Diakons Andrejs Kurajevs. No grāmatas "Protestantiem par pareizticību", trīspadsmitaistais turpinājums

Diakons Andrejs Kurajevs, "Protestantiem par Pareizticību"
trīspadsmitais turpinājums

Pareizticība un protestantisms: strīds par matēriju un enerģiju

    Pareizticīgā Liturģija nav roku darbs. “Tavs no Tava Tev pienests”- šie tās vārdi ir ņemti no Zālamana lūgšanas Dievnama iesvētīšanā. Zālamans dievnama pamatos lika neapstrādātus akmeņus (jo Baznīca nevar stāvēt uz cilvēciska pamata). Arī Liturģijā “Veltes, kas ir mūsu priekšā, nav cilvēku roku taisītas. Tas, Kurš tās izveidoja Pēdējās Vakariņās, Pats tajās darbojas, Viens un tas pats ir svētošais un to pārveidotājs” (св. Иоанн Златоуст. 82-я Беседа на Евангелие от Матфея,5).

     Mums ir liturģija, bet ne antropourģija. Kopēja kalpošana ar Dievu, bet ne vientuļa cilvēku kalpošana, kuri atceras evaņģēliskās lappuses. Cilvēks no sevis pienes savas pateicīgās atmiņas un savu vēlēšanos savienoties ar Kristu. No Savas puses Pestītājs šeit un tagad pienes tās pašas veltes, ar kurām Viņš pirmo reizi pabaroja apustuļus. “Un tagad atkal mēs pienesam to pašu upuri, kas bija pienests Golgātā , un kas nekad nebeigs notikt” (svētais Jānis Zeltamute. 17-tā saruna par Vēstuli ebrejiem, 3). Bet Golgātā Kristus Pats pienesa Sevi. Un, ja mūsu dievnamos ir tas pats upuris- tas nozīmē, mēs ar savām rokam tikai pieturam to Kausu, kuru uz Dieva altāra liek Pats Kristus.

     Tā Valstība, kurā sevi veic Liturģija, - tā ir “Tēva un Dēla, un Svētā Gara Valstība” (tieši ar šiem vārdiem sākas pareizticīgā Liturģija ). Pie ieejas šajā Valstībā, pašā Liturģijas sākumā, kad beidzās proskomidija, kad ir savāktas un sagatavotas tās zemes veltes, ko sev līdz atnesa ļaudis, diakons klusi saka garīdzniekam: “Laiks darīt Dievam”...Laiks, kad rada Dievs...Mēs ieejam roku nedarinātā Realitātē ²⁴⁵.

      Baptisti, iedalot “maizes laušanai” reti veicama simboliska rituāla vietu, kas pēc sava svarīguma bezgalīgi atpaliek no sprediķa, nav pietuvojušies seno kristiešu dzīves veidam, bet attālinājušies no tā. Senajā Baznīcā, kā zināms, tika uzskatīts par nepieciešamu katru dienu saņemt Svētās Veltes. Tagadējā pareizticība arī ir tālu no pirmējās, bet tā vismaz savā teoloģijā un Baznīcas dievkalpojumos nepārstāj sprediķī redzēt ne vairāk kā aicinājumu uz Kunga Mielastu, bet piedalīties šai Mielastā piedāvā pēc iespējas biežāk. Protestanti arī savā teoloģijā ir pazaudējuši eiharistisko garīgās un baznīcas dzīves dimensiju.

      Eiharistiskās pieredzes atšķirība izpaužas arī tajā, ka protestantiem”maizes laušana”- ir īpaša kalpošana, tajā ir daudz skumju: tās ir Pestītāja pēdējās vakariņas. Tur arī atbilstoši dziedājumi un atbilstoša sprediķa tēma”(Тиссен Г. К. Лекции по систематическому богословию. Спб., 1994, lpp. 189.). Pareizticīgajam kristiešu Liturģija- tas ir prieka laiks, mazās Lieldienas. Ne nejauši mūsu Liturģijas dziesmās nav nevienas grēku nožēlas vai bēdīgas dziesmas: tikai prieks. Mēs nepaliekam sasaistīti ar atmiņām par Ciešanu nedēļas Piektdienas priekšvakaru, bet izjūtam prieku savienoties ar Augšāmcēlušos Pestītāja miesu. Un katru reizi pēc Svētā Vakarēdiena garīdznieks lasa lieldienu lūgšanas: “Augšāmcēlušos Kristu redzējuši...”²⁴⁶.

      Tāpat interesanti piezīmēt, ka Liturģija ārkārtīgi noturīgi patristiskajās grāmatās tiek saukta par “nākamā laika sakramentu”. Protestantu pieeja, kas “maizes laušanā” redz tikai “atmiņas”, parastu pieminēšanu- ieslēdz mūsu ticību pagātnē. Pareizticīgais tradicionālisms- ielaužas nākotnē. Pareizticīgajā Liturģijā garīdznieks atceras ne tikai “krustu, zārku” un “trešās dienas augšāmcelšanos”, bet arī “otro un izslavēto atkal atnākšanu”. Patiesi, tā ir “nākotnes atcerēšanās”. Tā ir iespējama tikai tāpēc, ka Liturģija pievieno ārpuslaika Mūžībai. Liturģija- mūsu cerība, bet ne tikai mūsu “līdzjušana”. Pareizticīgā Liturģija virza mūs uz Kristus Otro Atnākšanu²⁴⁷, uz slavētajām Augšāmcelšanās svinībām. Tāda “maizes laušana” dzīvo pagatnē un skumst par krustā sisto Kristu, it kā nebūtu bijusi Augšāmcelšanās...

     Bet, ja Svētais Vakarēdiens ir tikai simbols- kā izskaidrot abilitīniešu mocekļu  uzvedību? Diokletiāna vajāšanu laikā Abilitīnā (pilsēta Āfrikā) tika nomocīta grupa kristiešu. Tiesā viņi liecināja, ka zināja, ka viņiem seko imperatora slepenpolicisti. Viņi zināja, ka, ja viņi sapulcēsies, viņus atradīs un sodīs ar nāvi. Bet bīskapa ilgās prombūtnes dēļ viņi tik ļoti bija noilgojušies pēc Eiharistijas, ka nolēma vairāk neslēpties, izsauca presbiteru, kurš viņiem kalpoja Eiharistiju. Par to viņi samaksāja ar dzīvību (Успенский Н. Анафора. // БТ. М., 1975. №13. lpp. 69.). Vai tiešām viņi tā samaksāja par atceri? Vai tiešām viņi tā sailgojās pēc sprediķa?- Vai pēc Paša Kristus? Pēc patiesa sakramenta?

     Bet kā protestanti var izskaidrot Kartāgas Kipriana uzvedību? Pierunājot savus mācekļus vīrišķīgi paciest vajāšanas un neatteikties no Kristus, svētais Kiprians atgādina, kādēļ kristietim ir nepieciešama vīrišķība: “lai, atceroties Eiharistiju, kurā tiek padota Kristus miesa, labā roka Viņu apskautu, kad pēc tam saņems no Kunga Debesu vainaga dāvanu” (sv. Kartāgas Kiprians. 48. vēstule. Tifaritiešiem ar aicinajumu moceklībai (Отцы и учители Церкви III века. Антология. т. 2. - М., 1996, lpp. 365.)). Ja Eiharistija ir tikai pieminēšana, kas tad sanāk: iet uz nāvi vajag, “atceroties pieminēšanu”?

     Un kā izskaidrot apustuļa Pāvila pozīciju, kurš kā visu nelaimju avotu redzēja necienīgu, “bez apdomības” Svētā Vakarēdiena saņemšanu? Slimības un pat kristiešu nāvi apustulis pieskaitīja necienīgai Svētā Vakarēdiena baudīšanai (1. Kor.11,28-30). Un, ja apustuļa izpratnē Eiharistija būtu tikai “simbols”, tikai “pieminēšana”- vai tad viņš varētu tik radikāli novērtēt neapdomīgas Svētā Vakarēdiena baudīšanas sekas?

      Jautājums par Liturģiju ir jautājums par Baznīcu un jautājums par Kristus klātbūtni pasaulē. Manā priekšā ir protestantu teoloģijas dogmātikas mācību grāmata. Lasu nodaļu “Baznīcas misija”: “Kāda ir Baznīcas misija? Kas jādara Baznīcai? A. Slavēt Dievu. 1) Mēs slavējam Dievu, Viņam paklanoties. 2)Mēs slavējam Dievu ar lūgšanu un slavēšanu. 3) Mēs slavējam Dievu, dzīvojot dievbijīgu dzīvi. B. Pašiem sevi pamācīt. Baznīcas locekļu pamācīšana tad arī ir Kristus Miesas veidošana. Publiskie baznīcas dievkalpojumi pretendē uz šo pašu mērķi. C. Sevi attīrīt...Pirmā Baznīca mums piedāvā baznīcas disciplīnas īstenošanas piemērus. Rakstos ir teikts, jāsoda ir par maldu mācībām, šķelšanos, netiklību utt. D. Savu locekļu audzināšana...Baznīcai jāīsteno īpaša programma savu locekļu pamācīšanai un apmācībai, jaunu un padzīvojušu... E. Evaņģelizēt pasauli... F. Darboties kā ierobežo-jošam un izglītojošam spēkam pasaulē. Ticīgajiem jādara zināmas Dieva taisnīgās prasības, kas tiek uzstādītas cilvēkam un jāsludina dzīvības Vārds...G. Veicināt visu, kas ir labs. Ticīgajam ir nepieciešams uzturēt visu, kas mēģina veicināt sabiedrības sociālo, ekonomisko, politisko un izglītības labklājību” (Тиссе н Г. К. Лекции по систематическому богословию. Спб., 1994, lpp. 359-362.).

      Visu, kas šeit ir uzskaitīts kā Kristus Baznīcas uzdevumi, pilnīgi par saviem uzdevumiem var nosaukt jebkuršs filozofijas pulciņš. Platona pielūdzēju biedrība noteikti var sev noteikt pilnīgi analoģiski noformulētus mērķus (tikai Kristus vārdu nomainot ar Platona vārdu un Evaņģēliju nomainot ar Platona dialogiem). Visi šie mērķi ir pārāk cilvēciski, pārāk acīmredzami un vienkārši, tos var sasniegt jebkura cita cilvēku sabiedrība. Vēlīnā platonismā parādās arī maldu mācību nosodīšana²⁴⁸. Kontroli pār savu mācekļu un līdzpilsoņu tikumību piedāvaja jau pats Platons...

     Vai tiešām baznīcai nav citu funkciju, bez informatīvās un progresīvās (atbalsts “vēsturiskā progresa” liberālajai izpratnei)?

     Tad ko Baznīca nedara un kas tai nav jādara pēc protestantu teologu domām? Baznīcai nav jānodarbojas ar iesvētīšanu. Tai ir jāstāsta par Kristu, bet nav jāiekļauj kosmoss Kristus Miesā. Tā ir atteikšanās no Baznīcas kosmiskās sūtības. Tā ir noraidoša un auksta “Dieva dēlu” atbilde cietējai radībai: mums nav ko tev dot. “Arī visa radība ilgodamās gaida to dienu, kad Dieva bērni parādīsies savā godībā. Jo radība pakļauta iznīcībai nevis aiz savas patikas, bet aiz Tā gribas, kas viņu tai pakļāvis; tomēr viņai dota cerība. Jo arī pati radība reiz tiks atsvabināta no iznīcības verdzības un iegūs Dieva bērnu apskaidrību un svabadību. Jo mums ir zināms, ka visa radība vēl aizvien līdz ar mums klusībā nopūšas un cieš sāpes. Bet ne vien viņa, arī mēs paši, kas jau esam apveltīti ar pirmo debess balvu - Garu, ar ilgu pilnām nopūtām gaidām, kad saņemsim savu bērnu tiesu, savas miesas pilnīgo atpestīšanu” (Rom. 8,19-23).

    Lūk, tieši ķermenim, miesai, kosmosam, pasaulei nekā nav protestantismā. Viss tikai saprātam: “uzziniet par Kristu”. Kaut kāds hinduisms: lai jūsu atamans savienojas ar Brahmani. Bet ķermenis?- Miesa lai paliek karmiskajā izgāztuvē. Iemiesošanās, Apskaidrošanās, Augšāmcelšanās, Svētā Gara nonākšana pēc protestantu loģikas ir palikusi bez jebkāda iespaida uz cilvēka pasauli. Tieši tā: cilvēks taču ir iemiesots gars, bet ne tikai dvēsele. “Būtne, kas ir saņēmusi prātu un saprātu, ir cilvēks, bet ne dvēsele pati par sevi”, jau III gadsimtā rakstīja agrīnās kristietības teologs Atenagors (Cit. no: свящ. Г. Флоровский. О воскресении мертвых // Переселение душ. Париж, 1936, lpp. 143.). “Par cilvēku pašā patiesākajā būtībā attiecībā uz dabu netiek saukta dvēsele bez ķermeņa un ķermenis bez dvēseles, bet tas, kas radās kādā jaukā tēlā no dvēseles un miesas savienošanās”,- to pašu biblisko intuīciju pauda III gadsimta beigās svētais Olimpa Metodijs(Св. Мефодий Олимпийский. О воскресении, против Оригена. // Св. Мефодий, епископ и мученик, отец Церкви III-го века. Полное собрание его сочинений. - СПб., 1877, lpp. 185.).

    Tad, lūk, cilvēkam viņa veselumā protestantismā nav Maizes. Dvēselei- Evaņģēlija pārstāsts. Miesai- nekas. Un visam Visumam- arī nekas.

     Dzimstošās Baznīcas pareizticīgā ikona runā par ko citu. Vasarsvētku ikonā (Svētā Gara nonākšanas diena uz apustuļiem (tā ir Baznīcas dzimšanas diena) zem apustuļiem, kuri sēž puslokā, tiek attēlota tumša velve. Šajā cietumā ir ievietota stareca figūra ar kroni un nimbu virs galvas. Rokās viņš tur lakatu. Uzraksts vēsta: o kosmos. Tas ir rets alegoriskā paņēmiena gadījums ikonogrāfijā. Mūsu priekšā ir tikko kā izteikto apustuļa Pāvila vārdu ilustrācija. Kosmoss- visa pasaule ir gūstā, cietumā. Viņš ir sagūstīts ne pēc saviem grēkiem un ne pēc savas gribas, un tādēļ kronis kā zīme pasaules valdnieku sākotnējai brīvībai no steigas un trūdēšanas- ir uz viņa. Viņš nav pārkāpis Dieva gribu- tādēļ nimbs kā svētuma un vienotības ar Dievu zīme arī nav atņemta sagūstītajai pasaulei. Rokās viņš tur lakatu, kas pēc Bizantijas etiķetes nozīmē gatavību pieskarties svētumam, gatavību to saņemt (daudzās bizantiešu ikonās svētītāji netur tieši Evaņģēliju savās rokās, bet starp plaukstu un Dieva Vārdu ieliek lakatu). Pasaule gaida atbrīvošanu, ir gatava tai. Šie pirmie atbrīvošanas gaismas stari sāka ielauzties pie tās caur apustuļiem, caur Baznīcu no Trīsvienības dienas.

      Bet pēc protestantu domām matērijas pasaule ir slēgta, lai tajā iekļūtu Dievišķās enerģijas. Rituālos nav reālas iesvētīšanas. Augstāk minētais teksts no protestantu mācību grāmatas visvairāk pārsteidz ar to, ka pēc tās autoru pārliecības pat Baznīcas kā Kristus Miesas dibināšana notiek bez pašas Kristus Miesas- vienkārši cilvēku stāstu par Viņu veidā.

     Taču sprediķis un pamācības nevar būt svarīgākas par mistisko Realitāti. Pareizticīgā Liturģija nav ierobežota ar Evaņģēlija lasīšanu: liturgs lasa uzrakstīto Evaņģēliju, atgādina par Kristu, Viņa kalpošanu un Viņa upuri- bet pēc tam viņš sāk veikt Sakramentu, īstenot Mantojumu. Protestanti ir atstājuši pieaicināto liturģiju un atcēluši uzticamo liturģiju- tas ir to, kuras sagatavošanai ir viss pārējais. Tas ir tāpat kā pie vecticībniekiem- bezpopovciem: palika dievkalpojumu diennakts aplis, kas nav nekas vairāk kā ceļš uz Liturģiju, bet mērķi novāca... Pēc būtības caur Sakramenta redukcijai uz mācību un sprediķi protestantisma racionālistiskie novirzieni atdzemdina vienu no senā gnosticisma veidiem. Reliģija ir nonivelēta tīri līdz vārdiskai (šajā gadījumā- līdz sludinošai) darbībai.

     Pareizticība pievieno kristiešus Dzīvības Vārdam divos veidos: vārdu barības veidā caur Rakstu dzirdēšanu, un eiharistiskā mielasta veidā. Protestantisms pazīst tikai pirmo veidu.

     Ja Svētais Vakarēdiens ir tikai simbols, vai tad visa Evaņģēlija jēga netiek izplatīta simbolismā? Ja jau šeit, mūsu zemes dzīvē mēs nevaram satikties ar Kristu un savienoties ar Viņu ontoloģiski un reāli, tad tas nozīmē, ka Evaņģēlijs bija tikai pravietojums, bet Kristus pravietis” (Василий (Кривошеин), архиеп. Преподобный Симеон... lpp. 267.), bet ne Pestītājs un mūsu dzīves Atjaunotājs.

     Kristus pēc savas Debesbraukšanas atstāja ne tikai Savus vārdus, ne tikai Savu Garu. Viņš mums atstāja sava Dievcilvēka pilnību, tas ir Savas Miesas Sakramentu, kas noslēpumaini bija Dievības apgaismots. Augšāmcēlušais Kristus ir starp mums.

    Tādēļ nav pietiekami ļaudīm vienkārši izstāstīt par Kristu, neielaižot viņus Sionas augšistabā. Tajā augšistabā, kurā mūs ieved baznīcas Liturģija, lai dotu mums vietu līdzās ar apustuļiem un lai kopā ar viņiem pieietu tam punktam, kur sākas Baznīca un tās Mantojums: “Jēzus, paņēmis maizi un to svētījis, lauza to un, izdalot mācekļiem, teica: pieņemiet un ēdiet; tā ir Mana Miesa. Un, ņēmis biķeri un pateicies, deva tiem, sacīdams:dzeriet no tā visi, jo tās ir Manas Jaunās Derības Asinis, kas par daudziem tiek izlietas grēku piedošanai”.

     Tieši ar to arī atšķiras Baznīcas ticība no visām citām ticībām, “ka viņa ir konkrēta, fiziski piederīga savam objektam”(Успенский Л. А. Богословие иконы православ-ной Церкви. Париж, 1989. lpp. 416.). Kristus pārveido uzticamos Sevī. Ticīgais netiek pievests redzējumam un pārliecībai, ne pie atklāsmes, ko nodod debesu hierarhija, bet pie Paša Kristus. “Viņiem Dievs gribējis darīt zināmu, cik varen liela ir šī noslēpuma godība pagānu starpā, proti, Kristus jūsos, apskaidrošanas cerība.  Viņu mēs sludinām, paskubinādami ikvienu cilvēku” (Kol. 1,27-28). Šeit mēs redzam svarīgāko kristietības vēsti: “Kristus ir mūsos”. Un vēl redzam pārsteidzošu savienojumu: tas ir “noslēpums”, ar kuru mēs “pārliecinam jebkuru”. Tai skaitā- protestantus.

245. Kristus ne Damasijs, ne Pēteris un ne Ambrosijs un ne Grigorijs. Mēs izpildām savu darbu kā kalpotāji, bet sakramentu iedarbība ir atkarīga no Tevis. Nav cilvēku spēkos darīt zināmus dievišķos labumus- tā ir tava dāvana, Kungs” (святитель Амвросий Медиоланский. Cit. no: Биффи Дж. Я верую. Рим,1985, lpp. 87). Lūk, kā attiecību starp garīdznieka un Dieva darbību Liturģijā pārdzīvo XX gadsimta pareizticīgais apliecinātājs (jau nometnē atceroties Altāra priekšā pavadītās minūtes): “Atgriešanās pie Altāra tagad liekas ne tikai neīstenojama, bet vienkārši nesasniedzama. “Neesmu cienīgs”- lūk, galvenā garīdznieka apziņa. Un, liekas, līdzīgi Dāvidam, nespētu tagad pat pieskarties svētumam, bet tikai no tālienes skūpstīt zemi, no kuras ir redzama svētuma zeme...Kungs! Dvēsele tā skumst pēc Liturģijas” (священник Анатолий Жураковский. Материалы к житию. - Париж, 1984. lpp. 127 un 150).

246. Ar prieku varu atzīmēt, ka nopietnā protestantu literatūrā jau sāk saprast šo Pareizticības atšķirību un pilnīgi pozitīvi uz to reaģēt. Lūk, piemēram, protestantu teksts, kurā ir iepazīšanās ar pareizticību pēdas kā ekumenisku sarunu sekas: “Austrumu baznīcās tieši Kristus Augšāmcelšanās tiek uzskatīta par Dieva glābšanas darbu par excellence. Melnburnas konferencē (1980. g.) IV sekcija sākumā saņēma nosaukumu “Krustā sistais Kristus met izaicinājumu cilvēku varai un spēkam”. Taču pareiz-ticīgie dalībnieki šādu formulējumu kritizēja. Rezultātā tēma tika pārdēvēta par “Kristus- Krustā sistais un Augšāmcēlušais- met izaicinājumu cilvēku spēkam un varai”. Pareizticīgo dalībnieku iejaukšanās bija vietā. Kristus nāvei uz krusta bez augšāmcelšanās nav jēgas. Pats izplatītākais misionāru vēstījumu veids, ko nesa agrīnā baznīca, bija liecināšana par Kristus augšāmcelšanos. Tas bija prieka, cerības un uzvaras vēstījums, pirmais Dieva galīgās uzvaras pār ienaidnieku auglis. Un šajā priekā un uzvarā ticīgie jau varēja piedalīties. To, cita starpā, austrumu baznīca izpauž savā mācībā par dievišķošanu, tas ir sākums “dzīvei netrūdēšanā” (Romas Klements). Kristus augšāmcelšanās nākotnes spēki spēji ielaužas tagadnē un to pārveido, pat ja viss apkārt liekas neizmainīts. Baznīca ir aicināta dzīvot Augšāmcelšanās dzīvi šeit un tagad” (Бош Д. Преобразования миссионерства. Спб., 1997, lpp. 575).

247. Aizaltāra tēls, tas ir tā ikona, kas atrodas aiz altāra, un skatoties uz kuru garīdznieks veic Liturģiju- tā ir ikona “Glābējs spēkā”, tā ir Kristus Otrās Atnākšanas ikona.

248. “Jau pagānu neoplatoniķim Javliha laikā sholarha doktrīna bija kā “dogma”, bet jebkāda cita doktrīna- “maldu mācība” mums ierastajā veidā” (Аверинцев С. С. Эволюция философской мысли // Культура Византии. IV- первая половина VII века. — М., 1984. lpp.70).