestanti no paša sākuma aplinkus ceļā ieviesa dažus dogmata par Baznīcu elementus, atzīstot dažas autoritātes, kaut arī tikai ticības mācības sfērā. Pēc savas būtības esot baznīcas anarhisms, tīrs protestantisms, tāpat kā jebkurš cits anarhisms, izrādījās pilnīgi neīstenojams darbībā, līdz ar to apliecinot mums šo nemainīgo patiesību, ka cilvēka dvēsele savā būtībā ir baznīciska (ir vienas dabas ar Baznīcu).

Tomēr protestantisms izrādījās visai tuvs cilvēka sirdij, viņa patmī­lībai un visa veida patvaļībai. Patmīlība un patvaļība protestantismā ieguva sava veida atzīšanu un svētību, kas noveda un arī mūsdienās joprojām noved pie dažāda veida šķelšanām un dalīšanās vispirms jau pašā protestantismā. Tieši protestantisms atklāti pasludināja šos vislielākos melus: cilvēks var būt kristietis, neatzīstot nekādu Baznīcu. Tomēr, sasaistot savus biedrus ar dažām obligātajām autoritātēm un baznīcas likumiem, protestantisms ar to pašu sapinas neatrisināmās pretrunās: pats atbrīvojis personību no Baznīcas un pats tomēr nosaka šai brīvībai robežas. Te arī meklējams cēlonis pastāvīgajai protestantu neapmierinātībai ar tām nedaudzajām baznīcas dzīves paliekām, ko joprojām saglabā šīs ticības oficiālie pārstāvji.

Ir pilnīgi saprotams, ka tieši protestantisms visvairāk atbilst kopējam noskaņojumam, kas izveidojies Rietumos. Tur, Rietumos, cilvēki ir sasnieguši augstu ārējās dzīves pilnību, un ļaudis kļuvuši lepni par ar šiem sasniegumiem, iemīlējuši sevi pat līdz Dieva un tuvāko aizmiršanai. Grēcīgo patmīlību, tuvākā nievāšanu tur sludina gan modernā filosofija, gan daiļliteratūra. Kā gan lai lepnais eiropietis pieņem mācību par Baznīcu, ja, to pieņemot, vispirms jāatsakās no patmīlības un savas gribas pārspīlētas uzsvēršanas un jāpakļaujas Baznīcai un jāiemācās mīlēt cilvēki, sevi pazemīgi noliekot zemāk par citiem?

Mūsdienu krievu sabiedrības reliģiskajā dzīvē jūtama tieša pro­testantisma ietekme.

Visam racionālistiskajam sektantismam Krievijā ir savas idejiskās saknes protestantismā, no kura tās reizēm nepastarpināti arī rodas. No kurienes gan pie mums brauc dažādi sektantiski noskaņotie misionāri, ja ne no protestantisma zemēm? Tādēļ gandrīz visas sektantu nesaskaņas ar Pareizticīgo Baznīcu noved līdz Baznīcas noliegšanai izdomātas "evaņģēliskās kristietības" vārdā.

Tomēr, arī nesaistīti ar protestantisma viltus mācību, ļoti daudzi šodien nonāk līdz Baznīcas noliegšanai, pārņemot rietumeiropisko pasaules uzskatu, kas attīstījies ārpus Baznīcas un ir pilnīgi svešs, pat naidīgs Baznīcas garam.

Arvien vairāk un vairāk līdz mums nonāk rietumnieciskā patmīlība. Mūsu literatūra, kas agrāk bija mīlestības un tikumības atdzimšanas sludinātāja, īpaši nemirstīgajos diženā Dostojevska darbos, pēdējā laikā, piemēram, Gorkija, Andrejeva un viņiem līdzīgu autoru darbos, liec ceļus rietumnieciskā Baala - lepnas patmīlības un sevis dievināšanas priekšā. Kad arī pareizticīgajā sabiedrībā mīlestību izstumj lepnums un patmīlība, kad lepnums iegūst pagodinošu vārdu "cildenais, cēlais, augstsirdīgais", kaut gan Baznīcas svētie tēvi par patmīlību un lepnumu runā tikai kā par dēmonisku, kad pašaizliedzību nomaina pašapliecināšanās un pazemīgu paklausību - lepna patvaļa, tad, protams, bieza migla aizklāj gaišo Baznīcas patiesību, kura nesaraujami saistīta ar tikumiem, kas ir tieši pretēji šiem netikumiem.

Jau daudzu gadu garumā krievu ļaudis ir atradinājušies domāt saskaņā ar Baznīcas principiem, pakāpeniski pat pazaudējuši domu par Baznīcu kā par jaunu dzīvi Kristū. Bija reiz labi laiki, kad I. Posoškovs novēlēja savam dēlam: pakāpeniski pat pazaudējuši domu par Baznīcu kā par jaunu dzīvi Kristū. Bija reiz laiks, kad I. Posoškovs novēlēja savam dēlam: "Tev, mans dēls, es stingri novēlu un piesaku, lai ar visu savu spēku tu turētos pie svētās Austrumu Baznīcas - kā pie mātes, kas tevi dzemdējusi... un visus svētās Baznīcas pretiniekus dzen prom no sevis un neej nekādā draudzīgā kopībā ar viņiem, jo viņi ir Dieva ienaidnieki." [I] Kāda domas skaidrība un noteiktība! Pēc I. Posoškova domām, Baznīcas pretinieks viennozīmīgi ir Dieva ienaidnieks. Šādu domas skaidrību daudzi šodien jau ir pazaudējuši, un maz pamazām ir izveidojusies mūsdienās visbriesmīgākais Kristus ticības viltojums. Tieši uz šo ticību sāka skatīties tikai kā uz mācību, kuru var pieņemt ar prātu vien. Kristietība kā Glābēja Kristus atjaunotās cilvēces baznīcas dzīve, ir gandrīz aizmirsta. Kristus Pats sacīja, ka Viņš radīsBaznīcu, bet vai šodien runā par Baznīcu? Nē, šodien pieņemts runāt par kristietību, pie tam kristietību uzskatot par kādu filozofisku vai tikumības mācību. Kristietība šādā nozīmē skan kā neokantisms vai neonīčisms!

Šis Baznīcas būtības viltojums ar jēdzienu "kristietība" kā smalka inde nemanāmi iekļūst pat baznīcas sabiedrības apziņā. Tā ir kā smalka inde, kura paslēpta zem krāšņu runu maskas par "vēsturiskās kristietības" (tātad Baznīcas?) trūkumiem; par "vēsturiskās kristie­tības" it kā neatbilstību kaut kādai "tīrākai", "evaņģēliskākai" kris­tietībai. Evaņģēlijs un Kristus tiek pretnostatīti Baznīcai, kura nez kādēļ tiek saukta par "vēsturisko", it kā būtu vai kādreiz būtu bijusi cita, "nevēsturiska", Baznīca! Patiesi - šeit sātans pieņēmis gaismas Eņģeļa tēlu. Viņš rada iespaidu, it kā gribētu attīrīt Kristus patiesību no cilvēciskās nepatiesības. Neviļus nāk prātā sirdsskaidrā Lirinas Vikentija viedie vārdi: «Kad redzēsim, ka daži piemin apustuļu vai praviešu sacīto, lai noliegtu vispasaules ticību, mums nav jāšaubās, ka ar viņu mutēm runā sātans; bet, lai nemanāmāk piezagtos vientiesīgajām avīm, tie slēpj savu vilka izskatu, neatmetot vilka dabu, un kā aunādā ietinas Svēto Rakstu izteicienos, lai, sajūtot vilnas mīkstumu, neviens nebaidītos viņu aso zobu." [II]

Lepnam un patmīlīgam cilvēkam raksturīgs, ka viņš par visu spriež droši un pašpārliecināti, kaut arī reizēm nesaprotot, par ko viņš runā. Īpaši skaidri tas atklājas ticības jautājumos. Šeit visi grib būt skolotāji, apustuļi un pravieši. Šeit nekaunas pat no sava pilnīgā analfabētisma. Citās jomās cilvēki, kuri neko nezina, par labāku uzskata kaut klusēt. Bet par ticības jautājumiem šodien visvairāk spriež un sludina tie, kuri šajās lietās saprot vismazāk. Jau apustulis Pāvils sacījis, ka «sludināšanas mērķis ir mīlestība, kas nāk no skaidras sirds un labas apziņas un neliekuļotas ticības. No tās daži ir noklīduši un nogriezušies uz tukšu izrunāšanos, gribēdami būt bauslības mācītāji, bet nesaprazdami ne to, ko saka, nedz to, ko daži apgalvo" (1 Tim. 1, 5-7). Cauri šai mūsdienu tukšvārdībai īpaši bieži pavīd bēdīgs pārpratums, kuru var nosaukt par kristietības atdalīšanu no Baznīcas. Tādēļ arī cilvēki sāk pārāk pašpārliecināti spriest par ticības lietām, ka pieļauj tādas kristietības eksistences iespēju, kura ir ne tikai neatkarīga no Baznīcas, bet pat naidīga Baznīcai. Uzskata, ka var būt kristietis, un tajā pašā laikā būt naidīgs pret Baznīcu. Mūsdienās ir pilnīgi dažāda attieksme pret kristietību un pret Baznīcu. Ļaudis, kuri maz domā par Dievu un mūžību, uzskata it kā par pieklājības normu, kaut arī tikai vārdos, izteikties par kristietību ar cieņu. Līdz pilnīgai un atklātai kristietības nicināšanai, līdz atklātam naidīgumam pret to pie mums vēl neviens nav nonācis. Šo robežu sasnieguši tikai nedaudzi "velna nomāktie" (Ap.d. 10, 38), vairāk priekšgalā izvirzījušies (ja, protams, skatās elles virzienā) šķeltnieki. Ierindas "mietpilsoņi", kā jau teicām, parasti par kristietību runā ar zināmu cieņu: "O, kristietība! - tā, protams, ir augsta un dižena mācība. Kurš gan par to strīdas?" Apmēram šādi atsaucas par kristietību. Bet tajā pašā laikā labais tonis skaitās izrādīt kaut kādu neapzinātu pretestību pret visu, kas saistīts ar Baznīcu. Daudzu mūsu laikabiedru sirdīs dīvainā kārtā sadzīvo cieņa pret kristietību un necieņa pret Baznīcu. Par kristiešiem sevi nekaunas saukt gandrīz visi, bet par Baznīcu dzirdēt negrib un kaunas kaut vismazākajā mērā izrādīt savu piederību Baznīcas dzīvei. Ļaudis, kuri pēc metriku grāmatām skaitās "pareizticīgie", ar kaut kādu neizprotamu ļaunu prieku norāda uz patiesām, bet visbiežāk izdomātām nepilnībām baznīcas dzīvē, neskumst par to pēc apustuļa mācītā: "Un, kad viens loceklis cieš, tad visi locekļi cieš līdzi" (1 Kor. 12, 26), bet gan ļauni priecājas. Mūsu, tā dēvētajā, "progresīvajā" presē, sastopamas daudzas personas, kuras savus iztikas līdzekļus pelna pārsvarā ar baznīcas iestāžu un baznīcas hierarhijas apmelošanu. Meli par visu, kas attiecas uz baznīcas dzīvi, tagad dažiem ir kļuvuši vienkārši par izdevīgu ienākumu avotu.

Bet šiem apzinātajiem meliem nešauboties steidzas ticēt pat tie, kuri sevi uzskata par patiesiem kristiešiem. Ir negodīgi cilvēki, kuri, dzirdot ko sliktu par saviem ienaidniekiem, pēc iespējas ātrāk steidzas tam sliktajam noticēt, baidoties, ka tik tie beigās neizrādās meli. Un tieši to pašu pastāvīgi nākas novērot daudzu attieksmē pret Baznīcu. Baznīca viņiem ir kā ienaidnieks, par kuru dzirdēt kaut ko sliktu grēcīgam cilvēkam ir tik patīkami. Šeit mēs atkal redzam to, cik plaši tagad ir izplatīta kristietības atdalīšana no Baznīcas: uzskata sevi par kristiešiem, bet par Baznīcu neko labu pat dzirdēt nevēlas.

Vēl jo vairāk vidē, kas vispār ir tālu no ticības, ir novērojams ne­iedomājams jēdzienu juceklis. Kad cilvēki, tāli no Baznīcas, sāk spriest par to, tad ir skaidri redzams, ka viņi vispār nesaprot kristietības un Baznīcas būtību, tādēļ Baznīcas vērtības viņiem liekas kā tās trūku­mi. Cik, piemēram, akla naidīguma uzliesmojumus pret Baznīcu savā laikā izsauca Ļ. Tolstoja atšķiršana no Baznīcas! (Anatēma (grieķu val. ανάθεμα - «atšķiršana» no ανάτίθημι - «uzlikt») - kristieša atšķiršana no ticīgo kopības un no sakramentiem, kas tiek piemērota kā augs­tākais baznīcas soda mērs par smagiem pārkāpumiem (vispirms jau par neuzticību Pareizticībai un pievēršanos herēzei vai šķelšanās veicināšanu. Ļevs Tolstojs Baznīcas anatēmai tika nodots 1901. gadā -tulk. piez.)

Bet vai Baznīca ir vainīga, ka Ļ. Tolstojs atkāpās no tās, kļūstot par tās atklātu un bīstamu ienaidnieku? Viņš pats taču pārrāva saites ar Baznīcu kā redzamu sabiedrību, noliedza Baznīcas nepieciešamību vispār, uzskatīja to pat par kaitīgu iestādījumu. Saglabāt šādus lo­cekļus - vai tas nenozīmētu Baznīcai noliegt pašai sevi? Ja tā, tad ko nozīmē visi šie uzbrukumi Baznīcai presē, dažādās sanāksmēs un sarunās? Pozitīvi ir tas, ka prāts atsakās to visu saprast. Nav nekādas iespējas atrast kaut niecīgāko saprātīgumu runās un rīcībā, par kurām nākas lasīt un dzirdēt. Katrai politiskajai partijai (un organizācijai) taču ir neatņemamas tiesības izslēgt biedrus, kuri ir nodevuši tās uzskatus un sākuši tai kaitēt. Tikai Pareizticīgā Baznīca nezin kāpēc nedrīkst atšķirt to, kurš pats ir aizgājis tālu no tās un kļuvis par tās ienaidnieku! Tikai Baznīcai nezin kāpēc savā klēpī ir jāpatur savi tiešie ienaidnieki! Kurš gan sāktu nosodīt un zākāt kaut kādus sociāldemokrātus vai kadetus par to, ka viņi būtu sarāvuši saites ar savu bijušo biedru, ja viņš pārietu monarhistu nometnē, un ja viņi publiski paziņotu par šo saišu saraušanu, paziņojot saviem biedriem par notikušo atkrišanu! Bet visskumjākais ir tas, ka daudzi Baznīcu zākāja kristietības vārdā. Tūkstošiem reižu nācās lasīt un dzirdēt: "Lūk, atšķīra Tolstoju, bet vai tad viņš nebija patiess kristietis?" Aizmirstot visus Tolstoja zaimus un to, ka viņš noliedza Kristu Dievcilvēku, šādus vārdus atkārtoja vaļsirdīgi, atklāti cilvēki, ne tikai profesionālie žurnālistikas meļi. Un atkal par sevi atgādināja mūsdienu cilvēku prātos cieši iesēdusies doma par kaut kādas "īstenas kristietības" iespēju bez Baznīcas, doma, kura pat ir asi naidīga Baznīcai.

Bet vai būtu iespējams kaut kas tamlīdzīgs, ja būtu skaidra Baznīcas ideja, ja tā nebūtu aizstāta ar citiem, pilnīgi nesaprotamiem un nenoteiktiem lielumiem? Vai varam iedomāties, ka apustuļu laikā pagāni kaut ko pārmestu kristīgajai Baznīcai par to, ka tā atšķir no sevis nederīgos locekļus, piemēram, heirētiķus? Jo tieši pirmajos gadsimtos atšķiršana no Baznīcas bija pats ierastākais Baznīcas disciplīnas mērs, un visi šo līdzekli uzskatīja par pilnīgi likumīgu un visai noderīgu. Kādēļ gan? Tieši tādēļ, ka toreiz Baznīca atklājās par spilgtu un noteiktu vienību; būtiska bija tieši Baznīca, bet nevis nenoteikta kristietība. Toreiz nebija pat vietas domām par to, ka kristietība - tas ir kas viens, bet Baznīca - kas cits, it kā kristietība būtu iespējama arī bez Baznīcas. Toreiz naids pret Baznīcu bija arī naids pret kristietību. Naids pret Baznīcu it kā kaut kādas kristietības vārdā - tā ir tikai mūsdienu bēdīgā parādība. Kad kristietība atklājās pasaules acīs tieši kā Baznīca, tad šī pati pasaule skaidri saprata un neviļus atzina, ka Baznīca un kristietība ir viens un tas pats.

Bet tieši stingras noteiktības un it kā nodalīšanās no tā, kas nav Baznīca, šodien Baznīcai pietrūkst. Šodien Baznīcā atstāj visus, pat tos, kuri paši lūdz sevi atšķirt, kā tas bija pēc Ļeva Tolstoja atšķiršanas. Var teikt, ka Baznīcas disciplīnas nav nekādas: mūsdienu izglītotie cilvēki vairs neko neuzskata par obligātu - ne dievkalpojumu apmeklējumus, ne grēksūdzi, ne Vakarēdiena saņemšanu. Un tieši tādēļ Baznīcai kā redzamai sabiedrībai šobrīd nav skaidru un noteiktu robežu, kas to atdalītu no "ārienes".

Reizēm liekas, ka mūsu Baznīca ir apjukusi, ka tajā valda sajukums. Nezini, kas ir savējie, kas naidnieki. Prātos valda neizprotama anarhija. Pārāk daudz saradušies dažādu "mācītāju". Baznīcā notiek "miesā šķelšanās" (1 Kor. 12, 25). Senajā Baznīcā mācīja bīskaps no augstās vietas; tagad tas, kurš pats par sevi saka, ka viņš ir "tikai baznīcas priekšnamā", pat tikai "pie baznīcas sienas", uzskata sevi par tiesīgu mācīt visu Baznīcu, tās hierarhiju ieskaitot. Par Baznīcas lietām uzzina un viedokli par tām veido, vadoties no Baznīcai atklāti naidīgām "publiskām lapām" (tā laikrakstus dēvēja metropolīts Filarets), kur par baznīcas jautājumiem raksta atšķirtie priesteri un dažādi baznīcas renegāti vai arī "ļauni un nikni smējēji" (2. Pēt. 3, 3) - ļaudis, kuriem nav nekādas saistības ar Baznīcu un kuri neko vairāk kā naidu pret To neizjūt, pat tieši Kristus ienaidnieki.

Stāvoklis ir bēdīgs! Un tieši šim bēdīgajam mūsdienu stāvoklim vajadzētu mudināt katru, kuram dārga ticība un mūžīgā dzīve, pār­baudīt galveno šodienas maldīgo aizspriedumu pēc kura kristietību var atdalīt no Baznīcas. Dieva Vārda un svēto Baznīcas tēvu rakstu vadībā ar vislielāko uzmanību jāpārdomā šis svarīgais jautājums: vai kristietība ir iespējama bez Baznīcas?

Kristus Pestītāja dzīve svētā Evaņģēlija lasītājam sniedz pietiekami daudz diženu brīžu, kuri piepilda dvēseli ar īpašu diženuma izjūtu. Bet varbūt tieši tas bija dižākais brīdis visas cilvēces dzīvē, kad Kungs Jēzus Kristus dienvidu nakts tumsībā zem noslīgušajiem zaļojošo koku zariem, caur kuriem it kā pati debess ar starojošām zvaigznēm lūkojās uz grēcīgo zemi, Savā lūgšanā sauca: "...Svētais Tēvs, uzturi tos Savā Vārdā, ko Tu Man esi devis, lai viņi ir viens, itin kā mēs. Bet ne par viņiem vien Es lūdzu, bet arī par tiem, kas caur viņu vārdiem Man ticēs. Lai visi ir viens, itin kā Tu, Tēvs, Manī un Es Tevī, lai arī viņi ir Mūsos" (Jņ. 17, 11; 20-21). Šiem Kristus vārdiem ir jāpievērš īpaša uzmanība. Tajos skaidri izteikta visa kristietības būtība: kristietība nav kaut kāda abstrakta mācība, kura tiek pieņemta ar prātu un kuru katrs uztver savādāk. Nē, kristietība ir kopīga dzīve, kurā atsevišķas personības savstarpēji tiek vienotas tādā mērā, ka viņu vienotību var salidzināt ar Svētās Trijādības personu vienotību. Jo Kristus nelūdzas tikai par to, lai saglabātos Viņa mācība, lai tā izplatitos visā pasaulē. Viņš lūdzas par visu uz Viņu ticošo vienotību dzīvē. Kristus lūdzās Savam Debesu Tēvam par visas cilvēces dabiskās vienotības atjaunošanu. Cilvēce ir radīta vienota (Ap.d. 17, 26).

"Cilvēku vidū, - raksta svētais Vasīlijs Lielais, - nebūtu ne šķelšanās, ne strīdu, ne karu, ja vien grēks nebūtu sašķēlis būtību..." Un "galvenais Pestītāja miesiskajā dzīvē - savienot cilvēcisko būtību vienotībā ar sevi pašu un ar Pestītāju un, iznīcinot ļauno šķelšanos, atjaunot pirmradīto vienotību līdzīgi tam, kā vislabākais ārsts ar dziedniecības metožu palīdzību no jauna veido ķermeni, kurš izārdīts daudzos gabalos." [III]

Lūk, šāda cilvēku - ne tikai apustuļu, bet visu, kuri pēc viņu vārdiem tic uz Kristu, - vienotība arī veido Baznīcu. Starp zemes lietām neatradās neviena, ar kuru salīdzināt pestīto cilvēku jauno savienību. Uz zemes nav vienotības, ar kuru varētu salīdzināt Baznīcas vienotību. Tāda vienotība atradās tikai debesīs. Ne ar ko nesalīdzināmā Tēva, Dēla un Svētā Gara mīlestība debesīs savieno trīs Personas vienā Būtībā, un ir nevis trīs Dievi, bet Vienīgais Dievs trīs Personās. Tādai mīlestībai, kura daudzus varētu savienot vienā veselā, aicināti arī cilvēki, par ko arī Kristus lūdzās Debesu Tēvam: "Lai mīlestība, ar ko Tu mani esi mīlējis, būtu viņos" (Jņ. 17, 26).

Šajos Kristus vārdos Baznīcas patiesība visciešākajā veidā saistīta ar Vissvētās Trijādības noslēpumu. Cilvēki, kas kļuvuši par Baznīcas locekļiem un iemīlējuši cits citu, ir līdzīgi trim Vissvētās Trijādības Personām, kuras Viņu mīlestība savieno vienotā Būtībā. Baznīca ir it kā daudzu personību vienots veselums, kuru radījusi viņu mīlestība vienam pret otru. Tieši šo domu iepriekšminētās Kristus Pestītāja Augstpriestera lūgšanas vārdos saskata daudzi no ievērojamākajiem Baznīcas tēviem un skolotājiem: svētais Kartāgas Kipriāns, svētais Vasīlijs Lielais, svētie Nisas Grigorijs, Mediolanas Ambrozijs, Piktavas Ilārijs, Aleksandrijas Kirils, svētlaimīgais Augustīns un sirdsskaidrais Jānis Kasians. Lūk, daži šo diženo un slavējamo tēvu spriedumi. Svētais Kartāgas Kipriāns rakstīja Magnum: "Kungs, iedvešot mums, ka vienotība nāk no Dievišķās varas, apliecina un saka: "Es un Tēvs, mēs esam viens" (Jņ. 10, 30) - un, vadot Savu Baznīcu uz tādu vienotību, papildina: "...un būs viens ganāms pulks un viens Gans" (Jņ. 10, 16)". [IV] Bet savā darbā "Par Kunga Lūgšanu" viņš saka: "Neapmierinoties ar to, ka izpircis mūs ar Savām Asinīm, Viņš (Kungs) vēl arī lūdza par mums! Bet lūdzot, - ievērojiet, - kāda Viņam bija vēlēšanās: lai arī mēs būtu tādā vienotībā, kādā vienoti Tēvs un Dēls". [1] Bet, lūk, ko raksta svētītājs Aleksandrijas Kirils: "Rādot nedalāmās mīlestības, saskaņas un vienotības piemēru, kāds ir iespējams tikai dvēseles vienprātībā, Kristus, ņēmis būtisko vienotību, kurā Tēvs pastāv ar Viņu, bet Viņš no Savas puses ar Tēvu, - vēlas, lai zināmā mērā savstarpēji apvienotos arī mēs, acīmredzot tāpat kā Svētā Vienbūdamā Trijādība, tā par vienu tiek saprasta visa Baznīcas miesa, kas piepildās Kristū caur divu tautu saplūšanu un savienošanos jaunā pilnīgā veidojumā. Dievišķās vienotības un Svētās Trijādības vienbūtības tēlam, tāpat kā pilnīgākajai savstarpējai saplūšanai, jārod atspulgs ticīgo dvēseles un prāta vienotībā". Svētais Kirils parāda arī "dabisko vienotību, kurā mēs cits ar citu saistāmies savā starpā un ar Dievu, iespējams, ne bez miesas vienotības". [2]

Tādēļ Kristus zemes dzīves darbus nevar uzskatīt tikai par mācību vien. Kristus nenāca uz zemes tikai tādēļ, lai pavēstītu ļaudīm dažas jaunas patiesības, nē, Viņš atnāca, lai radītu cilvēcei pavisam jaunu dzīvi, tas ir - Baznīcu. Kristus pats sacīja, ka Viņš rada Baznīcu (Mt. 16,18). Šī jaunā cilvēku sabiedrība, pēc Paša tās Radītāja domām, būtiski atšķiras no dažādām ļaužu savienībām dažādās sabiedrībās. Nereti Pats Kristus Savu Baznīcu dēvēja par Debesu Valstību un sacīja, ka šī Valstība ir ne no šīs pasaules (Jņ. 14, 27; 15, 19; 17, 14, 16; 18, 36), tas nozīmē - tās raksturs nav no šīs pasaules, nav laicīgs, tā nav līdzīga politiskām valstīm šeit uz zemes. Doma par Baznīcu kā par jaunu pilnīgu sabiedrību atšķirībā no, piemēram, valstiskas sabiedrības, īpaši dziļi un brīnišķīgi izteikta Svētā Gara nonākšanas dienas svētku kondakā, kad Baznīca atceras un svin savu iesākumu: "Kad Tu, nokāpdams, jauci valodas, Visaugstais, tad izšķīri tautas, bet kad dalīji uguns mēles, tad visus aicināji vienībā, un mēs vienbalsīgi teicam Vissvēto Garu".

Šeit Baznīcas dibināšana ir kā "valodu sajaukšanās" un sajukuma pie Bābeles troņa paralēle. Tieši tad, kad tika celts tornis, Dievs nonāca, sajauca valodas un izšķīra tautas.

Bībeles stāstam par Bābeles torni ir ļoti dziļa jēga. Tieši pirms šī stāsta Bībele vēsta par pirmajiem grēcīgās cilvēces panākumiem kultūras un sadzīves jomā: tieši pirms torņa celšanas ļaudis sāka veidot akmens pilsētas. Un lūk - Kungs sajauca zemes iedzīvotāju valodu tā, ka viņi viens otru vairs nesaprata un izklīda pa visu zemi (1 Moz. 11,4, 7-8). Šajā Bābeles sajukumā rādīts it kā pilsoniskas vai valsts sabiedrības tips, kas veidota tikai uz cilvēciskās patiesības un cilvēcisko tiesību pamata vien.

Krievu filozofs V. Solovjovs terminu "tiesības" definējis šādi: "Tiesības ir noteikta minimāla labuma vai kārtības piespiedu realizācijas prasības, kuras nepieļauj zināmu ļaunuma izpausmi". [3] Bet ja arī pieņem šo tiesību formulējumu, tas nekad nesaskanēs ar kristīgo mīlestību. Tiesības attiecas uz ārējo un neskar būtību. Sabiedrība, veidota uz cilvēcisko tiesību pamata, nekad nevarēs apvienot cilvēkus vienotā veselumā. Vienotību šķeļ patmīlība, egoisms, bet tiesības neiznīcina egoismu; tieši pretēji - stiprina to, sargājot no citu cilvēku egoisma uzbrukumiem. Uz tiesību pamata dibinātas valsts mērķis ir - pēc iespējas radīt tādu kārtību, lai katra valsts locekļa patmīļa rastu apmierinājumu, tajā pašā laikā nekaitējot citu interesēm. Ceļš uz šādas kārtības radīšanu var būt tikai viens - dažu sabiedrības locekļu egoisma zināms ierobežojums. Šeit atklājas neatrisināmā pretruna tiesībās: tās atbalsta egoismu, bet tajā pašā laikā arī ierobežo to. Un tieši tādēļ sabiedrība, dibināta uz cilvēcisko tiesību pamata, sevī vienmēr nes savas sabrukšanas sēklas, jo tā sargā egoismu, kas pastāvīgi saēd un noārda jebkādu vienotību. Bābeles torņa liktenis -tiesiskas sabiedrības liktenis; šādā sabiedrībā bieži jānotiek "valodu sajaukšanai", kad ļaudis pārstāj saprast viens otru, kaut arī runā vienā valodā. Tiesisko kārtību nereti nomaina baisa nekārtība.

Šādai tiesiskai, laicīgai zemes sabiedrībai tad arī tiek pretnostatīta kristīgā sabiedrība - Baznīca. "Kad dalīji uguns mēles, tad visus aicināji vienībā". Kristus rada Baznīcu ne cilvēciskās patmīlības sargāšanai, bet pilnīgai tās iznīcināšanai. Baznīcas vienotības pamatā ir nevis personīgo egoismu tiesiskie pamati, bet mīlestība, kas ir pretēja egoismam. Savā pēdējā sarunā Kristus sacīja mācekļiem: „Jaunu bausli Es jums dodu, ka jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis, lai arī jūs tāpat cits citu mīlētu. No tā visi pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā." (Jņ. 13, 34-35). Lūk, šis jaunais Baznīcas vienotības pamats arī rada nevis ārēju mehānisku, iekšēji sašķeltu personību apvienību, bet organisku vienību. Pats Kristus Baznīcas vienotību pielīdzināja organiskai koka un tā zaru vienotībai (Jņ. 15, 1-2). Bet īpaši skaidri par organisko nedalāmo Baznīcas vienotību runā apustulis Pāvils. Baznīcas salīdzinājums ar koku ir arī apustulim Pāvilam (Rom. 11, 17-24), bet visbiežāk apustulis Pāvils Baznīcu dēvē par "miesu" (ķermeni). [4] Jau pati Baznīcas nosaukšana par "miesu" norāda uz tās veselumu; miesa ir viens vesels, nevar būt divi savstarpēji saistīti ķermeņi. Bet ko nozīmē vārds "miesa", attiecināts uz Baznīcu? "Miesas" tēlu attiecībā uz Baznīcu brīnišķīgi atklāj pats apustulis Pāvils. Daudzi, t.i. visi, kas ietilpst Baznīcā, sastāda vienu mie­su Kristū, bet atsevišķi - viens otram locekļi (Rom. 12, 5; 1 Kor. 12,27). "Jo, kā miesa ir viena un tai daudz locekļu, bet visi daudzie miesas locekļi kopā ir tomēr viena miesa... Jo arī miesa nesastāv no viena, bet no daudziem locekļiem. Ja kāja sacītu: tā kā es neesmu roka, es nepiederu pie miesas, - tomēr tā pieder pie miesas. Un, ja auss sacītu: tā kā es neesmu acs, tad es nepiederu pie miesas, - tomēr tā pieder pie miesas. Bet Dievs locekļus ir nolicis miesā ikvienu savā vietā, kā Viņš gribēja" (1 Kor. 12, 12, 14-16, 18). "Jo, kā mums vienā miesā ir daudz locekļu, bet ne visiem locekļiem ir vienāds uzdevums" (Rom. 12, 4). "Acs nevar sacīt rokai: man tevis nevajag, - vai atkal galva nevar sacīt kājām: man jūsu nevajag... Bet Dievs miesu ir tā izveidojis, ka mazāk cienītam loceklim piešķīris lielāku cieņu, lai neceltos miesā šķelšanās, bet locekļi saticīgi gādātu cits par citu. Un, kad viens loceklis cieš, tad visi locekļi cieš līdzi; vai, kad viens loceklis top godāts, tad visi locekļi priecājas līdzi (1 Kor. 12, 21,24-26,28. Salīdz. Rom. 12, 6-9).

Bet kā iespējama tāda ļaužu vienotība Baznīcā, baznīcas sabiedrībā? Cilvēka dabiskais grēcīgais stāvoklis taču vairāk atbilst tikai tiesiskas sabiedrības veidošanai, jo grēks arī ir pašapliecināšanās vai patmīlība, kuru sargā cilvēciskās tiesības. Patiesi - cilvēkam, kamēr viņš sargās savu grēcīgo stāvokli, pilnīga vienotība būs tikai tukšs sapnis, kuru patiesībā nav lemts īstenot. Bet šeit visu atrisina tieši Baznīcas patiesība. Kristus ne tikai mācīja par vienotību un Baznīcu, bet gan Baznīcu arī radīja. Kristus deva bausli: mīliet cits citu, bet ar vienu vien bausli nepietiek. Šis bauslis, kā ikviens cits bauslis, pats no sevis neko radīt nevar, ja cilvēkam nav spēka tā īstenošanai. Un ja kristietība aprobežotos tikai ar vienu vien mācību par mīlestību, tā būtu nederīga, tādēļ, ka grēka izmocītajai cilvēka dabai nav spēka īstenot dzīvē šo mācību. Par mīlestību runā arī Vecā Derība un pat pagāni, bet ar to ir par maz. Saprāts atzīst, ka bauslis par mīlestību ir labs, bet cilvēks pastāvīgi sevī sastaps citu bauslību, kura karos ar prātu un padarīs to par grēka bauslības gūstekni (Rom. 7, 22-23). Lai būtu labs cilvēks, nepietiek tikai zināt, kas ir labi un kas - slikti. Vai tad mēs šaubāmies, ka grēkot ir slikti? Tad kādēļ mēs grēkojam, skaidri zinot, ka tas ir slikti? Tādēļ, ka viena lieta ir zināt, bet cita - dzīvot. Kurš seko savas dvēseles kustībām, tas labi zina, kā grēki un kaislības cīnās ar prātu un cik bieži tie to uzvar. Prāts liecas zem kaislību spiediena; grēks kā migla slēpj no mums patiesības sauli, sasaista visus mūsu dvēseles labos spēkus. Dvēsele, kas apzinās grēka spēku, vienmēr gatava sacīt kopā ar ķēniņu Manasi: "Esmu saistīta daudzām dzelžu važām, pat galvu nevaru pacelt". Vai šādā nožēlojamā stāvoklī mums var palīdzēt viena vien mācība par mīlestību?

Bet tas arī ir Kristus darbības spēks un nozīme, ka tā neaprobežojas tikai ar mācību vien. Cilvēkam ir doti jauni spēki, tādēļ viņam iespējama kļūst jauna Baznīcas vienotība. Šie spēki vispirms doti ar to, ka Dieva Dēla iemiesošanās brīdī cilvēciskais visciešākajā veidā savienojies ar Dievu. Baznīcā vienmēr un nemainīgi turpinās cilvēka vienotība ar Kristu. Šī vienotība ir garīgās dzīves avots, bet bez vienotības ar Kristu -garīgā nāve. Kāda ir šīs vienotības būtība? Kristus ir sacījis: "Es esmu dzīvā maize, kas nākusi no debesīm. Kas ēdīs no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi. Un maize, ko Es došu, ir Mana miesa, kas dota par pasaules dzīvību. Patiesi, patiesi Es jums saku: ja jūs neēdat Cilvēka Dēla miesu un nedzerat Viņa asinis, jums nav dzīvības sevī. Kas bauda Manu miesu un dzer Manas asinis, tam ir mūžīgā dzīvība, un Es to uzcelšu pastarā dienā... Kas Manu miesu bauda un Manas asinis dzer, paliek Manī, un Es viņā" (Jņ. 6, 51, 53-54, 56). Svētā Vakarēdiena sakraments (Таинство причащения; приичаститися - būt līdzdalībniekam, ņemt dalību (baznīcslāvu val.) - tulk. piez.) - lūk, kur ir savienošanās ar Kristu, un garīgās dzīves avots. Svētā Vakarēdiena sakraments savieno cilvēkus ar Dievu un vienlaikus savā starpā. Lūk, kādēļ svētā Vakarēdiena saņemšana ir Baznīcas dzīves avots pašos pamatos. Svētā Vakarēdiena sakramenta būtība ir tā baznīciskumā. Ārpus Baznīcas vienotības nav iespējama līdzdalība sakramentā (причащение). Ļoti būtiski, ka svēto tēvu darbos baznīciskā vienotība nedalāmi saistīta ar Kristus Miesas un Asiņu sakramentu. Jau svētais Ignātijs Dievnesējs filadelfiešiem rakstīja: "Tiecieties pēc vienas Eiharistijas, jo mūsu Kunga Jēzus Kristus Miesa ir viena un viens ir Viņa Asiņu biķeris vienotībai, viens upurgalds" (IV nodaļa). Svētais Ignātijs uzsver arī Eiharistijas baznīciskumu: "Lai bez bīskapa neviens nedara neko, kas attiecas uz Baznīcu. Tikai tā Eiharistija jāuzskata par patiesu, kuru veic bīskaps vai tas, kuram viņš pats to uzticējis. Kur ir bīskaps, tur jābūt tautai, tāpat kā - tur, kur ir Jēzus Kristus, tur ir Kafoliskā (Apustuliskā) baznīca" (smirniešiem, VIII nodaļa). "Daudzi graudi, - raksta svētais Kartāgas Kipriāns, - kopā savākti, samalti un iejaukti, veido vienu maizi; tā arī Kristū, Kurš ir debesu maize, mēs redzam vienu miesu, kurā saistīts un savienots mūsu daudzums". [5] Svēto tēvu mācību par Eiharistijas baznīciskumu un par tās nozīmi pestīšanā īpaši dziļi un skaidri atklājis svētītājs Aleksandrijas Kirils, kura vārdus citējam: "Vienpiedzimušais ar Viņam piemītošo gudrību un Tēva padomu noteicis īpašu veidu, lai arī mēs ar Dievu un cits ar citu saistāmies vienotībā, kaut gan dvēselē un miesā atšķiramies cits no cita atsevišķās personībās, - tieši tādu veidu: vienā miesā, acīmredzot Savā, svētot Sev ticīgos noslēpumainajā Vakarēdienā (Eiharistija), dara viņus līdzmiesīgus kā Viņam Pašam, tā citu citam. Kurš, patiesībā, varētu šķirt no dabiskās vienotības vienam ar otru tos, kas ar vienu svēto miesu saistīti vienotībā ar Kristu? Jo, ja "visi baudām vienu maizi", tad visi esam viena miesa (1 Kor. 10,17), jo Kristus nevar būt dalāms. Tādēļ Baznīca tiek saukta par Kristus Miesu, bet mēs - par tās atsevišķiem locekļiem - kā to saprot apustulis Pāvils (1 Kor. 12,12). Mums visiem, kas, caur svēto Miesu savienojoties ar vienu Kristu, saņēmuši Viņu vienu un nedalāmu savās miesās, jāuzskata savus locekļus par vairāk piederīgu Viņam, nekā mums pašiem. [6] "Ne tikai dvēseliskas labvēlības noskaņojuma rezultātā Kristus iemājos mūsos (Jņ. 6, 56), bet, protams, arī pēc piederības būtībai. Tāpat kā kāds, savienojot vienu vasku ar citu un izkausējot to ugunī, veido no abiem kaut ko vienotu, tāpat caur Kristus Miesas un Godājamo Asiņu pieņemšanu Viņš Pats mūsos un mēs, no savas puses, Viņā savienojamies. Jo citādi būtu neiespējami, ka nīcībai pakļautais kļūtu spējīgs atdzīvoties, ja vien tas miesīgi nesavienotos ar Tā miesu, Kurš ir dzīvība pēc dabas, tas ir - ar Vienpiedzimušo. [7]

Tādējādi pēc Kristus noteiktā un pēc svēto tēvu vēstītā, patiesā dzīve iespējama vien ciešā dabu (dievišķās un cilvēciskās) vai, kā tagad saka, reālā vienotībā ar Kristu Euharistijas Noslēpumā, bet šī vienotība ar Kristu rada arī cilvēku savstarpējo vienotību, tas ir - veido vienotu Baznīcas miesu. No tā jāsecina, ka kristīga dzīve pēc savas būtības ir baznīciska.

Ir vēl viens cilvēces jaunās dzīves avots, tieši Baznīcas dzīves avots -Svētais Gars. Pats Kristus ir sacījis: ja kāds neatdzimst ūdenī un Garā, tas netiks Dieva Valstībā (Jņ. 3, 5) - jābūt dzimušam no Gara (Jņ. 3, 6, 8). Un kad apustulis Pāvils runā par cilvēku vienotību Baznīcā, viņš vienmēr runā par Svēto Garu kā par šīs vienotības avotu. [8]

Baznīca apustulim ir ne tikai "viena Miesa", bet arī "viens Gars", un ar to domāta ne tikai vienprātība, bet arī viens Dieva Gars, Kurš caurvij visu Baznīcas miesu, kā to liecina Baznīcas svētie tēvi un skolotāji. "Ko nozīmē Gara vienotība?" - vaicā svētais Jānis Zeltamute un atbild: Tāpat kā miesā gars pārņem visu un vēsta par dažādības, kas rodas no dažādu miesas locekļu atšķirības, vienotību, tā arī šeit. Bet Gars dots arī tādēļ, lai apvienotu pēc izcelšanās un domāšanas savstarpēji atšķirīgus ļaudis". [9] "Ar šiem vārdiem ("vienots Gars") viņš gribēja modināt savstarpējai saskaņai, it kā sakot - tā kā jūs esat saņēmuši vienu Garu un dzēruši no viena avota, tad jūsu starpā nevar būt nesaskaņu". [10] Svētlaimīgais Teodorīts: "Jūs visi esat saņēmuši vienu svētību, viens avots izlej dažādas straumes, esat pieņēmuši Vienotu Garu, veidojat vienu Miesu" [11]. Svētlaimīgais Hieronīms: "Viena Miesa kā Kristus Miesa, kas ir Baznīca; un viens Svētais Gars - viens Devējs un visu Iesvētītājs". [12] Svētlaimīgais Bulgārijas Teofilakts: "Tāpat kā miesas iesākums ir gars, kas visu saista un apvieno, kaut arī locekļi ir dažādi, tā arī ticīgajos ir Svētais Gars, Kurš apvieno visus, kaut arī mēs atšķiramies ar dzimumu, tikumiem un nodarbošanos". [13] Pēc apustuļa paustās domas, visa Baznīcas dzīve ir tieši Dievišķā Gara izpausme, ikviena mīlestības izpausme, ikviens labais darbs ir Gara dāvanas darbība. Visu veido viens un tas pats Gars. Cilvēki, kā saka apustulis Pēteris, ir tikai dažāda veida žēlastības namturi (1 Pēt. 4,10). Dievišķais Gars, kas piepilda visu Baznīcas miesu, dāvā visiem šīs miesas locekļiem dažādas garīgās dāvanas un dara iespējamu cilvēces jauno dzīvi. Dievišķais Gars ir tas, kurš apvieno visus vienā miesā un savieno tieši ar to, ka ielej sirdīs mīlestību, kura dabiskajā cilvēka stāvoklī nevar būt pamats viņa dzīvei un attieksmei pret citiem.

"Mīlestība ir no Dieva" - šo apustuļa Jāņa sacīto (1 Jņ. 4, 7) var nosaukt par apustuļu spriedumu apvienojošo tēmu. Mīlestība tiek nosaukta par Dievišķu. [14] Kristus mīlestība vada Baznīcas locekļus (2 Kor. 5, 14). Kungs vērš visas sirdis uz Dieva mīlestību (2 Tes. 3, 5). Mūsu sirdīs izlieta Dieva mīlestība ar Svēto Garu, kas mums dots (Rom. 5, 5). Mīlestība ir Gara auglis (Gal. 5, 22). Dievs mūs izglāba ar atjaunošanos Svētajā Garā, ko Viņš bagātīgi pār mums izlējis caur Jēzu Kristu, mūsu Pestītāju (Tit. 3, 5-6). Kristiešus vada Dieva Gars (Rom. 8,14).

Tādējādi Baznīcā mītošais Svētais Gars dod katram Baznīcas loceklim spēkus būt jaunai radībai un vadīties savā ceļā ar mīlestību. Apustuļa Pāvila mācība par Baznīcu nesaraujami saistīta ar viņa mācību par mīlestību kā kristīgas dzīves sākumu. Šo saistību maz ievēro Svēto Rakstu mūsdienu pētnieki un skaidrotāji, bet uz to norāda Baznīcas svētie tēvi. Svētlaimīgais Teodorīts par apustuļa Baznīcas salīdzinājumu ar miesu saka: "Šī skaidrojuma lietošana piederas mācībai par mīlestību". [15] Un svētais Jānis Zeltamute, skaidrojot vārdus "viena Miesa", saka: "Pāvils no mums prasa tādu mīlestību, kura mūs savstarpēji saistītu, darot nešķiramus, un tādu pilnīgu vienotību, it kā mēs būtu vienas miesas locekļi, tādēļ, ka šāda mīlestība nes lielu labumu". [16] Lasot apustuļa Pāvila vēstījumus, var ievērot, ka Baznīca un mīlestība tajos vienmēr minēta līdzās, un tas, protams, ir tādēļ, ka, saskaņā ar apustuļa mācību, Baznīca un mīlestība ir savstarpēji saistītas. Visa kristīgā tikumība apustuļa

darbos balstās uz Baznīcas patiesumu. Tā vēstules Romiešiem pēdējās nodaļās apustulis skaidri runā par kristīgo tikumību. Šī runa sākas 12. nodaļas 9. pantā, bet iepriekšējos pantos (4.-8.) apustulis īsumā izklāstījis mācību par Baznīcu kā Miesu. Pirmajā vēstulē Korintiešiem pēc tam, kad 12. nodaļā tiek klāstīta mācība par Baznīcu, seko tūlītēja „Jaunās Derības dziesma mīlestībai" (12, 31-13,13). Kaut ko līdzīgu var ieraudzīt arī vēstulēs Efesiešiem un Kolosiešiem.

Ko var secināt no visa iepriekšminētā? Kristus darbs nav tikai mā­cīšana. Viņa darbs ir radīt vienotību cilvēku dzimumā. Kristus darbs ir "jaunas būtnes", t.i. Baznīcas, radīšana. Baznīcā mītošais Dievišķais Gars dod spēkus kristīgās mācības īstenošanai dzīvē, bet tā kā šī mācība ir mācība par mīlestību, tad tās īstenošana atkal rada vienotību, jo mīlestība ir saistošā, nevis dalošā sākums. Baznīcas pieaugšana tajā pašā laikā ir arī atsevišķu tās locekļu pieaugšana.

Jaunās Derības rakstos Baznīcas esamības mērķis tiek parādīts cilvēka garīgajā pilnveidē. Garīgās dāvanas un visa kalpošana, pēc apustuļa Pāvila domām, Baznīcā pastāv svēto sagatavošanai, tas ir - kristiešu tikumiskajai atdzimšanai (Ef. 4, 12), "līdz kamēr mēs visi sasniegsim vienību Dieva Dēla ticībā un atziņā, īsto vīra briedumu, Kristus diženuma pilnības mēru" (Ef. 4, 13). Bet pēc tam apustulis attēlo arī to ceļu, pa kuru atjaunotā cilvēce sasniegs "Kristus diženuma pilnības mēru". Diemžēl vārdi, kuros runāts par šo ceļu, ir gandrīz paši neskaidrākie Jaunās Derības slāviskajā tekstā. Tieši „из Негоже все тело составляемо и счиневаемо приличие всяцем осязанием подаяния, по действу в мере единыя коеяждо части, возраще­ние тела творит в создание самаго себе любовию" (Еф. 4, 16). Tulkojot no krievu valodas: „из Которого все тело, составляемое и совокупляемое посредством всяких взаимно скрепляющих связей, при действии в свою меру каждого члена, получает приращение для созидания самого себя в любви", tas kļūst nedaudz saprotamāks: "Viņā visa miesa, kopā saturēta un visādām palīgsaitēm vienota, pastāvīgi aug pēc tām spējām, kas katrai viņas daļai dotas, kļūdama aizvien pilnīgāka mīlestībā". Tomēr priekšroka dodama slāviskajam tekstam, tādēļ ka krieviskais tulkojums nespēj izpaust visu oriģināla domu, kas saglabājas slāviskajā tekstā, bet slēpta aiz miglainiem izteicieniem. Neiedziļinoties sīkākā grieķiskā teksta izskaidrojumā [17], tikai pateiksim, kādu domu apustulis vēlas paust [18]. Visa Baznīcas miesa pastāvīgi arvien vairāk apvienojas ar Svētā Gara svētīgo dāvanu uzņemšanas palīdzību, kas ikvienā darbojas īpašā veidā, un tā Baznīcas miesa sasniedz pilnību visos savos locekļos. Visa Baznīcas miesas izaugsme saistīta ar atsevišķu tās locekļu līdzdalību kopīgā mīlestībā, jo tikai mīlestībā, vienotībā ar Baznīcu, iespējama pilnīga Gara dāvanu uzņemšana. Tā minētos svētā apustuļa vārdus saprot svētais Jānis Zeltamute [19], svētlaimīgais Teodorīts [20], sirdsskaidrais Damaskas Jānis [21] un svētlaimīgais Teofilakts. [22] Viņu domas apvieno svētītājs Teofans Vientuļnieks: "Kristīgā ticība apvieno ticīgos ar Kristu un tādējādi no visiem veido vienu veselu Miesu. Kristus veido šo Miesu, katram vēstot par Sevi un Gara svētību sniedzot iedarbīgi, apzināti, tā kā šis svētības Gars, nonākot uz katru, dara viņu par to, kam viņam būtu jābūt Kristus Baznīcas miesā. Kristus Miesa, savienojoties ar šādu Gara darbību, aug pati sevī tādā mērā, kādā katrs loceklis atbilst savai nozīmei vai darbojas Baznīcas labā ar visu saņemtās svētības dāvanas pilnību". [23]

No minētās apustuļa Pāvila mācības un svēto tēvu skaidrojumiem redzams, ka saskaņā ar Jaunās Derības mācību cilvēciskās personības pilnveidošanos nosaka tās piederība Baznīcai kā dzīvam organismam, kas pieaug Svētā Gara svētīgajā iedarbībā. Ja tiks sarauta saite ar Baznīcas miesu, tad atsevišķa personība, kura būs nodalījusies un noslēgusies savā patmīlībā, zaudēs Baznīcā mītošā Svētā Gara die­višķo svētību. "Patiesībā, ja notiktu, ka roka atdalītos no ķermeņa, no smadzenēm nākošais gars, meklējot turpinājumu un neatrodot, neatraujas no ķermeņa un nepāriet atrautajā rokā. Un ja gars šo roku neatrod, tad arī nav vienots ar to. Tas pats ir arī šeit, ja mēs savā starpā neesam saistīti ar mīlestību. Un tādēļ - ja gribam saņemt Garu no Galvas, būsim vienoti viens ar otru. Ir divu veidu atdalīšanās no Baznīcas: pirmā, kad mēs atdziestam mīlestībā, un otrā, kad uzdrošināmies veikt ko necienīgu pret šo Baznīcas miesu. Vienā un otrā gadījumā mēs atdalāmies no veseluma". [24] Ir skaidrs, ka svētais Jānis Zeltamute jebkādu atdalīšanos no Baznīcas uzskata par Svētā Gara svētības zaudēšanu. "Viss, kas tikko atdalījies no dzīvības sākuma, zaudējot pestījošo būtību, nevar dzīvot un elpot atsevišķā dzīvē". [25] "Atdali saules staru no tā iesākuma - veselums nepieļaus eksistēt atsevišķai gaismai; nolauz zaru no koka - nolauztais zaudēs spēju augt; nošķir strautu no tā iztekas - nošķirtais izsīks. Tieši tādā veidā Baznīca, apspīdēta ar Kunga gaismu, izplata savus starus visā pasaulē; bet gaisma, kas izstaro visapkārt, ir viena, un Miesas vienotība paliek nedalāma. Tā izpleš savus augļiem pilnos zarus pa visu zemi; bagātīgas tās straumes plūst vistālākajos plašumos, bet pie tā visa galva paliek viena, viens sākums, viena māte, bagāta auglīgam iesākumam". [26] Šajos iedvesmojošajos un maigi poētiskajos vārdos skaidri izteikta doma, ka atsevišķa personība, pat atsevišķa kristīgā kopiena ir tik dzīva, cik tā dzīvo Kristus dzīvi un cik tā ir vienota ar visu Vispasaules Baznīcu. Atšķirties, noslēgties sevī... tas personībai vai pat vietējai Baznīcai ir tas pats, kas staram atdalīties no saules, strautam - no iztekas avota, zaram - no stumbra. Garīgā dzīve var būt, tikai pastāvot organiskai saiknei ar Vispasaules Baznīcu; pārtrūks šī saite - noteikti izsīks arī kristīgā dzīve.

Cerams, ka ir pietiekami skaidri parādīts, ka Baznīcas idejai Jaunās Derības mācībā ir būtiska nozīme. Kristietība nebalstās tikai uz sa­prātu, tā māca tikai par cilvēka pestīšanu, tādēļ kristietībā nav tīri teorētisku mācību. Dogmatiskajām patiesībām ir morāla nozīme, bet kristīgā morāle balstīta uz dogmatiem. Bet tieši Baznīca ir tas punkts, kurā ticības mācība pāriet tikumības mācībā, kristīgā dogmatika pāriet kristīgā dzīvē. Kristīgajai mācībai dzīvību dod un to īsteno Baznīca. Kristīgā dzīve nav iespējama ārpus Baznīcas un bez Baznīcas. Cilvēks var dzīvot, attīstīties un tikt pestīts tikai Baznīcā, tāpat kā ikviena organisma atsevišķi locekļi nekad nevar augt un attīstīties atsevišķi cits no cita, bet tikai nedalāmā vienībā ar visu organismu. Bez Baznīcas nav kristietības; paliek tikai kristīgā mācība, kas pati par sevi nespēj "atjaunot kritušo Ādamu".

Ja tagad no Jaunās Derības mācības par Baznīcu atklāsmes pievērsīsimies kristietības iesākumu vēsturei, tad ieraudzīsim, ka tieši Baznīcas ideja bijusi kristīgā pasaules uzskata pamatideja un tieši tā radījusi realitāti. Kristieši sevi sākumā apzinājās kā Baznīcu, un kristīgā sabiedrība pirms visiem citiem nosaukumiem sevi dēvēja par Baznīcu. Vārds "Baznīca" jau Jaunajā Derībā sastopams 110 reižu. Vārdu "kristietība", kā daudzus vārdus, kas beidzas ar "-ība", Jaunā Derība nepazīst. Pēc Svētā Gara nonākšanas uz Kristus apustuļiem un mācekļiem Baznīca sāka eksistēt kā redzama sabiedrība ar savstarpējām garīgām attiecībām tās locekļu vidū. Jo no sākuma nebija nekādas īpašas mācības sistēmas. Kristus ticība bija ietverta nedaudzos pašos vispārīgākajos atzinumos. Kristietībā nebija ko mācīties. Nebija nepieciešama liela saskaņa kādos teorētiskos atzinumos. Ko tolaik nozīmēja būt kristietim? Mūsu laikos uz šo jautājumu var izdzirdēt daudzas dažādas atbildes, piemēram: būt kristietim nozīmē atzīt Kristus mācību, censties izpil­dīt Viņa baušļus. Tā, protams, ir labākā atbilde. Bet pirmkristietība uz šo jautājumu atbildēja pavisam savādāk. Jau no savas vēstures pirmajām lapaspusēm kristietība mums parādās kā vienprātīga un garā vienota kopiena. Bez saiknes ar šo kopienu kristiešu nebija. Noticēt Kristum, kļūt par kristieti nozīmēja pievienoties Baznīcai, kā tas vairākkārt izteikts Apustuļu darbu grāmatā, kur varam lasīt: "Tas Kungs ik dienas pievienoja viņiem tos, kas tika izglābti" (Ap.d. 2, 47; 5, 13-14). Ikviens jauns ticīgais bija kā zars, kurš izaudzis pie vienotā Baznīcas dzīves koka. Bet, lūk, arī raksturīgāks piemērs, tieši šādas Baznīcai pievienošanās ilustrācija: Baznīcas vajātājs Sauls, draudus un nāvi šņākdams pret Kunga mācekļiem, ceļā uz Damasku brīnumainā veidā kļūst par Kristus sekotāju. Šeit mūsu priekšā vērojama īpaša Dieva atklāsme cilvēkam. Tomēr Damaskā Kungs pie Saula sūta Ananiju, kurš viņu krista, un pēc tam Sauls vairākas dienas ir kopā ar mācekļiem Damaskā; pēc tam Sauls, ieradies Jeruzālemē, cenšas pievienoties mācekļiem un pēc tam, kad Barnaba par viņu pavēsta apustuļiem, ir kopā ar viņiem. Tādējādi pat nākamais ievērojamais apustulis, kuru jau parādībā Ananijam Kungs nosauc par izredzēto ieroci (Ap.d. 9, 15), tūlīt pēc savas pievēršanās pievienojas Baznīcai kā redzamai sabiedrībai. Šeit īpaši skaidri parādīts, ka Kungs negrib pazīt Savus kalpus ārpus Baznīcas.

Saprotams, kāpēc svētais apustulis Pāvils tik uzstājīgi savās vēstulēs runā par Baznīcu: viņš neveido mācību par Baznīcu, bet jau savā pievēršanās brīdī viņš satikās ar Baznīcu kā esošu faktu. Pat līdz savam pievēršanās brīdim Sauls zināja tieši Baznīcu, un neko citu. Viņš pats vēlāk atceras: „Jūs esat dzirdējuši par manu kādreizējo dzīvi jūdu ticībā, kā es pārlieku vajāju Dieva draudzi un to postīju" (Gal. 1, 13). Sauls vajāja nevis kādas mācības sekotājus, bet tieši Baznīcu kā kopību, saprotamu arī "ārējiem" (tai nepiederošiem). "Ticīgo pulks," lasām Apustuļu darbos, "bija viena sirds un viena dvēsele" (Ap.d. 4, 32). Un apbrīnojami, ka IV gadsimtā, kad izveidojās mācība par Svēto Trijādību, vairāki svētie tēvi kā piemēru minēja tieši pirmkristīgo Baznīcu, kur daudzi bija viens vesels.

Bet par to, cik pirmkristīgā kopiena bija stingri noteikta, brīnišķīgi vēsta Apustuļu darbu grāmatas pants, kuru ne vienmēr pamana: "No pārējiem neviens neiedrošinājās ar viņiem biedroties" (Ap.d. 5,13).

Tādējādi, no vienas puses, pievēršanās kristietībai uztverama kā pievienošanās Baznīcai, no otras - "no pārējiem neviens neiedrošinājās ar viņiem biedroties". Vai nav skaidrs, ka pašā pirmajā laikā, kad bija dzīvi tiešie Kristus mācekļi, kristietība bija redzama sabiedrība -Baznīca, kas nebija tikai mācība, bet pati dzīve. Pēc savas būtības baznīciskā kristietība arī patiesībā vienmēr bijusi tieši Baznīca, t.i. - redzama sabiedrība, kurai ir sava noteikta organizācija. Kungam labpatika dot Savai Baznīcai tieši hierarhisku organizāciju. Baznīcas hierarhiskā uzbūve ir jau svēto apustuļu radīta. [28] Protestantiskā zinātne iebilst pret šo Baznīcas patiesību, bet hierarhijas apustuliskās izcelsmes apstrīdēšanai protestantiem nākas noliegt apustuļa Pāvila vēstījumu patiesumu, tātad apšaubīt Svēto Rakstu autoritāti un tā­dējādi cirst to zaru, uz kuru balstās pats protestantisms. Pietiekami izlasīt Apustuļu darbu grāmatu un apustuļa Pāvila vēstules Timotejam un Titam, lai pārliecinātos tieši par hierarhijas apustulisko dibināšanu Baznīcā. Pāvils un Barnaba jau pašā Baznīcas rašanās brīdī iecēla katrā draudzē presbiterus (Ap.d. 14, 23). Titu apustulis Pāvils pamāca iecelt visās pilsētās presbiterus (Tit. 1, 5). Svētais Gars mācīja bīskapiem sargāt Kunga un Dieva Baznīcu, ko Viņš ar Savām Asinīm ieguvis par īpašumu (Ap.d. 20, 28). Lūk, kādēļ jau I gadsimtā (apmēram 97. gadā) Romas bīskaps Kliments īpašā vēstījumā korintiešiem pierāda nepie­ciešamību pakļauties hierarhijai ar to, ka hierarhiju uz mūžīgiem laikiem nodibinājuši paši apustuļi. Kliments raksta: "Apustuļi vēstīja mums par Kungu Jēzu Kristu; Jēzus Kristus bija Dieva sūtīts. Un tādējādi - Kristus no Dieva, bet apustuļi no Kristus: gan viens, gan otrs bijis Dieva gribas noteiktā kārtība. Pieņemot rīkojumu, apustuļi, pilnībā pārliecināti par mūsu Kunga Jēzus Kristus Augšāmcelšanos un stiprināti ticībā ar Dieva Vārdu, Svētā Gara pilnībā iznāca, vēstot tuvojošos Dieva Valstību. Sludinot pilsētās un ciemos, viņi iecēla viņu pirmdzimtos, pārbaudot viņus garā, par bīskapiem un diakoniem nākamajiem ticīgajiem" (42. daļa). "Mūsu apustuļi caur Kungu zināja, ka būs strīdi par bīskapu atbilstību. Tieši tādēļ viņi, saņēmuši pilnīgu iepriekšzināšanu, iecēla iepriekš nosauktos un pēc tam deva likumu, lai tad, kad tie nomirst, citi pārbaudīti vīri pārņem viņu kalpošanu" (44. daļa). Jau pēc divdesmit gadiem svētmoceklis Ignātijs Dievnesējs savā ceļā uz ciešanām Romā raksta vēstules dažādām draudzēm un visur pārliecina pakļauties hierarhijai. "Neko nedariet bez bīskapiem un priesteriem. Nedomājiet, ka jums izdosies kas slavējams, ja darīsiet to paši pēc sava prāta", raksta svētais Ignātijs magnēziešiem (7,1). "Tas, kurš jebko dara bez bīskapa ziņas, kalpo sātanam", viņš raksta smirniešiem (9, 1). "Kurš sevi uzskatīs pārāku par bīskapu, tas ir pazudis pilnībā", raksta svētais Ignātijs savam māceklim Polikarpam, Smirnas bīskapam (5, 2). Bez hierarhijas, pēc Ignātija mācības, nav Baznīcas (vēstule tralliešiem, 3, 1). "Kuri pieder Dievam un Jēzum Kristum, tie ir ar bīskapu", lasām vēstulē filadelfiešiem (3, 2).

Pilnīgi skaidri redzams, kā Baznīca no paša sākuma uzskatīja sevi par hierarhiski iekārtotu un uz hierarhiju skatījās kā uz Dieva noteiktu savas pārvaldīšanas orgānu. Šīs pārvaldes darbība izpaudās svētīgu svētdarbību veikšanā, ticības mācīšanā, baznīcas disciplīnā. Baznīcas dzīve dažādos gadsimtos bija atšķirīga. Mainījusies arī hierarhijas darbība, bet Baznīcas hierarhiskās uzbūves princips vienmēr paliek viens un nemainīgs. Visbeidzot, domājam, ka pieļautu lielu kļūdu, ja neminētu kaut dažu seno baznīcas autoru spriedumus mūs interesējošajā jautājumā: vai ir iespējama kristietība bez Baznīcas? Pakavēsimies tikai pie divu autoru uzskatiem, kuri daudz darījuši, izskaidrojot mācību par Baznīcu, - svētais Kartāgas Kipriāns un svētlaimīgais Augustīns.

Pēc svētā Kipriāna sacītā, būt kristietim nozīmē piederēt pie redzamās Baznīcas un pakļauties tajā no Dieva noliktajai hierarhijai. Baznīca ir Kristus mīlestības iemiesojums, un jebkāda atdalīšanās no Baznīcas ir tieši mīlestības pārkāpums. Pret mīlestību grēko gan herētiķi, gan šķeltnieki. Tā arī ir Kipriāna traktāta "Par Baznīcas vienotību" pamatdoma. Šī pati doma pastāvīgi atkārtojas arī svētā tēva vēstulēs. "Kristus dāvāja mums pasauli; Viņš pavēlēja mums būt vienotiem un vienprātīgiem; noteica mums nemainīgi un stingri glabāt vienotību mīlestībā. Kristum nepiederēs tas, kurš nodevīgā nesaskaņā pārkāpis Kristus mīlestību: tam, kuram nav mīlestības, arī Dieva nav. Nevar būt kopā ar Dievu tie, kuri nevēlas būt vienprātīgi Dieva Baznīcā". [29]

Herētiķiem un šķeltniekiem nav mīlestības - kristīgā pamattikuma, un tādēļ viņi ir kristieši tikai pēc nosaukuma. "Herētiķis vai šķeltnieks nav saglabājis ne Baznīcas vienotību, ne brāļu mīlestību [30], darbojas pret Kristus mīlestību. [31] Markians, apvienojies ar Novatianu, kļuva par žēlsirdības un mīlestības pretinieku". [32] Par herētiķiem zināms, ka viņi atkāpušies no Kafoliskās Baznīcas mīlestības un vienotības [33]. "Kādu vienprātību ievēro, kādu mīlestību glabā vai par kādu mīlestību domās tas, kurš padevies naida tieksmei, šķeļ Baznīcu, ārda ticību, mulsina pasauli, iznīdē mīlestību, apgāna Sakramentus?" [34]

Svētais Kipriāns izsaka tādu domu: arī kristīgā mācība nevar būt ār­pus Baznīcas, ne tikai kristīgā dzīve. Tikai Baznīcā ir patiesa ticība. [35] Tieši Baznīcu Kipriāns sauc par Patiesību. [36] Ticības vienotību nevar atdalīt no Baznīcas vienotības. [37] Patiesība ir viena, tāpat kā Baznīca. [38] Tas, kurš nepieturas pie Baznīcas vienotības, nedrīkst domāt, ka viņš saglabā ticību. [39] Jebkura atdalīšanās no Baznīcas nepārprotami saistīta arī ar ticības sagrozījumu. "Ienaidnieks ir izgudrojis herēzes un šķelšanās, lai gāztu ticību, izkropļotu patiesību, izjauktu vienotību. Viņa kalpotāji vēsta nodevību, aizbildinoties ar ticību; antikristu, slēpjoties aiz Kristus vārda un, slēpjot melus aiz ticamības, smalka viltus, iznīcina patiesību. [40] "Kā sātans nav Kristus, kaut arī māna ar Viņa vārdu, tā arī par kristieti nevar tikt uzskatīts tas, kurš neatrodas Viņa Evaņģēlija un ticības patiesībā". [41] "Herētiķis šķeļ Baznīcu [42], viņš bruņojas pret Baznīcu, ir nodevējs attiecībā pret ticību, svētuma zaimotājs attiecībā pret dievbijību, nepadevīgs kalps, nelikumīgs dēls, naidīgs brālis". [43] „Ja aplūkojam to ticību, kuri tic ārpus Baznīcas, tad izrādīsies, ka visiem herētiķiem ir pavisam cita ticība; varētu teikt, viņiem ir tikai fanātisms, zaimošana un diskusijas, kas karo pret svētumu un patiesību". [44] Nebūt Baznīcā un palikt kristietim, pēc svētā Kipriāna pārliecības, ir neiespējami. Ārpus Baznīcas - ārpus Kristus nometnes. [45] Tie, kuri atkāpušies no Baznīcas un darbojas pret Baznīcu - antikristi un pagāni. [46] Lūk, ko raksta svētais Kipriāns Antonianam par Novatianu. "Tu vēlējies, mīļotais brāli, lai es tev uzrakstu arī par Novatianu, par to, kādu herēzi viņš radīja. Zini, ka vispirms mums nav jābūt ziņkārīgiem, ko viņš māca, kad māca ārpus Baznīcas. Lai kas un kāds viņš arī nebūtu, viņš nav kristietis, jo viņš nav Kristus Baznīcā". [47] "Kā var būt ar Kristu tāds, kurš nav kopā ar Kristus Līgavu, neatrodas Viņa Baznīcā". [48] Visbeidzot, traktātā "Par Baznīcas vienotību" mēs lasām ievērojamos vārdus: "Tam Dievs nav Tēvs, kam Baznīca nav Māte". [49] Svētais Kipriāns pilnībā atsaka vārdu "kristietis" visiem, kas atrodas ārpus Baznīcas, it kā atkārtojot sava skolotāja Tertulliana izlēmīgo saucienu: "Herētiķi nevar būt kristieši!".

Tādēļ ir saprotama svētā Kipriāna prasība, uzņemot Baznīcā no jauna kristīt pat novatiāņus, kaut arī viņi bija tikai šķeltnieki. Kip­riāns šķeltnieku kristīšanu, tos uzņemot Baznīcā, neuzskatīja par pārkristīšanu, bet tieši par kristīšanu. "Mēs apliecinām," rakstīja svētais Kipriāns Kvintam, "ka no turienes nākošos mēs pie sevis nepārkristām, bet kristām (non re baptizari apud nos sed baptizari), jo viņi neko nesaņem tur, kur nekā nav". [50] Kristīšana ārpus Baznīcas ir tikai "tukša un nešķīsta pagremdēšana" (sordida et protana tinctio) [51]. "Tur ļaudis nemazgājas, bet vēl vairāk apgānās; grēki nenomazgājas, bet tikai padziļinās. Tāda dzimšana rada bērnus nevis Dievam, bet sātanam". [52]

Kipriāna doma par jebkādas kristīšanas ārpus Baznīcas nederīgumu un par nepieciešamību vēlreiz kristīt visus, kas pievēršas Baznīcai, tika apstiprināta 256. gadā Kartāgas Baznīcas Vietējā Koncilā, kuru vadīja pats Kipriāns. Savā noslēguma uzrunā, it kā apkopojot visus baznīcas spriedumus, svētais Kipriāns saka: "Herētiķus jākrista ar vienīgo Baznīcas kristību, lai viņi no pretiniekiem varētu pārvērsties par draugiem un no antikristiem par kristiešiem".

Svētā Kipriāna uzskata izklāsts, kam acīmredzot piekrita arī viss Kartāgas Koncils, skaidri un noteikti liecina par to, ka III gadsimtā pat nepieļāva domu par to, ka ir iespējama jebkāda kristietība ārpus Baznīcas. Toreiz skaidri mācīja un noteikti sacīja, ka tas, kurš atkāpies no Baznīcas, vairs nav kristietis un viņam ir liegta Svētā Gara svētība, tātad viņam ir liegta cerība arī uz pestīšanu. Šo pašu domu skaidri izsacīja arī Vasīlijs Lielais savā vēstījumā bīskapam Amfilohijam. Svētais Vasīlijs saka, ka tiem, kuri atkāpušies no Baznīcas, jau caur šķelšanos vairs nav Svētā Gara svētības. Ārpus Baznicas nav garīdzniecības un nevar tikt nodota Svētā Gara svētība. Šīs svētā Vasīlija Lielā domas Baznīca VI Vispasaules Koncilā (2. likums) un VII (1. likums) apstiprināja kā negrozāmu patiesību. Svētā Vasīlija vēstule Amfilohijam tika atzīta par kanonisku, un tādēļ arī līdz šim tā atrodas "Likumu grāmatā".

Svētlaimīgais Augustīns atzīst, ka kristietības mācība, saprotama teo­rētiski, var tikt saglabāta arī ārpus Baznīcas. Patiesība paliek patiesība, kaut arī to sacījis ļauns cilvēks. Jo arī dēmoni apliecināja Kristu, tāpat kā apustulis Pēteris [53]. Zelts, bez šaubām, ir labs, un tas paliks zelts arī ļaundaru rokās, kaut arī kalpo ļauniem nodomiem. Kristus reiz sacīja saviem mācekļiem: "Kas nav pret jums, tas ir ar jums" (Lk. 9, 50). No tā var secināt, ka tas, kurš neatrodas Baznīcā, dažās jomās nav pret Baznīcu un viņam pieder kaut kas no Baznīcas bagātības. Atēnieši godāja nepazīstamo Dievu (Ap.d. 17,23), bet apustulis Jēkabs liecina, ka arī ļaunie gari tic (Jēk. 2,19), bet viņi, protams, ir ārpus Baznīcas. Savos sacerējumos pret donātistiem svētlaimīgais Augustīns sīki pierāda un pamato šķeltnieciskās kristīšanas it kā derīgumu.

Bet, ja arī ārpus Baznīcas var saglabāt patieso mācību, ja pat sakra­menti, veikti šķirti no Baznīcas, ir derīgi, vai tad Baznīca ir noteikti vajadzīga? Vai nav iespējama arī pestīšana ārpus Baznīcas? Vai svētlaimīgais Augustīns neatdala kristietību no Baznīcas? Vai viņš nepieļauj kristietības pastāvēšanas iespēju bez Baznīcas? Uz visiem šiem jautājumiem svētlaimīgais Augustīns sniedz noliedzošu atbildi. Kristīgo dzīvi, kas ved uz pestīšanu, svētlaimīgais Augustīns uzskata tikai par Baznīcas prioritāti, bet ārpus Baznīcas šī dzīve nevar būt. Viss, ko no Baznīcas atdalījušies ļaudis saglabājuši no Baznīcas bagātības, tas viss nenes viņiem nekādu labumu, bet tikai kaitējumu. Kādēļ gan? Tādēļ, - atbild svētlaimīgais Augustīns, - ka nevienam, kurš atdalījies no Baznīcas, nav mīlestības. Kristus norādīja pazīmi, pēc kuras var pazīt Viņa mācekļus. Šī pazīme ir nevis kristīgā mācība, pat ne sakramenti, bet tikai mīlestība. "No tā visi pazīs, - Viņš sacīja Saviem mācekļiem, -ka jūs esat Mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā" (Jņ. 13,35). Sakramenti neglābs, ja tos pieņemošajam nebūs mīlestības. Apustulis saka: "Un ja es zinātu visus noslēpumus (sacramenta)... bet nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas" (1 Kor. 13, 2). Kaijafa pravietoja, bet tika nosodīts. Pati atdalīšanās no Baznīcas ir lielākais grēks, kas arī parāda, ka šķeltniekos nav mīlestības. Tam, kurš atdzimis kristībā, bet nav savienojies ar Baznīcu, no kristības nav nekāda labuma, tādēļ, ka viņam nav mīlestības; kristība viņam sāk kļūt pestījoša tikai tad, kad viņš savienojas ar Baznīcu. Kristības svētība nespēj attīrīt no grēkiem to, kurš nepieder Baznīcai, tās darbība it kā tiek paralizēta ar šķeltnieciskās sirds ietiepību ļaunumā, t.i. šķelšanās procesā. Tā kā ārpus Baznīcas kristītais tūlīt pēc kristībām nonāk savas maldu mācības tumsā, atklāj savu grēcīgumu un mīlestības trūkumu, tad arī grēki nekavējoties viņā atgriežas. Bet, ka piedotie grēki atgriežas, ja nav brāļu mīlestības, to skaidri parādījis Kungs, kad runāja par kalpu, kuram viņa kungs piedeva desmit tūkstošu talantu parādu (Mt. 18, 21-35). Kad šis kalps neiežēlojās par savu darba biedru, kurš viņam bija parādā simt denārijus, tad kungs pavēlēja atdot visu, ko kalps viņam bija parādā. Kā šis kalps, kurš uz laiku saņēma parāda atlaišanu, tā arī tas, kurš kristās ārpus Baznīcas, uz laiku tiek atbrīvots no saviem grēkiem, bet tā kā pēc kristīšanās viņš paliek ārpus Baznīcas, tad viņam tiek atkal pieskaitīti visi grēki, kas veikti arī pirms kristībām.

Grēki viņam tiek piedoti tikai tad, kad viņš mīlestībā savienojas ar Baznīcu. Ne tādēļ shizmatiķiem ir atņemta cerība uz pestīšanu, ka viņu kristība ir nederīga, bet tikai tādēļ, ka viņi ir ārpus Baznīcas un ir naidā ar To. Svētā Gara svētību iegūt un saglabāt var tikai tas, kurš ir vienots mīlestībā ar Baznīcu. Kurš ir atdalījies no Baznīcas, tam mīlestības nav. Nav mīlestības uz Dievu tam, kurš nemīl Baznīcas vienotību - velti viņš runā, ka viņam ir Kristus mīlestība. Mīlestība var tikt saglabāta tikai vienotībā ar Baznīcu, jo Svētais Gars mīt tikai Baznīcas miesā. Nekāda likumīga un objektīva iemesla atdalīties no Baznīcas nav; kurš atdalījies no Baznīcas, tam nav Svētā Gara, tāpat kā no ķermeņa atdalītam loceklim vairs nav dzīvības gara, kaut arī tas kādu laiku vēl saglabā savu iepriekšējo formu. Tādēļ visi, kuri ir atdalījušies no Baznīcas, kamēr pretojas tai, nevar būt labi; kaut arī viņu uzvedība var likties slavējama - paša viņu atdalīšanās no Baznīcas dara viņus ļaunus.

Tādējādi, pēc svētlaimīgā Augustīna mācības, Baznīca ir daudz šaurāks jēdziens kā kristietība, ja to saprotam tikai teorētiskā veidā. Esot ārpus Baznīcas, var būt saskaņā ar šiem teorētiskajiem principiem: līdzās vienotībai ar Baznīcu vēl nepieciešama arī gribas piekrišana (consensio voluntatum). Bet ir skaidrs, ka bez šī pēdējā tikai teorētiskā saskaņa ar kristīgo mācību ir pilnīgi nederīga - un ārpus Baznīcas nav pestīšanas. Dzīvē kristietība pilnīgi saskan ar Baznīcu.

Kā redzams, svētā Kipriāna un svētlaimīgā Augustīna uzskati ir nedaudz atšķirīgi, bet viņu galīgais spriedums ir vienāds: extra ecclesiam nulla salus - ārpus Baznīcas nav pestīšanas! Cilvēkus pestī viņu mīlestība, kas ir Jaunās Derības svētība. Ārpus Baznīcas mīlestību saglabāt nevar, tādēļ ka tur nevar iegūt arī Svēto Garu.

Un tā, ko mēs esam atraduši III-V gadsimta baznīcas domu pārstāvju darbos? Esam atraduši tieši to pašu, pie kā nonācām agrāk, izskatot Jaunās Derības mācību par Baznīcu un kristietības pirmsākumu vēstures faktus. Jēdzieni "kristietība" un "Baznīca" viens ar otru ne­sakrīt tikai tad, kad ar kristietību tiek saprasti kaut kādi teorētiski atzinumi, kas neuzliek nekādus pienākumus. Bet šādu izpratni par kristietību var nosaukt tikai par sātanisku. Kristiešiem tad jāatzīst arī ļaunie gari, kuri arī tic un no tā tikai dreb. Zināt kristīgās dogmatikas sistēmu, piekrist dogmatiem - vai tiešām tas nozīmē būt patiesam kristietim? Kalps, kurš zina sava kunga gribu un nepilda to, tiks sists, un, protams, taisnīgi. Kā saka svētais Ignātijs Dievnesējs: "Kristietība nav klusējošā pārliecībā, bet darbu lielumā". [54] Cerību uz pestīšanu zaudē ne tikai tas, kurš sagroza kristietības pamatpatiesības, - šī cerība liegta ikvienam, kas vispār atdalījies no Baznīcas, no viena vesela organisma - Kristus miesas, kopīgas dzīves. Cilvēks atkritis no Baznīcas vai atšķirts no tās - viņš ir gājis bojā, miris Dievam un mūžībai. Jau svētais Ignātijs Dievnesējs rakstīja filadelfiešiem: „Kurš seko šķelšanās vadītājiem, tas neiemantos Dieva Valstību" (III daļa).

Nē, Kristus nav tikai Diženais Skolotājs; Viņš ir pasaules Pestītājs, kurš dāvā cilvēcei jaunus spēkus, atjauno cilvēci. Mūsu Pestītājs Jēzus Kristus mums devis ne tikai mācību, bet dzīvi. Ja kristietību saprot kā jaunu dzīvi nevis pēc pasaules stihijām, kurai zināmi tikai egoisma un patmīlības principi, bet pēc Kristus ar viņa mācību un pašaizliedzības un mīlestības piemēru, tad kristietība pilnībā sakrīt ar Baznīcu. Būt kristietim nozīmē piederēt Baznīcai, jo kristietība ir tieši Baznīca un ārpus Baznīcas kristīga dzīve nav un nevar būt.

Visbeidzot, pietiek tikai uzmanīgi paskatīties uz Ticības simbolu, lai saprastu, cik svarīga ir Baznīcas ideja. Jo Ticības simbolā gandrīz visi tā locekļi iekļauti jau pēc tam, kad parādījās dažādi herētiķi, kuri sagrozīja to vai citu patiesību. Tādēļ visu Ticības simbolu var dēvēt par polemisku. Tā rašanās vēsture parāda, kā cīņā ar tām vai citām herēzēm papildinājās Ticības simbola saturs. Pavisam savādāk ir ar devīto simbola locekli par Baznīcu. Jau no paša sākuma šis loceklis atradās Ticības simbolā, kur tas tika ierakstīts neatkarīgi no dažādu viltus mācību rašanās. Toreiz vēl nebija protestantu un sektantu, kuri sapņoja par kaut kādu bez-baznīcas kristietību. Ir skaidrs, ka doma par Baznīcu jau pašā sākumā bija kristīgās ticības pamatā. No paša sākuma kristieši veidoja Baznīcu un ticēja tās pestījošajai darbībai, un šo patiesību, ka kristietība ir neatdalāma no Baznīcas, mēs varam uzskatīt par Paša Kunga Jēzus Kristus doto.

Un tā, mums ir jāatzīst patiesība: kristietība ir neatdalāma no Baznīcas un bez Baznīcas kristietība nav iespējama. Šīs patiesības atzīšanas nepieciešamība ir acīmredzama, ja mēs to salīdzinām ar tai pretējiem maldiem, ja skatāmies, pie kā noved kristietības atdalīšana no Baznīcas.

Patiesībā Evaņģēlija pretnostatīšanai Baznīcai un Baznīcas nomaiņai ar nenoteikto kristietības terminu ir daudz pašu bēdīgāko rezultātu. Kristīgā dzīve izsīkst, tā kļūst par vēl vienu lieku mācību bezgalīgajā seno un jauno mācību rindā, pie tam diezgan nenoteiktu, jo bez Baznīcas paveras neskaitāmas iespējas visdažādākajās un pretru­nīgākajās tās izpratnes. No šāda viedokļa kristietība atrodas daudz zemāk par daudzām filozofiskajām skolām. Patiesībā filozofisko skolu dibinātāji pēc sevis atstāja neskaitāmas savu darbu grāmatas, atstāja vairāk vai mazāk skaidri izklāstītas mācības, vairāk vai mazāk pilnīgus skaidrojumus par savām mācībām, vairāk vai mazāk skaidri izteicās un tādējādi nav neierobežota plašuma viņu mācību dažādam brīvam skaidrojumam. Kungs Jēzus Kristus Pats nerakstīja neko, tādēļ nav nekā vieglāka, kā pēc savas gaumes izskaidrot Kristus mācību un sacerēt "kristietību", apzīmējot ar šo nosaukumu savus personīgos maldus. Jaunās Derības svētās grāmatas rakstījuši nemācīti apustuļi. Bet visos laikos bijuši, kā viņus dēvē svētais Lionas Irinejs, "apustuļu labotāji" [55], kuri sevi uzskatīja augstākus par apustuļiem, šiem "Galilejas zvejniekiem". Vai tad izglītotam XX gadsimta eiropietim pieklājas ticēt visam, ko teikuši kaut kādi "zvejnieki"? Un tādēļ daudzi sevi atbrīvo pat no uzticēšanās apustuļiem un vēlas tulkot Kristus mācību vadoties pēc savas saprašanas. Ļevs Tolstojs nepārprotami paziņoja, ka apustulis Pāvils skaidri neizprata Kristus mācību [56]; tātad - sevi Tolstojs uzskatīja pārāku par apustuli Pāvilu. Un daudz var brīnīties par to, cik tālu aiziet cilvēki savā kristietības "skaidrojumā". Ko vien viņi sagrib, to uzreiz arī atrod Evaņģēlijā. Izrādās, ka ikvienu savu tukšo sapni un pat ļaunprātīgu domu, ja vien to vēlas, var piesegt ar Evaņģēlija mācību.

Vai tas nav apbrīnojami, ka visi Baznīcas atkritēji pastāvīgi runā par savu cieņu pret Svētajiem Rakstiem, bet tajā pašā laikā ļoti ātri ķeras pat pie Rakstu grāmatu sagrozīšanas! Tiklīdz kā cilvēki atstāj Baznīcu, tā uzreiz sāk Rakstus skaidrot pēc sava prāta, un katrs tos skaidro savādāk. Kristus lūdza Dievu Tēvu par visu viņam ticošo vienotību, apustuļi vēstīja par vienprātību, runāja par ticības vienotību. Izrādās, bez Baznīcas nekāda vienība nav iespējama. Atkal nepieciešama Bābeles "valodu sajaukšanās". Baznīcā ticība tūkstošiem gadu paliek viena un tā pati, vienmēr vienāda. Bet Baznīcas atkritējiem tā mainās gandrīz katru nedēļu. Pastāvīgi parādās jauni herētiķi un sektanti, un katru reizi viņu skolotāji sludina savādāk. Ir skaidrs, ka bez Baznīcas vispirms pazūd Kristus mācība, kas tiek nomainīta ar īslaicīgu cilvēcisku prātošanu.

Kristus ticība tikai tad kļūst cilvēkam skaidra un noteikta, kad viņš neliekuļoti tic Baznīcai; tikai tad šī ticības pērle ir skaidra, tā nesajaucas ar visneiespējamāko patvaļīgo uzskatu un spriedumu atkritumu kaudzi. Par to runāja jau apustulis Pāvils, kad dzīvā Dieva Baznīcu nosauca par patiesības balstu un apliecinājumu (1 Tim. 3,15).

Tādējādi pat kristīgā mācība, ja tā ir šķirta no Baznīcas, izrādās kaut kas nenoteikts, neaptverams, ko pēc vēlēšanās var pastāvīgi mainīt.

Bet Baznīcas aizstāšana ar kristietību saistīta ar vēl vienu briesmīgu imitāciju - Kristus Dievcilvēka aizstāšanu ar cilvēku Jēzu no Nācaretes. Kā ticība un Baznīca nesaraujami saistīta ar Kristus Pestītāja Die-višķuma atzīšanu, tā arī Baznīcas noliegšana nešaubīgi paredz arī Dieva Dēla iemiesošanās noliegumu, Jēzus Kristus Dievišķuma noliegšanu. Jo tādēļ, lai paustu kaut kādu mācību, nav vajadzības obligāti būt Dievcilvēkam. Kristus dievišķīgums vajadzīgs tam, kurš Viņā redz Pestītāju, Kurš cilvēciskajā būtībā ielējis jaunus spēkus un dibinājis Baznīcu. Patiesībā - vai jau Paša Jēzus Kristus vārdos nav ieraugāma šī nesaraujamā saite starp patieso Baznīcu un Viņa Dievadēla patiesību? Sīmanis Pēteris sacīja: "Tu esi Kristus, Dzīvā Dieva Dēls". Un Jēzus viņam atbildēja: "Un Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šās klints (t.i. uz Dieviemiesošanās patiesības, kuru apliecināja Pēteris) Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt" (Mt. 16, 16-18). Senā Baznīca, sasprindzinot visus savus spēkus, mums atstājusi šo patiesību par iemiesotā Dieva Dēla vienbūtību ar Dievu Tēvu, jo tā alka pēc cilvēciskās būtības patiesas atjaunošanās, „jaunas radības", t.i., Baznīcas izveidošanas. Nesatricināma ticība tam, ka Dieva Dēls, Svētās Trijādības otrā Persona, nonācis uz zemes, kļuvis cilvēks, atklājis ļaudīm Debesu Valstības noslēpumus, nodibinājis uz zemes Savu Baznīcu, cietis cilvēku dzimuma grēku dēļ un, nāvi uzvarējis, augšāmcēlās no mirušiem, atklājot ļaudīm ceļu uz dievlīdzību un dievišķošanos ne tikai dvēselē, bet arī miesā, - tieši ticība kā iekšējais motīvs bija visu IV gadsimta dogmatisko virzienu pamatā [57]. Kādēļ tik saspringta bija cīņa ar ariānismu? Kādēļ ariāņi izjuta tādu pretsparu, ka svētais Afanasijs Lielais, šis Kristus Baznīcas balsts, liedza viņus saukt par kristiešiem? Ariāņi taču atzina Kristus mācību, pat uzskatīja Viņu par iemiesojušos Dieva Dēlu, tikai neuzskatīja šo Dieva Dēlu par vienlīdzīgu un vienbūtīgu ar Dievu Tēvu. Lūk, ko raksta svētais Afanasijs Lielais: "Tie, kuri ariāņus dēvē par kristiešiem, atrodas lielos maldos, it kā nebūtu lasījuši Rakstus un vispār neko nezinātu par kristietību un kristīgo ticību. Patiesībā tas nozīmē to pašu, ka arī Kajafu nosaukt par kristieti, Jūdu nodevēju pieskaitīt pie apustuļiem; apliecināt, ka Pestītāja vietā Barnabu izprasījušie nav izdarījuši neko sliktu; pierādīt, ka Himenajs un Aleksandrs bijuši saprātīgi domājoši, bet apustulis viņus apmelo (1 Tim. 1, 20; 2 Tim. 2, 17). Bet kristietis to nedrīkst pacietīgi uzklausīt, un kurš tā uzdrošinās runāt, par to neviens neteiks, ka viņš ir pie pilna saprāta" [58].

Mūsdienu reliģiski maz izglītotajam cilvēkam visi IV gadsimta dogmatiskie strīdi liekas nesaprotami un it kā bezjēdzīgi. Bet "tā bija divu pilnīgi pretēju viedokļu par Kristu - mistiski reliģiozā, kurā Viņš ir Dzīvības, Pestīšanas, Nemirstības un Dievišķuma avots, un racionālā, kur Kristus ir tikai dievišķots skolotājs un normāls piemērs Saviem sekotājiem. Jautājums būtībā bija par to, vai nākotnē kristietība paliks kā reliģija, kurā apvienotas ticība un mistiskā paļaušanās vai arī tā izveidosies par parastu filozofiju ar reliģisku nokrāsu, kādu tajos laikos bija ne mazums. Tieši tādēļ jautājumi par Dieva Dēla Dievišķumu, kas aizskāra pašu intīmāko ticīgas dvēseles daļu, tika apspriesti laukumos un tirgos" [59].

Var sacīt, ka arī toreiz Baznīca aizstāvēja sava Dibinātāja vienbūtību ar Dievu Tēvu; ariāņi, būdami racionāli noskaņoti cilvēki, noliedza iemiesojušā Dieva Dēla vienbūtību, skatoties uz Viņu kā uz skolas dibinātāju, kuram obligāti nav jābūt pilnīgam Dievam. Vēlēšanās būt "jaunai radībai", "atjaunotai dabai", citādi sakot - dzīvā Dieva baznīcai, arī prasa atzīt pilnīgu Kristus Dievišķumu. "Dievs kļuva cilvēks, lai cilvēks kļūtu par dievu". "Dieva Dēls kļuva par cilvēka dēlu, lai cilvēku dēli kļūtu par Dieva dēliem". Lūk, kā Dieviemiesošanās jēgu skaidro svētie Lionas Irinejs un Afanasijs Lielais [60]. Pēc šo lielo Baznīcas tēvu mācības, pestīšana nav iespējama bez patiesā Dieva iemiesošanās un cilvēciskošanās. "Ja cilvēks nesavienotos ar Dievu, viņš nevarētu kļūt līdzdalīgs nemirstībai," - saka svētais Irenejs [61]. "Ja Dēls bū­tu radība, tad cilvēks joprojām būtu mirstīgs, nesavienojoties ar Dievu," - raksta svētais Afanasijs [62]. Ar šādām domām pilni mūsu Pareizticīgās Baznīcas dievkalpojumi. Lūk, piemēri tikai no Kristus Piedzimšanas svētku dievkalpojuma vien. "Šodien Dievs uz zemi atnācis, bet cilvēks uzkāpa debesīs" [63]. "Pēc Dieva tēla un līdzības radīto pārkāpšanas dēļ pazudušo, Jēzus, debesis noliecis, zemē nonāca un bez pārvēršanas sāka mājot Jaunavas miesās, kā tajā atjaunotu pazudušo Ādamu, kas sauc: gods Tavai atnākšanai, mans Pestītāj un Dievs!" [64] "Tad nu lai gavilē un dej visa radība, jo Kristus ir atnācis viņu atjaunot, un mūsu dvēseles atpestīt." [65] "Cilvēku pēc Dieva tēla bijušo, kas pārkāpuma dēļ irst un pavisam iznīcībā ir, kas no labākās dievišķās dzīves atkritis, atkal no jauna veido gudrais Radītājs, jo Viņš godībā pacēlies." [66] "Alkto guvuši un Dieva atnākšanu sagaidījuši..." [67] "Redzami atjaunojis un pacēlis cilvēka dabu kritušo." [68], - lūk kādus vārdus svētā Baznīca liek piedzimušā Kunga lūpās. Pareizticīgā Baznīca ir patiesās cilvēka pestīšanas idejas nesēja, viņa pilnīgās atdzimšanas, atjaunošanās, no jauna rašanās un dievišķošanās, ko cilvēks saviem spēkiem nespēj sasniegt, lai cik arī neprātotu. Lai Baznīca būtu atjaunotās cilvēces sabiedrība, nepieciešama Dieva Dē­la iemiesošanās, bet tādēļ Baznīcas cilvēkiem, kuri spējīgi uzņemt svētās Baznīcas reliģisko ideālu pilnību, Jēzus Kristus vienmēr bijis un ir Dieva Dēls, vienā būtībā ar Dievu Tēvu. "Citi," - raksta svētais Irenejs, - "nepiešķir nekādu nozīmi Dieva Dēla nonākšanai un Viņa iemiesošanās namturībai, kuru vēstīja apustuļi un pravieši pareģoja, ka caur to mūsu cilvēce kļūs pilnības iemiesojums. Un šādi cilvēki jāpieskaita mazticīgajiem" [69]. Svētā Ireneja laikā daži viltus mācītāji apgalvoja, ka visa Kristus būtība ir tajā, ka Viņš devis jaunu likumu vecā likuma vietā, kuru Viņš atcēlis. Bet svētais Irinejs apgalvo tieši pretēji, ka Kristus atnākšanas mērķis bija ne jauns likums, ne jauna mācība, bet tieši kritušās cilvēka dabas atjaunošana. «Ja jums," - raksta viņš, - «rodas doma: ko jaunu atnesis Kungs ar Savu atnākšanu, tad ziniet, ka Viņš visu jauno atnesis ar to, ka atnesis Pats Sevi un tādējādi atjaunojis un atdzīvinājis cilvēku."[70]

Ja kāds noliedz Baznīcu ar tās reliģisko ideālu, tad arī Kristus viņam būs viens no daudzajiem gudro skolotāju rindā līdzās Budam, Konfūcijam, Sokrātam, Laodzi un citiem. Turklāt Kristus, izrādās, nav neatkarīgs skolotājs. Pakalpīgā zinātne norāda neskaitāmus dažādus avotus, tostarp arī pat babiloniešu teiksmas un mītus, uz kuriem balstoties it kā veidota Kristus mācība. Kristus tiek pielīdzināts sliktam zinātniekam, kurš savus sacerējumus veido, ne vienmēr veiksmīgi izmantojot (kompilējot) dažādas svešas grāmatas. Kristietības ienaidnieki ar ļaunu prieku norāda uz šo "zinātnisko" pētījumu rezultātiem un paziņo, ka patiesībā Jēzus Nācarietis tā arī nekādu jaunu mācību nav devis. Viņš tikai atkārtojis to, kas bijis sacīts vēl pirms Viņa un ko visi zināja arī bez Viņa. Bet tas, kurš tic Baznīcai, visas šīs runas par dažādām "ietekmēm" uz kristietību uzskata par bezjēdzīgām, jo patiesā Kristus būtība, kā jau tika teikts, nav mācībā, bet pestīšanā. Redzama ir kļuvusi Dieva mīlestība mū­su starpā, Dievam Savu Vienpiedzimušo Dēlu sūtot pasaulē, lai mēs dzīvotu caur Viņu (1 Jņ. 4, 9. Sal. 4, 13). Lai arī zemes gudro mācībā sastopamas patiesības nojausmas, kas tuvas kristietībai, tomēr Kristus, iemiesojies Dieva Dēls, atjaunoja cilvēcisko dabu, izveidoja Baznīcu, sūtīja Svēto Garu, tādējādi aizsākot jaunas dzīves sākumu, ko neviens cilvēku dzimuma gudrais nav varējis izdarīt. Tieši Baznīcas izveidošanai bija nepieciešama Dieva Dēla nonākšana uz zemes un Viņa krusta nāve. Tādēļ visi, kas atdala kristietību no Baznīcas, agri vai vēlu nonāk pie Kristus Dievcilvēka zaimojošās noliegšanas un nonāk tieši tādēļ, ka, noliedzot Baznīcu, Kristus Dievcilvēciskums viņiem kļūst nevajadzīgs.

Ir saradušies ne mazums cilvēku, kuri sapņo par kaut kādu kristietību bez Baznīcas. Liekas, ka šiem cilvēkiem pastāvīgi ir anarhiska do­māšana; viņi vai nu nav spējīgi, vai visbiežāk ir slinki līdz galam izdomāt savas domas. Bet, nerunājot par pašām acīmredzamākajām šīs bez-baznīcas kristietības pretrunām, vienmēr redzams, ka viņos svētīgas kristīgās dzīves, svētīgas iedvesmas, entuziasma pilnībā nav. Kad cilvēki ņem Evaņģēliju, aizmirstot, ka to viņiem devusi Baznīca, viņiem tas ir kā Korāns, kuru Allāhs nosviedis no debesīm. Kad viņi pamanās Evaņģēlijā saskatīt mācību par Baznīcu, tad no visa kristietisma paliek vien mācība, nespēcīga pārveidot dzīvi un cilvēku, kā jebkura cita mācība. Mūsu cilts vecāki Ādams un Ieva gribēja bez Dieva kļūt "kā dievi", paļaujoties uz skaista ābola maģisko spēku. Tā arī daudzi mūsu laikabiedri sapņo tikt pestīti bez Baznīcas un bez Dievcilvēka, kaut arī ar Evaņģēliju. Uz Evaņģēliju viņi paļaujas tāpat kā Ādams un Ieva paļāvās uz paradīzes ābolu. Bet izrādās, ka grāmata nav spējīga dot viņiem jaunu dzīvi. Cilvēki, kuri noliedz Baznīcu, pastāvīgi runā par "evaņģēliskajiem principiem", par Evaņģēlija mā­cību, bet kristietība kā dzīve viņiem ir pilnīgi sveša. Bezbaznīciskā formā kristietība kļūst tikai par skaņu, nereti sentimentālu, bet vienmēr kariķējošu un nedzīvu. Tieši šie cilvēki, noliedzot Baznīcu, pēc V. Solovjova izteikuma, kristietību padarījuši "nāvīgi skumju". "Kad sagrauta Baznīcas ēka un tukšā, slikti nolīdzinātā vietā tiek noturēts pamācošs sprediķis, tad tas ir skumji un pat briesmīgi." To sacījis Dāvids Štrauss (Dāvids Fridrihs Štrauss 1808-1874, vācu teologs un literāts - tulk. piez.).

Pēdējā laikā pie mums ievērojamākais konsekventākais bez-baznīcas kristietības sludinātājs bijis Ļevs Tolstojs. Ar šo savu sludināšanu Tolstojs izpatika ļoti daudziem, bet, balstoties tieši uz Tolstoja mācības piemēru, var brīnišķīgi novērot pilnīgu kristietības nespēju pastāvēt bez Baznīcas.

Par Ļ. Tolstoja viltus mācības atskaites punktu var uzskatīt viņa kraso kristietības atdalīšanu no Baznīcas. Tolstojs kategoriski nosodīja Baznīcu, tajā pašā laikā noliecot galvu kristietības priekšā. Bet kris­tietība tajā pašā brīdī viņam kļuva tikai mācība, bet Kristus - tikai skolotājs. Kad mūsu priekšā ir kāda mācība, tad mums nav tik svarīgi, kas tā ir, kurš ir tās skolotājs. Un Tolstojam Kristus dzīvā personība zaudēja jebkādu nozīmi. Paņemot Kristus mācību, par Viņu Pašu izdevās aizmirst, un Tolstojs noliedza Kristu Dievcilvēku, nosaucot Viņu par «krustā sistu jūdu", «mirušu jūdu". Ar to pašu tika nocirsts Evaņģēlija pats sākums, kur tiek vēstīts par Dieva Dēla pārdabisko piedzimšanu no Jaunavas Marijas, un beigas, kur vēstīts par Dieva Dēla augšāmcelšanos no mirušajiem un Viņa pacelšanos debesīs. Bet Tolstojs neaprobežojās tikai ar šo Evaņģēlija "apciršanu" no sākuma un beigām, bet pārveidoja arī visu tā vidu pēc savas gaumes, tādējādi piespiežot savu Jēzu runāt tikai to, ko viņam no sava kabineta pavēlēs Jasnaja Poļanas viltus mācītājs. Turklāt Kristus Pats apsolīja Saviem mācekļiem sūtīt viņiem citu Iepriecinātāju. Šo Iepriecinātāju, Dievišķo Paraklētu, Kristus Baznīca godina kā Baznīcas jaunās svē­tīgās dzīves avotu, bet apustulis Pāvils, kā mēs redzējām, pastāvīgi runā par Baznīcā dzīvojošo Svēto Garu. Neskatoties uz to, Tolstojs noliedza Svēto Garu, Pareizticīgo Baznīcu ar izsmieklu nosauca nevis par Kristus, bet "svētā gara" Baznīcu, bet pēc tam pazemojās līdz svēto sakramentu zaimošanai, kuros Baznīcas loceklis arī saņem Svētā Gara svētīgo palīdzību jaunai dzīvei. Apbrīnojami, ka Ļ. Tolstoja darbos ļoti skaidri redzams, kā Baznīcas noliegšana nesaraujami saistīta ar Dieva Dēla iemiesošanās noliegšanu. "Es nonācu pie pārliecības, ka nekādas Baznīcas nav," - viņš raksta grāmatas "Četru Evaņģēliju savienošana un tulkojums" priekšvārdā (Женева, 1890). Bet jau pēc pāris lapaspusēm mēs lasām: "Es meklēju atbildi uz dzīves jautājumu, un tādēļ man bija pilnīgi vienalga: Jēzus Kristus bija Dievs vai nebija." Vai nav skaidrs, ka visas šīs atkrišanas pakāpes no patiesības ir savstarpēji cieši saistītas? Nav Baznīcas - nav arī Kristus Dievcilvēka!

Ierobežojis visu Kristus rīcību tikai ar Viņa mācību un noliedzis Baznīcu, Tolstojs ar loģisku nepieciešamību nonāca pie visiem saviem secinājumiem, kas grauj arī pašu kristietību. Bet mums Tolstojs uz­skatāmi parādīja, pie kā var novest neveikla kristietības atdalīšana no Baznīcas un Baznīcas noliegšana šķietamas kristietības vārdā. Ja atdalītu kristietību no Baznīcas, tad nav nekādas vajadzības arī pēc Pestītāja Dievišķuma, bez Dieva Dēla iemiesošanās Jēzus Nācarieša mācība kļūst tikpat nederīga dzīvei, kā ikviena cita, jo nevar pieņemt mācības, saskaņā ar kurām zināšanas ir tikums. Tolstoja kristietības bez-baznīciskās izpratnes nepamatotība ir skaidra jau no tā, ka šī mācība nav radījusi nekādu dzīvi. Kristīgā dzīve ir iespējama tikai vienotībā ar dzīvo Dievcilvēku Kristu un svētīgā cilvēku vienotībā ar Baznīcu. Tolstojismā nav ne viena, ne otra, un baznīcas mocekļu un apliecinātāju entuziasma vietā, saiknes, kura vieno apustuļus un ticīgos līdz pat tam, ka viņiem bija "viena sirds un viena dvēsele", visa šī vietā no Tolstoja mācības mums ir tikai kariķētas un pilnīgi nedzīvas "Tolstoja kolonijas". "Kam Dieva Dēla nav, tam nav dzīvības" (1 Jņ. 5,12). Tolstojs, kā sacīja V. Solovjovs, pulcēja ap sevi tikai dažus desmitus negudru cilvēku, kuri vienmēr bija gatavi izklīst uz visām pusēm. Izrādās, "lielais skolotājs" neko un nevienam nebija iemācījis, un "zaļā nūjiņa" nevienu neglāba, jo glābšanai nav vajadzīga nūjiņa, bet Kristus krusts. No Tolstoja palikuši nevienam nevajadzīgi Tolstoja muzeji, bet nav palikuši paši tolstojieši.

Tādā veidā mēs Tolstoja mācības piemērā redzam, ka Baznīcas no­liegšana noved pie briesmīga izkropļojuma, pat pašas kristietības sagraušanas un bezbaznīcas kristietība atspēkojama ar pilnīgu tās nedzīvumu. Ar šo nedzīvumu apkaunota arī protestantiskā viltus mācība. Ko sasnieguši protestanti, ar savām pārgudrībām aptumšojot Baznīcas ideju? Panākuši tikai sadalīšanos - pašu bezcerīgāko sa­dalīšanos. Protestantisms pastāvīgi dalās sektās. Protestantiskās baznīcas dzīves nav, bet ir tikai kaut kāda "knapi dzīva" atsevišķu sektu un kopienu dzīve. Vispārbaznīcisko dzīvi, par kuru Kungs Jēzus Kristus lūdzās Savā augstpriestera lūgšanā, protestantisms no­galināja. Patiesībā protestantisma galējie ortodoksi ir daudz tuvāki pareizticīgajiem, nekā galēju racionālu novirzienu protestantiem, kuriem nav nekā kopīga, izņemot patvaļīgi un bez nekāda pamatojuma sev piešķirto nosaukumu, labi, ka par to nesauc pie tiesas. Kāda vienotība ir iespējama starp viņiem? Kāda kopīga dzīve viņiem var būt?

To visu mēs sakām ne no sevis. Atklātības brīžos to pašu, pat skaudrāk, saka arī paši protestanti. "Valsts," - raksta viens, - "kura bija reformācijas šūpulis, kļūst par reformatoru ticības kapu. Pro­testantisms tuvojas savai nāvei. Visi jaunākie pētījumi Vācijā, tieši tāpat kā personiskie novērojumi, ar to saskan." "Vai mūsu teoloģijā nav pamanāms, ka tās pārstāvji zaudējuši visu pozitīvo?" jautā cits. Vēl skumjāks ir trešā sacītais: "Protestantisma dzīvības spēks izsīkst dogmatisko skolu, teoloģiskās nevienprātības, baznīcu uzskatu juceklī... Reformācija tiek aizmirsta vai nievāta; Dieva vārds, par kuru gājuši bojā tēvi, tiek apšaubīts; protestantisms ir sagrauts, vājš, bezspēcīgs." Bet savu darbu pareizticīgais luterānisma pētnieks beidz ar drūmu secinājumu: "Koncentrējoties uz sevi, savu subjektīvo saprātu un ticību, luterāņi droši devušies pa maldu ceļu. Autonomā un autodidaktiskā personība izkropļojusi kristietību, sagrozījusi savu simbolisko ticības mācību, novedot luterānismu uz bojāejas robežas. Arvien vairāk un vairāk luterānismā tiek noliegta pirmo reformatoru autoritāte, arvien vairāk tiek iznīcināta ticības kopība, un luterānisms arvien vairāk tuvojas savai garīgajai nāvei". [71] Pēdēja laikā protestantismā notikušas ne mazums parādību, kuras atklāj to kaitīgumu un melīgumu, ko radījis protestantisms, atdalot kristietību no Baznīcas. Mācītāju vidū parādījušies tādi, kuri saviem draudžu locekļiem ne tikai nav sludinājuši par krustā sisto Kristu, bet nolieguši paša Dieva (Jahves) esību. Citi atklāti izteica līdzjūtību ļaunprātīgajam kristietības ienaidniekam Drēvsam (Artūrs Drēvss (1865-1935) - vācu filologs, panteistiskās metafizikas pārstāvis, grā­matas "Mīts par Kristu" (1926) autors - tulk. piez.), kurš, slēpjoties aiz zinātnes, pierādīja, ka Kristus nekad nav dzīvojis uz zemes un tādēļ visi Evaņģēliji ir tikai izdomājumi. Pie mums daudzi sliecas protestantus dēvēt par kristiešiem. Par tādiem ļaudīm ir grūti teikt, ka viņiem piemīt veselais saprāts (sk. iepriekš sv. Atanasija Lielā teikto). Tagad ikvienam ir skaidrs, ka, zaudējuši Baznīcu, protestanti zaudē arī Kristu Dievcilvēku. Šobrīd protestanti jau atklāti atzīst, ka Vācijā ne vairāk kā trešdaļa mācītāju atzīst Kristus Dievišķumu. Kas cits tas ir, ja ne garīgā nāve, jo pēc apustuļa vārdiem: kam Dieva Dēla nav, tam nav dzīvības (1 Jņ. 5,12).

Savulaik Maskavā plašu rezonansi radīja "Vispasaules kristīgās studentu apvienības" darbība. Krievu pareizticīgo svētumu centrā sāka ierasties dažādi šīs apvienības misionāri, misteri Moti un misis Rausas, kuri vērsās ar sprediķiem angļu valodā pie krievu studentiem. Tika minēts, ka apvienība ir nekonfesionāla: tajā brīvi var darboties jebkuras kristīgās ticības pārstāvji. Ticības pārliecības apvienojas apvienībā "uz federatīviem pamatiem". Tātad tika pieļauts kāds kopīgs kristietīgums, kas ir neatkarīgs no Baznīcas. Tieši tādēļ šī savienība jau piedzimstot ir izrādījusies nedzīva. Vai šajā "apvienībā" var būt, vai tajā ir jebkāda kristīga dzīve? Ja arī ir, tad ļoti nožēlojama. Iedomājieties kristīgo studentu organizāciju "kongresu", kurā ieradušies "federatīvi apvienojošos konfesionālo frakciju" deputāti, kongresu ar tā "re­zolūcijām", "vēlējumiem" utt. Ja arī notiek kaut kāda vienība, tad cik neizsakāmi tā ir zemāka par patiesu Baznīcas pareizticīgo dzīvi! Tikai tam, kurš ir tālu nomaldījies ne tikai no svētās Pareizticības, bet no jebkuras ticības, tikai tam šī nīkuļojošā dzīve, kas veido vienotību uz "federatīviem aizsākumiem", var likties jauna atklāsme, iepriecinājums tukšai dvēselei. Kādu labumu, salīdzinot ar šiem dzīves uzzibsnījumiem, sniedz pareizticīgās baznīcas dzīves kopība! Kad dzirdi par "Vispasaules kristīgās studentu apvienības" ziņojumiem un pārspriedumiem, sirds pildās ar skumjām un rūgtumu. Tik daudz Dieva alkstošu, dzīves alkstošu patiesu cilvēku "iet bojā no bada", "barojas ar cūkēdienu" ko sagādājušas kaut kādas aizjūras studentu biedrības! Vai tiešām viņi nezina, kā var bagātināties ar maizi Debesu Tēva mājās, Pareizticīgajā Baznīcā? Jāaizmirst tikai visi "federatīvie aizsākumi", brīvi jāatdodas pilnīgā Pareizticīgās Baznīcas paklausībā un jāpiesaistās baznīcas dzīves pilnībai, Kristus miesas dzīvei.

Ir bijuši gadījumi, kad vieglprātīgi cilvēki, sēžot kabinetos, izdomājuši izveidot vispasaules reliģiju, izsūtījuši miljoniem uzsaukumu ar ai­cinājumu apvienoties šajā "kopīgajā reliģijā", kuras projekts tika pievienots aicinājumam. Bet šis projekts sastāvēja no pašiem vis-pārīgākajiem izteicieniem: zem tā mierīgi parakstīties varēja gan ka­tolis un protestants, gan muhamedānis un ebrejs. Un protams, ja visi cilvēki piekristu šim projektam, tad tas viņus savstarpēji nevienotu ne vismazākajā mērā: kopējie abstraktie spriedumi nevienam neuzliktu nekādus pienākumus, cilvēki paliktu tie paši, neviens negūtu nekādu pestīšanu. Doma apvienot ļaudis uz jelkādas mācības pamata ir pil­nīgi neprātīga; tam nepieciešams īpašs pārdabisks spēks, kas piemīt Svētajai, Biedrotajai Kristus Baznīcai.

Ņemot vērā visas šīs un tām līdzīgas mūsdienu dzīves parādības, nav grūti atbildēt uz jautājumu: uz kāda pamata tās varēja rasties un kāda ir to jēga? To pamats ir tajā, ka patiess pareizticīgs kristīgas Baznīcas ideāls daudziem mūsu laikabiedriem izrādījās pārāk augsts. Kristus atnāca uz zemi, lai atjaunotu cilvēcisko būtību. Lai šī atjaunošanās īstenotos, Viņš radīja Baznīcu. Atjaunošanās nenotiek viegli. Kā sacījis apustulis, "Jūs vēl neesat līdz asinīm pretim turējušies" (Ebr. 12, 4), cīnoties, protams, ar grēku. Bet cilvēki iemīlēja savu grēcīgo būtību, iemīlēja grēku un nevēlas no tā šķirties. Tagad cilvēki tā ir iesūnojuši savā patmīlībā, ka pareizticīgais Baznīcas ideāls viņiem liekas kā vardarbība pret personību, neizprotams un nevajadzīgs despotisms. Pareizticīgais Baznīcas ideāls no katra prasa pietiekami daudz pašaizliedzīgas lēnprātības, visaptverošas mīlestības, un tādēļ mūsu laikabiedriem, kuriem sirdīs trūkst mīlestības, šis ideāls liekas kā grūti panesama nasta. Kā gan būt? Ak, cilvēce zina, kā rīkoties šādos gadījumos! Kad kāds ideāls liekas neērts, pārāk smags, to aizvieto ar kaut ko vairāk pieņemamu, vienkāršo pašu ideālu, izmainot tā būtību, bet reizēm atstājot iepriekšējo nosaukumu. Jo daudzi tagad jau ir atmetuši ar roku mīlestības ideālam. Runā, ka uz mīlestības pamata veidot sabiedrības dzīvi esot pilnīgi nepiepildāms sapnis, no kura atteikties laikus, lai vēlāk nebūtu sliktāk. Vēl jo vairāk, aizraušanos ar baznīcas vai pat reliģijas dzīves ideālu vispār uzskata par kaitīgu; tā it kā kavē nepieciešamo sabiedriskās dzīves progresu. Atmetuši mīlestību kā sabiedriskajā dzīvē nederīgu, bet derīgu tikai cilvēka «personīgajām" vajadzībām, visi savu uzmanību ir pievērsuši tikai tiesībām, ar kurām cer izdziedināt visas cilvēciskās vainas. Līdztekus ar to tikums vispār tiek nomainīts ar kārtības ievērošanu un ārējo pieklājību. Zelts ir dārgs, un tā aizstāšanai izdomājuši apzeltījumu, bet trūkstošās tikumības vietā izdomājuši pieklājību.

Tieši tāpat rīkojas ar Baznīcas ideālu, kas prasa pilnīgu dvēseļu un siržu vienotību. Baznīcu nomaina ar kristietību, ar pilnīgi nenoteiktu, kā mēs jau runājām, jēdzienu. Sirdsapziņa reizēm paliek mierīga: "kristietība" tomēr ir diezgan labs apzīmējums! Bet zem šī nosaukuma līdzās Baznīcai var ietilpināt visu, kas vien iepatīkas.

Šeit nevar nepamanīt cilvēka slepkavas, senās čūskas, veiklo rīcību. Tieši tādēļ dēmoni pieņem gaismas Eņģeļa atveidu, ka viņu patiesais tēls ir cilvēkam pretīgs. Nav tik viegli pievērst cilvēku gan pilnīgai bezdievībai, gan Dieva zaimošanai. Sātans to zina un tādēļ iet aplinkus ceļu, iedveš tikai atdalīt kristietību no Baznīcas pilnīgā pārliecībā, ka bez Baznīcas cilvēki vienalga nonāks līdz bezdievībai, zaudēs pes­tīšanu un pēc nāves būs pilnīgā viņa varā. Sātans arī tagad, tāpat kā kārdinot tuksnesī Kristu, izmanto palīdzību - Rakstus, lai pierādītu, ka iespējams atdalīt kristietību no Baznīcas.

Bet mūsu laika nelaime ir tā, ka neviens vaļsirdīgi nevēlas atzīties savā garīgajā nabadzībā, savas sirds cietsirdībā līdz pat tam, ka Kristus Baznīcas ideāls kļuvis smags un pat nesaprotams. Nē, nomainot zeltu ar varu, pašam zeltam neviens nevēlas piešķirt nekādu vērtību. Tagad notiek nežēlīgi uzbrukumi Baznīcai un tiek noliegta pati Baznīcas ideja, liekulīgi slēpjoties aiz skaļām un šabloniski skaistām, garlaicīgām frāzēm par "personības brīvību", par kristietības "individuālo lūzumu", par brīvības un gara reliģiju. Kristus ideāls - vienota baznīciska sabiedrība ("lai viņi ir viens", "tāpat kā Mēs esam viens") - izrādās vienkāršots un sabojāts un tādēļ zaudē savu dzīves uzdevumu. Bez-baznīciskā kristietība, kaut kāda "evaņģēliskā" kristietība, dažādas vispasaules kristīgās studentu apvienības - nav nekas cits kā Kristus Baznīcas idejas vienkāršošana un izkropļošana, kas nogalina jebkuru patiesi kristīgu svētīgu baznīcas dzīvi.

Svētais Lionas Irinejs nepieļāva iespēju atdalīt kristīgo patiesību no Baznīcas. Viņš rakstīja: "Nevajag pie citiem meklēt patiesību, kuru viegli var iegūt no Baznīcas, jo apustuļi, kā bagātnieki dārgumu krātuvē, apkopojuši tajā visu, kas attiecas uz patiesību, lai ikviens, kurš vēlas, no tās var paņemt dzīvei nepieciešamo. Tā ir patiesās durvis dzīvei, bet visi pārējie ir zagļi un laupītāji". [72] Šīs patiesības aizmiršana vienmēr un visus ir novedusi tikai pie maldiem. Par sava laika šķeltniekiem svētais Irenejs raksta: "Viņi nebarojas no mātes krūts, neizmanto skaidrāko avotu, kurš plūst no Kristus miesas, bet rok nožēlojamas akas zemes dzīlēs un dzer sastāvējušos ūdeni no dubļiem, attālinoties no Baznīcas ticības, lai netuvotos tai, lai neatgrieztos un, noliedzot Garu, nenāktu pie saprāta. Atsvešinājušies no patiesības, herētiķi aizraujas ar visādiem maldiem, kas viņus uztrauc, dažādos laika posmos par vienām un tām pašām lietām domā atšķirīgi, un nekad viņiem nav noteikta viedokļa, viņi vēlas vairāk būt vārdu sofisti nekā patiesības mācekļi". [73] Šādas "klīšanas" skumjās sekas no Baznīcas novērsušos piemeklē arī šodien.

Mūsdienās šādu visumā dīvainu "meklējumu" tik daudz ir tādēļ, ka aizmirsta Baznīcas patiesība. Apustuļu laikā pestīšanu alkstošie pievienojās Baznīcai un neviens no tai nepiederošiem neiedrošinājās ar viņiem biedroties (Ap.d. 5, 13). Toreiz nebija nepieciešamības uzdot jautājumu: kur ir Baznīca? Tas bija skaidrs un noteikts lielums, nepārprotami atdalīts no visa nebaznīciskā. Tagad starp Baznīcu un «pasauli" atrodas vēl kāda starpvide. Tagad nav skaidra iedalījuma: Baznīca un ne-Baznīca. Ir vēl kāda nenoteikta kristietība un pat ne kristietība, bet kopēja abstrakta reliģija. Baznīcas gaismu aptumšojuši šie neskaidrie kristietības un reliģijas jēdzieni, un tos pamana visi meklējošie, tādēļ «meklējumi" tik bieži pāriet "maldos". Un tādēļ mūsdienās tik daudz to, «kas vienmēr mācās un nekad nevar nonākt pie patiesības atziņas" (2 Tim. 3, 7). Ja var tā izteikties, radies kaut kas līdzīgs "Dieva meklēšanas" sportam, par kura mērķi tapusi pati "Dieva meklēšana". Par daudziem mūsu "Dieva meklētājiem" varam domāt, ka viņi gadījumā, ja viņu meklējumi vainagotos ar panākumiem, sajustu sevi augstākā mērā nelaimīgus un tajā pašā brīdī ar iepriekšējo centību sāktu cīnīties pret Dievu. Jo balstoties uz šādiem Dieva meklējumiem, daudzi mūsdienās izveidojuši savu "tēlu". Prātā nāk augstisvētītā bīskapa Mihaila (Gribanovska) bargais spriedums par jebkādiem meklējumiem. "Tādēļ arī meklē, ka palikuši bez principiem; un kamēr meklē labākie, sliktākie izmanto burzmu un krāpjas bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem. Un par kādu sirdsapziņu var runāt, kad neviens nezina, kas ir patiesība, kas ir labs un kas - slikts!" [74]

Jēdzieni "reliģija" un "kristietība", kas atrodas starp Baznīcu un pasauli, daudzus cilvēkus tikai attālina no kristietības, tādēļ ka patiesam Dieva meklētājam tie ir kā sava veida pārbaudījumi. Šo meklējumu - pārbaudījumu ceļu uzsāk daudzi, bet ne visi to sekmīgi noiet. Lielākā daļa tā arī "staigā pārbaudījumu ceļu", nerodot svētīgu mieru. Visbeidzot šajā pustumsas un puspatiesības sfērā, šajā sfērā, kur valda līdz galam nepateiktais un nenoteiktais, šajā "neskaidrajā un neizlēmīgajā pasaulē" dvēsele sadrumstalojas, kļūst gļēva un tai arvien grūtāk būs uzņemt dievišķo iedvesmu. Tāda dvēsele "meklēs" arī tad, kad būs atradusi. Izveidojas "reliģiozo apkārt staigātāju" tips, kā to nodēvējis F. Dostojevskis.

Šāda situācija visiem cilvēkiem, kas patiesi dzīvo baznīcas dzīvi, mūsdienās liek būt īpaši atbildīgiem. Viņi zināmā mērā vainojami tajā, ka nenorāda "meklētājiem" pietiekami skaidri un ar savu pie­mēru pienācīgi nenorāda meklējumu galapunktu. Bet šis punkts ir nevis abstrakta kristietības izpratne, bet tieši dzīvā Dieva Baznīca. Pēc daudzu cilvēku, kuri līdz galam izstaigājuši mokošo meklējumu ceļu, piemēra var spriest par to, ka pilnīgs miers iestājas tikai tad, kad cilvēks notic Baznīcai, kad viņš ar visu savu būtību pieņem Baznīcas ideju tā, ka viņam neiedomājama kļūst kristietības atdalīšana no Baznīcas. Tad sākas patiesā baznīcas dzīves izpratne. Cilvēks jūt, ka viņš ir varenā, mūžam ziedošā un mūžam jaunā Baznīcas koka zars. Viņš sevi apzinās nevis par kaut kādas skolas sekotāju, bet par Kristus miesas locekli, ar kuru viņam ir kopēja dzīve un no kura viņš šo dzīvi saņem. Tādēļ tikai tas, kurš noticējis Baznīcai, kurš dzīves parādību novērtējumā un savas personīgās dzīves virzībā vadās pēc Baznīcas paustā, kurš visbeidzot sajutis sevī Baznīcas dzīvi, tas un tikai tas atrodas uz pareizā ceļa. Tas, kas agrāk šķita nenoteikts un vilinošs, kļūst nešaubīgs un skaidrs. Īpaši nenovērtējams ir tas, ka vispārējās nestabilitātes laikā, kad notiek mētāšanās no vienas puses uz otru, no labās puses uz kreiso un atkal pretēji, katrs patiess Baznīcas cilvēks jūt, ka viņš droši balstās uz nesatricināmās mūžsenās klints, cik nesatricināms pamats ir zem viņa kājām.

Baznīcā dzīvo Dieva Gars. Tas nav sauss un tukšs dogmatiskais stāvoklis, saglabāts, cienot senatni. Nē, tā ir patiesība, ko praksē iepazinis katrs, kurš pildījies ar baznīcisko apziņu un baznīcas dzīvi. Baznīcas svētīgā dzīve pat nevar būt sausas zinātniskas izpētes priekšmets; tā apgūstama tikai ar pieredzi. Par skaidri izjūtamu svētīgu dzīvi cilvēka mēle vienmēr spējīga izteikties tikai miglaini un neskaidri. Par baznīcisku dzīvi zina tikai tas, kurš to dzīvo; viņam tā neprasa pierādījumus, bet tam, kuram tās nav, šāda dzīve ir praktiski nepierādāma.

Tādēļ Baznīcas locekļa visas viņa dzīves uzdevumam jābūt - pastāvīgi arvien vairāk apvienoties Baznīcas dzīvē, tajā pašā laikā vēstīt citiem tieši par Baznīcu, neaizstājot to ar kristietību, nenomainot dzīvi pret sausu un atrautu mācību. Šeit nav iespējami nekādi izņēmumi. Nav kristietības, nav Kristus, nav svētības, nav patiesības, nav dzīvības, nav pestīšanas, - bez Baznīcas nav nekā, un tas viss ir tikai Baznīcā!

Pārāk bieži šobrīd runā par dzīvības trūkumu Baznīcā, par Baznīcas "atdzīvināšanu". Mums ir grūti saprast visas šīs runas, un mēs sliecamies atzīt tās par pilnīgi bezjēdzīgām. Dzīve Baznīcā nevar izsīkt nekad, jo Svētais Gars tajā būs mūžīgi (Jņ. 14, 16). Un dzīvība Baznīcā ir, tikai nebaznīciski cilvēki šo dzīvi nemana. Dieva Gara dzīve dvēseliskam cilvēkam ir nesaprotama, tā viņam liekas pat dīvaina, jo pieejama tā ir tikai garīgam cilvēkam. Mums, dvēseliskas domāšanas cilvēkiem, reti tiek dota baznīciskās dzīves izjūta. Tomēr arī tagad cilvēki, vienkārši sirdīs un dievbijīgu dzīvi dzīvojoši, pastāvīgi dzīvo ar šo svētīgo baznīciskās dzīves izjūtu. Šo baznīcas atmosfēru, šo baznīcisko elpu īpaši var izjust klosteros. Lūk, kur pārliecinies par Dievišķās svētības spēku un darboties spēju, kas mīt Baznīcā! Brīnies un pateicies Dievam, kad redzi, ka baznīciska dzīve patiesi pilnībā maina cilvēku, dara viņu par "jaunu radību". Šeit apskaidrojas prāts, veidojas skaidri uzskati, sirds mīkstinās mīlestībā un dvēselē ielīst prieks. Tie, kuri, atkāpušies no Baznīcas, lepojas ar savu apgaismību, patiesībā ir nesalīdzināmi zemāki un vienkāršāki par baznīcisku dzīvi dzīvojošu parastu mūku.

Jārunā ne jau par dzīvības trūkumu Baznīcā, bet tikai par mū­su baznīciskās apziņas nepietiekamību. Daudzi dzīvo baznīcisku dzīvi, paši pavisam skaidri to neapzinoties. Bet ja mēs pat apzināti dzīvojam baznīcisku dzīvi, mēs maz vēstām par šīs dzīves svētīgumu. Ar blakusesošajiem mēs parasti strīdamies tikai par kristietības pa­tiesībām, aizmirstot par baznīcisku dzīvi. Mācība, teorija, dogmāti mūsu acīs it kā ir augstāki par baznīcisku dzīvi. Arī mēs reizēm esam spējīgi nomainīt Baznīcu pret kristietību, dzīvi - pret abstraktu mācību.

Mūsu nelaime ir tā, ka mēs paši nenovērtējam savu Baznīcu un baznīciskās dzīves vareno svētību. Mēs savu ticību Baznīcai ne­apliecinām droši, skaidri un noteikti. Ticot Baznīcai, mēs it kā pastāvīgi atvainojamies par to, ka mēs tai vēl ticam. Mēs lasām devīto Ticības simbola locekli bez īpaša prieka un pat ar vainīgu izteiksmi. Baznīcisku cilvēku tagad bieži sagaida ar saucienu no Turgeņeva dzejoļa prozā: „Jūs vēl ticat? Jūs taču esat pavisam atpalicis cilvēks!" Un vai daudziem pietiek tik daudz vīrišķības, lai drosmīgi apliecinātu: "Jā, es ticu uz vienīgo Svēto, Biedroto un Apustulisko Baznīcu, piederu svētajai Pareizticīgajai Baznīcai, un tādēļ es esmu visprogresīvākais cilvēks, jo tikai Baznīcā iespējama tā jaunā dzīve, kuras dēļ Dieva Dēls nonāca uz grēcīgo zemi, tikai Baznīcā ir sasniedzams Kristus pilnības mērs, - un tādēļ tikai Baznīcā iespējams patiesākais progress, patiesā pestīšana!"

Vai bieži, atbildot uz jautājumu, vai tu neesi viens no Kristus mācekļiem, mēs neesam gatavi lādēties un dievoties, ka nezinu Cilvēku? (sal. - Mt. 26, 74 un Mk. 14, 71- tulk. piez.) Tādēļ par mūsdienu nepieciešamību var uzskatīt atklātu tās nemainīgās patiesības apliecināšanu, ka Kristus izveidojis tieši Baznīcu un pilnīgi bezjēdzīgi ir atdalīt kristietību no Pareizticīgās Baznīcas. Domājam, ka šī patiesība daudziem padarīs skaidri saredzamu viņu mokošo meklējumu galapunktu, norādīs vi­ņiem to nevis nedzīvā, kaut arī evaņģēliskā mācībā, bet baznīciskā dzīvē, kur viņi patiesi atbrīvosies no sātana valgiem, ar ko tie sagūstīti, lai darītu viņa gribu (2 Tim. 2, 26). Šī patiesība palīdzēs arī mums apzināt baznīcisku dzīvi un "pulcēt izklīdušos" baznīcas bērnus, lai visi būtu vienoti, kā lūdzās Kungs Jēzus Kristus pirms Savām ciešanām.

Paskatieties, kā cīnās nelaimīgais putns, kad lido pret spēcīgu vēju! Cik nevienmērīgs ir viņa lidojums! Te tas lido augšup, te krīt lejup, te nedaudz tiek uz priekšu, te atkal tiek tālu atsviests atpakaļ. Tā tiek nests arī cilvēks viltus mācību vējos. Bet kā putns nomierinās ligzdā koka biezajos zaros un mierīgi no sava patvēruma vēro trakojošo vētru, tā arī cilvēks iegūst mieru, kad nonāk Baznīcā. No sava klusā patvēruma viņš lūkojas uz neganto vētru "ap baznīcas sienām" skumst par nelaimīgajiem ļaudīm, kuri ierauti šajā vētrā ārpus Baznīcas un vilcinās paslēpties tās svētīgajā patvērumā, un lūdzas Kungam: "Savieno viņus ar Tavu Biedroto un Apustulisko Baznīcu, lai tie kopā ar mums slavē visgodāto un diženo Trijādībā slavētā Dieva vārdu."

LITERATŪRA UN KOMENTĀRI

[I] Завещание отеческое. Издание под редакцией Е.М. Прилежаева. СПб., 1893, с. 3,6.

[II] "Напоминания", 1,25-26. Казань, 1904, с. 47-48.

[III] Подвижнические уставы, гл. XVIII Творения, ч 5,4-е изд. Свято-Троицкая Сергиева Лавра, 1902, с 359-360.

[IV]" Письмо 62. Творения, ч. 1,2-е изд. Киев, 1891, с 363-364.

[1] Святой Киприан Карфагенский. О Молитве Господней. Творения, ч. 2, с. 221, 217.

[2] Толкование на Евангелие Иоанна. Кн. 11, гл. 11. - В кн.: Творения. Сергиев Посад: Изд. Московской Духовной Академии, 912, ч. 15, с. 105-112. Только в самое последнее время на эту мысль обратил внимание богословской науки митрополит Антоний (Храповицкий).

[3] Оправдание добра, 2-е изд. Б. М., 1899, с. 462.

[4] Рим. 12,4, 5; 1 Кор. 6,15; 10,17; 12,13,27; Еф. 1, 23; 4,4,12,16, 25; 5, 23, 30; Кол. 1,18,24; 2,19; 3,15.

[5] Письмо 63 к Цицилию. - В кн.: Творения, ч. 1, гл. XIII, с. 397.

[6] Толкование на Евангелие Иоанна, кн. 11, гл. 11. - Там же, ч.Ь.с. 109-110.

[7] Толкование на Евангелие Иоанна, кн. 10, гл. 2. - Там же, Сергиев Посад, 1900, ч. 14, с. 324.

[8] См.: 1 Кор. 12,11,13; Еф. 4,3-4, 7 и др.

[9] Толкование на Послание святого апостола Павла к Ефесянам, беседа 9. - В кн.: Творения. СПб.: Духовная Академия, т. 11, с. 86.

[10] На Послание к Ефесянам, беседа 11. - Там же, т. 11, с. 96.

[11] Творения. М., 1861, ч. 7, с. 434.

[12] Творения. Киев: Изд. Киевской Духовной Академии, кн. 17, с. 297.

[13] Толкование на Послание святого апостола Павла к Ефесянам. Казань, 1867, с. 123. Приведем еще толкование православного богослова проф. Богдашевского (позже епископа Василия): "Единение духа есть единство, которое соделывает Дух или производит его, - это единство, обитающее в Церкви, от Духа Божия" (Послание святого апостола Павла к Ефесянам. Киев, 1904, с. 503).

[14] 1 Ин. 2,5; 3,17; 4,9; Рим. 5,6} ср.: 1 Кор. 13,15; 2 Сол. 3,5. [15] Творения, ч. 7, с. 134.

[16] Толкование на Послание святого апостола Павла к Ефесянам, беседа 2,1. - В кн.: Творения, т. 11, с. 96.

[17] Подробное толкование этого стиха у проф. Богдашевского (указ. соч., с. 557-565); см. также: Мансветов Ив. Новозаветное учение о Церкви. М., 1879, с. 143-160.

[18] "Довольно неясно он (апостол) изложил свои мысли оттого, что хотел высказать все вдруг", - говорит святой Иоанн Златоуст. См.: Толкование на Послание святого апостола Павла к Ефесянам, беседа 2,3. - В кн.: Творения, т. 11, с. 100-101.

[19] Там же.

[20] Там же,ч.7, с. 438.

[21 ] In epist ad Ephesios. Migne, PG, t. 95, col. 844A.

[22] Толкование на Послание святого апостола Павла к Ефесянам. Казань, 1881, с. 132.

[23] Толкование Послания святого апостола Павла к Ефесянам. 2-е изд. М., 1883, с. 307.

[24] Святой Иоанн Златоуст. Толкование на Послание к Ефесянам, беседа 2, 3. - В кн.: Творения, т. 11, с. 100.

[25] Святой Киприан Карфагенский. О единстве Церкви, гл. 5. - Там же, ч. 2, с. 180.

[26] Там же.

[27] Ср.: Митрополит Антоний. Собр. соч., т. 2; с. 16.

[28] Подробное доказательство этой истины смотрите в кн.. Мышцин В. Н. Устройство христианской Церкви в первые два века. Сергиев Посад, 1909, с. 144-155, 229 и след.

[29] О единстве Церкви, гл. 14. - В кн.: Творения, ч. 2, с. 188,189.

[30] Письмо 43 к Антониану. - Там же, ч. 1, с. 236; Письмо 59 к Стефану. - Там же, ч. 1, с. 330.

[31] Письмо 62 к Магну. - Там же, ч. 1, с. 360.

[32] Письмо 53 к Стефану. - Там же, ч. 1, с. 312.

[33] Письмо 62 к Магну. - Там же, ч. 1, с. 361.

[34] О единстве Церкви, гл. 15. - Там же, ч. 2, с. 190. См. еще "О Молитве Господней", гл. 24, ч. 2, с. 217-218; Письмо 43 к Антониану. - В кн.: Творения, ч. 1, с. 239.

[35] Письмо 62 к Магну. - Там же, ч. 1, с. 371.

[36] Письмо 58 к Квинту. - Там же, ч. 1, с. 326-327.

[37] Письмо 61 к Помпею. - Там же, ч. 1, с. 353; Письмо 57 к Януарию. - Там же, ч. 1, с. 326.

[38] Письмо 56 к Квинту. - Там же, ч. 1, с. 326; О единстве Церкви, гл. 23. - Там же, ч. 2, с. 197.

[39] О единстве Церкви, гл. 3. - Там же, ч. 2, с. 179-180.

[40] Там же, с. 178.

[41] О единстве Церкви, гл. 14. - Там же, ч. 2, с. 189.

[42] Там же, с. 190. Ср.: Письмо 60 к Юбаяну, - Там же, ч. 1, с. 334.

[43] О единстве Церкви, гл. 17. - Там же, ч. 2, с. 191-192

[44] Письмо 60 к Юбаяну. - Там же, ч. 1, с. 334-335.

[45] Письмо 40 к Корнелию. - Там же, ч 1, с. 205.

[46] Письмо 62 к Магну. - Там же, ч. 1, с, 360-361. Киприан ссылается здесь на Лк. 11,23; Мф. 18,17; Ин. 2,18. См.: Письмо 57 к Януарию. - Там же, ч. 1, с. 324-325, Письмо 61 к Помпею. - Там же, ч. 1, с. 351.

[47] Письмо 43. - Там же, ч. 1, с. 234.

[48] Письмо 42 к Корнелию. - Там же, ч. 1, с. 212

[49] О единстве Церкви, гл. 6. - Там же, ч. 2, с 181. Ср.: гл. 17, с. 191: можно ли представить себе, что тот находится со Христом, кто действует против священников Христовых, отделяет себя от общения с Его клиром и народом?

[50] Письмо 58, гл. 1, - В кн.: Творения, ч, 1, с, 325.

[51] Письмо 53 к Квинту, гл. 1. - Там же, с. 326; Письмо 61 к Помпею, гл. И. - Там же, с. 351

[52] О единстве Церкви, гл. 11. - Там же, ч. 2, с. 185-186. Ср.: Письмо 60 к Юбаяну. - Там же, ч. 1, с. 346.

[53] Мф. 16,16; 3, 8, 29; Мк. 1,24; Лк. 8,28.

[54] К Рим., гл. III.

[55] Против ересей, кн. 3, гл. I, § I.

[56] См. предисловие к женевскому изданию "Краткого изложения Евангелия".

[57] См.: Спасский А. А. История догматических движений в эпоху Вселенских Соборов. Сергиев Посад, 1906, с. 651.

[58] На ариан слово 1,1-2.

[59] Спасский А. А. Указ. соч., с. 200.

[60] См.: Попов М. В. Идея обожения в древневосточной Церкви. М., 1909; Он же. Религиозный идеал святого Афанасия Александрийского. Свято-Троицкая Сергиева Лавра, 1904. Ср.:

Спасский А. А. Указ. соч. с. 198-199. [61] Против ересей, кн. 3, гл. 17, 7. [62] Слово 2 против ариан, глава LXIX. [63] На литии стихира 2. [64] На стиховне стихира на "Славу". [65] На литии стихира 4.

[66] Канон Космы, песнь 1, тропарь 1. Ср.: того же канона 2-й тропарь 3-й песни: "Причастием плоти горшия подав Божественнаго естества".

[67] Канон Иоанна, песнь 9, тропарь 2. Ср.: того же канона 2-й тропарь 7-й песни: "богатство обожения носяй". Ирмос 4-й песни: "рода человеча обновление, древле поя пророк Аввакум предвозвещает... людей во обновление слово". (Sal.: 7.dz. 2.tr. "Dievtapšanas bagātību nes"; 4.irmoss: "Senos laikos pravietis Abakuks dziesmā pareģoja: cilvēku ciltij pārtapt būs... lai ]audis jaunus darītu")

[68] Ирмос 9-й песни канона на повечерии в день предпразднества.

[69] Доказательство апостольской проповеди, гл. XCIX.

[70] Против ересей, кн. 4, гл. XXXIV, § 1.

[71] Терентьев Н. Лютеранская вероисповедная система по символическим книгам лютеранства. Казань, 1910, с. 460.

[72] Против ересей, кн. 3, гл. IV, 1.

[73] Там же, гл. XXIV, 1-2.

[74] Письма Преосвященного Михаила, почившего епископа Таврического. Симферополь, 1910, с. 178.