Kam līdzinās Dieva Valstība?
Dieva Valstība nav tikai nākotnē, tā neatrodas tikai aiz vēstures robežas. Pats paradoksālākais Evaņģēlija apgalvojums ir tajā, ka “Dieva Valstība ir starp jums”, ka tā jau jūs ir “sasniegusi”. Dieva Valstība - tas ir Kristus, Kurš dzīvo ļaudīs. Tur, kur dzīvo Pestītājs, tur Viņš veido Savu Miesu. Kristus Miesa tad arī ir Baznīca. Šeit pat protestanti nesāks strīdēties, jo tas ir tiešs apustuļa vārds (Ef. 1,23).
Bet kam tad Pestītājs pielīdzina Dieva Valstības ceļus uz zemes? - Sēklai un raugam. Sākumā maza, noslēpta Pašā Kristū šī valstība tiek nodota apustuļiem, cauraug viņus un caur viņiem iet tālāk pasaulē.
Tas, ka Kristus klātbūtne ļaudīs nepārtrūka ne ar Viņa Debesbraukšanu, ne ar apustuļu aiziešanu, vēlāk palīdzēja Baznīcai sastādīt Jaunās Derības kanonu.
Jāatzīmē, ka nopietnā protestantu literatūrā parādās nepārtrauktas baznīcas tradīcijas un Bibliskā kanona jēdziens. O. Kulmanis (О. Cullmann) Baznīcas lomu šajā jautājumā skaidro šādi: “Nosakot kanona principu, Baznīca atzina, ka no šī brīža tradīcija beidza būt par patiesības kritēriju. Ar šo lēnprātības aktu Baznīca pakļāva savu tradīciju augstākajam apustuļu tradīcijas kritērijam, kas ir kodificēts Svētajos Rakstos. Izstrādāt kanonu - tas nozīme atzīt: no šī brīža mūsu baznīcas tradīcijai ir nepieciešamība, lai to kontrolētu, un šī kontrole tiks veikta - ar Svētā Gara palīdzību - caur apustuļu mantojumu, kas ir fiksēts tekstos” [La Tradition. Probleme exegetique, historique et theologique. (Cahiers theologiques. 33) Paris. 1953. lpp. 44.].
Šai teorijai, pirmkārt, var uzdot jautājumu:
Vai patiešām līdz oficiālā kanona noteikšanai, tas ir līdz IV-V gadsimtiem Baznīca uzskatīja savu tradīciju par kaut ko augstāku nekā Rakstus? Nekur agrīnās kristietības avotos es neesmu sastapis, ka baznīcas teologs liktu to, ko viņš uzskata par savas skolas vai kopienas tradīciju, augstāk par to, kas rakstīts Rakstos. Nekur es neesmu redzējis tāda veida spriedumus: “Kaut arī apustuļu vēstulēs ir teikts..., bet pēc mūsu Baznīcas Mantojuma mēs uzskatām un rīkojamies savādāk”. Kaut vai tādēļ Kulmana izteiciens “no šī momenta...” izsauc neizpratni.
Otrkārt, Svētā Gara loma šeit ir tikai būt cenzoram - kontrolēt. Vai Svētais Gars var tikai apturēt dažus kristiešu centienus, vai viņš var tos arī iedvesmot? Jā, patiesības kritērijam ir jābūt, un katram kristietim tie bez šaubām ir Raksti. Bet vai tad valsts dzīve ir tikai Valsts Standarta telpu sargāšanā? Vai tad fiziķa darbs ir tikai metra vai kilograma etalona sargāšana? Tradīcijai ir jābūt kontrolējamai - pareizi. Jābūt un jādarbojas. Tāpēc jautājums dialogam starp pareizticīgajiem un protestantiem nav tajā, kad šī tradīcija tika “paņemta kontrolē”. Jautājums it tajā - vai Tradīcijas radošā darbība turpinās pēc kanona noteikšanas, vai arī ar kanona izstrādi Baznīcas radošā dzīve apsīka un tai palika tikai sargājošā funkcija.
Šī protestantu tēze brīnišķīgi pilnīgi metodiski atbilst pareizticīgā fundamentālisma vienam no pamatpostulātiem: Vispasaules Koncilu laikmets un Baznīcas dogmātiskā, teoloģijā un kanonu jaunrade ir palikusi aiz muguras, beidzoties Septītajam Vispasaules Koncilam. Ja astotais koncils arī būs - tad tas būs antikrista koncils353... Lūk, arī protestantismā tiek uzskatīts, ka kādā brīdī Baznīca pēkšņi pazaudēja dāvanu atpazīt garus un dāvanu formēt patiesību un “samierinājās” vienreiz un galīgi tās kodificētās patiesības priekšā. Ir tikai dabiski, ka jebkurš mēģinājums noslēgt dzīvo Mantojumu (apustuļu vai svēto tēvu) pagātnē pārvēršas par vēsturisku nihilismu un tīšu apokaliptisku. Pašas “burtkalpīgākās” protestantu sektas vislabprātāk pareģo drīzu Galu. Atrāvušās no Mantojuma, viņas nejūt vēsturi un vēlas no tās izskriet. Pēc viņu viedokļa, vēsture ir atnesusi kristietībai tikai pagāniskus izkropļojumus, tikai mētāšanos starp romisko pāvesta cēzarismu un bizantisko ķeizara pāvestismu. Tātad ir tik dabiski vēlēties šīs “dēmoniskās vodeviļas” galu...
Kulmans saka: “Noteikt kanonu - tas nozīmē pateikt: mēs no šī brīža atsakamies izskatīt kā normu citus mantojumus, ko apustuļi rakstiski nav piefiksējuši” [Tradition. Probleme exegetique, historique et theologique. (Cahiers theologiques. 33) Paris. 1953. lpp. 45]. Taču mēs neredzam neko līdzīgu baznīcas literatūrā “kanona fiksācijas” laikmetā. Mēs, tieši pretēji, redzējām, ka svētais Vasīlijs zin arī citus, liturģiskus apustuļu vēstījumus, kuri ne būt nav piefiksēti Jaunās Derības kodeksā. Kulmans postulē apustuļu Mantojuma un Apustuļu Rakstu identitāti. Viņš norobežo augstāko normatīvo ticības izklāstu no vienīgā tās izklāsta. Par to, ka eksistēja arī citas ticības normas, mums bieži atgādina svētais Vasīlijs Lielais: ticēsim tā, kā mēs esam kristīti; lūgšanu kopums lai ir ticības kopums. Mūsu lūgšana ir vērsta pie Trīsvienības - Tēva, Dēla un Svētā Gara - tā arī atzīstam kā apustuļu ticību Viņu vienu būtību un vienādo dievišķību.
Labi, Baznīca ir noteikusi Rakstus sev kā ticības noteikumus. Bet vai tad tas nozīmē, ka pēc tam Baznīcai obligāti jāpazaudē sava balss? Vai tad krievu valodas gramatikas grāmatas izdošana uzliek veto Puškina dzejoļu vai Dostojevska romānu jaunradei? Nedrīkst būt pretrunā ar kanonu. Nedrīkst būt pretrunā ar krievu valodas noteikumiem. Vai tad Pāvila vēstuļu atzīšana par Dieva iedvesmotām spiež nevērīgi izturēties pret Augustīna “Grēksūdzi”?
Patiesi, ticība, kas ir parādīta Rakstos, ir normatīva. Jaunās Derības kanons ir slēgts.
Pirmkārt, tādēļ, ka tas nav stāsts par Dieva ārpus laika esamību, bet stāsts par vēsturisku notikumu. Par Dievu, par Viņa gribu un Providenci mēs varam uzzināt arī no citiem avotiem, ari no jaunam izpausmēm. Bet par to, kas notika Palestīnā, mēs nevarēsim uzzināt neko vairāk.
Otrkārt, Raksti Baznīcā ieņem pavisam unikālu stāvokli tādēļ, lai nedotu iespēju Dieva providenci aizstāt ar cilvēku vēstījumiem, kas tiešām var būt pilnīgi vērsti pret Dievu gadījumos, kad ļaudis, kuri ir izkrituši no Mantojuma, tomēr uzskata sevi par kristiešiem.
Treškārt, Rakstu autoritātes unikalitāte pasvītro Dieva transcedentāti: Viņa atklāsme nevar būt līdz galam ticīgo utilizēta, un pat Baznīca nevar izmainīt apustuļu ticību atkarībā no tā, kas liekas noderīgs šajā minūtē. Baznīcai jākalpo Evaņģēlijam, un ne citādi. Kāda laime mums bija tas, ka mūsu teologi nebija brīvi no paklausības Evaņģēlija autoritātei, un tādēļ padomju laikmetā, neskatoties uz padomju varas lielo vēlēšanos, nevarēja pasludināt pilnīgu dialektiskā materiālisma un kristietības identitāti! Evaņģēlijs tā arī netika pārrakstīts “pirmo rindu mācības” vadošo norādījumu gaismā. Tajā arī bija Solovku bīskapu 1928. gada vēstījuma jēga: mēs esam lojāli Padomju varai politikas jomā, bet mums nav varas pārmainīt Evaņģēliju un nevaram aizvērt acis uz to, ka reliģiskus jautājumus mēs risinām citādāk, nekā to rekomendē darīt valsts vara. Budismā nav vispārzināmu un vispārobligātu svēto grāmatu, un tādēļ ar Rērihu rokām tas mierīgi ir pārvērties materiālismā un ļeņinisma aziātiskajā eksporta variantā354
Bet Baznīca, iepriekš aizsargādama savus Rakstus, tagad pati ir Rakstu, kā arī tās Tradīcijas aizsargāta.
Rērihu pieminēšana atļauj saprast vēl kādu svarīgu vēsturiskās pēcapustuļu Baznīcas lietu. Tāpat kā gadījumā ar kanona vēsturi - tas ir darbs, ko protestanti izmanto, bet izmanto anonīmi, kā kaut ko pašsaprotamu, kam nav nekādas attieksmes pret noteiktu cilvēku garīgo varoņdarbu. Kā arī gadījumā ar kanona vēsturi, arī šeit protestanti nepilda apustuļa Pāvila novēlējumu: “Atceraties savus audzinātājus” (Ebr.13,7).
353. “Kādēļ Baznīcai jāatsakās no tādas pat vēstures lietošanas arī turpmāk? Kurš un no kura laika ir noteicis Baznīcai jaunrades robežas, un, pieliekot punktu veselam septiņu koncilu laikmetam, pavēlētot turpmāk klusi gaidīt Otro Atnākšanu? Nē, tas nav Baznīcas Mantojums, bet aizmigušas teoloģiskas skolas mantojums” (Карташев А. В. Реформа, Реформация и исполнение Церкви // Церковь, история, Россия. М., 1997. lpp. 206).
354. 1927. gadā rērihu grāmatu izdevums “Kopiena” saturēja šādu tekstu: “Mums - materiālistiem ir tiesības pieprasīt cieņu un matērijas izzināšanu” (Kopiena,23). Taču 1936. gada izdevumā, kad boļševisms rietumos vairs nebija modē, šis pats teksts skanēja savādāk: “Mums - Gara Nesējiem ir tiesības pieprasīt cieņu un matērijas izzināšanu”. Bez tam: “Redzot Krievijas nepilnību, daudz ko var pieņemt Ļeņina dēļ... Ne pēc tuvības, bet pēc taisnības, viņš pat palīdzēja Budas lietai” (Kopiena, 53). “Vai ir bijuši labāki laiki? Labāk, ja augonis pārplīst un var aizbērt caurumu. Mēs nepieņemam pusmēru. Mums nav vajadzīgi svētie ar pusmēriem. Nav tādas cilvēciskas darbības uz pasaules, ko pasaules glābšanai neizdarītu mūsu valdnieks Buda, jo viņš bija Lauva!” (Kopiena, 57).
Problēma ir tajā, ka par maz bija atpazīt apustuļu grāmatas. Tām vēl vajadzēja dot apustuļu skaidrojumu. Gnostiķi taču arī pieņēma daudzas kanona grāmatas. Bet viņi tām deva tādus patvaļīgus skaidrojumus, ka sanāca kaut kas pilnīgi pretējs Vispārējās Baznīcas kristietībai. Tā arī šodien grāmatu tirgus ir pārpludināts “ar jauniem Bībeles lasījumiem”: no Svēdenborga un Bēma līdz Blavatskai, Šteineram un viņu sekotājiem. Nav grūti ievērot, ka uz vairumu cilvēku šie it kā zinātniskie skaidrojumi iedarbojas kā žņaudzējčūskas skatiens uz trusīti: žonglēšana ar citātiem, alogoriska skaidrošana, paralēles ar pagānu sistēmām, pasvītrots “garīgums” un “tolerance”...
Tā bija arī pirmajos kristietības gados. Gnosticisms bija tuvāk pagānismam un tādēļ saprotamāks. Lielā, trīs gadsimtus ilgā cīņa ar to sākās jau apustuļu laikā. Pirmie talantīgie sistematizātori parādījās vispirms pie agnostiķiem (Vasilids, Markions), un tikai paaudzi vēlāk – Baznīcā (svētais Lionas Irenejs). Valsts vara vajāja kristiešus, bet neaiztika agnostiķus, kuri uzskatīja vienkārši par muļķību mirt dažu vardu vai žestu dēļ. Viņu grāmatas bija parakstītas ar daudz skaļākiem vārdiem nekā kanonisko grāmatu autoriem: “Jūsu kopiena lasa Marka Evaņģēliju? Marks taču nav no divpadsmit apustuļiem, viņš ir tikai Pētera māceklis. Bet mums nesen atveda paša Pētera Evaņģēliju!”.
Un šajos apstākļos Baznīca varēja dot pilnīgu, pārliecinošu, secīgi antignostisku kanonisko biblisko grāmatu skaidrojumu. Šim viņu skaidro-jumu vēl līdz šim piekrīt protestanti. To mācību par Dievu, par Radītāju, par Vecās Derības Kungu, par Pestītāju, par Kristu, par Jēzu, ko tajā laikā nosargāja Baznīca, šodienas protestanti uzskata par acīmredzamu. Taču gan senā, gan jaunākā vēsture parāda, ka nebūt tas nav acīmredzams.
To, ka protestantu mācību grāmatās tiek lietots termins Trīsvienība (kas nav Bībelē un ko pirmais otrajā gadsimtā ieviesa svētais Antiohijas Teofils), tas, ka viņi nepretstata ļauno Vecās Derības Dievu labajam Jaunās Derības Pestītājam, tas, ka viņi Jaunās Derības teicienā “un mūžīgi mūžos” neredz norādi uz lielu daudzumu “paradīzes planētām” un kosmiskām pasaulēm, - tie visi ir tie augļi, ko protestanti ir apguvuši no senās Baznīcas teoloģiskā mantojuma izstrādēm.
Tieši teoloģiskais mantojums polemikā ar agnostiķiem noteica, kā nedrīkst skaidrot Rakstus. Un šo teoloģiski - aizliedzošo Baznīcas Mantojumu līdz šim glabā pat protestanti, kuru Evaņģēlija izpratne nebūt nav gnosticiska un teosofiska. To, ko, Rakstus skaidrojot, noliedza svētais Irenejs un svētais Atanasijs, noliedz arī viņi. Tie, kuri gāja pa konsekventu protestantisma ceļu, noliedzot vēsturiskās Baznīcas autoritāti un kopā ar to biblisko kanonu un Bībeles antiokulto skaidrojumu, kļuva par mormoņiem.
Tas nozīmē, vēsturiskā pēcapustuliskā Baznīca saglabāja ne tikai apustuļu tekstus, bet arī apustuliskos to skaidrojumus. Šis apstāklis ir tā vērts, lai no tā izdarītu secinājumus.
Un tā, pirmkārt, pēcapustuliskā Baznīca pareizi atpazina tās grāmatas, kam nebija apustuliskas izcelsmes, kas bija viltoti - apokrifiskas, tādējādi pēcapustuļu laika Baznīca sastādīja pareizu Dieva iedvesmotu apustuļu Rakstu kanonu. Otrkārt, šī pati Baznīca spēja atšķirt neapustuliskos apustuļu grāmatu skaidrojumus.
Kādēļ gan nepieļaut, ka šī Baznīca varēja patiesi, savlaicīgi un vietā teikt ne tikai “nē”, bet arī “jā”? Varbūt ne tikai viltus grāmatu izskaidrošana šai Baznīcai bija taisnīga, bet arī īsto grāmatu skaidrojums tai bija identisks apustuļu un Dievišķajam nodomam? Kādēļ tikai perifērā tiek atzīsta šīs Baznīcas taisnība, bet ne pašā būtībā? Klau, viņi labi aizsargāja Patiesības robežas, labi atvairīja ārējo apdraudējumu, bet paši slikti saprata Rakstus un slikti tos piemēroja, veidojot savu iekšējo baznīcas dzīvi? Kādēļ protestanti, atzīstot baznīcas eksegēzes teoloģiskos noteikumus, atzīstot dominējošās Baznīcas teoloģisko mantojumu, noliedz to, kā šī Baznīca iemiesoja Rakstus un savu Rakstu izpratni savā praktiskajā reliģiskajā dzīvē? Kādēļ, pieņemot teoloģiski - teorētisko mantojumu, viņi noraida mistēriski - praktisko mantojumu?
Protestantisms nenovērtē Rakstu interpretācijas problēmu. Baptisti, adventisti, vasarsvētnieki, harizmāti ir pārāk pārliecināti par to, ka viņu Rakstu skaidrojums ir acīmredzams, kā vienīgais iespējamais un tādēļ viņi sludina “tīru Evaņģēliju”. Taču jau pats četru Evaņģēliju, kas ir dažādi gan pēc stila, gan pēc valodas, gan pēc teoloģiska nodoma, gan pēc pastāstīto ziņu kopuma par Kristu, eksistēšanas fakts runa par to, ka ļaudīm vajag būt vēl kādam evaņģēlistu pretrunu pareizas skaidrošanas līdzeklim. Atšķirību interpretācija - tā, kas raksturīgs vienam no Evaņģēlijiem un paliek nepateikts citā, - ir atstāta Baznīcai, palīdzot Svētajam Garam. Ārpus šī Gara, grāmata atstāta pati sev, kļūst vienkārši par mirušu vārdu, kas, kā zināms, nelabi smird. Tā kļūst par citātu krājumu, ar kura palīdzību ir tik labi attaisnot savu naidu un kaislību.
Patiesību sakot, runājot no laicīgās vēstures viedokļa, nekādas “Kristus mācības” nav. Ir tikai Baznīcas mācība. Mums ir tikai pirmās Baznīcas liecība par Kristus vārdiem - par tiem vārdiem, kurus Baznīca atcerējās , saprata un uzskatīja par vajadzīgu piefiksēt. To saprotot, K. Ļeontjevs griezās ar pamācību pie savas sirds: “Ticēšu Evaņģēlijam, ko ir izskaidrojusi Baznīca, un ne citādi” [Леонтьев К. Н. Египетский голубь: Роман, повести, воспоминания. М., 1991. lpp. 502.].
Liberālajam, eiropeiskajam protestantismam Jaunās Derības grāmatu sekundaritāte attiecībā pret kristīgo kopienu ir arguments par to, lai neticētu Evaņģēlijiem. Man, tieši otrādi, tas ir arguments par labu tam, lai ticētu Baznīcai ne tikai viņas Evaņģēliskajā liecībā par tās Kristus uztveri, bet visa tās dzīves pilnībā, tas ir ar ticību pieņemt visus tās Mantojuma notikumus.
Pēc Baznīcas mantojuma, iespējams, “nebūtu vajadzības, ja būtu iespējams viennozīmīgs un vienreiz un uz visiem laikiem noteikts Rakstu skaidrojums. Bet Raksti vienmēr maina savu jēgu, jo tie ir vērsti uz ļaudīm, bet cilvēki dzīvo dažādos apstākļos, dažādās pasaulēs. Raksti ir vēršas pie dažādu laiku un dzīves situāciju ļaudīm, un tas nozīmē, ka ir nepieciešamība pastāvīgi tos aktualizēt. Tradīcija tad arī ir mūžīgo Rakstu normu aktualizācija laikā. Raksti prasa būt saprotamiem un sadzirdētiem. Raksti vēršas pie ļaudīm.
Mantojums aktualizē to viņu dinamiku. “Rakstiem ir nepieciešamība pēc Tradīcijas kā to satura iesaistīšanas līdzekļa, pēc Baznīcas kā patiesa subjekta, kas Mantojumu īsteno” (garīdznieks Dimitrijs Staniloe, Staniloae D. Teologia dogmatica ortodoxa. Vol. 1. Bu-curesti, 1996. lpp. 46.).
Tas, cik nepietiekama ir protestantu Rakstu pretstatīšana Baznīcas tālākajai dzīvei, ir redzams no ap. Pāvila vārdiem Timotejam: “Turies pie veselīgas mācības parauga” (2.Tim.1,13). Paraugs šeit ir - ὑποτύπωσις : uzmetums, eskīzs, kopējs attēls. Šis vārds tika pielikts gleznām, ar kuram vēl bija jāstrādā, pie skulptūrām, kas vēl pilnībā nav izpaudušas skulptora nodomu par sevi, pie literatūras pierakstiem, kas formē
pašu vispārējo iedomātā darba ideju [Skat.: Spicq С. Les Epitres pastorales. Paris, 1947. lpp. 158-159.]. Tātad apustuļu dāvanai ir nepieciešama tālāka izstrāde. Ja pat par Savas Valstības dāvanām Kristus saka, ka to saņemšana paredz turpmāku darbu (atcerēsimies līdzību par talantiem), tad vēl vairāk tas attiecas uz to, ko pēc sevis apustuļi atstāja cilvēkiem. Apustuļu vārds - tā nav dzīves atjaunošanas un prata Kristū robeža, bet tikai tās norma.
Tādēļ Baznīca dzīvo Mantojumā, jo, lai arī viņa cenšas dzīvot pēc Evaņģēlija, bet nevar vienkārši tāpēc, ka dzīvot var Dieva, nevis grāmatā.
Mantojums nav tikai apustuļu sludināšanas atkārtojums, “ticības noteikumi” vai pat adekvāta Rakstu ekseģēze. Tas nav daži vārdi, kurus var nodot ausij. Mantojums apņem uzreiz gan jūtas, gan domas, gan cerības, gan darbības. Baznīca ir kaut kas, kas izbēg “zinātnisko kontroli”. Tas ir Mantojums.
Mantojums ir realitāte, bet ne tikai vārds par realitāti. Ir iespējama situācija, kad vardi tiek nodoti precīzi, bet realitātes vēstījums pārtrūkst: “Ne visi, kas Man saka...” Tam, lai Evaņģēlijs paliktu pats sev identisks, lai kristieši paliktu apustuliskajā Tradīcijā, nav pietiekami tikai nodot grāmatas. Vajag nodot Vārdu, bet ne vārdus. Šajā sakara Mantojumu var noteikt kā dažādu paaudžu “Kristus iepazīšanas identitāti” [Staniloae D. Teologia dogmatica ortodoxa. Vol. 1. lpp. 44.].
Pēc V. Loseva domām, Mantojums - “tas nav Atklāsmes saturs, bet gaisma, kas to caurauž; tas nav vārds, bet dzīva dvesma, kas dod reizē vārdu un klusuma, no kura vārds iznāk, sadzirdēšanu; tas nav Patiesība, bet Patiesības Gara vēstījums, bez kura Patiesību nevar iepazīt. “Neviens nevar teikt: Kungs ir Jēzus, - kā vien Svētajā Garā” (1.Kor.12,3)” [Лосский В. Н. Предание и предания // По образу и подобию. М.,1995. lpp. 138.]. Mutisks un rakstisks mantojums - tie ir tikai dažādi vienas un tās pašas Atklāsmes izpausmes veidi. Prievārds “un” savieno divas realitātes, kam ir viena ontoloģija: Dievišķo darbību cilvēku pasaulē.
Tikai tāpēc, ka Mantojuma avots ir Pašā Dievā, bet ne mūsu stāstos par Viņu, tas arī var kļūt par savdabīgu “mašīnu cīņai ar laiku”: neskatoties uz to, ka katrā pārstāstā un katrā tradīcijas jēgas nodošanas aktā tā galvenajai Vēstij būtu bijis vairāk un vairāk jāizgaist un jādziest, kristietība vēl līdz šim savos labākajos ļaudīs nav pazaudējusi “Kristus tēlu”. Iespējams tas ir tādēļ, ka Mantojuma skolotājs un māceklis stāv ne viens pret otru. Ja šie divi ir savākti Kristus vārdā - Viņš ir to vidū. Cilvēciskās reliģiskās vai kultūras tradīcijas pašas par sevi neatjaunojas: “sašķobītu tradīcijas ēku pati tradīcija atjaunot nevar. Šeit ir nepieciešams atgriezties pie tā, no kurienes sākas jebkura tradīcija, tas ir ne pie izveidojušās kultūras iemaņām, bet pie riskantās ieklausīšanās nepateiktajā pieredzes” [Бибихин В. В. Язык философии. М., 1993. lpp. 320.].
Tādēļ, paskaidro V. Loskis, “Mantojums nav jāmeklē horizontālajā “vēstījumu” līnijā, kuri tāpat kā Svētie Raksti, savu izpausmi atrod vārdā. Ja mēs, tomēr, gribētu Mantojumu pretstatīt visam, kas ir vārda realitāte, tad jāsaka, ka Mantojums - tā ir klusēšana. “Tas, kuram patiesi ir Kristus vārdi, tas var dzirdēt pat Viņa klusēšanu”, - saka svētais Antiohijas Ignātijs (Vēstule Efesiešiem, 15,2). Spēja sadzirdēt Jēzus klusēšanu, kas ir raksturīga tiem, saka svētais Ignātijs, kuriem patiesi ir Viņa vārdi, ir atsaukšanās uz atkārtoto Kristus aicinājumu saviem klausītājiem: “Kam ir ausis, lai dzird”. Atklāsme satur kādas klusēšanas zonas, kas nav pieejamas “tiem, kas ir ārā”. Tas nozīmē, ka, lai patiesi uztvertu atklāto noslēpumu pilnību, ir nepieciešama vēršanās pie vertikālās dimensijas, lai “jūs kopā ar visiem svētajiem varētu sasniegt” ne tikai “platumu un garumu, bet tāpat arī dziļumu un augstumu” (Ef.3,18)” [Лосский В. Н. Предание и предания. lpp. 137.].
Šie vārdi par klusēšanu, par nesasniedzamību ir tieši tas, kas tik ļoti baida mūsdienu ļaudis: “Evaņģēlijs nav saprotams”. Bet, ja tas būtu saprotams - tas būtu tukšs. Ja tas būtu tik saprotams, cik to vēlas tie, kas sūdzas, tas ir ārpus viņu pašu garīgās dzīves, ārpus grēku nožēlas centieniem, tad tas būtu parasts parastas pasaules bez Dieva teksts. Vēlme pēc vārdiskā viegluma un tehniskuma traucē mūsdienu cilvēkam sadzirdēt to Vārdu, kas “māca vairāk, ka var pateikt vārdiem” (Origēns. Par pirmsākumiem, 7,4)355.
Vārdu jēga, dažreiz, aizbēg pat no tiem Evaņģēlija vārdiem, kuros tas sevi ir iemiesojis. Iedodot cilvēkam Evaņģēliju, nevar būt pārliecināts, kas viņš to sadzirdēs un sapratīs. Mēs viņam iedevām grāmatu. Bet vai Dievs viņam iedos Garu, kas nepieciešams lai saprastu Evaņģēlija vārdus? Pirmajos manas baznīcas dzīves gados mani, cik atceros, tas pārsteidza un dažreiz pat kaitināja: es savam sarunu biedram atnesu visas grāmatas, visu viņam paskaidroju un pierādīju, bet viņš “nesaprot”...
Tas, kas notiek Tradīcija, nav tehnoloģisks. Šeit nav kāda darbību komplekta, ko varētu izklāstīt instrukcijā un garantēt, ka pēc noteikta soļu skaita cilvēks garīgi atdzims. Šis netehnoloģisms ir saistīts ar to, ka patiesais garīgās piedzimšanas subjekts, tas ir tas, kas dzemdē, nav cilvēks, bet pats Dievs.
Tādēļ nav pilnībā patiess protestantu apgalvojums: “nedrīkst kristīt, nemācot”. Ja Dievs Pats sevi atklāj, tad, vismaz, tik pat patiess ir pretējs spriedums: nevar iemācīt, nekristot. Ir kaut kas, ko vienkārši nevar ne saprast, ne uztvert, stāvot ārpus Baznīcas. Iepriekš mēs jau redzējām, ka senajai Baznīcai tās “dzīves dogmātiem” bija pats tiešākais sakars ar kristīgās kopienas liturģisko dzīvi.
Mantojums - tas tad arī ir Pareizas - slavēšanas noslēpums. Nekristīto var apmācīt ticēt Trīsvienībai un Kristum; viņam nevar iemācīt tikai pašu galveno- pareizi lūgties Kristum un dzīvot Kristū. Ne velti pašas radikālākās pareizticības un protestantisma, kas ir atkritis no Mantojuma, atšķirības ir lūgšanas uzbūvē, tās intonācijā un spriedzē...
Tādēļ Tradīciju no to cilvēcisko darbību puses, ar kuram cilvēks tajā noturas, var formulēt kā “situāciju” nodošanu un atražošanu, kurās Dievs atnāk un paliek ar ļaudīm. Tas ir, ja Tradīciju definē no cilvēciskās, subjektīvās puses. No ontoloģijas, objektīvā satura viedokļa, Tradīcijā Dievs maina cilvēkus. Bet, lai šīs izmaiņas varētu notikt, ļaudīm ir jābūt gataviem un atvērtiem viņam. Tādēļ dažādie baznīcas mantojumi glabā atmiņas par tiem apstākļiem, tām darbībām, tām situācijām, kurās sevi ir izpaudis Mantojuma avots, šīs zināšanas nodod no cilvēka cilvēkam, no paaudzes paaudzei un rosina cilvēka brīvību pārliecinātam solim pretī Mantojumam.
Raksti - Dieva Vārdi cilvēciskos vārdos. Mantojums - vārdi par Dievu cilvēciskos vārdos. Mantojums - tā ir Dieva darbība Baznīcā.
Saskaņa ar brīnišķīgu Tertuliāna izteicienu, Baznīca smeļ savu ticību Rakstos, bet to baro Euharistija [Тертуллиан. Об отводе еретиков // Вера и жизнь христианская по учению святых Отцов и учителей Церкви. Сост. проф. Н. Сагарда. Вып. 2. М., 1996. lpp. 276.]. Baznīcas Tradīcijā ir tikai viena rokām nedarīta darbība - Liturģija. Mantojuma attīstība - tā ir dzīves iekārtošana ap Liturģiju. Tas ir viss! Bet kurš pateiks, kur ir tā cilvēku dzīves sfēra, kura būtu atrauta no orientācijas uz Liturģiju. Mantojuma attīstība personiskos pārdzīvojumos notiek kā sinerģiska rūgšanas procesa ienešana konservatīvajā noturīgo stereotipu: reliģisko, morālo, sociālo, kultūras, filozofisko.., mīklā. Jā, patiešām, savā izpausmē vietējos vēstījumos Mantojums patiesi satur vietējo nacionālo un kultūras apstākļu pēdas. Bet pats Mantojums ir tas, kas iemiesojas, nevis iemiesošanās forma.
Šeit ir vēl viena svarīga robeža starp protestantismu un pareizticību. Protestantiem Baznīca ir noticējušo ļaužu sabiedrība. Baznīca ir vienādi ticošo sapulce. Baznīca tiek celta no apakšas, to veido misionāri un tā aug pateicoties misionāru cilvēciskajiem centieniem. Pareizticīgajā apziņā Baznīca tiek celta no augšas. Tā sākas no Kristus un ar Viņa enerģiju pārveido pasauli apakšā. “Realitāte, Viņa izstarota, ietērpjoties ticīgajos, veido Baznīcu” [Staniloae D. lisus Hristos sau restaurarea omului. Craiova, 1993. lpp. 378.]. Protestantisma un pareizticības atšķirība - tā ir atšķirība starp eklezioloģiju no apakšas un eklezioloģiju no augšas.
Iespējams. Ka protestanti šai tēzei iebildīs un uzstās, ka ari viņu izpratnē Baznīcu ceļ un uztur Kristus, bet ne ļaudis. Bet tādā gadījumā kā lai izskaidro protestantu neuzticību Kristus darbībām pēcapustuliskajā Baznīcā?
Pareizticīgajā izpratne Kristus nav mirušais skolotājs, kura vārdus vajag saudzīgi glabāt un nodot tālāk. Tieši pretēji, Viņš ir dzīvs, un tagad Baznīca var turpināt mācīties no Viņa. Un ne tikai mācīties, bet arī atbildēt Viņam. Ir nemainīgs Vārds, bet ir mūsu mainīgās vēstures reakciju uz šo Vārdu. Ir bezgalīgi dziļš Dieva Vārds, bet ir sarežģīta cilvēku šī Vārda izpratnes vēsture. Ir Līgavaiņa balss. Un ir Līgavas atbilde. (skat.: Atkl. 21,9).
Dievs taču ir saskarsmes Kungs, ne tikai baušļu Kungs. Viņš ne tikai uzdod un pavēl, ne tikai nosaka baušļus. Kopienas (eklēzijas) galva vēlas komunikāciju. Kristieša dzīves norma ir viena - Raksti. Bet vēl ir cilvēces atbilde uz Evaņģēlija aicinājumu. Šī atbilde tad arī ir reālā Baznīcas dzīve, kas eksistē lielajā vēstījumu klāstā.
Vēsture - tas ir mans dievnams. Man ir patīkami sevi sajust ne kā pirmo cilvēku ar kuru sākās Svētā vēsture. Un mans prieks un mani meklējumi, mani grēki un kļūdas - nav oriģināli. Ir pieredze, kas var man palīdzēt. Vēstures upē ir Mantojuma straume, kas var mani saķert un aiznest līdz tam mērķim, kuru no sākuma es izvēlējos kā tikai savu, bet pēc tam ar prieku atklāju, ka es neesmu pirmais un vienīgais, kurš ir izdarījis šādu izvēli. ”Savienots ar viesiem tiem, kuri dzīvo, ticot, līdzīgi man, savienots ar visiem tiem, kuri ir miruši mana ticībā, savienots ar visiem tiem, kuri starp maniem nākamajiem pēctečiem ticēs, un tas viss savienojumā ar Dievu - lūk, jūtas, kas mani piepilda, dāvājot pārliecību par to, ka pats es esmu kādas lielas sabiedrības daļiņa, kas aptver pagātni, tagadni un nākotni. Tā ir Baznīca”. [Staniloae D. lisus Hristos sau restaurarea omului. Craiova, 1993. lpp. 380.].
Vēršoties pie ārpusbaznīcas inteliģentiem, kuri simpatizē “mūsdienu protestantismam” un tādēļ uzskatošiem sevi par liberāliem un brīvi domājošiem, Rozanovs raksta: “Viņi lasa Evaņģēliju, bet uz Baznīcu neiet un baidās, noniecina iet: tas, redziet, viņiem ir par prastu un neizglītotu. Bet, lūk, nelabojamais antibizantieti, es teikšu objektīvi, auksti un pat vienaldzīgi, ka baznīcā ir tādi dziļumi un augstumi, tāds krāšņums un iekļūšana. Kādas Evaņģēlijā vispār nav - ne pilnībā, un pat ne aizmetnī. Tas visus pārsteigs? Jā, brīnišķīgajos tūkstošgadu pārdomu un radīšanas darbos Baznīca kaut kur ir pacēlusies pāri Evaņģēlijam: un tā tad arī ir protestantu mūžīgās neizpratnes līnija, un tai pašā laikā liela vairuma krievu sajūsminātā un jūtīgā ticība, ka “Pareizticība ir gals, aiz kura tālāk nav kur iet”. Ievērojiet: Pareizticība, bet ne Evaņģēlijs. Lasītāja sirds neizpratne vērsās pie manis, bet es atbalstam viņu apstādināšu ar vienu piemēru: kādēļ visa tauta, skanot Ķerubu dziesmai krīt pie zemes bez pavēles, bez garīdznieka vai diakona piemēra, pēc sava aizkustinājuma, bet skanot Kunga lūgšanai, kuru vienīgo satur Evaņģēlijs, kaut arī diakons krīt ceļos un rāda piemēru, bet viņam seko tikai nedaudzi? Ko par to teiks kungi, kuri “nesmēķē tabaku”? Neejot uz Baznīcu, viņi nav saņēmuši Ķerubu dziesmu, kuru noteikti nevar aizvietot ne ar vienu Evaņģēlija lappuses lasīšanu, jo trūkst noskaņojuma vienlīdzības un līdzības, jo Ķerubu dziesma - tā ir kaut kas jauns, cits, radīts no jauna. Un, neiedomājami, to nav radījis pat svētais, bet kaut kāds grieķu imperators. Svētais Gars viņā iedvesa un gadsimti un tautas tika aizkustinātas. Kas Evaņģēlijā ir pateikts par nāvi un apglabāšanu? Vienīgais: “lai mirušie aprok savus mirušos”. Vairāk nekas. Kas gan, ja ne Baznīca, izdomāja, pie tam no jauna izdomāja, pēc sava saprašanas, bet ne uz Evaņģēlija pamata, divu nakšu ilgo Psalmu lasīšanu pie mirušā, viņa ķermeņa sagatavošanu pārejai uz kaut ko tīrāku; un visbeidzot, brīnišķus sava dziļuma un skaņu dēļ kapu dziedājumus, kurus neviens cilvēks nevar uztvert vienaldzīgi. Vai tas attīstījās no vārdiem, “lai mirušie aprok savus mirušos”? Protams - nē! Vai tas ir labi? Un vai šis jaunais un drosmīgais asns ir vietā, šis jaunā un patstāvīgā baznīcas skolotāju Damaskas Jāņa un citu dvēseles tieksme?! Protams - tā ir svētīga, varena, svēta. Uztverot dzīvo asās un smeldzīgās sāpes ap mirušo, viņi tās apvija ar brīnišķiem vārdiem līdz pat nobeigumam: “nāc un dod pēdējo skūpstu!” Lūk ko nekad nesapratīs bezgaumīgais bars, ļaudis bez gaumes un asprātības, bez pārdomām... Vai tiešām mēs nosodīsim Baznīcu par to, ka viņa apstādīja zemi un valstis un tautu dzīvi ar baznīcām? Vai patiešām mēs nepriecāsimies, ka padarīja tās zeltgalvainas, ar kvēpekļu dūmiem, svēto ūdeni, ar mirrēm un smaržojošu vīraku? Ak, Dievs, cik nabadzīga būtu dzīve bez tā, cik mežonīga! Plakana kā ceļš, kas nav apstādīts ar kokiem, un garlaicīga kā īsi uzmeistarota fabula par balto vērsi, kur rinda pēc rindas apgalvo vienu un to pašu! Bet Baznīca, bet dievnami un Ķerubu dziesma, un vīraks, un svētki: “Kunga” un “Dievmātes”, un Svētā Gara, un Trīsvienības, un Dievmātes ievešanas Dievnamā svētki - par pēdējiem Evaņģēlijā nav ne vārda - ar to atšķirīgajām un dažādajam iezīmēm, un tomēr visu to kādā vājā un bālā rakstā salika mūsu tautas nabadzīgā esamība! Un ne tikai pēc “dvēseles glābšanas”, ko var sasniegt arī mājās, bet arī pēc skaistuma un greznuma tūkstoš verstu iet kāds vīrs ar paunu uz Alu klosteri, uz Trīsvienības klosteri, noteikti bagātu, spīdošu, daudzgalvainu, pat, ja iespējams, greznu un grimstošu arhitektūras un dziedājumu, un dievkalpojumu skaistumā! Un cik ļoti šis vīrs būtu satriekts, ja viņam, nabadzīgam, pēc tūkstoš verstu noguruma parādītu grupu tabaku nesmēķējošu kungu, kuri nomaļus istabā lasītu Evaņģēliju ar turpinājumu: “Lūk, sēdies un klausies gudros”. Vai tad mēs Jāņa Teologa Atklāsmē nelasām par uz zemes nonākošu Debesu Jeruzalemi, tas ir par pēdējo reliģiskās dzīves vainagu uz zemes, ka tas nonāk, dārgakmeņiem mirdzot, pat ar sugas nosaukumiem: “gan smaragdi”, “ gan pērles”, “gan sardiji” un ar sienām no tīra zelta? Greznība... Mēs to esam izšķieduši zemes lietām, rupjam personiskam egoismam; tai starpā kad, protams, tautas bagātību izmantošana vienmēr ir baznīcai, dievnamam un svētkiem!... Evaņģēlijs ir bez grēka. Bet visu mūsu esamības loku tas neaptver, bet Baznīca tad arī ir kustība uz papildināšanu, uz aizpildīšanu, uz beigām pēc Pestītāja vārdiem: “Es esmu vīna koks, jūs zari”, tas ir, augat, dzīvojiet vairojaties vārdā un saprašanā. “Audziniet un augat”, - teica Kristus: un tikai mūsu sirds un domu, un reliģiskās iedvesmas lieta ir - ka, kur, līdz kam “augt”. Nabaga protestanti, kalvinisti, anabaptisti, cīnītāji pret gariem, tolstojieši tieši to nesaprot, iedomājoties 4 Evaņģēlijos pilnu apli un 360 grādus, tai laikā kad tas ir tikai iesākts loks: un Baznīca brīnišķi un uzticami, kaut arī dažreiz ne visur bez vainas, veda šo loku tālāk, gadsimtos pievienojot grādu aiz grāda. Pārāk vienkāršs būtu vēstures uzdevums: nesmēķēt un lasīt Evaņģēliju” [Розанов В.В. Около церковных стен. М., 1995. lpp. 110-112.].
Amen.
356. Jautājums par mantojumu ir ne tikai pareizticības, bet arī protestantu teoloģijas problēma. Lai arī kā evaņģēlistiem negribētos novest baznīcas mantojumu līdz nebūtībai- liecības par to ir arī pašos Rakstos. “Bet par to es jūs slavēju, ka jūs vienmēr mani pieminat un turat tās mācības, ko es esmu jums uzticējis” –1.Kor.11,2. “Tad nu, brāļi, stāviet stipri, turēdami tās mācības, kuras esat smēlušies gan no mūsu runām, gan no mūsu vēstules” –2.Tes.2,15. Apustulis Jānis vairākas reizes pasvītroja, ka viņš nevēlas kaut ko nodot ar papīra starpniecību, bet grib runāt “no mutes mutē”.
357. Šo spriedumu var apstiprināt ar sirdsskaidrā Maksima Grieķa izteicienu, kurš polemikā ar latīnisko Mantojuma izpratni jautāja: “Tu saki, ka apustuļi, kopā sanākuši, izklāstīja pareizticīgās ticības noteikumus un apliecinājumu, pie tam katrs no viņiem izteica tikai kādu daļu no apliecinājuma. Bet kādā pilsētā, vai kādā valstī un kad viņi to izklāstīja, un kāda Dieva iedvesmota grāmata mums to ir nodevusi- to tu mums neesi izskaidrojis, acīmredzot, tādēļ, ka baidījies tikt dievbijīgo atmaskots” (Преп. Максим Грек. Сочинения. Троице-Сергиева Лавра, 1910. lpp. 128).
358. Ko nevar teikt par vēlākajām apelācijām par “apustulisko mantojumu”, kas apgalvo, ka kaut kas tikai gadījuma pēc netika ierakstīts ne Rakstos, ne Svēto tēvu darbos līdz tam laikam, kad pēc gadsimtiem kāds “es, grēcinieks” nesaņēmos beidzot visu nodot papīram. Visiem zināms voluntāriskas attieksmes pret Vēsturi un Mantojumu piemērs- grāmatiņa “Dievmātes zemes dzīve”, kuras autore liek Jaunavai Marijai izskaidroties pēc bizantiskās teoloģijas valodā.
359. Tāpat uzskatu par noderīgu pievērst uzmanību, ka tikko citētā svētā Teofana Vientuļnieka vēstule ir datēta ar 1885. gadu. Ja to salīdzina ar 1891. gada vēstuli, tad kļūs redzams, ka svētā Teofana pozīcija jautājumā par Mantojumu ir kļuvusi skaidrāka, tā vairs nesajauc kopā nemainīgo apustuļu Mantojumu un parejošos baznīcas iedibinājumus. Vēlreiz atgādināšu: “Dzīve aizdegās no dzīves un dzīve, apustuļu ierīkota tika ievērota... Jūs izprotat mantojumu kā nodošanu no mutes mutē. Bet tas bija nodošana no dzīves dzīvē, no darba uz darbu. Kristietība - tā nav mācība, bet dzīve. Un pati tās mācība ieiet dzīvē kā noteikts tēls, ka pārliecība par visu esošo un bijušo” (св. Феофан Затворник. Собрание писем. Вып. 6. - М., 1899, lpl. 96-97).
No otras puses, apustuļu pēctecību nevar tikt saprasta kā varas pilnvaru pēctecība. Tur, kur nav apustuliskās pēctecības, tur nav arī apustuliskās Baznīcas. Pēctecība - nepieciešama Baznīcas pazīme, bet ne pietiekoša. Pati par sevi pēctecība, ja tā satur tikai seno stāstu pārstāstus un atgādinājumus, negarantē sākotnējā vēstījuma saglabāšanu neizmainītā veidā (piemēram monofizīti, nestoriāņi, katolicisms). Atsauksme uz to, ka “apustuļu vēstījumu caur nepārtrauktu apustulisko pēctecību satur Pareizticīgā Baznīca, to nekādi nemainot un neizkropļojot”, ja tas netiek papildināts ar liecībām par Gara, kurs darbojas Baznīcā, identitāti, nav pārliecinoša. PSKP ir valdnieku nepārtraukta pēctecība no Ļeņina un Trocka. Taču tur parādījās arī tādi biedri kā Gorbačevs un Jakovļevs, un viņu pārkārtošanās koncepcija viennozīmīgi bija maldu mācība no ļeņinisma viedokļa. Tātad, varas pēctecība negarantē mācības identiskumu.
Par to, cik viegli var tikt izkropļoti vārdi, tos nododot mutiski (pat pie starpnieku un pārstāstu minimuma), es zinu no savas pieredzes. Savās antropoloģijas lekcijās es parasti izskaidroju atšķirību starp grieķu vārdu ipostase un latīņu persona. Kādu reizi man atnesa šīs lekcijas atšifrējumu.
Skaidrojums, saskaņā ar kuru latīniskā persona nozīmē skanošais caur - bija saklausīta un uzdrukāta kā skanošs žoklis. Tādēļ hipotēze par mutiskām apustuļu pamācībām, kas tiek pierakstītas pēc gadsimtiem, tā ir ļoti bīstama spēle bojātā telefonā.
Tādas, kā liekas, nepilnīgas mutisku vārdu, kas tiek pārstāstīti no apustuļu laika, sadzirdēšanas, izpratnes un tālākas nodošanas piemērs ir Ireneja hiliastiskā ekshatoloģija: “Kā saka presbiteri, tie, kuri tiks pagodināti ar atrašanos debesīs, pāries uz debesīm, citi baudīs paradīzes iepriecinājumus, citi pārvaldīs pilsētu skaistumu.. Viņi saka... vienus paņems uz debesīm, citi dzīvos paradīzē, trešie - pilsētā... Tāds, pēc presbiteru, apustuļu mācekļu vārdiem, ir izglābto sadalījums un kārtība” (Pret maldu mācībām. 5,36,1-2). Var būt, ne netīšām, rokraksts tiek pārtraukts šajā vietā...
Ja pareizticīgos teologus Mantojuma un vēstījumu identificēšana velk uz vecticībnieku pusi, tad ekumēniskos rakstniekus šī pati identifikācija ir spējīga novest, tieši pretēji, pie pilnīga modernisma.
Ja Mantojums būtu tikai cilvēciskas Evaņģēlija interpretācijas, tad ekumeniskās kustības perspektīvas būtu bez mākoņiem. Viss būtu tā, kā liekas arhibīskapam Mihailam (Mudjuginam). Pēc viņa viedokļa, visu kristiešu vienotība jau ir panākta, jo fundamentālo dogmātisko nosacījumu uzskaitījums ir viens visiem. Pēc valdnieka Mihaila domām, ir tikai jāatzīst, ka visas kristīgās denominācijas ir vienādi glābjošas, jo tām ir vienāda mācība par Kristu: “Vienotība prasa atzīt, ka citas kristīgās apvienības pieder patiesajai Kristus Baznīcai, bet katram kristītajam cilvēkam ir tiesības uzskatīt un saukt sevi par kristieti, kuram ir iespējas izglābties tajā baznīcā, pie kuras viņš pieder. Savādāk sakot, pareizticīgajam kristietim jāpiekrīt, ka protestantismā, tāpat kā katolicismā, glābšanās ir iespējama” [архиеп Михаил. Единение в разобщенности // Юбилейная брошюра по случаю 250-летия Костромской епархии. Кострома-Мюнхен. 1994, lpp.74-75.]. Tātad, glābjas katrs, kuram nav iebildumu sevi uzskatīt par kristieti. Ja parādīsies daudz maz līdzīga Ticības apliecība- pārējais vairs nav svarīgs: pat cilvēks, kurš atklāti apliecina savu neticību Euharistijas realitātei, cilvēks, kurš noraida nemirstības Biķeri, cilvēks, kurš piedalās aizdomīgos vasarsvētnieku un harizmātu garīgos eksperimentos, tiks glābts ne ar ko citu kā tikai ar ticību par savas glābšanas neizbēgamību.
Patiešām ir ļoti stipri jātic, ka kristietība ir kāda filozofiska sistēma, lai būtu pārliecinātam, ka visa garīgā kristīgo konfesiju atšķirība neko nenozīmē salīdzinot ar dažu dogmatisko formulu vienotību. Un liekas tik viegli var sasniegt savienošanos: “Lielākais vairākums kristiešu neņem tuvu pie sirds (un daudzi pat nezin) dogmātiskās mācības detaļas, kas ir raksturīgas viņu Baznīcai. Kristīgās mācības pamats visiem ir vienāds, bet ticības mācības atšķirības paliek teologu ziņā” [Русская мысль, 2. 9. 1993.]. Bet no kurienes šāda stipra pārliecība, ka kristietība ir tikai teorētisku mācību formulējumu komplekts? Arhibīskaps Mihails piedāvā kristiešiem apvienoties uz tā pamata, ko V. Losskis taisnīgi ir nosaucis par “gnosticismu”.
Arhibīskapa Mihaila pozīciju var raksturot ar vārdiem no 2. Vatikāna Koncila lēmuma “Par ekumenismu”: “viltus irenejisms” (2. nod. 11. par.) Tā ir cenšanās pēc tāda “miera”, kas ziedo patiesības pilnību 360.
Lieta ir tajā, ka Mantojums ir vajadzīgs ne tikai tam, lai, pirmkārt, glabātu apustuliskos Rakstus, bet, otrkārt, lai padziļinātu to izpratni. Trešais un vissvarīgākais mantojuma uzdevums ir tajā, lai izmantotu apustuļu Rakstu izpratni. Un tikko kā mēs pielietojam šo vārdu – izmantošana - kā kļūst skaidrs, ka Mantojums ne tik daudz attiecas uz teoriju, cik uz praksi.
Mantojums - tas ir katra cilvēka tās viscilvēciskās Glābšanas dāvanas apgūšana un dievišķošanās, kas cilvēcei tika dota evaņģēliskajā “laiku pilnībā”. Mantojums - tas ir Kristus, kurš Noslēpumos atgriežas pie ļaudīm. Tā par to saka pēdējais Bizantijas teologs Nikolajs Kavasila: “Noslēpumi - lūk, ceļš, lūk, durvis, ko Viņš atvēra. Ejot pa šo ceļu un caur šīm durvīm, Viņš atgriežas pie ļaudīm” [Cit. Evdokimov P. L'Orthodoxie. Desclee de Brouwer. 1979. lpp. 196.].
Kas tad ir Mantojuma sastāvā? Tikai Bībele? Vai vēl arī dogmāti? Bet, var būt vēl arī kanoni un baznīcas iedibinājumi, Tēvu raksti? Visi vai daži? Vai visa baznīcas sadzīve kopumā? - jautā protestantu teologs Šlinks [Шлинк Э. Тезисы к диалогу между православными и евангелическими богословами о проблеме Предания. // БТ. М., 1968. №4. lpp. 245.]. Ja atbildi meklētu informātikas sfērā, bet ne ontoloģijā, ja pieņemtu, ka ar Mantojumu tiek translētas tikai kādas zināšanas, tad Pareizticībai būtu ļoti grūti atbildēt uz šo jautājumu. Bet, par laimi, Mantojuma jēga tiek saprasta liturģiski. Bet tas nozīmē, ka Mantojums - tas ir “Kristus, kurš pienes un kuru pienes, kuru pieņem un izdala” (Euharistiskā kanona formula Jāņa Zeltamutes Liturģijā).
Tradīcija mums apgūst (intoriozē) to objektīvo cilvēka dabas atjaunošanu, ko veica Kristus. Gars mums apgūst krusta upura augļus.
Lai Kristus upuris darbotos šodien manī, ir jānotiek divām darbībām. Pirmkārt, pašam cilvēkam jāpastrādā. Protestantu tēze, ka glābšana ir tikai “caur ticību”, ir pārāk polemiska un tādēļ ar mazu svaru. Pat tam, lai pieņemtu velti, vajag papūlēties un atvērt savu sirdi un savas rokas. Gavēņi, dievkalpojumi, grēksūdze, lūgšanas, labie darbi, svētceļojumi ir centieni lai sevi atvērtu Dāvanas saņemšanai. Tādēļ, pēc svētā Teofana Vientuļnieka vārdiem, “par velti mums ir dots tikai glābšanās tēls. Katra personiskā glābšanās nenotiek par velti” [св. Феофан Затворник. Собрание писем. Вып. 6. - М., 1899, lpp. 10.]. Cilvēce ir izglābta par velti; bet katram cilvēkam atsevišķi ir jāpapūlas, lai viņš kļūtu par šīs cilvēces daļu.
Otrkārt, tieši tādēļ, ka pats es nevaru nopelnīt glābšanu, kādam vajag tieši man to uzdāvināt. Jā glābšanās ir līdzdalība Dievišķajā mūžīgajā esamībā, tad, tas nozīmē, ka tieši pašam Dievam ir man jāpieskaras. Tas nozīmē, ka pēc Augšāmcelšanās Dievs neatdusas no Saviem darbiem, bet turpina rīkoties un Viņa darbības sasniedz cilvēkus.
Kļūst loģiska saikne un pēctecība starp diviem, blakus esošiem apustuļa Pāvila pantiem: “Dievs jūs no paša sākuma caur Gara iesvētīšanu un ticību ir jūs izraudzījis pestīšanai, aicinādams jūs uz to ar mūsu sludināšanu, lai jūs iemantotu mūsu Kunga Jēzus Kristus godību. Tad nu, brāļi, stāviet stipri, turēdami tās mācības, kuras esat smēlušies gan no mūsu runām, gan no mūsu vēstules. Bet Pats Kungs lai iepriecina jūsu sirdis un lai dara jūs stiprus ikvienā labā darbā un vārdā” (2. Tes.2,13-17).
Apustulisko vārdu jēga ir tajā, ka kristieša dzīves jēga - “sasniegt slavu”, tas ir ieiet teofānijā, labajā un atklātajā Kristus enerģijā, kas notiek “caur Gara iesvētīšanu”. No apustuļiem šeit tiek prasīta sludināšanas vārds; no neofīta - ticība; bet viss tas nedarbosies, ja nebūs trešā sinerģiska noslēpuma trešā dalībnieka: Gara. Mēs, apustuļi devām jums Kristus vardu, lai turpmāk jūs varētu mierināt Pats Kungs.
Ir dabiski, ka Jāņa Zeltamutes šīs vēstules nodaļas skaidrojums beidzas ar euharistisku aicinājumu (4 saruna par 2. vēstuli Efeziešiem., 4). Un ja Zeltamutem Mantojums būtu tikai daži vārdi, kas ir pievienoti apustuļu tekstiem, tad nebūtu saprotams viņa apgalvojuma kategorisms: “Ir mantojums un vairāk neko nemeklē” (4. saruna par 2. vēstuli Tesanoniķiešiem, 2). Ja mantojums - tas ir divas vai trīs filozofiskas tēzes, tad mūsu priekšā ir atteikšanās no Evaņģēlija formula. Ja mantojums ir kādas nerakstītas apustuļu mācības tad šī frāze ir baismīga: tā ir Evaņģēlija un Paša Kristus atstumšana. Ir pietiekami tev zināt dažas mutiskas instrukcijas un var nemeklēt pašu Kristu. Bet, ja mantojums ir “mūsu Kunga Jēzus Kristus slavas sasniegšana”, tad tiešām kristietim vairāk nekas nav jāmeklē.
Apustuļu mantojums nav tikai vēstulēs un pat ne tikai mācībās. Apustulis Pāvils iedod Timotejam kādu “ķīlu” un piekodina māceklim viņam uzticēto “glabāt Svētajā Garā, kurš dzīvo mūsos” (2. Tim.1,7). Lai saglabātu tekstu, “Svētā Gara, kurš dzīvo mūsos” palīdzība nav vajadzīga. Tad kādu gan ķīlu, kurai ir nepieciešama pastāvīga sinerģija, Pāvils atstāja Timotejam? - Roku uzlikšanu: “Aiz šā iemesla es atgādinu tev atdzīvināt Dieva žēlastības dāvanu, kas dota tev ar manu roku uzlikšanu” (2. Tim. 1,7). Garīdzniecība, kura cilvēks ieiet caur apustulisko roku uzlikšanu- tā ir liturģiska kalpošana, Baznīcas - kā Kristus Miesas veidošanas kalpošana. Iespēja nest šo kalpošanu šeit virs zemes - vislielākā dāvana. Tātad, “satver mūžīgo dzīvību” (1. Tim.6,12)- to dzīvību, kas mums ir dota. “Jo Dievs nav mums devis bailības garu, bet spēka, mīlestības un savaldības garu” (2.Tim.1,7). Dievs, kurs mīl pasauli, mums atdeva Savu Vienpiedzimušo Dēlu. Atgādināšu, ka arī tagad garīdznieka roku uzlikšanā bīskaps, dodot ieliktenim diskosu ar daļiņu liturģiskā Jēra, ar daļiņu Kristus Miesas viņam sava: “Pieņem šo ķīlu...”
Kā glabāt grāmatas un garīgos memuārus- ir zināms. Bet kā glabāt Gara ķīlu? Kā ļaudis var saglabāt, paturēt To, Kuru nevar iekļaut bibliotēkas katalogā un bez Kura Mantojums kļūst par etnogrāfiju? Cilvēks ar tā paša Gara palīdzību atkal un atkal meklē vārdus un formas savai izpausmei. Bet kur šis Gars tiek glabāts? Cilvēks nevar Viņu noturēt. Visi Tēvi atzīst, ka Viņš tos atstāj un vispār “elpo, kur grib” (Jņ. 3,8). Tas nozīmē, ka mums atkal jāatzīst, ka Kristus Pats Sevi glabā. Viņš pats Sevi saglabā Savā Baznīcā.
Vienīgais garīdznieks uz pasaules ir Kristus. Viņš “pienesa Dievam Tēvam tādu pašu upuri kā Melhisedeks - maizi un vīnu, tas ir Savu Miesu un Savas Asinis” [св. Киприан Карфагенский. Письмо 63. К Цецилию о таинстве чаши Господней // Отцы и учители Церкви III века. Антология. т. 2. - М., 1996, lpp. 369.]. Šis upuris ir vienreiz pienests un mūžīgi pieņemts, un tādēļ Kristus ir mūžīgais Pirmpriesteris (skat. Ebr. 7 un 8). Mūsu svētkalpotāji “Liturģiju veic ne savā spēkā, ne ar savu personību: vienīgais Noslēpumu veicējs - ir Pats Kristus; vienīgais spēks, kas rada noslēpumu, - ir Svētais Gars. Garīdznieks stāv Baznīcas vārdā, visas zemes vārdā un pienes Dievam maizi, vīnu un saka: pieņem, iesvēti un atgriez mums atpakaļ, - un šīs rokas, šī balss un šis cilvēks spēlē tik otršķirīgu lomu, ka var paiet garam viņa personībai” (Surožas metr. Antonijs) [митр. Сурожский Антоний. Собеседование о Церкви и священниках в современном мире // Континент № 72, 1992, lpp. 299.].
Tā garīdznieku kalpošanu uztver arī svēto tēvu mantojums: “Spried pats, - lūdz svētais Gregorijs Teologs,- tev ir divi gredzeni: viens zelta, otrs dzelzs un uz abiem ir iegrebts viens un tas pats cara attēls un ar abiem tu esi atstājis nospiedumu vaskā. Ar ko viens nospiedums atšķiras no otra? Ne ar ko. Atpazīsti zīmoga materiālu vaskā un, ja tu esi gudrāks par visiem, pasaki, kurš ir dzelzs un kurš zelta gredzena nospiedums? Kaut arī viela ir dažāda, nospieduma nav atšķirību. Tādēļ, lai par kristītāju un apliecinātāju lai tev ir jebkurš garīdznieks, jo, lai gan viens otru pārspēj dzīvē, bet pats kristību (tāpat kā citu noslēpumu) spēks ir vienāds un tādēļ vienādi tevi var pievest pilnībai jebkurš priesteris, kurš ir mācīts tai pašā ticībā” [Cit. nо: свящ. А. Введенский. Немощи пастыря и благодать Божия. Спб., 1912, lpp. 13.].
Par to pašu jautā arī svētais Jānis Zeltamute: “Ko tev par to, ka garīdznieks ir slikts un ļauns? Pat, ja labs un laipns, un dievbijīgs par tevi lūdz Dievu, kāds gan tev labums, ja pats tu esi ļauns? Tāpat tev nekaitē arī sliktais: ja tu pats esi uzticīgs Dievam un Viņam patīkams, jo visa svētība ir no Dieva; garīdznieks tikai atver lūpas, bet runā Dievs” [Cit. nо: свящ. А. Введенский. Немощи пастыря и благодать Божия. Спб., 1912, lpp. 14.]. Protams, “gadās, ka priekšnieki ir ļauni un nesavaldīgi, bet pakļautie laipni un savaldīgi; laicīgie dzīvo dievbijīgi, bet priesteri- izvirtīgi; un, ja svētība vienmēr meklētu pieejamos, tad nebūtu ne kristību, ne Kristus miesas veidošanas” svētais Jānis Zeltamute 8. saruna par vēstuli Kolosiešiem, 3. nod.).
Kristus Pats tiecas pie cilvēkiem. Viņš ir uzticīgs savai Baznīcai. Ne tādēļ, ka mēs esam labi un cienīgi, bet tādēļ, ka tieši slimajiem ir nepieciešams Ārsts (Mt .9,12). Ļaudīm ir uz šo Mīlestību jāatsaucas un jāmāk to pieņemt.
Tātad, “Mantojumam ir divas jēgas: tas ir a) tēlu kopojums, caur kuriem Kristus ienāk cilvēku dzīvēs, un b) šo tēlu uztvere no paaudzes uz paaudzi” [Staniloae D. Teologia dogmatica ortodoxa. vol. 1. Bucuresti, 1996, lpp. 45.]. Kristus nāk pie ļaudīm ne tikai caur vārdiem, ne tikai sludināšanā. Svarīgāk un priecīgāk ir tas, ka Viņš nāk Pats: “mēs nāksim pie Viņa un ņemsim pie Viņa mājas vietu” (Jņ. 14,23).
Tas, ka Pestītājs uzticēja apustuļiem, to pašu viņi pieņēma un nodeva Baznīcai. Vārds kļuva miesa; tas nepārvērtās vārdos (lai arī evaņģēliskās sludināšanas vārdos). Vārds netiek izmainīts vārdos bez atlikuma. Tas kļuva miesa nešķirami, uz visiem laikiem, un šo Savu vārdiskoto, mūžīgo miesu (tagad jau Miesu) Logoss atļāva nodot tālāk cauri gadsimtiem ar cilvēku rokām. Tas nozīmē, ka arī šodien, ja mēs gribam būt kristieši, tas ir Kristus mācekļi un kalpotāji, bet ne atbraukušo lektoru paklausībnieki, mums jāpieņem un jānodod tālāk Logosa Miesu.” Kas tev ir uzticēts, tas lai arī paliek pie tevis, to nodod tālāk, - brīdina sirdsskaidrais Lirinas Vikentijs. – Tu saņēmi zeltu, - zeltu arī atdod. Negribu, lai tu man viena vietā dotu ko citu; negribu, lai zelta vietā tu nekaunīgi dotu man svinu, vai mānot - varu; negribu zeltu pēc izskata, - dod man īstu zeltu” [преп. Викентий Лиринский. Напоминания // Вера и жизнь христианская по учению Святых Отцов и учителей Церкви. Сост. проф. Н. Сагарда. М., 1996, lpp. 292.]. Euharistijas zeltu nevajag samainīt ar cilvēcisko Evaņģēlija pārstāstu svinu. Mantojums runa par Baznīcas liturģisko dzīvi. Un atrautībā no mantojuma, atrautībā no liturģiskās dzīves paši Raksti sāk izžūt.
Diskusiju par to, ar ko tieši jāpapildina Raksti, var pabeigt ar norādi uz vienu evaņģēlisku frāzi: “Iepazīstiet Patiesību un Patiesība darīs jūs brīvus” (Jņ. 8,32). Ne patiesības zināšana dos brīvību, bet pati Patiesība. Savienošanās ar citas Esamības apli dod brīvību no šejienes liekulības.
360. Sīkāk par ekumēnismu skat. manu grāmatu “Ekumenisma izaicinājums” (M., Maskavas patriarhijas izdevums, 2004).
Vēršanās pie adventistiem
Kādā krievu pilsētā dienvidos mans disputs televīzijā ar vietējo adventistu mācītāju beidzās ar negaidītu mana sarunu biedra repliku: “Cik tomēr žēl, ka visā kristīgajā pasaulē tikai mēs, pareizticīgie un adventisti, pareizi saprotam Dieva Vārdu!”. Mūsu saruna, protams, sākās ar jautājumu par sestdienu. Diskusijas tēmu piedāvāja viņš, bet ar ko tā beigsies no mums abiem zināju tikai es. Iepriekšējā prakse parādīja, ka adventistiem ir vieglāk nekā pārējiem protestantiem samierināties ar pareizticību. Iemesls - adventistu mācība par Sestdienu. No šī apgalvojuma viņi sāk savu polemiku ar pareizticību un šajā pašā jautājumā viņus gaida ātrs un negaidīts diskusijas pagrieziens.
Adventisti atšķiras no pārējiem protestantiem ar to, ka, pēc viņu mācības, svētku diena nav svētdiena, bet sestdiena. Bauslis “ievēro sestdienu”, pēc viņu apgalvojuma, nav atcelts un ir jāievēro Jaunās Derības laikmetā. Sestdienas svinēšanu ir noteicis Kungs. Svētdienas svinēšanu noteica Romas pāvests. Šo personu autoritāte nav salīdzināma. Cilvēks ne personiski, ne Koncilā nevar atcelt Dieva bausli, bet, tas nozīmē, ka vajag apzināties vēsturisko kristietības grēku un atgriezties pie sestdienas svinēšanas.
Nu ko, es piekrītu adventistiem. Patiešām, atcelt sestdienas svinēšanu, ko ir noteicis Dievs, neviens nevar. Neviens nevar pārnest reliģisko svētku dienu no sestdienas uz svētdienu. Vēl vairāk, klausoties šādos adventistu spriedumos, es esmu gatavs viņiem pateikties par patiesi taisnīgu katolicisma kritiku.
Pareizticīgie teologi jau I-II gadu tūkstošu mijā kritizēja katolisko sestdienas gavēņa praksi. Vēl 867. gadā svētais Konstantinopoles Patriarhs Fotijs “Apkārtrakstā”, ko izsauca latīniskās garīdzniecības pretenzijas uz Bulgāriju, pirmajā austrumu un latīņu kristietības atšķirību punktā ieraudzīja gavēņa noteikšanu sestdienā: “Jo pirmā viņu nepatiesība - sestdienas gavēnis, kas ne tikai mazā noliedz matojumu, bet atklāj nevērību pret mācību kopumā” 361. Īpašu pareizticīgo polemistu neizpratni izsauca tas, ka ja sestdien bija Kristus Piedzimšanas vai Kristus Kristīšanas svētki - gavēnis vienalga netika atcelts 362. Tajā bija acīmredzams seno “Apustuļu noteikumu” pārkāpums”: Ja kad tiks pieķerts gavējot Kunga dienā vai sestdienā, izņemot tikai Lielo sestdienu: lai ir izstumts. Ja laicīgais, lai ir izslēgts” (64. noteik.). Sestdiena ir līdzvērtīga svētdienai (“Kunga dienai”) un gavēnis sestdienā nozīmē svētku prieka samazināšanu, svētku dienas pielīdzināšanu darba dienai. Ka izriet no kanoniskajām pareizticīgajām tiesībām, svētdienas svinēšana - tā nav sestdienas svētku pārnešana, bet patstāvīgi svētki, kas neatmaina sestdienas godināšanu.
Lūk, vēl viens pareizticīga mantojuma attieksmes pret sestdienu piemērs. Māceklis jautā starecam: “Kas rosina tuksnesī dzīvojošos inokus katrā ziņā katru sestdienu (kursīvs aut.) un svētdienu nākt uz dievnamu? - Rakstos ir teikts: “Kā briedis brēc pēc ūdens upēm, tā mana dvēsele brēc, ak, Dievs, pēc Tevis!” (Ps.42,2). Alņi tuksnesī ēd daudz čūsku un pēc tam, kad čūsku inde viņus sāk dedzināt, viņi ātri skrien pie ūdens, un, kad padzeras, iekaisums no indes pazūd. Tā arī inokus, kuri dzīvo tuksnesī, dedzina ļaunu nodomu inde, ko iedveš dēmoni, un viņi ar nepacietību gaida sestdienu (kursīvs aut.) un svētdienu, lai ietu uz ūdens avotiem, tas ir lai saņemtu Kunga miesu un asinis, lai attīrītos no ļaunajiem netikumiem”363.
Sestdiena pareizticīgajā atmiņā, pareizticīgajā Dievkalpojumā un teoloģijā līdz šim ir svētku diena. Sestdienas, tāpat kā svētdienas, tiek izceltas kā svētki citu dienu vidū Lielā Gavēņa laikā. Tajās notiek svētku, ne gavēņa laika Dievkalpojumi. Tiek kalpota pilna Liturģija, netiek lasīta Efrēma Sīrieša grēku nožēlas lūgšana, netiek veiktas zemes paklanīšanās.
Tādēļ, ja adventists jautās: kur bija patiesā baznīca pēc apustuļu aiziešanas, tad viņam nāksies vērsties pie pareizticības. Jo, pēc adventistu katehēzes apgalvojuma, “visā vēstures laikā Dieva Baznīcas apvienoja ticīgos, kuri pielūdza Radītāju sestdienā”364. Un te viens no diviem: vai nu Baznīcas vēsturē nebija, vai nu tā bija tieši pareizticīgā Baznīca, jo bez viņas vairāk neviens sestdienu neievēroja.
Adventisti ir pieraduši polemizēt ar katoļiem. Bet mēs neesam katoļi, un tādēļ nav vērts automātiski pārnest uz Krieviju, uz pareizticīgo pasauli argumentus, kas paredzēti katoļu tradīciju sagraušanai. Salīdzinot ar rietumu kristietību, pareizticībā ir saglabāts daudz vairāk no bibliskā.
Piemēram, pareizticīgajā dievkalpojumā vēl līdz šim diennakts iet no vakara uz rītu. Ne “diena un nakts - diennakts pagājusi”, bet “bija vakars un bija rīts- viena diena”. Saskaņā ar 1. Mozus grāmatas vēstījumu, gaisma apspīdēja pasauli tikai pirmā radošā perioda otrajā pusē pēc tam, kad tika radīta bez formas, neapgaismota zeme. Bija laiks, kad Gars lidinājās virs neradītam bezdibenim, un tādēļ radošā diena sākas vakarā un iet uz rītu. “Laiks no radīšanas sākuma līdz gaismas rādīšanai ir Mozus pirmais vakars, krēsla vai nakts; jaunradītās gaismas parādīšanās- rīts”, -rakstīja brīnišķīgs krievu biblists svētais Maskavas Filarets 365.
Šī Bībeles kalendāra īpatnība vēl līdz šim saglabājas pareizticīgajā dievkalpojumu tradīcijā. Tādēļ, piemēram, sestdienas vakara tiek noturēts “svētdienas gaidīšanas dievkalpojums”, bet pašā svētdienas vakara dievkalpojums jau būs ikdienišķs. Ja savu dzimšanas dienu ļaudis parasti atzīmē tās pašas dienas vakarā, tad, lai paklausītos dievnamā dievkalpojumu, kas ir veltīts “savam” svētajam, būs jānāk savas “eņģeļa dienas” iepriekšējās dienas vakarā.
Vēl svarīgāk ir zināt, ka pareizticīgajā kalendārā sestdiena vēl līdz šim ir nedēļas septītā diena. Sestdiena beidzas nedēļa, bet no svētdienas tā sākas. Svētdienas dievkalpojumā (tas ir tieši sestdienas vakarā - sākoties svētdienas diennaktij) notiek nedēļas balss “maiņa”366. Lūk, piemēram, sestdiena kā nedēļas beigas ir pieminēta “Senajā Paterikā”- stāstu krājumā par pirmo pareizticīgo mūku dzīvi (IV-V gadsimti): Pēc sižeta brāļi visu nedēļu lūdzas par brāļa, kurš ir kritis šaubās, atbrīvošanu no kārdinājuma. “Un, kad nedēļa beidzās, svētdienā viņi atnāca uz baznīcu...”367. Svētdiena šeit tiešām sākas pēc nedēļas beigām.
Krievu valodā šī svētdienas kā pirmās nedēļas dienas izpratne ir zudusi: par “otrdienu” pie mums tiek saukta otra diena pēc svētdienas, bet ne pēc sestdienas; “ceturtdiena” un “piektdiena” atbilstoši ceturtā un piektā diena pēc svētdienas. Grieķu valoda saglabā dienu skaitīšanu no sestdienas. Pirmdiena tur burtiski tiek saukta par “otro dienu”, δεύτερα ; otrdiena - “trešā”, τρίτη ; trešdiena tiek saukta “ceturtā” diena, τέταρτη ; ceturtdiena - “piektā”, πέμπτη , bet piektdiena tiek saukta vienkārši παρασκευή - “sagatavošanās” (sestdienai). Tādēļ jau senajiem krievu sludinātājiem nācās skaidrot: “Nedēļa, tā nav nedēļa, kā jūs sakāt, bet visas nedēļas pirmā diena. Tādēļ, ka mūsu Kristus Dievs šajā dienā uzcēlās no mirušajiem, un tā tiek saukta par augšāmcelšanās dienu. Bet pirmdiena - tā ir otrā diena, bet otrdiena - trešā, bet Trešdiena - ceturtā, bet ceturtdiena - piektā, bet piektdiena - sestā, bet Sestdiena - septītā” (sirdsskaidrais Pečoru Teodosijs)368.
Pareizticība vienmēr atceras, ka pasaules radīšana sākās ar svētdienu (jo tā beidzās sestdienā). Tā atceras arī to, ka radības atjaunošana arī notika pirmajā dienā pēc sestdienas, tas ir svētdienā. Bet, ja ar 1. Mozus grāmatas 1. nodaļas radošo svētdienu vēsture vienkārši sākās un tādēļ tā vienkārši un skaidri bija “pirmā” diena, tas “pashas” svētdiena pabeidza tos notikumus, kas sākās Ciešanu nedēļā: tā ir dzīvības augšāmcelšanās , kas atspīdēja no klusēšanas un Sestdienas kapa, tā ir pēc Sestdienas, pēc septītās dienas un ar to izrādās ir ... astotā. Svētdienai, tādejādi, ir unikāls statuss: tā ir gan nedēļas pirmā diena, gan - astotā.
“ Pirmā radīšana sākas ar nedēļas dienu un otrā radīšana sākas atkal ar to pašu dienu, jo tā ir pirmā no tai sekojošajām un astotā aiz tai pa priekšu ejošajām”, - spriež svētais Gregorijs Teologs 369, atzīmējot, “otrās radīšanas” sākuma diena, tas ir Kristus Augšāmcelšanās, bija dienā, kas nāca aiz sestdienas, tas ir pirmajā nedēļas dienā.
Pareizticīgajai vēsturei tā nevarēja būt nejauša sakritība. Jau otrā gadsimta sākumā svētais Justīns Filozofs teica, ka “tā saucamajā Saules dienā mums ir sapulces visiem viena vietā. Saules dienā mēs visi sapulces taisām tādēļ, ka tā ir pirmā diena, kurā Dievs, izmainot tumsību un matēriju, radīja pasauli, un Jēzus Kristus, mūsu Pestītājs, tajā cēlās augša no mirušajiem”370. Saules diena, ko piemin Justīns - nav nekas vairāk kā
tehnisks dienas apzīmējums (Romas kalendārā bija Venēras diena, Marsa diena, Merkūrija diena...). Un šo pierasto vārdu pieminēšana nenozīmē to dievu pielūgšanu, kuru vārdi ir iegājuši dienu nosaukumos. Franču adventists, laikam, neuzskata par nosodāmu lietot tādus vārdus kā lundi (pirmdiena; burtiski Mēness diena), mardi (otrdiena; burtiski Marsa diena), mercredi (trešdiena; burt. Merkurija diena), vendredi (piektdiena; burt. Venēras diena) vai pat jeudi (ceturtdiena; burt. Zeva diena). Tā arī Justīna “Saules dienas” pieminēšana nav zvaigžņu pielūgšanas pagāniska zīme, astrolatrija, kas pēkšņi ir ielauzusies kristietībā.
Vēl vairāk, Saules dienas sakrišanai ar svētdienu senajiem kristiešiem bija priecīga nokrāsa. Jo Pats Kristus ir Patiesības Saule: “Bet jums, kas Manu Vārdu bīstaties, uzlēks Viņa staros patiesības un dziedināšanas Saule” (Mal. 3,20).
361. Попов А. Историко-литературный обзор древне-русских полемических сочинений против латинян. XI-XV в. — М., 1875, lp. 9.
362. О фрязех и о прочих латинах. Публ.: Попов А. Историко-литературный обзор. lpp. 60.
363. Вопросы келейного ученика с ответами на них старца. — М., 1855, lp. 70-71. Psalma skaidrojums šeit tiek dots tradicionāli pareizticīgajai ekseģēzei – un pārsteidzoši dziļš. Es nezinu, vai patiesi brieži (vai dambrieži) ēd čūskas. Bet var stādīties priekšā, ar kādu ātrumu, ar kādām slāpēm un mērķtiecību briedis tiecās pie strauta, ja sajuta, ka ir saindēts ar čūskas nāvīgo indi, un šo indi var izmazgāt no sava ķermeņa tikai ar lielu ūdens daudzumu... Tā arī kristieša dvēsele, grēka sadzelta, uzņēmusi sevī nāves devu, grēku nožēlas metienā tiecas pie Dieva, pie Kristus Biķera...
Dieva Valstība nav tikai nākotnē, tā neatrodas tikai aiz vēstures robežas. Pats paradoksālākais Evaņģēlija apgalvojums ir tajā, ka “Dieva Valstība ir starp jums”, ka tā jau jūs ir “sasniegusi”. Dieva Valstība - tas ir Kristus, Kurš dzīvo ļaudīs. Tur, kur dzīvo Pestītājs, tur Viņš veido Savu Miesu. Kristus Miesa tad arī ir Baznīca. Šeit pat protestanti nesāks strīdēties, jo tas ir tiešs apustuļa vārds (Ef. 1,23).
Bet kam tad Pestītājs pielīdzina Dieva Valstības ceļus uz zemes? - Sēklai un raugam. Sākumā maza, noslēpta Pašā Kristū šī valstība tiek nodota apustuļiem, cauraug viņus un caur viņiem iet tālāk pasaulē.
Tas, ka Kristus klātbūtne ļaudīs nepārtrūka ne ar Viņa Debesbraukšanu, ne ar apustuļu aiziešanu, vēlāk palīdzēja Baznīcai sastādīt Jaunās Derības kanonu.
Jāatzīmē, ka nopietnā protestantu literatūrā parādās nepārtrauktas baznīcas tradīcijas un Bibliskā kanona jēdziens. O. Kulmanis (О. Cullmann) Baznīcas lomu šajā jautājumā skaidro šādi: “Nosakot kanona principu, Baznīca atzina, ka no šī brīža tradīcija beidza būt par patiesības kritēriju. Ar šo lēnprātības aktu Baznīca pakļāva savu tradīciju augstākajam apustuļu tradīcijas kritērijam, kas ir kodificēts Svētajos Rakstos. Izstrādāt kanonu - tas nozīme atzīt: no šī brīža mūsu baznīcas tradīcijai ir nepieciešamība, lai to kontrolētu, un šī kontrole tiks veikta - ar Svētā Gara palīdzību - caur apustuļu mantojumu, kas ir fiksēts tekstos” [La Tradition. Probleme exegetique, historique et theologique. (Cahiers theologiques. 33) Paris. 1953. lpp. 44.].
Šai teorijai, pirmkārt, var uzdot jautājumu:
Vai patiešām līdz oficiālā kanona noteikšanai, tas ir līdz IV-V gadsimtiem Baznīca uzskatīja savu tradīciju par kaut ko augstāku nekā Rakstus? Nekur agrīnās kristietības avotos es neesmu sastapis, ka baznīcas teologs liktu to, ko viņš uzskata par savas skolas vai kopienas tradīciju, augstāk par to, kas rakstīts Rakstos. Nekur es neesmu redzējis tāda veida spriedumus: “Kaut arī apustuļu vēstulēs ir teikts..., bet pēc mūsu Baznīcas Mantojuma mēs uzskatām un rīkojamies savādāk”. Kaut vai tādēļ Kulmana izteiciens “no šī momenta...” izsauc neizpratni.
Otrkārt, Svētā Gara loma šeit ir tikai būt cenzoram - kontrolēt. Vai Svētais Gars var tikai apturēt dažus kristiešu centienus, vai viņš var tos arī iedvesmot? Jā, patiesības kritērijam ir jābūt, un katram kristietim tie bez šaubām ir Raksti. Bet vai tad valsts dzīve ir tikai Valsts Standarta telpu sargāšanā? Vai tad fiziķa darbs ir tikai metra vai kilograma etalona sargāšana? Tradīcijai ir jābūt kontrolējamai - pareizi. Jābūt un jādarbojas. Tāpēc jautājums dialogam starp pareizticīgajiem un protestantiem nav tajā, kad šī tradīcija tika “paņemta kontrolē”. Jautājums it tajā - vai Tradīcijas radošā darbība turpinās pēc kanona noteikšanas, vai arī ar kanona izstrādi Baznīcas radošā dzīve apsīka un tai palika tikai sargājošā funkcija.
Šī protestantu tēze brīnišķīgi pilnīgi metodiski atbilst pareizticīgā fundamentālisma vienam no pamatpostulātiem: Vispasaules Koncilu laikmets un Baznīcas dogmātiskā, teoloģijā un kanonu jaunrade ir palikusi aiz muguras, beidzoties Septītajam Vispasaules Koncilam. Ja astotais koncils arī būs - tad tas būs antikrista koncils353... Lūk, arī protestantismā tiek uzskatīts, ka kādā brīdī Baznīca pēkšņi pazaudēja dāvanu atpazīt garus un dāvanu formēt patiesību un “samierinājās” vienreiz un galīgi tās kodificētās patiesības priekšā. Ir tikai dabiski, ka jebkurš mēģinājums noslēgt dzīvo Mantojumu (apustuļu vai svēto tēvu) pagātnē pārvēršas par vēsturisku nihilismu un tīšu apokaliptisku. Pašas “burtkalpīgākās” protestantu sektas vislabprātāk pareģo drīzu Galu. Atrāvušās no Mantojuma, viņas nejūt vēsturi un vēlas no tās izskriet. Pēc viņu viedokļa, vēsture ir atnesusi kristietībai tikai pagāniskus izkropļojumus, tikai mētāšanos starp romisko pāvesta cēzarismu un bizantisko ķeizara pāvestismu. Tātad ir tik dabiski vēlēties šīs “dēmoniskās vodeviļas” galu...
Kulmans saka: “Noteikt kanonu - tas nozīmē pateikt: mēs no šī brīža atsakamies izskatīt kā normu citus mantojumus, ko apustuļi rakstiski nav piefiksējuši” [Tradition. Probleme exegetique, historique et theologique. (Cahiers theologiques. 33) Paris. 1953. lpp. 45]. Taču mēs neredzam neko līdzīgu baznīcas literatūrā “kanona fiksācijas” laikmetā. Mēs, tieši pretēji, redzējām, ka svētais Vasīlijs zin arī citus, liturģiskus apustuļu vēstījumus, kuri ne būt nav piefiksēti Jaunās Derības kodeksā. Kulmans postulē apustuļu Mantojuma un Apustuļu Rakstu identitāti. Viņš norobežo augstāko normatīvo ticības izklāstu no vienīgā tās izklāsta. Par to, ka eksistēja arī citas ticības normas, mums bieži atgādina svētais Vasīlijs Lielais: ticēsim tā, kā mēs esam kristīti; lūgšanu kopums lai ir ticības kopums. Mūsu lūgšana ir vērsta pie Trīsvienības - Tēva, Dēla un Svētā Gara - tā arī atzīstam kā apustuļu ticību Viņu vienu būtību un vienādo dievišķību.
Labi, Baznīca ir noteikusi Rakstus sev kā ticības noteikumus. Bet vai tad tas nozīmē, ka pēc tam Baznīcai obligāti jāpazaudē sava balss? Vai tad krievu valodas gramatikas grāmatas izdošana uzliek veto Puškina dzejoļu vai Dostojevska romānu jaunradei? Nedrīkst būt pretrunā ar kanonu. Nedrīkst būt pretrunā ar krievu valodas noteikumiem. Vai tad Pāvila vēstuļu atzīšana par Dieva iedvesmotām spiež nevērīgi izturēties pret Augustīna “Grēksūdzi”?
Patiesi, ticība, kas ir parādīta Rakstos, ir normatīva. Jaunās Derības kanons ir slēgts.
Pirmkārt, tādēļ, ka tas nav stāsts par Dieva ārpus laika esamību, bet stāsts par vēsturisku notikumu. Par Dievu, par Viņa gribu un Providenci mēs varam uzzināt arī no citiem avotiem, ari no jaunam izpausmēm. Bet par to, kas notika Palestīnā, mēs nevarēsim uzzināt neko vairāk.
Otrkārt, Raksti Baznīcā ieņem pavisam unikālu stāvokli tādēļ, lai nedotu iespēju Dieva providenci aizstāt ar cilvēku vēstījumiem, kas tiešām var būt pilnīgi vērsti pret Dievu gadījumos, kad ļaudis, kuri ir izkrituši no Mantojuma, tomēr uzskata sevi par kristiešiem.
Treškārt, Rakstu autoritātes unikalitāte pasvītro Dieva transcedentāti: Viņa atklāsme nevar būt līdz galam ticīgo utilizēta, un pat Baznīca nevar izmainīt apustuļu ticību atkarībā no tā, kas liekas noderīgs šajā minūtē. Baznīcai jākalpo Evaņģēlijam, un ne citādi. Kāda laime mums bija tas, ka mūsu teologi nebija brīvi no paklausības Evaņģēlija autoritātei, un tādēļ padomju laikmetā, neskatoties uz padomju varas lielo vēlēšanos, nevarēja pasludināt pilnīgu dialektiskā materiālisma un kristietības identitāti! Evaņģēlijs tā arī netika pārrakstīts “pirmo rindu mācības” vadošo norādījumu gaismā. Tajā arī bija Solovku bīskapu 1928. gada vēstījuma jēga: mēs esam lojāli Padomju varai politikas jomā, bet mums nav varas pārmainīt Evaņģēliju un nevaram aizvērt acis uz to, ka reliģiskus jautājumus mēs risinām citādāk, nekā to rekomendē darīt valsts vara. Budismā nav vispārzināmu un vispārobligātu svēto grāmatu, un tādēļ ar Rērihu rokām tas mierīgi ir pārvērties materiālismā un ļeņinisma aziātiskajā eksporta variantā354
Bet Baznīca, iepriekš aizsargādama savus Rakstus, tagad pati ir Rakstu, kā arī tās Tradīcijas aizsargāta.
Rērihu pieminēšana atļauj saprast vēl kādu svarīgu vēsturiskās pēcapustuļu Baznīcas lietu. Tāpat kā gadījumā ar kanona vēsturi - tas ir darbs, ko protestanti izmanto, bet izmanto anonīmi, kā kaut ko pašsaprotamu, kam nav nekādas attieksmes pret noteiktu cilvēku garīgo varoņdarbu. Kā arī gadījumā ar kanona vēsturi, arī šeit protestanti nepilda apustuļa Pāvila novēlējumu: “Atceraties savus audzinātājus” (Ebr.13,7).
353. “Kādēļ Baznīcai jāatsakās no tādas pat vēstures lietošanas arī turpmāk? Kurš un no kura laika ir noteicis Baznīcai jaunrades robežas, un, pieliekot punktu veselam septiņu koncilu laikmetam, pavēlētot turpmāk klusi gaidīt Otro Atnākšanu? Nē, tas nav Baznīcas Mantojums, bet aizmigušas teoloģiskas skolas mantojums” (Карташев А. В. Реформа, Реформация и исполнение Церкви // Церковь, история, Россия. М., 1997. lpp. 206).
354. 1927. gadā rērihu grāmatu izdevums “Kopiena” saturēja šādu tekstu: “Mums - materiālistiem ir tiesības pieprasīt cieņu un matērijas izzināšanu” (Kopiena,23). Taču 1936. gada izdevumā, kad boļševisms rietumos vairs nebija modē, šis pats teksts skanēja savādāk: “Mums - Gara Nesējiem ir tiesības pieprasīt cieņu un matērijas izzināšanu”. Bez tam: “Redzot Krievijas nepilnību, daudz ko var pieņemt Ļeņina dēļ... Ne pēc tuvības, bet pēc taisnības, viņš pat palīdzēja Budas lietai” (Kopiena, 53). “Vai ir bijuši labāki laiki? Labāk, ja augonis pārplīst un var aizbērt caurumu. Mēs nepieņemam pusmēru. Mums nav vajadzīgi svētie ar pusmēriem. Nav tādas cilvēciskas darbības uz pasaules, ko pasaules glābšanai neizdarītu mūsu valdnieks Buda, jo viņš bija Lauva!” (Kopiena, 57).
Problēma ir tajā, ka par maz bija atpazīt apustuļu grāmatas. Tām vēl vajadzēja dot apustuļu skaidrojumu. Gnostiķi taču arī pieņēma daudzas kanona grāmatas. Bet viņi tām deva tādus patvaļīgus skaidrojumus, ka sanāca kaut kas pilnīgi pretējs Vispārējās Baznīcas kristietībai. Tā arī šodien grāmatu tirgus ir pārpludināts “ar jauniem Bībeles lasījumiem”: no Svēdenborga un Bēma līdz Blavatskai, Šteineram un viņu sekotājiem. Nav grūti ievērot, ka uz vairumu cilvēku šie it kā zinātniskie skaidrojumi iedarbojas kā žņaudzējčūskas skatiens uz trusīti: žonglēšana ar citātiem, alogoriska skaidrošana, paralēles ar pagānu sistēmām, pasvītrots “garīgums” un “tolerance”...
Tā bija arī pirmajos kristietības gados. Gnosticisms bija tuvāk pagānismam un tādēļ saprotamāks. Lielā, trīs gadsimtus ilgā cīņa ar to sākās jau apustuļu laikā. Pirmie talantīgie sistematizātori parādījās vispirms pie agnostiķiem (Vasilids, Markions), un tikai paaudzi vēlāk – Baznīcā (svētais Lionas Irenejs). Valsts vara vajāja kristiešus, bet neaiztika agnostiķus, kuri uzskatīja vienkārši par muļķību mirt dažu vardu vai žestu dēļ. Viņu grāmatas bija parakstītas ar daudz skaļākiem vārdiem nekā kanonisko grāmatu autoriem: “Jūsu kopiena lasa Marka Evaņģēliju? Marks taču nav no divpadsmit apustuļiem, viņš ir tikai Pētera māceklis. Bet mums nesen atveda paša Pētera Evaņģēliju!”.
Un šajos apstākļos Baznīca varēja dot pilnīgu, pārliecinošu, secīgi antignostisku kanonisko biblisko grāmatu skaidrojumu. Šim viņu skaidro-jumu vēl līdz šim piekrīt protestanti. To mācību par Dievu, par Radītāju, par Vecās Derības Kungu, par Pestītāju, par Kristu, par Jēzu, ko tajā laikā nosargāja Baznīca, šodienas protestanti uzskata par acīmredzamu. Taču gan senā, gan jaunākā vēsture parāda, ka nebūt tas nav acīmredzams.
To, ka protestantu mācību grāmatās tiek lietots termins Trīsvienība (kas nav Bībelē un ko pirmais otrajā gadsimtā ieviesa svētais Antiohijas Teofils), tas, ka viņi nepretstata ļauno Vecās Derības Dievu labajam Jaunās Derības Pestītājam, tas, ka viņi Jaunās Derības teicienā “un mūžīgi mūžos” neredz norādi uz lielu daudzumu “paradīzes planētām” un kosmiskām pasaulēm, - tie visi ir tie augļi, ko protestanti ir apguvuši no senās Baznīcas teoloģiskā mantojuma izstrādēm.
Tieši teoloģiskais mantojums polemikā ar agnostiķiem noteica, kā nedrīkst skaidrot Rakstus. Un šo teoloģiski - aizliedzošo Baznīcas Mantojumu līdz šim glabā pat protestanti, kuru Evaņģēlija izpratne nebūt nav gnosticiska un teosofiska. To, ko, Rakstus skaidrojot, noliedza svētais Irenejs un svētais Atanasijs, noliedz arī viņi. Tie, kuri gāja pa konsekventu protestantisma ceļu, noliedzot vēsturiskās Baznīcas autoritāti un kopā ar to biblisko kanonu un Bībeles antiokulto skaidrojumu, kļuva par mormoņiem.
Tas nozīmē, vēsturiskā pēcapustuliskā Baznīca saglabāja ne tikai apustuļu tekstus, bet arī apustuliskos to skaidrojumus. Šis apstāklis ir tā vērts, lai no tā izdarītu secinājumus.
Un tā, pirmkārt, pēcapustuliskā Baznīca pareizi atpazina tās grāmatas, kam nebija apustuliskas izcelsmes, kas bija viltoti - apokrifiskas, tādējādi pēcapustuļu laika Baznīca sastādīja pareizu Dieva iedvesmotu apustuļu Rakstu kanonu. Otrkārt, šī pati Baznīca spēja atšķirt neapustuliskos apustuļu grāmatu skaidrojumus.
Kādēļ gan nepieļaut, ka šī Baznīca varēja patiesi, savlaicīgi un vietā teikt ne tikai “nē”, bet arī “jā”? Varbūt ne tikai viltus grāmatu izskaidrošana šai Baznīcai bija taisnīga, bet arī īsto grāmatu skaidrojums tai bija identisks apustuļu un Dievišķajam nodomam? Kādēļ tikai perifērā tiek atzīsta šīs Baznīcas taisnība, bet ne pašā būtībā? Klau, viņi labi aizsargāja Patiesības robežas, labi atvairīja ārējo apdraudējumu, bet paši slikti saprata Rakstus un slikti tos piemēroja, veidojot savu iekšējo baznīcas dzīvi? Kādēļ protestanti, atzīstot baznīcas eksegēzes teoloģiskos noteikumus, atzīstot dominējošās Baznīcas teoloģisko mantojumu, noliedz to, kā šī Baznīca iemiesoja Rakstus un savu Rakstu izpratni savā praktiskajā reliģiskajā dzīvē? Kādēļ, pieņemot teoloģiski - teorētisko mantojumu, viņi noraida mistēriski - praktisko mantojumu?
Protestantisms nenovērtē Rakstu interpretācijas problēmu. Baptisti, adventisti, vasarsvētnieki, harizmāti ir pārāk pārliecināti par to, ka viņu Rakstu skaidrojums ir acīmredzams, kā vienīgais iespējamais un tādēļ viņi sludina “tīru Evaņģēliju”. Taču jau pats četru Evaņģēliju, kas ir dažādi gan pēc stila, gan pēc valodas, gan pēc teoloģiska nodoma, gan pēc pastāstīto ziņu kopuma par Kristu, eksistēšanas fakts runa par to, ka ļaudīm vajag būt vēl kādam evaņģēlistu pretrunu pareizas skaidrošanas līdzeklim. Atšķirību interpretācija - tā, kas raksturīgs vienam no Evaņģēlijiem un paliek nepateikts citā, - ir atstāta Baznīcai, palīdzot Svētajam Garam. Ārpus šī Gara, grāmata atstāta pati sev, kļūst vienkārši par mirušu vārdu, kas, kā zināms, nelabi smird. Tā kļūst par citātu krājumu, ar kura palīdzību ir tik labi attaisnot savu naidu un kaislību.
Patiesību sakot, runājot no laicīgās vēstures viedokļa, nekādas “Kristus mācības” nav. Ir tikai Baznīcas mācība. Mums ir tikai pirmās Baznīcas liecība par Kristus vārdiem - par tiem vārdiem, kurus Baznīca atcerējās , saprata un uzskatīja par vajadzīgu piefiksēt. To saprotot, K. Ļeontjevs griezās ar pamācību pie savas sirds: “Ticēšu Evaņģēlijam, ko ir izskaidrojusi Baznīca, un ne citādi” [Леонтьев К. Н. Египетский голубь: Роман, повести, воспоминания. М., 1991. lpp. 502.].
Liberālajam, eiropeiskajam protestantismam Jaunās Derības grāmatu sekundaritāte attiecībā pret kristīgo kopienu ir arguments par to, lai neticētu Evaņģēlijiem. Man, tieši otrādi, tas ir arguments par labu tam, lai ticētu Baznīcai ne tikai viņas Evaņģēliskajā liecībā par tās Kristus uztveri, bet visa tās dzīves pilnībā, tas ir ar ticību pieņemt visus tās Mantojuma notikumus.
Pēc Baznīcas mantojuma, iespējams, “nebūtu vajadzības, ja būtu iespējams viennozīmīgs un vienreiz un uz visiem laikiem noteikts Rakstu skaidrojums. Bet Raksti vienmēr maina savu jēgu, jo tie ir vērsti uz ļaudīm, bet cilvēki dzīvo dažādos apstākļos, dažādās pasaulēs. Raksti ir vēršas pie dažādu laiku un dzīves situāciju ļaudīm, un tas nozīmē, ka ir nepieciešamība pastāvīgi tos aktualizēt. Tradīcija tad arī ir mūžīgo Rakstu normu aktualizācija laikā. Raksti prasa būt saprotamiem un sadzirdētiem. Raksti vēršas pie ļaudīm.
Mantojums aktualizē to viņu dinamiku. “Rakstiem ir nepieciešamība pēc Tradīcijas kā to satura iesaistīšanas līdzekļa, pēc Baznīcas kā patiesa subjekta, kas Mantojumu īsteno” (garīdznieks Dimitrijs Staniloe, Staniloae D. Teologia dogmatica ortodoxa. Vol. 1. Bu-curesti, 1996. lpp. 46.).
Tas, cik nepietiekama ir protestantu Rakstu pretstatīšana Baznīcas tālākajai dzīvei, ir redzams no ap. Pāvila vārdiem Timotejam: “Turies pie veselīgas mācības parauga” (2.Tim.1,13). Paraugs šeit ir - ὑποτύπωσις : uzmetums, eskīzs, kopējs attēls. Šis vārds tika pielikts gleznām, ar kuram vēl bija jāstrādā, pie skulptūrām, kas vēl pilnībā nav izpaudušas skulptora nodomu par sevi, pie literatūras pierakstiem, kas formē
pašu vispārējo iedomātā darba ideju [Skat.: Spicq С. Les Epitres pastorales. Paris, 1947. lpp. 158-159.]. Tātad apustuļu dāvanai ir nepieciešama tālāka izstrāde. Ja pat par Savas Valstības dāvanām Kristus saka, ka to saņemšana paredz turpmāku darbu (atcerēsimies līdzību par talantiem), tad vēl vairāk tas attiecas uz to, ko pēc sevis apustuļi atstāja cilvēkiem. Apustuļu vārds - tā nav dzīves atjaunošanas un prata Kristū robeža, bet tikai tās norma.
Tādēļ Baznīca dzīvo Mantojumā, jo, lai arī viņa cenšas dzīvot pēc Evaņģēlija, bet nevar vienkārši tāpēc, ka dzīvot var Dieva, nevis grāmatā.
Mantojums nav tikai apustuļu sludināšanas atkārtojums, “ticības noteikumi” vai pat adekvāta Rakstu ekseģēze. Tas nav daži vārdi, kurus var nodot ausij. Mantojums apņem uzreiz gan jūtas, gan domas, gan cerības, gan darbības. Baznīca ir kaut kas, kas izbēg “zinātnisko kontroli”. Tas ir Mantojums.
Mantojums ir realitāte, bet ne tikai vārds par realitāti. Ir iespējama situācija, kad vardi tiek nodoti precīzi, bet realitātes vēstījums pārtrūkst: “Ne visi, kas Man saka...” Tam, lai Evaņģēlijs paliktu pats sev identisks, lai kristieši paliktu apustuliskajā Tradīcijā, nav pietiekami tikai nodot grāmatas. Vajag nodot Vārdu, bet ne vārdus. Šajā sakara Mantojumu var noteikt kā dažādu paaudžu “Kristus iepazīšanas identitāti” [Staniloae D. Teologia dogmatica ortodoxa. Vol. 1. lpp. 44.].
Pēc V. Loseva domām, Mantojums - “tas nav Atklāsmes saturs, bet gaisma, kas to caurauž; tas nav vārds, bet dzīva dvesma, kas dod reizē vārdu un klusuma, no kura vārds iznāk, sadzirdēšanu; tas nav Patiesība, bet Patiesības Gara vēstījums, bez kura Patiesību nevar iepazīt. “Neviens nevar teikt: Kungs ir Jēzus, - kā vien Svētajā Garā” (1.Kor.12,3)” [Лосский В. Н. Предание и предания // По образу и подобию. М.,1995. lpp. 138.]. Mutisks un rakstisks mantojums - tie ir tikai dažādi vienas un tās pašas Atklāsmes izpausmes veidi. Prievārds “un” savieno divas realitātes, kam ir viena ontoloģija: Dievišķo darbību cilvēku pasaulē.
Tikai tāpēc, ka Mantojuma avots ir Pašā Dievā, bet ne mūsu stāstos par Viņu, tas arī var kļūt par savdabīgu “mašīnu cīņai ar laiku”: neskatoties uz to, ka katrā pārstāstā un katrā tradīcijas jēgas nodošanas aktā tā galvenajai Vēstij būtu bijis vairāk un vairāk jāizgaist un jādziest, kristietība vēl līdz šim savos labākajos ļaudīs nav pazaudējusi “Kristus tēlu”. Iespējams tas ir tādēļ, ka Mantojuma skolotājs un māceklis stāv ne viens pret otru. Ja šie divi ir savākti Kristus vārdā - Viņš ir to vidū. Cilvēciskās reliģiskās vai kultūras tradīcijas pašas par sevi neatjaunojas: “sašķobītu tradīcijas ēku pati tradīcija atjaunot nevar. Šeit ir nepieciešams atgriezties pie tā, no kurienes sākas jebkura tradīcija, tas ir ne pie izveidojušās kultūras iemaņām, bet pie riskantās ieklausīšanās nepateiktajā pieredzes” [Бибихин В. В. Язык философии. М., 1993. lpp. 320.].
Tādēļ, paskaidro V. Loskis, “Mantojums nav jāmeklē horizontālajā “vēstījumu” līnijā, kuri tāpat kā Svētie Raksti, savu izpausmi atrod vārdā. Ja mēs, tomēr, gribētu Mantojumu pretstatīt visam, kas ir vārda realitāte, tad jāsaka, ka Mantojums - tā ir klusēšana. “Tas, kuram patiesi ir Kristus vārdi, tas var dzirdēt pat Viņa klusēšanu”, - saka svētais Antiohijas Ignātijs (Vēstule Efesiešiem, 15,2). Spēja sadzirdēt Jēzus klusēšanu, kas ir raksturīga tiem, saka svētais Ignātijs, kuriem patiesi ir Viņa vārdi, ir atsaukšanās uz atkārtoto Kristus aicinājumu saviem klausītājiem: “Kam ir ausis, lai dzird”. Atklāsme satur kādas klusēšanas zonas, kas nav pieejamas “tiem, kas ir ārā”. Tas nozīmē, ka, lai patiesi uztvertu atklāto noslēpumu pilnību, ir nepieciešama vēršanās pie vertikālās dimensijas, lai “jūs kopā ar visiem svētajiem varētu sasniegt” ne tikai “platumu un garumu, bet tāpat arī dziļumu un augstumu” (Ef.3,18)” [Лосский В. Н. Предание и предания. lpp. 137.].
Šie vārdi par klusēšanu, par nesasniedzamību ir tieši tas, kas tik ļoti baida mūsdienu ļaudis: “Evaņģēlijs nav saprotams”. Bet, ja tas būtu saprotams - tas būtu tukšs. Ja tas būtu tik saprotams, cik to vēlas tie, kas sūdzas, tas ir ārpus viņu pašu garīgās dzīves, ārpus grēku nožēlas centieniem, tad tas būtu parasts parastas pasaules bez Dieva teksts. Vēlme pēc vārdiskā viegluma un tehniskuma traucē mūsdienu cilvēkam sadzirdēt to Vārdu, kas “māca vairāk, ka var pateikt vārdiem” (Origēns. Par pirmsākumiem, 7,4)355.
Vārdu jēga, dažreiz, aizbēg pat no tiem Evaņģēlija vārdiem, kuros tas sevi ir iemiesojis. Iedodot cilvēkam Evaņģēliju, nevar būt pārliecināts, kas viņš to sadzirdēs un sapratīs. Mēs viņam iedevām grāmatu. Bet vai Dievs viņam iedos Garu, kas nepieciešams lai saprastu Evaņģēlija vārdus? Pirmajos manas baznīcas dzīves gados mani, cik atceros, tas pārsteidza un dažreiz pat kaitināja: es savam sarunu biedram atnesu visas grāmatas, visu viņam paskaidroju un pierādīju, bet viņš “nesaprot”...
Tas, kas notiek Tradīcija, nav tehnoloģisks. Šeit nav kāda darbību komplekta, ko varētu izklāstīt instrukcijā un garantēt, ka pēc noteikta soļu skaita cilvēks garīgi atdzims. Šis netehnoloģisms ir saistīts ar to, ka patiesais garīgās piedzimšanas subjekts, tas ir tas, kas dzemdē, nav cilvēks, bet pats Dievs.
Tādēļ nav pilnībā patiess protestantu apgalvojums: “nedrīkst kristīt, nemācot”. Ja Dievs Pats sevi atklāj, tad, vismaz, tik pat patiess ir pretējs spriedums: nevar iemācīt, nekristot. Ir kaut kas, ko vienkārši nevar ne saprast, ne uztvert, stāvot ārpus Baznīcas. Iepriekš mēs jau redzējām, ka senajai Baznīcai tās “dzīves dogmātiem” bija pats tiešākais sakars ar kristīgās kopienas liturģisko dzīvi.
Mantojums - tas tad arī ir Pareizas - slavēšanas noslēpums. Nekristīto var apmācīt ticēt Trīsvienībai un Kristum; viņam nevar iemācīt tikai pašu galveno- pareizi lūgties Kristum un dzīvot Kristū. Ne velti pašas radikālākās pareizticības un protestantisma, kas ir atkritis no Mantojuma, atšķirības ir lūgšanas uzbūvē, tās intonācijā un spriedzē...
Tādēļ Tradīciju no to cilvēcisko darbību puses, ar kuram cilvēks tajā noturas, var formulēt kā “situāciju” nodošanu un atražošanu, kurās Dievs atnāk un paliek ar ļaudīm. Tas ir, ja Tradīciju definē no cilvēciskās, subjektīvās puses. No ontoloģijas, objektīvā satura viedokļa, Tradīcijā Dievs maina cilvēkus. Bet, lai šīs izmaiņas varētu notikt, ļaudīm ir jābūt gataviem un atvērtiem viņam. Tādēļ dažādie baznīcas mantojumi glabā atmiņas par tiem apstākļiem, tām darbībām, tām situācijām, kurās sevi ir izpaudis Mantojuma avots, šīs zināšanas nodod no cilvēka cilvēkam, no paaudzes paaudzei un rosina cilvēka brīvību pārliecinātam solim pretī Mantojumam.
Raksti - Dieva Vārdi cilvēciskos vārdos. Mantojums - vārdi par Dievu cilvēciskos vārdos. Mantojums - tā ir Dieva darbība Baznīcā.
Saskaņa ar brīnišķīgu Tertuliāna izteicienu, Baznīca smeļ savu ticību Rakstos, bet to baro Euharistija [Тертуллиан. Об отводе еретиков // Вера и жизнь христианская по учению святых Отцов и учителей Церкви. Сост. проф. Н. Сагарда. Вып. 2. М., 1996. lpp. 276.]. Baznīcas Tradīcijā ir tikai viena rokām nedarīta darbība - Liturģija. Mantojuma attīstība - tā ir dzīves iekārtošana ap Liturģiju. Tas ir viss! Bet kurš pateiks, kur ir tā cilvēku dzīves sfēra, kura būtu atrauta no orientācijas uz Liturģiju. Mantojuma attīstība personiskos pārdzīvojumos notiek kā sinerģiska rūgšanas procesa ienešana konservatīvajā noturīgo stereotipu: reliģisko, morālo, sociālo, kultūras, filozofisko.., mīklā. Jā, patiešām, savā izpausmē vietējos vēstījumos Mantojums patiesi satur vietējo nacionālo un kultūras apstākļu pēdas. Bet pats Mantojums ir tas, kas iemiesojas, nevis iemiesošanās forma.
Šeit ir vēl viena svarīga robeža starp protestantismu un pareizticību. Protestantiem Baznīca ir noticējušo ļaužu sabiedrība. Baznīca ir vienādi ticošo sapulce. Baznīca tiek celta no apakšas, to veido misionāri un tā aug pateicoties misionāru cilvēciskajiem centieniem. Pareizticīgajā apziņā Baznīca tiek celta no augšas. Tā sākas no Kristus un ar Viņa enerģiju pārveido pasauli apakšā. “Realitāte, Viņa izstarota, ietērpjoties ticīgajos, veido Baznīcu” [Staniloae D. lisus Hristos sau restaurarea omului. Craiova, 1993. lpp. 378.]. Protestantisma un pareizticības atšķirība - tā ir atšķirība starp eklezioloģiju no apakšas un eklezioloģiju no augšas.
Iespējams. Ka protestanti šai tēzei iebildīs un uzstās, ka ari viņu izpratnē Baznīcu ceļ un uztur Kristus, bet ne ļaudis. Bet tādā gadījumā kā lai izskaidro protestantu neuzticību Kristus darbībām pēcapustuliskajā Baznīcā?
Pareizticīgajā izpratne Kristus nav mirušais skolotājs, kura vārdus vajag saudzīgi glabāt un nodot tālāk. Tieši pretēji, Viņš ir dzīvs, un tagad Baznīca var turpināt mācīties no Viņa. Un ne tikai mācīties, bet arī atbildēt Viņam. Ir nemainīgs Vārds, bet ir mūsu mainīgās vēstures reakciju uz šo Vārdu. Ir bezgalīgi dziļš Dieva Vārds, bet ir sarežģīta cilvēku šī Vārda izpratnes vēsture. Ir Līgavaiņa balss. Un ir Līgavas atbilde. (skat.: Atkl. 21,9).
Dievs taču ir saskarsmes Kungs, ne tikai baušļu Kungs. Viņš ne tikai uzdod un pavēl, ne tikai nosaka baušļus. Kopienas (eklēzijas) galva vēlas komunikāciju. Kristieša dzīves norma ir viena - Raksti. Bet vēl ir cilvēces atbilde uz Evaņģēlija aicinājumu. Šī atbilde tad arī ir reālā Baznīcas dzīve, kas eksistē lielajā vēstījumu klāstā.
Vēsture - tas ir mans dievnams. Man ir patīkami sevi sajust ne kā pirmo cilvēku ar kuru sākās Svētā vēsture. Un mans prieks un mani meklējumi, mani grēki un kļūdas - nav oriģināli. Ir pieredze, kas var man palīdzēt. Vēstures upē ir Mantojuma straume, kas var mani saķert un aiznest līdz tam mērķim, kuru no sākuma es izvēlējos kā tikai savu, bet pēc tam ar prieku atklāju, ka es neesmu pirmais un vienīgais, kurš ir izdarījis šādu izvēli. ”Savienots ar viesiem tiem, kuri dzīvo, ticot, līdzīgi man, savienots ar visiem tiem, kuri ir miruši mana ticībā, savienots ar visiem tiem, kuri starp maniem nākamajiem pēctečiem ticēs, un tas viss savienojumā ar Dievu - lūk, jūtas, kas mani piepilda, dāvājot pārliecību par to, ka pats es esmu kādas lielas sabiedrības daļiņa, kas aptver pagātni, tagadni un nākotni. Tā ir Baznīca”. [Staniloae D. lisus Hristos sau restaurarea omului. Craiova, 1993. lpp. 380.].
Vēršoties pie ārpusbaznīcas inteliģentiem, kuri simpatizē “mūsdienu protestantismam” un tādēļ uzskatošiem sevi par liberāliem un brīvi domājošiem, Rozanovs raksta: “Viņi lasa Evaņģēliju, bet uz Baznīcu neiet un baidās, noniecina iet: tas, redziet, viņiem ir par prastu un neizglītotu. Bet, lūk, nelabojamais antibizantieti, es teikšu objektīvi, auksti un pat vienaldzīgi, ka baznīcā ir tādi dziļumi un augstumi, tāds krāšņums un iekļūšana. Kādas Evaņģēlijā vispār nav - ne pilnībā, un pat ne aizmetnī. Tas visus pārsteigs? Jā, brīnišķīgajos tūkstošgadu pārdomu un radīšanas darbos Baznīca kaut kur ir pacēlusies pāri Evaņģēlijam: un tā tad arī ir protestantu mūžīgās neizpratnes līnija, un tai pašā laikā liela vairuma krievu sajūsminātā un jūtīgā ticība, ka “Pareizticība ir gals, aiz kura tālāk nav kur iet”. Ievērojiet: Pareizticība, bet ne Evaņģēlijs. Lasītāja sirds neizpratne vērsās pie manis, bet es atbalstam viņu apstādināšu ar vienu piemēru: kādēļ visa tauta, skanot Ķerubu dziesmai krīt pie zemes bez pavēles, bez garīdznieka vai diakona piemēra, pēc sava aizkustinājuma, bet skanot Kunga lūgšanai, kuru vienīgo satur Evaņģēlijs, kaut arī diakons krīt ceļos un rāda piemēru, bet viņam seko tikai nedaudzi? Ko par to teiks kungi, kuri “nesmēķē tabaku”? Neejot uz Baznīcu, viņi nav saņēmuši Ķerubu dziesmu, kuru noteikti nevar aizvietot ne ar vienu Evaņģēlija lappuses lasīšanu, jo trūkst noskaņojuma vienlīdzības un līdzības, jo Ķerubu dziesma - tā ir kaut kas jauns, cits, radīts no jauna. Un, neiedomājami, to nav radījis pat svētais, bet kaut kāds grieķu imperators. Svētais Gars viņā iedvesa un gadsimti un tautas tika aizkustinātas. Kas Evaņģēlijā ir pateikts par nāvi un apglabāšanu? Vienīgais: “lai mirušie aprok savus mirušos”. Vairāk nekas. Kas gan, ja ne Baznīca, izdomāja, pie tam no jauna izdomāja, pēc sava saprašanas, bet ne uz Evaņģēlija pamata, divu nakšu ilgo Psalmu lasīšanu pie mirušā, viņa ķermeņa sagatavošanu pārejai uz kaut ko tīrāku; un visbeidzot, brīnišķus sava dziļuma un skaņu dēļ kapu dziedājumus, kurus neviens cilvēks nevar uztvert vienaldzīgi. Vai tas attīstījās no vārdiem, “lai mirušie aprok savus mirušos”? Protams - nē! Vai tas ir labi? Un vai šis jaunais un drosmīgais asns ir vietā, šis jaunā un patstāvīgā baznīcas skolotāju Damaskas Jāņa un citu dvēseles tieksme?! Protams - tā ir svētīga, varena, svēta. Uztverot dzīvo asās un smeldzīgās sāpes ap mirušo, viņi tās apvija ar brīnišķiem vārdiem līdz pat nobeigumam: “nāc un dod pēdējo skūpstu!” Lūk ko nekad nesapratīs bezgaumīgais bars, ļaudis bez gaumes un asprātības, bez pārdomām... Vai tiešām mēs nosodīsim Baznīcu par to, ka viņa apstādīja zemi un valstis un tautu dzīvi ar baznīcām? Vai patiešām mēs nepriecāsimies, ka padarīja tās zeltgalvainas, ar kvēpekļu dūmiem, svēto ūdeni, ar mirrēm un smaržojošu vīraku? Ak, Dievs, cik nabadzīga būtu dzīve bez tā, cik mežonīga! Plakana kā ceļš, kas nav apstādīts ar kokiem, un garlaicīga kā īsi uzmeistarota fabula par balto vērsi, kur rinda pēc rindas apgalvo vienu un to pašu! Bet Baznīca, bet dievnami un Ķerubu dziesma, un vīraks, un svētki: “Kunga” un “Dievmātes”, un Svētā Gara, un Trīsvienības, un Dievmātes ievešanas Dievnamā svētki - par pēdējiem Evaņģēlijā nav ne vārda - ar to atšķirīgajām un dažādajam iezīmēm, un tomēr visu to kādā vājā un bālā rakstā salika mūsu tautas nabadzīgā esamība! Un ne tikai pēc “dvēseles glābšanas”, ko var sasniegt arī mājās, bet arī pēc skaistuma un greznuma tūkstoš verstu iet kāds vīrs ar paunu uz Alu klosteri, uz Trīsvienības klosteri, noteikti bagātu, spīdošu, daudzgalvainu, pat, ja iespējams, greznu un grimstošu arhitektūras un dziedājumu, un dievkalpojumu skaistumā! Un cik ļoti šis vīrs būtu satriekts, ja viņam, nabadzīgam, pēc tūkstoš verstu noguruma parādītu grupu tabaku nesmēķējošu kungu, kuri nomaļus istabā lasītu Evaņģēliju ar turpinājumu: “Lūk, sēdies un klausies gudros”. Vai tad mēs Jāņa Teologa Atklāsmē nelasām par uz zemes nonākošu Debesu Jeruzalemi, tas ir par pēdējo reliģiskās dzīves vainagu uz zemes, ka tas nonāk, dārgakmeņiem mirdzot, pat ar sugas nosaukumiem: “gan smaragdi”, “ gan pērles”, “gan sardiji” un ar sienām no tīra zelta? Greznība... Mēs to esam izšķieduši zemes lietām, rupjam personiskam egoismam; tai starpā kad, protams, tautas bagātību izmantošana vienmēr ir baznīcai, dievnamam un svētkiem!... Evaņģēlijs ir bez grēka. Bet visu mūsu esamības loku tas neaptver, bet Baznīca tad arī ir kustība uz papildināšanu, uz aizpildīšanu, uz beigām pēc Pestītāja vārdiem: “Es esmu vīna koks, jūs zari”, tas ir, augat, dzīvojiet vairojaties vārdā un saprašanā. “Audziniet un augat”, - teica Kristus: un tikai mūsu sirds un domu, un reliģiskās iedvesmas lieta ir - ka, kur, līdz kam “augt”. Nabaga protestanti, kalvinisti, anabaptisti, cīnītāji pret gariem, tolstojieši tieši to nesaprot, iedomājoties 4 Evaņģēlijos pilnu apli un 360 grādus, tai laikā kad tas ir tikai iesākts loks: un Baznīca brīnišķi un uzticami, kaut arī dažreiz ne visur bez vainas, veda šo loku tālāk, gadsimtos pievienojot grādu aiz grāda. Pārāk vienkāršs būtu vēstures uzdevums: nesmēķēt un lasīt Evaņģēliju” [Розанов В.В. Около церковных стен. М., 1995. lpp. 110-112.].
Amen.
355. Evaņģēlija lasīšana bez grēku nožēlas noved pie tadu sinkrētisko kultu kā, piemēram, bahaisma veida, sludināšanas panākumiem: “Bahajam ir aizliegumi: askēzei,... grēku apliecināšanai”, -raksta Jekaterinburgas bahajiešu biedrības preses sekretārs A.A.Zikovs ( ). Krievu Golgātas pilsētas postkomunistiskajai elitei nezin kādēļ ļoti patīk šis aizliegums un šī sekta...
Trīs atbildes par Mantojumu
Starp pareizticīgajiem un protestantiem nav pretrunu jautājumā par to, vai Baznīcas ticības mācība var būt pretrunā tam, kas ir teikts Rakstos. Protams, ka nē.
Bet pajautāsim savādāk - vai baznīcas mantojums var runāt par kaut ko tādu, kas nav Jaunajā Derībā? Vai tas var papildināt ar kādu labu vēsti Evaņģēliju? Vai Baznīca ir pazaudējusi tiesības mācīt ticību? Vai Baznīca var ar kaut ko papildināt Rakstus?
Šī jautājuma sarežģītība ir tajā, ka, ja Baznīca to nevar darīt, tas nozīmē - viņa ir neauglīga, viņa ir sveša Rakstu garam. Ja var - tad mums jāatzīst, ka mantojuma norādījumi ir mazsvarīgāki par Rakstiem un tieši šī iemesla dēļ netika iekļauti tajos. Bet tādā gadījumā kādēļ vispār censties lielās Evaņģēliju patiesības papildināt ar kaut ko mazsvarīgāku?! Bet ja mantojums papildina Rakstus ar kaut kādām ne mazsvarīgām doktrīnām, tad mums nāksies pateikt, ka Raksti it kā nav pilnīgi, bet vienkārši dekadentiski, un tos lietot ir bīstami, jo tie nesatur visas nepieciešamās norādes ceļā uz glābšanos. Šajā gadījumā Baznīcas tiešais uzdevums ir sastādīt kaut kādu “Simbolisku grāmatu”, kur iekļaut gan Jauno Derību un trīs, četras svarīgākās mantojuma grāmatas, un izdot tās tikai kopā.
Uz šiem jautājumiem var dot trīs atbildes. Pirmā - protestantu 356. Tā saka, ka mantojums nav nekas cits kā Rakstu, apustuļu sludinātā pārstāsts [Богословские труды. 1968. №4. lpp. 206.].
Otra atbilde - tā, ko piedāvā katoliskā un tai sekojošā pareizticīgā sholastika (nesajaukt ar svēto tēvu pareizticīgo mācību!). Baznīcas mantojums - izsmeļošas mutiskās apustuļu sludināšanas detaļas, kas netika piefiksētas un pierakstītas uzreiz, bet pēc gadsimtiem.
Trešā atbilde - senās baznīcas un apustuļu Mantojuma izpratne kā komunikācijas ar Dievu tēls. Mantojums nav ne mutisks, ne rakstisks sprediķis. Pēc precīza Vladimira Losska izteikuma, “mācība maina Mantojumu, ja grib uzzināt tā vietu: gnosticisms ir pārsteidzošs samainīšanas mēģinājuma piemērs” [Лосский В. Н. Предание и предания // По образу и подобию. М.,1995, lpp. 146.]. Vārds neietilpst cilvēku personiskajos vārdos.
Tieši uz Mantojuma identificēšanu ar tiem vai citiem konkrētiem formulējumiem vai darbībām, kas ir ņemtas no tā, tad arī tiek būvēta protestantu un katoļu savstarpējā polemika. II Vatikāna Koncils pilnīgi skaidri noteica katolisko Mantojuma jēdzienu: “Svētais Mantojums - Dieva vārds, ko Kungs Kristus un Gars uzticēja apustuļiem” (Par Dievišķo Atklāsmi 2. nod. 9. par.).
Diemžēl, arī mūsu skolas teoloģijā ir iesakņojies priekšstats par to, ka Mantojums - tās ir kādas mutiskas pamācības, ko vēlāk laiku pa laikam Baznīca tomēr izsaka rakstiski. Kā jāsaka, apustuļi nepierakstīja visus savus sprediķus, bet atmiņas par tiem ir palikušas un “lūk, šī Dievišķā mācība, kas bija palikusi nepierakstīta un tika apustuļu nodota mutiski, tad arī tiek saukta par Svēto mantojumu” - saka kāds Maskavas semināra pasniedzējs [Талызин В. И. Церковное предание. // БТ. М., 1968. №4. lpp. 222.]. Attiecīgi, viņš ir pārliecināts, ka Mantojumu satur konkrēts vēlāko grāmatu uzskaitījums. Bet vai tiešām Mantojums ir kaut kādas paralēlas zināšanas, kas iet blakus rakstu liecībām? Vai šāda izpratne neierobežo mūsu iespējamo satikšanās ar Kristu telpu ar teksta telpu? Vai Mantojums ir tikai “ticības mācības formulu avots” vai tas ir arī dzīva realitāte, dzīvu darošas pieredzes strūkla? Vai teoloģijas aicinājums ir pievērst cilvēku tekstam (evaņģēliskam vai svēto tēvu) vai Dievam?
Tādēļ pilnīgi taisnīgi augstākminētajam pasniedzējam iebilda prof. N. Uspenskis: “Talīzinam ir jūtama tieksme kodificēt Mantojumu vēsturiskos dokumentos. Nevajag tik ļoti jautāt pat Mantojuma dokumentiem, vairāk vajag pievērst uzmanību tā būtībai” [Успенский Н. Д. Реплика на богословских собеседованиях между членами РПЦ и Евангелической Церкви Германии. // БТМ., 1968. №4. lpp. 205.]. Pretēji katoļu formulējumam, Mantojums nav vārdi.
Ja Mantojumu varētu ievietot grāmatā, tas agrāk vai vēlāk būtu izsmelts, un tas notiktu baznīcas vēsturē. Mantojums būtu kanonizēts un precīzi noteikts, ne mazāk precīzi kā Raksti. Taču Mantojums nav otrs, papildināts Jaunās Derības izdevums. Tie nav vardi, ko pievieno vārdiem. “Svēto Mantojumu nevar kodificēt; tā saturu nevar noteikt un izsmelt”, - raksta pareizticīgs teologs [Сарычев В. Д. К критике и продолжению важнейших позиций евангелически-православных переговоров. // БТ. М., 1970. №5. lpp. 266.] 357.
Saričevs raksta: “Gara vadībā Baznīca iegūst no Apustuļu Mantojuma dārgumu krātuves to, kas tai vajadzīgs attiecīgajos vēstures apstākļos” [Сарычев В. Д. К критике и продолжению... lpp. 267.].
Tas ir pareizi, bet savā ierastībā šī formula neatbild uz jautājumu - bet kā pati Baznīca to dara? Bet galvenais, kas un kur glabā to, ko nepieciešamības gadījumā pēc gadsimtiem var paņemt?
No sākuma nebija nepieciešamības pamatot ikonu godināšanu. Pēc viņš pretojās Baznīca? Vai ikonu aizstāvji atrada slepenas apustuļu pamācības? Vai pārlapoja seno Tēvu darbus? Bet tur nav dziļās un spīdošās sirdsskaidrā Teodora Studita argumentācijas! Tas nozīmē, ka Mantojums no slēptā pāriet redzamajā un dogmā ne caur atmiņām, bet caur jaunradi.
Mēs redzējām, ka svētais Vasīlijs Lielais saskata mantojuma būtību lūgšanas tēlā, Baznīcas liturģiskajā dzīvē. Savas grāmatas “Par Svēto Garu” 9. nodaļā svētais Vasīlijs tāpat skar mantojuma tēmu un šajā reizē izpauž to šādi: “tagad papētīsim, kādi ir mūsu vispārējie priekšstati par Garu, gan mūsu savākti par Viņu no Rakstiem, kā arī paņemti no tēvu nerakstītā mantojuma” [Св. Василий Великий. Творения. СПб. 1911. Т. 1. lpp. 595.]. Nu, ko - pēc šiem vārdiem sāk runāt par trīsvienības teoloģiju un viņa piedāvāto atšķirību starp terminiem “ipostase” un “daba” pieraksta mutiskai apustuļu tradīcijai? Nē - svētais Vasīlijs izbēga kārdinājumu pierakstīt slēptajam mantojumam viņam vēlamo strīdīgo teoloģisko terminu skaidrojumu358. Un tiešā “nodotā” Dievišķā Gara jēdziena skaidrojumā nemin ne terminu “Trīsvienība”, ne “ipostase”, un vispār neapraksta Trīsvienības iekšējās attiecības. Mantojums, apkopo svētais Vasīlijs, runā par Gara iedarbību uz cilvēku, par “dievišķošanas” pieredzi ( viņš lieto tieši šo nebiblisko vārdu): “Gara apgūšana ar dvēseli ir kaislību atcelšana. No šejienes - nākotnes paredzēšana, noslēpumu izzināšana, dāvanu izdalīšana, atrašanās Dievā, līdzināšanās Dievam un galējā vēlmes robeža - dievišķošanās”.
Viņa atsauksmēs nav runas par ezoterisko mācību, kas it kā ir mantojuma būtība, bet runa ir par patiesi ezoterisko un patiesi vienīgo kristietības noslēpumu - “Dievišķošanas noslēpumu”., “mūsu glābšanas noslēpumu”. Tā ir tas pats mums no ap. Pāvila vārdiem pazīstamais kristietības “noslēpums”: Kristus, kurš dzīvo mūsos. “Tādi ir mūsu jēdzieni par Svēto Garu, ko mēs no paša Gara vārdiem esam iemācījušies izveidot” [Св. Василий Великий. О Святом Духе... lpp. 596.]. Un atkal mēs redzam, ka Mantojums - tas nav cilvēku piedeva Dievišķajiem Rakstiem, bet nepārtraukta Gara darbība Baznīcā un tās ļaudīs.
Tas nozīmē, ka svētā Vasīlija apliecinājums par to, ka viņš nodod “nerakstītu” Tēvu pieredzi, nav absolūti patiess. Šī pieredze nebija ierakstīta grāmatās, bet sirdīs.
Salīdzināsim trīs tekstus. Lūk, apustulis Pāvils saka, ka Kristus Miesa - tas ir Viņa Dievišķības “priekškars” (Ebr.10,20). Svētā Nisas Gregorijam paši raksti ir “priekškars” [Cit. Фиолетов Н. Н. Очерки христианской апологетики. М., 1992, lpp. 36.]. Svētajam Simeonam Jaunajam Teologam cilvēkam, kurš “izziņā ir sevī ieguvis Dievu, vairāk nevajadzēs lasīt grāmatas. Kādēļ tā? Tādēļ, ka tas, kuram par sarunu biedru ir Tas, Kurš iedvesmoja Svētos rakstus, pats citiem būs kā dieviedvesmota grāmata” [Cit nо: архиеп. Василий (Кривошеин). Указ. соч., lpp. 194.].
Lūk, šie ir trīs Vārda iemiesošanās modi: Rakstos, Jēzus miesā, Baznīcas ļaudīs, kas pēc savas būtības ir “Viņa Miesa” (Ef. 1,23).
Mantojums šajā gadījumā nav ne apustuļu vārdu pārstāsts (jo tad tas būtu tikai Rakstu atkārtojums), ne to skaidrošanas tradīcija (jo šajā gadījumā nevar būt ne runas par to, lai kaut kā pielīdzinātu to Evaņģēlija nozīmei, ne informatīva piedeva Jaunās Derības kodeksam.
Diemžēl, katoļu sholastikas inerce ir pārāk stipra kā pie dažiem prokatoliski noskaņotajiem krievu teologiem, tā pat pie tiem, kuri cenšas aizsargāt pareizticības stingrību.
Lūk, brošūra, kas pretstata pareizticību ārpus baznīcas kristietībai: “Nedaudz iepriekš mēs norādījām uz Svēto Rakstu nepietiekamību, lai saglabātu ticības tīrību, ko ir aicināti sargāt un nodot uzticamajiem bīskapi. Bez tam, mums nācās vairākkārtīgi pieminēt vārdu “mantojums”. Ar šo vārdu, kam nav nekas kopējs ar “cilvēku mantojumiem” (Kol.2,8; Mt.7,3-8) ir jāsaprot Apustuļu mācība; vai noteikumi un likuma noteikumi, kas ir ieviesti baznīcā ar rīcību; un kristīgās pārzināšanas (zināšanu, ticības) veids, un dzīves noteikumi, un kristiešu savstarpējās attiecības, un dievkalpojumu un svētdarbību veikšanas kārtība (kristības, Euharistija, grēksūdze), un baznīcas sapulču noteikumi... – viss personiski ar vārdu ir noteikts un piefiksēts ar personiskiem novērojumiem (2, Tes.2,15; 1.Kor.11,2; 1.Tim.6,20). Paši Jaunās Derības Raksti attiecībā pret apustulisko mantojumu ir to neatņemama daļa un radās daudz vēlāk. Tieši šo apustulisko mantojumu caur nepārtrauktu apustulisku pēctecību uztur Pareizticīgā Baznīca, neko nekur nemainot un neizkropļojot. Tādā tīrā veidā tas nonāca 989. gadā no Grieķijas, kur ticība savu sākumu rod no apustuļa Pāvila, līdz Krievzemei [иеродиакон Валерий Эллитонов. Церковь Христова - где же она? // Протестантизм в России. Что такое экуменизм. Статьи. - Пермь, 1997, lpp. 97.].
Šis ir citāts no svētā Teofana Vientuļnieka. Autors, patiesību sakot, nenorāda citāta avotu un pat neliek saprast, ka viņš kādu citē. Un tas ir saprotams: viņš maina svētā Teofana Vientuļnieka tekstu. Izmainīti ir tikai divi vārdi, bet tie ir atslēgas vārdi.
Lūk, sākotnējais teksts: “Ar vārdu mantojums netiek domātas baumas, kas nezin kā sākušās un izplatījušās; bet tiek domāta mutiski nodotā Apustuļu mācība; vai noteikumi un likuma noteikumi, kas ir ieviesti baznīcā ar rīcību. Apustuļi pilnīgi organizēja Kristus Baznīcu visās tās garīgās un baznīcas glābjošās dzīves jomās. Bet kā viņi organizēja pilnīgi nav norādīts viņu rakstos, bet ir izdarīts ar pašām darbībām un pašu Apustuļu ievests kristīgajā dzīvē, ievests un nostiprināts caur daudzkārtīgiem viņu dibināto kristiešu kopienu apmeklējumiem, un vairākkārtīgu trūkumu novēršanu - ar savu personisku rīcību un vārdiem. Un kristīgās pārzināšanas veids, un dzīves noteikumi, un kristiešu savstarpējo attiecības, un attīrošie svētdarbību noslēpumi, un baznīcas sapulču noteikumi... - viss personiski ar vārdu ir noteikts un piefiksēts ar personiskiem novērojumiem [свт. Феофан Затворник. Собрание писем. Вып. 6. - М., 1899, lpp. 18.].
Svētā Teofana Vientuļnieka vārdi “attīrošie svētdarbību noslēpumi” pārstāstniekam ir nomainīti ar “dievkalpojumu un svētdarbību veikšanas kārtība”. Iznāk, ka apustuļi atstāja saviem pēctečiem Tipikonu (Dievkalpojumu statūtus), bet ne paša Noslēpuma realitāti. Šādā gadījuma autora pozīcija kļūst pilnīgi vecticībnieciska: Tipikonam ir apustuliska izcelsme un visas pareizticīgās Baznīcas dievkalpojumu iekārtas detaļas ir Dievišķās autoritātes iesvētītas, un tādēļ nemaināmas. Divu tūkstošu gadu laikā nebija nekādu izmaiņu un papildinājumu “dievkalpojumu veikšanas kartībā”!359
Starp citu, var izveidot apustuļu mantojuma sarakstu, kas netiek izpildīti: kristīšana tikai tekošā ūdenī, zemes paklanīšanās aizliegums svētdienās, lūgšana tikai uz austrumiem (skat. augstāk pie Tertuliāna)... Visas detaļas var mainīties. Mantojuma apustuliskā izcelsme nenozīmē tā nemainīgumu.
Trīs atbildes par Mantojumu
Starp pareizticīgajiem un protestantiem nav pretrunu jautājumā par to, vai Baznīcas ticības mācība var būt pretrunā tam, kas ir teikts Rakstos. Protams, ka nē.
Bet pajautāsim savādāk - vai baznīcas mantojums var runāt par kaut ko tādu, kas nav Jaunajā Derībā? Vai tas var papildināt ar kādu labu vēsti Evaņģēliju? Vai Baznīca ir pazaudējusi tiesības mācīt ticību? Vai Baznīca var ar kaut ko papildināt Rakstus?
Šī jautājuma sarežģītība ir tajā, ka, ja Baznīca to nevar darīt, tas nozīmē - viņa ir neauglīga, viņa ir sveša Rakstu garam. Ja var - tad mums jāatzīst, ka mantojuma norādījumi ir mazsvarīgāki par Rakstiem un tieši šī iemesla dēļ netika iekļauti tajos. Bet tādā gadījumā kādēļ vispār censties lielās Evaņģēliju patiesības papildināt ar kaut ko mazsvarīgāku?! Bet ja mantojums papildina Rakstus ar kaut kādām ne mazsvarīgām doktrīnām, tad mums nāksies pateikt, ka Raksti it kā nav pilnīgi, bet vienkārši dekadentiski, un tos lietot ir bīstami, jo tie nesatur visas nepieciešamās norādes ceļā uz glābšanos. Šajā gadījumā Baznīcas tiešais uzdevums ir sastādīt kaut kādu “Simbolisku grāmatu”, kur iekļaut gan Jauno Derību un trīs, četras svarīgākās mantojuma grāmatas, un izdot tās tikai kopā.
Uz šiem jautājumiem var dot trīs atbildes. Pirmā - protestantu 356. Tā saka, ka mantojums nav nekas cits kā Rakstu, apustuļu sludinātā pārstāsts [Богословские труды. 1968. №4. lpp. 206.].
Otra atbilde - tā, ko piedāvā katoliskā un tai sekojošā pareizticīgā sholastika (nesajaukt ar svēto tēvu pareizticīgo mācību!). Baznīcas mantojums - izsmeļošas mutiskās apustuļu sludināšanas detaļas, kas netika piefiksētas un pierakstītas uzreiz, bet pēc gadsimtiem.
Trešā atbilde - senās baznīcas un apustuļu Mantojuma izpratne kā komunikācijas ar Dievu tēls. Mantojums nav ne mutisks, ne rakstisks sprediķis. Pēc precīza Vladimira Losska izteikuma, “mācība maina Mantojumu, ja grib uzzināt tā vietu: gnosticisms ir pārsteidzošs samainīšanas mēģinājuma piemērs” [Лосский В. Н. Предание и предания // По образу и подобию. М.,1995, lpp. 146.]. Vārds neietilpst cilvēku personiskajos vārdos.
Tieši uz Mantojuma identificēšanu ar tiem vai citiem konkrētiem formulējumiem vai darbībām, kas ir ņemtas no tā, tad arī tiek būvēta protestantu un katoļu savstarpējā polemika. II Vatikāna Koncils pilnīgi skaidri noteica katolisko Mantojuma jēdzienu: “Svētais Mantojums - Dieva vārds, ko Kungs Kristus un Gars uzticēja apustuļiem” (Par Dievišķo Atklāsmi 2. nod. 9. par.).
Diemžēl, arī mūsu skolas teoloģijā ir iesakņojies priekšstats par to, ka Mantojums - tās ir kādas mutiskas pamācības, ko vēlāk laiku pa laikam Baznīca tomēr izsaka rakstiski. Kā jāsaka, apustuļi nepierakstīja visus savus sprediķus, bet atmiņas par tiem ir palikušas un “lūk, šī Dievišķā mācība, kas bija palikusi nepierakstīta un tika apustuļu nodota mutiski, tad arī tiek saukta par Svēto mantojumu” - saka kāds Maskavas semināra pasniedzējs [Талызин В. И. Церковное предание. // БТ. М., 1968. №4. lpp. 222.]. Attiecīgi, viņš ir pārliecināts, ka Mantojumu satur konkrēts vēlāko grāmatu uzskaitījums. Bet vai tiešām Mantojums ir kaut kādas paralēlas zināšanas, kas iet blakus rakstu liecībām? Vai šāda izpratne neierobežo mūsu iespējamo satikšanās ar Kristu telpu ar teksta telpu? Vai Mantojums ir tikai “ticības mācības formulu avots” vai tas ir arī dzīva realitāte, dzīvu darošas pieredzes strūkla? Vai teoloģijas aicinājums ir pievērst cilvēku tekstam (evaņģēliskam vai svēto tēvu) vai Dievam?
Tādēļ pilnīgi taisnīgi augstākminētajam pasniedzējam iebilda prof. N. Uspenskis: “Talīzinam ir jūtama tieksme kodificēt Mantojumu vēsturiskos dokumentos. Nevajag tik ļoti jautāt pat Mantojuma dokumentiem, vairāk vajag pievērst uzmanību tā būtībai” [Успенский Н. Д. Реплика на богословских собеседованиях между членами РПЦ и Евангелической Церкви Германии. // БТМ., 1968. №4. lpp. 205.]. Pretēji katoļu formulējumam, Mantojums nav vārdi.
Ja Mantojumu varētu ievietot grāmatā, tas agrāk vai vēlāk būtu izsmelts, un tas notiktu baznīcas vēsturē. Mantojums būtu kanonizēts un precīzi noteikts, ne mazāk precīzi kā Raksti. Taču Mantojums nav otrs, papildināts Jaunās Derības izdevums. Tie nav vardi, ko pievieno vārdiem. “Svēto Mantojumu nevar kodificēt; tā saturu nevar noteikt un izsmelt”, - raksta pareizticīgs teologs [Сарычев В. Д. К критике и продолжению важнейших позиций евангелически-православных переговоров. // БТ. М., 1970. №5. lpp. 266.] 357.
Saričevs raksta: “Gara vadībā Baznīca iegūst no Apustuļu Mantojuma dārgumu krātuves to, kas tai vajadzīgs attiecīgajos vēstures apstākļos” [Сарычев В. Д. К критике и продолжению... lpp. 267.].
Tas ir pareizi, bet savā ierastībā šī formula neatbild uz jautājumu - bet kā pati Baznīca to dara? Bet galvenais, kas un kur glabā to, ko nepieciešamības gadījumā pēc gadsimtiem var paņemt?
No sākuma nebija nepieciešamības pamatot ikonu godināšanu. Pēc viņš pretojās Baznīca? Vai ikonu aizstāvji atrada slepenas apustuļu pamācības? Vai pārlapoja seno Tēvu darbus? Bet tur nav dziļās un spīdošās sirdsskaidrā Teodora Studita argumentācijas! Tas nozīmē, ka Mantojums no slēptā pāriet redzamajā un dogmā ne caur atmiņām, bet caur jaunradi.
Mēs redzējām, ka svētais Vasīlijs Lielais saskata mantojuma būtību lūgšanas tēlā, Baznīcas liturģiskajā dzīvē. Savas grāmatas “Par Svēto Garu” 9. nodaļā svētais Vasīlijs tāpat skar mantojuma tēmu un šajā reizē izpauž to šādi: “tagad papētīsim, kādi ir mūsu vispārējie priekšstati par Garu, gan mūsu savākti par Viņu no Rakstiem, kā arī paņemti no tēvu nerakstītā mantojuma” [Св. Василий Великий. Творения. СПб. 1911. Т. 1. lpp. 595.]. Nu, ko - pēc šiem vārdiem sāk runāt par trīsvienības teoloģiju un viņa piedāvāto atšķirību starp terminiem “ipostase” un “daba” pieraksta mutiskai apustuļu tradīcijai? Nē - svētais Vasīlijs izbēga kārdinājumu pierakstīt slēptajam mantojumam viņam vēlamo strīdīgo teoloģisko terminu skaidrojumu358. Un tiešā “nodotā” Dievišķā Gara jēdziena skaidrojumā nemin ne terminu “Trīsvienība”, ne “ipostase”, un vispār neapraksta Trīsvienības iekšējās attiecības. Mantojums, apkopo svētais Vasīlijs, runā par Gara iedarbību uz cilvēku, par “dievišķošanas” pieredzi ( viņš lieto tieši šo nebiblisko vārdu): “Gara apgūšana ar dvēseli ir kaislību atcelšana. No šejienes - nākotnes paredzēšana, noslēpumu izzināšana, dāvanu izdalīšana, atrašanās Dievā, līdzināšanās Dievam un galējā vēlmes robeža - dievišķošanās”.
Viņa atsauksmēs nav runas par ezoterisko mācību, kas it kā ir mantojuma būtība, bet runa ir par patiesi ezoterisko un patiesi vienīgo kristietības noslēpumu - “Dievišķošanas noslēpumu”., “mūsu glābšanas noslēpumu”. Tā ir tas pats mums no ap. Pāvila vārdiem pazīstamais kristietības “noslēpums”: Kristus, kurš dzīvo mūsos. “Tādi ir mūsu jēdzieni par Svēto Garu, ko mēs no paša Gara vārdiem esam iemācījušies izveidot” [Св. Василий Великий. О Святом Духе... lpp. 596.]. Un atkal mēs redzam, ka Mantojums - tas nav cilvēku piedeva Dievišķajiem Rakstiem, bet nepārtraukta Gara darbība Baznīcā un tās ļaudīs.
Tas nozīmē, ka svētā Vasīlija apliecinājums par to, ka viņš nodod “nerakstītu” Tēvu pieredzi, nav absolūti patiess. Šī pieredze nebija ierakstīta grāmatās, bet sirdīs.
Salīdzināsim trīs tekstus. Lūk, apustulis Pāvils saka, ka Kristus Miesa - tas ir Viņa Dievišķības “priekškars” (Ebr.10,20). Svētā Nisas Gregorijam paši raksti ir “priekškars” [Cit. Фиолетов Н. Н. Очерки христианской апологетики. М., 1992, lpp. 36.]. Svētajam Simeonam Jaunajam Teologam cilvēkam, kurš “izziņā ir sevī ieguvis Dievu, vairāk nevajadzēs lasīt grāmatas. Kādēļ tā? Tādēļ, ka tas, kuram par sarunu biedru ir Tas, Kurš iedvesmoja Svētos rakstus, pats citiem būs kā dieviedvesmota grāmata” [Cit nо: архиеп. Василий (Кривошеин). Указ. соч., lpp. 194.].
Lūk, šie ir trīs Vārda iemiesošanās modi: Rakstos, Jēzus miesā, Baznīcas ļaudīs, kas pēc savas būtības ir “Viņa Miesa” (Ef. 1,23).
Mantojums šajā gadījumā nav ne apustuļu vārdu pārstāsts (jo tad tas būtu tikai Rakstu atkārtojums), ne to skaidrošanas tradīcija (jo šajā gadījumā nevar būt ne runas par to, lai kaut kā pielīdzinātu to Evaņģēlija nozīmei, ne informatīva piedeva Jaunās Derības kodeksam.
Diemžēl, katoļu sholastikas inerce ir pārāk stipra kā pie dažiem prokatoliski noskaņotajiem krievu teologiem, tā pat pie tiem, kuri cenšas aizsargāt pareizticības stingrību.
Lūk, brošūra, kas pretstata pareizticību ārpus baznīcas kristietībai: “Nedaudz iepriekš mēs norādījām uz Svēto Rakstu nepietiekamību, lai saglabātu ticības tīrību, ko ir aicināti sargāt un nodot uzticamajiem bīskapi. Bez tam, mums nācās vairākkārtīgi pieminēt vārdu “mantojums”. Ar šo vārdu, kam nav nekas kopējs ar “cilvēku mantojumiem” (Kol.2,8; Mt.7,3-8) ir jāsaprot Apustuļu mācība; vai noteikumi un likuma noteikumi, kas ir ieviesti baznīcā ar rīcību; un kristīgās pārzināšanas (zināšanu, ticības) veids, un dzīves noteikumi, un kristiešu savstarpējās attiecības, un dievkalpojumu un svētdarbību veikšanas kārtība (kristības, Euharistija, grēksūdze), un baznīcas sapulču noteikumi... – viss personiski ar vārdu ir noteikts un piefiksēts ar personiskiem novērojumiem (2, Tes.2,15; 1.Kor.11,2; 1.Tim.6,20). Paši Jaunās Derības Raksti attiecībā pret apustulisko mantojumu ir to neatņemama daļa un radās daudz vēlāk. Tieši šo apustulisko mantojumu caur nepārtrauktu apustulisku pēctecību uztur Pareizticīgā Baznīca, neko nekur nemainot un neizkropļojot. Tādā tīrā veidā tas nonāca 989. gadā no Grieķijas, kur ticība savu sākumu rod no apustuļa Pāvila, līdz Krievzemei [иеродиакон Валерий Эллитонов. Церковь Христова - где же она? // Протестантизм в России. Что такое экуменизм. Статьи. - Пермь, 1997, lpp. 97.].
Šis ir citāts no svētā Teofana Vientuļnieka. Autors, patiesību sakot, nenorāda citāta avotu un pat neliek saprast, ka viņš kādu citē. Un tas ir saprotams: viņš maina svētā Teofana Vientuļnieka tekstu. Izmainīti ir tikai divi vārdi, bet tie ir atslēgas vārdi.
Lūk, sākotnējais teksts: “Ar vārdu mantojums netiek domātas baumas, kas nezin kā sākušās un izplatījušās; bet tiek domāta mutiski nodotā Apustuļu mācība; vai noteikumi un likuma noteikumi, kas ir ieviesti baznīcā ar rīcību. Apustuļi pilnīgi organizēja Kristus Baznīcu visās tās garīgās un baznīcas glābjošās dzīves jomās. Bet kā viņi organizēja pilnīgi nav norādīts viņu rakstos, bet ir izdarīts ar pašām darbībām un pašu Apustuļu ievests kristīgajā dzīvē, ievests un nostiprināts caur daudzkārtīgiem viņu dibināto kristiešu kopienu apmeklējumiem, un vairākkārtīgu trūkumu novēršanu - ar savu personisku rīcību un vārdiem. Un kristīgās pārzināšanas veids, un dzīves noteikumi, un kristiešu savstarpējo attiecības, un attīrošie svētdarbību noslēpumi, un baznīcas sapulču noteikumi... - viss personiski ar vārdu ir noteikts un piefiksēts ar personiskiem novērojumiem [свт. Феофан Затворник. Собрание писем. Вып. 6. - М., 1899, lpp. 18.].
Svētā Teofana Vientuļnieka vārdi “attīrošie svētdarbību noslēpumi” pārstāstniekam ir nomainīti ar “dievkalpojumu un svētdarbību veikšanas kārtība”. Iznāk, ka apustuļi atstāja saviem pēctečiem Tipikonu (Dievkalpojumu statūtus), bet ne paša Noslēpuma realitāti. Šādā gadījuma autora pozīcija kļūst pilnīgi vecticībnieciska: Tipikonam ir apustuliska izcelsme un visas pareizticīgās Baznīcas dievkalpojumu iekārtas detaļas ir Dievišķās autoritātes iesvētītas, un tādēļ nemaināmas. Divu tūkstošu gadu laikā nebija nekādu izmaiņu un papildinājumu “dievkalpojumu veikšanas kartībā”!359
Starp citu, var izveidot apustuļu mantojuma sarakstu, kas netiek izpildīti: kristīšana tikai tekošā ūdenī, zemes paklanīšanās aizliegums svētdienās, lūgšana tikai uz austrumiem (skat. augstāk pie Tertuliāna)... Visas detaļas var mainīties. Mantojuma apustuliskā izcelsme nenozīmē tā nemainīgumu.
356. Jautājums par mantojumu ir ne tikai pareizticības, bet arī protestantu teoloģijas problēma. Lai arī kā evaņģēlistiem negribētos novest baznīcas mantojumu līdz nebūtībai- liecības par to ir arī pašos Rakstos. “Bet par to es jūs slavēju, ka jūs vienmēr mani pieminat un turat tās mācības, ko es esmu jums uzticējis” –1.Kor.11,2. “Tad nu, brāļi, stāviet stipri, turēdami tās mācības, kuras esat smēlušies gan no mūsu runām, gan no mūsu vēstules” –2.Tes.2,15. Apustulis Jānis vairākas reizes pasvītroja, ka viņš nevēlas kaut ko nodot ar papīra starpniecību, bet grib runāt “no mutes mutē”.
357. Šo spriedumu var apstiprināt ar sirdsskaidrā Maksima Grieķa izteicienu, kurš polemikā ar latīnisko Mantojuma izpratni jautāja: “Tu saki, ka apustuļi, kopā sanākuši, izklāstīja pareizticīgās ticības noteikumus un apliecinājumu, pie tam katrs no viņiem izteica tikai kādu daļu no apliecinājuma. Bet kādā pilsētā, vai kādā valstī un kad viņi to izklāstīja, un kāda Dieva iedvesmota grāmata mums to ir nodevusi- to tu mums neesi izskaidrojis, acīmredzot, tādēļ, ka baidījies tikt dievbijīgo atmaskots” (Преп. Максим Грек. Сочинения. Троице-Сергиева Лавра, 1910. lpp. 128).
358. Ko nevar teikt par vēlākajām apelācijām par “apustulisko mantojumu”, kas apgalvo, ka kaut kas tikai gadījuma pēc netika ierakstīts ne Rakstos, ne Svēto tēvu darbos līdz tam laikam, kad pēc gadsimtiem kāds “es, grēcinieks” nesaņēmos beidzot visu nodot papīram. Visiem zināms voluntāriskas attieksmes pret Vēsturi un Mantojumu piemērs- grāmatiņa “Dievmātes zemes dzīve”, kuras autore liek Jaunavai Marijai izskaidroties pēc bizantiskās teoloģijas valodā.
359. Tāpat uzskatu par noderīgu pievērst uzmanību, ka tikko citētā svētā Teofana Vientuļnieka vēstule ir datēta ar 1885. gadu. Ja to salīdzina ar 1891. gada vēstuli, tad kļūs redzams, ka svētā Teofana pozīcija jautājumā par Mantojumu ir kļuvusi skaidrāka, tā vairs nesajauc kopā nemainīgo apustuļu Mantojumu un parejošos baznīcas iedibinājumus. Vēlreiz atgādināšu: “Dzīve aizdegās no dzīves un dzīve, apustuļu ierīkota tika ievērota... Jūs izprotat mantojumu kā nodošanu no mutes mutē. Bet tas bija nodošana no dzīves dzīvē, no darba uz darbu. Kristietība - tā nav mācība, bet dzīve. Un pati tās mācība ieiet dzīvē kā noteikts tēls, ka pārliecība par visu esošo un bijušo” (св. Феофан Затворник. Собрание писем. Вып. 6. - М., 1899, lpl. 96-97).
No otras puses, apustuļu pēctecību nevar tikt saprasta kā varas pilnvaru pēctecība. Tur, kur nav apustuliskās pēctecības, tur nav arī apustuliskās Baznīcas. Pēctecība - nepieciešama Baznīcas pazīme, bet ne pietiekoša. Pati par sevi pēctecība, ja tā satur tikai seno stāstu pārstāstus un atgādinājumus, negarantē sākotnējā vēstījuma saglabāšanu neizmainītā veidā (piemēram monofizīti, nestoriāņi, katolicisms). Atsauksme uz to, ka “apustuļu vēstījumu caur nepārtrauktu apustulisko pēctecību satur Pareizticīgā Baznīca, to nekādi nemainot un neizkropļojot”, ja tas netiek papildināts ar liecībām par Gara, kurs darbojas Baznīcā, identitāti, nav pārliecinoša. PSKP ir valdnieku nepārtraukta pēctecība no Ļeņina un Trocka. Taču tur parādījās arī tādi biedri kā Gorbačevs un Jakovļevs, un viņu pārkārtošanās koncepcija viennozīmīgi bija maldu mācība no ļeņinisma viedokļa. Tātad, varas pēctecība negarantē mācības identiskumu.
Par to, cik viegli var tikt izkropļoti vārdi, tos nododot mutiski (pat pie starpnieku un pārstāstu minimuma), es zinu no savas pieredzes. Savās antropoloģijas lekcijās es parasti izskaidroju atšķirību starp grieķu vārdu ipostase un latīņu persona. Kādu reizi man atnesa šīs lekcijas atšifrējumu.
Skaidrojums, saskaņā ar kuru latīniskā persona nozīmē skanošais caur - bija saklausīta un uzdrukāta kā skanošs žoklis. Tādēļ hipotēze par mutiskām apustuļu pamācībām, kas tiek pierakstītas pēc gadsimtiem, tā ir ļoti bīstama spēle bojātā telefonā.
Tādas, kā liekas, nepilnīgas mutisku vārdu, kas tiek pārstāstīti no apustuļu laika, sadzirdēšanas, izpratnes un tālākas nodošanas piemērs ir Ireneja hiliastiskā ekshatoloģija: “Kā saka presbiteri, tie, kuri tiks pagodināti ar atrašanos debesīs, pāries uz debesīm, citi baudīs paradīzes iepriecinājumus, citi pārvaldīs pilsētu skaistumu.. Viņi saka... vienus paņems uz debesīm, citi dzīvos paradīzē, trešie - pilsētā... Tāds, pēc presbiteru, apustuļu mācekļu vārdiem, ir izglābto sadalījums un kārtība” (Pret maldu mācībām. 5,36,1-2). Var būt, ne netīšām, rokraksts tiek pārtraukts šajā vietā...
Ja pareizticīgos teologus Mantojuma un vēstījumu identificēšana velk uz vecticībnieku pusi, tad ekumēniskos rakstniekus šī pati identifikācija ir spējīga novest, tieši pretēji, pie pilnīga modernisma.
Ja Mantojums būtu tikai cilvēciskas Evaņģēlija interpretācijas, tad ekumeniskās kustības perspektīvas būtu bez mākoņiem. Viss būtu tā, kā liekas arhibīskapam Mihailam (Mudjuginam). Pēc viņa viedokļa, visu kristiešu vienotība jau ir panākta, jo fundamentālo dogmātisko nosacījumu uzskaitījums ir viens visiem. Pēc valdnieka Mihaila domām, ir tikai jāatzīst, ka visas kristīgās denominācijas ir vienādi glābjošas, jo tām ir vienāda mācība par Kristu: “Vienotība prasa atzīt, ka citas kristīgās apvienības pieder patiesajai Kristus Baznīcai, bet katram kristītajam cilvēkam ir tiesības uzskatīt un saukt sevi par kristieti, kuram ir iespējas izglābties tajā baznīcā, pie kuras viņš pieder. Savādāk sakot, pareizticīgajam kristietim jāpiekrīt, ka protestantismā, tāpat kā katolicismā, glābšanās ir iespējama” [архиеп Михаил. Единение в разобщенности // Юбилейная брошюра по случаю 250-летия Костромской епархии. Кострома-Мюнхен. 1994, lpp.74-75.]. Tātad, glābjas katrs, kuram nav iebildumu sevi uzskatīt par kristieti. Ja parādīsies daudz maz līdzīga Ticības apliecība- pārējais vairs nav svarīgs: pat cilvēks, kurš atklāti apliecina savu neticību Euharistijas realitātei, cilvēks, kurš noraida nemirstības Biķeri, cilvēks, kurš piedalās aizdomīgos vasarsvētnieku un harizmātu garīgos eksperimentos, tiks glābts ne ar ko citu kā tikai ar ticību par savas glābšanas neizbēgamību.
Patiešām ir ļoti stipri jātic, ka kristietība ir kāda filozofiska sistēma, lai būtu pārliecinātam, ka visa garīgā kristīgo konfesiju atšķirība neko nenozīmē salīdzinot ar dažu dogmatisko formulu vienotību. Un liekas tik viegli var sasniegt savienošanos: “Lielākais vairākums kristiešu neņem tuvu pie sirds (un daudzi pat nezin) dogmātiskās mācības detaļas, kas ir raksturīgas viņu Baznīcai. Kristīgās mācības pamats visiem ir vienāds, bet ticības mācības atšķirības paliek teologu ziņā” [Русская мысль, 2. 9. 1993.]. Bet no kurienes šāda stipra pārliecība, ka kristietība ir tikai teorētisku mācību formulējumu komplekts? Arhibīskaps Mihails piedāvā kristiešiem apvienoties uz tā pamata, ko V. Losskis taisnīgi ir nosaucis par “gnosticismu”.
Arhibīskapa Mihaila pozīciju var raksturot ar vārdiem no 2. Vatikāna Koncila lēmuma “Par ekumenismu”: “viltus irenejisms” (2. nod. 11. par.) Tā ir cenšanās pēc tāda “miera”, kas ziedo patiesības pilnību 360.
Lieta ir tajā, ka Mantojums ir vajadzīgs ne tikai tam, lai, pirmkārt, glabātu apustuliskos Rakstus, bet, otrkārt, lai padziļinātu to izpratni. Trešais un vissvarīgākais mantojuma uzdevums ir tajā, lai izmantotu apustuļu Rakstu izpratni. Un tikko kā mēs pielietojam šo vārdu – izmantošana - kā kļūst skaidrs, ka Mantojums ne tik daudz attiecas uz teoriju, cik uz praksi.
Mantojums - tas ir katra cilvēka tās viscilvēciskās Glābšanas dāvanas apgūšana un dievišķošanās, kas cilvēcei tika dota evaņģēliskajā “laiku pilnībā”. Mantojums - tas ir Kristus, kurš Noslēpumos atgriežas pie ļaudīm. Tā par to saka pēdējais Bizantijas teologs Nikolajs Kavasila: “Noslēpumi - lūk, ceļš, lūk, durvis, ko Viņš atvēra. Ejot pa šo ceļu un caur šīm durvīm, Viņš atgriežas pie ļaudīm” [Cit. Evdokimov P. L'Orthodoxie. Desclee de Brouwer. 1979. lpp. 196.].
Kas tad ir Mantojuma sastāvā? Tikai Bībele? Vai vēl arī dogmāti? Bet, var būt vēl arī kanoni un baznīcas iedibinājumi, Tēvu raksti? Visi vai daži? Vai visa baznīcas sadzīve kopumā? - jautā protestantu teologs Šlinks [Шлинк Э. Тезисы к диалогу между православными и евангелическими богословами о проблеме Предания. // БТ. М., 1968. №4. lpp. 245.]. Ja atbildi meklētu informātikas sfērā, bet ne ontoloģijā, ja pieņemtu, ka ar Mantojumu tiek translētas tikai kādas zināšanas, tad Pareizticībai būtu ļoti grūti atbildēt uz šo jautājumu. Bet, par laimi, Mantojuma jēga tiek saprasta liturģiski. Bet tas nozīmē, ka Mantojums - tas ir “Kristus, kurš pienes un kuru pienes, kuru pieņem un izdala” (Euharistiskā kanona formula Jāņa Zeltamutes Liturģijā).
Tradīcija mums apgūst (intoriozē) to objektīvo cilvēka dabas atjaunošanu, ko veica Kristus. Gars mums apgūst krusta upura augļus.
Lai Kristus upuris darbotos šodien manī, ir jānotiek divām darbībām. Pirmkārt, pašam cilvēkam jāpastrādā. Protestantu tēze, ka glābšana ir tikai “caur ticību”, ir pārāk polemiska un tādēļ ar mazu svaru. Pat tam, lai pieņemtu velti, vajag papūlēties un atvērt savu sirdi un savas rokas. Gavēņi, dievkalpojumi, grēksūdze, lūgšanas, labie darbi, svētceļojumi ir centieni lai sevi atvērtu Dāvanas saņemšanai. Tādēļ, pēc svētā Teofana Vientuļnieka vārdiem, “par velti mums ir dots tikai glābšanās tēls. Katra personiskā glābšanās nenotiek par velti” [св. Феофан Затворник. Собрание писем. Вып. 6. - М., 1899, lpp. 10.]. Cilvēce ir izglābta par velti; bet katram cilvēkam atsevišķi ir jāpapūlas, lai viņš kļūtu par šīs cilvēces daļu.
Otrkārt, tieši tādēļ, ka pats es nevaru nopelnīt glābšanu, kādam vajag tieši man to uzdāvināt. Jā glābšanās ir līdzdalība Dievišķajā mūžīgajā esamībā, tad, tas nozīmē, ka tieši pašam Dievam ir man jāpieskaras. Tas nozīmē, ka pēc Augšāmcelšanās Dievs neatdusas no Saviem darbiem, bet turpina rīkoties un Viņa darbības sasniedz cilvēkus.
Kļūst loģiska saikne un pēctecība starp diviem, blakus esošiem apustuļa Pāvila pantiem: “Dievs jūs no paša sākuma caur Gara iesvētīšanu un ticību ir jūs izraudzījis pestīšanai, aicinādams jūs uz to ar mūsu sludināšanu, lai jūs iemantotu mūsu Kunga Jēzus Kristus godību. Tad nu, brāļi, stāviet stipri, turēdami tās mācības, kuras esat smēlušies gan no mūsu runām, gan no mūsu vēstules. Bet Pats Kungs lai iepriecina jūsu sirdis un lai dara jūs stiprus ikvienā labā darbā un vārdā” (2. Tes.2,13-17).
Apustulisko vārdu jēga ir tajā, ka kristieša dzīves jēga - “sasniegt slavu”, tas ir ieiet teofānijā, labajā un atklātajā Kristus enerģijā, kas notiek “caur Gara iesvētīšanu”. No apustuļiem šeit tiek prasīta sludināšanas vārds; no neofīta - ticība; bet viss tas nedarbosies, ja nebūs trešā sinerģiska noslēpuma trešā dalībnieka: Gara. Mēs, apustuļi devām jums Kristus vardu, lai turpmāk jūs varētu mierināt Pats Kungs.
Ir dabiski, ka Jāņa Zeltamutes šīs vēstules nodaļas skaidrojums beidzas ar euharistisku aicinājumu (4 saruna par 2. vēstuli Efeziešiem., 4). Un ja Zeltamutem Mantojums būtu tikai daži vārdi, kas ir pievienoti apustuļu tekstiem, tad nebūtu saprotams viņa apgalvojuma kategorisms: “Ir mantojums un vairāk neko nemeklē” (4. saruna par 2. vēstuli Tesanoniķiešiem, 2). Ja mantojums - tas ir divas vai trīs filozofiskas tēzes, tad mūsu priekšā ir atteikšanās no Evaņģēlija formula. Ja mantojums ir kādas nerakstītas apustuļu mācības tad šī frāze ir baismīga: tā ir Evaņģēlija un Paša Kristus atstumšana. Ir pietiekami tev zināt dažas mutiskas instrukcijas un var nemeklēt pašu Kristu. Bet, ja mantojums ir “mūsu Kunga Jēzus Kristus slavas sasniegšana”, tad tiešām kristietim vairāk nekas nav jāmeklē.
Apustuļu mantojums nav tikai vēstulēs un pat ne tikai mācībās. Apustulis Pāvils iedod Timotejam kādu “ķīlu” un piekodina māceklim viņam uzticēto “glabāt Svētajā Garā, kurš dzīvo mūsos” (2. Tim.1,7). Lai saglabātu tekstu, “Svētā Gara, kurš dzīvo mūsos” palīdzība nav vajadzīga. Tad kādu gan ķīlu, kurai ir nepieciešama pastāvīga sinerģija, Pāvils atstāja Timotejam? - Roku uzlikšanu: “Aiz šā iemesla es atgādinu tev atdzīvināt Dieva žēlastības dāvanu, kas dota tev ar manu roku uzlikšanu” (2. Tim. 1,7). Garīdzniecība, kura cilvēks ieiet caur apustulisko roku uzlikšanu- tā ir liturģiska kalpošana, Baznīcas - kā Kristus Miesas veidošanas kalpošana. Iespēja nest šo kalpošanu šeit virs zemes - vislielākā dāvana. Tātad, “satver mūžīgo dzīvību” (1. Tim.6,12)- to dzīvību, kas mums ir dota. “Jo Dievs nav mums devis bailības garu, bet spēka, mīlestības un savaldības garu” (2.Tim.1,7). Dievs, kurs mīl pasauli, mums atdeva Savu Vienpiedzimušo Dēlu. Atgādināšu, ka arī tagad garīdznieka roku uzlikšanā bīskaps, dodot ieliktenim diskosu ar daļiņu liturģiskā Jēra, ar daļiņu Kristus Miesas viņam sava: “Pieņem šo ķīlu...”
Kā glabāt grāmatas un garīgos memuārus- ir zināms. Bet kā glabāt Gara ķīlu? Kā ļaudis var saglabāt, paturēt To, Kuru nevar iekļaut bibliotēkas katalogā un bez Kura Mantojums kļūst par etnogrāfiju? Cilvēks ar tā paša Gara palīdzību atkal un atkal meklē vārdus un formas savai izpausmei. Bet kur šis Gars tiek glabāts? Cilvēks nevar Viņu noturēt. Visi Tēvi atzīst, ka Viņš tos atstāj un vispār “elpo, kur grib” (Jņ. 3,8). Tas nozīmē, ka mums atkal jāatzīst, ka Kristus Pats Sevi glabā. Viņš pats Sevi saglabā Savā Baznīcā.
Vienīgais garīdznieks uz pasaules ir Kristus. Viņš “pienesa Dievam Tēvam tādu pašu upuri kā Melhisedeks - maizi un vīnu, tas ir Savu Miesu un Savas Asinis” [св. Киприан Карфагенский. Письмо 63. К Цецилию о таинстве чаши Господней // Отцы и учители Церкви III века. Антология. т. 2. - М., 1996, lpp. 369.]. Šis upuris ir vienreiz pienests un mūžīgi pieņemts, un tādēļ Kristus ir mūžīgais Pirmpriesteris (skat. Ebr. 7 un 8). Mūsu svētkalpotāji “Liturģiju veic ne savā spēkā, ne ar savu personību: vienīgais Noslēpumu veicējs - ir Pats Kristus; vienīgais spēks, kas rada noslēpumu, - ir Svētais Gars. Garīdznieks stāv Baznīcas vārdā, visas zemes vārdā un pienes Dievam maizi, vīnu un saka: pieņem, iesvēti un atgriez mums atpakaļ, - un šīs rokas, šī balss un šis cilvēks spēlē tik otršķirīgu lomu, ka var paiet garam viņa personībai” (Surožas metr. Antonijs) [митр. Сурожский Антоний. Собеседование о Церкви и священниках в современном мире // Континент № 72, 1992, lpp. 299.].
Tā garīdznieku kalpošanu uztver arī svēto tēvu mantojums: “Spried pats, - lūdz svētais Gregorijs Teologs,- tev ir divi gredzeni: viens zelta, otrs dzelzs un uz abiem ir iegrebts viens un tas pats cara attēls un ar abiem tu esi atstājis nospiedumu vaskā. Ar ko viens nospiedums atšķiras no otra? Ne ar ko. Atpazīsti zīmoga materiālu vaskā un, ja tu esi gudrāks par visiem, pasaki, kurš ir dzelzs un kurš zelta gredzena nospiedums? Kaut arī viela ir dažāda, nospieduma nav atšķirību. Tādēļ, lai par kristītāju un apliecinātāju lai tev ir jebkurš garīdznieks, jo, lai gan viens otru pārspēj dzīvē, bet pats kristību (tāpat kā citu noslēpumu) spēks ir vienāds un tādēļ vienādi tevi var pievest pilnībai jebkurš priesteris, kurš ir mācīts tai pašā ticībā” [Cit. nо: свящ. А. Введенский. Немощи пастыря и благодать Божия. Спб., 1912, lpp. 13.].
Par to pašu jautā arī svētais Jānis Zeltamute: “Ko tev par to, ka garīdznieks ir slikts un ļauns? Pat, ja labs un laipns, un dievbijīgs par tevi lūdz Dievu, kāds gan tev labums, ja pats tu esi ļauns? Tāpat tev nekaitē arī sliktais: ja tu pats esi uzticīgs Dievam un Viņam patīkams, jo visa svētība ir no Dieva; garīdznieks tikai atver lūpas, bet runā Dievs” [Cit. nо: свящ. А. Введенский. Немощи пастыря и благодать Божия. Спб., 1912, lpp. 14.]. Protams, “gadās, ka priekšnieki ir ļauni un nesavaldīgi, bet pakļautie laipni un savaldīgi; laicīgie dzīvo dievbijīgi, bet priesteri- izvirtīgi; un, ja svētība vienmēr meklētu pieejamos, tad nebūtu ne kristību, ne Kristus miesas veidošanas” svētais Jānis Zeltamute 8. saruna par vēstuli Kolosiešiem, 3. nod.).
Kristus Pats tiecas pie cilvēkiem. Viņš ir uzticīgs savai Baznīcai. Ne tādēļ, ka mēs esam labi un cienīgi, bet tādēļ, ka tieši slimajiem ir nepieciešams Ārsts (Mt .9,12). Ļaudīm ir uz šo Mīlestību jāatsaucas un jāmāk to pieņemt.
Tātad, “Mantojumam ir divas jēgas: tas ir a) tēlu kopojums, caur kuriem Kristus ienāk cilvēku dzīvēs, un b) šo tēlu uztvere no paaudzes uz paaudzi” [Staniloae D. Teologia dogmatica ortodoxa. vol. 1. Bucuresti, 1996, lpp. 45.]. Kristus nāk pie ļaudīm ne tikai caur vārdiem, ne tikai sludināšanā. Svarīgāk un priecīgāk ir tas, ka Viņš nāk Pats: “mēs nāksim pie Viņa un ņemsim pie Viņa mājas vietu” (Jņ. 14,23).
Tas, ka Pestītājs uzticēja apustuļiem, to pašu viņi pieņēma un nodeva Baznīcai. Vārds kļuva miesa; tas nepārvērtās vārdos (lai arī evaņģēliskās sludināšanas vārdos). Vārds netiek izmainīts vārdos bez atlikuma. Tas kļuva miesa nešķirami, uz visiem laikiem, un šo Savu vārdiskoto, mūžīgo miesu (tagad jau Miesu) Logoss atļāva nodot tālāk cauri gadsimtiem ar cilvēku rokām. Tas nozīmē, ka arī šodien, ja mēs gribam būt kristieši, tas ir Kristus mācekļi un kalpotāji, bet ne atbraukušo lektoru paklausībnieki, mums jāpieņem un jānodod tālāk Logosa Miesu.” Kas tev ir uzticēts, tas lai arī paliek pie tevis, to nodod tālāk, - brīdina sirdsskaidrais Lirinas Vikentijs. – Tu saņēmi zeltu, - zeltu arī atdod. Negribu, lai tu man viena vietā dotu ko citu; negribu, lai zelta vietā tu nekaunīgi dotu man svinu, vai mānot - varu; negribu zeltu pēc izskata, - dod man īstu zeltu” [преп. Викентий Лиринский. Напоминания // Вера и жизнь христианская по учению Святых Отцов и учителей Церкви. Сост. проф. Н. Сагарда. М., 1996, lpp. 292.]. Euharistijas zeltu nevajag samainīt ar cilvēcisko Evaņģēlija pārstāstu svinu. Mantojums runa par Baznīcas liturģisko dzīvi. Un atrautībā no mantojuma, atrautībā no liturģiskās dzīves paši Raksti sāk izžūt.
Diskusiju par to, ar ko tieši jāpapildina Raksti, var pabeigt ar norādi uz vienu evaņģēlisku frāzi: “Iepazīstiet Patiesību un Patiesība darīs jūs brīvus” (Jņ. 8,32). Ne patiesības zināšana dos brīvību, bet pati Patiesība. Savienošanās ar citas Esamības apli dod brīvību no šejienes liekulības.
360. Sīkāk par ekumēnismu skat. manu grāmatu “Ekumenisma izaicinājums” (M., Maskavas patriarhijas izdevums, 2004).
Vēršanās pie adventistiem
Kādā krievu pilsētā dienvidos mans disputs televīzijā ar vietējo adventistu mācītāju beidzās ar negaidītu mana sarunu biedra repliku: “Cik tomēr žēl, ka visā kristīgajā pasaulē tikai mēs, pareizticīgie un adventisti, pareizi saprotam Dieva Vārdu!”. Mūsu saruna, protams, sākās ar jautājumu par sestdienu. Diskusijas tēmu piedāvāja viņš, bet ar ko tā beigsies no mums abiem zināju tikai es. Iepriekšējā prakse parādīja, ka adventistiem ir vieglāk nekā pārējiem protestantiem samierināties ar pareizticību. Iemesls - adventistu mācība par Sestdienu. No šī apgalvojuma viņi sāk savu polemiku ar pareizticību un šajā pašā jautājumā viņus gaida ātrs un negaidīts diskusijas pagrieziens.
Adventisti atšķiras no pārējiem protestantiem ar to, ka, pēc viņu mācības, svētku diena nav svētdiena, bet sestdiena. Bauslis “ievēro sestdienu”, pēc viņu apgalvojuma, nav atcelts un ir jāievēro Jaunās Derības laikmetā. Sestdienas svinēšanu ir noteicis Kungs. Svētdienas svinēšanu noteica Romas pāvests. Šo personu autoritāte nav salīdzināma. Cilvēks ne personiski, ne Koncilā nevar atcelt Dieva bausli, bet, tas nozīmē, ka vajag apzināties vēsturisko kristietības grēku un atgriezties pie sestdienas svinēšanas.
Nu ko, es piekrītu adventistiem. Patiešām, atcelt sestdienas svinēšanu, ko ir noteicis Dievs, neviens nevar. Neviens nevar pārnest reliģisko svētku dienu no sestdienas uz svētdienu. Vēl vairāk, klausoties šādos adventistu spriedumos, es esmu gatavs viņiem pateikties par patiesi taisnīgu katolicisma kritiku.
Pareizticīgie teologi jau I-II gadu tūkstošu mijā kritizēja katolisko sestdienas gavēņa praksi. Vēl 867. gadā svētais Konstantinopoles Patriarhs Fotijs “Apkārtrakstā”, ko izsauca latīniskās garīdzniecības pretenzijas uz Bulgāriju, pirmajā austrumu un latīņu kristietības atšķirību punktā ieraudzīja gavēņa noteikšanu sestdienā: “Jo pirmā viņu nepatiesība - sestdienas gavēnis, kas ne tikai mazā noliedz matojumu, bet atklāj nevērību pret mācību kopumā” 361. Īpašu pareizticīgo polemistu neizpratni izsauca tas, ka ja sestdien bija Kristus Piedzimšanas vai Kristus Kristīšanas svētki - gavēnis vienalga netika atcelts 362. Tajā bija acīmredzams seno “Apustuļu noteikumu” pārkāpums”: Ja kad tiks pieķerts gavējot Kunga dienā vai sestdienā, izņemot tikai Lielo sestdienu: lai ir izstumts. Ja laicīgais, lai ir izslēgts” (64. noteik.). Sestdiena ir līdzvērtīga svētdienai (“Kunga dienai”) un gavēnis sestdienā nozīmē svētku prieka samazināšanu, svētku dienas pielīdzināšanu darba dienai. Ka izriet no kanoniskajām pareizticīgajām tiesībām, svētdienas svinēšana - tā nav sestdienas svētku pārnešana, bet patstāvīgi svētki, kas neatmaina sestdienas godināšanu.
Lūk, vēl viens pareizticīga mantojuma attieksmes pret sestdienu piemērs. Māceklis jautā starecam: “Kas rosina tuksnesī dzīvojošos inokus katrā ziņā katru sestdienu (kursīvs aut.) un svētdienu nākt uz dievnamu? - Rakstos ir teikts: “Kā briedis brēc pēc ūdens upēm, tā mana dvēsele brēc, ak, Dievs, pēc Tevis!” (Ps.42,2). Alņi tuksnesī ēd daudz čūsku un pēc tam, kad čūsku inde viņus sāk dedzināt, viņi ātri skrien pie ūdens, un, kad padzeras, iekaisums no indes pazūd. Tā arī inokus, kuri dzīvo tuksnesī, dedzina ļaunu nodomu inde, ko iedveš dēmoni, un viņi ar nepacietību gaida sestdienu (kursīvs aut.) un svētdienu, lai ietu uz ūdens avotiem, tas ir lai saņemtu Kunga miesu un asinis, lai attīrītos no ļaunajiem netikumiem”363.
Sestdiena pareizticīgajā atmiņā, pareizticīgajā Dievkalpojumā un teoloģijā līdz šim ir svētku diena. Sestdienas, tāpat kā svētdienas, tiek izceltas kā svētki citu dienu vidū Lielā Gavēņa laikā. Tajās notiek svētku, ne gavēņa laika Dievkalpojumi. Tiek kalpota pilna Liturģija, netiek lasīta Efrēma Sīrieša grēku nožēlas lūgšana, netiek veiktas zemes paklanīšanās.
Tādēļ, ja adventists jautās: kur bija patiesā baznīca pēc apustuļu aiziešanas, tad viņam nāksies vērsties pie pareizticības. Jo, pēc adventistu katehēzes apgalvojuma, “visā vēstures laikā Dieva Baznīcas apvienoja ticīgos, kuri pielūdza Radītāju sestdienā”364. Un te viens no diviem: vai nu Baznīcas vēsturē nebija, vai nu tā bija tieši pareizticīgā Baznīca, jo bez viņas vairāk neviens sestdienu neievēroja.
Adventisti ir pieraduši polemizēt ar katoļiem. Bet mēs neesam katoļi, un tādēļ nav vērts automātiski pārnest uz Krieviju, uz pareizticīgo pasauli argumentus, kas paredzēti katoļu tradīciju sagraušanai. Salīdzinot ar rietumu kristietību, pareizticībā ir saglabāts daudz vairāk no bibliskā.
Piemēram, pareizticīgajā dievkalpojumā vēl līdz šim diennakts iet no vakara uz rītu. Ne “diena un nakts - diennakts pagājusi”, bet “bija vakars un bija rīts- viena diena”. Saskaņā ar 1. Mozus grāmatas vēstījumu, gaisma apspīdēja pasauli tikai pirmā radošā perioda otrajā pusē pēc tam, kad tika radīta bez formas, neapgaismota zeme. Bija laiks, kad Gars lidinājās virs neradītam bezdibenim, un tādēļ radošā diena sākas vakarā un iet uz rītu. “Laiks no radīšanas sākuma līdz gaismas rādīšanai ir Mozus pirmais vakars, krēsla vai nakts; jaunradītās gaismas parādīšanās- rīts”, -rakstīja brīnišķīgs krievu biblists svētais Maskavas Filarets 365.
Šī Bībeles kalendāra īpatnība vēl līdz šim saglabājas pareizticīgajā dievkalpojumu tradīcijā. Tādēļ, piemēram, sestdienas vakara tiek noturēts “svētdienas gaidīšanas dievkalpojums”, bet pašā svētdienas vakara dievkalpojums jau būs ikdienišķs. Ja savu dzimšanas dienu ļaudis parasti atzīmē tās pašas dienas vakarā, tad, lai paklausītos dievnamā dievkalpojumu, kas ir veltīts “savam” svētajam, būs jānāk savas “eņģeļa dienas” iepriekšējās dienas vakarā.
Vēl svarīgāk ir zināt, ka pareizticīgajā kalendārā sestdiena vēl līdz šim ir nedēļas septītā diena. Sestdiena beidzas nedēļa, bet no svētdienas tā sākas. Svētdienas dievkalpojumā (tas ir tieši sestdienas vakarā - sākoties svētdienas diennaktij) notiek nedēļas balss “maiņa”366. Lūk, piemēram, sestdiena kā nedēļas beigas ir pieminēta “Senajā Paterikā”- stāstu krājumā par pirmo pareizticīgo mūku dzīvi (IV-V gadsimti): Pēc sižeta brāļi visu nedēļu lūdzas par brāļa, kurš ir kritis šaubās, atbrīvošanu no kārdinājuma. “Un, kad nedēļa beidzās, svētdienā viņi atnāca uz baznīcu...”367. Svētdiena šeit tiešām sākas pēc nedēļas beigām.
Krievu valodā šī svētdienas kā pirmās nedēļas dienas izpratne ir zudusi: par “otrdienu” pie mums tiek saukta otra diena pēc svētdienas, bet ne pēc sestdienas; “ceturtdiena” un “piektdiena” atbilstoši ceturtā un piektā diena pēc svētdienas. Grieķu valoda saglabā dienu skaitīšanu no sestdienas. Pirmdiena tur burtiski tiek saukta par “otro dienu”, δεύτερα ; otrdiena - “trešā”, τρίτη ; trešdiena tiek saukta “ceturtā” diena, τέταρτη ; ceturtdiena - “piektā”, πέμπτη , bet piektdiena tiek saukta vienkārši παρασκευή - “sagatavošanās” (sestdienai). Tādēļ jau senajiem krievu sludinātājiem nācās skaidrot: “Nedēļa, tā nav nedēļa, kā jūs sakāt, bet visas nedēļas pirmā diena. Tādēļ, ka mūsu Kristus Dievs šajā dienā uzcēlās no mirušajiem, un tā tiek saukta par augšāmcelšanās dienu. Bet pirmdiena - tā ir otrā diena, bet otrdiena - trešā, bet Trešdiena - ceturtā, bet ceturtdiena - piektā, bet piektdiena - sestā, bet Sestdiena - septītā” (sirdsskaidrais Pečoru Teodosijs)368.
Pareizticība vienmēr atceras, ka pasaules radīšana sākās ar svētdienu (jo tā beidzās sestdienā). Tā atceras arī to, ka radības atjaunošana arī notika pirmajā dienā pēc sestdienas, tas ir svētdienā. Bet, ja ar 1. Mozus grāmatas 1. nodaļas radošo svētdienu vēsture vienkārši sākās un tādēļ tā vienkārši un skaidri bija “pirmā” diena, tas “pashas” svētdiena pabeidza tos notikumus, kas sākās Ciešanu nedēļā: tā ir dzīvības augšāmcelšanās , kas atspīdēja no klusēšanas un Sestdienas kapa, tā ir pēc Sestdienas, pēc septītās dienas un ar to izrādās ir ... astotā. Svētdienai, tādejādi, ir unikāls statuss: tā ir gan nedēļas pirmā diena, gan - astotā.
“ Pirmā radīšana sākas ar nedēļas dienu un otrā radīšana sākas atkal ar to pašu dienu, jo tā ir pirmā no tai sekojošajām un astotā aiz tai pa priekšu ejošajām”, - spriež svētais Gregorijs Teologs 369, atzīmējot, “otrās radīšanas” sākuma diena, tas ir Kristus Augšāmcelšanās, bija dienā, kas nāca aiz sestdienas, tas ir pirmajā nedēļas dienā.
Pareizticīgajai vēsturei tā nevarēja būt nejauša sakritība. Jau otrā gadsimta sākumā svētais Justīns Filozofs teica, ka “tā saucamajā Saules dienā mums ir sapulces visiem viena vietā. Saules dienā mēs visi sapulces taisām tādēļ, ka tā ir pirmā diena, kurā Dievs, izmainot tumsību un matēriju, radīja pasauli, un Jēzus Kristus, mūsu Pestītājs, tajā cēlās augša no mirušajiem”370. Saules diena, ko piemin Justīns - nav nekas vairāk kā
tehnisks dienas apzīmējums (Romas kalendārā bija Venēras diena, Marsa diena, Merkūrija diena...). Un šo pierasto vārdu pieminēšana nenozīmē to dievu pielūgšanu, kuru vārdi ir iegājuši dienu nosaukumos. Franču adventists, laikam, neuzskata par nosodāmu lietot tādus vārdus kā lundi (pirmdiena; burtiski Mēness diena), mardi (otrdiena; burtiski Marsa diena), mercredi (trešdiena; burt. Merkurija diena), vendredi (piektdiena; burt. Venēras diena) vai pat jeudi (ceturtdiena; burt. Zeva diena). Tā arī Justīna “Saules dienas” pieminēšana nav zvaigžņu pielūgšanas pagāniska zīme, astrolatrija, kas pēkšņi ir ielauzusies kristietībā.
Vēl vairāk, Saules dienas sakrišanai ar svētdienu senajiem kristiešiem bija priecīga nokrāsa. Jo Pats Kristus ir Patiesības Saule: “Bet jums, kas Manu Vārdu bīstaties, uzlēks Viņa staros patiesības un dziedināšanas Saule” (Mal. 3,20).
361. Попов А. Историко-литературный обзор древне-русских полемических сочинений против латинян. XI-XV в. — М., 1875, lp. 9.
362. О фрязех и о прочих латинах. Публ.: Попов А. Историко-литературный обзор. lpp. 60.
363. Вопросы келейного ученика с ответами на них старца. — М., 1855, lp. 70-71. Psalma skaidrojums šeit tiek dots tradicionāli pareizticīgajai ekseģēzei – un pārsteidzoši dziļš. Es nezinu, vai patiesi brieži (vai dambrieži) ēd čūskas. Bet var stādīties priekšā, ar kādu ātrumu, ar kādām slāpēm un mērķtiecību briedis tiecās pie strauta, ja sajuta, ka ir saindēts ar čūskas nāvīgo indi, un šo indi var izmazgāt no sava ķermeņa tikai ar lielu ūdens daudzumu... Tā arī kristieša dvēsele, grēka sadzelta, uzņēmusi sevī nāves devu, grēku nožēlas metienā tiecas pie Dieva, pie Kristus Biķera...
364. В начале было Слово, lp. 160.
365. митр. Филарет (Дроздов). Записки, руководствующие к основательному разумению книги Бытия, заключающие в себе и перевод сей книги на русское наречие. Ч. 1. — М., 1867, lp. 9.
366. Pareizticīgajiem dievkalpojumiem ir astoņas pamatmelodijas (balsis) un ar katru balsi tiek dziedāti dievkalpojumi noteikta nedēļā. Balsu ir astoņas – un ir astoņi nedēļu, septiņu dienu lūgšanu cikli katrai nedēļas dienai (kopā tie sastāda “Oktiohu”- vienu no galvenajām pareizticīgo dievkalpojumu grāmatām).
367. Древний Патерик, lp. 336.
368. Преп. Феодосий Печерский.Послание кнзяю Изяславу о неделе. // Библиотека литературы Древней Руси. т. 1. Спб., 1997, lp. 447.
369. св. Григорий Богослов. Слово 44, на неделю новую, на весну и на память мученика Маманта. // Творения. Т. 1. — М., 1994, lp. 657.
370. св. Иустин Философ. Апология 1, гл. 67. // Ранние отцы Церкви, lp. 338-339. Saules diena — romiešu nosaukums nedēļai, kas atbilst mūsu svētdienai, salīdz. angļu sunday, vācu Sonntag.
Kristiešu svētdienas, “saules sapulces”, par kurām runā svētais Justīns – tās ir Euharistiskās sapulces. Tajās notiek pievienošanās Mūžīgajām Vakariņām. Un tas nozīmē, ka Liturģijas diena (bet senajā Baznīca tāda diena visu pirms bija svētdiena) izved kristiešus ārpus vēstures rāmjiem. Savienošanās ar Mūžību - ārpus laika, tā ir meta-vēsturiska. Un kā tāda. Euharistija ļoti labi saskan ar Bībeles skaitļu simboliku. Sešas dienas - tās ir radīšanas dienas. Septītā diena, kas ilgst no cilvēka radīšanas dienas līdz laiku beigām - tā ir šobrīd esošā cilvēka vēsture (raksturīgi, ka par septīto dienu Sešdiena nerunā kā par pārējām, “un bija vakars un bija rīts”; šī diena vēl nav beigusies)371. Astotā diena - izpildes un beigu diena, diena, kad laiks ieaug Mūžībā. Tas nozīmē, ka, tur, kur Mūžība ieiet cilvēku dzīvē, tur krīt Astotās dienas, Bezvakara Dienas atblāzma. Ir skaidrs, ka tur, kur notiek divu esamību kārtības saplūšana, cilvēks iziet no savas šīs minūtes ierobežotības rāmjiem. “Kristieši - viņi ir cita laikmeta ļaudis”, - teica sirdsskaidrais Ēģiptes Makārijs372.
Boriss Pasternaks par šo laika savienošanos ar Mūžību pieredzi
ir izteicies ar paradoksālu rindiņu: “nemirstīgie uz laiku”373. Jā un pats cilvēks - radīšanas astotā darbība (pirmā radošā darbība radīja gaismu; otrā- debesjumu; trešā - jūru un zemi; ceturtā - augus; piektā - spīdekļus; sestā - zivis un putnus; septītā - dzīvniekus). Patiesi mūsu tēvzeme ir astotās dienas valstībā.
Tādēļ 1. Mozus grāmatā pirmās dienas beigas netiek apzīmētas ar gaidāmajiem vārdiem “bija vakars un bija rīts, pirmā diena”, bet bija vakars un bija rīts, viena diena (baznīcas - slāvu tulkojumā - vienota). Pirmais laika mirklis vēl nav atkritis no Mūžības. Mūžība satek un identificējas pirmā un pēdējā diena: “Astotā diena, tai pašā laikā arī pirmā, vai labāk sakot, vienota un nebeidzama”374. Pirmā-astotā diena - tā ir diena, kas pieder ne tikai laikam, bet arī Mūžībai. “Pēc mūsu mācības ir zināma arī tā bezvakara un nebeidzamā diena, kas Psalmu dziedātājam ir nosaukta par astoto (Ps.6,1), jo viņš atrodas ārpus šī septiņdaļīgā laika. Tādēļ vai to nosauksi par dienu vai laikmetu, paudīsi vienu un to pašu jēdzienu. Tādēļ arī Mozus, lai uzvestu domu uznākamo dzīvi, šo laikmeta tēlu nosauca par vienotu, šo dienu aizmetni, šo mūsdienīgo gaismu, svēto Kunga dienu, ko ir izslavējusi Kunga augšāmcelšanās”, - šo simbolismu atklāj svētais Vasīlijs375.
“Vienota diena” - vēl (jau) ir Dieva rokās. Šajā dienā (svētdienā) dievnama nekrīt uz ceļiem: mēs - esam sava Valstībā...
Bet atjaunošanās jaunums pašos kristiešos pēdējo divu tūkstošu gadu laikā ir notrulinājies. Pareizticīga Baznīca vēl līdz šim skaita nedēļas no sestdienas līdz sestdienai, uzskatot svētdienu par pirmo, nevis pēdējo nedēļas dienu, - bet par to gandrīz neviens nezin. Viņa vēl līdz šim svin sestdienu,- bet pat disputā ar septītās dienas adventistiem maz kurš no pareizticīgajiem varēs atcerēties, ka viņa paša Baznīca pilnīgi atzīst un izpilda šo Mozus bausli. Un pavisam ir aizmirsies tas, ka pirmajos trīs savas dzīves gadsimtos kristīga baznīca savus galvenos svētkus rīkoja tajā nedēļas dienā, kuru visi apkārtējie uzskatīja par pirmo, bet ne pēdējo- darba dienu, bet ne “izejamo”. Taču tikai Konstantīna Lielā laikā svētdiena kļuva par vispārēju svētku dienu. Bet slāvu pasaulē šīs dienas teoloģiskā nozīme izrādījās pavisam pazaudēta, jo pirmā vecās radīšanas un jaunās radīšanas diena, tas ir divu vislielāko Darbu diena - tika saukta par “ne-darba”376.
Bet vēlreiz teikšu speciāli adventistiem: nebūt ne pēc imperatora Konstantīna lēmuma kristieši sāka svinēt svētdienu. Viņš tikai padarīja par likumīgu jau esošos kristiešu svētkus (arī Krievijas kristieši Kristus Piedzimšanas svētkus svinēja pirms tam, kad ar Augstākās Padomes lēmumu tā tika atzīta par oficiālu svētku dienu). Var tikai iedomāties lielo daudzumu tekstu, kas apstiprina pirmo gadsimtu kristiešu uzmanību pret svētdienas dienu.
Pirmā gadsimta beigās par to runā apustulis Varnava: “Astoto dienu, kurā Kristus augšāmcēlās no mirušajiem, mēs pavadām priekā’ (Barnabas vēstule, 15). Tādu pat liecību līdz mums atnes svētā Ignātija Dievnesēja (tieša apustuļa Jāņa mācekļa) vēstule: “Tie, kuri dzīvoja veco lietu kartībā, ķērās pie jaunas cerības, un nu jau nesestdieno, bet sava dzīve ievēro Kunga dienu, kurā atspīdēja arī mūsu dzīve caur Viņu un caur Viņa nāvi” (Ignācija vēstule Magnēziešiem ,9).
Starp otrā gadsimta autoriem var pieminēt svēto Justīnu Filozofu: “Taisnais Noas grēku pludos kopā ar citiem ļaudīm, pavisam kopā astoņiem, bija tās dienas simbols, kurā mūsu Kristus parādījās, augšāmcēlies no mirušajiem, un kura pēc skaita ir astotā, bet pēc spēka vienmēr pirmā... Varētu, mani draugi, jums pierādīt, ka astotā diena ir kaut kas vairāk nekā septītā (skat. 1. Moz.24,41). “Didahē” (“12 apustuļu mācībā”) tiek noteikts: “Kunga dienā, kopā sanākuši, laužat maizi un pateicaties, savus grēkus izsūdzējuši, lai jūsu upuris būtu tīrs” (Didahe, 14). Tās pašas kristīgās ēras otrā gadsimta beigās kristiešu svētdienas svinēšanu piemin Aleksandrijas Klements: “Kunga dienā viņš slavē Kunga augšāmcelšanos viņā pašā” (Stromati 7,12). Šeit ir jāatzīmē, ka vārdu salikums “Kunga diena” ne reizi bibliskajos tekstos netiek attiecināts uz sestdienu.
III gadsimta sakumā svētais Romas Hipolīts “Apustuļu mantojumā” norāda: “Sestdiena tie, kuri saņems kristību, lai sanāk pēc bīskapa norādījuma kopā. Viņiem visiem tiek pavēlēts, lai viņi lūdzas. Un, lai viņi ir nomodā visu nakti, un lai viņiem lasa un māca viņus. Lai neņem līdzi nekādas mantas, izņemot tikai to, ko katrs atnesīs Euharistijai. Gaiļa dziedāšanas laikā bīskaps lai lūdzas vispirms virs ūdens. Ietērpjaties un vispirms kristiet bērnus”377. Tātad, kristības notika agri no rīta svētdienā (gaiļu dziedāšanas laikā), un svētdiena bija Euharistija.
Tertuliana “Apoloģija” satur vairākas vietas, kas apraksta sestdienas un svētdienas svinēšanu caur Euharistijas veikšanu.
Gribu pievērst adventistu uzmanību: mēs, pareizticīgie, svinam sestdienu. Bet bez tam mēs svinam arī svētdienu. Vai Raksti atļauj arī citas svētku dienas, bez sestdienas? - Protams. Vecās Derības svētki tika atzīmēti ne tikai sestdienās - kādēļ gan kristiešiem nesvinēt Pestītāja Augšāmcelšanās dienu (neaizmirstot pagodināt arī sestdienu)?! Vecās Derības Pasha bija piefiksēti kalendāra svētki (14. nisanā), kas tika svinēta neatkarīgi no sestdienas. Ja Pashas svinības bija iespējams svinēt ārpus sestdienas Vecās Derības laikā, vai tad tas kļuva par grēku pēc tam, kad notika patiesā Pasha?
Kristus - ir sestdienas Kungs (skat.Mk. 2,28). Laiks ir pakļauts Viņam, un Viņš to pilnīgi skaidri ir parādījis. Cik daudz teologu tintes ir izlietotas
Tam, lai izskaidrotu - kā gan tas tā notika, ka Kristus veica Pashas maltīti ar saviem mācekļiem pirms jūdu Pashas sākuma. Kad tomēr bija Pēdējās Vakariņas? Kurā naktī? Ja Kristus bija pilnīgi uzticīgs Likumam, tad to var maksimāli pietuvināt Pashas sestdienai, bet tad pārējie Kristus Ciešanu notikumi nevar tikt iekļauti tik maza laika periodā. Bet no otras puses, ja Viņš piedalījās tieši Pashas maltītē - no kurienes tur bija maize (ne bezrauga maize, kas bija jāēd Pashā, bet raudzēta maize- Áρτος , kas bija aizliegta Pashas maltītei)?
Kristus sūta mācekļus ar vārdiem: “Ejiet, sagatavojiet man Pashu”. Bet vēl taču nebija Pashas laiks. Jūdi tai tikai gatavojās. Vēl bija palikušas divas dienas. Tādēļ arī bija raudzēta maize Áρτος Lk. 22,19) mājās 378. Sestdienas Kungs pārnesa Pashu no tā laika, kad tā tika svinēta pēc tradīcijas, uz laiku, ko noteica Viņš. Pashas maltīti Viņš veica pirms ebreju Pashas sestdienas. Augšāmceļoties pēc tās, Viņš iesvētīja dienu, kas bija jūdiem darba diena. Viss laiks tagad pieder Dievam. Nav vienas Dieva dienas; jebkurš laiks - tas ir Viņā un atgādina par Viņu.
Kristus mūs atbrīvoja no laika rata. Laiks vairs nav čūska, kas ar pastāvīgu apetīti ēd pati savu asti un savā mainīgumā vienmēr paliek vienā un tai pašā vietā. Sestdiena jau vairs nav vienkārši sestdiena, bet Svētdienas priekšvakars. Un svētdiena jau vairs nav vienkārši sestdienas atsvētki, bet iziešana no laika, savienošanās ar Mūžību.
Kristus teica: “Kur ir divi vai trīs Mana vārdā, tur arī Es esmu viņu vidū”. Šis apsolījums ir patiess ne tikai attiecībā pret vietu, bet arī pret laiku. Tā notiek ne tikai kur, bet arī kad divi vai trīs ir sanākuši Kristus vārdā. Katrā laikā
Jebkurš Liturģijas laiks ir Pashas laiks. Lai kad arī cilvēks neatcerētos par Radītāju - tur ir Sestdiena. “Cikkārt jūs no šīs maizes ēdat un no šī biķera dzerat, pasludiniet Tā Kunga nāvi” (1 Kor.11,26). Tas nozīmē, ka Kunga diena ir tur, kur ir Liturģija; kur Liturģija - tur sestdiena, bet ne otrādi. “Ja mēs vienmēr varam pasludināt Kungs nāvi, tad mēs vienmēr varam veikt arī Pashu”379.
Kristus- mūsu Pasha (1.Kor. 5,7). Un tas nozīmē, visur, kur ir Kristus- tur ir Pasha. Dievs ir visuresošs ne tikai telpā, bet arī laikā. Un tas nozīmē, ka tur, kur un kad ļaudis vēršas pie Kristus, iegūst Viņu, savienojas ar Viņu- tur ir mūžīgā Sestdiena un Pasha. Un no šīs sajūtas, lai kad un kur pareizticīgais priesteris nesavienotos, viņš vienmēr lasa pashas pateicības lūgšanas: “O lielā un svētā Pasha, Kristu! O Gudrība, un Dieva Vārds, un Spēks! Dod mums patiesi savienoties ar Tevi nevakara dienā Tavā valstībā!”.
Pestītājs teica: “Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam" (Mt. 28,20). Visās dienās, bet ne tikai sestdienās.
365. митр. Филарет (Дроздов). Записки, руководствующие к основательному разумению книги Бытия, заключающие в себе и перевод сей книги на русское наречие. Ч. 1. — М., 1867, lp. 9.
366. Pareizticīgajiem dievkalpojumiem ir astoņas pamatmelodijas (balsis) un ar katru balsi tiek dziedāti dievkalpojumi noteikta nedēļā. Balsu ir astoņas – un ir astoņi nedēļu, septiņu dienu lūgšanu cikli katrai nedēļas dienai (kopā tie sastāda “Oktiohu”- vienu no galvenajām pareizticīgo dievkalpojumu grāmatām).
367. Древний Патерик, lp. 336.
368. Преп. Феодосий Печерский.Послание кнзяю Изяславу о неделе. // Библиотека литературы Древней Руси. т. 1. Спб., 1997, lp. 447.
369. св. Григорий Богослов. Слово 44, на неделю новую, на весну и на память мученика Маманта. // Творения. Т. 1. — М., 1994, lp. 657.
370. св. Иустин Философ. Апология 1, гл. 67. // Ранние отцы Церкви, lp. 338-339. Saules diena — romiešu nosaukums nedēļai, kas atbilst mūsu svētdienai, salīdz. angļu sunday, vācu Sonntag.
Kristiešu svētdienas, “saules sapulces”, par kurām runā svētais Justīns – tās ir Euharistiskās sapulces. Tajās notiek pievienošanās Mūžīgajām Vakariņām. Un tas nozīmē, ka Liturģijas diena (bet senajā Baznīca tāda diena visu pirms bija svētdiena) izved kristiešus ārpus vēstures rāmjiem. Savienošanās ar Mūžību - ārpus laika, tā ir meta-vēsturiska. Un kā tāda. Euharistija ļoti labi saskan ar Bībeles skaitļu simboliku. Sešas dienas - tās ir radīšanas dienas. Septītā diena, kas ilgst no cilvēka radīšanas dienas līdz laiku beigām - tā ir šobrīd esošā cilvēka vēsture (raksturīgi, ka par septīto dienu Sešdiena nerunā kā par pārējām, “un bija vakars un bija rīts”; šī diena vēl nav beigusies)371. Astotā diena - izpildes un beigu diena, diena, kad laiks ieaug Mūžībā. Tas nozīmē, ka, tur, kur Mūžība ieiet cilvēku dzīvē, tur krīt Astotās dienas, Bezvakara Dienas atblāzma. Ir skaidrs, ka tur, kur notiek divu esamību kārtības saplūšana, cilvēks iziet no savas šīs minūtes ierobežotības rāmjiem. “Kristieši - viņi ir cita laikmeta ļaudis”, - teica sirdsskaidrais Ēģiptes Makārijs372.
Boriss Pasternaks par šo laika savienošanos ar Mūžību pieredzi
ir izteicies ar paradoksālu rindiņu: “nemirstīgie uz laiku”373. Jā un pats cilvēks - radīšanas astotā darbība (pirmā radošā darbība radīja gaismu; otrā- debesjumu; trešā - jūru un zemi; ceturtā - augus; piektā - spīdekļus; sestā - zivis un putnus; septītā - dzīvniekus). Patiesi mūsu tēvzeme ir astotās dienas valstībā.
Tādēļ 1. Mozus grāmatā pirmās dienas beigas netiek apzīmētas ar gaidāmajiem vārdiem “bija vakars un bija rīts, pirmā diena”, bet bija vakars un bija rīts, viena diena (baznīcas - slāvu tulkojumā - vienota). Pirmais laika mirklis vēl nav atkritis no Mūžības. Mūžība satek un identificējas pirmā un pēdējā diena: “Astotā diena, tai pašā laikā arī pirmā, vai labāk sakot, vienota un nebeidzama”374. Pirmā-astotā diena - tā ir diena, kas pieder ne tikai laikam, bet arī Mūžībai. “Pēc mūsu mācības ir zināma arī tā bezvakara un nebeidzamā diena, kas Psalmu dziedātājam ir nosaukta par astoto (Ps.6,1), jo viņš atrodas ārpus šī septiņdaļīgā laika. Tādēļ vai to nosauksi par dienu vai laikmetu, paudīsi vienu un to pašu jēdzienu. Tādēļ arī Mozus, lai uzvestu domu uznākamo dzīvi, šo laikmeta tēlu nosauca par vienotu, šo dienu aizmetni, šo mūsdienīgo gaismu, svēto Kunga dienu, ko ir izslavējusi Kunga augšāmcelšanās”, - šo simbolismu atklāj svētais Vasīlijs375.
“Vienota diena” - vēl (jau) ir Dieva rokās. Šajā dienā (svētdienā) dievnama nekrīt uz ceļiem: mēs - esam sava Valstībā...
Bet atjaunošanās jaunums pašos kristiešos pēdējo divu tūkstošu gadu laikā ir notrulinājies. Pareizticīga Baznīca vēl līdz šim skaita nedēļas no sestdienas līdz sestdienai, uzskatot svētdienu par pirmo, nevis pēdējo nedēļas dienu, - bet par to gandrīz neviens nezin. Viņa vēl līdz šim svin sestdienu,- bet pat disputā ar septītās dienas adventistiem maz kurš no pareizticīgajiem varēs atcerēties, ka viņa paša Baznīca pilnīgi atzīst un izpilda šo Mozus bausli. Un pavisam ir aizmirsies tas, ka pirmajos trīs savas dzīves gadsimtos kristīga baznīca savus galvenos svētkus rīkoja tajā nedēļas dienā, kuru visi apkārtējie uzskatīja par pirmo, bet ne pēdējo- darba dienu, bet ne “izejamo”. Taču tikai Konstantīna Lielā laikā svētdiena kļuva par vispārēju svētku dienu. Bet slāvu pasaulē šīs dienas teoloģiskā nozīme izrādījās pavisam pazaudēta, jo pirmā vecās radīšanas un jaunās radīšanas diena, tas ir divu vislielāko Darbu diena - tika saukta par “ne-darba”376.
Bet vēlreiz teikšu speciāli adventistiem: nebūt ne pēc imperatora Konstantīna lēmuma kristieši sāka svinēt svētdienu. Viņš tikai padarīja par likumīgu jau esošos kristiešu svētkus (arī Krievijas kristieši Kristus Piedzimšanas svētkus svinēja pirms tam, kad ar Augstākās Padomes lēmumu tā tika atzīta par oficiālu svētku dienu). Var tikai iedomāties lielo daudzumu tekstu, kas apstiprina pirmo gadsimtu kristiešu uzmanību pret svētdienas dienu.
Pirmā gadsimta beigās par to runā apustulis Varnava: “Astoto dienu, kurā Kristus augšāmcēlās no mirušajiem, mēs pavadām priekā’ (Barnabas vēstule, 15). Tādu pat liecību līdz mums atnes svētā Ignātija Dievnesēja (tieša apustuļa Jāņa mācekļa) vēstule: “Tie, kuri dzīvoja veco lietu kartībā, ķērās pie jaunas cerības, un nu jau nesestdieno, bet sava dzīve ievēro Kunga dienu, kurā atspīdēja arī mūsu dzīve caur Viņu un caur Viņa nāvi” (Ignācija vēstule Magnēziešiem ,9).
Starp otrā gadsimta autoriem var pieminēt svēto Justīnu Filozofu: “Taisnais Noas grēku pludos kopā ar citiem ļaudīm, pavisam kopā astoņiem, bija tās dienas simbols, kurā mūsu Kristus parādījās, augšāmcēlies no mirušajiem, un kura pēc skaita ir astotā, bet pēc spēka vienmēr pirmā... Varētu, mani draugi, jums pierādīt, ka astotā diena ir kaut kas vairāk nekā septītā (skat. 1. Moz.24,41). “Didahē” (“12 apustuļu mācībā”) tiek noteikts: “Kunga dienā, kopā sanākuši, laužat maizi un pateicaties, savus grēkus izsūdzējuši, lai jūsu upuris būtu tīrs” (Didahe, 14). Tās pašas kristīgās ēras otrā gadsimta beigās kristiešu svētdienas svinēšanu piemin Aleksandrijas Klements: “Kunga dienā viņš slavē Kunga augšāmcelšanos viņā pašā” (Stromati 7,12). Šeit ir jāatzīmē, ka vārdu salikums “Kunga diena” ne reizi bibliskajos tekstos netiek attiecināts uz sestdienu.
III gadsimta sakumā svētais Romas Hipolīts “Apustuļu mantojumā” norāda: “Sestdiena tie, kuri saņems kristību, lai sanāk pēc bīskapa norādījuma kopā. Viņiem visiem tiek pavēlēts, lai viņi lūdzas. Un, lai viņi ir nomodā visu nakti, un lai viņiem lasa un māca viņus. Lai neņem līdzi nekādas mantas, izņemot tikai to, ko katrs atnesīs Euharistijai. Gaiļa dziedāšanas laikā bīskaps lai lūdzas vispirms virs ūdens. Ietērpjaties un vispirms kristiet bērnus”377. Tātad, kristības notika agri no rīta svētdienā (gaiļu dziedāšanas laikā), un svētdiena bija Euharistija.
Tertuliana “Apoloģija” satur vairākas vietas, kas apraksta sestdienas un svētdienas svinēšanu caur Euharistijas veikšanu.
Gribu pievērst adventistu uzmanību: mēs, pareizticīgie, svinam sestdienu. Bet bez tam mēs svinam arī svētdienu. Vai Raksti atļauj arī citas svētku dienas, bez sestdienas? - Protams. Vecās Derības svētki tika atzīmēti ne tikai sestdienās - kādēļ gan kristiešiem nesvinēt Pestītāja Augšāmcelšanās dienu (neaizmirstot pagodināt arī sestdienu)?! Vecās Derības Pasha bija piefiksēti kalendāra svētki (14. nisanā), kas tika svinēta neatkarīgi no sestdienas. Ja Pashas svinības bija iespējams svinēt ārpus sestdienas Vecās Derības laikā, vai tad tas kļuva par grēku pēc tam, kad notika patiesā Pasha?
Kristus - ir sestdienas Kungs (skat.Mk. 2,28). Laiks ir pakļauts Viņam, un Viņš to pilnīgi skaidri ir parādījis. Cik daudz teologu tintes ir izlietotas
Tam, lai izskaidrotu - kā gan tas tā notika, ka Kristus veica Pashas maltīti ar saviem mācekļiem pirms jūdu Pashas sākuma. Kad tomēr bija Pēdējās Vakariņas? Kurā naktī? Ja Kristus bija pilnīgi uzticīgs Likumam, tad to var maksimāli pietuvināt Pashas sestdienai, bet tad pārējie Kristus Ciešanu notikumi nevar tikt iekļauti tik maza laika periodā. Bet no otras puses, ja Viņš piedalījās tieši Pashas maltītē - no kurienes tur bija maize (ne bezrauga maize, kas bija jāēd Pashā, bet raudzēta maize- Áρτος , kas bija aizliegta Pashas maltītei)?
Kristus sūta mācekļus ar vārdiem: “Ejiet, sagatavojiet man Pashu”. Bet vēl taču nebija Pashas laiks. Jūdi tai tikai gatavojās. Vēl bija palikušas divas dienas. Tādēļ arī bija raudzēta maize Áρτος Lk. 22,19) mājās 378. Sestdienas Kungs pārnesa Pashu no tā laika, kad tā tika svinēta pēc tradīcijas, uz laiku, ko noteica Viņš. Pashas maltīti Viņš veica pirms ebreju Pashas sestdienas. Augšāmceļoties pēc tās, Viņš iesvētīja dienu, kas bija jūdiem darba diena. Viss laiks tagad pieder Dievam. Nav vienas Dieva dienas; jebkurš laiks - tas ir Viņā un atgādina par Viņu.
Kristus mūs atbrīvoja no laika rata. Laiks vairs nav čūska, kas ar pastāvīgu apetīti ēd pati savu asti un savā mainīgumā vienmēr paliek vienā un tai pašā vietā. Sestdiena jau vairs nav vienkārši sestdiena, bet Svētdienas priekšvakars. Un svētdiena jau vairs nav vienkārši sestdienas atsvētki, bet iziešana no laika, savienošanās ar Mūžību.
Kristus teica: “Kur ir divi vai trīs Mana vārdā, tur arī Es esmu viņu vidū”. Šis apsolījums ir patiess ne tikai attiecībā pret vietu, bet arī pret laiku. Tā notiek ne tikai kur, bet arī kad divi vai trīs ir sanākuši Kristus vārdā. Katrā laikā
Jebkurš Liturģijas laiks ir Pashas laiks. Lai kad arī cilvēks neatcerētos par Radītāju - tur ir Sestdiena. “Cikkārt jūs no šīs maizes ēdat un no šī biķera dzerat, pasludiniet Tā Kunga nāvi” (1 Kor.11,26). Tas nozīmē, ka Kunga diena ir tur, kur ir Liturģija; kur Liturģija - tur sestdiena, bet ne otrādi. “Ja mēs vienmēr varam pasludināt Kungs nāvi, tad mēs vienmēr varam veikt arī Pashu”379.
Kristus- mūsu Pasha (1.Kor. 5,7). Un tas nozīmē, visur, kur ir Kristus- tur ir Pasha. Dievs ir visuresošs ne tikai telpā, bet arī laikā. Un tas nozīmē, ka tur, kur un kad ļaudis vēršas pie Kristus, iegūst Viņu, savienojas ar Viņu- tur ir mūžīgā Sestdiena un Pasha. Un no šīs sajūtas, lai kad un kur pareizticīgais priesteris nesavienotos, viņš vienmēr lasa pashas pateicības lūgšanas: “O lielā un svētā Pasha, Kristu! O Gudrība, un Dieva Vārds, un Spēks! Dod mums patiesi savienoties ar Tevi nevakara dienā Tavā valstībā!”.
Pestītājs teica: “Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam" (Mt. 28,20). Visās dienās, bet ne tikai sestdienās.
371. “Šajā septītajā dienā, “Dieva vairāk nerada no nebūtības esamībā, ber Nodoms saglabāt — turpinās” (св. Иоанн Златоуст. Беседы на книгу Бытия. // Творения. Т. 4. — СПб., 1898, lp. 82).
372. преп. Макарий Египетский. Духовные беседы, lp. 147. vai cita vietā (lp. 186): “Kristieši pieder citam laikmetam; ne šai pasaulei viņi [pieder, bet citai, jo Pats Kungs saka: jūs “neesat no šīs pasaules kā arī Es neesmu no šīs pasaules” (Jņ. 17, 16)”.
373. Ļoti tuvu ir Mandelštamam:
Dievkalpojuma svinīgais zenīts,
Gaisma apaļajā dievnamā zem kupola jūlijā,
Lai ar pilnu krūti mēs ieelpotu ārpus laika
Par to pļaviņu, kur laiks neskrien.
Un Euharistija kā mūžīga pusdiena ilgst —
Visi savienojas, spēlē un dzied,
Un visu priekšā dievišķais trauks
Plūst neizsakāmā priekā.
374. св. Григорий Богослов. Слово 41, на святую пятидесятницу. // Творения. Т. 1. — СПб., б. г., lp. 576.
375. св. Василий Великий. Беседы на Шестоднев. // Творения. Ч. 1. – М., 1845,
lpp. 37-39.
376. Jāatšķir krievu vārds неделя, kas nozīmē septiņu dienu laika posmu, un baznīcas-slāvu valodas неделя –“svētdiena”. Baznīcas slavu valodā nedēļā ir седмица. Pats vārds неделя nozīmē “nestrādāšanu, atpūtu no darba”, salīdz. праздник (no vārda праздность- bezdarbība) ar to pašu nozīmi.- Red.
377. св. Ипполит Римский. Апостольское предание. /Богословские труды. № 5. - М., 1970, lp. 288. Tas nozīmē, ka III gadsimta sākumā bērnus jau kristīja, un tas tika uzskatīts kā apustuļu mantojums.
378. Vairākas simtgades ilga strīds starp pareizticīgajiem un katoļiem par to, vai Liturģiju veikt ar raudzētu maizi vai neraudzētu. Pareizticīgie atsaucās uz to, ka vārds aSrtoV , kas ir evaņģēliskajā tekstā, nozīmē tieši raudzētu maizi, un nekādi ne neraudzētu. Katoļu teologi aizsargājās ar atsaucēm uz to, ka pēc ebreju likumiem raudzēta maize pat nevarēja atrasties mājā, kad tur svinēja Pashu. Kristus būtu pārkāpis likumu, ja būtu izmantojis raudzētu maizi, un pat ja Viņš to būtu gribējis atrast- nevienā no Jeruzālemes mājām Viņš neatrastu pat ne maizes drupatu pashas naktī. Bet sestdienas Kungs veica pashu nepashas dienā...
379. св. Иоанн Златоуст. Творения. Т. 2. gr. 1. — СПб., 1896, lp. 496.
Paskaidrojot apustuļa Pāvila domu par to, kur Kristus - tur Pasha, svētais Jānis Zeltamute raksta: “Lai mēs varētu pārliecināties, ka mēs varam svinēt pastāvīgi, ka tam nav noteikts laiks, un mēs neesam atkarīgi no laika, paklausaties, ko saka Pāvils: “Tādēļ lai svinam. Ne laiks nosaka svētkus, bet tīra sirdsapziņa, jo svētki nav nekas cits kā prieks”380.
“Bet tagad, kad jūs Dievu esat atzinuši <...> kā tad jūs atkal atgriežaties pie nespēcīgajiem un nabadzīgajiem pirmspēkiem un tiem atkal no jauna gribat kalpot? Jūs cienījat dienas, mēnešus, gadus un laikus. Es bīstos, ka tik nebūtu velti pie jums strādājis” (Gal. 4,9-11). Tas nav teikts tikai horoskopu mīlētājiem. Tas ir teikts arī jums, brāļi-adventisti. Kristus - laika Radītājs - ir augstāk par kalendāru un mūsu lūgšanu laiku, liturģijas laiku Viņš ir pacēlis virs astronomu un dispečeru laika, pāri fiziskajam laikam. Jūs neatzīstam citu kristiešu tiesības lūgties Kristum “Gerizma kalnā ”, ārpus sestdienas telpas. Vai tiešām kalendārs jums ir kļuvis par šķelšanās iemeslu ar citiem kristiešiem? Vai apustulis Pāvils atzītu par labu šādu pavēli, ja uzzinātu, ka sestdienas svinēšanas dēļ jūs naidojaties ar līdzbrāļiem - kristiešiem? Viņš īpaši stiprināja kristiešus nebaidīties no domstarpībām par Vecās Derības rituālu neievērošanu. : “Tāpēc lai neviens jūs netiesā ēdienu un dzērienu dēļ vai sakarā ar svētkiem, jauno mēnesi vai sabatu: šīs lietas ir nākamo lietu ēna, bet miesa - ir Kristū” (Kol. 2,16-17). Bet, lūk, ir tādi kristieši, kuri nosodīja citus kristiešus “par sestdienu”! Un vēl kā nosodīja: “Svētdienas ievērošana- ir nelikumības noslēpums”381. Kristieši, kuri svin Kristus Augšāmcelšanos, izrādās, ne vienkārši kļūdās, bet tiešā veidā kalpo Antikristam! “Raksti mums atklāj, ka pirms otrās Atnākšanas visa pasaule būs sadalīta divās šķirās: uzticamos ļaudīs, kuri “ievēro Dieva baušļus un ticību Kristum”, un tajos, kuri “klanās zvēram un viņa tēlam” (Atkl.14,12,9). Tajā laikā visiem kļūs skaidrs, ka padevīga sestdienas ievērošana kalpos kā uzticības Radītājam pierādījums” - raksta adventisti 382. Bet vai tiešām sestdienas bezdarbība ir uzticības Radītājam pazīme? Bet nāve Kristus dēļ? Bet atteikšanās klanīties elkiem? Kristus nesaka: kurš ievēros sestdienu, tiks izglābts. Viņš dod citus tieši reliģiskus kritērijus: kurš mani apliecinās ļaužu priekšā... Tātad ne “Raksti mums atklāj” to, ko sludina adventisti, bet viņu pašu koncepcija noved viņus pie dīvainām un pašdarinātām “atklāsmēm”. Kādēļ gan apkaunot kristietību, uz trešās tūkstošgades sliekšņa atdzemdinot vispasaules strīdus rituālajos jautājumos?
Jā, kādreiz jautājums par sestdienu bija ne būt ne rituāls. Tas saturēja dziļu reliģisku jēgu. Bet jūs arī paši tagad neesat spējīgi paskaidrot- kāda jēga ir svinēt tieši sestdienu. To valodu, kurā Sestdienas bauslis skanēja kā liela atklāsme, tagad neviens nelieto; tā ir kļuvusi nesaprotama. Un tādēļ šo pašu domu var un vajag izteikt savādāk. Bet vispirms tā ir jāsaprot. Un tātad, kādēļ Vecajā Derībā tik liela uzmanība tiek pievērsta atmiņām par sestdienu?
Visus baušļus Dievs nepaskaidro, bet tikai par sestdienu dod skaidrojumu (2. Moz. 20,11: tāpēc, ka šajā dienā Kungs atdusējās no Saviem darbiem; 5. Moz. 24,18: jo tu esi bijis vergs Ēģiptes zemē). Zeltamute izskaidro šo Rakstu īpatnību: šim bauslim tiek dots skaidrojums, jo šis nav dabisks bauslis, bet īpašs; “jo tas nav no sākotnējiem un to mums neatklāj sirdsapziņa, bet tas ir atsevišķs un uz laiku”383.
Bet, ja tas ir bauslis “uz laiku”, tad tas ir tieši saistīts ar tā laika apstākļiem, kurā tas ir dots. Ko gan nozīmē stāsts par sestdienu Vecās Derības laikmeta sākuma valodā? Kādēļ sestdiena kļūst par Izraēļa svētumu?
Pirmkārt, ir skaidrs, ka tautai, kam nav savas zemes (Izraēlam Iziešanas laikā, tas ir desmit baušļu došanas laikā, nebija nekādas zemes), nevar būt telpiski lokāla svētuma priekšmeta. Cilvēka dzīvei ir nepieciešamība pēc sakrālā un laicīgā maiņas, bet, ja nav iespēju sakārtot telpu ap savu zemi, ir dabiski vērsties pie liturģiskās laika sakārtošanas. Sestdiena- tas ir Izraēļa dievnams līdz Jeruzalemes sasniegšanai (un, dabiski, vēlāk, gūsta laikā).
Otrkārt, sestdiena tiek dota kā Derības zīme, ka Izraēļa atšķirības zīme no citām tautām. Bet vai ir pietiekoši izskaidrot sestdienu tikai kā centienus iegūt kādu eksotisku etnogrāfisku pazīmi, kas atšķirtu doto tautu no kaimiņiem? Vai ebreju sestdiena nav līdzīga cilšu tetovējumam, pēc kura viena indiešu cilts atšķir sevi no citas? Un, ja tas ir tikai tautas iekšējas konsolidācijas veids, vai tad to nevar nomainīt pret kādu citu zīmi?
Kā tad pati Bībele skaidro, kādēļ sestdiena kļuva par derības zīmi? “Piemini sabata dienu <...> jo sešās dienās Tas Kungs ir radījis debesis un zemi <...> bet septītajā dienā atdusējās”
(2. Moz. 20,8-11). Kas pa dīvainiem svētkiem par godu Demiurga nogurumam?
Tauta, kurai Mozus velta savu pirmo sprediķi, vēl nezin likumu, tā ir audzināta Ēģiptē, tas ir, tā ir ne tik daudz bibliskās, cik pagāniskās apziņas nesēja. Tad, lūk, “aizmigušā Dieva” tēlam ir ļoti liela nozīme tieši pagāniskajai apziņai.
Kopš Empidokla laikiem reliģiju vēsture pazīst terminu deus otiosus, “dīkais dievs”. Tie, kurus mēs aiz ieraduma saucam par politeistiem, “daudzdievjiem”, brīnišķīgi zināja Radītāja Vienreizējību. Bet šī esamī-bas Sākotne, paliekot mitoloģiskajās atmiņās un filozofiski-reliģiozajā spekulācijā, aiziet no šo tautu reālās kulta prakses. Ir grūti pateikt, kas pie tā ir vainīgs: asas grēku nožēlas jūtas, kas kaunas tieši skatīties uz debesīm un tādēļ dod priekšroku meklēt “starpnieku”, kas ir tuvāk zemei; vai reliģisko jūtu saduļķošanās; vai dēmonisko spēku un “kosmisko hierarhiju” ielaišanās. Bet fakts ir vērojams visur: pagānu teogonijas un mistērijas dod priekšroku nevērsties pie Tā, no Kura savu sākumu ir saņēmusi katra esamība, bet pie vēlākajām dievu paaudzēm. Tas, kurš nav radījis mūsu pasauli, pretendē uz tās valdnieka lomu 384.
Dažreiz šis apvērsums tiek uztverts kā pakāpenisks - un Pirmdievs pats attālinās no pasaules likteņiem. Tā senajos šumeru tekstos neskanīgi tiek pieminēts Enmešarra. Viņš uzsāk 50 dievu paaudzes, bet pēc tam nodod varu Anu. Enmešarra - Radītājs izrādās izstumts ārpus teogonijas robežām, un par augstāko dievu kļuva Anu. Bet arī Anu kults neizplatījās (vēsturiskajā Šumerā viņu jau nepielūdza): viņš savu varu nodeva Enliljam. Lai kā arī tas nebūtu, Šumerā traģiskas dievu cīņas nebija.
Taču šis senais 3. tūkstošgades pirms Kristus vēstījums, agrāk nekā Babilonijas likumu sistēma “Enuma Eliš” , bija stingri aizmirsta, vēlāki vēstījumi pie pasaules radīšanas pirmsākumiem sāka ievietot vardarbību. Tā, “Enuma Eliš” vēsta, ka pirmā dievu diāde (Aspu un Tiamants) tika trešās ģenerācijas, ko izveidoja viņu bērni cīņai ar Tiamatu, iznīcināta. Grieķu olimpiešiem tāpat ir asiņaina teomahijas pieredze. Zevs ar spēku uzurpēja augstākās varas troni, nogāžot sākotnējo Kronosu 385.
Citos gadījumos Pirmdievs turpina skaitīties par augstāko un varenāko būtni, bet kulta prakse uzdrīkstas vērsties pie Viņa tikai pašos nepieciešamākajos gadījumos. Mirča Eliade apraksta indonēziešu semangu cilti, kas tā iziet no savam apgrūtinošajām situācijām: “Visa kopiena stihiju nelaimju gadījumos vēršas pie burvja, lai izvairītos no maģiskās iedarbības, vai pie priestera, lai saņemtu dievu labvēlību. Ja šāda iejaukšanās nedod rezultātu, ļaudis atceras par Augstāko Būtni (kas ir gandrīz pilnīgi aizmirsta citā laikā) un lūdzas tai, pienesot upurus. Vētras laika semangi sev saskrāpē ikrus ar bambusa nazi un slaka savas asinis uz visam pusēm ar kliedzieniem: “Ta Pedi! Es neesmu kļuvis bezjūtīgs, es raudu par savu vainu! Pieņem manu parādu, es to maksāju!”. Tā saukto pirmatnējo tautu kultos debesu Augstākās Būtnes darbojas pašas pēdējās, kad visas vēršanās pie dieviem, dēmoniem un burvjiem, lai novērstu “ciešanas” ir cietušas neveiksmi. Semangi šajos gadījumos atzīstas grēkos, kuros uzskata sevi par vainīgiem; šī paraša dažreiz ir sastopama arī citviet”386.
Ārkārtēji loģisku uzvedību var raksturot kā sava veida maģisku pozitīvismu. Cilvēks pārcilā visus iespējamos nelaimju cēloņus: samaitāšanu, ko uzsūtījis cilvēks, tabu pārkāpumus, kāda gara vai dieva dusmas. Un tikai beigās, atmetot visus iemeslus, atrod nelaimju avotu Augstākās Būtnes dusmībā, ko ir izsaukuši cilvēku grēki. Tā arī mūsdienu cilvēks cenšas vispirms visu ar viņu notiekošos notikumus izskaidrot ierasto zinātnisko modeļu skaidrojumu robežās, un, tikai atklājot klaju nepietiekamību notiekošā aprakstīšanā, ir gatavs atcerēties par to, ka bez parastu iemeslu pasaules mūsu pasaulē vēl ir notikumi caur Brīnumu. Kā semangiem, tā arī mūsdienu “civilizētajam” cilvēkam grēku izsūdzēšana ir tā ļoti nepatīkamā darbība, kuru vēlams atlikt pēc iespējas tālāk.
Kopumā pēc Eliades slēdziena, “augstākā Dieva - Radītāja aizmiršana - ir diezgan biežs process reliģiju vēsturē. Vairākums augstāko būtņu beidz ar to, ka pārvēršas dii otiosi, un tas ir taisnīgi ne tikai primitīvām reliģijām”387.
Un šis pagānu tautām ierastais šablons, kas uzskata, ka Demiurgs “atpūšas no visiem saviem darbiem” 1. Mozus grāmatā tiek apvērsts. “Dīkais Dievs” pagānu teoloģiskajā vārdnīcā nozīmē “patiesais radītājs”, Pirmdievs. Un tādēļ 1. Mozus grāmatas rakstītājs, sakot, ka Derības Dievs, Izraēļa Dievs “atpūšas no visiem saviem darbiem”, ar to nenoniecina Radītāju, bet maksimāli paaugstina, norādot uz to, ka šis Dievs, Derības Dievs, ir Tas, Kurš vienīgais ir Dieva vārda cienīgs; Tas, kura vārds vienīgais var tikt rakstīts ar lielo burtu.
Iziešanas laika Izraēlis jau pazīst Jahvi kā savu Dievu, kurš Izraēli ir izvēlējies Derībai un tam atklājies. Mozus brīnumus redzēja visi. Iziešanas brīnumu pārdzīvoja visi. To, ka pasaulē ir uzradies kāds semītus mīlošs Dievs - sajuta visi. Bet - kas gan ir šis Noslēpumainais?
Mozum bija jāatklāj tautai, ka Abrahama un Mozus Dievs - tas ir visuma Dievs. Izraēlim jāatpazīst savs Palīgs un Aizbildnis pasaules Autorā. Pashas Dievam, Dievam, Kura brīnumus un rūpes par sevi Izraēls jau bija redzējis savas iziešanas laikā, tagad jākļūst atpazītam kā patiesam Demiurgam.
Sestdiena kļūst par zīmi tam, ka runa iet tieši par primāro, “klusējošo Dievu”. Arhaiskajā apziņā tā ir tā Dieva personas pazīme, Kurš ir augstāk par visiem pārējiem dieviem un tādēļ pēc pasaules radīšanas Viņam ir tiesības uz atpūtu. Dieva sestdienas atpūta pēc radīšanas - tas nav eiropiešu neveikls izdomājums, tas bija nepieciešams Radītāja atribūts. Un katru nedēļu, ieejot svētīgajā sestdienas telpā, Mozus un praviešu laika izraēlietis atcerējās par to, ka Dievs, Kuram viņš kalpo - tas ir sestdienas Dievs, Dievs - Radītājs. Sestdiena nebija jūgs, bet tā galēji augstā statusa misionārs apstiprinājums, kas ir Derības Elohimam.
Dīvainajā stāstā par Radītāja “sestdienas atpūtu” neparādās 1. Mozus grāmatas arhajiskais primitīvisms, bet tās patiesais jauninājums: izrādās, sestdienas Dievs ir atmodies, piecēlies un vēlējies tiešā veidā vest ļaudis tālāk. Dievs, Kurš bija attālinājies, ir atgriezies, Viņa klusēšana ir beigusies. Tas, Kurš “atpūtās sestdienā”, tagad atkal ir “tavs Dievs”. Sestdiena patiešām ir svarīga bibiskās dzīves iezīme, jo tā paliecina un redzami liecina - ar Ko tieši ir noslēgta Izraēļa derība. Pasaule, vēsture ir atgriezies Tas, no Kura viss ir sācies.
“Tu mana liktenī nozīmēji visu,
Pēc tam nāca karš, sabrukums,
Un ilgi - ilgi par Tevi
Nebija nekas ne dzirdams, ne redzams.
Bet pēc daudziem, daudziem gadiem
Tava balss atkal mani satrauca.
Visu nakti es lasīju Tavu Derību
Un kā no nesamaņas atdzīvojos”...
(Boriss Pasternaks).
Un pēc Mozus Jahves klusēšana nozīmē Viņa attālināšanos (Ps. 35,22): kad Viņš klusē, Izraēls mirst, kļūst līdzīgs tiem, kuri ir “grimuši kapa bedrē” (Ps.28,1); kad Kungs dzird Savas tautas lūgšanas un sūta Savu vārdu, tas atpestī cilvēka dēlus no kapiem (Ps.107,20), tas viņus “atdzīvina” (Ps.119,50).
380. св. Иоанн Златоуст. Творения. Т. 2. gr. 1. — СПб., 1896, lp. 496.
381. В начале было Слово, lp. 271.
382. Turpat, lp. 266.
383. св. Иоанн Златоуст. Turpat, lp. 142.
384. “Indonēziešu bataku cilts atceras... paradīzes laikus, kad Debesi bija tuvāk Zemei un starp dieviem un cilvēkiem bija pastāvīga saikne. Augstākais dievs, -“Tas, kura sākums ir viņā pašā”, Visuma un citu dievu radītājs, dzīvo pēdējās debesīs, un, acīmredzot, līdzīgi kā visi “pirmatnējo” cilvēku augstākie dievi, ir kļuvis deus otiosus (“dīkā dzīvojošs dievs”); viņam nepienes upurus” (Элиаде М. Космос и история, lp. 170).
385. Vēlāk pie Plotīna šis sižets iegūst nedaudz citu skaidrojumu: “Dievs, Kronoss, mītos tiek parādīts sasiets uz tā pamata, ka viņš nekustīgi un nemainīgi atrodas savā identitātē: kundzību pār redzamo visumu viņš ir nodevis savam dēlam Zevam tādēļ, ka viņam pašam visa un visu veidu labumu īpašniekam un avotam nav raksturīgi, atstājot savu valstību ar prātu aptveramā pasaulē, noiet līdz kundzībai vēlākā un zemākā pasaulē” (Эннеады V.8.13. // Плотин. Эннеады. — Киев, 1995, lp. 209).
386. Элиаде М. Указ. соч., lpp. 94-95.
387. Turpat, lpp. 229.
372. преп. Макарий Египетский. Духовные беседы, lp. 147. vai cita vietā (lp. 186): “Kristieši pieder citam laikmetam; ne šai pasaulei viņi [pieder, bet citai, jo Pats Kungs saka: jūs “neesat no šīs pasaules kā arī Es neesmu no šīs pasaules” (Jņ. 17, 16)”.
373. Ļoti tuvu ir Mandelštamam:
Dievkalpojuma svinīgais zenīts,
Gaisma apaļajā dievnamā zem kupola jūlijā,
Lai ar pilnu krūti mēs ieelpotu ārpus laika
Par to pļaviņu, kur laiks neskrien.
Un Euharistija kā mūžīga pusdiena ilgst —
Visi savienojas, spēlē un dzied,
Un visu priekšā dievišķais trauks
Plūst neizsakāmā priekā.
374. св. Григорий Богослов. Слово 41, на святую пятидесятницу. // Творения. Т. 1. — СПб., б. г., lp. 576.
375. св. Василий Великий. Беседы на Шестоднев. // Творения. Ч. 1. – М., 1845,
lpp. 37-39.
376. Jāatšķir krievu vārds неделя, kas nozīmē septiņu dienu laika posmu, un baznīcas-slāvu valodas неделя –“svētdiena”. Baznīcas slavu valodā nedēļā ir седмица. Pats vārds неделя nozīmē “nestrādāšanu, atpūtu no darba”, salīdz. праздник (no vārda праздность- bezdarbība) ar to pašu nozīmi.- Red.
377. св. Ипполит Римский. Апостольское предание. /Богословские труды. № 5. - М., 1970, lp. 288. Tas nozīmē, ka III gadsimta sākumā bērnus jau kristīja, un tas tika uzskatīts kā apustuļu mantojums.
378. Vairākas simtgades ilga strīds starp pareizticīgajiem un katoļiem par to, vai Liturģiju veikt ar raudzētu maizi vai neraudzētu. Pareizticīgie atsaucās uz to, ka vārds aSrtoV , kas ir evaņģēliskajā tekstā, nozīmē tieši raudzētu maizi, un nekādi ne neraudzētu. Katoļu teologi aizsargājās ar atsaucēm uz to, ka pēc ebreju likumiem raudzēta maize pat nevarēja atrasties mājā, kad tur svinēja Pashu. Kristus būtu pārkāpis likumu, ja būtu izmantojis raudzētu maizi, un pat ja Viņš to būtu gribējis atrast- nevienā no Jeruzālemes mājām Viņš neatrastu pat ne maizes drupatu pashas naktī. Bet sestdienas Kungs veica pashu nepashas dienā...
379. св. Иоанн Златоуст. Творения. Т. 2. gr. 1. — СПб., 1896, lp. 496.
Paskaidrojot apustuļa Pāvila domu par to, kur Kristus - tur Pasha, svētais Jānis Zeltamute raksta: “Lai mēs varētu pārliecināties, ka mēs varam svinēt pastāvīgi, ka tam nav noteikts laiks, un mēs neesam atkarīgi no laika, paklausaties, ko saka Pāvils: “Tādēļ lai svinam. Ne laiks nosaka svētkus, bet tīra sirdsapziņa, jo svētki nav nekas cits kā prieks”380.
“Bet tagad, kad jūs Dievu esat atzinuši <...> kā tad jūs atkal atgriežaties pie nespēcīgajiem un nabadzīgajiem pirmspēkiem un tiem atkal no jauna gribat kalpot? Jūs cienījat dienas, mēnešus, gadus un laikus. Es bīstos, ka tik nebūtu velti pie jums strādājis” (Gal. 4,9-11). Tas nav teikts tikai horoskopu mīlētājiem. Tas ir teikts arī jums, brāļi-adventisti. Kristus - laika Radītājs - ir augstāk par kalendāru un mūsu lūgšanu laiku, liturģijas laiku Viņš ir pacēlis virs astronomu un dispečeru laika, pāri fiziskajam laikam. Jūs neatzīstam citu kristiešu tiesības lūgties Kristum “Gerizma kalnā ”, ārpus sestdienas telpas. Vai tiešām kalendārs jums ir kļuvis par šķelšanās iemeslu ar citiem kristiešiem? Vai apustulis Pāvils atzītu par labu šādu pavēli, ja uzzinātu, ka sestdienas svinēšanas dēļ jūs naidojaties ar līdzbrāļiem - kristiešiem? Viņš īpaši stiprināja kristiešus nebaidīties no domstarpībām par Vecās Derības rituālu neievērošanu. : “Tāpēc lai neviens jūs netiesā ēdienu un dzērienu dēļ vai sakarā ar svētkiem, jauno mēnesi vai sabatu: šīs lietas ir nākamo lietu ēna, bet miesa - ir Kristū” (Kol. 2,16-17). Bet, lūk, ir tādi kristieši, kuri nosodīja citus kristiešus “par sestdienu”! Un vēl kā nosodīja: “Svētdienas ievērošana- ir nelikumības noslēpums”381. Kristieši, kuri svin Kristus Augšāmcelšanos, izrādās, ne vienkārši kļūdās, bet tiešā veidā kalpo Antikristam! “Raksti mums atklāj, ka pirms otrās Atnākšanas visa pasaule būs sadalīta divās šķirās: uzticamos ļaudīs, kuri “ievēro Dieva baušļus un ticību Kristum”, un tajos, kuri “klanās zvēram un viņa tēlam” (Atkl.14,12,9). Tajā laikā visiem kļūs skaidrs, ka padevīga sestdienas ievērošana kalpos kā uzticības Radītājam pierādījums” - raksta adventisti 382. Bet vai tiešām sestdienas bezdarbība ir uzticības Radītājam pazīme? Bet nāve Kristus dēļ? Bet atteikšanās klanīties elkiem? Kristus nesaka: kurš ievēros sestdienu, tiks izglābts. Viņš dod citus tieši reliģiskus kritērijus: kurš mani apliecinās ļaužu priekšā... Tātad ne “Raksti mums atklāj” to, ko sludina adventisti, bet viņu pašu koncepcija noved viņus pie dīvainām un pašdarinātām “atklāsmēm”. Kādēļ gan apkaunot kristietību, uz trešās tūkstošgades sliekšņa atdzemdinot vispasaules strīdus rituālajos jautājumos?
Jā, kādreiz jautājums par sestdienu bija ne būt ne rituāls. Tas saturēja dziļu reliģisku jēgu. Bet jūs arī paši tagad neesat spējīgi paskaidrot- kāda jēga ir svinēt tieši sestdienu. To valodu, kurā Sestdienas bauslis skanēja kā liela atklāsme, tagad neviens nelieto; tā ir kļuvusi nesaprotama. Un tādēļ šo pašu domu var un vajag izteikt savādāk. Bet vispirms tā ir jāsaprot. Un tātad, kādēļ Vecajā Derībā tik liela uzmanība tiek pievērsta atmiņām par sestdienu?
Visus baušļus Dievs nepaskaidro, bet tikai par sestdienu dod skaidrojumu (2. Moz. 20,11: tāpēc, ka šajā dienā Kungs atdusējās no Saviem darbiem; 5. Moz. 24,18: jo tu esi bijis vergs Ēģiptes zemē). Zeltamute izskaidro šo Rakstu īpatnību: šim bauslim tiek dots skaidrojums, jo šis nav dabisks bauslis, bet īpašs; “jo tas nav no sākotnējiem un to mums neatklāj sirdsapziņa, bet tas ir atsevišķs un uz laiku”383.
Bet, ja tas ir bauslis “uz laiku”, tad tas ir tieši saistīts ar tā laika apstākļiem, kurā tas ir dots. Ko gan nozīmē stāsts par sestdienu Vecās Derības laikmeta sākuma valodā? Kādēļ sestdiena kļūst par Izraēļa svētumu?
Pirmkārt, ir skaidrs, ka tautai, kam nav savas zemes (Izraēlam Iziešanas laikā, tas ir desmit baušļu došanas laikā, nebija nekādas zemes), nevar būt telpiski lokāla svētuma priekšmeta. Cilvēka dzīvei ir nepieciešamība pēc sakrālā un laicīgā maiņas, bet, ja nav iespēju sakārtot telpu ap savu zemi, ir dabiski vērsties pie liturģiskās laika sakārtošanas. Sestdiena- tas ir Izraēļa dievnams līdz Jeruzalemes sasniegšanai (un, dabiski, vēlāk, gūsta laikā).
Otrkārt, sestdiena tiek dota kā Derības zīme, ka Izraēļa atšķirības zīme no citām tautām. Bet vai ir pietiekoši izskaidrot sestdienu tikai kā centienus iegūt kādu eksotisku etnogrāfisku pazīmi, kas atšķirtu doto tautu no kaimiņiem? Vai ebreju sestdiena nav līdzīga cilšu tetovējumam, pēc kura viena indiešu cilts atšķir sevi no citas? Un, ja tas ir tikai tautas iekšējas konsolidācijas veids, vai tad to nevar nomainīt pret kādu citu zīmi?
Kā tad pati Bībele skaidro, kādēļ sestdiena kļuva par derības zīmi? “Piemini sabata dienu <...> jo sešās dienās Tas Kungs ir radījis debesis un zemi <...> bet septītajā dienā atdusējās”
(2. Moz. 20,8-11). Kas pa dīvainiem svētkiem par godu Demiurga nogurumam?
Tauta, kurai Mozus velta savu pirmo sprediķi, vēl nezin likumu, tā ir audzināta Ēģiptē, tas ir, tā ir ne tik daudz bibliskās, cik pagāniskās apziņas nesēja. Tad, lūk, “aizmigušā Dieva” tēlam ir ļoti liela nozīme tieši pagāniskajai apziņai.
Kopš Empidokla laikiem reliģiju vēsture pazīst terminu deus otiosus, “dīkais dievs”. Tie, kurus mēs aiz ieraduma saucam par politeistiem, “daudzdievjiem”, brīnišķīgi zināja Radītāja Vienreizējību. Bet šī esamī-bas Sākotne, paliekot mitoloģiskajās atmiņās un filozofiski-reliģiozajā spekulācijā, aiziet no šo tautu reālās kulta prakses. Ir grūti pateikt, kas pie tā ir vainīgs: asas grēku nožēlas jūtas, kas kaunas tieši skatīties uz debesīm un tādēļ dod priekšroku meklēt “starpnieku”, kas ir tuvāk zemei; vai reliģisko jūtu saduļķošanās; vai dēmonisko spēku un “kosmisko hierarhiju” ielaišanās. Bet fakts ir vērojams visur: pagānu teogonijas un mistērijas dod priekšroku nevērsties pie Tā, no Kura savu sākumu ir saņēmusi katra esamība, bet pie vēlākajām dievu paaudzēm. Tas, kurš nav radījis mūsu pasauli, pretendē uz tās valdnieka lomu 384.
Dažreiz šis apvērsums tiek uztverts kā pakāpenisks - un Pirmdievs pats attālinās no pasaules likteņiem. Tā senajos šumeru tekstos neskanīgi tiek pieminēts Enmešarra. Viņš uzsāk 50 dievu paaudzes, bet pēc tam nodod varu Anu. Enmešarra - Radītājs izrādās izstumts ārpus teogonijas robežām, un par augstāko dievu kļuva Anu. Bet arī Anu kults neizplatījās (vēsturiskajā Šumerā viņu jau nepielūdza): viņš savu varu nodeva Enliljam. Lai kā arī tas nebūtu, Šumerā traģiskas dievu cīņas nebija.
Taču šis senais 3. tūkstošgades pirms Kristus vēstījums, agrāk nekā Babilonijas likumu sistēma “Enuma Eliš” , bija stingri aizmirsta, vēlāki vēstījumi pie pasaules radīšanas pirmsākumiem sāka ievietot vardarbību. Tā, “Enuma Eliš” vēsta, ka pirmā dievu diāde (Aspu un Tiamants) tika trešās ģenerācijas, ko izveidoja viņu bērni cīņai ar Tiamatu, iznīcināta. Grieķu olimpiešiem tāpat ir asiņaina teomahijas pieredze. Zevs ar spēku uzurpēja augstākās varas troni, nogāžot sākotnējo Kronosu 385.
Citos gadījumos Pirmdievs turpina skaitīties par augstāko un varenāko būtni, bet kulta prakse uzdrīkstas vērsties pie Viņa tikai pašos nepieciešamākajos gadījumos. Mirča Eliade apraksta indonēziešu semangu cilti, kas tā iziet no savam apgrūtinošajām situācijām: “Visa kopiena stihiju nelaimju gadījumos vēršas pie burvja, lai izvairītos no maģiskās iedarbības, vai pie priestera, lai saņemtu dievu labvēlību. Ja šāda iejaukšanās nedod rezultātu, ļaudis atceras par Augstāko Būtni (kas ir gandrīz pilnīgi aizmirsta citā laikā) un lūdzas tai, pienesot upurus. Vētras laika semangi sev saskrāpē ikrus ar bambusa nazi un slaka savas asinis uz visam pusēm ar kliedzieniem: “Ta Pedi! Es neesmu kļuvis bezjūtīgs, es raudu par savu vainu! Pieņem manu parādu, es to maksāju!”. Tā saukto pirmatnējo tautu kultos debesu Augstākās Būtnes darbojas pašas pēdējās, kad visas vēršanās pie dieviem, dēmoniem un burvjiem, lai novērstu “ciešanas” ir cietušas neveiksmi. Semangi šajos gadījumos atzīstas grēkos, kuros uzskata sevi par vainīgiem; šī paraša dažreiz ir sastopama arī citviet”386.
Ārkārtēji loģisku uzvedību var raksturot kā sava veida maģisku pozitīvismu. Cilvēks pārcilā visus iespējamos nelaimju cēloņus: samaitāšanu, ko uzsūtījis cilvēks, tabu pārkāpumus, kāda gara vai dieva dusmas. Un tikai beigās, atmetot visus iemeslus, atrod nelaimju avotu Augstākās Būtnes dusmībā, ko ir izsaukuši cilvēku grēki. Tā arī mūsdienu cilvēks cenšas vispirms visu ar viņu notiekošos notikumus izskaidrot ierasto zinātnisko modeļu skaidrojumu robežās, un, tikai atklājot klaju nepietiekamību notiekošā aprakstīšanā, ir gatavs atcerēties par to, ka bez parastu iemeslu pasaules mūsu pasaulē vēl ir notikumi caur Brīnumu. Kā semangiem, tā arī mūsdienu “civilizētajam” cilvēkam grēku izsūdzēšana ir tā ļoti nepatīkamā darbība, kuru vēlams atlikt pēc iespējas tālāk.
Kopumā pēc Eliades slēdziena, “augstākā Dieva - Radītāja aizmiršana - ir diezgan biežs process reliģiju vēsturē. Vairākums augstāko būtņu beidz ar to, ka pārvēršas dii otiosi, un tas ir taisnīgi ne tikai primitīvām reliģijām”387.
Un šis pagānu tautām ierastais šablons, kas uzskata, ka Demiurgs “atpūšas no visiem saviem darbiem” 1. Mozus grāmatā tiek apvērsts. “Dīkais Dievs” pagānu teoloģiskajā vārdnīcā nozīmē “patiesais radītājs”, Pirmdievs. Un tādēļ 1. Mozus grāmatas rakstītājs, sakot, ka Derības Dievs, Izraēļa Dievs “atpūšas no visiem saviem darbiem”, ar to nenoniecina Radītāju, bet maksimāli paaugstina, norādot uz to, ka šis Dievs, Derības Dievs, ir Tas, Kurš vienīgais ir Dieva vārda cienīgs; Tas, kura vārds vienīgais var tikt rakstīts ar lielo burtu.
Iziešanas laika Izraēlis jau pazīst Jahvi kā savu Dievu, kurš Izraēli ir izvēlējies Derībai un tam atklājies. Mozus brīnumus redzēja visi. Iziešanas brīnumu pārdzīvoja visi. To, ka pasaulē ir uzradies kāds semītus mīlošs Dievs - sajuta visi. Bet - kas gan ir šis Noslēpumainais?
Mozum bija jāatklāj tautai, ka Abrahama un Mozus Dievs - tas ir visuma Dievs. Izraēlim jāatpazīst savs Palīgs un Aizbildnis pasaules Autorā. Pashas Dievam, Dievam, Kura brīnumus un rūpes par sevi Izraēls jau bija redzējis savas iziešanas laikā, tagad jākļūst atpazītam kā patiesam Demiurgam.
Sestdiena kļūst par zīmi tam, ka runa iet tieši par primāro, “klusējošo Dievu”. Arhaiskajā apziņā tā ir tā Dieva personas pazīme, Kurš ir augstāk par visiem pārējiem dieviem un tādēļ pēc pasaules radīšanas Viņam ir tiesības uz atpūtu. Dieva sestdienas atpūta pēc radīšanas - tas nav eiropiešu neveikls izdomājums, tas bija nepieciešams Radītāja atribūts. Un katru nedēļu, ieejot svētīgajā sestdienas telpā, Mozus un praviešu laika izraēlietis atcerējās par to, ka Dievs, Kuram viņš kalpo - tas ir sestdienas Dievs, Dievs - Radītājs. Sestdiena nebija jūgs, bet tā galēji augstā statusa misionārs apstiprinājums, kas ir Derības Elohimam.
Dīvainajā stāstā par Radītāja “sestdienas atpūtu” neparādās 1. Mozus grāmatas arhajiskais primitīvisms, bet tās patiesais jauninājums: izrādās, sestdienas Dievs ir atmodies, piecēlies un vēlējies tiešā veidā vest ļaudis tālāk. Dievs, Kurš bija attālinājies, ir atgriezies, Viņa klusēšana ir beigusies. Tas, Kurš “atpūtās sestdienā”, tagad atkal ir “tavs Dievs”. Sestdiena patiešām ir svarīga bibiskās dzīves iezīme, jo tā paliecina un redzami liecina - ar Ko tieši ir noslēgta Izraēļa derība. Pasaule, vēsture ir atgriezies Tas, no Kura viss ir sācies.
“Tu mana liktenī nozīmēji visu,
Pēc tam nāca karš, sabrukums,
Un ilgi - ilgi par Tevi
Nebija nekas ne dzirdams, ne redzams.
Bet pēc daudziem, daudziem gadiem
Tava balss atkal mani satrauca.
Visu nakti es lasīju Tavu Derību
Un kā no nesamaņas atdzīvojos”...
(Boriss Pasternaks).
Un pēc Mozus Jahves klusēšana nozīmē Viņa attālināšanos (Ps. 35,22): kad Viņš klusē, Izraēls mirst, kļūst līdzīgs tiem, kuri ir “grimuši kapa bedrē” (Ps.28,1); kad Kungs dzird Savas tautas lūgšanas un sūta Savu vārdu, tas atpestī cilvēka dēlus no kapiem (Ps.107,20), tas viņus “atdzīvina” (Ps.119,50).
380. св. Иоанн Златоуст. Творения. Т. 2. gr. 1. — СПб., 1896, lp. 496.
381. В начале было Слово, lp. 271.
382. Turpat, lp. 266.
383. св. Иоанн Златоуст. Turpat, lp. 142.
384. “Indonēziešu bataku cilts atceras... paradīzes laikus, kad Debesi bija tuvāk Zemei un starp dieviem un cilvēkiem bija pastāvīga saikne. Augstākais dievs, -“Tas, kura sākums ir viņā pašā”, Visuma un citu dievu radītājs, dzīvo pēdējās debesīs, un, acīmredzot, līdzīgi kā visi “pirmatnējo” cilvēku augstākie dievi, ir kļuvis deus otiosus (“dīkā dzīvojošs dievs”); viņam nepienes upurus” (Элиаде М. Космос и история, lp. 170).
385. Vēlāk pie Plotīna šis sižets iegūst nedaudz citu skaidrojumu: “Dievs, Kronoss, mītos tiek parādīts sasiets uz tā pamata, ka viņš nekustīgi un nemainīgi atrodas savā identitātē: kundzību pār redzamo visumu viņš ir nodevis savam dēlam Zevam tādēļ, ka viņam pašam visa un visu veidu labumu īpašniekam un avotam nav raksturīgi, atstājot savu valstību ar prātu aptveramā pasaulē, noiet līdz kundzībai vēlākā un zemākā pasaulē” (Эннеады V.8.13. // Плотин. Эннеады. — Киев, 1995, lp. 209).
386. Элиаде М. Указ. соч., lpp. 94-95.
387. Turpat, lpp. 229.
