Disputa ar protestantiem metodika
Ļaudīm, kuri vēlas aizsargāt pareizticību no protestantu uzbrukumiem, es piedāvātu izmantot sekojošus padomus (dabiski, kas ir izpildāmi ar nosacījumu, ka sarunu biedriem ir pietiekami daudz laika kontaktiem un ieinteresētībai vienam par otru).Sākot kādas tēmas apspriešanu, neatļaujiet to nomainīt. Ļoti bieži sektants, redzot, ka viņa paziņojums dotajā jautājumā nesasniedz nepieciešamo efektu (jo ir paredzēts ļaudīm, kuri nav pazīstami ne ar Bībeli, ne ar pareizticīgo domu), ātri maina tēmu: “nu, labi, ko mēs par tām ikonām, bet, lūdzu, sakiet, kādēļ jūs...”. Tādēļ diskusijas sākumā ir nepieciešams stingri noteikt tās tēmu un lūgt sarunu biedram patstāvīgi to noformulēt vai piekrist jūsu apspriežamās problēmas formulējumam. Pēc tam, kamēr šis sižets nebūs apspriests pietiekami sīki, neļaut pārlēkt uz citām tēmām, atkal un atkal atgriežoties pie sākotnējās diskusijas tēmas: “Atvainojiet, mums ar jums saruna tagad ir par šo”.
Uzmanīgi pārbaudiet bibliskos citātus, kurus piesauc protestanti. Dažreiz viņi liek punktu tur, kur ir tikai komats un tādēļ tiek zaudēta ievērojama jēgas daļa.
Piemēram, ļoti bieži viņu lietotai Bībeles frāzei “Neviens Dievu nekad nav redzējis” ir turpinājums “Vienpiedzimušais Dēls, kas ir pie Tēva krūts, Tas mums Viņu ir darījis zināmu”. Un, ja pirmā frāzes daļa skaidri runā pret jebkādu ikonu rakstīšanas iespēju, tad otrā tieši otrādi atver iespēju attēlošanai: parādītais ir attēlojams.
Ja tiek pieminēti vārdi par to, ka “Dievs <...> neprasa cilvēku roku kalpošanu, tad panākat, lai šī frāze tiktu izlasīta līdz galam: “it kā Viņam kā vajadzētu” (Ap. d. 17,24-25). Protestanti izmanto šīs frāzes sākumu kā, lai noliegtu krusta zīmi, ar kuru pareizticīgie sevi pārkrusta, tā arī ikonu noliegšanai, neiedziļinoties paskaidrojumā, kuru apustulis Pāvils dod ar saviem vārdiem šī teikuma beigās. Lai saprastu šo Apustuļa domu, vajag aizdomāties, vai Dievam nav vajadzības tikai pēc cilvēku roku kalpošanas? Bet pēc kā Viņam ir vajadzība? Vai pēc cilvēku mutiskās kalpošanas, kas dzied “aleluja”? Pēc cilvēku kāju kalpošanas (misionāri, kuri apstaigā pasauli, lai sludinātu Evaņģēliju)? Cilvēku maku kalpošanas, kas tiek atvērti baznīcas desmitās tiesas samaksai? Dievam patiešām nav vajadzības ne pēc kā. Viņš ir visas esamības pilnība. Viņam nav vajadzības ne pēc pasaules, ne pēc ļaudīm, ne pēc dvēselēm. Pēc kāda pareizticīgā teologa vārdiem, “mēs Dievam neesam vajadzīgi; mēs esam vēlami”. Dievs vienkārši mums dāvina Sevi, Savu mīlestību. Viņš lūdz: nāciet pie Manis nevis Manas vajadzības pēc jums dēļ, bet sevis pašu dēļ; nāciet, ne lai Man kļūtu priecīgāk, bet lai jūs dzīvotu. Tādēļ ne tikai cilvēku roku kalpošana Dievam nav vajadzīga, bet arī siržu un sirdsapziņas kalpošana. Dievam nav nepieciešami Evaņģēliji, ko ir uzrakstījušas un izdevušas cilvēku rokas, bet Evaņģēlijs ir nepieciešams mums. Ikonas nav vajadzīgas Dievam, bet tās ir vajadzīgas mums tādēļ, lai biežāk atcerētos par Dievu. Krusta zīme mums atgādina par Mīlestības Upuri, bet kas gan slikts ir šajā atgādinājumā? Dievam tas nav vajadzīgs. Vai tas nozīmē, ka viss, kas nav vajadzīgs Dievam, nav vajadzīgs arī mums? Dievs neprasa barību. Varbūt arī mums nav vērts ēst? Dievam nevajag lidmašīnas. Varbūt arī protestantu misionāri pārstās lidot pie mums no Amerikas?
Ja piesauc vārdus Dievs “nedzīvo rokām darinātos namos” ( Ap.d. 7,48), tad palūdziet protestantu paskatīties uz šīs bibliskās lappuses lauku. Tur ir norādītas paralēlās Bībeles vietas pie šī panta. Pēc norādītās atsauces aizejat uz 1. Ķēņ. 8, 26-30. Un izrādīsies, ka tā ir Zālamana doma. Bet viņš to izteica tieši lūgšanā, beidzot Jeruzalemes dievnama celtniecību: “Bet vai tad Dievs patiešām lai dzīvotu zemes virsū? Lūk, debesis un debesu debesis nav spējīgas Tevi pilnā mērā uzņemt. Kā tad nu vēl šis nams, kādu es esmu uzcēlis? Un pievērsies, Sava kalpa lūgšanai. Lai Tavas acis ir atvērtas uz šo dievnamu. Uzklausi Savas tautas lūgšanas, kad viņi lūgsies šajā vietā”. Un, kā saprast - domu, ko izteica Bībeles gudrais, ceļot dievnamu, tagad jāuzskata par argumentu pret kristīgo dievnamu celtniecību? Aiz Savas žēlsirdības Dievs bija ar Vecās Derības tautu tās dievnamā. Pēc tās pašas Savas žēlsirdības Viņš ir ar Savu jauno tautu, ar to tautu, kurai Viņš dāvāja Savas Asinis. Dievnams - tās ir sienas, kas tiek celtas ap cilvēkiem, kuri ir sapulcējušies ap Golgatas Biķeri.
Diskusijas gaitā, pilnīgi iespējams, oponents var izmantot savstarpēji izslēdzošus argumentus un izvirza apsūdzības, kas iznīcina viena otru. Piemēram, protestantiem ļoti patīk pašu “mūsdienīgums”, rietumnieciskums, un principā viņi sevi uzskata par izglītotākiem nekā ir pareizticīgie. Pareizticīgajiem, kā saka, ir tikai aizspriedumains analfabētisms, viduslaiku maģija un pagānisma paliekas. Protestantu pusē ir visa mūsdienu kultūras varenība. Tādēļ, kad jums teiks: “jūs, pareizticīgie, Bībeli nestudējat, bet tikai bez prāta izpildāt savus rituālus”, pārdomājiet šos vārdus savā sirdī... Pēc kāda laika, kad jūs izskaidrosiet sarunu biedram, piemēram, pareizticīgo ikonu teoloģiju vai citas pareizticīgās domas un dzīves puses, jūsu oponents pateiks kaut ko pilnīgi pretēju: “Tie visi ir prātuļojumi, tā visa ir filozofija. Bet mums ir Bībele, un kristietim pietiek ar to vien”. Tātad, no sākuma viņš ar patosu paziņoja, ka pareizticība ir pārāk primitīva, lai būtu patiesa, bet pēc tam apgalvo, ka pareizticība ir pārāk sarežģīta, lai būtu patiesa. Manās sarunās ar protestantiem viņi sekoja tieši šādam scenārijam, un par to es vēlējos brīdināt citus. Sadzirdot vienu aiz otras abas šīs tēzes, piedāvājiet sarunu biedram tomēr izvēlēties vienu no šiem viedokļiem: vai nu pareizticība viņam ir pārāk primitīva, vai pārāk sarežģīta...
Par pirmās diskusijas tēmu es piedāvātu izvēlēties jautājumu kas skar kristiešu vienotību. “Lai ir viens ganāmpulks un viens gans”; “Tēvs, lai visi ir vienoti” - tā nav tikai Kristus lūgšana Tēvam, bet arī Viņa bauslis mums. No protestanta vajag sadzirdēt piekrišanu tēzei par to, ka kristiešu vienotība ir labums, ka kristiešiem ir jāglabā vienotība un jātiecas pēc tās. Tikai tad, ja kāds cilvēks vai cilvēku grupa sludina principus, kas neapšaubāmi traucē cilvēka glābšanas lietai - tikai tad var pārtraukt ar viņu saskarsmi. Pārējos jautājumos jebkuram kristietim acīmredzami ir piemērojams princips, ko ir noformulējis sirdsskaidrais Augustīns: “Galvenais ir vienotība, otršķirīga - daudzējādība, un visā mīlestība. Kristiešiem nav tiesību saraut Kristus Miesas vienotību tikai rituālu jautājumu dēļ vai atšķirību dēļ pedagoģiskajā vai misionāru metodikā. Tādēļ katra mūsu pretenzija vienam pret otru ir jāizskata ņemot vērā Pestītāja virspriestera lūgšanu par kristiešu vienotību: vai tas ir pietiekams šķelšanās iemesls? Vai mēs uzdrīkstēsimies Pastarās Tiesas laikā Kristus priekšā un apustuļu klātbūtnē (īpaši apustuļa Pāvila, kurš tik daudz ir mācījis kristiešiem savstarpēju iecietību) teikt: mēs pārrāvām attiecības ar šiem kristiešiem šī iemesla dēļ? Šķelšanās bez pienācīga iemesla ir grēks. Ja šī šķelšanās notika nepietiekamas informētības dēļ par mūsu nosodītās kristiešu grupas uzskatiem un praksi, tad tas ir piedodams grēks. Bet, ja šķelšanās notika varaskāres vai opozīcijas kāres dēļ, vai disidentisma kāres dēļ (“jā, jā, es zinu, ka jūs šo jautājumu saprotat savādāk un, ka jums ir pamats to skaidrot savādāk, bet es vienalga par vienīgo iespējamo uzskatu savas kopienas praksi”), - tad tas jau ir nesalīdzināmi lielāks grēks. Tas ir grēks no to vidus, kas sauc uz Dievu, uz Viņa Tiesu un Viņa atriebību.
Nākamā apspriežamā un saskaņas tēma varētu būt - diskusijas priekšmeta atklāšana. Jau no sākuma ir nepieciešams vienoties, ka diskusijai ir teoloģisks raksturs un tādēļ salīdzinātas tiek kopienu ticības mācības pozīcijas: ne to vai citu draudzes locekļu vai priesteru grēki, ne atkāpšanās no ticības mācības principiem, bet paši principi. Ja noskaidrojas, ka pareizticīgie ne vienmēr seko savas Baznīcas principiem, tad tas nav iemesls, lai sarautu saites ar pareizticīgajiem. Tas vienkārši būs aicinājums būt konsekventam. Tas būs aicinājums kļūt labākam kristietim, nekā daži no mums.
Pēc šīs iepriekšējās vienošanās kā pirmo teoloģiskās apspriešanās tēmu es piedāvātu izvēlēties jautājumu par Rakstu interpretāciju. Nevajag pārāk ātri iecelt savus oponentus Bībeles oponentu rangā. Ja cilvēks man nepiekrīt - varbūt tas nozīmē, ka viņš vienkārši nepiekrīt manai Bībeles izpratnei, bet ne pašai Bībelei un ne Pašam Dievam. Pareizticības un protestantisma atšķirības - tās ir Dieva Vārda skaidrojuma atšķirības. Tie vai citi Bībeles panti pieļauj diezgan atšķirīgu skaidrojumu un piemērojamību dzīvē. Tādēļ ir nepieciešams skatīties, kurš no šiem skaidrojumiem ņem vērā lielāko skaitu biblisko liecību. Šeit pareizticīgā diskusijas dalībnieka uzdevums ir samazināt protestantu sarunu biedra azartu, kurš ir pieradis uzskatīt, ka viņa Bībeles skaidrojums ir acīmredzams un ka savādāk saprast Bībeli vienkārši nav iespējams.
Pāreja uz nākošo sarunas daļu būs viegla. Protestantu sarunu biedrs uz to laiku jau tāpat būt noguris, tā iemesla dēļ, ka viņam neļauj izspļaut visu to, ko viņam ir iemācījuši nosodīt pareizticībā, un tādēļ viņš labprāt sāks izteikt mums dežūrpārmetumus. Ikonas, bērnu kristīšana, svēto godināšana, “nevienu nesauciet par tēvu”, “ja kāds pieliks vai atņems šajā grāmatā kādu vārdu”, “Dievs neprasa cilvēku roku darbu”, “glābšana ir no ticības”... Pareizticīgā šo vārdu izpratne tika izteikta iepriekš 408.
Bet pēc tam, kad katra nākamā tēma ir izsmelta, pieprasiet no protestantu sarunu biedra: tagad, kad Jūs zināt, kādēļ pareizticīgie to dara un kā tā šīs savas darbības saprot, vai jūs kā iepriekš uzskatāt mūs par tādiem, kuri ir atkāpušies no ticības un ir pagāni? Vai jūs uzskatāt, ka šis jautājums ir pietiekams mūsu dalīšanās iemesls? Un nesakiet man, ka “ja visi pareizticīgie to saprastu tieši tā, kā Jūs man tikko izskaidrojāt...”, - mēs taču vienojāmies, ka salīdzinām mūsu teoloģiskās tradīcijas ticības mācības principus, nevis to izpratnes un izpildīšanas mēru, kāds ir dažiem mūsu draudžu locekļiem. Šis jautājums nav šķeltniecības vērts? Un šis? Un šis? Tad, piedodiet, kādēļ jūs pareizticīgos uzskatāt par neuzticamiem pagāniem, kādēļ tad jūs esat atdalīti no mums? Un lab - cenšaties atcerēties - uz kura guļ beztiesīgas atdalīšanās grēks? Mēs, pareizticīgie, esam atdalījušies no baptistiem vai protestanti ir atdalījusies no mums? Mūsu sadalīšanās - tas ir Jūsu grēks, un, tas nozīmē, ka uz Jums guļ grēku nožēlas un labošanās pienākums...
Ir saprotams, ka grēku nožēla ir svētības darbība, bet Gars dveš, kur vēlas, un pavisam nav obligāti, ka grēku nožēlas vēlme patiesi atmodīsies jūsu sarunu biedrā - protestantā tieši šajā minūtē. Bet racionālajā līmenī (un tas ir atkarīgs no mums) šai sarunu daļai var būt tāds noslēgums: tātad, jūs tagad zināt, ka, teiksim, pareizticīgā ikonu godināšanas izpratne nav nodevība attiecībā pret Dieva Vārdu. Vai jūs varat dot man, sev, beigu beigās Dievam goda vārdu, ka turpmāk Jūs nekad vairs neapsūdzēsiet pareizticīgos par ikonu godināšanu? Bet varbūt Jūs varat savā kopienā aicināt savu draudzi, savus mācekļus uz to, lai arī viņi izmestu šos sarūsējušos ieročus no sava arsenāla? Apsūdzība, kas nāk no nezināšanas - tas ir viens. Bet, ja cilvēks jau zina lietu reālo stāvokli, bet turpina runāt kaut ko pavisam pretēju - tas jau ir apmelojums. Kādēļ gan jums uzkraut dvēselei viltus liecības grēku? Apsūdzot pareizticīgos šķietamā otrā baušļa pārkāpšanā, Jūs no tā brīža paši pārkāpsiet devīto bausli (5. Moz. 5,20: “Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāku”).
408. Ceru, ka lasītājs jau saprot, ka arī uz pārējiem protestantu pārmetumiem (ikonu, relikviju godināšanu, lūgšanas par mirušajiem), kas šajā grāmatā ir palikuši neapskatīti, pareizticīgajai tradīcijai ir sava, pietiekami pārdomātas atbildes. Piemēram, protestantu tēzes “par glābšanu caur ticību bez darbiem” vienpusīgumu es neapskatīju šajā grāmatā, jo tieši par šo tēmu ir pieejama arhibīskapa Sergija Stragorodska grāmata “Pareizticīgā mācība par glābšanu”. Ar pareizticības apoloģiju protestantisma priekšā var iepazīties sekojošās grāmatās: virspriesteris Dimitrijs Vladikovs. Pareizticīgā Baznīca un sektanti. (Otava, 1981.); pirmais šīs grāmatas izdevums saucās “ Rokasgrāmata sarunām ar adventistiem, baptistiem, paškovciem (1831) un citiem sektantiem” un bija izdota trīs sējumos Ahtirkā 1913-1914. gados; N. Varžanskis. Labais apliecinājums. Pareizticīgā pretsektu mācību grāmata tautas katehizācijai. (Počajeva, 1910); tāpat viņa Taisnības ierocis. Konspekts pretsektu sarunu vešanai. Pielikums Labajam apliecinājumam. (reprints-M., 1991); diakons Jānis Smolins. Garīgais zobens sektantu maldu mācību atvairīšanai. (Pirmais izdevums - 1911, reprints- Krasnodara, 1995 bez autora vārda norādes izejas datos); Misionāru ceļvedis Bībelē. Sastādījis diakons Jānis Smolins. – N. Novgoroda, 1997; garīdznieks Igors Jefimovs. Mūsdienu harizmātiskā sektantu kustība. Vēsturiska apcere, kritiska ticības mācības analīze, tagadējais stāvoklis. –M., 1995.
Nākamajā sarunas etapā piedāvājiet sarunu biedram ekskursiju pa pareizticīgo pasauli. Ja jau mēs esam kristieši, tad varbūt divu tūkstošu gadu ilgās kristiešu dzīves un domas laikā mēs esam uzkrājuši kaut ko tādu, kas var noderēt arī jums? Tā pirmkārt ir pareizticīgās askēzes, antropoloģijas pasaule, tālāk tā ir pareizticīgās kultūras (ikona, dievnams, mūzika) pasaule un pareizticīgās domas pasaule. Lai saprastu un pieņemtu šo mūsu sakrāto un šīs mūsu veltes, nav obligāti jākļūst par pareizticīgo. Pareizticīga teoloģija pēdējā laikā dažas lietas ir paņēmusi no katoliskās un luterāņu teoloģijas, bet tādēļ nav pārstājusi būt pareizticīga. Tāpat daudz ko var paņemt no pareizticīgās pasaules, paliekot par protestantu (kaut gan varbūt ne par “dienvidu baptistu”)409. Tagad var pāriet uz to problēmu apspriešanu, kuras pati sev rada protestantu teoloģija, tas ir apspriest protestantisma iekšējās pretrunas. Pati galvenā no tām - mēģinājums atraut Bībeli no Mantojuma, no Baznīcas. Atklāsmes adresāts - ir Baznīca. Kanona autors - ir Baznīca. Bībele ir sastādīta uz ārpusbibliska pamata. Kurš tieši iekļāva šīs grāmatas Rakstu sastāvā? - Baznīca. Baznīca kā liturģiska kopiena ir primāra attiecībā pret Baznīcu kā kopienu, kas klausās Rakstu lasījumus. Un, kad vēl nebija sakopotas Jaunās Derības grāmatas, un pat tad, kad vēl viņas pat nebija uzrakstītas - Baznīca jau bija un tajā jau bija Euharistija. Tagad mēs vispirms klausāmies Evaņģēlija lasījumu, pēc tam savienojamies ar Dievu. Bet apustuļu laikmetā bija savādāk: vispirms apustuļu un viņu mācekļu mutiska sludināšana (mantojums), pēc tam Euharistija, un tikai daudz vēlāk - noraksta “Evaņģēlijs no ...” saņemšana. Baznīca sāka saņemt Euharistiju agrāk nekā lasīt Jauno Derību. Jaunās Derības kanons tika saskaņots ar Euharistiju, bet ne otrādi. Mēs nesavienojamies ar Dievu tādēļ, ka tā ir teikts Jaunajā Derībā. Pirmo gadsimtu kristieši Jauno Derību atzina tādēļ, ka tās lappusēs viņi atpazina to pašu Garu, kuru sajuta savās Pēdējās Vakariņās. Un pretstatīt Baznīcas grāmatu Baznīcas dzīvei, tās Mantojumam - tas tomēr nav loģiski. Beigu beigās tas ir jautājums par to, ko Kristus atstāja pēc Sevis: grāmatu par Sevi vai Sevi Pašu? Protestanti saka, ka Kristus atstāja atmiņu krājumu par Sevi; katoļi - ka par Savu vietnieku Viņš atstāja pāvestu. Pareizticīgie apgalvo, ka Viņš vienkārši Pats palika ar mums “visās dienās līdz pasaules galam”. Protestanti aizlīmē Kristum muti un saka: “nepieliec ne vārdu!”. Protestantiem grāmata - tas ir vienīgais veids kā kontaktēties ar Dievu, vienīgais Dieva iepazīšanas veids, vienīgās durvis, pa kurām viņi atļauj Dievam ienākt cilvēka dzīvē. Pareizticība saka, ka Gars dveš, kur vēlas, un Viņa elpa ierakstās kristietības vēsturē kā Mantojums. Kristus nodod Sevi, bet ne Savus nopelnus, kurus Tēvs it kā piekrīt uzskatīt it kā par mūsu un ieskaita tos kā nopelnu visām paaudzēm.
Citu protestantisma dīvainību vidū var atzīmēt mācības par “glābšanos caur ticību” vienpusību.
Pati sarežģītākā sarunu daļa – tā ir jautājuma apspriešana par to, kas tieši protestantismā izsauc kritiku no pareizticības puses. Ja mūsu pretrunas nav ceremonijās, tad kur tad? Ja pareizticība nesaplūst ar protestantismu, bet ar kārtējām sāpēm uztver tā izplatīšanos Krievijā, tad tas nozīmē, ka no pareizticīgo viedokļa protestantismā ir kaut kas tāds, kas tiek viņu novērtēts kā kaut kas nāvīgi bīstams. Kas gan kristiešu teoloģijas perspektīvā, kas uz visu skatās caur zīmi “viss mūsu cilvēku un mūsu glābšanas labā”, dvēseles glābšanas perspektīvā izrādās kā protestantisma fatāls defekts?
Tas ir jautājums par Euharistiju. Pareizticība uzskata, ka mums patiešām ir jākļūst par Kristus miesu un tikai tad mūsu augšāmcelšanās būs “augšāmcelšanās dzīvībai”. Protestantisms uzskata, ka Euharistija nav nekas vairāk kā simbolisks rituāls, kas atgādina Kristus mācību. Visa pareizticības dzīve tiek organizēta ap Liturģiju (tāpat kā protestantu dzīve tiek organizēta ap Evaņģēlija sludināšanu). Un pareizticīgajā perspektīvā Euharistijas noliegšana nav vienkārši vienas no Kristus mācības līnijas izkropļošana, bet kaut kas daudz briesmīgāks: tā ir pašas glābšanas dāvanas atgrūšana, svētījošās un glābjošās savienošanās ar Kristu nomaiņa ar vārdiem par Kristu. Tā ir Dieva dāvanas aizvietošana ar cilvēku vārdiem par šīs dāvanas varenumu. Ir dažas protestantu kopienas, kuras paziņo, ka tās atzīst Euharistiju par sakramentu. Bet šeit ir jāizšķir divi jautājumi: viens - ko ļaudis paši domā par savām darbībām, un cits - vai patiesi viņu darbības ir tik svētīgas, kā viņiem liekas. Protestantu kopienās nav apustuliskās pēctecības, bet tas nozīmē, ka nav nepieciešamās mīlestības mielastu, maizes laušanu, sakramentu plūsmas, kas lejas no apustuļiem līdz mums cauri visiem gadsimtiem. Tas nozīmē, ka nav līdzdalības apustuliskajā Euharistijā, bet ir tikai pašdarbība, kas atdarina apustulisko noslēpumu... Tas ir sarežģīts jautājums, un šajā grāmatā tas ir apskatīts visai nepietiekoši. Nu, ko, ar agrīnās kristietības izpratni par Euharistiju interesents var iepazīties garīdznieku Kiprijāna Kerna, Nikolaja Afanasjeva, Aleksandra Šēmana darbos...
Noslēgumā vēl viens atgādinājums pareizticīgajiem: kristietim nekad nav kauns nožēlot grēkus. Jā, mūsu baznīcas dzīve ir tālu no normālas. Jā, daudz grēka ir mūsu vēsturē un tagadnē. Ne visam, kas ir bijis un ir baznīcas dzīvē vai draudžu praksē, ir nepieciešams attaisnojums. Par vienu ir jāsaka tieši: tas ir grēcīgs ieradums, kas ir ieviesies mūsu dievnamos pretēji mūsu Baznīcas mācībai (piemēram, Jaunās Derības Trīsvienības ikona, kas attēlo Dievu Tēvu kā starecu, pretēji VII Vispasaules Koncila lēmumam un Krievu baznīcas “simtgalvju” koncilam). Protestanti nemāk runāt par savu kopienu slimībām vai grēkiem. Viņi ir audzināti nemitīgu uzslavu, nepārstājošas pašslavināšanas garā: “agrāk es biju grēcinieks, jo biju ateists, bet tagad arī es esmu svētais, un viņš ir svēts, un visi mūsējie ir svēti!”. Lūk, šajā atdarināt protestantus nekādi nevajag. Grēku nožēlojoša, atklāta saruna par pareizticību - bez visa cita tas ir sektantu kritikas atbruņojošs līdzeklis mūsu adresē. Mēs dzīvojam Baznīcas iekšienē, tādēļ labāk par nepiederīgajiem zinām savas slimības. Bet bez tam mēs pazīstam arī garīgo gaismu, kas ir pareizticībā. Mēs ar saviem grēkiem šo gaismu dzēšam, bet tā vienalga spīd. Cauri visiem gadsimtiem skan Baznīcas raudas par sevi pašu: “Vai tu nezini, ka Baznīcas ķermenis ir pakļauts lielākām slimībām un postam nekā mūsu miesa; tā ātrāk samaitājas un lēnāk atveseļojas?”410. “Tu jautā, kādi ir mūsu darbi? Galēji rūgti. Baznīca bez ganiem; labais mirst, ļaunais ir ārējs; jāpeld naktī, bet nekur nespīd pavadošas zvaigznes. Kristus guļ”411. “Bet Baznīcas ir gandrīz tādā pat stāvoklī kā mans ķermenis: nav redzama nekāda laba cerība: darbi nepārtraukti nosliecas uz slikto”412.
Izlikties, ka mums viss ir labi, nav gudri kaut vai tādēļ, ka vairuma gadījumu krievu protestants, tas ir cilvēks, kurš centās būt pareizticīgais, viņš ienāca mūsu dievnamā, bet kaut kas viņu sabiedēja, atgrūda. Tādēļ teoloģiski, vēsturiski - šķelšanās grēks guļ uz protestantiem, bet cilvēciski - uz mums. “Uz mums skatās cilvēks ar jautājošām acīm: vai pie mums nav Dieva līdzjūtīgās sejas?”413, un, tādēļ, ka pie mums viņš neredz, viņš iet pie citiem.
Tādēļ ne no augšas uz leju mums ir jāskatās uz mūsu sarunu biedru, ne viņā saskatīt ienaidnieku, bet zaudētu brāli. Mēs viņu pazaudējam, laikā nepienācām, nepasniedzām roku, nepaskaidrojām, neatbalstījām... Kaut kad mēs viņam nepateicām varbūt tikai vienu labu vārdu, bet tagad, lai izskaidrotos, ir nepieciešams ar viņu sarunāties stundām. Kādreiz kāda draudzes locekle, redzot cik ilgi es runāju ar sektantiem, kuri bija ienākuši mūsu dievnamā, pa pusei jokojot man teica: “Tagad es sapratu, ka var panākt ilgu un individuālu sarunu ar Jums: vienkārši vajag pierakstīties kaut kādā sektā”.
Un vēl: neveidojiet savu pareizticības aizsardzību tikai uz “krieviskā” un “amerikāniskā” pretstatīšanu. Pareizticība nav nacionāla, bet visuma, visas pasaules reliģija. Arī pašā Amerikā pareizticīgajā Baznīcā ir daži miljoni locekļu. Uz sirdi var tikt vērsts šāds arguments: “Ko tu? vai nav rūgti būt svešzemniekam savā valstī?...”. Un, vēršoties pie saprāta, ar Bībeli rokās pilnīgi var paskaidrot ātro iepirkšanos veikalos svēto tēvu domāšanas taisnīgumu un dziļumu.
409. “Mēs viņiem iedevām dziļumu iekļūšanai kristietības noslēpumos; viņi mums parādīja gudrību kristīgās dzīves celtniecībā” (митр. Евлогий. Путь моей жизни. — Париж, 1947, с. 601). Tas ir par pareizticīgo un anglikāņu attiecībām.
410. свт. Иоанн Златоуст. Шесть слов о священстве, lp. 70.
411. cвт. Григорий Богослов. Творения. Ч. 6, lp. 177.
412. свт. Василий Великий. Письма. // Творения. Ч. 6, lp. 77.
413. свящ. Сергий Щукин. Современные думы, lp. 198.
Ļaudīm, kuri vēlas aizsargāt pareizticību no protestantu uzbrukumiem, es piedāvātu izmantot sekojošus padomus (dabiski, kas ir izpildāmi ar nosacījumu, ka sarunu biedriem ir pietiekami daudz laika kontaktiem un ieinteresētībai vienam par otru).Sākot kādas tēmas apspriešanu, neatļaujiet to nomainīt. Ļoti bieži sektants, redzot, ka viņa paziņojums dotajā jautājumā nesasniedz nepieciešamo efektu (jo ir paredzēts ļaudīm, kuri nav pazīstami ne ar Bībeli, ne ar pareizticīgo domu), ātri maina tēmu: “nu, labi, ko mēs par tām ikonām, bet, lūdzu, sakiet, kādēļ jūs...”. Tādēļ diskusijas sākumā ir nepieciešams stingri noteikt tās tēmu un lūgt sarunu biedram patstāvīgi to noformulēt vai piekrist jūsu apspriežamās problēmas formulējumam. Pēc tam, kamēr šis sižets nebūs apspriests pietiekami sīki, neļaut pārlēkt uz citām tēmām, atkal un atkal atgriežoties pie sākotnējās diskusijas tēmas: “Atvainojiet, mums ar jums saruna tagad ir par šo”.
Uzmanīgi pārbaudiet bibliskos citātus, kurus piesauc protestanti. Dažreiz viņi liek punktu tur, kur ir tikai komats un tādēļ tiek zaudēta ievērojama jēgas daļa.
Piemēram, ļoti bieži viņu lietotai Bībeles frāzei “Neviens Dievu nekad nav redzējis” ir turpinājums “Vienpiedzimušais Dēls, kas ir pie Tēva krūts, Tas mums Viņu ir darījis zināmu”. Un, ja pirmā frāzes daļa skaidri runā pret jebkādu ikonu rakstīšanas iespēju, tad otrā tieši otrādi atver iespēju attēlošanai: parādītais ir attēlojams.
Ja tiek pieminēti vārdi par to, ka “Dievs <...> neprasa cilvēku roku kalpošanu, tad panākat, lai šī frāze tiktu izlasīta līdz galam: “it kā Viņam kā vajadzētu” (Ap. d. 17,24-25). Protestanti izmanto šīs frāzes sākumu kā, lai noliegtu krusta zīmi, ar kuru pareizticīgie sevi pārkrusta, tā arī ikonu noliegšanai, neiedziļinoties paskaidrojumā, kuru apustulis Pāvils dod ar saviem vārdiem šī teikuma beigās. Lai saprastu šo Apustuļa domu, vajag aizdomāties, vai Dievam nav vajadzības tikai pēc cilvēku roku kalpošanas? Bet pēc kā Viņam ir vajadzība? Vai pēc cilvēku mutiskās kalpošanas, kas dzied “aleluja”? Pēc cilvēku kāju kalpošanas (misionāri, kuri apstaigā pasauli, lai sludinātu Evaņģēliju)? Cilvēku maku kalpošanas, kas tiek atvērti baznīcas desmitās tiesas samaksai? Dievam patiešām nav vajadzības ne pēc kā. Viņš ir visas esamības pilnība. Viņam nav vajadzības ne pēc pasaules, ne pēc ļaudīm, ne pēc dvēselēm. Pēc kāda pareizticīgā teologa vārdiem, “mēs Dievam neesam vajadzīgi; mēs esam vēlami”. Dievs vienkārši mums dāvina Sevi, Savu mīlestību. Viņš lūdz: nāciet pie Manis nevis Manas vajadzības pēc jums dēļ, bet sevis pašu dēļ; nāciet, ne lai Man kļūtu priecīgāk, bet lai jūs dzīvotu. Tādēļ ne tikai cilvēku roku kalpošana Dievam nav vajadzīga, bet arī siržu un sirdsapziņas kalpošana. Dievam nav nepieciešami Evaņģēliji, ko ir uzrakstījušas un izdevušas cilvēku rokas, bet Evaņģēlijs ir nepieciešams mums. Ikonas nav vajadzīgas Dievam, bet tās ir vajadzīgas mums tādēļ, lai biežāk atcerētos par Dievu. Krusta zīme mums atgādina par Mīlestības Upuri, bet kas gan slikts ir šajā atgādinājumā? Dievam tas nav vajadzīgs. Vai tas nozīmē, ka viss, kas nav vajadzīgs Dievam, nav vajadzīgs arī mums? Dievs neprasa barību. Varbūt arī mums nav vērts ēst? Dievam nevajag lidmašīnas. Varbūt arī protestantu misionāri pārstās lidot pie mums no Amerikas?
Ja piesauc vārdus Dievs “nedzīvo rokām darinātos namos” ( Ap.d. 7,48), tad palūdziet protestantu paskatīties uz šīs bibliskās lappuses lauku. Tur ir norādītas paralēlās Bībeles vietas pie šī panta. Pēc norādītās atsauces aizejat uz 1. Ķēņ. 8, 26-30. Un izrādīsies, ka tā ir Zālamana doma. Bet viņš to izteica tieši lūgšanā, beidzot Jeruzalemes dievnama celtniecību: “Bet vai tad Dievs patiešām lai dzīvotu zemes virsū? Lūk, debesis un debesu debesis nav spējīgas Tevi pilnā mērā uzņemt. Kā tad nu vēl šis nams, kādu es esmu uzcēlis? Un pievērsies, Sava kalpa lūgšanai. Lai Tavas acis ir atvērtas uz šo dievnamu. Uzklausi Savas tautas lūgšanas, kad viņi lūgsies šajā vietā”. Un, kā saprast - domu, ko izteica Bībeles gudrais, ceļot dievnamu, tagad jāuzskata par argumentu pret kristīgo dievnamu celtniecību? Aiz Savas žēlsirdības Dievs bija ar Vecās Derības tautu tās dievnamā. Pēc tās pašas Savas žēlsirdības Viņš ir ar Savu jauno tautu, ar to tautu, kurai Viņš dāvāja Savas Asinis. Dievnams - tās ir sienas, kas tiek celtas ap cilvēkiem, kuri ir sapulcējušies ap Golgatas Biķeri.
Diskusijas gaitā, pilnīgi iespējams, oponents var izmantot savstarpēji izslēdzošus argumentus un izvirza apsūdzības, kas iznīcina viena otru. Piemēram, protestantiem ļoti patīk pašu “mūsdienīgums”, rietumnieciskums, un principā viņi sevi uzskata par izglītotākiem nekā ir pareizticīgie. Pareizticīgajiem, kā saka, ir tikai aizspriedumains analfabētisms, viduslaiku maģija un pagānisma paliekas. Protestantu pusē ir visa mūsdienu kultūras varenība. Tādēļ, kad jums teiks: “jūs, pareizticīgie, Bībeli nestudējat, bet tikai bez prāta izpildāt savus rituālus”, pārdomājiet šos vārdus savā sirdī... Pēc kāda laika, kad jūs izskaidrosiet sarunu biedram, piemēram, pareizticīgo ikonu teoloģiju vai citas pareizticīgās domas un dzīves puses, jūsu oponents pateiks kaut ko pilnīgi pretēju: “Tie visi ir prātuļojumi, tā visa ir filozofija. Bet mums ir Bībele, un kristietim pietiek ar to vien”. Tātad, no sākuma viņš ar patosu paziņoja, ka pareizticība ir pārāk primitīva, lai būtu patiesa, bet pēc tam apgalvo, ka pareizticība ir pārāk sarežģīta, lai būtu patiesa. Manās sarunās ar protestantiem viņi sekoja tieši šādam scenārijam, un par to es vēlējos brīdināt citus. Sadzirdot vienu aiz otras abas šīs tēzes, piedāvājiet sarunu biedram tomēr izvēlēties vienu no šiem viedokļiem: vai nu pareizticība viņam ir pārāk primitīva, vai pārāk sarežģīta...
Par pirmās diskusijas tēmu es piedāvātu izvēlēties jautājumu kas skar kristiešu vienotību. “Lai ir viens ganāmpulks un viens gans”; “Tēvs, lai visi ir vienoti” - tā nav tikai Kristus lūgšana Tēvam, bet arī Viņa bauslis mums. No protestanta vajag sadzirdēt piekrišanu tēzei par to, ka kristiešu vienotība ir labums, ka kristiešiem ir jāglabā vienotība un jātiecas pēc tās. Tikai tad, ja kāds cilvēks vai cilvēku grupa sludina principus, kas neapšaubāmi traucē cilvēka glābšanas lietai - tikai tad var pārtraukt ar viņu saskarsmi. Pārējos jautājumos jebkuram kristietim acīmredzami ir piemērojams princips, ko ir noformulējis sirdsskaidrais Augustīns: “Galvenais ir vienotība, otršķirīga - daudzējādība, un visā mīlestība. Kristiešiem nav tiesību saraut Kristus Miesas vienotību tikai rituālu jautājumu dēļ vai atšķirību dēļ pedagoģiskajā vai misionāru metodikā. Tādēļ katra mūsu pretenzija vienam pret otru ir jāizskata ņemot vērā Pestītāja virspriestera lūgšanu par kristiešu vienotību: vai tas ir pietiekams šķelšanās iemesls? Vai mēs uzdrīkstēsimies Pastarās Tiesas laikā Kristus priekšā un apustuļu klātbūtnē (īpaši apustuļa Pāvila, kurš tik daudz ir mācījis kristiešiem savstarpēju iecietību) teikt: mēs pārrāvām attiecības ar šiem kristiešiem šī iemesla dēļ? Šķelšanās bez pienācīga iemesla ir grēks. Ja šī šķelšanās notika nepietiekamas informētības dēļ par mūsu nosodītās kristiešu grupas uzskatiem un praksi, tad tas ir piedodams grēks. Bet, ja šķelšanās notika varaskāres vai opozīcijas kāres dēļ, vai disidentisma kāres dēļ (“jā, jā, es zinu, ka jūs šo jautājumu saprotat savādāk un, ka jums ir pamats to skaidrot savādāk, bet es vienalga par vienīgo iespējamo uzskatu savas kopienas praksi”), - tad tas jau ir nesalīdzināmi lielāks grēks. Tas ir grēks no to vidus, kas sauc uz Dievu, uz Viņa Tiesu un Viņa atriebību.
Nākamā apspriežamā un saskaņas tēma varētu būt - diskusijas priekšmeta atklāšana. Jau no sākuma ir nepieciešams vienoties, ka diskusijai ir teoloģisks raksturs un tādēļ salīdzinātas tiek kopienu ticības mācības pozīcijas: ne to vai citu draudzes locekļu vai priesteru grēki, ne atkāpšanās no ticības mācības principiem, bet paši principi. Ja noskaidrojas, ka pareizticīgie ne vienmēr seko savas Baznīcas principiem, tad tas nav iemesls, lai sarautu saites ar pareizticīgajiem. Tas vienkārši būs aicinājums būt konsekventam. Tas būs aicinājums kļūt labākam kristietim, nekā daži no mums.
Pēc šīs iepriekšējās vienošanās kā pirmo teoloģiskās apspriešanās tēmu es piedāvātu izvēlēties jautājumu par Rakstu interpretāciju. Nevajag pārāk ātri iecelt savus oponentus Bībeles oponentu rangā. Ja cilvēks man nepiekrīt - varbūt tas nozīmē, ka viņš vienkārši nepiekrīt manai Bībeles izpratnei, bet ne pašai Bībelei un ne Pašam Dievam. Pareizticības un protestantisma atšķirības - tās ir Dieva Vārda skaidrojuma atšķirības. Tie vai citi Bībeles panti pieļauj diezgan atšķirīgu skaidrojumu un piemērojamību dzīvē. Tādēļ ir nepieciešams skatīties, kurš no šiem skaidrojumiem ņem vērā lielāko skaitu biblisko liecību. Šeit pareizticīgā diskusijas dalībnieka uzdevums ir samazināt protestantu sarunu biedra azartu, kurš ir pieradis uzskatīt, ka viņa Bībeles skaidrojums ir acīmredzams un ka savādāk saprast Bībeli vienkārši nav iespējams.
Pāreja uz nākošo sarunas daļu būs viegla. Protestantu sarunu biedrs uz to laiku jau tāpat būt noguris, tā iemesla dēļ, ka viņam neļauj izspļaut visu to, ko viņam ir iemācījuši nosodīt pareizticībā, un tādēļ viņš labprāt sāks izteikt mums dežūrpārmetumus. Ikonas, bērnu kristīšana, svēto godināšana, “nevienu nesauciet par tēvu”, “ja kāds pieliks vai atņems šajā grāmatā kādu vārdu”, “Dievs neprasa cilvēku roku darbu”, “glābšana ir no ticības”... Pareizticīgā šo vārdu izpratne tika izteikta iepriekš 408.
Bet pēc tam, kad katra nākamā tēma ir izsmelta, pieprasiet no protestantu sarunu biedra: tagad, kad Jūs zināt, kādēļ pareizticīgie to dara un kā tā šīs savas darbības saprot, vai jūs kā iepriekš uzskatāt mūs par tādiem, kuri ir atkāpušies no ticības un ir pagāni? Vai jūs uzskatāt, ka šis jautājums ir pietiekams mūsu dalīšanās iemesls? Un nesakiet man, ka “ja visi pareizticīgie to saprastu tieši tā, kā Jūs man tikko izskaidrojāt...”, - mēs taču vienojāmies, ka salīdzinām mūsu teoloģiskās tradīcijas ticības mācības principus, nevis to izpratnes un izpildīšanas mēru, kāds ir dažiem mūsu draudžu locekļiem. Šis jautājums nav šķeltniecības vērts? Un šis? Un šis? Tad, piedodiet, kādēļ jūs pareizticīgos uzskatāt par neuzticamiem pagāniem, kādēļ tad jūs esat atdalīti no mums? Un lab - cenšaties atcerēties - uz kura guļ beztiesīgas atdalīšanās grēks? Mēs, pareizticīgie, esam atdalījušies no baptistiem vai protestanti ir atdalījusies no mums? Mūsu sadalīšanās - tas ir Jūsu grēks, un, tas nozīmē, ka uz Jums guļ grēku nožēlas un labošanās pienākums...
Ir saprotams, ka grēku nožēla ir svētības darbība, bet Gars dveš, kur vēlas, un pavisam nav obligāti, ka grēku nožēlas vēlme patiesi atmodīsies jūsu sarunu biedrā - protestantā tieši šajā minūtē. Bet racionālajā līmenī (un tas ir atkarīgs no mums) šai sarunu daļai var būt tāds noslēgums: tātad, jūs tagad zināt, ka, teiksim, pareizticīgā ikonu godināšanas izpratne nav nodevība attiecībā pret Dieva Vārdu. Vai jūs varat dot man, sev, beigu beigās Dievam goda vārdu, ka turpmāk Jūs nekad vairs neapsūdzēsiet pareizticīgos par ikonu godināšanu? Bet varbūt Jūs varat savā kopienā aicināt savu draudzi, savus mācekļus uz to, lai arī viņi izmestu šos sarūsējušos ieročus no sava arsenāla? Apsūdzība, kas nāk no nezināšanas - tas ir viens. Bet, ja cilvēks jau zina lietu reālo stāvokli, bet turpina runāt kaut ko pavisam pretēju - tas jau ir apmelojums. Kādēļ gan jums uzkraut dvēselei viltus liecības grēku? Apsūdzot pareizticīgos šķietamā otrā baušļa pārkāpšanā, Jūs no tā brīža paši pārkāpsiet devīto bausli (5. Moz. 5,20: “Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāku”).
408. Ceru, ka lasītājs jau saprot, ka arī uz pārējiem protestantu pārmetumiem (ikonu, relikviju godināšanu, lūgšanas par mirušajiem), kas šajā grāmatā ir palikuši neapskatīti, pareizticīgajai tradīcijai ir sava, pietiekami pārdomātas atbildes. Piemēram, protestantu tēzes “par glābšanu caur ticību bez darbiem” vienpusīgumu es neapskatīju šajā grāmatā, jo tieši par šo tēmu ir pieejama arhibīskapa Sergija Stragorodska grāmata “Pareizticīgā mācība par glābšanu”. Ar pareizticības apoloģiju protestantisma priekšā var iepazīties sekojošās grāmatās: virspriesteris Dimitrijs Vladikovs. Pareizticīgā Baznīca un sektanti. (Otava, 1981.); pirmais šīs grāmatas izdevums saucās “ Rokasgrāmata sarunām ar adventistiem, baptistiem, paškovciem (1831) un citiem sektantiem” un bija izdota trīs sējumos Ahtirkā 1913-1914. gados; N. Varžanskis. Labais apliecinājums. Pareizticīgā pretsektu mācību grāmata tautas katehizācijai. (Počajeva, 1910); tāpat viņa Taisnības ierocis. Konspekts pretsektu sarunu vešanai. Pielikums Labajam apliecinājumam. (reprints-M., 1991); diakons Jānis Smolins. Garīgais zobens sektantu maldu mācību atvairīšanai. (Pirmais izdevums - 1911, reprints- Krasnodara, 1995 bez autora vārda norādes izejas datos); Misionāru ceļvedis Bībelē. Sastādījis diakons Jānis Smolins. – N. Novgoroda, 1997; garīdznieks Igors Jefimovs. Mūsdienu harizmātiskā sektantu kustība. Vēsturiska apcere, kritiska ticības mācības analīze, tagadējais stāvoklis. –M., 1995.
Nākamajā sarunas etapā piedāvājiet sarunu biedram ekskursiju pa pareizticīgo pasauli. Ja jau mēs esam kristieši, tad varbūt divu tūkstošu gadu ilgās kristiešu dzīves un domas laikā mēs esam uzkrājuši kaut ko tādu, kas var noderēt arī jums? Tā pirmkārt ir pareizticīgās askēzes, antropoloģijas pasaule, tālāk tā ir pareizticīgās kultūras (ikona, dievnams, mūzika) pasaule un pareizticīgās domas pasaule. Lai saprastu un pieņemtu šo mūsu sakrāto un šīs mūsu veltes, nav obligāti jākļūst par pareizticīgo. Pareizticīga teoloģija pēdējā laikā dažas lietas ir paņēmusi no katoliskās un luterāņu teoloģijas, bet tādēļ nav pārstājusi būt pareizticīga. Tāpat daudz ko var paņemt no pareizticīgās pasaules, paliekot par protestantu (kaut gan varbūt ne par “dienvidu baptistu”)409. Tagad var pāriet uz to problēmu apspriešanu, kuras pati sev rada protestantu teoloģija, tas ir apspriest protestantisma iekšējās pretrunas. Pati galvenā no tām - mēģinājums atraut Bībeli no Mantojuma, no Baznīcas. Atklāsmes adresāts - ir Baznīca. Kanona autors - ir Baznīca. Bībele ir sastādīta uz ārpusbibliska pamata. Kurš tieši iekļāva šīs grāmatas Rakstu sastāvā? - Baznīca. Baznīca kā liturģiska kopiena ir primāra attiecībā pret Baznīcu kā kopienu, kas klausās Rakstu lasījumus. Un, kad vēl nebija sakopotas Jaunās Derības grāmatas, un pat tad, kad vēl viņas pat nebija uzrakstītas - Baznīca jau bija un tajā jau bija Euharistija. Tagad mēs vispirms klausāmies Evaņģēlija lasījumu, pēc tam savienojamies ar Dievu. Bet apustuļu laikmetā bija savādāk: vispirms apustuļu un viņu mācekļu mutiska sludināšana (mantojums), pēc tam Euharistija, un tikai daudz vēlāk - noraksta “Evaņģēlijs no ...” saņemšana. Baznīca sāka saņemt Euharistiju agrāk nekā lasīt Jauno Derību. Jaunās Derības kanons tika saskaņots ar Euharistiju, bet ne otrādi. Mēs nesavienojamies ar Dievu tādēļ, ka tā ir teikts Jaunajā Derībā. Pirmo gadsimtu kristieši Jauno Derību atzina tādēļ, ka tās lappusēs viņi atpazina to pašu Garu, kuru sajuta savās Pēdējās Vakariņās. Un pretstatīt Baznīcas grāmatu Baznīcas dzīvei, tās Mantojumam - tas tomēr nav loģiski. Beigu beigās tas ir jautājums par to, ko Kristus atstāja pēc Sevis: grāmatu par Sevi vai Sevi Pašu? Protestanti saka, ka Kristus atstāja atmiņu krājumu par Sevi; katoļi - ka par Savu vietnieku Viņš atstāja pāvestu. Pareizticīgie apgalvo, ka Viņš vienkārši Pats palika ar mums “visās dienās līdz pasaules galam”. Protestanti aizlīmē Kristum muti un saka: “nepieliec ne vārdu!”. Protestantiem grāmata - tas ir vienīgais veids kā kontaktēties ar Dievu, vienīgais Dieva iepazīšanas veids, vienīgās durvis, pa kurām viņi atļauj Dievam ienākt cilvēka dzīvē. Pareizticība saka, ka Gars dveš, kur vēlas, un Viņa elpa ierakstās kristietības vēsturē kā Mantojums. Kristus nodod Sevi, bet ne Savus nopelnus, kurus Tēvs it kā piekrīt uzskatīt it kā par mūsu un ieskaita tos kā nopelnu visām paaudzēm.
Citu protestantisma dīvainību vidū var atzīmēt mācības par “glābšanos caur ticību” vienpusību.
Pati sarežģītākā sarunu daļa – tā ir jautājuma apspriešana par to, kas tieši protestantismā izsauc kritiku no pareizticības puses. Ja mūsu pretrunas nav ceremonijās, tad kur tad? Ja pareizticība nesaplūst ar protestantismu, bet ar kārtējām sāpēm uztver tā izplatīšanos Krievijā, tad tas nozīmē, ka no pareizticīgo viedokļa protestantismā ir kaut kas tāds, kas tiek viņu novērtēts kā kaut kas nāvīgi bīstams. Kas gan kristiešu teoloģijas perspektīvā, kas uz visu skatās caur zīmi “viss mūsu cilvēku un mūsu glābšanas labā”, dvēseles glābšanas perspektīvā izrādās kā protestantisma fatāls defekts?
Tas ir jautājums par Euharistiju. Pareizticība uzskata, ka mums patiešām ir jākļūst par Kristus miesu un tikai tad mūsu augšāmcelšanās būs “augšāmcelšanās dzīvībai”. Protestantisms uzskata, ka Euharistija nav nekas vairāk kā simbolisks rituāls, kas atgādina Kristus mācību. Visa pareizticības dzīve tiek organizēta ap Liturģiju (tāpat kā protestantu dzīve tiek organizēta ap Evaņģēlija sludināšanu). Un pareizticīgajā perspektīvā Euharistijas noliegšana nav vienkārši vienas no Kristus mācības līnijas izkropļošana, bet kaut kas daudz briesmīgāks: tā ir pašas glābšanas dāvanas atgrūšana, svētījošās un glābjošās savienošanās ar Kristu nomaiņa ar vārdiem par Kristu. Tā ir Dieva dāvanas aizvietošana ar cilvēku vārdiem par šīs dāvanas varenumu. Ir dažas protestantu kopienas, kuras paziņo, ka tās atzīst Euharistiju par sakramentu. Bet šeit ir jāizšķir divi jautājumi: viens - ko ļaudis paši domā par savām darbībām, un cits - vai patiesi viņu darbības ir tik svētīgas, kā viņiem liekas. Protestantu kopienās nav apustuliskās pēctecības, bet tas nozīmē, ka nav nepieciešamās mīlestības mielastu, maizes laušanu, sakramentu plūsmas, kas lejas no apustuļiem līdz mums cauri visiem gadsimtiem. Tas nozīmē, ka nav līdzdalības apustuliskajā Euharistijā, bet ir tikai pašdarbība, kas atdarina apustulisko noslēpumu... Tas ir sarežģīts jautājums, un šajā grāmatā tas ir apskatīts visai nepietiekoši. Nu, ko, ar agrīnās kristietības izpratni par Euharistiju interesents var iepazīties garīdznieku Kiprijāna Kerna, Nikolaja Afanasjeva, Aleksandra Šēmana darbos...
Noslēgumā vēl viens atgādinājums pareizticīgajiem: kristietim nekad nav kauns nožēlot grēkus. Jā, mūsu baznīcas dzīve ir tālu no normālas. Jā, daudz grēka ir mūsu vēsturē un tagadnē. Ne visam, kas ir bijis un ir baznīcas dzīvē vai draudžu praksē, ir nepieciešams attaisnojums. Par vienu ir jāsaka tieši: tas ir grēcīgs ieradums, kas ir ieviesies mūsu dievnamos pretēji mūsu Baznīcas mācībai (piemēram, Jaunās Derības Trīsvienības ikona, kas attēlo Dievu Tēvu kā starecu, pretēji VII Vispasaules Koncila lēmumam un Krievu baznīcas “simtgalvju” koncilam). Protestanti nemāk runāt par savu kopienu slimībām vai grēkiem. Viņi ir audzināti nemitīgu uzslavu, nepārstājošas pašslavināšanas garā: “agrāk es biju grēcinieks, jo biju ateists, bet tagad arī es esmu svētais, un viņš ir svēts, un visi mūsējie ir svēti!”. Lūk, šajā atdarināt protestantus nekādi nevajag. Grēku nožēlojoša, atklāta saruna par pareizticību - bez visa cita tas ir sektantu kritikas atbruņojošs līdzeklis mūsu adresē. Mēs dzīvojam Baznīcas iekšienē, tādēļ labāk par nepiederīgajiem zinām savas slimības. Bet bez tam mēs pazīstam arī garīgo gaismu, kas ir pareizticībā. Mēs ar saviem grēkiem šo gaismu dzēšam, bet tā vienalga spīd. Cauri visiem gadsimtiem skan Baznīcas raudas par sevi pašu: “Vai tu nezini, ka Baznīcas ķermenis ir pakļauts lielākām slimībām un postam nekā mūsu miesa; tā ātrāk samaitājas un lēnāk atveseļojas?”410. “Tu jautā, kādi ir mūsu darbi? Galēji rūgti. Baznīca bez ganiem; labais mirst, ļaunais ir ārējs; jāpeld naktī, bet nekur nespīd pavadošas zvaigznes. Kristus guļ”411. “Bet Baznīcas ir gandrīz tādā pat stāvoklī kā mans ķermenis: nav redzama nekāda laba cerība: darbi nepārtraukti nosliecas uz slikto”412.
Izlikties, ka mums viss ir labi, nav gudri kaut vai tādēļ, ka vairuma gadījumu krievu protestants, tas ir cilvēks, kurš centās būt pareizticīgais, viņš ienāca mūsu dievnamā, bet kaut kas viņu sabiedēja, atgrūda. Tādēļ teoloģiski, vēsturiski - šķelšanās grēks guļ uz protestantiem, bet cilvēciski - uz mums. “Uz mums skatās cilvēks ar jautājošām acīm: vai pie mums nav Dieva līdzjūtīgās sejas?”413, un, tādēļ, ka pie mums viņš neredz, viņš iet pie citiem.
Tādēļ ne no augšas uz leju mums ir jāskatās uz mūsu sarunu biedru, ne viņā saskatīt ienaidnieku, bet zaudētu brāli. Mēs viņu pazaudējam, laikā nepienācām, nepasniedzām roku, nepaskaidrojām, neatbalstījām... Kaut kad mēs viņam nepateicām varbūt tikai vienu labu vārdu, bet tagad, lai izskaidrotos, ir nepieciešams ar viņu sarunāties stundām. Kādreiz kāda draudzes locekle, redzot cik ilgi es runāju ar sektantiem, kuri bija ienākuši mūsu dievnamā, pa pusei jokojot man teica: “Tagad es sapratu, ka var panākt ilgu un individuālu sarunu ar Jums: vienkārši vajag pierakstīties kaut kādā sektā”.
Un vēl: neveidojiet savu pareizticības aizsardzību tikai uz “krieviskā” un “amerikāniskā” pretstatīšanu. Pareizticība nav nacionāla, bet visuma, visas pasaules reliģija. Arī pašā Amerikā pareizticīgajā Baznīcā ir daži miljoni locekļu. Uz sirdi var tikt vērsts šāds arguments: “Ko tu? vai nav rūgti būt svešzemniekam savā valstī?...”. Un, vēršoties pie saprāta, ar Bībeli rokās pilnīgi var paskaidrot ātro iepirkšanos veikalos svēto tēvu domāšanas taisnīgumu un dziļumu.
409. “Mēs viņiem iedevām dziļumu iekļūšanai kristietības noslēpumos; viņi mums parādīja gudrību kristīgās dzīves celtniecībā” (митр. Евлогий. Путь моей жизни. — Париж, 1947, с. 601). Tas ir par pareizticīgo un anglikāņu attiecībām.
410. свт. Иоанн Златоуст. Шесть слов о священстве, lp. 70.
411. cвт. Григорий Богослов. Творения. Ч. 6, lp. 177.
412. свт. Василий Великий. Письма. // Творения. Ч. 6, lp. 77.
413. свящ. Сергий Щукин. Современные думы, lp. 198.
