PROTESTANTIEM PAR PAREIZTICĪBU piektais turpinājums

        Apustuļu sprediķis nav brīvs, vairumā gadījumu tas ir piespiedu. Kā jebkurš sprediķis, jebkurš misijas darbs, tas nevis vienkārši runā no sirds pilnības  un sava paša personīgās pieredzes, bet tam vēl arī jāiekļauj sevi formās, vārdos, salīdzinājumos un argumentos, kas būtu saprotami citiem cilvēkiem. Šajā ziņā misionārs kļūst par savu klausītāju ķīlnieku. Viņš ne tikai ieskatās savā sirdī, viņš skatās arī savu klausītāju sejās, lai saprastu, ko ir izdevies nodot no sirds uz sirdi, bet kam viņš vēl pagaidām nav spējis atrast īstos vārdus. Viņš iet kā pa mīnu lauku, lai nejauši neaizskartu kaut ko tādu, kas pašam nav ar reliģisku vai morālu nozīmi, bet kas ir ļoti nozīmīgs un dārgs klausītājiem. Skaidrs, ka misionārs nedrīkst pārkāpt tos tabu, kas ir izveidojušies tajā ciltī, pie kuras viņš ir atnācis.

        Ja šajā ciltī nav pieņemts ēst cūkas gaļu, tad arī misionāram jāpieņem šāds atturības solījums. Ja šajā ciltī nav pieņemts balsot par komunistiem, misionāram jāatturas no vārdiem, kas varētu dot iemeslu baumot par viņu kā par “VDK aģentu”.

         Lūk, ko apustulis Pāvils saka par šo nebrīvi, ko viņš pats brīvprātīgi izvēlējās citu cilvēku glābšanas dēļ: “Jo, būdams brīvs no visiem, es brīvprātīgi paliku visiem par kalpu, lai pēc iespējas daudzus mantotu. Jūdiem esmu tapis kā jūds, lai mantotu jūdus; tiem, kas zem bauslības, esmu tapis kā tāds, kas stāv zem bauslības, pats nebūdams zem bauslības, lai mantotu tos, kas stāv zem bauslības. Tiem, kas bez bauslības, esmu tapis kā tāds, kas bez bauslības, kaut patiesībā nebūdams bez Dieva bauslības, bet stāvēdams Kristus bauslībā, lai mantotu tos, kas bez bauslības. Vājajiem esmu tapis kā vājš, lai mantotu vājos; visiem esmu tapis viss, lai katrā gadījumā izglābtu vismaz dažus. Bet to visu es daru Evaņģēlija dēļ, lai man būtu daļa pie tā” (1.Kor.9,19-23).

         Lūk, neizbēgams jautājums: kur apustuļi uzvedās “kā nevarīgi”? Un vai šīs viņu sprediķu šķautnes var uztvērt kā visas Baznīcas dzīves normu? Mēs atceramies, ka apustulis Pāvils aizliedza veikt jūdu tradicionālo apgraizīšanu pagāniem, kuri pievērsās Kristum. Bet savu mācekli Timoteju viņš apgraizīja, lai saskarsmē ar viņu nejustu riebumu “vārgie” jūdu izcelsmes kristieši. Lai misionārs varētu pietuvoties “neaptvertajiem”, viņam dažreiz jāieiet viņu teritorijā. Un te rodas jautājums, kas nekad nevarēs tikt atrisināts visās savās detaļās: ko var un ko nevar darīt sludinātājs tuvojoties tiem, kurus viņš vēlas pievērst kristietībai?

         Lūk, pareizticībai pievērstais, bet vēl nevisai ticībā stiprais japāņu valdnieks Stefans Dade jautā Japānas bīskapam Nikolajam- “vai viņš drīkst piedalīties dievkalpojumos tuvējā katoļu baznīcā, jo pareizticīgo katedrāle atrodas ļoti tālu”. Un dzird atbildi: “Neejiet uz turieni; jums tas ir bīstami, novedīs no īstā ceļa” (св. Николай Японский. Запись в дневнике 25.11.1902 // Праведное житие и апостольские труды святителя Николая, архиепископа Японского по его своеручным записям. ч. 2. - Спб., 1996, lpp. 139.) Taču sv. Nikolajs nekaunējās iet pat pagānu dievnamos (“Dārgais iegāja vienā no bramaņu dievnamiem”) (св. Николай Японский. Запись в дневнике 20.10.1880 // Праведное житие и апостольские труды святителя Николая, архиепископа Японского по его своеручным записям. ч. 1. -  Спб., 1996, lpp. 349).

          Apustulis Pāvils dod gudru padomu: jāseko tam, lai “nedotu iemeslu tiem, kuri to meklē” (2. Kor.11,12). Pašā kristiešu vēstī ir daudz kā tāda, kas izsauc sašutumu un neizpratni pagāniem un neticīgajiem. Tas ir neizbēgami. Un mēs saprotam, ka sludinām “kārdinājumu” un “neprātu” (1. Kor. 1,23). Bet kā atšķirt vai cilvēks krīt kārdinājumā Evanģēlija vai manis dēļ. Kristus mācība vai mana uzvedība, vai mans dzīves veids un mans sludināšanas veids viņu atgrūž? Ja viņu atgrūšanās ir vērsta uz pašu Evanģēliju, nu ko, “Patiesi Es jums saku: Sodomas un Gomoras zemei būs vieglāk soda dienā nekā tādai pilsētai” (Mat. 10,15). Bet ja tā ir reakcija uz manu šķībo runu, uz manu neīstumu, uz manu ierobežoto prātu? Ja pie visas manas teoloģiskās izglītības man pietrūkst mācītāja takta, zināšanu, gudrības, intuīcijas?

        Apustuļiem šī takts bija. Sludinātajam jāmācās no viņiem- par to der atcerēties, lasot viņu vēstules. Jo tajās ir tādas rindiņas, kas diktētas tieši no draudžu ganu apsvērumiem.

        Izrādās, ka Kristus mums devis tādu brīvību, ka no tās dažreiz vajag atteikties. “Tāpēc lai neviens jūs netiesā ēdienu un dzērienu dēļ vai sakarā ar svētkiem, jauno mēnesi vai sabatu...ja nu jūs esat ar Kristu nomiruši pasaules pirmspēkiem, ko tad jūs, it kā vēl dzīvodami pasaulē, uzņematies priekšrakstu jūgu: “neaizskar”, “nebaudi”, ‘nepieskarties” pēc cilvēku mācībām un baušļiem” (Kol.2,16-22). Bet tur jau ir tā lieta, ka tomēr tiesājam. Tiesājam tieši par brīvību, ar kuru kristieši izturējās pret ārējiem, cilvēciskiem ieradumiem un priekšrakstiem. Un tad, tādēļ, lai dvēsele nekristu kārdinājumā, neatietu no Kristus, kristiešiem nācās atkal atgriezties pie šo priekšstatu jūga, kas valdīja nekristiešu reliģiskās aprindās. Bet atgriezties ne vairs reliģisku iemeslu dēļ, bet tīri priesteriski-pedagoģisku motīvu dēļ.

       Piemēram- vai var ēst elku upurus?

No jūdu redzes viedokļa- kategoriski tas nav iespējams. Citāds redzējums ir kristiešiem: pagānisms ir kalpošana pasaules (“kosmiskām”) “stihijām”, bet mēs “ar Kristu nomirām stihijām”, un tādēļ “elks pasaulē (en kosmw) nav nekas” (1.Kor.8,4).  Tās ir zināšanas no Dieva (8,3).

      Taču precīzāks un dziļāks ir slāvu tulkojums ”ja kāds mīl Dievu, tas no Viņa ir pazīts”. Ne zināšanas par elku niecīgumu Dievs mums izstāstīja. Kuru Dievs iepazina, kuru Viņš iemīlēja- to Viņš savienoja ar sevi un atbrīvoja no kosmisko stihiju varas un nemiera. Kunga vēsts ir taisno ceļš... Kurš mīl Dievu, kurš ir Dieva iepazīts, atrodas īpašā Dieva gādībā kā savējais Viņam. Dievu mīlošais ir Dievā un Dievs viņā” (св. Феофан Затворник. Творения. Толкования посланий апостола Павла. Первое послание к коринфянам. М., 1998, lpp. 298). Jautājums nav tajā, ka mēs zinām par Dievu un par elkiem, bet tajā, ka Dievs dzīvo mūsos un sargā. Tieši tādēļ kristietī nav baiļu no elkiem: “Ēdiens mūs netuvina Dievam; ne mēs esam sliktāki neēzdami, nedz labāki ēzdami” (1.korint. 8,8). Dievs ir viens, un tikai Viņš visu audzē un iesvēta. Pagānu dievi ir izdomājums, nav vērts atļaut viņu fantomiem ietekmēt mūsu dzīvi. “Bet ne visos ir atziņa. Bet daži līdz šim vēl pieraduši pie elkiem, uzskata to, ko viņi ēd par elku upuri, un tas apgāna viņu jau tā vājo sirdsapziņu” (1. korint. 8,7). Ja cilvēks, kurš vēl neapzinās pagānu tautu baiļu un cerību tukšumu, ieraudzīs tevi, kristieti, ēdot ēdienu, kas iepriekš ir veltīts kādai pagānu dievībai, viņš var samulst. Ja viņš ir jūds- tad var sašust par kristietību vispār. Ja viņš pats nesen bija pagāns, tad var uztvert redzēto kā atļauju viņam būt “nedaudz kristietim un nedaudz pagānam”. Tādēļ jābūt uzmanīgam: “Jo, ja kas redzēs tevi, kam ir atziņa, elku namā pie galda sēžam, vai tad sirdsapziņa nepamudinās to, kas ir vājš, piedalīties elku upuru mielastā? Tavas atziņas dēļ pazudīs ticībā vājais brālis… Tādēļ, ja ēdiens ir manam brālim par apgrēcību, tad es nemūžam gaļu neēdīšu, lai savu brāli neapgrēcinātu” (1.korint. 8,10-13). Brīvība nepievērst uzmanību elkiem un elku upuriem nedrīkst pāraugt elku kalpībā.

          Mēs no šī privātā jautājuma vērsīsimies pie kopējā, vēlreiz atceroties, kā tieši apustulis pabeidz savu spriešanu par attieksmi pret elkiem: “Dzenieties man pakaļ tā, kā es Kristum “ (1.Korint.11,1). Ja mēs nonāksim līdzīgā situācijā, tad mums būs jāatdarina (red. piezīme: baznīcslāvu tulkojumā sekošana Kristum izteikta kā –atdarināšana, Kristus) Pāvils un Kristus. Mums būs jāaizdomājas: kā Kristus un Viņa apustulis rīkotos šādā situācijā? Vai Kristus izdzītu no dievnama sievieti, kura būtu ienākusi tur, ģērbusies biksēs? Vai Viņš drīzāk izdzītu no turienes tās “godājamās draudzes locekles”, kuras būtu sākušas šo nelaimīgo mocīt ar pārmetumiem.

           Tagad ir pienācis laiks pastāstīt par kādu mācību, kuru es saņēmu uzsākot studijas seminārā. Toreizējais Maskavas garīgo skolu rektors arhibīskaps Aleksandrs (Timofejevs) sacīja man: “Mums biežāk sev jāuzdod jautājums; kā šajā gadījumā rīkotos apustulis Pāvils?” Tas ir ļoti precīzs formulējums. Patiesi, iedomāties, kā būtu rīkojies tajā vai citā gadījumā Kristus- tomēr ir apgrūtinoši. Nav vērts pastāvīgi sevi iztēloties Dievcilvēka vietā. Bet no Kristus mācekļiem mums visvairāk ir pazīstams apustulis Pāvils, gan kā cilvēks, gan kā misionārs, gan kā draudzes gans. Mums svarīgākais ir tas, ka ap. Pāvils mācēja pārsteidzoši atšķirt galveno no otršķirīgā, viņš mācēja ne tikai atvirzīt otršķirīgo, bet arī atkal atgriezties pie galvenā un izcelt to, ja tas bija nepieciešams. Viņš mācēja aizvirzīt otršķirīgo, ja tas traucēja iegūt galveno. Ne mazāk svarīga kā mācītājam bija prasme redzēt, ka otršķirīgais nebūt vienmēr nozīmē ”nevajadzīgais” un “liekais”.

          Šīs otrās mākas bieži pietrūkst liberāli filozofējošiem kristiešiem. Bet, galvenais taču “Lai Kristus būtu sirdī! Kam te rituāli?” Pareizi, galvenais ievest Kristu savā sirdī. Bet tas nekādi nav iemesls tam, lai devalvētu un atmestu visu to, kas ir piesātināts ar atmiņām par Kristu un kas ved dvēseli pie Viņa. Bieži ļaudis domā, ja reiz “man to nevajag, man tas ne ko neizsaka”- tātad, to nevajag arī pārējiem. Apustulis Pāvils mācēja cienīt to, kam nebija nozīmes viņam pašam, bet kas bija nozīmīgs citiem.

         Bet tieši tas, iepazīstoties ar viņa tekstiem, dara neizbēgamu turēt atmiņā jautājumu: ko tieši Apustulis saka būtiski kristīgu, bet ko- citu vajadzību dēļ. Apustulis iesaka kaut ko darīt (bet no kaut kā atsacīties), lai nebūtu kārdināšanas kristiešu un viņu mācības sakarā ļaudīm, kuri skatās uz baznīcas kopienu no malas. Bet, ja tie šķībie skatieni jau sen aizgājuši vēstures kapā, ja vairs nav to, kuri varētu iekārdināties no kristiešu atkāpšanās no toreizējās dievbijības normām, vai Baznīcai jāsaglabā šīs normas par savām, iekšējām, pastāvīgām normām?

          Piemēra pēc: “Vai pati daba nerāda jums, ka gari mati ir vīram par negodu. Bet, ja sievai gari mati, tad tas viņai par godu” (1.Kor. 11,14-15). Svarīgi atzīmēt, ka šis teksts ir tiešs Apustuļa pārdomu par attieksmi pret elkupuru ēdienu turpinājums. Pēc viena izšķirošas mācītāja attieksmes pret radušos problēmu piemēra, Apustulis tūlīt pat dod otru- par attieksmi pret frizūrām. Vīrietim jāgriež mati. Sievietei- nē. Visiem ir zināms, ka vismaz attiecībā pret vīriešiem pareizticīgā tradīcija šiem Apustuļa vārdiem nepiedeva praktiski nekādu nozīmi. Ne tikai mūki un garīdznieki, bet arī daudzi laicīgie nēsā garus matus.

        Ne visas teksta nianses ir pilnīgi skaidras. Izskatās, ka apustulis Pāvils šeit (11,10) piemin kaut kādu apokrifistisku Vecās Derības nostāstu, kas saista lakatu nēsāšanu sievietēm un kaut kādu ne pārāk tīru eņģeļu attieksmi pret viņām. Bet visumā apustuļa pozīcija kļūst pilnīgi skaidra, ja atceramies dažas tās grieķu kultūras sadzīves īpatnības, kurā viņš sludināja.

        Tas pats “dabiskums”, ko mūsdienu okultisti tā mīl apdziedāt pagānismā, Grieķijā un Romā pārvērtās par pašu dīvaināko pretdabiskumu. Mīlestības norma un pat tās ideāls kļuva homoseksuāla mīlestība. Diogēns Kiniks vispārējo aizraušanos ar zēniem nepiekopa, tā kļuva par vienu no viņa dīvainībām (Диоген Лаэртский. О жизни знаменитых философов, 6,53-54; 6,59). Pie šādas modes ko gan atlika darīt hetērām? Viņām atlika tikai iegūt sev iespējamo līdzību ar zēniem. Pats vienkāršākais līdzeklis tam- īsa “zēngalviņa”. Turpretī jaunekļi- prostitūtas centās būt līdzīgi sievietēm, un pats vienkāršākais līdzeklis bija garu matu audzēšana. Cauri gadsimtiem tautā iesakņojies viedoklis, ka vīrietis ar gariem matiem ir homoseksuāls.

           Pirmajās kristiešu kopienās daudz kas virmoja. No kādiem likumiem mūs atbrīvoja Evanģēlijs? Ko mēs varam sev atļauties mūsu “bez- likuma” stāvoklī? Kristieši visur priecīgi vēstīja par savu brīvību no likuma. Bet pagāni sacerēja savos prātos tukšas šo vēstījumu atskaņas un tenkas šajā sakarā: “Kristieši? Dīvaini ļaudis... Viņi paziņo, ka viņiem likums nav rakstīts. Viņi ir kaut kādi tur ateisti: dievus nepielūdz. Vēl viņi paziņo, ka viņu vienīgais dievs ir mīlestība. Un šo savu dieviņu viņi slēpj, nerāda nevienam viņa attēlus. Viņi sanāk kopā naktīs. Visus savējos sauc par “brāļiem un māsām”. Svešus savās sanāksmēs neielaiž... Bet mēs esam mācīti ļaudis: mēs zinām, ar ko viņi tur nodarbojas savos nakts saietos! Skaidra lieta: viņiem tur ir nepārtraukts vispārējs grēks pie tam pašās izlaidīgākajās formās!” Šie baumotāji vienkārši tikai meklēja iemeslu, lai apstiprinātu savus pieņēmumus.

           Šeit apustulim Pāvilam vajadzēja pateikt: kristiešiem jāseko savam ārējam izskatam. Jā, Dieva Valstība ir mūsos. Bet mūsu izskatam nav jāļauj zaimot Evanģēlijs. Lai ko arī nemācītu filozofi (taču nevajag aizmirst, ka ne visi Apustuļa laika biedri bija “filozofi” un sodomīti), bet “daba mūs māca, ja vīrs audzē matus”, tas ir cenšas izskatīties kā sieviete, tas pēc būtības izliek sevi pārdošanā - “ tas ir negods”.

  Kad visi visapkārt kļūs par kristiešiem, tad kristiešiem parādīsies tiesības būt Kristus dēļ vājprātīgiem, tiesības izteikt demonstratīvu nicinājumu ierastajiem stereotipiem, ar dīvainībām atgādināt par galveno, kas tik viegli tiek aizsegts ar ierastiem dievbijības paradumiem. Apustuļu laikmetā pats Evanģēlijs vēl likās diezgan dīvains, pārāk neierasts. Un tādēļ nevajag neko demonstratīvu. Ārējā viedolā visam jābūt saskaņā ar parastiem jēdzieniem par pieklājību. Šodien nav (var būt, vēl pagaidām nav) laicīgā sabiedrībā tādu priekšstatu par homoseksuālismu, kādi bija antīkajā pasaulē. Tādēļ baznīca neaizliedz ļaudīm audzēt garus matus.

         Ja mēs šodien aizdomātos par to, ka mēs nedrīkstam mulsināt ārpus baznīcas esošos ļaudis, tad, sekojot apustuļa Pāvila piemēram, mēs varētu svītrot kristiešus no kaut kā cita. Var būt, šodien būtu derīgi autoritatīvi pavēstīt: “Vai pati daba mūs nemāca, ja nabadzīgā valstī garīdznieks brauc ar “mersedesu”, tad tas ir negods viņam!”?³⁸ Bet arī šo normu nevajadzētu darīt par mūžīgu. Ja kādreiz ļaudis sāks dzīvot bagātāk, tad arī šo kanonisko priesteru normu varēs atcelt³⁹.

       Un tā, ja runājam pareizticīgās teoloģijas vārdiem, pašos Rakstos jāatšķir: kur ir norma, un kur personisks padoms. Kur akrīvija, kur ikonomija. Kur nepieciešama, skaidra norma un tās piemērošana, kur draudzes gana pamatota atkāpšanās no tās mīkstinot vai pastiprinot. Ja ņem vērā, ka runājam par apustuļu rīcību, tad kļūs skaidrs, ka ir vērts viņus atdarināt pat tur, kur viņi atkāpjas no noteikumiem (atcerēsimies gadījumu, kad Pāvils apgraizīja Timoteju). Tas ir, vajag atdarināt viņu Dieva iedvesto dvēseļu ganu gudrību. Katru reizi, neatkārtojot burtiski visu apustuļu rīcību un padomus, vajag ielaist sevī to jēgu, kuras dēļ apustuļi tā rīkojās.

      Ir kāds ļoti svarīgs jautājums: kā būt ar to, par ko Bībele klusē. Ja aprobežotos tikai ar bibliskajiem vārdiem, tad kā var dzīvot Krievijā- valstī, par kuras eksistenci Bībele neko nezin?

      Bībeles klusēšana var būt dažāda.

     Tā var būt barga (kad runa ir par to, par ko “kauns pat runāt”-Ef. 5,12)⁴⁰. Tā var būt vienaldzīga (Bībele neko nestāsta par Olimpisko spēļu rezultātiem). Tā var būt piepildīta ar nozīmi un noslēpumu: klusē par to, ko neuztic papīram (“Man būtu tev daudz ko rakstīt, bet es negribu tev rakstīt ar tinti un spalvu” (3. Jņ. 1,13); “Kaut gan man jums ir daudz ko rakstīt, es negribēju to darīt uz papīra un ar tinti, bet es ceru nākt pie jums un runāt no mutes uz muti, lai mūsu prieks būtu pilnīgs” (2. Jņ.1,12)). Bībele var klusēt par to, kas acīmredzami ir ar viņu nesavienojams (piemēram, tā nestrīdas ar dvēseļu pārdzimšanas ideju).

     Bībele klusē arī par to, kas ir augstāk par cilvēka saprātu, par to, ko nevar ietilpināt sevī mūsu vārdi (“Bet ir vēl daudz citu lietu, ko Jēzus ir darījis. Ja visas tās pēc kārtas aprakstītu, tad, man šķiet, visa pasaule nevarētu uzņemt sarakstītās grāmatas”- Jņ. 21,25). Bībele klusē (gandrīz klusē, jo tikai garāmejot piemin) arī par to, kas ir ne teorētiskā, vārdiskā, bet praktiskā kristieša dzīves puse. To, ko “paveica Jēzus”- pateikt vārdos nevar. Bet var kļūt par Viņa darbu līdzdalībnieku (darbu līdzdalībnieku, ne vārdu!): ”kas Man tic, tas arī tos darbus darīs, ko Es daru, un vēl lielākus par tiem darīs, jo es noeju pie Tēva” (Jņ. 14,12). Bībele klusē par sakramentu- par neizsakāmu un priecīgu pārveidojošu Kristus darbību kristietī, jo tas, ar ko Glābējs ienāk dvēselē- ir negaidīts un nepasakāms (“ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl” -1. Kor 2,9). Bībele klusē arī par to, kas kļuva par Kristus varoņdarba vēlāku augli - jau pēc apustuļu laikmeta. Jo “Baznīca neliecina par patiesību ar atmiņām vai svešiem vārdiem, bet ar savu paša dzīvu un nepārtrauktu pieredzi… Patiesība mums atklājas ne tikai vēsturiski. Kristus mums parādījās un parādās ne tikai Rakstos” (прот. Георгий Флоровский. Соборность Церкви// Духовный мир. Вып.2. Сергиев Посад, 1996, lpp. 92.).

               Beidzot, Bībele var klusēt par to, kas zināms katram Dieva tautas loceklim un tādēļ nav nepieciešamības pēc speciāliem priekšrakstiem un skaidrojumiem. Tā, piemēram, netiek minēti Kristus pateicības lūgšanas vārdi Pēdējās Vakariņās -“Jēzus paņēma maizi un, svētījis, pārlauza” (Mat. 26,26). Svētības vārdi, ko teica pashas maltītēs, bija pazīstami katram jūdam. 10 baušļi runā par nepieciešamību mīlēt vecākus, bet neietver sevī bausli mīlēt bērnus. Vai tas nozīmē, ka bērnus mīlēt nevajag? Tas, kas ir acīm redzams, netiek noteikts ar īpašām pavēlēm.

             Tieši tā jāsaprot tas, kāpēc Jaunajā Derībā nav noteikta bērnu kristīšana. Rakstos nav aizlieguma kristīt zīdaiņus. Taču nav arī speciāla rīkojuma. Ja nevienā no apustuļu vēstulēm (bet visas tās ir diezgan polemiskas) nav pārdomu par šo tēmu, tad tā bija nediskutējama apustuļu baznīcai. Tātad, jautājums par bērnu kristīšanu likās acīmredzams, tāds, kas neizsauc jautājumus un neprasa paskaidrojumus. Kas bija acīmredzams agrīnajai Baznīcai- neiespējamība iekļaut savā sastāvā bērnus, vai , tieši pretēji, šādas prakses dabiskums? Ja mēs atcerēsimies, ka apustuļi bija ebreji, ka apustuļu kopienas vispirms bija jūdu- kristiešu, tad atbilde uz šo jautājumu kļūs skaidra. Jūdu rituālu prakse paredzēja, ka bērns var būt Dieva tautas loceklis, “garīdznieku tautas” loceklis, Baznīcas loceklis. Iestāšanās Baznīcā Vecās Derības praksē notika ar astoņas dienu veca zīdaiņa apgraizīšanu. Tā kā Kristus neatnāca tādēļ, lai apgrūtinātu bērnu ceļu pie Dieva, bet tādēļ, lai šo ceļu atvieglotu gan bērniem, gan visiem ļaudīm, tika uzskatīts par pašsaprotamu, ka var kristīt veselas ģimenes (“namus”).

            Tādēļ vajag uzmanīgāk izturēties pret protestantu lozungu “Tikai pēc Rakstiem”- Solo Scriptura⁴¹. Ne visu to, par ko nav pateikts Rakstos tieši, Raksti nosoda. Lai gan Bībelē nav pateikts “Lidojiet ar Aeroflotes lidmašīnām”, mums tomēr ir tiesības to darīt. Nekas Bībelē nav teikts par Krieviju, bet mums ir tiesības tur dzīvot un sludināt. 

           Dažreiz Bībele ir acīmredzami nepietiekoša. Piemēram, vai es varu uzskatīt par pietiekamu mūsu dienās reliģisko melu atšķiršanai no evaņģēliskās patiesības apustuļa Jāņa piedāvāto kritēriju: “katrs gars, kas nesludina Jēzu Kristu, Kurš atnācis miesā, nav no Dieva”? Aum Sinrikes sekta, piemēram, atzina (atšķirībā no tiem senajiem maldu mācītājiem- dokētiem, ar kuriem polemizēja apustulis Jānis), ka Kristum bija cilvēka miesa, ka Viņš ne tikai vienkārši likās kā cilvēks, bet patiesi tāds bija. Vai tas ir pietiekami, lai atzītu par īsteni kristīgu Aum Sinrikes kustību?

           Raksti paši apstiprina savu nepietiekamību: “nevienu pravietojumu Rakstos nedrīkst atrisināt pašu ar sevi” (2. Pēt.1,20). Ja Raksti būtu pašsaprotami, tad Pāvilam nebūtu bijis tos visai smalki jāizskaidro. Vai, bez viņa palīdzības, būtu skaidrs, ko nozīmē stāsts par Ābrama divām sievām (Gal. 4,21-31)? Ar burtu ir par maz nepieciešams Gars.

             Protestantiem “Raksti - tas ir dokuments, kas veido pamatu, sastāda apslēpto baznīcas dzīvi” (Барт К. Очерк догматики. Lekcijas, kas nolasītas Bonnas Universitātē 1946. gada vasaras semestrī. Спб., 1997, lpp. 17). Pareizticīgajā praksē “slēpto baznīcas dzīvi” sastāda ne tas Vārds, Kurš iemiesojās Rakstu vārdos, bet tas Vārds, Kurš kļuva miesa un turpina mājot euharistijas miesā⁴². Rakstu un Liturģijas Kristus, protams, ir viens. Bet ir svarīgi atcerēties, ka ne tikai ar grāmatu starpniecību Glābējs vēlējās ieiet cilvēku dzīvē. Vai var Kristus vārdus “Es esmu ar jums visās dienās” saprast tik šauri, lai tajos redzētu apmēram šādu apsolījumu “grāmatas par mani būs ar jums visās dienās un tās jums atgādinās par Mani”? Pēc apustuļa Pāvila vārdiem, “Jo citu pamatu neviens nevar likt kā to, kas jau ir likts, proti, Jēzus Kristus” (1. Kor.3,11). Baznīcas un kristīgās dzīves pamats ir Kristus, nevis Bībele. Taču baptistu dogmatikas mācību grāmatā: “Svētie Raksti ir pietiekami cilvēka garīgās dzīves pilnībai” (Догматика. Заочные библейские кур-сы ВСЕХБ. М., 1970. lpp. 10). Vai tad vārds, kas nebalstas uz dzīvu sirds praksi, bet uz citātiem, nav miris vārds?

           Raksti ir tikai viens no mantojumiem, ko mums nodevis Kristus. Bībele- tas ir priekšraksts, Dieva domas kanons. Noteikumus nedrīkst pārkāpt. Bet nedrīkst visu dzīvi veltīt tikai noteikumu atkārtošanai. Nebūtu Buņina un Jeseņina, ja viņi visu savu dzīvi būtu tikai atkārtojuši ortogrāfijas likumu: “ži” un “šī” raksti ar “i”. Jebkurš speciālists zina aksiomu (kanonu) komplektu savā jomā. Taču viņš tieši strādā ar šīm aksiomām, tās pielieto, ar to palīdzību iegūst jaunas zināšanas vai rada ar to palīdzību jaunu praksi, bet nevis vienkārši ar kompjūtera monotonismu atkārto vienu un to pašu priekšrakstu.

          Bībelei nevar runāt pretī. Bet var runāt pretī atsevišķiem tās pantiem. Bībele ir veselums. Savā Dieva iedvesmas viengabalainumā tā nes mums vēsti par Dievu, par cilvēku, par mūsu aicinājumu un glābšanu. Bet pavisam viegli var izplēst no tās vienu pantu un, atraujot no evaņģēliskā gara, padarīt to par karogu cīņai ar “nepareizajiem”. Var viegli piespiest atsevišķam pantam piekrist man. Nesalīdzināmi grūtāk piespiest piekrist manām patvaļīgām vēlmēm būtu visai Bībelei.

          Pie tam piekrišana Rakstiem nebūt nenozīmē ticīgā nolemtību uz klusēšanu. Jā, cilvēkam ir jāklusē, lai sadzirdētu Dieva Vārdu. Bet pēc tam šis Vārds jāpielieto savā dzīvē, dzīves situācijās, kuras nemēdz būt līdzīgas tām, kas bija senajā Palestīnā. Gadījumi, kad evaņģēliskā jēga un gars palīdzēja cilvēkam pareizi piemērot evaņģēliskos baušļus  tā laika  dzīves situācijai, glabājas baznīcas mantojuma atmiņā.  Kristieši taču bija ne tikai apustuļi. Kristiešus varēja sastapt arī citās valstīs un citos gadsimtos. Viņu liecības ne ar ko nevar papildināt to, ko par Kristu pateica apustuļi (“acu liecinieki”). Bet viņi var daudz ko pateikt paši par sevi- par to, kas notiek tā cilvēka dvēseles dziļumos, kas meklē, zaudē un atkal atrod Glābēju. 

         Teoloģijas pasaule neaprobežojas ar Dieva Vārda studēšanu. Svarīgākais Rakstu aizsardzības līdzeklis pret manu aizspriedumaino subjektīvismu ir vēršanās pie citu ļaužu prakses. Tās Dieva Vārda šķautnes, kas bija aizklātas man, pārdzīvoja citi cilvēki, daudz augstākas dzīves ļaudis. “ Viens prāts ir labi, bet divi- labāk”. Viena neievēroto var atpazīt citi.

          Taču šīs, mani palabojošās, balsis var un vajag meklēt ne tikai mūsdienās. Vēl svarīgāk un izglītojošāk, un interesantāk ieklausīties iepriekšējo laikmetu balsīs. Katram no mums ir uzliktas tās kultūras un tā laika, kurā mēs dzīvojam, brilles. Tās noņemt es nevaru. Bet es varu, pirmkārt, ievērot, ka man uz deguna šīs brilles ir. Otrkārt, es varu mēģināt skatīties uz pasauli tām garām. Tādēļ man jāiemācās - kā tieši uz pasauli un Bībeli skatījās tie ļaudis, kuri arī nebija brīvi no brillēm, bet tās bija citas brilles, ne manējās. Viņi dzīvoja citā laikmetā, citā kultūrā, viņu intelektuālie un arī sadzīves apstākļi bija pārsteidzoši atšķirīgi no maniem. Nu ko- vēl interesantāks ir tas, ko šie, tik ļoti no manis atšķirīgie ļaudis, izlasīja tai Grāmatā, kas pašreiz guļ manā priekšā. Tādēļ Bībeles studēšana nevar neiekļaut sevī kā savu nepieciešamu sastāvdaļu Baznīcas vēstures studēšanu. Baznīcas vēsture ir Bībeles klausīšanās vēsture. Kā ļaudis klausījās Vārdu, ko viņi tajā dzirdēja, un kā viņi uz to atsaucās. Tā arī ir Baznīcas vēsture.        

38. Divas reizes misionāru kongresos es novēroju ainu, kas aizdzina jebkādu cerību uz to, ka misijas darbība mūsu baznīcā atjaunosies tuvākajā nākotnē. Konferences dalībniekus veda autobusos no viesnīcas uz konferences zāli cauri visai pilsētai milicijas mašīnu pavadībā ar ieslēgtām sirēnām un gaismas signāliem. Kustība ielās apstājās. Mašīnas piespiedās pie nomalēm, luksofori tika atslēgti. Autobusu virkne bez apstāšanās šķērsoja pilsētu vairākas reizes dienā. Nav grūti nojaust, ar kādiem vārdiem aizturētie pilsētnieki pavadīja šos autobusus un caur logiem redzamās popu cepures. Ja misionāru kongress notiek tā, ka izsauc pilsoņu atstumšanos...   

39. Atcerēsimies balsi no labvēlīgāka laikmeta: “Metropolīts iesēdās sešu zirgu ratos. Cik brīnišķīgs metropolīta garjūgs no sešiem zirgiem! Un kā tas piederas Maskavai! Visi, kuri to satika, noņēma cepures. Uzreiz redzams, ka Metropolīts brauc. Ne velti maskavieši to pieprasa, un, kad Makārijs sāka braukt ar četriem, apvainojās” (св. Николай Японский. Запись в дневнике 8.5.1880 // Праведное житие и апостольские труды святителя Николая, архиепископа Японского по его своеручным записям. ч. 1. -  Спб., 1996, lpp. 278).

40. Šo Bībeles noteikto klusēšanu pārkāpj neķītrās grāmateles, piemēram, “Zāles no grēka” (Saratovas Svētā Alekseja sieviešu klosteris, 1996), kas satur grēku sarakstu, kam ir vieta ja nu vienīgi uz seksopatologa lūpām... Daudzas lietas, kuras ir pieminētas šajā grāmatiņā, vispār nav grēks. Piemēram: “Ēda zivi bez zvīņām” (37.lpp). Viss! Nav vairs glābšanas mūsu mūkiem un arhierejiem, uz kuru galdiem dažreiz tiek padota store...Par šo “tīro un netīro” ēdienu jau sen Zeltamute ir teicis: “Ko tad? Vai tiešām arī cūkas gaļa ir ne tīra? Necik, ja ēd to ar pateicību, ar krusta zīmi; līdzīgi arī viss pārējais nemēdz būt netīrs. Netīra ir patvaļība, kas nepateicas Dievam” (св. Иоанн Златоуст. Беседы на Первое послание к Тимофею, 12,1).

41.Protestantisma dibinātājs Mārtinš Luters nekad nav aicinājis Dievu sludināt pēc principa “Tikai Raksti”. Viņa sprediķos un grāmatās šī problēma nav atrodama (skat. Gaboriau F. L'Ecriture seule? Paris, 1997, lpp. 71). Turpretī, viņa darbos visai biežas ir atsauces uz senās baznīcas tēvu darbiem (skat., piemēram, Лютер М. К христианскому дворянству немецкой нации об исправлении христианства// Лютер М. Время молчания прошло. Избранные произведения 1520-1526 гг. Харьков, 1992, lpp. 5).

42. Baptisti piemēro fantastisku Bībeles un Logosa identifikāciju. Baptistu sludinātājs, kurš atbildēja uz šo manu grāmatu, sava vienkāršībā to arī izgāza: “ Kaut kādā mērā var piekrist vēl vienam retoriskam A. Kurajeva izteikumam, ka “ Bībele arī ir ikona”, bet tikai uz tā pamata, ja ņem vērā , ka “Vārds bija Dievs”... Bībele- tas ir Dieva Vārds. Jānis sava evaņģēlija sākumā saka: “Vārds bija Dievs? (Jāņ. 1,1). Bet, ja kādam Dieva Vārds nav autoritāte, patiesība nav autoritāte un pat Dievs nav autoritāte, tad “kas Manu vārdu bīstas” (Jes. 66,2) ļoti grūti ar tādiem runāt” (Пушков Е. Н. Не смущайся! Interneta versija: http://glaznayamaz.org/html/ne_smushaysya.html).

Patiešām grūti runāt ar tādiem, kuri neredz atšķirību starp to Vārdu, par kuru runā Jāņa Evanģēlija prologs, un starp to vārdu, kas ir Bībele. Bībele nav Dieva Dēls! Tas ir cilvēku (kaut arī Dieva iedvesmotu) gara produkts.