PROTESTANTIEM PAR PAREIZTICĪBU otrais turpinājums

Diakons Andrejs Kurajevs

PROTESTANTIEM PAR PAREIZTICĪBU
Kristus mantojums

1. Interpretāciju konflikts

Semināristu folklorā jau sen (varbūt pat ne pirmo gadsimtu) klejo nostāsts par slinko skolnieku, kuram latīņu valodas eksāmenā piedāvāja pārtulkot no latīņu valodas Kristus vārdus: „Gars ir stiprs, bet miesa vāja” (spiritus quidem promptus est, caro autem infirma). Skolnieks, kurš, acīmredzot, gramatiku zināja labāk nekā teoloģiju, piedāvāja sekojošu tulkojumu: „Spirts ir labs, bet gaļa ir sasmakusi”... Tulkojums, bet vēl vairāk skaidrojums vienmēr ir atkarīgs no cilvēka garīgās pieredzes.

Cik daudz ir Puškina un Gētes nolasījumu! Pat avīze viendienīte var tikt uztverta dažādi. Jebkurš teksts dzīvo autora un lasītāja radošajā sadarbībā. Lasītājs ne tikai patērē tekstu, bet to no jauna atdzīvina, rada pa savam. Patiesi „mums nav dots uzminēt, kā mūsu vārds atsauksies”.

Vēl vairāk iespējama dažāda lasīšana, kad runa ir par Bībeli - grāmatu, no kuras mēs atrodamies tik tālu gan pēc sava garīgā līmeņa, gan pēc kultūrvēsturiskās vides. Tādēļ, lai kurš arī nerunātu par Rakstiem, viņa runa ne mazāk mums stāsta par viņu pašu, kā par Evanģēliju. Komentējamo vietu izvēle un pats komentārs, sarunas intonācija un gala secinājumi – tas viss ir atkarīgs no cilvēka pieredzes un kultūras. Un tas fakts, ka mums ir ne viens vien Evanģēlijs, bet četri, un saucas viņi „Evanģēlijs no...” - jau pats par sevi saka to, ka jebkurš Kristus Labās Vēsts pārstāsts neizbēgami ir interpretācija. Var pat ar teikt: ja kāds katru dienu varētu izlasīt Evanģēliju pilnībā, tad viņš katru dienu lasītu citu grāmatu, jo pats mainās - tai skaitā no Dieva iedvestu tekstu lasīšanas iedarbībā (uz to pamatota baznīcas prasība regulāri lasīt Rakstus).

Taču ļaudis lētticīgi paklausa sludinātājiem, kuri paziņo: „Mēs sludinām tikai Evanģēliju. Mēs dodam vienkāršu un patiesu Evanģēlija izpratni. Mēs dzīvojam tikai stingri pēc Evanģēlija. Atveriet acis, paņemiet rokās  Evanģēliju, kuru mēs jums uzdāvinājām, un lasiet. Mēs jums dosim acīmredzamus komentārus un jūs ieraudzīsiet, ka pareizticīgie vienkārši ir sagrozījuši evaņģēlija vārdus...”.

Šos sludinātājus sauc par protestantiem. Tā kā nesenajā „atspoguļošanas teorijā” sarežģītākie filozofiski-metodoloģiskie pētījumi, kas atklāja attiecības starp izziņas subjektu un tās objektu, tika nosaukti par „ideālistiskiem izdomājumiem” un aizliegti, tad cilvēkam, kurš nav dzirdējis par Vitgenšteinu, Popperu un Huserlu, ir grūti saprast, ka jebkurš teksts eksistē tikai interpretācijā, vai pastiprinot akcentu: teksts vispār neeksistē bez lasītāja. Visu, ar ko arī cilvēks nesaskartos, viņš padara par savu, uz visu viņš neizbēgami uzliek savas garīgās un dzīves pieredzes nospiedumu, visu saprot savā mērā. Kā cilvēka pasaules uztvere neizbēgami ir subjektīva - tā neizbēgami subjektīva ir cilvēka Bībeles teksta uztvere.

 Taču tikai filozofiski neaudzināts prāts  ieraudzīs šajā apstāklī iemeslu radikālam skepticismam un relatīvismam. Jā, mēs iepazīstam ārpus cilvēces pasauli cilvēciski.   Bet tomēr - izzinām. Jā, mēs Dieva Vārdu uztveram cilvēciski – bet tomēr uztveram tieši to. Teoloģijai ir metodes, kas atļauj dzēst mūsu pārāk cilvēcisko interpretāciju fona trokšņus, lai attīrītu no tiem to Nodomu, ko Savā vārdā ir ielicis Pats Atklājējs.

Tā kā es nerakstu mācību grāmatu par hermeneitiku (Rakstu tulkošanas mākslu) – norādīšu tikai uz pašiem acīmredzamākajiem teksta aizsardzības veidiem pret cilvēku aizspriedumiem.

Pirmais no tiem - atcerēties, ka mēs strādājam ar grāmatām, kuras līdz mums nonākušas daudzos savstarpēji pretrunīgos rokrakstos. Tas ir ļoti svarīgi un iepriecinoši: Dievs ir uzticējis Savu Sūtījumu  cilvēces vēstures upēm. Viņš nenometa grāmatu, izkaltu dimantā. Viņš atļāva, lai Viņa vārds tiktu izplatīts pasaulē cauri gadsimtiem ar cilvēku rokām. It kā viss, kas nodots cilvēkiem, ir nedrošs. Bet tomēr Evanģēlijs nepazuda.[1]

Taču pie rokrakstu nodošanas tālāk, atšķirības to tekstos ir neizbēgamas un nenovēršamas. Protams, pamatā tās ir pārrakstīšanās nejaušas teksta izmaiņas (tekstā ietverot valodas īpatnības, kas raksturīgas konkrētai vietai un gadsimtam). Taču ir daži varianti, kad mainās veselas frāzes teoloģiskā būtība, šajos gadījumos izvēle starp dažādiem rokrakstiem ir jēgas interpretācija. Tā, piemēram, dažos Ēbr. 2,9 rokrakstos lasām šādi „lai Dieva žēlastībā (χαριτι) būtu baudījis nāvi par visiem’’.  Citās vietās  χαριτιvietā ir χωριϛ: “tālumā”. Tad iznāk, ka Kristus nāvi baudīja  „tālumā no Dieva”, „ārpus Dieva” (šis apustuļa pants liek atcerēties Glābēja kliedzienu Golgātā: „Mans Dievs, kāpēc Tu Mani esi atstājis?!”[2]Viņš, Jēzus ir viens, Dieva atstāts - lai neviens no mums nekad nepaliktu ar nāvi divatā...

Vēl kāda varianta piemērs - Kristus lūgšana Svētajā Vakarēdienā:„Svētais Tēvs, uzturi Savā Vārdā, tos, ko Tu Man esi devis!” (Jņ. 17,11). Krievu sinodālajā tulkojumā tulkotāji šos vārdus sapratuši, ka Tēvs nodod apustuļus Dēlam. Taču vairākos rokrakstos uz kuriem balstās daži jaunākie Evanģēlija tulkojumi[3], satur ne „dotie” (ουϛ δε0δωkα0ϛ ; patiesi, šajā frāzē kura varētu attiekties tikai uz mācekļiem), bet „dotais” (δε0δωkα0ϛ, tas ir vienskaitlī), tādā veidā Kristus runā par to, ka Tēvs deva Dēlam Savu vārdu:  „Svētais Tēvs, uzturi taču tos Savā Vārdā, ko Tu Man esi devis!” Kontekstuāli loģiskāks ir tas tulkojums, kas runā par Tēva vārda nodošanu Dēlam: Filp. 2,9-11 apustulis saka, ka„tāpēc arī Dievs Viņu ļoti paaugstinājis un dāvinājis Viņam Vārdu pāri visiem vārdiem, lai Jēzus Vārdā locītos visi ceļi debesīs un zemes virsū un pazemē un visas mēles apliecinātu, ka Jēzus Kristus ir Kungs Dievam Tēvam par godu.”[4] Dēls „pārāku mantojis Vārdu” (skat. Ēbr. 1,4). Šāds lasījums izjauc visas Jehovas liecinieku  konstrukcijas, jo izrādās, ka tieši Savu Vārdu, tas ir Jehovas vārdu, Tēvs dāvāja Dēlam.

Senākajos Rakstu manuskriptos nav atstarpju starp vārdiem, nav pieturzīmju, ne sākumburtu. Piemēram,  kā lasīt: „saucēja balss tuksnesī: sataisiet Tā Kunga ceļu.” (Mat. 3,3) vai „saucēja balss: ierīkojiet tuksnesī Tam Kungam ceļu” (Jes. 40,3)?[5] Pirmajā gadījumā mēs dzirdam cilvēku, kurš no tuksneša,  tālu no pilsētām kliedz pilsētniekiem: „Ej, jūs tur pilsētās! Gatavojieties, Kungs nāk!”. Otrā gadījumā tā ir balss, kas sauc pilsētas laukumā un aicina iziet no pilsētas, no grēka un vulgāruma tvertnes, un tuksnesī, atbrīvotiem no novecojušajām kultūras „drēbēm”, satikt pasaules Radītāju. No kola atrašanās vietas jēga mainās diezgan nozīmīgi...

Kur rakstīt sākumburtu? Likt vai nelikt lielo burtu Pāvila pantā „ja mūsu evaņģēlijs ir aizsegts, tad tas ir aizsegts neticīgajiem, kam šīs pasaules dievs ir apstulbojis prātu” (2. Kor. 4,3-4)? Sinodālais tulkojums paredz, ka „šīs pasaules dievs” – tas ir sātans. (Un dara to par milzīgu prieku jehovistiem, kuri tādā veidā saņem piemēru vārda „dievs” lietošanai attiecībā pret būtni, kura nav dievs, un izdara secinājumu: ja kritušais eņģelis tiek saukts par dievu, tad vēl vairāk Kristus saukšana par dievu nekādi nenozīmē, ka Viņš patiesi ir Dievs). 2. gadsimta beigās Lionas Irenejs lasīja tā: „Šo laiku neticīgajiem Dievs apstulbojis prātu” (Pret maldu mācībām. 3,7,1).

Otrkārt, nevajag aizmirst, ka mēs strādājam lielāko daļu ar Bībeles tulkojumiem. Protestanti, tāpat kā visi pārējie kristieši, sludina Evanģēliju ne sengrieķu valodā un ne senajiem grieķiem. Tātad, viņi balstās uz kādiem tulkojumiem.

Tulkotāji varēja strādāt ar dažādiem rokrakstiem, ar dažādiem pirmavota variantiem (kas ir īpaši svarīgi pētot Vecās Derības tekstu vēsturi): "Ja Septuagintas izdevums būtu palicis nemainīts un tādā veidā, kādā tas tika pārtulkots grieķu valodā, tad būtu bijis lieki tulkot ebreju grāmatas latīņu valodā. Bet tā kā tagad dažādās valstīs apgrozībā ir dažādi noraksti, tad īstenais un senais tulkojums ir sabojāts un samaitāts, ...jūdi smejas par mums" (Hieronīms. Apoloģija pret Rufinu. 2,28).[6]

Bet galvenais - jebkurš tulkojums jau ir interpretējums. Katrs svešas valodas vārds var tikt tulkots ar vairākiem tulkotāja valodas vārdiem. Kura no vārda nozīmēm tika izmantota konkrētā gadījumā? – Tulkotājam tas jānojauš un sava izvēle jāpamato. Diemžēl ne vienmēr viņa atklātais ir neapstrīdams, ne vienmēr pareizs.

Lūk tāda tulkojuma piemērs, kas drīzāk rada neizpratni, nevis atrisinājumu. Kol. 2,13-14 krievu tulkojumā tiek teikts: "Вас, которые были мертвы, оживил вместе с Ним, простив нам все грехи, истребив учением бывшее о нас рукописание, которое было против нас". Šādā tulkojumā sanāk tīra teosofiska, gnostiska doma: mācība mūs dara dzīvus, Kristus mācība attīra mūs no grēka sarakstiem. Ne Kristus upuris glābj - bet Viņa sludināšana (vai mūsu piekrišana Viņa mācībai – kas robežojas ar pašattīrīšanos un pašglābšanos). Pareizāks ir tulkojums: izdeldējis parādu rakstu, ar apstiprinājumu (δογμασιν) uz tā . "Mācība" (δογμασιν) neattiecas uz mums un uz Kristu, bet uz parādu rakstu: parādu raksts kā personiska parādzīme "tika sastādīta noteiktu konkrētu lēmumu formā;  τοιϕ δογμασιν  krieviski iztulkots neprecīzi"[7]. Mūsdienu tulkojumi Eiropas valodās apstiprina šādas pieejas taisnīgumu.

Tulkotāja darbs ir radošs darbs. Datora tulkojums tieši tādēļ, ka tas ir automātisks, atkāpjas cilvēka-tulka darba priekšā. Centieni izmantojot kalku, burtisku teksta tulkojumu, dažreiz padara tekstu ne tikai nesaprotamu, bet pat piešķir tam pavisam neīstu jēgu. Līdz šim daudzu pareizticīgo neizpratni rada baznīcslāvu valodā tulkotā līdzība par sējēju: “Потом же приходит диавол и вземлет слово от сердца их, да не веровавше спасутся” (Lk. 8,12). Nolasa priesteris senslāvu valodā šo Evanģēlija gabaliņu, tūlīt sāk sprediķi… Dažreiz rodas visai “dialektiski” skaidrojumi: ja cilvēks ticēja, bet grēkoja, tad viņš nevar tikt izglābts, bet ja viņš neticēs, tad viņu tik stingri netiesās un tādēļ viņš varētu tikt izglābts kā pagāns. Un pat tas, ka šie vārdi izsaka kārdinātāja vēlēšanos, vispār netiek ņemts vērā… Baznīcslāvu tulkojums tikai burtiski atkārto grieķu konstrukciju. Krievu sinodālais tulkojums (kā arī latviešu tulkojums - red.piez.) dod it kā pretēju tekstu: “lai tie netic un netop izglābti”; grieķu konstrukcijai ir tāda pati jēga, bet tiek izmantota grieķu gramatikas iespēja, kur viena negatīvā daļiņa attiecas uz diviem darbības vārdiem, precīzāk, uz katru no tiem. Slāvu tulkotājs zināja šo konstrukciju un gribēja to ieviest arī slāvu valodā, bet tā šeit neiederējās, rezultātā šī panta teksts kļuva zaimojoši nesaprotams.

Ne tikai gramatika slēpj sevī pārsteigumus tulkam. Teologs-tulks nevar neņemt vērā, ka katrs vārds ir daudznozīmīgs, tas nozīmē, ka tulkojums ir izvēle starp nozīmēm. Piemēram, ebreju vārds aman vienlaicīgi nozīmē gan zināšanas, gan ticību. Kā tulkot konkrētajās situācijās? Ebreju vārds alma “jaunava” var nozīmēt gan meiteni, gan jaunu precētu sievieti. Kad pravietis Jesaja sludina: “Redzi, Jaunava (alma) ieņems vēderā un dzemdēs Dēlu” (Jes. 7,14), vai viņš runā par parastas  jaunas sievietes parastām dzemdībām, jeb izmaiņas pasaules un Izraēla  likteņos viņš saista ar Jaunavas Mātes brīnumu? Ebreju žurnālists no Maskavas piedāvā pareizu, no viņa redzes viedokļa, tulkojumu: “Skatieties, šī jaunava ir stāvoklī”.[8] Tikai nav saprotams, kādēļ pravietim bija jāpasludina tik ikdienišķs fakts, kā kaut kas svarīgs un cerības dodošs. Tātad jautājums ir atsevišķa vārda kopējās jēgas un tai atbilstošās nozīmes izvēlē.

 Bet kā tulkot tā, lai tas būtu saprotams citas kultūras ļaudīm? Piemēram, Bībelē vārds “miesa”  ne vienmēr ir antonīms “garam”, visbiežāk tas nozīmē vienkārši dzīvu būtni. No šejienes tādi  izteicieni kā:  "Es esmu Tas Kungs Dievs pār visu miesu” (Jer. 32, 27); “visa miesa redzēs, ka Es esmu Tas Kungs” (Jes. 49,26). Taču grieķu filozofu valodā vārdam “miesa” bija stingri noteikti antonīmi: “gars”, “dvēsele”, “prāts”. Nepamanot šo atšķirību, talantīgais IV gadsimta pareizticīgais teologs  Apolinārijs iekrita lamatās: apustuļa Jāņa izteicienu “un Vārds kļuva par miesu” viņš uztvēra kā apgalvojumu tam, ka Kristum nebija cilvēka dvēseles… Un kļuva par maldu mācītāju.

Vēl piemērs ne tikai kultūru atšķirību ietekmei, bet jau laikmetu ietekmei uz tulkojumiem un Bībeles tekstu uztveri: ap. Pāvils raksta, ka tagad mēs saskatām Debesu Valstību “kā spogulī” (baznīcslāvu tulkojums šeit atkal ir burtiski precīzs: “якоже зерцалом”). Bet krievu sinodālais tulkojums saka – „kā caur apsūbējušu stiklu” (1. Kor.13,12). Mūsdienu cilvēka uztverē tās ir pilnīgi pretējas lietas. Pateikt es redzu kā spogulī, atspoguļojas kā spogulī nozīmē atzīt augstāko novērojuma ticamību. Bet „kā caur apsūbējušu stiklu” nozīmē tieši apšaubāmību, pieņēmumus, redzamā attēla neprecizitāti. Apustuļa vēstules konteksts nosliecas uz otro variantu: „redzam kā minot, kā caur  apsūbējušu stiklu”. Bet grieķu tekstā tomēr stāv - spogulis. Viss kļūst saprotams tikai tad, ja atceramies, ka senatnē spoguļi bija ne mūsu „venēciešu”, bet metāliski, kas atspoguļoja visai aptuveni un diezgan izkropļotu attēlu. Tāpēc tad izteiciens „atspoguļojas kā spogulī” nozīmēja tieši - ar neizbēgamiem kropļojumiem. Krievu tulks pareizi ir parādījis šī izteiciena jēgu, tā dēļ upurējot burtisku filoloģisku precizitāti.

Pavisam savādāks ir darbs Evanģēlija tulkošanā citu, nebībeles un neeiropas kultūru valodās. Tur ar vārdnīcu vien nepietiek. Evanģēlija tulkotāji ķīniešu valodā , piemēram, nāca pie secinājuma, ka vienīgais veids kā pārtulkot slaveno Jāņa Evanģēlija pantu „Iesākumā bija Vārds” - ir uzrakstīt „Iesākumā bija Dao”, pielietojot nosaukumu, kas pieņemts daoismā kā dzīves princips, kas vada pasauli.

Bet kā tulkot "Es esmu Dzīvības Maize" tautām, kuras neēd kviešu maizi, bet pārtiek tikai no rīsiem? Maizi tur pārdod tikai restorānos eiropiešiem un tādēļ ķīniešiem burtiski pārtulkotais "Es esmu dzīvības maize" nozīmē to pašu, ko krieviem "Es esmu dzīvības hamburgers". Nācās tulkot pēc jēgas, ne pēc vārdnīcas: "Es esmu Dzīvības Rīss".

Vēl vienas zīmīgas grūtības: 1.Kor.3,6. Pāvils tā stāsta par Baznīcas augšanu divu sludinātāju kopīgā ietekmē: „Es dēstīju, Apolls aplēja, bet Dievs deva spēku augšanai”. Mums - saprotams. Sausajiem Tuvajiem Austrumiem - saprotams. Bet vjetnamiešiem? Rīss jau tā aug ūdenī. Kāpēc tas jāaplej? Nācās izpētīt viņu lauku darbu īpatnības un izdalīt tajos otru pēc iestādīšanas nepieciešamo zemkopju darbību: „Es iestādīju, Apolls piesēja stādus pie puļķīšiem”.

Problēmas nav tikai tulkojot eksotisko kultūru valodās, bet arī tulkojot mūsu kultūras valodā.

Piemēram, Evanģēlijā ir vārdi par to, ka Kristus mācību viņa mācekļi  sludinās no „jumtiem”. Vai to var uztvert kā Evanģēlija sludināšanu pa televizoru?

Treškārt, nevajag aizmirst hermeneitikas likumu, kas mūs brīdina par to, ka nedrīkst skatīt Bībeles tekstu, atraujot to no tā konteksta.

Piemēram, urīna terapijas atzinēji mīl paziņot, ka viņi seko Bībeles padomam „dzer no savas akas”. Patiesi, Bībelē ir tādi vārdi. Bet tos izrunā pagānu asīriešu valdnieks Senheribs, pierunājot jūdus kapitulēt viņa priekšā un ieiet viņa impērijas sastāvā. „Slēdziet mieru ar mani un ienāciet pie manis! Un lai ikviens dzer ūdeni no savas paša akas…Un lai Hiskija neliek jums lolot veltas cerības, sacīdams: patiešām, Dievs Tas Kungs pats mūs glābdams izglābs” (Jes. 36,16 un 2. Ķēn. 18,30). Diez vai šo solījumu var saprast kā aicinājumu urīnterapijai. Labs gan būtu iekarotāja solījums: ’’Pakļaujieties man, un jūs dzīvosiet tik labi, ka dzersiet savu pašu urīnu!’’. Ja okultie dziednieki uzstās uz to, ka viņi ir pareizi iztulkojuši šo Bībeles tekstu un ka tajā runa ir tieši par urīnterapiju - tad lai izlasa šo sižetu līdz galam un ieraudzīs ar ko Senheribam beidzās  „urīnterapijas” sludināšana: „Tad izgāja Tā Kunga eņģelis un nogalināja asīriešu nometnē simts astoņdesmit piecus tūkstošus vīru. Un Asīrijas ķēniņš Senheribs atkāpās un atgriezās atpakaļ mājās Ninivē.  Un, kad viņš reiz pielūdza templī savu dievu Nisroku, tad viņa dēli viņu noslepkavoja ar zobenu.” (Jes. 37,36-37)...

Katram, kurš kaut reizi ir diskutējis ar protestantiem, ir zināmi vardarbības piemēri pret Evanģēliju. Ja mūsu sarunu biedrs ir noskaņots „ekumēniski”, ja viņš pie visām savām  pretenzijām pret pareizticību tomēr ir gatavs uzskatīt arī mūs par „kristiešiem”, viņš arī no mums gaida analoģisku atbildes laipnību. Lai pareizticīgie ātrāk piekristu atzīt protestantu sapulces par kristiešu baznīcām, viņš atgādina: „Jo, kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū” (Mt. 18,20). Un tūlīt dod savu šo Evanģēlija vārdu skaidrojumu: „Mēs arī sapulcējamies Kristus vārdā - tātad Viņš droši ir starp mums! Nav svarīgi, kur sapulcējas tie „divi vai trīs”. Jā mēs nepulcējamies pareizticīgā dievnamā, bet tā kā mūsu sapulces ir Kristus dēļ - Kristus nāk arī pie mums”. Iznāk, ka šie vārdi attaisno jebkuru baznīcas šķelšanos un norobežošanos starp kristiešiem...

Labi, pretstatīsim tā izprasto šī panta jēgu ar Bībeles kopējo kontekstu. Vai Raksti atzīst nošķiršanos no Dieva tautas, no Baznīcas? Kristus aicina savus mācekļus uz mieru un vienotību vai uz anarhismu? Taču nē: tikko parādījās tādi ļaudis, kuri mēģināja izveidot divvietīgas vai trīsvietīgas baznīcas - kupejas, ka viņi izdzirdēja dusmīgu: „Vai Kristus ir sadalījies?” (1. Kor. 1,13). „Tad nu es jūs mudinu: dzīvojiet tā, kā to prasa jūsu aicinājuma cieņa,... cenzdamies uzturēt Gara vienību ar miera saiti” (Efez. 4,1-3).

Arī pati Kristus saruna, kurā skan šie visādiem šķeltniekiem tik mīļie vārdi, neļauj tos uztvert kā šķelšanās attaisnojumu. Skatāmies visu 18. nodaļu. Tā ir mācība par draudzes ganiem. Neesat pārāki par cilvēkiem, bet mākat viņus mīlēt un kalpot viņiem. „Kas pats pazemojas kā šis bērns, tas ir lielākais Debesu valstībā…Pielūkojiet, ka jūs nevienu no šiem mazajiem nenicināt” (Mat. 18,4 un 10). Pēc tam ir līdzība par noklīdušo avi un labo ganu. Taču draudzes gans nevar būt tikai visu piedodošs un visu mīlošs. „Vai pasaulei apgrēcības dēļ!” (Mat.18,7).To pašu avi, kuru gans nes uz saviem pleciem - viņam tāpat jāmāk aizstāvēt. „Bet, ja tavs brālis grēko, tad noej un pamāci viņu zem četrām acīm... Ja viņš neklausa, tad pieaicini vēl vienu vai divus... Bet, ja viņš tiem neklausa, tad saki to draudzei; bet, ja viņš neklausa arī draudzei, tad turi viņu par pagānu un muitnieku” (Mat. 18,15-17). Ja jūsos būs gana gudrība un lēnprātība, ja jūs nerīkosities kā tirāni Kristus ganāmpulkā, bet kā bērni, pazemīgi un visus mīlot - tad jums arī tiks dota pati lielākā un pati baismīgākā vara. Tikai bērnu rokās tā ir nosacīti nekaitīga. Kāpēc? – Tāpēc, ka bērni var ātri piedot , neatceras pārdarījumus. Asaras viegli žūst uz viņu sejas. Un tādēļ tādu „garīgu bērnu” var nolikt par augstākās varas glabātāju: „Patiesi Es jums saku: ko vien jūs virs zemes siesit, tas būs siets arī debesīs; un, ko vien jūs virs zemes atraisīsit, tas būs atraisīts arī debesīs” (Mat. 18,18).

Kā redzam, visa nodaļa ir veltīta baznīcas disciplīnas, vienotības un garīdzniecības jautājumiem. Un tieši te skan: „Kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū.” (Mat. 18,20). Visas nodaļas galvenais aicinājums  kļūst acīm redzams, ja to izlasa līdz galam (līdzība par ķēniņu un parādnieku): mākat piedot, un tikai ar šo prasmi jūs varēsiet saglabāt vienotību viens ar otru un ar draudzi. Tikai pati galējā vajadzība var jums atļaut saraut komunikāciju ar grēcinieku. Bet, viņu izstumjot, atceraties, ka jūs viņu atstumjat ne tikai no sevis, bet arī no Manis. Es,- it kā saka Kristus, būšu ar jums. Bet, ja jūs atstumsiet cilvēku no sevis, jūs padarīsit viņu svešu arī Man. Viņš kļūs svešs Mūžīgai Dzīvei, viņš mantos pazušanu. Vai jūs viņam to vēlat? Viņam varbūt ir smags raksturs, viņš var būt daudzu grēku paverdzināts, viņš var jūs sakaitināt un būt jums nepatīkams. Bet neuzdrīkstaties pēc savas iniciatīvas viņu grūst ellē. Es dodu jums baisu varu. Bet neizmantojiet viņu tam, lai pazudinātu tos ļaudis, kuru dēļ es iešu uz Krusta. Tikai galēja stūrgalvība un atklāta pretošanās un opozīcija pret jums, kas pavedina pārējos ļaudis, var būt par motīvu, lai atstumtu viņu no saskarsmes...[9]

Šie vārdi veicina kristiešu vienotību. Šie vārdi nenozīmē, ka it kā tur, kur jebkādi divi vai trīs neofīti nolēmuši sapulcēties Kristus vārdā, Viņš uzreiz no jauna izveidos Savu Baznīcu [10]. Tieši otrādi - Kristus klātbūtnes priekšnoteikums ir kristiešu vienotība.

Bet kāpēc es jums šeit pats mēģinu atjaunot Kristus teiktā jēgu? Lūk Kartāgas Kipriāna skaidrojums: „Daudz tiek dots ne daudzskaitlīgumam, bet lūdzēju vienprātībai. Kungs vispirms novēlēja vienprātību, norādīja uz saskaņu un iemācīja patiesi un apņēmīgi būt saskaņā vienam ar otru. Kā gan var piekrist kādam tāds, kurš nav vienprātīgs pašas Baznīcas miesai un visai brālībai? Kā var sapulcēties Kristus vārdā divi vai trīs, par kuriem ir zināms, ka viņi atšķiras no Kristus un no Viņa Evanģēlija? Ne jau mēs atgājām no viņiem, bet viņi no mums. Pēc tam, kad  viņi nodibināja dažādas sapulces, viņiem parādījās maldu mācības un šķelšanās, viņi atstāja patiesības galvu un sākumu. Bet Kungs runā par Savu Baznīcu, runā ar tiem, kuri atrodas Baznīcā, ja viņi būs vienoti, ja atbilstoši Viņa atgādinājumiem un mācībai divi vai trīs sapulcēsies un vienprātīgi lūgsies, tad neskatoties uz to, ka viņu ir tikai divi vai trīs, viņi varēs saņemt prasīto no Dieva visvarenības. Ar šiem vārdiem Baznīcas izveidotājs neatdala ļaudis no Baznīcas, bet parāda, ka Viņš labprātāk ir kopā ar diviem vai trīs, kuri lūdzas vienprātībā, nekā ar lielu skaitu dažādi domājošo. To, ka vairāk var tikt izlūgts ar vienprātīgu nedaudzu lūgšanu, nekā ar nesaskaņotu daudzu lūgšanu... Kurš nesaglabāja brālīgu mīlestību, tas nevar būt moceklis” (Par baznīcas vienotību, 12-13)

Dievs-Trijādība, Kurš  ir Mīlestība, atdod sevi nevis savrupam cilvēkam, ne šķeltniekam, bet cilvēku savienībai. Tas, Kurš Savā esamībā noslēpumaini pārsniedz atšķirtību, lūdz arī ļaudis tiekties uz vienotību. Līdzīgu iepazīst ar līdzīgu. Mīlestība nedod sevi nemīlestībai vai naidam. Pieņem cilvēku, savienojies ar cilvēkiem - tad pie jums atnāks Trijādības Vienotība. Tādēļ "Pasaules Skolotājs un vienotības Audzinātājs negribēja, lai lūgšana būtu šķirta  un privāta, tāda, kur lūdzēji lūdzas tikai par sevi. Patiešām mēs nesakām „Mans Tēvs debesīs, manu maizi dod man šodien!”" (Par svētdienas lūgšanu,8).[11]

Tātad vienam Bībeles pantam var likt kalpot savai kaislībai uz šķelšanos  un norobežošanos. Bet visu Bībeli pārvērst par attaisnojumu baznīcas šķelšanai nevar. Viengabalainā bibliskā kontekstā pantam var būt jēga, kas nav līdzīga tai, kas liekas acīmredzama, ja tas tiek citēts atsevišķi. Nav briesmīgi pamanīt, ka esi pretrunā ar vienu, virspusēji saprastu Bībeles pantu. Bet nevajag iet pret visiem Rakstiem.

Hermeneitikas ceturtais princips - atrast, savākt kopā un konfrontēt visus Bībeles izteicienus par šo tēmu. Piemēram, apspriežot jautājumu par kara dienesta pieļaujamību kristiešiem, nav pietiekami citēt Vecas Derības bausli „nenokauj”. Vajadzēs atcerēties daudzos karus, uz kuriem tiešā veidā sauc Dievs Vecajā Derībā. Tāpat jāatceras, ka Vecās un Jaunas Derības laiku vidū Jānis Kristītājs  neaicina pie viņa atnākušos karavīrus nomest ieročus, bet tikai cenšas pārliecināt viņus: „Neaplaupiet nevienu un neizspiediet nevienam naudu un esiet mierā ar savu algu” (Lk. 3,14). Būs arī jāatceras, ka apustuļi nēsāja ieročus (Jņ. 18,10).

Piekto hermeneitikas principu es formulētu ar Kārļa Marksa  vārdiem: „Cilvēka evolūcija - atslēga pērtiķa anatomijai”. Tulkojumā no darvinisma valodas uz teoloģisko: Bībeli jālasa „ebrejiski”, tas ir – no beigām. Bībeli nevar sākt lasīt no pirmās lappuses, no pirmajām tās grāmatām. Ne Radīšanas grāmatai ir jākļūst par pirmo iepazīšanos ar Rakstiem, bet Mateja Evanģēlijam (to būtu ieteicams sākt lasīt no otrās nodaļas - izlaižot neko lasītājam neizsakošos Kristus senču sarakstus. Cik daudz ļaužu atrodas ārpus Baznīcas tādēļ, ka padevās ierastajam lasīšanas refleksam un sāka lasīt Bībeli no pirmās lappuses. Pēc dažām pāršķirtām nodaļām Bībele labākajā gadījumā izskatījās kā pasaku un mītu krājums, sliktākajā - briesmīga pamācība grautiņiem un slaktiņiem. Tieši Evanģēlijs ir atslēga Vecās derības vēsturei.Tādēļ labāk ņemt augstāko, pašu skaidrāko viņa augli, un tikai pēc tam sākt studēt tā dziļumus, no kuriem tas ilgi un grūti izauga. Nezinot vēstures procesu rezultātu, grūti saprast tā loģiku, grūti ieraudzīt pat tā rašanos. Bet kurš gan varētu iedomāties, ka pats galvenais notikums   Krievijas impērijas dzīvē bija 1893. gadā – ap divdesmit dažādu rangu ļaužu sapulce provinciālās Minskas nomalē? Kurā dibināja „Savienību cīņai par darba šķiras atbrīvošanu”. Pat ja par šo sapulci paradītos paziņojums presē, vai kāds lasītājs spētu ieraudzīt draudīgu ēnu, zem kuras noritēs Krievijas asiņainais liktenis XX gadsimtā? Tikai zinot, kas notika Petrogradā 1917. gada rudenī, var novērtēt Minskas 1893. gada saviesīgo vakaru... Tātad, tas kas notika Jeruzālemē evaņģēlija laikā, dara saprotamu visu iepriekšējo bībeles vēstures gaitu.

Jaunā Derība - atslēga Vecajai Derībai. Tas nozīmē, ka Vecās derības vēstījumu lasīšanai jābūt pakļautai tās jēgas meklējumiem, kuri pilnībā izauga „pēdējos laikos” - Evanģēlija laikā. Vecā Derība nav līdzvērtīga pati sev, tā cenšas pārkāpt savas robežas – Jaunajā Derībā. Vecajai Derībai pašai sevī nav ne jēgas, ne attaisnojuma – tikai tā, kas viņu nomaina, dod Vecajai Derībai jēgu un to attaisno. Tā dzīvo tādēļ, lai kādreiz kļūtu nevajadzīga Evanģēlijā.

Tādēļ kristietis nevar tikai Rakstus citēt, viņam tie jāapdomā, kaut vai tikai tāpēc, ka Bībele nav Korāns. Korāna sūras (nodaļas) nav sakārtotas pēc sižeta, ne pēc uzrakstīšanas laika, ne pēc aprakstīto notikumu hronoloģijas, ne pēc nozīmes. Tās sakārtotas vienkārši pēc sava apjoma virziena uz apjoma samazināšanos. Tāds izvietojums pasvītro, ka viss teksts „izomorfi” (formas ziņā) līdzīgi sakrāls: tajā nedrīkst izdalīt svarīgāko, aizēnojot to ar mazāk svarīgo. Viss ir vienādi nozīmīgs.

Kristiešu Bībele nav grāmata (βιβλοφ).Tā ir Grāmatas (βιβλια). Tas ir krājums, kas sastāv no divu Derību grāmatām. Pie tam Vecās Derības grāmatas nebūt nav līdzvērtīgas Jaunās Derības grāmatām. Pedagogs un skolotājs nav viens un tas pats.

Pati Bībeles divdabība piespiež prāta un gara darbam.

Mēs nevaram pieņemt Veco Derību pilnībā un burtiski – tad mēs kļūtu par jūdiem. Mēs nevaram to noraidīt pilnīgi un visā kopumā – tad mēs būtu gnostiķi. Rezultātā, atšķirībā no agnostiķiem, kristieši pieņēma Vecās Derības grāmatas. Bet atšķirībā no jūdiem, papildināja tās ar Evanģēliju. Tā nebija vienkārši mehāniska savienošana. Evanģēlija gaisma tika mesta uz Vecās Derības biblisko vēsturi, kura kļuva par priekšvēsturi. Kā gan varēja tikt savienotas grāmatas , kurās bieži tiek teikts „ej un nogalini” (skat. 4. Moz. 25,5 un 31,17), ar grāmatu, kuras galvenais aicinājums ir – „ej un samierinies!” (skat.  Mat. 5,24)?

Bez Vecās Derības Evanģēlijs nav saprotams. Nesaprotams tas kļūst pirmkārt tādēļ, ka, atraujot no iepriekšējās vēstures, tas kļūst gadījuma improvizācija par tālo Dievu, kurš atstāja Viņa radīto cilvēci uzreiz pēc pirmajām nepatikšanām. Ļaudis palika bandītu rokās un viņu audzināšanā. Bet pēc tam, kad bērni izauga un kļuva vecāki, Dievs pēkšņi atcerējās par viņiem  un atnāca apciemot. Vai šādā gadījumā ir vietā lūgšanu uzruna pie Viņa - „Tēvs!”? 

Tātad, kristieši pieņēma Veco Derību, bet „nodrošināja” to ar Jaunajai Derībai atbilstošu Vecās Derības tekstu izpratni. Tas nozīmē, ka Vecās Derības ieviešana Baznīcā prasīja to pakļaut saspringtai un smalkai eksegēzei. Bet lūk  jautājums, kas parādījās uzreiz un nav pazudis līdz šai dienai: kas Vecajā Derībā ir obligāts Jaunās Derības dēliem? Kas ir tāds starp Vecās Derības priekšrakstiem, ko kristieši nekādi nedrīkst izpildīt?  Kādas  Vecās Derības vietas dievbijīgas jūtas var bez nosodījuma izmantot personiskai izpausmei, audzināšanai un atdarināšanai - tā, ka kādam cilvēkam vai kopienai ir tiesības sekot šīm nostādnēm, citi atkal var iet tām garām, bet neviens nevar nosodīt otru par šo dievbijīgās dzīves Vecās Derības izcelsmes normu ievērošanu vai neievērošanu?

Strīds nav apklusis vēl līdz šim brīdim.

Piemēram, kopti (Ēģiptes kristieši) noauj kājas, kad iet pie Svētā Vakarēdiena. Šajā rīcībā viņi atdarina Mozu, kurš piegāja pie Nedegošā krūma, „noāvis kājas”. Visdrīzāk taisnība būs, ka šī tradīcija koptiem parādījās musulmaņu aplenkuma dēļ (musulmaņi arī, tāpat atsaucoties uz šo Bībeles epizodi, kas ir iekļāvusies korāna tradīcijā, - ieiet savās mošejās basām kājām). Mēs tik burtiski Mozu neatdarinām. Diskutējot par šo tēmu, koptiem ir pilnas tiesības atsaukties uz Rakstiem. Vai mēs šo atsauksmi uzskatām par pārliecinošu un obligātu sev (ka arī mums jārīkojas tāpat)?

Analoģiski arī adventisti pastāv uz ierobežojumiem ēdienam, uz vienīgi sestdienas svinēšanu.. Arī pareizticīgo vidē līdz šim risinās  strīdi, vai drīkst ēst produktus, kas satur asinis.[12]

Nepieciešamība noskaidrot attieksmi pret Derību, kura bija kļuvusi par Veco, piespieda kristiešu domātājus izstrādāt sarežģītu, vēstures cauraustu attieksmi pret Bībeli. Bija nepieciešams atzīt, ka Dieva baušļi mainās atkarībā no cilvēku garīgās izaugsmes[13]. Izrādījās, ka tieši reālā, vēsturiski konkrētā ļaužu kopiena (Baznīca) bija nostādīta nepieciešamības priekšā veikt sava veida „inventarizāciju” Rakstu bibliotēkā: ko mīļi un ar pateicību noskūpstīt – un tomēr atstāt pagātnē vai alegoriskajos skaidrojumos, bet ko paņemt līdzi un nešķirties ar to līdz laiku beigām.

Uz līdzīgiem jautājumiem nevar atbildēt tikai ar Bībeles citātu palīdzību. Jautājums, cik vispār ir attaisnojama vēršanās pie šī, vecās derības, citātu avota. Tādēļ vispirms nepieciešams atšķirt: kas Vecajā Derībā bija pedagoģisks, kas – ontoloģisks? Bez kā ebreju tauta nespētu nodzīvot līdz Jēzus Kristus dienām - un bez kā vispār neviens cilvēks nespēs pietuvoties Dievam? Viss ir Rakstos - no Dieva. Bet ko Dievs izrakstījis kā zāles tieši šim cilvēkam un viņa namam, bet ko cita kontinenta un cita laikmeta iedzīvotājiem? Kas bija tikai vēsturiski nepieciešams un tādēļ tas palika tajā senajā vēstures lappusē un tika pāršķirts kopā ar to, bet kas ir virs vēstures, jo vienkārši ir cilvēcisks. Vai Vecās Derības bauslis „tev būs savu tēvu un māti bijāt”  var palikt tikai pagātnē? Bet priekšraksts par neuzticīgas sievas nomētāšanu ar akmeņiem?

Viegli atbildēt uz šiem jautājumiem, ja par tiem ir tieša norāde Jaunajā Derībā. Bijāt vecākus? –Kristus pat uz krusta rūpējās par Māti un lūdzās Tēvam (Jņ. 19,26-27 un Lk. 23,46). Neuzticīgo nogalināt?- „Kurš ir bez grēka, lai pirmais met akmeni”[14]. 

1 Pasaule, kurā Evanģēlijs ir pazudis, aprakstīta Kliforda Saimaika pasakā  „Talismana brālība”. Rets gadījums kristīgās literatūras fantastikas žanrā.

2 Šis variants bija zināms jau Origēnam, skat. B. Mecgers, Jaunās Derības tekstoloģija. Rokrakstu tradīcija, kropļojumu rašanās un oriģināla rekonstrukcija.

3 Skat.  Traduction оekoumenique de la Bible. — Paris, Cerf, 1988, kā аrī New international version.

4 Ticības formula, kura jāatzīst katram cilvēkam - atzīšana, ka Jēzus ir Kungs.

5 Briseles Bībeles izdevums.

6 Zīmīga ir atšķirība starp hronoloģiskajiem datumiem dažādās Bībeles versijās. Tā, saskaņā ar masoreta tekstu (to tekstu senebreju valodā, kas tiek izmantots mūsdienu sinagogās un no kura iztaisīts vecās derības krievu valodā “sinodālais tulkojums”) no pasaules radīšanas līdz plūdiem  pagāja 1656 gadi, saskaņā ar samariešu Piecu grāmatu  (sens Bībeles grāmatu tulkojums samariešu valodā) tulkojumu - 1307 gadi , saskaņā ar Septuagintu (pirms Kristus šo pašu grāmatu tulkojums grieķu valodā, no kura vēlāk radās to baznīcslāvu tulkojums) - 2262 gadi.

7 Skat. piem. Traduction оecumenique de la Bible. — Paris, Cerf, 1988, а также в "New international version".

8 Майбурд Е. Ловцы человеков сетями лжи. // Независимая газета. 23 сентября 1993.

9 Slavenais sv. Kartāgas Kipriāna izteiciens „ārpus Baznīcas nav glābšanas” (Par Baznīcas vienotību 8,217) paskaidro, ka līdzīgs prātojums varēja tiks piemērots konkrētiem apstākļiem Baznīcas dzīvē. Sv. Kipriāna oponenti –priestera Novatiāna sekotāji - aizliedza pieņemt atpakaļ draudzē tos, kuri kristiešu vajāšanu laikā atteicās no Kristus. Pat ja viņi to bija nožēlojuši. „No novaciāniešu redzes viedokļa pieņemt Baznīcā kritušo nozīmē Dieva tiesas apsteigšanu, jo kurš ir Baznīcā, tas ir glābts. Bet pēc Kipriāna mācības, tieši pretēji, atstumšana no Baznīcas būtu Dieva tiesību piesavināšanās, jo no Baznīcas atstumtais izglābties nevar” (архиеп. Илларион (Троицкий). Очерки из истории догмата о Церкви. М., 1997).Tieši tādēļ jābūt ļoti uzmanīgiem, novelkot Baznīcas robežas un atsakot baznīcas saskarsmi.

10 Reiz es braucu Maskavas metro, mierīgi lasīju grāmatu, nepievēršot uzmanību apkārt notiekošajam. Stacijā „Frunzenskaja” vagons piepildījās ar jauniešiem. Man virs galvas par kaut ko sačukstas meitenes. Te kāda frāze man liek atgriezties no grāmatu pasaules vagona pasaulē: viena meitene priecīgi paziņo: „Bet es gribu braukt uz Vladivostoku un dibināt tur baznīcu!”. Izrādās, ka šie jaunieši nāk no protestantu sektas „Kristus baznīca”, kura parādījās  1976. gadā Bostonā, bet pie stacijas „Frunzenskaja”, nomāja telpas „Jauniešu pilī”. Bija acīm redzams, ka šī meitene ir pārliecināta, ka lidojot deviņas stundas viņa nogādās Kristu Vladivostokā un ar to beidzot atļaus Viņam apgaismot šo Krievijas nomali. Viņas apziņā Kristus, pirmkārt, nav šķirams no viņas, bet, otrkārt, Kristus nav tur - līdz kurienei nav paspējuši aiziet viņas draugi un draudzenes. Smieties vai raudāt par šo naivo pārliecību? Ka bez viņu pulciņa virs zemes nav kristieši, un ka viņu jauniešu saieti ir apustuļu kalpošanas turpinājums...

11 Citēts pēc: архиеп. Илларион (Троицкий). Очерки из истории догмата о Церкви, М., 1997, сс.386-387

12 Šis Vecās Derības aizliegums it kā bija apstiprināts Jeruzalemes apustuļu Koncilā. Bet, pirmkārt, šī koncila lēmumi nav vispārīgi (katoliski, vispārēji nozīmīgi): tie nav vērsti pret visiem kristiešiem, bet attiecībā uz tiem, kas ir „Antiohijā”. Otrkārt, šī aizlieguma jēgai ir pedagoģisks, bet ne ontoloģisks raksturs. Ebrejiem jau gadsimtiem ir ieaudzināts riebums pret dzīvnieku asiņu lietošanu - un, lai neatbaidītu kristiešus - ebrejus no saskarsmes un kopēja galda ar kristiešiem, kuri nāk no pagāniem, koncils pieņēma divus lēmumus. Ebrejiem tas noteica, lai tie nepavedina pārējos kristiešus, prasot apgraizīšanu. Bet pagāniem noteica, lai tie nepavedina ebrejus ar klaju nekošera ēdiena lietošanu.

13 Sv. Jānis Zeltamute, piemēram, uzsver, ka nevajag pagātni tiesāt ar šodienas mērauklām. Elijam bija taisnība, kad viņš nosauca uguni no debesīm  uz grēciniekiem. Jo šis sods bija nepieciešams, lai  satriektu tautas iztēli kad tā vēl nebija izgājusi no savas bērnības, taču Jēkabs un Jānis, kad viņi gribēja atdarināt pravieti, saņēma Glābēja nosodījumu. „Tagad, kad tie ir atcelti, nejautā, kā varēja būt labi Vecās Derības priekšraksti. Jautā tikai par to, vai viņi bija labi laikam, kuram tika izveidoti. Saproti, ka šodien viņi ir vajadzīgi tam, lai parādītu savu nepietiekamību. Ja viņi nebūtu mūs darījuši par spējīgiem uztvert labākus priekšrakstus, tad mēs nesasniegtu to, kas tiem trūkst. Redzi kā viens un tas pats, skatoties laikā, ir labs, bet pēc tam vairs nav tāds?” (Творения святого отца нашего Иоанна Златоуста, архиепископа Константинопольского. Т.7. Ч. 1, сс. 199-200 В рус. пер. СПб.: Изд. Санкт-Петербургской Духовной Академии, 1901.).

14 Lasot šo Evanģēlija vietu, mani nepamet sajūta, ka  tie ļaudis, kuri pavedināja Kristu ar jautājumu par laulības pārkāpēju, kaut kādā ziņā tomēr ir par mums tikumiskāki. Ja šodien kādā pareizticīgi patriotiskā mītiņā atskanētu priekšlikums par to, lai Čubaja apmētāšanu ar akmeņiem sāk tie, kuriem nav pašu grēku, akmeņus no bruģa sāktu mest nekavējoties...