Jakobs Curtaveli. Svētās Šušanikas moceklība

Tulkotāja priekšvārds

«Kas savu dzīvību tur mīļu, tam tā zūd, bet, kas savu dzīvību šinī dzīvē ienīst, tas to paglabās mūžīgai dzīvei» (Jņ.12:25).

Vairāk nekā pusotra tūkstošgade mūs šķir no tiem notikumiem, ko savā darbā, pirmajā līdz mūsdienām nonākušajā gruzīnu oriģinālliteratūras piemineklī «Svētās Šušanikas moceklība» apraksta Jākobs Curtaveli – gruzīnu rakstnieks un garīdznieks, visu šo notikumu aculiecinieks un dalībnieks. Sniegt lasītājam ziņas par tā laika (5. gs. sākums) Gruzijas ģeopolitisko situāciju jeb attēlot apstākļus, kādos radās gruzīnu literatūra nav šī ievada mērķis. Ja šāds mērķis tiktu izvirzīts, tad pat viskonspektīvākajā formā šāds ievads vairākkārt pārsniegtu paša oriģināldarba apjomu. Tomēr, lai lasītājam rastos zināms priekšstats par fonu, uz kāda risinās šajā darbā aprakstītie notikumi, minēšu tikai dažus momentus.

Neilgi pēc kristietības pieņemšanas (337. gads) radās agrīnā gruzīnu rakstība, par kuras pirmajām izpausmēm kļuva Bībeles grāmatu tulkojumi. Šajā laikā strauji sāka attīstīties arī feodālās attiecības, kas jau 5. gs. beigās bija ieguvušas sev raksturīgas pazīmes.

Runājot par saistību ar tā laika kultūras pasauli, īpaši jāatzīmē tā ietekme, ko uz gruzīnu topošo literatūru atstāja sakari ar Bizantiju, Armēniju, Irānu, Sīriju, Kaukāza Albāniju (mūsdienu Azerbaidžānas teritorija), kā arī ar tādu ģeogrāfiski tālāku, bet civilizētu tautu kā kopti.

Jau no pirmajiem mūsu ēras gadsimtiem gruzīnu zeme kļūst par cīņas arēnu starp tās varenākajiem un agresīvākajiem kaimiņiem.

Šušanikas moceklības laikā vislielāko «interesi» par Gruziju izrāda Bizantija un Irāna. Jo īpaši pēdējā, kas bez militāriem līdzekļiem, izmanto arī vietējo kolaboracionistu jeb, latviešiem saprotamākā terminoloģijā runājot – kangaru pakalpojumus, ar kuru palīdzību cenšas izplatīt savu reliģiju – mazdeismu. Tas viņiem dažkārt arī izdodas, jo vēl dzīvs ir gruzīnu pagānisms, kurā, starp citu, tāpat kā latviešiem liela vieta ierādīta arī saules kultam. Atbrīvoties no iebrucējiem gruzīniem izdodas ķēniņa Vahtanga Gorgasala valdīšanas laikā (446. – 502.), kam izdodas apvienot vienotā valstī daudzas gruzīnu kņazistes un, sadarbībā ar armēņiem, sakaut ienaidnieku. Tiesa, neatkarības posms nav ilgs, jo kārtējā nodevība, par kuras upuri 502. gadā kļūst arī pats Vahtangs Gorgasals, atkal nodrošina Irānas uzkundzēšanos.

Hagiogrāfiskā žanra darbos, pie kuriem pieder arī «Svētās Šušanikas moceklība» priekšplānā allaž izvirzās vēstījuma galvenā varoņa – mocekļa dzīves ceļš līdz viņa nāves stundai. Žanra ietvaros pieņemtās tipiskās shēmas un izklāstam raksturīgie standartmotīvi var radīt zināmu neizpratni latviešu lasītāju vidū, jo hagiogrāfija ir bijusi populāra galvenokārt zemēs, kur izplatīta pareizticība. Piemēram, teikums: «Jau no bērnu dienām viņa bija ļoti dievbijīga,» ir itin viegli atrodams vai ikvienas svētās mocekles dzīves aprakstā, pat, ja galvenā varone ir no citas valsts un cita gadsimta.

Taču, kāda gan varētu būt hagiogrāfisko darbu loma un nozīme šodien, ja atmetam teksta vēsturisko, filoloģisko un māksliniecisko analīzi? Atbilde ir gaužām vienkārša. Kaut arī 1995. gadā apritēja 1520 gadu kopš svētās Šušanikas nāves, cilvēku psiholoģija nav mainījusies un Kristus mācība – priekš daudziem tā arī palikusi terra incognita. Tādēļ arī vairākums ir gatavs pielāgoties un iet uz nodevību jebkuros apstākļos, lai tikai saglabātu fizisko dzīvību un varētu netraucēti veģetēt. Tāpēc pēdējo pāris gadsimtu laikā vēl nevienai Latvijas kristiešu paaudzei nav izdevies pasargāties no lielākām vai mazākām vajāšanām viņu ticības dēļ, un visas pazīmes rāda, ka arī divdesmitā gadsimta beigās un divdesmit pirmajā gadsimtā no tā neizbēgt. «Un visi jūs ienīdīs mana vārda dēļ» (Lk. 21:17), neatkarīgi no tā, kāda «-isma» vārdā tas tiks darīts. Šodien gaidāmo notikumu tuvums ir jaušams gan modernā cilvēka neiecietībā un vienaldzībā, cinismā un garīgajā trulumā, gan straujajā pagānisma renesansē, gan arī visaptverošajā Baznīcas krīzē. Šādos apstākļos svēto mocekļu varoņdarbu apraksti kristīgās ticības un gara stiprināšanā ir neaizstājami. Jācer, ka šo lomu spēs pildīt arī «Svētās Šušanikas moceklība».

p.s. Svētās Šušanikas pīšļi atrodas Metehi katedrālē Tbilisi. Pie šīs katedrāles atrodas arī piemineklis valdniekam Vahtangam Gorgasalam.

Un tagad es jums patiesīgi stāstīšu par ticīgās un svētlaimīgās Šušanikas galu.

I

Astotajā gadā¹ kopš persu ķēniņa Peroza² kāpšanas tronī, uz viņa pili devās pitiahšs³ Varskens, Aršuša dēls. Iesākumā arī viņš bija kristīgais, kristīga tēva un mātes radīts. Viņa sieva bija armēņu spaspeta⁴ Vardana⁵ meita, par viņu es jums tagad arī rakstu. Pēc tēva vārda viņu sauca par Vardanu, bet mīlināmā vārdā par Šušaniku. Jau no bērnu dienām viņa bija ļoti dievbijīga. Par sava vīra ļaundarībām viņa allaž lūdza Dievam piedošanu, kā arī aicināja ikvienu lūgt līdz ar viņu par grēcinieku, lai Dievs to pasargātu no neprātībām, un lai uzvestu uz īstenā – Kristus ceļa. Bet ko lai pastāsta par nelaimīgo, trīskārt nožēlojamo, bezcerīgi zudušo, Kristus ticību noliegušo Varskenu? Kā lai neraud dēļ tā, kas Kristus vārdā nav iepazinis ne nelaimi, ne šausmas, ne sodu, ne cietumu?

Tāpēc, tad, kad viņš nostājās persu ķēniņa priekšā, viņš nedarīja to ar cieņas izrādīšanu, bet nostājās ķēniņa priekšā kā upuris, kas atteicies no īstenā Dieva, dēļ pāriešanas ugunspielūdzējos, kā no Dieva atzinēju pulka atrāvies. Tad šis nelaimīgais, gribēdams izpatikt, lūdza no persu ķēniņa sev sievu, sacīdams: «Savu likumīgo sievu un savus bērnus es pievērsīšu tavai ticībai, tāpat kā pats pievērsos.»

Taču viņš solīja to, kas bija tikai no Šušanikas, bet ne no paša, atkarīgs. Tad ķēniņš nopriecājās un pavēlēja atdot tam savu meitu par sievu.

II

Pameta pitiahšs ķēniņa galmu un devās mājup. Sasniedzis Kartli robežu – Ereti⁶ zemi, viņš izsūtīja pavēli, lai viņu sagaidīt pretī iznāktu viņa aznavūri⁷, bērni un kalpotāji, lai tad kopā ar tiem ierastos savā zemē. Kā ziņnesi pa priekšu viņš sūtīja savu kalpu zirga mugurā. Tas ieradās vietā, ko sauca Curtavi⁸, un nokļuvis galā, viņš iegāja pie Šušanikas, mūsu kundzes, un sveicināja to. Bet svētlaimīgā Šušanika kā praviete sacīja tam: «Ja viņa dvēsele ir neskarta un tīra, esiet sveiki jūs abi, bet, ja dvēseles esat nobendējuši, tad lai tavs sveiciens atgriežas pie tevis atpakaļ»⁹.

Tas cilvēks neiedrošinājās neko iebilst viņas vārdiem, bet svētā Šušanika viņu neatlaidīgi un bažīgi iztaujāja. Tad tas vīrs pateica taisnību: «Varskens ir novērsies no patiesā Dieva.»

To izdzirdējusi, svētlaimīgā Šušanika noslīga uz ceļiem, sita galvu pret zemi un vaimanāja, liedama rūgtas asaras: «Līdzjūtības vērts, ir nelaimīgais Varskens, jo ir novērsies no īstenā Dieva, atzinis ugunspielūgšanu un piepulcējies šiem bezdievjiem.» Viņa piecēlās, pameta pili un dievbijības pilna iegāja baznīcā, līdzi sev paņemdama trīs dēlus un meitu. Pieveda tos pie altāra, un lūdza šādi: «Visuvarenais Dievs, Tevis dāvāti, ir šie bērni, Tu arī viņus pasargā, kristījamā traukā Svētā Gara apņemtus. Lai viņi ir viens ganāmpulks ar vienu ganu, mūsu Kungu Jēzu Kristu»¹⁰.

Beidzoties vakara Dievkalpojumam, viņa sameklēja netālu no baznīcas kādu sīku būdiņu, un noslēpusies tās stūrī, bēdpilna rūgti raudāja.

III

Pitiahša galma bīskaps, vārdā Afocs, tai dienā nebija uz vietas, viņš bija devies pie kāda svēta tēva pārrunāt savas lietas. Un es, savas kundzes Šušanikas biktstēvs, biju devies bīskapu pavadīt. Negaidot ceļā mūs panāca pitiahša pils diakons un pastāstīja mums visu par pitiahša izturēšanos un viņa kundzes atgriešanos. Nu mūsu sirdis piepildījās ar sāpēm un mēs gauži raudājām, jo notikušais norādīja arī uz mūsu grēkiem.

Es atvadījos un tūdaļ devos uz ciemu, kur atradās svētlaimīgā Šušanika. Un, ieraudzījis viņu sarūgtinātu, es raudāju kopā ar viņu, un tad teicu tai: «Liela cīņa tevi gaida, mana kundze, esi stingra Kristus ticībā, lai ienaidnieks neatrastu tevī barību.» Tad svētā Šušanika teica man: «Svēto Tēv, es jau arī esmu gatava šim pārbaudījumam.» Es viņai teicu: «Tā ir. Es redzu to. Esi bezbailīga, pacietīga un augstsirdīga!» Bet viņa man teica: «Man, vienai visas šīs nelaimes.» Es viņai teicu: «Tavas nelaimes ir mūsu nelaimes un tavi prieki – mūsu prieki. Tu esi bijusi ne tikai mūsu pavēlniece, bet mūsos arī esi redzējusi savus bērnus.» Pēc tam, kā noslēpumu atklādams, es tai teicu: «Atsedz man savu dvēseli, savas raizes, un es uzrakstīšu par taviem darbiem.» Tad viņa man jautāja: «Kāpēc tu man to prasi?» Es viņu sapratu un pajautāju: «Vai tu esi stipra savā ticībā?» Viņa atbildēja: «Nekad es nekļūšu par līdzinieci Varskena grēcīgajos darbos.» Viņu uzklausījis teicu: «Tam ir ļauns nodoms – pakļaut tevi ciešanām un mokām.»

Viņa atteica: «Labāk es miršu no viņa rokas, nekā viņam piekritīšu un pazudināšu savu dvēseli, jo esmu dzirdējusi no apustuļa Pāvila: «Tādā gadījumā brālis vai māsa nav saistīti»»   (1. Kor. 7:15). Es teicu: «Tas tiesa.»

IV

Kamēr mēs iekšā sarunājāmies, atnāca viens persietis un, ienācis un nostājies svētlaimīgās Šušanikas priekšā, raudādams žēlojās: «Kā gan šī miera pilnā māja kļuvusi par bēdu piemeklētu, kā prieks pārtapis par nelaimi?» Bet viņš runāja Varskena uzdevumā, lai ar viltus vārdiem izliktu svētlaimīgai lamatas. Bet no svētlaimīgās viņa viltīgais nodoms nebija slēpjams un viņa sevi apjoza ar nelokāmu klusēšanu.

Pēc trim dienā ieradās arī pats pitiahšs Varskens, kuram tas persietis steidza slepeni paziņot: «Cik man kļuvis zināms, tad tava sieva tevi ir atgrūdusi, bet es lūdzu – neesi bargs savās dusmās pret viņu, jo aprobežotība ir sievietes dabā.»

Nākamajā dienā, tikko piecēlies, pitiahšs sasauca mūs – garīdzniekus un mēs ieradāmies. Viņš mūs priecīgs sagaidīja un teica: «Nevairieties un neniciniet mani.» To uzklausījuši, mēs atbildējām: «Tu esi pazudinājis gan sevi, gan mūs.» Viņš nekavējās ar atbildi un teica: «Bet ar kādām tiesībām mana sieva man vairs nepakļaujas? Ejiet un pasakiet tai: «Tu esi izjaukusi mūsu māju un gultu apkaisījusi ar pelniem, tu esi sagrāvusi manu tēlu, pametusi savu mājokli un devusies uz citu vietu.» »

Svētā Šušanika atsūtīja viņam šādu atbildi: «Ne es esmu cēlusi tavu tēlu, ne es arī to nojaukšu. Bet tavs tēvs, lūk, cēla pieminekļus svētajiem mocekļiem un baznīcas, bet tu esi atteicies no šiem darbiem un esi sabojājis viņa aizsākto. Tavs tēvs savā mūžā goda vietā cēla svētos, tu tos aizvieto ar deviem¹¹. Viņš ticēja vienam Dievam, debesu un zemes Radītājam, bet tu esi novērsies no patiesā Dieva un pielūdz uguni. Kā tu noliedz tevi radījušo Dievu, tāpat es tagad tevi nicinu un novēršos no tevis. Un pat, ja pakļausi mani ilgstošām mokām, es nekļūšu par tavu darbu līdzzinātāju.»

Kad mēs to visu pastāstījām pitiahšam, viņš neganti pārskaitās un bļāva, to izdzirdot.

V

Pēc tam Varskens aizsūtīja pie Šušanikas savu brāli, Džodžiku, viņa sievu un galma bīskapu, pa-vadot tos ar vārdiem: «Sakiet viņai tā – celies un dodies atpakaļ uz savu vietu un nepaturi pie sevis šo nodomu, ja nē – es tevi vilkšus aizvilkšu.»

Tad viņi atnāca un nostājušies viņas priekšā, ilgi un pārliecinoši centās to pierunāt. Bet svētā Šu-šanika tiem sacīja: «Jūs esat viedi ļaudis un runājat pareizi, taču vai tiešām jūs ticat, ka es joprojām palikšu viņa sieva? Es cerēju, ka spēšu viņu vest pie prāta un atgriezt pie īstenās ticības, bet tagad jūs aicināt mani nākt pie prāta?! Nē, tas nenotiks! Un no šī brīža tu, Džodžik, neesi vairs mans svainis un arī es neesmu tava brāļa sieva, un tava sieva vairs nav mana māsa, ja esat viņa pusē, viņa darbu līdzdalībnieki.» Džodžiks viņai teica: «Paklausi mani, savādāk viņš atsūtīs savus kalpus un tie aizvilks tevi vilkšus.» Tad svētā Šušanika viņam atbildēja: «Ja mani sasies un aizvilks, es tikai priecāšos, jo tad nolemtais mūsu šķiršanās brīdis pienāks ātrāk.»

Pēc šādas viņas atbildes visi sāka raudāt, bet Džodžiks piecēlās un, ar asarām acīs, izgāja ārā. Bet svētā Šušanika vērsās pie bīskapa: «Kāpēc tu centies mani pierunāt, ja viņš ir atteicies no Dieva?» Bet Džodžiks joprojām lūdza viņu atgriezties, sacīdams: «Tu esi mūsu māsa, nedzēs šo tev doto mājas pavardu!» Šušanika viņam atbildēja: «Es zinu, ka esmu jūsu māsa, ka kopā esam audzināti, es nebaidos, ka manas asinis tiks izlietas, taču nevar pieļaut, lai jūs visi par to būtu atbildīgi.» Bet tā kā tie viņai vēl joprojām nedeva mieru ar savu lūgšanos, svētlaimīgā Šušanika piecēlās un piekrita doties uz pili. Prom iedama, viņa ar asarām acīs teica: «Kungs, Dievs, Tev vienam zināms, ka es dodos drošā nāvē!» To pateikusi, viņa devās tiem pakaļ, līdzi paņēmusi tikai Evaņģēliju un kādu grāmatu par svētajiem mocekļiem. Iegājusi pilī, viņa negāja vis uz savu guļamistabu, bet atrada patvērumu kādā cellē, un, pacēlusi rokas pret debesīm, teica: «Visuaugstais Dievs, neatradās man žēlsirdīgi aizstāvji starp svētajiem tēviem, neieraudzīju tos arī starp zemes ļaudīm, gluži otrādi – visi ir nodevuši mani nāvei no Tava, Dievs, ienaidnieka Varskena rokas.»

VI

Pēc divām dienām viņš ieradās pilī un deva rīkojumu saviem sargiem: «Šodien es vakariņošu kopā ar Džodžiku un viņa sievu, nevienu citu pie mums iekšā nelaidiet!»

Kad sāka krēslot, pasauca Džodžika sievu un lika atvest arī Šušaniku, lai arī viņu pabarotu, jo caurām dienām badojoties, tā bija ļoti novājējusi. Taču viņa no uzaicinājuma atteicās, tāpēc pie klātā galda tika atvilkta ar varu. Taču viņa neko neēda. Tad Džodžika sieva pienesa viņai pie lūpām vīna glāzi un uzstāja, lai to izdzerot, bet svētā Šušanika sašutusi viņai atteica: «Vai līdz šim ir redzēts, ka vīri un sievas pie viena galda sēdētu?!» Un grūda viņas roku tā, ka iešļāca vīnu tai sejā un saplēsa glāzi. To redzot, Varskens sāka rupji lamāties un spārdīt Šušaniku ar kājām, pēc tam paķēra krāsns lāpstiņu un pārsita viņai galvu. Tūlīt viena acs Šušanikai piepildījās ar asinīm un piepampa. Dūres sažņaudzis viņš sita to un vilka aiz matiem pa grīdu, rēca kā negants zvērs un kliedza kā vājprātīgais. Tad, lai palīdzētu nevainīgajai, kājās cēlās Džodžiks, viņa brālis, taču arī viņu ķēra sitieni, bet Šušanikai no galvas tika norauts plīvurs. Starp brāļiem sākās divcīņa, līdz Džodžiks ar mokām, kā jēru no vilka rīkles, izrāva Šušaniku no Varskena rokām. Kā beigta, svētā Šušanika nu gulēja uz grīdas. Varskens lādēja visus Šušanikas radu, bet viņu pašu nosauca par pavarda postītāju. Pēc tam pavēlēja Šušaniku sasiet, bet viņas kājas iekalt važās.

Kad Varskena niknums bija jau nedaudz pagaisis, atnāca Perss un karsti lūdza, lai viņš Šušaniku atbrīvotu no saitēm un važām. Viņš darīja to tik karsti, ka Varskens pavēlēja Šušaniku atraisīt un ievietot kādā pils cellē, klāt pieliekot sargu, kas neļautu nevienam – nedz vīrietim, nedz sievietei, tur ienākt un ieraudzīt Šušaniku.

VII

Rītausmā Varskens jautāja sulainim, kas apsargāja Šušaniku: «Vai viņai rētas dzīst?»

Bet sulainis atbildēja: «Viņa vairs nav glābjama.»

Tad viņš iegāja pats pie Šušanikas un ļoti izbrīnījās, redzot, cik stipri tā sapampusi. Pēc tam pasauca kalpu un piekodināja: «Skaties, lai neviens šeit neienāktu un neieraudzītu Šušaniku.» Un tad pats devās medībās. Kad es piecēlos, es tūdaļ piegāju pie sarga un teicu tam: «Ielaid mani pie viņas, es apskatīšu ievainojumus.» Bet viņš man atbildēja: «Es baidos, ka viņš uzzinās un mani nositīs.»

Un tad es viņam teicu: «Nelaimīgais, vai gan viņa nav bijusi gana laba pret tevi? Kas par to, ja arī tevi nogalinās viņas dēļ?» Tad nu viņš mani paslepus ielaida iekšā. Iegājis iekšā, es ieraudzīju viņas seju, saplosītu un uzblīdušu. Un es sāku skaļi raudāt. Bet svētā Šušanika man teica: «Neraudi par mani, šī nakts man kļuvusi par prieka sākumu.» Tad es tai teicu: «Pavēli man, un es nomazgāšu tev no sejas asinis un no tavām acīm netīrumus, uzlikšu zāles un plāksterus. Vai tad nu nakts laikā tas viss nesadzīs?» Tad svētā Šušanika man teica: «Svēto tēv, tā lūdzu, nerunā, jo šīs asinis ir attīrīšanās no maniem grēkiem.» Tad es uzstāju, lai viņa nobauda ēdienu, ko bija atnesuši bīskapi Samoels un Joans, kas viņu slepenībā aprūpēja un mierināja. Bet svētā Šušanika atbildēja, ka nejūtot ēdiena garšu, jo viņas zobi un žokļi esot stipri cietuši. Tad es sadrupināju nedaudz maizes vīnā un pabaroju to. Kad es jau steidzos pie durvīm, svētā Šušanika man pajautāja: «Svēto tēv, bet dāvinātās dārglietas, ko ar tām iesākt? Man jau tās vairs nebūs vajadzīgas.» Tad es teicu: «Nesteidzies, lai paliek pagaidām pie tevis.»

Kamēr mēs tā runājām, atnāca kāds pusaudzis un prasīja: «Vai šeit ir Jakobs?» Bet es tam teicu: «Kas tev vajadzīgs?» Viņš atbildēja, ka mani gribot redzēt pitiahšs. Brīnīdamies, ka tieku aicināts šajā stundā, es steidzīgi devos turp. Viņš mani uzrunāja: «Vai zini, svēto tēv? Es dodos karā pret huņņiem¹³, un esmu nolēmis atņemt tai visas rotaslietas, ja jau viņa neuzskata sevi vairs par manu sievu. Atradīsies, kam tās nēsāt. Ej un atnes man visu, kas vien viņai ir.»

Es atgriezos un izstāstīju visu svētajai Šušanikai. Viņa par to ļoti nopriecājās, pateicās Dievam, un atdeva man visas savas dārglietas, bet es tās aiznesu un atdevu pitiahšam. Viņš tās no manis paņēma, apskatīja, un vainas neatradis, atkārtoja man vēlreiz: «Gan šīm dārglietām atradīsies kāds ko izdaiļot.»

VIII

Kad pienāca lielā gavēņa laiks, svētlaimīgā Šušanika netālu no svētās baznīcas atrada kādu mazu būdiņu un patvērās tajā. Cellei bija sīks lodziņš, ko viņa cieši aizsedza un savu laiku tumsā vadīja ar gavēšanu, lūgšanām un raudāšanu.

Kāds no pils ļaudīm deva pitiahšam padomu gavēņa laikā likt Šušaniku mierā. Kad gavēņa pirmajā dienā, tik tikko no kara ar huņņiem atgriezās pitiahšs un velns vēl kārpījās viņa sirdī, viņš devās uz pili un, saticis bīskapu Afocu, uzbrēca tam: «Atdod man manu sievu, kur tu to slēp no manis?» Un sāka neganti lamāties un zaimot Dievu. Kāds garīdznieks sadūšojās viņam aizrādīt: «Kungs, kāpēc tu tā rīkojies: zaimo Dievu, lamā bīskapu un ienīsti svēto Šušaniku?» Bet viņš iesita garīdzniekam ar spieķi pa muguru un tas vairs neiedrošinājās vērt muti.

Izvedis Šušaniku no viņas būdas, Varskens vilkšus vilka to no baznīcas līdz pilij. Viņš to vilka pa zemi kā mirušu. Ceļš bija tīšuprāt nokaisīts ērkšķukrūma dzeloņiem, tā, ka arī viņš pats sadūra pēdas. Šušanikas drēbes bija saplosītas, un ķermenis savainots. Tādā izskatā viņa tika nogādāta pilī. Tur viņu sasēja un atkal sita. Bet Varskens, līksmi tīksminādamies, sacīja: «Nu, vai palīdzēja tev Baznīca, vai tavi ticības brāļi – kristieši, vai arī viņu Dievs?»

Šušanika pārcieta trīssimt sitienus ar nūju, bet ne reizi neievaidējās, tikai pašās beigās pateica: «Nelaimīgais, tu taču pat sevi nepažēloji, novērsdamies no Dieva, vai gan es varu cerēt uz tavu žēlastību?»

Kad viņš ieraudzīja asinis, kas straumēm tecēja no viņas maigā auguma, saniknots, Varskens lika tai aplikt ap kaklu dzelzs stīpu ar ķēdi, bet pēc tam pavēlēja kādam kalpam aizvest svēto Šušaniku uz cietoksni un ieslodzīt to cietumā, lai viņa tur nomirtu.

IX

Kāds no bīskapa diakoniem izrādījās līdzās svētajai Šušanikai tai brīdī, kad viņu veda ārā no pils, un gribēja tai pateikt: «Turies līdz galam!», bet pitiahša skatiena aprauts, tikvien spēja pateikt kā «Tur…» un apklusa, lai ātri pazustu no acīm.

Tad svēto Šušaniku izveda ārā ar basām kājām un izlaistiem matiem, kā apkaunotu un nīstamu. Neviens neiedrošinājās apklāt viņas galvu, jo pitiahšs uz zirga jāja līdzās, un izvirda pār Šušaniku lamuvārdu straumi.

Svēto pavadīt bija izgājis nepārskatāms satrauktu vīriešu un sieviešu pūlis, kas, viņai sekodams, žēlā balsī raudāja un vaimanāja, skrāpēja vaigus un gauži raudāja par svēto Šušaniku. Bet viņa pavērsās pret tiem un teica: «Brāļi un māsas, mani bērni, šai brīdī es šķiros no jums, neraudiet, bet pieminiet mani savās lūgšanās, dzīvu jūs vairs mani neredzēsit, jo no cietuma es neiznākšu.»

Pitiahšs pārlaida skatienu nemierīgajam pūlim, raudošajiem vīriešiem un sievietēm, vecajiem un jaunajiem. Tad devās ar zirgu taisni viņiem virsū, bet tie visi pārbijās un aizbēga.

Kad viņi sasniedz pils kanāla tiltu, pitiahšs svētajai Šušanikai teica: «Tik vien tev ir atlicis, kā pašas kājām pāriet šim tiltam, jo ārā no šejienes dzīva neizkļūsi, bet tiksi četru cilvēku iznesta.»

Cietokšņa ziemeļdaļā viņai atradās kāda maza un tumša būdele, kur viņu arī ieslēdza. Dzelzs stīpa tā arī palika ap viņas kaklu, piedevām vēl briesmonis Varskens uzspieda savu zīmogu uz viņas važām. Tad svētā Šušanika viņas teica: «Es esmu priecīga, ka šeit es atradīšu mieru.» Uz ko pitiahšs dzēlīgi attrauca: «Jā, jā, atradīsi, atradīsi!» Tad viņš izlika apsargus, piekodināja tiem mērdēt gūstekni badā. Un piebilda: «Lieciet aiz auss, ja kāds piekļūs pie gūsteknes, vīrietis vai sieviete, tad sargiet savas galvas, savas sievas, bērnus un mājas, un nevainojiet mani, esmu jūs brīdinājis.»

To pateicis, viņš pameta cietumu.

X

Trešajā nedēļā viņš pasauca sargu un jautāja tam: «Vai nelaimīgā joprojām vēl dzīva?» Tas atbildēja: «Mans kungs, viņa ir tuvāk nāvei nekā dzīvībai, jo viņa neko neēd un bads to drīz pievarēs.» Tad Varskens teica: «Nepārdzīvo, liec viņu mierā, lai mirst!»

Es ilgi lūdzu sargu un apsolīju viņam kādu noderīgu lietu, līdz viņš, baiļpilns, piekrita ielaist mani pie svētās Šušanikas un teica: «Nāk tiklīdz satumsīs, bet tikai viens pats.» Kad sargs mani ieveda iekšā, es viņu ieraudzīju – Kristus avi, kā līgavu, dzelzs važās greznotu, un mana sirds neizturēja un es sāku gauži raudāt. Bet svētā Šušanika man teica: «Kālab gan tu raudi, svēto tēv? Manai dvēselei labs darbs izdarīts.» Bet cietumsargs to redzot teica man: «Ja es būtu to zinājis, nemūžam nebūtu laidis tevi iekšā.»

Tad nu es sāku svēto Šušaniku mierināt un stiprināt cik nu vien vārdu Dievs bija mutē ielicis, un, atvadījies no viņas, ātri devos uz mājām.

Šai laikā pitiahšs atradās Čori¹⁴. Arī viņa brālis Džodžiks tajā laikā nebija uz vietas, kad tas notika ar svēto Šušaniku. Tiklīdz atgriezās Džodžiks un uzzināja, kas noticis, viņš tūdaļ sekoja pitiahšam. Viņš to panāca uz Ereti robežas un ļoti lūdza, lai tas atbrīvo Šušaniku no važām. Viņš tik ilgi lūdzās, kamēr Varskens bija ar mieru.

Džodžiks atgriezās un noņēma no Šušanikas kakla dzelzs stīpu, bet šķirties no važām viņa nebija ar mieru līdz pat savai pēdējai stundiņai.

Sešus gadus viņa pavadīja cietumā un visu darīja pēc Dieva gribas: gavēja, pastāvīgi bija nomodā, zemu klanījās, nenogurstoši lasīja grāmatas. Apgaismoja un izdaiļoja visu cietumu ar savas dvēseles skanīgo liru.

XI

Kopš tā laika ziņas par viņu aplidoja visu Kartli¹⁵. Nāca pie viņas ar upurdāvanām gan vīrieši, gan sievietes. Un, pēc Šušanikas lūgšanām, katrs no cilvēku mīlošā Dieva saņēma visu, kas vien tam bija vajadzīgs: tie, kam nebija bērnu – bērnus, slimie – izdziedināšanu, aklie – acu gaismu.

Bija kāda persiešu sieviete – ugunspielūdzēja, kas sirga ar spitālību. Kad viņa atnāca pie svētās Šušanikas, tā viņai deva padomu: pamest ugunspielūgšanu un pāriet Kristus ticībā. Tā sieviete viņai uzticējās, un tāpēc Šušanika deva tai padomu: «Dodies uz Jeruzalemi, tur tu atbrīvosies no spitālības.»

Persiete cītīgi visu izpildīja kā Šušanika teica, apmeklēja Jeruzalemi un mūsu Dieva, Jēzus Kristus vārdā atbrīvojās no savas briesmīgās slimības. Pēc atgriešanās viņa tūlīt devās pie svētās Šušanikas un sirsnīgi tai pateicās, bet pēc tam gāja uz savu māju, priecīga, ka atveseļojusies.

XII

Tad svētā Šušanika rokdarbu vietā ar lielu aizrautību nodevās Dāvida psalmu lasīšanai un jau pēc dažām dienām zināja no galvas visus 150 psalmus, ko līdz ar lūgšanām atkārtoja, un asaras liedama caurām dienām un naktīm pauda savu padevību Visuaugstajam.

Vēlāk svētajai Šušanikai tika zināms, ka Varskens arī viņas bērnus ir padarījis par elku pielūdzējiem.

Tad viņa sāka lūgties, zemu klanīties, raudādama sist ar galvu pret zemi un vaimanāja: «Es pateicos Tev, mans Dievs un Kungs! Jau no paša sākuma šie bērni nebija mani, bet gan Tevis dāvāti. Lai arī turpmāk notiek Tavs prāts un Tava griba, pasargā vien mani no ienaidnieku lamatām.»

Kad es iegāju un ieraudzīju svēto Šušaniku, viņa bija no raudāšanas novārgusi un pamirusi. Tā kā bīskaps joprojām turpināja viņai sūtīt pārtiku, es ar lielu lūgšanos piespiedu viņu nedaudz ieēst. Pēc tam mēs abi paudām pateicību Dievam.

Agrāk svētās Šušanikas bērni laiku pa laikam nāca viņu apciemot, taču tagad, kļuvuši par ugunspielūdzējiem, vairs neiedrošinājās to darīt. Arī viņa no tiem novērsās un negribēja dzirdēt vairs pat viņu vārdus.

XIII

Reiz pitiahšs atsūtīja pie svētās Šušanikas starpniekus, lai tie viņai nodotu sekojošus vārdus: «Ja tu man nepakļausies un neatgriezīsies pilī, es tevi uzsēdināšu uz ēzeļa un aizsūtīšu ar kaunu uz Čori, jeb uz persu ķēniņa galmu.» Svētā Šušanika atbildēja: «Nelaimīgais un neprātīgais, kā tu zini, ka Čori jeb valdnieka pilī man būs sliktāk, bet ne labāk kā šeit? Varbūt tieši tur es iegūšu prieku un izbēgšu no ļaunuma.» Pitiahšs sāka domāt par viņas vārdiem: «Varbūt tieši tur es iegūšu prieku un izbēgšu no ļaunuma.» Un viņu sāka pārņemt bažas, ka tikai viņa nekļūtu par kāda augstmaņa sievu.

Patiesībā svētā Šušanika nerunāja par laicīgo laimi, bet par daudz lielākām ciešanām, ar ko viņa vēl vairāk tuvotos Visuaugstajam Dievam.

Pēc tam pitiahšs sūtīja sev uzticamo Šušanikas piena brāli, lai tas nogādātu viņu pilī. Sūtītais teica tai: «Paklausi mani un atgriezies atpakaļ pilī, neizposti mūsu mājas pavardu.» Svētā Šušanika atbildēja: «Šis bezdievis ir mani dzīvu apglabājis šeit, kad teica, ka no šejienes dzīva es neiznākšu. Ja viņš spēj atdzīvināt mirušos, tad lai atdzīvina vispirms savu māti, kas apglabāta Urdā¹⁶. Bet, ja viņš nespēj atdzīvināt savu māti, tātad nespēj arī mani izvest ārā no šejienes, ja nu vienīgi vilkšus izvilks.»

Kad pitiahšam visu to izstāstīja, viņš Šušanikas vārdus apstiprināja: «Jā, tie no tiesas ir mani vārdi.»

Nākamajā dienā ienāca kāds vīrs un teica svētajai Šušanikai: «Tu viņam labi atbildēji, jo viņam padomā bija ļauns darbs un viņš gribēja tevi apmānīt.» Svētā Šušanika atbildēja: «Tu nedomā, ka Dievs ir aizmidzis. Viņš jau iepriekš ieliek cilvēka mutē vārdus, jo Pats Dievs ir sacījis: «Jo Svētais Gars jūs mācīs tai brīdī, ko jums būs runāt» (Lk 12:12).»

XIV

Kad bija aizritējuši seši gadi kopš viņas ieslodzījuma, ilgstošas sevis novārdzināšanas rezultātā svētā Šušanika sasirga, par ko es jau iepriekš tiku viņu brīdinājis: «Tev nevajag sevi tā mocīt. Ar tik stingru gavēni, nepārtrauktu stāvēšanu kājās, nomodā pavadītām naktīm, neatslābstošu psalmu dziedāšanu tu novājināsi savu miesu un vairs nespēsi darīt labus darbus.»

Taču viņa nedeva miesai mieru, turpināja to mocīt, pati stipri notievēdama un pārvērsdamās it kā par pelniem.

Visus šos sešus gadus lielā gavēņa laikā – septiņu nedēļu garumā, viņa ne reizi neapsēdās, ne dienā, ne naktī iemiga, atteicās no jebkāda ēdiena, vienīgi svētdienās baudīja Svēto Vakarēdienu – Mūsu Dieva Jēzus Kristus Miesu un Asinis, un apēda nedaudz dārzeņu viras, bet maizi neēda līdz pat Lieldienām.

No tās dienas, kad viņa tika iemesta cietumā, viņas galva ne reizi neatdusējās uz spilvena, bet viņa lika pagalvī ķieģeli, gultas vietā savukārt bija noklāts vecs filca gabals. Vienīgi ārējam izskatam galvgaļa tuvumā atradās viens ar aitas vilnu pildīts spilvens. Bet lūgšanām un krišanai ceļos viņai bija maza pīta grīdsega, kas mudžēt mudžēja no lielā, neiedomājamā blusu un utu daudzuma.

Vasara tajās vietās allaž bija neizturami karsta, ugunīga saule, svelmaini vēji un kaitīgi, slimības izraisoši ūdeņi. Tais vietās dzīvojošie pakļauti daudzām slimībām, tie uztūkst, dzeltē no sliktā ūdens, pārklājas ar kraupi, mocās ar kašķi, izskatās panīkuši un ilgi nedzīvo. Nav neviena ilgdzīvotāja tais vietās.

Šādā, lūk, apvidū cietumā bija ieslodzīta svētlaimīgā Šušanika, smagās važās saslēgta un Dievu slavējoša.

XV

Kad pienāca Šušanikas ieslodzījuma septītais gads, uz trīskārt svētītās Šušanikas auguma parādījās vātis, no nepārtrauktās stāvēšanas uztūka kājas, un vietām sūcās biezas strutas. Vātis bija tik lielas, ka tajās parādījās tārpi. Vienu no tiem viņa paņēma rokā, parādīja man, un, pateikusies Dievam, teica: «Svēto tēv, nepārdzīvo manis dēļ tā, jo tas tārps ir lielāks, bet nemirst¹⁷.» Tiklīdz es ieraudzīju to tārpu, man kļuva neiedomājami skumji un es sāku gauži raudāt. Viņa ar dusmām man otrreiz atkārtoja: «Kāpēc tu skumsti, svēto tēv? Labāk lai mani grauž laicīgie tārpi šai saulē nekā mūžīgie tārpi pēcnāvē.» Tad es viņai ar pārmetumu teicu: «Vai maz tu esi mocījusi savu miesu šajā astru kreklā, ka tagad vēl priecājies par tārpu?» Tad viņa man ar lielu noteiktību lūdza: «Par astru kreklu, kamēr esmu dzīva, nevienam neko nestāsti, jo nav tālu līdz brīdim, ka pametīšu savu nīcīgo miesu.» Tā, izņemot mani, neviens arī neuzzināja, ka apakšā viņai ir rupjais astru krekls, bet virsū tam – priekš svešām acīm – no dārgas antiohiešu drēbes pašūta mantija.

XVI

Kolīdz Džodžiks padzirdēja, ka viņa svētlaimīgā valdniece, svētā Šušanika ir tuvu nāvei, viņš tūdaļ devās pie tās, līdzi sev paņemdams sievu, bērnus un savus vergus, un verdzenes. Iedams iekšā cietumā, viņš ar spēku atgrūda cietumsargu, un, iegājis pie svētās Šušanikas, pasveicinājis to un paklanījās krusta priekšā. Tad viņš apsēdās tai blakus un sāka iztaujāt par viņas slimību. Svētā viņam atbildēja, ka jūtoties labi, taču arī viņai esot jau laiks doties tajā ceļā, no kura neviens mirstīgais nav pasargāts¹⁸. To padzirdējis, Džodžiks strauji pielēca kājās, atzinās savos agrākajos grēkos, un, lūgdams svēto Šušaniku piedot viņam, teica: «Kristus līgava un kalpone, lūdz Dievu, lai viņš piedod man manus grēcīgos darbus.» Tad svētā Šušanika viņam atbildēja: «Ja tik vien tev to grēku ir bijis, un vairāk neko ļaunu neesi darījis, tad esi tīrs kā bērns, un lai Dievs tev piedod¹⁹.» Bet Džodžiks atzinās, ka esot atnācis pie viņas, lai pateiktu, ka no šīs dienas dzīvos taisnu dzīvi un nedarīs neko Dievam netīkamu. «Ja tu tā dzīvosi, tad iemantosi mūžīgo dzīvību, un, lai Dievs vairo tava mūža dienas!» - atbildēja Šušanika. Vēlāk, kad Džodžikam kļuva skaidrs, ka šodien pat svētā Šušanika šķirsies no savas nīcīgās miesas, viņš tai lūdza: «Dod savu svētību man, manai sievai un maniem bērniem, kā arī kalpiem un kalponēm, bet, ja esam bijuši vainīgi tavā priekšā, tad esam grēkojuši kā laicīgi ļaudis, zemiskas lietas mīlēdami. Piedod mums un aizmirsti mūsu ļaunos darbus.» Bet, svētā Šušanika, vērsdamās pie Džodžika un viņa sievas, sacīja, ka viņi neko nav darījuši, lai to glābtu, un, ka neatradās neviena cilvēka, kas viņu pažēlotu un izteiktu viņai līdzjūtību, vai vēl vairāk – kas būtu vedis pie prāta viņas neprātīgo, bezdievīgo vīru.

Džodžiks un viņa sieva atbildēja tai: «Mēs ļoti centāmies, taču pretī nesagaidījām ne vārdus, ne darbus.» Uz ko svētā Šušanika atbildēja: «Gan es, gan pitiahšs Varskens stāsimies tās tiesas priekšā, kur netiek šķiroti vīrieši un sievietes, kur es un viņš vienādi atbildēsim mūsu Kunga Jēzus Kristus priekšā. Lai Dievs, Tas Kungs, viņam atlīdzina par to, ka viņš pirms laika novāca manus augļus, apdzēsa manas dzīvības sveci, ļāva novīst manam ziedam, aptumšoja manu slavu un manu daiļumu pazemoja. Lai Dievs spriež mums abiem tiesu! Es šobrīd saku paldies Dievam, tāpēc, ka pēc visām pārciestajām mocībām, es beidzot gūšu mūžīgo prieku, bet pēc piekaušanām un pazemojumiem – mūžīgo mieru. Bet par visām pitiahša zvērībām un cietsirdību, ceru uz mūsu Kunga - Jēzus Kristus žēlastību.» Pēc šiem viņas vārdiem visi sāka rūgti raudāt un lūgties: «Piedod mums mūsu grēkus un svētī mūs, svētlaimīgā Kristus mocekle!» Svētā Šušanika atbildēja: «Lai Dievs jums piedod visus jūsu grēkus.» Tad viņa deva savu svētību Džodžikam, viņa sievai un bērniem, kalpiem un kalponēm, visiem mājas ļaudīm. Un novēlēja viņiem dzīvē iet pa Dieva ierādīto, ērkšķaino glābšanās ceļu. Bet pašās beigās vēl teica: «Visa šī dzīve ir kā pļavas puķe, īslaicīga un nepastāvīga. Un, ko katrs sēj, to pļaus, kas visu atdevis nabagiem, saņems atpakaļ, un kas sevi ziedo Dieva dēļ, tas sevi saglabā.»

Tad viņa atvadījās no tiem un šķīrās ar mieru.

XVII

Pēc tam, kad Džodžiks aizgāja, pie svētās Šušanikas atnāca bīskapu galva Samoels un bīskaps Jo-ans, kuri visu šo laiku bija par viņu rūpējušies un snieguši garīgu atbalstu viņas ciešanās.  Tagad viņi bija atnākuši to pavadīt ceļā uz Debesu Valstību.

Šajā par laikā ieradās arī dižākie aznavūri un augstdzimušākās sievietes, gruzīnu zemes brīvie un nebrīvie ļaudis, visi, kas juta līdzi viņas moceklībai. Tagad viņi to, kā īstu un nesalaužamu kristieti, uz-ticēja viņas Kungam Jēzum Kristum.

Bīskapi un aznavūri vienā mutē viņai lūdza, lai svētā Šušanika atvēlētu viņiem savas kāju važas, tādejādi padarot tās par svētu priekšmetu visiem. Uz ko viņa atbildēja: «Vai esmu šāda goda cienīga? Taču dievbijības dēļ, lai priesteris izpilda jūsu lūgumu. Pati es nespēju jums palīdzēt, taču Visupilnīgais un Visuvarenais Kristus atlīdzinās jums ar labu ikvienam, kas par mani ir rūpējies un dalījies ar mani visās sāpēs un ciešanās. Bet, es, mani mīļie, tagad dodos man sagatavotajā mūžības ceļā. Par visām nelaimēm Kristus pateicība dāvās man prieku, par mokām – atpūtu, par sišanu, lamām un pazemojumiem debesīs es iemantošu nepārejošu godu un slavu.»

Nākot no cietuma ārā visiem acīs mirdzēja asaras un viņi slavēja Dievu par Šušanikas izcīnīto uzvaru. Tad izgāja par cietuma vārtiem un izklīda.

XVIII

Pienāca viņas liktenīgā diena. Viņa pasauca pie sevis galveno bīskapu Afocu un pateicās tam par viņa labestību. Pēc tam, kā tēvam un audzinātājam, viņa Afocam uzticēja mani – necienīgu, grēcīgu un nožēlojamu cilvēku. Vēl viņa tam uzticēja rūpēties, lai viņas kauli atrastu sev mājvietu tai vietā, no kurienes viņa tika aizvilkta uz cietumu. Tad piebilda: «Ja vien es esmu kā vērta, pēdējā – vienpadsmitā strādniece vīnogu dārzā²⁰, esiet svētīgi jūs visi mūžīgi mūžos.»

Pēc tam viņa pateicās Dievam un teica: «Slavēts lai Dievs Tas Kungs, jo ar mieru es apgūlos un ar mieru es aizmigu»²¹.

Un atdeva savu dvēseli Visuaugstajam.

XIX

Tad svētlaimīgais bīskaps Joans nekavējoties sadabūja līķautu, Šušanikas svēto un godīgo atlieku apsegšanai, bet citi ļaudis, kas tur bija, pacēla viņas novājējušo, tārpu saēsto ķermeni un nomazgājuši to no zemes, tārpiem un strutām, ietērpa līķautā. Abi bīskapi – Joans un Afocs kā divi drosmīgi, iejūgti vērši pacēla viņas dižos pīšļus un kopā ar visiem sanākušajiem, dziedot psalmus, lielām vaska svecēm degot un aromātiskam vīrakam kūpot, ienesa viņu baznīcā. bet apglabāja svētās Šušanikas dižos un cienījamos pīšļus iepriekš sagatavotā vietā. Kā eņģeļi visu to nakti mēs pavadījām pie mirušās galvgaļa, dziedot Dāvida psalmus un slavinot Visuvareno Dievu un Viņa Dēlu – mūsu Kungu Jēzu Kristu, kas dod visas spējas visiem²¹ – gan vīriešus, gan sievietes uzmundrinošās, gan tādas, kas nes uzvaru ikvienam, kas meklē un lūdz no sirds.

XX

Bet sākās svētās Šušanikas ciešanu ceļš apnisi²² mēneša astotajā dienā, nedēļas trešajā dienā. Otrreizējās mocības sākās tūdaļ pēc Lieldienām, nedēļas pirmajā dienā, tai sekojošās mocības – rožu mēneša ²³ deviņpadsmitajā dienā, bet viņas pēdējā stundiņa pienāca 17.oktobrī, svētlaimīgo mocekļu Kosmas un Damiāna piemiņas dienā ²⁴.

Bija ceturtdiena, kurā nolikām piemiņu svētajai Šušanikai, lai slavinātu un cildinātu Dievu Tēvu un Dēlu un Svēto Garu, viņam lai slava mūžīgi mūžam. Āmen.

No sengruzīnu valodas tulkojis K. Kalvišs 1995. gadā. Rīgā

Komentāri.

1 – Vēsturnieki liecina, ka tajā laikā Sasanīdu Irānā valdījis valdnieks Perozs, astotais viņas valdīšanas gads varēja attiekties uz 466., 467. vai 468.gadu.

2 – Perozs valdīja no 459. Līdz 484.gadam.

3 – ar šo persiešu izcelsmes vārdu apzīmēja pierobežas apgabalu pārvaldniekus Kartli (Gruzijā). Gruzijas vārds - «Sakartvelo» radies tieši no šī austrumu apgabala vēsturiskā nosaukuma – Kartli, kas ilgu laiku kalpoja kā vienotas gruzīnu zemes apzīmējums.

4 – persiešu valodā «karavadonis».

5 – Vardans bija pazīstams cīnītājs par Armēnijas atbrīvošanu no Irānas uzkundzēšanās 5. gs. pirmajā pusē.

6 – Gruzijas apgabals uz austrumiem no Kartli.

7 – ar persiešu vārdu «aznavūrs» apzīmēja sociālā ziņā brīvus un neatkarīgus augstmaņus.

8 – vieta, kur dzimis šī darba autors Jakobs Curtaveli.

9 – acīmredzot Evaņģēlija parafrāze. Salīdz. Mateja 10: 13.

10 – salīdz. Jāņa 10: 16.

11 – persiešu izcelsmes vārds, kas plaši izmantots gruzīnu folklorā, bet sengruzīnu tekstos apzīmēja ļaunas mītiskas būtnes.

12 – šeit ar vārdu «huņņi» ir domāti huņņi – heftalīti, kas dzīvoja Kaspijas jūras ziemeļaustrumu piekrastē.

13 – Derbentas pārejas gruzīniskais nosaukums.

14 – skat. 3.komentāru.

15 – apdzīvota vieta Kartli dienvidos.

16 – salīdz. Marka 9: 44.

17 – salīdz. 2.Ķēniņu 2: 2.

18 – salīdz. Mateja 18: 3.

19 – salīdz. Mateja 20: 1 – 16.

20 – salīdz. Psalmi 4: 9.

21 – Apustuļa Pāvila 1.vēstule korintiešiem 12: 6.

22 – senais, pagāniskais janvāra mēneša nosaukums.

23 – pagāniskais maija nosaukums.

24 – imperatora Diokletiāna (284. – 305.) laika svētie kristiešu mocekļi.