Hieromūks Damascēns. Baznīca uz atkrišanas sliekšņa.

Baznīca uz atkrišanas sliekšņa.

(Arhibīskaps Averkijs un viņa mācība par antikrista gara ielaušanos

Pareizticības vidē pēdējos laikos.)

Priekšvārds.

Arhibīskapa Averkija dzīve, kuras apraksts pēdējā laikā parādījies krievu un angļu valodā, ārēji nelīdzinās ievērojama cilvēka dzīvei. Tā, visdrīzāk, ir bijusi parasta un vienkāršs tās notikumu izklāsts pats par sevi nespēj dot izskaidrojumu tai neparastajai parādībai, kāds īstenībā bija Arhibīskaps Averkijs.

Garīgi viņš lielā mērā formējās Poltavas Arhibīskapa Teofana (+1940. g.) ietekmē, kurš, savukārt, saņēma norādījumus pie ievērojamā mūsu laika spīdekļa Svētītāja Teofana Vientuļnieka (+ 1894. g.). Savos nepārejošas nozīmes pilnajos brīdinājumos un norādījumos Arhibīskaps Averkijs ir spējis atnest līdz mūsu paaudzei garīgo «mantiju», savu dižo audzinātāju mantojumu. Bet, parasts cilvēks nevarēja būt šīs mantijas cienīgs, ko viņš saņēma tieši tāpat kā savā laikā Elisejs un Ēlija. Tie, kuri pazina Arhibīskapu Averkiju, kopš tiem laikiem, kad viņš bija Džordanvilas (ASV) Svētās Trijādības klostera – semināra priekšnieks un rektors, atceras viņa satriecošo figūru. Viņš bija gara auguma, ar biezu baltu bārdu, garie mati viļņveidīgi krita uz pleciem. Acis no pārsteidzoši biezo uzacu apakšas raudzījās tieši cilvēka dvēselē. Kad Arhibīskaps atradās apceres stāvoklī, viņa acis staroja. Viņš bija pakurls un nēsāja dzirdes aparātu: šis trūkums viņam palīdzēja prātu saglabāt tīru no pasaulīgajām tenkām.

Viņa uzvedības manierēs iemiesojās miers un garīga pašcieņa. Viņš nekad nepakļāvās steigai un kņadai. Neviens nekad viņu neredzēja vieglprātīgā gara noskaņā. Šī augstsirdība un cienīgums uzvedībā, kaut arī to bieži mēģina atdarināt tie, kas vēlas izskatīties garīgi, Valdniekam Averkijam piemita gluži dabiski, tā bija viņa dvēseles tīrības izpausme.

Dabiskums un viengabalainība patiešām bija viņa rakstura īpašās iezīmes. Būt par patiesu Pareizticīgā Mantojuma nesēju, tādu kā Arhibīskaps Averkijs, var vienīgi iepriekš kļūstot par vaļsirdīgu cilvēku. Pilnīgs pretstats šādam cilvēkam ir tas, kurš rīkojas, aprēķina vadīts. Pats Arhibīskaps nekad netika kalkulējis, kādu iespaidu spētu atstāt viņa vārdi vai darbi, kā tas ietekmētu paša imidžu, jo viņš patiesībā nebūt neuztraucās par to, ko par viņu domā cilvēki. Viņš nevienam neglaimoja un neatstāja traumas neviena cilvēka dvēselē, tikai tāpēc, lai parādītu savas personības spēku. Viņš necentās atstāt iespaidu uz citiem. Tāds mēdz būt ikviens, kurš dzīvo, izjuzdams Dieva klātesamību, - kļūst pateicīgs un pazemīgs jau par to vien.

Neraugoties uz to, ka Arhibīskapam Averkijam bija ļoti labs priekšstats par to, kas pārvalda pasaules dzīvi, un, viņš ļoti skaidri un reālistiski attiecās pret visu, kas notika visapkārt, viņš bija acīmredzami distancējies no visa pasaulīgā. Viņā nebija nekā laicīga.

Viņu atceras kā līdzjūtīgu, ar tēvišķīgu attieksmi pret visiem, un, tai pašā laikā gandrīz vai kā bērnu. Nebūdams par sevi augstās domās, viņš jutās patiesi saviļņots un pārsteigts, ja kāds viņam izrādīja kaut mazāko cieņu un godbijību. Šādos brīžos viņš atgādināja mazu, trūkumā izaugušu puisēnu, kurš pēkšņi saņēmis brīnišķīgu dāvanu. Viņš, Arhibīskaps, izskatījās pēc pazemīga nabaga.

Runāja Arhibīskaps Averkijs tik brīnišķīgi, ka pēc nāves vienā no rakstiem tika nodēvēts par «pēdējo laiku Zeltamuti» (hieromūks Serafims Rouzs). Pat ikdienišķā sarunā viņa valoda bija oratoriski gluda un izsvērta, kas viņam izdevās bez jebkādas piepūles. Viņa oratora dotumi kopā ar kvēlo Patiesības mīlestību darīja viņa sprediķus neatkārtojamus. Bieži vien grēknožēlas noskaņa viņu pārņēma tik ļoti, ka viņš sāka skaļi raudāt svētrunas laikā. Tikai visnejūtīgākie no klausītājiem smējās par šādu «emocionalitāti», taču neviens nešaubījās, ka šīs asaras bija gluži dabiskas – tās plūda no sirds pārpilnības (Lk. 6;45).

Arhibīskaps Averkijs bija patiesi kristīgs gans. Viņš nemēdza sacīt: «to dari, to nedari», bet gan cēla priekšā «pilnīgu ainavu» - pilnu pareizticīgu apjēgu. Tādejādi, cilvēki varēja saprast, kāpēc viņiem ir jādara tas, bet nav jādara cits kas. Divdesmitā gadsimta garīgā posta apstākļos viņš darīja to, ko viņa laiks paģērēja no ikviena draudžu gana. Kā tiks pavēstīts turpmāk, viņš savos darbos atklāja visādu veidu viltojumus, sludināja Patiesību un rādīja To cilvēkiem.

Cilvēks uz atkrišanas sliekšņa.

«Kungs! Kungs! vai Tavā vārdā neesam nākošas lietas sludinājuši? vai mēs Tavā vārdā neesam velnus izdzinuši? vai mēs Tavā vārdā neesam daudz brīnumu darījuši?»

Tā sacīs «izredzētie» - tie, kas «samaksājuši savu parādu» un radījuši sev Kristus kalpa reputāciju, veikdami iespaidīgus darbus it kā Viņa labad. Bet Kungs atbildēs: «Es jūs nekad neesmu pazinis; eita nost no manis, jūs, ļauna darītāji» (Mt. 7: 22-23).

«Ko gan viņi tādu izdarīja, ka izpelnījās tik šausmīgus vārdus? Viņi darīja savus darbus Kristus vārdā, bet ne Viņa garā, un tāpēc nedzīvoja pēc Viņa baušļiem. Tas, ko viņi darījuši šīs pasaules labā, izzudīs kopā ar viņiem. Ārēji tie pildīja visus ticības norādījumus, taču iekšēji Debesu Valstībai netuvojās. Un lūk, Soģa priekšā tie stāv tukšām rokām.

Tā būs Bargās Tiesas laikā, kas sekos visaugstākajam Atkrišanas triumfam pasaulē.»

Un tieši par to sludināja mūsu pēdējo laiku Svētais tēvs Džordanvilas Arhibīskaps Averkijs (Tauševs). Būdams Poltavas Arhibīskapa Teofana skolnieks, viņš tādā veidā kļuva par vienu no posmiem nepārtrauktajā pareizticīgo teologu ķēdē, kas no paaudzes paaudzē nodeva tālāk Mantojuma dzīvo garu. To, ka viņš bija patiess tēvu Mantojuma glabātājs, mēs redzam no tā, ka viņam nekad nenāca prātā doma saukties par «teologu» vai «tēvu pētnieku». Tāpēc cilvēkiem paslīdēja garām tas, ka viņš bija tuvojošās Atkrišanas pravietis. Vienīgi dēļ mīlestības pret dzīvudarošo Pareizticības Patiesību, un tam Kristus uzticēto ganāmpulku, viņš uzskatīja par savu pienākumu brīdināt cilvēkus par vissmalkākajām un slepenākajām Atkrišanas pazīmēm, kas aizvien straujāk izplatās, pasaulei ejot pretim savam galam. Arhibīskaps Averkijs zināja, ka Atkrišana – tā nav vienkārši slimība, kas izplatās «kaut kur tur» - aklajā, bezdievīgajā pasaulē vai starp kristiešiem atkritējiem, kuri visas savas domas ir vērsuši uz šo pasauli. Nē, Atkrišanas saknes ir daudz dziļākas. Tās spēj iekļūt pašā cilvēka sirdī…

Arhibīskaps Averkijs saprata, ka tāpat kā Kristus noraidīto viltusmācītāju darbus, arī Baznīcas ārējo pusi un pat «patieso», «tradicionālo» Pareizticību ir iespējams imitēt tik viltīgi, tik precīzi, ka tas var «pievilt pat izredzētos» (Mt. 24;24). Viņš bija pilnībā šīs domas pārņemts. Izpratni par Pareizticības būtību viņš saņēma nepastarpināti no svētajiem tēviem. Un, lai veiksmīgi nodotu šo māku nākamajai paaudzei, viņam tā bija jānošķir no surogātiem, kas kļūst aizvien izsmalcinātāki. Gan izrunātie, gan uzrakstītie vārdi, šķiet bija nespējīgi izpildīt šo uzdevumu. Viņš bieži ņēma talkā kodīgo Bīskapa Teofana Vientuļnieka frāzi: «Pareizticīgā kristietība zaudē savu spēku» (Mt. 5;13). Taču vai tiešām to sajust spēj vienīgi tie, kas ir nobaudījuši īsteno Pareizticības «garšu»? Jā, jo tas, kurš nepazīst sāls garšu, nespēs pamanīt krāpšanu, ja viņam iedos nogaršot kādu lietu, sakot, ka sāls garša ir šāda.

Arhibīskaps Averkijs tāpat arī bieži citēja Bīskapa Ignātija Brjančaņinova vārdus: «Atkrišanu ir pieļāvis Dievs: nemēģini to apturēt ar savu nevarīgo roku. Paej malā, pasargi no tās pats sevi, nekas vairāk no tevis netiek prasīts. Iepazīsti laika garu, izpēti to, lai pēc iespējas izvairītos no tā ietekmes.

Pats par sevi saprotams, ka tie, kas mācījās pie Arhibīskapa Averkija, Svētās Trijādības klostera – semināra mūki un topošie draudžu gani izprata viņa brīdinājumu nezūdošo svarīgumu. Tomēr bija grūti saprast, kāpēc viņš nemitīgi attīsta un pievēršas šai tumšajai, negatīvajai tēmai. Reiz, kad Arhibīskaps kā parasti runāja par atkrišanas no Kristus pazīmēm, viens no studentiem uzdeva jautājumu: «Protams, atkrišana, – tas ir ļaunums un mums ir jānoklausās par to lekcijas, bet, kāpēc tik daudz? Galu galā mēs esam pasargāti no šīs ietekmes, jo mēs esam pareizticīgie, mēs turamies pie Mantojuma. Mēs piederam pie Krievu Pareizticīgās Baznīcas – mēs neesam ekumēnisti, mēs ne mazākajā mērā neesam saistīti ar to Pareizticības nodevību, kas vērojama citās jurisdikcijās. Mēs piederam pie īstenās, Pareizticīgās Baznīcas. Vai tiešām mēs neesam drošībā? Kristus ir teicis, ka elles vārti Viņa Baznīcu neuzvarēs.»

Caururbjoši paraudzījies uz jautātāju, Arhibīskaps Averkijs, savukārt atbildēja ar pretjautājumu: «Bet, kā lai nosaka, vai arī tu piederi pie šīs Baznīcas?» Runādams krieviski, viņš lietoja vienskaitli «tu», jo vērsās personiski pie ikviena klausītāja.

Visi lekcijā klātesošie studenti bija kristīti pareizticīgajā Baznīcā; tas cilvēks, kurš viņiem uzdeva šo tik negaidīto jautājumu, bija viņu hierarhs, viņu saikne ar apustuļiem. Visi viņi piederēja ne tik vien pie vienas ar viņu Baznīcas, bet arī pie vienas un tās pašas «jurisdikcijas». Tad kā gan viņš spēja apšaubīt viņu piederību pie īstenās Baznīcas, neapšaubot pats savējo?

Arhibīskapa Averkija uzdotajam jautājumam ir dziļa jēga. Viņš saviem skolniekiem bieži atkārtoja, ka ieguvis varu pār pasauli, antikrists «atzīs» un «kanonizēs» un līdz ar to iegūs kontroli pār Pareizticīgās Baznīcas ārējo daļu – Tās tradīcijām, mākslu, dogmātiku, kanoniem, zināšanām par liturģisko tīrību un apustulisko pēctecību. Tālab ārēja piederība pie Baznīcas un uzticība tradīcijām – kaut arī tās ir nepieciešamas ikvienam, kurš vēlas iepazīt Pareizticības Patiesību un kļūt par līdzdalībnieku tās svētībā visā pilnībā – nesniedz, kā viņš mēdza izsacīties, «garantijas». Jautādams par to, kas nosaka cilvēka piederību pie patiesās Baznīcas, viņš uzsvēra nepieciešamību ikvienam attīstīt sevī patiesuma izjūtu, kas ļautu atšķirt Pareizticīgās Kristietības garu no visiem viltīgajiem tā pakaļdarinājumiem.

Kas tas ir – Baznīca?

Arhibīskaps Averkijs ievēroja, ka pareizticīgo eklesioloģija atrodas lielākās briesmās nekā pārējās pareizticīgās mācības sadaļas. Tikpat lielā mērā kā Kristietība zaudē pēdējos dziļās ticības spēkus, pareizticīgie kristieši, nesaprātīgi pakļaudamies šī laikmeta ietekmei, zaudē priekšstatu par to, kas gan tas patiesībā ir - Baznīca. To skatiens, tāpat kā tās sabiedrības daļas skatiens, kurā tie dzīvo, ir vērsts uz ārējo, un tālab tie arvien vairāk un vairāk uz Baznīcu raugās kā uz organizāciju. Juzdams svelošu nepieciešamību atsaukties uz šo tendenci, Arhibīskaps Averkijs rakstīja: «Pareizticība – tas nav vienkārši pasaulīgas organizācijas zināms tips, kā vadībā atrodas patriarhi, bīskapi un priesteri, kas veic zināmu kalpošanu Baznīcā, kura oficiāli saucas «Pareizticīgā». Pareizticība – tā ir mistiskā Kristus Miesa, Kuras Galva ir Pats Kristus (Ef. 1;22-23 un Kol. 1;18,24), un tās sastāvā ietilpst ne tikai priesteri, bet arī visi Kristum pareizi ticošie, gan tie, kas šobrīd dzīvo uz zemes, gan arī tie, kas miruši ticībā un dievbijībā un kuri likumīgā ceļā – caur svēto Kristību ienākuši Viņa dibinātajā Baznīcā. »

Arhibīskaps Averkijs bija nobažījies par to, ka pareizticīgās eklezioloģijas gars tiks aizstāts ar Romas pāvestu Baznīcas koncepciju, un baznīcu galvas ticīgo apziņā kļūs pa «minipāvestiem» un sāks aizēnot Kristu, patieso Baznīcas Galvu. Arhibīskaps saprata, - ja Baznīca pirmām kārtām tiks uztverta kā pasaulīga administratīva struktūra, tad antikrists iegūs tiešu pieeju ļaužu sirdīm un bez īpašiem pūliņiem pārvērtīs tos par sev uzticīgiem kalpiem. Turēdamies pie sagrozīta priekšstata par Baznīcu, viņi «Baznīcas labad» darīs to, kas ir acīmredzamā pretrunā ar baušļiem un Kristus gribu.

Un atkal, vēršot mūsu uzmanību no pasaulīgā uz debesīm, Arhibīskaps Averkijs sniedz sekojošu Baznīcas apzīmējumu: «Pareizticīgā Baznīca – tas nav garīdzniecības «monopols», tā nav vienīgi viņu «darīšana», kā uzskata tumsonīgie, baznīcas garam svešie ļaudis. Baznīca – tā nav viena vai otra hierarha vai priestera īpašums. Tā ir visu Kristum pareizi ticošo visciešākā garīgā savienība, kas tiecas dievbijīgi ievērot Kristus baušļus, ar vienu vienīgu mērķi – iemantot to mūžīgo svētlaimi, ko Kristus Pestītājs mums ir sagatavojis. Ja arī šie cilvēki krīt grēkā, tad vaļsirdīgi atzīstas un tos nožēlo un cenšas «nest patiesus atgriešanās augļus» (Lk. 3;8)»

Tie, kuri vispirms rūpējas par savas baznīcas organizācijas konsolidāciju, šajā Arhibīskapa Averkija dotajā apzīmējumā var sajust briesmas saviem plāniem (šis apzīmējums, jāpiezīmē, sakrīt ar Svētlaimīgā Arhibīskapa Jāņa sniegto apzīmējumu, kas liecina, ka abi hierarhi šeit bijuši vienprātīgi un ir smēlušies no viena kopēja Mantojuma). (Šeit acīmredzot ir domāts Šanhajas un Sanfrancisko Arhibīskaps Jānis (Maksimovičs) – tulk.). «Jā, - dažkārt var dzirdēt - «Baznīcas daba ir mistiska. Taču mums ir jārēķinās arī ar Baznīcas laicīgo pusi, lai cik prozaiska tā arī nebūtu.» » Atbildēdams uz to, Arhibīskaps Averkijs ņem vērā arī Baznīcas laicīgo pusi, taču neraugoties uz to, neatstāj vietu jebkādai Tās sekularizācijai: «Baznīca tik tiešām, nespēj pilnībā nošķirties no pasaules, jo tajā ietilpst cilvēki, kuri turpina dzīvot uz zemes, un tāpēc «pasaulīgā» daļa Tās sastāvā un ārējā organizācija ir nepieciešamas; tomēr, jo mazāk «pasaulīgā», jo labāk priekš Baznīcai uzticēto mūžīgo mērķu sasniegšanas. Un ir pilnīgi nepieļaujams, ja «pasaulīgais» sāk aizēnot jeb nomākt tīri garīgo – dvēseles pestīšanas uzdevumu un mūžīgo dzīvību – kālab Baznīca arī ir dibināta un pastāv.»

Arhibīskaps Averkijs apzinājās, ka laicīgo lietu prevalēšana Baznīcā pār garīgajām noved pie visiem kristiešiem nepieciešamās spējas zaudēšanas atšķirt to, kas ir pieņemts, no tā, kas ir pareizi. Kad cilvēks visu savu uzmanību velta ārējai pasaulei, viņš sāk meklēt «atzīšanu», «pienācīgu stāvokli» - to, kas ir pareizi un labi citu cilvēku acīs, bet nevis to, kas ir iekšēji pareizi attiecībā pret Dievu un pašam pret sevi. Idealizēt kaut ko tādu, ko visi ir atzinuši par «pareizu», un pielāgoties tam nozīmē uzprasīties, lai tevi apmāna, jo sātans ļoti viegli spēj – īpaši mūsu laikā – izdarīt tā, ka ārēji vispārpieņemtais pastāvēs līdzās iekšējiem meliem. Arhibīskaps Averkijs uzsvēra: «Ir nepieciešams saprast un allaž paturēt prātā, ka Pareizticība – tas ir ne tikai un ne vienmēr tas, ko par «pareizticību» oficiāli dēvē, jo mūsu ļaunajos un melīgajos laikos mēs kļūstam par lieciniekiem ārkārtīgi bēdīgam, bet diemžēl, nu jau neapstrīdamam faktam, ka it visur pasaulē parādās un nostiprinās viltus «pareizticība». Šī viltus pareizticība ļoti cītīgi cenšas atdarināt patieso pareizticību, tālab kā savā laikā Antikrists centīsies ieņemt Kristus vietu, aizstāt To ar sevi.»

Kas ir Antikrists?

Pateiksim dažus vārdus par to, ko ar to domāja Arhibīskaps Averkijs, kad viņš runāja par antikristu, jo viņa skatījums izceļas ar garīgumu un tam ne mazākā mērā nav raksturīga jebkāda neveselīga sensacionalitāte. Lai atpazītu antikristu un to, kas tagad gatavo viņa atnākšanu, kristiešiem ir jāprot paraudzīties nedaudz dziļāk uz to, ko mūsdienu pasaulē ir pieņemts uzskatīt par labu un ļaunu, taisnīgu un netaisnīgu. Kristietim ir jāizprot princips, kas ir pamatā tai parādībai, ko mēs dēvējam par «antikristu» - šis princips ir Kristus un visa Kristum piederīgā imitācija. Pats viņa vārds nozīmē «Kristus vietā» vai tas, kurš izskatās kā Kristus. Antikrists – tas ir noslēdzošais, visvilinošākais seno sātana centienu iemiesojums «imitēt» kristietību, lai radītu tās jauno, šai pasaulei piederīgo formu. «Antikrists parādīsies», - raksta I.M. Koncevičs, - « ne kā absolūts ateists vai boļševisma sekotājs, jo šis pēdējais pasaulei ir parādījis visas tās šausmas pie kā noved ateisms. Gluži pretēji, apgalvo svētais Efrēms Sīrietis, viņš «atnāks tādā veidolā, lai pieviltu visus. Atnāks pazemīgs, lēnprātīgs, nepatiesības nīdējs, kā viņš pats par sevi teiks, elku noliedzējs, labsirdīgs, nabagus mīlošs, augstākajā pakāpē saprātīgs, pastāvīgs, pret visiem maigs, sevišķi cienošs jūdu tautu, jo jūdi gaidīs viņa atnākšanu. Turklāt, viņš ar lielu varu vārīs zīmes, brīnumus, biedējošas parādības un izmantos viltīgus līdzekļus, lai visiem izpatiktu, lai tauta viņu ātri iemīlētu. Neņems dāvanas, nerunās dusmīgi, nepieņems neapmierinātu izskatu, bet ar godbijīgu ārieni sāks pievilt pasauli, līdz kļūs par valdnieku. » ».

Raugoties uz antikrista būtību caur svēto tēvu mācības prizmu, Arhibīskaps Averkijs saprata, ka, lai kļūtu par viņa sekotāju, nav obligāti dzīvot antikrista valdīšanas laikā. Cilvēks var nonākt pie tā, ko sevī iemieso antikrists, pie kristietības atdarinājuma, jo viņā, tāpat kā antikristā, - nemājo Kristus. Uzdevums tam visam, ko Kristus mums ir dāvājis – sagatavot cilvēkus Viņa Debesu valdīšanai, turpretī antikrists ar visiem līdzekļiem piesaista cilvēkus pasaulīgajam. Šī vienkāršā un acīmredzamā atšķirība patiesībā var izrādīties grūti ieraugāma, jo antikrists, līdzīgi daudziem saviem priekštečiem, būs visnotaļ «garīgs», viņš sāks cilvēkus «piezemēt» par ar tiem līdzekļiem, kas paredzēti tam, lai vestu viņus uz Debesīm. Šo kristietības imitāciju spēs atklāt vienīgi tie, kuros ir saglabājusies nojauta, kas spēj atšķirt pēc savas būtības pasaulīgo un trūdošo no debešķīgā un mūžīgā. Tieši šīs nojautas un tiekšanās uz Debesu Valstību zaudēšana tad nu arī ir «atkrišana», par ko runā Arhibīskaps Averkijs. Arī sirdsskaidrais Efrēms Sīrietis raksta, ka antikrista atnākšanu nepamanīs tas, «…kam prāts nesas uz sadzīviskām rūpēm un kurš mīl pasaulīgo, tam nekļūs tas skaidrs, jo allaž piesaistīts sadzīves darbiem, viņš, kaut arī sadzirdēs, taču nenoticēs un nonicinās sacīto. Bet svētie nostiprināsies, jo būs atteikušies no visām šīs pasaules rūpēm.»

Spēku zaudējusī kristietība uzņem sevī pasaulīgo, kas sevi pasniedz kā nez ko garīgu. Kristietības «piezemēšanās, savukārt padara to neaizsargātu pret antikrista kārdinājumiem».

Atkrišanas trīs pakāpes.

Pētot to, ko Arhibīskaps Averkijs ir uzrakstījis par atkrišanu, var izcelt trīs tās pakāpes. Turklāt, tās atšķiras ar to, par cik vieglāk vai grūtāk kļūst atpazīt Atkrišanu.

Pirmā pakāpe.

Pirmā Atkrišanas pakāpe ietver sevī spēka zaudēšanu visā Kristietībā, kā vienotā veselumā. Saknes tam ir meklējamas Rietumu un Austrumu sašķeltībā un pakāpeniskā «jaunās kristietības» formēšanās procesā Rietumos, kur kritušais cilvēka saprāts, nevis Dieva Gara dāvātā svētā tradīcija kļūst par patiesības mērauklu. Šā fenomena būtība rodama tajā apstāklī, ka garīgā vietā stājas dabiskais, un galu galā šis viltojums ir novedis pie mūsu laika vulgārā materiālisma, pie materiālisma, kas mūsdienu cilvēku ir padarījis garīgi aklu. «Tajā visā, - rakstīja Arhibīskaps Averkijs, - ir redzama kāda plānveidīgi darbojošās roka, kas cenšas pēc iespējas stiprāk piesaistīt cilvēkus šai īslaicīgajai zemes dzīvei, liekot aizmirst par mums priekšā neizbēgami stāvošo nākamo, mūžīgo dzīvi.»

Materiālisms, Arhibīskapa Averkija izpratnē, demoralizē kristiešu ticību tā, ka viņi to pat neievēro. Pat, ja viņi uzsvērti pretnostata sevi «pasaulīgajam» vai runā par pārpasaulīgo, viņi var atrasties pasaulīgu priekšstatu varā, būdami tālu no izpratnes par «pasauli», kura ir pretišķīga pašai kristietības būtībai. Vēl vairāk, no Pareizticības viedokļa nelikumiska rīcība kļūst pieļaujama kņadas pārņemtajā kristietībā.

Arhibīskaps Averkijs raksta: «Par kādu gan patiesu visu kristiešu vienotību kristīgās mīlestības garā šobrīd var runāt, ja gandrīz vai visi Patiesību noraida, ja gandrīz vai visur valda meli, ja patiesa garīga dzīve to cilvēku vidū, kuri sevi dēvē par kristiešiem ir izsīkusi un tikusi aizstāta ar miesisku, dzīvniecisku dzīvi, kas turklāt vēl tiek celta uz pjedestāla, maskējoties ar viltus labdarības ideju, kas liekulīgi attaisno jebkādu garīgu haosu un tikumisku izlaidību. Jo, lūk, tieši no šejienes nāk visas šīs neskaitāmās «balles», dažāda veida «spēles», «dejas» un izklaides, pret ko visai iecietīgi, neraugoties uz antikristīgi netikumisko būtību, tagad izturas pat daudzi mūsdienu svētkalpotāji, kuri dažkārt pat to visu organizē un ņem tajā dalību.»

Zaudējot balstu pašos savas ticības pamatos, kas rodami, īsi runājot, piederībā pie citas pasaules, kņadas pārņemtā kristietība laupa saviem ticīgajiem dzīvo kontaktu ar Svētā Gara žēlastību. Tāpēc kristieši ir spiesti meklēt kaut ko, kas aizstātu šo svētību, ar pašiedvesmas palīdzību uzkurinot sevī «garīgus pārdzīvojumus». Viņi aizvietotāju meklē šajā pasaulē, jo cita pasaule viņiem vairs nav pieejama. Arhibīskaps Averkijs par šiem «neokristiešiem» rakstīja: «Viņi meklē svētlaimi šeit, - zem daudzo grēku un nelikumību nastas pagurušajā pasaulē; un viņi gaida šo svētlaimi ar nepacietību. Par vienu no vispareizākajiem ceļiem tās sasniegšanā viņi uzskata «ekumenisko kustību», visu tautu savienību un saplūšanu vienotā jaunā «baznīcā», kas apvienotu ne tikai Romas katoļus un protestantus, bet arī jūdus, musulmaņus un pagānus, ikvienam saglabājot savus uzskatus un maldus. Šī, it kā «kristīgā» mīlestība cilvēces nākamās zemes laimes vārdā, nav nekas cits kā Patiesības mīdīšana.»

Ticību nākotnes laimei uz zemes Arhibīskaps Averkijs dēvēja par «neo - hiliasmu» (hiliasms – sena ķecerīga ticība tūkstošgadīgai Kristus kā zemes ķēniņa valdīšanai.) Viņš prognozēja, ka ārējā «ekumēniskā vienotība», pēc kā tiecas «neohiliasti», kļūs par organizāciju, ko antikrists atzīs un atbalstīs.

Mūsdienu «ekumēnisko kustību» arhibīskaps Averkijs uztvēra kā apliecinājumu neticībai, ka var pastāvēt absolūta Patiesība. No tā arī rodas nevēlēšanās ieņemt jelkādu noteiktu pozīciju un mazdūšīgā samierināšanās ar ļaunumu vai pat tā attaisnošana, un tas viss absolūti virspusēju priekšstatu par «kristīgo mīlestību» un «mieru» vārdā. Arhibīskaps Averkijs to formulēja šādi: «Mūsu laikā, kad pastāv tik stipras šaubas pat attiecībā uz pašu Patiesības pastāvēšanu, kad ikviena «patiesība» tiek uzskatīta par relatīvu un skaitās normāli, ka ikviens cilvēks pieturas pie «savas patiesības», cīņa par Patiesību iegūst īpaši svarīgu nozīmi. Un to, kurš šo cīņu nepārdzīvo, to, kurš tajā saskata vienīgi «farizejisma» izpausmi un tā vietā piedāvā «kļūt pazemīgam» melu priekšā, tādu, gluži dabiski, ir jāuzskata par Patiesības nodevēju, lai par ko viņš sevi neuzskatītu un lai kā arī sevi nedēvētu.»

Tiem, kas visas savas cerības liek uz šo pasauli, ir noteikti jākrīt vai nu izmisumā, vai arī ir jāpārstāj ievērot pagrimumu visās sabiedriskās dzīves formās. Šādu cilvēku relatīvisms un neizlēmība pēdējā laikā vienīgi palīdz sātaniskajiem spēkiem atraisīties. Kā uzsvēra Arhibīskaps Averkijs: «Sātana, jeb arī, kas ir viens un tas pats, gaidāmā antikrista kalpi izmanto mūsdienu cilvēku lielākās daļas garīgo aklumu, spītīgi un neatlaidīgi darot savu darāmo ar patiesi sātanisku enerģiju. Ar īpašiem pūliņiem un visos iespējamos veidos, ar to līdzekļu palīdzību, kas pakļuvušas zem vi-ņu kontroles, tie pievilina sev sekotājus, kas apzināti vai neapzināti, gribot to vai negribot, sadarbojas ar viņiem, radot piemērotus apstākļus un priekšnoteikumus ļoti drīzai antikrista kā visas pasaules valdnieka un cilvēces vadoņa atnākšanai! »

Citā vietā Arhibīskaps Averkijs par šo pašu tēmu raksta : «Gaidāmā antikrista kalpotāju galvenais uzdevums ir vecās pasaules, visu tās priekšnoteikumu un «aizspriedumu» sagraušana, lai tās vietā uzceltu jaunu pasauli, kas būtu spējīga uzņemt savu tuvojošos «jauno valdnieku», kurš ļaužu acīs ieņems Kristus vietu un dos viņiem šeit, uz zemes to, ko Kristus viņiem nedeva… Ir jābūt garīgi absolūti aklam, pilnīgi atrautam no patiesās kristietības, lai to visu nesaprastu!»

Otrā pakāpe.

Otrajā Atkrišanas pakāpē, kā to apraksta Arhibīskaps Averkijs, Pareizticīgās baznīcas, «iedamas roku rokā ar laiku», atteiksies no dažām tradicionālajām baznīcas dzīves normām un eklesioloģiskajiem nolikumiem, ko novērtēs kā «nemūsdienīgus», tāpat arī atkritīs no Mantojuma, kas sevī satur patiesās kristietības spēku. Šis ir viens no ceļiem kā īstenā Pareizticība spēj pārtapt par pasaulīgu viltus «pareizticību». Pareizticības būtība nevar saglabāties tur, kur ir zaudēts tas, kas agrāk apņēma šo būtību. Arhibīskaps Averkijs sekojošā veidā paskaidro, kāpēc Pareizticīgā Baznīca, sv. Afanasija Lielā vārdiem runājot, «nedrīkst kalpot laikam»:

«Baznīca nekad nepakļausies pasaulei, nekad neies ar to uz kompromisiem. Saprotams, jo taču Kungs teica Saviem mācekļiem Pēdējo Vakariņu laikā: «jūs neesat no pasaules». Ja mēs gribam palikt uzticīgi patiesajai kristietībai, mums ir jāturas pie šiem vārdiem – īstenā Kristus Baznīca allaž ir bijusi, ir, un aizvien būs ceļiniece šajā pasaulē. Nošķīrusies no tās, viņa ir spējīga nest tālāk Dievišķo Kunga mācību nesagrozītu, tāpēc, ka šī nošķirtība saglabā to nemainīgu, t.i. līdzīgu mūžīgajam un nemainīgajam Dievam. »

Reiz, sešdesmito gadu sākumā, kāds seminārists izdzirdēja, ka Arhibīskaps Averkijs ļoti ilgi staigā pa semināra koridoru. Visbeidzot, seminārists piegāja pie viņa un pajautāja, vai nav kaut kas noticis.

- «Brāli», - atbildēja joprojām savās domās iegrimušais taisnprātīgais hierarhs, - «termins «Pareiztcība» ir zaudējis savu jēgu, jo nepareizticība slēpjas aiz Pareizticības maskas. Tālab ir nepieciešams atrast jaunu vārdu, lai apzīmētu to, ko mēs dēvējam par pareizticību, tieši tāpat kā savulaik bija nepieciešams radīt vārdu «Pareizticība» - un tas nav tik viegli.»

Arhibīskaps saprata, ka dažādu iemeslu dēļ Pareizticīgās baznīcas un baznīcu galvas nav saglabājuši citai pasaulei piederīgo Pareizticīgā Mantojuma pamatu, ko gadsimtu gaitā nepārtraukti mēdza nodot tēvs dēlam. Par to viņš rakstīja šādi: «Tur, kur ir pārtraukta garīgi – svētīgā saite ar svētajiem Apustuļiem un to pēctečiem – Apustuliskajiem Vīriem un Svētajiem Tēviem, kur ir parādījušies dažādi jaunievedumi ticības un tikumības mācībā ar mērķi «iet roku rokā ar laiku», «progresēt», neatpalikt no šī laika un pielāgoties šīs ļaunumā ieslīgušās pasaules prasībām un modei, - tur nevar būt ne runas par patieso Baznīcu.»

Šie «jaunievedumi» dažkārt ir kā mēģinājums mīkstināt strikto šīs pasaules noraidīšanu no Pareizticības puses jeb padarīt Pareizticību apkārtējo acīs mazāk «dīvainu». Arhibīskaps Averkijs raksta,ka pati šī pozīcija ir sveša Pareizticībai, jo «Ortodoksālā ticība māca, kā virzīt savu dzīvi saskaņā ar kristīgās pilnības prasībām. Citticībnieki tai pašā laikā paņem no kristietības pavisam nedaudz un tikai tādā mērā, cik tas ir savienojams ar mūsdienu kultūras dzīves prasībām.».Pazemināt augsto pareizticīgās askētiskās cīņas etalonu – tas nozīmē laupīt kristiešiem pašattīstīšanās līdzekli, t.i. zaudēt pašu iespēju glābties ar grēku nožēlošanas palīdzību, ja kristietis atsakās no sekošanas šim paraugam pēc gara, ja ne pēc burta. Tā ir pamatu graušana Pareizticībai, kas pēc Arhibīskapa Averkija liecības, ir «askētiska ticība, jo grēcīgu kaislību izravēšanas un kristīgu tikumu iemantošanas vārdā aicina uz gara cīņas varoņdarbiem.»

Citos jautājumos Mantojums tiek pakļauts sadrumstalošanai un sagrozīšanai un sāk jau barot mūsdienu «teologu» lepnību, kuri būdami atrauti no nepastarpināti pārņemtās, dzīvās tradīcijas, cenšas atrast «jaunus pareizticīgās teoloģijas ceļus», tīri intelektuālā veidā «pārtaisīt vēsturi» un «atjaunot» pareizticīgās paražas mākslīgā pūrisma vārdā (Pūrisms – tiekšanās pēc brīžam ārišķīgas tīrības un tikumiskas stingrības – tulk.piez.). - «Viņi klaigā,» - raksta Arhibīskaps Averkijs, - «par to, cik būtiski svarīgi ir «atjaunot Pareizticīgo Baznīcu», par kaut kādām «reformām Pareizticībā», kas pēc viņu nepamatotā apgalvojuma «ir sastingusi», «guļ uz nāves gultas» … Šī jaunā «pareizticīgo» suga patiesībā nav nekas cits kā mūsdienu «sholastiķi». Viņi «teoloģizē», būdami tālu no pareizticīgās tradicionālās baznīcas atmosfēras izjūtas, kādā tika audzināti svētie.» «No viņu augļiem jums tos būs pazīt» (Mt. 7;20); tradicionālā Pareizticība ar visiem saviem šķietamajiem «uzslāņojumiem» un «izkropļojumiem», baroja svētos pat jau mūsu laikā; «jaunatklātā» jeb «atdzīvinātā» Pareizticība ar visiem saviem aicinājumiem, kļūst arvien tīrāka un arvien zinātniskāka. Labākajā gadījumā tā ir radījusi nestulbus cilvēkus. Pēdējo garīgais nespēks – tas ir rezultāts tam, ka viņu teologi «zina labāk», nekā mūsdienu dzīvie pareizticīgā svētuma glabātāji.

«Iedama roku rokā ar laiku», Baznīca tāpat var pazaudēt Pareizticības spēku, ja vien to pilnībā nenomāks modernās «ekumēniskās kustības» gars, kas, kā mēs jau redzējām, liecina par atkrišanu pasaules mērogā. Tālab dažādos savos darbos Arhibīskaps Averkijs izsacījās:

«Graujošais atkāpšanās gars jau ir iekļuvis mūsu Pareizticīgajā Baznīcā, kuras visaugstākie hierarhi atklāti paziņo par sava veida «jaunas ēras» sākumu un ciniski piedāvā atsacīties no visas pagātnes, par cik viņi pulcējas kaut kādā pilnīgi «jaunā baznīcā», būdami tuvā ekumēniskā kontaktā un vienprātībā ar visiem atkritējiem no pareizās ticības un Baznīcas… Ekumēniskās kustības vadoņi tikai pavisam nesen sāka izsacīties pilnīgi atklāti, bet pirms tam nodarbojās ar bezkaunīgu «miglas pūšanu acīs», paziņojot, ka viņi «ekumēniskajā kustībā» esot iekļāvušies ar mērķi «citticībnieku priekšā liecināt Svētās Pareizticības patiesību.» Tagad, savukārt, kā kļūst skaidrs no starptautiskajā presē bieži atspoguļotajām viņu uzstāšanās reizēm, viņi kļūst par šīs svētās patiesības nodevējiem.»

Trešā pakāpe.

Un, visbeidzot, Pareizticīgās baznīcas sasniedz trešo Atkrišanas pakāpi, kad, saglabājot visa tā, ko viņi dēvē par «patieso Pareizticību», tradīcijas un mantojumu, tie vienlaikus tāpat arī zaudē nenovērtējamo savas ticības «spēku» un viņiem, nu jau zem garīguma izkārtnes, piezogas klāt šī pasaules gara sērga. Tas izpaužas: 1) sākotnējās kristīgās mīlestības zaudēšanā, bez kā viss mantojums kļūst par nopēlumu, nevis par svētlaimes avotu, un 2) ārējo rituālo formu un visa tā izmantošanā pasaulīgiem mērķiem, kas bija iecerēts tam, lai rosinātu cilvēkus neaizmirst, ka pastāv arī cita pasaule. No tā rodas jauna, viltus «pareizticības» forma, šoreiz jau vēl smalkāka, slēptāka, jo spēj tērpties Patiesības drēbēs. Zemāk tiks sniegtas šīs Atkrišanas pazīmes, kas tomēr var izpausties arī otrajā pakāpē.

Partiju politika.

Arhibīskaps Averkijs redzēja, ka tad, kad Pareizticības spēks ir zudis, un pret Baznīcu sāk izturēties pirmkārt, kā pret laicīgu organizāciju, cilvēku apziņa piederību pie mistiskās Kristus miesas sāk aizstāt ar sastāvēšanu vienā vai otrā baznīcas partijā. Tad, aizbildinoties ar cīņu « par tīrību Baznīcas rindās», kļūst pieļaujams sapostīt cilvēka dzīvi, ja šis cilvēks šai organizācijai nav izdevīgs. Šādos apstākļos garīdzniecība, laji un mūki tiek sarīdīti savā starpā, sāk viens otru ienīst, to vidū iedegas cīņas katras baznīcas partijas laicīgo interešu vārdā. Viens baznīcas grupējums var atšķelties no otra un censties legalizēt savu stāvokli ar jebkādiem juridiskiem un kanoniskiem argumentiem. Dažādas partijas spēj apvienoties «superpartijās», lai justos kanoniskākas; tās var runāt par savu ārējo vienotību, it kā tā tad nu arī būtu patiesa Baznīcas garīgā vienotība. Taču viņu apvienības tīri politiskais raksturs atklājas tad, kad viņi atkal sašķeļas jeb polemizē ar tām pareizticīgajām grupām, kas netika pievienojušās viņu organizācijai.

Tā ir «partejiska apziņa». Tie, kam piemīt «partejiska apziņa», var zaudēt savu priekšstatu par svētumu, godinādami tos baznīcas darboņus, kuri, pirmkārt, tiek atzīti ikvienā konkrētajā partijā, vai arī ir to (partiju) visizcilākie runas vīri. Tie sāk patvaļīgi manipulēt ar «kanoniskumu» (šo galveno ieroci partiju savstarpējā polemikā) un kļūdaini jaukt to ar vienas partijas «atzīšanu» no citu partiju puses. Rezultātā par «viskanoniskāko» kļūst tas, kurš piekopj visefektīgāko propagandu.

Arhibīskapā Averkijā šī parādība, ko viņš nodēvēja par «partiju politiku», izraisīja riebumu. Viņš redzēja, ka tā pēc savas būtības ir kristietībai sveša.

Kaut arī partiju politika patiešām ir sasniegusi savas attīstības virsotni šajos pēdējos laikos, kad «mīlestība daudzos ir izdzisusi » (Mt. 24;12), mūsu laikam «partejiskā apziņa» tomēr, protams, nav kaut kas pilnīgi jauns: tā ir cilvēka kritušās miesiskās puses vispārējās tendences rezultāts. Pat sv.Pāvils saskārās ar to, kad rakstīja Korintas baznīcai: « …pie jums visur dzird runājam, viens saka: «Es turos pie Pāvila», otrs: «Es turos pie Apolla», trešais: «Es turos pie Kēfas»; bet ceturtais: «Es pie Kristus». Vai tad Kristus ir dalīts? Vai tad Pāvils ir par jums krustā sists? Jeb vai jūs esat kristīti uz Pāvila vārdu? » (1.Kor. 1;12-13)

Arhibīskaps Averkijs mēdza izsacīties, ka Baznīcas padarīšana par politisku intrigu ieroci nozīmē «mūžīgo pakļaut pārejošajam, pārpasaulīgo – pasaulīgajam, svēto – grēcīgajam.» Rakstā «Svētā dedzība» viņš rakstīja sekojošo: «Pastāv arī viltus jeb liekulīgā dedzība, ar ko maskējas mutuļojošas cilvēku kaislības – visbiežāk lepnība, tieksme pēc varas un atzinības. Arī partiju politikas intereses, kas spēlē galveno lomu politiskajā cīņā, un kam nedrīkst būt vietas ne garīgajā, ne sabiedriskajā Baznīcas dzīvē, bet ar ko, par nelaimi, tik bieži ir jāsastopas mūsu laikā unkas kļūst par galveno ierosinātāju visdažādākajiem strīdiem un nekārtībām Baznīcā. Paši šo strīdu iniciatori un «politikas bīdītāji» bieži vien izliekas par tādiem, kas cīnās «par ideju», taču īstenībā tiecas sasniegt vienīgi savus personiskos mērķus, cenšas izpatikt nevis Dievam, bet savai pašapmierinātībai. Tie raizējas nevis par Dieva, bet paši par savu personisko, savu līdzgaitnieku un savas partijas biedru godu. Tas viss, protams, nebūt neatgādina patiesu svēto dedzību, tas viss ir tai naidīgs, grēcīgs un noziedzīgs, jo kompromitē mūsu svēto ticību un Baznīcu! »

«Baznīca,» - uzsver citā vietā Arhibīskaps Averkijs, - «ir dota mums dvēseļu glābšanai un nekam citam! Mēs nedrīkstam To padarīt par savu ieroci vai pārvērst To par arēnu, kur mūsu personisko mērķu sasniegšanas vārdā plosās kaislības.»

Arhibīskaps Averkijs uzskatīja, ka jebkāda politika ir bezjēdzīga, neatkarīgi no tā, kura partija ķeras pie tās realizācijas. Diez vai politika ir tā vērta, lai veltot tai visu savu dzīvi, kļūtu par mūku, zaudējot iespēju apprecēties un nodibināt ģimeni. Likteņa ironija ir tāda, ka tieši tas, ka arhibīskapam Averkijam nebija nekā kopīga ar «politiķiem», tad nu arī padarīja viņu par to upuri. Viņam tika liegts pastāvīgā locekļa statuss savā bīskapu padomē, jo viņš atteicās pakļauties «partijas līnijai», nevis savai sirdsapziņai. Apzinādamies, ka partiju politika ir iespiedusies ne vien citās, bet arī viņa paša grupā, viņš reiz sacīja vienam no saviem bijušajiem semināristiem: «Vai no tā neizriet, ka Svētā Gara žēlastība pamet mūsu Sinodi? »

Atliek vienīgi brīnīties, kāpēc arhibīskaps Averkijs tik atklāti runāja par šo «neiedvesmojošo» partiju politikas parādību. Vai nebūtu labāk izlikties, ka citu pareizticīgo grupu nemaz nav un visu uzmanību koncentrēt uz sava loka cilvēkiem? Nē. Arhibīskapam Averkijam tas būtu nozīmējis atsacī-šanos no atbildības, kas uz viņu gulstas kā uz Svēto Apustuļu pēcteci. Tostarp partiju politika saindē Pareizticību, liek šķēršļus Viņa misijai brīvās pasaules valstīs, novērš no ticības tikko pievērsušos un liek ticīgajiem klausīties nevis Kristus vārdos, bet sātana čukstos. Klusuciešana būtu pielīdzināma noziegumam, jo nerunājot par to atklāti, jebkādām partijām pāri stāvošā, Pareizticības būtība varētu palikt apslēpta tiem, kuri atrodas garīgo meklējumu procesā. Jo kā gan viņi spētu izjust patiesās Baznīcas dzīvo realitāti, kura, kā sacīja arhibīskaps Averkijs, ir «visu Kristum pareizi ticošo visciešākā garīgā savienība?»

«Vienīgi svētajai dedzībai Dieva, Kristus labad,» - rakstīja Arhibīskaps, - «bez jebkādas viltības un divdomīgi blēdīgas politikas piemaisījuma, ir jābūt tam, kas mūs vada visos mūsu darbos un pasākumos.»

Aktieriskums.

Arhibīskaps Averkijs atklāja vēl vienu no pazīmēm, kā Pareizticīgā baznīca, par saglabājot visas ārējās formas, zaudē Pareizticības spēku. Tas notiek tad, kad Pareizticīgo grupu vadoņi un viņu runas vīri sāk spēlēt «lomas». Par cēloni šai parādībai kļūst tas, ka pasaulīgu ambīciju dēļ garīgajā ziņā nenozīmīgi cilvēki cenšas ieņemt Baznīcā tās pozīcijas, kas ir paredzētas cilvēkiem ar daudz augstāku garīgumu. Šie «aktieri», īstenībā lielākoties būdami bez jebkādas garīgas autoritātes, ir spiesti šo autoritāti iemantot, kā izsacījās Arhibīskaps Averkijs, pievēršoties «cilvēkizdabāšanai». Par to runāja apustulis Pāvils, kurš kristietības pirmajos gados bija spiests norādīt uz atšķirībām starp patiesajiem Kristus pārstāvjiem un «cilvēkizdabātājiem»: « Ja es vēl cilvēkiem censtos patikt, tad es nebūtu Kristus kalps.» (Gal. 1;10). « Bet mēs runājam tāpēc, ka Dievs mūs atradis par cienīgiem, uzticēdams mums evaņģēliju, un cenšamies izpatikt nevis cilvēkiem, bet Dievam, kas pārbauda mūsu sirdis. Jūs zināt, mēs nekad neesam uzstājušies ar glaimiem vai mantkārīgos nolūkos – Dievs ir mūsu liecinieks – nedz arī sagaidīdami godu no cilvēkiem, ne no jums, ne no citiem…»(1. Tes. 4 – 6).

«Izdabājot», nākas glaimot «vajadzīgajiem» cilvēkiem, un gluži pretējais, - vajadzīgajā brīdī iznīcināt iespējamos pretiniekus, neatkarīgi no savas pārliecības «jārēķinās» ar ietekmīgiem cilvēkiem. Visbeidzot, ir jāizdala apbalvojumi un amati, to plaši izdaudzinot, un, tādejādi, sasaistot sevi ar «sabiedrotajiem» kopējā savienībā, kam pamatā ir nevis sirsnīga mīlestība, bet abpusēja «atzīšana». «Cik gan daudz ir tādu cilvēku,» - rakstīja Arhibīskaps Averkijs, - «kuri neprātīgi mīl augstus posteņus, pakāpes, ordeņus un balvas, un, kuri ir gatavi tos iegūt jebkādā veidā, nešķirojot līdzekļus, pat sabradājot savas sirdsapziņas balsi.»

Arhibīskaps Averkijs uzskatīja, ka «aktieriskums» spēj ievazāt Baznīcā naidīgumu un šķelšanos:

«Nesamierināma naidīguma un šķelšanās uzjundīšanai, kas pašos pamatos izjauc draudzes dzīves mierīgo tecējumu, draudzes satricināšanai un izjaukšanai pilnīgi pietiek ar vēl viena tāda cilvēka uzrašanos, kam šķiet, ka viņš ir «pasaules naba», un, ka visiem ir jārēķinās vienīgi ar viņu un jāpakļaujas viņam it visā, kam šķiet, ka visi viņa spriedumi un vērtējumi ir absolūti nemaldīgi… Šķiet, ka šajos cilvēkos ir pilnīgi apklususi sirdsapziņas balss, viņi neatzīst Dieva Likumu: tie ir spējīgi uz jebkādu tendenciozu patiesības sagrozīšanu, uz jebkādiem meliem un ļaunprātīgu noķengāšanu cīņā pret tiem, kuri nepiekrīt viņu godkāres pilnajām nosliecēm, kuri neatbalsta viņu pašapmierinātību un neapvaldāmo vēlmi vienmēr un visur spēlēt galveno lomu, pat ja šie cilvēki ir likumīgi nozīmēti un īstenie labie gani un diev-lūdzēji, kuru mūsu laikos kļūst arvien mazāk un mazāk. Kurus vajadzētu cienīt, nevis vajāt ar apmelojumu palīdzību savu savtīgo un godkārīgo nolūku labad, kas Dieva acīs ir negantība un grēks. Un šos neprātīgās patmīlības kaisles pārņemtos cilvēkus bieži vien izmanto tumšie spēki, gaidāmā antikrista kalpotāji, ar mērķi saplosīt un sagraut Baznīcu, sākot ar draudzēm… Tik tiešām, tie ir cilvēki, kuros mirusi sirdsapziņa!»

Spēlēdams lomu, cilvēks izraugās tādu darbības veidu, kādu pasaulē alkst redzēt pie cilvēka tik «atbildīgā» postenī. Tas vistiešākajā veidā ir pretrunā ar to, kas raksturo cilvēkus, kuri tik tiešām ir «posmi» nepārtrauktajā Pareizticīgā Mantojuma ķēdē: absolūts dabiskums, neliekuļošana un gara brīvība, bez jebkāda mēģinājuma pielāgoties kādai no iepriekš uzrakstītajām «lomām».

Par kādu «aktieriskuma» pārņemtu baznīcas vadoni Arhibīskaps Averkijs teica, ka viņš esot nēsājis «masku». «Ir liekuļi,» - viņš rakstīja, - «kuri mīl izlikties par dievbijīgiem un reliģioziem, kaut arī patiesībā nebūt nav tādi. Taču viņiem būs jādod atbilde Dieva priekšā, jo tie ir mēģinājuši apmānīt ticīgos un darījuši to sava personiskā labuma pēc. »

Šim aktieriskumam var būt visdažādākās formas. Jo var taču spēlēt ar garīgu varu apveltīta cilvēka, par «tēva», «viedā» lomu, piedēvējot mūsu laika vārgajam garīgumam to, kas bija raksturīgs pagātnes augstajiem paraugiem… Izmantojot Apustuļa Pāvila izteicienu, arhibīskaps Averkijs to definēja kā «neapdomīgu dedzību – dedzību, kas zaudē savu vērtību paša galveno kristīgo tikumu – spriestspējas trūkuma dēļ, un tādēļ labuma vietā nodara kaitējumu.»

Pareizticības viltussludinātāju vidū ir sastopams vēl kāds aktieriskuma paveids. Mēs jau runājām par «attīrītās», atjaunotās Pareizticības «teologiem». Šie viltusmācītāji ir sastopami ne vien «liberālajās» aprindās, bet arī starp tā dēvētajiem «zinātniekiem», «Baznīcas tēvu speciālistiem». Viltuspareizticības runasvīri spēj radīt cilvēkā sajūtu, ka viņš beidzot nu ir «sapratis» Pareizticību, taču visbiežāk cilvēka dvēseli tie atstāj tādu pat kā iepriekš – neskartu. Viņiem Arhibīskaps Averkijs ir veltījis šādu piezīmi: «Diemžēl mūsu laikos izglītoto cilvēku vidū, bet dažkārt arī starp augsta ranga «teologiem» un svētkalpotājiem ir ārkārtīgi maz tādu, kuri pareizi izprot, kas ir Pareizticība un kāda ir tās būtība. Viņi šim jautājumam pieiet vienīgi formāli, no ārpuses, un risina to pārāk vienkārši, pat naivi, neievērojot visu Tās garīgā satura pilnību.»

Reiz, kad daži svētkalpotāji bruka virsū kāda XIV gadsimta svētā piemiņai, jo viņš, lūk, neatbilda to priekšstatam par «tradicionālismu», arhibīskaps Averkijs nosauca tos par « teologiem - pienapuikām». Viņi bija (izmantosim hieromūka Serafima Rouza terminu) «ārējās gudrības» piekritēji. Tā saucamos «liberāļus» un viltus «tradiocionālistus» Arhibīskaps Averkijs uzskatīja par vienas un tās pašas medaļas divām pusēm. Jo, kā vieni, tā otri mūsdienu kriticisma, mīlestības uz ārējo spožumu un viszinības pārņemti, pie Pareizticības ir nonākuši To izpētot un izdarot «saprātīgus» slēdzienus no saviem pētījumiem, nevis no dzīvajiem Tās glabātājiem. Nepietiekošs ir arī vienkāršs ārējs kontakts ar patiesu Mantojuma glabātāju; ir jābūt garīgajai radniecībai, mīlestībai un «gara vienotībai». Protams, no malas ir grūti saskatīt, pastāv šī radniecība vai nē, it īpaši tad, ja nav izprotama tā dievbijīgā vide, kādā ir ticis audzināts patiesais tradīcijas glabātājs. Tā, piemēram, izlasot arhibīskaps Averkija asi un tieši sarakstītos darbus, var nodomāt, ka arī viņš ir bijis pakļauts viszinības gara ietekmei. Taču tad, kad cilvēks sāk saprast, kādi ir bijuši viņa garīgie skolotāji Poltavas Teofans un Teofans Vientuļnieks, tad kļūst acīmredzams, ka viņš viscaur atradās viņu tradīcijā, ka viņš visu tika saņēmis no viņiem. Līdzīgi Baznīcas Tēviem, arhibīskaps Averkijs mācīja citus, ne tāpēc, ka bija pārāk augstās domās par savām zināšanām, bet tāpēc,ka juta savu personisko atbildību par to nenovērtējamo bagātību, ko viņam nodeva viņa svētie audzinātāji.

Nelikumība augšā.

Pēdējais «aktieriskuma» veids, par ko runāja Arhibīskaps Averkijs, ir aktieriskums to personu vidū, kuru rokās ir baznīcas vara. Jādomā, ka šim paveidam viltus «pareizticības» radīšanā ir visnozīmīgākā loma, par cik baznīcas vadītāji ir aicināti diktēt toni visai baznīcas dzīvei. Tie no viņiem, kam nav patiesas apustuliskās dedzības, tai pašā laikā spēj visai dedzīgi pūlēties savu personisko mērķu vai savas partijas izdevīguma labad. Arhibīskaps Averkijs rakstīja, ka viņiem «Baznīca nav nekas cits kā viena no visparastākajām cilvēciskajām organizācijām, kur viņi gribētu spēlēt vienu no vadošajām lomām…»

Citā vietā viņš apgalvo: «Viņi ne bez panākumiem sagrāba varu Baznīcā savās rokās, tiekdamies kļūt par varā neierobežotiem un kontrolei nepakļautiem cilvēku reliģiskās un baznīcas dzīves vadītājiem. Pret tiem, kuri atsacījās viņiem pakļauties, viņi pat pielietoja baznīcas disciplīnu, lai tikai saglabātu varu pār visiem un nepieļautu opozīcijas un dumpja rašanos.»

Pieturēdamies pie pasaulīga priekšstata par varu viņi uzskata, ka to galvenais uzdevums ir nevis glābt dvēseles, bet nodrošināt to, lai gludi noritētu viņu ārējā- baznīcas aparāta darbība. Nebūdami spējīgi tēvišķīgi, ar mīlestību veikt gana pienākumu, paklausībā sev tie saredz tādu uzvedības normu, kas ir nepieciešama organizācijas funkcionēšanai. Objektīvi tie ir apveltīti ar priestera godu, spēj nocitēt daudz dažādu kanonu, lai apstiprinātu savas tiesības uz neierobežotu varu, taču « izrādīdami ārēju svētbijību, bet tās spēku noliegdami» (2. Tim. 3;5). Kanoniem, kurus viņi izmanto, protams, ir jēga vienīgi tad, kad tie tiek pielietoti atbilstošā garā, ar gādīga gana apdomību un atbilstoši Baznīcas mācībai. Daudzi ierindas ticīgie, no kuriem tiek paģērēts, lai viņi bez apdomāšanas rīkotos tā, kā viņiem tiks pateikts, uzskata par savu pienākumu pakļauties, lai ko tas arī nemaksātu. Izsakoties Arhibīskaps Averkija vārdiem, viņi «pakļaujas «negarīgu līderu» ietekmei un kā nez kādi «likuma un kārtības uzturētāji», bez apdomāšanas, naivi atbalsta viņus to slavas kārajos pasākumos.» Tātad, vairāk baznīcas līderis cenšas spēlēt lomu, jo vairāk viņš alkst redzēt, lai viņa ganāmpulks kļūtu pārņemts ar viņa pasaulīgajiem priekšstatiem par varu un sāktu spēlēt nedomājoša bara lomu. Šie valdītāji rāda sliktu piemēru, un cilvēkiem ir iespējas salīdzināt to ar patiesību, jo viņi nekad ar to nav saskārušies.

Viņi nav spējīgi atšķirt formālo gana kalpošanu no īstās Pareizticības, kas ved pretim dvēseles glābšanai; un tāpēc meklē ganu, nevis garīgu apsvērumu vadīti, bet lai «oficiāli» kļūtu par pareizās baznīcas partijas locekļiem. Ja kaut kādu iemeslu dēļ šie meklējumi beidzas ar neveiksmi, tad šīs ieilgu-šās «oficiāluma» uzmanības dēļ rodas rūgtums un izmisums, ka tevi neuzskata par «oficiāli» pareizticīgu.

Šo uzticīgo vidū, kurus vada šādi negarīgi vadoņi, var rasties zināma paralīze. Tā izpaužas tādejādi, ka cilvēki baidās uzņemties iniciatīvu un rīkoties saskaņā ar savas sirdsapziņas norādījumiem, ticēdami, ka ikvienam, kurš izjauc radušos stāvokli, nav tiesību pastāvēt. Viņi sāk kaunēties no parādīšanas darbos, ka mīl Dievu ar visu savu sirdi vai arī tos Dieva svētos mīl, kurus Baznīca, iespējams, vēl «nav atzinusi». Varas izmantošana pasaulīgos mērķos īpaši bīstama ir tad, kad ar to nodarbojas hierarhi, jo viņi, mūki, ir gani pasaulīgiem cilvēkiem, t.i., viņu pienākums ir iejaukt Debesu Valstības ieraugu tajā vidē, kur tie (pasaulīgie ļaudis) dzīvo. Viņu pienākums ir iedvesmot, virzīt un stimulēt entuziasmu. Atbalstīt visus ticīgo cilvēku dievbijīgos centienus darīt labu šajā kritušajā pasaulē, nevis mēģināt iegūt kontroli pār šiem mēģinājumiem, standartizēt tos un, pasargājot no jebkāda «riska», iznīcināt šo centienu dabiskumu, iedvesmu un tīrību.

Arhibīskaps Averkijs bieži runāja par «nelikumību augšā», par nelikumību, kas nāk no «likumīgās varas» un tāpēc netiek apšaubīta. Pievēršot uzmanību šai patiesības kropļošanai, viņš nebūt neattaisnoja tos, kuri karoja ar baznīcas varas pārstāvjiem vai tiem, kas aizdomīgi raudzījās uz jebkuru cilvēku tikai tāpēc, ka tas ieņem atbildīgu amatu baznīcas hierarhijā. Viņš vienīgi rosināja ticīgos bez domāšanas nepakļauties «burta likumam», nepievēršot uzmanību vai tas tiek pielietots cēla mērķa vārdā vai kāda personiskajam labumam. Kādā darbā viņš rakstīja: «Patiesajai Pareizticībai ir svešs jebkāds nedzīvs formālisms. Tajā nav aklas paklausības «burta likumam», jo tā, Pareizticība, ir «gars un dzīvība» (Jņ. 6;63). Tas, kas no ārējā un tīri formālā viedokļa raugoties, šķiet absolūti pareizs, patiesībā tāds nebūt nav… Pareizticība ir vienīgā un pilnīgā Patiesība, tīra Patiesība, bez jebkāda piejaukuma un vismazākā viltus, bez meliem, ļaunuma un krāpšanas.»

Viss, kas stāv Kristus patiesības ceļā – ir elks. Tāpēc, ja cilvēks vadās no baznīcas vadoņa norādījumiem, kas ir pretrunā ar Kristus baušļiem, tad šis cilvēks ir radījis sev elku no «oficiāluma». Galu galā tas noved pie pārliecības, ka «ja mūsu vadoņi maldās, tad visam ir beigas!» Taču, kā mēdza izskaidrot arhibīskaps Averkijs, cilvēku nevar uzskatīt par Pareizticībai zudušu, kamēr viņš nav zaudējis garīgo izpratni par to, kas ir Baznīca. «Elles vārti, - viņš rakstīja, - Baznīcu neuzvarēs, taču tie, kā liecina Baznīcas vēsture, var uzveikt daudzus no tiem, kas uzskata sevi par baznīcas pīlāriem.»

Arhibīskaps Averkija pozīcija bija noteikta: mēs nedrīkstam atzīt neko, kas tiek darīts aiz negodīgiem apsvērumiem, mēs nedrīkstam klusēt oficiālās varas piesegā, jo tā ir - «nelikumība augšā».

«Lēnprātība un pazemība nav bezprincipialitāte, un acīmredzama ļaunuma priekšā tās galvu nenoliec. Īstam kristietim attieksmē pret ļaunumu nav tiesību iet uz kompromisiem, viņam ar to ir jācīnās visos iespējamos veidos, lai apņēmīgi apstādinātu šī ļaunuma «izplatīšanos un nostiprināšanos cilvēku vidū.» »

Un vēl, Arhibīskaps Averkijs mēdza izcelt sevis nodrošināšanas un atbalsta vai atzīšanas meklēšanas pie visa veida varām, vienīgi tāpēc, ka tās ir «oficiālās» varas, bīstamību:

«Ikviens mūsu mēģinājums pārmānīt savā pusē šos pie «varas esošos», šajā laikā, kad «daudzi antikristi» atklāti vai slepeni karo pret Kristu un Viņa Baznīcu, un acīmredzami nāk pie varas; jeb mēģinājums tiem verdziski pakalpot, pieglaimoties, darīt to, ko viņi grib, un pat censties saņemt no viņiem «legalizāciju», - tas viss ir mūsu Pestītāja Kristus nodevība un naidīgums pret Viņu, pat ja tie, kuri tā rīkojas, valkā priesteru tērpus.»

Tā runādams, arhibīskaps Averkijs lieliski aprakstīja un izskaidroja «sergiānisma» fenomenu. Metropolīts Sergijs kapitulēja bezdievīgās padomju varas priekšā, gribēdams saglabāt legalitāti, lai baznīcas institūti varētu turpināt savu darbu, un tas, kas spieda viņu spert šo soli pastāvēja ne tikai Padomju Krievijā. Šī ir universāla cilvēka dvēseles īpašība, kas dramatiski izpaudās Metropolīta Sergija personībā: «ļaunuma attaisnošana un melu atbalstīšana, lai iegūtu laicīgos «oficiālā» stāvokļa labumus, kaut arī «Baznīcas labā»».

« Tādejādi, - rakstīja hieromūks Serfims Rouzs, - daži kristieši var nonākt tādā stāvoklī, kad tie būs visnotaļ «legāli», taču pilnīgi sveši Kristum – itin kā kristieša sirdsapziņai būtu jāpakļaujas ikvienai baznīcas varas pavēlei, kamēr vien šī vara ir « kanoniska ». Par vienu no galvenajiem sergiānisma uzvaras cēloņiem mūsu gadsimtā – gan Maskavas Patriarhātā, gan aiz tā robežām, kļuva tieši šāds priekšstats par aklu pakļaušanos. »

Rezultātā, sekojot sergiānisma principam, pat «vistradicionālākie» kristieši brīvprātīgi pakļausies antikristam. Neviens viņus nespiedīs piekrist antikrista idejām vai viņa metodēm. No viņiem tiks prasīta vienīgi viņa varas atzīšana, ko viņi arī darīt, lai saglabātu hierarhiju, baznīcas organizāciju, dievkalpojumus un iespēju atklāti ņemt dalību Kristus Noslēpumos. Nodevība no viņu puses būs nevis tajā apstāklī, ka viņi ir pārmērīgi pieķērušies kanoniskajām formām, bet tajā, ka uzticību formai tie ir pacēluši augstāk par uzticību Kristum.

«Par to pilnīgi skaidri, balstoties uz svētā Jāņa Teologa Apokalipsi, māca Svētie Tēvi. Tēvi sniedza skaidrojumu tam, ka antikrista zīmogs netiek spiests vienlaicīgi, bet vai nu uz pieres, vai nu uz rokas (Atkl. 13;16). Kā skaidro svētais Cēzarejas Andrejs, tad tie, kam antikrista zīmogs būs uz pieres, tie būs vienisprātis ar antikristu, tai pašā laikā tie, kas saņems zīmogu uz labās rokas, atzīs vienīgi viņa varu, apgalvojot, ka tas ir pieļaujams «paliekot kristietim dvēselē…» Taču Svētais Gars pametīs cilvēkus, kuri būs saņēmuši zvēra zīmogu, un tad viņu sirdis piepildīsies ar pirmo bojāejas pazīmi – bailēm, kas viņus strauji tuvinās to galam.»

Zinot šo Svēto Tēvu mācību, arhibīskaps Averkijs varēja visai labi paredzēt kā visas baznīcas organizācijas – ekumēniskās un antiekumēniskās, atjaunotāju un tradicionālās – reiz izrādīsies nonākušas antikrista pakļautībā. Tie, kuriem bailes pasaulīgas varas priekšā ir stiprākas par Dieva bailēm, izmantos visus sava saprāta spēkus, lai attaisnotu šo pakļaušanos antikristam, jo dvēsele un sirdsapziņa to izdarīt nekad nespēs. Viņi pacentīsies atbalstīt savus baznīcas institūtus atsacīdamies no garīgās brīvības un varonīgas ticības apliecināšanas, kaut arī vienīgi tas, kā reizi no reizes atkārtoja Arhibīskaps Averkijs, spēj uzturēt elles vārtiem neuzveicamo Kristus Miesu. Tā piepildīsies Arhibīskapa Averkija bieži citētais Svētītāja Ignātija Brjančaņinova paredzējums:

«Spriežot pēc laika gara un rūgšanas ļaužu prātos, ir jādomā, ka jau sen svārstīties sākusī Baznīcas ēka, sašķobīsies baismīgi un ātri. Nav nekā tāda, kas spētu to apstādināt vai tam pretoties. Baznīcas stiprināšanai paredzētie pretsoļi tiks patapināti no Baznīcai naidīgajām pasaules stihijām, un visticamāk, paātrinās kritienu, nevis to apstādinās… Žēlīgais Dievs lai pasargā Viņam ticošo atlikumu. Bet šis atlikums ir niecīgs: un kļūst arvien niecīgāks un niecīgāks.»

Novēlējums.

Arhibīskaps Averkijs brīdināja, ka ja mēs gribam palikt uzticīgi Kristum, mēs nedrīkstam uzticēties tam, kas var šķist «saprātīgs», tam, kas saskan ar mūsu kritušā prāta «viedokli», Tā vietā mums ir jāseko sirdsapziņas balsij un mūsu Kunga baušļiem un par to jāgaida naids no to puses, kuri atrodas gan sekulārajā, gan baznīcas sfērā – šās pasaules gara varā. Viņš rakstīja:

«Mūsu laikā Patiesību pilnīgi oficiāli un svinīgi pasludina par meliem, bet melus – par patiesību. Un ikviens,grib viņš to vai negrib, ir spiests tam visam bez jebkāda pamatojuma un par spīti visiem pierādījumiem, ticēt. Bet ja nē – tad bēdas!Tam, kurš seko sirdsapziņas norādījumiem un Kunga mācībai, nāksies par to dārgi samaksāt. Un tā notiek it visur – dažkārt pat reliģiskajā un baznīcas vidē … Brāļi! Ne mazākajā mērā nepadosimies šīs pasaules garam: mēs taču no Dieva Vārda tik labi zinām, ka šī pasaule atrodas ļaunā tumsas valdnieka – mūsu negantā pretinieka, ļaundara, meļa un slepkavas no paša sākuma (Jņ. 8;44) – velna varā. Nebaidīsimies no izsmiešanas, viņa izraisītajiem strīdiem, apspiešanām un vajāšanām no tam uzticīgo kalpu puses… »

Paraugoties sev apkārt, arhibīskaps Averkijs redzēja, ka sātans grauj visniecīgākos dievbijīgos kristiešu nodomus. Tie cilvēki, kuru sirdis alkst pēc mīlestības, no kristiešiem to nesaņem, kaut arī tieši pēc šīs mīlestības viņiem būtu tos jāatpazīst (Jņ. 13;55) – un viņu sirdis sacietē un pildās ar rūgtumu, tāpat kā visiem apkārtējiem. Savukārt, «izgaistot» kristīgajai mīlestībai, tās vietā stājas surogāti, kas baznīcu spēj apvienot vienīgi ārējā līmenī: oficiālums, pieņemtās uzvedības normas, aktieriskums, cilvēkizdabāšana, politiskās savienības – tas viss ir viltojums, kas apvieno neīsto baznīcu, kas iekšienē – tukšums. Tukšums, ko aizpildīs tuvojošais antikrists. Šādā veidā notiek tas, ko arhibīskaps Averkijs nodēvēja par «sijāšanu». Šīs pasaules gudro un prātīgo (Lk. 10;21) nošķiršana no tiem, kas nepievērš uzmanību pasaules «viedokļiem» un gluži vienkārši grib būt kopā ar Kristu Viņa Valstībā. Šī nepatiesā atdalīšana no patiesā, apgalvoja arhibīskaps Averkijs, padara vēl smagāku to slogu, kas uzkrauts dievbijīgajiem ganiem, jo sātanisko melu un viltojumu dēļ, izzuduši izrādās noteikšanai nepieciešamie pamatfaktori:

«Kristiešu dzīve tagad ir kļuvusi tik grūta, kā nekad agrāk, jo cilvēku pestīšanas ienaidnieka intrigas ir kļuvušas daudz sarežģītākas un smalkākas. Daudzkārt grūtāks un atbildīgāks ir kļuvis draudzes gana pienākums… Acu priekšā sāk piepildīties svētītāja Teofana Vientuļnieka vārdi par pēdējiem laikiem: «Kaut arī kristiešu vārds tajos laikos būs dzirdams it visur, un visur būs redzami dievnami un svētkalpotāju kārtas, taču tas viss ir viena vienīga šķietamība, iekšienē, savukārt pilnīga atkrišana.» No tā arī izriet, ka bez, pirmkārt, augsta garīgi – tikumiska piemēra personīgajā dzīvē, mūsdienu draudzes ganam ir visnotaļ atbildīgs un svarīgs uzdevums – iemācīt ticīgajam atpazīt īsto Baznīcu starp daudzajām viltus - baznīcām, un ar garīga spēka un gudrības apdvestiem vārdiem noturēt viņus savā paspārnē, bet tos, kas noklīduši – piepulcināt.»

Arhibīskaps Averkijs šīs atbildības slogu izjuta varbūt spēcīgāk par visiem dižajiem pareizticīgo ganiem. Līdzīgi viņa iemīļotajam, pie iepriekšējās paaudzes piederīgajam sv. Kronštates Jānim, viņš redzēja, ka visgrūtāk ar saviem gana uzdevumiem ir savienot neapšaubāmo ļaunuma uzvaru pasaulē.

Arhibīskaps Averkijs bieži lietoja svētā Gregora Teologa teicienu «ciešanu pārņemtā Pareizticība». Šis teiciens pirmām kārtām attiecas uz ciešanām, kas nāk pār pareizticīgajiem kristiešiem šajā «bēdu ielejā» viņu ceļā uz Debesu Tēvzemi, un, otrkārt, uz mūžīgās Patiesības vajāšanu šajā kritušajā pasaulē, kur valda velns.

Arhibīskaps Averkijs no savas pieredzes zināja, kas ir «ciešanu pārņemtā Pareizticība». Neilgi pirms nāves viņam, - miesiski slimam, taču garā – līdzjūtības pilnam pret Karojošo Baznīcu, pajautāja kā viņš jūtas. «Kā es varu justies,» - atbildēja viņš, - «kad Pareizticības slava izgaist, ļaunums svin uzvaru, kristieši kļūst naidīgi un nelabvēlīgi viens pret otru, un pareizticīgie kristieši nebūt nav labāki – laikam pat vēl sliktāki par tiem, jo pareizticīgajiem ir vairāk dots. Un kurš gan šajos šausmīgajos pēdējos laikos aizstāvēs ciešanu pārņemto, nelaimīgo Pareizticību ?…»

Šajā pēdējā grāmatā arhibīskaps Averkijs ir minējis to, kādu iespaidu uz viņa slimību, kas pēc tam beidzās ar nāvi, atstāja viņa rūpes par «garīgo postažu»:

«Visu šo emocionālo satricinājumu rezultātā, ko esmu pārcietis saistībā ar mūsu dienās notiekošo, es, kā apgalvo ārsti, tiku vairāku nopietnu slimību pievarēts, kas gandrīz vai kļuva par iemeslu nāvei, jo es nespēju samierināties ar visu man apkārt notiekošo un izturēties pret to vienaldzīgi.»

Aizmigšana Dieva mierā 1967. gadā dāvāja arhibīskapam Averkijam atbrīvošanos no ārkārtīgi smagās gana nastas. Raugoties no pasaulīgā viedokļa, viņš nomira uzvarēts. Sātana cīņa uz zemes pret jel kādām godprātības izpausmēm turpinās un tai ir jābeidzas ar tā (sātana) uzvaru. Taču debesīs arhibīskaps Averkijs ir uzvarētājs. Viņš ir dievbijīgi dzīvojis, gatavodams sevi dzīvošanai kopā ar visiem svētajiem debesīs. Tieši uz to viņš mūs arī iedvesmo ar sekojošiem, tikai gadu pirms nāves uzrakstītiem vārdiem:

«Lai vienīgi dievbijība un godbijība kļūst par gaismekļiem mūsu rokās, kā viedajam Simeonam – arī daudz noslēpumainākā nozīmē – mūsu dvēseļu un siržu dzīlēs. Tad mēs spēsim no visas sirds izsaukties, pirms vēl būsim šķīrušies no šīs dzīves: «Kungs, lai nu Tavs kalps aiziet mierā, kā Tu esi sacījis; jo manas acis ir redzējušas Tavu pestīšanu!» ».

Arhibīskaps Averkija dvēselē, kad viņš aizmiga mūža mierā, nebija ne izmisuma, ne neticības Patiesībai un mīlestībai. Viņš dzīvoja šajā Patiesībā un mīlestībā, un zināja, ka Patiesība uzvarēs antikristu, pēc īsā viņa valdīšanas laika.

Pēdējos laikos patiesie Kristus apustuļi mirs vai ies bojā tāpat kā pirmajos gados: noriets līdzināsies ausmai. Un līdz pat tam laikam Arhibīskapa Averkija, viena no pēdējiem patiesajiem apustuļiem, kvēlie vārdi sargās mūs no smalkiem kārdinājumiem un viltojumiem, kas jau ir mūsu vidū. Atrazdamies vispasaules Atkrišanas šļūdoņa priekšā, viņš bija nesatricināms. Viņš atklāja naidpilnā gara visviltīgāk apslēptos tīklus, parādīdams tos visiem, kam vien ir acis, lai redzētu. Viņš aicināja nepamest mūsu mūžīgo cerību, taču nepaļauties uz pasaulīgo, uz to, kas var izrādīties imitācija. Vīrišķīgi un nelokāmi viņš pildīja savu pienākumu, kalpodams ne tikai ļaužu acu priekšā, kā cilvēkizdabātāji, bet ar neviltotu sirdi, Kristus bijībā (Kol. 3;22). Tāpēc, pirms savas došanās pie Kunga, viņš bez mazākās šaubu ēnas rakstīja: «Mani, tāpat kā visus, sodīs taisnīgais Dievs. Bet es varu teikt vienu: es visu esmu darījis godīgi, saskaņā ar savu sirdsapziņu, neskatoties uz to, kas stāv manā priekšā.

Svinēšana debesīs.

1967. gada 1./14. aprīlī hieromūks Serafims Rouzs rakstīja savā «Hronikā»: « Šodien mums paziņoja par mūsu garīgo audzinātāju un teoloģiju skolotāja, Arhibīskapa Averkija nāvi. Mēs patiesi esam palikušu bāreņi…»

pēc dažiem mēnešiem, 22. oktobrī/4. novembrī tēvs Serafims atnāca uz rīta dievkalpojumu baznīcā un izstāstīja vienam no brāļiem naktī redzēto brīnišķīgo sapni. Viņš bija redzējis savu mīļoto arhibīskapu Averkiju. Arhibīskaps stāvēja uz kāpnēm, kas bija apaugušas ar zaļu zāli un veda augšup. Apkārt bija daudz ļaužu kā dievkalpojumos zem atklātas debess, un starp viņiem bija tēvs Serafims. Arhibīskaps Averkijs izskatījās starojošs. Viņš viss bija ietērpts sniegbaltās, mirdzošās drēbēs, tāpat arī visi pārējie, ieskaitot līdzās, bet nedaudz zemāk – tieši iepretim Arhibīskapam Averkijam stāvošo diakonu. Notika svinīgs dievkalpojums. Diakonam bija jāuzsauc prokimens, taču viņš negaidot piemirsa vārdus, un nu samulsis, centās tos atcerēties. Tēvs Serafims zināja, kas jāsaka, un paraudzījās uz arhibīskapu Averkiju. Tad Arhibīskaps deva viņam zīmi, lai viņš uzsauktu prokimenu diakona vietā. « Lai ceļas Dievs, » - skaļi izsaucās tēvs Serafims, - « un Viņa ienaidnieki taps iznīcināti! Lai ceļas Krievzeme! Alleluja! » Tiklīdz viņš to pateica, milzīgais, viņiem visapkārt stāvošais koris pārtvēra prokimena vārdus un tie kā viļņi skaļi plūda uz visām pusēm. Šajā brīdī arhibīskaps Averkijs priecīgi pasmaidīja, un sāka lēnām kāpt augšup pa kāpnēm viscaur vīraka dūmu apņemts. Tūkstošbalsīgais koris turpināja dziedāt, un tēvs Serafims saprata, ka tika svinēts dižens, triumfāls, nebijis notikums – Krievzemes Augšāmcelšanās. Un tad viņš pamodās.

Tēvs Serafims kaut ko noklusēja, taču bija skaidrs, ka viņu ir apmeklējis pats arhibīskaps Averkijs. Nobeidzot savu stāstu, viņš pajautāja: «Nez, ko tas nozīmē?» - «Vai tad tu nezini, kas šodien par dienu?» - jautādams atbildēja viņam brālis. - «Šodien ir svētā, apustuļiem pielīdzināmā Averkija piemiņas diena, arhibīskapa Averkija pirmā vārda diena debesīs! Šajā dienā tiek atzīmēta Septiņu Efezas pusaudžu (kuri attēlo vispārējo Augšāmcelšanos) un savulaik Krieviju paglābušās Kazaņas Dievmātes ikonas piemiņa. Tavs sapnis nav parasts; tam ir kaut kāda garīga nozīme.

Tādejādi, tēvam Serafimam bija tā laime piedalīties debesīs notiekošajā arhibīskapa Averkija godināšanā.

Noslēgums.

Šis stāstījums par arhibīskapa Averkija nežēlīgo sadursmi ar visa veida viltojumiem un galu galā – uzvaru pār tiem, norāda mums uz vienu ļoti svarīgu lietu: mums ir jānodarbojas ar Atkrišanas meklēšanu un atmaskošanu nevis kaut kur ārpus mūsu darbības sfēras – ārējā pasaulē, citās kristīgajās konfesijās, pagāniskajās reliģijās, citās pareizticīgajās jurisdikcijās, «jaunpievērsto» vidū, utt. Atkrišanas gars – Kristus imitācija – ir it visur, un pirmām kārtām tas skar tos, kuri cenšas palikt uzticīgi Kristum.

Uz grēka nožēlošanu un cīņu mūs aicina neaizmirstamie arhibīskapa Averkija vārdi, kurus viņš teica, atbildēdams cilvēkam, kurš bija izdarījis visu ārēji iespējamo, lai piederētu patiesajai Kristus Baznīcai, Pareizticīgajai Baznīcai: «Bet kā lai nosaka vai arī tu piederi pie šīs Baznīcai? …»

Nekas cits kā vien padziļināta patiesīguma izjūta un nesatricināmība cīņā ar visizsmalcinātākajiem viltojumiem un krāpšanām nespēj mūs padarīt par «visu Kristum pareizi ticošo visciešākās garīgās savienības locekļiem. Par Tās Baznīcas locekļiem, Kurus elles vārti neuzvarēs.»

http://www.wco.ru/biblio/books/aver1/Main.htm No krievu valodas tulkojis Kārlis Kalvišs.