Nisas Gregorijs (gr. Γρηγόριος
Νύσσης, lat. Gregorius
Nyssenus) bija svētā Vasīlija Lielā miesīgais brālis un
ievērojami jaunāks par viņu[1]. Ar Gregorija audzināšanu bērnībā
nodarbojās tā pati dievbijīgā vecmāmiņa Makrīna, kura mācīja arī svēto Vasīliju[2],
bet sākotnējo apmācību gramatikā un retorikā viņš saņēma no sava tēva. Turpmāko
apmācību, sākot no savas dzīves divpadsmitā gada, kad nomira Gregorija tēvs,
viņš apguva pie Cēzarejas daiļrunas skolotājiem. Zināšanas, ko Gregorijs ieguva
Cēzarejas pagānu skolā[3], viņš papildināja ar patstāvīgām
nodarbībām zinātnes jomā un mācību stundām pie Vasīlija Lielā, kuram Gregorijs,
viņa paša vārdiem runājot, bija daudz pateicības parādā. Būdams no dabas
apdāvināts un centīgs, svētais Gregorijs sekmīgi studēja retoriku[4] un filozofiju[5] un
gatavojās kļūt par laicīgu oratoru. Taču Dievs izlēma savādāk, un Gregorija
dvēselē, kurš tajā laikā vairāk sliecās uz laicīgām nodarbībām un laicīgu
zinātņu apguvi, drīzumā notika pārmaiņas. Reiz viņa mātes īpašumā bija
paredzēts svinēt svētkus sakarā ar četrdesmit mocekļu pīšļu pārnešanu. Uz šīm
ģimenes svinībām tika ataicināts arī Gregorijs, kurš tolaik mācījās Cēzarejā.
Neapmierināts ar to, ka tiek atrauts no savām nodarbībām un ka svinības nevar
atlikt līdz vēlākam, piemērotākam laikam, Gregorijs vienaldzīgi, bez kādas
intereses klausījās garīgo dziesmu dziedāšanu dievkalpojumā, kas notika dārzā
un ilga visu nakti un beidzot, iegājis attālākā lapenē, nolikās gulēt. Un,
rau, sapnī viņš redz, ka grib ieiet dārzā, bet kaut kādi gaismas apmirdzēti kareivji viņu nelaiž, un tikai, pateicoties kāda kareivja aizstāvībai, viņam izdodas izbēgt no soda. Šis šausmīgais sapnis
atstāja uz Gregoriju lielu iespaidu, un viņš, pametis laicīgās nodarbes un
zinātnes, nodevās svētu un garīgu grāmatu lasīšanai, bet drīz vien uzņēmās
anagnosta pienākumus, kuros ietilpa Svēto Rakstu priekšlasījumi garīgās
sanāksmēs. Tomēr sākumā šāds noskaņojums Gregorija dvēselē nepastāvēja
ilgstoši. Pēc Juliāna Atkritēja nāves[6], kurš bija aizliedzis kristiešiem būt par
retorikas un gramatikas skolotājiem, Gregorijs atkal pievērsās savai
iemīļotajai nodarbei, izvēlēdamies par savu aicinājumu kļūt par retorikas
skolotāju, kas izraisīja viņa draugu neapmierinātību un asus pārmetumus no
svētā Gregorija Teologa puses[7]. Starp citu, ilgi Gregorijs pēc retora
slavas netiecās. Drīz vien, savas askētiski noskaņotās ģimenes un draugu
ietekmēts, viņš ar visu sirdi sāka studēt garīgo literatūru, pameta laicīgo un
uzsāka vientuļnieka dzīvi, apmezdamies klosterī, ko bija dibinājis Vasīlijs
Lielais Irisas upes krastā[8]. Drīz pēc tam svētais Vasīlijs, vēlēdamies
redzēt Gregorija personā uzticamu palīgu cīņā ar ariāņu ķecerībām, iecēla viņu
par Nisas pilsētas bīskapu[9].
Svētais Gregorijs darbojās kā patiess Kristus gans, drosmīgi pārvaldot Baznīcu
un pasargājot to no ienaidnieku intrigām. Viņa dievbijīgā māsa Teozva pie viņa
kalpoja par diakonisi[10] un
baznīcas lietās ļoti daudz palīdzēja savam
brālim, tā ka vēlāk viņas nāve tam bija liels zaudējums.
Valenta[11] valdīšanas laikā svētais Nisas Gregorijs
tika netaisnīgi vajāts no ariāņu valdnieku [12] puses.
Ponta[13]vietvaldis
Demostēns Ankīrā[14] sasauca sapulci no valdībai paklausīgiem
bīskapiem, kurā Gregorijs tika melīgi apvainots nepareizā baznīcas īpašuma
izlietošanā un atstādināts no katedras. Pēc Demostēna pavēles svēto sagūstīja
un sardzes pavadībā nosūtīja uz Ankīru, turklāt ceļā viņš daudz dabūja ciest no
kareivju rupjības. Pēc tam viņš nolēma bēgt un, aizlavījies no sardzes,
paslēpās drošā vietā. Nākamajā gadā tika sasaukta jauna Pontas un Galatijas
bīskapu sapulce pašā Nisā. Svētais Gregorijs tiesas prāvā neieradās, un viņu no
jauna neklātienē atcēla no amata. Taču, zaudējis katedru, Gregorijs nepavadīja
laiku dīkā: viņš pārvietojās no vienas vietas uz otru, lai nostiprinātu
pareizticību un mierinātu pareizticīgos. Pēc Valenta nāves, svētais Gregorijs
atgriezās savā katedrā, un draudze, viņu sajūsmināta, sagaidīja. Drīz pēc tam
viņu sarūgtināja svētā Vasīlija Lielā nāve[15], kuru viņš bija dziļi mīlējis un godājis
kā savu skolotāju. Gada piemiņas dienu viņš atzīmēja ar kapa runu un, būdams pateicīgs
Vasīlijam kā savam skolotājam, pabeidza viņa iesākto sešu dienu radīšanas
aprakstu, kurā trūka tikai cilvēka apraksta un kurā citi vēlējās redzēt
atbildes uz vēl dažiem neskaidriem jautājumiem. Tajā pašā gadā svētais Nisas
Gregorijs piedalījās Antiohijas sinodē[16]. Šajā sinodē tika nolemts nosūtīt ticības
lietās pieredzējušu vīru pārlūkot Arābijas un Palestīnas baznīcas, kur ticību
aizskāra antikomariāniešu ķecerības, kuri neturēja godā Dievmātes šķīsto
nevainību, un koliridiāniešu ķecerības, kuri godāja Dievmāti kā dievu. Miera un
ticības nostiprināšanai tika izvēlēts svētais Gregorijs. Pirms došanās šajā
ceļojumā viņš apmeklēja savu vecāko māsu, svētīto Makrīnu[17]. Apglabājis māsu, viņš
Arābijā sekmīgi paveica Antiohijas sinodē uzticēto uzdevumu, bet Jeruzalemē,
kur Gregorijs ar prieka trīsām sirdī apmeklēja svētās vietas, viņš nespēja
izpildīt visu, kas bija uzdots, un nožēlas pilns rakstīja, ka grēki un maldi
arī tur dziļi iesakņojušies cilvēku sirdīs. Pa to laiku Gregorijam promesot,
viņa eparhijā atkal tika ievazāts ariānisms, kuru viņam atgriežoties ar lielām,
grūtībām izdevās noslāpēt. Tajā pašā laikā viņš pēc iedzīvotāju lūguma
piedalījās bīskapu iecelšanā Iboras un Sevastijas pilsētām[18], jo iedzīvotāji baidījās,
ka mirušo bīskapu vietā varētu nākt ķeceri. Kad Teodosija Lielā valdīšanas
laikā[19] Konstantinopolē tika sasaukts otrais
vispārējais koncils pret Svētā Gara noliedzēju Makedoniju[20], tajā kopā ar citiem
svētajiem tēviem piedalījās arī īstenās ticības aizstāvis svētais Nisas
Gregorijs, apsūdzot un kaunā liekot pretinieku ar patiesības spēku,
pamatojoties uz Dievišķajiem Rakstiem. Šajā koncilā, pateicoties svētā Gregorija
pūlēm Nīkejas ticības simbols tika papildināts ar pantu par Svēto Garu, turklāt
simbolam tika pievienoti vēl devītais, desmitais, vienpadsmitais un
divpadsmitais pants.
Kopā ar citiem
bīskapiem viņš piedalījās arī svētā Gregorija Teologa apstiprināšanā
par Konstantinopoles arhipriesteri, kā arī lasīja viņam un svētītajam
Hieronīmam[21] savu sacerējumu pret Eunomiju[22]. Kad pret svēto Gregoriju Teologu
nežēlīgu cīņu uzsāka zināma daļa garīdzniecības, kuru bija aizrāvušas ķecerīgas
viltus mācības vai kuri juta simpātijas pret ķeceriem, kā rezultātā viņš bija
spiests atstāt Konstantinopoles katedru, svētais Nisas Gregorijs kopā ar
daudziem citiem visādi centās apslāpēt šo ienaidu, taču nespēdams to izdarīt,
sniedza padomus par ticību un jauno aicinājumu Gregorija Teologa sekotājam
Nektārijam[23],
kurš bija izvēlēts no uzsauktajiem. Būdams Konstantinopolē, svētais Nisas
Gregorijs norunāja divus sprediķus vienu sakarā ar svētā Gregorija Teologa
iecelšanu par galvaspilsētas bīskapu, otru piemiņas, apglabājot Antiohijas
patriarhu Meletiju[24].
Drīz pēc otrā
vispārējā koncila Gregorijam nācās braukāt no vienas baznīcas uz otru, lai
nokārtotu baznīcu nebūšanas un nostiprinātu pareizticību, jo otrajā vispārējā
koncilā viņš un vēl divi arhipriesteri tika izziņoti par pareizticības
sargātājiem Pontā. 383. gadā svētais Nisas Gregorijs piedalījās sapulcē
Konstantinopolē, kur teica runu par Dēla un Svētā Gara Dievišķumu. 386. gadā
viņš no jauna apmeklēja Konstantinopoli, un šeit viņam kā slavenam oratoram
tika uzticēts teikt kapa runu visu mīļotajai imperatrisei Plakillai[25]. 394. gadā viņš no jauna
piedalījās Konstantinopolē sapulcē, kas tika sasaukta, lai risinātu baznīcas
lietas Arābijā[26].
Būdams uzticams un patiess gans, svētais Gregorijs dedzīgi stiprināja savas
avis ticībā un dievbijībā; gadījās, ka viņš to uzrunāja vairākas dienas pēc
kārtas. Tajā pašā laikā viņš aizlika labu vārdu un aizstāvēja tiesnešu priekšā
nelaimīgos, izcēlās ar līdzjūtību pret ubagiem, pacietību, miermīlību un
tiešumu. Svētais Gregorijs aizgāja pie Dieva dziļā vecumā[27], atstādams aiz sevis
daudzus svētajai Baznīcai noderīgus un dārgus sacerējumus[28].
[1] To parāda jau apstāklis, ka svētais Nisas Gregorijs Vasīliju Lielo sauc par
savu skolotāju un tēvu. Svētā Gregorija dzimšanas gads nav zināms.
[2] Par to, tāpat arī par svētā Nisas Gregorija vecākiem skat. sv. Vasīlija
Lielā dzīvesstāstā, kas aprakstīts 1. janvārī.
[3] Par Kapadokijas Cēzareju skatīt šeit ...
[4] Retorika zinātne par oratora mākslas likumiem.
[5] Filozofija (tulkojumā no grieķu val.
gudrības mīlestība) gudrības zinātne, nodarbojas, pamatojoties uz cilvēka
prāta meklējumiem, ar esamības augstākajiem, abstraktajiem jautājumiem: par
esamības būtību, par Dievu, par pasaules un cilvēka sākumiem un likumiem, par
cilvēka un pasaules esības jēgu utt.
[6] Juliāns Atkritējs Romas
imperators, kurš valdījis no 361.- 363. g. Nepasludinādams atklātu kristiešu
vajāšanu, viņš tomēr visiem līdzekļiem tiecās iznīcināt kristietību un atjaunot
pagānismu.
[7] Svētais Gregorijs Teologs
(Nazianzietis) lielais Baznīcas skolotājs, Vasīlija Lielā draugs un
līdzgaitnieks. Viņa piemiņa godināma 25. janvārī.
[9] Tas notika 372. gada sākumā. Nisa
pilsēta Kapadokijas (plaša Mazāzijas apgabala) ziemeļrietumu daļā.
[10] Par diakonisēm, viņu kalpošanu un
pienākumiem skatīt šeit .......
[12] Ariāņu ķecerība savu nosaukumu
ieguvusi no Aleksandrijas presbitera Ārija vārda, kurš mācīja, ka Dieva Dēls
nav pirms laika dzimis no Dieva Tēva, bet ka Tas, būdams Viņa radīts, laikā no
nebūtības nav ar Viņu vienas būtības un viena nozīmīguma. Šī ķecerība tiecās
noliegt visu kristietību.
[13] Ponts Mazāzijas ziemeļaustrumu
apgabals Melnās jūras krastā, no kuras arī ieguvis savu nosaukumu (Ponts
tulkojumā no grieķu val. nozīmē jūra, un Melno jūru senatnē sauca par
Eiksīnas Pontu).
[14] Ankīra ļoti sena ziedoša Galatijas
(neliela Mazāzijas province, kas atrodas starp Frīģiju, Bitīniju, Pontu un
Kapadokiju Mazāzijas vidusdaļā) pilsēta tagad Angora; līdz šim laikam ir
viena no svarīgākajām Mazāzijas tirdzniecības pilsētām. Sapulce Ankīrā un tai
sekojošā svētā Gregorija atstādināšana notika 375. gadā.
[17] Svētā un viņa mirstošās, taisnās
māsas sarunas auglis bija vēlāk Gregorija sacerētais
sacerējums par "dvēseli" un "augšāmcelšanos".
[19] Teodosijs Lielais Romas imperators valdījis no 379.- 395. g.,
bijis dedzīgs kristietības aizstāvis un cīnītājs pret ķecerībām.
[20] 2. vispārējais Konstantinopoles
koncils notika 381. gadā. Sīkāk par to skatīt
šeit .....
[21] Svētītais Hieronīms, Stridonas bīskaps, viens no lielajiem rietumu
baznīcas skolotājiem ( 330.- 419. g.), kas atstājis pēc sevis daudzus izcilus
sacerējumus: Sv. Rakstu skaidrojumus, dogmatiskus, ētiskus, vēsturiskus;
svarīgākais viņa darbs bija Sv. Rakstu tulkojums latīņu valodā, kas pazīstams
ar nosaukumu "Vulgāta".
[24] Meletijs, Antiohijas patriarhs, pārvaldīja katedru no 358.- 381. g.
Togad viņš piedalījās otrajā vispārējā Konstantinopoles koncilā un turpat
Konstantinopolē arī mira.
[25] Plakilla imperatora Teodosija Lielā laulātā draudzene, pazīstama kā
dievbijīga kristiete, kas izcēlās ar kristīgo labdarību. Viņas piemiņu Grieķu
Baznīca atzīmē 14. septembrī.
[26] Vietējā Konstantinopoles sapulce
394. g. patriarha Nektārija laikā tika sasaukta, lai izšķirtu divu bīskapu
(Agapiju un Bagādiju) strīdu, kuri pretendēja uz vienu un to pašu katedru
(Arābijas Bocrā).
[28] Svētais Nisas Gregorijs aiz sevis atstāja daudzus sacerējumus, kuros
viņš parādās gan kā baznīcas orators, gan kā dogmatists herēžu atmaskotājs,
gan kā Svēto Rakstu skaidrotājs, gan kā morāles skolotājs. Viņa oratora talants
atklājas kapa runās Antiohijas Meletijam, Vasīlijam Lielajam, sv. Makrīnai un
cildinošās runās Efrēmam Sīrietim, Gregorijam Brīnumdarim, moc. Teodoram
Tīronam, 40 Sevastijas mocekļiem, pirmmoceklim Stefanam; zināmas arī viņa
svētku uzrunas Ziemassvētkos, Kristīšanas svētkos, Lieldienās (5 uzrunas),
Kristus Debesbraukšanas dienā, Vasarsvētkos, Marijas šķīstīšanās dienā. No
svētā Gregorija dogmatiskajiem sacerējumiem paši labākie ir: 12 runas pret
Eunomiju un katehisms, kurš satur padomus, kā jārīkojas, pievēršot ticībai
pagānus un jūdus, un kā atspēkojot herētiķus. Sacerējumā pret Eunomiju,
atspēkojot viņa mācību, Gregorijs pierāda Dieva Dēla Dievišķumu un daļēji
skaidro visu kristietības mācību par Svēto Trijādību. Šo mācību par Svēto
Trijādību un it īpaši par Svētā Gara Dievišķumu svētais Grigorijs aizstāvējis
pret sava laika maldiem daudzos sacerējumos, kā, piemēram: runā par Svēto Garu
pret Makedonija sekotājiem, runā par Dēla un Svētā Gara Dievišķumu, runā
Simplicijam par ticību, Aulālijam par to, ka nav trīs Dievu, ellīniem (grieķiem)
runā pret Āriju un Savēliju. Vēl pie svētā Gregorija dogmatiskiem sacerējumiem
pieskaitāms darbs par sešām radīšanas dienām, kur viņš risina augstus jautājumus
par pasauli, ko sv. Vasīlijs Lielais savās "Sešās dienās" bija
atstājis bez atbildes, "pret manihejiešiem", "par cilvēka
radīšanu", pētījumu par "bērniem, kas miruši nekristīti" un
sacerējumu "par dvēseli un augšāmcelšanos". Skaidrojot Svētos
Rakstus, svētais Gregorijs pārdomu veidā uzrakstījis vairākus sacerējumus: 8
sarunas par trijām Ekleziasta nodaļām, 15 sarunas par Augsto dziesmu, 2
pārdomas par psalmiem dotajiem virsrakstiem un sarunas par 6. psalmu, 5 sarunas
par Dievišķo lūgšanu, 8 sarunas par 8 svētlaimes baušļiem. Pie tikumiski askētiskiem
sacerējumiem pieskaitāmi: trīs pētījumi par kristīgo pilnību, par jēgu dzīvot
pēc Dieva likumiem, par patieso askētismu, par šķīstību, par mīlestību pret
nabagajiem u.c. Turklāt saglabājušās 28 svētā Gregorija vēstules.
Vairāki svētā
Gregorija darbi lasāmi šeit :
sadaļā- Святоотеческое наследие