A­sī­zes Fran­cisks un ka­to­ļu svē­tums

Dia­kons Alek­sijs Be­kor­ju­kovs

„Kaut arī at­kāp­ša­nās sā­kums ir mek­lē­jams shiz­mā, ta­ču no Baz­nī­cas at­kri­tušie līdz ar to ir zau­dē­ju­ši Svē­tā Ga­ra žē­las­tī­bu.” -Svē­tī­tājs Va­s­lijs Lie­lais

Tur­pat tūk­stoš ga­du pa­gā­jis kopš kris­tī­gā pa­sau­le no­žē­lo, ka ir sa­da­lī­ju­sies. Mūs­die­nās vi­sap­kārt dzir­da­mas bal­sis, kas slu­di­na ne­pie­cie­ša­mī­bu at­jau­not zau­dē­tās saik­nes un at­tie­cī­bas starp da­žā­do no­vir­zie­nu kris­tie­šiem.

Sap­ro­tams, ka pa­šu euha­ris­tis­ko un lūg­ša­nas at­tie­cī­bu sa­rau­ša­nas fak­tu baz­nī­cu star­pā ti­cī­gie uz­tver kā kaut ko ne­da­bis­ku, jo mēs vi­si ļo­ti la­bi at­ce­ra­mies Kun­ga no­vē­lē­ju­mu, ko Viņš mums at­stā­ja Sa­vas ze­mes dzī­ves bei­gās: "Lai vi­si ir viens, itin kā Tu, Tēvs, Ma­nī un Es Te­vī, lai arī vi­ņi ir Mū­sos" (Jņ. 17: 21). Glu­ži da­bis­ki, ka mēs, pa­reiz­ti­cī­gie, bē­dā­ja­mies par Rie­tu­mu brā­ļu nu jau vai­rāk ne­kā pirms de­vi­ņiem gad­sim­tiem no­ti­ku­šo at­kri­ša­nu; pro­tams, ka mēs no vi­sas sirds alk­stam pēc vi­ņu atkalpievēr­ša­nās un at­grieš­anās Vie­no­tās Apus­tu­lis­kās Mā­tes Baz­nī­cas klē­pī. Kas gan to ka­vē? Kā­di šķēr­šļi ra­da grū­tī­bas mū­su tu­vi­nā­ša­nās ce­ļā? Sas­ka­ņo­sim dog­mas, vie­no­si­mies dom­star­pī­bās at­tie­cī­bā uz ka­no­niem; bet diev­kal­po­ša­nas un ce­re­mo­ni­ju da­žā­dī­ba ne­var būt par ie­mes­lu sa­ka­ru sa­rau­ša­nai. Kā­pēc gan ve­zums ne­kust no vie­tas?

Pa­tie­sī­bā cē­lo­ņi ir ļo­ti no­piet­ni un daudz dzi­ļā­ki - tiem ir ne ti­kai for­mā­li dog­ma­tisks vai ārējs, ce­re­mo­niāls un ka­no­nisks rak­sturs, bet arī iek­šējs, ga­rīgs - viss ko dē­vē par as­kē­ti­ku un, kas vis­tie­šā­ka­jā vei­dā iz­riet no vie­nas vai ot­ras kris­tī­gās kon­fe­si­jas dog­ma­tis­kās sis­tē­mas ko­pu­mā. Ja pie­ļauj, ka mums, pa­reiz­ti­cī­ga­jiem, var iz­do­ties sas­ka­ņot ar ka­to­ļiem vi­sas gal­ve­nās at­šķi­rī­gās un arī pret­ru­nī­gās de­fi­nī­ci­jas dog­ma­ti­kas, ka­no­nis­ka­jā un baz­nī­cas tie­sī­bu jo­mā, (vēs­tu­res pie­re­dze gan lie­ci­na, ka tas bi­jis ies­pē­jams ti­kai vār­dos), tad tie­ši at­tie­cī­bā uz iek­šē­jo, ga­rī­go dzī­vi viss ir daudz sa­rež­ģī­tāk. Sprie­diet pa­ši: vai gan ir ies­pē­jams vieg­li at­sa­cī­ties no tās lūg­ša­nu prak­ses, no tām ga­rī­gās dzī­ves un as­kē­zes me­to­dēm, ko des­mi­tiem paaud­žu krā­ju­šas dau­dzu gad­sim­tu gai­tā? Tā ir iek­šē­jā dzī­ve, un, ja lab­pa­tīk, var uz­ska­tīt, ka tā jau ie­dzi­mu­si gē­nos. At­mest to, no­mai­nīt - uz­reiz un uz vi­siem lai­kiem, pēk­šņi sākt dzī­vot ci­tā­di - ir neie­do­mā­ja­ma un neies­pē­ja­ma lie­ta.

Ta­ču mai­nīt va­jag, tas ir ne­pie­cie­šams! Jo at­šķi­rī­bas starp pa­reiz­ti­cī­ga­jiem un ka­to­ļiem ša­jā jo­mā ir tik uz­krī­to­ši bū­tis­kas, ka pa­ma­nā­mas ik­vie­nam, kurš kaut ne­daudz ir sas­kā­ries ar šā­da vei­da jau­tā­ju­miem un kaut vai vis­pā­rē­jos vil­cie­nos ir ie­pa­zi­nies ar svē­to tē­vu mā­cī­bu par lūg­ša­nu un ga­rī­go prak­si. Iz­skaid­rot vi­sas ga­rī­gās prak­ses ne­sas­ka­ņas, pret­ru­nas pa­šos ko­do­los ar na­cio­nā­lo tem­pe­ra­men­tu spe­ci­fi­ku jeb ļau­žu lo­kā­la­jām et­nis­ka­jām īpat­nī­bām (kā to da­ra da­ži mūs­die­nu teo­lo­gi), ir pil­nī­gi ne­jē­dzī­gi un ab­sur­di.

Pro­tams, ja ru­na ir par iek­šē­jo, ap­slēp­ti ga­rī­gās dzī­ves prak­si, ne­pie­cie­šams to iz­pē­tīt pēc svē­to dzī­ves pie­mē­riem, jo tie­ši svē­tie ir pil­nvēr­tī­gi baz­nī­cas pa­tie­sī­bas ie­mie­so­tā­ji dzī­vē, tie­ši svē­tie ir baz­nī­cas mā­cī­bas vēs­tne­ši un tās ideā­lu pau­dē­ji, tie­ši vi­ņi ir tau­tas va­do­ņi un at­da­ri­nā­ša­nas cie­nī­gi pa­rau­gi, vi­ņi ir tie, kas pil­nī­bā uz­ņē­mu­ši un sa­vā dzī­vē ie­mie­so­ju­ši to lūg­ša­nu un as­kē­zes va­roņ­dar­bu, par ku­ru mā­ca vi­ņu baz­nī­ca.

Tā­lab ša­jā sa­ce­rē­ju­mā ir mē­ģi­nāts veikt pēc ies­pē­jas rū­pī­gā­ku ka­to­ļu ga­rī­gās prak­ses ana­lī­zi, par pie­mē­ru ņe­mot vie­nu no Rie­tu­mu Baz­nī­cas svē­ta­jiem - Asī­zes Fran­cis­ku. Šis ga­rī­gais cī­nī­tājs ir iz­rau­dzīts, kā viens no vis­pa­zīs­ta­mā­ka­jiem un dzi­ļi cie­nī­tiem ka­to­ļu svē­ta­jiem vi­sā Rie­tu­mu pa­sau­lē, lai ap­lū­ko­tu vi­ņa dzī­vi un dar­bī­bu, bet gal­ve­nais - mis­ti­ku. Mē­ģi­nā­sim iza­na­li­zēt Fran­cis­ka, un to vi­ņa se­ko­tā­ju un ga­rī­go au­dzēk­ņu mis­ti­kas ko­pī­gās lī­ni­jas, ku­ri pēc ka­to­ļu pār­lie­cī­bas ir sas­nie­gu­ši vis­lie­lā­ko svē­tu­mu, pa­rā­dīt, ka šā­da vei­da ga­rī­gās dzī­ves prak­se ne­būt nav iz­ņē­mums ka­to­ļu pa­sau­lē, bet, glu­ži ot­rā­di - nor­ma un ideāls. Pa­cen­tī­si­mies nos­kaid­rot tos sā­kot­nē­jos cē­lo­ņus, kas iz­rai­sī­ju­ši tik sli­mī­gas no­vir­zes no pa­rei­zas ga­rī­gās dzī­ves nor­mām, uz ku­rām grā­ma­tas tur­pi­nāju­mā tiks no­rā­dīts.

Diem­žēl, aiz­va­dī­ta­jā vēs­tu­res pe­rio­dā vi­sai re­ti sas­to­pa­mi rak­sti, ku­ros sa­lī­dzi­nā­tas at­šķi­rī­gās lūg­ša­nas dar­ba pie­re­dzes starp pa­reiz­ti­cī­ga­jiem Aus­tru­miem un ka­to­lis­ka­jiem Rie­tu­miem. Starp jau eso­ša­jiem sa­ce­rē­ju­miem, pir­mkārt, jāat­zī­mē svē­tī­tā­ja Ig­na­ti­ja Brjan­ča­ņi­no­va no­piet­nie pē­tī­ju­mi, kas ie­tilpst vi­ņa "As­kē­ti­kas pē­tī­ju­mos" un vēs­tu­lēs, ot­rkārt - M.Lo­di­žen­ska "Mis­tis­ko tri­lo­ģi­ju" (ku­ras ot­rā da­ļa - "Ne­re­dza­mā gais­ma" lie­lā mē­rā pa­lī­dzē­ju­si strā­dā­jot pie šī sa­ce­rē­ju­ma), kā arī A.Lo­se­va grā­ma­tas "An­tī­kās sim­bo­li­kas un mi­to­lo­ģi­jas ap­rak­sti" nos­lē­dzo­šo no­da­ļu.

Aug­šmi­nē­tā Lo­di­žen­sa­ka dar­bā pa­rei­zi ie­vir­zī­ta Asī­zes Fran­cis­ka un sird­sskaid­rā Sa­ro­vas Se­ra­fi­ma mis­ti­kas sa­lī­dzi­no­šā ana­lī­ze, diem­žēl, iz­rau­dzī­tā fak­tis­kā ma­te­riā­la ne­pie­tie­ko­šais ap­joms nav ļā­vis dar­ba au­to­ram pil­nī­bā pa­ma­tot sa­vus se­ci­nā­ju­mus. Tā­pēc šo­reiz pē­tī­ju­ma uz­de­vums ir veikt vēl rū­pī­gā­ku ana­lī­zi, pie­sais­tot pa­pil­du avo­tus par Fran­cis­ka dzī­vi, tai skai­tā vi­ņa pa­ša sa­ce­rē­ju­mus, tā­pat arī svē­to tē­vu dar­bus as­kē­ti­kā, lai iz­vir­zī­tu vis­no­taļ pa­ma­to­tus se­ci­nā­ju­mus par Asī­zes ga­rī­gā cī­nī­tā­ja mis­ti­ku un tās li­kum­sa­ka­rī­bām ka­to­lis­ka­jā pa­sau­lē.

Kā jau ti­ka mi­nēts, ša­jā pē­tī­ju­mā lie­la lo­ma at­vē­lē­ta pir­ma­vo­tiem; da­ži ka­to­ļu svē­tā biog­rā­fi­jas fak­ti pa­ta­pi­nā­ti no Lo­di­žen­ska grā­ma­tas, kas ne­būt ne­ma­zi­na to droš­ti­ca­mī­bu, jo tie arī pie­mek­lē­ti pir­ma­vo­tos, ku­ru uz­skai­tī­jums pa­pil­di­nāts ar pla­šiem ci­tā­tiem. To­mēr pār­sva­rā šā pē­tī­ju­ma fak­tis­kais ma­te­riāls ņemts no pa­ša Asī­zes Fran­cis­ka sa­ce­rē­ju­miem un no ano­nī­ma au­to­ra vai au­to­ru grā­ma­tas par vi­ņu - "Fio­ret­ti" ("Svē­tā Asī­zes Fran­cis­ka pu­ķī­tes"), tur­klāt šai grā­ma­tā iek­ļau­to stās­tu ti­ca­mī­ba neiz­rai­sa šau­bas pat mūs­die­nu ka­to­ļu teo­lo­gos un la­tīnis­tos, ku­ri tai vel­ta spil­gtus epi­te­tus, piem.: "Ša­jā brī­nu­mai­na­jā un svē­ta­jā grā­ma­tā "Sv. Fran­cis­ka pu­ķī­tes" nav ne­vie­na ne­pa­tie­sa vār­da. Šī grā­ma­ta ir svē­ta... tā­pēc, ka to ar Die­va iz­re­dzē­tā (kā evaņ­ģē­lis­ta) ro­ku ir rak­stī­jis Svē­tais Gars. Par to, pir­mām kār­tām, ru­nā die­viš­ķas dva­šas pie­pil­dī­tā iz­klās­ta svē­tums... Ša­jā grā­ma­tā viss ir ga­rīgs... Ta­ču te nav ne­kā lie­ka, viss ir ne­pie­cie­šams".¹

Pie­vēr­šo­ties kon­krē­ta­jam šī pē­tī­ju­ma mēr­ķim, pirms sa­vu uz­ma­nī­bu sa­kon­cen­trēt uz pa­šu gal­ve­no - Fran­cis­ka ga­rī­go prak­si, ir ne­daudz jā­pa­ka­vē­jas pie tā laik­me­ta rak­stu­ro­ju­ma, ku­rā viņš ir dzī­vo­jis, (XII gad­sim­ta bei­gas un XIII gad­sim­ta sā­kums - bi­ja ļo­ti sa­rež­ģīts pe­riods ka­to­ļu baz­nī­cas dzī­vē). Pa­šu "Pu­ķī­šu" tek­sta lie­cī­ba par šo lai­ku ir šā­da: "Ag­rī­no vi­dus­lai­ku ti­cī­go cil­vē­ku ap­ņē­ma bez­ga­lī­ga vien­tu­lī­ba: vil­ša­nās se­vī bi­ja tik­pat lie­la kā vil­ša­nās Baz­nī­cā. Šķi­ta, ka pa­sau­le at­kal ir at­grie­zu­sies pie tā stā­vok­ļa, kā­dā tā at­ra­dās pirms Kris­tus at­nāk­ša­nas, ti­kai ar to star­pī­bu, ka nu bi­ja jā­gai­da ne vairs lēn­prā­tī­go Cil­vē­ka Dē­lu, bet bar­gu so­ģi."

Laik­me­tā pirms Fran­cis­ka pa­rā­dī­ša­nās Rie­tu­mu Baz­nī­cas stā­vok­lis bi­ja no­mā­cošs: "No vi­su­rie­nes - šaus­mas, no vi­su­rie­nes - bries­mas, ār­pu­sē - zo­bens, iek­šie­nē - ķe­ce­rī­ba un uz­pir­kša­na". Tiek vēs­tīts "par ga­rī­dznie­cī­bas un mū­ku ne­ti­ku­miem un no­zie­gu­miem, par lai­cī­go cil­vē­ku vie­nal­dzī­bu un bez­die­vī­bu, par baz­nī­cas dis­cip­lī­nas ab­so­lū­tu ig­no­rē­ša­nu un vi­su bauš­ļu pār­kāp­ša­nu".² "Ie­dzī­vo­ša­nās kā­re un pa­sau­lī­go la­bu­mu mek­lē­ša­na kļu­va par pa­ras­tu pa­rā­dī­bu ka­to­ļu ga­rī­dznie­cī­bā. No­nā­ca pat tik tā­lu, ka ka­to­ļu Baz­nī­ca, kas Rie­tu­mos bi­ja nos­tā­ju­sies par vi­du­tā­ju starp cil­vē­ku un Die­vu, bū­tī­bā Die­vu no cil­vē­kiem slē­pa. Ša­jā Baz­nī­cā va­rē­ja no­pirkt vi­su, sā­kot ar grē­ku at­lai­dēm un bei­dzot ar kar­di­nā­la ce­pu­ri."³

O­fi­ciā­lā re­li­ģi­ja ti­cī­go dvē­se­lēm šķi­ta kā bez­kau­nī­ga Evaņ­ģē­li­ja ka­ri­ka­tū­ra. Pries­te­ri pār­vēr­tās par "al­ka­tī­giem vil­kiem, kas ne­tau­pī­ja sa­vus ga­nām­pul­kus..., dau­dzi aba­ti dzī­vo­ja kā ban­dī­ti, pat bīs­ka­pi lī­dzi­nā­jās bez­bē­dī­giem kauš­ļiem... Pā­ves­ti, ar re­tiem iz­ņē­mu­miem, kal­po­ja par var­dar­bī­bas un ne­ti­ku­mī­bas pie­mē­ru... Pā­vests at­ver diev­na­ma dur­vis tir­go­ņiem, pats kļūst par tir­go­ni, pār­do­dot vi­su, pēc kā vien ir piep­ra­sī­jums: baz­nī­cas ama­tus, ga­rī­gos la­bu­mus, lai­cī­gos kro­ņus, svē­to un pa­sau­lī­go, ze­mi un de­be­sis, ne­rū­pē­jo­ties par to, kas ir pir­cējs."⁴

"Die­zin vai uz ze­mes jeb­kad ir bi­jis tik maz la­bes­tī­bas, kā gad­sim­tos pirms svē­tā Asī­zes Fran­cis­ka dzim­ša­nas." Ļau­dis "vairs ne­ti­cē­ja, ka Ro­mas ga­rī­dznie­cī­ba va­rē­tu la­bo­ties, at­raz­da­mās uz tik ze­mas deg­ra­dā­ci­jas pa­kā­pes".⁵

Tā­pēc tā lai­ka Rie­tu­mu pa­sau­lē baz­nī­ca ti­ka pie­lī­dzi­nā­ta ne­tik­lei, tās kal­po­tā­ji - ne­tik­lī­bas un neš­ķīs­tī­bas kal­piem. No­rai­dī­ti ti­ka pat ka­to­ļu pries­te­ru veik­tie sak­ra­men­ti - ne­rau­go­ties uz la­tī­ņu re­li­ģio­zi ju­ri­dis­ko mā­cī­bu par Nos­lē­pu­ma pa­tie­su­mu "ex ope­re ope­ra­to", t.i., ka sak­ra­ments neap­šau­ba­mi tiek veikts, ja vien  pil­nī­bā ie­vē­ro­ta for­ma (pa­rei­zi ies­vē­tī­tam pries­te­rim, iz­ru­nā­jot svēt­dar­bī­bas for­mu­lu ar sak­ra­men­ta da­lī­bas ņē­mē­ja piek­ri­ša­nu).

Tie­ši vi­su aug­stāk­mi­nē­to ie­mes­lu dēļ "tā lai­ka ka­to­lis­kās pa­sau­les gai­šā­kie prā­ti pa­vēr­sās do­mās pret Aus­tru­miem un jau­tā­ja, vai grie­ķu baz­nī­ca neat­nāks iz­mēzt vi­su šo ļau­nu­mu un sa­kār­tot sa­vas mā­sas man­to­ju­mu".⁷

Tas viss, kā ap­gal­vo pa­ši ka­to­ļi, no­ti­ka tā­pēc, ka ti­ka pa­zau­dē­ta "pa­sau­lē Kris­tus klā­te­sa­mī­bas sa­jū­ta", kas kļu­va par ie­mes­lu bez­ga­lī­giem ko­lek­tī­viem un per­so­nis­kiem mē­ģi­nā­ju­miem at­rast Kris­tu, at­jau­not no­zau­dē­to saik­ni ar Vi­ņu - Baz­nī­cā vai ār­pus tās, ko­pā ar to vai par spī­ti tai. Ta­ču vien­ga­ba­lai­nais un svē­tī­bas pil­nais Kris­tus tēls šķi­ta bez­ce­rī­gi pa­zau­dēts".⁸

Lūk, XIII gad­sim­tā "kris­tie­tī­ba ie­nā­ca pa­sau­lē, lai to iz­dzie­di­nā­tu, un ār­stē­ja to ar vie­nī­go ies­pē­ja­mo pa­ņē­mie­nu". Līdz pat šim lai­kam, pēc Rie­tu­mu do­mā­tā­ju uz­ska­tiem, ir tur­pi­nā­ju­sies iz­pir­kša­na. To tad arī uz­sā­ka Fran­cisks, kļū­dams, kā ap­gal­vo ka­to­ļi, "par ot­ru Kris­tu, dāvā­tu cil­vēku pes­tīša­nai", par Kris­tus at­spul­gu, Ku­ru vis­no­taļ esot ies­pē­jams ap­lū­kot kā Fran­cis­kam lī­dzī­gu.⁹ Kur ra­dās, kur aiz­sā­kās tik dī­vains un zai­mo­jošs sa­lī­dzi­nā­jums? Vai tas ir at­se­viš­ķu ka­to­ļu iz­do­mā­jums vai arī li­kum­sa­ka­rī­gas se­kas vi­sai ka­to­ļu baz­nī­cas dzī­vei? Jā­nos­kaid­ro šā­da ap­gal­vo­ju­ma ra­ša­nās cē­lo­ņi. Vis­pirms at­zī­mē­sim sva­rī­gā­kos pos­mus šī Rie­tu­mu svē­tā dzī­ves ce­ļā.

Zi­nāms, ka jau­nī­bas die­nās Fran­cisks ar aiz­rau­tī­bu no­de­vās pa­sau­lī­ga­jām iz­prie­cām.¹⁰ Viņš bi­ja ie­tek­mē­jies no bru­ņi­nie­ku ro­mā­niem un tru­ba­dū­ru poē­zi­jas, kas, starp ci­tu, "sas­tā­vē­ja ne ti­kai no mī­las ba­nā­li­tā­tēm", bet "ar me­žo­nī­gu aiz­rau­tī­bu ta­jā ti­ka sla­vēts arī karš"¹¹, viņš jau kopš ag­ras bēr­nī­bas sā­ka sap­ņot par va­roņ­dar­biem, sla­vu un go­du.¹² At­zī­mē­sim, ka aiz­rau­ša­nās ar tru­ba­dū­ru poē­zi­ju ne­pa­li­ka bez se­kām: vai­rā­kus ga­dus pēc sa­va Or­de­ņa di­bi­nā­ša­nas Fran­cisks "la­bā­ka­jiem no sa­viem mā­cek­ļiem la­sī­ja priek­šā sa­vas jau­nī­bas sko­lo­tā­ju - tru­ba­dū­ru - dar­bus".¹³ Tā­pēc, ka "tru­ba­dū­ri uz­ku­ri­nā­ja va­ro­nī­gas do­mas un jū­tas"¹⁴, Fran­cisks, al­kdams sla­vas, cen­tās to ie­gūt (no­pel­nīt) par kat­ru ce­nu, kā­ri mek­lē­dams pir­mo pa­ga­dī­ju­šos ies­pē­ju.

Jau bēr­nī­bā viņš bi­ja vie­tē­jo pu­saud­žu bar­ve­dis¹⁵, un, ie­vē­lēts par svēt­ku "ka­ra­li", va­dī­ja dzī­res un bal­lī­tes. Ša­jā ne­būt ne diev­bi­jī­ga­jā un ne­vai­no­ja­mā kom­pā­ni­jā, kur ik­viens cen­tās pa­rā­dīt se­vi slik­tā­ku esam ne­kā pa­tie­sī­bā, Fran­cisks par tie­šu pie­nā­ku­mu uz­ska­tī­ja pār­spēt sa­vus vie­naud­žus - pu­de­les brā­ļus neap­val­dī­tā uz­dzī­vē.¹⁶ "Viņš bi­ja ļo­ti jautrs un sa­mē­rā viegl­prā­tīgs. Smiek­li un dzies­mas, nā­ko­šo dzī­ru prog­ram­mas vai jau­nā grez­nā tēr­pa no­piet­na aps­prie­ša­na, tē­va nau­das šķie­ša­na pil­nām riek­ša­vām - tā­das bi­ja Fran­cis­ka no­dar­bes, ja vien brī­va­jā lai­kā viņš neg­rem­dē­jās vien­tu­lī­gās pār­do­mās un neies­lī­ga nes­kaid­ros ro­man­tis­kos plā­nos... Viņš bi­ja un pa­li­ka švīts no gal­vas līdz pa­pē­žiem, ce­rē­dams ar lai­ku kļūt par va­ro­ni, un juz­dams, ka sas­niegs sa­vu mēr­ķi."¹⁷ Sa­vu­kārt šā­das uz­ve­dī­bas sti­mu­lē­ša­na no Fran­cis­ka ve­cā­ku pu­ses, ku­ri le­po­jās ar vi­ņa spo­žu­mu, sla­vu un pa­nā­ku­miem, no­ve­da pie tā, ka nā­ka­mais svē­tais at­klā­ti pa­zi­ņo­ja: "Pie­nāks die­na, kad vi­sa pa­sau­le no­lieks gal­vu ma­nā priek­šā".¹⁸

Fran­cisks il­gi prā­to­ja, kā kļūt sla­ve­nam un neat­lai­dī­gi mek­lē­ja tā­du ies­pē­ju - bur­tis­ki ne­pār­trauk­ti, gan no­mo­dā, gan sap­ņos ļā­vās do­mām par sla­vu un go­du. Bei­dzot šī ies­pē­ja ra­dās - sā­kās Fran­cis­ka dzim­tās pil­sē­tas Asī­zes karš ar Pe­rud­žu. Ša­jās die­nās sap­ņu vī­zi­jā re­dzē­tā kau­ji­nie­ku ie­rin­da un bru­ņas kļu­va par pē­dē­jo pi­lie­nu vi­ņa mek­lē­ju­mos un sap­ņo­ju­mos. Bru­ņi­nie­ku ideā­lā au­dzi­nāts, viņš iz­tē­lo­jās se­vi par bru­ņi­nie­ku un me­tās cī­ņā. Kā­re pēc sla­vas un po­pu­la­ri­tā­tes, kā arī lie­lum­mā­ni­ja vi­ņā bi­ja ne­pār­va­ra­mas, tās val­dī­ja pār Fran­cis­ku ar tā­du spē­ku, ka pē­dē­jie ka­rot ai­ze­jo­šā jau­nā bru­ņi­nie­ka vār­di bi­ja šā­di: "Es at­grie­zī­šos kā iz­cils va­do­nis".¹⁹

Cie­tis ka­rā pir­mo sa­kā­vi, Fran­cisks nek­ri­ta iz­mi­su­mā un drīz vien sla­vas mek­lē­ju­mos at­kal no­lē­ma pie­vie­no­ties kā­dam no bru­ņi­nie­kiem. Ta­ču ne­gai­dīts no­ti­ku­mu pa­vēr­siens mai­nī­ja vi­ņa plā­nus. Kār­tē­jā, sap­nī pa­rā­dī­ju­sies vī­zi­ja li­ka ap­jēgt, ka viņš ir ne­pa­rei­zi sap­ra­tis iep­riek­šē­jos sap­ņu pa­re­dzē­ju­mus - sla­va, ko vi­ņam ti­ka ap­so­lī­ju­si nos­lē­pu­mai­nā balss, kā iz­rā­dī­jās, bi­ja ne­sa­lī­dzi­nā­mi aug­stā­kā pa­kā­pē par to, ko viņš iz­tē­lo­jās sā­ku­mā.

Šo­reiz, vī­lies un nos­ku­mis, neie­gu­vis to, pēc kā tik ļo­ti il­go­jās, Fran­cisks at­grie­žas Asī­zē. Neiz­tu­ra­mi bi­ja tas, ka sag­ru­va vi­si vi­ņa plā­ni un sap­ņi par ka­ro­tā­ja sla­vu un at­zi­nī­bu sa­bied­rī­bā, un pēc kā­da lai­ka viņš sā­ka il­gi un ne­pār­trauk­ti lūg­ties Krus­tā Sis­tā tē­la priek­šā (par Fran­cis­ka lūg­ša­nas vei­du tiks ru­nāts tur­pmāk). "Ilg­sto­šās lūg­ša­nas vi­ņu ie­jūs­mi­nā­ja - no Kru­ci­fik­sa nā­ca bal­sis, ap­kār­tne pil­dī­jās ar vī­zi­jām. Pēc šīm lēk­mēm viņš trī­cē­ja un kļu­va grūt­sir­dīgs."²⁰ Kā­das lūg­ša­nas lai­kā, at­ro­do­ties ek­sal­tā­ci­jas un jūs­mas stā­vok­lī, pas­pē­jis vien­lai­kus sa­ķert arī dru­dzi, Fran­cisks at­kal dzir­dē­ja kā­du bal­si, kas šo­reiz vi­ņu ai­ci­nā­ja at­jau­not at­mir­sto­šo un brū­ko­šo ka­to­ļu Baz­nī­cu.²¹ Pēk­šņi viņš sap­ra­ta, ka no Die­va, tur­klāt jau ša­jā sau­lē, viņš sa­ņems ne­sa­lī­dzi­nā­mi lie­lā­ku sla­vu, ne­kā no pār­gal­vī­giem ka­ra­gā­jie­niem, dzī­rēm un at­zi­nī­bas cil­vē­ku vi­dū. Gal­vu daudz ne­lau­zot, Fran­cisks me­tās ta­jā dar­bī­bas sfē­rā, kas va­rē­ja nod­ro­ši­not vi­ņam to mak­si­mā­lo at­zi­nī­bu un sla­vu, par ko tik kais­mī­gi bi­ja sap­ņo­jis.²²

Ar ko gan Fran­cisks sā­ka sa­vu jau­no, ga­rī­gā cī­nī­tā­ja dzī­ves­vei­du? Lai sap­ras­tu, kā viņš no­nā­ca ta­jā stā­vok­lī, ko svē­tī­tājs Ig­nā­cijs Brjan­ča­ņi­novs no­sau­ca par "vis­šaus­mī­gā­ko dē­mo­nu ap­mā­tī­bu"²³, ne­pie­cie­šams vis­maz gal­ve­na­jos vil­cie­nos iz­se­kot, kā at­tīs­tī­jās to­reiz vēl jau­nā asī­zie­ša god­kā­re un tiek­ša­nās pēc ļau­žu at­zi­nī­bas...

Pa­rā­dot iz­ci­lu dros­mi un de­dzī­bu, div­des­mit trīs ga­dus ve­cais Fran­cisks pēk­šņi sā­ka pie­kopt glu­ži ci­tu dzī­ves­vei­du, tā­dē­jā­di no­mai­not vie­nu ga­lē­jī­bu pret ot­ru. Ār­kār­tī­gi sva­rī­gi ir mi­nēt fak­tu, ka sa­vu dzī­ves ce­ļu Asī­zes ga­rī­gais cī­nī­tājs nos­prau­da sev pats, bū­dams gan bez ga­rī­gās va­dī­bas, gan bez pa­dom­de­vē­ja. Mēs re­dzē­sim, ka ša­jā ga­dī­ju­mā pie­pil­dās sird­sskaid­rā Jā­ņa Pa­kāp­nie­ka vār­di: "... kurš no ie­sā­ku­ma nav dzī­vo­jis pak­lau­sī­bā, tam nav ies­pē­jams ie­man­tot pa­ze­mī­bu; jo ik­viens, kurš mā­ku ap­gu­vis pats, sāk di­žo­ties".²⁴

Tik­ko kā pa­me­tis tē­va mā­jas, Fran­cisks sā­ka slu­di­nāt, tur­klāt, "... do­mu iz­klāsts bi­ja hao­tisks... Žes­tu bi­ja vai­rāk ne­kā vār­du. Viņš slu­di­nā­ja ar vi­su sa­vu ķer­me­ni, kas at­ra­dās ne­pār­trauk­tā kus­tī­bā, prā­to­ju­mus pār­trauk­dams ar kvē­liem žes­tiem un gal­vas mā­jie­niem, ar asa­rām, smiek­liem, mī­mi­ku, kad piet­rū­ka vār­du". Ša­jā lai­kā "...klau­sī­tā­ju acis bi­ja asa­ru pil­nas... sir­dis krū­tīs lē­kā­ja".²⁵

Ne­ko ne­zi­nā­dams par se­no svē­to tē­vu no­vē­lē­ju­miem un brī­di­nā­ju­miem, Fran­cisks pat­va­ļī­gi uz­ņē­mās svē­tī­ga ga­rā na­ba­gā dzī­ves vei­du, tī­šup­rāt tēr­pda­mies skran­dās, iz­lū­dzo­ties sev iz­tik­ša­nai ēdie­nu pār­pa­li­ku­mus, klai­ņo­ja pa ie­lām, vāk­dams diev­na­ma cel­tnie­cī­bai ak­me­ņus un iz­pro­vo­cē­jot cil­vē­kus, lai tie vi­ņu pa­ze­mo­tu.²⁶ Sap­ro­tams, ka re­dzot, kas no­tiek ar Fran­cis­ku, vi­ņa tēvs - Pjet­ro Ber­nar­do­de zau­dē­ja pa­cie­tī­bu. Reiz, re­dzē­dams, kā vi­ņa dē­lu, ne­tī­ru uba­gu, ap­mē­tā ar ak­me­ņiem un mā­la ga­ba­liem, viņš to tē­viš­ķī­gi pa­mā­cī­ja. Pēc neil­ga lai­ka tie­sas sē­dē, sa­ka­rā ar sa­va pa­ša tē­va nau­das no­zag­ša­nu, Fran­cisks pub­lis­ki at­sa­kās no ve­cā­kiem un pa­met pa­sau­lī­go dzī­vi²⁷... Vē­lāk uz bēg­ša­nu no tē­va mā­jām un at­sa­cī­ša­nos no ve­cā­kiem Fran­cisks pa­mu­di­nā­ja arī sa­vu nā­ka­mo ga­rī­go au­dzēk­ni - "at­va­sī­ti" Klā­ru²⁸.

Kā jau mi­nēts, ša­jā laik­me­tā Rie­tu­mu pa­sau­lē val­dī­ja sa­jū­ta, ka Kungs ir bez­ce­rī­gi zu­dis. Tie­ši šā­dos ap­stāk­ļos asī­zie­tis ti­ka pār­ņemts ar ide­ju at­da­ri­nāt Kris­tu, ta­ču šī at­da­ri­nā­ša­na, kā tur­pmāk va­rē­sim pār­lie­ci­nā­ties, bi­ja tī­ri ārē­ja. Tā ra­dās tā dē­vē­tais "svē­tās na­ba­dzī­bas ti­kums",²⁹, t.i., Kris­tus dzī­ves un na­ba­dzī­bas at­da­ri­nā­ša­na, ku­rā Fran­cisks, pēc vi­ņa vār­diem, no­nā­ca līdz pil­nī­bai.³⁰ Jē­zus Kris­tus at­da­ri­nā­ša­na kļu­va par Fran­cis­ka dzī­ves bū­tī­bu, par vi­ņa mū­ku brā­lī­bas ai­ci­nā­ju­ma pa­ma­tu.³¹ Kā­da tad bi­ja Fran­cis­ka prak­ti­zē­tā Kris­tus at­da­ri­nā­ša­na?

At­da­ri­nā­ša­na sas­tā­vē­ja ti­kai no ārē­jām iz­paus­mēm - Asī­zes ga­rī­gais cī­nī­tājs cen­tās lī­dzi­nā­ties Kris­tum, tī­šām at­kār­to­jot, ko sa­vas ze­mes dzī­ves lai­kā vei­ca Kungs. Fran­cisks, lī­dzī­gi Kris­tum, iz­vē­lē­jās sev div­pad­smit mā­cek­ļus un pa pā­riem sū­tī­ja tos pa­sau­lē slu­di­nāt³² - sal. Mk 6:7, "...pār­vēr­ta" ūde­ni par vī­nu"³³, sa­rī­ko­ja pē­dē­jo va­ka­rēšanu, it kā lī­dzī­gu Kun­ga Sv. Va­karēdienam­.³⁴ No­zī­mīgs bi­ja arī fakts, ka uz Fran­cis­ka ķer­me­ņa pa­rā­dī­jās tā dē­vē­tās stig­mas - asi­ņo­jo­šas rē­tas - uz ro­kām, kā­jām, sā­nā (kā Kris­tum), kas it kā ap­lie­ci­nā­ja ko­pā ar Kris­tu "pār­cies­tās" mo­kas.³⁵ Pa­tei­co­ties šīm stig­mām, at­ro­do­ties jau uz nā­ves gul­tas, Fran­cisks "lī­dzi­nā­jās Kris­tum, at­kal no­ņem­tam no krus­ta".³⁶

Tur­klāt, pēc Fran­cis­ka pa­ša at­zi­nu­ma, sa­vu dzī­vi viņš bi­ja vel­tī­jis, lai pie­pil­dī­tu vie­nu vie­nī­gu vē­lē­ša­nos - cies­tu ci­tu vie­tā un iz­pir­ktu sve­šus grē­kus.³⁷ Kā rak­stu­rīgs pie­mērs mi­nams Fran­cis­ka "Lūg­ša­na par mie­ru" - ta­jā uz­ska­tā­mi var re­dzēt, kā asī­zie­tis se­vi iden­ti­fi­cē ar Pes­tī­tā­ju. "Dod man spē­ju ļau­nās sir­dīs mo­di­nāt mī­les­tī­bu, nīs­to­ša­jiem dā­vāt pie­do­ša­nas svē­tī­bu, sa­mie­ri­nāt sav­star­pē­ji nai­dī­gos. Dod, lai es ar pa­tie­sī­bu spē­tu ap­gais­mot nok­lī­du­šās dvē­se­les, lai ti­cī­bā nos­tip­ri­nā­tu šau­bu pār­ņem­tos, lai ar Ta­va sap­rā­ta gais­mu ap­mir­dzē­tu tum­sā mī­to­šos. Dod, lai es ar ce­rī­bu at­dzī­vi­nu iz­mi­su­šos, lai ar prie­ku ap­dā­vi­nu nos­ku­mu­šos".³⁸ Sa­lī­dzi­nā­ša­nai - "Lūg­ša­na par  mie­ru" no pa­reiz­ti­cī­go "Svēt­kal­po­ju­mu grā­ma­tas" (Treb­ņik): "Pa­tei­ca­mies Tev, cil­vē­kus mī­lo­ša­jam Val­dnie­kam, Ķē­ni­ņam cau­ri vi­siem gad­sim­tiem, un vi­su la­bu­mu De­vē­jam, nai­da sē­tu noār­dī­ju­šam un mie­ru cil­vē­ku cil­tij at­ne­su­šam, arī pat­la­ban Ta­viem kal­piem mie­ru dā­vā­jo­šam: nos­tip­ri­ni vi­ņos Diev­bi­jī­bu un sav­star­pē­ju mī­les­tī­bu; no­dzēs jeb­kā­das ķil­das, no­vērs vi­sus ne­sas­ka­ņu vi­li­nā­ju­mus. Jo Tu esi mū­su miers, un Tev go­du do­dam, Tē­vam, Dē­lam un Svē­ta­jam Ga­ram, ta­gad, vien­mēr un mū­žī­gi mū­žos, āmen". Pa­reiz­ti­cī­gais lū­dzas par to, lai tie­ši Dievs dā­vā­tu mie­ru un ar mī­les­tī­bu ap­gais­mo­tu cil­vē­ku sir­dis, sa­vu­kārt, Fran­cisks lūdz pats sev tā­du va­re­nī­bu - būt par da­žā­du la­bu­mu dā­vā­tā­ju.

Pa­tei­co­ties tam­lī­dzī­gām lie­cī­bām un at­se­viš­ķiem Fran­cis­ka biog­rā­fi­jas fak­tiem, šķiet ka glu­ži li­kum­sa­ka­rī­gi ra­du­sies vi­ņam tu­vā­ko cil­vē­ku un se­ko­tā­ju at­zi­ņa: viņš ir nā­cis "...kā otrs, pa­sau­lē sū­tī­tais Kris­tus, lai glāb­tu cil­vē­kus"³⁹, ka Kris­tus vi­ņā ir at­kal ie­mie­so­jies, kļū­dams par Cil­vē­ka Dē­lu.⁴⁰ Drīz vien pēc Fran­cis­ka nā­ves ra­dās par vi­ņu vēs­to­šais "e­vaņ­ģē­lijs" (šā­di ti­ka dē­vē­tas "Pu­ķī­tes").⁴¹

Ta­gad pa­rau­dzī­si­mies, ko no­zī­mē pa­tie­sa Jē­zus Kris­tus at­da­ri­nā­ša­na un ko par to lie­ci­na svē­tie tē­vi. Sird­sskaid­rais Si­meons Jau­nais Teo­logs uz šo jau­tā­ju­mu at­bild šā­di: "...lī­dzī­ba Kris­tum ir mek­lē­ja­ma pa­tie­sī­bā, lēn­prā­tī­bā, tais­nī­gu­mā, tā­pat arī pa­ze­mī­bā un cil­vē­ku mī­les­tī­bā". Cil­vē­ku, kurš ir ie­man­to­jis šā­das īpa­šī­bas, Dievs da­ra (Dievs, ne­vis pats cil­vēks!) "tī­ru, šķīs­tu, taisn­prā­tī­gu, vī­riš­ķī­gu kār­di­nā­ju­mos, vi­sā Die­viš­ķī­ga­jā - gud­ru, žēl­sir­dī­gu, lī­dzjū­tī­gu, laip­nu, de­vī­gu, cil­vē­kus mī­lo­šu, lab­sir­dī­gu, - viņš kļūst par īs­tu kris­tie­ti, kurš pa­tie­si ie­mie­so se­vī kris­tus tē­lu... Šī lī­dzī­ba", - viņš no­beidz, - "spēj cil­vē­kā nos­tip­ri­nā­ties, pa­tei­co­ties bauš­ļu pil­dī­ša­nai".⁴² Vi­ņu pa­pil­di­na svē­tais Da­mas­kas Pē­te­ris: "Tam, kurš mek­lē Kris­tu, Tas ir jā­mek­lē ne­vis ār­pu­sē, bet iek­šie­nē, se­vī pa­šā, t.i., vi­ņam gan mie­sī­gi, gan dvē­se­lī­gi ir jā­būt kā Kris­tum, bez­grē­cī­gam, cik vien tas cil­vē­kam ir ies­pē­jams".⁴³ Sird­sskaid­rais Op­ti­nas Am­bro­zijs, ru­nā­jot par Kris­tus at­da­ri­nāš­nu, iz­ceļ trīs ele­men­tus: pir­mkārt, būt žēl­sir­dī­gam, t.i., lī­dzjū­tī­gam un ie­cie­tī­gam, pie­do­dot cil­vē­kiem vi­sus trū­ku­mus, aiz­vai­no­ju­mus un dus­mas; ot­rkārt, dzī­vot svē­tu dzī­vi, t.i., sag­la­bāt mie­sī­gu un dvē­se­lī­gu šķīs­tī­bu no vi­sām kais­lī­bām; treš­kārt, tiek­ties pēc pil­nī­bas, kas mek­lē­ja­ma dzi­ļā pa­ze­mī­bā, t.i., lū­ko­jo­ties uz aug­stu­miem, ku­rus ne­pie­cie­šams sas­niegt, vi­sus sa­vus dar­bus un pū­li­ņus ne­tu­rēt ne­kā­dā vēr­tē⁴⁴ -(Lk. 17:10). Taisn­prā­tī­gais Jā­nis Pa­kāp­nieks to ir pa­pil­di­nā­jis ar at­zi­ņu, "...ka sla­vē­ja­mi ir ap­brī­not svē­to dar­bus; pes­tī­jo­ši ir cen­sties tos at­da­ri­nāt, ta­ču gri­bēt, lai jū­su dzī­ve pēk­šņi kļū­tu lī­dzī­ga vi­ņu dzī­vei ir ne­sap­rā­tī­gi un neies­pē­ja­mi".⁴⁵ Ja tā ir sa­cīts par svē­to dzī­ves at­da­ri­nā­ša­nu, ar ko gan lai sa­lī­dzi­na Pa­ša Kun­ga dzī­ves at­da­ri­nā­ša­nu?...

Ta­gad pa­cen­tī­si­mies iz­pē­tīt, bet iz­pē­tī­ju­ši, - sis­te­ma­ti­zēt as­kē­ti­kas un mis­ti­kas gal­ve­nās ie­zī­mes, kā­das bi­ju­šas Asī­zes Fran­cis­kam un vi­ņa tu­vā­ka­jiem mā­cek­ļiem, kas arī at­zī­ti par ka­to­ļu svē­ta­jiem.

Kris­tie­tī­bas slu­di­nā­ša­na, apus­tu­lis­kā kal­po­ša­na un baz­nī­cas at­jau­no­ša­na, ne­no­ro­be­žo­jo­ties no lai­cī­gās pa­sau­les - bi­ja pa­ši pir­mie uz­de­vu­mi, kam no­de­vās ne­sen, ti­kai pirms čet­riem ga­diem par ti­cī­gu kļu­vu­šais jau­nais bru­ņi­nieks.⁴⁶ Tur­pmāk šie uz­de­vu­mi kļu­va par vi­ņa di­bi­nā­tā Or­de­ņa dzī­ves li­ku­mu un pas­tā­vē­ša­nas mēr­ķi.⁴⁷ Klos­te­ra dzī­vi ār­pus klos­te­ra sie­nām, pēc Fran­cis­ka do­mām, bi­ja ne­pie­cie­šams nos­tip­ri­nāt, ne­rau­go­ties ne uz kā­diem kār­di­nā­ju­miem, jo tā­da dzī­ve "...e­sot la­bā­ka un Kun­ga acīs daudz vēr­tī­gā­ka ne­kā vai­rī­ša­nās no lai­cī­gās pa­sau­les".⁴⁸ Pie tik mil­zī­ga uz­de­vu­ma viņš no­lē­ma ķer­ties, bez kā­das ga­rī­gās va­dī­bas, kā arī bez zi­nā­ša­nām, ko sniedz svē­to dzī­ves pie­re­dze. Viņš va­dī­jās vie­nī­gi no pa­ša iz­prat­nes par kris­tie­tī­bu, pa­rei­zāk sa­kot, no kris­tie­tī­bas un ga­rī­gās dzī­ves ab­so­lū­tas neiz­prat­nes. Jo ne­kas ne­lie­ci­na, ka viņš bū­tu ie­pa­zi­nies ar Baz­nī­cas as­kē­ti­kas man­to­ju­mu. Šī paš­pie­tie­ka­mī­ba ir vie­na no vi­sa­cīm­re­dza­mā­ka­jām un rak­stu­rī­gā­ka­jām vi­ņa per­so­nī­bas ie­zī­mēm.

Ko mēs šeit re­dzam? Ne ko ci­tu, kā pil­nī­gu aiz­mir­ša­nu par dzī­ves klos­te­rī jē­gu! Ja mēs pa­lū­ko­si­mies, ko ša­jā sa­ka­rā ir sa­cī­ju­ši svē­tie un pie­re­dzes ba­gā­tie tē­vi, kas dzir­dē­ju­ši ne­vis šo to, pa au­su ga­lam, bet ku­ru dzī­ve bi­ja dzi­ļi ie­sak­ņo­ju­sies klos­te­rī, tad mēs ie­rau­dzi­sim kaut ko pil­nī­gi pre­tē­ju Fran­cis­ka klos­te­ra klau­sī­bas prin­ci­piem.

Taisn­prā­tī­gais Īzaks Sī­rie­tis, sa­ņem­dams ie­lū­gu­mu cie­mo­ties pie pa­sau­lī­gos ap­stāk­ļos dzī­vo­jo­ša ga­rī­gā brā­ļa, rak­stī­ja tam at­tei­ku­ma vēs­tu­li, mo­ti­vē­dams, ka tik­līdz izies no sa­vas cel­les, vi­ņa dvē­se­lei drau­dēs pa­zu­ša­na .⁴⁹ Viņš arī sa­lī­dzi­nā­ja klos­te­ri pa­me­tu­šu mū­ku ar zi­vi, kas iz­vil­kta no ūdens ⁵⁰, arī ar jē­ru, kas nok­lī­dis skrai­da vil­ku ba­rā.⁵¹ Ar upes kras­tā mir­sto­šu zi­vi, klai­ņo­jo­šu mū­ku sa­lī­dzi­nā­ja arī pats klos­te­ra klau­sī­bas di­bi­nā­tājs An­to­nijs Lie­lais.⁵² Bet kas gan Fran­cis­kam ir An­to­nijs, kurš, kā iz­rā­dās, nee­sot pa­zi­nis tā­du ti­ku­mu kā di­žā asī­zie­ša at­klā­to "Kris­tus klāt­būt­nes sa­jū­tu pa­sau­lī­ga­jā pa­sau­lē"...⁵³

Svē­tī­tājs Ig­nā­tijs Brjan­ča­ņi­novs jau pa­gā­ju­ša­jā gad­sim­tā lie­ci­nā­ja, ka mūks, pa­mez­dams klos­te­ri, do­do­ties uz pil­sē­tu vai cie­ma­tu, neiz­bē­ga­mi no­da­ra kai­tē­ju­mu sa­vai dvē­se­lei, šāds mūks kļūst par mēr­ķi vel­na iz­šau­ta­jai bul­tai un, jo bie­žāk viņš pa­met klos­te­ri, jo dzi­ļāk šī bul­ta ieur­bjas, iz­le­jot in­di mū­ka dvē­se­lē. Šā­dam mū­kam, kurš mīl klai­ņo­ša­nu un ir pil­nī­gi tai no­de­vies, vairs nav ne­kā svē­ta un "...viņš uz­ska­ta par pie­ļau­ja­mu veikt vis­ze­mis­kā­kās iz­rī­cī­bas, jeb­kā­das ne­li­ku­mī­bas un ļaun­da­rī­bas, jo vi­ņu ir aiz­rā­vu­si un ap­tum­šo­ju­si kais­lī­ga pie­ķer­ša­nās lai­cī­gai dzī­vei, no ku­ras sa­vu­kārt iz­riet vi­sas ci­tas kais­lī­bas".⁵⁴

Kā re­dzam, ne­viens no se­na­jiem, nedz arī no vē­lā­ko lai­ku svē­ta­jiem, nav pat pie­ļā­vis do­mu par šā­da dzī­ves vei­da uz­sāk­ša­nu, sas­ka­tot ta­jā vis­lie­lā­ko ļau­nu­mu dvē­se­lei. Ja arī kāds no klos­te­ros mī­to­ša­jiem ir kal­po­jis pa­sau­lī­gos ap­stāk­ļos, tad ap­zi­no­ties vi­sas iek­šē­jās pret­ru­nas, ir iz­gā­jis no sa­vas cel­les vie­nī­gi ar īpa­šu svē­tī­bu tie­ši šā­dai ga­rī­gai cī­ņai. Ie­mesls, kas Fran­cis­kam li­ka do­ties ārā no klos­te­ra sie­nām un vē­lāk nos­tip­ri­nāt to kā Or­de­ņa reg­la­men­tu, (pro­ti - vēl­mei slu­di­nāt lai­cī­gas dzī­ves ap­stāk­ļos), sird­sskaid­rā Jā­ņa Pa­kāp­nie­ka vār­diem ru­nā­jot, ir ver­dzī­ba god­kā­res dē­mo­nam,⁵⁵ jo "...ļau­no dē­mo­nu no­doms ir ar vil­tus pa­ze­mī­bu at­griezt mūs pa­sau­lī­ga­jā dzī­vē".⁵⁶ Un,"...kad uz vie­nu vai vai­rā­kiem ga­diem pa­me­tu­ši sa­vus tu­vi­nie­kus, esam tik tik­ko ap­gu­vu­ši pie­ti­cī­bu vai spē­ju no­do­ties Vi­saug­stā­kā pie­lūg­smei un pa­tie­sas grēk­no­žē­las aiz­kus­ti­nā­ju­mam, tad tuk­šas ie­do­mas uz­māk­da­mās mu­si­na mūs at­griez­ties dzim­ta­jās vie­tās, it kā lai tur kā­du pa­mā­cī­tu un kal­po­tu vi­siem par pa­rau­gu... lai sek­mī­gi sak­rā­to -  pos­to­ši iz­šķies­tu bez­di­be­ņa mu­tu­lī."⁵⁷

Ļo­ti sva­rīgs ir kāds ap­stāk­lis, pie ku­ra mums tur­pmāk būs jāat­grie­žas, pro­ti: Fran­cis­ka un vi­ņa brā­ļu slu­di­nā­ša­nas ob­li­gā­ta pra­sī­ba bi­ja pil­nī­ga pak­ļau­tī­ba, ne­vis vie­tē­jam bīs­ka­pam vai kar­di­nā­lam, bet pa­šam Ro­mas pā­ves­tam ⁵⁸ -"Kris­tus viet­nie­kam ze­mes vir­sū", kā vi­ņu dē­vē­ja jau ta­jos lai­kos.⁵⁹

Kopš bēr­nu die­nām man­to­tā god­kā­re, ga­dos jau­na­jā un sa­mē­rā ne­sen re­li­ģi­jai pie­vēr­sta­jā Fran­cis­kā, pā­rau­ga pat­va­ļī­gā vēl­mē kļūt par jau­nu apus­tu­li un re­for­mēt baz­nī­cu. Diem­žēl, šo fak­tu no sa­va re­dzes­lo­ka iz­lai­da gan Asī­zes ga­rī­gā cī­nī­tā­ja lai­ka­bied­ri, gan arī vē­lā­kie se­ko­tā­ji, jo ru­nā­jot sird­sskaid­rā Jā­ņa Ko­lo­va vār­diem, " ...ja kā­dam cil­vē­kam ga­dās re­dzēt jau­nu, pat­va­ļī­gi de­be­sīs kāp­jo­šu jau­nek­li, tad ne­pie­cie­šams to sat­vert aiz kā­jas un no­vilkt ze­mē, lai sa­val­dī­tu vi­ņā mī­to­šo lep­nī­bas ga­ru un pa­šu da­rī­tu pa­ze­mī­gu". Bet sird­sskaid­rais Jā­nis Pra­vie­tis, pa­pil­di­nā­dams se­nā ga­rī­gā cī­nī­tā­ja do­mas ap­gal­vo­ja, ka ik­viens, kurš grib veikt ko la­bu sa­vā vār­dā, ne­lū­dzot pa­lī­dzī­bu pie­re­dzē­ju­šiem pa­dom­de­vē­jiem, ne­rī­ko­jas li­kum­sa­ka­rī­gi un ir pats sev ie­naid­nieks.⁶⁰ Kāds ir ie­mesls tik uz­krī­to­šai pret­ru­nai starp Fran­cis­ku un svē­to tē­vu tra­dī­ci­ju? Jau il­gi pirms Fran­cis­ka šo cē­lo­ni iz­skaid­ro­ja taisn­prā­tī­gais Bar­sa­nu­fijs: "At­mest sa­vu gri­bu tev ne­ļauj ne­ti­cī­ba, bet tā ro­das, kad mēs alk­stam pēc cil­vē­ku sla­vas".⁶¹

Diem­žēl, šie pie­re­dzē­ju­šo au­dzi­nā­tā­ju vie­die pa­do­mi ti­ka ig­no­rē­ti, vis­ti­ca­māk, ka tie bi­ja pil­nī­gi aiz­mir­sti. Va­dī­da­mies no sa­vām ieg­ri­bām, Fran­cisks tur­pi­nā­ja uz­sāk­to un vi­ņā strau­ji at­tīs­tī­jās pa­tī­ba.

Ap­lū­ko­sim kā­dā vei­dā pa­tī­bas gars iz­pau­dās Asī­zes ga­rī­ga­jā cī­nī­tā­jā. Sā­kot­nē­ji, iz­gais­tot vi­ņa sap­nim par ka­ra­vī­ra sla­vu, viņš ne­va­rē­ja sa­mie­ri­nā­ties, ka ļau­žu at­zi­nī­ba ir gā­ju­si se­cen un par vi­ņa go­du un sla­vu ne­viens ne­ru­nā.⁶³ Tad jau­nais Fran­cisks sā­ka vākt ak­me­ņus un celt diev­na­mu, kā­ro­dams pēc tā pa­ša - sla­vas, jo bi­ja sap­ra­tis, ka "sla­vu gūs ne­vis no­ga­li­not kau­jas lau­kā, bet gan kaut ko ra­dot..."⁶⁴ Lai ie­gū­tu ofi­ciā­lu ap­stip­ri­nā­ju­mu sa­vam Or­de­nim, kad ta­jā bi­ja ti­kai div­pad­smit brā­ļu, viņš do­das pie pā­ves­ta, kaut gan to va­rē­ja no­kār­tot arī ze­mā­kā in­stan­cē. Pēc tam, kad pā­vests Or­de­ni ap­stip­ri­na, " par Fran­cis­ku iz­pla­tās tā­da sla­va", ka pie vi­ņa uz­reiz sā­ka nākt ļo­ti daudz cil­vē­ku: "klau­sī­tā­ji mil­zī­giem pū­ļiem nā­ca un lo­cī­ja sa­vus ce­ļus sv. Fran­cis­ka priek­šā, gau­ži lū­dzot, lai viņš ņem­tu tos pie se­vis".⁶⁵

Pēc vai­rā­kiem ga­diem, kad Or­de­nis jau bi­ja nos­tip­ri­nā­jies, Fran­cisks pla­šā lī­dze­nu­mā sa­rī­ko Ka­pi­tu­lu (vis­pā­rē­jo sa­pul­ci), ku­rā pie­da­lās vai­rāk ne­kā pie­ci tūk­sto­ši cil­vē­ku. Pro­tams, ka tas uz­reiz kļu­va zi­nāms tu­vā­ka­jā ap­kār­tnē un tau­ta mil­zī­gā skai­tā de­vās uz tu­rie­ni, jo "par vi­ņu svē­tu­mu iz­pla­tī­jās tā­da sla­va, ka no pā­ves­ta gal­ma... un no ci­tām vie­tām... lie­lā skai­tā vi­ņos klau­sī­ties ie­ra­dās grā­fi, ba­ro­ni, bru­ņi­nie­ki, kā arī ci­ti diž­cil­tī­gi cil­vē­ki un ne­pār­re­dzams vien­kār­šās tau­tas pū­lis, arī kar­di­nā­li, bīs­ka­pi, aba­ti un ci­tas ga­rī­gas per­so­nas. Tie vi­si nā­ca pa­rau­dzī­ties uz svē­to un pa­ze­mī­go sa­pul­ci, jo vēl ne­kad pa­sau­lē vie­nu­viet ne­bi­ja nā­cis ko­pā tik liels skaits svē­tu cil­vē­ku", bet gal­ve­nais - nā­ca pas­ka­tī­ties uz pa­šu Fran­cis­ku, "...kurš dvē­se­les de­dzī­bā pau­da Die­va vār­dus un ska­ļā bal­sī slu­di­nā­ja vi­ņiem to, ko ied­ve­sis Svē­tais Gars". ⁶⁶

Uz­ska­tā­mu god­kā­res un vil­tus pa­ze­mī­bas pie­mē­ru mums at­klāj "Pu­ķī­šu" IX no­da­ļa, kur at­tē­lots it kā strī­dus dia­logs starp Fran­cis­ku un vi­ņa Or­de­ņa brā­li Leo. Šo dia­lo­gu ka­to­ļi no­dē­vē­ju­ši par "pa­ze­mī­gu strī­du" un tā bū­tī­ba īsu­mā ir šā­da: reiz Fran­cisks esot gri­bē­jis va­dīt rī­ta diev­kal­po­ju­mu, ta­ču, neat­ro­dot diev­kal­po­ju­ma grā­ma­tas, pie­dā­vā­ja Leo, "...lai aiz­va­dī­tu šo brī­di sla­vē­da­mi Die­vu"... "Es ru­nā­šu, bet tu man at­bil­dē­si, kā es tev bū­šu ie­mā­cī­jis. Es teik­šu tā: ak, brā­li Fran­cisk, tu pa­sau­lē esi ra­dī­jis tik daudz ļau­nu­ma un tik daudz grē­ku, ka ta­va vie­ta ir el­lē, un tu man at­bil­dē­si: pa­tie­si tā, tu esi pel­nī­jis nok­ļūt el­lē".  Leo esot lab­prāt piek­ri­tis tā at­bil­dēt, ta­ču, lū­pas iz­tei­ku­šas pre­tē­jo. "Caur te­vi", at­bil­dē­ja Leo "Dievs ir ra­dī­jis tik daudz la­ba, ka tu nok­ļū­si pa­ra­dī­zē". Fran­cisks tur­pi­nā­ja: "Ak, mans Kungs, de­be­su un ze­mes Dievs, es pret Te­vi es­mu vei­cis tik daudz ne­tais­nī­bu un grē­ku, ka es no tie­sas es­mu tā vērts, lai tu ma­ni no­lā­dē­tu". Bet Leo sa­vu­kārt: "Starp vi­siem svē­tī­ta­jiem, Dievs te­vi da­rīs par īpa­ši svē­tī­tu"... utt. Tā šā­dā "pa­ze­mī­gā strī­dā", no vie­nas pu­ses ap­mie­ri­not sa­vu sla­vas­kā­ri, no ot­ras - no­dar­bo­jo­ties ar iz­da­bā­ša­nu, no­ve­dot se­vi līdz ek­stā­zei, si­tot sev pa krū­tīm, ska­ļā bal­sī iz­klie­dzot rep­li­kas un asa­rām ba­gā­tī­gi plūs­tot, vi­ņi pa­va­dī­ja vi­su nak­ti. ⁶⁷

Sa­vu neap­val­dā­mo vēl­mi slu­di­nāt, par ko, pro­tams, zi­nā­ja vi­si vi­ņa tu­vi­nie­ki (bet par tiem, kas to neat­bal­stī­ja, Fran­cisks bi­ja iz­tei­cies: "Jūs neiz­pro­tat Die­va gri­bu un ne­ļau­jat man pie­vērst Die­vam vi­su pa­sau­li,"⁶⁸), asī­zie­tis no­lē­ma īs­te­not ar sa­vu ga­rī­go au­dzēk­ņu Klā­ras un Sil­ves­tra piek­ri­ša­nu un lab­vē­lī­bu. Sap­ro­tams, ka Fran­cis­ka ru­nas aiz­gūt­nēm bau­dī­ju­šie un vi­ņu go­di­no­šie  lī­dzgait­nie­ki bi­ja at­sau­cī­gi un piek­ri­ta. Ta­ču in­te­re­sants šeit ir arī re­zul­tāts. Kad Asī­zes ga­ra cī­nī­tājs sa­ņē­ma abu piek­ri­ša­nu, viņš tū­daļ pat "ār­kār­tī­gā de­dzī­bā"  gā­ja un sā­ka slu­di­nāt... put­niem.⁶⁹

Vis­pār, spre­di­ķi, ku­ros Fran­cisks vēr­sās pie mē­mās ra­dī­bas, bi­ja tik bie­ža pa­rā­dī­ba vi­ņa dzī­vē, ka tai ir jā­vel­ta īpa­ša uz­ma­nī­ba. Asī­zie­tis slu­di­nā­ja ne ti­kai put­niem, ku­ri vi­si tai brī­dī "at­vē­ra knāb­jus, iz­stie­pa kak­lus, pa­cē­la spār­nus un god­bi­jī­gi no­lie­ca pie ze­mes sa­vas gal­vi­ņas,"⁷⁰ bet tā­pat arī vil­kam,⁷¹ ūbe­lēm,⁷² čūs­kām, ⁷³ un pat... pu­ķēm.⁷⁴ Lī­dzī­gu uz­ve­dī­bu pār­man­to­ja arī Fran­cis­ka mā­cek­ļi. Tā, Pa­du­jas An­to­ni­ja spre­di­ķis, ar ku­ru tas vēr­sās pie zi­vīm, ir at­tē­lots ne ma­zāk spil­gtos to­ņos : "Klau­sie­ties Die­va Vār­du, jūs, jū­ras un up­ju zi­vis, ja reiz ķe­ce­ri to neg­rib dzir­dēt. Tik­līdz viņš to bi­ja pa­tei­cis, pie kras­ta pēk­šņi pie­pel­dē­ja daudz ziv­ju, lie­lu, ma­zu, vi­dē­ju. Ne­kad ne­bi­ja pie­dzī­vots tāds dau­dzums ziv­ju ša­jā vie­tā. Tās vi­sas tu­rē­ja sa­vas gal­vas virs ūdens, uz­ma­nī­gi lū­ko­jo­ties svē­tā An­to­ni­ja se­jā. Vi­sas ie­vē­ro­ja klu­su­mu un bi­ja ļo­ti pak­lau­sī­gas un kār­tī­gas. Tie­ši vi­ņa priek­šā un vis­tu­vāk vi­ņam at­ra­dās ma­zās ziv­ti­ņas aiz tām vi­dē­jā lie­lu­ma, bet pa­šā aiz­mu­gu­rē, kur bi­ja vis­dzi­ļā­kais ūdens - vis­lie­lā­kās." An­to­nijs at­da­ri­na Fran­cis­ka pri­mi­tī­vo spre­di­ķi put­niem un tam bei­dzo­ties, arī "zi­vis sā­ka vērt va­ļā sa­vas mu­tes un no­liekt gal­vas," pēc tam " de­vās prom, pār­stei­dzo­šā vei­dā pau­žot sa­vu prie­ku." ⁷⁵

In­te­re­san­ti nos­kaid­rot, kā­di gan ir pir­msā­ku­mi šai tik dī­vai­na­jai at­tiek­smei pret da­bu. Iz­rā­dās, ka "Die­va vi­su­re­sa­mī­ba tad nu arī ir Die­va at­ra­ša­nās da­bā... Fran­cis­ka ti­cī­bas ap­lie­cī­ba ir da­bā klā­te­so­šā Kris­tus ap­lie­ci­nā­ša­na... Sau­le - tas ir viens no Die­va vār­diem"- rak­sta Asī­zes ga­rī­gā cī­nī­tā­ja dzī­ves pēt­nieks, pa­ma­to­jot sa­vus ap­gal­vo­ju­mus ar pre­cī­ziem ka­to­ļu svē­tā biog­rā­fi­jas fak­tiem.⁷⁶ Lūk, šā­du pa pu­sei pan­teis­ku, pa pu­se in­duis­ku kon­cep­ci­ju ap­lie­ci­nā­ja Fran­cisks. Bū­dams bez sko­lo­tā­ja, bez pa­dom­de­vē­ja, vi­ņam ne­bi­ja ne­kā­das iz­prat­nes par kris­tī­gu at­tiek­smi pret da­bu kā or­ga­nis­mu, ku­ru vai­na­go cil­vēks. Bū­dams bez šā­das kris­tī­gas at­tiek­smes pret da­bu, asī­zie­tis drīz sā­ka vi­sai dī­vai­ni, psi­his­kās ve­se­lī­bas zi­ņā ap­šau­bā­mi uz­ves­ties. Pār­pras­ti tul­ko­jot Rak­stu vār­dus: "Es es­mu tārps un ne cil­vēks"(Ps. 22,7), viņš pa­cē­la un no­gā­dā­ja dro­šā vie­tā uz ce­ļa pa­ga­dī­ju­šos tār­pu, sas­ka­tot ta­jā Kris­tu. Glu­ži bur­tis­ki tul­ko­jot Evaņ­ģē­li­ja tek­stus (Jņ.4,14;Lk.20,17-18) viņš ne­pie­ļā­va, ka ūdens nok­ļū­tu zem vi­ņa kā­jām, uz­ska­tot se­vi par ne­cie­nī­gu ta­jā kāpt. Tā­pat viņš ar dzi­ļu god­bi­jī­bu kā­pa uz ak­me­ņiem, kat­rā no tiem sas­ka­tot Kris­tu. Juz­dams īpa­šu kais­lī­bu pret ugu­ni, asī­zie­tis "ne­ļā­va brā­ļiem dzēst vi­ņa aiz­de­gu­šos ap­ģēr­bu. Sa­vu­kārt tad, kad aiz­de­gās bū­da, ku­rā Fran­cisks ar kā­du brā­li dzī­vo­ja, viņš at­tei­cās pa­lī­dzēt uguns­grē­ka dzē­ša­nā un aiz­gā­ja uz me­žu."⁷⁷ Bi­ja ga­dī­jums, kad Fran­cisks vēr­sās pie im­pe­ra­to­ra ar lū­gu­mu pieš­ķirt sar­gā­ja­mu ra­dī­bu sta­tu­su cī­ru­ļiem, vēr­šiem un ēze­ļiem (pirms zie­mas­svēt­kiem).⁷⁸

Kris­tus at­ra­ša­nos pa­sau­lē Fran­cisks iz­pra­ta kā vi­ņa klāt­būt­ni ik­vie­nā ra­dī­bā. No tā tad arī iz­rie­tē­ja Asī­zes ga­rī­gā cī­nī­tā­ja aug­stāk ap­rak­stī­tā at­tiek­sme pret da­bu. Tas, jā­do­mā, kļu­va par ie­mes­lu A.Lo­se­va at­zi­nu­mam, ka "ra­dī­bas sa­val­dzi­nā­tais un ar to sa­vie­nī­bā eso­šais ka­to­li­cisms... ir pa­gā­nisms kris­tie­tī­bā, pa­gā­nis­kais pla­to­nisms pa­reiz­ti­cī­bā."⁷⁹

Ta­ču at­grie­zī­si­mies pie tā, kā­da vei­da pa­ze­mī­ba pie­mi­ta Fran­cis­kam. Ja pie­mi­nam «brī­nu­mus», ko sa­vas dzī­ves lai­kā it kā esot vei­cis Asī­zes as­kēts, tad jāat­zī­mē, ka arī tos viņš da­rī­ja, lai ra­dī­tu sa­vos ap­mek­lē­tā­jos aiz­vien lie­lā­ku god­bi­jī­bu.⁸⁰ Fran­cisks, sap­ro­tams, zi­nā­ja, ka nu viņš bei­dzot ir sas­nie­dzis, pēc kā il­go­jās un pēc kā vi­su dzī­vi tie­cās - sla­vu, at­zi­nī­bu un go­du. Viņš zi­nā­ja, ka arī brā­ļi vi­ņu nep­rā­tī­gi mīl un uz­ska­ta par svē­to.⁸¹ Ša­jā sa­ka­rā ār­kār­tī­gi in­te­re­san­ti šķiet di­vi ga­dī­ju­mi. Pir­mais no tiem at­tie­cas uz mī­les­tī­bas iz­prat­ni pret tu­vā­ko. Iz­rā­dās, ka jū­tu iz­paus­me mēdz būt tad, kad kāds ci­tu cil­vē­ku mīl vai­rāk «...ne­kā pa­šu Fran­cis­ku: «Mī­li vi­ņu stip­rāk kā ma­ni ,- tā Fran­cisks ai­ci­na kā­du brā­li, stās­tot tam par šo cē­lo jū­tu aug­stā­ka­jām iz­paus­mēm.»⁸²

Ot­ra epi­zo­de no­ri­si­nā­jās kā­das sa­ru­nas lai­kā, kas no­ti­ka starp Fran­cis­ku un vi­ņa or­de­ņa brā­ļiem (kā zi­nāms, asī­zie­ša ru­nas vien­mēr sa­gā­dā­ja prie­ku vi­ņa klau­sī­tā­jiem). Sa­ru­nas vi­dū ga­ra cī­nī­tājs pēk­šņi pa­jau­tā­ja sa­jūs­mi­nā­ta­jiem brā­ļiem: «Kā jūs do­mā­jat, ku­ra no dvē­se­lēm ša­jā pa­sau­lē Die­vam ir vis­svē­tā­kā?» Brā­ļi bi­ja neiz­prat­nē: « Kā­lab jā­jau­tā? Tā­pat ir skaidrs, ka tā ir ta­va dvē­se­le, Fran­cisk!» Viņš, ne ma­zā­kā mē­rā ne­sa­mul­sdams, jo gai­dī­ja tie­ši šā­du at­bil­di, pie­vēr­sa ska­tie­nu ga­rā­me­jo­šam brā­lim Ru­fi­nam un at­bil­des vie­tā sa­cī­ja: «Es es­mu ... vis­ne­cie­nī­gā­kais un ne­žē­lī­gā­kais cil­vēks, kāds Die­vam ir šai pa­sau­lē... Dievs man at­klā­ja (tā­tad - vis­ne­cie­nī­gā­ka­jam un vis­ne­žē­lī­gā­ka­jam!), ka vi­ņa (Ru­fi­na) dvē­se­le ir vie­na no trim vis­svē­tā­ka­jām dvē­se­lēm, kā­das vien Vi­ņam ir šai pa­sau­lē». ⁸³ Kā re­dzams, vil­tus pa­ze­mī­ba arī šeit iz­pau­da se­vi vi­sā pil­nī­bā, jo frā­zes no­bei­gums ru­nā pats par se­vi - šo «tri­ju» vi­dū ne­va­rē­ja ne­pa­likt vie­ta arī Fran­cis­kam pa­šam.

Or­de­ņa lo­cek­ļi, aiz­rau­da­mies ar lī­dzī­giem priekš­sta­tiem par sa­vu iz­ci­lī­bu, reiz, no­vēr­tē­da­mi kā­da brā­ļa ti­ku­mis­ko dzī­vi, sap­ra­ta, ka viņš ir «...di­žas pil­nī­bas cil­vēks, kā vi­ņi pa­ši.» ⁸⁴ Tā­pat nav ne­jaušs arī Fran­cis­ka dzī­ves pēt­nie­ku at­zī­mē­tais fakts, ka viens no ie­mes­liem, kas saī­si­nā­ja svē­tā dzī­vi, bi­ja pre­ten­cio­zās ie­ce­res sab­ru­kums par ne­ti­cī­go mu­sul­ma­ņu pie­vēr­ša­nu kris­tie­tī­bai. ⁸⁵ Un nav ne­jau­ši arī ci­ti Fran­cis­ka dzī­ves cen­trā­lie no­ti­ku­mi, par ku­riem ru­nā­sim ne­daudz vē­lāk. Pats Fran­cisks par sa­vas dzī­ves jē­gu iz­tei­cās se­ko­jo­ši: « Es es­mu strā­dā­jis ar sa­vām ro­kām un gri­bu, lai arī vi­si ci­ti brā­ļi strā­dā­tu no vi­sa spē­ka, jo tas nes go­du. ⁸⁶

Lai šeit iz­da­rī­tie se­ci­nā­ju­mi ne­bū­tu sas­teig­ti, pa­rau­dzī­si­mies, ko lī­dzī­gos ga­dī­ju­mos rak­stī­ju­ši svē­tie tē­vi. Lūk, Tēvs Do­ro­tejs lie­ci­na tā: "Mū­ka lep­nī­ba iz­pau­žas lie­lo­ties, ka viņš nak­tis aiz­va­dot no­mo­dā vin­gri­nā­da­mies un ga­vē­jot, ka esot god­bi­jīgs, pa­rei­zi dzī­vo­jot un esot rū­pīgs". Vār­dos arī pats Fran­cisks vai­rāk­kārt spre­di­ķo­ja par pa­ze­mī­bu: «...ga­dās arī, ka dažs kļūst pa­ze­mīgs sla­vas dēļ. Tā­das lie­tas at­tie­ci­nā­mas pie mū­ku lep­nī­bas.»⁸⁷ «Ku­ram gan tī­ko­jot ļau­žu sla­vu, va­rē­ja ie­nākt prā­tā do­mas par pa­ze­mī­bu?» - neiz­prat­nes pil­nā iz­brī­nā jau­tā sird­sskaid­rais Īzaks Sī­rie­tis. ⁸⁸ «Pa­tie­si vie­dam sa­vā pa­ze­mī­bā nav jā­cen­šas to iz­rā­dīt vār­dos,»- aiz­sāk­to tē­mu tur­pi­na Bar­so­nu­fijs un Jā­nis,- «...jo tā ir lep­nī­ba, kas rā­da pa­ze­mī­bu vār­dos un tie sa­vu­kārt bez­jē­dzī­gā vei­dā iek­vē­li­na god­kā­ri.» ⁸⁹ Ja pa­tie­šām sas­nieg­ta pa­ze­mī­ba, cil­vēks jūt, ka vi­ņam « ir pre­tī­gi iz­da­bāt pa­sau­lei vār­dos jeb kaut kā ci­tā­di, ka vi­ņa acīs kļu­vu­si nīs­ta­ma šīs pa­sau­les sla­va.»⁹⁰ Sa­vu­kārt pie Fran­cis­ka mēs no­vē­ro­jām kaut ko glu­ži pre­tē­ju; ta­ču vi­su­pē­dē­jam se­ci­nā­ju­mam pie­vēr­sī­si­mies ne­daudz vē­lāk.

Pie­lie­to­jot lab­da­rī­bu, Asī­zes ga­ra cī­nī­tājs ce­rē­ja sas­niegt kā­du la­bu­mu arī sev - iz­pel­nī­ties De­be­su Val­stī­bu un sa­ņemt bal­vu kā at­lī­dzī­bu no Die­va, Kurš ka­to­ļup­rāt ir ne tik daudz Mī­les­tī­ba, cik At­mak­sā­tājs un So­ģis, jo ap­dā­vi­na tais­nos un at­riebj grē­cī­gos. Sa­vās pa­mā­cī­bās un no­vē­lē­ju­mos brā­ļiem Fran­cisks uz­svē­ra vai­rāk­kārt, ka žēl­sir­dī­bas dar­biem, kas bū­tī­bā ir gars un dzī­vī­ba, jā­mirdz par pie­mē­ru pā­rē­jiem, tā lai par tiem pie­nāk­tos bal­va un at­lī­dzī­ba.⁹¹

Slu­di­nā­dams ver­dzis­ki su­lai­nis­ku at­tiek­smi pret Die­vu, viņš ai­ci­nā­ja pil­dīt pa­ša sas­tā­dī­to Re­gu­lu ne­vis aiz tiek­smes uz pil­nī­bu un ne­vis dē­la uz­ti­cī­bā, mī­les­tī­bā pret De­be­su Tē­vu un Ra­dī­tā­ju, bet iz­da­bā­jot Vi­ņam, jo par to tiek so­lī­ta Die­va un Fran­cis­ka svē­tī­ba.⁹² La­bes­tī­go žē­las­tī­bas dā­va­nu iz­da­lī­ša­nu viņš vei­ca pats un ai­ci­nā­ja uz to arī ci­tus, lai sa­ņem­tu no Die­va «lie­lu at­lī­dzī­bu.»⁹³ Iz­skaid­ro­dams Tēv­rei­zi sa­vā­dāk ne­kā tas da­rīts svē­to tē­vu tra­dī­ci­jā, vār­dus «pie­dod mums mū­su pa­rā­dus», Fran­cisks tul­ko kā die­viš­ķu rī­cī­bu, iz­rie­to­šu no cil­vē­cis­kiem no­pel­niem Vi­ņa priek­šā.⁹⁴ No asī­zie­ša mā­cī­bas iz­riet, ka cil­vē­kam uz­sū­tī­tie kār­di­nā­ju­mi do­ti "vi­ņa no­pel­nu vai­na­go­ša­nai".⁹⁵  Reiz uz kā­das sa­las, kur Fran­cisks ga­vē­ja, Kungs esot vei­cis dau­dzus brī­nu­mus «vi­ņa no­pel­nu dēļ».⁹⁶ Šā­di «brī­nu­mi» pēc Fran­cis­ka un vi­ņa or­de­ņa «svē­to» brā­ļu «no­pel­niem» no­ti­ku­ši arī cit­reiz.⁹⁷ Tie­sa gan, to rak­sturs nav glu­ži skaidrs... Tā­pat iz­rā­dās, ka pa­tei­co­ties Fran­cis­ka «no­pel­niem», vai­rāk­kārt esot «pes­tī­tas» or­de­ņa mi­ru­šo brā­ļu dvē­se­les,⁹⁸ un pie­ņē­mu­šies spē­kā, ta­pu­ši līdz ga­lam iz­da­rī­ti la­bi dar­bi.⁹⁹

In­te­re­san­ti, ka ana­lo­ģis­ku mā­cī­bu par no­pel­nu ie­man­to­ša­nu un ie­dar­bī­bu ap­lie­ci­na or­to­dok­sā­lais Ti­be­tas bu­disms: «Pa­tei­co­ties no­pel­niem, ku­rus es es­mu ar pū­li­ņiem ie­man­to­jis noie­tā ce­ļa pos­mos, vi­sas dzī­vās būt­nes gūst ies­pē­ju pū­lē­ties tā­dā pat vei­dā. Lai arī cik ne­bū­tu dzī­vo būt­ņu, ku­ras iz­jūt dvē­se­les un mie­sas mo­kas, tās vi­sas var at­brī­vo­ties no cie­ša­nām ar ma­nu no­pel­nu spē­ku.»¹⁰⁰ In­te­re­san­ti pie­zī­mēt, ka šā­da lep­nī­bas pil­na bu­dis­ta pa­šap­zi­ņa, kurš pa­tie­si tic ies­pē­jai glābt cil­vē­kus un kurš šā­du ies­pē­ju ap­lie­ci­na ik­die­nas me­di­ta­tī­va­jā prak­sē, vārds vār­dā sas­kan ar aug­stāk ci­tē­tām lie­cī­bām un fak­tiem no Fran­cis­ka dzī­ves, kurš arī sap­ņo­ja, ka sa­ņems no Die­va vi­sā­dus dār­gu­mus par sa­vām cie­ša­nām - no­pel­niem.¹⁰¹

Vār­du sa­kot, Fran­cisks ar sa­viem «ma­zā­ka­jiem brā­ļiem», tā­pat kā vi­si ka­to­ļi no lai­ka ga­la līdz pat mū­su die­nām skai­ta un ieg­rā­ma­to vi­sas sa­vas as­kē­zes, no­pel­nus un sas­nie­gu­mus, tur­klāt da­ra to tik cī­tī­gi, ka ir iz­do­mā­ju­ši «la­bo dar­bu krā­tu­vi», no ku­ras pā­vests ar dās­nu ro­ku var pag­rābt un da­līt pa la­bi un pa krei­si.

Ko par ti­ku­miem ir sa­cī­ju­ši se­nie baz­nī­cas tē­vi? «Ja tev ir ies­pē­ja, da­ri la­bu, bet ne jau gai­dā­mā atal­go­ju­ma dēļ,»- sa­ka taisn­prā­tī­gais Īzaks Sī­rie­tis. ¹⁰² «Tu­ries klu­sē­dams un nes­kai­ti sa­vus sas­nie­gu­mus,»- pa­mā­ca tēvs Vi­sa­rions.¹⁰³ Vi­ņu do­mas tur­pi­na Konstantinopoles svē­tī­tājs Ni­fonts: «Nav jāap­mie­ri­nās ar sa­viem la­ba­jiem dar­biem, uz tiem ned­rīkst pa­ļau­ties, jo mēs ne­zi­nām, vai tie ir Die­vam tī­ka­mi vai nav.»¹⁰⁴ Kā­lab tā? Lī­dzī­gi «...kā sme­ļot ūde­ni no avo­tiem, ne­ma­not ko­pā ar ūde­ni ies­me­ļam arī kru­pi, tā­pat da­rot ti­ku­mis­kus dar­bus, mēs sle­pus ap­mie­ri­nām ar tiem sais­tī­tās kais­lī­bas... Vi­siem šiem ti­ku­miem, kā in­de pie­li­pu­si god­kā­re.»¹⁰⁵ Tā­pēc ka "bez pa­ze­mī­gas gud­rī­bas ne­viens ti­ku­misks darbs ne­var tikt pa­veikts"¹⁰⁶, jo lep­nī­bu ar god­kā­ri, kas vel­kās lī­dzi ti­ku­miem, var pa­dzīt un at­sist vie­nī­gi pa­ze­mī­ba... Vēl jo vai­rāk tā­pēc, ka «...ar pa­ze­mī­bu arī bez la­ba­jiem dar­biem var sa­ņemt pie­do­ša­nu par ap­grē­ko­ša­nos. Bez pa­ze­mī­bas ne­kā­di dar­bi mūs neg­lābs, glu­ži ot­rā­di, tie ga­ta­vo mums daudz slik­ta... Tā­pat kā sāls ik­vie­nam ēdie­nam, arī ik­vie­nam la­bam dar­bam ir ne­pie­cie­ša­ma pa­ze­mī­ba.» «Ka­mēr cil­vēks nek­ļūst pa­ze­mīgs, viņš ne­sa­ņem bal­vu par  pa­veik­to... At­lī­dzī­ba tiek do­ta ne­vis ti­ku­ma vai ti­ku­mis­kas rī­cī­bas dēļ, bet gan tā vi­sa iz­rai­sī­tās pa­ze­mī­bas dēļ. Ja pa­ze­mī­ba ies ma­zu­mā, tad viss cits būs vel­ti... Kad cil­vēks ir aiz­svi­lies lep­nī­bā, vi­ņam iet se­cen sat­riek­tas sirds aiz­kus­ti­nā­jums» - šos brī­niš­ķī­gos vār­dus sa­ka taisn­prā­tī­gais Īzaks Sī­rie­tis. ¹⁰⁷

Mūs­die­nu ga­ra cī­nī­tā­ji pil­nī­gi piek­rīt ag­rī­no tē­vu lie­cī­bām: «Mie­sas as­kē­ze, kas nek­ļūst dvē­se­lis­ka, ir pil­nī­gi neaug­lī­ga, drī­zāk kai­tī­ga, ne­kā no­de­rī­ga,» - rak­sta svē­tī­tājs Ig­nā­tijs Brjan­ča­ņi­novs, - «sa­gā­dā­da­ma cil­vē­kam gan­da­rī­ju­mu, tā ka­vē kļūt pa­ze­mī­gam, glu­ži ot­rā­di, ļauj augs­tprā­tī­gi ie­do­mā­ties se­vi par cī­nī­tā­ju, kurš ir pā­rāks par ci­tiem ne­va­rī­giem cil­vē­kiem.»¹⁰⁸ Bez tam iz­rā­dās, ka īs­tie ti­ku­mi bū­tī­bā ne­maz nav tie ka­to­ļu «la­bie dar­bi», ku­rus vi­ņi liek sa­vā dār­gu­mu krā­tu­vē, bet kā mā­ca tēvs Do­ro­tejs, ti­ku­mi ir dvē­se­les īpa­šī­bas vai rak­stu­rī­gās ie­zī­mes, ko tā ie­gu­vu­si cī­no­ties ar grē­ku. Tie ir pak­lau­sī­ba, at­tu­rī­ba, lī­dzjū­tī­ba, at­sa­cī­ša­nās no sa­vas gri­bas, lēn­prā­tī­ba, pa­cie­tī­ba, vī­riš­ķī­ba. Vi­sas šīs īpa­šī­bas, pro­tams, ir nos­tip­ri­nā­mas ar pa­ze­mī­bu, bez ku­ras ne­viens ti­kums nes­pēj pas­tā­vēt;¹⁰⁹ sā­kums vi­siem ti­ku­miem ir ti­cī­ba¹¹⁰, ko­pā ar mī­les­tī­bu un ce­rī­bu¹¹¹, ne­vis «no­pel­ni», ku­rus pa­va­da augs­tprā­tī­ba un god­kā­re.

Pa­tie­šām, kad mēs «...at­tīs­tām tos ti­ku­mus, kas glai­mo mū­su pa­šap­zi­ņai un so­li pa so­lim ne­ma­not sal­di pa­šied­ves­mo­ja­mies, jo svē­tī­ba  ne­būt nes­tei­dzas mūs kaut kā pa­go­di­nāt jeb vai­na­got, mēs pa­ši se­vi tad ap­bal­vo­jam un gūs­tam gan­da­rī­ju­mu pa­ši se­vī.» «Sa­vu­kārt sla­vas kā­re liek priek­šlai­cī­gi alkt pēc tā­da ga­rī­ga lī­me­ņa, uz kā­du cil­vēks ne­tī­rī­bas dēļ vēl nav cie­nīgs un at­raz­da­mies tā­lu no vē­la­mās pa­tie­sī­bas, viņš no­do­das tuk­šai sap­ņo­ša­nai. Bet sal­dkais­le, sa­dar­bo­da­mās ar god­kā­ri, ra­da sir­dī val­dzi­no­šu, mā­nī­gu tīk­smi, bau­du un ek­stā­zi. Cil­vēks kļūst pats sev par pa­ve­di­nā­tā­ju.»¹¹² Tie­ši šī svē­tī­tā­ja Ig­nā­ti­ja do­ma, kas sas­kan arī ar se­no tē­vu uz­ska­tiem, ļauj sap­rast Asī­zes Fran­cis­ka mis­ti­ku, ko ap­lū­ko­sim tur­pi­nā­ju­mā.

Kā jau stās­tī­jām, bēr­nī­bā un jau­nī­bas ga­dos Fran­cisks esot dzir­dē­jis kaut kā­das bal­sis, kas vi­ņam esot pa­vē­lē­ju­šas ko un kā da­rīt. Daž­kārt šīs bal­sis nā­ku­šas ne­gai­dot, cit­reiz lūg­ša­nas lai­kā. Tam ir vērts pie­vērst īpa­šu uz­ma­nī­bu. Lie­ta tā­da, ka nā­ka­ma­jam ga­ra cī­nī­tā­jam ne­viens ne­bi­ja mā­cī­jis lūg­ties. Vi­ņam ne­bi­ja ga­rī­gā pa­dom­de­vē­ja, kurš spē­tu iz­skaid­rot pa­rei­zas lūg­ša­nās priek­šno­tei­ku­mus un kā tos prak­tis­ki pie­lie­tot. Tā­pēc vei­du, kā lūg­ties, Fran­cisks iz­do­mā­ja pats. Pa­lū­ko­si­mies - pie kā tas no­ve­da.

Reiz, (tas no­ti­ka Ro­mā), ie­gā­jis diev­na­mā, Fran­cisks nos­tā­jās stū­rī un asa­rām acīs lū­dza, lai «vi­ņam tik­tu dā­vāts svē­tās na­ba­dzī­bas ti­kums.» Ša­jā brī­dī vi­ņam esot pa­rā­dī­ju­šies apus­tu­ļi Pē­te­ris un Pā­vils...¹¹³

 Ne rei­zi vien, «ap­rei­bis no mī­les­tī­bas un lī­dzjū­tī­bas pret Kris­tu, svēt­lai­mī­gais Fran­cisks mē­dza pa­celt no ze­mes ko­ka ga­ba­lu un, tu­rot to krei­sa­jā ro­kā, ar la­bo vil­ka pa to kā ar vi­jo­les lo­ci­ņu, dzie­dā­dams fran­ču dzies­mu par Kun­gu Jē­zu Kris­tu. Šī dzie­dā­ša­na bei­dzās ar ska­ļiem vai­diem un žē­lu­ma pil­nām asa­rām par Kris­tus cie­ša­nām. Fran­cisks, dzi­ļi aiz­mir­zda­mies, vēr­sa sa­vu ska­tie­nu uz de­be­sīm.»¹¹⁴ In­te­re­san­ti, ka pa­zīs­ta­mo XX gad­sim­ta okul­tis­ti He­lē­nu Iva­nov­nu Rē­ri­hu lī­dzī­gas fan­tā­zi­jas «ie­va­dī­ja sa­jūs­mas pil­nā stā­vok­lī,» vi­ņa, tā­pat kā Fran­cisks, «lē­ja aiz­kus­ti­nā­ju­ma asa­ras.»¹¹⁵

Vēl kāds no­ti­kums, kas ļauj spriest par Asī­zes ga­ra cī­nī­tā­ja lūg­ša­nas vei­du, bi­ja pie­mi­nēts jau iep­riekš. Ru­na ir par Ka­pi­tu­lu, ku­rā pie­da­lī­jās vai­rāk ne­kā pie­ci tūk­sto­ši brā­ļu (un to iz­vie­to­jums, sprie­žot pēc cil­vē­ku skai­ta, ti­ka veikts "at­da­ri­not Kris­tu", t. i. -  sag­ru­pē­jot des­mi­tos un sim­tos - (sk. Mk 6:39, 40, 44). Šā­dā vei­dā iz­vie­to­ti, pauz­da­mi mī­les­tī­bu ci­tam pret ci­tu, ar asa­rām acīs lūg­da­mies stā­vē­ja, klau­so­ties Fran­cis­ka spre­di­ķī.¹¹⁶

Cit­reiz cil­vē­kus baz­nī­cā, ku­ri klau­sī­jās kai­lā(!) Fran­cis­ka spre­di­ķi, pār­ņē­ma his­tē­ris­kas rau­das, «vi­si diev­lū­dzē­ji, viss lie­lais vī­rie­šu un sie­vie­šu pū­lis sā­ka neat­tu­ra­mi rau­dāt,» un vi­ņu el­sas bi­ja tā­das, ka «ne­kad ne­kas tāds tur ne­bi­ja pie­re­dzēts...»¹¹⁷ Vēl ci­tu rei­zi Fran­cis­kam ar brā­ļiem sa­ru­nā­jo­ties par Die­vu (jā­do­mā, ka arī šī sa­ru­na no­ti­ka his­tē­ris­ki sa­kā­pi­nā­tā brī­dī), vi­ņu vi­dū pa­rā­dī­jās kāds, ko vi­ņi no­tu­rē­ja par Kris­tu, un kurš «pie­pil­dī­ja vi­ņus ar tā­du sal­dmes sa­jū­tu, ka vi­si zau­dē­ja sa­ma­ņu un gu­lē­ja kā mi­ru­ši.»¹¹⁸

Vis­pār, par Kris­tus pa­rā­dī­ša­nos gan Fran­cis­kam, gan vi­ņa «ma­za­jiem brā­ļiem» tiek stās­tīts tik bie­ži, ka tas vien jau ne­lie­kas no­piet­ni. Ta­ču no­tie­ko­šais šo pa­rā­dī­bu lai­kā, liek vēl vai­rāk šau­bī­ties. Viens no Fran­cis­ka skol­nie­kiem «...sa­ru­nā­jās ar Die­vu tā, kā sa­ru­nā­jās di­vi drau­gi.»¹¹⁹ Kāds cits, Die­vam ie­ro­do­ties al­laž ap­gū­lās gul­tā, jo tie­ši ša­jā lai­kā ju­ta, ka vi­ņam ir ne­pie­cie­ša­ma at­pū­ta.¹²⁰ Tre­ša­jam, sa­vu­kārt, «Kris­tus pa­rā­dī­da­mies» ap­so­lī­ja, ka tam līdz pat mū­ža bei­gām ne­va­ja­dzē­šot ne skumt, ne arī bē­dā­ties. Brā­lis tam tik ļo­ti bi­ja no­ti­cē­jis, ka tur­pmāk ti­kai līk­smo­jās un do­mā­ja par "aug­stām lie­tām", no­de­vās die­viš­ķo nos­lē­pu­mu ap­ce­rei ne­vis grē­ku no­žē­lo­ša­nai.¹²¹

Nav ne­jau­ši, ka brā­ļi fran­cis­kā­ņi, ieie­da­mi Fran­cis­ka is­ta­bā un no­mez­da­mies ce­ļos, tū­daļ pat no­nā­ca afek­ta stā­vok­lī.¹²² Da­žus pēc dzi­ļas un ilg­sto­šas ap­ce­res, pār­ņē­ma tā­da sa­jūs­ma, ka pēc tam piec­pad­smit ga­dus tie at­ra­dās ne­pār­trauk­tā neap­val­dā­mā ei­fo­ri­jā, mūž­dien stai­gā­ja ar aug­šup pa­vēr­stu se­ju.¹²³

Bi­ja arī šaus­mī­gā­ki ga­dī­ju­mi. Brā­lis Jā­nis no Ver­nas pēc ilg­sto­šas un cen­tī­gas me­di­tā­ci­jas par tē­mu: «šī ir Ma­na Mie­sa» tik pār­mē­rī­gi iek­vē­li­nā­ja se­vī «mī­les­tī­bu pret sal­do Kris­tu, ka vi­ņa dvē­se­le vairs nes­pē­ja iz­tu­rēt šā­du sal­dmi, un viņš ik pa brī­dim ska­ļi iz­sau­cās, it kā ga­ra ap­rei­bi­nāts: «Šī ir ma­na mie­sa!» - jo, lūk, vi­ņam šķi­ta, ka līdz ar šiem vār­diem redz svē­tī­bas pil­no Kris­tu ko­pā ar Jau­na­vu Ma­ri­ju.» Pēc tam iee­jot baz­nī­cā, «...tā­dā ga­ra de­dzī­bā un uz­trau­ku­mā, ka sā­ka ru­nāt, ne­do­mā­jot, vai vi­ņu kāds dzird..., nes­pē­dams no­tu­rēt se­vī pā­ri plūs­to­šo die­viš­ķo žē­las­tī­bu, ska­ļā bal­sī klie­dza, il­gu lai­ku pa­lik­dams šā­dā stā­vok­lī», bet pēc tam uz­sā­ka kal­pot mi­si. Pa­ma­zām viņš no­nā­ca līdz tam, ka ti­kai «...ar grū­tī­bām spē­ja ie­til­pi­nāt se­vī tik daudz tīk­smes un mai­gu­ma», bet pēc tam «vēl vai­rāk ti­ka aiz­grābts ar ap­ce­res sal­dmi» un, zau­dē­jis sa­ma­ņu, nok­ri­ta aug­šu­pē­du. Tur­klāt «vi­ņa ķer­me­nis kļu­va auksts kā lī­ķim un ro­ku pirk­sti tā sas­tin­ga, ka gan­drīz vai nes­pē­ja iz­tais­no­ties vai kus­tē­ties...» Bet cil­vē­ki, kas to vi­su vē­ro­ja, «...aiz god­bi­jī­bas rau­dā­ja.»¹²⁴

Cits Fran­cis­ka skol­nieks un se­ko­tājs, brā­lis Ma­seo gri­bē­ja no Die­va iz­lūgt pa­ze­mī­bas ti­ku­mu. «Vi­ņam ga­dī­jās ieiet me­žā, kur ga­rī­gās deg­smes pilns viņš gā­ja, le­jot asa­ras, sma­gi no­pū­šo­ties un ar vār­diem kar­sti lū­dzot no Die­va šo ti­ku­mu, bet, tā kā Dievs lab­prāt uz­klau­sa pa­ze­mī­go un sir­dī sat­riek­to lūg­ša­nas, tad no de­be­sīm at­ska­nē­ja balss...» Pēc neil­gas sa­ru­nas ar Kris­tu, brā­lis Ma­seo sa­ņē­mis kā­ro­to ti­ku­mu un kopš tā brī­ža vi­ņa dzī­vē no­ti­ka pār­mai­ņas. Par vis­sva­rī­gā­ko no tām «Pu­ķī­tēs» ir pas­tās­tīts se­ko­jo­šais: Ma­seo «...lūg­ša­nu vei­do­ja kā vien­vei­dī­gu ga­vi­lē­jo­šu ska­ņu, lī­dzī­gu dob­jai ba­lo­ža dū­do­ša­nai - ū! ū! ū! - un ieg­ri­mis ap­ce­rē, stā­vē­ja ar jaut­ru se­ju un prie­ku sir­dī.»¹²⁵

Ša­jā sa­ka­rī­bā der at­ce­rē­ties, ko mā­cī­da­mi lūg­ties, sa­ka ag­rī­nie svē­tie tē­vi. Un mums pa­vēr­sies pil­nī­gi ci­ta ai­na, pie­mē­ram, IV gad­sim­ta bei­gās un V gad­sim­ta sā­ku­mā dzī­vo­jo­šais sird­sskaid­rais Ma­kā­rijs rak­stī­ja: «Pa­tie­sas lūg­ša­nas pa­ma­tā ir uz­ma­nī­ba pret sa­vām do­mām un no­do­ša­nās lūg­ša­nai pil­nī­gā dvē­se­les klu­su­mā un mie­rā, ne­mul­si­not ci­tus... Lūg­ša­nai nav va­ja­dzī­gi ne žes­ti, ne klie­dzie­ni, ne ap­klu­sē­ša­na aiz­grāb­tī­bā, ne ce­ļos kri­ša­na... Ne jau no­pū­tas un el­sas; sa­just Die­va klāt­būt­ni ir viss pēc kā mēs tie­ca­mies lūg­ša­nā.»¹²⁶

Kā lai no šā­da re­dzes­lo­ka iz­skaid­ro Fran­cis­ka un vi­ņa skol­nie­ku, un vis­pār ka­to­ļu ek­sal­tē­to lūg­ša­nos, kas to ir man­to­ju­ši no sa­viem svē­ta­jiem? At­bil­di mek­lē­sim pie taisn­prā­tī­gā Si­meo­na Jau­nā Teo­lo­ga, kurš dzī­vo­ja di­vus gad­sim­tus pirms Fran­cis­ka, bet ta­jā pat lai­kā ir iz­tei­cies tik skaid­ri, it kā tie­ši par asī­zie­ti bū­tu zi­nā­jis kaut ko pa­vēs­tīt. «Ja kāds,»- Si­meons rak­sta, «stā­vot lūg­ša­nā, sa­vas ro­kas, acis un sir­di vēr­sdams uz de­be­sīm, prā­tā tu­rē­dams die­viš­ķas do­mas, iz­tē­lo­jas de­be­su la­bu­mus, eņ­ģe­ļu un svē­to māj­vie­tas... un at­ve­rot sa­vu dvē­se­li Die­va mī­les­tī­bai, daž­kārt no­bir­di­na asa­ras un raud...un maz pa­ma­zām no vi­sa tā kļūst augs­tprā­tīgs sa­vā sir­dī, pats ne­maz to neap­zi­nā­da­mies, jo ie­do­mā­jies, ka pār vi­ņu nāk Die­va žē­las­tī­ba, un ja tad viņš lūdz Die­vu, lai va­rē­tu al­laž at­ras­ties šā­dā pa­ci­lā­tī­bā, tad tā ir pa­šap­mā­na pa­zī­me: kā nā­kas neiz­da­rīts la­bums vairs nav la­bums... Mal­dās arī tie, kas šā­dā ce­ļā, ar sa­vām mie­sī­ga­jām acīm sāk re­dzēt gais­mas, ar ožu sa­just aro­mā­tis­kas smar­žas, dzir­dēt bal­sis it kā ar sa­vām au­sīm un tam­lī­dzī­gi.»¹²⁷

Taisn­prā­tī­go Si­meo­nu pa­pil­di­na svē­tī­tājs Ig­nā­tijs Brjan­ča­ņi­novs: "Vis­ze­mā­ko vī­zi­ju pa­kā­pi vei­do tās, ku­ras pa­rā­dās cil­vē­kam aiz neē­ša­nas, neiz­gu­lē­tas nakts un tam­lī­dzī­gas mie­sas mēr­dē­ša­nas... Šo cil­vē­ku mie­sī­gās sa­jū­tas ie­gūst kaut kā­du īpa­šu pār­smal­ci­nā­tī­bu un vi­ņi sāk re­dzēt ga­rus, dzir­dēt bal­sis, saost smar­žas un sma­kas. Šis stā­vok­lis ir bīs­tams un dau­dzi, ta­jā nok­ļū­da­mi, pak­ļau­jas ga­rī­giem mal­diem... "

At­tiek­smē pret bal­sīm un pa­rā­dī­bām ne­pie­cie­ša­ma vēl jo lie­lā­ka uz­ma­nī­ba, kā pret vis­stie­šā­ka­jiem un pos­to­šā­ka­jiem dē­mo­nis­ka­jiem mal­diem.. Vil­tī­gi slēp­da­mi un ie­tēr­pda­mi sa­vus me­lus un tum­so­nī­bu pa­tie­sī­bas un gais­mas tē­los, ļau­nie ga­ri ir pie­vī­lu­ši dau­dzus svē­tus un pie­re­dzes ba­gā­tus tē­vus.»¹²⁸

Kā jau ti­ka at­zī­mēts, Fran­cis­ka un vi­ņa se­ko­tā­ju ga­rī­gā prak­se bal­stī­jās uz iz­tē­les un sa­jū­tu spē­les. Pa­tie­šām, par fran­cis­kā­nie­šiem var teikt svē­tī­tā­ja Ig­nā­ti­ja Brjan­ča­ņi­no­va vār­diem, ka «...rie­tum­nie­ki cen­tās pa­da­rīt dzī­vā­kas sa­vas asi­nis, sa­jū­tas un iz­tē­li. Šai zi­ņā tie āt­ri gu­va pa­nā­ku­mus, āt­ri sas­nie­dza pa­šap­mā­na un afek­ta stā­vok­li, ko pa­ši no­dē­vē­ja par svē­tu­mu. Vi­sas vi­ņu vī­zi­jas ir no mal­du ze­mes...»¹²⁹

Tos­tarp šis lūg­ša­nas veids aiz­vien vai­rāk ie­sak­ņo­jas ka­to­li­cis­mā. Jo ab­so­lū­ti ana­lo­ģis­ku lūg­ša­nās prak­si no Fran­cis­ka pār­ņē­ma arī ci­ti vi­ņa ga­rī­gie bēr­ni. Kā pie­mē­ru var mi­nēt no­vad­nie­ci Asī­zes Klā­ru. Reiz Fran­cisks un Klā­ra, sē­žot uz kal­na il­gi ru­nā­jās par Die­vu, «...lie­lā­ko­ties kais­lī­gi iz­stiep­da­mi ro­kas pret de­be­sīm, si­ta sev pa krū­tīm, ar pla­šu žes­tu rā­dī­ja uz ap­kār­tē­jo pa­sau­li, spie­da ar ro­kām sa­kar­su­šos de­ni­ņus».¹³⁰

Ne vel­ti, šā­dam lūg­ša­nas vei­dam ap­mā­cī­tā Klā­ra, sa­juz­da­ma se­vī pa­šied­ves­mas sal­dmi, neg­ri­bē­ja no lūg­ša­nas šķir­ties, bet kad lū­dzās, stā­vē­da­ma uz ce­ļiem, no­lie­cās, ar pie­ri skar­da­ma grī­du, pla­ti iep­le­ta ro­kas, pieg­lau­dās ak­mens plāt­nēm, pai­jā­ja tās tik mai­gi, kā kaut ko dzī­vu, ie­mī­ļo­tu, bu­čo­ja un glās­tī­ja ze­mi, pies­pie­žo­ties tai ar se­ju. «Ak, mans Kungs!»- vi­ņa kar­sti čuk­stē­ja ša­jās mi­nū­tēs.¹³¹ Cit­reiz, baz­nī­cā, diev­kal­po­ju­ma lai­kā Klā­rai pēk­šņi sā­ka rē­go­ties, ka vi­ņai bla­kus at­ro­das mazs zēns, ko vi­ņa, sap­ro­tams, uz­ska­tī­ja par Kris­tu. «Viņš tu­pē­ja lī­dzās Klā­rai uz ce­ļiem un ska­tī­jās uz vi­ņu, pa­cē­lis zel­tai­no gal­vi­ņu, smai­dī­dams ar bez­di­bens dzi­ļām acīm, pus­pa­vēr­tām lū­pām, čuk­stē­ja mai­gus vār­dus un sa­pu­ri­nā­ja gai­šos ma­tus, kas ie­mir­dzē­jās kā eze­ra viļ­ņi saul­rie­tā... Vi­ņas acis pie­pil­dī­jās ar asa­rām. Ne­kad Klā­ra ne­bi­ja bi­ju­si tik lai­mī­ga. Neap­zi­nī­gi vi­ņa no­lai­dās uz ce­ļiem, ta­ču Bēr­niņš vi­ņai mai­gi li­ka ap­sēs­ties. Viņš ie­kār­to­jās Klā­rai klē­pī, ap­ķē­rās ap kak­lu..., al­kdams, lai to ap­mī­ļo­tu. Klā­ra sa­viļ­ņo­ju­mā pa­mi­ra. Pa vi­ņas vai­giem te­cē­ja lie­gas asa­ras, ik­vie­na vi­ņas dvē­se­les un mie­sas da­ļi­ņa iz­ju­ta svēt­lai­mi... Vi­ņu pār­ņē­ma lie­la sa­jūs­ma... Vi­ņa bi­ja kā ap­bur­ta. Vi­ņas lū­pas čuk­stē­ja vis­mai­gā­kos vār­dus, pu­sat­vēr­tās acis bi­ja asa­ru pil­nas...» Pēc kā­da lai­ka «bērns pa­zu­da, it kā pie­sā­ti­nā­jies ar glās­tiem. Klā­ra pa­lē­nām sā­ka at­gū­ties. Vi­ņa bi­ja bā­la kā pēc sma­gas pie­pū­les... Se­ja pau­da svēt­lai­mī­gu no­gu­ru­mu...»¹³²

Jāat­zī­mē, ka kaut kas lī­dzīgs ap­rak­stī­ta­jam ga­dī­ju­mam ka­to­ļu prak­sē ne­bi­ja ne­jau­šī­ba arī starp tie­ša­jiem Fran­cis­ka mā­cek­ļiem un ga­rī­ga­jiem bēr­niem. Kaut kas lī­dzīgs no­ti­ka arī ar brā­li Ko­ra­do no Ofi­das. Reiz, uz­sāk­dams, «ar ska­ļām el­sām lūgt Jau­na­vu Ma­ri­ju, lai Vi­ņa no Sa­va Dē­la iz­lūg­tos priekš Ko­ra­do žē­las­tī­bu sa­just nie­cī­gu da­ļi­ņu no svē­tā Si­meo­na iz­bau­dī­tā Kun­ga Pre­tī­ņem­ša­nas svēt­brī­dī, kad tas bi­ja sa­ņē­mis uz ro­kām mū­žam sla­vē­ja­mo Pes­tī­tā­ju Jē­zu. Pēc tam, kā tiek vēs­tīts, brā­lim Ko­ra­do pa­tie­šām pa­rā­dī­jās Jau­na­va Ma­ri­ja un «...ie­li­ka vi­ņam ro­kās mū­žam sla­vē­ja­mo Sa­vu Dē­lu. Tas Vi­ņu ar god­bi­jī­bu sa­ņē­ma un, pies­pie­dis pie krū­tīm, aiz pār­lie­cī­gas die­viš­ķas mī­les­tī­bas un vār­diem neiz­sa­kā­ma gan­da­rī­ju­ma kuz­dams, nos­kūp­stī­ja».¹³³

 Do­mā­jams, ka mū­su laik­me­tā ir ie­nes­ta zi­nā­mu skaid­rī­bu par šā­du re­dzē­ju­mu rak­stu­ru.1914. ga­dā arī pa­zīs­ta­ma­jai okul­tis­tei H. I. Rē­ri­hai no­ti­ka kaut kas lī­dzīgs. At­ras­da­mās sa­vā is­ta­bā, vi­ņa pēk­šņi ie­rau­dzī­ja sev tu­vo­ja­mies gai­šu Brī­niš­ķī­ga Pui­sē­na fi­gū­ru. Tā­pat kā Asī­zes Klā­ra, arī He­lē­na Iva­nov­na lie­lu uz­ma­nī­bu vel­tī­ja Pui­sē­na ma­tiem: «Kup­li, viļ­ņai­ni, ar it kā grei­zu ce­li­ņu, tum­šie ma­ti gal­vvi­dū ne­daudz zel­tai­ni mir­dzē­ja no sta­ro­jo­šā nim­ba ap gal­vu. Šo ma­tu rea­li­tā­te bi­ja pār­stei­dzo­ša. Man tik ļo­ti gri­bē­jās tiem pies­kar­ties!» Un vi­ņa tur­pi­na, «ka at­ka­rī­bā no vi­ņa tu­vo­ša­nās, neap­rak­stā­ma tu­vī­bas sa­jū­ta pieau­ga ar tā­du spē­ku, ka tik­līdz Pui­sēns bi­ja pie­tu­vo­jies ma­nam gal­vga­lim un vieg­li no­lie­cies, lai ies­ka­tī­tos man acīs, pieau­go­šās tu­vī­bas un mī­les­tī­bas jū­tas pā­rau­ga ek­stā­zē... un vi­sap­tve­ro­šas mī­les­tī­bas vil­nis pret vi­ņu un vi­su eso­šo pie­pil­dī­ja ma­nu būt­ni... Acu ābo­li ne­vi­ļus ap­vēr­sās un plak­sti­ņi aiz­vē­rās, ma­ni sat­rie­ca neap­rak­stā­mas trī­sas pa vi­su ķer­me­ni. Šķi­ta, ka sirds un vi­sa ma­na būt­ne saš­ķī­dīs ga­ba­lu ga­ba­los un es pie­li­ku ār­kār­tī­gas pū­les, sas­pie­žot krū­tis, lai ap­val­dī­tu šo sat­ri­ci­nā­ju­mu...»¹³⁴ Sa­lī­dzi­not brā­ļa Ko­ra­do un mā­sas Klā­ras at­klās­mes ar Rē­ri­ha kun­dzes pa­rā­dī­bām, kad ir at­klā­ju­sies to pār­stei­dzo­šā lī­dzī­ba, kļūst skaidrs sā­ta­nis­ki okul­tais rak­sturs šā­da vei­da mis­ti­kai.

 Bet vai pats Fran­cisks ap­zi­nā­jās, ka tiek pie­vilts? Teo­rē­tis­ki, jā, ta­ču pas­tā­vī­gi iz­bau­dot sal­dmi un ei­fo­ri­ju, neg­ri­bē­ja ne ko tā­du pat dzir­dēt. Skaidrs, ka Asī­zes ga­ra cī­nī­tājs zi­nā­ja, ka ļau­nie ga­ri spēj pie­ņemt gais­mas eņ­ģe­ļa iz­ska­tu (2 Kor. 11:14) un ka šā­da vei­da pa­rā­dī­bas ir jāp­rot at­šķirt. Jau se­nie kris­tī­gās baz­nī­cas ga­ra cī­nī­tā­ji, zi­nā­da­mi ne­la­bā in­tri­gas un vil­tī­bas, cen­tās ik brī­di uz­ma­nī­ties, ta­ču daž­kārt arī vi­ņi ti­ka pie­vil­ti un ap­mā­nī­ti. (Pie­tiek pie­mi­nēt sird­sskaid­ro Si­meo­nu Sti­lī­tu  - 1. sep­tem­brī un svē­tī­tā­ju Nov­go­ro­das Ni­ki­tu no Ki­je­vas Pe­čo­ru Pa­te­ri­ka -  31. jan­vā­rī un ie­pa­zī­ties ar vi­ņu dzī­ves­stās­tiem.) Kā­du gan me­to­di ga­ru at­pa­zī­ša­nai, zi­not to bīs­ta­mī­bu, sa­viem skol­nie­kiem pie­dā­vā Fran­cisks? Ne­pa­ras­ti «as­kē­tis­ku»... Iz­rā­dās, ka viss ir ļo­ti vien­kār­ši. Fran­cisks no­rā­da: tik­līdz uz­ra­dī­sies kār­tē­jā  pa­rā­dī­ba, jā­pie­dā­vā tai at­vērt mu­ti, lai tur va­rē­tu ie­ču­rāt. Ja pēc šī uzai­ci­nā­ju­ma būt­ne pa­gai­sīs, tad ne­būs jā­šau­bās, ka bi­ja ie­ra­dies velns.¹³⁵ Vai nav lie­lis­ki?...

Ta­gad ir īs­tais brī­dis pā­riet pie sa­ru­nas par tām Fran­cis­ka at­klās­mēm un vī­zi­jām, kas glu­ži tais­nī­gi tiek uz­ska­tī­tas par gal­ve­na­jām vi­ņa dzī­vē un ir it kā li­kum­sa­ka­rī­gas se­kas vi­ņa mis­tis­ka­jai dar­bī­bai. Abas vī­zi­jas par ku­rām šeit būs ru­na, no­ti­ka uz Al­ver­no kal­na un ti­ka dā­vā­tas Asī­zes ga­ra cī­nī­tā­jam vi­ņa ze­mes dzī­ves nos­lē­gu­mā.

Pir­mā vī­zi­ja uz­ska­tā­mi pa­rā­da, kur slēp­jas tās Fran­cis­ka se­vi no­nie­ci­nā­ša­nas sak­nes, kas kā sar­kans pa­ve­diens iet caur vi­su vi­ņa mū­žu. Tik tie­šām, tā­pat kā jau mi­nē­tā­jā «pa­ze­mī­ga­jā strī­dā» ar brā­li Leo, asī­zie­ša ru­nas lie­lā­ko­ties sa­tu­rē­ja ga­lē­ji nie­vā­jo­šus iz­tei­ku­mus par se­vi pa­šu: «Es es­mu vis­ne­cie­nī­gā­kais un ne­ģē­lī­gā­kais cil­vēks, kā­di tik Die­vam ir ša­jā pa­sau­lē», ¹³⁶ "es es­mu tum­so­ņa un muļ­ķis"¹³⁷ un tam­lī­dzī­gi. Ta­ču cik īs­ta bi­ja vi­ņa se­vis no­nie­ci­nā­ša­na, rā­da se­ko­jo­ša frā­ze no «Vēs­tī­ju­ma vi­sam Or­de­nim»: «Es, nie­cī­gais un vā­jais jū­su pē­dē­jais vergs... Klau­sie­ties, Kun­ga dē­li un ma­ni brā­ļi un iek­lau­sie­ties ma­nos vār­dos. At­ve­riet sirds au­sis un pak­ļau­jie­ties Die­va Dē­la bal­sij».¹³⁸

Tā­tad pir­mā rei­ze bi­ja, kad lūg­da­mies Al­ver­no kal­nā ar vār­diem: «Kungs, kas gan es es­mu Ta­vā priek­šā? Kas gan sa­lī­dzi­nā­ju­mā ar Ta­vu spē­ku es­mu es - no­žē­lo­jams ze­mes tārps, Tavs nie­cī­gais kal­po­tājs!» Ne­pār­trauk­ti at­kār­to­jot šos iz­sau­cie­nus, Fran­cisks uz sa­vu jau­tā­ju­mu sa­ņē­ma to at­bil­di, pēc ku­ras tie­cās un ku­ru gai­dī­ja: vi­ņa acīm iz­gais­mo­jās di­vas lie­las pa­rā­dī­bas, vie­nā no tām viņš pa­zi­na sa­vu Ra­dī­tā­ju, bet ot­rā - se­vi pa­šu...¹³⁹ Tā­dē­jā­di lī­dzi­nā­ša­nās Kris­tum, uz ko Fran­cisks tik neat­slāb­sto­ši un de­dzī­gi tie­cās vi­sas sa­vas ap­zi­nā­tās dzī­ves lai­kā, vi­ņa dvē­se­lē bei­dzot bi­ja no­ti­ku­si: viņš se­vi uz­lū­ko­ja kā lī­dzvēr­tī­gu Die­vam. Tie­ši šī vī­zi­ja kļu­va par vie­nu no gal­ve­na­jiem ie­mes­liem, ka Fran­cis­ka mā­cek­ļi, vi­ņa se­ko­tā­ji un cie­nī­tā­ji vie­nā bal­sī ru­nā­ja par to, ka vi­ņu sko­lo­tā­jā un pa­dom­de­vē­jā esot no­ti­ku­si jau­na Kris­tus ie­mie­so­ša­nās.¹⁴⁰

Ot­rā at­klās­me, kas vi­ņu pie­mek­lē­ja uz tā pa­ša kal­na, bi­ja tā, kas kal­po­ja par vie­nu no gal­ve­na­jiem mo­tī­viem Asī­zes Fran­cis­ka ka­no­ni­zē­ša­nai, ti­kai di­vus ga­dus pēc vi­ņa nā­ves.¹⁴¹ Ru­na, pro­tams, ir par gal­ve­no (no pa­šu ka­to­ļu vie­dok­ļa) no­ti­ku­mu Fran­cis­ka dzī­vē - stig­ma­ti­zā­ci­ju, t.i., par Pes­tī­tā­ja krus­ta rē­tām lī­dzī­gu rē­tu un ie­vai­no­ju­mu pa­rā­dī­ša­nos uz ga­rī­gā cī­nī­tā­ja ķer­me­ņa. Tas no­ti­ka šā­di: 1224. ga­da 14. sep­tem­brī, Kun­ga Krus­ta Pa­cel­ša­nas die­nā, Fran­cisks nos­tā­jās uz ce­ļiem, pa­cē­la ro­kas pret de­be­sīm un lū­dzās, lai Dievs vi­ņam pieš­ķir­tu Kun­ga cie­ša­nas pie Krus­ta (starp ci­tu, at­kal lūg­ša­nās no­tiek bez grē­ku no­žē­las!)... Šī ne­pa­ras­tā un in­te­re­san­tā vē­lē­ša­nās kļūs sap­ro­ta­mā­ka, ja at­ce­rē­si­mies, ka tam­lī­dzī­gu ne­pār­va­ra­mu vē­lē­ša­nos «...uz­lū­kot ie­mī­ļo­to Kris­tus se­ju un ciest Vi­ņa cie­ša­nas» iz­ju­ta arī H. Rē­ri­ha, kas sa­vā lai­kā tā­pat sa­ju­ta lī­dzī­bu ar Kris­tu... ¹⁴² Šā­dā vei­dā lū­dzo­ties, Fran­cisks pa­ma­zām no­nā­ca pie stin­gras pār­lie­cī­bas, ka tas, ko viņš lūdz, pie­pil­dī­sies. "Viņš no­de­vās ap­ce­rei par Pes­tī­tā­ja cie­ša­nām, sas­nieg­dams ap­ce­res vi­saug­stā­ko pil­nī­bas pa­kā­pi." Tur­klāt «Pa­ša iz­jus­tās mī­les­tī­bas un lī­dzjū­tī­bas pār­pil­nī­bā viņš sa­ju­ta, ka ir pil­nī­gi pār­vērsts par Jē­zu».¹⁴³

Ne­daudz pa­ka­vē­si­mies. Mēs jau pie­mi­nē­jām, ka Fran­cisks ne­ti­ka ga­rī­gi ie­va­dīts lūg­ša­nā, (kas tik ļo­ti ne­pie­cie­ša­ma nor­mā­lai ga­rī­gai dzī­vei). Lūg­ša­nas vei­du viņš ra­dī­ja pats. Kā­du ga­rī­go lī­me­ni gan viņš sas­nie­dza? At­bil­dot uz šo jau­tā­ju­mu, mēs no­vil­ksim pa­ra­lē­li un iz­cel­sim ko­pī­gās ie­zī­mes Fran­cis­ka lūg­ša­nai un bu­dis­tu me­di­tā­ci­jai. «Vien­vir­zie­na me­di­tā­ci­jai ir rak­stu­rī­ga ap­zi­ņas kon­cen­trā­ci­ja uz vie­nu ob­jek­tu un tā sau­cas Ša­māt­ha... Šī stā­vok­ļa ie­vē­ro­ja­mā­kās īpat­nī­bas ir tā­das, ka tad, kad tas tiek sas­niegts, ap­zi­ņu un ķer­me­ni caurs­trā­vo prieks un svēt­lai­me, kas ne­sa­mē­ro­ja­mi pār­sniedz prie­ku jeb­ku­rā lai­cī­ga­jā bau­dā... Ša­māt­has me­di­tā­ci­jai ir ne­pie­cie­šams vie­nī­gais ob­jekts, kam pie­vērst kon­cen­trē­to ap­zi­ņu... Vis­la­bāk iz­rau­dzī­ties Bu­das tē­lu... Tas ne tik daudz iz­sta­ro gais­mu, cik mīl jūs. Jūs sa­jū­tat no tē­la iz­plūs­to­šo mī­les­tī­bu un lī­dzjū­tī­bu. Tas ir ļo­ti sva­rī­gi - sa­just pār mums plūs­to­šo mī­les­tī­bu... Ir čet­ri me­di­tā­ci­jas pos­mi: mek­lē­ju­mi, reā­lais re­dzē­jums, no­tu­rē­ša­na un me­di­tē­jo­šais stā­vok­lis (t.i. no­tu­rē­ša­na at­slā­bi­nā­tā stā­vok­lī)... Ja jums ir iz­de­vies at­tīs­tīt bod­hi­či­tu (mī­les­tī­bu un lī­dzjū­tī­bu), tad jūs kļūs­tat par ap­gais­mī­bas dē­lu - Bu­du.»¹⁴⁴

Tam­lī­dzī­ga me­di­tā­ci­ju prak­ti­zē­ša­na pil­nī­bā iz­slēdz kris­tī­gās dzī­ves pa­ma­tu - grē­ku no­žē­lu  un ir vēr­sta vie­nī­gi uz se­vi. Kad cil­vēks pil­nī­bā ap­gūst spē­ju me­di­tēt, viņš līdz ar to ie­man­to prie­ku un tīk­smi. Pār­lie­ci­nāts, ka ir cie­nīgs bau­dīt «prie­ku un svēt­lai­mi», me­di­tē­jo­šais gūst pil­nī­gu pa­šap­mie­ri­nā­tī­bu un re­zul­tā­tā ro­das paš­die­vi­nā­ša­na - bez Die­va un pret Vi­ņa gri­bu. Fran­cis­ka me­to­de ap­brī­no­ja­mā kār­tā at­gā­di­na šeit at­tē­lo­to bu­dis­ma prak­si, kas nav sa­vie­no­ja­ma ar kris­tie­tī­bu. Gan fran­cis­kā­nis­mā, gan bu­dis­mā val­da viens un tas pats neap­val­dī­tās lep­nī­bas gars. -e­mot vē­rā arī sag­ro­zī­to mā­cī­bu par per­so­nī­bu, kā­da ir ka­to­li­cis­mā, kļūst pil­nī­gi skaidrs, kā­pēc Fran­cisks «ju­tās pil­nī­bā pār­ta­pis par Jē­zu» - pār­ta­pis ne jau caur svē­tī­bu sa­vā at­tī­rī­ta­jā dvē­se­lē, uz ko mēs vi­si esam ai­ci­nā­ti, bet sa­vā da­bis­ka­jā bū­tī­bā - viņš ju­tās kā Dievs.

No sa­vas lūg­ša­nas pil­nī­gi ap­māts, Asī­zes ga­ra cī­nī­tā­ja ne­sap­ra­ta, ka no­tiek  Die­va zai­mo­ša­nu, kad vi­ņa ska­tam pa­vē­rās - pie krus­ta pie­sis­tais serafims.¹⁴⁵ Kā vi­sīs­tā­ko Die­va zai­mo­ša­nu, kā nie­vas par di­že­nā­ko Die­va ie­mie­so­ša­nās un cil­vē­ku dzim­tas iz­pir­kša­nas nos­lē­pu­mu, var vēr­tēt, ka Ra­dī­tā­ja un Iz­pir­cē­ja vie­tā stā­jies Vi­ņa ra­dī­jums... Pa­sau­lī­go jū­tu vēt­ra pār­ņē­ma mū­su va­ro­ni, un tū­daļ «šī pa­rā­dī­ba uz vi­ņa ķer­me­ņa at­stā­ja Kris­tus tē­la lī­dzī­bu, brī­nu­mai­ni ie­zī­mē­jās Krus­tā Sis­tā cie­ša­nu pē­das, jo ta­jā pat mir­klī uz Fran­cis­ka ro­kām un kā­jām sā­ka pa­rā­dī­ties it kā nag­las, šķi­ta, ka plauk­stu un pē­du cen­tri bi­ja it kā cau­rur­bti ar tām... Sa­vu­kārt krū­šu la­ba­jā pu­sē kļu­va re­dza­mas rē­tai lī­dzī­gas šķē­pa dū­rie­na pē­das,- ie­kai­su­si un asi­ņo­jo­ša caur ap­ģēr­bu ma­nā­ma brū­ce... Fran­cisks uz sa­vām krū­tīm, ro­kām un kā­jām ne­sa Pes­tī­tā­ja ķer­me­nis­kā tē­la lī­dzī­bu.»¹⁴⁶ Var piek­rist ka­to­ļiem, ka šeit Asī­zes as­kē­ta mis­ti­ka sas­nie­dza sa­vu apo­ge­ju. De­dzī­gā vēl­me lī­dzi­nā­ties Kris­tum, lai to at­da­ri­nā­tu, Fran­cis­ka priekš­sta­tos kļu­va par rea­li­tā­ti - viņš sa­ju­ta se­vi «pār­vēr­tu­šos par Jē­zu», līdz pat mie­sī­gai lī­dzī­bai ar vi­ņu.

Ta­ču īs­ti svē­tie uz šā­da vei­da pa­rā­dī­bām rau­dzī­jās sa­vā­dāk. Sird­sskaid­rais Bar­so­nu­fijs, at­bil­dot uz skol­nie­ka jau­tā­ju­miem par to, ko da­rīt, kad acu priek­šā nos­tā­sies Kris­tus tē­lu pie­ņē­mu­si vī­zi­ja, sa­cī­ja: «Ne­kad, brāl, ne­pie­vi­lies no šā­diem dē­mo­nis­kiem tri­kiem, jo die­viš­ķas pa­rā­dī­bas mēdz re­dzēt ti­kai svē­tie. Pa­rā­dī­bu priek­švēs­tne­sis svē­ta­jiem al­laž ir vi­ņu sir­dīs ie­mā­jo­ju­šais klu­sums, miers un lab­sir­dī­ba. Tur­klāt, sas­to­po­ties ar pa­rā­dī­bu, svē­tie at­zīst se­vi par ne­cie­nī­giem, un vēl jo vai­rāk grē­ci­nie­ki ned­rīkst uz­ti­cē­ties šā­dām pa­rā­dī­bām, ap­zi­no­ties sa­vu ne­cie­nī­gu­mu.»¹⁴⁷ Tur­pre­tī Fran­cisks, kā var sap­rast, uz­tvē­ra to vi­su par pa­tie­sī­bu bez vis­ma­zā­ka­jām šau­bām.

In­te­re­san­ti arī, ka pēc stig­ma­ti­zā­ci­jas Fran­cisks «...pār­stā­ja in­te­re­sē­ties par vi­su, kas no­tiek Or­de­nī» un ļā­va mū­kiem dzī­vot kā pa­šiem tīk.¹⁴⁸ Lai­kam aiz ie­do­mām, ka ir lī­dzvēr­tīgs Die­vam, asī­zie­tis bei­gu bei­gās ap­gal­vo­ja: «Es pie se­vis neat­ro­du ne­vie­nu grē­ku, kas ne­bū­tu grēk­sū­dzē iz­pirkts un no­žē­lots.»¹⁴⁹ Lai sap­ras­tu, cik tā­lu Fran­cisks at­ra­dās no pa­tie­sī­bas, sa­lī­dzi­nā­sim šo ap­gal­vo­ju­mu ar tē­va Do­ro­te­ja ga­rī­go at­klās­mi: «Jo vai­rāk kāds pie­tu­vo­jas Die­vam, jo grē­cī­gā­ku pats se­vi redz»¹⁵⁰ un ot­rā­di, jo vai­rāk kāds no Die­va at­tā­li­nās, jo ma­zāk ie­vē­ro sa­vus grē­kus un do­mā, ka kļūst aiz­vien šķīs­tāks. At­raz­da­mies jau uz mir­ša­nas gul­tas, Fran­cisks sa­cī­ja: «Es pie­do­du vi­siem sa­viem brā­ļiem, kā klā­te­so­šiem, tā arī klāt nee­so­šiem vi­ņu mal­dus un at­lai­žu grē­kus, tik cik tas ma­nā va­rā.» Ie­vē­ro­jiet - pat pirms nā­ves viņš neiz­lū­dzas pie­do­ša­nu, vie­nī­gi pie­dod ci­tiem. Sa­vu dzī­vi viņš no­beidz pil­nī­gā paš­tais­nī­gu­ma ap­zi­ņā: «Es iz­pil­dī­ju to, kas man bi­ja jāiz­pil­da.»¹⁵¹ Šie vi­ņa pē­dē­jie vār­di pauž kaut ko glu­ži pre­tē­ju Kun­ga teik­ta­jam: «Mēs esam ne­cie­nī­gi kal­pi, mēs esam da­rī­ju­ši ti­kai to, kas bi­ja mū­su pie­nā­kums» (Lk 17:10).

Tur­pi­not sa­lī­dzi­nāt Fran­cis­ka mis­ti­ku ar svē­to tē­vu mā­cī­bu, ne­pie­cie­šams at­ce­rē­ties, ka vi­sas vī­zi­jas un at­klās­mes Asī­zes as­kēts un vi­ņa «ma­zā­kie brā­ļi» gu­va vēt­rai­nu jū­tu un emo­ci­ju iz­paus­mes brī­dī. Ta­ču, kā at­zī­mē sird­sskaid­rais Īzaks Sī­rie­tis, "...pa­tie­so dzī­vi cil­vēks sāk ar Die­va bi­jā­ša­nu. Ta­ču diev­bi­jī­ba ne­var at­ras­ties dvē­se­lē ko­pā ar ju­tek­lis­ki uz­bu­di­nā­tu prā­tu, jo arī sirds tad tiek at­rau­ta no Die­va, ne­jūt tīk­smi grem­dē­jo­ties Die­vā",¹⁵² un cil­vēks iz­jūt ti­kai ju­tek­lis­kas bau­das. Sir­dī jū­tot skum­jas, bet ma­ņām ļau­dams brī­vī­bu,- tur­pi­na Īzaks, - cil­vēks ir lī­dzīgs slim­nie­kam, kurš par spī­ti mie­sī­ga­jām cie­ša­nām, tur­pi­na ve­se­lī­bai kai­tī­go ēša­nu.»¹⁵³ Lai arī kā­dus pū­li­ņus šāds cil­vēks ne­pie­lik­tu, tiek­da­mies pēc ga­rī­gā, ne­kas vi­ņam neiz­do­das. Ska­tiens not­ru­li­nās, ja to vir­za ga­rī­gu­ma vir­zie­nā līdz ar pār­dro­šiem sap­ņiem; vi­su da­rī­dams ne­sap­rā­tī­gi un ne­lai­kā, cil­vēks zau­dē rea­li­tā­ti un sāk re­dzēt rē­gus un tē­lus.»¹⁵⁴ Ne vel­ti pie­re­dzē­ju­šie ga­ra cī­nī­tā­ji, kas bi­ja ap­gu­vu­ši pa­tie­sas lūg­ša­nās mā­ku, brī­di­nā­ja no pa­šu pār­dzī­vo­ta­jām vil­tus at­klās­mēm. Jā­nis Pa­kāp­nieks stās­ta: «Es sa­ju­tu, ka šis vilks grib ma­ni sa­val­dzi­nāt, ra­dot ma­nā dvē­se­le klu­su prie­ku, asa­ras un mie­ri­nā­ju­mu. Sa­va bēr­niš­ķī­gu­ma dēļ es no­do­mā­ju, ka es es­mu sa­ņē­mis svēt­lai­mes aug­li, ne­vis rūg­tus mal­dus.»¹⁵⁵ Pie­re­dzē­ju­ši diev­lū­dzē­ji ir brī­di­nā­ju­ši: «Pār­bau­di, vai sal­dās dvē­se­les iz­jū­tas nav sain­dē­tas ar to vil­tus ār­stu rūg­ta­jām zā­lēm, kas kā­ro nos­lep­ka­vot dvē­se­li,» ¹⁵⁶ un pa­mā­cī­ja: «Ar pa­ze­mī­gu ro­ku, (ne­vis pie­pa­cel­tā tīk­smē par sa­vu sla­vu un lī­dzī­bu ar Kris­tu), at­tu­ries no pēk­šņi uz­nā­ku­ša prie­ka, kā ne­cie­nīgs, lai pa­sar­gā­tu se­vi no vil­tus val­dzi­nā­ju­ma un vil­ku ne­sa­jauk­tu ar ga­nu.»¹⁵⁷

Fran­cisks, ig­no­rē­dams vi­sus se­no tē­vu pa­do­mus un no­rā­dī­ju­mus, spriež sa­vā­dāk: "Dievs ir salds un pa­tī­kams, sal­dens, mī­lams, ie­mī­lēts un vai­rāk par vi­su kā­rots",¹⁵⁸, tā­pēc es arī slu­di­nu «a­ro­mā­tis­kos ma­na Kun­ga vār­dus.»¹⁵⁹

Kā­dā vei­dā tad Asī­zes ga­ra cī­nī­tājs slu­di­nā­ja šos «a­ro­mā­tis­kos vār­dus», ku­rus iz­dzir­da dau­dza­jās at­klās­mēs? Rak­stu­rīgs pie­mērs. Reiz, ko­pā ar sa­vu Or­de­ņa brā­li Ma­seo, Fran­cisks ie­gā­ja diev­na­mā lūgt Die­vu un gūt at­klās­mi. «Ša­jā lūg­ša­nā viņš bau­dī­ja tik neiz­mē­ro­ja­mu žē­las­tī­bu, kas tik stip­ri iek­vē­li­nā­ja vi­ņa dvē­se­li mī­les­tī­bā pret svē­to na­ba­dzī­bu, ka no vi­ņa sār­te­nās se­jas un pa­vēr­ta­jām lū­pām šķi­ta iz­nā­kam it kā mī­les­tī­bas lies­ma. Kā ugu­nī viņš pie­gā­ja pie bied­ra un tei­ca vi­ņam tā: «Ā! ā! ā! Brā­li Ma­seo, dod man se­vi!» To viņš iz­sa­cī­ja trīs rei­zes un tre­ša­jā rei­zē svē­tais Fran­cisks vie­nā el­pas vil­cie­nā pa­cē­la brā­li gai­sā un at­svie­da vi­ņu no se­vis ga­ras kārts at­tā­lu­mā. Brā­lis Ma­seo bi­ja aug­stā­kā mē­rā pār­steigts un vē­lāk stās­tī­ja bied­riem, ka ta­jā brī­dī, kad Fran­cisks pa­cē­la vi­ņu un pas­vie­da gai­sā, viņš ju­tis tik mil­zī­gu Svē­tā Ga­ra sal­dmi un gan­da­rī­ju­mu dvē­se­lē, kā­du ne­kad ag­rāk sa­vā dzī­vē ne­bi­ja iz­ju­tis.»¹⁶⁰ 

Fran­cis­ka mā­cek­ļu un se­ko­tā­ju vi­dū šā­di emo­cio­nā­li mis­tis­ki pār­dzī­vo­ju­mi ne­re­ti gu­va vēl bai­sā­kus un šaus­mi­no­šā­kus ap­mē­rus. Par tā­du var uz­ska­tīt ga­dī­ju­mu, kas no­ti­ka ar brā­li Jā­ni no Ver­nas, kurš esot bi­jis «cil­vēks ar sav­da­bī­gu dzī­ves vei­du un iz­ci­lu svē­tu­mu».¹⁶¹ Viņš jau kopš pa­šas bēr­nī­bas pat­va­ļī­gi sā­ka nē­sāt va­žas un no­do­ties īpa­šai at­tu­rī­bai. Ies­tā­da­mies vē­lāk Fran­cis­ka Or­de­nī, viņš uz­reiz kļu­va «tik ga­rīgs un diev­bi­jīgs, ka daž­kārt... vi­ņa sirds ku­sa kā vasks uz uguns un vi­ņu pār­ņē­ma die­viš­ķa mī­les­tī­ba un tik lie­la svēt­lai­me, ka nes­pē­dams to iz­tu­rēt pa­lie­kot uz vie­tas, viņš cē­lās un kā ap­rei­bis sā­ka skrai­dīt pa dār­zu, me­žu vai baz­nī­cu, at­ka­rī­bā no tā, kur viņš ju­ta ga­ra de­dzī­bas ai­ci­nā­ju­mu.» Lai­ka gai­tā, brā­lim Jā­nim ar­vien vai­rāk pie­ņe­mo­ties «die­viš­ķa­jā aiz­grāb­tī­bā un sa­jūs­mā», lī­dzī­gas sa­jū­tas uz­ra­dās aiz­vien bie­žāk, no die­nas uz die­nu aiz­vien spē­cī­gāk tās vi­ņā ie­sak­ņo­jās, viņš pa­cē­lās līdz «ķe­ru­bu spo­žu­mam... un se­ra­vu deg­smei..., līdz svēt­lai­mī­go sa­jūs­mai», un viņš ie­do­mā­jās se­vi sa­jūs­mā sa­jū­tam mī­lo­šos un brī­niš­ķī­gos Kris­tus ap­skā­vie­nus... Pēc tri­jiem tā aiz­va­dī­tiem ga­diem, kad brā­lis Jā­nis «dau­dzkārt at­ra­dās die­viš­ķā aiz­grāb­tī­bā, kad viņš viss bi­ja lies­mu ap­ņemts, mī­lo­šo un brī­niš­ķo ap­skā­vie­nu» sa­jū­ta iz­zu­da, un vi­ņam uz­nā­ku­šām skum­jām ne­bi­ja ga­la. Viņš ie­gā­ja me­žā un sā­ka svai­dī­ties uz vi­sām pu­sēm, kliegt un rau­dāt, cen­zda­mies at­gūt iep­riek­šē­jo stā­vok­li. Pa­va­dī­jis «ne­pār­trauk­tās el­sās un rau­dās» dau­dzas die­nas «ar asa­rai­nu se­ju un uz de­be­sīm vēr­stu ska­tu, Jā­nis bei­dzot ie­rau­dzī­ja, ka vi­ņam bla­kus pa­rā­dī­jies kāds, it kā Kris­tus vei­do­lā, ko viņš tik ļo­ti bi­ja al­cis uz­lū­kot. Fran­cis­kā­nis nok­ri­ta pie pa­rā­dī­bas kā­jām, nep­rā­tī­gi rau­dot un lū­dzot, lai tā at­griež vi­ņam iep­riek­šē­jo ga­rī­go stā­vok­li...Pēc il­gām lūg­ša­nām un ne­pār­trauk­tām asa­rām, «Kris­tus par vi­ņu ap­žē­lo­jās un pas­tie­pa skūp­stam sa­vas svē­tās ro­kas. Kad brā­lis Jā­nis tās bi­ja no­bu­čo­jis, viņš pie­tu­vo­jās un piep­la­ka pie Jē­zus krū­tīm, ap­skā­va Vi­ņu un skūp­stī­ja Vi­ņa svē­tās krū­tis. Arī Kris­tus vi­ņu ap­skā­va un nos­kūp­stī­ja.»¹⁶² Lī­dzī­ga mis­tis­kā prak­se tur­pmā­ka­jos gad­sim­tos ie­gu­va at­klā­ti bez­kau­nī­gu pa­vēr­sie­nu, ko ap­lie­ci­na ne­sas­kai­tā­mi pie­mē­ri ka­to­ļu svē­to dzī­vēs. Pie­mē­ra pēc ap­lū­ko­sim vis­maz vie­nu. Ru­na ir  par «svē­to», kas dzī­vo­ju­si XVI gad­sim­tā - Avi­las Te­rē­zi. «Kad ba­gā­tais Lau­lā­tais Draugs,»- vi­ņa rak­sta par sa­vām at­klās­mēm, - «alkst vi­ņu ba­gā­ti­nāt un glās­ta to vēl vai­rāk, Viņš tā ie­velk vi­ņu Se­vī Pa­šā, ka vi­ņa lī­dzī­gi zau­dē­ju­šam sa­ma­ņu no pār­mē­rī­gas bau­das un prie­ka, jū­tas it kā to nes­tu uz šīm die­viš­ķa­jām ro­kām, piek­ļā­vu­šos pie šā svē­tā sā­na un šiem die­viš­ķa­jiem krū­šu ga­liem.»¹⁶³

«Tā, pro­tams, nav lūg­ša­na, nedz arī tu­vī­ba ar Die­vu», rak­sta viens no vis­di­žā­ka­jiem XX gad­sim­ta krie­vu do­mā­tā­jiem A. Lo­sevs par lī­dzī­gi Avi­las Te­rē­zei pār­dzī­vo­tām iz­jū­tām, - «šīs ir ļo­ti spē­cī­gas ha­lu­ci­nā­ci­jas uz his­tē­ri­jas bā­zes, t. i. paš­su­ģes­ti­ja. Vi­sus šos his­tē­ri­ķus, ku­riem pa­rā­dās Diev­mā­te un ba­ro tos no sa­viem krū­šu ga­liem, vi­sas tās his­tē­ri­ķes, ku­rām, ie­rau­got Kris­tu, caur ķer­me­ni izs­krien ugu­nī­ga sal­dkai­re un, starp ci­tu, sa­rau­jas dzem­des mus­ku­la­tū­ra, vi­su šo ero­ti­kas, dē­mo­nis­kās lep­nī­bas un sā­ta­nis­ma ju­cek­li, pro­tams, jā­pak­ļauj vie­nī­gi ana­tē­mai... Šeit ap­rak­stī­ta­jā lūg­ša­nā var iz­just vi­su ka­to­li­cis­ma me­lī­gu­mu. No pa­reiz­ti­cī­go ga­ra cī­nī­tā­ju mā­cī­bas iz­riet, ka lūg­ša­na, kas iet no mē­les uz sir­di, ne­kā­dā ga­dī­ju­mā ned­rīkst no­lais­ties ze­māk... Pa­reiz­ti­cī­go lūg­ša­na uz­tu­ras sirds aug­šē­jā da­ļā un ne ze­māk. Aus­tru­mu kris­tie­tī­bas as­kē­ti­kas un lūg­ša­nu pie­re­dze lie­ci­na, ka uz­ma­nī­bas kon­cen­trē­ša­na kā­dā ci­tā ķer­me­ņa vie­tā al­laž ir ga­rī­go mal­du re­zul­tāts. Ka­to­lis­kā ero­ti­mā­ni­ja, acīm­re­dzot ir sais­tī­ta ar var­dar­bī­gu sirds ze­mā­kās da­ļas uz­bu­di­nā­ša­nu un uz­ku­ri­nā­ša­nu.»¹⁶⁴

Lai pie­rā­dī­tu sa­vus vār­dus, Lo­sevs at­sau­cas uz vie­nu no dau­dza­jām svē­to tē­vu at­zi­ņām, kas iz­sme­ļo­ši iz­skaid­ro šo jau­tā­ju­mu. «Tas, kurš cen­šas aiz­kus­ti­nāt un ie­de­dzi­nāt sirds lej­pu­si,»- rak­sta Ig­nā­tijs Brjan­ča­ņi­novs,- «uz­ku­ri­na ie­kā­res spē­ku, kas at­raz­da­mies lī­dzās dzi­mu­mor­gā­niem, at­dzī­vi­na šo ķer­me­ņa da­ļu. Ne­mā­ku­lī­gai šā­da pa­līg­pa­ņē­mie­na pie­lie­to­ša­nai se­ko ļo­ti spē­cīgs fi­zis­kās ie­kā­res uz­lies­mo­jums. Tā, ka at­liek ti­kai pab­rī­nī­ties, par ga­rī­go cī­nī­tā­ju, kurš kā rā­dās vin­gri­nās lūg­ša­nā, ta­ču vi­ņa vin­gri­nā­ša­nās ra­da fi­zis­ku ie­kā­ri, ne­vis to ap­klu­si­na.»

Tas pats svē­tī­tājs, ap­zi­nā­da­mies bīs­ta­mo kai­tē­ju­mu, ko dvē­se­lei spēj no­da­rīt ka­to­li­cis­ma ga­rī­gās prak­ses stu­dē­ša­na, bet vēl jo vai­rāk - pie­lie­to­ša­na, ie­sa­ka sa­viem ga­rī­ga­jiem bēr­niem at­li­ci­nāt lai­ku «Jau­nās De­rī­bas un Pa­reiz­ti­cī­gās baz­nī­cas svē­to tē­vu dar­bu la­sī­ša­nai, bet ne Te­rē­zes, Fran­cis­ka jeb arī ci­tu psi­his­ki sli­mo rie­tum­nie­ku pie­re­dzes pē­tī­ša­nai, ku­rus vi­ņu he­rē­tis­kā Baz­nī­ca pas­niedz kā svē­tos.»¹⁶⁵

Var dro­ši at­kār­tot vēl­reiz, ka šā­da vei­da mis­ti­ka sak­ņo­jas lep­nī­bā, par ko jau sird­sskaid­rais Īzaks Sī­rie­tis ir tei­cis: «Tad, kad tavs ķer­me­nis būs at­tu­rī­bā, no­mo­dā un uz­ma­nī­gā klu­sē­ša­nā ap­val­dīts, bet tu ju­tī­si, ka da­bis­ka­jos pro­ce­sos saa­si­nās ne­tik­las kais­lī­bas, tad zi­ni, ka ar ie­do­mām te­vi kār­di­na lep­nī­ba.»¹⁶⁶

Pie­cus gad­sim­tus pirms Fran­cis­ka dzī­vo­ju­šais taisn­prā­tī­gais Īzaks Sī­rie­tis, tik pre­cī­zi no­rak­stu­ro­ja Asī­zes ga­ra cī­nī­tā­ju, it kā bū­tu vi­ņu re­dzē­jis un pa­zi­nis. Taisn­prā­tī­gais daudz rak­stī­ja par "...pa­tuk­šiem cil­vē­kiem, ku­ri ie­do­mās pie­lī­dzi­nā­da­mies svē­ta­jiem apus­tu­ļiem, vi­sā no­piet­nī­bā tic sa­vu ie­do­mu fan­tā­zi­jām, dē­vē­da­mi tās par ga­rī­gām at­klās­mēm. Tas at­tie­cas uz dau­dziem he­rē­ti­ķiem. Apus­tu­lis Pā­vils pa­tai­sī­ja par ne­ko ķe­ce­ru uz­sla­vas, kad ar pa­ze­mī­bu un bi­jī­bu ap­rak­stī­dams sa­vu pa­tie­si die­viš­ķo at­klās­mi, gra­ma­tis­ki no­rā­dī­ja to kā dar­bī­bu tre­ša­jā ne­vis pir­ma­jā per­so­nā. (2 Kor. 12:2-4). Pā­vils ap­gal­vo, ka ti­cis uz­ve­di­nāts, ne­vis pats, pat­va­ļī­gi ar ap­ce­ri sa­vā prā­tā no­nā­cis līdz tre­ša­jām de­be­sīm. Viņš rak­stī­ja, ka esot re­dzē­jis at­klās­mes, dzir­dē­jis vār­dus, ta­ču, kas tie bi­ja par vār­diem vai tē­liem, to nes­pē­ja ap­rak­stīt. Lai kā viņš bū­tu gri­bē­jis, tad to­mēr nes­pē­tu, tā­pēc ka bi­ja to uz­tvē­ris ne­vis ar mie­sī­giem ma­ņu or­gā­niem, bet ga­ra acīm. Ko prāts se­vī uz­tver caur mie­sī­gām ma­ņām, to var vieg­li iz­skaid­rot kā fi­zio­lo­ģis­ku pa­rā­dī­bu, bet to, ko iz­jūt, dzird vai at­skārš iek­šē­ji ga­rā, to gan­drīz neies­pē­ja­mi pār­stās­tīt, to var vie­nī­gi ap­zi­nā­ties un at­ce­rē­ties. Tā­pēc arī tiek at­mas­ko­ti vil­tus rak­sti, tā dē­vē­tās at­klās­mes, ko sa­ce­rē­ju­ši dē­mo­nis­kās sap­ņai­nī­bas pa­ve­di­nā­tie ķe­ce­ru priek­šnie­ki - par dro­šiem kā klints mā­jok­ļiem, uz ku­riem tie vērš prā­tu pat­va­ļī­gas iz­zi­nā­ša­nas la­bad, par prā­ta pa­cel­ša­nos de­be­sīs, par vie­tām, kas pa­re­dzē­tas Pas­ta­rai tie­sai, par de­be­su Spē­ku dau­dzvei­dī­ga­jiem tē­liem un par to ie­dar­bī­bu. Tā ir tikai prā­ta ēna, ko līdz nep­rā­tam no­ve­du­si dē­mo­nis­ka dar­bī­ba un pat­mī­lī­ba... Šā­dā cī­ņas lau­kā vis­bie­žāk ie­mal­dās mū­ki ar pār­smal­ci­nā­tu prā­tu, ku­ri mek­lē tuk­šu sla­vu, al­kda­mi pēc paš­mēr­ķī­gām at­klās­mēm, un kas vi­su da­ra āriš­ķī­gi..."

Tur­pi­nā­ju­mā sird­sskaid­rais Īzaks iz­stās­ta vi­ņam zi­nā­mu ga­dī­ju­mu, kas no­ti­cis ar kā­du mū­ku, "...kurš sla­vas kā­res dzīts, ie­ra­dās sa­vā pil­sē­tā un iz­vē­lē­jās sev vien­tuļ­nie­ka bū­du, no­do­da­mies skar­bam dar­bam, cie­ša­nām un ne­pār­trauk­tām lūg­ša­nām. Kad sla­vas kā­re vi­ņā uz­lies­mo­ja pār­mē­ru kais­lī­bā, t.i. uz­plau­ka ce­rī­ba sas­niegt vis­di­žā­kos aug­stu­mus, par kā­diem bi­ja dzir­dē­jis, ta­ču bū­dams bez pie­re­dzes un ne­mā­cē­dams cī­nī­ties ar pre­ti­nie­kiem, nes­pē­ja at­klāt ie­naid­nie­ka vil­tī­bas, in­tri­gas un mal­dus, ar kā­diem tas pa­zu­di­na pat stip­ros un spē­cī­gos. Viņš pa­ļā­vās vie­nī­gi uz dar­bu, cie­ša­nām, ne­sav­tī­bu, ga­rī­go cī­ņu, at­tu­rī­bu, bet nes­pē­dams se­vi no­nie­ci­nāt, neie­man­to­dams pa­ze­mī­bu, grēk­no­žē­lā sat­riek­tu sir­di,- šos neuz­va­ra­mos ie­ro­čus cī­ņā ar vel­nu, aiz­mir­sdams arī Rak­stus, kur teikts: "...tad, kad bū­siet pa­vei­ku­ši dar­bu, iz­pil­dī­ju­ši bauš­ļus, iz­cie­tu­ši bē­das, uz­ska­tiet se­vi par ne­cie­nī­giem kal­piem."  (Lk 17:10). Un tā, va­dī­da­mies ti­kai no aug­stā paš­no­vēr­tē­ju­ma, kas bal­stī­jās vi­ņa dzī­ves­vei­dā, viņš al­ka pēc sak­lau­sī­tiem mil­zu sas­nie­gu­miem un ce­rē­ja uz at­klās­mēm sa­vās ap­ce­rēs, lai iz­bau­dī­tu nos­lē­pu­mus, par ku­riem bi­ja dzir­dē­jis, līdz pa­gā­ja krietns lai­ka sprī­dis, ie­ra­dās velns un ie­rau­dzī­jis, ka viņš vi­su da­ra bez pa­ze­mī­bas, pa­rā­dī­jās ap­žil­bi­no­šā spo­žu­mā, sa­cī­dams: «Es es­mu mie­ri­nā­tājs un ma­ni pie te­vis sū­ta tēvs, lai tu bau­dī­tu at­klās­mi, kā­du esi al­cis un iz­pel­nī­jis ar sa­viem dar­biem. Uz vi­su tur­pmā­ko lai­ku tev tiek dā­vā­ta arī bez­kais­lī­ba un brī­vī­ba no jeb­kā­diem dar­biem...» Die­viš­ķas at­klās­mes vie­tā, pre­ti­nieks pie­pil­dī­ja vi­ņu ar dē­mo­nis­kiem sap­ņo­ju­miem, pa­da­rī­ja vēl augs­tprā­tī­gā­ku un pa­ņir­gā­jās par vi­ņa tuk­ša­jām ce­rī­bām uz bez­kais­lī­bu, sa­cī­dams: «Ta­gad tev nav ne­pie­cie­šams pū­lē­ties, no­gur­di­nāt mie­su, cī­nī­ties ar kais­lī­bām un ie­kā­ri...»¹⁶⁷

Ja šiem vel­na vār­diem sird­sskaid­rā Īza­ka stās­tī­ju­mā pie­vie­no­sim vēl vie­nu Fran­cis­ka iz­tei­cie­nu: «Prie­cā­jies, brā­li ķer­me­ni, jo no šā brī­ža es lab­prāt pil­dī­šu ta­vas vē­lē­ša­nās un steig­šos pa­lī­dzēt tev ta­vās bē­dās,»¹⁶⁸ tad at­liek ti­kai pab­rī­nī­ties, cik pre­cī­zu ai­nu Īzaks uz­zī­mē­jis par ka­to­ļu di­žā­kā svē­tā dzī­vi no sā­ku­ma līdz ga­lam. Šo pār­stei­dzo­šo lī­dzī­bu starp VIII un XIII gad­sim­ta ķe­ce­riem nav grū­ti iz­skaid­rot, jo vi­sos lai­kos tos vir­za ko­pīgs gars, kas nes­pēj iz­do­māt ne­ko jau­nu...

Ša­jā ne­lie­la­jā dar­bā ap­lū­ko­tā Asī­zes Fran­cis­ka, kā arī vi­ņa tu­vā­ko se­ko­tā­ju dzī­ve un ga­rī­gie va­roņ­dar­bi lie­ci­na pa­ši par se­vi. Vis­lie­lā­kais un gal­ve­nais ne­ti­kums, kas ra­dī­jis mi­nē­tās nes­kai­tā­mās no­vir­zes vi­ņu ga­rī­ga­jā dzī­vē ir lep­nī­ba un tās mā­te - god­kā­re. Šīs kais­lī­bas ir gal­ve­nais pa­šap­mā­na iz­rai­sī­tājs, ku­rā bi­ja ies­lī­dzis Fran­cisks. «Pa­šap­mā­na sā­kums - lep­nī­ba un tās aug­lis - pār­spī­lē­ta lep­nī­ba ,»- ir tei­cis svē­tī­tājs Ig­nā­tijs.¹⁶⁹ «Pa­šap­mā­nī­ju­šies, vi­ņi ir zau­dē­ju­ši jē­gu dzī­vot Die­vam tī­ka­mu dzī­vi un ga­rī­gi pil­nvei­do­ties... Grū­ti ir iz­rau­ties no ap­mā­tī­bas. Pie dur­vīm stāv sar­dze, dur­vis ir aiz­slēg­tas ar sma­gām, stip­rām slē­dze­nēm un aiz­šau­ja­mām bul­tām, tām klāt pie­likts el­les dzī­ļu zī­mogs. Slē­dze­nes un bul­tas - sir­dī dzi­ļi mī­to­šais ie­do­mī­go lep­nums, šīs kais­lī­bas dzi­nu­lis - god­kā­re, kas lie­ku­lī­gi un vil­tī­gi mas­kē­jas, lai iz­rā­dī­tos kā la­bi no­do­mi - pa­ze­mī­ba un svē­tums. Ne­sa­rau­jams zī­mogs - paš­su­ģes­ti­jas akts tiek vēr­tēts kā svē­tī­bas akts.»¹⁷⁰

Paš­su­ģes­ti­jā pie­vil­tais «neēd, ne­dzer, ne­guļ, zie­mā stai­gā vie­nā krek­lā, nē­sā uz ķer­me­ņa va­žas, redz vī­zi­jas, ar uz­mā­cī­gu bez­kau­nī­bu vi­sus pa­mā­ca un at­mas­ko, pats bū­dams bez jeb­kā­das sap­rat­nes, jē­gas un no­jaus­mas par pa­rei­zo un ar drud­žai­nas pa­zu­di­no­šas kais­les sa­kar­sē­tām ne­val­dā­mām asi­nīm, svēts kas svēts!... Pa lie­lā­kai da­ļai ga­rī­gos cī­nī­tā­jus, ko Rie­tu­mu Baz­nī­ca pas­lu­di­nā­ja par iz­ci­li svē­tiem  pēc tās at­kri­ša­nas no Aus­tru­mu Baz­nī­cas, Svē­tais Gars bi­ja pa­me­tis, un vi­ņi vel­tī­gi tie­cās sa­vās lūg­ša­nās pēc ga­rī­gām at­klās­mēm, pie­dzī­vo­da­mi ti­kai mal­di­no­šas pa­rā­dī­bas... Šie šķie­ta­mie svē­tie nok­ļu­va šaus­mī­gā dē­mo­nu ap­mā­tī­bā...»¹⁷¹

Nos­lē­gu­mā jā­nos­kaid­ro pir­mcē­lo­ni krop­lī­ga­jai Fran­cis­ka un vi­ņa ga­rī­go se­ko­tā­ju mis­ti­kai. Vis­pirms ro­das jau­tā­jums, vai Fran­cisks ne­bi­ja «slikts iz­ņē­mums»? Var­būt, ka ci­tiem Rie­tu­mu svē­ta­jiem ne­kā­das krop­lī­bas ne­pie­mi­ta? Diem­žēl jā­kon­sta­tē, ka lie­lā­kais vai­rums ka­to­ļu svē­to ga­rī­ga­jā pa­sau­lē lau­zās pat­va­ļī­gi, bez jeb­kā­das ga­rī­gas va­dī­bas. Un ja kā­dam tā­da arī bi­ja, tad, sap­ro­tams, ka arī tā bi­ja pa­ma­tī­gi un ne­la­bo­ja­mi de­for­mē­ju­sies. Asī­zes Fran­cis­ku mēs iz­vē­lē­jā­mies kā vie­nu no ka­to­ļu svē­tu­ma vis­la­bā­ka­jiem pa­rau­giem. Sa­lī­dzi­nā­sim, kaut vai ar šeit pie­mi­nē­ta­jiem brā­li Jā­ni no Ver­nas, vai Avi­las Te­rē­zi.

Tur­klāt ir ne­pie­cie­šams pa­tu­rēt prā­tā, ka svē­tie al­laž ir bi­ju­ši tau­tas ga­rī­gie va­do­ņi. Sa­vu­kārt vi­ņu va­dī­tā tau­ta se­ko tiem kā per­so­nī­bām un au­to­ri­tā­tēm gad­sim­tos rū­dī­tas ga­rī­gās pie­re­dzes sko­lā. Nav grū­ti ie­vē­rot, ka jo vai­rāk gad­sim­tu ir aiz­te­cē­ju­ši kopš tā sau­ca­mās «baz­nī­cu šķel­ša­nās» 1054. ga­dā, jo iz­teik­tā­ka kļūst Aus­tru­mu un Rie­tu­mu kris­tie­šu ga­rī­gā noš­ķir­ša­nās un at­tā­li­nā­ša­nās.

Kā jau mēs pa­ma­nī­jām, par ie­mes­lu Fran­cis­ka mal­du pil­na­jai dzī­vei kļu­va lep­nī­ba un god­kā­re. Vai šīm jau­nā bru­ņi­nie­ka īpa­šī­bām bi­ja ga­dī­ju­ma rak­sturs? Iz­rā­dās, ka nē. "Rie­tu­mu baz­nī­cas va­do­ņi un aiz vi­ņiem arī vi­sa ka­to­ļu baz­nī­ca ie­do­mā­jās se­vi par die­viš­ķās pil­nī­bas ideā­lu uz ze­mes, ko tur­klāt ir ies­pē­jams pār­val­dīt ar pa­sau­lī­gās va­ras pa­lī­dzī­bu. Īpa­šu vēs­tu­ris­ko ap­stāk­ļu re­zul­tā­tā ka­to­li­cisms pie­ļā­va se­ko­jo­šu ano­mā­li­ju: starp kris­tī­go mis­ti­ku kā gais­mu mī­lo­šu au­gu un «lo­go­su» - šā au­ga ba­ro­tā­ju sau­li tā uz­cē­la ne­caur­re­dza­mu sie­nu. Starp Die­vu un cil­vē­kiem ka­to­li­cisms no­li­ka pa­sau­lī­go val­dnie­ku - pā­ves­tu un tā­dē­jā­di ap­grū­ti­nā­ja ka­to­ļu ies­pē­jas gūt ne­pas­tar­pi­nā­tu ga­rī­gu­mu, ko dod Die­va Vārds. Vēs­tu­ris­ki ir iz­vei­do­jies un nu jau arī ie­sak­ņo­jies ka­to­ļu re­li­ģi­jā tāds pār­pra­tums, ka pā­vests ir Kris­tus viet­nieks ze­mes vir­sū, ka viņš ir ne­mal­dīgs un die­višķs."¹⁷²

«Ro­mas baz­nī­cas va­dī­tājs sa­vas god­kā­res dēļ ir pie­sa­vi­nā­jies sev va­do­šo lo­mu pār ci­tiem Kris­tus baz­nī­cas pat­riar­hiem,»- sa­vā lai­kā tei­ca sird­sskaid­rais Op­ti­nas Am­bro­zijs. «Bet, pie­ļau­jot god­kā­ri, ir grū­ti, neēr­ti un pat neies­pē­ja­mi cī­nī­ties ar lep­nī­bas kais­lī­bu, jo tā­pat kā vie­na kļū­da, ko par tā­du neuz­ska­ta, al­laž ir par cē­lo­ni nā­ko­ša­jai, un kā viens ļau­nums ra­da ci­tu, tā­pat ir no­ti­cis arī ar Ro­mas Baz­nī­cu.»¹⁷³

Pa­tie­šām, kad tik šaus­mī­ga kais­lī­ba kā lep­nī­ba ir li­ku­mī­gi nos­tip­ri­nā­ta, ka­no­ni­zē­ta un sak­ņo­jas ka­to­ļu Baz­nī­cai pa­šās dzī­lēs, vi­si tai uz­ti­cī­gie un īs­tie tās bēr­ni, grib to  vai ne, sap­rot vai ne­sap­rot, neiz­bē­ga­mi man­to šo kais­lī­bu, ne­jū­tot kā dvē­se­li pa­zu­di­no­šu, uz­sūc un kal­po tai, pie­ņe­mot par esa­mī­bas nor­mu. Arī Fran­cisks, ru­nā­dams par to, ka Dievs vi­ņam dā­vā­jot lie­lu un ne­sat­ri­ci­nā­mu «ti­cī­bu pries­te­riem, kas pie­tu­ras pie svē­tās Ro­mas baz­nī­cas tra­dī­ci­jas»,¹⁷⁴ ai­ci­nā­ja vi­sus kļūt par ka­to­ļiem un dzī­vot ka­to­lis­ki ¹⁷⁵, tā­pat arī «vi­su­va­re­nā Die­va un pā­ves­ta kun­ga dēļ»¹⁷⁶ piep­ra­sī­ja no sa­viem se­ko­tā­jiem iz­pil­dīt vi­ņa sa­rak­stī­to Re­gu­lu.

 Tā­lab arī «...ka­to­ļi mal­dās un ir ar lep­nī­bu kā ar kak­la­ro­tu sa­va­žo­ti,»- sa­cī­ja svē­tais Kron­šta­tes Jā­nis ¹⁷⁷ un pas­kaid­ro­ja: «Vi­su Ro­mas ka­to­ļu baz­nī­cas vil­to­ju­mu cē­lo­nis ir lep­nī­ba un pā­ves­ta at­zī­ša­na par īs­te­no Baz­nī­cas gal­vu, tur­klāt - par ne­mal­dī­gu... No tā arī iz­riet dog­ma­tis­kie mal­di, no tā - do­mu, vār­du un dar­bu div­ko­sī­ba un vil­tī­ba, no tā - da­žā­di me­lī­gi no­tei­ku­mi un no­li­ku­mi grē­ku iz­sū­dzē­ša­nas brī­dī, no tā -  in­dul­ģen­ces, dog­mu sag­ro­zī­ju­mi, no tā- Rie­tu­mu Baz­nī­cas svē­to un nee­so­šu net­rū­do­šo mir­stī­go at­lie­ku fab­ri­kā­ti, kas nav Die­va pa­go­di­nā­ti... un daž­ne­da­žā­da pre­to­ša­nās Die­vam, pie­se­dzo­ties aiz god­prā­tī­bas mas­kas un it kā aiz­gūt­nēm sla­vi­not Die­vu.»¹⁷⁸ Pa­tei­co­ties šā­dai Die­va aiz­vie­to­ša­nai, ka­to­ļu mi­sio­nā­ri «ved cil­vē­kus ne­vis pie Kris­tus, bet pie sa­va pā­ves­ta ¹⁷⁹.Ta­gad jau cen­šas iz­da­bāt pā­ves­tam, ne­vis Kris­tum, par pā­ves­tu ka­ro, ne­vis par Kris­tu.¹⁸⁰ Pā­ves­tī­ba kļu­va par ie­mes­lu Ro­mas Ka­to­ļu Baz­nī­cas ies­līg­ša­nai pa­zu­di­no­šā ķe­ce­rī­bas tum­sī­bā,¹⁸¹ iz­se­nis tā ir ie­vie­su­si se­vī he­rē­zi un jau­nie­ve­du­mus.»¹⁸²

Ta­ču «...pa­tie­sā Baz­nī­ca ir un būs vie­no­ta, ne­da­lī­ta un vie­nī­gā glāb­jo­šā. Tā ir Aus­tru­mu Pa­reiz­ti­cī­gā Baz­nī­ca... Ār­pus Baz­nī­cas nav pes­tī­ša­nas, nav svē­tī­bas»¹⁸³,- vien­no­zī­mī­gi tei­ca svē­tais Kron­šta­tes Jā­nis; nav un pro­tams, ne­var arī būt īs­ta svē­tu­ma.