Diakons Andrejs Kurajevs. No grāmatas "Protestantiem par pareizticību", piecpadsmitaistais turpinājums

Diakons Andrejs Kurajevs, "Protestantiem par Pareizticību."
četrpadsmitais turpinājums

SLĒPTAIS SAKRAMENTU MANTOJUMS

    Tagad, beidzot, varam griezties pie normālām sholastiskām definīcijām un atšķirībām. Ir mūžīgs Mantojums un ir Mantojums, kas sevi īsteno laikā.

    Mūžībā no Tēva dzimst Dēls un iziet Gars. Ārpus laika, ārpus jebkādas laika atstarpes un līdz laika izveidošanai Dievišķās dabas pilnība visā savā pilnībā pārplūst no Tēva (kā vienīgā Visa avota) uz Dēlu un uz Garu. Tas ir mūžīgs un pilnīgs Mantojums.

     Laikā Dieva svētība darbojas ārpus Dieva no tā laika, kad radās pats laiks un kad pēc Dievišķā radošā “lai ir!” radās šis “ārpus”. Šajā Mantojumā Dievs tāpat nodod līdzdalības Sevī dāvanu, līdzdalības dāvanu Savā pilnībā, bet šeit ir savi pakāpieni un mēri. Pat Dieva Valstībā, pat svētajiem ir sagatavota pakāpšanās “no slavas uz slavu” (2. Kor. 3,18) atbilstoši viņu Dievtuvības mēram, jo “arī zvaigzne no zvaigznes atšķiras ar slavu” (1. Kor.15,41). Mantojuma gala mērķis: “esiet pilnīgi, kā pilnīgs ir jūsu Tēvs Debesīs” (Mt. 5,48). Bet atšķirībā no Vienpiedzimušā Dieva Dēla, radībai, lai sasniegtu šo Mērķi, ir nepieciešams bezgalīgs pilnveidošanās un pakāpeniskas bagātināšanās ceļš.

     Tātad, Mantojuma mērķis- ir dievišķošana²⁴⁹. Mantojuma saturs- Dievišķības izplatīšana radības pasaulē, tas ir Dievcilvēka izplatīšana.

     Šajā perspektīvā var teikt, ka augstākā vārda Mantojums jēga gandrīz saplūst ar vārda glābšana jēgu.

     Sākoties Mūžībā, Mantojums pie Mūžības arī aizved, bet pie tam tas iet cauri laikam. Pie šī avota, kur sākās Mantojums, tam arī jāatgriežas: pēdējais vēstījums- “kad Viņš nodod Valstību Dievam un Tēvam, kā pēdējais ienaidnieks tiks iznīcināta nāve” (1. Kor. 15,24-24)²⁵⁰. Tradīcija iziet no Dieva Tēva caur Kristu, lai ar Kristu atgriezos atpakaļ- kopā ar pasauli, kopā ar mums. Tātad Mantojums nav tikai pagātne un tikai tagadne, bet tam nāksies īstenoties nākotnē. Kristiešu Mantojums, tādā veidā, nav vērsts uz pagātnes notikumu, bet uz nākotnes, uz pasaules vēstures pēdējo punktu. Mantojums ir eshatoloģisks.

     No tā, ka Mantojums iziet no viena Punkta un tajā tam arī jāatgriežas, neizriet, ka vēsture, kas atrodas starp Alfu un Omegu, ir bezjēdzīga.

    Šajā ceļojumā Mantojumam sevī jāuzņem kaut kas, kas viņā nebija no sākuma: tam jāpaspēj piesūcināt ar mūžīgajām enerģijām laika pasaule un vēsture. Līdzībā par  talantiem Kungs paradidonai savu īpašumu vergiem (“nodeva tiem savu mantu”- (Mt. 25,14). Un, tas nozīmē, Mantojums (Paradiosis) tāpat ir arī uzdevums. Mantojums ieved cilvēku un pasauli sevī ne tikai tadēļ, lai kaut ko piedāvātu mums, bet, lai pēc tam saņemtu atpakaļ pavairotu “talantu”.

     Mantojums nevar īstenoties pasaulē bez cilvēku līdzdarbošanās un bez cilvēku darbības formu ieņemšanas. Pēc savas būtības Mantojums ir radības iesaistīšana sinerģijā, sadarbība ar Dievu (“jo mēs esam Dieva darba biedri- sunergoi-1. Kor. 3,9). Bet tas nozīmē, ka kristiešiem jābūt tādām darbībām, kas veicina Dieva svētības piesaistīšanu, tas ir- Mantojuma īstenošanu. Šīs cilvēku darbības, kas piesauc un saņem Dieva svētību, var nosaukt par Mantojuma īstenošanas formām. Kā mēs atceramies tēvs Dimitrijs Staniloe teica, ka tajā vispār arī ir kalpošana Baznīcai: Gara piesaukšana un Viņa saņemšana, tas ir- epiklēzes īstenošana.

     Tātad, Mantojuma īstenošanas forma- tie ir sakramenti. Runa nav tikai par “Dieva likuma” mācību grāmatu “septiņiem sakramentiem”. Agrīnā kristiešu literatūra nepazina mācību par septiņiem sakramentiem, ko izstrādāja katoļi savā polemikā ar protestantiem, un kas no turienes pārgāja uz pareizticīgo katehēzi. Tēvi zin vienu sakramentu- “mūsu glābšanas sakraments”, dievišķošanas sakraments.Un šis sakraments īstenojas neskaitāmā daudzumā kristieša darbību. Iesvētīšana mūku kārtā, apglabāšana, Evaņģēlija lasīšana un krusta zīme- arī ir sakramenti.Vēl ir vēršanās sakraments. Sakraments ir jebkāda darbība, ko cilvēks veic kā Baznīcas, vispārējās kristietības visu tautu garīdzniecības nesējas un Dieva svētības piesaucējas²⁵¹, loceklis.    

     Mantojums- tā ir Baznīcas dzīve. Ne “otrais baznīcas ticības mācības avots pēc Rakstiem”, bet pati tās dzīve. Jaunajā Derībā vārds “baznīca” tiek pieminēts 110 reizes (Иларион (Троицкий), архиеп. Христианства нет без Церкви. - Монреаль, 1986. lpp. 32.). Tātad tā nav kaut kas “vēsturiski piejaucies” tīram “evaņģēlismam”²⁵².

      Baznīca papildina Rakstus ar to, ar ko prakse papildina teorētisku aprakstu. Raksti- ir ticības norma; Mantojums- dzīves veids. Mantojuma miesa aizpilda Evaņģēlija Vārdu²⁵³. Mantojums ir praktiska Atklāsmes pielietošana. Šī atklāsme ir iemiesota ticīgu cilvēku sabiedrībā, tas ir Baznīcā. “Mantojuma saturs ir kaut kas cits nekā Rakstu saturs. Bet, piemērots cilvēka dzīvei, tas ir iegājis viņā caur Baznīcu”  (Staniloae D. Teologia dogmatica ortodoxa. vol. 1. Bucuresti, 1996, lpp. 45.).

     Mūsu tēmai ir svarīgi atzīmēt, kad senie baznīcas rakstnieki runā par apustuļu mantojumu, kas jāatšķir no apustuļu rakstiem, viņi vispirms runā par baznīcas dzīves praktisko pusi. Vairums “mantojumu”, kas tiek minēti agrīnās kristietības avotos, skar Baznīcas liturģisko dzīvi. Saruna par vēstījumu risinās liturģiskās teoloģijas kontekstā. Bet kas ir liturģiskā teoloģija? – Tas ir stāsts par tām darbībām, kuras jāizpilda cilvēkam tādēļ, lai atvērtu sevi un savu pasauli Dieva darbībai tajā. Liturģiskā dzīve, kristiešu lūgšanu prakse- tā ir cilvēciska forma, kurā sevi īsteno Mantojuma Dievišķais saturs.

   Vienu no pirmajām reizēm Mantojums ir pieminēts Vēstulē Diognetam (II gadsimta sākums): “Kristieši dzīvo kā atnācēji trūdošajā pasaulē... jo ne zemes izgudrojums viņiem ir nodots, ne kāda mirstīgā izdomājumu viņi tik centīgi cenšas saglabāt, un ne rīcība ar cilvēku noslēpumiem viņiem ir uzticēta. Bet Pats Visasaturētājs un Radītājs Pats visu ielika cilvēkos un ierakstīja viņu sirdīs debesu patiesību un Savu svēto nesasniedzamo Vārdu” (Vēstule Diognetam,6-7).

     No Mantojuma satura viedokļa, autora paustā Vēsts, - Tas ir Pats Kristus, atkal un atkal piedzimstošs ļaudīs. Un tikai tādēļ, ka pats Vārds dzīvo ļaudīs- kristieši ir spējīgi uz moceklību- “tas nav cilvēku darbs, tas ir Dieva spēks; tas ir Viņa atnākšanas pierādījums” (Хомяков А. С. Несколько слов о философическом письме // Сочинения. 2. sēj. М., 1994, lpp. 455.). Šī viņa pārliecība ir pilnīgā saskaņā ar tiem apustuļa Pāvila  vārdiem, kas, ja kas, arī runā par nerakstītu mantojumu: “un, ko tu esi dzirdējis no manis, daudziem lieciniekiem klāt esot, to cel priekšā uzticīgiem cilvēkiem, kas būs noderīgi mācīt atkal citus…Patiess ir šis vārds: ja mēs esam līdzi miruši, tad mēs arī līdzi dzīvosim” (2. Tim. 2,2-11). Pēdējā frāze – tā ir Pāvila kristību un Eiharistijas teoloģijas pamattēze. Caur sakramentiem mēs savienojamies  ar Kristu, un pēc tam katrs no kristiešiem nedzīvo, necieš un nemirst vienatnē. Kristus ir mūsos- lūk, kam jāstiprina Timotejs. “Šo atgādini “, arī citiem (2. Tim. 2,14).

     Grūtāk ir saprast, kā “Vēstules Diognetam” autors saprot Mantojumu no tā formas viedokļa, kurā tas sevi īsteno. Kas tieši ļaudīm ir uzticēts? Grieķu teksts pēc visu pētnieku domām šeit ir ļoti sarežģīts. Cilvēks “rīkojas” ar ne cilvēku noslēpumiem. Tas, kas P. Preobraženska tulkojumā ir nosaukts kā “rīkošanās ar noslēpumiem”, grieķu valodā skan oikonomian misteriwn, ko pilnīgi var tulkot arī kā “noslēpumu veidošana”.

     Katrā gadījumā Mantojums ir tajā, kas ir uzticēts ļaudīm- kalpošana slepenai Vārda Iemitināšanai ne tikai Marijas Dēlā, bet arī Viņa mācekļos. Senajai Baznīcai šis noslēpums vienmēr bija saistīts tieši ar Eiharistijas noslēpumu.

     Būt Kristū var tikai caur eiharistisko pievienošanos Viņam – tā par to raksta svētais Kartāgas Kiprians: “Turpinot lūgšanu, mēs izsakām lūgumu mūsu dienišķo maizi dod mums šodien. Kā mēs sakām: mūsu Tēvs, jo Dievs ir Tēvs tiem, kuri viņu pazīst un tic Viņam, tā arī Kristu mēs saucam par savu maizi, jo Viņš arī ir to maize, kuri pieskaras Viņa Miesai. Mēs katru dienu prasām, lai mums dod šo maizi, lai mēs, atrodošies Kristū un katru dienu saņemot Eiharistiju kā glābšanas ēsmu, esot kaut kāda smaga grēka dēļ atšķirti no savienošanās un zaudējuši debesu maizi, neatdalītos no Kristus Miesas” (Grāmata par Kunga lūgšanu. Отцы и учители Церкви III века. Антология. 2. sēj. - М., 1996, lpp. 315.).    

       Svētajam Kiprianam Mantojuma forma ir liturģiska. Nerakstītais apustuļu mantojums nerunā par citām pasaulēm, bet par Dievkalpojumu. “Es zinu, ka lielākā daļa bīskapu sargā evaņģēliskās ticības un Kunga mantojuma noteikumus, neatkāpjoties no tā, ko mācīja Kristus Mācītājs un ko darīja Viņš Pats” (sv. Kartāgas Kiprians. 63. vēstule Cecīlijam par Kunga kausa sakramentu Отцы и учители Церкви III века. Антология. 2.sēj. - М., 1996, lpp. 368.).

     Šajā tekstā ir vērojams noteikts simetriskums: evaņģēliskā ticība attiecas uz to, ko mācīja Kristus, bet Kunga Mantojums- uz to, ko Viņš darīja. Ticība glabā Kristus mācību. Mantojums- ir Viņa darbību auglis. Ticība barojas no Evaņģēlija. Mantojums- no Liturģijas. Mantojuma un Liturģijas saistību svētais Kiprians paskaidro šeit pat: “Tā kā daži iesvētīti pie Kunga kausa gara tumsības vai vienkāršības dēļ neievēro to, ko darīja un lika darīt šīs upurnešanas Vaininieks un Skolotājs mūsu Kungs Jēzus Kristus, tad es uzskatīju par nepieciešamu tev uzrakstīt...Bet mēs, lai tev ir zināms, esam saņēmuši bausli sargāt Kunga mantojumu Kunga kausa pienešanā un nedarīt neko citu, kā tikai to, ko mūsu dēļ iesākumā darīja pats Kungs”²⁵⁴.

     Vēl agrāk II gadsimtā Lionas Irenejs pieminēja nerakstīto mantojumu arī kontekstā ar kristiešu praktiskās lūgšanu dzīves apspriešanu. Viņam apustuļu mutiska Mantojuma piemērs ir aizliegums mesties ceļos Lieldienu dienā (nozaudētais sacerējums “Par Lieldienām”( skat.Congar Y. La Tradition et les traditiones. Essai historique. Paris, 1960. lpp. 106.), Lieldienu svinēšana ir obligāta svētdienā un pirms tam ir pirmslieldienu gavēnis. (skat. Eusēbijs. Baznīcas vēsture. 5,24,11).

      Origēnam (III gs.) mutisks mantojums- bērnu kristīšana (Levitam. 8,3); lūgšanās pagriešanās uz Austrumiem, kristību  un Eiharistijas secība (На Числа. 5, 1).

      Tertuliānam apustuļu mantojums- trīskārtīgā iegremdēšana kristībās, eiharistija, krusta zīme, kas skar pieri, gavēņa un ceļu locīšanas svētdienās aizliegums, kā arī aizliegums nest vainagus²⁵⁵.

     Svētajam Aleksandrijas Dionīsijam (IV gs. sākums) apustuļu nodibinājums- svētdienas svinēšana (5 Беседа на книгу Чисел, 1).

     Svētajam Kipras Epifānijam (IVgs. beigas) bez Eiharistijas kā apustuļu mantojums ir “mirušo vārdu pieminēšana” (Панарий, 76).

     Un svētajam Vasīlijam Lielajam (IV gs. vidus) nerakstītais mutiskais mantojums nerunā par ticības mācību, bet par liturģisko dzīvi: krusta zīme, vēršanās uz austrumiem, nestāvēšana uz ceļiem svētdienās. Un pats galvenais- epiklēze: “Mums nepietiek ar tiem vārdiem, ko ir pieminējuši Apustuļi vai Evaņģēlijs, bet gan pirms, gan pēc tiem izrunājam citus, kuriem ir liels spēks sakramentu veikšanā, pieņemot tos no Rakstos neizteiktas mācības...” (Par Svēto Garu, 27). Bez tam, svētais Vasīlijs turpat raksta: “No Baznīcā saglabātajiem dogmātiem (dogmaton) un sludinājumiem (khrugmaton) daži mums ir no rakstiskas pamācības, bet dažus pieņēmām no Apustuļu Mantojuma pārņemot slepenībā”. Acīmredzams, spriež virspriesteris Livbērijs Voronovs, pēdējo frāzes daļu vislabāk būtu pārtulkot šādi: “Bet daži pieņēma no Apustuļu mantojuma kā nodotu mums noslēpumainajās garīdznieciskajās darbībās”... Kas attiecas uz izteicienu “nodotu mums noslēpumainajās garīdznieciskajās darbībās”, tad tas, visai iespējams, nozīmē: “nodots mums sakramentu ceremoniju secībā” (Skat. Воронов Ливерий, прот. К вопросу о так называемом “тайном” чтении священнослужителем евхаристических молитв во время Божественной Литургии. // БТ. М., 1968. №4. lpp. 179-180.). Vēlāk arī sirdsskaidrais Damaskas Jānis teiks “tas ir nerakstītais apustuļu mantojums” paskaidrojot lūgšanas praksi, vēršoties uz austrumiem (Par pareizticīgo ticību. 4,12,16).

      Vai var iedomāties, ka apustuļi interesējās tikai par to, lai viņu mācekļiem būtu pareizi uzskati un neinteresējās par viņu dzīves praktisko pusi? Vai var pieļaut, ka apustuļi nemācīja kristiešiem lūgšanu un neveidoja viņu izveidotajās kopienās liturģisko dzīvi?

      Nevajag aizmirst, ka pirmās kristiešu svētās grāmatas parādījās tikai 20 gadus pēc

Kunga Debesbraukšanas, tad, kad Pēdējās Vakariņas notika pirmajās dienās pēc Svētā Gara nonākšanas uz apustuļiem. Ne visi apustuļi ir aiz sevis atstājuši rakstus. Vai viņu darbs ir palicis bez pēdām un bez augļiem? Ja nē- tad kā un ko nerakstošie apustuļi nodeva saviem mācekļiem? Un vai var, pētot kristiešu vēsturi, neņemt vērā apustuļu liturģiju esamības faktu- Apustuļa Jēkaba Liturģija, apustuļa Marka Liturģija un apustuļa Pētera Liturģija?

     Šo Liturģiju teksti, acīmredzami, vēlāk tika apstrādāti, bet no seniem laikiem tie bija saistīti tieši ar šiem vārdiem. Nepievērst uzmanību apustuļu liturģiskajam mantojumam, nozīmē nesadzirdēt Kristus tiešos vārdus: “Es esmu dzīvā maize, kas nākusi no debesīm, kas ēdīs no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi, un maize, ko Es došu, ir Mana miesa, kas dota par pasaules dzīvību"  (Jņ. 6,51).

     Senās Liturģijas, bez šaubām, ir Mantojuma balss. Tā noliegšanu svētais Vasīlijs Lielais vērtē kā Evaņģēlija sabojāšanu “galvenajā”, kā kristiešu dzīves “saīsināšanu” līdz kristīgiem vārdiem (Каноны или книга правил. Монреаль, 1974, lpp. 272.).

    Nu, lūk, kas ir pārsteidzoši: seno Liturģiju teksti maz ar ko ir līdzīgi savā starpā. Vienos nav epiklēzes, citos nav nodibinošo vārdu...

     Svētais Hipolīts, paredzot Romas baznīcas lūgšanu veidu, tūlīt saka: “Nav nekādas vajadzības, lai viņš atkārtotu tos pašus vārdus, kurus mēs teicām agrāk un mācītos tos no galvas, pateicoties Dievam” (Св. Ипполит Римский. Апостольское Предание. // БТ. М., 1970. №5, llp. 286.). Tātad, Mantojums nav Eiharistiskā kanona vārdos, bet pašā Eiharistijā. Kopējais visās senajās Liturģijās- tas ir to auglis. Lūgšanas ir dažādas. Bet vienota ir Sakramenta realitāte- un tādēļ vienota eiharistiskās maizes kā Dzīvības Maizes uztvere, kā savienošanās ar Kristu. Būt apustuļu Mantojumā- nozīmē dzīvot ar Eiharistiju.

       Dievbijības tēlam un lūgšanai pēc būtības bija veltīts 1. Apustuļu koncils, kas atcēla Vecās derības ritualitāti. Liturģijas jautājums kļuva par galveno arī 2. Apustuļu koncilā: 69. gada Jeruzālemes koncils (to piemin Cēzarijas Eusēbijs) izskatīja jautājumu par apustuļu kalpošanas pārņemšanu sakarā ar apustuļa  Jēkaba Sirdsskaidrā nāvi (par Jeruzālemes kopienas galvu izvēlēja Simeonu, Pestītāja tēvoci). Svētais Irenejs teica par to koncilam: “Tie, kuri pazīst otro apustuļu rīkojumu, zin, ka Kungs Jaunajā Derībā ir noteicis jaunu pienesumu. Eiharistijas pienesums nav miesisks, bet garīgs... Veicot pienesumu, piesaucam Svēto Garu, lai Viņš padarītu šo upuri- maizi par Kristus Miesu un kausu par Kristus Asinīm, lai šo pieņēmuši, saņemtu grēku piedošanu un mūžīgo dzīvību” (Св. Ириней Лионский. Творения. - М., 1996, lpp. 543.). Un atkal tiešā sakarā ar “apustuļu rīkojumiem”, tas ir ar Mantojumu, izrādās epiklēzes lūgšana, Svētā Gara piesaukšana.

Otrā Apustuļu koncila lēmumu būtību svētais Romas Klements, agrīnāks autors nekā Irenejs, izskaidro šādi: “Un arī mūsu apustuļi caur Kungu Jēzu Kristu zināja, ka būs strīdi par bīskapa cieņu”- un šī iemesla dēļ nodibināja bīskapu pēctecību (См. Поснов М. Э. Гностицизм 2 века и победа христианской церкви над ним. Киев, 1917. lpp. 613-614.). Saistībā ar šo nevar nepieminēt virspriestera Nikolaja Afanasjeva skaidrojumu par to, ka bīskapu kalpošana agrīnajā Baznīcā nebija administratīvas varas, bet vispirms liturģiska- tas nozīmē, ka jautājums par pēctecību, tas ir 2 Apustuļu koncila pamatjautājums, nebija disciplinārs, bet liturģisks: kurš veiks sakramentu, kurš Mielastā veiks svētdarbību Jēzus vietā.

     Bīskapa īpašo pilnvaru nodibināšanā Mīlestības Vakariņās “apustuļu dogmātu” redz arī svētais Ignātijs Dievnesējs (I gadsimta beigas). Viņa vēstulē Magnēziešiem (13. nodaļa) mēs redzam vienu no kristīgajā literatūrā pašiem pirmajiem vārda “dogmāts” pieminējumiem: “cenšaties iesakņoties Kunga un apustuļu mācībā (en tois dogmasin). Vēstules būtība ir bīskapu tiesību aizsardzībā: “daži vārdos atzīst bīskapu, bet dara visu bez viņa” (4), bet eiharistiskajā sapulcē “bīskaps vada Dieva vietā, presbiteri ieņem apustuļu koncila vietu”. Par šo tēmu ir piecas nodaļas no piecpadsmit. Pārējās ir pret gnosticismu; jo pamācība piedalīties Eiharistijā nav iedomājama bez Kristus fiziskās un miesiskās realitātes apliecināšanas ar visu spēku. Vēstules struktūra ir saprotama: cīņa ar gnosticismu bija cīņa par Liturģiju, par Eiharistiju. Bet apustuļu “dogmāts” – Baznīcas izveidošana ar Liturģiju.

    III gadsimtā svētais Romas Hipolīts teiks: “mēs esam pienākuši pašam Mantojuma avotam (Св. Ипполит Римский. Апостольское предание. // БТ. N. 5, М., 1970. lpp. 283.) tieši pirms tam, kad stāstām par bīskapa iesvētīšanu, un pēc tam- par pašas Eiharistijas veikšanu. Analoģiski arī svētais Kartāgas Kiprians bīskapa kalpošanas pienācīgas izpildes raksturošanai piemēro sekojošu raksturojumu: “Dievišķs mantojums un apustulisks skatījums” (Vēstule 67,5).

     Kādēļ tik ļoti ir svarīga apustuliskā pēctecība pēcapustuļu gadsimtā? Lieta ir tajā, ka Mantojums nav zināšanu kopums, ko var apgūt tieši, izlasot kaut kad dzīvojoša  nepazīstama cilvēka grāmatiņu. Mantojums- tā ir cilvēka ievešana Kristus Miesā, Dievcilvēcē. Kā šeit var ievest svešu kāds, kurš pats tam ir svešs? Apustulis Pāvils kādu reizi jautā: ‘Kas tev ir, ko tu neesi saņēmis” (1. Kor. 4,7). Bet, ja neesi saņēmis- ko vari nodot?

     Lieta ir tieši tajā, ka ne Baznīca sargā Mantojumu, bet Mantojums sargā Baznīcu, atkal un atkal ceļot to, “pieliekot”, pēc apustuļa Lūkas vārdiem, ļaudis Baznīcai (Ap.d. 2,47). Dievnamā ienāca parasti ļaudis no ielas. Kā viņi kļūst ne vienkārši par “vienādi ticīgo sapulci”, bet par “Kristus Miesu” (Ef. 1,23)? Vai viņi var paši sevi par tādiem padarīt? Nē- “Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana” (Ef. 2,8). Tātad, ne Baznīca veic Liturģiju, bet Liturģija dara Baznīcu. Epiklēzes lūgšanā garīdznieks lūdzas: “sūti lejā Tavu Svēto Garu uz mums un uz priekšā esošajām Veltēm”. Ļaudis, kuri ir atnākuši uz dievnamu uz Liturģiju, uz “kopējo lietu”, tad arī ir pirmais priekšmets, kas jaiesvēta. Savienojoties ar Kunga Miesu viņiem pašiem no vienādi ticošo pūļa jāpārvēršas par dzīvu Kristus Miesu. Tieši tā apustulis Pāvils dēvē Baznīcu (1. Kor. 1,24). Dzīvudarošais Dieva Gars, Mantojuma Gars caur Maizes baudīšanu pievieno mūs Kristus Miesai. “Un nu jau ne es dzīvoju, bet manī dzīvo Kristus”...

    Kristus Baznīcu nenosauca par “Savu garu”, bet par “Savu Miesu”. “Gars” var būt neredzams, “miesa” ir pārāk būtiska kategorija, pārāk redzama. Tādēļ protestantu mēģinājums attaisnot savas neskaitāmās šķelšanās ar “neredzamās vietotās Baznīcas” teoriju- tā ir teoloģijas saskaņošana nevis ar Rakstiem, bet ar romantisma un pietisma gadsimtiem. Ļaudis, kuri bija maksimāli tuvu apustuļu laikmetam, uzskatīja savādāk: “Neviens lai nemaldina sevi! Kurš nav upurtraukā, tas atņem sev Dieva maizi” (svētais Ignātijs Dievnesējs. Ef. 5).

     Svētais Kiprians atgādina, ka “Lieldienu sakraments pēc likuma arī prasīja, lai jērs, kaujamais Kristus tēlā, tiktu baudīts vienā namā. Dievs saka tā: “Vienā namā to ēdiet. No gaļas neko nenesiet ārā un nelauziet kaulus tam Pashā upurim. ” (2. Moz. 12,46). Kristus Miesa ir Kunga svētums, tāa nevar tikt iznesta no nama; bet ticīgiem nav cita nama kā vienota Baznīca” (св. Киприан Карфагенский. Книга о единстве Церкви // Отцы и учители Церкви III века. Антология. 2. sēj. - М., 1996, lpp. 299.).

     Pēc “Divpadsmit apustuļu mācības” tieši atvērta, kopīga savienošanās redzamajai noslēpumainajai maizei arī rada un parāda kristiešu vienotību, Baznīcas vienotību: “Kā šī maize bija izsēta pa pakalniem, un savākta, kļuva vienota, tā lai sanāk Tava Baznīca no zemes galiem Tavā Valstībā” (9. nod.).

      No tā izriet- kur nav Liturģijas, tur nav Baznīcas. “Tīru pienesumu tikai viena baznīca pienes Radītājam, un viss lielais maldu mācību daudzums nepienes Dievam. Mūsu mācība ir saskaņā ar Eiharistiju, un Eiharistija, savukārt, apstiprina mūsu mācību”- liecina svētais Irenejs (III gadsimts) (Св. Ириней Лионский. Цит.: Успенский Н. Анафора. // БТ. М., 1975. №13. lpp. 73.)²⁵⁶. Tīru Upuri Dievam var pienest tikai patiesa Baznīca, bet patiesa var būt tikai tā Baznīca, kuru izveidoja patiess Upuris. Lūk, no kurienes apustuļu pēctecības nozīme un šai pašā perspektīvā noskaidrojas arī bīstamība nosliekties uz sašķelšanos. No Baznīcas sev līdz var aiznest Bībeli. Var aiznest mācību. Nevar aiznest Kristus Kausu. Tādēļ- nevar būt self-made-Church, paštaisītas Baznīcas, kas radīta ar entuziasmu no vēsturiska un ontoloģiska tukšuma. “Jo, kā ir viena maize, tā mēs daudzi esam viena miesa, jo mēs visi esam šīs vienas maizes dalībnieki” (1. Kor. 10,17).

      Liturģija kā Dievcilvēciskās realitātes pilnība var nākt tikai no pilnības. No šejienes apustuļu sludināšanas refrēms: “ko mēs saņēmām, to arī nododam”. Ko apustuļi saņēma no Kristus, to viņi nodeva saviem mācekļiem, un to, ko apustuļi nodeva Baznīcai, to Baznīca arī no viņiem saņēma. Tā no rokas rokās pāriet Kristus Kauss. “Līdzīgi arī kausu no mūs ieskāvušās radības Viņš apliecināja ar Savām asinīm un iemācīja jaunu Jaunās Derības pienešanu, ko Baznīca, saņemot no apustuļiem, visā pasaulē pienes Dievam” (svētais Lionas Irenejs. Pret maldu mācībām. 4,17,5). Ja Baznīca no apustuļiem pieņēma tieši Eiharistisko pienešanu, tas nozīmē, ka tieši to apustuļi tai arī ir nodevuši. Mantojums ir identisks Eiharistijai.

    No šejienes svētais Lionas Ireneja pārliecība, ka “Kristus Miesas pazīme ir bīskapu pēctecība” (Pret maldu mācībām. 4,33,8). Izveidot no jauna Baznīcu bez apustuliskās pēctecības varētu tikai pēc atkārtotām Pēdējām Vakariņām. Bet tieši šis Upuris pēc skaidra apustuļa Pāvila vārda ir veikts vienu reizi.

     Tādēļ tie, kuri cenšas izraut kristietību no vēstures, paliek viens pret vienu ne ar Derības Dievu, bet ar neaptveramu patvaļīgu fantāziju jūru. Un tieši kā teoloģisks savu kopienu ontoloģiskā tukšuma attaisnojums viņiem dzima “simboliska” Liturģijas izpratne. Kristus vārdus par kausu ar Viņa Asinīm, par Mūžības Asinīm – “dzeriet no tām visi”- viņi nomaina ar savu aicinājumu: “atceraties par to visi”. “Atceraties”- jo saikne starp Golgātu, Pēdējam Vakariņām un jauno maizes laušanu nav vairāk kā simboliska, “atceroša”. “Atceraties”, jo mēs jau vairs sevi nesajūtam kā Valdnieka Miesu. “Atceraties”- jo tikai kā cilvēcisku, pārāk cilvēcisku sapulci mēs sajūtam sevi savu no Baznīcas atrauto siržu dziļumos.

    Taču dvēsele jūt, ka ar atcerēšanos viņas bads nevar tikt remdināts. Vai ne tādēļ mirstošais Luters- pirmais protestants, bet tomēr protestants, kurš atzina Eiharistiju- savu pēdējo “Mīlestības Dziesmu” veltīja Baznīcai: “Lai neviens nedomā, ka viņš ir pietiekami iepazinis Rakstus tā iemesla dēļ, ka ir tos lasījis... Mēs bez Baznīcas- esam nabagi. Tā ir patiesība”. Tās bija pēdējās Reformātora rokas uzrakstītās rindas (Skat. Кречмар Г. Предание древней Церкви в Церкви Евангелической. // БТ. М., 1968. №4. lpp. 227.)...

     Vēl viena detaļa, kas nepieciešama apustuliskās Baznīcas izpratnei, atklājas tur, kur mēs atceramies Rakstu semītisko sākotni. Lieta ir tajā apstāklī, ka semītu valodās (ne bibliskajā ivritā, ne aramiešu, ne senajā arābu) nebija darbības vārda “būt”. Mantas īpašnieks tika identificēts ar to (vai tā ar viņu). Lai pateiktu “man ir šī māja”, vajadzēja izteikt uzskatu “šī māja esmu es”, ir mana daļa. Radīta realitāte vēl vairāk nav atdalāma no tās radītāja. Radība ir tieši Dieva miesa, bet Izraēls- Viņa acuraugs (“kas pieskaras jums, pieskaras Manam acuraugam” – Cak. 2,8). Kristus, veicot Pēdējās Vakariņas aramiešu valodā ļaudīm, kuri domāja semītiski, saka: “Šī ir Mana Miesa- tā ir maize un jūs. Jūs esat Es, esat Mana daļa; jūs esat Mana āda, Mans nervs, Mana sāpe. Kurš pieņēma jūs, Mani uzņēma, Jūs atstūmušais iesita Man”. Lūk, šie, pavisam konkrētie ļaudis viņu dzīvajā iemiesotajā realitātē, bet ne tikai mistiski- neredzamā dziļumā ir nosaukti par Dievu- par Viņa daļu, Viņa miesu, identificēti ar Viņu pašu. Semītu domāšanā subjekts ir neatdalāms no tā atribūtiem. Kristus identificēja sevi ar to konkrēto sapulci (eklēzi). Un turpmāk Baznīcai var tikai pievienoties. Pie šīs jau piedzimušās Miesas var piepotēties, bet to nevar radīt no jauna ārpus tā un neatkarīgi no tā.

    Dzīva miesa nevar sākt kaut kur augt otru reizi, tā nevar sākt jaunu, atsevišķu dzīvi, saraujot tiešo un fizisko saiti ar to ķermeni, kas tai tika dots piedzimstot. Tas ir pareizi attiecībā uz cilvēka ķermeni. Bet tāpat arī Kristus Miesa nevar augt no tukšuma. Atdalīšana no ķermeņa ir tā pašidentitātes sašķelšana. Apustuliskā pēctecība- ne vienkārši kanoniskā, bet ontoloģiskā realitāte, ontoloģiskās prasības, kā Baznīcas esamības, kā Kristus īpašuma noteikums, kā Dieva cita esamība.

    Atklāsme- tā nav vienkārši Dieva vārdi, tie ir arī Viņa darbi. Un galvenais Viņa darbs- “dievcilvēce”. Baznīca. Jēzus bija vēsturiskas kustības iniciators- un tādēļ bez uzticības Baznīcai un bez ticības Baznīcai Viņš mums ir pilnīgi aizvērts. Viņš atnāca vēsturē, lai tajā darbotos, lai dotu tai grūdienu. Protestantisms saka, ka tieši to Kristus nav izdarījis- kristīgā vēsture nav bijusi, kopiena tikai pēc nosaukuma kļuva kristīga un pazaudēja Kristus mācības tīrību jau Evaņģēlijos un apustuļu laikā (kā saka protestanti-modernisti) vai nedaudz vēlāk (kā apgalvo protestanti-fundamentālisti). Vienoti viņi ir vienā: vēsturē Kristus darbība ir noslāpusi. Dievs ir Savu miesu izšķiedis. Viņš nespēja saglabāt Savu iemiesošanos cilvēces vēsturē (kuru Viņš centās padarīt par savu personīgo jau no Ābrahama laikiem). Bet, tas, kas nav pa spēkam Dievam, izrādījās pa spēkam “reformātoriem”. Viņi zin, kā no tukšuma un bez vēsturiskā Kristus izveidot “jaunapustulisku baznīcu”.

    Kristus visu veica vienu reizi: vienu reizi iemiesojās, vienu reizi cieta, vienu reizi svētīja un sūtīja apustuļus. Vai šī kustība ir apstājusies vēsturē? Kristus noslēdza ar cilvēci Jauno Derību. No Vecās Derības vēstures mēs zinām brīnišķīgu lietu: cilvēku neuzticība neiznīcina Dieva uzticību. Dievs ir gatavs paciest nepakļāvīgus bērnus. Derība nezaudē savu spēku no cilvēciskās puses neuzticības un nepatstāvības. Tikai Dievam ir vara iznīcināt vai papildināt Savu Derību. Protestanti, uzskatot, ka kristīgā Baznīca kā jaunā Dieva tauta nodeva Kristu, izšķīda vēstures smiltīs un izkūpēja “neredzamā baznīcā”, parāda savu virspusējo priekšstatu par Dieva mīlestību. Dievs ir Tas pats. Viņs ir uzticīgs. Un tādēļ arī Derība nav iznīcināta, un Kunga Gars, kurš mums ir apsolīts šajā Asins Derībā, turpina elpot Baznīcā.

   Kristus uzticība Viņa apsolījumiem un Viņa tautai- tas arī ir Mantojuma iespējamības nosacījums, jo “Mantojums ir dialoga starp Baznīcu un Kristu nemainīgums” (Staniloae D. Teologia dogmatica ortodoxa. vol. 1. Bucuresti, 1996, lpp. 43.).

    Atšķirībā no protestantu utopijām, Pareizticība ir uzticēšanās Dievam (Kurš saglabā Savu Derību cauri cilvēku grēkiem un dumpjiem), uzticēšanos vēsturei un ļaudīm, kuri ir dzirdējuši Kristus aicinājumu²⁵⁷. Pareizticība ne sliktāk kā protestanti zin savu nespēku un grēkus. Bet mēs zinām arī ko citu- to, ka ne tik daudz mēs turamies Baznīcā ar savu uzticību, cik Dievs ar savu uzticību notur mūs derībā. Derības slēgšana bija Viņa iniciatīva, ne mūsu. Mēs uz kaut ko tādu pat nevarējām cerēt. Un lauzt Derību var tikai Viņš. Dievs mūs pacieš. Mēs zinām sevi, zinām mūsu niecīgumu un neuzticību, bet tieši tādēļ mēs Dievu iepazinām kā “ilgi pacietošu un daudz žēlsirdīgu”. Dievs piekrita paņemt mūs kā Savu miesu, lai mūs atdzīvinātu ar Savām asinīm. Šī Viņa lēmuma cena- nav tikai Golgātas diena. Tie vēl ir arī gadsimti racionāli neizskaidrojamas, metafiziski neiespējamas plaisas starp Vienpiedzimušo un Vienas būtības Dēlu un Tēvu. Pareizticīgajā mistikā, sākot ar apustuli Pāvilu, dažreiz ir sastopama dīvaina doma: kamēr ļaudis patiesi un pilnīgi nesavienosies ar Kristu, Kristus nevar kļūt patiesi Dievišķs: “Ja mēs visi būtu Kristū un Kristus būtu Dieva, būtu pakļāvies. Bet, ja mēs vēl neesam Kristū, tad Kristus, slimojošs par mums, arī nav Dieva. Tātad, kad visi būsim Kristū, tad arī Kristus būs Dieva” (sv. Nīsas Grigorijs (Св. Григорий Нисский. Творения. 7. d. М., 1868, lpp. 12.)).

    Baznīca tiek celta ar Liturģiju un tikai Sakramenti to sargā labās un ļaunās dienās. “Ne tādēļ Baznīcai ir patiesa ticības mācība, ka tā to ņem no Rakstiem un Mantojuma, bet tikai tādēļ, ka tā ir tieši Dzīvā Dieva Baznīca Svētā Gara vadīta” (Иларион (Троицкий), архимандрит. Священное Предание и Церковь. // Голос Церкви, 1914, N. 3, lpp. 16.0. Liturģija Baznīcā paliek tā pati, bet tas nozīmē, ka tā pati paliek arī Baznīca un tās daudzveidīgā liecība par Dievu un par sevi.

    Protestantiem diez vai izdosies izveidot tādus secinājumus, ar kuru palīdzību varētu pierādīt, ka Pestītāja apsolījumi attiecas tikai un vienīgi uz apustuļiem un neizplatās uz turpmākiem kristiešiem un uz apustuļu pēctečiem. Jāņa Evaņģēlija 14. un 16. nodaļās daudzkārt tiek teikts “jūs”, “jums”. Vai šajā “jūs” ietilpst arī pēcapustuļu paaudžu ļaudis? Baznīca- tā arī ir tas “mēs”, kas saņēma Veltes, ko apsolīja Kristus “jums”. Bet “tikai tas saprot Baznīcu, kurš saprot Liturģiju” (Хомяков А. С. Сочинения. lpp. 49.).

     Bet kādēļ Raksti par to tik maz runā? Rakstos ir daudz vietu, kas runā par Eiharistijas nepieciešamību. Bet tomēr to nav pietiekoši, ja ņem vērā to izšķirošo vietu, ko aizņem Liturģija Baznīcas dzīvē. Kādēļ Raksti tik maz runā par kristiešu lūgšanu dzīvi?

     Reliģija ir saikne ar Dievu. Reliģijas prakse- lūgšana. Un, lūk, Jaunā Derība izrādās nepavisam nav mistiska, lūgšanu un reliģiska grāmata. “Lūgšanu noteikumu” neesamība Jaunajā Derībā ir tik negaidīta, ka V. Rozanovs kādu reizi dumpīgi iesaucās (Розанов В. Уединенное. М., 1990. lpp. 427.)- kāpēc Kristus, nopostot viņu iepriekšējo Dievnamu, neiemācīja ļaudīm lūgties? Tikai vienu lūgšanu Kristus ir atstājis ļaudīm- “Mūsu Tēvs”, viena lūgšana septiņās rindās. Salīdzinājumā ar psalmiem “Mūsu Tēvs” ir sausa proza, pieklājīgs vajadzību uzskaitījums. Dziļākā lūgšana pēc savas jēgas, bet acīmredzami atpaliek no Psalmiem pēc emocionālās, sirds piesātinātības, pēc poētisma. Bet, kad Jaunās Derības Baznīca sāka pati lūgties, tai nekas cits neatlika, kā paņemt priekš sevis Vecās Derības Baznīcas lūgšanas- Psalmus.

    Reliģija, kam nav lūgšanu iedvesmas un jaunrades- nav reliģija. Katrā gadījumā, tai nav tiesību saukties par “Jauno”.

   Taču, ja Jaunās Derības ģenialitāte tomēr ir jūtama gan tieši, gan neapgāžami, tad jaunu lūgšanu neesamība tajā var nozīmēt tikai vienu: Jaunā Derība atklāj iespēju nepsalmiskai Dievsaskarsmei. Radās iespēja iestāties īpašā Derībā ar Kungu, tādās attiecībās ar Radītāju, kas nevar tikt iekļautas himnās un psalmos. Un šo jauno Dievsaskarsmes iespēju kristieši negribēja publiskot.

    Pilnīgi dīvains ir Evaņģēlija ezotērisms, kas noslēpj Kristus sarunas ar mācekļiem tajās dienās, kad viņi vislabāk varēja Viņu saprast. Evaņģēlijā nav Kristus pamācību no Augšāmcelšanās līdz Debesīs braukšanas dienai. Tas ir, ir teikts, ka Viņš viņiem ir teicis par Dieva Valstību (Ap.d. 1,3), bet ko tieši- nav pierakstījis ne Lūkass, ne kāds cits. Visas apustuļu tikšanās ar Kristu šajā periodā ir centrētas ap maltītēm. Vai ir nejaušība vārdu un pamācību trūkums un kopēju maltīšu pārpilnība? Un vai mēs varam iedomāties, ka šīs sarunas un šīs maltītes tā arī paliks bez pēdām, nefiksētas Baznīcas atmiņā?

     Ja šāds pieņēmums izskatās pārāk drosmīgs, tad rodas jautājums: kur meklēt šo sarunu pēdas, ko nepārstāsta Raksti? Tā baznīcas dzīves vēsture, ko neaptver Raksti, tiek saukta par Mantojumu. Tātad, tieši agrīnās kristietības mantojumā mums jāmeklē kaut kas, kas, esot kristiešu dzīvē, ieņemot tajā svarīgu vietu (diez vai “Debesu Valstības noslēpumi” bija saistīti ar kaut ko mazsvarīgu), tomēr palika nepublisks, slēpts.

    Svētlaimīgais Augustīns savā Jāņa Evaņģēlija (96. nod.) skaidrojumā saka, ka uzsauktajiem neatklāja pilnībā divas kristīgās patiesības: par Sv. Trīsvienību un par Eiharistiju. Tādas slēpšanas iemeslu Augustīns norāda gluži neezoterisku: lai rosinātu uz Baznīcu nākošajos stiprāku vēlēšanos iepazīt šos noslēpumus. Augustīns apraksta tradīciju, kas viņa laikā bija vispārpieņemta un tai pašā laikā kļuva lieka un nesaprotama. Pasaulē, kurā dzīvoja Augustīns, jau gandrīz vairs nebija pagānu. Tādēļ arī skaidrojumu, kādēļ dažas kristīgās mācības puses vajadzēja slēpt no neiesvētītajiem, Augustīns dod virspusīgu, tīri pedagoģisku.

     Bet vēl simts gadus agrāk attiecībā pret baznīcas dzīves apslēptību izturējās daudz nopietnāk. Cik dedzīgi pret Eiharistiskā sakramenta publiskošanu izturējās Baznīcas tēvi III un IV gadsimtos, var redzēt no baznīcas hierarhu reakcijas uz kādu gadījumu, kas notika Atanāsija Lielā vajāšanu laikā, ko veica ariānieši.

    Ķeceri apsūdzēja svēto Atanasiju tajā, ka viņš it kā Liturģijas laikā ir ielauzies dievnamā, kur kalpoja ķeceri, un apgāzis Kausu ar Svēto Vakarēdienu. Pret Atanasiju tika ierosināta lieta laicīgā tiesā. Kad par to kļuva zināms Romā, toreizējais bīskaps Jūlijs I vērsās ar speciālu vēstuli pie slepenā ariāņu labvēļa un ietekmīgā galma locekļa Konstantinopoles bīskapa Eusēbija. Šajā vēstulē (15-ajā) pāvests ar nepatiku saka: “Mums ir kļuvis zināms, ka ir tikusi veikta nopratināšana par kausu un mielastu prefekta un viņa pietuvināto priekšā pagānu, ebreju un neiesvētīto klātbūtnē. Tas šķita neticami līdz brīdim, kad tika apstiprināts dokumentāli”(Cit. no: Рудзянский А. Христианство и древние эзотерические школы. // Вера и знание. 1914. №7, lpp. 5.).

    Ne tikai Romas pāvests, bet arī Aleksandrijas bīskapu koncils iestājās svētā Atanāsija aizstāvībai, izsakot tos pašus sašutuma pilnos vārdus: “Un viņi nekaunas izlikt noslēpumus tādam kaunam pagānu priekšā, kad ir rakstīts, “Baznīcas noslēpumu labi glabā” (Tob. 12,7); un Kungs novēlēja: “Nedodiet svētumu suņiem un nemetiet savas pērles cūkām priekšā” (Mat. 7,6). Slēpto nedrīkst izlikt kaunā nesvētīto priekšā, lai nezināšanas dēļ pagāni nesmietos, un uzsauktie nekristu kārdināšanā, paliekot ziņkārīgi (св. Афанасий Великий. Защитительное слово против ариан. // Творения. 1. sēj. — Троице-Сергиева Лавра, 1902, lpp. 301.).

     Lūk, vēl brīnišķīgs Eiharistijas sakramenta apklāšanas ar klusēšanu piemērs. Svētais Kipras Epifānijs , kaut arī piemin Eiharistiju, bet tās būtību noslēpj starp rindām: “Redzam, ka mūsu Pestītājs, pieceļoties no maltītes, paņēma to un, svētījis, teica: Tas ir Mans tas-tas” (Якорь, 57).

     Tā nebija vienkārši spēle noslēpumos. Kristiešiem bija jāmaksā ar savu dzīvību par klusēšanu par saviem sakramentiem.

     Lieta ir tajā apstāklī, ka galvenais daudzo gadsimtu vajāšanu attaisnojums bija apsūdzība kanibālismā. Galvenā kristiešu apsūdzība- kā redzams, piemēram, no Plīnija Jaunākā Trajānam sūtītajās vēstulēs- ...ir dīvainajās nakts maltītēs... Un kaut arī pats Plīnijs neapsūdz kristiešus kanibālismā, šī apsūdzība kļuva par pagānu antikristīgās polemikas refrēnu, un pat, lai cik dīvaini tas nebūtu, ir nodzīvojusi līdz šim. Neviens cits kā Kārlis Markss nopietni apsūdzēja kristiešus zīdaiņu aprīšanā: “Kā ir zināms, kristietība ir nogājusi līdz cilvēku upuru pienešanai. Daumers savā nesen iznākušajā grāmatā apgalvo, ka kristieši pa īstam kāva ļaudis un savās svētajās maltītēs savienojās ar cilvēku gaļu un cilvēku asinīm. Pats Pāvils karsti cīnījās pret cilvēku pielaišanu pie maltītes, kuri vēl nebija pilnīgi iesvētīti kristietības noslēpumos. Tagad ir viegli izskaidrot, no kurienes ir radušās 11000 jaunavu relikvijas... Cilvēku upuru pienesumi bija svētums un eksistēja realitātē. Visas šīs lietas, kā tās ir Daumera parādītas, dod kristietībai pēdējo triecienu. Tiek jautāts: kāda tam ir nozīme mums? Tas viss mums dod pārliecību, ka vecā sabiedrība ir tuvu beigām un visi šie apmāna un aizspriedumu veidojumi brūk” (Маркс К. О “Тайнах древнего христианства”. No  runas, kas izteikta “Strādnieku izglītošanas biedrībā” Londonā 30. 11. 1847. // Г. Даумер. Тайны древнего христианства. - М., Атеист, 1927, lpp. 1.). Pēc Daumera domām, Jūda denunciēja par kanibālismu, kas bija Pēdējās Vakariņās. Šīs līnijas nobeigumā tikai piezīmēsim, ka jau pēc gada pēc savas grāmatas publikācijas Daumers sajuta sevi kā dēmonu apsēstu un bija spiests griezties pie katoļu garīdzniekiem- ekszorcistiem. Bet pat viņa atgriešanās baznīcā nevarēja viņu glābt- pēc 10 gadiem viņš dzīvi pabeidza pašnāvībā²⁵⁸...

     Atbildot uz līdzīgām apsūdzībām, Tertuliāns jautā baumu izplatītājiem: “Jūs zināt mūsu sapulču dienas, tādēļ arī mūs aplenc un apspiež, un ķer pašās mūsu slēptākajās sapulcēs. Bet vai kāds ir atradis pusapēstu līķi? Vai kāds ir ievērojis uz ar asinīm aplietās maizes zobu pēdas?” (Тертуллиан. Избранные сочинения. - М., 1994, lpp. 45.).

     Kristieši varētu novērst lauvas tiesu uzbrukumu sev, ja pastāstītu par savām nakts sapulcēm, ja nopublicētu “Svētkalpotāja rokasgrāmatu”. Taču viņi to nedarīja. Un pat Tertuliāns, aprakstot pagāniem savā “Apoloģijā” nakts sapulču kārtību, sīkumos izskaidrojot “agapi”, ne vārdu nemin par Eiharistiju.

      Eiharistijas būtība tiek slēpta pilnīgi praktiska pieņēmuma dēļ, ka pagānam pārāk ilgi būs jāskaidro, kas tieši notiek, bet viņā sašutums var rasties pēc pirmajiem vārdiem. No sašutuma vairs nav tālu līdz durvju ciršanai un skriešanai ar denunciāciju uz policiju...

      Tā Tertuliāns, pārliecinot kristiešu sievieti neiziet pie vīra pagāna, brīdina, ka neticīga vīra klātbūtnē diez vai viņa varēs katru dienu baudīt Svēto Vakarēdienu (tieši ikdienas savienošanos ar krājumu Veltēm, kas glabājās katram pasaulīgajam mājās laikā starp svētdienām, noteica Senās Baznīcas prakse): “Vai tiešām vīrs neievēros, ka tu slepus ēd pirms katras ēdienreizes? Bet, kad viņš uzzinās, ka tā ir tikai maize, tad ko viņš savā nezināšanā padomās par tevi?” (Тертуллиан. Избранные сочинения. lpp. 342.).

     Bez tam, sakramentus nedrīkstēja dot pagānu mistiķu rokās, kuri būtu gatavi atkārtot to ārējās formas paši, iztulkojot svētumu pēc sava prāta, ar tiem raksturīgo “plašumu”. Apustuļi nesludināja padomju Krievijā. Viņu priekšā bija diezgan reliģiska pasaule, pie tam tīri plurālistiski noskaņota. Grieķis vai romietis, uzzinājis par jauno mistēriju, ar prieku tajā piedalītos, bet pēc tam ar ne mazāku prieku ietu “uzlādēties” Dionīsa vai Mitras mistērijās. Šī pasaule bija gatava paķert jebkuru lūgšanu, lai to izmantotu kārtējā “sazvērestībā” (kā to dara mūsdienu pūšļotāji).

    Un tādēļ mēs redzam, ka visa apustuļu sludināšana ir iekļauta trīs tēzēs pirmā kerigma (“sludināšana”)- Lieldienu. Otrā- pamācošā (piedalīšanās Baznīcā un tās sakramentos nedod tiesības uz netikumību), un trešā- aizliedzošā: Kristus kauss nevar komunicēt ar dēmonu kausu.

    No šejienes senajā Baznīcā attīstījās liturģiskā disciplīna, kas no paša sākuma izslēdza iespēju piedalīties Eiharistijā personām, kuras nav atdzimušas Svētajā Kristību sakramentā. “Neviens lai ne ēd, ne dzer no jūsu Eiharistijas, kā tikai kristītie Kunga vārdā” (Didahe, 9). Nevar būt pat runas par plašu “kalpošanas grāmatu” un “Liturģiju” tekstu izplatīšanu, jo “ar klusēšanu tiek sargāts sakramenta svētums” (Каноны или книга правил. Монреаль, 1974, lpp. 273.).

     Zinot, kādēļ parādījās slepenās lūgšanas Bizantijā²⁵⁹, mēs varam noprast, kādēļ vispār kristietības sākumā lūgšanas bija slepenas. Un otrādi- ja mēs redzam pirmo kristiešu lūgšanu dzīves noslēpumainību, mistisko noslēptību un redzam Kristus pēdējo sarunu apslēptību, mums ir tiesības pieņemt, ka šīs sarunas bija par mācekļu lūgšanu dzīvi. Caur šo klusēšanu, ar kuru evaņģēlisti ir ieskāvuši pēclieldienu Kristus sarunas, mēs varam saskatīt atbildi uz pašu svarīgāko ticīgas sirds prasību: “Kungs, iemāci mums lūgties”. Atbilde ir: “ Es došu jums lūgšanu Garu. Jūs būsiet Manī- un Es lūgšos jūsos”²⁶⁰. Tieši tāpēc, ka Liturģija ir kristīgās dzīves kalngals, tiem, kas atrodas pakājē, tā šķiet aizklāta ar noslēpuma un neskaidru mājienu mākoņiem.

    Vienīgais detalizētais un pilnais agrīnās kristietības Liturģijas apraksts ir svētā Romas Hipolīta “Apustuļu mantojumā”, bet pats autors tā saka par savu grāmatu: “Šo mēs jums īsumā pavēstījām par svētajām kristībām un par svēto pienesumu, jo jūs jau esat apmācīti par miesas augšāmcelšanos un citu ko, kā rakstīts” (Св. Ипполит Римский. Апостольское Предание. // БТ. М., 1970. №5, lpp. 290.). Tātad, tajā, kas ir uzrakstīts, tas ir Evaņģēlija patiesībās, “Apustuļu mantojuma” lasītāji jau ir apmācīti. Tādēļ viņiem jau vajag atklāt sakramentu. Viņiem var uzticēt Mantojumu.

     Un vēlāk, kaut arī dievnami bija atvērti visiem, pirms paša sakramenta veikšanas, no dievnamiem palūdza iziet neiesvētītajiem.: “Skūpstiet viens otru ar svēto skūpstu, un tie no jums, kuri nevar savienoties ar šo Dievišķo sakramentu, lai iziet aiz durvīm”- brīdina diakons Armēņu liturģijā (Cit.  Воронов Ливерий, протоиерей. К вопросу о так называемом “тайном” чтении священнослужителем евхаристических молитв во время Божественной Литургии. // БТ. М., 1968. №4. lpp. 172.), bet mūsu- viņš vēl līdz šim paziņo: “Uzsauktie, izejat”.

       Ja aiz šī uzsaukuma sekotu “apokrifu” vai traktātu lasījums, kas izskaidrotu Visuma materiālo struktūru- mūsdienu okultiem “ezoteriskās kristietības” izveidotājiem būtu taisnība. Bet mēs precīzi zinām, kas tieši notika pēc uzsaukto iziešanas no dievnama. Notika Eiharistijas Sakraments. Tieši “Uzticamo Liturģija”, kuras kalngals bija baudīšana no Kunga Kausa, un bija tas sakraments, ko slēpa no neiesvētītajiem. Tā kā bija gadījumi, ka cilvēks kā uzsauktais bija vairākus gadus (aiz bailēm pēc kristībām atkal iekrist grēkā), saprotama kļūst Nīsas Grigorija pamācība kādam viņa paziņam: “Man tavā vietā ir kauns, ka tu, jau kļuvis vecs, līdz šim vēl joprojām attālinies no piedalīšanās liturģijā, kā nesaprātīgs puisītis, kuram nevar uzticēt noslēpumu. Savienojies ar mistisko tautu un sāc mācīties noslēpumainās runas” (Cit. no: Рудзянский А. Христианство и древние эзотерические школы. // Вера и знание. 1914. № 7, lpp. 5.).

      Kristietībā neeksistē ezoteriskas mācības.

     Tās nebija, pirmkārt, tādēļ, ka pēc Vasarsvētku brīnuma bailes pameta apustuļus. Kristieši tik lielā mērā nebaidījās tā, ka viņu ticība ir tik skandaliozi atšķirīga no apkārtējās vides ticībām, ka simtiem un tūkstošiem gāja nāvē. “Apustuļi ne no kā nebaidījās, kā man ir zināms,- raksta Tertuliāns,- ne no jūdiem, ne pagāniem, tāpat kā, protams, kā brīvi Baznīcā sludināja tie, kuri neklusēja sinagogās un sabiedriskās vietās” (Тертуллиан. Об отводе еретиков // Вера и жизнь христианская по учению святых Отцов и учителей Церкви. Сост. проф. Н. Сагарда. вып. 2. М., 1996, lpp. 269. ). Kādēļ vajadzēja slēpt no pagāniem okultās doktrīnas, ja tieši tās pagāni uzņēma ar sajūsmu?  Kādēļ kristiešiem vajadzēja mirt par savu ticību, ja to nevarēja atšķirt no pitogoriešu un Hermesa Trismegista pielūdzēju ticības. Vai nebija pietiekoši “ezoteriskajiem kristiešiem” personiskās glābšanas dēļ tikai pačukstēt tiesnesim: “Es, tāpat kā jūs, ticu tam pašam un man ir zināmi tie paši sakramenti, kas arī jums, bet tos dīvainos dogmātus, kas ir piefiksēti mūsu atklātajos evaņģēlijos, es sludināju tikai uzmanības novēršanai”? Un kā vispār varēja pazīt kristiešus un par ko viņus varēja sodīt ar nāvi, ja viņu mācība bija slepena, nefiksēta grāmatās un netika izpausta svešiniekiem? Un vai varēja būt slēgts ezoterisks pulciņš pati aktīvākā, veiksmīgākā un, tātad, atvērtā misionāru kopiena cilvēces vēsturē?²⁶¹

         Bez tam, taisnīgs pēc būtības (bet ne pēc intonācijas) ir viena no Nabokova varoņiem aizrādījums “Aicinājumā uz nāves sodu” skan, ka “kristietībā ir kaut kāda dīvaina vispārpieejamība”. Kristietība patiešām atnāk pasaulē kā vispārējas garīdzniecības reliģija. Kristieši ir garīdznieku tauta (1. Pēt. 2,5 un 9), un tādēļ šīs tautas iekšienē nevar būt sadalījums “iesvētītos ezotēriķos” un “profānos”. Kristus Upura un Viņa Augšāmcelšanās noslēpumā ir iesvētīti visi. Un kā vienots ir Kristus- vienotai jābūt arī Viņa baznīcas Miesai. Tādēļ Tertuliāns pavisam taisnīgi atzīmēja psiholoģisko neiespējamību apustuļiem savienot ekzoterisko un ezoterisko sludināšanu: “Nevar ticēt, ka vienu Dievu viņi pasludina baznīcā, bet citu- mājās, vienu Kristus būtību attēloja atklāti, citu- slēpti, vienu cerību uz augšāmcelšanos sludināja visiem, bet citu- nedaudziem. Viņi taču paši lūdza savās vēstulēs, lai visi runātu vienu un to pašu, un lai Baznīcā nebūtu dalīšanās un nesaprašanās” (Тертуллиан. Об отводе еретиков // Вера и жизнь христианская по учению святых Отцов и учителей Церкви. Сост. проф. Н. Сагарда. вып. 2. М., 1996, lpp. 269.).

      Jā, okultistiem un mūsdienu “ezoteriskās senās kristietības” izgatavotājiem par sarūgtinājumu, kristietībā nebija “slepenu mācību”.   

      Bet kristietība bija un ir sakramenti. Tajās 40 dienās, kad Augšāmcēlušais Pestītājs runāja ar mācekļiem par Debesu Valstību, runa nebija par zonu struktūrām un “kosmosa herarhijām”. Runa bija par to, kā Debesu Valstību ievest zemes pasaulē, ievest cilvēku siržu iekšienē. Ne apustuļu ziņkāre par kosmosa struktūru tajās dienās tika apmierināta (kaut gan tieši tā domā gnostiķi un okultisti). Kristus gatavoja apustuļus viņu galvenajai kalpošanai uz zemes. Viņi gatavojās celt Baznīcu. Tieši par Eiharistiju un Baznīcas kā Kunga Miesas izveidošanu bija runa. Ne liturģiskās formulas Viņš nodeva apustuļiem, bet runāja par pašu Dievsaskarsmes realitāti, par savienošanās ar Dievu noslēpumu.

      Un tas, kas tika uzticēts apustuļiem, nenomira līdz ar viņiem, bet palika Baznīcā. Lūk, kā par to raksta svētais Teofans Vientuļnieks: “Ja tu satiktu Apustuli, vai tu paietu garām, viņu par visu neizjautājis? Tā tas bija arī tad. Un nav nekādu šaubu, ka viss ko izdarīja un novēlēja Kungs, kaut arī nav pierakstīts, bet tas viss ir nodots ticīgajiem, tika glabāts Baznīcā un ir nonācis līdz mums. Tas ir pazudis tikai tiem, kuri ir pārāk gudri un kliedz: negribu zināt neko citu, kā tikai to, kas rakstīts Evaņģēlijā... Kungs pēc augšāmcelšanās četrdesmit dienas stāstīja apustuļiem visu, kas attiecās uz Debesu Valstību, tas ir par Baznīcas celšanu... Domā, ka tas ir kaut kas ārpus zemes, neizmērāmi augsts, tāds, kas tiek darīts debesīs?- Nē. Visas šīs sarunas bija par to, kā uz zemes ierīkot svēto Baznīcu: kā sludināt, kā ticīgos kristīt, kā viņiem iedot Svēto Garu, kā pievienot svētajiem noslēpumiem, kā viņiem ievēlēt un iesvētīt garīdzniekus, kā viņiem sanākt lūgšanai- rītā, vakarā, pusdienā,- ko dziedāt, ko lasīt. Un visu pārējo, kas attiecas uz izpatikšanu Dievam un dvēseles glābšanu. Tas viss nav uzrakstīts. Bet Apustuļi pēc tam, kad dibināja baznīcas, visu to ieviesa darbībā... Svētdarbību veikšanas veidu, īpaši sakramentu veikšanas veidu, ticīgie glabāja noslēpumā un tālāk nodeva vārdos tikai ar pašu darbību, un tīšām neko nepierakstīja, lai to neuzzinātu neviens no neticīgajiem un nekļūtu vainīgi Dieva baušļu priekšā: nemetiet savas pērles cūkām priekšā (Mt. 7,6)” (Свт. Феофан Затворник. Собрание писем. 5. izlaid.- М., 1994, lpp.54-57.).

    Ko paši Raksti saka par Mantojumu?- Lūk, apustuļa Pāvila atslēgas teksts, kurš trīs reizes runā par mantojumu: “Jo no Tā Kunga es esmu saņēmis, ko arī jums mācīju: ka Tas Kungs tanī naktī, kad tas tapa nodots, ņēma maizi...” (1.Kor. 11,23). Mantojums- tas ir Kristus Eiharistiska klātbūtne kristiešos.

    Bet vai “Cilvēkmīlestības Dievs”, kuru sludināja apustuļi, atnāca tikai, lai savienotu ar Sevi 12-t aplaimotus ebrejus, jeb vai Viņš vēlas ieturēt maltīti ar (Atkl. 3,20) katru no ļaudīm, neatkarīgi no viņu dzimšanas laika un vietas? Pēdējie Kristus vārdi uz zemes- “Es esmu ar jums līdz pasaules galam”. “Ar jums”- vai tikai ar apustuļiem (kuri noteikti nenodzīvoja līdz “pasaules galam”), vai arī ar mums, ar visiem dzīvojošajiem telpā no Iemiesošanās līdz Parūsijai?

    Pēdējais ir iespējams tikai tajā gadījumā, ja tiem, kuri manto no apustuļiem, būs iespēja ieiet Derībā, kas ir slēgta ar maizes laušanu Sionas jumtistabā un izpildīta ar Gara sūtīšanu. Tas nozīmē, ka Kristum vajadzēja atstāt mums iespēju kļūt kā par Pēdējo Vakariņu, tā arī par Vasarsvētku līdzdalībniekiem. Tas nozīmē, ka ar Svētā Gara darbību, ko mēs izprasām Liturģijā, pazūd laika un telpas siena, kas mūs atdala no Sionas jumtistabas , un mēs kopā ar apustuļiem piedalāmies Tajā pašā Upurī un baudām tās pašas Veltes. Šīs iespējas atklāšana tad arī ir kristietības Mantojuma mistērisms.

Baznīcas Sakraments- tā ir Eiharistija, piedalīšanās Pēdējās Vakariņās. Ar to Baznīca dzīvo, un to- slēpj. Ar to dzīvo, jo tikai Kristus Miesas Sakramentā Baznīca sevi izveido: “Viņš arī devis citus par apustuļiem, citus par praviešiem, citus par evaņģēlistiem, citus par ganiem un mācītājiem, lai svētos sagatavotu kalpošanas darbam, Kristus miesas radīšanai, lai patiesi būdami mīlestībā, visās lietās pieaugsim Viņā, kas ir mūsu galva, proti, Kristus no Kura... visa miesa saņem savienošanos pašai sevis veidošanai mīlestībā” (Ef. 4,11-16). Tas arī ir tas sakraments, kas dod nepsalmisku savienošanos ar Dievu, vairāk kā lūgšanu vienotība ar viņu, jo “Ne tikai garā vien Kristus vēlējās savienoties ar ticīgajiem, bet arī miesā un asinīs” (Хомяков А. С. Сочинения... lpp. 42.). Un tieši šo Saskarsmi kristieši padarīja par sakramentu un slēpa no citiem. Slēpa par tūkstošu savu dzīvību cenu.

249. Dievišķošana kā kristieša dzīves mērķis ir aizdomīgs baptistu acīs. Sv. Ireneja vārdi ”Dievs kļuva cilvēks, lai cilvēks varētu kļūt Dievs” baptistu biedē: “Tiešām baismīgi kļūst: tik ļoti šie vārdi ir līdzīgi kārdinātājam Ēdenes dārzā: “Esiet kā dievi...” ”(Пушков Е. Н. Не смущайся! Интернет-версия: http://glaznayamaz.org/html/ne_smushaysya.html).

250. Mantojuma analoģisku triadoloģisku struktūru cenšas ieraudzīt Maskavas sv. Akvīnas Toma katoļu kolēdžas rektors tēvs Bernardo Antonini II Vatikāna Koncila dokumentos. Viņa skaidrojuma Koncila konstitūcijas 7. panta “Dei verbum” piedāvā sekojošu Mantojuma loku: “kustība sākas Dieva plānā un lēmumā, Dievs- Tēvs sūta Savu Dēlu šī plāna īstenošanai; Kristus ar savu varu sūta apustuļus; apustuļi sludina un raksta, un kā savus pēctečus nozīmē bīskapus; Baznīca turpina savu misiju līdz pat galīgai atgriešanās pie Tēva” (о. Бернардо Антонини. Божественное откровение. - М., 1992. lpp. 55-56). Šajā shēmā, manuprāt, ir nopietns trūkums. Tēvs dod Dēlam Dievišķās dzīves pilnību – un tieši to Dēls vēlas paziņot ļaudīm. Tātad, tieši savienošanos ar Dievišķo pilnību tālāk jānodod Tradīcijai. T. Antonini shēma ontoloģisko piesātinājumu nomaina ar kādu tīri organizatorisku darbību: apustuļi “sludina, raksta, nozīmē”. Tas ir- ir redzama nopietna daudzveidība starp to, ko Tēvs nodeva Dēlam, un to, ko apustuļi nodod saviem pēctečiem: Dievs mums dod Dēlā Mūžīgo Dzīvi, bet apustuļi tālāk dod tikai varu un ticības mācību. Taisnības labad ir vērts atzīmēt, ka pats Dei Verbum teksts satur norādi uz apustuļu kalpošanas ontoloģiskumu (apustuļi “sludināja visiem, dodot dievišķās veltes”). Bet, t. Antonini uzsvērtais triadoloģiskais Mantojuma konteksts, pilnībā Vatikāna konstitūcijas tekstā nav atrodams un, visdrīzāk, ir apzināts vai neapzināts autora mēģinājums pietuvināt katoļu Mantojuma izpratni pareizticīgajai.

251. Presbiteru kalpošana tiek noteikta garīdznieku tautas vidū (tāpat kā Izraēla- garīdznieku tautas- vidū bija dievnamu garīdznieki) un tas ir saistīts vispirms ar Eiharistijas sakramentu un tām baznīcas darbībām un sakramentiem, kas grupējas apkārt Eiharistijas noslēpumam.

252. “Brīvās kristietības” piekritēju uzmanībai, tas ir kristietības “bez Baznīcas”: vārds baznīca Jaunajā Derībā tiek lietots visai uzstājīgi, bet, lūk, vārda kristietība tur vienkārši nav.

253. Piesaucot apustuļa Jēkaba vārdus “Bet esiet vārda darītāji un ne tikai klausītāji” (Jēk.1,22). K. Androņikovs jautā- “Vai ir vēl precīzāka Mantojuma un tā saites ar Rakstiem definīcija?” (Andronikof C. Tradition et devenir de la vie chretienne // La Tradition. La pensee or-thodoxe № XVII/5. Paris,1992, lpp.14)

254. Отцы и учители Церкви III века. Антология. 2. sēj. - М., 1996, lpp. 368-369. Vēstules būtība ir tajā, ka Liturģijā var izmantot vīnu, bet ne ūdeni, kā uzskatīja galēji askētiski strāvojumi.

255. “Sākšu ar kristībām. Gatavojoties pieiet ūdenim, zem baznīcas pārziņa rokas mēs liecinām, ka atsakāmies no velna, no maldiem un viņa eņģeļiem; pēc tam trīs reizes pagremdējamies, atbildot nedaudz plašāk kā Kungs noteica Evaņģēlijā. Esot no tās uzņemti, baudām piena un medus maisījumu, un no tās dienas veselu nedēļu atturamies no ikdienas mazgāšanās. Eiharistijas sakraments, ko Kungs iedibināja pusdienu laikā un novēlēja visiem, mēs pieņemam arī pirmsausmas sapulcēs, un ne citādi kā no vadošo rokām; mirušo atceres dienās nesam pienesumus par mirušajiem, par mocekļu nāvi; uzskatām par necienīgu svētdienās (dio Dominico) gavēt vai lūgties uz ceļiem; šīs pašas atlaides izmantojam arī no Lieldienām līdz Vasarsvētkiem. Rūpējamies, lai no kausa vai maizes neko nenosviestu pie zemes. Pirms katra darba  un pirms katras kustības uz priekšu, ienākot un izejot, apaujot kājas, mazgājoties, sēžoties pie galda, iededzot sveci, liekoties gultā, apsēžoties, lai ar kādu parunātos, uz pieres zīmējam krusta zīmi. Ja tu pieprasīsi, kur rakstos ir likums par visu šo un citiem tādiem pašiem iestādījumiem, nekur to neatradīsi: mantojums- tev teiks- tā māca, paradums apstiprina, bet ticība glabā” (De corona militaris 3 un 4).

256. Starp citu, no augstāk teiktā būs saprotamāka ieturētā pareizticības attieksme pret katolicismu: “Pareizticīgajā baznīcā tic, ka maize un vīns Eiharistijas sakramentā pārveidojas, piesaucot un nonākot Svētajam Garam. Bet Latīņi uzskatīja par nevajadzīgu šo piesaukšanu, un izslēdza to no savas liturģijas. Un tā saprotošais- pats lai saprot Latīņu Eiharistiju” (Собрание писем оптинского старца иеросхимонаха Амвросия. М., 1995, 1. d., lpp. 236).

257. Protesta evolūcija brīnišķīgi ir parādīta tēva Dorofeja (VII gadsimts) stāstā: “Es pazinu vienu, kurš kaut kad nonāca nožēlojamā stāvoklī. Sākumā, ja kāds no brāļiem viņam teica kaut ko, viņš katru noniecināja un iebilda: “ko tāds nozīmē? Nav neviena cienīga, izņemot Zosimu un viņam līdzīgu”. Pēc tam sāka arī viņus nosodīt un teikt: “ nav neviena, izņemot Makariju”. Nedaudz vēlāk sāka teikt: “kas tāds ir Makārijs? Nav neviena, izņemot Vasīliju un Grigoriju”. Bet drīz saka nosodīt arī viņus, sakot: “Kas tādi ir Vasīlijs un Grigorijs? Nav neviena cienīga, izņemot Pēteri un Pāvilu”. Es viņam saku: “patiesi, brāli, tu drīz arī viņus sāksi noniecināt”. Un ticiet man, pēc neliela laika viņš sāka teikt: “ kas tas tāds Pēteris un kas tas tāds Pāvils? Neviens neko nenozīmē, izņemot pašu Svēto Trīsvienību”. Beidzot viņš kļuva lepns arī pret pašu Dievu, un tādā veidā zaudēja prātu” (авва Дорофей. Душеполезные научения и послания. - Троице-Сергиева Лавра, 1900, lpp. 42). Vai šī nav jaunās Eiropas progresa formula?  

258. Vēl Dostojevskis atgādināja, ka uz zemes viss sākas, bet nekas nebeidzas...Tā arī Celsa-Marksa līnija nekādi negrib beigties. Un mūsu laikos tiek uzskatīts par pilnīgi pieļaujamu eleganti vērst uzmanību uz tiem pašiem apstākļiem. Kā to sev atļāva, piemēram, Jevgēņijs Maiburds, pēc kura domas- “Kristiešu kauns, ko kulturāli sauc par “asiņaino apmelojumu”- vai tas nav radies Dieva dēļ vājprātīgās smadzenēs, kas ir audzinātas ar eiharistiju?” (Neatkarīgā avīze, 23.9.93).

259. Slēptās lūgšanas Bizantijā parādījās divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, eiharistisko lūgšanu publiska lasīšana veicināja to, ka bērni, kuri atradās vistuvāk pie altāra, vislabāk visu dzirdēja un redzēja, un savās spēlēs atkārtoja Sakramentus (Skat. “Луг Духовный”, 196. nod.). Otrkārt, kristiešu vispārējās garīgās nostājas krišana no tā laika, kad viņu ticība kļuva valstiski obligāta, prasīja redzamu atgādinājumu, ka altārī notiek kaut kas neparasts. Klusēšanas un atstādināšanas disciplīna kalpoja kā atgādinājums par attālumu, kas atdala parastas maizes baudīšanu no Eiharistiskas Maizes un par cilvēka atbildību par piedalīšanos sakramentā.

260. Atcerēsimies brīnumaino sv. Maskavas Filareta lūgšanu : “Māci mani lūgties. Pats lūdzies manī”.

261. Islāms (vēlāk, VII-VIII gadsimtos) izplatījās ātrāk, nekā kristietība I-IV gadsimtos, bet islāmu aktīvi ieviesa valsts vara un karaspēks, tai laikā, kad kristieši sludināja, laikā, kad viņus vajāja visspēcīgākā impērija.

Diakons Andrejs Kurajevs. No grāmatas "Protestantiem par pareizticību", trīspadsmitaistais turpinājums

Diakons Andrejs Kurajevs, "Protestantiem par Pareizticību"
trīspadsmitais turpinājums

Pareizticība un protestantisms: strīds par matēriju un enerģiju

    Pareizticīgā Liturģija nav roku darbs. “Tavs no Tava Tev pienests”- šie tās vārdi ir ņemti no Zālamana lūgšanas Dievnama iesvētīšanā. Zālamans dievnama pamatos lika neapstrādātus akmeņus (jo Baznīca nevar stāvēt uz cilvēciska pamata). Arī Liturģijā “Veltes, kas ir mūsu priekšā, nav cilvēku roku taisītas. Tas, Kurš tās izveidoja Pēdējās Vakariņās, Pats tajās darbojas, Viens un tas pats ir svētošais un to pārveidotājs” (св. Иоанн Златоуст. 82-я Беседа на Евангелие от Матфея,5).

     Mums ir liturģija, bet ne antropourģija. Kopēja kalpošana ar Dievu, bet ne vientuļa cilvēku kalpošana, kuri atceras evaņģēliskās lappuses. Cilvēks no sevis pienes savas pateicīgās atmiņas un savu vēlēšanos savienoties ar Kristu. No Savas puses Pestītājs šeit un tagad pienes tās pašas veltes, ar kurām Viņš pirmo reizi pabaroja apustuļus. “Un tagad atkal mēs pienesam to pašu upuri, kas bija pienests Golgātā , un kas nekad nebeigs notikt” (svētais Jānis Zeltamute. 17-tā saruna par Vēstuli ebrejiem, 3). Bet Golgātā Kristus Pats pienesa Sevi. Un, ja mūsu dievnamos ir tas pats upuris- tas nozīmē, mēs ar savām rokam tikai pieturam to Kausu, kuru uz Dieva altāra liek Pats Kristus.

     Tā Valstība, kurā sevi veic Liturģija, - tā ir “Tēva un Dēla, un Svētā Gara Valstība” (tieši ar šiem vārdiem sākas pareizticīgā Liturģija ). Pie ieejas šajā Valstībā, pašā Liturģijas sākumā, kad beidzās proskomidija, kad ir savāktas un sagatavotas tās zemes veltes, ko sev līdz atnesa ļaudis, diakons klusi saka garīdzniekam: “Laiks darīt Dievam”...Laiks, kad rada Dievs...Mēs ieejam roku nedarinātā Realitātē ²⁴⁵.

      Baptisti, iedalot “maizes laušanai” reti veicama simboliska rituāla vietu, kas pēc sava svarīguma bezgalīgi atpaliek no sprediķa, nav pietuvojušies seno kristiešu dzīves veidam, bet attālinājušies no tā. Senajā Baznīcā, kā zināms, tika uzskatīts par nepieciešamu katru dienu saņemt Svētās Veltes. Tagadējā pareizticība arī ir tālu no pirmējās, bet tā vismaz savā teoloģijā un Baznīcas dievkalpojumos nepārstāj sprediķī redzēt ne vairāk kā aicinājumu uz Kunga Mielastu, bet piedalīties šai Mielastā piedāvā pēc iespējas biežāk. Protestanti arī savā teoloģijā ir pazaudējuši eiharistisko garīgās un baznīcas dzīves dimensiju.

      Eiharistiskās pieredzes atšķirība izpaužas arī tajā, ka protestantiem”maizes laušana”- ir īpaša kalpošana, tajā ir daudz skumju: tās ir Pestītāja pēdējās vakariņas. Tur arī atbilstoši dziedājumi un atbilstoša sprediķa tēma”(Тиссен Г. К. Лекции по систематическому богословию. Спб., 1994, lpp. 189.). Pareizticīgajam kristiešu Liturģija- tas ir prieka laiks, mazās Lieldienas. Ne nejauši mūsu Liturģijas dziesmās nav nevienas grēku nožēlas vai bēdīgas dziesmas: tikai prieks. Mēs nepaliekam sasaistīti ar atmiņām par Ciešanu nedēļas Piektdienas priekšvakaru, bet izjūtam prieku savienoties ar Augšāmcēlušos Pestītāja miesu. Un katru reizi pēc Svētā Vakarēdiena garīdznieks lasa lieldienu lūgšanas: “Augšāmcēlušos Kristu redzējuši...”²⁴⁶.

      Tāpat interesanti piezīmēt, ka Liturģija ārkārtīgi noturīgi patristiskajās grāmatās tiek saukta par “nākamā laika sakramentu”. Protestantu pieeja, kas “maizes laušanā” redz tikai “atmiņas”, parastu pieminēšanu- ieslēdz mūsu ticību pagātnē. Pareizticīgais tradicionālisms- ielaužas nākotnē. Pareizticīgajā Liturģijā garīdznieks atceras ne tikai “krustu, zārku” un “trešās dienas augšāmcelšanos”, bet arī “otro un izslavēto atkal atnākšanu”. Patiesi, tā ir “nākotnes atcerēšanās”. Tā ir iespējama tikai tāpēc, ka Liturģija pievieno ārpuslaika Mūžībai. Liturģija- mūsu cerība, bet ne tikai mūsu “līdzjušana”. Pareizticīgā Liturģija virza mūs uz Kristus Otro Atnākšanu²⁴⁷, uz slavētajām Augšāmcelšanās svinībām. Tāda “maizes laušana” dzīvo pagatnē un skumst par krustā sisto Kristu, it kā nebūtu bijusi Augšāmcelšanās...

     Bet, ja Svētais Vakarēdiens ir tikai simbols- kā izskaidrot abilitīniešu mocekļu  uzvedību? Diokletiāna vajāšanu laikā Abilitīnā (pilsēta Āfrikā) tika nomocīta grupa kristiešu. Tiesā viņi liecināja, ka zināja, ka viņiem seko imperatora slepenpolicisti. Viņi zināja, ka, ja viņi sapulcēsies, viņus atradīs un sodīs ar nāvi. Bet bīskapa ilgās prombūtnes dēļ viņi tik ļoti bija noilgojušies pēc Eiharistijas, ka nolēma vairāk neslēpties, izsauca presbiteru, kurš viņiem kalpoja Eiharistiju. Par to viņi samaksāja ar dzīvību (Успенский Н. Анафора. // БТ. М., 1975. №13. lpp. 69.). Vai tiešām viņi tā samaksāja par atceri? Vai tiešām viņi tā sailgojās pēc sprediķa?- Vai pēc Paša Kristus? Pēc patiesa sakramenta?

     Bet kā protestanti var izskaidrot Kartāgas Kipriana uzvedību? Pierunājot savus mācekļus vīrišķīgi paciest vajāšanas un neatteikties no Kristus, svētais Kiprians atgādina, kādēļ kristietim ir nepieciešama vīrišķība: “lai, atceroties Eiharistiju, kurā tiek padota Kristus miesa, labā roka Viņu apskautu, kad pēc tam saņems no Kunga Debesu vainaga dāvanu” (sv. Kartāgas Kiprians. 48. vēstule. Tifaritiešiem ar aicinajumu moceklībai (Отцы и учители Церкви III века. Антология. т. 2. - М., 1996, lpp. 365.)). Ja Eiharistija ir tikai pieminēšana, kas tad sanāk: iet uz nāvi vajag, “atceroties pieminēšanu”?

     Un kā izskaidrot apustuļa Pāvila pozīciju, kurš kā visu nelaimju avotu redzēja necienīgu, “bez apdomības” Svētā Vakarēdiena saņemšanu? Slimības un pat kristiešu nāvi apustulis pieskaitīja necienīgai Svētā Vakarēdiena baudīšanai (1. Kor.11,28-30). Un, ja apustuļa izpratnē Eiharistija būtu tikai “simbols”, tikai “pieminēšana”- vai tad viņš varētu tik radikāli novērtēt neapdomīgas Svētā Vakarēdiena baudīšanas sekas?

      Jautājums par Liturģiju ir jautājums par Baznīcu un jautājums par Kristus klātbūtni pasaulē. Manā priekšā ir protestantu teoloģijas dogmātikas mācību grāmata. Lasu nodaļu “Baznīcas misija”: “Kāda ir Baznīcas misija? Kas jādara Baznīcai? A. Slavēt Dievu. 1) Mēs slavējam Dievu, Viņam paklanoties. 2)Mēs slavējam Dievu ar lūgšanu un slavēšanu. 3) Mēs slavējam Dievu, dzīvojot dievbijīgu dzīvi. B. Pašiem sevi pamācīt. Baznīcas locekļu pamācīšana tad arī ir Kristus Miesas veidošana. Publiskie baznīcas dievkalpojumi pretendē uz šo pašu mērķi. C. Sevi attīrīt...Pirmā Baznīca mums piedāvā baznīcas disciplīnas īstenošanas piemērus. Rakstos ir teikts, jāsoda ir par maldu mācībām, šķelšanos, netiklību utt. D. Savu locekļu audzināšana...Baznīcai jāīsteno īpaša programma savu locekļu pamācīšanai un apmācībai, jaunu un padzīvojušu... E. Evaņģelizēt pasauli... F. Darboties kā ierobežo-jošam un izglītojošam spēkam pasaulē. Ticīgajiem jādara zināmas Dieva taisnīgās prasības, kas tiek uzstādītas cilvēkam un jāsludina dzīvības Vārds...G. Veicināt visu, kas ir labs. Ticīgajam ir nepieciešams uzturēt visu, kas mēģina veicināt sabiedrības sociālo, ekonomisko, politisko un izglītības labklājību” (Тиссе н Г. К. Лекции по систематическому богословию. Спб., 1994, lpp. 359-362.).

      Visu, kas šeit ir uzskaitīts kā Kristus Baznīcas uzdevumi, pilnīgi par saviem uzdevumiem var nosaukt jebkuršs filozofijas pulciņš. Platona pielūdzēju biedrība noteikti var sev noteikt pilnīgi analoģiski noformulētus mērķus (tikai Kristus vārdu nomainot ar Platona vārdu un Evaņģēliju nomainot ar Platona dialogiem). Visi šie mērķi ir pārāk cilvēciski, pārāk acīmredzami un vienkārši, tos var sasniegt jebkura cita cilvēku sabiedrība. Vēlīnā platonismā parādās arī maldu mācību nosodīšana²⁴⁸. Kontroli pār savu mācekļu un līdzpilsoņu tikumību piedāvaja jau pats Platons...

     Vai tiešām baznīcai nav citu funkciju, bez informatīvās un progresīvās (atbalsts “vēsturiskā progresa” liberālajai izpratnei)?

     Tad ko Baznīca nedara un kas tai nav jādara pēc protestantu teologu domām? Baznīcai nav jānodarbojas ar iesvētīšanu. Tai ir jāstāsta par Kristu, bet nav jāiekļauj kosmoss Kristus Miesā. Tā ir atteikšanās no Baznīcas kosmiskās sūtības. Tā ir noraidoša un auksta “Dieva dēlu” atbilde cietējai radībai: mums nav ko tev dot. “Arī visa radība ilgodamās gaida to dienu, kad Dieva bērni parādīsies savā godībā. Jo radība pakļauta iznīcībai nevis aiz savas patikas, bet aiz Tā gribas, kas viņu tai pakļāvis; tomēr viņai dota cerība. Jo arī pati radība reiz tiks atsvabināta no iznīcības verdzības un iegūs Dieva bērnu apskaidrību un svabadību. Jo mums ir zināms, ka visa radība vēl aizvien līdz ar mums klusībā nopūšas un cieš sāpes. Bet ne vien viņa, arī mēs paši, kas jau esam apveltīti ar pirmo debess balvu - Garu, ar ilgu pilnām nopūtām gaidām, kad saņemsim savu bērnu tiesu, savas miesas pilnīgo atpestīšanu” (Rom. 8,19-23).

    Lūk, tieši ķermenim, miesai, kosmosam, pasaulei nekā nav protestantismā. Viss tikai saprātam: “uzziniet par Kristu”. Kaut kāds hinduisms: lai jūsu atamans savienojas ar Brahmani. Bet ķermenis?- Miesa lai paliek karmiskajā izgāztuvē. Iemiesošanās, Apskaidrošanās, Augšāmcelšanās, Svētā Gara nonākšana pēc protestantu loģikas ir palikusi bez jebkāda iespaida uz cilvēka pasauli. Tieši tā: cilvēks taču ir iemiesots gars, bet ne tikai dvēsele. “Būtne, kas ir saņēmusi prātu un saprātu, ir cilvēks, bet ne dvēsele pati par sevi”, jau III gadsimtā rakstīja agrīnās kristietības teologs Atenagors (Cit. no: свящ. Г. Флоровский. О воскресении мертвых // Переселение душ. Париж, 1936, lpp. 143.). “Par cilvēku pašā patiesākajā būtībā attiecībā uz dabu netiek saukta dvēsele bez ķermeņa un ķermenis bez dvēseles, bet tas, kas radās kādā jaukā tēlā no dvēseles un miesas savienošanās”,- to pašu biblisko intuīciju pauda III gadsimta beigās svētais Olimpa Metodijs(Св. Мефодий Олимпийский. О воскресении, против Оригена. // Св. Мефодий, епископ и мученик, отец Церкви III-го века. Полное собрание его сочинений. - СПб., 1877, lpp. 185.).

    Tad, lūk, cilvēkam viņa veselumā protestantismā nav Maizes. Dvēselei- Evaņģēlija pārstāsts. Miesai- nekas. Un visam Visumam- arī nekas.

     Dzimstošās Baznīcas pareizticīgā ikona runā par ko citu. Vasarsvētku ikonā (Svētā Gara nonākšanas diena uz apustuļiem (tā ir Baznīcas dzimšanas diena) zem apustuļiem, kuri sēž puslokā, tiek attēlota tumša velve. Šajā cietumā ir ievietota stareca figūra ar kroni un nimbu virs galvas. Rokās viņš tur lakatu. Uzraksts vēsta: o kosmos. Tas ir rets alegoriskā paņēmiena gadījums ikonogrāfijā. Mūsu priekšā ir tikko kā izteikto apustuļa Pāvila vārdu ilustrācija. Kosmoss- visa pasaule ir gūstā, cietumā. Viņš ir sagūstīts ne pēc saviem grēkiem un ne pēc savas gribas, un tādēļ kronis kā zīme pasaules valdnieku sākotnējai brīvībai no steigas un trūdēšanas- ir uz viņa. Viņš nav pārkāpis Dieva gribu- tādēļ nimbs kā svētuma un vienotības ar Dievu zīme arī nav atņemta sagūstītajai pasaulei. Rokās viņš tur lakatu, kas pēc Bizantijas etiķetes nozīmē gatavību pieskarties svētumam, gatavību to saņemt (daudzās bizantiešu ikonās svētītāji netur tieši Evaņģēliju savās rokās, bet starp plaukstu un Dieva Vārdu ieliek lakatu). Pasaule gaida atbrīvošanu, ir gatava tai. Šie pirmie atbrīvošanas gaismas stari sāka ielauzties pie tās caur apustuļiem, caur Baznīcu no Trīsvienības dienas.

      Bet pēc protestantu domām matērijas pasaule ir slēgta, lai tajā iekļūtu Dievišķās enerģijas. Rituālos nav reālas iesvētīšanas. Augstāk minētais teksts no protestantu mācību grāmatas visvairāk pārsteidz ar to, ka pēc tās autoru pārliecības pat Baznīcas kā Kristus Miesas dibināšana notiek bez pašas Kristus Miesas- vienkārši cilvēku stāstu par Viņu veidā.

     Taču sprediķis un pamācības nevar būt svarīgākas par mistisko Realitāti. Pareizticīgā Liturģija nav ierobežota ar Evaņģēlija lasīšanu: liturgs lasa uzrakstīto Evaņģēliju, atgādina par Kristu, Viņa kalpošanu un Viņa upuri- bet pēc tam viņš sāk veikt Sakramentu, īstenot Mantojumu. Protestanti ir atstājuši pieaicināto liturģiju un atcēluši uzticamo liturģiju- tas ir to, kuras sagatavošanai ir viss pārējais. Tas ir tāpat kā pie vecticībniekiem- bezpopovciem: palika dievkalpojumu diennakts aplis, kas nav nekas vairāk kā ceļš uz Liturģiju, bet mērķi novāca... Pēc būtības caur Sakramenta redukcijai uz mācību un sprediķi protestantisma racionālistiskie novirzieni atdzemdina vienu no senā gnosticisma veidiem. Reliģija ir nonivelēta tīri līdz vārdiskai (šajā gadījumā- līdz sludinošai) darbībai.

     Pareizticība pievieno kristiešus Dzīvības Vārdam divos veidos: vārdu barības veidā caur Rakstu dzirdēšanu, un eiharistiskā mielasta veidā. Protestantisms pazīst tikai pirmo veidu.

     Ja Svētais Vakarēdiens ir tikai simbols, vai tad visa Evaņģēlija jēga netiek izplatīta simbolismā? Ja jau šeit, mūsu zemes dzīvē mēs nevaram satikties ar Kristu un savienoties ar Viņu ontoloģiski un reāli, tad tas nozīmē, ka Evaņģēlijs bija tikai pravietojums, bet Kristus pravietis” (Василий (Кривошеин), архиеп. Преподобный Симеон... lpp. 267.), bet ne Pestītājs un mūsu dzīves Atjaunotājs.

     Kristus pēc savas Debesbraukšanas atstāja ne tikai Savus vārdus, ne tikai Savu Garu. Viņš mums atstāja sava Dievcilvēka pilnību, tas ir Savas Miesas Sakramentu, kas noslēpumaini bija Dievības apgaismots. Augšāmcēlušais Kristus ir starp mums.

    Tādēļ nav pietiekami ļaudīm vienkārši izstāstīt par Kristu, neielaižot viņus Sionas augšistabā. Tajā augšistabā, kurā mūs ieved baznīcas Liturģija, lai dotu mums vietu līdzās ar apustuļiem un lai kopā ar viņiem pieietu tam punktam, kur sākas Baznīca un tās Mantojums: “Jēzus, paņēmis maizi un to svētījis, lauza to un, izdalot mācekļiem, teica: pieņemiet un ēdiet; tā ir Mana Miesa. Un, ņēmis biķeri un pateicies, deva tiem, sacīdams:dzeriet no tā visi, jo tās ir Manas Jaunās Derības Asinis, kas par daudziem tiek izlietas grēku piedošanai”.

     Tieši ar to arī atšķiras Baznīcas ticība no visām citām ticībām, “ka viņa ir konkrēta, fiziski piederīga savam objektam”(Успенский Л. А. Богословие иконы православ-ной Церкви. Париж, 1989. lpp. 416.). Kristus pārveido uzticamos Sevī. Ticīgais netiek pievests redzējumam un pārliecībai, ne pie atklāsmes, ko nodod debesu hierarhija, bet pie Paša Kristus. “Viņiem Dievs gribējis darīt zināmu, cik varen liela ir šī noslēpuma godība pagānu starpā, proti, Kristus jūsos, apskaidrošanas cerība.  Viņu mēs sludinām, paskubinādami ikvienu cilvēku” (Kol. 1,27-28). Šeit mēs redzam svarīgāko kristietības vēsti: “Kristus ir mūsos”. Un vēl redzam pārsteidzošu savienojumu: tas ir “noslēpums”, ar kuru mēs “pārliecinam jebkuru”. Tai skaitā- protestantus.

245. Kristus ne Damasijs, ne Pēteris un ne Ambrosijs un ne Grigorijs. Mēs izpildām savu darbu kā kalpotāji, bet sakramentu iedarbība ir atkarīga no Tevis. Nav cilvēku spēkos darīt zināmus dievišķos labumus- tā ir tava dāvana, Kungs” (святитель Амвросий Медиоланский. Cit. no: Биффи Дж. Я верую. Рим,1985, lpp. 87). Lūk, kā attiecību starp garīdznieka un Dieva darbību Liturģijā pārdzīvo XX gadsimta pareizticīgais apliecinātājs (jau nometnē atceroties Altāra priekšā pavadītās minūtes): “Atgriešanās pie Altāra tagad liekas ne tikai neīstenojama, bet vienkārši nesasniedzama. “Neesmu cienīgs”- lūk, galvenā garīdznieka apziņa. Un, liekas, līdzīgi Dāvidam, nespētu tagad pat pieskarties svētumam, bet tikai no tālienes skūpstīt zemi, no kuras ir redzama svētuma zeme...Kungs! Dvēsele tā skumst pēc Liturģijas” (священник Анатолий Жураковский. Материалы к житию. - Париж, 1984. lpp. 127 un 150).

246. Ar prieku varu atzīmēt, ka nopietnā protestantu literatūrā jau sāk saprast šo Pareizticības atšķirību un pilnīgi pozitīvi uz to reaģēt. Lūk, piemēram, protestantu teksts, kurā ir iepazīšanās ar pareizticību pēdas kā ekumenisku sarunu sekas: “Austrumu baznīcās tieši Kristus Augšāmcelšanās tiek uzskatīta par Dieva glābšanas darbu par excellence. Melnburnas konferencē (1980. g.) IV sekcija sākumā saņēma nosaukumu “Krustā sistais Kristus met izaicinājumu cilvēku varai un spēkam”. Taču pareiz-ticīgie dalībnieki šādu formulējumu kritizēja. Rezultātā tēma tika pārdēvēta par “Kristus- Krustā sistais un Augšāmcēlušais- met izaicinājumu cilvēku spēkam un varai”. Pareizticīgo dalībnieku iejaukšanās bija vietā. Kristus nāvei uz krusta bez augšāmcelšanās nav jēgas. Pats izplatītākais misionāru vēstījumu veids, ko nesa agrīnā baznīca, bija liecināšana par Kristus augšāmcelšanos. Tas bija prieka, cerības un uzvaras vēstījums, pirmais Dieva galīgās uzvaras pār ienaidnieku auglis. Un šajā priekā un uzvarā ticīgie jau varēja piedalīties. To, cita starpā, austrumu baznīca izpauž savā mācībā par dievišķošanu, tas ir sākums “dzīvei netrūdēšanā” (Romas Klements). Kristus augšāmcelšanās nākotnes spēki spēji ielaužas tagadnē un to pārveido, pat ja viss apkārt liekas neizmainīts. Baznīca ir aicināta dzīvot Augšāmcelšanās dzīvi šeit un tagad” (Бош Д. Преобразования миссионерства. Спб., 1997, lpp. 575).

247. Aizaltāra tēls, tas ir tā ikona, kas atrodas aiz altāra, un skatoties uz kuru garīdznieks veic Liturģiju- tā ir ikona “Glābējs spēkā”, tā ir Kristus Otrās Atnākšanas ikona.

248. “Jau pagānu neoplatoniķim Javliha laikā sholarha doktrīna bija kā “dogma”, bet jebkāda cita doktrīna- “maldu mācība” mums ierastajā veidā” (Аверинцев С. С. Эволюция философской мысли // Культура Византии. IV- первая половина VII века. — М., 1984. lpp.70).  

  

Diakons Andrejs Kurajevs. No grāmatas "Protestantiem par pareizticību", divpadsmitais turpinājums

Diakons Andrejs Kurajevs, "Protestantiem par Pareizticību."
divpadsmitais turpinājums

Pareizticība un protestantisms: strīds par matēriju un enerģiju

Tātad, pareizticību un protestantismu visvairāk atšķir jautājums par Mantojumu. Savukārt, jautājums par Mantojumu – tas ir jautājums par to, vai Kristus ir klātesošs vēsturē pēc Savas Debesbraukšanas, ja jā, tad kā.

       Pēc protestantu mācības loģikas, Kristus atstāja vēsturē ne lielākas pēdas kā jebkurš cits talantīgs reliģijas sludinātājs. Galvenais Viņa darbs- tas ir tas, kas notika debesīs, bet ne uz zemes.

       Debesīs Viņš kā Lūdzējs un Starpnieks pārliecināja Tēvu nomainīt dusmas uz žēlastību. Dievs vairāk nedusmojās par mūsu grēkiem un nepieskaita mums tos, jo Kristus izpirkšanas un aizstājošā upura izrāde rosināja Viņu uzskatīt, ka Dievišķais taisnīgums ir apmierināts, un uz ļaudīm var attiecināt Kristus nopelnus un ar to pasludināt mums piedošanu²⁴⁴. Kristus neizmainīja ļaudis (ļaudis bija grēcinieki- un palika grēcinieki; ļaudis bija mirstīgi- un palika mirstīgi), bet Dieva Tēva attieksmi pret ļaudīm.

     Bet šeit zemes plānā, nekas neizmainījās. Ļaudis bija Kristus nāves, Viņa upurēšanās satriekti- nu, gandrīz tā, kā viņus iepriekš satrieca Sokrāta nāve. Viņi iemīlēja Kristus mācību- nu, gandrīz tāpat kā iepriekš Buddas mācību. Ļaudis ir pateicīgi Kristum- tāpat kā miljoni cilvēku ir pateicīgi Mozum...

     Bet Kristus Augšāmcelšanās augli ļaudis neapguva. Kristus Krustā sišana atnesa savu augli: tas apmierināja Tēvu. Bet augšāmcelšanās palika ne vairāk kā paša Pestītāja Dievišķīguma pierādījums. Cita efekta, kā tikai pedagoģiskā, tai zemes vēstures robežās nebija. Līdz vispārējās Augšāmcelšanās laikam Kristus uzvara pār nāvi savu augli nenes. Kristus upuris kaut ko tikai izmainīja reliģijas pasaulē, bet ne Augšāmcelšanās. Protestantiskā pasaule vairāk atceras Krustā sišanu, nekā Lieldienas; ar lielākām jūtām skatās uz Kristus nāvi, nekā uz nāves pārvarēšanu.

     Pareizticība uzskata, ka Kristus dāvāja ļaudīm visus Savas kalpošanas augļus: gan Savu mācību, gan Savu Upuri, gan Savu Augšāmcelšanos. Un mēs varam būt visām šīm dāvanām līdzpiederīgi. Mēs ne tikai varam dzirdēt Kristu, bet vēl varam līdzi ar Viņu mirt un augšāmcelties (Rom. 6,2-5).

     Kristus vienmēr Sevi dod mums. Bet Viņš nav tikai Dievs. Viņš ir Dievcilvēks. Ar tēva Georgija Florovska formulu “apustuļi nodeva Baznīcai, bet Baznīca apustuļu pēcteču personā pieņēma ne tikai mācību, bet arī Svēto Garu” (Cit. no: - Staniloae D. Teologia dogmatica ortodoxa. vol. 1. Bucuresti, 1996, lpp. 45.), kuru mēs aizstāvējām iepriekšējā nodaļā, vairākums protestantu veselīgās pārdomās, visdrīzāk piekristu. Bet pareizticīgās teoloģijas apgalvojums ir sarežģītāks. Mēs sakām, ka Kristus ir Dievcilvēks. Viņš “ontoloģiski ir mums radniecīgs” (Staniloae D. Iisus Hristos sau restaurarea omului. Craiova, 1993, lpp. 378.). Un Viņš sūta mums ne tikai Savu Dievišķību, bet arī Savu cilvēcisko dabu. Viens no pašiem galvu reibinošiem teoloģijas jautājumiem: Vai Kristus no zemes aiznesa Savu Ķermeni, ja uz zemes palika Baznīca, kas arī ir Viņa Miesa? Virspriestera Sergija Bulgakova un viņam sekojošā garīdznieka Dimitrija Staniloe atbilde ir tāda: “Debesis, kurās Jēzus uznesa savu ķermeni, sakrīt ar apslēptu Baznīcas centru... Un tā kā caur Dievcilvēka Debesbraukšanu ir uznesta cilvēciska daba, cilvēciska sirds sitas Universuma augstumos” (Staniloae D. Iisus Hristos sau restaurarea omului. Craiova, 1993, lpр. 382 un 393.).

     Bet Kristus ne tikai ir paņēmis no mums (caur Mariju) mūsu dabu, ne tikai ir uznesis to Trīsvienības iekšienē. Viņš to vēl arī atgrieza mums, pie tam atgrieza pārveidotu, izdziedinātu, augšāmcēlušos.

      Debesbraukšanas auglis tiek dots ļaudīm. Mantojumam mums jānodod pilnīgs Kristus: ne tikai Viņa vārdus, bet arī Viņa Garu un Viņa Miesu.

      Mantojumā Kristus Savu augšāmcēlušos un apskaidroto cilvēcisko būtību izplata pasaulē. Caur Mantojumu izplatās Kristus izglābtā cilvēce. Caur Mantojumu mēs savienojamies un līdzdarbojamies izglābtajā cilvēcē. Pēc svētā Kartāgas Kipriana domas “Kristus vēlējās būt par to, kas ir cilvēks, lai arī cilvēks varētu būt par to, kas ir Kristus” (св. Киприан Карфагенский. Книга о суете идолов // Отцы и учители Церкви III века. Антология. 2. sēj. - М., 1996, lpp. 275.).

     Pirmkārt, ar šiem vārdiem vēlreiz var apstiprināt iepriekšējās nodaļas galveno tēzi: Kristus mērķis nav tajā, lai tikai ļaudīm paziņotu par Sevi, bet tajā, lai ar Sevi pārveidotu katru noticējušo. Un kā gan tas ir iespējams, ja Kristus nav starp mums? Kā var bez Kristus ielaist Kristu dzīvot sevī? Bez savienošanās tas nav iespējams.

     Mantojums kā ontoloģisks akts, kas dāvā pārveidotajam cilvēkam līdzdalību Kristus noslēpumā, nevar tikt ievietots grāmatās. Tas, ko izdarīja Kristus, ar vārdiem nav izsakāms, bet tas nozīmē, ka nevar arī tālāk tikt nodots tikai ar vārdiem. Kristus novēlēja mums Pats Sevi, bet ne grāmatu komplektu. Tātad arī turpmāko kristietības dzīvi nevar nonivelēt tikai ar bibliskām studijām. “Kristietība ir līdzināšanās Dievišķībai”, tā par apustulisko mantojumu izteicās svētais Nisas Grigorijs (Св. Григорий Нисский. Творения. М., 1868. 7. d. lpp. 217.). Vienkārša stāsta klausīšanās par kaut kad notikušiem notikumiem Palestīnā nav spējīga dot tādu efektu. Tātad- vajag meklēt citā vietā Dievcilvēces Mantojuma translācijas veidu.

      Otrkārt, lai cilvēks varētu būt par to, kas bija Kristus, cilvēkam ir jābūt iespējai ielaist sevī to cilvēciskās dabas izmaiņu, kas notika Kristū. Tajā arī garīdznieks Dimitrijs Staniloe redz galveno Mantojuma nozīmi: paziņot ļaudīm Kristus gala stāvokli, to cilvēcisko dabu, kas jau bija Kristū izglābta, kas jau bija izgājusi cauri nāves vārtiem un tos sadragājusi (Staniloae D. Teologia dogmatica ortodoxa. vol. 1. Bucuresti, 1996, lpp. 45 un 49.).

      Gara kalpošana, Kas sastāda Mantojuma ontoloģisko jēgu, tā ir tā īstenošana konkrētā cilvēkā, konkrētā laikā un telpā, ko visai cilvēcei veica Kristus. Tradīcija internalizē to objektīvo cilvēka dabas atjaunošanu, ko veica Kristus. Gars mums asimilē krusta upura augļus. Saskaņā ar brīnišķīgu I. Kongara izteicienu, “Mantojums- tas ir viss, kas mums tika dots, lai mēs varētu dzīvot Derībā” (Congar Y. La Tradition et les traditiones. Essai theologique. Paris, 1963. lpp. 75.). Bet Derība tā ir asinīs...Un vai var dzīvot Derībā, ja nenoliecas pie Kristus Asins Kausa?

      Tātad, lai kristietība paliktu vēsturē un darbotos ļaudīs, Kristus nedrīkst tikai vienu reizi iemiesoties, Viņa Dievcilvēcībai ir jabūt ļaudīs, lai mūs dziedinātu un piesūcinātu ar Mūžību.

    Šeit ir galvenā līnija, kas atdala protestantus un pareizticīgos. Šeit mēs sastopam to pareizticīgo pārliecību, kas protestantos izsauc pašu lielāko sašutumu, un kas parāda pareizticīgos protestantu acīs kā pašus īstākos pagānus. Savukārt, šīs prakses un doktrīnas neesamība pie protestantiem piespiež pareizticīgos pilnīgi nopietni jautāt par to- vai paši protestanti vispār ir kristieši? Vai protestantisms nav reālās kristietības nomaiņa ar vārdiem par to? Vai ir iespējama glabšanās kopienas robežās, kas, vārdos Kungu slavējot, savā praksē nemitīgi cīnās pret Viņa reālu klātbūtni pasaulē? 

     Mūsu atšķirība nav rituālajos ieradumos. Arī pareizticīgie var lūgties ģitāru pavadībā (atcerēsimies hieromūka Romāna vai Žannas Bičevskas dziesmas). Arī pareizticīgie var izmantot roka mūziku savā sludināšanā (kas īpaši der sludināšanai par apokaliptiskām tēmām- Sankt-Peterburgā ir tādas apzināti pareizticīgas rokgrupas). /Šajā jautājumā par sludināšanu ar rokmūzikas palīdzību, Pareizticīgās Baznīcas un tās locekļu domas dalās. Šis ir tikai autora personiskais viedoklis, kuram ir ļoti daudz oponentu... -bloga autors/ Arī pareizticīgie var sludināt ne tikai dievnamos, bet arī uz ielām un “kultūras namos”.

    Mūsu galvenais strīds- par matēriju un enerģiju. Vai miesas pasaule, matērijas pasaule var saņemt sevī garīgās pasaules enerģijas. Vai miesa var tikt neradītas gaismas caurausta? Vai Dievs var ar Sevi izgaismot un piesūcināt zemes reālijas?

    Visas reliģiozās cilvēces, visas reliģijas vēstures kopēja pārliecība: jā, var. Garīgās enerģijas var caururbt un pārveidot materiālus priekšmetus. Tieši tādēļ, ka tā ir vispārcilvēciska pārliecība, tā ir raksturīga ne tikai pareizticīgajiem un koatoļiem; tā ir raksturīga arī pagāniem. To ievērojot, protestanti iekrita nepatīkamā, bet diemžēl bieži sastopamā kļūdā: ja kaut kas ir manam ienaidniekam- tas ir slikti pats par sevi, un tādēļ nevar tikt pieļauts pie manis. Tā daudzi pareizticīgi ļaudis, redzot, ka televīzija un citas informācijas sistēmas aktīvi tiek izmantotas antikristīgiem mērķiem, pārāk steidzīgi nonāk pie secinājuma par to, ka pašas par sevi šīs informācijas sistēmas ir sātana darbs, un ka pareizticības tīrību var ievērot tikai sasitot televizoru un datoru ne vienkārši pret “ticības akmeni”, bet burtiski- pret ielas bruģi.

     Tā kā par materiālās pasaules atvērtību garīgajām enerģijām runāja ēģiptieši, indusi, šamaņi, raganas un okultisti, protestanti izdarīja secinājumu: analoģiska pareizticīgo un katoļu ticība arī ir pagānisma atskaņa. Un, tātad, baznīcas rituāli nav nekas vairāk kā okulti-pagāniskas ceremonijas, no kurām patiesi garīgs kristietis var tikai aizgriezties.

     No protestantu viedokļa svētums nav ontoloģisks, bet funkcionāls. Pareizticīgajiem “svētais” vispirms nozīmē savienošanos ar To, Kurš Vienīgais ir Svēts, tas ir apgaismots un piesūcināts ar Dievišķām enerģijām. Protestantiem “svēts” nozīmē kaut ko, kas tiek izmantots reliģisku domu un jūtu paušanai. Svēts ir tas, kas tiek lietots reliģiskā kalpošanā. Svēts- “atdalīts”, bet ne “piederīgs”.

     Protestantiem svētums pauž cilvēka attieksmi pret priekšmetu, bet ne Dievišķās enerģijas klātbūtni viņā. Luteram un Kalvinam, Cvinglijam un Hobsam kaut kādas vietas vai tēla atzīšana par svētu nozīmē tikai to izņemšanu no ikdienas lietošanas: vārda “svēts” jēga “nozīmē ne Cita reālu klātbūtni vietā vai tēlā, bet tikai jaunu cilvēka attieksmi pret tiem, pateicoties tam, ka to vai citu lietu viņš uzskata par Dievu atgādinošu. Tādēļ Luteram ūdens kristāmā traukā nav atšķirams tā, kas skalojas govs dzeramtraukā (kristību “ūdens ir ūdens, kas kvalitatīvi ne ar ko nav labāks par to, ko dzer govs” (Cit. no: Косарева Л. М. Социокультурный генезис науки Нового Времени. Философский аспект проблемы. М., 1989, lpp. 75.). Vispār “Lutera un Kalvina pasaules attēlā nav speciālu “sakrālu” punktu ne telpā, ne laikā, jo sakrāls ir viss. Šajā pasaules attēlā nav ontoloģiski vairāk vai mazāk cildenu, esamības nicināto apakšu, sfēru...No kalvinistu viedokļa, piemēram, organisma izdalījumos Radītājs ir parādījis ne mazāk patiesības, kā Rakstos” (Косарева Л. М. Социокультурный генезис науки Нового Времени. Философский аспект проблемы. М., 1989, lpp. 80.).

      Pareizticība sajūt pasauli savādāk. Nē, arī mēs esam pārliecināti par to, ka vienīgais svētības avots ir Radītājs. Arī mēs uzskatām, ka vienīgi vienam Dievam padodas labie brīnumi. Arī mēs saprotam visu ikonu saukšanas par “brīnumdarošām” nosacītību. (“Kāpēc dažas ikonas ir brīnumdarošas?- Tādēļ, ka Dievs tā vēlas. Brīnumdarīšana nemēdz būt ne no viena cita kā tikai no Dieva. Spēks te nav ikonās un ne pienākušajos ļaudīs, bet Dieva žēlastībā. Kā visa valdnieks, Dievs jebkuru lietu var pārvērst par Savas žēlastības ieroci...Par brīnumdarošajām ikonām Jūs nonācāt pie patiesas domas. Šīs ikonas nesatur brīnumdarošu spēku, bet Kungs vēlas darīt brīnumu caur viņām vai to klātbūtnē ticības pamodināšanai”- svētais Teofans Vientuļnieks  (св. Феофан Затворник. Собрание писем. 5. izlaid. М., 1994, lpp.224 un 6. izlaid. М., 1899, lpp. 31.). 

       Bet, iepazīstoties ar protestantu doktrīnu, mēs vispirms jautājam: ja sakramenti ir tikai mūsu attieksmes pret Dievu zīmes, tad kādēļ vajadzēja nomainīt apgraizīšanu pret kristībām? Labāk atcerēsies “labas sirdsapziņas apsolījumu Dievam”, ja tas būs saistīts ar sāpēm un apgraizīšanas asinīm, bet ne ar sekundes pagremdēšanu kristāmtrauka ūdenī.

      Otrkārt, mēs atceramies tās bibliskās vietas, kur tiek runāts par zemes matērijas starpniecību Dieva brīnumu izpausmēs. Pestītājs būtu varējis tiešā ceļā izdziedināt akli piedzimušo- tikai ar Savu vārdu. Bet Kungs rīkojās savādāk: “Viņš spļāva uz zemes “Viņš spļāva zemē, taisīja no siekalām svaidāmo, uzlika šo svaidāmo uz viņa acīm” (Jņ. 9,6).

      Un Dieva Eņģelis dziedināja slimos Betzata dīķī ne vienkārši ar Dieva gribas paziņošanu, bet ar “ūdens sakustināšanu”.

      Lūk, tas arī ir tas, ko Baznīca dara uz zemes: “sakustina ūdeni”. Pasaule, cilvēka vainas dēļ, bet ne pēc savas gribas, atkrita no Dieva tuvuma un pakļāvās steigai, trūdēšanai, sairšanai un nāvei (skat. Rom. 8,20), gaida savu atbrīvošanu. Tā ir gatava sacelties pret trūdēšanas ķēdēm, ar kurām tā ir saslēgta. Tās ūdeņi ir gatavi pretēji to saldējošā šīs pasaules valdnieka gribai kļūt vētraini “par ūdeņiem, kas auļo mūžīgajā dzīvē” (pareizticīgās ūdensiesvētīšanas lūgšanas izteiciens). Zeme ir gatava mesties uz debesīm, lai nebūtu atstarpes starp debesīm un zemi, lai pārietu debešu un zemes atdalītība- un lai šajās pārmaiņās tiktu atmesta vecā likuma jūgs. (Skat. Lk. 16,17).

      “Vārds kļuva par miesu”. Vai tiešām miesa to nekādi nesajuta? Vai tiešām pasaulei nekas no tā neizmainījās, ka tās Radītājs ienāca tajā un kļuva par tās daļu? “Vārds kļuva par miesu”, pie tam tādu, kas bija “pilna ar svētību un patiesību” (Jņ. 1,14). Vai tiešām miesa neapvārdojās, vai tiešām miesai no tā nepievienojās ne Dzīvība, ne Patiesība, ne svētība? Vai tiešām Kristus ķermenis bija svēts tikai tādēļ, ka ļaudīm vajadzēja pret to izturēties kā pret līdzekli, kas palīdz sadzirdēt Dieva Vārdu? Vai tiešām Kristus miesa nebija iesvētīta, nebija piesūcināta ar Dieva enerģijas straumēm. Vai protestanti var kaut ko tādu pateikt?

      Bet, ja ir redzami zaimojoši noliegt Kristus miesas piederību garīgām enerģijām, tad kādēļ uzskatīt, ka Dievs nevar iesvētīt arī citas materiālās pasaules daļas- bez tās, ko Viņš izprasīja Marijai?

       Pēc protestantu priekšstata Dievs izmantoja Dēla iemiesošanos tādēļ, lai izmainītu Savu attieksmi pret ļaudīm. Pēc pareizticīgās uztveres Evaņģēlija jēga ir tur, ka Dievs iegāja radības esamības iekšienē, lai darītu pasauli neatraujamu no Sevis, lai miesa nebūtu sveša Vārdam. Ar Sevi, ar Savu Mūžību Radītājs aizsargā Savu pasauli no nāves un tukšuma, no tās bojāšanās, ko Visumam uzsūtīja eņģeļu un cilvēku brīvais neprāts.

      Daļu Visuma Kungs paņēma pie Sevis, piepildīja ar Sevi un izveda caur nāves telpu. Jā- tieši tā rūda tēraudu: cilvēciskā miesa tika ievietota Apskaidrošanas ugunī, bet pēc tam nebūtības aukstumā. Un to noturību pret nāvi, ko pauda šī radītās pasaules daļiņa, Viņš grib iepotēt visai pārējai pasaulei. “Jūs gan to biķeri dzersit, ko Es dzeru, un tapsit kristīti ar to kristību, ar ko Es topu kristīts” (Mk. 10,39).

     Savu miesu, kas nav vienkārši cilvēka ķermenis, bet Dievcilvēka, Kristus sadala ļaudīm, lai arī viņi varētu būt ne tikai cilvēki, bet arī Dieva dēli. Miesa, ko ir piesūcinājusi Dievišķība, mums tiek dota, lai arī mūsu ķermeņi kļūtu spējīgi piedalīties netrūdēšanas Lieldienās.

     Pirmo kristiešu paaudžu apziņā Svētā Vakarēdiena Sakraments bija cieši saistīts ar Lieldienu noslēpumu. Gnosticisms neredzēja nekādu labu nākotni matērijai. Dvēseles un gari piedalās nākamajās pasaulēs un ceļojumos, bet matērijai nākotnē nav nekas cits kā iznīcība. Kristiešu Lieldienu cerība prasīja izskaidrojumu: kas tieši var dot matērijai mūžīgās dzīves spēju, pie tam tādu, kas netraucētu Dievsaskarsmē un savienošanai ar Dievu. Cilvēks pats nevar glābt ne savu dvēseli, un vēl mazāk savu miesu. Ar savām pūlēm cilvēks nevar izstrādāt personisko nemirstību. Tātad- nemirstības dāvanai jānāk no augšas, un tai ir jābūt apgūstamai ne tikai dvēselei, bet arī miesai, tas ir- visam cilvēkam.

     “Es dziedināju visu cilvēku” (Jņ. 7,23)- šos Kristus Vārdus ļoti labi atcerējās senie kristieši, un tādēļ sludināja ne tik daudz “dvēseles nemirstību”, cik cilvēka veseluma dziedināšanu, tas ir- “mirušo augšāmcelšanos”.

       Tātad: miesa var augšāmcelties tādēļ, ka tai ir spējas augšāmcelties, un tā nepelna pazušanu. Miesa tik augsti var tikt vērtēta tikai tādā gadījumā, ja tā nav izpostīta ar gara pieskārienu tai, bet Kristus dziedināta. Kristus tik saudzīgi varēja izturēties tikai pret Savu paša radību, bet ne kāda ļauna demiurga darbu. Tātad, ja mēs ceram uz Lieldienām, tad mums vajag mūsu miesas Augšāmcēlējā, Augšāmcēlušajā un mūsu materiālās pasaules Radītājā atzīt Vienu un To pašu Personu. Tas Dievs, Kurš kaut kad mūs radīja, Viņš atnāca pie mums ķeizara Augusta laikā, tika sists krustā un augšāmcēlās Poncija Pilāta laikā, šajā laikā mūs Sev pievieno un izsauks mūsu ķermeņus no trūdēšanas laiku beigās.

     No šejienes priecīgais svētais Lionas Ireneja apgalvojums: “Mūsu mācība ir saskaņā ar Eiharistiju, un Eiharistija savukārt apstiprina mūsu mācību (Pret maldu mācībām, 4,18,5). Kuru no kristīgajām mācībām apliecina Eiharistija? Vispirms cieši ir saistītas eiharistija prakse un Lieldienu dogmāts: “Kā maize ir no zemes, un, pēc Dieva vārda piesaukšanas pār to, vairs nav parasta maize, bet Eiharistija, kas sastāv no divām daļām, no zemes un debesu: tā arī mūsu miesas, pieņemot Eiharistiju, vairs nav trūdošas, jo tām ir Augšāmcelšanās cerība” (turpat). Atbilstoši, Mantojuma ontoloģija izrādās tāda: “Tēva gaisma nogāja mūsu Kunga miesā un no Viņa mirdzošās Miesas pārgāja uz mums un tādā veidā cilvēks, iekļauts Tēva gaismā, ieguva netrūdēšanu” (Pret maldu mācībām, 4,20,2).

     Svētajam Irenejam Eiharistija ir kāds apgalvojums par mūsu pasauli, ne tikai par Dievu un Kristus Upuri. Viņa teoloģijā ir klātesošs ļoti priecīgs kosmoloģisks aspekts, kas ir pavisam svešs protestantu teoloģijai. “Līdzīgi arī kausu no mūs ieskaujošās radības Viņš apliecināja ar Savām Asinīm un iemācīja Jaunās Derības jaunu pienesumu, kuru Baznīca, saņemot no apustuļiem, visa pasaule pienes Dievam” (Pret maldu mācībām, 4,17,5). Ireneja akcents ir antignosticisks: Kristus izmanto radību un svētī to, tātad neuzskata materiālo radīto pasauli par ļaunā demiurga darbu.

     Lai arī nereti Irenejs runā par to, pievienošanās ir pievienošanās Garam un Dieva Vārdam, kas var tikt iekļauts protestantu Eiharistijas ekseģēzē, bet tomēr tā ir pilnīgi sveša vienpusīgam spiritismam. “Kausu no radītā Viņš nosauca par Savām Asinīm, no kurām Viņš apūdeņo mūsu asinis un maizi no radības apliecināja par Savu miesu, ar ko stiprina mūsu ķermeņus. Kad kauss un maize pieņem Dieva Vārdu un kļūst par Kristus miesas un asins Eiharistiju, no kā stiprinās un tiek uzturēta mūsu miesas būtība, tad kā gan viņi (maldu mācītāji) saka, ka miesa nav līdzdalībā ar Dieva dāvanu, tas ir mūžīgo dzīvi- miesa, kas tiek barota ar Kunga Miesu un Asinīm arī ir Viņa loceklis”. Un svētais Irenejs saka: “jo mēs esam Viņa miesas locekļi no Viņa miesas un no Viņa kaula” (Ef. 5,30),- to sakot ne par kaut kādu garīgu un neredzamu cilvēku- jo “garam nav ne kaulu, ne miesas”- bet par patiesa cilvēka uzbūvi, kurš sastāv no miesas, nerviem un kauliem, un šī miesa tiek barota no Viņa kausa, kas ir Viņa asinis un aug no maizes, kas ir Viņa miesa...Mūsu ķermeņi, kas tiek baroti no Eiharistijas, apglabāti zemē un sadaloties tajā, savā laikā celsies augšā, jo Dieva Vārds tiem dāvā augšāmcelšanos, lai mēs uzzinātu, ka Viņa visuvarenībā, bet ne mūsu dabas dēļ mums ir mūžīga atrašanās: (Pret maldu mācībām, 5,2,2-3).

     Atšķirībā no svētā Lionas Ireneja, daudzas protestantu denominācijas noliedz Liturģijas realitāti. Viņiem “maizes laušana”- ir vienkārši “atcerēšanās”.

      “Mēs neatdzīstam maizes pārvēršanos Kristus Miesā un vīnogu vīna- Pestītāja Asinīs sakramentu, un to, ka ticīgie it kā bauda ne maizi un vīnu, bet patiesu Kristus Miesu un Asinis”- apgalvo mūsdienu baptistu dogmātikas mācību grāmata (Догматика. Заочные библейские курсы ВСЕХБ. Москва, 1970. lpp. 262.). “Protestantu vairākumam Svētais Vakarēdiens nav glābšanai, bet atgādinājumam par to, ko mūsu glābšana maksāja Kristum” (Подберезский И. В. Быть протестантом в России. М., 1996, lpp. 33.).

       Dīvaini, ka protestanti, kuri tā uzstāj uz to, ka cilvēks neko nevar izdarīt savai glābšanai, ka viņu glābj tikai svētība, evaņģēlisko sakramentu izpratnē kļūst kaut kādi miesiski aktīvisti. Sakramentos viņi redz tikai cilvēka darbību, tikai žestu, ko izdara ticīgais: kristības- tās ir mūsu apsolījums Dievam. Maizes laušana- mūsu Kristus pieminēšana...Bet vai Dievs var darboties baznīcas dzīvē? Vai šeit visu laiku notiek tikai mūsu darbības, tikai mūsu pieminēšana, vienīgi mūsu pateikšanās un tikai mūsu apsolījumi?

     Protestantu Kausa kā “simbola” un kā “piemiņas”, bet ne kā Realitātes izpratne ir ontoloģijas nomaiņa ar psiholoģiju; Dieva darbības aizvietošana ar cilvēka darbību.

     Baptistiem Maizes laušanas realitāte ir rokām taisīta. Tas vienkārši ir simbols, ar ko cilvēki atdzīvina savas atmiņas un rosina sevī dievbijīgu emociju lēkmes. “Ne kristībās, ne Kunga Pēdējās Vakariņās neparādās īpašas svētības izpausmes” (Тиссен Г. К. Лекции по систематическому богословию. Спб., 1994, lpp. 351.). Tie ir patiesi vārdi. Bet kādēļ gan tā apkopot? Ja protestantu pseidobaznīcas darbībās pēc viņu pašu atzīšanās “nav redzamas īpašas svētības izpausmes”, tad vai tas ir pietiekams pamats uzskatīt, ka tikpat bēdīgas lietas ir arī visā pārējā kristīgā pasaulē?

      Es atceros savas Kristības (deviņpadsmit gadu vecumā). Svētīgākas un laimīgākas dienas manā mūžā nav bijis. Es atceros dažu savu grēku sūdzēšanas un Liturģiju prieku...Ko nu es, paņemiet labāk izlasiet tēva Kronštates Jāņa dienasgrāmatu “Mana dzīve   Kristū”. Un kļūs skaidrs, ka protestantiem neklājas savu “teatralizēto uzvedumu” pieredzi uz- skatīt par vispārkristīgu.

     244. Par šo tā saukto “juridisko glābšanas teoriju” pie protestantiem skat. nodaļā “Kristus-Glābējs: skats no Austrumiem un no Rietumiem”.