Ienaidnieks mūsos

Intervija ar starecu, Petras klostera (Grieķija) arhimandrītu Dionīsiju (Kalambokas)
 
Arhimandrīts Dionīsijs (Kalambokas) ir Petras vīriešu klostera priekšnieks un starecs Grieķijas Pareizticīgo baznīcas Tesaloniku un Tanariotersaļas metropolijā. Viņš garīgi aprūpē arī trīs sieviešu klosterus: divus šajā eparhijā – Divpadsmit apustuļu klosteri „Sarkanā Baznīca” un svētā Georgija klosteri „Karaiskaki”, kā arī Dzīvudarošā Krusta Pacelšanas klosteri Tēbās.
 
Starecs Dionīsijs dzimis 1950. gada 12. septembrī priesteru dzimtā senā Grieķijas pilsētā Trikala. Par mūku vēlējies kļūt jau bērnībā, kad sācis lasīt sirdsskaidrā Sarovas Serafima pamācības. Septiņpadsmit gadu vecumā pametis mācības Politehniskajā institūtā un kļuvis par paklausībnieku Lielo Meteoru klosterī, kura priekšnieks tobrīd bija plaši pazīstamais grieķu starecs arhimandrīts Emiliāns (Vatidis). Viņš savu mācekli 1969. gadā iesvētīja par mūku vārdā Dionīsijs.
1973. gadā tēvs Dionīsijs kopā ar savu starecu un klostera brāļiem pārcēlās uz Simonopetra klosteri svētajā Atona kalnā. Pēc gada šajā klosterī mūku Dionīsiju iesvētīja par diakonu, pēc tam par priesteri, garīdznieku un arhimandrītu. Turpmākos gadus viņš pildīja klostera garīdznieka pienākumus, galvenokārt rūpējoties par savu garīgo tēvu, kā arī par mūkiem-vientuļniekiem, bet arī veica vienkāršus klostera darbus.
1981. gada janvārī Ziemeļamerikas arhibīskaps Jēkabs rakstiski uzaicināja priestermūku Dionīsiju kļūt par garīdznieku Dzīvudarošā Krusta Teoloģijas skolā Bostonā un citās pareizticīgo kopienās ASV, kā arī dibināt tur klosterus.
1988. gadā priestermūku Dionīsiju iesauca grieķu armijā, kur viņš kalpoja kā priesteris un garīdznieks un uzcēla pulka baznīcu Mavrodendri karabāzē Kozani pilsētā.
1991. gadā arhimandrītu Dionīsiju uzaicināja svētā Atona kalna Pantakratora klostera brāļi un iecēla viņu par šā klostera igumenu, vienlaicīgi pārveidojot klosteri, kas 300 gadus pastāvēja kā atsevišķa dzīves tipa klosteris, par kopdzīves. Vēlāk Jeruzālemes patriarhs Diodors viņu uzaicināja uz Sionas Mātes Baznīcu, kur tēvs Dionīsijs kļuva par igumenu Dzīvudarošā Krusta klosterī, kā arī rektoru Patriarha skolā Sionas kalnā un Svētā Kapa brālības garīdznieku. Pēc vairākiem gadiem arhimandrīts Dionīsijs atgriezās Grieķijā, Tēbās, kur viņš nodibināja Dzīvudarošā Krusta Pacelšanas sieviešu klosteri.
2003. gadā toreizējais Atēnu un visas Grieķijas arhibīskaps Kristoduls aicināja starecu Dionīsiju ar brāļiem un viņa daudzskaitlīgajām māsām-mūķenēm apmesties trīs tukšajos senajos klosteros, tādējādi nostiprinot klosterību centrālajā Grieķijā. Starecs Dionīsijs ar brāļiem izvēlējās sagruvušo, tālu no tūristu straumēm esošo Petras klosteri Kardicas pilsētas apkārtnē ar lielisku svētākalna tipa dievnamu, kur savulaik darbojās svētmoceklis, apustuļiem līdzīgais Kosma Etolietis (1714-1779).
Kopš 2008. gada novembra starecs Dionīsijs pēc Amerikas Pareizticīgo baznīcas arhibīskapa Jonas uzaicinājuma regulāri ir lasījis lekcijas Svētā Vladimira Teoloģijas skolā Ņujorkā un joprojām piedalās klosteru kopienu izveidē Amerikā, konkrētāk ASV Austrumu piekrastē.

Sarunas ar arhimandrītu Dionīsiju (Kalambokas) ir daudz tulkotas krievu valodā un internetā viegli pieejamas, bet latviešu valodā piedāvājam amerikāņu publicista Krega Hamiltona intervijas pirmpublicējumu.

[..] Kā raksta Filokalijā*, laikam visslavenākajā no visiem pareizticības tekstiem, 4. gadsimta tuksneša tēvs Svētais Jānis Kassiāns: „Pret patību** ir grūti cīnīties, jo tai ir daudz formu un tā izpaužas visās mūsu darbībās. .. Kad tā nevar sakārdināt cilvēku ar izšķērdīgu apģērbu, tad tā mēģina viņu vilināt ar noplukušu. Kad tā nevar glaimot viņam ar godu, tā paaugstina viņu, liekot viņam panest to, kas izskatās kā negods. Kad tā nevar pārliecināt viņu justies lepnam par savu izrādīto daiļrunību, tā iedveš viņam, ka caur klusumu domāšanā viņš ir sasniedzis klusumu, mieru... Īsumā, katrs vārds, katra darbība šim ļaunprātīgajam dēmonam dod iespēju uzbrukt.” [..]

- Tēvs, kas ir patība?

- Kad Sātans, kas bija pirmais un augstākais no eņģeļiem, novērsās no Dieva un pievērsa uzmanību sev, te mūsos radās pirmā patības sēkla. Viņš novērsa savas garīgās acis no Svētās Trijādības vērošanas, no Kunga un pievērsās sev, un sāka domāt par sevi pašu. Un viņš teica: „Es gribu nolikt savu troni augstāk par visu un būt kā Viņš” (Jes.14:13). Tajā brīdī sākās patības vēsture, patības realitāte un viņas būšana, kas patiesībā nav īstenība, bet īstenības noraidīšana. Patība ir zieds, kas izaug uz mīlestības kapa. Kad mēs nogalinām mīlestību, rezultātā top patība.

- Kāds ir patības raksturs? Kā tas izpauž sevi cilvēka būtībā?

- Kad mēs neuzticamies. Patība dzimst, kad mēs citiem neuzticamies. Kad mēs baidāmies no citiem, kad mums vajag ieročus pret citiem, tad mums vajadzīgs savs „es”, jo esam uz maldīga dzīves ceļa. Mēs domājam tikai par sevi, un redzam tikai savu „es”. Bet kad mēs redzam cits citu, kad mēs uzticamies cits citam, patība nav vajadzīga, nav iemesla egoismam, egoisms nevar pastāvēt.

- No jūsu teiktā izriet, ka patība ir nepiekāpīga uzstāšana uz mūsu nošķirtību, mūsu neatkarību?

- Jā, uz savu vientulību. Mūsu vajadzība būt vienam, lai mums ir mūsu pašu domāšanas veids, kas apmierina mūs un notur mūsu personību maldos.

- Nostādot sevi pirmajā un galvenajā vietā?

- Jā. Bet Kristus teica: „Pēdējie būs pirmie”. Kad tu gribi būt pēdējais un tu izvēlies pēdējo vietu, tikai tad tu vari citus saukt par saviem draugiem.

- Patība – sava svarīguma sajūta, par kuru jūs runājat – ir bieži aprakstīta Filokalijā un citos kristīgo mistiķu darbos kā galvenais ienaidnieks, ar kuru iesācējam jācīnās, pirmkārt, savas vienotības ar Dievu meklējumos. Kāpēc patība tiek uzskatīta par visgrūtāk uzveicamo pretinieku ceļā?

- Šis ienaidnieks ir tik varens, jo tas ir ienaidnieks mūsos. Mēs esam ienaidnieki paši sev kā Ādams ar Ievu paradīzē. Protams, čūska runāja ar Ievu. Bet viņa varēja no tās izvairīties. Čūska teica viņai: „Kungs jums ir samelojis.” Ja viņa uzticētos Kungam, viņa nebūtu sākusi sarunu ar čūsku. Un arī Ādams zaudēja savu saikni ar Kungu un palika ar patību. Divas patības sadarbojās kopā, Ādams un Ieva.

Īstais ienaidnieks ir patība. Patība ir ienaidnieks, jo tā ir vērsta pret mīlestību. Kad esmu vērsts uz sevi, es nemīlu citus. Kad es vēlos sev paņemt to, kas ir tavs, es kļūstu par brāļa slepkavu, kā Kains nogalināja Ābelu. Kad es gribu sevi apmierināt, tad šī apmierināšana tiek iegūta caur cita brīvības ierobežošanu. Tad mana patība kļūst par manu kundzi, manu dievu, un nepastāv lielāks vilinājums par šo. Jo mums šī patība izskatās kā dimants. Tas mirdz kā zelts. Bet ne viss ir zelts, kas spīd. Patība ir kā uguns bez gaismas, uguns bez siltuma, uguns bez dzīvības. Izskatās, ka tā ir daudzpusīga un ar daudz iespējām – bet kādas ir šīs iespējas? Kas ir patība? Tā ir tikai līdzeklis pašaizsardzībai, it kā es būtu karā, it kā katra personība būtu mans ienaidnieks, un vienīgā lieta, par ko es rūpējos, ir iegūt uzvaru.

- Reiz kāds no lielākajiem garīgajiem gaismekļiem teica – kad kāds nopietni ķeras pie garīgās dzīves, viņš bieži sastopas aci pret aci ar patību tādā viedā, kādu iepriekš pat nespēja iedomāties. Aprakstot savu sadursmi ar patību, daudzi svētie raksturo to kā velnišķīgu spēku, kas darbojas mūsos, kas pretojas garīgajai dzīvei, kas nevēlās Dievu un kas dara visu, lai tikai traucētu mūsu apgaismībai, lai grautu mūsu lēmumu stingri turēties uz izvēlētā ceļa.

- Par šo parādību, šo cīņu cilvēka sirdī lieliski raksta svētais apustulis Pāvils. Viņš saka: „Manī darbojas cits likums, kas man saka darīt pret Dieva gribu, atteikties no Viņa svētības. Tas mēģina mani noturēt manā pagātnē, manā vecajā dzīvē, attālināt mani prom no Kunga, lai aizkavētu mani sekot Kungam.” (Rom.7:15-25) Lūk, kādēļ es teicu, ka lielākā cilvēces problēma ir katrā personībā, nevis ārpus tās. Šī iemesla dēļ mums vajadzīgi garīgie tēvi. Tādēļ mums vajag garīgos ārstus. Mums vajag ķirurģisku iejaukšanos, mums vajag operāciju, mums vajag kaut ko izgriezt no sirds.

Mēs nesaprotam, ka šis ienaidnieks, kas ir mūsos, nav mūsu es, tā nav mūsu personība. Tas ir tikai kārdinājums. Šī ir patības problēmas sēkla. Mēs savienojam savu personību, kas pati kā tāda pasaulē ir ļoti dārga parādība, ar mūsu rīcību. Mēs jaucam savu personību ar savu grēcīgumu; mēs savienojam šīs divas lietas, un mums ir nepareizs priekšstats pašiem par sevi. Mēs nezinām, kas mēs esam, un mums ir vajadzīgs kāds, kas parāda, kas mēs esam; mums ir vajadzīgs kāds, kas atvērtu mūsu acis tā, lai mēs vismaz redzētu savu tumsonību.

Ir kāds askēts, viens no diženākajiem mistiķiem, svētais Gregorijs Palama (+1359). Viņš trīsdesmit gadus lūdzās tikai šo lūgšanu: „Apgaismo manu tumsu. Apgaismo manu tumsu.” Viņš nepiesauca Kunga vārdu, jo viņš nejutās cienīgs Viņu piesaukt. Viņš visu dienu un nakti skaitīja šo lūgšanu – biežāk kā elpoja. Jo vienīgais, ko viņš sevī zināja, bija viņa paša tumsa. Un viņš runāja ar kādu – ar kuru gan citu? – ar Kristu, Kurš teica: „Es esmu Gaisma.” Bet viņš tikai teica: „Apgaismo manu tumsu.”

- Parādi man manas kļūdas?

- Vai – nāc manā tumsā un apgaismo to. Aizdedzini tajā uguni un radi tajā gaismu. Lielākais, ko mēs varam savā dzīvē izdarīt, ir atklāt, ka mēs paši esam nekas. Mēs esam tumsa. Mēs esam putekļi.

 - Garīgajā literatūrā patība tiek raksturota kā viltīgs un līdzi skrejošs pretinieks, kas spējīgs jebkuru situāciju pavērst sev par labu, savos mēģinājumos traucēt mūsu garīgajai attīstībai. Kas, pēc jūsu domām, ir pati galvenā īpašība cilvēkā, kas viņam var palīdzēt cīņā ar vienmēr mainīgo un gudro ienaidnieku (patību, egoismu)?

- Nožēlošana***. Mūsu kļūdu un grēku atzīšana. Tā ir vislielākā lieta, ko mēs varam izdarīt. Un nevis apzināties savus grēkus, lai gūtu sekmes kaut kur, bet vienkārši ieraudzīt patiesību par mums pašiem. Svētais Sīrijas Īzaks (VII gs.), diženais Baznīcas mistiķis, saka, ka tas, kurš pieņem, kurš saprot, kurš atzīst savu grēku Dieva priekšā, īstenībā ir visaugstākajā vietā. Viņš ir lielāks par to, kurš iekarojis visu pasauli, kurš pabarojis visus cilvēkus, kurš dara brīnumus, kurš augšāmcēlis mirušos. Šis cilvēks ir pirmais, pats lielākais, jo viņš nekad nevar nokrist. Viņam ir pamats, līmenis, vieta, kur viņš var runāt ar Kungu. Viņam ir vieta, kur viņš var ieaicināt Kungu ar savām asarām, ar savu nožēlu, ar sapratni, ko viņš ir izdarījis nepareizi. Un ātri vien viņš attīrās. No viņa staro gaisma. Viņš kļūst par garīgo ārstu, par skolotāju vai tēvu, jo viņam nav bail atzīt savus grēkus. Viņam nav grūtību pateikt: „Atvaino mani, tā ir mana vaina.” Tā ir atslēga, kā izbēgt no visiem ienaidnieka uzbrukumiem.

- Vai ir precīzi raksturot šo stāvokli, kuru jūs aprakstāt, šo gatavību būt godīgam pašam pret sevi, kā pazemību?

- Nē, ne pazemība. Pazemība ir rezultāts. Labāk to saukt par „gudrību”. Mēs nospiežam sevi, lai pazemotos. Bet atzīt savas vainas – kas te kopīgs ar pazemību? Vai tiešām man jāpazemojas, lai atzītu manas vainas? Nē. Man tās jāredz. Tā ir nepieciešamība. Tas ir veids, kā man pastāvēt nākamajā sekundē. Kā es varu būt ar saviem grēkiem vēl vienu sekundi? Kā priekšā? Pašam sava vaiga priekšā – kā es varu būt ar savām kļūdām, ar saviem grēkiem? Man jāsaka: „Es to izdarīju.”

Dostojevskis to lieliski pauž darbā Noziegums un sods. Romāna galvenais varonis, Raskoļņikovs, kādu nogalina un gandrīz tūlīt pat saprot, ko ir izdarījis. Viņš neatzīst to pats, bet ar ļoti skarbu vārdu palīdzību no prostitūtas Soņas, kura pasaka viņam: „Skaties, ko tu izdarīji.” Viņa pavada viņu uz laukuma vidu, visu cilvēku priekšā pateikt, ko viņš ir izdarījis. Un viņš to izdara. Viņš atzīstas. Viņš saka, ka citādi viņš nespētu dzīvot, viņš paveiktu noziegumus vēl un vēl. Viņš pieņem tiesas spriedumu uz divdesmit gadiem stingrākā režīma cietumā. Viņš iet cietumā, un viņš tur jūt, ka sods ir zāles viņa sirdij. Un viņš pieņem šīs zāles. Mums ir problēmas dzīvē, jo mēs negribam apzināties vai atzīt mūsu grēkus. Šī ir atslēga. Ko citu mēs varam viens otram piedāvāt? Zeltu, naudu, kaisli, ēdienu? Garu dzīvi? Nē. Tikai savu grēku atzīšanu, un tūlīt pat mēs iegūstam jaunu pasauli.

- Šķiet, jūs runājat par dziļu sirdsapziņu, kas iekustas, tikko kā mēs nostājamies paši savā priekšā.

- Tā ir mīlestība. Mīlestība ir vairāk kā sirdsapziņa. Sirdsapziņa ir kaut kas, kas tev saka: „Tu dari to, tu dari to, tu dari to.” It kā mēs būtu savā personīgajā tiesā. Bet mīlestība ir kas daudz vairāk. Mīlestība padara mūs gatavus samaksāt par citu grēkiem. Tas ir daudz augstāks solis. Ne tikai spēt atzīt savus grēkus, bet arī būt spējīgam maksāt par grēkiem, par kuriem neesam atbildīgi, kā to izdarīja Kristus. Tā ir mīlestība.

- Svēto tēvu raksti runā par garīgā ceļojuma mērķi kā par cilvēka esamības pārveidošanos pavisam citā cilvēka pastāvēšanas pakāpē – tādā, kur patība ir nogalināta un mēs esam kaut kādā mērā pārdzimuši. Ko nozīmē patībai nomirt? Un kādā ziņā mēs esam pārdzimuši?

- Kungs aicina mūs pārveidoties. Viņš grib mums dot mūsu realitāti, mūsu īsteno „es”, kuru mēs esam zaudējuši. Un garīgā dzīve, it īpaši mūku dzīve, patiesi var pārveidot šo patību, tāpat kā mācekļi, kas sekoja Kristum uz Tabora kalnu, bija liecinieki Viņa miesas pārveidošanai par Gaismu****. Daudzi svētie tēvi skaidro, ka pārveidošanās patiesībā notika nevis ar Kristus miesu, bet ar Viņa mācekļu acīm. Jo tajā brīdī viņu acis pārveidojās un viņi varēja redzēt, kāds Kristus ir bijis vienmēr – spīdošs, gaismas pilns. Caur viņu pazemību, caur sekošanu Kristum viņi atvesti uz šā kalna virsotni, lai izbaudītu šo realitāti. Jebkurš no mums var saņemt šo svētību. Mūsu daba var būt pārveidota.

Šī pārveidošanās ir mūsu patiesā attīstība, mūsu īstā izaugsme. Mūsu garīgās dzīves Kristū uzdevums nav tajā, lai kļūtu labāki, lai kļūtu gudrāki, lai zinātu vairāk lietu, lai iegūt vairāk draugs, lai vairāk ietekmētu citus, lai iegūtu autoritāti un varu, lai iegūtu naudu, labu veselību, labu vārdu un gaišu seju. Nozīme ir tikai tam, kas ir mūsu sirdī. Svarīgi tas, ka mūsu pastāvīgajā ikdienas dzīvē nedrīkst būt nevienas patības (egoisma) sēklas mūsu sirds tīrumā (laukā). Jo kad nāk vilinājums (kārdinājums), tas var sagraut mūsu dzīves labumu (kvalitāti) un mūsu attiecības ar cilvēkiem. Kungs mūs māca būt visu laiku modriem un lūgties Viņam, sakot: „Pasargā mūs un neieved mūs kārdināšanā.” Caur šo aizsargāšanu pret kārdinājumiem mēs varam nonākt pie tā, ka ļoti skaidri ielūkojamies savās sirdīs. Un dzīvojot parastāko ikdienas dzīvi, mēs varam sevi šķīstīt, attīrīt mūsu garu un mūsu prātu. Tad būs ļoti viegli mūsos ienākt Svētajam Garam. Tas ir kā Eiharistijā (Liturģijā, Svētajā Vakarēdienā), mēs esam baznīcā visi kopā ar maizi un vīnu. Mēs lūdzamies, un Svētais Gars nāk un padara maizi un vīnu par Kristus Miesu un Asinīm. Tādā pat veidā, mēs varam sevi šķīstīt (attīrīt), un atnāks Svētais Gars un visādi pārveidos mūs, kā mēs esam lasījuši par to grāmatās, un dos mums daudz vairāk pieredžu nekā ietver visas pasaules grāmatas.

- Pareizticīgajā tradīcijā kopš seniem laikiem pastāvēja apgaismotu garīgo tēvu ķēde, varenas personības, kas ar savu dzīvi pierādīja spēju iznīcināt patību un atklāt jaunu dzīvi Dievā. Kādas raksturīgākās īpašības ir tiem, kas uzvarēja garīgajā cīņā? Kā personības izpausme mainās tajā, kurš patiesi nostājies augstāk par patību?

- Viņš vienmēr ir gatavs uz visu. Viņš nekad nejūtas un nesaka, ka ir noguris. Viņam ir prieks. Viņš vienmēr gatavs dot. Viņš pastāv tikai citu dēļ. Viņš gatavs kalpot ikvienam. Viņš nevienu netiesā, ieskaitot visdziļāko grēcinieku. Viņš te ir kā bērns, bet ķēniņa bērns. Kurš var pieskarties ķēniņa bērnam? Kurš var pieskarties jaundzimušam lauvēnam, zinot, ka lauvene ir kaut kur tepat? Šādi esot, tu esi kā avs starp vilkiem, bet tu nebaidies. Tu atrodies šai vidē, lai sevi upurētu, pieņemtu ikkatru, mīlot, kalpojot, lūdzoties, būdams gatavs jebkurā mirklī nomirt, turklāt tu esi pavisam un pilnīgi brīvs. Visi šie ir mīlestības augļi, jo mēs kļūstam par mīlestības avotu. Tāds ir cilvēks bez patības. Tāda ir pārveidošanās. Mēs esam kā vecs mežonīgs koks, un mums vajag kaut ko, kas ienāk mūsos un pārveido šo koku par labu, auglīgu koku. Cilvēks bez patības ir cilvēks ar Dievu, cilvēks ar Svēto Garu.

Kad esi gatavs nomirt par jebkuru katrā brīdī, kad tu mīli, kad tu cieni, kad esi gatavs paklanīties tuvākā priekšā, tā tu viņu it kā gatavo operācijai; bet tas nav tā, ka tu tiesā tuvāko vai jūti, ka viņam kaut ko no tevis vajag. Kad tu esi pilnīgs Viņa priekšā – un mēs varam būt pilnīgi; pēc būtības, mums jābūt pilnīgiem; tā ir pamatvajadzība – tad cilvēkiem uzreiz ir vajadzība to zināt, saprast. Katrs cenšas ātri ieņemt vietu pie tāda cilvēka, pie tāda garīga dēla vai garīga tēva.

- Vai arī jums ir pieredze, ka garīgais tēvs, kas patiesi ir nostājies augstāk par patību, ne tikai iedvesmo cilvēkus sasniegt viņu augstākās spējas, bet arī izraisa visaugstāko izaicinājumu to patībai, kuri nāk viņu ieraudzīt?

- Tieši tā. Īstenībā šādas personības klātienē sātans sevi izpauž uzreiz. Un tu vari ļoti skaidri ieraudzīt, kā sātans padara cilvēkus dusmīgus vai neiecietīgus, kad tu pat neesi neko pateicis. Tikai tādēļ, ka tu esi te, viņi uzsprāgst. Un tu redzi šausmīgas lietas cilvēkos, kuros citos apstākļos tu redzētu kārtīgus cilvēkus ar kaklasaiti un zelta rotām. Kad parādās tas, kas nes sevī Dieva Garu, tu vari ieraudzīt, kas bija redzams, kad pa ielām staigāja Jēzus. Dēmoni, kas atradās cilvēkos, teica: „Ā! Kas tu esi? Tu esi atnācis pazudināt mūs.” Daži bija sašutuši par Viņu, citi domāja, kā Viņu nogalināt, vēl citi perināja kaut ko pret Viņu. Viņš atbildēja viņiem nevis uz to, ko viņi jautāja, bet uz to, ko viņi domāja. Tāpat Svētais Gars dzīvo garīgajos tēvos, un tas var radīt šāda veida sadursmes. Tas notiek tāpēc, ka cita personība saprot – nedrīkst spēlēties ar šādu cilvēku. No tāda cilvēka nevar noslēpties.

 - Kristīgajos rakstu darbos, garīgā ceļa ienaidnieks ir bieži apzīmēts ar tik dramatiskiem nosaukumiem kā sātans, Lucifers, velns. Vai sātans ir vienkārši cilvēka patības metafora (apzīmējums, atainojums)? Vai tas ir kaut kas neatkarīgs no mums?

- Sātans ir skolotājs. Un patība ir līdzeklis, ar kuru mēs piepildām viņa teoriju (dzīves īstenībā). Dzīvot, izdabājot patībai, ir tāpat kā kūpināt viņam vīraku. Kad viņš to saož, viņš nāk. Tas viņam ir ļoti tuvs; tas ir viņam radniecīgs, tā ir viņa valoda, tā ir viņa izloksne (dialekts). Viņam tas patīk. Tātad viņš nāk, un tad viņš sāk sadarboties ar mūsu patību. Viņš sāk palikt mums radniecīgs.

- Tātad jūs varētu teikt, ka Sātans pastāv kā objektīvs ļaunuma spēks, kas darbojas katrā no mums kā patība? Vai tomēr precīzāk būtu teikt, ka patība jau pastāv mūsos un Sātans ir kārdinājuma balss, kurā ieklausās patība?

- Otrais. Viņam nav tiesību darboties mūsos caur patību. Mēs vienmēr esam brīvi savā izvēlē.

- Mūsdienu Rietumos pastāv daudz garīgo autoritāšu, kas mēģina Rietumu psiholoģijas idejas ievirzīt garīgajā gultnē. Īstenībā tas ir visai ierasti uzturēta doma: lai izturētu grūtības garīgajā ceļā, cilvēkam iesākumā jāattīsta spēcīgu „es”, stingru savas patības apzināšanos. Viens no apgalvojumiem, kas kļuvis gandrīz par pārliecību (kredo) daudzās garīgajās aprindās, ir: „Tev jākļūst par kaut ko, pirms tu kļūsi par neko.” Ko jūs domājat par šo domu?

- Tas ir tas pats, kas pateikt: „Sākumā mums jākļūst par mafijas vadoņiem, bet pēc tam varam kļūt par prezidentu.” Vai: „Sākumā pastrādāšu ar velnu, cieši sadarbošos ar viņu, lai viņš man iedod visu, ko man vajag, bet tāpēc, ka esmu gudrāks nekā viņš, es lietošu savus spēkus priekš labā.”

Ir labi sūtīt savus bērnus mācīties uz ārzemēm, lai izmācītos dziedāt, lai apgūtu atlētiku, lai viņi būtu labi izglītoti, lai būtu ekonomisks pamats viņu dzīves uzsākšanai. Bet cik bieži redzam, ka visu bagāto cilvēku un viņu bērnu sapņi tiek satriekti? Bībelē teikts: „Ja celtnieki ļoti smagi strādā, lai uzbūvēt torni, ko Kungs nav svētījis, viņi ir velti strādājuši.”

Patība („es”) ir dievs mūsdienu 20. un 21. gadsimtā. Un doma, kuru jūs izteicāt arī savā jautājumā, ir mūsdienu reliģija. Bet mēs zinām, ka tas ir kārdinājums. Patība domā šādi: „Es neticu Svētā Gara pastāvēšanai; Svētā Gara nav.” Bet tie ir meli. Svētais Gars vada pasauli un svētī tos, kas Viņu grib, kas Viņu redz, kas Viņā elpo, kas Viņā kustas, kas no Viņa iedvesmojas, kas Viņu mīl, kas savienoti Viņā.

- Šodien ir arī daudzas garīgas personības, kas pastāv uz to, ka patība ir cilvēka būtībaipiemītoša un no tās neatdalāms faktors un ka jebkurš mēģinājums atteikties no patības un tieksme uz pilnību, tieksme pārspēt mūsu kritušo dabu ir vislielākā pašpaļāvība. Junga psiholoģijas sekotājs Marions Vūdmens aiziet tik tālu, ka apgalvo: pati pilnveidošanās tieksme ir „dvēseles izvarošana”. Kā jūs atbildētu tiem, kas apgalvo, ka mēs pēc dabas esam sabojāti un nespējīgi sasniegt pilnību?

- Kristus teica: „Esiet pilnīgi. Kļūstiet pilnīgi. Un kad jūs tādi būsit un darīsit visu teicami, sevī sakot un ticot, ka esat galīgi nožēlojami, šausmīgi pazuduši grēcinieki, kalpi, tur jūs atradīsiet pazemību un svētlaimi.” Ir iespējams būt pilnīgiem, jo Viņš ir pilnīgs, jo Viņš pieņēma mūsu dabu (Savu Dieva dabu savienojot ar cilvēka dabu caur brīnumaino iemiesošanos jeb divu dabu savienošanos). Tādēļ, ka Viņš to izdarīja, mēs arī varam to darīt, mēs varam būt ar Viņu. Ir iespējams būt pilnīgam šīs dāvanas dēļ. Un ir iespējams nebūt pilnīgam, jo mums ir iespēja atteikties no dāvanas, atteikties no mīlestības. Kad mēs no tās atsakāmies, tad mums vajag teoloģiju, tad mums vajag filozofiju, tad mums vajag rakstīt jaunas grāmatas un jaunas teorijas, kas saka, ka patību nevar uzveikt.

Ir iespējams būt brīvam no patības. Tā tam jābūt. Tas ir nepieciešams. Tādēļ, ka cilvēki nezina par šo iespēju, nevēlas šo iespēju un nepieļauj šādai iespējai pastāvēt, viņiem vajag radīt šādas dažādas domas (idejas). Bet viņi zina, ka runā melus. Tā ir mežonīgākā lieta, ko varam dzirdēt. Iznāk, ka ārsts saka slimajam: „Skat, slimība ir cilvēka būtības sastāvdaļa! Mums ar to ir jāsadzīvo. Tāpēc mums nav jāapgriež nagi. Mums nav jāmazgā seja, jo rīt mēs tik un tā nomirsim.” Kas tā par mācību? Jā, ir iespējams būt brīvam no patības, bet tas ir noslēpums.

- Pareizticīgās askēzes prakse liek stipru uzsvaru uz vajadzību apspiest instinktīvās (miesas) tieksmes. Ilgāku laika posmu askēti ārkārtīgi pašaizliedzīgi nepieļauj tādas (dabiskas) dziņas kā iekāri, izsalkumu, slāpes un pat vēlmi gulēt. Kāda loma ir askētiskai praksei (treniņam), lai sasniegtu brīvību no patības?

- Askētisms ir līdzeklis, lai nokļūtu tur, kur mēs vēlamies nokļūt. Tās ir sliedes, pa kurām var virzīt vilcienu. Daudzi cilvēki uzskata, ka askētisms nozīmē sekošanu noteiktiem noteikumiem, tomēr tā nav nasta, kas mums uzlikta. Piemēram, futbolā spēles noteikumi to nevis sarežģī, bet gan palīdz spēlei būt ērtai. Tāpat arī askētiska dzīve. Īpašie laika posmi un noteikumi gavēšanai, modrībai un lūgšanai mums noslēpumaini kalpo un palīdz. Mēs noslēpumaini sekojam šiem ceļiem, šīm dievišķajām saistībām, šai dievišķajai kārtībai. Bez vispārējiem noteikumiem pastāv arī personīgie noteikumi, kuri tiek saņemti, vienojoties garīgajam tēvam un dēlam, ņemot vērā katras individualitātes īpašības. Mēs redzam svētos, kuri daudz laika pavada alās, mežā vai tuksnesī. Viņi neiet tur ar domu atgriezties; kad viņi tur aiziet, viņi aiziet pavisam. Un tur viņus vada Kungs.

Kad Kristus devās tuksnesī pēc Savām kristībām, Viņš aizgāja tur sastapt sātanu. Viņš nedomāja: „Pēc četrdesmit dienām Es atgriezīšos.” Viņš vienkārši aizgāja uz turieni. Viņš, svētā Jāņa Kristītāja kristīts, izkāpa no Jordānas upes un devās uz tuksnesi. No vienas puses skatoties, Viņš zaudēja laiku, esot tur Viens Pats. Viņš neaizgāja pie Saviem ļaudīm, lai iedotu viņiem ēdienu, svētītu viņus, vadītu viņus, iedotu viņiem Svēto Garu. Nē. Viņš devās uz tuksnesi. Un Viņš teica sātanam: ”Skat, mans draugs, līdz šim tu spēlējies ar cilvēkiem. Tu sāki ar Ievu paradīzē, un tagad tu beidz ar Mani. Esmu te Viens. Es neēdu. Es nedzeru. Un tuksneša naktī manos kaulos ir stindzinošs aukstums. Es ciešu. Bet es nespēlēju spēles. Esmu te. Viens. Un tu nāc pie Manis un Man piedāvā pārvērst akmeņus par maizi. Tu piedāvā Man tev paklanīties. Tu? Lai dotu Man varu pār Maniem cilvēkiem? Tagad ej. Mēs esam viens otru ieraudzījuši. Es zinu, kas tu esi, un tu zini, kas Es esmu.” Un tajā brīdī sātans pilnībā atkāpās.

Tātad askētiskā dzīve ir nepieciešama. Būt gatavam nomirt jebkurā mirklī, visu priekšā un par visu – tas ir tuksnesis, tā ir askētiska dzīve. Tā pieaicina Svēto Garu. Un ja mēs iesim, Kungs mūs vadīs.

* Filokalija – (grieķ. φιλοκαλείν, no phileo – mīlu, un kalos – brīnumskaists, daiļš, ļoti labs, brīnumjauks). Mīlestība uz daiļo (tikumīgā nozīmē). Pareizticīgo 4.-15. gs. autoru garīgo rakstu krājums.

** Patība – (grieķ. εγώ – burtiski ego –„es”; patība, patmīla, patmīlība, savtība, savtīgums, sevmīlība, sevtība). Askētiskajā literatūrā jēdziens „egoisms” latviski visbiežāk tulkots kā „patība”.

*** Nožēlošana – (grieķ.μετάνοια, metanoia – nožēla, nožēlošana, atzīšana; Bībelē – „atgriešanās no grēkiem”). Pareizticīgajā literatūrā jēdziens metanoia precīzi nozīmē „prāta izmaiņa”, „gara izmaiņa”, kas atbilst nevis ētiskām, bet eksistenciālām izmaiņām cilvēka dzīvē, kas pievērš viņu Dievam.

**** Gaisma – ar lielo burtu, jo runa ir par Dieva neradīto enerģiju jeb svētību, ar ko saskārušies caur gadsimtiem daudzi pareizticīgās Baznīcas askēti, mistiķi jeb svētie. Cilvēks nevar ar Dievu savienoties pēc būtības, bet var savienoties, ar dievišķo spēku(enerģiju), garīgu pūliņu rezultātā. Šī ir arī viena no pamatbūtībām, ar ko atšķiras Pareizticīgo Baznīcas izpratne par Dievu no katolicisma, kas apgalvo, ka tā gaisma ir bijusi radīta.