Vēršanās pie adventistiem. turpinājums
Kad adventisti raksta: “sestdiena pie viņiem atnāca no bezgrēcīgās pasaules” 388, tad tu vienkārši sastingsti no izbrīna. Vai tad Mozus dzīvoja bezgrēcīgā pasaulē? Sestdiena pie viņiem atnāca no arhaiskās pasaules, no pasaules, kurā vajadzēja izskaidrot Viendievības patiesību tādu cilvēku valodā, kuri ir audzināti pagāniskā genoteismā. Ļoti daudz jūdu likumā ir dots “jūsu cietsirdības dēļ” (Mt. 19,8). Tādu uzstādījumu vidū, kas bija doti pilnīgi noteiktu misijas - audzinošo mērķu dēļ, bija arī sestdiena, kas atgādināja par Kungu kā par Radītāju.
Bet šodien, ja kristīgais sludinātājs vēlas iedvest draudzes locekļiem domu par to, ka mūsu lūgšana ir vērsta uz Vienīgo Dievu Radītāju, bet ne uz “pusdievu” vai “saules logosu”, viņš to var izdarīt ar citiem līdzekļiem. Var piemeklēt vārdus, kas būs vairāk saprotami mūsdienu cilvēkiem, nekā vārdi par to, ka “mēs svinam sestdienu, jo Dievs šajā dienā atpūtās no Saviem darbiem”.
Formāla baušļa par sestdienu izpilde, izpilde, kas jau ir aizmirsusi, ko tieši ļaudīm atgādina sestdiena, noved pie dīvainiem slēdzieniem: “Dieva baušļa par sestdienu pamatā ir Viņa personiskais piemērs. Tādēļ ka Viņš atpūtās no Saviem darbiem tieši pasaules eksistēšanas pirmās nedēļas septītajā dienā, mums arī jāatpūšas sestdienās”389. Bet: vai Dievs nākošajā dienā atgriezās pie darbiem vai nē? Iznāk, cilvēkam pēc sešu dienu darba jāaiziet pensijā, nevis diennakts atpūtā.
Starpkonfesionālo diskusiju noteikumi prasa pamatot savu viedokli ar Rakstiem. Adventistu teologu atsauces uz to, ka Kristus Pats ievēroja sestdienu, es nevaru pieņemt 390: tas taču bija pirms Augšāmcelšanās, bet, šīs atsauces rosina pretjautājumu: uz kāda pamata kaut ko, kas ir bijis iepriekšējā reliģiskajā laikmetā, jāievēro arī pēc svarīgākā cilvēces notikuma- pēc Augšāmcelšanās? Jā, sievas - mirru nesējas sestdienu pavadīja mierā, neuzdrošinoties pieiet pie apglabātā Kristus ķermeņa. Bet vai mums vajag ņemt piemēru no cilvēku rīcības, kuri par Augšāmcelšanos pat nezināja, un šī iemesla dēļ nevarēja to svinēt?
Ja mēs ieklausāmies Rakstu tekstos, kas apraksta apustuliskās kopienas dzīvi, tad ievērojam Kristus mācekļus, kuri ir sapulcējušies pašā Augšāmcelšanās dienā (dienā, kas viņiem ir sākusies sāpju pilna “jūdu baiļu dēļ”, pēc tam tā kļuva pati priecīgākā); pēc nedēļas (Jņ. 20,26)391; pēc 7 nedēļām Svētā Gara sūtīšanas dienā (Ap. d. 2,1), un pēc tam- “pirmajā nedēļas dienā... <...> mācekļi sanāca maizes laušanai” (Ap. d. 20,7; “Ikkatrā pirmajā nedēļas dienā lai ikviens tur gatavībā un uzglabā” ziedojumus nabagiem (1. Kor. 16,2).
Tātad, uzstājot uz sestdienas svinēšanu, adventisti nav izdarījuši “biblisku atklājumu”. Bet, piedodot šiem svētkiem ārkārtēju raksturu, viņi tikai ir parādījuši, ka viņiem nav raksturīga baznīcas prasme savienot abas Derības.
Un vēl viens jautājums adventistiem. Tas attiecas uz ticību tam, ka cilvēks pazūd līdz ar ķermeņa nāvi, ka dvēsele bez ķermeņa nevar eksistēt. Par Rakstu vietām, kas runā par to, ka dvēsele eksistē arī pēc ķermeņa nāves, lai adventisti padomā patstāvīgi 392. Bet man ir tāds jautājums: vai jūs uzdrīkstēsieties savu dvēseles mirstīguma doktrīnu piemērot arī Kristum? Vai Kristum bija cilvēka dvēsele ? - Bez šaubām: “Mana dvēsele nāvīgi skumst...” Kas tad ar viņu notika pēc Krustā sišanas? Vai Kristus dvēsele nomira pēc krustā sišanas? Vai viņa pazuda? Dievs Viņu izsauca no nebūtības. Vai tad Kristus tomēr pazaudēja savu iemiesošanos? Dievs pilnībā šķīrās no Kristus cilvēka dabas? Tādā gadījumā Augšāmcelšanās ir jauna Dieva iemiesošanās., iemiesošanās līķī, kuram no jauna tiek radīta dvēsele? Pēc pareizticīgās domas Kristus nāve - tā ir dvēseles atdalīšanās no miesas, bet to vienotības saglabāšana Vārda Personībā. Šajā vienotībā nāve iestrēgst. No Vārda Kristus dvēsele neatdalās, un caur to Dievs atdzīvina tās ķermeni.
Un atkal nevar neievērot, ka adventistu argumenti cilvēka dvēseles nemirstības jautājumā ne tik daudz ir vērsti pret reālo pareizticību, cik pret to tās karikatūru, kuru ir izveidojuši paši adventisti. Piemēram, E.B. Praiss apgalvo, ka, ja atzītu mirušu cilvēku dvēseļu eksistenci, tad no šejienes izriet, ka mirušie jau ir ellē vai paradīzē, bet, tas nozīmē, ka Tiesa jau ir notikusi un nav nekāda augšāmcelšanās pamata 393. Pirmkārt, piezīmēšu, ka šeit atkal ir sastopama briesmīgi- juridiska Rakstu izpratne. Izrādās, ka cilvēku augšāmcelšanās ir nepieciešama tikai tāpēc, lai viņus tiesātu. Pēc pareizticīgās izpratnes, augšāmcelšanās būs tādēļ, ka mēs esam kļuvuši vienas dabas ar Dievcilvēku un nevaram necelties augšā, jo mēs esam Dieva pieņemtās un augšāmceltās Kristus dabas nesēji. Augšāmcelšanās - tā nav policijas rīcība atbildētāja piespiedu atvešanai uz tiesu, bet Dieva dāvana mums. Pēc Praisa loģikas, mūs tiesās, bet tādēļ pirms tam tiksim augšāmcelti. Augšāmcelšana - ir tehnisks paņēmiens, lai varētu īstenot Tiesu. Un šeit var tikai pievienoties pareizticīgā filozofa V. Nesmelova viedoklim: “Mēs pat vienkārši grēcīgu cilvēku nekad nepaslavētu par tādu lietu, ja viņš izņemtu no kapa sava ienaidnieka līķi, lai pēc visas taisnības atdotu viņam to, ko viņš bija pelnījis, bet nebija saņēmis savas zemes dzīves laikā”394. Pēc pareizticīgās loģikas grēcinieki necelsies augšām tādēļ, lai saņemtu atmaksu par grēcīgo dzīvi, bet tieši otrādi, tieši tādēļ viņi arī saņems atmaksu, ka katrā ziņā tiks augšāmcelti no mirušiem. Un Tā, Pēdējā Tiesa, var grēcinieku apžēlot tur, kur iepriekš viņš sastapa nosodījumu... Bet tagad ne elles, ne paradīzes nav. Pareizticīgā mācība tieši saka, ka līdz augšāmcelšanai var būt tikai elles un paradīzes pirmsākumi. Taču pareizticīgai mācībai par nāvi nepieciešama atsevišķa saruna. Es ceru ar laiku šai tēmai veltīt grāmatu, bet pašreiz tikai piezīmēšu, ka pareizticīgā nāves izpratne ir daudz sarežģītāka, nekā mums to pieraksta adventisti...
Un vēl viena mācība atšķir adventistus no visiem pārējiem kristiešiem. Viņi izveidoja mācību par “debesu šķīstītavu”. Tā ir svarīga daļa visai izstrādātajā adventistu eshatoloģijā ( tik izstrādātā, ka lasot viņu grāmatas, rodas iespaids, ka adventisti par otro Atnākšanu zina vairāk nekā Pats Kungs). Vēsturiski ir pilnīgi saprotams, kādēļ viņi to izveidoja. Kad pravietojumi par otro Atnākšanu, kas rosināja adventistu kustības izveidošanos, neattaisnojās, tad jaunās sektas līderi savas organizācijas autoritāti varēja saglabāt tikai dodot saviem bijušajiem pravietojumiem jaunu skaidrojumu. Kristu neviens nav redzējis no jauna atnākušu uz zemes? Nu ko - “spriediet garīgi, brāļi”. Viņš atnāca garīgi, bet ne miesā. Viņš “atnāca” ne pie mums, bet debesīs. Tur Viņš veica “atnākšanu” kādā “debesu šķīstītavā”.
“Pirms atgriezties uz zemes, Kristus kā “Cilvēka Dēls” pieiet pie “cienījamā sirmgalvja”, tas ir pie Dieva Tēva un nostājas Viņa priekšā (Daniela 7,13)”395. “1844. gadā Kristus nostājās “cienījamā sirmgalvja” priekšā un uzsāka Savas pirmspriesteriskās kalpošanas nobeiguma fāzi debesu svētītavā”396. No šiem tekstiem izriet, ka “cienījamais sirmgalvis” no Daniēla pravietojuma adventistu izpratnē ir Dievs Tēvs. Un ar to visa viņu cīņa ar ikonām sabrūk pašos savos pamatos. Evaņģēliskā formula “Dievu neviens nekad nav redzējis” izrādās nepatiesa: Daniēlam izdevās ieraudzīt Dievu - Tēvu 397...
Kristus iegāja “Debesu šķīstītavā” tādēļ, ka “nekritušās būtnes nav viszinošas. Tās nevar zināt sirdsdomas. No tā izriet, pirms Kristus Otrās atnākšanas ir nepieciešama tiesa, lai atdalītu patiesos kristiešus no viltus kristiešiem un lai parādītu Visumam, ka katra patiesā kristieša glābšana ir taisnīga. Jāatrisina jautājums starp Dievu un Visumu, bet ne starp Dievu un Viņa patieso sekotāju. Lai to izdarītu, nepieciešams atvērt ierakstu grāmatas un izpētīt to dzīves, kuri sauca sevi par ticīgajiem”398. “No 1844. gada notiek izmeklēšanas tiesa. Debesu iedzīvotāji pateicoties izmeklēšanas tiesai redz, kurš no uz zemes mirušajiem aizmiga Kristū, un tādēļ tiek uzskatīts par cienīgu piedalīties pirmajā augšāmcelšanā. Un, kad šī Kristus kalpošana beigsies, reizē ar to beigsies arī ļaudīm atvēlētais pārbaudes laiks pirms Otrās atnākšanas”399. Tas nozīmē, ka Kristus kavējas nākt pie mums eņģeļu dēļ, viņu stūrgalvības un neuzticības dēļ: eņģeļi netic Radītājam un Viņa taisnīgumam un tādēļ novēro Viņa darbības. Līdzīgi kā pirmās stundas darbinieki pieprasīja Kungam atskaiti par to, par ko Viņš dod samaksu tiem, kuri atnāca vienpadsmitajā stundā.
Kristus viszinība (“Dievs! Tu visu zini”- Jņ. 21,17), izrādās ir ar trūkumiem: Viņam ir nepieciešams diezgan ilgs laiks, lai uzzinātu visus cilvēku darbus un izteiktu Savu spriedumu par viņiem: “Debesu šķīstītava attīrās ar galīgu ierakstu par grēkiem, kas ir ievietoti debesu grāmatās, dzēšanu. Bet pirms šie ieraksti tiks galīgi izdzēsti, tie tiks izpētīti, lai noteiktu, kurš caur grēku nožēlu un ticību Kristum ir cienīgs ieiet Viņa mūžīgajā valstībā”400. Un, lūk, jau pusotru gadsimtu Kristus pārliecina eņģeļus... Tieši tāpat kā jau pieminētajā hagadas līdzībā par Dieva strīdu ar likuma un taisnīguma eņģeļiem, šķīstītavā “Kristus cītīgi turpina izpirkšanas darbu”401, kas tagad izpaužas tajā, ka Viņš apmierina ne taisnīgās Tēva dusmas (kā tas bija Golgatā), bet analoģiskās eņģeļu dusmas un ziņkāri: Kristus garīdznieka kalpošana debesīs ir tajā, ka “Viņš pastāvīgi pieskaita Savus izpērkošā upura nopelnus grēkus nožēlojošiem grēciniekiem”402. un ar to paskaidro “debesu iedzīvotājiem”, kādēļ viņš piedod noziegumus. Saskaņā ar juridisko adventistu soterioloģiju pirmās simtgades notikumu rezultātā “sātana apsūdzība ir zaudējusi savu spēku”403. No XIX gadsimta vidus Kristus rūpējas par to, lai juridisku spēku zaudētu arī eņģeļu apsūdzības. Un kamēr eņģeļi nepiekritīs kļūt par mūsu līdzkalpotājiem - Baznīca - Līgava nesagaidīs Līgavaiņa atgriešanos, un mirušie būs nolemti gulēt kapos...
Bet pati fantastiskākā adventistu mācības par “debesu šķīstītavu” puse, tas ir apgalvojums par to, ka tai pašai ir nepieciešama attīrīšana: “Pravieša Daniela grāmatas 8. nodaļā atklājas, ka starpposmā starp svinīgo Kristus kā Pirmpriestera kalpošanas sākumu un debesu šķīstītavas attīrīšanu kāda zemes vara centīsies Kristus kalpošanu padarīt par nebijušu... Šīs varas darbības rezultātā tika iznīcināta un apkaunota debesu šķīstītava - Dieva vadības centrs”404. Šī briesmīgā zemes vara, kas apgānīja debesu šķīstītavu - ir Vatikāns. Bet kā gan Vatikānam izdevās apgānīt debesu šķīstītavu? Vai tiešām pāvests patiešām ir Kristus vikārijs, kurš Viņu ir izdzinis no debesu katedras?
Šis adventistu mīts patiešām ir pilnīgi juceklīgs un lieks 405. Bet tam ir tīri tehnisks uzdevums: izglābt sektas vadības autoritāti. Ārpus šīs savas misijas tas ir bezjēdzīgs.
Lai tas kļūtu acīmredzams, es manis jau pieminētajam televīzijas sarunu biedram šķiroties uzdevu jautājumu, kuru esmu gatavs atkārtot visiem adventisma piekritējiem: kādēļ jums ir vajadzīga mācība par “debesu šķīstītavu”? Kāda ir tās soterioloģiskā jēga? Ko tā nozīmē jūsu personiskajai glābšanai? Ar ko šī mācība palīdz jums kā kristietim iet glābšanas ceļu? Teoloģijā nevar būt abstraktu dogmu. Viss - “mūsu cilvēku un mūsu glābšanas dēļ”. Tad kā gan šī dogmu pieņemšana, kas nepavisam nav saskatāms Evaņģēlijā, palīdz būt par labāku kristieti?
Mācītājs aizdomājās. Bet pēc tam teica: bet ir tik priecīgi apzināties, ka tur ir debesu šķīstītava, kurā atrodas derības šķirsts... Bet kas par prieku par šķirstu, ja par apustuļu, Jaunās derības laikiem ir teikts: “Un Es jums došu ganus pēc Mana prāta, kas jūs ganīs ar saprātu un gudrību. Kad jūs vairosieties un piepildīsiet zemi tanīs dienās, saka Tas Kungs, tad vairs nesacīs: redzi, Tā Kunga derības šķirsts! - Un tas vairs nevienam nenāks prātā, un to arī vairs nepieminēs un nemeklēs un tas vairs nebūs. Tanī laikā sauks Jeruzalemi par Tā Kunga troni, un tur saplūdīs visas tautas Tā Kunga Vārda dēļ” (Jeremijas 3,15-17). Jā, kas gan ir “šķirstā”? - Manna! Tā pati debesu manna, par kuru Pestītājs ir teicis: “jūsu tevi ēda mannu un nomira” (Jņ. 6,58). Tā nevienu neglābj un nevienu nepabaros ar Mūžīgo Maizi. Vēl tur ir akmens plāksnes ar desmit baušļiem (ne tās plāksnes, uz kurām bija rakstījusi Dieva Roka, bet otrās, kuras bija darinājušas cilvēka rokas) un Arona zizlis. Un vai tad lietas, kas glabājās šķirstā, tur atradās sava ārkārtējā svētuma dēļ? Vismaz Arona zizlis tika ielikts Derības šķirstā kā senā Izraēļa neuzticības un nepateicības Dievam atgādinājums: "Tad Tas Kungs sacīja Mozum: nes atpakaļ Arona zizli Liecības mājoklī bauslības plākšņu priekšā; to paglabā par zīmi stūrgalvīgiem pēctečiem, lai apturētu šo kurnēšanu pret Mani" (4. Moz. 17,25).
Un, ja “debesu šķīstītavai” nav citas nozīmes, kā būt Vecās Derības svētumu glabātavai (dīvaini, ka Jaunās Derības Kungam deviņpadsmit gadsimtu laikā bija slēgta pieeja Vecās Derības dārgumu glabātuvei), - ir dēvējams tikai par mītu, kas atbilst tai pašai kategorijai kā apustuļa Pāvila pieminētām “sievu pasakām”. Tas ir mēģinājums uzcelt debesu ģeogrāfiju, tālu pieeju ”kosmiskajam” okultismam, tas ir, mēģinājums pārkāpt vienu no svarīgākajiem bibliskās teoloģijas principiem: neinteresējies par debesu struktūru, bet ej tieši pie Radītāja. Vai es biju miesā uzrauts trešajās debesīs vai ārpus miesas, vai tās bija trešās vai septītās debesis - es nezinu un neuzskatu to par svarīgu, - mūs pamācīja apustulis Pāvils. 1. Mozus grāmatas sarakstītājs, runājot par to, kā Dievs radīja debesis, pat nav lietojis tādus vārdus kā “saule” un “mēness” (sakot tikai “lielais spīdeklis” un “mazais spīdeklis”), - lai nelietotu tos vārdus, kas pagāniem bija dievību vārdi. Taču adventisti no jauna metās pētīt debesu struktūras. Baidos, lai tikai jūs, brāļi, savos “debesu šķīstītavas” meklējumos nesatiktos ar okultisma piekritējiem, kuri ir izgājuši pastaigā astrālajā pasaulē”.
Tātad, pamatoties uz adventistu debesu šķīstītavas doktrīnu ir reliģiski bezjēdzīgi un neauglīgi (lai kā arī mēs neizprastu “šķīstītavu”, Kristus ieiešanu tajā apustulis Pāvils apraksta pagātnes, bet ne nākotnes formā, attiecinot to uz Pashas Trīs dienām, bet ne uz XIX gadsimtu - Ebr. 9,12)406. Apsūdzēt pareizticīgos tajā, ka mēs sestdienas vietā svinam svētdienu - tas ir analfabētiski un nepamatoti.
Vēl adventismā ir hiliasms - sapnis par to, ka apokaliptisko notikumu beigās uz zemes nodibināsies Kristus Valstības tūkstošgade, taisno valstība... Ir saprotams, ka ļaudīm, kuriem nav svētīgās baznīcas dzīves pilnības, nav sajūtas, ka Kristus Valstība jau ir starp mums. Bet tas patiešām ir tā: “Viņš ir šeit, tagad - starp gadījuma rakstura steigu, duļķainajā dzīves trauksmju plūsmā tev ir visaptverošs, priecīgs noslēpums: ļaunumam nav spēka; mēs esam mūžīgi; ar mums ir Dievs!” (V. Solovjovs). “Vai gribat sajust, ka Dieva valstība jau ir uz zemes? Tad esat gara nabagi, jo tiem pieder Debesu Valstība. “Mana Valstība nav no šīs pasaules”, - bet jūs gribat vēl šeit visu acu priekša valdīt, jūs gribat ar Kristu tādu valstību, kādu gaida un gaidīja jūdi no sava Mesijas. Bet vai šīs baudas dēļ nenāksies atteikties no patiesā Kristus, kā no Viņa atteicās jūdi? Atcerieties, ko raksta apustulis Pāvils par Dieva Valstību, ka tā nav ēdiens un dzēriens, bet taisnība, miers un prieks Svētajā Garā (Rom. 14,17)”, - vērsās pie adventistiem pareizticīgais misionārs 407. Nākošās tūkstošgades valstības meklējumi traucē saprast, ka Kristus jau sen stāv pie durvīm. Lai ievestu Savu Valstību cilvēkā, Viņam nebūt nav nepieciešams sagaidīt Antikrista laikus.
Tad varbūt ir jēga, nobaudot amerikāņu sludinātāju ēdienus, pieiet pie Krievu Baznīcas sliekšņa? Kristu un Evaņģēliju jūs atradīsiet arī šeit. Sestdienu - arī.
388. В начале было Слово, lpp. 259.
389. Turpat, 262. lpp.
390. Turpat, 264. lpp.
391. Ir teikts “pēc astoņām dienām”, kur adventistu eksegēze saskata norādi uz pirmdienu, bet ne uz pirmo dienu pēc sestdienas. Taču ir jāņem vērā, ka Rakstos parasti dienu skaitā ir iekļauta tā diena, no kuras sākas skaitīšana, un tā diena, ar kuru tā beidzas, pie tam dienas daļa tiek uzskatīta par veselu dienu. Tā par Kristus Augšāmcelšanos ir teikts: “pēc trim dienām augšāmcelšos” (Mt. 27,63), kam pēc adventistu loģikas vajadzētu nozīmēt vai pirmdienu, vai otrdienu.
392. 1. Pēt. 4,6; 2. Kor. 5,8; Atkl. 20,4. Vēl, arī Jeremijas 15,13. Sīkāk Vecajā Derībā Šeola jēdziena izpratni skat. manā grāmatā “Agrīnā kristietība un dvēseļu pārceļošana” (lpp. 119-127). Vēl pasvītrošu, ja pekle ir tikai kaps un nebūtība - kādēļ gan tad runāt par Kristus nokāpšanu ellē, bet ne vienkārši pateikt, ka Viņš ir miris? Un vēl piezīmēšu, ka adventisti, pamatojot savu pozīciju, atsaucas tikai uz Vecās Derības tekstiem. Neviens Jaunās Derības pants neapstiprina viņu pozīciju, un tādēļ viņiem nākas rīkoties pilnīgi nekorekti. Tā, piemēram, pēc adventistu katehēzes, tas, ka dvēsele ir mirstīga izriet no Atklāsmes grāmatas 16,3; par to skat. iepriekš 24. lpp.
393. Skat Прайс Е. Б. Свидетели Иеговы. — Калининград, 1994, lpp. 91.
394. Несмелов В. И. Наука о человеке. 2. sēj. — Казань, 1906, lpp. 354.
395. В начале было Слово, lpp. 327.
396. Turpat, 331. lpp.
397. Atgādinu, ka svēto tēvu pareizticīgajā tradīcijā Daniēla redzējums tiek saprasts kā atklāsme par Dievcilvēka divām dabām: Tas ir sendienu Pirmslaiku Logoss, Dieva Dēls, bet Cilvēka Dēls, Kurš pieiet pie sendienu altāra, ir mūžīgās, sensenās Dēla dievišķās dabas savienošanās zīme ar Kristus cilvēcisko dabu. Skat. nodaļu “Lielais Maskavas Koncils un Dieva Tēva tēls L. A. Uspenska grāmatā “Pareizticīgās baznīcas teoloģiskās ikonas” (Parīze, 1988. lpp.315-352).
398. В начале было Слово, lpp. 332.
399. Turpat, lpp. 318.
400. Turpat, lpp. 326.
401. Turpat, lpp. 339.
402. Turpat, lpp. 174.
403. Turpat, lpp. 63.
404. Turpat, lpp. 327. un 331.
405. Jā, Kristus veic svētdarbības skīnijā (Ebr. 8,1-2). Taču tās ir liturģiskas darbības, bet ne “attiecību noskaidrošana” ar eņģeļiem. Kristus veic liturģiju: brīnišķīgā veidā ienāk mūsu liturģijās, lai mūs savienotu ar tiem pašiem augļiem, kurus saņēma apustuļi Pēdējās Vakariņās.
406. Visus tekstus es ņemu no Vēstules ebrejiem 8. un 9. nodaļām, kur tiek runāts par Kristus ieiešanu debesu šķīstītavā. Ir vērts atzīmēt, ka visi šie teksti runā tagadnes un pagātnes formā, un nekas tajos neparedz, ka kaut kam (apustulim Pāvilam) jānotiek nākotnē 1844. gadā: “Mums ir tāds Virspriesteris, Kurš ir sēdies debesu augstumu tronī un ir svētnīcas svētdarbību un patiesās skīnijas, kuru uzcēla Dievs, bet ne cilvēks, veicējs... Svētais Gars parāda, ka vēl nav atklāts ceļš uz svētnīcu, kamēr stāv iepriekšējā skīnija. Tas ir patreizējā laika tēls, kurā tiek pienestas dāvanas un upuri, kas nespēj padarīt pienesēja sirdsapziņu pilnīgu. Bet Kristus, nākamo labumu Virspriesteris, atnākot ar lielāku un svētāku skīniju, kas nav roku radīta, tas ir nav tādas uzbūves, un ne ar āžu un teļu asinīm, bet ar Savām Asinīm, vienu reizi iegāja svētnīcā un ieguva mūžīgo atpirkšanu... Kristus neiegāja rokām taisītā svētnīcā, kas veidota pēc patiesās tēla, bet pašās debesīs, lai tagad stātos par mums Dieva priekšā”.
407. прот. Савва Потехин. О тысячелетнем царствии Христа // Миссионерское обозрение. Журнал внутренней миссии. — СПб., 1914, № 3, lpp. 438.
