Sirdsskaidrais Sarovas Serafims

Garīgās pamācības

Kristīgās dzīves mērķis

 Sird­sskaid­rais tēvs Sera­fims 

Pareiz­ti­cī­go aprin­dās plaši pazīs­ta­mais Saro­vas brīnum­da­rī­tājs sird­sskaid­rais Sera­fims dzīvo­ja no 1759. līdz 1833. gadam. Viņš dzimis Krievi­jā, Kurskas pilsē­tā. Viņa tēvs bija tirgo­tājs un būvdar­bu uzņē­mējs. Abi vecā­ki bija taisni un dievbi­jī­gi cilvē­ki. Tēvs nomi­ra, kad mazais Prohors (tāds bija sv. Sera­fi­ma pasau­lī­gais vārds) bija tikai trīs gadu vecs. Māte viņu uzau­dzi­nā­ja Pareiz­ti­cī­gās Baznī­cas garā. No pašas bērnī­bas mazais Prohors mīlē­ja lūgt Dievu un apmek­lēt dievna­mu, pasau­les lietas viņam bija vienal­dzī­gas. 16 gadu vecu­mā viņš jau no visas sirds gribē­ja iestā­ties kloste­rī. Ar mātes atļau­ju Prohors apmek­lē­ja Kije­vas kloste­ra askē­tu Dosi­fe­ju, kurš viņam ietei­ca iestā­ties Saro­vas kloste­rī, Tambo­vas guber­ņā. Tādu nosau­ku­mu kloste­ris dabū­jis no tuvē­jās upes Sarov­kas... Prohors dabū­ja mātes svētī­bu un atļau­ju iestā­ties kloste­rī. Tā viņam deva lielu vara krustu, ko viņš nesa uz krūtīm līdz savai nāves dienai.

1778. gada 20. novem­brī, Dieva Mātes Dievna­mā ieve­ša­nas svētku priekš­va­ka­rā, Prohors iegā­ja Saro­vas kloste­rī kā kloste­ra brālis. Viņš kārtī­gi izpil­dī­ja kloste­ra dienes­tu astoņus gadus: strādā­ja kloste­ra virtu­vē, dziedā­ja baznī­cā, vāca naudu baznī­cas labā. Vismī­ļā­kais viņam bija galdnie­ka darbs, bet arī katrā citā darbā viņš bija paze­mīgs un paklau­sīgs. 1786. gada 13. augus­tā viņu iesvē­tī­ja mūka kārtā un deva viņam vārdu Sera­fims, kas nozī­mē ,,ugu­nīgs”, jo viņš karsti mīlē­ja Dievu un viņam bija garī­gi ugu­nī­ga dvēse­le. 1787. gadā Sera­fi­mu iesvē­tī­ja diako­na kārtā. Lūgša­na viņam bija visa dvēse­les dzīve. Lūgša­nai viņš node­vās ne tikai dievkal­po­ju­mu laikā baznī­cā, bet arī starp­brī­žos meža vientu­lī­bā. 1793. gada septem­brī Sera­fi­mu iesvē­tī­ja prieste­ra kārtā. No tā laika viņš aizgā­ja vientu­lī­bā uz tālo, “vientu­ļo sēti­ņu”, kas bija piecu kilo­met­ru attā­lu­mā no kloste­ra. Tā bija vienkār­ša zemnie­ka būdi­ņa meža vidū. Sera­fims pava­dī­ja laiku darbā, lūgša­nās un Svēto Rakstu lasī­ša­nā. Katru svētdie­nu viņš nāca uz kloste­ri un gāja pēc Svētā Vaka­rē­die­na.

Sera­fi­ma dzīve bija tik svēta un viņa sirds tik skaidra, ka viņš kļuva cienīgs redzēt Dieva Māti un saru­nā­ties ar viņu. 1810. g.  8. maijā Sera­fims atgrie­zās kloste­ri un še dzīvo­ja vientu­ļā mītnē. Pali­cis vājš un vecs, 1832. gada Ziemas­svēt­kos Sera­fims pēc litur­ģi­jas atva­dī­jās no kloste­ra iedzī­vo­tā­jiem. Viņš katru noskūp­stī­ja un teica: ,,Sargie­ties! Nenos­kum­stiet!! Esiet ­mod­ri!” un arī pats bija modrs, mierīgs un priecīgs. Visu vaka­ru viņš dziedā­ja Lieldie­nu dziesmas: ,,Kristus augšām­cel­ša­nos redzē­ju­ši...”, ,,Kristus no mirušiem augšām­cē­lies” . . . un citas. 1833. gada 2. janvā­rī viņu atra­da jau no­mi­ru­šu savā ista­bā, nome­tu­šos ceļos pie Die­va Mātes svētbil­des. Viņu apgla­bā­ja viņa paštai­sī­tā zārkā. 1903. gada 19. jūli­jā  Sera­fi­mu kano­ni­zē­ja, t. i., pieskai­tī­ja Pareiz­ti­cī­gās Baznī­cas svēto pulkam.

Pagā­ju­ši jau vai­rāk nekā simts gadi no tā laika, kad svētais Sera­fims pēc savas ilgās askē­tis­kās dzīves pārgā­ja mūžī­gā dzīvo­ša­nā. Viņa dzīves laikā milzī­gi ļaužu pulki nāca pie vi­ņa no visām viņa plašās tēvze­mes malām, bet arī mūsu dienās pie vi­ņa dodas lieli ļaužu pulki ar savām lūgša­nām gan baltās, gan nebal­tās dienās un piemin to savas dzīves priecī­gos un bēdī­gos brīžos. Laika straumē rodas jauni jēdzie­ni, bet jūtas un ticī­ba, kas pievelk pareiz­ti­cī­go sirdis taisna­jam Sera­fi­mam, vienmēr ir tās pašas. Nav iespē­jams uzrak­stīt visu to, kas gadu simtā saistīts ar taisnā Sera­fi­ma piemi­ņu. Pareiz­ti­cī­giem sv. Sera­fims arī tagad ir tas pats, kas viņš bijis viņu tēviem un vectē­viem. Tas darbs, ko sv. Sera­fims savā dzīvē darī­jis, attie­cās arī uz stipri vēlā­kiem laikiem un ir zināms tālu aiz ­vi­ņa tēvze­mes robe­žām. Mums viņš ir garī­gās dzīves mācī­tājs, ideāls, pēc kura mēs cenša­mies un kam mēs gribē­tu tapt līdzī­gi, kā arī spēcī­ga, svēta perso­na, kuras paspār­nē meklē­jam palī­dzī­bu un lūdzam aizs­tā­vēt mūs Dieva priekšā. Svētā Sera­fi­ma vārdu katrs piemin lūgša­nās ar godbi­jī­bu. Svētais Sera­fims ir pareiz­ti­cī­gas dvēse­les īsts atspo­gu­ļo­jums, kas daudziem palī­dzē­jis garī­gā dzīvē un parā­dī­jis taisno ceļu, kā jākal­po Pareiz­ti­cī­go Draudzes labā. Viņš rūpē­jās par ļaužu audzi­nā­ša­nu, sargā­ja viņus no bēdām, skumjām un grēka, kā arī visiem rādī­ja augs­to mērķi — dzīvo­ša­nu pēc Svētā Gara vēlē­ju­miem. Audzi­nā­ša­nas pamats bija viņa paša dzīve, jo viņš pats bija tiku­mis­kās bauslī­bas reali­zē­tājs pilnā mērā. Viņš kalpo­ja ļaudīm, cik bija spējīgs: izsal­ku­šos paēdi­nā­ja, slimnie­kus dziedi­nā­ja, bēdī­gos apmie­ri­nā­ja, garī­gi kritu­šos uzmun­dri­nā­ja, kas meklē­ja Dieva patie­sī­bu — pamā­cī­ja. Viņa mūka ista­bi­ņa bija praktis­kā tiku­mī­bas un reli­ģis­kās audzi­nā­ša­nas skola. Klusi un lēnprā­tī­gi viņš mācī­ja cilvē­kus un viņu sirdīs radī­ja visla­bā­kās jūtas. Ar savu dzīvi un darbiem viņš rādī­ja, kā jādzī­vo. Viņa barī­ba bija rupja maize un augļi, viņa dzēriens — avo­ta ūdens. Dienas viņš pava­dī­ja darbos, naktis — sirds lūgša­nās savā ,,vientu­ļā sēti­ņā”.

Katrs, kas tuvo­jas svēta­jam Sera­fi­mam, jūt viņa darba, domā­ša­nas un lūgša­nas iespai­du. Mēs ciešam dažreiz no nervu uzbu­di­nā­ju­ma, no morā­les trūku­ma, bet to visu mēs varam izdzie­di­nāt, ja garī­gi tuvo­tos tādam tiku­mis­ki skaidram avo­tam, kāds ir svētais Sera­fims. Kā saule viņš spīd uz visām pusēm un dod atjau­no­ša­nu vājiem spēkiem. Pareiz­ti­cī­gie guva no svētā Sera­fi­ma garī­go spēku, kas izpau­dās daudzo kloste­ru nodi­bi­nā­ša­nā Saro­vas apkār­tnē.

Svētais Sera­fims jau sen ir nācis Dieva godī­bā, viņa kloste­ris ir nopos­tīts, avots ir aizbērts, bet viņa dzīves mācī­bas iespaids dzīvo vēl līdz šim laikam. Viņa garī­gais iespaids ir tik brīniš­ķīgs, ka palīdz pazīt savu dvēse­li un atklāt tās liesmu dzirk­ste­les, kas biju­šas paša Sera­fi­ma dvēse­lē.

                     Žurnāls “Ticī­ba un Dzīve”, 1940. gads, Nr. 14

Garī­gās pamā­cī­bas

1. Dievs

Dievs ir uguns, kas sasil­da un atkau­sē sirdis un iekšie­ni. Tādēļ, ja mēs savās sirdīs sajū­tam auks­tu­mu, kas ir no sāta­na — jo sātans ir auksts —, tad piesauk­sim to Kungu, un Viņš atnā­cis sasil­dīs mūsu sirdis ar pilnī­go mīles­tī­bu ne tikai pret Viņu, bet arī pret tuvā­ko. Un ienā­ko­šais siltums padzīs labes­tī­bas nīdē­ja auks­tu­mu.

Kad tēviem vaicā­ja, viņi rakstī­ja: meklē to Kungu, taču necen­ties izdi­bi­nāt, kur Viņš mīt.

Kur ir Dievs, tur nav ļaunu­ma. Viss, kas nāk no Dieva, ir mierpilns un derīgs, un ved cilvē­ku pie pa­ze­mī­bas un sevis noso­dī­ša­nas.

Dievs izrā­da mums savu cilvēk­mī­les­tī­bu ne tikai tad, kad mēs darām labu, bet arī tad, kad aizvai­no­jam un sanik­no­jam Viņu. Cik ilgi, cik pacie­tī­gi Viņš pacieš mūsu likum­pār­kā­pu­mus un cik labes­tī­gi soda tad, kad soda!

Nesauc Dievu par  taisnī­gu, saka sird­sskaid­rais Īzaks, jo tavos darbos nepa­rā­dās Viņa taisnī­gums. Dāvids gan nosau­ca Viņu par parei­zi un taisnī­gi tiesā­jo­šu, tomēr Viņa Dēls mums parā­dī­ja, ka Viņš vairāk ir labs un žēlīgs. Kur ir Viņa taisnī­gums? Mēs bijām grēci­nie­ki, un Kristus mira mūsu dēļ (Īzaks Sīrietis, 90. pam.).

Kamēr cilvēks vēl pilnvei­do­jas Dieva priekšā, tikmēr iet Viņa pēdās; taču īste­na­jā mūžā Dievs tam atklāj Savu vaigu. Jo taisnie tādā mērā, kādā top spējī­gi iegrem­dē­ties Viņa vēro­ša­nā, lūko­jas tēla atspul­gā, bet tur skata Pašu patie­sī­bu.

Ja tu Dievu nepa­zīs­ti, tad mīles­tī­ba pret Viņu tevī nemaz nevar rasties; un tu neva­ri Dievu mīlēt, ja Viņu nere­dzi. Bet Dievs top saska­tāms tad, kad Viņš ticis iepa­zīts: jo Viņu nevar vērot, pirms Viņš nav iepa­zīts. Par Dieva darbiem nevar spriest tūdaļ pēc vēde­ra piesā­ti­nā­ša­nas: jo ar pilnu vēde­ru Dieva noslē­pu­mi nav skatā­mi.

2.  Svētās Trijā­dī­bas noslē­pums

Lai spē­tu pacelt skatu uz Vissvē­to Trijā­dī­bu, par to jālūdz Bazīli­ju Lielo, Grego­ri­ju Teolo­gu un Jāni Zelta­mu­ti, kuri mācī­ju­ši par to un kuru aizbil­dnie­cī­ba var pievērst cilvē­kam Vissvē­tās Trijā­dī­bas svētī­bu, bet pašam tieši uzlū­kot — jāpie­sar­gās.

3.  Jēzus Kristus pasau­lē atnāk­ša­nas iemes­li

Jēzus Kristus pasau­lē atnāk­ša­nas iemes­li ir šādi:

— Dieva mīles­tī­ba pret cilvē­ku dzimu­mu: tik ļoti Dievs pasau­li mīlē­jis, ka Viņš Savu Vienpie­dzi­mu­šo Dēlu devis (Jņ 3,16).

— Dieva tēla un līdzī­bas atjau­no­ša­na kritu­ša­jā cilvē­kā, kā Svētā Baznī­ca par to svinī­gi dzied (Kunga Piedzim­ša­nas svētku 1. kano­na 1. dziesma): cilvē­ku, pēc Dieva tēla radī­to, kas iet ­pār­kā­pu­ma dēļ un viss nāvei ir padots, no patie­sās Dieviš­ķās dzīves atkri­tis, — to atkal atjau­no Gudrais Radī­tājs.

— Cilvē­ku dvēse­ļu pestī­ša­na: jo Dievs Savu Dēlu nav sūtī­jis pasau­lē, lai tas pasau­li sodī­tu, bet lai pa­sau­le caur Viņu taptu pestī­ta (Jņ 3,17).

Lūk, tādēļ, seko­jot Pestī­tā­ja mūsu Kunga Jēzus mērķim, dzīve jāpa­va­da saska­ņā ar Viņa Dieviš­ķo mācī­bu, lai tā­dē­jā­di saņem­tu mūsu dvēse­ļu  pestī­ša­nu.

4.  Ticī­ba

Visu­pirms mums jātic Dievam, ka Viņš ir un ka Viņš tiem, kas Viņu meklē, atmak­sā (Ebr. 11, 6).

Ticī­ba, kā māca sird­sskaid­rais Antiohs, ir tā, kas aizsāk mūsu savie­no­ša­nos ar Dievu: īste­ni ticī­gais ir Dieva mājok­ļa akmens, kas saga­ta­vots Dieva Tēva namam, ar krustu, t.i., ar Jēzus Kristus spēku pacelts augs­tu­mos, ņemot talkā virvi, t. i., Svētā Gara svētību.

Ticī­ba bez darbiem ir nedzī­va (Jēk. 2, 26); ticī­bas darbi ir: mīles­tī­ba, miers, ilg­sto­ša pacie­tī­ba, žēlas­tī­ba, paze­mī­ba, atdu­sē­ša­nās no visiem darbiem — tāpat, kā Dievs atdu­sē­jās no saviem darbiem, krusta neša­na un Garam pakār­to­ta dzīve. Tikai tāda ticī­ba tiek ­no­vēr­tē­ta kā patie­sa. Īstena ticī­ba nevar būt bez darbiem; kurš īste­ni tic, tam katrā ziņā ir arī darbi.

5.  Cerī­ba

Visi, kuriem ir stipra cerī­ba uz Dievu, tiek ­ves­ti augšup pie Vi­ņa un apgais­mo­ti ar mūžī­gās gaismas spožu­mu.

Ja cilvēks, īste­no­jot tiku­mus un aiz ­mī­les­tī­bas pret Dievu un labiem darbiem ir atme­tis jebkā­das rūpes par sevi, zinot, ka Dievs par viņu rūpē­jas, tāda cerī­ba ir īste­na un gudrī­bas pilna. Bet, ja cilvēks par savām darī­ša­nām rūpē­jas pats un pie Die­va ar lūgša­nu vēršas tikai tad, kad viņu jau pie­mek­lē neizbē­ga­mās nelai­mes un viņš, nesas­ka­tī­dams iespē­jas tās novērst saviem spēkiem, sāk cerēt uz Dieva palī­dzī­bu, tāda cerī­ba ir nīcī­ga un neīsta. Īstā cerī­ba meklē vienī­gi Dieva Valstī­bu un ir pārlie­ci­nā­ta, ka viss pasau­lī­gais, kas nepie­cie­šams laicī­ga­jai dzīvei, tiks iedots.

Sirds nevar rast mieru, iekams nav iegu­vu­si šo cerī­bu. Tā viņu nomie­ri­nās un piepil­dīs ar prieku. Tieši par šo cerī­bu augs­ti­pie­lū­dza­mās un vissvē­tās lūpas ir sacī­ju­šas: nāciet šurp pie ma­nis visi, kas esat bēdī­gi un grūtsir­dī­gi, Es jūs gribu atvieg­li­nāt (Mt 11, 28), tas ir, ceri, paļau­jies uz mani — un tapsi remdi­nāts pēc rūpēm un bailēm.

Lūkas evaņ­ģē­li­jā ir teikts par Simeo­nu: tam no Svētā Gara bija paslu­di­nāts, ka nāvi nere­dzē­šot, iekams Tā Kunga Kristu (Svaidī­to) nebū­šot redzē­jis (Lk 2, 26). Un viņš neno­nā­vē­ja savu cerī­bu, bet gaidī­ja ilgo­to pasau­les Pestī­tā­ju un, ar prieku saņem­dams Viņu savās rokās, teica: Valdniek, lai nu Tavs kalps aiziet mierā uz Tavu Valstī­bu, pēc kuras esmu ilgo­jies, jo es saņē­mu savu cerī­bu — Tā Kunga Kristu.

6.  Mīles­tī­ba pret Dievu

Kas ieman­to­jis pilnī­go mīles­tī­bu, dzīvo šajā pasau­lē it kā nedzī­vo­tu, jo uzska­ta sevi par svešu redza­ma­jam. Viņš viss ir pārta­pis mīlā pret Dievu un aizmir­sis jebku­ru citu mīlu.

Kurš mīl sevi, tas Dievu mīlēt nespēj. Bet, kurš nemīl sevi aiz ­mī­les­tī­bas pret Dievu, tas Dievu mīl.

Kas Dievu patie­si mīl, tas uzska­ta sevi par ceļi­nie­ku un atnā­cē­ju šai ze­mē, jo savā tieks­mē uz Dievu viņš ar dvēse­li un prātu lūko­jas vienī­gi Viņā.

Brīdī, kad Dieva mīles­tī­bas pārpil­na­jai dvēse­lei būs jāšķi­ras no miesas, tā nebai­dī­sies no gaisa telpas valdnie­ka, bet gan kopā ar eņģe­ļiem pacel­sies itin kā no svešas zemes uz dzimte­ni.

7.   Dieva bijā­ša­na

Cilvē­kam, kurš uzņē­mies iet iek­šē­jās vērī­bas ceļu, visu­pirms jābūt dievbi­jī­gam, jo tas ir visaug­stā­kās gudrī­bas aizsā­kums.

Viņam prātā vienmēr jāsag­la­bā šie pra­vie­ša vārdi: kalpo­jiet Tam Kungam ar bijā­ša­nu un priecā­jie­ties ar drebē­ša­nu (Ps. 2,11).

Viņam jāiet šis ceļš ārkār­tī­gi piesar­dzī­gi un godbi­jī­gi pret visu, kas svēts, bez nevē­rī­bas.

Pretē­jā gadī­ju­mā jāuzma­nās, lai uz viņu neattiek­tos šis Dieva norā­dī­jums: nolā­dēts lai ir tas, kas Tā Kunga darbu dara nolai­dī­gi (Jer. 48,10).

Godbi­jī­gā piesar­dzī­ba šeit ir vaja­dzī­ga tādēļ, ka šī jūra, t.i., sirds, ar tās nodo­miem un iegri­bām, kuru jāattī­ra ar vērī­bu, ir liela un plaša, tur mīt neskai­tā­mi rāpu­ļi, tas ir, daudzas nīcī­gas, netais­nas un nešķīs­tas domas — ļauno garu pūli­ņu augļi.

Bīsties Dievu, saka Gudrais, un turi Viņa baušļus (Sal. pam. 12, 13). Ievē­ro­dams baušļus, tu būsi stiprs, lai ko tu darī­tu, un tavs darbs vienmēr būs labs. Jo, Dievu bijā­dams, tu aiz ­mī­les­tī­bas pret Viņu visu darī­si labi. Bet no sāta­na nebai­dies; kurš Dievu bijā, tas sāta­nu uzva­rēs: pret tādu sātans ir bezspē­cīgs.

Ir divi bijā­ša­nas veidi: ja negri­bi darīt ļaunu, bīsties To Kungu un neda­ri; bet, ja gribi darīt labu, tad bīsties To Kungu un dari.

Taču neviens nevar kļūt dievbi­jīgs, pirms nav atbrī­vo­jies no visām sadzī­ves rūpēm. Kad prātu vairs neno­dar­bi­na rūpes, tā dzenu­lis ir Dieva bijā­ša­na, kas to ved uz Dieva labes­tī­bas mīles­tī­bu.

8.  Iegū­to atzi­ņu glabā­ša­na

Bez vaja­dzī­bas neva­jag otram atvērt savu sirdi; no tūksto­ša var atrast tikai vienu, kurš neizpaus­tu tavu noslē­pu­mu.

Ja mēs paši to nesag­la­bā­jam sevī, tad kā varam cerēt, ka to varēs sagla­bāt kāds cits.

Ar dvēse­les cilvē­ku jāru­nā par cilvē­cis­kām lietām; bet ar cilvē­ku, kuram piemīt garīgs saprāts, jāru­nā par debe­su lietām.

Ar garī­go gudrī­bu apvel­tī­tie par kāda cilvē­ka garu spriež ­pēc Svēta­jiem Rakstiem, raudzī­da­mies, vai vi­ņa vārdi atbilst Dieva gribai; un pēc tā spriež ­par viņu.

Kad gadās būt cilvē­kos laicī­ga­jā pasau­lē, neva­jag runāt par garī­gām lietām, īpa­ši tad, ja viņos nav manā­ma pat vēlē­ša­nās uzklau­sīt.

Šajā gadī­ju­mā vajag darīt, kā māca svētais Dionī­sijs Aero­pa­gīts (Pseido Dionisijs Areopagits. Jo nav ne vesturiski ne teoloģiski pierādita šī teksta piederība minētajam svētajam. -M.M. Rozentāls), (grāma­tā “Par debe­su hierarhiju”, 2. nod.): kad pats esi kļuvis dievišķs pēc dieviš­ķo lietu iepa­zī­ša­nas, sargā svētu­mu kā tēlam vienlī­dzī­go, turē­dams to prāta noslē­pu­mā, pagla­bā­jot no neapgais­mo­tiem ļaudīm: jo nav taču labi, kā jau Rak­stos teikts, pamest ar prātu apvel­tī­ta­jām cūkām dzidro, gaismai līdzī­go un visdār­gā­ko pērļu rotu. Atmiņā vajag patu­rēt Tā Kunga vārdus: neme­tiet savas pērles cūkām priekšā, ka tās ar savām kājām viņas nesa­min un atgriez­da­mās jūs nesap­lo­sa (Mt 7,6). Un tāpēc visiem līdzek­ļiem jācen­šas sevī slēpt dāvā­tās vērtī­gās veltes. Pretē­jā gadī­ju­mā pazau­dē­si un neatra­dī­si, jo kā no piere­dzes māca Īzaks Sīrietis, palī­dzī­ba pasar­gā­jot pārspēj palī­dzī­bu, ko dod darbi (89.  pam.).

Taču, kad to piepra­sa vaja­dzī­ba, vai arī lieta līdz tam nonā­ku­si, tad jārī­ko­jas atklā­ti, Dievam par godu, kā teikts: kas Mani godā, to Es godā­ju (1. Sam. 2, 30): jo ceļš jau ir pavē­ries.

9.  Daudz­vār­dī­ba

Pietiek būt tikai daudz­vār­dī­gam ar tiem, kuru tiku­mi pretē­ji mūsē­jiem, lai iz­jauk­tu vērī­gā cilvē­ka iekšē­jo saska­ņu. Taču visvai­rāk jāno­žē­lo, ka tādēļ var nodzist tā uguns, kuru mūsu Kungs Jēzus Kristus ir nācis iemest sirds zemē: jo nekas tā neat­dze­sē ugu­ni, ko Svētais Gars iedveš mūka sirdī, svētī­dams viņa dvēse­li, kā saieša­nās un daudz­vār­dī­ba un pārru­nas, izņe­mot tās — ar Dieva noslē­pu­mu bērniem, kuras ved uz viņu apzi­ņas atgrie­ša­nos un pietu­vi­nā­ša­nu ( Īzaks Sīrietis, 8. pam.).

Bet it seviš­ķi sevi jāsar­gā no saskar­smes ar sievie­šu dzimu­mu: jo, kā vaska svece, kaut arī neaiz­deg­ta, taču nolik­ta starp aizdeg­ta­jām, kūst, tā arī mūka sirds no saru­nām ar sievie­šu kārtu nema­not atslābst. To svētais Izidors skaidro arī tā: ja kaut ­kā­das nelā­gas saru­nas maitā labus iera­du­mus, tad saru­na ar sievie­tēm, pat ja būtu laba, tomēr spēj samai­tāt iekšē­jo cilvē­ku ar slēptām, nešķīs­tām domām — un šķīsta­jā miesā mājos apgā­nī­ju­sies dvēse­le: kas gan ir cietāks par akme­ni, kas mīkstāks par ūde­ni, un tomēr pastā­vī­ga cītī­ba pieveic pat dabu; jo, ja reiz ­tā­da lieta, kas šķiet ­vē­rā ņema­ma, izkus­ti­na pēc dabas knapi kusti­nā­mo, liek ­tam ciest un sarukt, tad kā gan ilg­stošs iera­dums lai ne­pie­veic un nepār­vei­do cilvē­ka gribu, kura ir tik svārstī­ga (Pelu­sio­tas Izidors, 284. vēst., un “Svēto dzīves”, 4. febr.).

Un tāpēc, lai sag­la­bā­tu iekšē­jo cilvē­ku, jācen­šas attu­rēt mēli no daudz­vār­dī­bas: gudrs vīrs cieš klu­su (Sak. 11, 12), un, kas pasar­gā savu muti, tas pasar­gā savu dvēse­li (Sak. 13,3), un vajag atce­rē­ties Ījaba vārdus: es derī­bu esmu derē­jis ar savām acīm, ka es iekā­ro­dams neuzlū­ko­šu nevie­nu jauna­vu (Īj. 31,1); un vēl Tā Kunga Jēzus Kristus vārdus: ikviens, kas uzska­ta sievu, to iekā­ro­dams, tas ar viņu laulī­bu jau ir pārkā­pis savā sirdī (Mt 5, 28).

Neva­jag atbil­dēt, pirms neesi uzklau­sī­jis kādu līdz galam jel kādā jautā­ju­mā: kas atbild, pirms dzirdē­jis, tas tam par ģeķī­bu un kaunu (Sak. 18, 3).

10.  Lūgša­na

Tiem, kuri patie­šām nolē­mu­ši kalpot Dievam Tam Kungam, vajag turēt prātā Dievu un nepār­trauk­ti lūgt Jēzu Kristu, atkār­to­jot: Kungs Jēzu Kristu, Dieva Dēls, apžē­lo­jies par mani, grēci­nie­ku; pēcpus­die­nas stundās šo lūgša­nu var teikt tā: Kungs Jēzu Kristu, Dieva Dēls, Dieva­dzem­dē­tā­jas lūgša­nu dēļ apžē­lo­jies par mani, grēci­nie­ku; vai arī vērsties pie pa­šas Vissvē­tās Dievmā­tes, lūdzot: Vissvē­tā Dieva­dzem­dē­tā­ja, glāb mūs; vai arī teikt eņģe­ļa sveicie­nu: esi sveici­nā­ta, Dieva­dzem­dē­tā­ja Jauna­va... Pasar­gā­jot sevi no izklai­dī­bas un uztu­rot sirdsap­zi­ņas mieru ar tādu vingri­nā­ša­nos, var pietu­vo­ties Dievam un savie­no­ties ar Viņu. Jo, pēc svētā Īzaka Sīrieša vārdiem, mēs neva­ram pietu­vo­ties Dievam citā­di kā vien ar nepār­trauk­tu lūgša­nu (69. pam.). Lūgša­nas veidus ļoti labi aprak­stī­jis Simeons Jaunais Teologs.

Bet tās vērtī­bu ļoti labi attē­lo­jis svētais Zelta­mu­te: lūgša­na, saka viņš, ir varens iero­cis, neizsīk­stošs dārgums, nekad neiztē­rē­ja­ma bagā­tī­ba, miera osta, klusu­ma cēlo­nis un tūkstoš­kār­tī­gu labu­mu sakne, avots un māte (Pērle, 5. pam. Par neapt­ve­ra­mo).

Baznī­cā ir labi stāvēt lūgša­nā ar aizvēr­tām acīm, iekšē­jā uzma­nī­bā; acis jāatver varbūt vienī­gi tad, kad māks pagu­rums vai arī miegs tevi apgrū­ti­nās un vedi­nās aizs­naus­ties; tad acis vajag pievērst svētbil­dei un tās priekšā dego­šai svecei. Ja lūgša­nas laikā prātam gadās nonākt izklai­dī­bas gūstā, tad vajag atzīt savu vainu Dieva Tā Kunga priekšā un lūgt piedo­ša­nu, sakot: Kungs, esmu grēko­jis ar vārdiem, darbiem, domām un visām manām sajū­tām. Tāpēc vienmēr vajag censties nepie­ļaut domu izklai­dī­bu, jo ar to nela­bais panāk, ka dvēse­le aizmirst piemi­nēt Dievu un Viņu mīlēt; kā saka svētais Makā­rijs: visi mūsu preti­nie­ka pūli­ņi veltī­ti tam, lai no­vēr­stu mūsu domas no Dieva, no bijā­ša­nas un mīles­tī­bas (2. pam., 15. nod.). Bet, kad prāts un sirds apvie­no­jas lūgša­nā un dvēse­les domas nav izklī­du­šas, tad sirdi sasil­da garī­gais siltums, kurā uzaust Kristus gaisma, visu iekšē­jo cilvē­ku piepil­dī­da­ma ar mieru un līksmī­bu.

Mums jāpa­tei­cas Dievam par visu un jāļau­jas Viņa gribai; tāpat mums jāuztic Viņam visas savas domas, vārdi un darbi un jācen­šas, lai viss kalpo­tu tikai Viņam par patik­ša­nu.

11.   Asaras

Visi svētie un no pasau­les attei­ku­šies mūki visas savas dzīves laikā raudā­ju­ši, ilgo­da­mies pēc mūžī­gā ieprie­ci­nā­ju­ma, ko solī­jis pasau­les Pestī­tājs: svētī­gi tie, ­kam ir bēdas (t.i., raudo­šie), jo tie taps ieprie­ci­nā­ti (Mt 5, 4).

Arī mums tā jāraud, lai mū­su grēki tiktu atlais­ti. Kaut ­jel šie Pur­pur­man­ti­jā tērptā vārdi mūs par to pārlie­ci­nā­tu: kas ar asa­rām sēj, tie ar gavi­lēm pļaus; viņi aiziet un raud, dārgu sēklu sējai nesda­mi, bet tiešām — ar prieku viņi atkal nāks un nesīs mājup savus kūlī­šus (Ps. 126, 6); un svētā Sīri­jas Īzaka vārdi: apsla­ki savu vaigu ar savu acu asa­rām, lai Svē­tais Gars pār tevi nonāk­tu un nomaz­gā­tu no tevis tava ļaunu­ma nejau­cī­bu. Iežē­li­ni savu Kungu ar asa­rām, lai jel Viņš nāktu pie te­vis (68. pam. Par atteik­ša­nos no pasau­les).

Kad mēs lūgša­nā raudam un pēkšņi iejau­cas smiekli, tā ir sāta­na viltī­ba. Grūti aptvert mūsu ienaid­nie­ka slepe­no un izsmal­ci­nā­to rīcī­bu.

Kam līst aizkus­ti­nā­ju­ma asa­ras, tā sirdi apspīd Patie­sī­bas saules — Dieva Kristus staru spožums.

12.   Skumjas

Kad ļaunais skumju gars pārņem dvēse­li, tad, piepil­dī­jis to ar sarūg­ti­nā­ju­mu un nepa­ti­ku, neļauj tai no­do­ties lūgša­nai ar pienā­cī­gu centī­bu, traucē lasīt Rakstus ar vaja­dzī­go uzma­nī­bu, atņem tai lēn­prā­tī­bu un vēlī­bu saskar­smē ar brāļiem un rada nepa­ti­ku pret jebkā­dām pārru­nām. Jo skumju māktā dvēse­le, nonāk­da­ma itin kā neprā­tā, nespēj nedz mierī­gi pieņemt labu pado­mu, nedz lēnprā­tī­gi atbil­dēt uz uzdo­ta­jiem jautā­ju­miem. Tā bēg no cilvē­kiem kā no tās apju­ku­ma vaini­nie­kiem un nesap­rot, ka slimī­bas cēlo­nis ir viņā pašā. Skumjas ir sirdī dzimis tārps, kas sagrauž savu māti.

Nosku­mis mūks nevir­za prātu uz gremdē­ša­nos apce­rē un nekad nespēj nodo­ties tīrai lūgša­nai.

Kurš pievei­cis kaislī­bas, tas pievei­cis arī skumjas. Bet kaislī­bu pieveik­tais neizbēgs  no skumju važām. Kā slimais pama­nāms pēc sejas krāsas, tā kaislī­bas pārņem­to nodod skumjas.

Kurš mīl pasau­li, tas nevar neskumt. Bet pasau­li atme­tu­šais vienmēr ir priecīgs.

Kā uguns attī­ra zeltu, tā skumjās ilgas pēc Dieva attī­ra grēcī­gu sirdi (Antiohs, 25. pam.).

13.  Garlai­cī­ba un bezce­rī­ba

Ar skumju garu nešķi­ra­mi saistī­ta arī garlai­cī­ba. Pēc tēvu novē­ro­ju­miem tā uzbrūk mūkam ap dienas vidu un izsauc viņā tik briesmī­gu nemie­ru, ka viņam kļūst necie­ša­ma gan dzīves­vie­ta, gan līdzās dzīvo­jo­šie brāļi, bet lasot uznāk kaut ­kāds riebums un biežas žāvas, un stipra alka­tī­ba. Kad vēders piesā­ti­nāts, garlai­cī­bas dēmons uzvi­li­na mūku uz domām iziet no celles un ar kādu apru­nā­ties, iegal­vo­jot, ka no garlai­cī­bas var atbrī­vo­ties, tikai nepār­trauk­ti tērzē­jot ar citiem. Un garlai­cī­bas māktais mūks kļūst līdzīgs nokal­tu­ša­jiem tuksne­ša augiem, kas brīžiem apstā­jas, brīžiem atkal tiek ­rau­ti pa vējam. Viņš ir kā vēja triekts bezū­dens māko­nis.

Ja šis dēmons nespēj izvi­li­nāt mūku no celles, tad tas sāk novir­zīt viņa prātu no lūgša­nas un lasī­ša­nas. Iedo­mas viņam saka, ka šī lieta, lūk, esot nolik­ta nepa­rei­zi, bet tā — nevie­tā, vaja­got savest kārtī­bā, un tas viss tiek ­da­rīts tādēļ, lai prā­tu pada­rī­tu laisku un neaug­lī­gu.

Šo slimī­bu ārstē ar lūgša­nu, ar attu­rē­ša­nos no liekvār­dī­bas, ar roku darbiem iespē­ju robe­žās, ar Dievvār­du lasī­ša­nu un ar pacie­tī­bu, tāpēc ka šī slimī­ba rodas no mazdū­šī­bas un laisku­ma, un tukšvār­dī­bas (Antiohs, 26. pam.; Īzaks Sīrietis, 212).

Mūku dzīvi uzsā­ku­ša­jam grūti no tās izvai­rī­ties, jo tā viņam uzbrūk pirmā. Tāpēc no tās jāizsar­gā­jas vispirms, stingri un bez ieru­nām izpil­dot visus mācek­lim uzlik­tos pienā­ku­mus. Kad tavās nodar­bēs iestā­sies īstā kārtī­ba, tad garlai­cī­bai tavā sirdī nebūs vietas. Garlai­ko­jas tikai tie, ­ku­riem darbi nav kārtī­bā. Tad, lūk, labā­kās zāles pret šo bīsta­mo slimī­bu ir paklau­sī­ba.

Kad tevi māc garlai­cī­ba, saki sev, kā norā­da sird­sskaid­rais Sīri­jas Īzaks: tu atkal tīko pēc nešķīs­tī­bas un apkau­no­jo­šas dzīves. Un, ja nodoms tev teiks: ir milzīgs grēks noga­li­nāt sevi, — tu tam atbil­di: es sevi noga­li­nu tāpēc, ka neva­ru dzīvot nešķīs­ti. Nomir­šu šeit, lai ne­pie­dzī­vo­tu īsto nāvi — manas dvēse­les nāvi attie­cī­bā pret Dievu. Labāk es mirstu šeit ­par šķīstī­bu, nekā dzīvo­ju pasau­lē, darī­dams ļaunu. Es devu priekš­ro­ku šai nā­vei savu grēku vietā. Noga­li­nā­šu sevi, jo esmu grēko­jis pret To Kungu, un vairs nesa­dus­mo­šu Viņu. Kam man dzīvot atšķir­tī­bā no Dieva?  Šo ļaunu­mu es pacie­tī­šu, lai ne­pa­zau­dē­tu debe­su cerī­bu. Kāds Dievam labums no manas dzīves, ja es dzīvo­šu slikti un izsauk­šu Viņa dusmas? (22. pam.)

Viena lieta ir garlai­cī­ba, bet cita — gara nomāk­tī­ba, ko sauc ­par bezce­rī­bu jeb grūtsir­dī­bu. Dažreiz cilvēks mēdz būt tādā garas­tā­vok­lī, ka viņam šķiet ­vieg­lāk doties iznī­cī­bā vai būt pavi­sam bezjū­tī­gam un bez sama­ņas nekā ilgāk palikt šajā neizsa­kā­mi moko­ša­jā stāvok­lī. Vajag steigties no tā izkļūt. Sargies no bezce­rī­bas gara, jo no tā rodas viss ļaunums (Barsa­nu­fijs. Atbildes, 73, 500).

Mēdz būt dabis­ka grūtsir­dī­ba — māca svētais Barsa­nu­fijs — no bezspē­cī­bas; un mēdz būt grūtsir­dī­ba no ļaunā gara. Vai gri­bi to zināt? Pārbau­di tā: grūtsir­dī­ba, ko izrai­sa nela­bais, uznāk pirms tā laika, kad jāļauj sev atpūs­ties. Jo, kad kāds nolē­mis ko izda­rīt, tā viņu spiež ­pa­mest darbu un piecel­ties, pirms pada­rī­ta trešda­ļa vai ce­tur­tda­ļa. Tad viņā neva­jag klausī­ties, bet lūgties un pacie­tī­gi turpi­nāt darbu. Ienaid­nieks, redzē­dams, ka viņš tāpēc skaita lūgša­nu, atkāp­jas, jo negrib dot iegan­stu lūgša­nai (Barsa­nu­fijs. Atbildes,562—565).

Kad Dievam labpa­tīk uzsū­tīt cilvē­kam lielā­kas cieša­nas, saka svētais Sīri­jas Īzaks, Viņš ļauj ­tam iekrist mazdū­šī­bas rokās, kas viņā rada stipru bezce­rī­bu un dvēse­les apspies­tī­bas sajū­tu, un tā ir elles priekš­no­jau­ta; tad uznāk izmi­su­ma gars, kurš izrai­sa tūksto­šiem kārdi­nā­ša­nu: apju­ku­mu, niknu­mu, zaimo­ša­nu, zūdī­ša­nos par savu likte­ni, izlai­dī­gas domas, pārcel­ša­nos no vienas vietas uz otru un tamlī­dzī­gas lietas. Ja pajau­tā­si, kāds tam iemesls, tad teikšu: tava nolai­dī­ba, jo tu nevī­žo­ji pamek­lēt ārs­tnie­cī­bas līdzek­li. Un ārs­tnie­cī­bas līdzek­lis, ar kura palī­dzī­bu cilvēks savā dvēse­lē drīz vien ­rod mieri­nā­ju­mu, tam visam ir viens. Un kas gan tas ir par līdzek­li? — Sirds paze­mī­ba. Ne ar ko citu kā vien ar to cilvēks var sagraut šo neti­ku­mu aizsar­gvaļ­ņus, pretē­jā gadī­ju­mā tie ņem virsro­ku pār viņu (Īzaks Sīrietis, 156. lpp.). Bezce­rī­ba svēto tēvu rakstos dažreiz tiek ­sauk­ta par dīkdie­nī­bu, laisku­mu un palai­ša­nos slinku­mā.

14.   Izmisums

Izmisu­mu, kā māca svētais Jānis Pakāp­nieks, rada vai nu grēku daudzu­ma apzi­nā­ša­nās, sirdsap­zi­ņas izsa­mi­sums un nepa­ne­sa­mas skumjas, kad dvēse­le, pārklā­ta ar daudzām vātīm, no neiztu­ra­mām sāpēm grimst dziļā izmi­su­mā, vai arī lepnums un pārā­ku­ma apzi­ņa, kad kāds uzska­ta, ka viņš nav pelnī­jis to grēku, kurā iekri­tis. Pirmā veida izmi­sums velk cilvē­ku visos neti­ku­mos bez izšķi­rī­bas, bet otra veida izmi­su­ma gadī­ju­mā cilvēks vēl turpi­na cīnī­ties, un tas, pēc Jāņa Pakāp­nie­ka vārdiem, pat neiek­ļau­jas sapra­ša­nā. Pirmo ārstē ar attu­rī­bu un labo cerī­bu, bet otro — ar paze­mī­bu un cita netie­sā­ša­nu (“Kāpnes”, 102. lpp., 26. pakā­pe).

Kā Tas Kungs rūpē­jas par mūsu glābša­nu, tā cilvē­ku slepka­va sātans cenšas novest cilvē­ku izmi­su­mā.

Cilde­na un stingra dvēse­le nepa­do­das izmi­su­mam nelai­mēs, lai kā­das tās būtu. Mūsu dzīve ir it kā pārbau­dī­ju­mu un spīdzi­nā­ša­nas nams; taču mēs no Tā Kunga neatkāp­si­mies, līdz Viņš būs mocī­tā­jiem pavē­lē­jis mūs atlaist un kamēr pacie­tī­ba un stingra bezkais­lī­ba būs mūs atdzī­vi­nā­ju­šas.

Node­vējs Jūda bija mazdū­šīgs un cīņā nepras­mīgs, tāpēc preti­nieks, redzē­dams viņa izmi­su­mu, uzbru­ka viņam un piespie­da pakār­ties; bet, kad lielā grēkā krita Pēte­ris — cietais akmens, viņš, būdams prasmīgs cīnī­tājs, neizmi­sa un nezau­dē­ja dūšu, bet gan sirds dedzī­bā lēja gaužas asa­ras, un ienaid­nieks, tās redzē­dams, aizbē­ga tālu no viņa kā sasvi­lis, sāpēs kliegdams — kā acīs liesmu dabū­jis.

Tā, lūk, brāļi, māca sird­sskaid­rais Antiohs — kad mums uzbruks izmi­sums, nepa­do­si­mies tam, bet gan, ticī­bas gaismas stipri­nā­ti un aizsar­gā­ti, lielā vīriš­ķī­bā sacī­sim netais­na­jam garam: “Kas mums ar tevi, tu, no Dieva atsve­ši­nā­tais, no debe­sīm aizbē­gu­šais un blēdī­gais kalps? Tu neko nedrīk­sti mums noda­rīt. Kristum, Dieva Dēlam, ir vara gan pār mums, gan pār visu. Pret Viņu mēs esam grēko­ju­ši,Viņa priekšā arī taisno­si­mies. Bet tu, pazu­di­no­šais, ej nost no mums. Viņa godā­ja­mā Krusta stipri­nā­ti, mēs sami­nam tavu čūskas galvu ” (Antiohs, 27. pam.).

15.  Slimī­bas

Miesa ir kalps, bet dvēse­le — ķēni­ņie­ne, un tāpēc tā ir Tā Kunga žēlas­tī­ba, ka miesu vārdzi­na slimī­bas: jo tā kaislī­bas iet ­ma­zu­mā un cilvēks atgūst sevi; turklāt arī pati miesas slimī­ba dažkārt rodas no kaislī­bām.

Atņem grēku, un slimī­bas izzu­dīs, jo tās mums mēdz būt no grēka — aplie­ci­na svētais Vasi­lijs Lielais (Pamā­cī­ba par to, ka Dievs nav ļaunu­mu cēlo­nis, 213. lpp.): “No kurie­nes kaites? No kurie­nes miesas vainas? Kungs ir radī­jis miesu, nevis kaiti, dvēse­li, nevis grēku. Kas tad visvai­rāk ir derīgs un vaja­dzīgs? Savie­no­ša­nās ar Dievu un kopī­ba ar Viņu mīles­tī­bā. Zaudē­jot šo mīles­tī­bu, mēs atkrī­tam no Viņa, bet atkriz­da­mi tiekam pakļau­ti dažā­dām un daudz­vei­dī­gām kaitēm.”

Nemie­rī­ga un pārlie­ku sasprin­gta prāta nodar­bī­ba mēdz izrai­sīt galvas­sā­pes.

Tam, kurš slimī­bu panes pacie­tī­gi un ar patei­cī­bu, tā tiek ­pie­lī­dzi­nā­ta pašaiz­lie­dzī­bas cīņai vai pat augs­tāk.

Kāds starecs, ko mocī­ju­si ūdens tūska, sacī­jis brāļiem, kuri nāku­ši pie vi­ņa ar vēlmi viņu ārstēt: “Tēvi, lūdziet Dievu, lai lī­dzī­ga kaite nepie­mek­lē­tu manu iekšē­jo cilvē­ku; bet, kas attie­cas uz šo slimī­bu, tad es lūdzu, lai Dievs mani neatb­rī­vo­tu no tās pēkšņi; jo, kādā mērā mūsu ārē­jais cilvēks sadilst, tādā mērā iekšē­jais jo dienas jo vairāk atjau­no­jas” (2. Kor. 4, 16).

16.  Pacie­tī­ba un paze­mī­ba

Vienmēr vajag ar patei­cī­bu kaut ­ko paciest Dieva dēļ.

Salī­dzi­nā­ju­mā ar mūžī­bu mūsu dzīve ir viens mirklis; tāpēc šī laika cieša­nas, pēc Apustu­ļa vārdiem, ir neno­zī­mī­gas, salī­dzi­not ar nāka­mo godī­bu, kas atspī­dēs pār mums (Rom. 8, 18).

Ienaid­nie­ka pāres­tī­bas paciet klusē­jot, un atver Tam Kungam savu sirdi. Kad tavu godu kāds paze­mo vai to atņem, visā­diem līdzek­ļiem centies tam piedot — pēc Evaņģē­li­jā teiktā: neatp­ra­si no tā, kas ņem, kas tev pieder (Lk 6, 30).

Kad ļaudis mūs peļ, mums sevi vajag uzska­tīt par uzsla­vas necie­nī­giem. Ja jau bū­tu cienī­gi, visi klanī­tos mūsu priekšā. Mums vienmēr un visu priekšā vajag sevi nonie­ci­nāt, paklau­sot svētā Sīri­jas Īzaka mācī­bai: nonie­ci­ni sevi, un tu sevī ierau­dzī­si Dieva godī­bu.

Tāpēc iemī­lē­sim paze­mī­bu — un ierau­dzī­sim Dieva godī­bu; jo, kur izpau­žas paze­mī­ba, tur izsta­ro Dieva godī­bas dāsnums.

Ja gaismas nav, visu klāj drūma tumsa; tāpat arī bez paze­mī­bas cilvē­kā nav nekā — tikai viena vienī­ga tumsa.

Kā vasks, nesa­sil­dīts un nekļu­vis mīksts, nespēj uzņemt tam uzlik­tā zīmo­ga nospie­du­mu, tā arī dvēse­le, kas nav rūdī­ju­sies pūli­ņu un vājī­bu pārbau­dī­ju­mos, nevar sevī uzņemt Dieva tiku­mu zīmo­gu. Kad sātans atkā­pās no Tā Kunga, tad Kristum piestā­jās eņģe­ļi un Viņam kalpo­ja (Mt 4, 11). Tāpat, ja arī kārdi­nā­ju­mu laikā Dieva eņģe­ļi no mums nedaudz atiet — tad netā­lu un drīz atkal pienāk un kalpo mums ar Dieviš­ķām domām, maigu­mu, labsa­jū­tu, pacie­tī­bu. Dvēse­le caur ­pū­lēm un grūtī­bām tuvo­jas pilnī­bai. Tāpēc svētais pravie­tis Jesa­ja saka: bet, kas uz To Kungu paļau­jas, dabū jaunu spēku; tie sk­ries uz augšu ar spārniem kā ērgļi, tie te­cēs un nepie­ku­sīs, tie stai­gās un neno­gurs (Jes. 40, 31).

Tā cieta arī vislēn­prā­tī­gais Dāvids, jo, kad Šimejs viņu gānī­ja un svieda viņam ar akme­ņiem, sacī­dams: ej projām, tu, ļaunda­ri, viņš nedus­mo­jās; un, kad Abišajs sašu­tis par to viņam teica: kāpēc šis sprāgu­šais suns lād manu kungu un ķēni­ņu? — viņš tam aizlie­dza, sacī­dams: laid ­vi­ņu mierā, lai lād (2. Sam. 16, 7—12). Tāpēc vēlāk arī uzga­vi­lē­ja: es gaidīt gaidī­ju uz To Kungu, un Viņš nolie­cās pie ma­nis un uzklau­sī­ja manu saucie­nu (Ps. 40, 2).

Ceplis pārbau­da podnie­ka traukus, tāpat valo­da parā­da cilvē­ka sirdi (Gudr. 27, 5). Vai jums, kas nepa­cie­ša­ties! Ko darī­siet, kad Tas Kungs piemek­lēs (2, 14)?

Kā mīlošs tēvs soda savu dēlu, redzē­dams viņu dzīvo­jam nekār­tī­gi, taču pama­not, ka viņš ir mazdū­šīgs un sodu panes ar grūtī­bām, mieri­na, — tāpat rīko­jas arī mūsu labais Kungs un Tēvs savā cilvē­ku mīles­tī­bā, mūsu labā likdams lietā visu — gan mieri­nā­ju­mus, gan sodus. Un tāpēc cieša­nās  mums kā labiem, paklau­sī­giem bērniem vajag pateik­ties Dievam. Jo, ja pateik­si­mies Dievam tikai labklā­jī­bā, tad būsim līdzī­gi nepa­tei­cī­ga­jiem jūdiem, kuri, tuksne­sī remdē­ju­ši izsal­ku­mu ar brīnu­mai­no maltī­ti, runā­ja, ka Kristus patie­si ir pravie­tis, un gribē­ja viņu pada­rīt par ķēni­ņu; bet, kad Viņš tiem ­tei­ca: uzņe­miet sevī nevis iznīk­sto­šo barī­bu, bet barī­bu, kas paliek mūžī­gai dzīvei, tad tie Vi­ņam atbil­dē­ja: kādu zīmi tu rādi, lai mēs, to redzē­da­mi, Tev ticam? Mūsu tēvi mannu ir ēdu­ši tuksne­sī (Jņ 6, 27, 30—31). Tieši uz tādiem attie­cas vārdi: Tevi teic ­tad, kad Tu tam esi labas dienas sagā­dā­jis — tomēr tāds gaismu vairs nere­dzēs nemū­žam (Ps. 49, 20).

Tāpēc apus­tu­lis Jēkabs mums māca: turiet, mani brāļi, to par lielu prieku, ka jūs krītat dažā­dās kārdi­nā­ša­nās, zinā­da­mi, ka jūsu ticī­bas pārbau­dī­ša­na sagā­dās iztu­rī­bu, bet iztu­rī­ba lai pa­rā­dās darbā līdz galam, ka jūs būtu pilnī­gi caurcau­rim un jums nebū­tu nekā­da trūku­ma, un vēl piebilst: svētīgs ir tas vīrs, kas kārdi­nā­ša­nās pastāv, jo pārbau­dīts viņš saņems dzīvī­bas kroni (Jēk. 1, 2—4, 12).

17.  Žēlas­tī­bas dāva­nas

Jābūt žēlsir­dī­giem pret naba­giem un ceļi­nie­kiem; par to daudz rūpē­jās dižie Baznī­cas spīdek­ļi un tēvi.

Mums visiem līdzek­ļiem jācen­šas pildīt Dieva teikto: esiet žēlī­gi, kā jūsu Tēvs ir žēlīgs (Lk 6, 36). Un vēl: Man patīk žēlas­tī­ba, ne upu­ris  (Mt 9, 13).

Šajos pestī­jo­ša­jos vārdos prātī­gie ieklau­sās, bet tumso­ņas tos laiž ­ga­rām, un tāpēc ir teikts: kas sīksti sēj, tas arī sīksti pļaus; un: kas sēj uz svētī­bu, tas arī pļaus uz svētī­bu (2. Kor. 9, 6).

Gadī­jums ar Pēte­ri Maizes­de­vē­ju (“Svēto dzīves”, 22. sept.), kurš maizi svieda uba­gam, var mūs pamu­di­nāt būt žēlsir­dī­giem pret tuvā­ka­jiem.

Žēlas­tī­bas darbus mums jāda­ra ar sirsnī­gu labvē­lī­bu, kā māca svētais Sīri­jas Īzaks (89. pam.): ja prasī­tā­jam kaut ­ko dod, tava vaiga prieks lai ap­steidz tavu rīcī­bu, un ar laipnu valo­du centies remdēt viņa bēdas.

18.   Pienā­ku­mi un mīles­tī­ba pret tuvā­ka­jiem

Pret tuvā­ka­jiem jāiztu­ras mīļi, neaiz­vai­no­jot pat ar skatu. Kad mēs novēr­ša­mies no cilvē­ka vai vi­ņu aizvai­no­jam, tad sirdij it kā uzgul­stas akmens.

Satrau­ku­ma vai grūt­sir­dī­bas pārņem­ta cilvē­ka garu jācen­šas uzmun­dri­nāt ar mīles­tī­bas pilniem vārdiem.

Ja brālis grēko, piesedz viņu, kā iesa­ka svētais Īzaks Sīrietis (89. pam.): izplet savu tērpu pār grēko­jo­šo un piesedz viņu.

Mums visiem vaja­dzī­ga Dieva žēlas­tī­ba, kā Baznī­ca dzied: ja Tas Kungs ar mums nebū­tu, kurš gan varē­tu būt pasar­gāts no naidnie­ka un cilvē­ku slepka­vas.

Attiecī­bās ar tuvā­ka­jiem mums gan vārdos, gan domās jābūt tīriem un visās lietās vienā­diem, citā­di mūsu dzīvi pada­rī­sim veltī­gu. Tuvā­ko mums jāmīl ne mazāk kā sevi pašu — atbil­sto­ši Tā Kunga bauslim: tev būs savu tuvā­ku mīlēt kā sevi pašu (Mt 22, 39). Ne jau tā, lai mī­les­tī­ba pret tuvā­ko, pārsnieg­da­ma mēra robe­žas, traucē­tu mums pildīt pirmo un galve­no bausli, tas ir, mīlēt Dievu, kā mūsu Kungs Jēzus Kristus par to Evaņģē­li­jā pamā­ca: kas tēvu un māti vairāk mīļo nekā mani, tas Manis nav vērts; un, kas dēlu vai mei­tu vairāk mīļo nekā mani, tas Manis nav vērts (Mt 10, 37).

Par šo jautā­ju­mu ļoti labi spriež svē­tais Rosto­vas Dimit­rijs: kur radī­jums tiek ­pie­lī­dzi­nāts Radī­tā­jam vai ra­dī­jums tiek ­vai­rāk godāts nekā Radī­tājs, tur kristī­gā cilvē­kā redza­ma nepa­tie­sa mīles­tī­ba pret Dievu; bet patie­sa mīles­tī­ba ir redza­ma tur, kur augs­tāk par visu radī­to tiek ­go­dāts un mīlēts vienī­gi Radī­tājs.

19.   Pado­to pienā­ku­mi pret augs­tāk­stā­vo­ša­jiem

Neva­jag iedzi­ļi­nā­ties augs­tāk­stā­vo­šo darī­ša­nās un tās aps­priest; ar to tiek aiz­skarts Dieva, kura varā ir valdī­bas, diže­nums; jo nav valsts varas kā vien ­no Dieva, un tās, kas ir, ir Dieva iecel­tas (Rom. 13, 1).

Neklā­jas preto­ties varai — lietas labā, lai neap­grē­ko­tos Dieva priekšā un neizpel­nī­tos viņa taisnī­go sodu: kas preto­jas varai, tas preto­jas Dieva pavē­lei; un tie, ­kas preto­jas, ņem grēku uz sevi.

Ir pade­vī­gi jāpil­da augs­tāk­stā­vo­šo rīko­ju­mi: jo tādē­jā­di paklau­sī­gais daudz paveic dvēse­les pilnvei­do­ša­nas labā, kā arī iegūst sapra­ša­nu daudzās lietās, un viņa jūtas tiek aiz­kus­ti­nā­tas.

20.   Tuvā­kā netie­sā­ša­na

Nevie­nu neva­jag tiesāt, pat ja savām acīm redzē­tu kādu grēko­jam vai ies­līk­stam Dieva baušļu pārkāp­ša­nā. Kā teikts Dieva Vārdos: netie­sā­jiet, lai jūs neto­pat tiesā­ti (Mt 7, 1); un vēl: kas tu tāds esi, ka tu cita kalpu tiesā? Viņš stāv vai krīt savam paša kungam; bet viņš taps pacelts, jo Dievs ir spēcīgs viņu pacelt (Rom. 14, 4).

Daudz labāk atsaukt atmi­ņā šos apus­tu­ļa vārdus: kas šķietas stāvam, tas lai pie­lū­ko, ka nekrīt (1. Kor. 10, 12).

Jo nav zināms, cik ilgu laiku mēs varam būt tiku­mī­gi. Kā saka šo atzi­ņu piere­dzē guvu­šais pravie­tis: gan es sacī­ju, kad man labi klājās: es nešau­bī­šos nemū­žam. Bet, kad tu savu vaigu paslē­pi, tad es iztrū­kos (Ps. 30, 7, 8).

21.  Piedo­ša­na pāres­tī­bās

Lai arī kāda pāres­tī­ba būtu noda­rī­ta, to ne tikai neva­jag atriebt, bet, gluži pretē­ji, vajag vēl no sirds piedot, kaut arī sirds tam preto­tos, un vajag to pārlie­ci­nāt ar Dieva Vārdiem; bet, ja jūs cilvē­kiem viņu nozie­gu­mus nepie­do­dat, tad jums jūsu Debe­su Tēvs jūsu nozie­gu­mus arī nepie­dos (Mt 6, 15); un vēl: lūdziet par tiem, kas jūs kaiti­na un vajā (Mt 5, 44).

Neva­jag nīst vai tu­rēt ļaunu­mu sirdī pret naidī­gi noska­ņo­to tuvā­ko; bet jācen­šas viņu mīlēt un, cik iespē­jams, darīt labu tiem, kas jūs ienīst (Mt 5, 44).

Un tā, ja mēs, cik spēka, centī­si­mies to visu izpil­dīt, tad var cerēt, ka mūsu dvēse­lē agri atspī­dēs Dieviš­ķā gaisma, kura mums paver ceļu uz augs­to Jeru­za­le­mi.

Pacen­tī­si­mies līdzi­nā­ties Dieva iemī­ļo­ta­jiem; pacen­tī­si­mies iegūt paze­mī­bu, kāda piemi­ta Dāvi­dam, par kuru Visla­bais un Vismī­lo­šais Kungs teicis: es esmu atra­dis vīru pēc sava prāta, kas darīs visu, ko es gribu. Tā Viņš saka par Dāvi­du, kurš nepie­min ļaunu un ir labsir­dīgs pret saviem ienaid­nie­kiem. Neda­rī­sim arī mēs neko, atrieb­jo­ties mūsu brālim, lai, ­kā saka sird­sskaid­rais Antiohs, lūgša­nas laikā nebū­tu aizka­vē­ša­nās. Likums liek ­rū­pē­ties par ienaid­nie­ka ēze­li (2. Moz. 23, 5). Dievs lieci­nā­jis, ka Ījabs ir cilvēks, kurš neļau­no­jas (Īj. 2, 3); Jāzeps neatrie­bās brāļiem, kuri bija sado­mā­ju­ši noda­rīt viņam ļaunu; Ābels paļā­vī­gi un bez aizdo­mām gāja līdzi savam brālim Kainam. Dieva vārdi lieci­na, ka visi svētie dzīvo­ju­ši bez ļaunu­ma sirdī. Jere­mi­ja saru­nā ar Dievu (Jer. 18, 20) saka par Izraēli, kas viņu vajā­ja: vai labs jāatmak­sā ar ļaunu? Piemi­ni, kā es stāvē­ju Tavā priekšā, par tiem aiz­lūg­dams, lai no­vēr­stu no tiem Tavas dusmas (Antiohs, 52. pam.).

Dievs mums pavē­lē­ja turēt ienai­du vienī­gi pret čūsku, tas ir, pret to, kas jau pa­šā sāku­mā pievī­la cilvē­ku un izdzi­na no para­dī­zes, — pret sāta­nu, cilvē­ku slepka­vu. Mums ir pavē­lēts turēt ienai­du arī pret midia­nie­šiem (4. Moz. 25, 17), tas ir, pret nešķīs­ta­jiem izvir­tī­bas un netik­lī­bas gariem, kuri sirdī sēj nešķīs­tas un sliktas domas.

Tiku­mu un gudrī­bas visaug­stā­kā pakā­pe ir saprā­tī­gi darbi bez viltus.

Kādēļ mēs noso­dām savus brāļus? Tādēļ, ka necen­ša­mies iepa­zīt paši sevi. Tiem, kuri aizņem­ti ar sevis izzi­nā­ša­nu, nav laika ievē­rot citu vainas. Noso­di sevi, un tu izbeig­si noso­dīt citus.

Noso­di sliktu rīcī­bu, taču pašu darī­tā­ju neno­so­di.

Mums jāuzs­ka­ta, ka paši esam grēcī­gā­ki par visiem, un jāpie­dod tuvā­ka­jam katru nela­bu rīcī­bu, bet ienīst vajag tikai sāta­nu, kurš viņu pave­di­nā­jis. Mēdz gadī­ties — mums kāds šķiet slik­tu darām, bet patie­sī­bā tas ir labi, jo darī­tā­jam bijis labs nolūks. Turklāt grēku nožē­las durvis ir atvēr­tas visiem un nav zināms, kurš pa tām ieies pirmais — tu, tiesā­tājs, vai arī tavs tiesā­ja­mais.

Ja tu noso­di tuvā­ko, māca sird­sskaid­rais Antiohs, tad arī tu tiec ­no­so­dīts kopā ar viņu par to pašu, ko noso­di viņā. Tiesāt vai no­so­dīt pienā­kas nevis mums, bet vienī­gi Dievam un Diža­jam Soģim, kurš pārzi­na mūsu sirdis un kaislī­bas, kas slēpjas mūsu dabā.

Un tā, mīļie, neievē­ro­sim citu grēkus un netie­sā­sim, lai ne­nāk­tos uzklau­sīt: cilvē­ku bērniem zobi ir šķēpi un bultas un viņu mēle ir ass zobens (Ps. 57, 5).

Jo, kad Tas Kungs atstāj cilvē­ku viņa paša ziņā, tad sātans gatavs viņu samalt kā dzirnak­mens kviešu graudu.

22.  Dvēse­les aprū­pe

Cilvē­ka ķerme­nis ir līdzīgs aizdeg­tai svecei. Tai jāiz­deg, tāpat arī viņam jāno­mirst. Taču dvēse­le ir nemir­stī­ga, tāpēc mums vairāk jārū­pē­jas par dvēse­li nekā par miesu: jo ko tas cilvē­kam līdz, ka viņš ieman­to visu pasau­li un zaudē savu dvēse­li (Mk 8, 36), kuru, kā zināms, ne ar ko pasau­lē nav iespē­jams izpirkt? Ja viena dvēse­le pati par sevi ir dārgā­ka par visu pasau­li un laicī­gu “para­dī­zi”, tad nesa­lī­dzi­nā­mi dārgā­ka ir Debe­su Valstī­ba. Un dvēse­li mēs vērtē­jam augs­tāk par visu tāpēc, kā saka Makā­rijs Lielais, ka Dievam Savā garī­ga­jā būtī­bā nebi­ja labpa­ti­cis sazi­nā­ties un savie­no­ties ne ar kādu citu redza­mu radī­bu kā vien ar cilvē­ku, kuru Viņš iemī­lē­ja vairāk par visiem Saviem radī­ju­miem.

Bazī­lijs Lielais, Grego­rijs Teologs, Jānis Zelta­mu­te, Alek­sandri­jas Kirils, Medeio­lā­nas Ambrozijs un citi no jaunī­bas līdz mūža galam biju­ši šķīsti; visa viņu dzīve bija veltī­ta rūpēm par dvēse­li, nevis par miesu. Tāpat arī mums visu centī­bu jāvel­tī dvēse­lei, bet miesa jāstip­ri­na tikai tam, lai tā palī­dzē­tu spēci­nāt garu. Ja mēs patva­ļī­gi novār­dzi­nā­sim savu miesu tiktāl, ka būs novār­dzis arī gars, tad tāds slogs būs neapdo­mīgs, kaut arī domāts tiku­mu ieman­to­ša­nai.

Ja Dievam Kungam labpa­tiks, lai cil­vēks pats uz savas ādas izbau­dī­tu slimī­bas, tad Viņš Pats arī dos spēku tās iztu­rēt. Tātad slimī­bas nāk nevis no mums pašiem, bet no Dieva.

23.  Ar ko jāapgā­dā dvēse­le?

Dvēse­li vajag apgā­dāt ar Dieva Vārdiem: jo Dieva Vārdi, kā saka Grego­rijs Teologs, ir eņģe­ļu maize, no tiem ­pār­tiek arī Dievu alk­sto­šās dvēse­les. Bet visvai­rāk vajag vingri­nā­ties Jaunās Derī­bas un Psalmu lasī­ša­nā, kas jāda­ra stāvot. Tas mēdz apskaid­rot prātu, kas izmai­nās Dieviš­ķā pārvēr­tī­bā. Sevi jāpie­ra­di­na tā, lai prāts it kā peldē­tu Tā Kunga bauslī­bā, pēc kuras vado­ties jāvir­za sava dzīve.

Ir ļoti node­rī­gi lasīt Dievvār­dus vienat­nē un izla­sīt visu Bībe­li ar izprat­ni. Jau par tādu vingri­nā­ša­nos vien, neskai­tot citus labos darbus, Tas Kungs neats­tāj cilvē­ku bez Savas žēlas­tī­bas, bet gan apdā­vi­na viņu ar spēju izprast. Un tad, kad cilvēks ir apgā­dā­jis sevi ar Dieva Vārdiem, viņā rodas izprat­ne par to, kas ir labs un kas ļauns.

Dieva Vārdu lasī­ša­nai jāno­tiek vienat­nē, lai viss lasī­tā­ja prāts būtu iedzi­ļi­nā­jies Svēto Rakstu patie­sī­bās un uzņem­tu no tā sevī siltu­mu, kurš vienat­nē izrai­sa asa­ras; tās savu­kārt sasil­da visu cilvē­ku, un viņš tiek ap­vel­tīts ar garī­gām dāva­nām, kuras veldzē prātu un sirdi vairāk par jel kādiem vārdiem. Dvēse­li vajag apgā­dāt arī ar zinā­ša­nām par Baznī­cu, kā tā tiek ­sag­la­bā­ta no iesā­ku­ma līdz pat šim laikam, ko tā ir pārcie­tu­si tajā vai ci­tā laikā; tas jāzi­na ne jau aiz vēlē­ša­nās pārval­dīt cilvē­kus, bet gan tādiem gadī­ju­miem, ja nāktos sastap­ties ar pretes­tī­bu. Taču tas jāda­ra galve­no­kārt sevis paša labā, lai ie­gū­tu dvēse­les mieru, kā māca Psalmu grāma­ta: kas Tavu bauslī­bu mīļo, tiem ir liels miers (Ps. 119, 165).

24.  Pārmē­rī­gas rūpes

Pārlie­kas rūpes par sadzī­ves lietām rakstu­rī­gas neti­cī­gam un mazdū­šī­gam cilvē­kam. Un mūs gaida posts, ja mēs, rūpē­da­mies paši par sevi, nenos­tip­ri­nā­sim savu cerī­bu Dievā, kurš par mums gādā. Ja neattie­ci­nām uz Viņu redza­mos, šolaik izman­to­ja­mos labu­mus, kā tad varam no Viņa gaidīt tos labu­mus, kas apso­lī­ti nāka­mī­bā? Nebū­sim tik mazti­cī­gi, bet, kā teica Pestī­tājs: labāk meklē­sim papriekš pēc Dieva Valstī­bas, tad mums visas šās lietas taps piemes­tas (Mt 6, 33). Mums labāk nici­nāt to, kas nav mūsu, tas ir, īslai­cī­go un pāre­jo­šo, un alkt pēc tā, kas mūsu, tas ir, pēc neiznī­cī­bas un nemir­stī­bas. Jo tad, kad būsim neiznī­cī­gi un nemir­stī­gi, tiksim pago­di­nā­ti skatīt Dievu vaigā, līdzī­gi apus­tu­ļiem Visdie­viš­ķās Apskaidro­ša­nās brīdī, un tiksim saistī­ti ar Dievu prātam neapt­ve­ra­mā vienī­bā līdzī­gi debe­su prātiem. Jo tapsim par Dieva bērniem un līdzi­nā­si­mies eņģe­ļiem, būda­mi augšām­cel­ša­nās bērni (Lk 20, 36).

Ir kāds ļaunums, saka Sāla­mans Mācī­tājs, ko esmu novē­ro­jis zem saules, kad bagā­tī­ba tam, kas to sargā, pašam paliek par nelai­mi; jo tāda bagā­tī­ba iet ­bo­jā pēc tam, kad viņš velti pūlē­jies: viņš visu mūžu tumsu ēdis un lielos sirdēs­tos un vājī­bā, un dusmās (Sal. māc. 5, 12—16).

25.  Dvēse­les miers

Dvēse­les mieru iegūst cieša­nās. Rakstos ir teikts: mēs bijām gāju­ši ugu­nī un ūde­nī, bet Tu mūs esi izve­dis pie at­spir­gša­nas (Ps. 66, 12). Tiem, kuri grib labpa­tikt Dievam, ceļš ejams cauri daudzām cieša­nām. Kā lai mēs godā­jam svētos mocek­ļus par cieša­nām, ko tie iz­tu­rē­ju­ši Dieva dēļ, ja mēs nespē­jam panest par karso­ni?

Nav nekā labā­ka par mieru Kristū, jo tajā izplēn visi gaisa un zemes garu uzbru­ku­mi: jo mums nav cīnī­ša­nās pret miesu un asi­nīm, bet pret tām valdī­bām un varām, pret tiem ­pa­sau­les valdī­tā­jiem šīs pasau­les tumsī­bā, pret ļauniem gariem gaisā (Ef. 6,12).

Tā ir saprā­tī­gas dvēse­les pazī­me — kad cilvēks gremdē prātu sevī un koncen­trē­jas uz iekšē­ju darbu.

Tad viņu skar Dieva svētī­ba, un viņā iestā­jas miers un pēc tā savu­kārt pārpa­sau­līgs miers: būt mierā — tas nozī­mē būt ar tīru sirdsap­zi­ņu; bet pārpa­sau­līgs miers ir tad, kad prāts sevī skata Svētā Gara svētī­bu. Kā teikts Dieva Vārdos: Sale­mā (t.i., mierā) ir viņa mājok­lis (Ps. 76, 3).

Vai var neprie­cā­ties, redzot sauli ar jutek­ļu acīm? Bet cik daudz lielāks prieks ir tad, kad prāts ar iekšē­jām acīm skata Kristu, Patie­sī­bas Sauli. Tad patie­šām priecā­jas līdzī­gi eņģe­ļiem; tieši par to apus­tu­lis ir teicis: mūsu dzīvo­ša­na ir debe­sīs (Filip. 3, 20).

Ja kāds nes sevī mieru, tas itin kā ar Dievmie­las­ta karo­ti smeļ garī­gās dāva­nas. Svētie tēvi, ieman­to­ju­ši iekšē­ju mieru, Dieva Svētī­bas apskaid­ro­ti, dzīvo­ja ilgi.

Kad cilvēks iegu­vis mieru, viņš arī citus spēj apvel­tīt ar prāta apskaid­rī­bas gaismu. Taču vispirms cilvē­kam vajag atkār­tot šos pravie­tes vārdus: lai no jūsu mutes neiziet nekaut­rī­gi vārdi (1. Sam. 2, 3); un Tā Kunga sacī­to: lieku­li, izvelc papriek­šu baļķi no savas acs, un tad lūko izvilkt skabar­gu no sava brāļa acs (Mt 7,5).

Šo mieru kā kādu neno­vēr­tē­ja­mu dārgu­mu mūsu Kungs Jēzus Kristus pirms savas nāves atklā­jis saviem mācek­ļiem, sacī­dams: mieru es jums atstā­ju, savu mieru es jums dodu (Jņ 14, 27). Par to runā arī apus­tu­lis: un Dieva miers, kas ir augs­tāks par visu sapra­ša­nu, pasar­gās jūsu sirdis un jūsu domas Kristū Jēzū (Fil. 4, 7).

Tātad mums visas savas domas, vēlmes un darbī­ba jākon­cen­trē uz to, lai ie­gū­tu Dieva mieru, un kopā ar Draudzi vienmēr sauktin jāsauc: Kungs, mūsu Dievs, Tu mums dosi mieru! (Jes. 26, 12)

26.  Dvēse­les miera sagla­bā­ša­na

Ar visiem līdzek­ļiem jācen­šas sagla­bāt dvēse­les mieru un nepa­do­ties sašu­tu­mam par saņem­ta­jiem aizvai­no­ju­miem; lai to panāk­tu, vajag visā­di censties valdīt dusmas un ar uzma­nī­bu pasar­gāt prātu un sirdi no nepie­die­nī­gām kustī­bām.

Un tāpēc aizvai­no­ju­mus no citu puses vajag paciest vienal­dzī­gi un jāiemā­cās tā noska­ņot garu, it kā šie aiz­vai­no­ju­mi skartu nevis mūs, bet citus. Tāda vingri­nā­ša­nās cilvē­ka sirdij spēj sagā­dāt klusu­mu un pada­rīt to par Paša Dieva mājok­li.

Šādas neļau­no­ša­nās paraugs ir Grigo­rijs Brīnum­da­rī­tājs, kuram publis­kā vietā kāda sieva, netik­le, piepra­sī­ja samak­su it kā par kopī­go grēku; bet viņš, nemaz uz to nesa­dus­mo­jies, lēnī­gi teica kādam savam draugam: dod ātri tai mak­su, cik prasa. Tiklīdz sieva bija saņē­mu­si netais­no algu, to piemek­lē­ja velna uzbru­kums; bet svētais ar lūgša­nu aiz­dzi­na velnu prom no tās (“Svēto dzīves”, 17. nov., Jaunce­za­re­jas bīska­pa Grego­ri­ja dzīves aprak­stā).

Ja nu nav iespē­jams izvai­rī­ties no sašu­tu­ma, tad vismaz jācen­šas valdīt mēli, kā Psalmos teikts: esmu tā izmi­sis, ka nespē­ju runāt (Ps. 77, 5).

Šajā gadī­ju­mā varam sev par parau­gu ņemt Trimi­fun­tas bīska­pu Spiri­do­nu un Sīri­jas Efraimu. Pirmais (“Svēto dzīves”, 12. dec.) apvai­no­ju­mu pacie­ta šādi. Kad pēc Grieķi­jas ķēni­ņa izsau­ku­ma viņš iera­dās pilī, kāds no klāte­so­ša­jiem sulai­ņiem, notu­rē­jis viņu par uba­gu, sāka par viņu smieties, neielai­da zālē un pēc tam arī iesi­ta pa vaigu. Bīskaps Spiri­dons, būdams miermī­līgs, paklau­sot Tā Kunga sacī­ta­jam, pagrie­za tam arī otru vaigu (Mt 5, 39). Sird­sskaid­rais Efraims (“Svēto dzīves”, 28. janv.), gavē­dams tuksne­sī, sava mācek­ļa vainas dēļ pali­ka bez barī­bas: mācek­lis, nesdams viņam barī­bu, ceļā nejau­ši sasi­ta trauku. Sird­sskaid­rais, ierau­dzī­jis nosku­mu­šo mācek­li, teica viņam: nebē­dā­jies, brāli, ja jau ē­diens negrib nākt pie mums, tad mēs iesim pie tā; un aizgā­ja, apsē­dās pie sa­sis­tā trauka, uzla­sī­ja barī­bu un to ēda — tik nesa­dus­mo­jams viņš bija.

Bet to, kādā veidā jāuzvar dusmas, var redzēt dižā Paīsi­ja dzīves aprak­stā (“Svēto dzīves”, 19. jūn.): viņam parā­dī­ju­šos Kungu Jēzu Kristu Paīsijs bija lūdzis atbrī­vot viņu no dusmām; un Kristus viņam sacī­ja: ja gribi reizē uzva­rēt dusmas un niknu­mu, tad it neko neiekā­ro, nevie­nu neienīs­ti, nedz nonie­ci­ni.

Lai sag­la­bā­tu dvēse­les mieru, vajag raidīt prom no sevis grūtsir­dī­bu un censties uztu­rēt priecī­gu, nevis nosku­mu­šu garu; kā Siraks teicis: skumjās dažs labs nomi­ris, un derēt tas neder nekam (Gudr. 30, 23).

Kad cilvē­kam miesai nepie­cie­ša­ma­jās lietās ir liels trūkums, tad grūtsir­dī­bu ir grūti pārva­rēt. Taču tas, protams, attie­ci­nāms uz vājām dvēse­lēm.

Dvēse­les miera sagla­bā­ša­nas labad vajag arī­dzan visā­di izvai­rī­ties noso­dīt citus. Neno­so­dī­ša­na un klusē­ša­na pasar­gā dvēse­les mieru: kad cilvēks ir tādā noska­ņo­ju­mā, viņš saņem Dieviš­ķās atklās­mes.

Lai tik­tu vaļā no tiesā­ša­nas, vajag ieklau­sī­ties sevī, ne no viena neva­jag pieņemt svešas domas un jābūt miru­šam pret visu.

Dvēse­les miera sagla­bā­ša­nai vajag biežāk ieiet sevī un jautāt: kur es esmu?

To darot, vajag uzma­nīt, lai mie­sas jutek­ļi, it īpa­ši redze, kalpo­tu iekšē­jam cilvē­kam un neno­vēr­stu dvēse­li uz mate­riā­lām lietām: jo Svētī­bas dāva­nas saņem tikai tie, ­ku­ri veic iek­šē­jo darbu un kuri ir nomo­dā par savu dvēse­li.

27.  Sirds sargā­ša­na

Mums neats­lāb­sto­ši jāsar­gā savu sirdi no nepie­die­nī­gām domām un iespai­diem, kā sacī­jis Teicējs: pāri visam, kas ir jāsar­gā, sargi savu sirdi, jo no tās iziet dzīvī­ba (Sak. 4, 23).

Ja sirds tiek ­pas­tā­vī­gi sargā­ta, tajā dzimst šķīstī­ba, kurā saska­tāms Tas Kungs, kā aplie­ci­na mūžī­gā Patie­sī­ba: svētī­gi sird­sšķīs­tie, jo tie Die­vu redzēs (Mt. 5, 8).

To visla­bā­ko, kas ieli­jis sirdī, mums bez vaja­dzī­bas izliet neva­jag: jo savāk­tais var būt drošī­bā no redza­miem un nere­dza­miem ienaid­nie­kiem tikai tad, kad tas tiek gla­bāts sirds dziļu­mos. Ne visiem uzti­ci savas sirds noslē­pu­mus.

Dieviš­ķās uguns iekvē­li­nā­ta, sirds verd tikai tad, kad tajā ir dzīvais ūdens; taču, kad tas izlīst, sirds dziest un cilvēks nosalst.

28.   Sirds izpaus­mju pazī­ša­na

Kad cilvēks uzņē­mis kaut ­ko Dieviš­ķu, viņš sirdī priecā­jas; bet, kad sāta­nis­ku,— tad mulst un satrau­cas.

Saņē­mu­si kaut ­ko Dieviš­ķu, kristie­ša sirds nepra­sa kādu citu apstip­ri­nā­ju­mu no malas — ka tiešām tas ir no Tā Kunga, bet jau pēc pašas šīs darbī­bas pārlie­ci­nās par tās debeš­ķī­gu­mu, jo sajūt sevī garī­gus augļus: mīles­tī­bu, prieku mieru un citus (Gal. 5, 22).

Un otrā­di — kaut arī sātans pieņem­tu gaismas eņģe­ļa izska­tu (2. Kor. 11, 14) vai ied­ves­tu šķieta­mi labas domas, tomēr sirds aizvien jauš ­kaut kādu neskaid­rī­bu un nemie­ru. To izskaid­ro­jot, svētais Ēģiptes Makā­rijs saka: kaut arī sātans liktu skatīt gaišas parā­dī­bas, taču pie la­ba iznā­ku­ma tas nespēj novest: šī ir tā drošā pazī­me, kas viņu atklāj. Lūk, pēc šiem at­šķi­rī­ga­jiem sirds stāvok­ļiem cilvēks var saprast, kas ir Dieviš­ķais un kas sāta­nis­kais, kā par to raksta svētais Grego­rijs, Sina­jas bīskaps: no iedar­bī­bas, ko izrai­sī­ju­si tavā dvēse­lē atspī­dē­ju­sī gaisma, spēsi pazīt, vai tā ir no Dieva vai sā­ta­na.

29.  Kristus Gaisma

Lai sir­dī saņem­tu un ierau­dzī­tu Kristus Gaismu, vajag, cik iespē­jams, novēr­sties no redza­mām lietām. Iepriekš attī­rot dvēse­li ar grēku nožē­lu un laba­jiem darbiem un ticī­bā uz Krustā­sis­to aizve­rot miesī­gās acis, jāieg­rem­dē prāts sirds dziļu­mos, kur sauktin jāpie­sauc mūsu Kunga Jēzus Kristus vārds; un tad atbil­sto­ši uzcī­tī­bai un dedzī­bai, ar kādu gars tiecas pie mī­ļo­tā, cilvēks piesauk­ta­jā vārdā rod baudī­ju­mu, kurš iekvē­li­na vēlē­ša­nos meklēt augs­tā­ko apskaid­rī­bu.

Kad prāts pēc tādas vingri­nā­ša­nās sāk uztu­rē­ties sirdī, tad uzaust Kristus Gaisma, apgais­mo­da­ma dvēse­les namu ar savu Dieviš­ķo spožu­mu, kā saka pravie­tis Mala­hi­ja: bet jums, kas Manu vārdu bīsta­ties, uzlēks taisnī­bas saule (Malak. 3, 20).

Šī Gaisma reizē arī ir Dzīvī­ba; pēc Evaņģē­li­jā teiktā: Viņā bija dzīvī­ba, un dzīvī­ba bija cilvē­ku gaisma (Jņ 1, 4).

Kad cilvēks iekšē­ji vēro mūžī­go Gaismu, viņa prāts ir tīrs un sevī nesa­tur jutek­ļiem uztve­ra­mos tēlus, bet, būdams pilnī­bā iegri­mis nera­dī­tās labes­tī­bas vēro­ša­nā, tas aizmirst visu mate­riā­lo, negrib redzēt arī sevi, bet vēlas paslēp­ties zemes sirdī, lai ti­kai nezau­dē­tu šo patie­so labu­mu — Dievu.

30.   Patva­ļī­gas domas un miesas tieks­mes

Mums jācen­šas būt brīviem no nešķīs­tām domām, it īpa­ši, kad vērša­mies pie Die­va ar lūgša­nu. Jo smārds nav savie­no­jams ar smaržu. Tāpēc vajag atvai­rīt grēcī­go domu un tieksm­ju pirmo uzbru­ku­mu un aizmēzt tās no mūsu sirds augs­nes. Kamēr Bābe­les bērni, proti, ļaunās domas un tieks­mes, vēl ir mazu­ļi, tās vajag triekt un sadra­gāt pret akme­ni, kas ir Kristus; bet īpa­ši svarī­gi ir sagraut trīs kaislī­bas: nesā­tī­bu ēša­nā, mantrau­sī­bu un godkā­ri, ar kurām sātans manī­jās kārdi­nāt pat Pašu mūsu Kungu Jēzu Kristu tuksne­sī Viņa pārbau­dī­ju­mu beigās.

Sātans, uzglū­nē­dams no sava aizse­ga kā lauva (Ps. 10, 8—9), slepus izliek mums nešķīs­tu un bezdie­vī­gu domu tīklus. Tos, tiklīdz pama­nām, vajag neka­vē­jo­ties saraut ar dievbi­jī­gu pārdo­mu un lūgša­nu palī­dzī­bu.

Nepie­cie­ša­ma piepū­le un liela modrī­ba, lai Psal­mu dziedā­ša­nas laikā mūsu prāts būtu saska­ņā ar sirdi un lūpām un lai lūg­ša­nas vīra­kam nepie­jauk­tos nejau­ka smirdo­ņa. Jo Tas Kungs norai­da nešķīs­tu domu pārņem­tu sirdi. Baušļos teikts: tev nebūs art ar vērsi un ēze­li kopā (5. Moz. 22, 10), tas ir, nepie­nes lūgša­nu kopā ar šķīstu un nešķīs­tu domu.

Centī­si­mies līdzi­nā­ties Dāvi­dam, kurš saka: ik rītus es iznī­ci­nā­šu visus bezdiev­jus zemē, lai iz­del­dē­tu no Tā Kunga pilsē­tas visus ļauna darī­tā­jus (Ps. 101, 8). Likums aizlie­dza nešķīs­tam ieiet Tā Kunga namā. Šis nams esam mēs, un Jeru­za­le­me ir mūsos. Bezdiev­ji — tās ir mūsu sirdī slēptās čūskvei­dī­gās domas. Piesauk­sim arī mēs Kungu līdz ar viņu: izglāb manu dvēse­li no viņu ļaunda­rī­bas (Ps. 35, 17); izklī­di­ni tautas, kam tīk karot (Ps. 68, 31), lai arī mēs dabū­tu dzirdēt: kad Tu mani piesau­ci bēdās, tad Es tevi izglā­bu (Ps. 81, 8).

Nemi­tī­gi dienu un nakti ar asa­rām metī­si­mies zemē Dieva labes­tī­bas priekšā, lai šķīs­ta mūsu sirdis no katras ļaunas domas, lai mēs varē­tu pienā­cī­gi mērot mūsu aici­nā­ju­ma ceļu un tīrām rokām pienest Viņam mūsu kalpo­ša­nas veltes.

Ja mēs nepiek­rī­tam sāta­na iedves­ta­jām ļauna­jām domām, tad mēs darām labu. Nešķīs­ta­jam garam ir stipra ietek­me tikai uz kaislī­ga­jiem; bet pie tiem, kuri attī­rī­ju­šies no kaislī­bām, viņš piekļūst tikai no malas jeb ārē­ji.

Vai gan jaunī­bas gados cilvē­kam ir iespē­jams degt un nesa­mulst no kaislī­gām domām? Taču vajag lūgt Dievu To Kungu, lai grē­cī­gu kaislī­bu dzirk­ste­le apdzis­tu pašā sāku­mā. Tad kaislī­bu liesma cilvē­kā nepie­ņem­sies spēkā.

31.   Vērī­ba pašam pret sevi

Tam, kurš iet ­vē­rī­bas ceļu, neva­jag uzti­cē­ties tikai savai sirdij, bet savas sirds izpaus­mes un savu dzīvi vajag samē­rot ar Dieva baušļiem un ar to askē­tu dzīvi, kuri šādu cīņu tika veiku­ši. Šis līdzek­lis dod iespē­ju gan veiks­mī­gāk atbrī­vo­ties no nela­bā, gan skaidrāk saska­tīt patie­sī­bu.

Vērī­gā cilvē­ka prāts ir kā sargka­rei­vis jeb iekšē­jās Jeru­za­le­mes vienmēr modrais uzraugs. Stāvē­dams garī­gās vēro­ša­nas aug-s­tu­mos, tas ar sird­sšķīs­tām acīm norau­gās uz naidī­ga­jiem spēkiem, kuri ielenc viņa dvēse­li un cenšas tai pie­la­vī­ties, kā teikts Psalmu grāma­tā: mana acs ... uzlū­ko manus ienaid­nie­kus (Ps. 54, 9).

Viņa acij nav apslēpts nedz sātans, kurš staigā apkārt, kā lauva rūkdams, un meklē, ko varē­tu aprīt (1. Pēt. 5, 8), nedz nelab­vē­ļi, kuri uzvelk savu stopu, lai tum­sā izšau­tu uz tiem, kas skaidri savās sirdīs (Ps. 11, 3).

Svētie tēvi māca, ka katram cilvē­kam stāv klāt divi eņģe­ļi: viens labais, otrs — ļaunais. Labais eņģe­lis ir rāms, lēnīgs un kluss. Kad viņš ienāk cilvē­ka sirdī, tad runā ar to par taisnī­bu, šķīstī­bu, godī­gu­mu, mieru, par katru labu darbu un par katru tiku­mu. Kad esi to saju­tis savā sirdī, tad acīm­re­dzot tevī ir patie­sī­bas eņģe­lis. Bet netais­nais gars ir skaudri žultains, cietsir­dīgs un neprā­tīgs. To, ka viņš ienā­cis tavā sirdī, nosa­ki pēc viņa darbiem.

Uzmani sevi, mans mīļais, saka Sīri­jas Īzaks, un, darbu nepār­trau­cot, turi acu priekšā gan tev uzlik­tās cieša­nas, gan tuksne­ša vietu, kurā tu dzīvo, gan tava prāta smalku­mu kopā ar rupjo izzi­ņas spēju, gan ilg­sto­šo klusē­ša­nu kopā ar daudza­jiem dziedi­nā­ša­nas līdzek­ļiem jeb kārdi­nā­ju­miem, kurus tev iekšē­jā cilvē­ka atve­se­ļo­ša­nai sūta reizēm īste­nais Dziednieks, reizēm arī ļaunie gari, un dažkārt tie ir slimī­bas un ķerme­ņa nopū­lē­ša­na, bet dažreiz baisas domas, kas rodas tavā dvēse­lē, un šausmi­no­ši atgā­di­nā­ju­mi par to, kas sagai­da beigās; dažreiz tiek ­dots svētī­gais siltums un saldas asa­ras, un garīgs prieks, un līdzī­gas lietas. Un tagad — vai tu visos šajos apstāk­ļos itin pilnī­gi saska­ti, ka tava vāts sāku­si dzīt un aizvil­kties, tas ir, kaislī­bas sāku­šas pierimt? Iegau­mē zīmī­go un nepār­trauk­ti iedzi­ļi­nies pats sevī, un skaties, kuras kaislī­bas, pēc taviem novē­ro­ju­miem, noplok tavā priekšā, kuras ir izskaus­tas un tevi pavi­sam pame­tu­šas, kuras sāku­šas aprimt, tavai dvēse­lei atspirg­stot, nevis tikai pazū­dot to izrai­sī­tā­jiem, un kuras tu esi iemā­cī­jies pārva­rēt ar savu saprā­tu, nevis tikai atņe­mot sev kaislī­bas cēlo­ņus. Un vēl uzma­nī­gi pavē­ro, vai tu visā pilnī­bā saska­ti, ka tava pūžņo­jo­šā vāts sāku­si apaugt ar dzīvu miesu, kas ir dvēse­les miers; un kuras kaislī­bas ar kādu laika atstar­pi tevi negan­ti vajā viena pakaļ otrai; vai tās ir miesas vai dvē­se­les kaislī­bas, vai abē­jā­das un jauktas, un vai tās tikai kā nespē­cī­gas iet ­cau­ri atmi­ņai vai uz­brūk dvēse­lei stipri, un kā uzbrūk — pavēl­nie­cis­ki vai zag­šus; kā uz tām norau­gās ķēniņš — prāts, šis jūtu pavēl­nieks; vai do­das kaujā, kad tās nāk virsū, un piesa­ka viņām karu, un noved tās ar savu stingrī­bu līdz spēku izsī­ku­mam, vai arī tās redzē­dams neredz un vispār nelie­kas par tām ne zinis; un kuras no veca­jām kaislī­bām ir pali­ku­šas, un kuras uzra­du­šās no jauna; pie tam — vai kais­lī­bas uznāk dzīvu tēlu veidā vai arī sajū­tā — bez dzīva­jiem tēliem, un atmi­ņā — neuzjun­dot  kaislī­bas, neprā­to­jot par tām un neuzbu­di­no­ties. Lūk, tā var noteikt, cik dvēse­le vese­la (Sīri­jas Īzaks, 45. pam. 76.1.).

Un tāpēc, seko­jot Dieviš­ķā Pāvi­la mācī­bai, tāds cilvēks saņem visus Dieva ieročus, lai va­rē­tu pretī stāties ļaunā dienā (Ef. 6, 13), un ar šiem ie­ročiem, Dieva Svētī­bai palī­dzot, atsit redza­mos uzbru­ku­mus un pieveic nere­dza­mos karo­tā­jus.

Šī ceļa gājē­jam neva­jag novērst uzma­nī­bu uz dažā­dām baumām, kuru dēļ galva var būt aizņem­ta ar dīkām un nīcī­gām domām un atmi­ņām, bet jābūt ļoti uzma­nī­gam pret sevi.

Šajā ceļā jo seviš­ķi jāuzma­nās no atska­tī­ša­nās uz citu darbiem, lai par tiem ­ne domā­tu, ne runā­tu; kā teikts Psalmu grāma­tā: ar savām lūpām nepie­mi­nē­šu viņu — elku pielū­dzē­ju un varmā­ku — vārdus un darbus (Ps. 16, 4), bet vajag lūgt To Kungu: šķīstī mani no apslēp­tām vainām, pasar­gi savu kalpu arī no tīšiem grēkiem (Ps. 19, 13—14).

Lai sag­la­bā­tu uzma­nī­bu, vajag noslēg­ties sevī, pēc Tā Kunga vārdiem:  ceļā nesvei­ci­niet nevie­nu (Lk 10, 4), tas ir, bez vaja­dzī­bas neru­nāt, ja nu vienī­gi kāds skrien  tev nopa­kaļ, lai ­dzir­dē­tu no tevis ko derī­gu.

Sastap­tus veca­jos vai brā­ļus pieklā­jas godi­nāt, palo­ko­ties viņu priekšā, acis vienmēr turot aizvēr­tas.

32.   Atsacī­ša­nās no pasau­les

Dieva bijā­ša­na tiek ie­gū­ta tad, kad cilvēks, attei­cies no šīs pasau­les un visa, kas ir pasau­lē, visas savas domas un jūtas būs pievēr­sis vienai vienī­gai Dieva liku­mu aptver­ša­nai un garī­gi viss būs iegri­mis Dieva vēro­ša­nā un svēta­jiem apso­lī­tās svētlai­mes izjū­tā.

Nevar atteik­ties no pasau­les un sasniegt tādu stāvok­li, ka iespē­jams vērot garī­gas lietas, palie­kot pasau­lē. Jo, iekams kaislī­bas nav rimu­šas, nevar iegūt dvēse­les mieru. Taču kaislī­bas neno­rimst, kamēr ap mums atro­das lietas, kuras izsauc kaislī­bas. Lai no­nāk­tu pilnī­gā bezkais­lī­bā un panāk­tu pilnī­gu dvēse­les klusē­ša­nu, vajag daudz un ilgi nodo­ties garī­gām pārdo­mām un lūgša­nai. Bet kā gan iespē­jams visap­tve­ro­ši un mierī­gi gremdē­ties Dieva vēro­ša­nā, apgūs­tot Viņa liku­mus un ar visu dvēse­li traukties pie Vi­ņa kvēlā lūgša­nā, palie­kot neapk­lu­si­nā­ma­jā pasau­lē karo­jo­šo kaislī­bu troksnī? Pasau­le guļ ļaunu­mā.

Neatb­rī­vo­ju­sies no pasau­les, dvēse­le nespēj mīlēt Dievu patie­si. Jo sadzī­vis­kais, runā­jot sird­sskaid­rā Antioha vārdiem, tai ir tāds kā pārsegs. Ja mēs dzīvo­jam svešā pilsē­tā, saka tas pats skolo­tājs, un mūsu pilsē­ta atro­das tālu no šīs pilsē­tas un ja mēs pazīs­tam mūsu pilsē­tu, tad kālab mēs kavē­ja­mies sveša­jā pilsē­tā un iekop­jam sev tajā druvas un mājok­ļus? Un kā lai mēs dziedam Tā Kunga slavas dziesmu, atraz­da­mies sveša­jā zemē? Šīs pasau­les kundzī­ba pieder citam, proti, šolai­ku valdnie­kam (15. pam.).

33.   Cīni­ņi

Pāri mēram cīni­ņus uzņem­ties neva­jag, bet vajag censties, lai draugs — mūsu miesa — būtu uzti­ca­ma un spējī­ga īste­not tiku­mus. Vajag iet ­vi­dus­ce­ļu, negriez­ties ne uz labo, ne kreiso pusi (Sak. 4, 27); un garam vajag dot garī­go, miesai — miesī­go — to, kas nepie­cie­šams laicī­gās dzīves uztu­rē­ša­nai, un sabied­ris­ka­jai dzīvei to, ko tā liku­mī­gi piepra­sa; kā teikts Svēta­jos Rakstos: dodiet ķeiza­ram, kas ķeiza­ram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder (Mt 22, 21).

Pret savu dvēse­li jābūt iecie­tī­giem tās vāju­ma un nepil­nī­bu dēļ, jāpa­cieš savi trūku­mi tāpat, kā pacie­šam svešus, taču nedrīkst ļauties slinku­mam, bet jāpa­mu­di­na sevi tiekties pēc labā­kā.

Ja tev ir gadī­jies lietot par daudz pārti­kas vai iz­da­rīt ko citu līdzī­gu — cilvē­cis­ka­jai vājī­bai radnie­cī­gu, nesat­rau­cies un vienam kaitē­ju­mam nepie­liec vēl otru, bet gan vīriš­ķī­gi uzve­di­ni sevi uz labo­ša­nos un pa to laiku centies sagla­bāt dvēse­les mieru — atbil­sto­ši apus­tu­ļa teikta­jam: svētīgs ir tas, kurš sevi pašu netie­sā tajā, ko viņš tur par labu (Rom. 14, 22).

Tā pati nozī­me ietver­ta arī Pestī­tā­ja vārdos: ja jūs neatg­rie­ža­ties un neto­pat kā bērni, tad jūs nenāk­sit Debe­su Valstī­bā (Mt 18, 3).

Cīni­ņos vai sli­mī­bās izvār­gu­šo miesu mēre­ni jāstip­ri­na ar miegu, barī­bu un dzērie­nu, pat neievē­ro­jot laiku. Pēc Jaira meitas augšām­cel­ša­nās Jēzus Kristus tūdaļ pavē­lē­ja dot tai ēst (Lk 8, 55).

Ikvienu panā­ku­mu jebkā­dā jomā mums vajag piedē­vēt Tam Kungam un līdz ar pravie­ti teikt: ne mums, Kungs, ne mums, bet Tavam vārdam dod godu (Ps. 115, 1).

Līdz kādiem 35 gadiem jeb līdz dzīves vidum šai pa­sau­lē cilvēks mēdz izcī­nīt lielu cīņu par sevis sagla­bā­ša­nu, un daudzi šajos gados neno­tu­ras tiku­mos, bet novir­zās no parei­zā ceļa, paklau­sot savām vēlmēm, kā lieci­na bīskaps Bazī­lijs Lielais: daudzi kopš jaunī­bas daudz sakrā­ju­ši, bet, dzīves vidū būda­mi, to visu zaudē­ju­ši, neiztu­rot nemie­ru, ko sacē­lu­šas netais­nī­bas garu uzsū­tī­tās kārdi­nā­ša­nas. Un tādēļ, lai ne­pie­dzī­vo­tu tādu pārvēr­tī­bu, jānos­tā­da sevi itin kā uz sevis pārbau­dī­ša­nas un uzma­nī­gas novē­ro­ša­nas svariem, kā māca svētais Sīri­jas Īzaks: katram pieklā­jas savu dzīvo­ša­nu kā ar svariem izsvērt.

34.  Grēku nožē­lo­ša­na

Tam, kurš vēlas glābties, sirdi vienmēr jātur satriek­tī­bā un gata­vī­bā nožē­lot grēkus — kā teikts Psalmu grāma­tā: upu­ri, kas patīk Dievam, ir satriekts gars; salauz­tu un satriek­tu sirdi Tu, Dievs, neno­rai­dī­si (Ps. 51,19).

Tādā gara satriek­tī­bā cilvēks netrau­cē­ti, bez raizēm var izkļūt cauri lepnā sāta­na viltī­ga­jām lama­tām, kurš visas pūles veltī tam, lai sa­cel­tu nemie­ru cilvē­ka garā un nemie­rā iesē­tu savas nezā­les; kā teikts Evaņģē­li­jā: Kungs, vai tu neesi labu sēklu sējis Savā tīru­mā? No kurie­nes tad radu­sies nezā­le? Un Viņš tiem ­sa­cī­ja: to ienaid­nieks darī­jis (Mt 13,28).

Taču, kad cilvēks cenšas uztu­rēt sevī paze­mī­gu sirdi un miera, nevis satrau­ku­ma pilnas domas, tad visas ienaid­nie­ka lama­tas mēdz būt veltī­gas, jo, kur ir domu miers, tur atdu­sas Pats Dievs Tas Kungs — un Sale­mā (mierā) ir Viņa telts (Ps. 76, 3).

Grēku nožē­la aizsā­kas ar Dieva bijā­ša­nu un vērī­gu­mu, kā saka svētais mocek­lis Boni­fā­cijs: no Dieva bijā­ša­nas dzimst vērī­ba, bet vērī­ba ir iekšē­jā miera māte, no tā savu­kārt dzimst sirdsap­zi­ņa, kas noved pie tā, ka dvēse­le skata savu neglī­tu­mu itin kā dzidrā un nesa­duļ­ķo­tā ūde­nī, un tā sāk dīgt un iesak­ņo­ties grēku nožē­la.

Visā mūža garu­mā mēs ar savām apgrē­cī­bām vairāk vai ma­zāk aizvai­no­jam Dieva diže­nu­mu, un tāpēc mums vienmēr jābūt paze­mī­giem Viņa priekšā, lūdzot atlaist mūsu parā­dus.

Jautā­jums. Vai cil­vē­kam, kurš ticis apvel­tīts ar svētī­bu, ir iespē­jams piecel­ties pēc kriša­nas grēkā?

Atbilde. Ir iespē­jams, kā teikts Psalmu grāma­tā: mani grūdin grūda, lai es kristu, bet Tas Kungs man palī­dzē­ja (Ps. 118, 13); jo, kad pravie­tis Nātans norā­dī­ja Dāvi­dam uz viņa grēku, viņš, grēku nožē­lo­jis, tūdaļ saņē­ma piedo­ša­nu (2. Sam. 12, 13).

To apstip­ri­na arī gadī­jums ar kādu ere­mī­tu, kurš, aizgā­jis pēc ūdens, pie avo­ta krita grēkā ar sievu un, atgrie­zies cellē, apzi­nā­da­mies savu grēku, atkal, tāpat kā agrāk, atsā­ka askē­tis­ku dzīvi, nepie­ņem­dams ienaid­nie­ka pado­mus, kurš viņam iztē­lo­ja grēka smagu­mu un vedi­nā­ja viņu prom no askē­tis­kās dzīves. Šo noti­ku­mu Dievs atklā­ja kādam tēvam un lika uzsla­vēt grēkā kritu­šo brāli par tādu uzva­ru pār sāta­nu.

Kad mēs patie­si nožē­lo­jam mūsu grēkus un no visas sirds vērša­mies pie mū­su Kunga Jēzus Kristus, Viņš par mums priecā­jas, rīko svētkus un sasauc uz tiem Viņam tīka­mos Spēkus, rādot tiem drahmu, kuru Viņš no jauna atgu­vis, tas ir, Savu Ķēniš­ķo tēlu un līdzī­bu. Pacel­dams uz kamie­šiem pazu­du­šo avi, Viņš to atved pie Sa­va Tēva. Mājok­lī, kurā mīt visi gavi­lē­jo­šie, Dievs iekār­to arī grēkus nožē­lo­ju­šo dvēse­li — kopā ar tiem, kuri nebi­ja Viņu atstā­ju­ši.

Tad nu nebū­sim nolai­dī­gi — vērsī­si­mies jo drīz pie mū­su labes­tī­gā Valdnie­ka un neies­līg­sim vieglp­rā­tī­bā un izmi­su­mā mūsu neskai­tā­mo un smago grēku dēļ. Izmisums ir sāta­na vispil­nī­gā­kais prieks. Tas ir grēks, kurš ved nāvē, kā teic Raksti (1. Jņ. 5, 16). Ja tu neļau­sies bezce­rī­bai un nolai­dī­bai, saka Barsa­nu­fijs, tad redzē­si brīnu­mus un slavē­si Dievu — kā Viņš pārvērš tevi, pelnī­ju­šu nebūt, tādā, kam lemts būt (t. i., no grēci­nie­ka taisna­jā).

Nožē­lot grēku, cita starpā, nozī­mē to vairs neda­rīt. Kā jebku­rai slimī­bai ir sava ārstē­ša­na, tā arī ikvie­nam grēkam — grēksū­dze.

Tātad bez šaubī­ša­nās stājies pie grē­ku sūdzē­ša­nas — un grēksū­dze būs tev par aizbil­dni Dieva priekšā. Nepār­trauk­ti atkār­to šo sird­sskaid­rā Antioha lūgša­nu: Valdniek, Tavas bezga­lī­gās labes­tī­bas iedro­ši­nāts, atļau­jos no manas nejau­kās mutes un nešķīs­tām lūpām pienest Tev šo lūgša­nu: piemi­ni, ka esi piesau­cis Tavu Svēto Vārdu pār mani un esi mani izpir­cis, samak­sā­dams ar Savām Asinīm, ka esi mani apzī­mē­jis ar Tava Svētā Gara sade­ri­nā­ša­nās zīmi un esi izve­dis mani no manu nozie­gu­mu dziļu­miem, lai jel ienaid­nieks mani neno­lau­pa. Jēzu Kristu, aizs­tā­vi mani un esi man stiprs palīgs cīņā, jo esmu iekā­res vergs, un tā mani apka­ro. Taču Tu, Kungs, nepa­met mani, zemē notriek­tu, sodot par maniem noda­rī­ju­miem: atsva­bi­ni mani, Valdniek, no pasau­les vare­nā netais­nās verdzī­bas un liec ­man iegau­mēt Tavus baušļus. Mans Kristus — manas dzīves ceļš, Tavs vaigs ir manu acu gaisma. Dievs, Valdnieks un Kungs, neļauj manām acīm pacel­ties lepnī­bā un aizcel no manis nejau­ko iekā­ri; aizs­tā­vi mani ar Tavu Svēto roku. Iegri­bas un iekā­ro­ša­nas lai ma­ni nepār­māc, un neno­dod mani bezkau­nī­gai dvēse­lei. Liec ­ma­nī atspī­dēt Tava vaiga gaismai, Kungs, lai ma­ni nepār­ņem tumsa un tajā staigā­jo­šie lai ma­ni neno­lau­pa. Nedod, Kungs, nere­dza­ma­jiem zvēriem dvēse­li, kas Tev grēkus izsūdz. Nepie­ļauj, Kungs, lai sve­ši suņi savai­no­tu Tavu kalpu. Pago­di­ni mani ar Tava Svētā Gara apmek­lē­ju­mu un pada­ri mani par Tava, Svētais Tēvs, Kristus namu. Maldos noklī­du­šo ceļa vado­ni, vadi mani ceļā, lai es neno­vir­zos pa kreisi. Tīko­ju raudzī­ties, Kungs, Tavā vaigā. Dievs, vadi mani ceļā ar Tava vaiga gaišu­mu. Dāvi­ni man, tavam kalpam, asa­ru avo­tu un dod Tavam radī­ju­mam Svētā Gara rasu, lai es neno­kal­stu kā vīģes koks, kuru Tu nolā­dē­ji: un lai jel asa­ras ir mans dzēriens un lai jel lūgša­na ir mans ēdiens. Vērs, Kungs, manu raudā­ša­nu priekā un pieņem mani Tavās mūžī­ga­jās teltīs. Lai ma­ni, Kungs, piemek­lē Tava žēlas­tī­ba, un Tavs dāsnums lai nāk pār mani, un atlaid visus manus grēkus. Jo Tu esi īste­nais Dievs, kurš piedod nozie­gu­mus. Un nepie­ļauj, Kungs, lai ma­nu daudzo likum­pār­kā­pu­mu dēļ Tavu roku darbs kristu kaunā, bet, Valdniek, ar Tavu Vienpie­dzi­mu­šo Dēlu, mūsu Pestī­tā­ju, sauc ­ma­ni augs­tī­bā. Un piecel mani, gulo­šo, kā muitnie­ku Levi­ju, un atdzī­vi­ni mani, grēku nonā­vē­to, kā atrait­nes dēlu. Jo vien Tu esi miru­šo augšām­cel­ša­nās, un Tev gods pienā­kas mūžī­gi. Āmen. (Antiohs, 77. pam.)

35.  Gavē­nis

Gavē­nis nozī­mē ne vien ­to, ka jāēd ­re­ti, bet arī to, ka jāēd ­maz; un nevis to, ka jāēd ­vie­nu reizi, bet to, ka neva­jag ēst daudz. Nesap­rā­tīgs ir tas gavē­tājs, kurš gaida noteik­to stundu un, maltī­tes stundai pienā­kot, nesā­tī­gi — gan ar miesu, gan ar prātu viss nodo­das ēša­nai.

Kas attie­cas uz pārti­ku, jāse­ko, lai ne­tik­tu šķiro­ti garšī­gi un negar­šī­gi ēdie­ni. Ar prātu apvel­tī­ta­jā cilvē­kā šī dzīvnie­kiem rakstu­rī­gā īpa­šī­ba nav slavē­ja­ma. Bet no tīka­ma­jiem ēdie­niem mēs atsa­kā­mies tāpēc, lai no­mie­ri­nā­tu neapval­dā­mo miesu un dotu brīvī­bu gara lido­ju­mam.

Patiess gavē­nis ir ne tikai miesas vārdzi­nā­ša­na, bet arī tas, ka maizes daļu, ko tu pats gribē­tu apēst, atdo­tu izsal­ku­ša­jam. Svētī­gi izsal­ku­šie, jo tie tiks paēdi­nā­ti (Mt 5, 6). Askētis­ko cīni­ņu iedi­bi­nā­tājs un mūsu Pestī­tājs Kungs Jēzus Kristus pirms doša­nās cilvē­ces izpir­kša­nas cīni­ņā stipri­nā­ja sevi ar ilg­sto­šu gavē­ni. Arī visi askē­ti, uzsā­kot darbu Tam Kungam, bruņo­jās ar gavē­ni un krusta ceļu uzsā­ka ne savā­dāk, kā gavē­jot. Panā­ku­mus pašaiz­lie­dzī­bā viņi vērtē­ja tieši pēc sasnie­gu­miem gavē­ša­nā.

Svētie cilvē­ki neuzsā­ka stingro gavē­ni uzreiz, bet pakā­pe­nis­ki un pama­zām kļuva spējī­gi iztikt ar vispie­ti­cī­gā­ko ēdie­nu. Sird­sskaid­rais Doro­tejs, radi­nā­dams savu mācek­li Dosi­fe­ju pie ga­vē­ša­nas, pakā­pe­nis­ki atņē­ma no viņa galda pa daļi­ņai, tā ka no četrām mārci­ņām viņa ikdie­nas pārti­kas devu beidzot sama­zi­nā­ja līdz asto­ņām lotēm maizes (1 lote — 12,8 g; 1 mārci­ņa — 32 lotes).

Ar visu to svētie gavē­tā­ji, citiem par izbrī­nu, nepa­zi­na nogu­ru­mu, bet vienmēr bija moži, stipri un gata­vi darbam. Slimī­bas viņus piemek­lē­ja reti, un dzīve ritē­ja ārkār­tī­gi ilgi.

Gavē­tā­ju miesai topot aizvien smalkā­kai un vieglā­kai, garī­gā dzīve tuvo­jas pilnī­bai un atklāj sevi brīnu­mai­nās parā­dī­bās. Tad gars veic ­sa­vu darbī­bu it kā bezmie­sī­gā miesā. Ārējās sajū­tas it kā aizve­ras, un prāts, atrau­da­mies no zemes, traucas debe­sīs un pilnī­gi iegrimst garī­gās pasau­les vēro­ša­nā.

Tomēr ne jau katrs spēs uzņem­ties stingros attu­rī­bas notei­ku­mus visās jomās vai at­ņemt sev visu, kas varē­tu kalpot vājī­bu mazi­nā­ša­nai. Kas to spēj saņemt, tas lai sa­ņem (Mt 19, 12).

Ēdienu katru dienu vajag lietot tik daudz, lai mie­sa pēc iestip­ri­nā­ša­nās kļūtu dvēse­lei par draugu un palī­gu tiku­mos; citā­di var būt, ka, miesai pagur­stot, novā­ji­nās arī dvēse­le.

Piekt­die­nās un trešdie­nās, it īpa­ši četru gavē­ņu laikā, ēd vienreiz dienā, un Tā Kunga eņģe­lis tevi neats­tās.

36.  Modrī­ba kārdi­nā­ju­mos

Dažreiz pieklā­jas un nepie­cie­šams būt bērnam, bet dažreiz — lauvai, seviš­ķi tad, kad pret mums sace­ļas kaislī­bas vai neš­ķīs­tie gari, jo mums nav cīnī­ša­nās pret miesu un asi­nīm, bet valdī­bām un varām, pret pasau­les valdī­tā­jiem šīs pasau­les tumsī­bā, pret ļauniem gariem gaisā (Ef. 6, 12).

Mums vienmēr jābūt uzma­nī­giem pret sāta­na uzbru­ku­miem; jo vai mēs varam cerēt, ka tas mūs atstās nekār­di­nā­tus, ja neats­tā­ja pat Pašu askē­tis­ko cīni­ņu Iedi­bi­nā­tā­ju un mūsu ticī­bas Aizsā­cē­ju un Piepil­dī­tā­ju Kungu Jēzu Kristu? Pats Kungs teica apus­tu­lim Pēte­rim: Sīma­ni, Sīma­ni, redzi? Sāta­nam ir ļoti iegri­bē­jies jūs sijāt kā kviešus (Lk 22, 31).

Tad, lūk, mums vienmēr paze­mī­bā jāpie­sauc Kungs un jālūdz, lai ne­pie­ļauj nākt pār mums kārdi­nā­ša­nai pāri mūsu spēkiem, bet lai at­pes­tī mūs no ļaunā. Jo, kad Tas Kungs atstāj cilvē­ku viņa paša ziņā, tad sātans gatavs viņu samalt miltos kā dzirnak­mens kviešu graudu.

37.  Noslēg­ša­nās un klusē­ša­na

Visvai­rāk sevi vajag greznot ar klusē­ša­nu; Ambrozijs, Medio­lā­nas bīskaps, saka: es daudzus esmu redzē­jis izglāb­ja­mies klusē­jot, bet nevie­nu — daudz runā­jot. Un vēl kāds no tēviem saka, ka klusē­ša­na ir nāka­mī­bas noslē­pums, bet liekvār­dī­ba — šīs pasau­les iero­cis.

     Tu tikai klusī­bā un uzma­nī­bā sēdi cellē un visiem līdzek­ļiem centies tuvi­nāt sevi Tam Kungam, bet Tas Kungs ir gatavs tevi no cilvē­ka pārvērst par eņģe­li:  Es  uzlū­ko­ju naba­gu, un kam sagrauzts gars, un kas manu vārdu bīstas (Jes. 66, 2).

Kad mēs piekop­jam klusē­ša­nu, tad ienaid­nieks — sātans neko nespēj pada­rīt apslēp­ta­jam sirds cilvē­kam: taču te jāsap­rot klusē­ša­nu apzi­ņā.

Šāda pārbau­dī­ju­ma laikā visu savu paļā­vī­bu jāliek uz Dievu To Kungu, kā māca apus­tu­lis: visu savu zūdī­ša­nos metiet uz Viņu, jo Viņš gādā par jums (1. Pēt. 5, 7).

Viņam šajā pārbau­dī­ju­mā jābūt pastā­vī­gam, seko­jot svētā klusē­tā­ja un vientuļ­nie­ka Jāņa parau­gam (“Svēto dzīves”, 3. dec.), kuru šajā ceļā stipri­nā­ja šādi Dieviš­ķie vārdi: es tevi neats­tā­šu un tevi nepa­me­tī­šu (Ebr. 13, 5).

Ja nu, dzīvo­jot kloste­rī un pildot uzlik­tos paklau­sī­bas pienā­ku­mus, ne vienmēr iespē­jams palikt vienat­nē un klusēt, tad kaut ­vai kādu laiku, kas atli­cis pēc šiem ­dar­biem, jāvel­tī nošķir­tī­bai un klusē­ša­nai, un par šo mazu­mi­ņu Dievs Tas Kungs neka­vē­sies nosū­tīt Savu svētī­go žēlas­tī­bu.

Vientu­lī­ba un klusē­ša­na rada aizkus­ti­nā­ju­mu un lēnprā­tī­bu; šī pēdē­jā iedar­bo­jas uz cilvē­ka sirdi līdzī­gi rāma­jam Siloa­mas ūde­nim, kas plūst bez trokšņa un skaņas, kā saka pravie­tis Jesa­ja: Siloa­mas ūde­ņi, kas lēni tek (Jes. 8, 6).

Atraša­nās cellē klusē­jot, vingri­no­ties, lūdzot Dievu un apgūs­tot baušļus dienu un nakti, pada­ra cilvē­ku svētbi­jī­gu; jo, pēc svēto tēvu vārdiem, mūka celle ir Bābe­les krāsns, kurā trīs jaunek­ļi sasta­pu­ši Dieva Dēlu.

38.  Pilnī­ga klusē­ša­na

Sird­sskaid­rais Barsa­nu­fijs māca: kamēr kuģis atro­das jūrā, tam nākas ciest likstas un vēju brāzmas; bet, kad tas aizk­ļūst līdz rāma­jai un klusa­jai ostai, ne likstas un bēdas, ne vēju brāzmas to vairs nebai­da — tas paliek, rāmi stāvot klusu­mā. Tāpat arī tev, mūkam, sagai­dā­mas likstas un bēdas, un domu vēju brāzmas, kamēr atro­dies cilvē­kos; bet, kad sasnieg­si klusu­mu, tev vairs nav no kā baidī­ties (Barsa­nu­fijs, 8., 9. atbil­de).

Pilnī­ga klusē­ša­na ir krusts, kurā cilvē­kam sevi jāpie­sit ar visām kaislī­bām un kārī­bām. Taču pado­mā, cik daudz zaimu un apvai­no­ju­mu pārcie­ta mūsu Valdnieks Kristus, pirms uzkā­pa krustā. Tāpat arī mums nav iespē­jams panākt sevī pilnī­gu klusu­mu un cerēt uz svētu­ma pilnī­bu, ja nebū­sim cietu­ši kopā ar Kristu. Jo, saka apus­tu­lis, ja līdz ar Viņu ciešam, mēs līdz ar Viņu tiksim arī pago­di­nā­ti (Rom. 8, 17). Cita ceļa nav.

Tam, kurš nonā­cis pilnī­gā klusu­mā, noteik­ti jāatce­ras, kāpēc nācis, lai vi­ņa sirds neno­mal­dī­tos uz ko citu.

39.  Darbī­gā un apce­rī­gā dzīve

Cilvēks sastāv no dvēse­les un miesas, un tāpēc viņa dzīves gāju­mā jābūt miesī­gai un garī­gai darbī­bai — pašaiz­lie­dzī­bai un apce­rei.

Darbī­gās dzīves ceļu veido: gavē­nis, attu­rī­ba, nomods, ceļos meša­nās, lūgša­nas un pārē­jā miesas askē­ze, kas veido šauro un sūro ceļu, kurš, pēc Dieva teiktā, aizved uz mūžī­go dzīvī­bu (Mt 7, 14).

Viedī­gi apce­rī­gās dzīves ceļu veido prāta pacel­ša­na Dieva Tā Kunga augs­tu­mos, sirds vērī­gums, prāta lūgša­na un tādu vingri­nā­ju­mu rezul­tā­tā — garī­go lietu skatī­ša­na.

Katram, kurš vēlas iet ­ga­rī­gās dzīves ceļu, jāsāk ar askē­zi un tikai pēc tam var pāriet pie ap­ce­res, jo bez pašaiz­lie­dzī­bas darbiem pie ap­ce­res nonākt nevar.

Darbī­gā dzīve attī­ra mūs no grēcī­gām kaislī­bām un paceļ mūs līdz pašaiz­lie­dzī­bas pilnī­bas pakā­pei, un ar to pašu saga­ta­vo mums ceļu uz apce­rī­go dzīvi. Šādu dzīves­vei­du var uzsākt tikai attī­rī­tie no kaislī­bām un pilnī­gie — kā tas izriet no Svēto Rakstu vārdiem: svētī­gi sird­sšķīs­tie, jo tie Die­vu redzēs (Mt 5, 8), un no svētā Grego­ri­ja Teolo­ga vārdiem: uzsākt gremdē­ša­nos garī­gās pasau­les apce­rē nav bīsta­mi tikai piere­dzē vispil­nī­gā­ka­jiem.

Tā Draudze, godi­nā­da­ma svētī­tā­ju Niko­la­ju, dzied: visu­pirms izcī­nī­ta­jiem klusē­ša­nas un viltus domu apka­ro­ša­nas darbiem tu esi pievie­no­jis Dievap­do­mu un ar Dievap­do­mu esi ieman­to­jis saprā­ta pilnī­bu, tajā uzdrīk­stē­da­mies saru­nā­ties ar Dievu un eņģe­ļiem.

Apcerī­gās dzīves uzsāk­ša­nai jāpieiet ar bijā­ša­nu un drebē­ša­nu, ar sagrauz­tu sirdi un paze­mī­bu, daudz­kārt izzi­not Svētos Rakstus, turklāt, ja iespē­jams atrast, kāda prasmī­ga stare­ca vadī­bā; un nevis pārgal­vī­gi un patva­ļī­gi: jo pārdro­šī­bā arī visgud­rais, pēc Sina­jas Grego­ri­ja vārdiem, kas augst­prā­tī­bā tiecas iegūt vairāk par to, kas pienā­kas, spiež ­se­vi nobriest līdz tam pirms laika. Un vēl: ja iedo­mā kāds lolo sapni sasniegt augs­tu­mus, tāds nevis patie­sī­bu, bet sāta­na vēlmi ieņē­mis — tādu sātans itin veikli notver savos tīklos kā savu kalpu.

Ja nu nav iespē­jams atrast padom­de­vē­ju, kurš spētu ieva­dīt apce­rī­ga­jā dzīvē, tad jāva­dās pēc Svēta­jiem Rakstiem, jo pats Tas Kungs mums pavēl mācī­ties no Svēta­jiem Rakstiem, sacī­dams: meklē­jiet Rakstos... jo tur iekšā jums ir mūžī­gā dzīvī­ba (Jņ 5, 39).

Tāpat jāpū­las pārla­sīt svēto tēvu rakstus un, cik iespē­jams, jācen­šas izpil­dīt to, ko tie mā­ca, un tādē­jā­di no darbī­gās askē­zes pama­zām kāpt augs­tāk — līdz vērī­gi apce­rī­gās dzīves pilnī­bai.

Jo, pēc svētā Grego­ri­ja Teolo­ga vārdiem (spredi­ķis Pashas svētkos), pats labā­kais darbs ir, kad mēs katrs patstā­vī­gi sasnie­dzam pilnī­bu un Dievam, kurš mūs aici­na, piene­sam dzīvu, svētu, vienmēr un visā svētī­tu upu­ri.

Darbī­go askē­zi neva­jag atmest arī tad, kad cilvēks tur guvis panā­ku­mus un jau ie­gā­jis garī­ga­jā apce­rē, jo tā veici­na vērī­gi apce­rī­go dzīvi un dara to cilde­nu.

Iekšē­ji vērī­gās un apce­rī­gās dzīves ceļā nedrīkst pado­ties un no tā atteik­ties tāpēc vien, ka cilvē­ki, kuri pieķē­ru­šies āriš­ķī­ga­jam un jutek­lis­ka­jam, ar saviem pretē­jiem uzska­tiem ievai­no mūs sirdi visjū­tī­gā­ka­jā vietā un visā­di cenšas novir­zīt mūs no garī­gā ceļa, uzstā­dot mums tajā dažā­dus šķēršļus: jo Baznī­cas tēvi (sird­sskaid­rā Teodo­rīta Augstās Dziesmas skaidro­jums, 84. lpp.) uzska­ta, ka garī­go lietu apce­re ir vērtē­ja­ma augs­tāk par jutek­lis­ki uztve­ra­mo lietu pārzi­nā­ša­nu. Un tāpēc, neska­to­ties uz visiem šķēršļiem, bez šaubī­ša­nās jātur­pi­na ceļš, šinī gadī­ju­mā balsto­ties uz Dieva Vārdiem: jums nebūs bīties, kur tie bīs­tas, nedz baiļo­ties... jo ar jums ir Dievs. To Kungu Cebao­tu, To jums būs svētīt, sird­sprā­tā patu­rot Viņa Dieviš­ķo Vārdu un izpil­dot Viņa gribu, un Viņš lai ir jūsu baiļo­ša­na (Jes. 8, 10, 12, 13).

40.  Pamā­cī­ba mūkam iesā­cē­jam

Nepa­do­dies grūtsir­dī­bai, ja, paklau­sot kāda pado­mam vai ci­tu varai, vai vēl kādā veidā esi nonā­cis šajā kloste­rī: tas ir Dieva prāts. Ja ņemsi vērā tev sacī­to, izglāb­sies pats un tavi tuvi­nie­ki, par kuriem tu raizē­jies; nekad, saka Pravie­tis, neesmu redzē­jis taisno atstā­tu, nedz viņa dzimu­mu (Ps. 37, 25). Lūk, kas tev jāievē­ro, dzīvo­jot šajā kloste­rī: kad stāvi baznī­cā, ieklau­sies visā bez izņē­mu­ma, iepa­zīs­ties ar visu baznī­cas kārtī­bu, tas ir, ar vaka­ra, ar pēcva­ka­ra, ar pusnakts, ar rīta, ar stundu dievkal­po­ju­miem, iemā­cies satu­rēt prātā.

Ja atro­dies cellē un tev nav rokdar­ba, cik vien spēj, centies lasīt, jo īpa­ši Psalmus; mēģi­ni katru noda­ļu pārla­sīt vairā­kas reizes, lai vi­su patu­rē­tu prātā. Ja ir rokdarbs, nodar­bo­jies ar to; ja paklau­sī­bas labad aici­na izpil­dīt uzde­vu­mu, ej un izpil­di. Strādā­jot pie rok­dar­ba vai pil­dot paklau­sī­bu, nepār­trauk­ti atkār­to lūgša­nu: Kungs Jēzu Kristu, Dieva Dēls, apžē­lo­jies par mani, grēcī­go. Atkārto­dams lūgša­nu, ieklau­sies sevī, proti, sako­po prātu un savie­no to ar dvēse­li. No sāku­ma vienu, divas un vairā­kas dienas atkār­to šo lūgša­nu tikai prātā, pa vārdam, katra vārda jēgā iedzi­ļi­no­ties atse­viš­ķi. Vēlāk, kad Tas Kungs būs sasil­dī­jis tavu sirdi ar Savas Svētī­bas siltu­mu un būs tevī Svētī­bu savie­no­jis vienā kopī­gā garā, tad tevī šī lūgša­na plūdīs nepār­trauk­ti un vienmēr būs tev līdzās, sniegda­ma tev baudu un barī­bu. Tieši tas ir teikts pravie­ša Jesa­jas grāma­tā: uzmos­tie­ties un gavi­lē­jiet, jūs, kas pīšļos guļat; jo Tava rasa ir kā rasa uz zāles (Jes. 26, 19). Un, ja tev dota šī dvēse­les barī­ba, proti, saru­na ar Pašu To Kungu, tad kāds gan var būt iemesls apmek­lēt brāļu celles, pat ja kāds tevi būtu aici­nā­jis? Patie­si tev saku, šī dīkā runā­ša­na ir tā pati dīkdie­nī­ba. Ja neizp­ro­ti sevi, vai va­ri par ko spriest un mācīt citus? Klusē, pastā­vī­gi klusē, vienmēr atce­ries Dieva klātbūt­ni un Viņa vārdu. Neiesais­ties saru­nā ne ar vienu, taču visā­di sargies noso­dīt tos, kuri daudz runā vai sme­jas. Šādā reizē esi kurls un mēms, laid ­gar ausīm visu, lai ko par tevi runā­tu. Sev par parau­gu vari ņemt Stefa­nu Jauno (“Svēto dzīves”, 28. nov.), kura lūgša­na bija nepār­trauk­ta, daba lēnī­ga, mute neru­nī­ga, sirds paze­mī­ga, gars atmai­dzis, miesa ar dvēse­li šķīsta, jauna­vī­ba nevai­nī­ga, naba­dzī­ba īsta, un viņa nesav­tī­bā nebi­ja kurnē­ša­nas, paklau­sī­ba bija uzcī­tī­ga, lūgša­na pacie­tī­ga un strādā­ša­na centī­ga.

Sēžot pie mal­tī­tes, neska­ties un netie­sā, cik kurš ēd, bet gan ielū­ko­jies sevī, mielo­jot dvēse­li ar lūgša­nu. Pusdie­nās ēd diezgan, vaka­ri­ņās esi attu­rīgs. Trešdien un piekt­dien, ja vari, ēd pa vienai reizei. Katru nakti guli bez pārtrau­ku­ma četras stundas; 10., 11., 12. un stundu pēc pusnakts; ja izsīkst spēki, vari pa dienu gulēt papil­dus. Šo ievē­ro nešau­bī­da­mies līdz mūža galam, jo tas vaja­dzīgs tavas galvas nomie­ri­nā­ša­nai. Arī es kopš jaunī­bas dienām esmu ietu­rē­jis šo ceļu. Mēs arī vienmēr lūdzam Dievu To Kungu, lai Viņš mums dod mieru nakts laikā. Ja tu sevi tā uztu­rē­si, tad nebū­si grūtsir­dīgs, bet gan vesels un priecīgs.

Patie­si tev saku — ja tā uzve­dī­sies, tad nodzī­vo­si kloste­rī līdz pat tava mūža galam. Esi paze­mīgs, un Tas Kungs tev palī­dzēs. Viņš liks aust tavai taisnī­bai kā gaisma un tavai tiesai kā dienas spožu­mam (Ps. 37, 6), un tava gaisma spīdēs ļaužu priekšā (Mt 5, 16).

41.  Atbilde kādam brālim, kurš taujā­ja pēc pamā­cī­bas, kā dzīvot tuksne­ša vientu­lī­bā

Kāds mūks bija nodo­mā­jis doties tuksne­ša vientu­lī­bā, viņš atnā­ca pie tē­va Sera­fi­ma, kurš dzīvo­ja tuksne­sī, un vaicā­ja: kā tas ir, tēvs, — citi teic, ka aizie­ša­na no kopē­jās mītnes uz tuksne­si esot fari­ze­jisms un ka ar tādu rīcī­bu brāļiem tiekot izrā­dī­ta necie­ņa vai pat noso­dī­jums. Tēvs Sera­fims uz to atbil­dē­ja: tiesāt citus nav mūsu darī­ša­na, un pame­tam mēs brāļu pulku ne jau aiz naida pret viņiem, bet tādēļ, ka esam apņē­mu­šies līdzi­nā­ties eņģe­ļu kārtai, kurai nav pieņe­mams būt tur, kur ar vārdiem un darbiem tiek iz­sauk­tas Dieva Tā Kunga dusmas. Un tāpēc mēs, aizie­da­mi no brāļiem, tikai tura­mies tālāk no iespē­jas redzēt un dzirdēt to, kas ir pretru­nā ar Dieva baušļiem, — kā mēdz notikt tur, kur brāļu pulks ir liels. Mēs izvai­rā­mies nevis no cilvē­kiem, kuri pēc dabas ir tādi paši kā mēs un tiek ­sauk­ti tajā pašā Kristus vārdā, bet gan no neti­ku­miem, kas tiem ­pie­mīt, — kā tika teikts arī diža­jam Arsēni­jam: vairies no cilvē­kiem — un tiksi glābts (“Svēto dzīves”, 8. maijs).

Kādam mūkam kloste­ra priekš­nieks bija devis svētī­bu uzsākt vientuļ­nie­ka dzīvi tuksne­sī, un pats priekš­nieks rakstī­ja tēvam Sera­fi­mam, lai viņš uzņe­mot šo mūku un sniedzot tam norā­dī­ju­mus garī­ga­jā dzīvē tāpat kā sev pašam. Kad minē­tais mūks ar šo rakstu atnā­ca pie sta­re­ca Sera­fi­ma, viņš to uzņē­ma ļoti laipni un deva svētī­bu ne visai tālu no savas celles uzcelt citu. Un, kad minē­tais mūks sāka piepra­sīt norā­dī­ju­mus, viņš tam visdzi­ļā­ka­jā paze­mī­bā teica, ka viņš jau pats neko nezi­not, un atgā­di­nā­ja tam Pestī­tā­ja vārdus: mācai­ties no manis, jo Es esmu lēnprā­tīgs un no sirds paze­mīgs, tad jūs atra­dī­sit atvieg­lo­ju­mu savām dvēse­lēm (Mt 11, 29); pēc tam pieme­ti­nā­ja: pēc svētā Jāņa Pakāp­nie­ka domām — mums jāmā­cās nevis no eņģe­ļa vai cil­vē­ka, bet gan no Paša Tā Kunga.

42.  Kādam jābūt draudzes ganam?

Draudzes ganam jābūt pilnī­gam ikvie­nā tiku­mā, un viņa dvēse­lei pēc ilg­sto­šas pilnvei­do­ša­nās jāprot izšķirt labu un ļaunu (Ebr. 5, 14).

Draudzes ganam jābūt labam Svēto Rakstu pazi­nē­jam; viņam dienu un nakti jāapgūst Tā Kunga liku­mi; tā vingri­no­ties, viņam ir izre­dzes tikt apdā­vi­nā­tam ar spēju spriest par labo un ļauno.

Īsto atzi­ņu par labo un ļauno var gūt tikai tad, kad dievbi­jī­bas censo­nis būs ieju­ties nāka­mā noso­dī­ju­ma mocī­bās un mūžī­gās svētlai­mes priekš­no­jaus­mās, — tas dievbi­jī­ga­jā dvēse­lē noslē­pu­mai­nā un garī­gā veidā notiek jau šīs dzīves laikā te, zemes virsū.

Pirms prasmes spriest par labo un ļauno cilvēks nav spējīgs ganīt runā­jo­šās avis — ja nu vienī­gi neru­nā­jo­šās; jo, neiepa­zi­nu­ši labo un ļauno, mēs sāta­na viltī­gos gājie­nus aptvert nespē­jam.

Un tāpēc draudzes ganam, vadot  runā­jo­šās avis, jābūt apvel­tī­tam ar tādu prasmi, lai vi­sos gadī­ju­mos varē­tu sniegt derī­gus pado­mus katram, kurš taujā pēc viņa garī­ga­jiem norā­dī­ju­miem: jo, kā saka Damas­kas Pēte­ris, ne katrs cilvēks spēj meklē­tā­jam dot parei­zo pado­mu; bet vien ­tas, kurš no Dieva saņē­mis dāva­nu pazīt labo un ļauno un ilg­sto­šas askē­zes ceļā guvis gaišre­dzī­gu prātu.

Draudzes ganam jābūt apvel­tī­tam arī ar spēju saska­tīt būtī­bu, lai pēc pašrei­zē­jo un pagā­ju­šo lietu aptver­ša­nas viņš varē­tu pare­dzēt arī nāko­šās un noprast ienaid­nie­ka viltī­bas.

Garī­gā vadī­tā­ja rakstu­ram jāizce­ļas ar dziļu mīles­tī­bu pret saviem pado­ta­jiem: jo īste­no ganu, pēc Jāņa Pakāp­nie­ka vārdiem, uzrā­da viņa mīles­tī­ba pret savu ganām­pul­ku. Jo tieši mīles­tī­ba piespie­da Augstā­ko Virsga­nu uzņem­ties krusta mokas.

43.  Pamā­cī­ba kloste­ra priekš­nie­kam, kā pārval­dīt brāļus

Kāds kloste­ra priekš­nieks, gadī­jies Saro­vas kloste­rī, tieko­ties ar tēvu Sera­fi­mu, lūdza viņam pado­mu, kā vaja­got pārval­dīt brāļus. Tēvs Sera­fims viņam sniedza šādu pamā­cī­bu.

Lai ik­viens kloste­ra priekš­nieks kļūst un vienmēr paliek par apdo­mī­gu māti saviem pado­ta­jiem.

Bērnus mīlo­šā māte dzīvo nevis savam priekam, bet bērnu inte­re­sēs. Vājo bērnu vājī­bas panes ar mīles­tī­bu; nešķīs­tos attī­ra, rāmā mierā apmaz­gā, ietērpj baltās un jaunās drānās, apauj, sasil­da, paba­ro, apgā­dā, ieprie­ci­na un viņu garu cenšas tā aprū­pēt no visām pusēm, lai tai nebū­tu jādzird no viņiem ne mazā­kās brēkša­nas, un tādiem bērniem mēdz būt laba attiek­sme pret savu māti. Tāpat ikvie­nam kloste­ra priekš­nie­kam jādzī­vo nevis savās, bet gan pado­to inte­re­sēs, jābūt iecie­tī­gam pret viņu vājī­bām, ar mīles­tī­bu jāpa­nes neva­rī­go neva­rī­ba, grēka kaites jāārs­tē ar žēlsir­dī­bas plākste­ri, nozie­dzī­bās kritu­šos jāceļ augšā lēnprā­tī­gi, aptrai­pī­tos ar jelkā­da neti­ku­ma nejau­cī­bu jātī­ra klusi un viņus jāapmaz­gā ar gavē­ša­nu un lūgša­nām, nosa­kot to viņiem papil­dus tām, kas nozī­mē­tas visiem kopī­gi; jāapģērbj tiku­mu drēbēs — ar mācī­bu un savu priekš­zī­mī­go dzīvi, nemi­tī­gi jābūt par viņiem nomo­dā, visiem līdzek­ļiem viņus jāuzmun­dri­na un no visām pusēm jāpa­sar­gā viņu miers un netrau­cē­tī­ba, lai ne­kad nebū­tu dzirda­ma ne mazā­kā viņu vaima­nā­ša­na, nedz kurnē­ša­na; un tad viņi dedzī­gi centī­sies panākt, lai miers un netrau­cē­tī­ba būtu kloste­ra priekš­nie­kam.

Kristī­gās dzīves mērķis

(saru­na ar Moto­vi­lo­vu, Simbir­skas muižnie­ku un tiesne­si)

I. Uzaici­nā­jums

“Patie­si, patie­si, es jums saku, kas man tic, tas arī tos darbus darīs, ko es daru, un vēl lielā­kus par tiem ­da­rīs, jo es noeju pie Tē­va.”(Jņ 14, 12)

Reiz, savās piezī­mēs raksta Moto­vi­lovs, tas noti­ka Saro­vas tuksne­sī drīz pēc manas izve­se­ļo­ša­nās, 1831. gada ziemas sāku­mā, novem­bra pēdē­jā otrdie­nā vaka­ra dievkal­po­ju­ma laikā es stāvē­ju silta­jā Dzīvu­da­ro­šā Avota kated­rā­lē tieši Dievmā­tes Brīnum­darītā­jas svētbil­des priekšā, kur pēc tam es vienmēr stāvē­ju. Te pie ma­nis pienā­ca viena no Dive­je­vas Dzirna­vu1 draudzes māsām. Par šīs draudzes nosau­ku­mu un esa­mī­bu, kura bija atda­lī­ju­sies no citas Dive­je­vas Baznī­cas draudzes, man tad vēl nebi­ja nekā­du priekšs­ta­tu. Šī māsa man jautā­ja:

 — Vai tu esi tas klibais kungs, kuru nesen mūsu cienī­ja­mais tēvs Sera­fims izdzie­di­nā­ja? Atbildē­ju, ka tas tiešām esmu es.

 — Nu tad, — viņa teica, — ej pie svē­tā tēva, viņš lika tevi pasaukt. Viņš tagad ir kloste­rī savā cellē un gaida tevi.

Ļaudis, kas kaut ­rei­zi dižā mūka Sera­fi­ma dzīves laikā biju­ši Saro­vas tuksne­sī vai kaut tikai dzirdē­ju­ši par viņu, var pilnī­bā saprast, ar kādu neizsa­kā­mu prieku piepil­dī­jās mana dvēse­le par šo negai­dī­to aici­nā­ju­mu.

Nenok­lau­sī­jies dievkal­po­ju­mu līdz beigām, es tūdaļ devos pie vi­ņa uz celli. Tēvs Sera­fims sagai­dī­ja mani pašās priekš­na­ma durvīs un teica:

 — Es gaidī­ju jūs, Dievu­mī­lo­šais, tikai mazliet uzgai­diet, kamēr es paru­nā­šu ar saviem bāri­ņiem. Man ir daudz kas ar jums runā­jams. Sēdie­ties šeit.

Ar šiem ­vār­diem viņš norā­dī­ja uz kāpnēm priekš­na­mā, kuras droši vien ­bi­ja ierī­ko­tas dūme­ņa aiztai­sī­ša­nai. Es būtu apsē­dies uz apak­šē­jā pakā­pie­na, bet viņš man sacī­ja:

 — Nē, sēdie­ties augs­tāk.

Es pārsē­dos uz otro pakā­pie­nu, bet viņš man teica:

 — Nē, Dievu­mī­lo­šais. Lūdzu, sēdie­ties uz paša augs­tā­kā pakā­pie­na. — Un, nosē­di­nā­jis mani, pieme­ti­nā­ja: — Nu, lūk, sēdiet te un uzgai­diet, kamēr es runā­ju ar bāri­ņiem, tad nākšu pie jums.

Svētais tēvs ieve­da pie se­vis cellē divas māsas, no kurām viena bija muižnie­ku izcel­smes jauna­va, Ņiže­go­ro­das muižas īpaš­nie­ka Mantu­ro­va māsa Jeļe­na Vasī­li­ja meita, kā par viņu uz manu jautā­ju­mu atbil­dē­ja priekš­na­mā pali­ku­šie.

Ilgi es gaidī­ju, kad dižais sirmgal­vis atvērs durvis arī man. Domā­jams, tā sēdē­ju stundas divas. Pie ma­nis pienā­ca tēva Sera­fi­ma palīgs Pāvils no blakus­cel­les, kura atra­dās vistu­vāk priekš­na­mam, un, neska­to­ties uz manu atru­nā­ša­nos, pārlie­ci­nā­ja mani ieiet viņa cellē un sāka man stāstīt dažā­das pamā­cī­bas garī­ga­jai dzīvei, kas pēc būtī­bas bija ienaid­nie­ka iedves­tas, lai no­vā­ji­nā­tu manu mīles­tī­bu un ticī­bu dižā mūka Sera­fi­ma nopel­niem Dieva priekšā. Man kļuva bēdī­gi, un es ar skumjām viņam teicu:

 — Muļķis es biju, tēvs Pāvil, ka, paklau­sī­jis jums, iegā­ju pie jums cellē. Arī kloste­ra pārval­dnieks tēvs Nifonts ir uzti­cams Dieva kalps, tomēr uz Saro­vas tuksne­si neesmu braucis pie vi­ņa, bet gan tikai pie tē­va Sera­fi­ma un domā­ju, ka arī senat­nē maz bija tādu svētu Dieva kalpu, apdā­vi­nā­tu ar Mozus un Elijas spēku. Bet kas jūs tāds esat, ka uzspie­žat man savas pamā­cī­bas? Domā­ju, ka jūs pats kārtī­gi Dieva ceļu neizp­ro­tat. Piedo­diet man, bet es nožē­lo­ju, ka paklau­sī­ju jums un ienā­cu pie jums cellē.

Ar šiem ­vār­diem es aizgā­ju no viņa un atkal apsē­dos uz svētā tēva celles priekš­na­mi­ņa trepju augs­tā­kā pakā­pie­na. Pēc tam es no tā paša tēva Pāvi­la dzirdē­ju, ka svētais tēvs viņu bargi par to sabā­ris: “Nav tava darī­ša­na runāt ar tiem, kas pie na­ba­ga Sera­fi­ma brauc uz Saro­vu un alkst viņa vārdu. Un es pats, nabags, ne no sava prāta runā­ju, bet ko man Dievs vēlē­jis atklāt par pamā­cī­bu. Nemai­sies svešās darī­ša­nās! Pats sevi zini, bet mācīt nekad nevie­nu neuzd­rīk­sties1:

Dievs tev nav devis šo dāva­nu, tā par velti netiek dota, bet nopel­nu dēļ mūsu Dieva priekšā un kā īpa­ša Viņa žēlas­tī­ba un provi­den­ce.”

To šeit ­rak­stu atmi­ņai un mācī­bai par tikko manā­mām svētā tēva Sera­fi­ma rakstu­ra iezī­mēm.

Apmēram pēc divu stundu ilgas saru­nas ar māsām durvis atvē­rās, un svētais tēvs Sera­fims, pava­dī­jis māsas, teica man:

 — Ilgi es jūs esmu  aizka­vē­jis, Dievu­mī­lo­šais, neņe­miet ļaunā. Manām bāre­nēm daudz kas ir vaja­dzīgs, tad es, nabags, viņas mieri­nu. Lūdzu, ienā­ciet cellē!

Šajā kloste­ra cellē viņš runā­ja ar mani par vairā­kām lietām, kuras attie­cas uz dvēse­les glābša­nu, kā arī laicī­go dzīvi, un lika man nāka­ma­jā dienā ar viesnīc­nie­ku tēvu Saro­vas Guri­ju atbraukt pēc agrās litur­ģi­jas uz viņa tuvē­jo noma­les kloste­ri.

II.  Dieva griba

Vese­lu nakti mēs ar tēvu Guri­ju runā­jām par tēvu Sera­fi­mu; vese­lu nakti gandrīz negu­lē­ju­ši aiz prie­kiem, no rīta devā­mies pie tē­va Sera­fi­ma uz viņa noma­ļo kloste­ri, pat neēdu­ši un nedzē­ru­ši, un vese­lu dienu pava­dī­jām pie šī kloste­ra durvīm. Tūksto­šiem cilvē­ku nāca pie di­žā stare­ca, un visi, neda­bū­ju­ši viņa svētī­bu, pastā­vē­ju­ši viņa priekš­na­mā, griezās atpa­kaļ. Kādi septi­ņi vai as­to­ņi cilvē­ki pali­ka ar mums gaidīt dienas beigas un tēva Sera­fi­ma iznāk­ša­nu, to skaitā, kā tagad atce­ros, bija arī mantzi­ņa sieva no Ņiže­go­ro­das guber­ņas apriņ­ķa pilsē­tas Balahņas un kāda svētce­ļo­tā­ja, kas bija norū­pē­ju­sies par Pafnu­ti­ja svēto pīšļu atvēr­ša­nu, kas, liekas, netrū­do­ši atdu­sas Balahņā. Viņas nolē­ma kopā ar mums sagai­dīt, kad atvēr­sies dižā stare­ca durvis. Beidzot arī viņu dvēse­les samul­sa; pat tēvs Gurijs galī­gi apmul­sis man teica:

 — Jau tumšs, tēvs, un zirgs izsal­cis, arī kučieru puikam laikam gribas ēst. Ka tik zvēri mums neuzk­lūp, ja brauksim vēlāk.

Bet es teicu:

 — Nē, tēvs Gurij, brauciet viens atpa­kaļ, ja no kā baidā­ties, bet mani kaut ­šeit uz vietas lai zvē­ri saplo­sa, es projām neiešu no svētā tēva Sera­fi­ma durvīm, lai arī bada nāvē man pie tām jāno­mirst. Es tomēr gaidī­šu, kamēr viņš atvērs savas svētās celles durvis.

Pēc neilga laici­ņa tēvs Sera­fims patie­šām atvē­ra savas celles durvis un, pievēr­sda­mies man, teica:

 — Dievu­mī­lo­šais, es jūs saucu, bet neņe­miet ļaunā, ka visu dienu neatvē­ru. Šodien trešdie­na, un es klusē­ju. Bet rīt — laipni lūdzu, būšu priecīgs sirsnī­gi ar jums apru­nā­ties. Bet nenā­ciet pie ma­nis tik agri, savā­dāk, neēdis visu dienu, esat stipri izvār­dzis. Pēc vēlā pusdie­nu dievkal­po­ju­ma, kārtī­gi paēdu­ši, nāciet ar tēvu Guri­ju pie ma­nis. Tagad ejiet un iestip­ri­nie­ties, jūs esat novār­gu­ši.

Svētais tēvs mūs, sākot ar mani, svētī­ja un teica tēvam Guri­jam:

 — Tā, draugs, tā gan, mans prieks, rīt ar kungu es jūs gaidī­šu pie se­vis manā tuvā­ka­jā nami­ņā, tur jūs mani atra­dī­sit, bet tagad ejiet ar mieru. Uzredzē­ša­nos, Dievu­mī­lo­šais.

Ar šiem ­vār­diem tēvs Sera­fims atkal aizvē­ra durvis.

Nav tādu vārdu, ar ko varē­tu izteikt to prieku, kuru izju­tu savā sirdī. Mani pārņē­ma svētlai­me. Doma, ka, neska­to­ties uz visas dienas ilgo gaidī­ša­nu, es kaut uz beigām esmu izpel­nī­jies ne tikvien redzēt tēva Sera­fi­ma seju, bet arī dzirdēt viņa apga­ro­tos vārdus, deva mieri­nā­ju­mu. Jā, es biju ne ar ko virs zemes nesa­lī­dzi­nā­mā svētlai­mes virsot­nē. Un, neska­to­ties uz to, ka es visu dienu nebi­ju ēdis , mani pārņē­ma sāta sajū­ta, nebi­ja arī slāpju. Saku patie­sī­bu, neska­to­ties uz to, ka, iespē­jams, dažiem, kas nav reāli izbau­dī­ju­ši, ko nozī­mē saldme, sātī­ba un slāpju remdē­ša­na, ar kurām cilvēks piepil­dās Dieva Gara piemek­lē­ša­nas laikā, mani vārdi liksies pārspī­lē­ti un teiktais pārāk jūsmīgs. Bet apgal­vo­ju ar pareiz­ti­cī­ga kristie­ša sirdsap­zi­ņu, nav šeit ­pār­spī­lē­ju­ma un pārlie­kas jūsmī­bas, bet viss pateik­tais ir ne vien skaid­ra patie­sī­ba, bet pat ļoti vāja atblāz­ma tam, ko īste­nī­bā pārdzī­vo­ju savā sirdī.

Bet kas dos man tādus vārdus, kas kaut ­maz­liet, kaut ­da­ļu spētu pateikt no tā, ko nāka­ma­jā dienā pārdzī­vo­ja mana dvēse­le?

III.  Kristie­ša dzīves mērķis

Tas noti­ka cetur­tdie­nā. Diena bija apmā­ku­sies, zemi klāja nelie­la sniega kārta, kad svētais tēvs Sera­fims sāka ar mani saru­nu blakus tam pašam noma­ļa­jam kloste­rim iepre­tim Saro­vas upei, pie kal­na, kas atra­dās tuvu tās krastam.

Apsēdi­nā­jis mani uz tikko nocir­sta koka celma, kuru pats bija cirtis, viņš notu­pās manā priekšā.

 — Dievs man atklā­ja, — teica dižais starecs, — ka jūs savā bērniš­ķī­gu­mā ļoti gribat zināt, ko arī daudziem garī­dznie­kiem esat vairāk­kārt jautā­jis, —kāds ir kristī­gās dzīves mērķis.

Man tiešām jāatzīst, ka kopš divpad­smit gadu vecu­ma šī doma mani nepār­trauk­ti uztrau­ca un patie­si šai sa­ka­rā es biju runā­jis ar vairā­kiem garī­dznie­kiem, bet viņu atbil­des mani nepār­lie­ci­nā­ja. Par to tēvam Sera­fi­mam neva­rē­ja būt zināms.

 — Bet neviens, — turpi­nā­ja tēvs Sera­fims, — jums neatbil­dē­ja konkrē­ti. Jums teica: “Ej uz baznī­cu, lūdz Dievu, pildi baušļus, dari labu — lūk, arī kristie­šu dzīves mērķis.” Un daži bija pat sašu­tu­ši, ka jūs esat aizrā­vies ar Dievam netī­ka­mu ziņkā­ri, un teica: “Nepaaug­sti­ni sevi.” Bet viņi jums netei­ca tā, kā tas būtu vaja­dzīgs. Lūk, tagad es, naba­ga Sera­fims, jums izskaid­ro­šu, kāds tad īsti ir šis mērķis.

Lai cik arī pati par sevi laba būtu lūgša­na, gavē­nis, modrī­ba un citi kristie­šu pienā­ku­mi, taču ne jau ti­kai to pildī­ša­nā ir kristie­šu dzīves mērķis, kaut arī tie kal­po šī mērķa sasnieg­ša­nai. Dieva Svētā Gara ieman­to­ša­na1 ir patie­sais mērķis mūsu dzīvei. Gavē­nis, lūgša­nas un žēlas­tī­bas dāva­nu doša­na, un visi labie darbi, ko darām Kristum par godu, ir Dieva Svētā Gara ieman­to­ša­nas būtī­ba. Ievē­ro­jiet, tēvs, ka tikai tie la­bie darbi, ko darām Kristus vārdā, nes mums Svētā Gara augļus. Bet visi tie dar­bi, kas, lai arī labi, tomēr nav darī­ti Kristus dēļ, nāka­mī­bā netiek atal­go­ti un arī šajā dzīvē nenod­ro­ši­na mūs ar Dieva svētī­bu. Lūk, kāpēc Jēzus Kristus teica: “Kas nav ar mani, tas ir pret mani, un, kas ar mani nesak­rāj, tas izkai­sa” (Lk 11, 23). Labos darbus savā­dāk nevar nosaukt kā vien ­par krāša­nu, kaut arī tie nav Kristus dēļ darī­ti. Arī Svēta­jos Rakstos ir teikts: “Bet ikvie­nā tautā Viņam ir tīkams, kas Viņu bīstas un taisnī­gi dzīvo” (Apd. 10, 35). Un, kā mēs redzam no svētā vēstī­ju­ma, šis “patie­sī­bas darī­tājs” ir tik tīkams Dievam, ka Kornē­li­jam, kas bija dievbi­jīgs un darī­ja labu, lūgša­nas laikā parā­dī­jās Dieva Eņģelis un teica: “Tagad nosū­ti vīrus uz Jopi un atai­ci­ni Sīma­ni, kam pievārds Pēte­ris” (Apd. 10, 5). Tā Dievs pielie­to visus Savus Dieviš­ķos līdzek­ļus, lai do­tu tādam cilvē­kam iespē­ju par saviem laba­jiem darbiem nezau­dēt balvu mūžī­ga­jā esī­bā. Bet, lai to sasnieg­tu, būtu jāsāk ar patie­su ticī­bu uz Mūsu Kungu Jēzu Kristu, Dieva Dēlu, kurš pasau­lē nācis, lai glāb­tu grēci­nie­kus un ieman­to­tu Svētā Gara labvē­lī­bu, kas mūsu sirdī iededz Dieva valstī­bu un ved mūs uz nāka­mā laikme­ta pilnī­bu un laimī­bu. Bet ar to arī apro­be­žo­jas šo labo darbu tīka­mī­ba Dievam, kas netiek darī­ti Kristus godam. Mūsu Radī­tājs piešķir līdzek­ļus, lai tos īste­no­tu. Cilvē­kam tikai jāizvē­las, vai īs­te­not tos vai ne. Lūk, kāpēc Dievs teica ebre­jiem: “Ja jūs būtu akli, jums nebū­tu grēka; bet tagad jūs sakāt: Mēs redzam, tāpēc jūsu grēks paliek” (Jņ 9, 41). Ja, līdzī­gi Kornē­li­jam, cilvēks izman­tos to, ka Dievam patī­kams viņa darbs, kas nav darīts Kristus dēļ, un noti­cēs Viņa Dēlam, tad tādā veidā darbs viņam tiks pieskai­tīts kā tāds, kas Kristus dēļ ir darīts un ar ticī­bu. Pretē­jā gadī­ju­mā cilvē­kam nav tiesī­bu žēlo­ties, ka viņa labie darbi neti­ka ņemti vērā. Tas gan nekad neno­tiek, ja dara kaut ­ko labu Kristus dēļ. Viņa dēļ darī­tie darbi ne tikai nodro­ši­na taisnī­bas kroni nāka­mī­bā, bet arī taga­dē­jā dzīvē piepil­da cilvē­ku ar Svētā Gara svētī­bu un pie tam, kā teikts: “Jo bez mēra Viņš dod savu Garu. Tēvs mīl Dēlu un visu ir node­vis viņa rokā” (Jņ 3, 34—35). Tā, lūk, Dievu­mī­lo­šais. Tad nu Svētā Gara ieman­to­ša­nā arī ir patie­sais kristie­šu dzīves mērķis, bet lūgša­nas, gavē­nis, žēlas­tī­bas dāva­nas, modrī­ba un citi Jēzus Kristus dēļ darī­tie darbi ir tikai līdzek­ļi, lai ie­man­to­tu Dieva Garu.

 — Kā tad ieman­tot? — jautā­ju tēvam Sera­fi­mam. — Es kaut ­kā to nesap­ro­tu.

 — Ieman­to­ša­na ir tas pats, kas iegū­ša­na, — viņš man atbil­dē­ja. — Jūs taču sapro­tat, ko nozī­mē naudas krāša­na. Tāpat ir arī ar Svētā Gara ieman­to­ša­nu. Jūs taču, Dievu­mī­lo­šais, sapro­tat, ko nozī­mē iegū­ša­na tās pasau­lī­ga­jā izprat­nē. Paras­tu cilvē­ku pasau­lī­gais dzīves mērķis ir rauša­na, parei­zāk sakot, naudas krāša­na, bet muižnie­kiem turklāt arī uzsla­vas, pago­di­nā­ju­mi un citas balvas par nopel­niem valsts priekšā. Dieva Gara ieman­to­ša­na arī ir kapi­tāls, bet tikai svētīgs un mūžīgs, un tas, tāpat kā laicī­gais naudas kapi­tāls, ir iegūs­tams līdzī­gā ceļā. Dievs vārds, mūsu Kungs Dievcil­vēks Jēzus Kristus pielī­dzi­na mūsu dzīvi tirgus lauku­mam, un mūsu darbs uz zemes saucams par pirkša­nu, un Viņš saka: “Izmanto­jiet laiku, jo šīs dienas ir ļaunas” (Ef. 5, 16), t.i., izman­to­jiet laiku, lai sa­ņem­tu debe­su dāva­nas caur ­ze­mes preci. Zemes prece ir Kristus dēļ paveik­tie labie darbi, kuri dod mums Vissvē­tā Gara žēlas­tī­bu. Līdzī­bā par gudra­jām un ģeķī­ga­jām jauna­vām, kad viņām pietrū­ka eļļas, ir teikts: “Noeita labāk pie pār­de­vē­jiem un pērciet sev” (Mt 25, 9), bet, kad viņas nopir­ka, kāzu nama durvis bija aizda­rī­tas, un viņas neva­rē­ja tajā ieiet. Daži saka, ka eļļas trūkums ģeķī­ga­jām jauna­vām norā­da uz labo darbu trūku­mu viņu dzīves laikā. Šāds izskaid­ro­jums ir ne visai pareizs. Kāds gan viņām bija labo darbu trūkums, ja viņas, kaut arī ģeķī­gas, tika sauktas par jauna­vām? Jauna­vī­ba pati par sevi ir augs­tā­kā labda­rī­ba, stāvok­lis, kas pielī­dzi­nāms eņģe­lim un varē­tu kalpot kā aizs­tā­jējs visām citām labda­rī­bām. Es, nabags, domā­ju, ka viņām pietrū­ka Vissvē­tā Dieva Gara žēlas­tī­bas. Darot labos darbus, šīs jauna­vas garī­gu­ma neizp­rat­nes dēļ domā­ja, ka kristie­šu būtī­ba ir tikai labda­rī­bā.

Izdarām mēs kādu labu darbu un sakām sev: Dieva darbu pavei­cām; bet vai ar to tiek ie­man­tots Svētais Gars? Saņē­ma viņas to vai ne, viņām gar to nebi­ja nekā­das daļas. Par tādu dzīves veidu, kas balstās uz vienu vien ­lab­da­rī­bu bez rūpī­gas pārbau­des, vai tas nes un cik daudz Svētā Gara žēlas­tī­bu, tēvu grāma­tās ir teikts:

“Dažs ceļš iesā­ku­mā liekas labs, bet savā galā tas ved uz elles dibe­nu” (Zāl. pam. 16, 25). Svētais Antonijs savos rakstos, kas veltī­ti mūkiem, runā par tādām jauna­vām: “Daudziem mūkiem un jauna­vām nav ne mazā­kā priekšs­ta­ta par atšķi­rī­ga­jām gribām, kas ir cilvē­kā, un viņi nezi­na, ka mūsos darbo­jas trīs gribas: pirmā — Dieva, vispil­nī­gā­kā un visglāb­jo­šā­kā, otrā ir paša perso­nī­gā, cilvē­cis­kā, tas ir, ja ne pazu­di­no­ša, tad arī ne glābjo­ša; trešā — sāta­na, pilnī­gi pazu­di­no­ša.” Un, lūk, šī trešā — ienaid­nie­ka griba iemā­ca cilvē­ku neda­rīt nekā­das labda­rī­bas vai arī darīt tās aiz ­god­kā­res, vai arī vienkār­ši kā labu darbu, taču ne Kristus godam. Otrā — mūsu pašu griba iemā­ca mūs darīt visu tā, lai iz­da­bā­tu mūsu iegri­bām, un arī, kā ienaid­nieks māca, darīt labu laba dēļ un nepie­vērst uzma­nī­bu ieman­to­ja­mai svētī­bai. Pirmā — Dieva griba, visglāb­jo­šā­kā griba, tajā vien ­pas­tāv, lai veik­tu labus darbus, tikai lai uz­krā­tu sevī Svēto Garu, neizsīk­sto­šo un ne ar ko savā būtī­bā nesa­lī­dzi­nā­mo, neno­vēr­tē­ja­mo mūžī­bas dārgu­mu. Šī Svētā Gara ieman­to­ša­na arī ir tā eļļa, kuras pietrū­ka šīm ģeķī­ga­jām jauna­vām. Tāpēc jau tās ir nosauk­tas par ģeķī­gām, jo aizmir­sa par labda­rī­bas augļa nepie­cie­ša­mī­bu, par Svētā Gara žēlas­tī­bu, bez kuras nav un nevar būt pestī­ša­nas, jo ir teikts: “Ar Svēto Garu katra dvēse­le atdzimst un ar skaidrī­bu paaugs­ti­nās, kļūst gaišā­ka Trijā­dī­bas svēta­jā noslē­pu­mā.” Pats Svētais Gars iemā­jo mūsu dvēse­lē, un šī Viņa, Visa­val­dī­tā­ja, iemā­jo­ša­na un Svētās Trijā­dī­bas klātbūt­ne mūsu garam tiek ­do­ta, ja mēs visiem spēkiem esam tieku­šies pēc Svētā Gara žēlas­tī­bas, kas saga­ta­vo mūsu miesā un dvēse­lē troni Dieva un mūsu gara visu­da­ro­ša­jai kopī­bai pēc nemai­nī­ga­jiem Dieva Vārdiem: “Es viņos mājo­šu un starp viņiem staigā­šu, un es būšu viņu Dievs, un viņi būs mana tauta” (2. Kor. 6, 16). Šī tad arī ir tā eļļa gudro jauna­vu luktu­ros, kas varē­ja ilg­sto­ši un gaiši degt, un jauna­vas ar dego­šiem gaismek­ļiem varē­ja sagai­dīt arī līga­vai­ni, kurš nāca pusnakts stundā un ieve­da viņas līksmī­bas pilī. Ģeķī­gās, redzot, ka dziest viņu luktu­ri, gāja uz tirgu, lai no­pir­ktu eļļu, bet nepas­pē­ja atgriez­ties laikā, jo durvis bija ciet. Tirgus laukums — mūsu dzīve; laulī­bu pils durvis, kas bija slēgtas un nede­va ceļu pie lī­ga­vai­ņa, — cilvē­ka nāve; gudrās un ģeķī­gās jauna­vas — kristī­go dvēse­les, eļļa — nevis darbi, bet caur ­tiem iegūs­ta­mā Svētā Gara svētī­ba mūsu iekšē­jā būtī­bā, kas pārvei­do — iznī­cī­bu par neiznī­cī­bu, dvēse­les nāvi par garī­gu dzīvi, tumsu par gaismu, mūsu būtī­bas padi­be­nes, kur kaislī­bas piesie­tas ka lopi un zvēri, — par Dievī­bas templi, par mirdzo­šu pili, kurā mūžī­ga līksmī­ba par mūsu Kungu Jēzu Kristu, Radī­tā­ju un Pestī­tā­ju, un mūsu dvēse­ļu Mūžī­gu Līga­vai­ni. Cik gan liela ir Dieva līdzjū­tī­ba pret mūsu bēdī­go stāvok­li, t.i., pret mūsu nevē­rī­bu par Viņa gādī­bu, kad Dievs saka: “Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzi­nu” (Atkl. 3, 20), domā­dams ar šīm durvīm mūsu dzīves ritu­mu, kuru nāve vēl nav apstā­di­nā­ju­si. Kā gan es vēlē­tos, Dievu­mī­lo­šais, lai ša­jā dzīvē jūs vienmēr būtu Svēta­jā Garā. Bēdas, lielas bēdas būs, ja Viņš mūs atra­dīs, apgrū­ti­nā­tus ar ikdie­niš­ķām rūpēm un skumjām, jo kas gan iztu­rēs Viņa dusmī­bu un kas gan nostā­vēs Viņa bargā vaiga priekšā. Lūk, kāpēc teikts: “Esiet ­no­mo­dā un lūdziet Dievu, lai jūs nekris­tu kārdi­nā­ša­nā” (Mk 14, 38), tas ir, lai ne­zau­dē­tu Dieva Garu, jo modrī­ba un lūgša­nas nes mums Viņa svētī­bu. Protams, katrs labs darbs, ko darām Kristus dēļ, dod Svētā Gara žēlas­tī­bu, bet vairāk par visu dod lūgša­na, jo tā ir vienmēr mūsu rokās kā iero­cis Gara Svētī­bas ieman­to­ša­nai. Piemē­ram, sagri­bē­jās jums aiziet uz baznī­cu, bet vai nu nav baznī­cas, vai arī dievkal­po­jums beidzies; gribē­tu uba­gam ziedot, taču vai nu uba­ga nav, vai arī nav ko dot; gribat jūs jauna­vī­bu sagla­bāt, bet nav spēka jūsu dabas vāju­ma dēļ vai ie­naid­nie­ka kārdi­nā­ju­mu dēļ, kuriem cilvēks nav spējīgs turē­ties pretim; gribē­tu arī kādu labu darbu Kristus godam paveikt, bet spēka nav vai arī īsto brīdi neva­rat atrast. Bet uz lūgša­nām tas viss neattie­cas, tās iespē­ja­mas katram un vienmēr — gan bagā­tam, gan naba­gam, gan slave­nam, gan vienkār­šam, gan stipram, gan vājam, gan vese­lam, gan slimam, gan taisnam, gan grēci­nie­kam. Cik liels ir pat grēci­nie­ka lūgša­nas spēks, ja lūgsna tiek ­rai­dī­ta no visas sirds, spriediet pēc šāda svētā manto­ju­ma piemē­ra. Kad pēc izmi­sušās mātes, kura bija zaudē­ju­si savu vienpie­dzi­mu­šo dēlu, ko nāve tai lau­pī­ja, lūgu­ma netik­lā sievie­te, kas paga­dī­jās tai ce­ļā, vēl neattī­rī­ju­sies no tikko kā paveik­tā grēka, mātes skumju aizkus­tināta, vērsās pie Die­va: “Ne manis, nolā­dē­tās grēci­nie­ces, bet mātes asa­ru dēļ, kura sēro par savu dēlu un ir stipri pārlie­ci­nā­ta par Tavu žēlsir­dī­bu un visva­re­nī­bu, Kungs Jēzu Kristu, uzmo­di­ni viņas dēlu,” ... un atdzī­vi­nā­ja viņu Dievs. Tā, lūk, Dievu­mī­lo­šais, liels ir lūgsnas spēks, un tā vairāk par visu citu dod mums Svēto Garu, to ir ērti veikt jebku­ram. Laimī­gi mēs būsim, kad Dievs mūs atra­dīs nomo­dā, Svētā Gara žēlas­tī­bas dāva­nu pilnī­bā. Tad mēs varam uzdrīk­stē­ties cerēt būt pacel­tiem uz māko­ņiem pretī Tam Kungam debe­sīs, kas nāks ar slavu un varu tiesāt dzīvos un miru­šos un atal­gos katru pēc viņa darbiem. Lūk, jūs, Dievu­mī­lo­šais, uzska­tāt par lielu laimi runā­ties ar naba­ga Sera­fi­mu, jo esat pārlie­ci­nāts, ka arī viņš nav bez Kunga svētī­bas. Ko tad lai sa­kām par Pašu Dievu, mūžī­gi neizsīk­sto­šo zemes un debe­su labu­mu avo­tu? Taču lūgša­nā mēs ar Viņu Pašu — labes­tī­bas pilnī­bu un dzīvu­da­ro­šo Dievu, mūsu Glābē­ju — iedro­ši­nā­mies saru­nā­ties. Bet arī te jālūdz tik ilgi, kamēr Dieva Svētais Gars nāks pār mums Viņam vien ­zi­nā­mā Savas debe­su žēlas­tī­bas mērā. Un, kad Viņš raudzīs mūs apcie­mot, būtu jāpār­stāj lūgties. Kāpēc gan mums Viņu lūgt: “Nāc un mājo mūsos un šķīstī mūs no visas nešķīs­tī­bas, un, labais, atpes­tī mūsu dvēse­les,” ja Svētais Gars jau ir nonā­cis pie mums, lai glāb­tu mūs, kas uz Viņu ceram un Viņa Svēto Vārdu patie­sī­bā piesau­cam, lai mēs, alk­sto­šie un lūdzo­šie Viņa atnāk­ša­nu, lēnprā­tī­gi un ar mīles­tī­bu sagai­dī­tu Ieprie­ci­nā­tā­ju mūsu dvēse­les templī. Es, Dievu­mī­lo­šais, paskaid­ro­šu to ar piemē­ru: ja kaut ­vai jūs mani aici­nā­tu ciemos un es, paklau­sī­jis jūsu ielū­gu­mam, atnāk­tu un vēlē­tos ar jums apru­nā­ties, bet jūs turpi­nā­tu mani aici­nāt: laipni lūdzu, atnā­ciet pie ma­nis! Tad es gribot negri­bot būšu spiests teikt: kas viņam kaiš? Vai prā­tu zaudē­jis? Es pie vi­ņa esmu iera­dies, bet viņš turpi­na mani aici­nāt. — Tas arī uz Kungu Dievu Svēto Garu attie­cas. Tāpēc arī ir teikts: “Palie­ciet mierā un sapro­tiet, ka Es esmu Dievs; paaugs­ti­nā­šos tautās, paaugs­ti­nā­šos uz zemes,” t.i., “es nāku pie kat­ra, kas Man tic un Mani piesauc, un Es runā­šu ar viņu tā, kā agrāk runā­ju para­dī­zē ar Ādamu, ar Abraāmu un Īzaku, un ar citiem maniem kalpiem, ar Mozu, Ījabu un viņiem līdzī­giem”. Daudzi tulko, ka atteik­ša­nās attie­cas tikai uz pasau­lī­giem darbiem, t.i., lūgša­nā saru­nā­jo­ties ar Dievu, jāno­liek pasau­lī­gie darbi. Bet es jums Dievā teikšu, ka, neska­to­ties uz to, ka lūgša­nā ir jāatsa­kās no laicī­gām rūpēm, tad, kad ticī­bas un lūgša­nas visu­va­re­na­jā spēkā Dievs Kungs Svētais Gars uzska­tīs par vēla­mu mūs apcie­mot un atnāks pie mums Savas svētī­bas neaprak­stā­mā pilnī­bā, tad arī lūgša­nu vaja­dzē­tu nolikt. Dvēse­le runā, kad veic ­lūg­ša­nu, bet, kad nonāk Svētais Gars, mums jābūt pilnī­gā klusu­mā, lai skaid­ri un sapro­ta­mi sadzir­dē­tu mūžī­gās dzīves vārdus, kurus Viņš vēlē­sies paslu­di­nāt. Mums jābūt pilnī­gā dvēse­les un gara skaidrī­bā un nevai­nī­gi tīriem miesā. Tā bija pie Ho­re­ba kalna, kad izraē­lie­šiem bija teikts, lai vi­ņi trīs dienas līdz Dieva parā­dī­ša­nās brīdim Sina­ja kalnā nepies­kar­tos sievām, jo mūsu Dievs ir “uguns, kas aprij visu netī­ro”, un ar Viņu nevar tikties neviens, kas aptrai­pīts miesā vai ga­rā.

IV. Svētī­bas ieman­to­ša­na

 — Bet kā tad, svētais tēvs, ir ar citām labda­rī­bām, ko Kristus dēļ veicam, lai ie­man­to­tu Svētā Gara žēlas­tī­bu? Jūs man tikai par lūgša­nu vien stās­tāt.

 — Krājiet Svētā Gara žēlas­tī­bu sevī arī ar visām citām Kristus dēļ veikta­jām labda­rī­bām, tirgo­jie­ties ar tām garī­gi, tirgo­jie­ties tā, lai jums būtu lielāks ienā­kums. Krājiet Dieva svētī­go dāva­nu kapi­tā­lu un nogul­diet to mūžī­ga­jā Dieva lombar­dā uz nema­te­riā­liem procen­tiem. Piemē­ram, ja jums Dieva Svētī­bu vairāk dod lūgša­nas un modrī­ba, lūdziet un esiet modri; ja daudz Svētā Gara dod gavē­nis, tad gavē­jiet; ja vairāk dod žēlas­tī­bas dāva­nas, tad ziedo­jiet, un tā spriediet par katru Kristus dēļ darā­mo darbu. Es jums izstās­tī­šu par sevi, naba­ga Sera­fi­mu.

Cēlies es esmu no Kurskas tirgo­tā­jiem. Kad es vēl nebi­ju kloste­rī, mēs tirgo­jām preci, kas deva mums lielā­ku peļņu. Tā arī jūs, tēvs, dariet, un kā tir­dznie­cī­bas lietā spēks ir, lai ne tikai tirgo­tu, bet lai ie­gū­tu lielā­ku peļņu, tā arī kristie­šu dzīvē ne tajā ir spēks, lai ti­kai lūgtos un veiktu kādu labu darbu. Kaut arī apus­tu­lis saka:

“Lūdziet Dievu bez mitē­ša­nās” (1. Tes. 5, 17), tomēr, kā atce­ra­ties, klāt pieme­ti­na: “Gribu labāk piecus saprā­tī­gus vārdus runāt, lai ci­tus pamā­cī­tu, nekā desmit tūksto­šu vārdu mēlēs” (1. Kor. 14, 19). Arī Dievs saka: “Ne ikkatrs, kas uz mani saka: Kungs! Kungs! ieies debe­su valstī­bā, bet tas, kas dara mana debe­su Tēva prātu” (Mt 7, 21), tas ir, kas veic Dieva darbus un pie tam ar dievbi­jī­bu, jo nolā­dēts, kas dara Dieva darbu nevī­žī­gi (Jer. 48, 10). Bet Dieva darbs ir: “Lai jūs ticē­tu uz To, ko Viņš sūtī­jis” (Jņ 6, 29). Ja jūs parei­zi izpro­tat Kristus un apus­tu­ļu baušļus, tad mūsu dzīves mērķis ir nevis labo darbu skaita aplie­ci­nā­ša­na, kuri ir tikai līdzek­lis mērķa sasnieg­ša­nai, bet gan tas, lai ie­gū­tu no tiem ­lie­lā­ku labu­mu, t.i., saņem­tu vēl lielā­kas Svētā Gara pārba­gā­tās dāva­nas.

Es vēlē­tos, Dievu­mī­lo­šais, lai arī jūs pats spētu ieman­tot šo mūžī­go neizsīk­sto­šo Dieva svētī­bas avo­tu un vienmēr sevi vērtē­tu Svēta­jā Garā, vai jūs iegūs­tat vai ne; ja esat Svēta­jā Garā, tad, lai sla­vēts Dievs, nav par ko skumt: kaut ­vai tūlīt uz bargo Kristus tiesu. Jo — kur pārsteig­šu, tajā arī tiesā­šu. Bet, ja ne, jāatrod iemesls, kāpēc Kungs Dievs Svētais Gars mūs atstā­jis, un no jauna jāsāk Viņu meklēt un neatkāp­ties līdz brīdim, kad atra­dī­sies Kungs Dievs Svētais Gars un būs atkal ar mums savā žēlas­tī­bā. Bet ienaid­nie­kiem, kas attā­li­na mūs no Viņa, ir tā jāuzb­rūk, līdz kamēr pīšļi vien ­no tiem ­pa­liek pāri, kā teica pravie­tis Dāvids: “Es dzinos pakaļ maniem ienaid­nie­kiem un panā­cu viņus, es negrie­zos atpa­kaļ, līdz es nebi­ju viņus iznī­ci­nā­jis. Es viņus sagrā­vu, ka tie vairs necē­lās, bet nokri­ta pie ma­nām kājām” (Ps. 18, 38—39).

Tā, lūk, tēvs, arī garī­gi tirgo­jie­ties ar labda­rī­bām. Daliet Svētā Gara žēlas­tī­bas dāva­nas tiem, kas tās piepra­sa, līdzī­gi svecei, kas, degot zemes liesmās, izsta­ro arī pati gaismu un, savu gaismu nezau­dē­jot, aizde­dzi­na citas sveces. Un, ja tas tā ir, runā­jot par zemes ugu­ni, ko tad teiksim par Visus­vē­tā Dieva Gara žēlas­tī­bas ugu­ni? Piemē­ram, zemes bagā­tī­bas izda­lot, tās izsīkst, turpre­tī Dieva svētī­bas debe­su bagā­tī­bas, jo vairāk tiek ­da­lī­tas, jo vairāk vairo­jas tam, kas tās dala. Tā arī Pats Kungs teica sama­rie­tei: “Ikvienam, kas dzer no šī ūdens, atkal slāps. Bet, kas dzers no tā ūdens, ko es tam došu, tam nemū­žam vairs neslāps, bet ūdens, ko es tam došu, kļūs viņā par ūdens avo­tu, kas verd mūžī­gai dzīvei” (Jņ 4, 13—14).

V. Dievmā­te — mēris sāta­nam

 — Svēto tēv, — es teicu, — jūs runā­jat par Svētā Gara ieman­to­ša­nu kā par kristie­šu dzīves mērķi, bet kā un kur lai es to ierau­gu? Labie darbi ir redza­mi, bet vai tad Svētais Gars var būt redzams? Kā lai es zinu, vai Viņš ir ar mani vai nē?

 — Mēs taga­dē­jā laikā, — tā atbil­dē­ja starecs, — atro­da­mies gandrīz vispā­rē­ja atsa­lu­ma stāvok­lī pret svēto ticī­bu Dievam Jēzum Kristum un esam ļoti neuzma­nī­gi gan pret Dieva provi­den­ces darbī­bu, gan pret cilvē­ka kopī­bu ar Dievu, mēs esam tik tālu nonā­ku­ši, ka varē­tu teikt — pat vispār aizgā­ju­ši no patie­sās kristī­ga cilvē­ka dzīves. Mums tagad liekas jocī­gi Svēto Rakstu vārdi, kad Svētais Gars ar Mozus muti runā­ja: “Un redzē­ja Ādams Dievu staigā­jam pa para­dī­zi”, vai arī kad lasām apus­tu­ļa Pāvi­la rakstos: “Bet, viņiem ejot caur Frīģi­ju un Gala­ti­ju, Svētais Gars aizlie­dza Dieva vārdu Āzijā runāt. Nonā­ku­ši Mizi­jas apvi­dū, viņi lūko­ja iet uz Biti­ni­ju, bet Jēzus Gars viņiem neļā­va” (Apd. 16, 6—7). Vairāk­kārt arī citās Svēto Rakstu vietās ir stāstīts par Dieva parā­dī­ša­nos cilvē­kiem.

Daži arī saka: “Šīs vietas nav sapro­ta­mas: vai tie­šām cilvē­ki tik acīm redza­mi varē­ja skatīt Dievu?” Bet te nav nekā nesap­ro­ta­ma. Šī nesap­rat­ne rodas līdz ar mūsu attā­li­nā­ša­nos no sākot­nē­jās kristie­tī­bas atzi­ņas vienkār­šī­bas, izglī­to­ša­nās aizse­gā mēs esam iegā­ju­ši tādā nezi­ņas tumsā, ka mums liekas neies­pē­jams tas, kas sena­jiem likās tik skaidrs, ka doma par Dieva parā­dī­ša­nos cilvē­kiem pat paras­tās saru­nās neli­kās jocī­ga. Kad draugi apsū­dzē­ja Ījabu Dieva zaimo­ša­nā, viņš atbil­dē­ja: “Kā tas var būt, ka es jūtu Visa­val­dī­tā­ja elpu manās nāsīs?” Tas nozī­mē: kā gan es varu zaimot Dievu, ja Viņa Svētais Gars ir ar mani? Ja es Dievu zaimo­tu, Dieva Svētais Gars no manis atkāp­tos, bet es jūtu viņa elpu savās nāsīs. Tieši tādā pašā veidā tiek ­vēs­tīts arī par Abraāmu un Jēka­bu, ka viņi redzē­ja Dievu un runā­ja ar Viņu, bet Jēkabs pat cīnī­jās ar Dievu. Kad Mozus izpel­nī­jās no Dieva saņemt bauslī­bas liku­mus, viņš Dievu redzē­ja kopā ar savu tautu Sina­ja kalnā. Māko­nis vai uguns stabs, kas vadī­ja tautu tuksne­sī, ir acīm­re­dza­ma Dieva Svētā Gara svētī­ba, ko cilvē­ki redzē­ja patie­sī­bā, nevis savā iztē­lē, sapņo­jot vai sli­mī­gā fantā­zi­jā. Mēs esam ļoti nevē­rī­gi pret mūsu pestī­ša­nu, no tā arī izriet, ka mēs un daudzi citi Svētos Rakstus pieņem un saprot ne tā, kā vaja­dzē­tu. Un tas viss tādēļ, ka nemek­lē­jam Dieva svētī­bu, neļau­jam tai mū­su prāta lepnī­bas dēļ ienākt mūsu dvēse­lē, un tāpēc mums nav patie­sas Dieva atzi­ņas, kura tiek ­sū­tī­ta cilvē­kiem, kas no visas sirds alkst Dieva taisnī­bas. Tā, piemē­ram, daudzi vietu Bībe­lē, kur Dievs Ādamam, ko Viņš bija radī­jis no zemes pīšļiem, sejā iedve­sa dzīvī­bas dvašu, izskaid­ro tā, ka līdz tam Ādamam nebi­ja cilvē­ka dvēse­les un gara, bet gan tikai miesa, kas radī­ta no zemes pīšļiem. Nav pareizs šāds skaidro­jums, jo Kungs Dievs radī­ja Ādamu no zemes tādā sastā­vā, kā svētais apus­tu­lis Pāvils aplie­ci­na: “Lai jū­su gars, dvēse­le un miesa pilnī­gi bez vainas tiktu uzgla­bā­ti mūsu Kunga Jēzus Kristus atnāk­ša­nai!” (1. Tes. 5, 23) Un visas šīs trīs mūsu būtī­bas daļas tika radī­tas no zemes, un Ādams bija radīts dzīvs, Dieva apga­rots, kā visas radī­bas, kas dzīvo uz zemes, nevis miris. Bet, lūk, kur ir viss spēks: ja Dievs neied­ves­tu viņa sejā šo dzīvī­bas dvašu, Dieva Svētā Gara klātbūt­ni, kas no Tēva iziet un mīt Dēlā un ko Dēla dēļ sūtī­ja uz zemi, tad, lai arī cik Ādams kā radī­bas kronis nebū­tu radīts pilnī­gāks par visām pārē­jām Dieva radī­bām, viņā tomēr nebū­tu Svētais Gars un viņš būtu līdzīgs pārē­jām radī­bām, kurām tāpat ir miesa, dvēse­le un gars. Kad Dievs iedve­sa Ādama sejā dzīvī­bas dvašu, tad pēc Mozus vārdiem: “Ādams tapa par dzīvu dvēse­li” (1. Moz. 2, 7), t.i., pilnī­gi visā Dievam līdzī­gu un tādu pašu kā Viņš — mūžī­gi mūžam nemir­stī­gu. Ādamu Dievs radī­ja tādu, ka nevie­nai dabas stihijai nebi­ja varas pār viņu, ko ūdens neslī­ci­nā­ja, uguns nede­dzi­nā­ja, neva­rē­ja aprīt zeme un gaiss ne ar kādu savu darbī­bu neva­rē­ja kaitēt. Viss viņam kā Dieva mīļo­ta­jam, kā radī­bas valdnie­kam bija pakļauts. Visi apbrī­no­ja viņu kā vispil­nī­gā­ko Dieva radī­ša­nas kroni. No šīs dzīvī­bas elpas, ko Ādama sejā iedve­sa visa­ra­dī­tājs un visauz­tu­rē­tājs Dievs, Ādams tapa tik pārgudrs, ka no laika gala nav bijis, nav un droši vien ­ne­maz nebūs otra tik gudra un daudz­zi­no­ša cilvē­ka uz zemes. Kad Kungs Ādamam pavē­lē­ja nosaukt vārdā katru radī­bu, tad katrai radī­bai viņš deva tādu vārdu, kas pilnī­bā iztei­ca radī­bas būtī­bu, spēku un īpa­šī­bas, kuras tai dā­vā­ja Dievs pie ra­dī­ša­nas.

Apveltīts ar šo pārda­bis­ko Dieviš­ķo svētī­bas dāva­nu, piešķir­to līdz ar dzīvī­bas dvašu, Ādams varē­ja redzēt un saprast Dievu, kurš staigā­ja para­dī­zē, saprast Viņa vārdus un svēto eņģe­ļu saru­nas, kā arī zvēru, putnu un visas zemes dzīvī­bas valo­du un visu to, kas pašreiz no mums kā kritu­šiem un grēcī­giem ir apslēpts, bet kas Ādamam līdz viņa kriša­nai bija tik skaidrs. Ar tādu pašu gudrī­bu, spēku, visva­re­nī­bu un citām labām, svētām īpa­šī­bām Kungs apvel­tī­ja arī Ievu, ko Ēdenes saldmē, para­dī­zē Dievs radī­ja nevis no zemes pikas, bet no Ādama ribas. Lai vi­ņi vienmēr varē­tu sevī uztu­rēt dzīvī­bas dvašas nemir­stī­gās, Dieva svētī­gās un vispil­nī­gā­kās īpa­šī­bas, Dievs iestā­dī­ja dzīvī­bas koku, kura augļos atra­dās visa Viņa Dieviš­ķās dvašas būtī­bas un pilnī­bas dāva­na. Ja viņi nebū­tu sagrē­ko­ju­ši, Ādams, Ieva un visi viņu pēcnā­cē­ji varē­tu vienmēr baudīt no dzīvī­bas koka un tāda veidā uztu­rēt sevī mūžī­go dzīvu­da­ro­šo Dieva spēku un nemir­stī­go, mūžam jauno miesas, dvēse­les un gara pilnī­bu un nebei­dza­mu sava bezga­lī­gi nemir­stī­gā, svētlai­mī­gā stāvok­ļa neno­ve­co­ša­nu, kas mūsu laikos nav pat ar prātu aptve­rams.

Kad Ādams un Ieva pirms laika un pret Tēva gribu ēda no laba un ļauna atzī­ša­nas koka, iepa­zīs­tot atšķi­rī­bu starp labo un ļauno, pār viņiem nāca sods par baušļa pārkāp­ša­nu, un viņi zaudē­ja Svētā Gara svētī­bas dāva­nu, tā ka līdz Dievcil­vē­ka Jēzus Kristus atnāk­ša­nai Dieva Gars vēl nebi­ja nācis pasau­lē, jo Jēzus nebi­ja paaugs­ti­nāts. Taču tas neno­zī­mē, ka Svētā Gara pasau­lē nebi­ja pavi­sam, bet viņa klātbūt­ne nebi­ja tik pilnī­ga kā Ādamā vai kā mūsos, pareiz­ti­cī­ga­jos kristie­šos, bet izpau­dās tikai no ārpu­ses, un viņa klāte­sa­mī­bas pazī­mes bija pasau­lē zinā­mas cilvē­ku dzimu­mam. Tā, piemē­ram, Ādamam pēc kriša­nas grēkā, tāpat arī Ievai bija atklā­ti daudzi noslē­pu­mi, kas attie­cas uz gaidā­mo cilvē­ces glābša­nu. Arī Kainam, neska­to­ties uz viņa nešķīs­tī­bu un nozie­gu­mu, bija izpro­ta­ma svētī­gā, kaut ­gan atmas­ko­jo­šā Visva­re­nā Dieva runā­jo­šā balss. Arī Noass sazi­nā­jās ar Dievu. Abraāms kļuva priecīgs, redzot Dievu un Viņa dienu. Svētā Gara svētī­ba, kas darbo­jās no ārie­nes, atspo­gu­ļo­jās arī visos Vecās Derī­bas pravie­šos un Izraēla svēta­jos. Vēlāk ebre­ji iekār­to­ja pat speciā­las pravie­šu skolas, kur mācī­ja atpa­zīt Dieva un eņģe­ļu klātbūt­nes pazī­mes un atšķirt Svētā Gara klātbūt­ni no paras­tām parā­dī­bām, kas notiek bez svētī­bas pali­ku­šās zemes dzīves dabā. Simeo­nam Dievsa­ņē­mē­jam un dievve­cā­kiem Joaki­mam un Annai, ­kā arī neskai­tā­miem Dieva kalpiem bija pastā­vī­gi, dažne­da­žā­di manā­mi Dieva klātbūt­nes aplie­ci­nā­ju­mi, balsis, atklās­mes, kas apstip­ri­nā­jās ar brīnu­mai­niem noti­ku­miem. Kaut ­ne ar tādu spēku kā Dieva tautā, Svētais Gars izpau­dās arī pagā­nos, kas nepa­zi­na patie­so Dievu, tāpēc ka arī no viņu vidus Dievs atra­da Sev izre­dzē­tus ļaudis. Tādas, piemē­ram, bija šķīstās gaiš­­re­ģes, Sibil­las, kas sagla­bā­ja savu nevai­nī­bu nezi­nā­mam Dievam, bet tomēr Dievam, Visu­ma Radī­tā­jam, Valdnie­kam, pasau­les Uzturē­tā­jam, par kādu Viņu arī uzska­tī­ja pagā­ni. Tāpat arī pagā­nu filo­zo­fi, kuri, neska­to­ties uz to, ka maldī­jās Dieva nezi­ņas tumsā, taču meklē­jot Dieva iemī­ļo­tu patie­sī­bu, varē­ja nebūt atšķir­ti no Dieva Gara šī Dievam patī­ka­ma meklē­ju­ma dēļ, jo ir teikts:

“Pagā­ni, kam liku­ma nav, dabis­ki izpil­da to, ko likums prasa” (Rom. 2, 14) un dara Dievam tīka­mus darbus. Dievs tik ļoti mīl patie­sī­bu, ka Pats par to vēstī ar Svēto Garu: “Patie­sī­ba no zemes uzaust, un taisnī­ba no debe­sīm pieze­mē­jas.”

Tā, lūk, Dievu­mī­lo­šais, gan Dieva izre­dzē­ta­jā svēta­jā ebre­ju tautā, gan pagā­nos, kas patie­su Dievu nepa­zīst, tomēr sagla­bā­jās Dieva atzi­ņa, tas ir, sagla­bā­jās skaidra un saprā­tī­ga izprat­ne par to, kā tieši Visu­va­re­nais Dievs Svētais Gars darbo­jas cilvē­kā un pēc kādām ārē­jām un iekšē­jām sajū­tām var pārlie­ci­nā­ties, ka tas tiešām ir Dievs Svētais Gars — no Ādama kriša­nas grēkā līdz mūsu Kunga Jēzus Kristus atnāk­ša­nai miesā pasau­lē.

Tā, lūk, Dievu­mī­lo­šais, bez šīs spējas saprast un sajust Svētā Gara darbī­bu, kas vienmēr sagla­bā­jas cilvē­ku dzimu­mā, nebū­tu vispār iespē­jams skaidri uzzi­nāt — vai nā­cis pasau­lē Ādamam un Ievai apso­lī­tais Sievas Sēklas Auglis, kas samīs čūskas galvu.

Bet, lūk, Simeo­nam Dievsa­ņē­mē­jam sešdes­mit piecu gadu vecu­mā Svētais Gars atklā­ja noslē­pu­mu par Kristus ieņem­ša­nu un piedzim­ša­nu no Visšķīs­tās Mūžam­jau­na­vas Mari­jas. Simeons, Svētā Gara sagla­bāts, ar Svētā Gara žēlas­tī­bu pēc noslē­pu­ma paslu­di­nā­ša­nas nodzī­vo­ja trīssimt gadu. Pēc tam savas dzīves trīssimt sešdes­mit piekta­jā gadā viņš Kunga templī skaidri aplie­ci­nā­ja, ka pēc Svētā Gara dāva­nas pazi­na, ka tas arī ir Viņš Pats, tas Kristus, pasau­les Glābējs, par kura pārda­bis­ko ieņem­ša­nu un piedzim­ša­nu viņam bija pravie­to­jis eņģe­lis pirms trīssimt gadiem.

Lūk, arī svētā pravie­te Anna, Fanuē­la meita, kas kalpo­ja Kungam Dievam Dieva templī astoņ­des­mit gadu, kopš pali­ka par atrait­ni, un kas pazīs­ta­ma ar īpa­šām Dieva žēlas­tī­bas dāva­nām kā taisnā atrait­ne un šķīstā Dieva kalpo­ne, pavēs­tī­ja, ka tas patie­si ir Viņš, apso­lī­tais pasau­les Mesi­ja, patie­sais Kristus Dievs un cilvēks, Izraēla Ķēniņš, kas nācis glābt Ādamu un visu cilvē­ka dzimu­mu.

Kad Viņš, mūsu Kungs Jēzus Kristus, pavei­ca visu glābša­nas darbu, tad pēc Savas augšām­cel­ša­nās uzpū­ta Savu elpu apus­tu­ļiem, atjau­no­jot dzīvī­bas elpu, ko Ādams bija zaudē­jis, un dāvā­ja viņiem to pašu Ādama mīļo­to Dieva Vissvē­tā Gara žēlas­tī­bu. Taču vēl vairāk, jo Viņš tiem ­sa­cī­ja: “Tas jums par labu, ka es aize­ju. Jo, ja es neaizie­tu, Aizstā­vis nenāk­tu pie jums. Bet aizgā­jis es to sūtī­šu pie jums” (Jņ 16, 7). “Bet Aizstā­vis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs manā vārdā, tas jums visu mācīs un atgā­di­nās, ko es jums esmu mācī­jis” (Jņ 14, 26). Tā jau bi­ja Viņa apso­lī­tā žēlas­tī­ba. Un tā — piecdes­mi­ta­jā dienā Viņš svinī­gi sūtī­ja viņiem Svēto Garu ar vētrai­nu dvašu ugu­nī­gu mēļu veidā, kuras nonā­ca un iegā­ja katrā no apus­tu­ļiem, piepil­dī­da­mas ar ugun­svei­dī­gu Dieviš­ķās žēlas­tī­bas spēku, kas veldzē­jo­ši un ieprie­ci­no­ši darbo­jas dvēse­lēs, kuras To uzņem. Un tieši šo ugun­svei­dī­go Svētā Gara žēlas­tī­bu, kura tiek ­do­ta visiem Kristum uzti­cī­ga­jiem svēta­jā kristī­bu noslē­pu­mā, svēti iezī­mo­go ar svaidī­ša­nu uz mūsu miesas galve­na­jām vietām, kuras norā­dī­ju­si Svētā Baznī­ca kā mūžī­ga šīs žēlas­tī­bas glabā­tā­ja. Tiek ­teikts:

“Svētā Gara Dāva­nas zīmogs.” Bet, Dievu­mī­lo­šais, kur mēs, naba­gi, liekam savus zīmo­gus, ja ne uz traukiem, kuri glabā kādu mums augs­ti vērtē­ja­mu dārgu­mu? Kas gan var būt augs­tāks uz pasau­les un kas dārgāks par Svētā Gara dāva­nām, kuras tiek ­mums sūtī­tas no augšie­nes kristī­bu noslē­pu­mā, jo šī kristī­bas žēlas­tī­ba ir tik liela un nepie­cie­ša­ma, tik dzīvi­no­ša cilvē­kam, ka pat ķece­rim netiks atņem­ta līdz pat pašai viņa nāvei, t.i, līdz laikam, kas pēc Dieva prāta noteikts no augšie­nes cilvē­ka pārbau­dei viņa zemes mūža laikā, kam cilvēks būs derīgs un ko viņš šajā Dieva dāvā­ta­jā laikā ar dāvā­to žēlas­tī­bas spēku spēs paveikt. Ja mēs negrē­ko­tu, tad uz mūžiem būtu svēti un šķīsti, paglāb­ti no visām miesas un gara vainām, Dievam tīka­mi. Bet tur jau ir tā bēda, ka pieaugot mēs nepieau­gam Dieva žēlas­tī­bā un gudrī­bā, kā to spēja mūsu Kungs Jēzus Kristus, bet pretē­ji tam, mazpa­ma­zām sabo­jā­jot, zaudē­jam Vissvē­tā Dieva Gara žēlas­tī­bu un kļūstam daudzē­jā­dā ziņā grēcī­gi cilvē­ki. Bet, kad kāds, mūsu pestī­ša­nu meklē­jo­šās Dieva visap­tve­ro­šās gudrī­bas ietek­mēts, lems tās dēļ būt dedzīgs un atras­ties nomo­dā, lai ie­man­to­tu mūžī­go pestī­ša­nu, tad tam, paklau­sot Dieva balsij, nepie­cie­ša­ma patie­sa visu savu grēku nožē­la un attie­cī­gu tiku­mu radī­ša­na sevī, lai ar Kristus dēļ veiktiem tiku­miem manto­tu Svēto Garu, kas mūsos darbo­sies un izvei­dos Debe­su valstī­bu.

Ne velti Dieva vārds saka: “Bauslī­ba un pravie­ši valda līdz Jānim. Kopš viņa laika tiek ­paus­ta Dieva valstī­ba, un ikviens ar sparu laužas tajā iekšā” (Lk 16, 16). Tas ir, tie cil­vē­ki, kas, neska­to­ties uz grēka važām, kuras viņus saistī­ju­šas, uzspie­žot un mudi­not uz jauniem grēkiem, un nelaiž atnākt pie Vi­ņa, mūsu Pestī­tā­ja, ar pilnī­gu grēku nožē­lu, pieliek spēku, sarauj grēku saišu stipru­mu un ir gata­vi ciest līdz ar Kristu. Tādi cilvē­ki patie­si vēlāk stāsies Dieva vaiga priekšā šķīsti Dieva žēlas­tī­bā, baltā­ki par sniegu. “Nāciet,” saka Kungs, “kaut ­jū­su grēki arī būtu sarka­ni kā asi­nis, tad kā sniegu tos bali­nā­šu” (Jes. 1, 18). Tā kādreiz svētais noslē­pu­mu redzē­tājs apus­tu­lis Jānis redzē­ja tādus baltās drēbēs ģērbtus cilvē­kus, t.i., tērptus taisno­ša­nās drānās, “ar palmu zariem rokās” par uzva­ras zīmi, un viņi dziedā­ja brīniš­ķī­gu dziesmu Dievam “Alelui­ja”. Viņu dziedā­ša­nai skaistu­mā neviens nespē­ja līdzi­nā­ties. Dieva eņģe­lis par viņiem teica: “Šie ir tie, ­kas nāku­ši no lielām bēdām, kas savas drēbes mazgā­ju­ši un tās bali­nā­ju­ši Jēra Asinīs” (Atkl. 7, 14). Tās cieša­nās mazgā­jot un bali­not Dzīvu­da­ro­šā Kristus un šķīstā Jēra Miesas un Asins Noslē­pu­mā, kurš pirms visiem laikiem pēc paša gribas upu­rēts pasau­les glābša­nai, kurš vienmēr un arī tagad tiek upu­rēts un sada­līts, bet nekad nebei­dzas, kurš mūsu mūžī­gai un nebei­dza­mai pestī­ša­nai par labu atbil­di Viņa briesmī­ga­jā tiesā dod mums prātam neapt­ve­ra­mo dzīvī­bas koka augli, kuru gribē­ja liegt cilvē­ku dzimtai cilvē­ku ienaid­nieks, no debe­sīm kritu­šais gaismas eņģe­lis. Lai arī sātans pievī­la Ievu un līdz ar viņu krita arī Ādams, Dievs dāvā­ja viņiem ne tikai Pestī­tā­ju Sievas Sēklas Auglī, kas ar nāvi uzvei­ca nāvi, bet arī Mūžam­jau­na­vu Mari­ju, kas čūskas galvu izdzē­sa sevī un dzēš to visā cilvē­ku dzimu­mā, neno­gur­di­nā­mo Aizlū­dzē­ju sava Dēla un Dieva priekšā, neapt­rai­pī­to un neuzva­ra­mo Aizstā­vi visiem, pat vislie­lā­ka­jiem grēci­nie­kiem. Tāpēc Dievmā­ti sauc ­par “mēri sāta­nam”, jo sāta­nam nav iespē­jas pazu­di­nāt cilvē­ku, ja tikai cilvēks pats neatsa­kās no Dievmā­tes palī­dzī­bas.

VI.  Dieva žēlas­tī­ba ir gaisma

Vēl, Dievu­mī­lo­šais, man, naba­ga Sera­fi­mam, jums ir jāiz­skaid­ro atšķi­rī­ba starp Svētā Gara darbī­bu, kas svēta­jā noslē­pu­ma iemā­jo ticī­go sirdīs, kas tic Dievam Kungam un mū­su Pestī­tā­jam Jēzum Kristum, un izdzēš grēka tumsu, kas zaglī­gi mūsos darbo­jas ar sāta­nis­ku iegal­vo­ša­nu un uzku­ri­nā­ša­nu. Dieva Gars atgā­di­na mums mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdus un darbo­jas vieno­tī­bā ar Viņu vienmēr, ieprie­ci­not mūsu sirdis un virzot mūsu gaitas uz miera ceļa, bet glaimo­jo­šais sāta­na gars rīko­jas pretē­ji Kristum, un viņa darbī­ba mūsos nes nemie­ru un ir pilna ar miesas kārī­bu un dzīves lepnī­bu. “Patie­si, patie­si, Es jums saku, katrs, kas uz Mani tic, nemirs nemū­žam” — kam ir Svētā Gara žēlas­tī­ba par patie­su ticī­bu Kristum, ja arī savas cilvē­cis­kās neva­rī­bas dēļ dvēse­le nomirs no kāda grēka, tad nemirs uz mūžiem, bet tiks augšām­cel­ta ar mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlas­tī­bu, kas uzņē­mies pasau­les grēkus un dāvi­nā­jis žēlas­tī­bu — apžē­lo­ša­nu.

Tieši par šo pavēs­tī­to žēlas­tī­bu Dievcil­vē­kā visai pasau­lei un visam cilvē­ku dzimu­mam Evaņģē­li­jā ir teikts: “Viņā bija dzīvī­ba, un dzīvī­ba bija cilvē­ku gaisma” (Jņ 1, 4) un pieme­ti­nāts:

“Gaisma spīd tumsī­bā, bet tumsī­ba to neuzņē­ma” (Jņ 1, 5). Tas nozī­mē, ka Svētā Gara žēlas­tī­ba, dāvā­tā kristī­bās Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, neska­to­ties uz cilvē­ku kriša­nu grēkā, neska­to­ties uz tumsu ap mūsu dvēse­lēm, tomēr Dieviš­ķā gaismā mirdz mūsu sirdīs jau no paša iesā­ku­ma ar neno­vēr­tē­ja­miem Jēzus Kristus nopel­niem. Šī Kristus gaisma, kaut arī grēci­nieks neno­žē­lo grēkus, vēršas pie Tē­va: Abba Tēvs, neesi bargs līdz galam par šo neno­žē­lo­to grēku. Vēlāk, grēci­nie­kam atgrie­žo­ties uz nožē­las ceļa, pilnī­bā izlī­dzi­na izda­rī­to nozie­gu­mu pēdas, apģēr­bjot biju­šo nozie­dznie­ku nemir­stī­bas apģēr­bā, noaus­tā no Svētā Gara žēlas­tī­bas, par kuras ieman­to­ša­nu kā par kristie­šu dzīves mērķi es arī runā­ju tik ilgu laiku ar jums, Dievu­mī­lo­šais.

Vēl es jums ko teikšu, lai jūs skaidrāk sapras­tu, kas ir apjau­šams ar Svētā Gara žēlas­tī­bu un kā to pazīt, kur īpa­ši izpau­žas tās darbī­ba cilvē­kos, kuri ir tās apgais­mo­ti. Svētā Gara žēlas­tī­ba ir gaisma, kas apskaid­ro cilvē­ku. Par to stāsta visi Svētie Raksti. Tā arī Dāvids teica:

“Tavs vārds ir manu kāju spīdek­lis un gaišums uz maniem ceļiem” (Ps. 119, 105), un “ja Tava bauslī­ba nebū­tu biju­si mans prieks, es jau sen būtu aizgā­jis bojā savās bēdās” (Ps. 119, 92), t.i., Svētā Gara žēlas­tī­ba, kas liku­mā izpau­žas ar Dieva baušļu vārdiem, ir gaismas luktu­ris un mana gaisma, un, ja nebū­tu šīs Svētā Gara žēlas­tī­bas, kuru es tik rūpī­gi un cītī­gi tveru, ka septiņ­reiz dienā mācos Dieva patie­sī­bas ceļus, tad kur lai es ņemtu šajā rūpju tumsā, kura saistī­jās ar manu ķēni­ņa augs­to kārtu,  kaut ­dzirk­ste­li gaismas, lai ap­gais­mo­tu sev dzīves ceļu, tumšo no manu ienaid­nie­ku nelab­vē­lī­bas. Un patie­si — Dievs vairāk­kārt ir atklā­jis daudziem lieci­nie­kiem Svētā Gara žēlas­tī­bas iedar­bī­bu, parā­dot to uz tiem ­cil­vē­kiem, kurus Viņš apgais­mo­ja un apvel­tī­ja ar Saviem liela­jiem atklā­ju­miem. Atcerie­ties Mozu pēc saru­nas ar Dievu Sina­ja kalnā. Ļaudis nespē­ja uz viņu skatī­ties — tā viņš mirdzē­ja nepa­ras­tā gaismā, kas apņē­ma viņa seju. Viņš pat pie cil­vē­kiem bija spiests iet ­zem pārse­ga. Atcerie­ties Jēzus apskaid­ro­ša­nu Tabo­ra kalnā. Viņu apņē­ma vare­na gaisma, un Viņa drēbes mirdzē­ja kā sniegs tā, ka Viņa mācek­ļi no bailēm krita pie ze­mes. Kad Viņam parā­dī­jās Mozus un Elija tajā pašā gaismā, tad, lai ap­slēp­tu šo Dieviš­ķās žēlas­tī­bas gaismas staro­ju­mu, kas apžil­bi­nā­ja Viņa mācek­ļu acis, “māko­nis apklā­ja viņus”. Tādā veidā Dieva Gara žēlas­tī­ba parā­dī­jās neiztei­ca­mā gaismā visiem, kuriem Dievs parā­dī­ja tās darbī­bu.

VII.   Žēlas­tī­bas miers un siltums

 — Kādā gan veidā, — jautā­ju es tēvam Sera­fi­mam, — uzzi­nāt, vai es atro­dos Svētā Gara žēlas­tī­bā?

 — Tas, Dievu­mī­lo­šais, ir ļoti vienkār­ši, — viņš man atbil­dē­ja, — tāpēc jau Dievs saka: “Viss ir vienkār­ši tam, kurš ir ieman­to­jis saprā­tu.” Bet mūsu nelai­me ir tā, ka mums nav šī Dieviš­ķā saprā­ta, kurš nele­po­jas, jo nav no šīs pasau­les. Šis saprāts, kas piepil­dīts ar mīles­tī­bu uz Dievu un savu tuvā­ko, ceļ katru cilvē­ku viņa glābša­nai. Par šo saprā­tu Dievs sacī­ja: “Dievs grib, lai vi­si cilvē­ki izglāb­tos un nonāk­tu pie pa­tie­sī­bas atzi­ņas” (1. Tim. 2, 4). Bet Saviem apus­tu­ļiem par šī saprā­ta trūku­mu Viņš teica: “Ak jūs, nepra­šas un sirdī kūtrie, ka jūs negri­bat ticēt visu to, ko pravie­ši sludi­nā­ju­ši” (Lk 24, 25). Vēl par šo pašu saprā­tu par apus­tu­ļiem Evaņģē­li­jā ir teikts: “Tad Viņš tiem ­sap­ra­ša­nu atda­rī­ja, ka tie rak­stus sapra­ta” (Lk 24, 45). Atrodo­ties šajā saprā­tā, apus­tu­ļi vienmēr redzē­ja, vai Die­va Gars ir ar viņiem vai nē. Ar Viņu caurst­rā­vo­ti un redzot Svētā Gara klātbūt­ni, viņi apgal­vo­ja, ka viņu lieta ir svēta un pilnī­bā tīka­ma Dievam. Ar to arī ir izskaid­ro­jams, kāpēc viņi savās vēstu­lēs rakstī­ja: “Svēta­jam Garam un mums ir pati­cis” (Apd. 15, 28), un, tikai pama­to­jo­ties uz to, ka jūta­mi apzi­nā­jās sevī Svētā Gara klātbūt­ni, arī svētie apus­tu­ļi piedā­vā­ja savas vēstu­les... Tā, lūk, Dievu­mī­lo­šais, redziet, cik tas vienkār­ši.

Es atbil­dē­ju: 

— Tomēr es nesap­ro­tu: kā es varu būt droši pārlie­ci­nāts, ka es esmu Dieva Garā? Kā man sevī atpa­zīt patie­so Viņa parā­dī­ša­nos?

Tēvs Sera­fims atbil­dē­ja:

 — Es jau jums teicu, ka tas ir ļoti vienkār­ši, un sīki jums izstās­tī­ju, kā cilvē­ki atro­das Dieva Garā un kā izprot Viņa parā­dī­ša­nos mūsos... Kas gan jums, tēvs, vaja­dzīgs?

 — Vaja­dzīgs, — es teicu, — lai es to kārtī­gi sapras­tu.

Tad tēvs Sera­fims paņē­ma mani stingri aiz ple­ciem un teica:

 — Mēs abi tagad esam Dieva Garā... Ko tad tu neska­ties uz mani?

Es atbil­dē­ju:

 — Es neva­ru skatī­ties, svētais tēvs, tāpēc, ka no jūsu acīm zibe­ņi lec. Jūsu seja kļuvu­si spožā­ka par sauli, kas manas acis lauž ­no sāpēm...

Tēvs Sera­fims teica:

 — Nebīs­tie­ties, Dievu­mī­lo­šais, arī jūs tagad kļuvāt tik gaišs kā es. Jūs pats tagad esat Dieva Gara pilnī­bā, savā­dāk jums nebū­tu iespē­jams mani tādu redzēt.

Un, pielie­cis savu galvu man klāt, viņš klusi čukstē­ja man ausī:

 — Patei­cie­ties jel Dievam par neizsa­kā­mo Viņa labvē­lī­bu pret jums. Jūs redzē­jāt, ka es pat nepār­krus­tī­jos, bet tikai savā sirdī domās palū­dzu Kungam Dievam, iekšē­ji sevī sakot: “Dievs, dari viņu cienī­gu skaidri un miesī­gām acīm redzēt to Svētā Gara nonāk­ša­nu, ar kuru Tu pago­di­nā­ji Savus kalpus, kad Tev labpa­ti­kās parā­dī­ties Tavā apbrī­no­ja­mā slavas gaismā!” Un, lūk, tēvs, Kungs tajā pašā mirklī izpil­dī­ja paze­mī­go naba­ga Sera­fi­ma lūgu­mu... Kā gan mums nepa­teik­ties Viņam par šo neizsa­kā­mo Viņa dāva­nu mums abiem? Tā, tēvs, ne vienmēr pat lieliem vientuļ­nie­kiem Dievs Kungs parā­da Savu vēlī­bu. Šī Dieva žēlas­tī­ba bija vēlī­ga remdēt jūsu izmi­su­šo sirdi kā bērnus mīlo­ša māte, pašas Dievmā­tes aizbil­dnie­cī­bā... Ko gan jūs, tēvs, neska­tā­ties man acīs? Skatie­ties vienkār­ši un nebīs­tie­ties — Dievs ir ar mums.

Pēc šiem ­vār­diem es ieska­tī­jos viņam sejā, un mani pārņē­ma vēl lielā­kas dievbi­jī­gas bailes. Iedo­mā­jie­ties saules vidū, pašos spožā­ka­jos pusdie­nas staros, cilvē­ka seju, kas runā uz jums. Jūs redzat viņa vaibs­tu kustī­bas, kā mainās viņa acu izteik­sme, dzirdat viņa balsi, jūtat, ka kāds ar rokām tur jūs aiz ple­ciem, bet nere­dzat ne tikai šīs rokas, nere­dzat paši sevi, ne arī viņa apvei­du, bet tikai žilbi­no­šu gaismu, kas apņem tuvē­jo apkār­tni, izpla­tī­da­mās tālu prom, apgais­mo­da­ma ar savu spožo spīdu­mu sniega segu, kas apklāj pļavi­ņu, un sniega pārslas, kas krīt no augšas uz mani un izci­lo stare­cu. Vai vis­pār ir iespē­jams iedo­mā­ties to stāvok­li, kādā es tad atra­dos?

 — Ko gan jūs tagad jūtat? — jautā­ja man tēvs Sera­fims.

 — Es jūtos nepa­ras­ti labi, — teicu.

 — Kā tas ir labi? Ko tieši?

Es atbil­dē­ju:

 — Es jūtu tādu klusu­mu un mieru savā dvēse­lē, ka nekā­diem vārdiem to neva­ru izteikt!

 — Tas, Dievu­mī­lo­šais, — teica tēvs Sera­fims,  — ir tas miers, par kuru Dievs saviem mācek­ļiem teica: “Savu mieru es jums dodu; ne kā pasau­le dod, es jums dodu” (Jņ 14, 27); “Ja jūs būtu no pasau­les, pasau­le mīlē­tu tos, kas viņai pieder. Bet, tā kā jūs neesat no pasau­les, bet es jūs esmu izre­dzē­jis no pasau­les, tad pasau­le jūs ienīst” (Jņ 15, 19). Lūk, šiem ­ļau­dīm, kurus pasau­le neieredz, bet Dievs ir izre­dzē­jis, arī dod Kungs to mieru, kuru jūs tagad sevī sajū­tat; “mieru”, pēc apus­tu­ļu vārdiem, “kas pārsniedz jebku­ru saprā­tu”. Apustu­lis to tā sauc ­tā­pēc, ka nav tādu vārdu, ar ko varē­tu izteikt to labsa­jū­tu, kuru tas rada tajos cilvē­kos, kuru sirdī to ieliek Kungs Dievs. Kristus Pestī­tājs to sauc ­par mieru no Viņa paša dāsnu­ma, bet ne no šīs pasau­les, jo nekā­da zemes laicī­gā labklā­jī­ba nevar to dot cilvē­ka sirdij. Tas tiek ­dots no augšie­nes, no paša Kunga Dieva, tāpēc to sauc ­par Dieviš­ķo mieru. Ko jūs vēl jūtat? — jautā­ja man tēvs Sera­fims.

 — Nepa­ras­tu saldmi, — es atbil­dē­ju. Un viņš turpi­nā­ja:

 — Tā ir tā saldme, par kuru Svēta­jos Rakstos ir teikts: “Viņi mielo­jas pie Ta­va nama labu­miem, Tu viņus dzirdi­ni no sava prieka strauta” (Ps. 36,  9). Tad, lūk, tagad šī saldme piepil­da mūsu sirdis un ielīst visās mūsu dzīslās ar neizsa­kā­mu tīksmi. No šīs saldmes mūsu sirdis it kā kūst, un mēs abi esam svētlai­mes pārņem­ti, kuru vārdiem nevar izteikt... Un ko jūs vēl jūtat?

 — Nepa­ras­tu prieku sirdī.

Un svētais tēvs Sera­fims turpi­nā­ja:

 — Kad Dieva Gars nonāk pie cil­vē­ka un apvel­tī ar savas atnāk­ša­nas pilnī­bu, tad cilvē­ka dvēse­li pārņem neizsa­kāms prieks, jo Dieva Gars ieprie­ci­na visu, kam Viņš pieska­ras. Tas ir prieks, par kuru Kungs Savā Evaņģē­li­jā saka: “Kad sieva dzemdē, viņa ir nosku­mu­si, jo viņas stunda ir klāt; bet, kad viņa ir dzemdē­ju­si bērnu, viņa vairs neatmin savas bēdas aiz prie­ka, ka cilvēks nācis pasau­lē. Arī jums tagad ir skumjas. Bet es jūs atkal redzē­šu; tad jūsu sirds priecā­sies, un neviens šo prieku jums neatņems”            (Jņ 16, 21—22). Lai arī cik mieri­nošs būtu šis prieks, kuru jūs tagad jūtat savā sirdi, tas ir niecīgs salī­dzi­nā­ju­mā ar to prieku, par kuru pats Dievs ar apus­tu­ļa muti ir teicis: “Acs nav redzē­ju­si, auss nav dzirdē­ju­si, un kas nevie­na cilvē­ka sirdī nav nācis, to Dievs ir saga­ta­vo­jis tiem, kas Viņu mīl” (1. Kor. 2, 9). Tagad mums tiek ­do­ta šī prieka nojaus­ma, un, ja no tā mūsu dvēse­les tik līksmas un laimī­gas, tad ko lai sa­ka par to prieku, kas saga­ta­vots debe­sīs šeit uz zemes raudo­ša­jiem? Arī jūs pietie­ka­mi daudz savā zemes dzīves laikā esat dabū­jis parau­dāt un redzat, ar kādu prieku jūs Dievs mieri­na vēl šajā dzīvē. Tagad, tēvs, viss ir atka­rīgs no mums, lai, ­dar­bu pēc darba darot, pieaugtu spēkā un sasnieg­tu Kristus pilnī­bas apmē­rus. “Bet, kas paļau­jas uz to Kungu, tie da­bū jaunu spēku, tā ka viņiem aug ­jau­nas spārnu vēdas ka ērgļiem, ka viņi skrien un nepie­kūst, ka viņi pārvie­to­jas un neno­gurst” (Jes. 40, 31), “ies un neizsalks, pacel­sies no spēka uz spēku un parā­dī­sies viņiem dievu Dievs atzi­ņas Ciānā un debe­su parā­dī­bās”. Tad arī šis prieks, piepil­dīts ar neizs­kaid­ro­ja­mu debeš­ķī­gu baudu, kurš nedaudz un īslai­cī­gi mums parā­dās pašreiz, atklā­sies visā savā pilnī­bā, un neviens to mums neatņems. Ko gan jūs vēl jūtat, Dievu­mī­lo­šais?

Es atbil­dē­ju:

 — Nepa­ras­tu siltu­mu.

 — Kādu siltu­mu, tēvs? Mēs taču sēžam mežā. Tagad ir ziema un zem kājām sniegs, un uz mums pašiem nelie­la sniega kārta, un arī no augšas sniega pārslas krīt... Kāds gan te var būt siltums?

 — Tāds, kāds mēdz būt pirtī, kad uzmet garu un no akme­ņiem tvaiku mutu­ļi veļas...

 — Un smarža, — viņš man pajau­tā­ja, — tāda kā pirtī?

 — Nē, — es atbil­dē­ju, — pasau­lē nav nekas līdzīgs šai smar­žai. Kad mana māmi­ņa bija vēl dzīva, man pati­ka dejot, braukt uz ballēm un deju vaka­riem, tad māmi­ņa mani iesmar­ži­nā­ja ar smaržām, kas bija pirktas labā­ka­jos Kaza­ņas modes veika­los, bet tās smaržas nav tādas kā šīs.

Un tēvs Sera­fims, laipni pasmai­dī­jis, teica:

 — Es jau pats, tēvs, zinu to tikpat labi kā jūs, tikai speciā­li jums jautā­ju — vai tā jūs to jūtat?

Tīra patie­sī­ba, Dievu­mī­lo­šais. Nevie­nas zemes smaržas burvī­gums nevar būt salī­dzi­nāms ar to, ko pašreiz jūtam, jo mūs tad apņem Svētā Gara smarža. Kas gan uz zemes spēj tai lī­dzi­nā­ties?... Ņemiet vērā, Dievu­mī­lo­šais, jūs taču teicāt man, ka visap­kārt mums ir silts kā pirtī, bet palū­ko­jie­ties, ka ne uz manis, ne uz jums sniegs nekūst un zem mums tāpat. Tātad šis siltums nav gaisā, bet mūsos pašos. Tas ir tieši tas pats siltums, par kuru Svētais Gars ar lūgša­nas vārdiem liek ­mums vērsties pie Die­va: “Ar Svētā Gara siltu­mu sasil­di mani.” Ar šo siltu­mu sasil­dī­tie vientuļ­nie­ki nebai­dī­jās ziemas auks­tu­ma, ieģēr­bti kā siltos kažo­kos žēlas­tī­bas apģēr­bā, uzaus­tā no Svētā Gara. Tā arī jābūt patie­sī­bā, jo Svētā Gara žēlas­tī­bai jāmā­jo mūsos, mūsu sirdī. Kungs ir teicis: “Dieva valstī­ba ir jūsu vidū” (Lk 17, 21). Ar šo Dieva valstī­bu Dievs domā­ja Svētā Gara žēlas­tī­bu. Lūk, šī Dieva valstī­ba pašreiz arī mūsos atro­das, bet Svētā Gara žēlas­tī­ba no iekš­pu­ses apga­ro un sasil­da mūs, piepil­dot ar daudz­vei­dī­gām smaržām gaisu mums apkārt, tīksmi­na mūsu sajū­tas ar debeš­ķī­gu tīksmi, lejot mūsu sirdīs neizsa­kā­mu prieku. Mūsu taga­dē­jais stāvok­lis ir tāds, par kuru apus­tu­lis ir teicis: “Jo Dieva valstī­ba nav ēša­na un dzerša­na, bet taisnī­ba, miers un prieks Svēta­jā Garā” (Rom. 14, 17). Mūsu ticī­ba sastāv nevis “no pārlie­ci­no­šiem gudrī­bas vārdiem, bet gara un spēka izpaus­mē”. Lūk, tad arī šajā stāvok­li mēs pašlaik atro­da­mies. Tieši par šo stāvok­li Kungs ir teicis: “Daži no tiem, kas še stāv, nāvi nebau­dīs, pirms tie ne­būs redzē­ju­ši Dieva valstī­bu ar spēku nākam” (Mk 9, 1). Lūk, Dievu­mī­lo­šais tēvs, ar kādu neizsa­kā­mu prieku mūs tagad ir aplai­mo­jis Kungs Dievs. Lūk, ko nozī­mē būt Svētā Gara pilnī­bā, par ko svētais Ēģiptes Maka­rijs raksta: “Es pats biju Svētā Gara pilnī­bā.” Ar šo savu Svētā Gara pilnī­bu arī mūs, naba­gus, tagad Kungs ir piepil­dī­jis. Nu tagad jau, šķiet, nav ko jautāt, kādā veidā atras­ties Svētā Gara žēlas­tī­bā. Vai jūs atce­rē­sie­ties taga­dē­jo neizsa­kā­mās Dieva žēlas­tī­bas parā­dī­ša­nos, kas mūs apmek­lē­ju­si?

 — Nezi­nu, tēvs, — es teicu, — vai Dievs man būs tik žēlīgs, lai es uz visiem laikiem atce­rē­tos tik dzīvi un skaidri kā tagad šo Dieva žēlas­tī­bu.

 — Bet es domā­ju, ka Dievs palī­dzēs jums uz visiem laikiem sagla­bāt to atmi­ņā, jo citā­di Viņa žēlas­tī­ba pēc manas paze­mī­gās lūgša­nas neno­nāk­tu uz jums tik acu­mir­klī­gi un nesteig­tos tik ātri mani, naba­ga Sera­fi­mu, uzklau­sīt, jo vairāk tāpēc, ka ne jau jums vienam dots izprast to, bet caur ­jums visai pasau­lei, lai jūs pats, nostip­ri­nā­jies ticī­bā Dievam, būtu citiem node­rīgs. Kas attie­cas uz to, ka jūs esat pasau­līgs cilvēks, bet es mūks, tad par to nav ko daudz domāt: Dievs uzlū­ko patie­so ticī­bu Viņam un Viņa Vienpie­dzi­mu­ša­jam Dēlam. Par to tad arī tiek snieg­ta bagā­tī­ga Svētā Gara žēlas­tī­ba no augšie­nes. Kungs meklē sirdis, kas piepil­dī­tas ar mīles­tī­bu uz Dievu un tuvā­ko, — lūk, tronis, uz kura Viņš mīl sēdēt un uz kura Viņš parā­dās Savā debe­su slavas pilnī­bā. “Dēls atdod man savu sirdi,” saka Viņš, “bet visu pārē­jo Es Pats pielik­šu tev,” — jo cilvē­ka sirdī var ietilpt Dieva valstī­ba. Dievs Saviem mācek­ļiem pieko­di­na: “Meklē­jiet vispirms Dieva valstī­bu un Viņa taisnī­bu, tad jums visas šās lietas taps piemes­tas. Jo jūsu Debe­su Tēvs zina, ka tā visa jums vajag” (Mt 6, 33, 32). Dievs neso­da mūs par pasau­les labu­mu izman­to­ša­nu, jo arī Pats saka, ka pēc mūsu zemes dzīves stāvok­ļa mums tas viss ir vaja­dzīgs, t.i., viss, kas nomie­ri­na uz zemes mūsu cilvē­cis­ko dzīvi, dara ērtā­ku un daudz vieglā­ku mūsu ceļu uz Debe­su valstī­bu. Uz to balsto­ties, svētais apus­tu­lis Pēte­ris teica, ka, pēc viņa domām, pasau­lē nav nekas labāks kā svētbi­jī­ba, savie­no­ta ar labklā­jī­bu. Svētā Baznī­ca lūdz Dievu par to, lai tas tiktu mums dots; un, kaut arī pārdzī­vo­ju­mi, nelai­mes un dažā­das vaja­dzī­bas ir neatda­lā­mas no mūsu dzīves uz zemes, tomēr Kungs Dievs negrib, lai mēs dzīvo­tu tikai vienās cieša­nās un bēdās, tāpēc caur Saviem apus­tu­ļiem novēl mums nest vienam otra nastas un ar to izpil­dīt Kristus liku­mu. Kungs Jēzus Pats dod mums bausli, lai mēs mīlē­tu viens otru un sniegtu mieri­nā­ju­mu ar savstar­pē­ju mīles­tī­bu, tādā veidā atvieg­lo­jot cieša­nu pilno, šauro ceļu. Ne jau tā­dēļ Viņš pie mums nonā­ca no debe­sīm, lai Vi­ņam pakal­po­tu, bet lai kal­po­tu citiem un atdo­tu Savu dvēse­li par pestī­ša­nu daudziem. Tā arī jūs, Dievu­mī­lo­šais, dariet un, redzot jums tieši parā­dī­to Dieva žēlas­tī­bu, sludi­niet to katram, kas vēlas tikt pestīts. “Pļauja­mā daudz,” saka Kungs, “bet pļāvē­ju maz” (Mt 9, 37). Lūk, arī mūs Dievs ir izrau­dzī­jis darbam un devis Savas žēlas­tī­bas dāva­nas, lai, ­no­vā­cot mūsu tuvā­ko pestī­ša­nas vārpas, ar to, ka lielu skaitu esam atgrie­zu­ši Debe­su valstī­bai, atnes­tu Viņam augļus. Sargā­sim jel sevi, tēvs, lai mēs netik­tu sodī­ti kopā ar to viltī­go un slinko vergu, kas savu talan­tu iera­ka zemē. Bet centī­si­mies līdzi­nā­ties tiem ­la­ba­jiem un uzti­cī­ga­jiem Dieva kalpiem, kas savam kungam nesa divu vietā četrus, piecu vietā desmit talan­tus. Par Kunga žēlas­tī­bu nav ko šaubī­ties: jūs pats, Dievu­mī­lo­šais, redzat, kā caur pra­vie­ti izteik­tie Kunga vārdi piepil­dī­jās pār mums. “Nesa­ki savā sirdī: kas uzkāps debe­sīs? — tas ir, lai no­ves­tu Kristu, nedz arī: kas nokāps bezdi­be­nī? — tas ir, lai at­sauk­tu Kristu no miro­ņiem! Bet ko saka Raksti? — Vārds ir tuvu, tavā mutē un tavā sirdī” (Rom. 10, 6—8). Es nepas­pē­ju pat krustu pārmest, bet tikai savā sirdī stipri vēlē­jos, lai Kungs iecie­nī jūs redzēt Viņa žēlas­tī­bu visā tās pilnī­bā, un Dievs izpil­dī­ja manu vēlē­ša­nos. Es to saku, ne jau lie­lo­ties un ne tāpēc, lai pa­rā­dī­tu jums savu nozī­mī­gu­mu un radī­tu jūsos skaudī­bu, ne jau tā­pēc, ka esmu mūks, bet jūs laicī­gais. “Tas Kungs ir tuvu visiem, kas Viņu piesauc, visiem, kas Viņu piesauc patie­sī­bā” (Ps. 144, 18). “Tēvs mīl Dēlu un visu ir node­vis Viņa rokā” (Jņ 3, 35), kaut ­ti­kai mēs paši mīlē­tu Viņu, mūsu Debe­su Tēvu, kā Dēls mīl Savu Tēvu. Kungs vienā­di uzklau­sa gan mūku, gan vienkār­šu kristie­ti, lai ti­kai abi būtu pareiz­ti­cī­gie un ticē­tu, lai abi mīlē­tu Dievu no visām savas sirds dzīlēm. Kaut ­vai kā sinep­ju graudiņš būtu viņu ticī­ba, tie abi spētu kalnus gāzt. Pats Dievs saka: “Ticī­ga­jam viss ir iespē­jams,” — un svētais apus­tu­lis Pāvils izsau­cas: “Es visu spēju tanī, kas mani stipri­na” (Fil. 4, 13). Vai ne brīnu­mai­nāk Pats Jēzus Kristus saka par ticī­ga­jiem: “Kas uz mani tic, tas darīs tos darbus, ko Es daru, un vēl lielā­kus par tiem ­da­rīs, jo Es noeju pie Tē­va” (Jņ 14, 12). “Līdz šim jūs nekad neesat lūgu­ši manā vārdā, lūdziet — un jūs saņem­siet, lai jū­su prieks būtu pilnīgs” (Jņ 16, 24). Tā, lūk, Dievu­mī­lo­šais, viss, ko jūs lūdzat Dievam, tiks jums dots, lai ti­kai tas ir par godu Viņam un par labu tuvā­ka­jam, jo visu, ko labu darām citiem, Viņš pielī­dzi­na par godu Sev, tāpēc arī saka: “Ko jūs esat darī­ju­ši vienam no šiem Maniem visma­zā­ka­jiem brāļiem, to jūs esat Man darī­ju­ši” (Mt 25, 40). Tad nešau­bie­ties, ka Dievs neizpil­dīs jūsu lūgu­mus, lai ti­kai tie bū­tu vai nu Dievam par godu, vai tu­vā­kā labu­mam un pamā­cī­bai. Bet, ja jūsu perso­nī­ga­jai vaja­dzī­bai vai la­bu­mam, visu to tikpat ātri un paklau­sī­gi Kungs Dievs uzska­tīs par vaja­dzī­gu jums sūtīt, ja tikai tas būtu galē­ji vaja­dzīgs un nepie­cie­šams, jo Dievs mīl tos, kas Viņu mīl: “Kungs ir labs visiem, un Viņa apžē­lo­ša­na iet ­pār visiem viņa darbiem” (Ps. 144, 9). “Viņš izpil­da, ko dievbi­jī­gie vēlas, dzird viņu brēkša­nu un palīdz viņiem” (Ps. 144, 19). No viena gan sargā­jie­ties, Dievu­mī­lo­šais, nepra­siet Dievam to, kas nav galē­ji nepie­cie­šams. Dievs neatteiks arī to par jūsu parei­zo ticī­bu Pestī­tā­jam Kristum, jo neno­dos Kungs taisno zizli grēci­nie­ku rokās un Sava Dāvi­da gribu noteik­ti izpil­dīs, taču jums jautās, kāpēc jūs lieki esat traucē­jis Dievu, lūdzot to, bez kā jūs varat arī iztikt.

Tā, lūk, Dievu­mī­lo­šais, esmu jums tagad visu izstās­tī­jis un parā­dī­jis, ko Kungs un Dievmā­te caur ­ma­ni, naba­ga Sera­fi­mu, bija žēlī­gi jums pateikt un atklāt. Ejiet ar mieru. Lai Kungs un Dievmā­te būtu ar jums vienmēr un mūžī­gi mūžos. Āmen. Ejiet ar mieru.

Un visā mūsu saru­nas laikā, no tā brīža, kad gaiša kļuva Sera­fi­ma seja, šī parā­dī­ba nebei­dzās.

 Mācību līdzeklis Sv. Gregora kristīgās kalpošanas skolai

“Garīgās pamācības” no krievu valodas tulkojusi — Ārija Rubene

“Kristīgās dzīves mērķis” — brīvs, saīsināts tulkojums no slāvu valodas — Latvijas Pareizticīgās Baznīcas Svētās Trijādības katedrāles latviešu draudze

Redakcija — priesteris Jānis Kalniņš