Indriķis Straumīte

 Bērziņš, J. Dažas etnografiskas ziņas no Indriķa Straumītes (Jāņa Līča) neizdotiem rakstiem. Izglītības Ministrijas Mēnešraksts. 1925. Nr.12, 587.-591.lpp.

Aderkašu(Sisegala) pareizticīgās draudzes virspriesteris Jānis Līcis (1830 - 1905)

[587.lpp.]
Dažas etnografiskas ziņas no Indriķa Straumītes (Jāņa Līča) neizdotiem rakstiem.[*]
No Indriķa Straumītes (Jāņa Līča) rakstiem līdz šim pazīstamas tika viņa uzzīmes par 1841. un 1845.g.g. Šās uzzīmes autors publicēja 1865.g. laikrakstā “День” parakstīdamies ar pseudonimu “Josts Viesuls”. Vēlā J.Samarins viņas uzņēma savos rakstos kā “Записки православнаго латыша”. Še Līča pseudonims - Indriķis Straumīte. Tā kā Līcis ar savu rakstu gribēja informēt krievu valdību un sabiedrību par īsto lietu stāvokli Latvijā, kuŗu krievi līdz šim redzēja tikai vienpusīgā vācu apgaismojumā, tad viņš savas uzzīmes rakstīja. krievu valodā.



[588.lpp.]
Līčam esot bijuši vairāki raksti par pareizticību pie latviešiem un vācu muižnieku izturēšanos pret to. Bet šos rakstus Līcis pats sadedzinājis. Par to viņš pats raksta sekoši: “Saņemdams par šām uzzīmēm no visām pusēm tikai zobošanos un apsmieklu, sagādājis ar tām J.Samarinam ķeizara rājienu, biskapam Benjamiņam (Kareļinam) brīdinājumu caur bij.·Pēterpils akademijas studentu Charlamovu un piedraudējumu sev, es viņas neturpināju, bet savācu sakrātos materialus un sadedzināju”. Tomēr ne visus. Kaut kas uzglabājās, un tos Līcis izmantoja rakstīdams 1889.g. Aderkašu baznīcas chroniku. Šī chronika uzglabājusies.
J.Līcis nemīlēja runāt par saviem rakstiem un turēja tos slepenībā. Tāpēc ari viņa krievu valodā jau sen pazīstamais darbs iznāca latviešu valodā tikai pēc autora nāves, pateicoties Līča meitas vīra - Rudzīša gādībai, Rīgas-Pētera-Pāvila brālības izdevumā 1906.g. zem virsraksta: “Pareizticība pie latviešiem. Indriķa Straumīša raksti”.
Še tulkojumā sniedzamās etnografiskās ziņas ņemtas no Līča Aderkašu baznīcas chronikas (2.-7.lpp.). Viņas zīmējas uz apvidu ap Aderkšiem un Meņģeli.
Izlietoju gadījumu, lai izlabotu kļūdu Līča biografiskos datos. Līcis (ne Līcītis) mira ne 8.augustā 1906.gadā, kā to lasam T.Zeiferta Latv. rakstn. v. II., 25.lpp., bet viņu nošāva 6.septembrī 1905.g. Nav skaidri zinams, no kā rokas viņš krita. Par to ir 2 versijas. Pēc vienas, pie kuŗas pieturējās ari nelaiķa piederīgie, Līča nāve ir vācu muižniecības provokacijas darbs, un nošāva viņu viens prūšu vācietis, kas dzīvoja Aderkašu muižā, kā bruņots muižas aizsargs. Līča slepkavība esot izdarīta ar nolūku dabūt muižu aizsardzībai kaŗaspēku un izsaukt valdības represijas pret zemniekiem. Pēc otras versijas, Līcis esot nogalināts uz vietējās Madlienas socialdemokratu organizacijas rīkojuma pamata, kā monarchijas cienītājs. Madlienas rajona kaujas pulciņa galvenais organizators, bijušais Grostonas skolotājs Liepiņš, sarunā ar mācītāju K.Blodonu, Līča pēcnācēju Aderkašos,1906.gadā kategoriski noliedzis šā pulciņa līdzdalību Līča noslepkavošanā. 1907.gadā soda ekspedicija apcietināja kādu drēbnieku Bitīti no Madlienas, kuŗu apvainoja Līča slepkavībā un par to ari nosodīja. Lai noskaidrotu Līča slepkavības apstākļus, soda ekspedīcija tika lūgta neizpildīt līdz tam laikam nāves soda pie Bitītes, bet soda ekspedicija šā lūguma neievēroja. Krapes par. mācītājam Kolosovam Bitīte uz jautājumu, vai viņš patiesi esot Līci nošāvis, atbildējis: “Nošāvu kā suni”, bet neteicis kamdēļ to darījis. Pie vietējiem iedzīvotājiem līdz šim laikam pastāvot domas, ka Līča noslepkavošana ir vācu muižniecības provokacijas darbs. Vācu muižniecību Līcis vienmēr uzskatīja par latviešu lielāko ienaidnieku.
Viktors fon Rautenfelds, Rīgas apriņķa priekšnieka goda palīgs, apraksta Līča noslepkavošanu savās uzzīmēs: “Vier Monate unter den Revolutionären in Livland. Selbsterlebnisse. (Die Anarchie in den Ostseeprovinzen.” II. Brl.) Nozieguma vietā Rautenfelds ieradās kā amata persona otrā rītā pēc Līča nāves. Par Līci viņš saka, ka tas bijis tīrasinīgs latvietis, vairāk kā 76 gadus vecs; 43 gadus viņš izpildījis savu amatu vienā un tanī pašā vietā (no 1859.g. - J. B.). Priekšzīmīgi uzaudzinājis veselu baru paša bērnu un daudz laba darījis citu bērniem; savas tautas labā viņš darbojies gandrīz kā fanatiķis. Slepkavības brīdī, [589.lpp.] stāsta autors, Līcis sēdēja ar savu ģimeni - sievu un meitas meitu pie vakariņu galda. Ēdamistabas vienīgais logs bija aizsegts ar gaišu aizkaru, tā kā no āras varēja skaidri redzēt istabā esošo siluetus. Norībēja šāviens, un sirmgalvis saļima pār galdu, ķerts galvā no skrotīm sajauktām ar kapāta svina gabaliem. Jaunā meitene uzlec kājās un neviļus pagriež galvu uz to pusi, no kuras atskanēja šāviens. Viņa skaidri redz, ka slepkava paceļ sašauto loga aizkaru, lai pārliecinātos par šāviena sekām. Pēc tam tūliņ norīb otrs šāviens, un vecais vīrs, ķerts no tāda paša lādiņa deniņos, izlaiž savu garu. Slepkava bija lietojis šauteni, lādējamu no stobra. Noziegums, bez šaubām, bija jau agrāk sagatavots, jo dažas dienas pirms tam no mācītāja mājas nozuda ari modrs suns, un tieši pēc tam, kad uz īsu brīdi še bija ieradies kāds cilvēks, kas agrāk piederēja pie baznīcas personala, bet par politisku propagandu, uz mācītāja ierosinājumu, bija atlaists no amata. Rautenfelds šo personu ne ilgi pirms slepkavības bija arestējis.

J. B.

***

Dzīvodami ļoti noslēgtu dzīvi, bez sakariem ar tālīnākām zemēm un to iedzīvotājiem, ignorēti no vāciešiem, latvieši gribot negribot uzglabāja gandrīz līdz jaunākiem laikiem visā pirmatnībā savus pagānistiskos ticējumus, ceremonijas un ierašas, kas tikai ap 50-tiem gadiem sāka ātri izzust un beidzot, izņemot tikai nedaudzo, kas uzglabājās, lai gan sagrozītā veidā, līdz mūsu dienām, izzuda pavisam. Aprakstīt visus latviešu ticējumus, ierašas un ceremonijas nav nekādas iespējas; tik daudz to ir. Tāpēc apmierināšos ar nedaudzo, ko es pats savā bērnībā esmu pieredzējis.
Galvenā latviešu dievība bija lietuvēns, kaut kas līdzīgs krievu mājas garam (домовой). Nereti pa naktīm viņš jāja zirgus un govis, ko vēroja no tā, ka rītā vai visi, vai kāds no šiem lopiem bija nosvīduši; no tā tie maitājās. No lietuvēna glābās ar pentogrammu - lietuvēna krustu, kuŗu iegrieza uz kūts durvīm. Ja šis krusts nelīdzēja, tad piesita pie staļļa durvīm krustiski ar 6 naglām vanaga ādu, bet pie kūts durvīm tāpat dzeguzes ādu. Bija burve - “ragana”, kas nodarbojās ar cilvēku un lopu maitāšanu. Bija ari laba dieve - Veļu māte - stāstītāja. Veļu laikā kas sākās 1.oktobrī un turpinājās 6 nedēļas, vakaros visi sapulcējās istabā pie darba. Vīrieši vija striķus, pina kurvjus u.t.t., sievietes šuva un lāpīja veļu, u.t.t., pie tam stāstīja pasakas tik ilgi, kamēr sievietes nesāka vērpt. Kā tikai sievietes sāka vērpt, pasakas apklusa.
Iesvētot jaunu dzīvojamo ēku nolika uz priekšējā krāsns stūŗa māla trauku ar ūdeni un kūlīti skalu. Turpat lika savus ziedus ielūgtie viesi un meta naudu šai māla traukā. Ziedoja parasti cimdus, dvieļus, plāceņus, degvīnu u.t.t.
Ļoti cienīja Jāņu vakaru, kuŗu svētīja sevišķi svinīgi. Jāņu dienas priekšvakarē, pēc saules rieta, saimnieks viens pats devās uz saviem tīrumiem un iesprauda katrā tīrumā sērmukšļa zariņu. Ko viņš pie tam čukstēja, man neizdevās izzināt, jo šos vārdus glabāja kā noslēpumu, un saimnieks atstāja tos tikai saimniekam. Visas durvis izpušķoja ar bērza un ozola zariem un sērmukšļiem. Katrā ziņā ar sērmukšļiem izpušķoja [590.lpp.] tos vārtus, pa kuŗiem staigāja, brauca un dzina lopus. Istabas izpušķoja kroņiem un smaržīgām zālēm. Galdu pārklāja ar galdautu (kuŗu tikai reiz gadā - šinī dienā izņēma) un apkŗāva ar sieru, pienu, biezpienu, plāceņiem, degvīnu un alu. Pēc vakariņām visi devās pagalmā un sāka līgot. Nāca ciemiņi un paši gāja ciemoties. Tā pavadīja visu nakti. Šis paradums uzglabājies līdz mūsu dienām.
Meteni (šai laikā lācis midzenī apgriežas uz otriem sāniem) svinēja vizinoties ragutiņās no kalna, pie kam dziedāja:

1. Tilu, lilu, vastalava,
Cūkas kāja kalitē.
Cik noskrēju lejiņā,
Tik nokodu kumosiņ’.

(Sal. L.D. 32233).

2. Meteni, meteni,
Kur liki plāceni?
- Klētē plauktā,
Krustiņš virsū.

(Sal. L.D.32218).

3. Čiža, čiža, viža, viža
Metenīšu vakarā.
Kas ne čiža, kas ne viža,
Tam neauga gari lini.

(L. D.32231, var.).

Piezīme pie 2.dziesmas. Gavenī līdz lieldienām plāceņu (no rudzu, miežu; griķu, vai jauktiem miltiem, ar alus raugu raudzētu, nosmērētu pa virsu ar biezpienu, sajauktu ar cūkas taukiem) necepa, un gaļas nevārīja. Krusts - aizliegšanas zīme.
Piezīme pie 3.dziesmas. Kad beidza sēt kādu linu lauku, tad nogrieza blīgznas zaru, pielieca tā galotni un piesēja to pie apakšējā zariņa; tad to iedūra tīruma vidū. Tad ņēma velēnu, izkratīja no tās zemes, ka palika tikai zāle un saknes, un tad uzlika to tai vietā, kur galotne sasieta ar zariņu. Tas nozīmēja: audziet, lini, šķiedraini kā blīgznas lūki, ar lejup noliektām galvām, bet zāle lai izzūd kā izkratītā velēnā.

4. Ej ellē, metenīti,
Ar to miežu plācenīti.
Man atnāks lieldieniņa
Ar baltām oliņām.

(Sal. L.D. 32213).

Piezīme. Lielā gaveņa piektdienās sievietes šuva, adīja, lāpīja, bet vīrieši vija striķus. Malku kurināšanai ienesa dienu iepriekš, bet neveda ar zirgu, kā ari sevišķi kārtis, mietus, apiņu mietus, lai vasarā čūskas nelien mājās.
Astotā sējas nedēļā, pēc miežu sējas, vārīja cūkas gaļu ar zirņiem un putraimiem, pie kam pusdienā izpušķoja ar zaļumiem cūkas asti un ielika stāvus bļodā, lai miežu vārpa ir tik pat gaŗa kā cūkas aste.
Lai izzinātu, kas izaugs no bērniem, viņiem Ziemas svētku vakarā sita ar roku pa muguru. Ja puikam mugura skanēja, tad teica, ka būs labs saimnieks, bet meitenei: “Vat abra, kad abra!” t.i. būs laba saimniece. Vēroja ari, kā puikam plīsa valkājot vīzes. Ja noplīsa papriekšu papēdis, tad sacīja, ka būs kalps, bet ja purns, tad - saimnieks.
23.aprilī pirms gaismas peldināja zirgus. Pēc zirgu izpeldināšanas, atgriezušies mājās, kāva gaili, un puiši pušķoja ar tā spalvām sev cepures. Brokastīs vārīja šo gaili un olas. Tas viss bija jāpadara līdz gaismai.
Kāzās darīja tā. Brūtes mājās pirms braukšanas uz baznīcu visi sanākuši apsēdās. Mazliet pasēdējuši, visi piecēlās, pie kam brūte atstāja tur, kur sēdēja, vaŗa naudas gabalu, un brauca uz baznīcu. Brūti [591.lpp.] veda kāds cienījams brūtgana radinieks. Atgriežoties no baznīcas, ievēroja sekošo. Brūtgans ar brūtgana brāli, abi jāšus, jāja gabaliņu citiem pa priekšu. Vedējtēvs ar vedējmāti viņiem pakaļ veda brūti, katrā ziņā ar divi, ja ne ar trīs zirgiem, ar zvanu pie ilkss. Viņiem sekoja citi. Brūtes brālis vai brālēns steidzās pa priekšu uz mājām, lai pirms kāznieku atbraukšanas varētu uzlikt uz virtuvi un brūtes klēti “eglīti” (eglīti, saliektu kroņveidīgi, izpušķotu gaiļa spalvām un krāsainām lentītēm). Ja viņš pirms kāznieku atbraukšanas nepaguva to izdarīt, tad par sodu viņu aplēja ar ūdeni. Visām panāksniecēm bija tādas eglītes, ar kuŗām viņas dziedot piesita uz galda. Pēc atbraukšanas mājās vedējmāte deva brūtganam un brūtei vienāda lieluma plāceņa rikas, apsmērētas parasti ar medu, kas tiem bija jāapēd. Apēst centās reizē, jo ticēja, kas agrāk apēdis, agrāk ari mirs. Pēc tam visi panāksnieki sēdās pie galda, bet kāznieki (brūtgana radi), kājās stāvēdami, ņēmās viņus apdziedāt. Pēc panāksniekiem sēdās pie galda kāznieki, un panāksnieki tos, savu kārt’, apdziedāja. Kāzās ielūgtie -saimnieki veda sev līdz vismaz pusmucu alus un pusi cūkas, nerēķinot maizi, kuŗas saveda daudzumu. Tāpēc ari kāzas svinēja pa nedēļai, mazākais trīs dienas.
Bērēs darīja šādi. Vezumā, kurā veda līķi uz kapiem, vienmēr apakšā paklāja salmus. Tos bērinieki uz māju braucot uzkāra kādā eglē un sadedzināja. Tāpēc gar ceļmalu arvienu varēja redzēt apdegušas eglītes. Darīja to, domājams, atminēdamies tos laikus, kad senči dedzināja savējo līķus zem koka. Bērinieki pie kapiem lauza paegļu zarus un atbraukuši mājās pēra ar tiem mājiniekus, sacīdami: “Nemirsti, nemirsti, nav rūmes kapsētā.” Jaunākos laikos mirušos sāka saukt “nelaiķis”. Tas gluži nepareizi, tāpēc ka par “nelaiķiem” sauc visus tos, kas nomiruši nedabīgā nāvē.
Kas zīmējas uz apģērbu, tad tas katrā pagastā bija savāds. Vīrieši, sevišķi saimnieki un ari citi cienīgākie, valkāja platu jostu, pie kuŗas labajā pusē karājās maks ar naudu, tabaku un šķiltavām, bet kreisajā - nazis ar kazas raga spalu. Šī josta saucās “kalīte”. Vai pirms vācu atnākšanas latviešiem bija vienāds uzvalks, to nezinu. Noteiktas krāsas un veida apģērbam tos laikos, kurus es sāku atminēties, nebija. Apkakles arvienu bija stāvas. Par biksēm stāsta, ka tās bijušas ādas. Ir uzglabājusies kāda uzdzīvotāja dziesma, kas par biksēm sisdams dziedāja:

Bikses, manas ādas bikses,
Vēl man trejas mājās!

Otrs atbild: Kad tev trejas mājās,
Kādēļ manas kājās?

Apavi bija vīzes. Tikai bagātākie valkāja pastalas, pie kam bija savs pāris, ko aut, ejot baznīcā un svinīgos brīžos, pagatavots no mīkstas, Rīgā pirktas ādas (juchtādas).
Visu še minēto latvieši sāka atmest 50-tos gados (19.g.s.) un drīz vien atmeta pavisam. Sāka ģērbties pēc modes, dziedāt svešas dziesmas, aizņemtas no citām tautām, galvenā kārtā no vāciešiem ne savas tautas dziesmas; atmeta ari savus svētkus. Kas palika, tas stipri sagrozīts no svešiem aizguvumiem.
... Aderkasiešus zemnieki pa jokam sauc “vēderkaši”.
... Zādzenē reiz sērgā visi zemnieki izmiruši; viņu vietā no cietumiem salasījuši visādus zagļus. No tā ari muiža dabūjusi savu nosaukumu.
_______________________________________________________________________
[*] Tekstā saglabāta autora lietotā latviešu valodas pareizrakstība. Labotas tikai acīmredzamas drukas kļūdas. Tekstā sastopamie citāti vai atsevišķi vārdi svešvalodās atšķirībā no oriģināla šajā publikācijā doti kursīvā.
Publicēts: Izglītības Ministrijas Mēnešraksts. 1925. Nr.12, 587.-591.lpp.