Diakons Andrejs Kurajevs. No grāmatas "Protestantiem par pareizticību", divpadsmitais turpinājums

Diakons Andrejs Kurajevs, "Protestantiem par Pareizticību."
divpadsmitais turpinājums

Pareizticība un protestantisms: strīds par matēriju un enerģiju

Tātad, pareizticību un protestantismu visvairāk atšķir jautājums par Mantojumu. Savukārt, jautājums par Mantojumu – tas ir jautājums par to, vai Kristus ir klātesošs vēsturē pēc Savas Debesbraukšanas, ja jā, tad kā.

       Pēc protestantu mācības loģikas, Kristus atstāja vēsturē ne lielākas pēdas kā jebkurš cits talantīgs reliģijas sludinātājs. Galvenais Viņa darbs- tas ir tas, kas notika debesīs, bet ne uz zemes.

       Debesīs Viņš kā Lūdzējs un Starpnieks pārliecināja Tēvu nomainīt dusmas uz žēlastību. Dievs vairāk nedusmojās par mūsu grēkiem un nepieskaita mums tos, jo Kristus izpirkšanas un aizstājošā upura izrāde rosināja Viņu uzskatīt, ka Dievišķais taisnīgums ir apmierināts, un uz ļaudīm var attiecināt Kristus nopelnus un ar to pasludināt mums piedošanu²⁴⁴. Kristus neizmainīja ļaudis (ļaudis bija grēcinieki- un palika grēcinieki; ļaudis bija mirstīgi- un palika mirstīgi), bet Dieva Tēva attieksmi pret ļaudīm.

     Bet šeit zemes plānā, nekas neizmainījās. Ļaudis bija Kristus nāves, Viņa upurēšanās satriekti- nu, gandrīz tā, kā viņus iepriekš satrieca Sokrāta nāve. Viņi iemīlēja Kristus mācību- nu, gandrīz tāpat kā iepriekš Buddas mācību. Ļaudis ir pateicīgi Kristum- tāpat kā miljoni cilvēku ir pateicīgi Mozum...

     Bet Kristus Augšāmcelšanās augli ļaudis neapguva. Kristus Krustā sišana atnesa savu augli: tas apmierināja Tēvu. Bet augšāmcelšanās palika ne vairāk kā paša Pestītāja Dievišķīguma pierādījums. Cita efekta, kā tikai pedagoģiskā, tai zemes vēstures robežās nebija. Līdz vispārējās Augšāmcelšanās laikam Kristus uzvara pār nāvi savu augli nenes. Kristus upuris kaut ko tikai izmainīja reliģijas pasaulē, bet ne Augšāmcelšanās. Protestantiskā pasaule vairāk atceras Krustā sišanu, nekā Lieldienas; ar lielākām jūtām skatās uz Kristus nāvi, nekā uz nāves pārvarēšanu.

     Pareizticība uzskata, ka Kristus dāvāja ļaudīm visus Savas kalpošanas augļus: gan Savu mācību, gan Savu Upuri, gan Savu Augšāmcelšanos. Un mēs varam būt visām šīm dāvanām līdzpiederīgi. Mēs ne tikai varam dzirdēt Kristu, bet vēl varam līdzi ar Viņu mirt un augšāmcelties (Rom. 6,2-5).

     Kristus vienmēr Sevi dod mums. Bet Viņš nav tikai Dievs. Viņš ir Dievcilvēks. Ar tēva Georgija Florovska formulu “apustuļi nodeva Baznīcai, bet Baznīca apustuļu pēcteču personā pieņēma ne tikai mācību, bet arī Svēto Garu” (Cit. no: - Staniloae D. Teologia dogmatica ortodoxa. vol. 1. Bucuresti, 1996, lpp. 45.), kuru mēs aizstāvējām iepriekšējā nodaļā, vairākums protestantu veselīgās pārdomās, visdrīzāk piekristu. Bet pareizticīgās teoloģijas apgalvojums ir sarežģītāks. Mēs sakām, ka Kristus ir Dievcilvēks. Viņš “ontoloģiski ir mums radniecīgs” (Staniloae D. Iisus Hristos sau restaurarea omului. Craiova, 1993, lpp. 378.). Un Viņš sūta mums ne tikai Savu Dievišķību, bet arī Savu cilvēcisko dabu. Viens no pašiem galvu reibinošiem teoloģijas jautājumiem: Vai Kristus no zemes aiznesa Savu Ķermeni, ja uz zemes palika Baznīca, kas arī ir Viņa Miesa? Virspriestera Sergija Bulgakova un viņam sekojošā garīdznieka Dimitrija Staniloe atbilde ir tāda: “Debesis, kurās Jēzus uznesa savu ķermeni, sakrīt ar apslēptu Baznīcas centru... Un tā kā caur Dievcilvēka Debesbraukšanu ir uznesta cilvēciska daba, cilvēciska sirds sitas Universuma augstumos” (Staniloae D. Iisus Hristos sau restaurarea omului. Craiova, 1993, lpр. 382 un 393.).

     Bet Kristus ne tikai ir paņēmis no mums (caur Mariju) mūsu dabu, ne tikai ir uznesis to Trīsvienības iekšienē. Viņš to vēl arī atgrieza mums, pie tam atgrieza pārveidotu, izdziedinātu, augšāmcēlušos.

      Debesbraukšanas auglis tiek dots ļaudīm. Mantojumam mums jānodod pilnīgs Kristus: ne tikai Viņa vārdus, bet arī Viņa Garu un Viņa Miesu.

      Mantojumā Kristus Savu augšāmcēlušos un apskaidroto cilvēcisko būtību izplata pasaulē. Caur Mantojumu izplatās Kristus izglābtā cilvēce. Caur Mantojumu mēs savienojamies un līdzdarbojamies izglābtajā cilvēcē. Pēc svētā Kartāgas Kipriana domas “Kristus vēlējās būt par to, kas ir cilvēks, lai arī cilvēks varētu būt par to, kas ir Kristus” (св. Киприан Карфагенский. Книга о суете идолов // Отцы и учители Церкви III века. Антология. 2. sēj. - М., 1996, lpp. 275.).

     Pirmkārt, ar šiem vārdiem vēlreiz var apstiprināt iepriekšējās nodaļas galveno tēzi: Kristus mērķis nav tajā, lai tikai ļaudīm paziņotu par Sevi, bet tajā, lai ar Sevi pārveidotu katru noticējušo. Un kā gan tas ir iespējams, ja Kristus nav starp mums? Kā var bez Kristus ielaist Kristu dzīvot sevī? Bez savienošanās tas nav iespējams.

     Mantojums kā ontoloģisks akts, kas dāvā pārveidotajam cilvēkam līdzdalību Kristus noslēpumā, nevar tikt ievietots grāmatās. Tas, ko izdarīja Kristus, ar vārdiem nav izsakāms, bet tas nozīmē, ka nevar arī tālāk tikt nodots tikai ar vārdiem. Kristus novēlēja mums Pats Sevi, bet ne grāmatu komplektu. Tātad arī turpmāko kristietības dzīvi nevar nonivelēt tikai ar bibliskām studijām. “Kristietība ir līdzināšanās Dievišķībai”, tā par apustulisko mantojumu izteicās svētais Nisas Grigorijs (Св. Григорий Нисский. Творения. М., 1868. 7. d. lpp. 217.). Vienkārša stāsta klausīšanās par kaut kad notikušiem notikumiem Palestīnā nav spējīga dot tādu efektu. Tātad- vajag meklēt citā vietā Dievcilvēces Mantojuma translācijas veidu.

      Otrkārt, lai cilvēks varētu būt par to, kas bija Kristus, cilvēkam ir jābūt iespējai ielaist sevī to cilvēciskās dabas izmaiņu, kas notika Kristū. Tajā arī garīdznieks Dimitrijs Staniloe redz galveno Mantojuma nozīmi: paziņot ļaudīm Kristus gala stāvokli, to cilvēcisko dabu, kas jau bija Kristū izglābta, kas jau bija izgājusi cauri nāves vārtiem un tos sadragājusi (Staniloae D. Teologia dogmatica ortodoxa. vol. 1. Bucuresti, 1996, lpp. 45 un 49.).

      Gara kalpošana, Kas sastāda Mantojuma ontoloģisko jēgu, tā ir tā īstenošana konkrētā cilvēkā, konkrētā laikā un telpā, ko visai cilvēcei veica Kristus. Tradīcija internalizē to objektīvo cilvēka dabas atjaunošanu, ko veica Kristus. Gars mums asimilē krusta upura augļus. Saskaņā ar brīnišķīgu I. Kongara izteicienu, “Mantojums- tas ir viss, kas mums tika dots, lai mēs varētu dzīvot Derībā” (Congar Y. La Tradition et les traditiones. Essai theologique. Paris, 1963. lpp. 75.). Bet Derība tā ir asinīs...Un vai var dzīvot Derībā, ja nenoliecas pie Kristus Asins Kausa?

      Tātad, lai kristietība paliktu vēsturē un darbotos ļaudīs, Kristus nedrīkst tikai vienu reizi iemiesoties, Viņa Dievcilvēcībai ir jabūt ļaudīs, lai mūs dziedinātu un piesūcinātu ar Mūžību.

    Šeit ir galvenā līnija, kas atdala protestantus un pareizticīgos. Šeit mēs sastopam to pareizticīgo pārliecību, kas protestantos izsauc pašu lielāko sašutumu, un kas parāda pareizticīgos protestantu acīs kā pašus īstākos pagānus. Savukārt, šīs prakses un doktrīnas neesamība pie protestantiem piespiež pareizticīgos pilnīgi nopietni jautāt par to- vai paši protestanti vispār ir kristieši? Vai protestantisms nav reālās kristietības nomaiņa ar vārdiem par to? Vai ir iespējama glabšanās kopienas robežās, kas, vārdos Kungu slavējot, savā praksē nemitīgi cīnās pret Viņa reālu klātbūtni pasaulē? 

     Mūsu atšķirība nav rituālajos ieradumos. Arī pareizticīgie var lūgties ģitāru pavadībā (atcerēsimies hieromūka Romāna vai Žannas Bičevskas dziesmas). Arī pareizticīgie var izmantot roka mūziku savā sludināšanā (kas īpaši der sludināšanai par apokaliptiskām tēmām- Sankt-Peterburgā ir tādas apzināti pareizticīgas rokgrupas). /Šajā jautājumā par sludināšanu ar rokmūzikas palīdzību, Pareizticīgās Baznīcas un tās locekļu domas dalās. Šis ir tikai autora personiskais viedoklis, kuram ir ļoti daudz oponentu... -bloga autors/ Arī pareizticīgie var sludināt ne tikai dievnamos, bet arī uz ielām un “kultūras namos”.

    Mūsu galvenais strīds- par matēriju un enerģiju. Vai miesas pasaule, matērijas pasaule var saņemt sevī garīgās pasaules enerģijas. Vai miesa var tikt neradītas gaismas caurausta? Vai Dievs var ar Sevi izgaismot un piesūcināt zemes reālijas?

    Visas reliģiozās cilvēces, visas reliģijas vēstures kopēja pārliecība: jā, var. Garīgās enerģijas var caururbt un pārveidot materiālus priekšmetus. Tieši tādēļ, ka tā ir vispārcilvēciska pārliecība, tā ir raksturīga ne tikai pareizticīgajiem un koatoļiem; tā ir raksturīga arī pagāniem. To ievērojot, protestanti iekrita nepatīkamā, bet diemžēl bieži sastopamā kļūdā: ja kaut kas ir manam ienaidniekam- tas ir slikti pats par sevi, un tādēļ nevar tikt pieļauts pie manis. Tā daudzi pareizticīgi ļaudis, redzot, ka televīzija un citas informācijas sistēmas aktīvi tiek izmantotas antikristīgiem mērķiem, pārāk steidzīgi nonāk pie secinājuma par to, ka pašas par sevi šīs informācijas sistēmas ir sātana darbs, un ka pareizticības tīrību var ievērot tikai sasitot televizoru un datoru ne vienkārši pret “ticības akmeni”, bet burtiski- pret ielas bruģi.

     Tā kā par materiālās pasaules atvērtību garīgajām enerģijām runāja ēģiptieši, indusi, šamaņi, raganas un okultisti, protestanti izdarīja secinājumu: analoģiska pareizticīgo un katoļu ticība arī ir pagānisma atskaņa. Un, tātad, baznīcas rituāli nav nekas vairāk kā okulti-pagāniskas ceremonijas, no kurām patiesi garīgs kristietis var tikai aizgriezties.

     No protestantu viedokļa svētums nav ontoloģisks, bet funkcionāls. Pareizticīgajiem “svētais” vispirms nozīmē savienošanos ar To, Kurš Vienīgais ir Svēts, tas ir apgaismots un piesūcināts ar Dievišķām enerģijām. Protestantiem “svēts” nozīmē kaut ko, kas tiek izmantots reliģisku domu un jūtu paušanai. Svēts ir tas, kas tiek lietots reliģiskā kalpošanā. Svēts- “atdalīts”, bet ne “piederīgs”.

     Protestantiem svētums pauž cilvēka attieksmi pret priekšmetu, bet ne Dievišķās enerģijas klātbūtni viņā. Luteram un Kalvinam, Cvinglijam un Hobsam kaut kādas vietas vai tēla atzīšana par svētu nozīmē tikai to izņemšanu no ikdienas lietošanas: vārda “svēts” jēga “nozīmē ne Cita reālu klātbūtni vietā vai tēlā, bet tikai jaunu cilvēka attieksmi pret tiem, pateicoties tam, ka to vai citu lietu viņš uzskata par Dievu atgādinošu. Tādēļ Luteram ūdens kristāmā traukā nav atšķirams tā, kas skalojas govs dzeramtraukā (kristību “ūdens ir ūdens, kas kvalitatīvi ne ar ko nav labāks par to, ko dzer govs” (Cit. no: Косарева Л. М. Социокультурный генезис науки Нового Времени. Философский аспект проблемы. М., 1989, lpp. 75.). Vispār “Lutera un Kalvina pasaules attēlā nav speciālu “sakrālu” punktu ne telpā, ne laikā, jo sakrāls ir viss. Šajā pasaules attēlā nav ontoloģiski vairāk vai mazāk cildenu, esamības nicināto apakšu, sfēru...No kalvinistu viedokļa, piemēram, organisma izdalījumos Radītājs ir parādījis ne mazāk patiesības, kā Rakstos” (Косарева Л. М. Социокультурный генезис науки Нового Времени. Философский аспект проблемы. М., 1989, lpp. 80.).

      Pareizticība sajūt pasauli savādāk. Nē, arī mēs esam pārliecināti par to, ka vienīgais svētības avots ir Radītājs. Arī mēs uzskatām, ka vienīgi vienam Dievam padodas labie brīnumi. Arī mēs saprotam visu ikonu saukšanas par “brīnumdarošām” nosacītību. (“Kāpēc dažas ikonas ir brīnumdarošas?- Tādēļ, ka Dievs tā vēlas. Brīnumdarīšana nemēdz būt ne no viena cita kā tikai no Dieva. Spēks te nav ikonās un ne pienākušajos ļaudīs, bet Dieva žēlastībā. Kā visa valdnieks, Dievs jebkuru lietu var pārvērst par Savas žēlastības ieroci...Par brīnumdarošajām ikonām Jūs nonācāt pie patiesas domas. Šīs ikonas nesatur brīnumdarošu spēku, bet Kungs vēlas darīt brīnumu caur viņām vai to klātbūtnē ticības pamodināšanai”- svētais Teofans Vientuļnieks  (св. Феофан Затворник. Собрание писем. 5. izlaid. М., 1994, lpp.224 un 6. izlaid. М., 1899, lpp. 31.). 

       Bet, iepazīstoties ar protestantu doktrīnu, mēs vispirms jautājam: ja sakramenti ir tikai mūsu attieksmes pret Dievu zīmes, tad kādēļ vajadzēja nomainīt apgraizīšanu pret kristībām? Labāk atcerēsies “labas sirdsapziņas apsolījumu Dievam”, ja tas būs saistīts ar sāpēm un apgraizīšanas asinīm, bet ne ar sekundes pagremdēšanu kristāmtrauka ūdenī.

      Otrkārt, mēs atceramies tās bibliskās vietas, kur tiek runāts par zemes matērijas starpniecību Dieva brīnumu izpausmēs. Pestītājs būtu varējis tiešā ceļā izdziedināt akli piedzimušo- tikai ar Savu vārdu. Bet Kungs rīkojās savādāk: “Viņš spļāva uz zemes “Viņš spļāva zemē, taisīja no siekalām svaidāmo, uzlika šo svaidāmo uz viņa acīm” (Jņ. 9,6).

      Un Dieva Eņģelis dziedināja slimos Betzata dīķī ne vienkārši ar Dieva gribas paziņošanu, bet ar “ūdens sakustināšanu”.

      Lūk, tas arī ir tas, ko Baznīca dara uz zemes: “sakustina ūdeni”. Pasaule, cilvēka vainas dēļ, bet ne pēc savas gribas, atkrita no Dieva tuvuma un pakļāvās steigai, trūdēšanai, sairšanai un nāvei (skat. Rom. 8,20), gaida savu atbrīvošanu. Tā ir gatava sacelties pret trūdēšanas ķēdēm, ar kurām tā ir saslēgta. Tās ūdeņi ir gatavi pretēji to saldējošā šīs pasaules valdnieka gribai kļūt vētraini “par ūdeņiem, kas auļo mūžīgajā dzīvē” (pareizticīgās ūdensiesvētīšanas lūgšanas izteiciens). Zeme ir gatava mesties uz debesīm, lai nebūtu atstarpes starp debesīm un zemi, lai pārietu debešu un zemes atdalītība- un lai šajās pārmaiņās tiktu atmesta vecā likuma jūgs. (Skat. Lk. 16,17).

      “Vārds kļuva par miesu”. Vai tiešām miesa to nekādi nesajuta? Vai tiešām pasaulei nekas no tā neizmainījās, ka tās Radītājs ienāca tajā un kļuva par tās daļu? “Vārds kļuva par miesu”, pie tam tādu, kas bija “pilna ar svētību un patiesību” (Jņ. 1,14). Vai tiešām miesa neapvārdojās, vai tiešām miesai no tā nepievienojās ne Dzīvība, ne Patiesība, ne svētība? Vai tiešām Kristus ķermenis bija svēts tikai tādēļ, ka ļaudīm vajadzēja pret to izturēties kā pret līdzekli, kas palīdz sadzirdēt Dieva Vārdu? Vai tiešām Kristus miesa nebija iesvētīta, nebija piesūcināta ar Dieva enerģijas straumēm. Vai protestanti var kaut ko tādu pateikt?

      Bet, ja ir redzami zaimojoši noliegt Kristus miesas piederību garīgām enerģijām, tad kādēļ uzskatīt, ka Dievs nevar iesvētīt arī citas materiālās pasaules daļas- bez tās, ko Viņš izprasīja Marijai?

       Pēc protestantu priekšstata Dievs izmantoja Dēla iemiesošanos tādēļ, lai izmainītu Savu attieksmi pret ļaudīm. Pēc pareizticīgās uztveres Evaņģēlija jēga ir tur, ka Dievs iegāja radības esamības iekšienē, lai darītu pasauli neatraujamu no Sevis, lai miesa nebūtu sveša Vārdam. Ar Sevi, ar Savu Mūžību Radītājs aizsargā Savu pasauli no nāves un tukšuma, no tās bojāšanās, ko Visumam uzsūtīja eņģeļu un cilvēku brīvais neprāts.

      Daļu Visuma Kungs paņēma pie Sevis, piepildīja ar Sevi un izveda caur nāves telpu. Jā- tieši tā rūda tēraudu: cilvēciskā miesa tika ievietota Apskaidrošanas ugunī, bet pēc tam nebūtības aukstumā. Un to noturību pret nāvi, ko pauda šī radītās pasaules daļiņa, Viņš grib iepotēt visai pārējai pasaulei. “Jūs gan to biķeri dzersit, ko Es dzeru, un tapsit kristīti ar to kristību, ar ko Es topu kristīts” (Mk. 10,39).

     Savu miesu, kas nav vienkārši cilvēka ķermenis, bet Dievcilvēka, Kristus sadala ļaudīm, lai arī viņi varētu būt ne tikai cilvēki, bet arī Dieva dēli. Miesa, ko ir piesūcinājusi Dievišķība, mums tiek dota, lai arī mūsu ķermeņi kļūtu spējīgi piedalīties netrūdēšanas Lieldienās.

     Pirmo kristiešu paaudžu apziņā Svētā Vakarēdiena Sakraments bija cieši saistīts ar Lieldienu noslēpumu. Gnosticisms neredzēja nekādu labu nākotni matērijai. Dvēseles un gari piedalās nākamajās pasaulēs un ceļojumos, bet matērijai nākotnē nav nekas cits kā iznīcība. Kristiešu Lieldienu cerība prasīja izskaidrojumu: kas tieši var dot matērijai mūžīgās dzīves spēju, pie tam tādu, kas netraucētu Dievsaskarsmē un savienošanai ar Dievu. Cilvēks pats nevar glābt ne savu dvēseli, un vēl mazāk savu miesu. Ar savām pūlēm cilvēks nevar izstrādāt personisko nemirstību. Tātad- nemirstības dāvanai jānāk no augšas, un tai ir jābūt apgūstamai ne tikai dvēselei, bet arī miesai, tas ir- visam cilvēkam.

     “Es dziedināju visu cilvēku” (Jņ. 7,23)- šos Kristus Vārdus ļoti labi atcerējās senie kristieši, un tādēļ sludināja ne tik daudz “dvēseles nemirstību”, cik cilvēka veseluma dziedināšanu, tas ir- “mirušo augšāmcelšanos”.

       Tātad: miesa var augšāmcelties tādēļ, ka tai ir spējas augšāmcelties, un tā nepelna pazušanu. Miesa tik augsti var tikt vērtēta tikai tādā gadījumā, ja tā nav izpostīta ar gara pieskārienu tai, bet Kristus dziedināta. Kristus tik saudzīgi varēja izturēties tikai pret Savu paša radību, bet ne kāda ļauna demiurga darbu. Tātad, ja mēs ceram uz Lieldienām, tad mums vajag mūsu miesas Augšāmcēlējā, Augšāmcēlušajā un mūsu materiālās pasaules Radītājā atzīt Vienu un To pašu Personu. Tas Dievs, Kurš kaut kad mūs radīja, Viņš atnāca pie mums ķeizara Augusta laikā, tika sists krustā un augšāmcēlās Poncija Pilāta laikā, šajā laikā mūs Sev pievieno un izsauks mūsu ķermeņus no trūdēšanas laiku beigās.

     No šejienes priecīgais svētais Lionas Ireneja apgalvojums: “Mūsu mācība ir saskaņā ar Eiharistiju, un Eiharistija savukārt apstiprina mūsu mācību (Pret maldu mācībām, 4,18,5). Kuru no kristīgajām mācībām apliecina Eiharistija? Vispirms cieši ir saistītas eiharistija prakse un Lieldienu dogmāts: “Kā maize ir no zemes, un, pēc Dieva vārda piesaukšanas pār to, vairs nav parasta maize, bet Eiharistija, kas sastāv no divām daļām, no zemes un debesu: tā arī mūsu miesas, pieņemot Eiharistiju, vairs nav trūdošas, jo tām ir Augšāmcelšanās cerība” (turpat). Atbilstoši, Mantojuma ontoloģija izrādās tāda: “Tēva gaisma nogāja mūsu Kunga miesā un no Viņa mirdzošās Miesas pārgāja uz mums un tādā veidā cilvēks, iekļauts Tēva gaismā, ieguva netrūdēšanu” (Pret maldu mācībām, 4,20,2).

     Svētajam Irenejam Eiharistija ir kāds apgalvojums par mūsu pasauli, ne tikai par Dievu un Kristus Upuri. Viņa teoloģijā ir klātesošs ļoti priecīgs kosmoloģisks aspekts, kas ir pavisam svešs protestantu teoloģijai. “Līdzīgi arī kausu no mūs ieskaujošās radības Viņš apliecināja ar Savām Asinīm un iemācīja Jaunās Derības jaunu pienesumu, kuru Baznīca, saņemot no apustuļiem, visa pasaule pienes Dievam” (Pret maldu mācībām, 4,17,5). Ireneja akcents ir antignosticisks: Kristus izmanto radību un svētī to, tātad neuzskata materiālo radīto pasauli par ļaunā demiurga darbu.

     Lai arī nereti Irenejs runā par to, pievienošanās ir pievienošanās Garam un Dieva Vārdam, kas var tikt iekļauts protestantu Eiharistijas ekseģēzē, bet tomēr tā ir pilnīgi sveša vienpusīgam spiritismam. “Kausu no radītā Viņš nosauca par Savām Asinīm, no kurām Viņš apūdeņo mūsu asinis un maizi no radības apliecināja par Savu miesu, ar ko stiprina mūsu ķermeņus. Kad kauss un maize pieņem Dieva Vārdu un kļūst par Kristus miesas un asins Eiharistiju, no kā stiprinās un tiek uzturēta mūsu miesas būtība, tad kā gan viņi (maldu mācītāji) saka, ka miesa nav līdzdalībā ar Dieva dāvanu, tas ir mūžīgo dzīvi- miesa, kas tiek barota ar Kunga Miesu un Asinīm arī ir Viņa loceklis”. Un svētais Irenejs saka: “jo mēs esam Viņa miesas locekļi no Viņa miesas un no Viņa kaula” (Ef. 5,30),- to sakot ne par kaut kādu garīgu un neredzamu cilvēku- jo “garam nav ne kaulu, ne miesas”- bet par patiesa cilvēka uzbūvi, kurš sastāv no miesas, nerviem un kauliem, un šī miesa tiek barota no Viņa kausa, kas ir Viņa asinis un aug no maizes, kas ir Viņa miesa...Mūsu ķermeņi, kas tiek baroti no Eiharistijas, apglabāti zemē un sadaloties tajā, savā laikā celsies augšā, jo Dieva Vārds tiem dāvā augšāmcelšanos, lai mēs uzzinātu, ka Viņa visuvarenībā, bet ne mūsu dabas dēļ mums ir mūžīga atrašanās: (Pret maldu mācībām, 5,2,2-3).

     Atšķirībā no svētā Lionas Ireneja, daudzas protestantu denominācijas noliedz Liturģijas realitāti. Viņiem “maizes laušana”- ir vienkārši “atcerēšanās”.

      “Mēs neatdzīstam maizes pārvēršanos Kristus Miesā un vīnogu vīna- Pestītāja Asinīs sakramentu, un to, ka ticīgie it kā bauda ne maizi un vīnu, bet patiesu Kristus Miesu un Asinis”- apgalvo mūsdienu baptistu dogmātikas mācību grāmata (Догматика. Заочные библейские курсы ВСЕХБ. Москва, 1970. lpp. 262.). “Protestantu vairākumam Svētais Vakarēdiens nav glābšanai, bet atgādinājumam par to, ko mūsu glābšana maksāja Kristum” (Подберезский И. В. Быть протестантом в России. М., 1996, lpp. 33.).

       Dīvaini, ka protestanti, kuri tā uzstāj uz to, ka cilvēks neko nevar izdarīt savai glābšanai, ka viņu glābj tikai svētība, evaņģēlisko sakramentu izpratnē kļūst kaut kādi miesiski aktīvisti. Sakramentos viņi redz tikai cilvēka darbību, tikai žestu, ko izdara ticīgais: kristības- tās ir mūsu apsolījums Dievam. Maizes laušana- mūsu Kristus pieminēšana...Bet vai Dievs var darboties baznīcas dzīvē? Vai šeit visu laiku notiek tikai mūsu darbības, tikai mūsu pieminēšana, vienīgi mūsu pateikšanās un tikai mūsu apsolījumi?

     Protestantu Kausa kā “simbola” un kā “piemiņas”, bet ne kā Realitātes izpratne ir ontoloģijas nomaiņa ar psiholoģiju; Dieva darbības aizvietošana ar cilvēka darbību.

     Baptistiem Maizes laušanas realitāte ir rokām taisīta. Tas vienkārši ir simbols, ar ko cilvēki atdzīvina savas atmiņas un rosina sevī dievbijīgu emociju lēkmes. “Ne kristībās, ne Kunga Pēdējās Vakariņās neparādās īpašas svētības izpausmes” (Тиссен Г. К. Лекции по систематическому богословию. Спб., 1994, lpp. 351.). Tie ir patiesi vārdi. Bet kādēļ gan tā apkopot? Ja protestantu pseidobaznīcas darbībās pēc viņu pašu atzīšanās “nav redzamas īpašas svētības izpausmes”, tad vai tas ir pietiekams pamats uzskatīt, ka tikpat bēdīgas lietas ir arī visā pārējā kristīgā pasaulē?

      Es atceros savas Kristības (deviņpadsmit gadu vecumā). Svētīgākas un laimīgākas dienas manā mūžā nav bijis. Es atceros dažu savu grēku sūdzēšanas un Liturģiju prieku...Ko nu es, paņemiet labāk izlasiet tēva Kronštates Jāņa dienasgrāmatu “Mana dzīve   Kristū”. Un kļūs skaidrs, ka protestantiem neklājas savu “teatralizēto uzvedumu” pieredzi uz- skatīt par vispārkristīgu.

     244. Par šo tā saukto “juridisko glābšanas teoriju” pie protestantiem skat. nodaļā “Kristus-Glābējs: skats no Austrumiem un no Rietumiem”.