ETO YA - APOKALIPSIS

PROTESTANTIEM PAR PAREIZTICĪBU trešais turpinājums

Diakons Andrejs Kurajevs
PROTESTANTIEM PAR PAREIZTICĪBU
Kristus mantojums

1. Interpretāciju konflikts

(turpinājums)

Kādai jābūt mūsu attieksmei pret tiem Vecās Derības  priekšrakstiem, kurus Jaunās Derības teksti  tieši neapstiprina, bet arī nenoliedz?

Es ieteiktu vērst savu uzmanību uz to, vai jūsu sarunu biedrs savas pozīcijas apstiprināšanai lieto tikai Vecās Derības citātus, vai viņš vispirms balstās uz Jauno Derību. Piemēram, adventisti  un Jehovas liecinieki, uzstājot uz to, ka cilvēka dvēsele mirst līdz ar ķermeņa nāvi, piesauc atbilstošos Bībeles citātus. Bet visi tie ir no Vecās Derības, tas ir no pirms evaņģēlija laikmeta. Šeit ir jāvaicā: vai tiešām nekas nav izmainījies cilvēku pēcnāves likteņos ar Glābēja atnākšanu[14]? Un kāpēc šie nāves sludinātāji nepievērš uzmanību tam, ko redz noslēpumu redzētājs Jānis, kad noņēma „piekto zīmogu”?  „Es redzēju zem altāra to dvēseles, kuri nokauti Dieva vārda un liecības dēļ, kas bija viņiem. Tad viņi brēca stiprā balsī, sacīdami: "Cik ilgi, svētais, patiesīgais Valdītāj, Tu netiesāsi un neatriebsi mūsu asinis pie tiem, kas dzīvo virs zemes?"  Un viņiem katram tika dotas baltas drēbes un sacīts, lai atdusas vēl īsu laiku, kamēr pilns būs darba biedru un viņu brāļu skaits, kas vēl tiks nokauti kā viņi paši’’ (Atkl. 6,9-11). Tās nebūt nebija augšāmcēlušos ļaužu dvēseļu saruna pēc vispārējās mirušo augšāmcelšanās (jo pēc  vispārējās Augšāmcelšanās vairs nebūs kristiešu vajāšanu, bet šeit tiek runāts par mocekļiem, kurus vēl nogalinās). Tas nepārprotami vēl ir starpbrīdī starp Kunga divām atnākšanām, tas ir mūsu vēstures  laikā, “mūsu ērā”. Mēs redzam, ka ļaužu dvēseles: a) ir dzīvas;   b) viņas apzinās pašas sevi; c) viņas atceras, kas ar viņām notika virs zemes; d) viņas redz, kas tagad notiek virs zemes – redz, ka viņu bendes dzīvo labi; e) šis redzējums izsauc viņām pašu dzīvāko reakciju, neatstāj viņas vienaldzīgas; f) viņām ir tiesības griezties pie Dieva, un beidzot g) Dievs dzird viņu lūgumus (kaut arī šajā gadījumā neizpilda, jo viņos tomēr bija ne visai tikumiski labdabīga vēlēšanās atriebties). Tātad pareizticīgo tradīcija griezties pie mirušajiem svētajiem kā pie dzīvajiem un kā spējīgiem lūgt par mums, palikušajiem uz zemes, pie Debesu Troņa, bibliski ir attaisnota[15].

Ja kāds autors vai sludinātājs savas koncepcijas pamatošanai min tikai Vecās Derības citātus, tas jau ir  aicinājums uzmanīties. Kāpēc tāda sakoncentrēšanās uz “veco”?  Par šo tēmu nav tekstu Jaunajā Derībā? Bet varbūt, paša Evanģēlija klusēšana par šo priekšmetu ir daudz svarīgāka par visiem vecās derības vārdiem par to?

Tā, piemēram, sirdssk. Volockas Josifs pierāda iespējamību un pat nepieciešamību sodīt ar nāvi maldu mācītājus ar atsauksmēm uz Veco Derību (Иосиф Волоцкий „Просветитель”, 13). Bet Evanģēlijā taču nav aicinājuma sodīt ar nāvi savus oponentus. Jaunajā Derībā ir garīgās cīņas apraksti - kad pēc apustuļu lūgšanām Kungs, dzīvības un nāves Pavēlnieks, aizstāvēja dzimstošo Baznīcu un pieskārās ar nāvi tās ienaidniekiem. Apustuļi taču nevienu nesadedzināja un nenonāvēja ar zobenu… Sirdsskaidrais Josifs nesaredz šo atšķirību, sajauc kopā vienuviet senā Izraēla fiziskās slepkavības un apustuļu garīgo cīņu, no tā izsecinot  inkvizīcijas pieļaujamību. Aizvolgas stareci visai taisnīgi iebilst uz stingrības piemēriem, kurus piesauc Josifs no Vecās Derības vēstures: ‘’Tas bija vecajā likumā, mums taču jaunajā svētībā Valdnieks ir devis kristīgu mīlestību, nenosodīt brālim brāli: netiesājiet un paši netiksiet tiesāti… Ja tu pavēli, ak Josif, brālim sagrēkojušo brāli nogalināt, tad tas drīzāk būs „sabatisms” un vecā derība, ko Dievs neieredz’’ (Хрущов И. Исследование о сочинениях Иосифа Санина преподобного игумена Волоцкого М., 1868, lpp. 188-189.). Apustuļu lūgšanu piemēri, kas izglāba Baznīcu no maldu mācībām, ko piemin Josifs, liek stareciem ļoti trāpīgi iebilst: nu ko, tad pats tā arī palūdzies! Kāpēc gan aicināt bendi?[16] Ja mēs atsauksimies uz Veco Derību, lai attaisnotu inkvizīciju, labāk tad jau dosim katram garīdzniekam pa lācenei. Lai tā nogalinātu visus maldu mācītājus, kuri būtu viņas ceļā - kā tas bija ar Elīsu…

PROTESTANTIEM PAR PAREIZTICĪBU otrais turpinājums

Diakons Andrejs Kurajevs

PROTESTANTIEM PAR PAREIZTICĪBU
Kristus mantojums

1. Interpretāciju konflikts

Semināristu folklorā jau sen (varbūt pat ne pirmo gadsimtu) klejo nostāsts par slinko skolnieku, kuram latīņu valodas eksāmenā piedāvāja pārtulkot no latīņu valodas Kristus vārdus: „Gars ir stiprs, bet miesa vāja” (spiritus quidem promptus est, caro autem infirma). Skolnieks, kurš, acīmredzot, gramatiku zināja labāk nekā teoloģiju, piedāvāja sekojošu tulkojumu: „Spirts ir labs, bet gaļa ir sasmakusi”... Tulkojums, bet vēl vairāk skaidrojums vienmēr ir atkarīgs no cilvēka garīgās pieredzes.

Cik daudz ir Puškina un Gētes nolasījumu! Pat avīze viendienīte var tikt uztverta dažādi. Jebkurš teksts dzīvo autora un lasītāja radošajā sadarbībā. Lasītājs ne tikai patērē tekstu, bet to no jauna atdzīvina, rada pa savam. Patiesi „mums nav dots uzminēt, kā mūsu vārds atsauksies”.

Vēl vairāk iespējama dažāda lasīšana, kad runa ir par Bībeli - grāmatu, no kuras mēs atrodamies tik tālu gan pēc sava garīgā līmeņa, gan pēc kultūrvēsturiskās vides. Tādēļ, lai kurš arī nerunātu par Rakstiem, viņa runa ne mazāk mums stāsta par viņu pašu, kā par Evanģēliju. Komentējamo vietu izvēle un pats komentārs, sarunas intonācija un gala secinājumi – tas viss ir atkarīgs no cilvēka pieredzes un kultūras. Un tas fakts, ka mums ir ne viens vien Evanģēlijs, bet četri, un saucas viņi „Evanģēlijs no...” - jau pats par sevi saka to, ka jebkurš Kristus Labās Vēsts pārstāsts neizbēgami ir interpretācija. Var pat ar teikt: ja kāds katru dienu varētu izlasīt Evanģēliju pilnībā, tad viņš katru dienu lasītu citu grāmatu, jo pats mainās - tai skaitā no Dieva iedvestu tekstu lasīšanas iedarbībā (uz to pamatota baznīcas prasība regulāri lasīt Rakstus).

Taču ļaudis lētticīgi paklausa sludinātājiem, kuri paziņo: „Mēs sludinām tikai Evanģēliju. Mēs dodam vienkāršu un patiesu Evanģēlija izpratni. Mēs dzīvojam tikai stingri pēc Evanģēlija. Atveriet acis, paņemiet rokās  Evanģēliju, kuru mēs jums uzdāvinājām, un lasiet. Mēs jums dosim acīmredzamus komentārus un jūs ieraudzīsiet, ka pareizticīgie vienkārši ir sagrozījuši evaņģēlija vārdus...”.

Šos sludinātājus sauc par protestantiem. Tā kā nesenajā „atspoguļošanas teorijā” sarežģītākie filozofiski-metodoloģiskie pētījumi, kas atklāja attiecības starp izziņas subjektu un tās objektu, tika nosaukti par „ideālistiskiem izdomājumiem” un aizliegti, tad cilvēkam, kurš nav dzirdējis par Vitgenšteinu, Popperu un Huserlu, ir grūti saprast, ka jebkurš teksts eksistē tikai interpretācijā, vai pastiprinot akcentu: teksts vispār neeksistē bez lasītāja. Visu, ar ko arī cilvēks nesaskartos, viņš padara par savu, uz visu viņš neizbēgami uzliek savas garīgās un dzīves pieredzes nospiedumu, visu saprot savā mērā. Kā cilvēka pasaules uztvere neizbēgami ir subjektīva - tā neizbēgami subjektīva ir cilvēka Bībeles teksta uztvere.

Diakons Andrejs Kurajevs PROTESTANTIEM PAR PAREIZTICĪBU

Kristus mantojums

Priekšvārds

Svētā Tihona pareizticīgajā teoloģijas institūtā, kurā es pasniedzu, reiz notika smieklīgs un tomēr ļoti raksturīgs atgadījums ar kādu studentu. Kā jau pie daudziem jauniem maskaviešiem, arī pie viņa vairākkārtīgi bija vērsušies ielu sludinātāji. Parasti viņi uzsāk sarunu ar uzaicinājumu: „Vai nevēlaties atnākt pie mums uz ballīti (sapulci, studentu pulciņu, semināru utt.)?”. Viņš jau pa gabalu ir iemācījies atpazīt savus pārmēra sabiedriskos vienaudžus no sektām, un tādēļ, kad metro stacijā pie viņa devās kārtējais smaidošais pāris, viņš iekšēji sagatavojās dot pretsparu, lai netērētu laiku debatēm.

Taču atbilde bija sagatavota uz vienu jautājumu, bet uzdeva viņam citu. Rezultātā dialogs sanāca šāds: “Sakiet, Jūs ticat Dievam?” – „Nē, es esmu pareizticīgais!”.

Protams, aiziet no protestantu izaicinājumiem, no izskaidrošanās ar viņiem ir derīgi ne vienmēr un ne visiem. Tāpēc, neskatoties uz to, ka šī grāmata ir nosaukta  “Protestantiem par pareizticību”, tā nav domāta tikai protestantiem. Grāmata ir arī tiem pareizticīgajiem, kuri nav izlēmuši izvairīties no protestantu sludinātāju  uzaicinājumiem un izaicinājumiem, bet, diskutējot ar viņiem, aizsargā savu Baznīcu. Turklāt, tā var būt noderīga arī tiem pareizticīgajiem cilvēkiem, kuri vienkārši grib zināt savu garīgo tradīciju.

Padomju laikmeta norietā Baznīcas ļaudīm likās, ka tad, kad beigsies ledus-ateisma periods, cilvēku dvēseles sāks atsalt no materiālisma un neticības banalitātes, un pakāpeniski tauta atgriezīsies pie savas garīgās vēstures, pie savām tradīcijām, pie Pareizticības. Bez skaļām akcijām, bez propogandistiskas uzmācības, pakāpeniskas siržu atsilšanas ceļā Krievijā sāks atdzimt arī akmens katedrāles un cilvēku dvēseļu tempļi.

Vēsturē nedzirdēto vajāšanu gados Krievu Baznīca zaudēja  tikai  nogalinātus vairāk kā 200 000 svētkalpotāju. Vairāk kā pusmiljons svētkalpotāju tika represēti.  Krievijā nekad nav bijuši tāda skaita Baznīcas kalpotāju vienlaicīgi. Šī skaitļa milzīgums nozīmē, ka bija izsistas vairākas garīdznieku paaudzes, - ne „dabīgo” paaudžu, bet drīzāk kara „iesaukumu”, kad arestētā altāra kalpotāja vietā stājās tūlīt pat cits.

Ar mani seminārā mācījās jaunietis no ciema, kurā nekad padomju varas laikā netika aiztaisīta baznīca. Taču 20-to gadu vidū pie baznīcas parādījās čekisti - arestēja priesteri, diakonu, baznīcas vecāko, dziedātājus, ķesteri un sargu. Taču baznīcu neaiztaisīja. Ļaudis apstaigāja apkārt, nopūtās un nolēma: kā tad baznīca stāvēs bez darba, - vajag kalpot. Un sūtīja sūtņus pie bīskapa un lūdza dot viņiem jaunu priesteri vai iesvētīt par priesteri un diakonu kādu no ciema iedzīvotājiem. Jaunie garīdznieki kalpoja četrus gadus. Un atkal atbrauca „melnā vārna”. Atkal arestēja visu garīdzniecību. Un atkal baznīcu neaiztaisīja.  Atkal radās ļaudis, kuri meta izaicinājumu varai un ņēma uz sevi garīdzniecības krustu… Šis sižets atkārtojās reizes piecas. Katru reizi  atradās ļaudis, gatavi Kristus dēļ iet uz ešafotu. Viņus izsita. Aleksandrs Solžeņicins to sauc par „mākslīgo atlasi”, kas tika veikta attiecībā pret krievu tautu: labāko izsišana, sliktāko izdzīvošana…

Tad sakropļota Baznīca griezās pie sakropļotās tautas. Klusi, tikko dzirdami, bez šova spīduma un bez lozungu ārišķīgās retorikas… Pārāk klusi. Patērnieciskā kulta megafoni, kurus atbalstīja ārzemju sektu dinamiķi, noslāpēja Krievijas Baznīcas balsi. Baznīcas vājumu un ļaužu analfabētismu nolēma izmantot ārzemju sektas, kuru vidū bija arī kristieši - protestanti. Viņi nepazīst Pareizticību, nemīl to, tādēļ ir pilni apņēmības to piebeigt. To, ko nepaspēja izdarīt komunisti, cenšas novest līdz galam amerikāņu misionāri. Tikai atsauču uz Marksu un Ļeņinu vietā viņi savā Pareizticības kritikā atsaucas uz Veco Derību: ikonas, pretī Mozum, rakstāt un sestdienu neievērojat…

Sekojot komunistiem, amerikāņu-korejiešu protestanti stimulē krievu ļaudīs atgrūšanos no tās garīgās tradīcijas, kas tūkstošgadēm iedvesmoja visu labāko, kas bija krievu kultūrā un vēsturē. Protestanti māca krievu pareizticīgos, ka lūgties par mūsu mirušo tēvu un priekšteču miera rašanu nevajag. Protestanti māca mūs, ka nedrīkst kristīt bērnus. Krievijas iedzīvotājus viņi māca draudzīgi skandēt: „Paldies tev, Amerika, ka tu esi”.

Pie tam viņu kritiķi ir spējīgi tikai neklātienē kritizēt pareizticību. Noslāpēt draudzes locekli, kurš nezin ne Bībeli, ne pareizticību, viņi vēl var. Bet attaisnot savus uzbrukumus pareizticībai  attiecībā pret patiesi pareizticīgu teoloģiju - nē. Tātad, ļaudīm, kuriem pareizticība ir dārga, kuriem ir dārga Krievija, jāapgūst pareizticīgās domas dārgumi,- ne zināt tos no tālienes un pastarpināti par tiem priecāties, bet pašiem ieiet tajās.

Problēma „protestantisms un pareizticība” nav vienkārši  attiecības starp divām Krievijas pilsoņu grupām. Tās nav arī savstarpējās attiecības starp kristiešu konfesijām. Pareizticība – tā ir krievu protestantisma iekšējā problēma. Tā ir iekšējā sāpe (dažreiz apzināta, dažreiz tikai noslāpēta) praktiski katram krievu protestantam. Dzīvojot Krievijā, viņš visu laiku ir spiests attaisnot savu atteikšanos no pareizticības. Tādēļ viņam savā prātā nemitīgi jāatjauno pareizticības tēls, pietiekami negatīvs, lai iedvestu viņam atgrūšanos no tā. Taču dažreiz viņa redzeslokā nonāk kāds pareizticīgās pasaules gabaliņš, kas neiekļaujas šajā imidžā: te kāda dziļa kāda svēta tēva vai pareizticīga teologa doma,  kurai pat protestants nevar nepiekrist, te liecība par kādu mocekli, te kāda dzīva ticīga cilvēka acis, kurš lūdzas pie pareizticīgas ikonas. Vai te pēkšņi iekšējo pasauli  uzspridzina asa sajūta, ka pa savu dzimto valsti tu ej kā svešinieks, un uz viņas gadsimtu svētumiem skaties ar aukstu pat ne ārzemnieka skatu, bet – nedrauga… Un cilvēks sāk domāt. Šajā domas darbā es arī gribētu palīdzēt saviem līdzpilsoņiem, piedāvājot dažas ziņas par pareizticību, kuras nezin vai nestāsta ārzemju sludinātāji un lektori.

Un tātad – vai patiesi pareizticība ir sliktāka par protestantismu? Vai tiešām pareizticība turas tikai pateicoties tradīciju inercei, un pati neapzinās savu dzīvi un savu praksi? Vai patiešām pareizticīgie (kā saka protestanti) Evanģēliju tikai skūpsta, bet nelasa? Lai cilvēks patiešām varētu izdarīt brīvu izvēli – viņam jāzina ne tikai sektu pareizticības kritika (no tolstojiešiem un rērihiešiem līdz vasarsvētniekiem), bet arī pareizticīgās pasaules uztveres un prakses īpatnības, ko pamato pareizticīgā doma (jā, doma, doma, nevis vienkārši „tradīcija”).

Ar „protestantiem” šajā grāmatā tiek saprasti ne Reformācijas mantinieki, ne vācu luterāņi, ne kalvinisti un ne anglikāņi. Runa ir par daudz vēlākiem (tātad, atbilstoši neseniem) neoprotestantu veidojumiem, kuri, bez  izņēmuma  radušies Amerikā un no turienes tagad steidzas pie mums uz Krieviju. Atbilstoši vārds „protestants” šajā grāmatā nozīmē tos ļaudis, kurus zem šī vārda visbiežāk sastop mūsdienu Krievijas iedzīvotāji: baptisti, adventisti, vasarsvētnieki, dažādas harizmātiskās („neovasarsvētnieki”) grupas, „Kristus baznīca”, un tāpat daudzveidīgie „vienkārši kristieši” (faktiski baptisti un harizmāti, kuri slēpj savu konfesionālo piederību tādēļ, lai būtu vieglāk piesaistīt sev ļaudis, kuri simpatizē pareizticībai). Tātad runa būs par teoloģiski neattīstītiem protestantisma virzieniem, kuru sludinātāji bieži ar dīvainu lepnumu paziņo, ka teoloģiju viņi nezin, ka tā arī nav interesanta un vajadzīga, jo ir Bībele, un viņiem ar to pilnīgi pietiek.

turpinājums sekos...

Indriķis Straumīte

 Bērziņš, J. Dažas etnografiskas ziņas no Indriķa Straumītes (Jāņa Līča) neizdotiem rakstiem. Izglītības Ministrijas Mēnešraksts. 1925. Nr.12, 587.-591.lpp.

Aderkašu(Sisegala) pareizticīgās draudzes virspriesteris Jānis Līcis (1830 - 1905)

[587.lpp.]
Dažas etnografiskas ziņas no Indriķa Straumītes (Jāņa Līča) neizdotiem rakstiem.[*]
No Indriķa Straumītes (Jāņa Līča) rakstiem līdz šim pazīstamas tika viņa uzzīmes par 1841. un 1845.g.g. Šās uzzīmes autors publicēja 1865.g. laikrakstā “День” parakstīdamies ar pseudonimu “Josts Viesuls”. Vēlā J.Samarins viņas uzņēma savos rakstos kā “Записки православнаго латыша”. Še Līča pseudonims - Indriķis Straumīte. Tā kā Līcis ar savu rakstu gribēja informēt krievu valdību un sabiedrību par īsto lietu stāvokli Latvijā, kuŗu krievi līdz šim redzēja tikai vienpusīgā vācu apgaismojumā, tad viņš savas uzzīmes rakstīja. krievu valodā.

A­sī­zes Fran­cisks un ka­to­ļu svē­tums

Dia­kons Alek­sijs Be­kor­ju­kovs

„Kaut arī at­kāp­ša­nās sā­kums ir mek­lē­jams shiz­mā, ta­ču no Baz­nī­cas at­kri­tušie līdz ar to ir zau­dē­ju­ši Svē­tā Ga­ra žē­las­tī­bu.” -Svē­tī­tājs Va­s­lijs Lie­lais

Tur­pat tūk­stoš ga­du pa­gā­jis kopš kris­tī­gā pa­sau­le no­žē­lo, ka ir sa­da­lī­ju­sies. Mūs­die­nās vi­sap­kārt dzir­da­mas bal­sis, kas slu­di­na ne­pie­cie­ša­mī­bu at­jau­not zau­dē­tās saik­nes un at­tie­cī­bas starp da­žā­do no­vir­zie­nu kris­tie­šiem.

Sap­ro­tams, ka pa­šu euha­ris­tis­ko un lūg­ša­nas at­tie­cī­bu sa­rau­ša­nas fak­tu baz­nī­cu star­pā ti­cī­gie uz­tver kā kaut ko ne­da­bis­ku, jo mēs vi­si ļo­ti la­bi at­ce­ra­mies Kun­ga no­vē­lē­ju­mu, ko Viņš mums at­stā­ja Sa­vas ze­mes dzī­ves bei­gās: "Lai vi­si ir viens, itin kā Tu, Tēvs, Ma­nī un Es Te­vī, lai arī vi­ņi ir Mū­sos" (Jņ. 17: 21). Glu­ži da­bis­ki, ka mēs, pa­reiz­ti­cī­gie, bē­dā­ja­mies par Rie­tu­mu brā­ļu nu jau vai­rāk ne­kā pirms de­vi­ņiem gad­sim­tiem no­ti­ku­šo at­kri­ša­nu; pro­tams, ka mēs no vi­sas sirds alk­stam pēc vi­ņu atkalpievēr­ša­nās un at­grieš­anās Vie­no­tās Apus­tu­lis­kās Mā­tes Baz­nī­cas klē­pī. Kas gan to ka­vē? Kā­di šķēr­šļi ra­da grū­tī­bas mū­su tu­vi­nā­ša­nās ce­ļā? Sas­ka­ņo­sim dog­mas, vie­no­si­mies dom­star­pī­bās at­tie­cī­bā uz ka­no­niem; bet diev­kal­po­ša­nas un ce­re­mo­ni­ju da­žā­dī­ba ne­var būt par ie­mes­lu sa­ka­ru sa­rau­ša­nai. Kā­pēc gan ve­zums ne­kust no vie­tas?

Pa­tie­sī­bā cē­lo­ņi ir ļo­ti no­piet­ni un daudz dzi­ļā­ki - tiem ir ne ti­kai for­mā­li dog­ma­tisks vai ārējs, ce­re­mo­niāls un ka­no­nisks rak­sturs, bet arī iek­šējs, ga­rīgs - viss ko dē­vē par as­kē­ti­ku un, kas vis­tie­šā­ka­jā vei­dā iz­riet no vie­nas vai ot­ras kris­tī­gās kon­fe­si­jas dog­ma­tis­kās sis­tē­mas ko­pu­mā. Ja pie­ļauj, ka mums, pa­reiz­ti­cī­ga­jiem, var iz­do­ties sas­ka­ņot ar ka­to­ļiem vi­sas gal­ve­nās at­šķi­rī­gās un arī pret­ru­nī­gās de­fi­nī­ci­jas dog­ma­ti­kas, ka­no­nis­ka­jā un baz­nī­cas tie­sī­bu jo­mā, (vēs­tu­res pie­re­dze gan lie­ci­na, ka tas bi­jis ies­pē­jams ti­kai vār­dos), tad tie­ši at­tie­cī­bā uz iek­šē­jo, ga­rī­go dzī­vi viss ir daudz sa­rež­ģī­tāk. Sprie­diet pa­ši: vai gan ir ies­pē­jams vieg­li at­sa­cī­ties no tās lūg­ša­nu prak­ses, no tām ga­rī­gās dzī­ves un as­kē­zes me­to­dēm, ko des­mi­tiem paaud­žu krā­ju­šas dau­dzu gad­sim­tu gai­tā? Tā ir iek­šē­jā dzī­ve, un, ja lab­pa­tīk, var uz­ska­tīt, ka tā jau ie­dzi­mu­si gē­nos. At­mest to, no­mai­nīt - uz­reiz un uz vi­siem lai­kiem, pēk­šņi sākt dzī­vot ci­tā­di - ir neie­do­mā­ja­ma un neies­pē­ja­ma lie­ta.

Ta­ču mai­nīt va­jag, tas ir ne­pie­cie­šams! Jo at­šķi­rī­bas starp pa­reiz­ti­cī­ga­jiem un ka­to­ļiem ša­jā jo­mā ir tik uz­krī­to­ši bū­tis­kas, ka pa­ma­nā­mas ik­vie­nam, kurš kaut ne­daudz ir sas­kā­ries ar šā­da vei­da jau­tā­ju­miem un kaut vai vis­pā­rē­jos vil­cie­nos ir ie­pa­zi­nies ar svē­to tē­vu mā­cī­bu par lūg­ša­nu un ga­rī­go prak­si. Iz­skaid­rot vi­sas ga­rī­gās prak­ses ne­sas­ka­ņas, pret­ru­nas pa­šos ko­do­los ar na­cio­nā­lo tem­pe­ra­men­tu spe­ci­fi­ku jeb ļau­žu lo­kā­la­jām et­nis­ka­jām īpat­nī­bām (kā to da­ra da­ži mūs­die­nu teo­lo­gi), ir pil­nī­gi ne­jē­dzī­gi un ab­sur­di.

Pro­tams, ja ru­na ir par iek­šē­jo, ap­slēp­ti ga­rī­gās dzī­ves prak­si, ne­pie­cie­šams to iz­pē­tīt pēc svē­to dzī­ves pie­mē­riem, jo tie­ši svē­tie ir pil­nvēr­tī­gi baz­nī­cas pa­tie­sī­bas ie­mie­so­tā­ji dzī­vē, tie­ši svē­tie ir baz­nī­cas mā­cī­bas vēs­tne­ši un tās ideā­lu pau­dē­ji, tie­ši vi­ņi ir tau­tas va­do­ņi un at­da­ri­nā­ša­nas cie­nī­gi pa­rau­gi, vi­ņi ir tie, kas pil­nī­bā uz­ņē­mu­ši un sa­vā dzī­vē ie­mie­so­ju­ši to lūg­ša­nu un as­kē­zes va­roņ­dar­bu, par ku­ru mā­ca vi­ņu baz­nī­ca.

Tā­lab ša­jā sa­ce­rē­ju­mā ir mē­ģi­nāts veikt pēc ies­pē­jas rū­pī­gā­ku ka­to­ļu ga­rī­gās prak­ses ana­lī­zi, par pie­mē­ru ņe­mot vie­nu no Rie­tu­mu Baz­nī­cas svē­ta­jiem - Asī­zes Fran­cis­ku. Šis ga­rī­gais cī­nī­tājs ir iz­rau­dzīts, kā viens no vis­pa­zīs­ta­mā­ka­jiem un dzi­ļi cie­nī­tiem ka­to­ļu svē­ta­jiem vi­sā Rie­tu­mu pa­sau­lē, lai ap­lū­ko­tu vi­ņa dzī­vi un dar­bī­bu, bet gal­ve­nais - mis­ti­ku. Mē­ģi­nā­sim iza­na­li­zēt Fran­cis­ka, un to vi­ņa se­ko­tā­ju un ga­rī­go au­dzēk­ņu mis­ti­kas ko­pī­gās lī­ni­jas, ku­ri pēc ka­to­ļu pār­lie­cī­bas ir sas­nie­gu­ši vis­lie­lā­ko svē­tu­mu, pa­rā­dīt, ka šā­da vei­da ga­rī­gās dzī­ves prak­se ne­būt nav iz­ņē­mums ka­to­ļu pa­sau­lē, bet, glu­ži ot­rā­di - nor­ma un ideāls. Pa­cen­tī­si­mies nos­kaid­rot tos sā­kot­nē­jos cē­lo­ņus, kas iz­rai­sī­ju­ši tik sli­mī­gas no­vir­zes no pa­rei­zas ga­rī­gās dzī­ves nor­mām, uz ku­rām grā­ma­tas tur­pi­nāju­mā tiks no­rā­dīts.

Diem­žēl, aiz­va­dī­ta­jā vēs­tu­res pe­rio­dā vi­sai re­ti sas­to­pa­mi rak­sti, ku­ros sa­lī­dzi­nā­tas at­šķi­rī­gās lūg­ša­nas dar­ba pie­re­dzes starp pa­reiz­ti­cī­ga­jiem Aus­tru­miem un ka­to­lis­ka­jiem Rie­tu­miem. Starp jau eso­ša­jiem sa­ce­rē­ju­miem, pir­mkārt, jāat­zī­mē svē­tī­tā­ja Ig­na­ti­ja Brjan­ča­ņi­no­va no­piet­nie pē­tī­ju­mi, kas ie­tilpst vi­ņa "As­kē­ti­kas pē­tī­ju­mos" un vēs­tu­lēs, ot­rkārt - M.Lo­di­žen­ska "Mis­tis­ko tri­lo­ģi­ju" (ku­ras ot­rā da­ļa - "Ne­re­dza­mā gais­ma" lie­lā mē­rā pa­lī­dzē­ju­si strā­dā­jot pie šī sa­ce­rē­ju­ma), kā arī A.Lo­se­va grā­ma­tas "An­tī­kās sim­bo­li­kas un mi­to­lo­ģi­jas ap­rak­sti" nos­lē­dzo­šo no­da­ļu.

Aug­šmi­nē­tā Lo­di­žen­sa­ka dar­bā pa­rei­zi ie­vir­zī­ta Asī­zes Fran­cis­ka un sird­sskaid­rā Sa­ro­vas Se­ra­fi­ma mis­ti­kas sa­lī­dzi­no­šā ana­lī­ze, diem­žēl, iz­rau­dzī­tā fak­tis­kā ma­te­riā­la ne­pie­tie­ko­šais ap­joms nav ļā­vis dar­ba au­to­ram pil­nī­bā pa­ma­tot sa­vus se­ci­nā­ju­mus. Tā­pēc šo­reiz pē­tī­ju­ma uz­de­vums ir veikt vēl rū­pī­gā­ku ana­lī­zi, pie­sais­tot pa­pil­du avo­tus par Fran­cis­ka dzī­vi, tai skai­tā vi­ņa pa­ša sa­ce­rē­ju­mus, tā­pat arī svē­to tē­vu dar­bus as­kē­ti­kā, lai iz­vir­zī­tu vis­no­taļ pa­ma­to­tus se­ci­nā­ju­mus par Asī­zes ga­rī­gā cī­nī­tā­ja mis­ti­ku un tās li­kum­sa­ka­rī­bām ka­to­lis­ka­jā pa­sau­lē.

Kā jau ti­ka mi­nēts, ša­jā pē­tī­ju­mā lie­la lo­ma at­vē­lē­ta pir­ma­vo­tiem; da­ži ka­to­ļu svē­tā biog­rā­fi­jas fak­ti pa­ta­pi­nā­ti no Lo­di­žen­ska grā­ma­tas, kas ne­būt ne­ma­zi­na to droš­ti­ca­mī­bu, jo tie arī pie­mek­lē­ti pir­ma­vo­tos, ku­ru uz­skai­tī­jums pa­pil­di­nāts ar pla­šiem ci­tā­tiem. To­mēr pār­sva­rā šā pē­tī­ju­ma fak­tis­kais ma­te­riāls ņemts no pa­ša Asī­zes Fran­cis­ka sa­ce­rē­ju­miem un no ano­nī­ma au­to­ra vai au­to­ru grā­ma­tas par vi­ņu - "Fio­ret­ti" ("Svē­tā Asī­zes Fran­cis­ka pu­ķī­tes"), tur­klāt šai grā­ma­tā iek­ļau­to stās­tu ti­ca­mī­ba neiz­rai­sa šau­bas pat mūs­die­nu ka­to­ļu teo­lo­gos un la­tīnis­tos, ku­ri tai vel­ta spil­gtus epi­te­tus, piem.: "Ša­jā brī­nu­mai­na­jā un svē­ta­jā grā­ma­tā "Sv. Fran­cis­ka pu­ķī­tes" nav ne­vie­na ne­pa­tie­sa vār­da. Šī grā­ma­ta ir svē­ta... tā­pēc, ka to ar Die­va iz­re­dzē­tā (kā evaņ­ģē­lis­ta) ro­ku ir rak­stī­jis Svē­tais Gars. Par to, pir­mām kār­tām, ru­nā die­viš­ķas dva­šas pie­pil­dī­tā iz­klās­ta svē­tums... Ša­jā grā­ma­tā viss ir ga­rīgs... Ta­ču te nav ne­kā lie­ka, viss ir ne­pie­cie­šams".¹

Pie­vēr­šo­ties kon­krē­ta­jam šī pē­tī­ju­ma mēr­ķim, pirms sa­vu uz­ma­nī­bu sa­kon­cen­trēt uz pa­šu gal­ve­no - Fran­cis­ka ga­rī­go prak­si, ir ne­daudz jā­pa­ka­vē­jas pie tā laik­me­ta rak­stu­ro­ju­ma, ku­rā viņš ir dzī­vo­jis, (XII gad­sim­ta bei­gas un XIII gad­sim­ta sā­kums - bi­ja ļo­ti sa­rež­ģīts pe­riods ka­to­ļu baz­nī­cas dzī­vē). Pa­šu "Pu­ķī­šu" tek­sta lie­cī­ba par šo lai­ku ir šā­da: "Ag­rī­no vi­dus­lai­ku ti­cī­go cil­vē­ku ap­ņē­ma bez­ga­lī­ga vien­tu­lī­ba: vil­ša­nās se­vī bi­ja tik­pat lie­la kā vil­ša­nās Baz­nī­cā. Šķi­ta, ka pa­sau­le at­kal ir at­grie­zu­sies pie tā stā­vok­ļa, kā­dā tā at­ra­dās pirms Kris­tus at­nāk­ša­nas, ti­kai ar to star­pī­bu, ka nu bi­ja jā­gai­da ne vairs lēn­prā­tī­go Cil­vē­ka Dē­lu, bet bar­gu so­ģi."

Laik­me­tā pirms Fran­cis­ka pa­rā­dī­ša­nās Rie­tu­mu Baz­nī­cas stā­vok­lis bi­ja no­mā­cošs: "No vi­su­rie­nes - šaus­mas, no vi­su­rie­nes - bries­mas, ār­pu­sē - zo­bens, iek­šie­nē - ķe­ce­rī­ba un uz­pir­kša­na". Tiek vēs­tīts "par ga­rī­dznie­cī­bas un mū­ku ne­ti­ku­miem un no­zie­gu­miem, par lai­cī­go cil­vē­ku vie­nal­dzī­bu un bez­die­vī­bu, par baz­nī­cas dis­cip­lī­nas ab­so­lū­tu ig­no­rē­ša­nu un vi­su bauš­ļu pār­kāp­ša­nu".² "Ie­dzī­vo­ša­nās kā­re un pa­sau­lī­go la­bu­mu mek­lē­ša­na kļu­va par pa­ras­tu pa­rā­dī­bu ka­to­ļu ga­rī­dznie­cī­bā. No­nā­ca pat tik tā­lu, ka ka­to­ļu Baz­nī­ca, kas Rie­tu­mos bi­ja nos­tā­ju­sies par vi­du­tā­ju starp cil­vē­ku un Die­vu, bū­tī­bā Die­vu no cil­vē­kiem slē­pa. Ša­jā Baz­nī­cā va­rē­ja no­pirkt vi­su, sā­kot ar grē­ku at­lai­dēm un bei­dzot ar kar­di­nā­la ce­pu­ri."³

O­fi­ciā­lā re­li­ģi­ja ti­cī­go dvē­se­lēm šķi­ta kā bez­kau­nī­ga Evaņ­ģē­li­ja ka­ri­ka­tū­ra. Pries­te­ri pār­vēr­tās par "al­ka­tī­giem vil­kiem, kas ne­tau­pī­ja sa­vus ga­nām­pul­kus..., dau­dzi aba­ti dzī­vo­ja kā ban­dī­ti, pat bīs­ka­pi lī­dzi­nā­jās bez­bē­dī­giem kauš­ļiem... Pā­ves­ti, ar re­tiem iz­ņē­mu­miem, kal­po­ja par var­dar­bī­bas un ne­ti­ku­mī­bas pie­mē­ru... Pā­vests at­ver diev­na­ma dur­vis tir­go­ņiem, pats kļūst par tir­go­ni, pār­do­dot vi­su, pēc kā vien ir piep­ra­sī­jums: baz­nī­cas ama­tus, ga­rī­gos la­bu­mus, lai­cī­gos kro­ņus, svē­to un pa­sau­lī­go, ze­mi un de­be­sis, ne­rū­pē­jo­ties par to, kas ir pir­cējs."⁴

"Die­zin vai uz ze­mes jeb­kad ir bi­jis tik maz la­bes­tī­bas, kā gad­sim­tos pirms svē­tā Asī­zes Fran­cis­ka dzim­ša­nas." Ļau­dis "vairs ne­ti­cē­ja, ka Ro­mas ga­rī­dznie­cī­ba va­rē­tu la­bo­ties, at­raz­da­mās uz tik ze­mas deg­ra­dā­ci­jas pa­kā­pes".⁵

Tā­pēc tā lai­ka Rie­tu­mu pa­sau­lē baz­nī­ca ti­ka pie­lī­dzi­nā­ta ne­tik­lei, tās kal­po­tā­ji - ne­tik­lī­bas un neš­ķīs­tī­bas kal­piem. No­rai­dī­ti ti­ka pat ka­to­ļu pries­te­ru veik­tie sak­ra­men­ti - ne­rau­go­ties uz la­tī­ņu re­li­ģio­zi ju­ri­dis­ko mā­cī­bu par Nos­lē­pu­ma pa­tie­su­mu "ex ope­re ope­ra­to", t.i., ka sak­ra­ments neap­šau­ba­mi tiek veikts, ja vien  pil­nī­bā ie­vē­ro­ta for­ma (pa­rei­zi ies­vē­tī­tam pries­te­rim, iz­ru­nā­jot svēt­dar­bī­bas for­mu­lu ar sak­ra­men­ta da­lī­bas ņē­mē­ja piek­ri­ša­nu).

Tie­ši vi­su aug­stāk­mi­nē­to ie­mes­lu dēļ "tā lai­ka ka­to­lis­kās pa­sau­les gai­šā­kie prā­ti pa­vēr­sās do­mās pret Aus­tru­miem un jau­tā­ja, vai grie­ķu baz­nī­ca neat­nāks iz­mēzt vi­su šo ļau­nu­mu un sa­kār­tot sa­vas mā­sas man­to­ju­mu".⁷

Tas viss, kā ap­gal­vo pa­ši ka­to­ļi, no­ti­ka tā­pēc, ka ti­ka pa­zau­dē­ta "pa­sau­lē Kris­tus klā­te­sa­mī­bas sa­jū­ta", kas kļu­va par ie­mes­lu bez­ga­lī­giem ko­lek­tī­viem un per­so­nis­kiem mē­ģi­nā­ju­miem at­rast Kris­tu, at­jau­not no­zau­dē­to saik­ni ar Vi­ņu - Baz­nī­cā vai ār­pus tās, ko­pā ar to vai par spī­ti tai. Ta­ču vien­ga­ba­lai­nais un svē­tī­bas pil­nais Kris­tus tēls šķi­ta bez­ce­rī­gi pa­zau­dēts".⁸

Lūk, XIII gad­sim­tā "kris­tie­tī­ba ie­nā­ca pa­sau­lē, lai to iz­dzie­di­nā­tu, un ār­stē­ja to ar vie­nī­go ies­pē­ja­mo pa­ņē­mie­nu". Līdz pat šim lai­kam, pēc Rie­tu­mu do­mā­tā­ju uz­ska­tiem, ir tur­pi­nā­ju­sies iz­pir­kša­na. To tad arī uz­sā­ka Fran­cisks, kļū­dams, kā ap­gal­vo ka­to­ļi, "par ot­ru Kris­tu, dāvā­tu cil­vēku pes­tīša­nai", par Kris­tus at­spul­gu, Ku­ru vis­no­taļ esot ies­pē­jams ap­lū­kot kā Fran­cis­kam lī­dzī­gu.⁹ Kur ra­dās, kur aiz­sā­kās tik dī­vains un zai­mo­jošs sa­lī­dzi­nā­jums? Vai tas ir at­se­viš­ķu ka­to­ļu iz­do­mā­jums vai arī li­kum­sa­ka­rī­gas se­kas vi­sai ka­to­ļu baz­nī­cas dzī­vei? Jā­nos­kaid­ro šā­da ap­gal­vo­ju­ma ra­ša­nās cē­lo­ņi. Vis­pirms at­zī­mē­sim sva­rī­gā­kos pos­mus šī Rie­tu­mu svē­tā dzī­ves ce­ļā.

Zi­nāms, ka jau­nī­bas die­nās Fran­cisks ar aiz­rau­tī­bu no­de­vās pa­sau­lī­ga­jām iz­prie­cām.¹⁰ Viņš bi­ja ie­tek­mē­jies no bru­ņi­nie­ku ro­mā­niem un tru­ba­dū­ru poē­zi­jas, kas, starp ci­tu, "sas­tā­vē­ja ne ti­kai no mī­las ba­nā­li­tā­tēm", bet "ar me­žo­nī­gu aiz­rau­tī­bu ta­jā ti­ka sla­vēts arī karš"¹¹, viņš jau kopš ag­ras bēr­nī­bas sā­ka sap­ņot par va­roņ­dar­biem, sla­vu un go­du.¹² At­zī­mē­sim, ka aiz­rau­ša­nās ar tru­ba­dū­ru poē­zi­ju ne­pa­li­ka bez se­kām: vai­rā­kus ga­dus pēc sa­va Or­de­ņa di­bi­nā­ša­nas Fran­cisks "la­bā­ka­jiem no sa­viem mā­cek­ļiem la­sī­ja priek­šā sa­vas jau­nī­bas sko­lo­tā­ju - tru­ba­dū­ru - dar­bus".¹³ Tā­pēc, ka "tru­ba­dū­ri uz­ku­ri­nā­ja va­ro­nī­gas do­mas un jū­tas"¹⁴, Fran­cisks, al­kdams sla­vas, cen­tās to ie­gūt (no­pel­nīt) par kat­ru ce­nu, kā­ri mek­lē­dams pir­mo pa­ga­dī­ju­šos ies­pē­ju.

Jau bēr­nī­bā viņš bi­ja vie­tē­jo pu­saud­žu bar­ve­dis¹⁵, un, ie­vē­lēts par svēt­ku "ka­ra­li", va­dī­ja dzī­res un bal­lī­tes. Ša­jā ne­būt ne diev­bi­jī­ga­jā un ne­vai­no­ja­mā kom­pā­ni­jā, kur ik­viens cen­tās pa­rā­dīt se­vi slik­tā­ku esam ne­kā pa­tie­sī­bā, Fran­cisks par tie­šu pie­nā­ku­mu uz­ska­tī­ja pār­spēt sa­vus vie­naud­žus - pu­de­les brā­ļus neap­val­dī­tā uz­dzī­vē.¹⁶ "Viņš bi­ja ļo­ti jautrs un sa­mē­rā viegl­prā­tīgs. Smiek­li un dzies­mas, nā­ko­šo dzī­ru prog­ram­mas vai jau­nā grez­nā tēr­pa no­piet­na aps­prie­ša­na, tē­va nau­das šķie­ša­na pil­nām riek­ša­vām - tā­das bi­ja Fran­cis­ka no­dar­bes, ja vien brī­va­jā lai­kā viņš neg­rem­dē­jās vien­tu­lī­gās pār­do­mās un neies­lī­ga nes­kaid­ros ro­man­tis­kos plā­nos... Viņš bi­ja un pa­li­ka švīts no gal­vas līdz pa­pē­žiem, ce­rē­dams ar lai­ku kļūt par va­ro­ni, un juz­dams, ka sas­niegs sa­vu mēr­ķi."¹⁷ Sa­vu­kārt šā­das uz­ve­dī­bas sti­mu­lē­ša­na no Fran­cis­ka ve­cā­ku pu­ses, ku­ri le­po­jās ar vi­ņa spo­žu­mu, sla­vu un pa­nā­ku­miem, no­ve­da pie tā, ka nā­ka­mais svē­tais at­klā­ti pa­zi­ņo­ja: "Pie­nāks die­na, kad vi­sa pa­sau­le no­lieks gal­vu ma­nā priek­šā".¹⁸

Fran­cisks il­gi prā­to­ja, kā kļūt sla­ve­nam un neat­lai­dī­gi mek­lē­ja tā­du ies­pē­ju - bur­tis­ki ne­pār­trauk­ti, gan no­mo­dā, gan sap­ņos ļā­vās do­mām par sla­vu un go­du. Bei­dzot šī ies­pē­ja ra­dās - sā­kās Fran­cis­ka dzim­tās pil­sē­tas Asī­zes karš ar Pe­rud­žu. Ša­jās die­nās sap­ņu vī­zi­jā re­dzē­tā kau­ji­nie­ku ie­rin­da un bru­ņas kļu­va par pē­dē­jo pi­lie­nu vi­ņa mek­lē­ju­mos un sap­ņo­ju­mos. Bru­ņi­nie­ku ideā­lā au­dzi­nāts, viņš iz­tē­lo­jās se­vi par bru­ņi­nie­ku un me­tās cī­ņā. Kā­re pēc sla­vas un po­pu­la­ri­tā­tes, kā arī lie­lum­mā­ni­ja vi­ņā bi­ja ne­pār­va­ra­mas, tās val­dī­ja pār Fran­cis­ku ar tā­du spē­ku, ka pē­dē­jie ka­rot ai­ze­jo­šā jau­nā bru­ņi­nie­ka vār­di bi­ja šā­di: "Es at­grie­zī­šos kā iz­cils va­do­nis".¹⁹

Cie­tis ka­rā pir­mo sa­kā­vi, Fran­cisks nek­ri­ta iz­mi­su­mā un drīz vien sla­vas mek­lē­ju­mos at­kal no­lē­ma pie­vie­no­ties kā­dam no bru­ņi­nie­kiem. Ta­ču ne­gai­dīts no­ti­ku­mu pa­vēr­siens mai­nī­ja vi­ņa plā­nus. Kār­tē­jā, sap­nī pa­rā­dī­ju­sies vī­zi­ja li­ka ap­jēgt, ka viņš ir ne­pa­rei­zi sap­ra­tis iep­riek­šē­jos sap­ņu pa­re­dzē­ju­mus - sla­va, ko vi­ņam ti­ka ap­so­lī­ju­si nos­lē­pu­mai­nā balss, kā iz­rā­dī­jās, bi­ja ne­sa­lī­dzi­nā­mi aug­stā­kā pa­kā­pē par to, ko viņš iz­tē­lo­jās sā­ku­mā.

Šo­reiz, vī­lies un nos­ku­mis, neie­gu­vis to, pēc kā tik ļo­ti il­go­jās, Fran­cisks at­grie­žas Asī­zē. Neiz­tu­ra­mi bi­ja tas, ka sag­ru­va vi­si vi­ņa plā­ni un sap­ņi par ka­ro­tā­ja sla­vu un at­zi­nī­bu sa­bied­rī­bā, un pēc kā­da lai­ka viņš sā­ka il­gi un ne­pār­trauk­ti lūg­ties Krus­tā Sis­tā tē­la priek­šā (par Fran­cis­ka lūg­ša­nas vei­du tiks ru­nāts tur­pmāk). "Ilg­sto­šās lūg­ša­nas vi­ņu ie­jūs­mi­nā­ja - no Kru­ci­fik­sa nā­ca bal­sis, ap­kār­tne pil­dī­jās ar vī­zi­jām. Pēc šīm lēk­mēm viņš trī­cē­ja un kļu­va grūt­sir­dīgs."²⁰ Kā­das lūg­ša­nas lai­kā, at­ro­do­ties ek­sal­tā­ci­jas un jūs­mas stā­vok­lī, pas­pē­jis vien­lai­kus sa­ķert arī dru­dzi, Fran­cisks at­kal dzir­dē­ja kā­du bal­si, kas šo­reiz vi­ņu ai­ci­nā­ja at­jau­not at­mir­sto­šo un brū­ko­šo ka­to­ļu Baz­nī­cu.²¹ Pēk­šņi viņš sap­ra­ta, ka no Die­va, tur­klāt jau ša­jā sau­lē, viņš sa­ņems ne­sa­lī­dzi­nā­mi lie­lā­ku sla­vu, ne­kā no pār­gal­vī­giem ka­ra­gā­jie­niem, dzī­rēm un at­zi­nī­bas cil­vē­ku vi­dū. Gal­vu daudz ne­lau­zot, Fran­cisks me­tās ta­jā dar­bī­bas sfē­rā, kas va­rē­ja nod­ro­ši­not vi­ņam to mak­si­mā­lo at­zi­nī­bu un sla­vu, par ko tik kais­mī­gi bi­ja sap­ņo­jis.²²

Ar ko gan Fran­cisks sā­ka sa­vu jau­no, ga­rī­gā cī­nī­tā­ja dzī­ves­vei­du? Lai sap­ras­tu, kā viņš no­nā­ca ta­jā stā­vok­lī, ko svē­tī­tājs Ig­nā­cijs Brjan­ča­ņi­novs no­sau­ca par "vis­šaus­mī­gā­ko dē­mo­nu ap­mā­tī­bu"²³, ne­pie­cie­šams vis­maz gal­ve­na­jos vil­cie­nos iz­se­kot, kā at­tīs­tī­jās to­reiz vēl jau­nā asī­zie­ša god­kā­re un tiek­ša­nās pēc ļau­žu at­zi­nī­bas...

Pa­rā­dot iz­ci­lu dros­mi un de­dzī­bu, div­des­mit trīs ga­dus ve­cais Fran­cisks pēk­šņi sā­ka pie­kopt glu­ži ci­tu dzī­ves­vei­du, tā­dē­jā­di no­mai­not vie­nu ga­lē­jī­bu pret ot­ru. Ār­kār­tī­gi sva­rī­gi ir mi­nēt fak­tu, ka sa­vu dzī­ves ce­ļu Asī­zes ga­rī­gais cī­nī­tājs nos­prau­da sev pats, bū­dams gan bez ga­rī­gās va­dī­bas, gan bez pa­dom­de­vē­ja. Mēs re­dzē­sim, ka ša­jā ga­dī­ju­mā pie­pil­dās sird­sskaid­rā Jā­ņa Pa­kāp­nie­ka vār­di: "... kurš no ie­sā­ku­ma nav dzī­vo­jis pak­lau­sī­bā, tam nav ies­pē­jams ie­man­tot pa­ze­mī­bu; jo ik­viens, kurš mā­ku ap­gu­vis pats, sāk di­žo­ties".²⁴

Tik­ko kā pa­me­tis tē­va mā­jas, Fran­cisks sā­ka slu­di­nāt, tur­klāt, "... do­mu iz­klāsts bi­ja hao­tisks... Žes­tu bi­ja vai­rāk ne­kā vār­du. Viņš slu­di­nā­ja ar vi­su sa­vu ķer­me­ni, kas at­ra­dās ne­pār­trauk­tā kus­tī­bā, prā­to­ju­mus pār­trauk­dams ar kvē­liem žes­tiem un gal­vas mā­jie­niem, ar asa­rām, smiek­liem, mī­mi­ku, kad piet­rū­ka vār­du". Ša­jā lai­kā "...klau­sī­tā­ju acis bi­ja asa­ru pil­nas... sir­dis krū­tīs lē­kā­ja".²⁵

Ne­ko ne­zi­nā­dams par se­no svē­to tē­vu no­vē­lē­ju­miem un brī­di­nā­ju­miem, Fran­cisks pat­va­ļī­gi uz­ņē­mās svē­tī­ga ga­rā na­ba­gā dzī­ves vei­du, tī­šup­rāt tēr­pda­mies skran­dās, iz­lū­dzo­ties sev iz­tik­ša­nai ēdie­nu pār­pa­li­ku­mus, klai­ņo­ja pa ie­lām, vāk­dams diev­na­ma cel­tnie­cī­bai ak­me­ņus un iz­pro­vo­cē­jot cil­vē­kus, lai tie vi­ņu pa­ze­mo­tu.²⁶ Sap­ro­tams, ka re­dzot, kas no­tiek ar Fran­cis­ku, vi­ņa tēvs - Pjet­ro Ber­nar­do­de zau­dē­ja pa­cie­tī­bu. Reiz, re­dzē­dams, kā vi­ņa dē­lu, ne­tī­ru uba­gu, ap­mē­tā ar ak­me­ņiem un mā­la ga­ba­liem, viņš to tē­viš­ķī­gi pa­mā­cī­ja. Pēc neil­ga lai­ka tie­sas sē­dē, sa­ka­rā ar sa­va pa­ša tē­va nau­das no­zag­ša­nu, Fran­cisks pub­lis­ki at­sa­kās no ve­cā­kiem un pa­met pa­sau­lī­go dzī­vi²⁷... Vē­lāk uz bēg­ša­nu no tē­va mā­jām un at­sa­cī­ša­nos no ve­cā­kiem Fran­cisks pa­mu­di­nā­ja arī sa­vu nā­ka­mo ga­rī­go au­dzēk­ni - "at­va­sī­ti" Klā­ru²⁸.

Kā jau mi­nēts, ša­jā laik­me­tā Rie­tu­mu pa­sau­lē val­dī­ja sa­jū­ta, ka Kungs ir bez­ce­rī­gi zu­dis. Tie­ši šā­dos ap­stāk­ļos asī­zie­tis ti­ka pār­ņemts ar ide­ju at­da­ri­nāt Kris­tu, ta­ču šī at­da­ri­nā­ša­na, kā tur­pmāk va­rē­sim pār­lie­ci­nā­ties, bi­ja tī­ri ārē­ja. Tā ra­dās tā dē­vē­tais "svē­tās na­ba­dzī­bas ti­kums",²⁹, t.i., Kris­tus dzī­ves un na­ba­dzī­bas at­da­ri­nā­ša­na, ku­rā Fran­cisks, pēc vi­ņa vār­diem, no­nā­ca līdz pil­nī­bai.³⁰ Jē­zus Kris­tus at­da­ri­nā­ša­na kļu­va par Fran­cis­ka dzī­ves bū­tī­bu, par vi­ņa mū­ku brā­lī­bas ai­ci­nā­ju­ma pa­ma­tu.³¹ Kā­da tad bi­ja Fran­cis­ka prak­ti­zē­tā Kris­tus at­da­ri­nā­ša­na?

At­da­ri­nā­ša­na sas­tā­vē­ja ti­kai no ārē­jām iz­paus­mēm - Asī­zes ga­rī­gais cī­nī­tājs cen­tās lī­dzi­nā­ties Kris­tum, tī­šām at­kār­to­jot, ko sa­vas ze­mes dzī­ves lai­kā vei­ca Kungs. Fran­cisks, lī­dzī­gi Kris­tum, iz­vē­lē­jās sev div­pad­smit mā­cek­ļus un pa pā­riem sū­tī­ja tos pa­sau­lē slu­di­nāt³² - sal. Mk 6:7, "...pār­vēr­ta" ūde­ni par vī­nu"³³, sa­rī­ko­ja pē­dē­jo va­ka­rēšanu, it kā lī­dzī­gu Kun­ga Sv. Va­karēdienam­.³⁴ No­zī­mīgs bi­ja arī fakts, ka uz Fran­cis­ka ķer­me­ņa pa­rā­dī­jās tā dē­vē­tās stig­mas - asi­ņo­jo­šas rē­tas - uz ro­kām, kā­jām, sā­nā (kā Kris­tum), kas it kā ap­lie­ci­nā­ja ko­pā ar Kris­tu "pār­cies­tās" mo­kas.³⁵ Pa­tei­co­ties šīm stig­mām, at­ro­do­ties jau uz nā­ves gul­tas, Fran­cisks "lī­dzi­nā­jās Kris­tum, at­kal no­ņem­tam no krus­ta".³⁶

Tur­klāt, pēc Fran­cis­ka pa­ša at­zi­nu­ma, sa­vu dzī­vi viņš bi­ja vel­tī­jis, lai pie­pil­dī­tu vie­nu vie­nī­gu vē­lē­ša­nos - cies­tu ci­tu vie­tā un iz­pir­ktu sve­šus grē­kus.³⁷ Kā rak­stu­rīgs pie­mērs mi­nams Fran­cis­ka "Lūg­ša­na par mie­ru" - ta­jā uz­ska­tā­mi var re­dzēt, kā asī­zie­tis se­vi iden­ti­fi­cē ar Pes­tī­tā­ju. "Dod man spē­ju ļau­nās sir­dīs mo­di­nāt mī­les­tī­bu, nīs­to­ša­jiem dā­vāt pie­do­ša­nas svē­tī­bu, sa­mie­ri­nāt sav­star­pē­ji nai­dī­gos. Dod, lai es ar pa­tie­sī­bu spē­tu ap­gais­mot nok­lī­du­šās dvē­se­les, lai ti­cī­bā nos­tip­ri­nā­tu šau­bu pār­ņem­tos, lai ar Ta­va sap­rā­ta gais­mu ap­mir­dzē­tu tum­sā mī­to­šos. Dod, lai es ar ce­rī­bu at­dzī­vi­nu iz­mi­su­šos, lai ar prie­ku ap­dā­vi­nu nos­ku­mu­šos".³⁸ Sa­lī­dzi­nā­ša­nai - "Lūg­ša­na par  mie­ru" no pa­reiz­ti­cī­go "Svēt­kal­po­ju­mu grā­ma­tas" (Treb­ņik): "Pa­tei­ca­mies Tev, cil­vē­kus mī­lo­ša­jam Val­dnie­kam, Ķē­ni­ņam cau­ri vi­siem gad­sim­tiem, un vi­su la­bu­mu De­vē­jam, nai­da sē­tu noār­dī­ju­šam un mie­ru cil­vē­ku cil­tij at­ne­su­šam, arī pat­la­ban Ta­viem kal­piem mie­ru dā­vā­jo­šam: nos­tip­ri­ni vi­ņos Diev­bi­jī­bu un sav­star­pē­ju mī­les­tī­bu; no­dzēs jeb­kā­das ķil­das, no­vērs vi­sus ne­sas­ka­ņu vi­li­nā­ju­mus. Jo Tu esi mū­su miers, un Tev go­du do­dam, Tē­vam, Dē­lam un Svē­ta­jam Ga­ram, ta­gad, vien­mēr un mū­žī­gi mū­žos, āmen". Pa­reiz­ti­cī­gais lū­dzas par to, lai tie­ši Dievs dā­vā­tu mie­ru un ar mī­les­tī­bu ap­gais­mo­tu cil­vē­ku sir­dis, sa­vu­kārt, Fran­cisks lūdz pats sev tā­du va­re­nī­bu - būt par da­žā­du la­bu­mu dā­vā­tā­ju.

Pa­tei­co­ties tam­lī­dzī­gām lie­cī­bām un at­se­viš­ķiem Fran­cis­ka biog­rā­fi­jas fak­tiem, šķiet ka glu­ži li­kum­sa­ka­rī­gi ra­du­sies vi­ņam tu­vā­ko cil­vē­ku un se­ko­tā­ju at­zi­ņa: viņš ir nā­cis "...kā otrs, pa­sau­lē sū­tī­tais Kris­tus, lai glāb­tu cil­vē­kus"³⁹, ka Kris­tus vi­ņā ir at­kal ie­mie­so­jies, kļū­dams par Cil­vē­ka Dē­lu.⁴⁰ Drīz vien pēc Fran­cis­ka nā­ves ra­dās par vi­ņu vēs­to­šais "e­vaņ­ģē­lijs" (šā­di ti­ka dē­vē­tas "Pu­ķī­tes").⁴¹

Ta­gad pa­rau­dzī­si­mies, ko no­zī­mē pa­tie­sa Jē­zus Kris­tus at­da­ri­nā­ša­na un ko par to lie­ci­na svē­tie tē­vi. Sird­sskaid­rais Si­meons Jau­nais Teo­logs uz šo jau­tā­ju­mu at­bild šā­di: "...lī­dzī­ba Kris­tum ir mek­lē­ja­ma pa­tie­sī­bā, lēn­prā­tī­bā, tais­nī­gu­mā, tā­pat arī pa­ze­mī­bā un cil­vē­ku mī­les­tī­bā". Cil­vē­ku, kurš ir ie­man­to­jis šā­das īpa­šī­bas, Dievs da­ra (Dievs, ne­vis pats cil­vēks!) "tī­ru, šķīs­tu, taisn­prā­tī­gu, vī­riš­ķī­gu kār­di­nā­ju­mos, vi­sā Die­viš­ķī­ga­jā - gud­ru, žēl­sir­dī­gu, lī­dzjū­tī­gu, laip­nu, de­vī­gu, cil­vē­kus mī­lo­šu, lab­sir­dī­gu, - viņš kļūst par īs­tu kris­tie­ti, kurš pa­tie­si ie­mie­so se­vī kris­tus tē­lu... Šī lī­dzī­ba", - viņš no­beidz, - "spēj cil­vē­kā nos­tip­ri­nā­ties, pa­tei­co­ties bauš­ļu pil­dī­ša­nai".⁴² Vi­ņu pa­pil­di­na svē­tais Da­mas­kas Pē­te­ris: "Tam, kurš mek­lē Kris­tu, Tas ir jā­mek­lē ne­vis ār­pu­sē, bet iek­šie­nē, se­vī pa­šā, t.i., vi­ņam gan mie­sī­gi, gan dvē­se­lī­gi ir jā­būt kā Kris­tum, bez­grē­cī­gam, cik vien tas cil­vē­kam ir ies­pē­jams".⁴³ Sird­sskaid­rais Op­ti­nas Am­bro­zijs, ru­nā­jot par Kris­tus at­da­ri­nāš­nu, iz­ceļ trīs ele­men­tus: pir­mkārt, būt žēl­sir­dī­gam, t.i., lī­dzjū­tī­gam un ie­cie­tī­gam, pie­do­dot cil­vē­kiem vi­sus trū­ku­mus, aiz­vai­no­ju­mus un dus­mas; ot­rkārt, dzī­vot svē­tu dzī­vi, t.i., sag­la­bāt mie­sī­gu un dvē­se­lī­gu šķīs­tī­bu no vi­sām kais­lī­bām; treš­kārt, tiek­ties pēc pil­nī­bas, kas mek­lē­ja­ma dzi­ļā pa­ze­mī­bā, t.i., lū­ko­jo­ties uz aug­stu­miem, ku­rus ne­pie­cie­šams sas­niegt, vi­sus sa­vus dar­bus un pū­li­ņus ne­tu­rēt ne­kā­dā vēr­tē⁴⁴ -(Lk. 17:10). Taisn­prā­tī­gais Jā­nis Pa­kāp­nieks to ir pa­pil­di­nā­jis ar at­zi­ņu, "...ka sla­vē­ja­mi ir ap­brī­not svē­to dar­bus; pes­tī­jo­ši ir cen­sties tos at­da­ri­nāt, ta­ču gri­bēt, lai jū­su dzī­ve pēk­šņi kļū­tu lī­dzī­ga vi­ņu dzī­vei ir ne­sap­rā­tī­gi un neies­pē­ja­mi".⁴⁵ Ja tā ir sa­cīts par svē­to dzī­ves at­da­ri­nā­ša­nu, ar ko gan lai sa­lī­dzi­na Pa­ša Kun­ga dzī­ves at­da­ri­nā­ša­nu?...

Ta­gad pa­cen­tī­si­mies iz­pē­tīt, bet iz­pē­tī­ju­ši, - sis­te­ma­ti­zēt as­kē­ti­kas un mis­ti­kas gal­ve­nās ie­zī­mes, kā­das bi­ju­šas Asī­zes Fran­cis­kam un vi­ņa tu­vā­ka­jiem mā­cek­ļiem, kas arī at­zī­ti par ka­to­ļu svē­ta­jiem.

Kris­tie­tī­bas slu­di­nā­ša­na, apus­tu­lis­kā kal­po­ša­na un baz­nī­cas at­jau­no­ša­na, ne­no­ro­be­žo­jo­ties no lai­cī­gās pa­sau­les - bi­ja pa­ši pir­mie uz­de­vu­mi, kam no­de­vās ne­sen, ti­kai pirms čet­riem ga­diem par ti­cī­gu kļu­vu­šais jau­nais bru­ņi­nieks.⁴⁶ Tur­pmāk šie uz­de­vu­mi kļu­va par vi­ņa di­bi­nā­tā Or­de­ņa dzī­ves li­ku­mu un pas­tā­vē­ša­nas mēr­ķi.⁴⁷ Klos­te­ra dzī­vi ār­pus klos­te­ra sie­nām, pēc Fran­cis­ka do­mām, bi­ja ne­pie­cie­šams nos­tip­ri­nāt, ne­rau­go­ties ne uz kā­diem kār­di­nā­ju­miem, jo tā­da dzī­ve "...e­sot la­bā­ka un Kun­ga acīs daudz vēr­tī­gā­ka ne­kā vai­rī­ša­nās no lai­cī­gās pa­sau­les".⁴⁸ Pie tik mil­zī­ga uz­de­vu­ma viņš no­lē­ma ķer­ties, bez kā­das ga­rī­gās va­dī­bas, kā arī bez zi­nā­ša­nām, ko sniedz svē­to dzī­ves pie­re­dze. Viņš va­dī­jās vie­nī­gi no pa­ša iz­prat­nes par kris­tie­tī­bu, pa­rei­zāk sa­kot, no kris­tie­tī­bas un ga­rī­gās dzī­ves ab­so­lū­tas neiz­prat­nes. Jo ne­kas ne­lie­ci­na, ka viņš bū­tu ie­pa­zi­nies ar Baz­nī­cas as­kē­ti­kas man­to­ju­mu. Šī paš­pie­tie­ka­mī­ba ir vie­na no vi­sa­cīm­re­dza­mā­ka­jām un rak­stu­rī­gā­ka­jām vi­ņa per­so­nī­bas ie­zī­mēm.

Ko mēs šeit re­dzam? Ne ko ci­tu, kā pil­nī­gu aiz­mir­ša­nu par dzī­ves klos­te­rī jē­gu! Ja mēs pa­lū­ko­si­mies, ko ša­jā sa­ka­rā ir sa­cī­ju­ši svē­tie un pie­re­dzes ba­gā­tie tē­vi, kas dzir­dē­ju­ši ne­vis šo to, pa au­su ga­lam, bet ku­ru dzī­ve bi­ja dzi­ļi ie­sak­ņo­ju­sies klos­te­rī, tad mēs ie­rau­dzi­sim kaut ko pil­nī­gi pre­tē­ju Fran­cis­ka klos­te­ra klau­sī­bas prin­ci­piem.

Taisn­prā­tī­gais Īzaks Sī­rie­tis, sa­ņem­dams ie­lū­gu­mu cie­mo­ties pie pa­sau­lī­gos ap­stāk­ļos dzī­vo­jo­ša ga­rī­gā brā­ļa, rak­stī­ja tam at­tei­ku­ma vēs­tu­li, mo­ti­vē­dams, ka tik­līdz izies no sa­vas cel­les, vi­ņa dvē­se­lei drau­dēs pa­zu­ša­na .⁴⁹ Viņš arī sa­lī­dzi­nā­ja klos­te­ri pa­me­tu­šu mū­ku ar zi­vi, kas iz­vil­kta no ūdens ⁵⁰, arī ar jē­ru, kas nok­lī­dis skrai­da vil­ku ba­rā.⁵¹ Ar upes kras­tā mir­sto­šu zi­vi, klai­ņo­jo­šu mū­ku sa­lī­dzi­nā­ja arī pats klos­te­ra klau­sī­bas di­bi­nā­tājs An­to­nijs Lie­lais.⁵² Bet kas gan Fran­cis­kam ir An­to­nijs, kurš, kā iz­rā­dās, nee­sot pa­zi­nis tā­du ti­ku­mu kā di­žā asī­zie­ša at­klā­to "Kris­tus klāt­būt­nes sa­jū­tu pa­sau­lī­ga­jā pa­sau­lē"...⁵³

Svē­tī­tājs Ig­nā­tijs Brjan­ča­ņi­novs jau pa­gā­ju­ša­jā gad­sim­tā lie­ci­nā­ja, ka mūks, pa­mez­dams klos­te­ri, do­do­ties uz pil­sē­tu vai cie­ma­tu, neiz­bē­ga­mi no­da­ra kai­tē­ju­mu sa­vai dvē­se­lei, šāds mūks kļūst par mēr­ķi vel­na iz­šau­ta­jai bul­tai un, jo bie­žāk viņš pa­met klos­te­ri, jo dzi­ļāk šī bul­ta ieur­bjas, iz­le­jot in­di mū­ka dvē­se­lē. Šā­dam mū­kam, kurš mīl klai­ņo­ša­nu un ir pil­nī­gi tai no­de­vies, vairs nav ne­kā svē­ta un "...viņš uz­ska­ta par pie­ļau­ja­mu veikt vis­ze­mis­kā­kās iz­rī­cī­bas, jeb­kā­das ne­li­ku­mī­bas un ļaun­da­rī­bas, jo vi­ņu ir aiz­rā­vu­si un ap­tum­šo­ju­si kais­lī­ga pie­ķer­ša­nās lai­cī­gai dzī­vei, no ku­ras sa­vu­kārt iz­riet vi­sas ci­tas kais­lī­bas".⁵⁴

Kā re­dzam, ne­viens no se­na­jiem, nedz arī no vē­lā­ko lai­ku svē­ta­jiem, nav pat pie­ļā­vis do­mu par šā­da dzī­ves vei­da uz­sāk­ša­nu, sas­ka­tot ta­jā vis­lie­lā­ko ļau­nu­mu dvē­se­lei. Ja arī kāds no klos­te­ros mī­to­ša­jiem ir kal­po­jis pa­sau­lī­gos ap­stāk­ļos, tad ap­zi­no­ties vi­sas iek­šē­jās pret­ru­nas, ir iz­gā­jis no sa­vas cel­les vie­nī­gi ar īpa­šu svē­tī­bu tie­ši šā­dai ga­rī­gai cī­ņai. Ie­mesls, kas Fran­cis­kam li­ka do­ties ārā no klos­te­ra sie­nām un vē­lāk nos­tip­ri­nāt to kā Or­de­ņa reg­la­men­tu, (pro­ti - vēl­mei slu­di­nāt lai­cī­gas dzī­ves ap­stāk­ļos), sird­sskaid­rā Jā­ņa Pa­kāp­nie­ka vār­diem ru­nā­jot, ir ver­dzī­ba god­kā­res dē­mo­nam,⁵⁵ jo "...ļau­no dē­mo­nu no­doms ir ar vil­tus pa­ze­mī­bu at­griezt mūs pa­sau­lī­ga­jā dzī­vē".⁵⁶ Un,"...kad uz vie­nu vai vai­rā­kiem ga­diem pa­me­tu­ši sa­vus tu­vi­nie­kus, esam tik tik­ko ap­gu­vu­ši pie­ti­cī­bu vai spē­ju no­do­ties Vi­saug­stā­kā pie­lūg­smei un pa­tie­sas grēk­no­žē­las aiz­kus­ti­nā­ju­mam, tad tuk­šas ie­do­mas uz­māk­da­mās mu­si­na mūs at­griez­ties dzim­ta­jās vie­tās, it kā lai tur kā­du pa­mā­cī­tu un kal­po­tu vi­siem par pa­rau­gu... lai sek­mī­gi sak­rā­to -  pos­to­ši iz­šķies­tu bez­di­be­ņa mu­tu­lī."⁵⁷

Ļo­ti sva­rīgs ir kāds ap­stāk­lis, pie ku­ra mums tur­pmāk būs jāat­grie­žas, pro­ti: Fran­cis­ka un vi­ņa brā­ļu slu­di­nā­ša­nas ob­li­gā­ta pra­sī­ba bi­ja pil­nī­ga pak­ļau­tī­ba, ne­vis vie­tē­jam bīs­ka­pam vai kar­di­nā­lam, bet pa­šam Ro­mas pā­ves­tam ⁵⁸ -"Kris­tus viet­nie­kam ze­mes vir­sū", kā vi­ņu dē­vē­ja jau ta­jos lai­kos.⁵⁹

Kopš bēr­nu die­nām man­to­tā god­kā­re, ga­dos jau­na­jā un sa­mē­rā ne­sen re­li­ģi­jai pie­vēr­sta­jā Fran­cis­kā, pā­rau­ga pat­va­ļī­gā vēl­mē kļūt par jau­nu apus­tu­li un re­for­mēt baz­nī­cu. Diem­žēl, šo fak­tu no sa­va re­dzes­lo­ka iz­lai­da gan Asī­zes ga­rī­gā cī­nī­tā­ja lai­ka­bied­ri, gan arī vē­lā­kie se­ko­tā­ji, jo ru­nā­jot sird­sskaid­rā Jā­ņa Ko­lo­va vār­diem, " ...ja kā­dam cil­vē­kam ga­dās re­dzēt jau­nu, pat­va­ļī­gi de­be­sīs kāp­jo­šu jau­nek­li, tad ne­pie­cie­šams to sat­vert aiz kā­jas un no­vilkt ze­mē, lai sa­val­dī­tu vi­ņā mī­to­šo lep­nī­bas ga­ru un pa­šu da­rī­tu pa­ze­mī­gu". Bet sird­sskaid­rais Jā­nis Pra­vie­tis, pa­pil­di­nā­dams se­nā ga­rī­gā cī­nī­tā­ja do­mas ap­gal­vo­ja, ka ik­viens, kurš grib veikt ko la­bu sa­vā vār­dā, ne­lū­dzot pa­lī­dzī­bu pie­re­dzē­ju­šiem pa­dom­de­vē­jiem, ne­rī­ko­jas li­kum­sa­ka­rī­gi un ir pats sev ie­naid­nieks.⁶⁰ Kāds ir ie­mesls tik uz­krī­to­šai pret­ru­nai starp Fran­cis­ku un svē­to tē­vu tra­dī­ci­ju? Jau il­gi pirms Fran­cis­ka šo cē­lo­ni iz­skaid­ro­ja taisn­prā­tī­gais Bar­sa­nu­fijs: "At­mest sa­vu gri­bu tev ne­ļauj ne­ti­cī­ba, bet tā ro­das, kad mēs alk­stam pēc cil­vē­ku sla­vas".⁶¹

Diem­žēl, šie pie­re­dzē­ju­šo au­dzi­nā­tā­ju vie­die pa­do­mi ti­ka ig­no­rē­ti, vis­ti­ca­māk, ka tie bi­ja pil­nī­gi aiz­mir­sti. Va­dī­da­mies no sa­vām ieg­ri­bām, Fran­cisks tur­pi­nā­ja uz­sāk­to un vi­ņā strau­ji at­tīs­tī­jās pa­tī­ba.

Ap­lū­ko­sim kā­dā vei­dā pa­tī­bas gars iz­pau­dās Asī­zes ga­rī­ga­jā cī­nī­tā­jā. Sā­kot­nē­ji, iz­gais­tot vi­ņa sap­nim par ka­ra­vī­ra sla­vu, viņš ne­va­rē­ja sa­mie­ri­nā­ties, ka ļau­žu at­zi­nī­ba ir gā­ju­si se­cen un par vi­ņa go­du un sla­vu ne­viens ne­ru­nā.⁶³ Tad jau­nais Fran­cisks sā­ka vākt ak­me­ņus un celt diev­na­mu, kā­ro­dams pēc tā pa­ša - sla­vas, jo bi­ja sap­ra­tis, ka "sla­vu gūs ne­vis no­ga­li­not kau­jas lau­kā, bet gan kaut ko ra­dot..."⁶⁴ Lai ie­gū­tu ofi­ciā­lu ap­stip­ri­nā­ju­mu sa­vam Or­de­nim, kad ta­jā bi­ja ti­kai div­pad­smit brā­ļu, viņš do­das pie pā­ves­ta, kaut gan to va­rē­ja no­kār­tot arī ze­mā­kā in­stan­cē. Pēc tam, kad pā­vests Or­de­ni ap­stip­ri­na, " par Fran­cis­ku iz­pla­tās tā­da sla­va", ka pie vi­ņa uz­reiz sā­ka nākt ļo­ti daudz cil­vē­ku: "klau­sī­tā­ji mil­zī­giem pū­ļiem nā­ca un lo­cī­ja sa­vus ce­ļus sv. Fran­cis­ka priek­šā, gau­ži lū­dzot, lai viņš ņem­tu tos pie se­vis".⁶⁵

Pēc vai­rā­kiem ga­diem, kad Or­de­nis jau bi­ja nos­tip­ri­nā­jies, Fran­cisks pla­šā lī­dze­nu­mā sa­rī­ko Ka­pi­tu­lu (vis­pā­rē­jo sa­pul­ci), ku­rā pie­da­lās vai­rāk ne­kā pie­ci tūk­sto­ši cil­vē­ku. Pro­tams, ka tas uz­reiz kļu­va zi­nāms tu­vā­ka­jā ap­kār­tnē un tau­ta mil­zī­gā skai­tā de­vās uz tu­rie­ni, jo "par vi­ņu svē­tu­mu iz­pla­tī­jās tā­da sla­va, ka no pā­ves­ta gal­ma... un no ci­tām vie­tām... lie­lā skai­tā vi­ņos klau­sī­ties ie­ra­dās grā­fi, ba­ro­ni, bru­ņi­nie­ki, kā arī ci­ti diž­cil­tī­gi cil­vē­ki un ne­pār­re­dzams vien­kār­šās tau­tas pū­lis, arī kar­di­nā­li, bīs­ka­pi, aba­ti un ci­tas ga­rī­gas per­so­nas. Tie vi­si nā­ca pa­rau­dzī­ties uz svē­to un pa­ze­mī­go sa­pul­ci, jo vēl ne­kad pa­sau­lē vie­nu­viet ne­bi­ja nā­cis ko­pā tik liels skaits svē­tu cil­vē­ku", bet gal­ve­nais - nā­ca pas­ka­tī­ties uz pa­šu Fran­cis­ku, "...kurš dvē­se­les de­dzī­bā pau­da Die­va vār­dus un ska­ļā bal­sī slu­di­nā­ja vi­ņiem to, ko ied­ve­sis Svē­tais Gars". ⁶⁶

Uz­ska­tā­mu god­kā­res un vil­tus pa­ze­mī­bas pie­mē­ru mums at­klāj "Pu­ķī­šu" IX no­da­ļa, kur at­tē­lots it kā strī­dus dia­logs starp Fran­cis­ku un vi­ņa Or­de­ņa brā­li Leo. Šo dia­lo­gu ka­to­ļi no­dē­vē­ju­ši par "pa­ze­mī­gu strī­du" un tā bū­tī­ba īsu­mā ir šā­da: reiz Fran­cisks esot gri­bē­jis va­dīt rī­ta diev­kal­po­ju­mu, ta­ču, neat­ro­dot diev­kal­po­ju­ma grā­ma­tas, pie­dā­vā­ja Leo, "...lai aiz­va­dī­tu šo brī­di sla­vē­da­mi Die­vu"... "Es ru­nā­šu, bet tu man at­bil­dē­si, kā es tev bū­šu ie­mā­cī­jis. Es teik­šu tā: ak, brā­li Fran­cisk, tu pa­sau­lē esi ra­dī­jis tik daudz ļau­nu­ma un tik daudz grē­ku, ka ta­va vie­ta ir el­lē, un tu man at­bil­dē­si: pa­tie­si tā, tu esi pel­nī­jis nok­ļūt el­lē".  Leo esot lab­prāt piek­ri­tis tā at­bil­dēt, ta­ču, lū­pas iz­tei­ku­šas pre­tē­jo. "Caur te­vi", at­bil­dē­ja Leo "Dievs ir ra­dī­jis tik daudz la­ba, ka tu nok­ļū­si pa­ra­dī­zē". Fran­cisks tur­pi­nā­ja: "Ak, mans Kungs, de­be­su un ze­mes Dievs, es pret Te­vi es­mu vei­cis tik daudz ne­tais­nī­bu un grē­ku, ka es no tie­sas es­mu tā vērts, lai tu ma­ni no­lā­dē­tu". Bet Leo sa­vu­kārt: "Starp vi­siem svē­tī­ta­jiem, Dievs te­vi da­rīs par īpa­ši svē­tī­tu"... utt. Tā šā­dā "pa­ze­mī­gā strī­dā", no vie­nas pu­ses ap­mie­ri­not sa­vu sla­vas­kā­ri, no ot­ras - no­dar­bo­jo­ties ar iz­da­bā­ša­nu, no­ve­dot se­vi līdz ek­stā­zei, si­tot sev pa krū­tīm, ska­ļā bal­sī iz­klie­dzot rep­li­kas un asa­rām ba­gā­tī­gi plūs­tot, vi­ņi pa­va­dī­ja vi­su nak­ti. ⁶⁷

Sa­vu neap­val­dā­mo vēl­mi slu­di­nāt, par ko, pro­tams, zi­nā­ja vi­si vi­ņa tu­vi­nie­ki (bet par tiem, kas to neat­bal­stī­ja, Fran­cisks bi­ja iz­tei­cies: "Jūs neiz­pro­tat Die­va gri­bu un ne­ļau­jat man pie­vērst Die­vam vi­su pa­sau­li,"⁶⁸), asī­zie­tis no­lē­ma īs­te­not ar sa­vu ga­rī­go au­dzēk­ņu Klā­ras un Sil­ves­tra piek­ri­ša­nu un lab­vē­lī­bu. Sap­ro­tams, ka Fran­cis­ka ru­nas aiz­gūt­nēm bau­dī­ju­šie un vi­ņu go­di­no­šie  lī­dzgait­nie­ki bi­ja at­sau­cī­gi un piek­ri­ta. Ta­ču in­te­re­sants šeit ir arī re­zul­tāts. Kad Asī­zes ga­ra cī­nī­tājs sa­ņē­ma abu piek­ri­ša­nu, viņš tū­daļ pat "ār­kār­tī­gā de­dzī­bā"  gā­ja un sā­ka slu­di­nāt... put­niem.⁶⁹

Vis­pār, spre­di­ķi, ku­ros Fran­cisks vēr­sās pie mē­mās ra­dī­bas, bi­ja tik bie­ža pa­rā­dī­ba vi­ņa dzī­vē, ka tai ir jā­vel­ta īpa­ša uz­ma­nī­ba. Asī­zie­tis slu­di­nā­ja ne ti­kai put­niem, ku­ri vi­si tai brī­dī "at­vē­ra knāb­jus, iz­stie­pa kak­lus, pa­cē­la spār­nus un god­bi­jī­gi no­lie­ca pie ze­mes sa­vas gal­vi­ņas,"⁷⁰ bet tā­pat arī vil­kam,⁷¹ ūbe­lēm,⁷² čūs­kām, ⁷³ un pat... pu­ķēm.⁷⁴ Lī­dzī­gu uz­ve­dī­bu pār­man­to­ja arī Fran­cis­ka mā­cek­ļi. Tā, Pa­du­jas An­to­ni­ja spre­di­ķis, ar ku­ru tas vēr­sās pie zi­vīm, ir at­tē­lots ne ma­zāk spil­gtos to­ņos : "Klau­sie­ties Die­va Vār­du, jūs, jū­ras un up­ju zi­vis, ja reiz ķe­ce­ri to neg­rib dzir­dēt. Tik­līdz viņš to bi­ja pa­tei­cis, pie kras­ta pēk­šņi pie­pel­dē­ja daudz ziv­ju, lie­lu, ma­zu, vi­dē­ju. Ne­kad ne­bi­ja pie­dzī­vots tāds dau­dzums ziv­ju ša­jā vie­tā. Tās vi­sas tu­rē­ja sa­vas gal­vas virs ūdens, uz­ma­nī­gi lū­ko­jo­ties svē­tā An­to­ni­ja se­jā. Vi­sas ie­vē­ro­ja klu­su­mu un bi­ja ļo­ti pak­lau­sī­gas un kār­tī­gas. Tie­ši vi­ņa priek­šā un vis­tu­vāk vi­ņam at­ra­dās ma­zās ziv­ti­ņas aiz tām vi­dē­jā lie­lu­ma, bet pa­šā aiz­mu­gu­rē, kur bi­ja vis­dzi­ļā­kais ūdens - vis­lie­lā­kās." An­to­nijs at­da­ri­na Fran­cis­ka pri­mi­tī­vo spre­di­ķi put­niem un tam bei­dzo­ties, arī "zi­vis sā­ka vērt va­ļā sa­vas mu­tes un no­liekt gal­vas," pēc tam " de­vās prom, pār­stei­dzo­šā vei­dā pau­žot sa­vu prie­ku." ⁷⁵

In­te­re­san­ti nos­kaid­rot, kā­di gan ir pir­msā­ku­mi šai tik dī­vai­na­jai at­tiek­smei pret da­bu. Iz­rā­dās, ka "Die­va vi­su­re­sa­mī­ba tad nu arī ir Die­va at­ra­ša­nās da­bā... Fran­cis­ka ti­cī­bas ap­lie­cī­ba ir da­bā klā­te­so­šā Kris­tus ap­lie­ci­nā­ša­na... Sau­le - tas ir viens no Die­va vār­diem"- rak­sta Asī­zes ga­rī­gā cī­nī­tā­ja dzī­ves pēt­nieks, pa­ma­to­jot sa­vus ap­gal­vo­ju­mus ar pre­cī­ziem ka­to­ļu svē­tā biog­rā­fi­jas fak­tiem.⁷⁶ Lūk, šā­du pa pu­sei pan­teis­ku, pa pu­se in­duis­ku kon­cep­ci­ju ap­lie­ci­nā­ja Fran­cisks. Bū­dams bez sko­lo­tā­ja, bez pa­dom­de­vē­ja, vi­ņam ne­bi­ja ne­kā­das iz­prat­nes par kris­tī­gu at­tiek­smi pret da­bu kā or­ga­nis­mu, ku­ru vai­na­go cil­vēks. Bū­dams bez šā­das kris­tī­gas at­tiek­smes pret da­bu, asī­zie­tis drīz sā­ka vi­sai dī­vai­ni, psi­his­kās ve­se­lī­bas zi­ņā ap­šau­bā­mi uz­ves­ties. Pār­pras­ti tul­ko­jot Rak­stu vār­dus: "Es es­mu tārps un ne cil­vēks"(Ps. 22,7), viņš pa­cē­la un no­gā­dā­ja dro­šā vie­tā uz ce­ļa pa­ga­dī­ju­šos tār­pu, sas­ka­tot ta­jā Kris­tu. Glu­ži bur­tis­ki tul­ko­jot Evaņ­ģē­li­ja tek­stus (Jņ.4,14;Lk.20,17-18) viņš ne­pie­ļā­va, ka ūdens nok­ļū­tu zem vi­ņa kā­jām, uz­ska­tot se­vi par ne­cie­nī­gu ta­jā kāpt. Tā­pat viņš ar dzi­ļu god­bi­jī­bu kā­pa uz ak­me­ņiem, kat­rā no tiem sas­ka­tot Kris­tu. Juz­dams īpa­šu kais­lī­bu pret ugu­ni, asī­zie­tis "ne­ļā­va brā­ļiem dzēst vi­ņa aiz­de­gu­šos ap­ģēr­bu. Sa­vu­kārt tad, kad aiz­de­gās bū­da, ku­rā Fran­cisks ar kā­du brā­li dzī­vo­ja, viņš at­tei­cās pa­lī­dzēt uguns­grē­ka dzē­ša­nā un aiz­gā­ja uz me­žu."⁷⁷ Bi­ja ga­dī­jums, kad Fran­cisks vēr­sās pie im­pe­ra­to­ra ar lū­gu­mu pieš­ķirt sar­gā­ja­mu ra­dī­bu sta­tu­su cī­ru­ļiem, vēr­šiem un ēze­ļiem (pirms zie­mas­svēt­kiem).⁷⁸

Kris­tus at­ra­ša­nos pa­sau­lē Fran­cisks iz­pra­ta kā vi­ņa klāt­būt­ni ik­vie­nā ra­dī­bā. No tā tad arī iz­rie­tē­ja Asī­zes ga­rī­gā cī­nī­tā­ja aug­stāk ap­rak­stī­tā at­tiek­sme pret da­bu. Tas, jā­do­mā, kļu­va par ie­mes­lu A.Lo­se­va at­zi­nu­mam, ka "ra­dī­bas sa­val­dzi­nā­tais un ar to sa­vie­nī­bā eso­šais ka­to­li­cisms... ir pa­gā­nisms kris­tie­tī­bā, pa­gā­nis­kais pla­to­nisms pa­reiz­ti­cī­bā."⁷⁹

Ta­ču at­grie­zī­si­mies pie tā, kā­da vei­da pa­ze­mī­ba pie­mi­ta Fran­cis­kam. Ja pie­mi­nam «brī­nu­mus», ko sa­vas dzī­ves lai­kā it kā esot vei­cis Asī­zes as­kēts, tad jāat­zī­mē, ka arī tos viņš da­rī­ja, lai ra­dī­tu sa­vos ap­mek­lē­tā­jos aiz­vien lie­lā­ku god­bi­jī­bu.⁸⁰ Fran­cisks, sap­ro­tams, zi­nā­ja, ka nu viņš bei­dzot ir sas­nie­dzis, pēc kā il­go­jās un pēc kā vi­su dzī­vi tie­cās - sla­vu, at­zi­nī­bu un go­du. Viņš zi­nā­ja, ka arī brā­ļi vi­ņu nep­rā­tī­gi mīl un uz­ska­ta par svē­to.⁸¹ Ša­jā sa­ka­rā ār­kār­tī­gi in­te­re­san­ti šķiet di­vi ga­dī­ju­mi. Pir­mais no tiem at­tie­cas uz mī­les­tī­bas iz­prat­ni pret tu­vā­ko. Iz­rā­dās, ka jū­tu iz­paus­me mēdz būt tad, kad kāds ci­tu cil­vē­ku mīl vai­rāk «...ne­kā pa­šu Fran­cis­ku: «Mī­li vi­ņu stip­rāk kā ma­ni ,- tā Fran­cisks ai­ci­na kā­du brā­li, stās­tot tam par šo cē­lo jū­tu aug­stā­ka­jām iz­paus­mēm.»⁸²

Ot­ra epi­zo­de no­ri­si­nā­jās kā­das sa­ru­nas lai­kā, kas no­ti­ka starp Fran­cis­ku un vi­ņa or­de­ņa brā­ļiem (kā zi­nāms, asī­zie­ša ru­nas vien­mēr sa­gā­dā­ja prie­ku vi­ņa klau­sī­tā­jiem). Sa­ru­nas vi­dū ga­ra cī­nī­tājs pēk­šņi pa­jau­tā­ja sa­jūs­mi­nā­ta­jiem brā­ļiem: «Kā jūs do­mā­jat, ku­ra no dvē­se­lēm ša­jā pa­sau­lē Die­vam ir vis­svē­tā­kā?» Brā­ļi bi­ja neiz­prat­nē: « Kā­lab jā­jau­tā? Tā­pat ir skaidrs, ka tā ir ta­va dvē­se­le, Fran­cisk!» Viņš, ne ma­zā­kā mē­rā ne­sa­mul­sdams, jo gai­dī­ja tie­ši šā­du at­bil­di, pie­vēr­sa ska­tie­nu ga­rā­me­jo­šam brā­lim Ru­fi­nam un at­bil­des vie­tā sa­cī­ja: «Es es­mu ... vis­ne­cie­nī­gā­kais un ne­žē­lī­gā­kais cil­vēks, kāds Die­vam ir šai pa­sau­lē... Dievs man at­klā­ja (tā­tad - vis­ne­cie­nī­gā­ka­jam un vis­ne­žē­lī­gā­ka­jam!), ka vi­ņa (Ru­fi­na) dvē­se­le ir vie­na no trim vis­svē­tā­ka­jām dvē­se­lēm, kā­das vien Vi­ņam ir šai pa­sau­lē». ⁸³ Kā re­dzams, vil­tus pa­ze­mī­ba arī šeit iz­pau­da se­vi vi­sā pil­nī­bā, jo frā­zes no­bei­gums ru­nā pats par se­vi - šo «tri­ju» vi­dū ne­va­rē­ja ne­pa­likt vie­ta arī Fran­cis­kam pa­šam.

Or­de­ņa lo­cek­ļi, aiz­rau­da­mies ar lī­dzī­giem priekš­sta­tiem par sa­vu iz­ci­lī­bu, reiz, no­vēr­tē­da­mi kā­da brā­ļa ti­ku­mis­ko dzī­vi, sap­ra­ta, ka viņš ir «...di­žas pil­nī­bas cil­vēks, kā vi­ņi pa­ši.» ⁸⁴ Tā­pat nav ne­jaušs arī Fran­cis­ka dzī­ves pēt­nie­ku at­zī­mē­tais fakts, ka viens no ie­mes­liem, kas saī­si­nā­ja svē­tā dzī­vi, bi­ja pre­ten­cio­zās ie­ce­res sab­ru­kums par ne­ti­cī­go mu­sul­ma­ņu pie­vēr­ša­nu kris­tie­tī­bai. ⁸⁵ Un nav ne­jau­ši arī ci­ti Fran­cis­ka dzī­ves cen­trā­lie no­ti­ku­mi, par ku­riem ru­nā­sim ne­daudz vē­lāk. Pats Fran­cisks par sa­vas dzī­ves jē­gu iz­tei­cās se­ko­jo­ši: « Es es­mu strā­dā­jis ar sa­vām ro­kām un gri­bu, lai arī vi­si ci­ti brā­ļi strā­dā­tu no vi­sa spē­ka, jo tas nes go­du. ⁸⁶

Lai šeit iz­da­rī­tie se­ci­nā­ju­mi ne­bū­tu sas­teig­ti, pa­rau­dzī­si­mies, ko lī­dzī­gos ga­dī­ju­mos rak­stī­ju­ši svē­tie tē­vi. Lūk, Tēvs Do­ro­tejs lie­ci­na tā: "Mū­ka lep­nī­ba iz­pau­žas lie­lo­ties, ka viņš nak­tis aiz­va­dot no­mo­dā vin­gri­nā­da­mies un ga­vē­jot, ka esot god­bi­jīgs, pa­rei­zi dzī­vo­jot un esot rū­pīgs". Vār­dos arī pats Fran­cisks vai­rāk­kārt spre­di­ķo­ja par pa­ze­mī­bu: «...ga­dās arī, ka dažs kļūst pa­ze­mīgs sla­vas dēļ. Tā­das lie­tas at­tie­ci­nā­mas pie mū­ku lep­nī­bas.»⁸⁷ «Ku­ram gan tī­ko­jot ļau­žu sla­vu, va­rē­ja ie­nākt prā­tā do­mas par pa­ze­mī­bu?» - neiz­prat­nes pil­nā iz­brī­nā jau­tā sird­sskaid­rais Īzaks Sī­rie­tis. ⁸⁸ «Pa­tie­si vie­dam sa­vā pa­ze­mī­bā nav jā­cen­šas to iz­rā­dīt vār­dos,»- aiz­sāk­to tē­mu tur­pi­na Bar­so­nu­fijs un Jā­nis,- «...jo tā ir lep­nī­ba, kas rā­da pa­ze­mī­bu vār­dos un tie sa­vu­kārt bez­jē­dzī­gā vei­dā iek­vē­li­na god­kā­ri.» ⁸⁹ Ja pa­tie­šām sas­nieg­ta pa­ze­mī­ba, cil­vēks jūt, ka vi­ņam « ir pre­tī­gi iz­da­bāt pa­sau­lei vār­dos jeb kaut kā ci­tā­di, ka vi­ņa acīs kļu­vu­si nīs­ta­ma šīs pa­sau­les sla­va.»⁹⁰ Sa­vu­kārt pie Fran­cis­ka mēs no­vē­ro­jām kaut ko glu­ži pre­tē­ju; ta­ču vi­su­pē­dē­jam se­ci­nā­ju­mam pie­vēr­sī­si­mies ne­daudz vē­lāk.

Pie­lie­to­jot lab­da­rī­bu, Asī­zes ga­ra cī­nī­tājs ce­rē­ja sas­niegt kā­du la­bu­mu arī sev - iz­pel­nī­ties De­be­su Val­stī­bu un sa­ņemt bal­vu kā at­lī­dzī­bu no Die­va, Kurš ka­to­ļup­rāt ir ne tik daudz Mī­les­tī­ba, cik At­mak­sā­tājs un So­ģis, jo ap­dā­vi­na tais­nos un at­riebj grē­cī­gos. Sa­vās pa­mā­cī­bās un no­vē­lē­ju­mos brā­ļiem Fran­cisks uz­svē­ra vai­rāk­kārt, ka žēl­sir­dī­bas dar­biem, kas bū­tī­bā ir gars un dzī­vī­ba, jā­mirdz par pie­mē­ru pā­rē­jiem, tā lai par tiem pie­nāk­tos bal­va un at­lī­dzī­ba.⁹¹

Slu­di­nā­dams ver­dzis­ki su­lai­nis­ku at­tiek­smi pret Die­vu, viņš ai­ci­nā­ja pil­dīt pa­ša sas­tā­dī­to Re­gu­lu ne­vis aiz tiek­smes uz pil­nī­bu un ne­vis dē­la uz­ti­cī­bā, mī­les­tī­bā pret De­be­su Tē­vu un Ra­dī­tā­ju, bet iz­da­bā­jot Vi­ņam, jo par to tiek so­lī­ta Die­va un Fran­cis­ka svē­tī­ba.⁹² La­bes­tī­go žē­las­tī­bas dā­va­nu iz­da­lī­ša­nu viņš vei­ca pats un ai­ci­nā­ja uz to arī ci­tus, lai sa­ņem­tu no Die­va «lie­lu at­lī­dzī­bu.»⁹³ Iz­skaid­ro­dams Tēv­rei­zi sa­vā­dāk ne­kā tas da­rīts svē­to tē­vu tra­dī­ci­jā, vār­dus «pie­dod mums mū­su pa­rā­dus», Fran­cisks tul­ko kā die­viš­ķu rī­cī­bu, iz­rie­to­šu no cil­vē­cis­kiem no­pel­niem Vi­ņa priek­šā.⁹⁴ No asī­zie­ša mā­cī­bas iz­riet, ka cil­vē­kam uz­sū­tī­tie kār­di­nā­ju­mi do­ti "vi­ņa no­pel­nu vai­na­go­ša­nai".⁹⁵  Reiz uz kā­das sa­las, kur Fran­cisks ga­vē­ja, Kungs esot vei­cis dau­dzus brī­nu­mus «vi­ņa no­pel­nu dēļ».⁹⁶ Šā­di «brī­nu­mi» pēc Fran­cis­ka un vi­ņa or­de­ņa «svē­to» brā­ļu «no­pel­niem» no­ti­ku­ši arī cit­reiz.⁹⁷ Tie­sa gan, to rak­sturs nav glu­ži skaidrs... Tā­pat iz­rā­dās, ka pa­tei­co­ties Fran­cis­ka «no­pel­niem», vai­rāk­kārt esot «pes­tī­tas» or­de­ņa mi­ru­šo brā­ļu dvē­se­les,⁹⁸ un pie­ņē­mu­šies spē­kā, ta­pu­ši līdz ga­lam iz­da­rī­ti la­bi dar­bi.⁹⁹

In­te­re­san­ti, ka ana­lo­ģis­ku mā­cī­bu par no­pel­nu ie­man­to­ša­nu un ie­dar­bī­bu ap­lie­ci­na or­to­dok­sā­lais Ti­be­tas bu­disms: «Pa­tei­co­ties no­pel­niem, ku­rus es es­mu ar pū­li­ņiem ie­man­to­jis noie­tā ce­ļa pos­mos, vi­sas dzī­vās būt­nes gūst ies­pē­ju pū­lē­ties tā­dā pat vei­dā. Lai arī cik ne­bū­tu dzī­vo būt­ņu, ku­ras iz­jūt dvē­se­les un mie­sas mo­kas, tās vi­sas var at­brī­vo­ties no cie­ša­nām ar ma­nu no­pel­nu spē­ku.»¹⁰⁰ In­te­re­san­ti pie­zī­mēt, ka šā­da lep­nī­bas pil­na bu­dis­ta pa­šap­zi­ņa, kurš pa­tie­si tic ies­pē­jai glābt cil­vē­kus un kurš šā­du ies­pē­ju ap­lie­ci­na ik­die­nas me­di­ta­tī­va­jā prak­sē, vārds vār­dā sas­kan ar aug­stāk ci­tē­tām lie­cī­bām un fak­tiem no Fran­cis­ka dzī­ves, kurš arī sap­ņo­ja, ka sa­ņems no Die­va vi­sā­dus dār­gu­mus par sa­vām cie­ša­nām - no­pel­niem.¹⁰¹

Vār­du sa­kot, Fran­cisks ar sa­viem «ma­zā­ka­jiem brā­ļiem», tā­pat kā vi­si ka­to­ļi no lai­ka ga­la līdz pat mū­su die­nām skai­ta un ieg­rā­ma­to vi­sas sa­vas as­kē­zes, no­pel­nus un sas­nie­gu­mus, tur­klāt da­ra to tik cī­tī­gi, ka ir iz­do­mā­ju­ši «la­bo dar­bu krā­tu­vi», no ku­ras pā­vests ar dās­nu ro­ku var pag­rābt un da­līt pa la­bi un pa krei­si.

Ko par ti­ku­miem ir sa­cī­ju­ši se­nie baz­nī­cas tē­vi? «Ja tev ir ies­pē­ja, da­ri la­bu, bet ne jau gai­dā­mā atal­go­ju­ma dēļ,»- sa­ka taisn­prā­tī­gais Īzaks Sī­rie­tis. ¹⁰² «Tu­ries klu­sē­dams un nes­kai­ti sa­vus sas­nie­gu­mus,»- pa­mā­ca tēvs Vi­sa­rions.¹⁰³ Vi­ņu do­mas tur­pi­na Konstantinopoles svē­tī­tājs Ni­fonts: «Nav jāap­mie­ri­nās ar sa­viem la­ba­jiem dar­biem, uz tiem ned­rīkst pa­ļau­ties, jo mēs ne­zi­nām, vai tie ir Die­vam tī­ka­mi vai nav.»¹⁰⁴ Kā­lab tā? Lī­dzī­gi «...kā sme­ļot ūde­ni no avo­tiem, ne­ma­not ko­pā ar ūde­ni ies­me­ļam arī kru­pi, tā­pat da­rot ti­ku­mis­kus dar­bus, mēs sle­pus ap­mie­ri­nām ar tiem sais­tī­tās kais­lī­bas... Vi­siem šiem ti­ku­miem, kā in­de pie­li­pu­si god­kā­re.»¹⁰⁵ Tā­pēc ka "bez pa­ze­mī­gas gud­rī­bas ne­viens ti­ku­misks darbs ne­var tikt pa­veikts"¹⁰⁶, jo lep­nī­bu ar god­kā­ri, kas vel­kās lī­dzi ti­ku­miem, var pa­dzīt un at­sist vie­nī­gi pa­ze­mī­ba... Vēl jo vai­rāk tā­pēc, ka «...ar pa­ze­mī­bu arī bez la­ba­jiem dar­biem var sa­ņemt pie­do­ša­nu par ap­grē­ko­ša­nos. Bez pa­ze­mī­bas ne­kā­di dar­bi mūs neg­lābs, glu­ži ot­rā­di, tie ga­ta­vo mums daudz slik­ta... Tā­pat kā sāls ik­vie­nam ēdie­nam, arī ik­vie­nam la­bam dar­bam ir ne­pie­cie­ša­ma pa­ze­mī­ba.» «Ka­mēr cil­vēks nek­ļūst pa­ze­mīgs, viņš ne­sa­ņem bal­vu par  pa­veik­to... At­lī­dzī­ba tiek do­ta ne­vis ti­ku­ma vai ti­ku­mis­kas rī­cī­bas dēļ, bet gan tā vi­sa iz­rai­sī­tās pa­ze­mī­bas dēļ. Ja pa­ze­mī­ba ies ma­zu­mā, tad viss cits būs vel­ti... Kad cil­vēks ir aiz­svi­lies lep­nī­bā, vi­ņam iet se­cen sat­riek­tas sirds aiz­kus­ti­nā­jums» - šos brī­niš­ķī­gos vār­dus sa­ka taisn­prā­tī­gais Īzaks Sī­rie­tis. ¹⁰⁷

Mūs­die­nu ga­ra cī­nī­tā­ji pil­nī­gi piek­rīt ag­rī­no tē­vu lie­cī­bām: «Mie­sas as­kē­ze, kas nek­ļūst dvē­se­lis­ka, ir pil­nī­gi neaug­lī­ga, drī­zāk kai­tī­ga, ne­kā no­de­rī­ga,» - rak­sta svē­tī­tājs Ig­nā­tijs Brjan­ča­ņi­novs, - «sa­gā­dā­da­ma cil­vē­kam gan­da­rī­ju­mu, tā ka­vē kļūt pa­ze­mī­gam, glu­ži ot­rā­di, ļauj augs­tprā­tī­gi ie­do­mā­ties se­vi par cī­nī­tā­ju, kurš ir pā­rāks par ci­tiem ne­va­rī­giem cil­vē­kiem.»¹⁰⁸ Bez tam iz­rā­dās, ka īs­tie ti­ku­mi bū­tī­bā ne­maz nav tie ka­to­ļu «la­bie dar­bi», ku­rus vi­ņi liek sa­vā dār­gu­mu krā­tu­vē, bet kā mā­ca tēvs Do­ro­tejs, ti­ku­mi ir dvē­se­les īpa­šī­bas vai rak­stu­rī­gās ie­zī­mes, ko tā ie­gu­vu­si cī­no­ties ar grē­ku. Tie ir pak­lau­sī­ba, at­tu­rī­ba, lī­dzjū­tī­ba, at­sa­cī­ša­nās no sa­vas gri­bas, lēn­prā­tī­ba, pa­cie­tī­ba, vī­riš­ķī­ba. Vi­sas šīs īpa­šī­bas, pro­tams, ir nos­tip­ri­nā­mas ar pa­ze­mī­bu, bez ku­ras ne­viens ti­kums nes­pēj pas­tā­vēt;¹⁰⁹ sā­kums vi­siem ti­ku­miem ir ti­cī­ba¹¹⁰, ko­pā ar mī­les­tī­bu un ce­rī­bu¹¹¹, ne­vis «no­pel­ni», ku­rus pa­va­da augs­tprā­tī­ba un god­kā­re.

Pa­tie­šām, kad mēs «...at­tīs­tām tos ti­ku­mus, kas glai­mo mū­su pa­šap­zi­ņai un so­li pa so­lim ne­ma­not sal­di pa­šied­ves­mo­ja­mies, jo svē­tī­ba  ne­būt nes­tei­dzas mūs kaut kā pa­go­di­nāt jeb vai­na­got, mēs pa­ši se­vi tad ap­bal­vo­jam un gūs­tam gan­da­rī­ju­mu pa­ši se­vī.» «Sa­vu­kārt sla­vas kā­re liek priek­šlai­cī­gi alkt pēc tā­da ga­rī­ga lī­me­ņa, uz kā­du cil­vēks ne­tī­rī­bas dēļ vēl nav cie­nīgs un at­raz­da­mies tā­lu no vē­la­mās pa­tie­sī­bas, viņš no­do­das tuk­šai sap­ņo­ša­nai. Bet sal­dkais­le, sa­dar­bo­da­mās ar god­kā­ri, ra­da sir­dī val­dzi­no­šu, mā­nī­gu tīk­smi, bau­du un ek­stā­zi. Cil­vēks kļūst pats sev par pa­ve­di­nā­tā­ju.»¹¹² Tie­ši šī svē­tī­tā­ja Ig­nā­ti­ja do­ma, kas sas­kan arī ar se­no tē­vu uz­ska­tiem, ļauj sap­rast Asī­zes Fran­cis­ka mis­ti­ku, ko ap­lū­ko­sim tur­pi­nā­ju­mā.

Kā jau stās­tī­jām, bēr­nī­bā un jau­nī­bas ga­dos Fran­cisks esot dzir­dē­jis kaut kā­das bal­sis, kas vi­ņam esot pa­vē­lē­ju­šas ko un kā da­rīt. Daž­kārt šīs bal­sis nā­ku­šas ne­gai­dot, cit­reiz lūg­ša­nas lai­kā. Tam ir vērts pie­vērst īpa­šu uz­ma­nī­bu. Lie­ta tā­da, ka nā­ka­ma­jam ga­ra cī­nī­tā­jam ne­viens ne­bi­ja mā­cī­jis lūg­ties. Vi­ņam ne­bi­ja ga­rī­gā pa­dom­de­vē­ja, kurš spē­tu iz­skaid­rot pa­rei­zas lūg­ša­nās priek­šno­tei­ku­mus un kā tos prak­tis­ki pie­lie­tot. Tā­pēc vei­du, kā lūg­ties, Fran­cisks iz­do­mā­ja pats. Pa­lū­ko­si­mies - pie kā tas no­ve­da.

Reiz, (tas no­ti­ka Ro­mā), ie­gā­jis diev­na­mā, Fran­cisks nos­tā­jās stū­rī un asa­rām acīs lū­dza, lai «vi­ņam tik­tu dā­vāts svē­tās na­ba­dzī­bas ti­kums.» Ša­jā brī­dī vi­ņam esot pa­rā­dī­ju­šies apus­tu­ļi Pē­te­ris un Pā­vils...¹¹³

 Ne rei­zi vien, «ap­rei­bis no mī­les­tī­bas un lī­dzjū­tī­bas pret Kris­tu, svēt­lai­mī­gais Fran­cisks mē­dza pa­celt no ze­mes ko­ka ga­ba­lu un, tu­rot to krei­sa­jā ro­kā, ar la­bo vil­ka pa to kā ar vi­jo­les lo­ci­ņu, dzie­dā­dams fran­ču dzies­mu par Kun­gu Jē­zu Kris­tu. Šī dzie­dā­ša­na bei­dzās ar ska­ļiem vai­diem un žē­lu­ma pil­nām asa­rām par Kris­tus cie­ša­nām. Fran­cisks, dzi­ļi aiz­mir­zda­mies, vēr­sa sa­vu ska­tie­nu uz de­be­sīm.»¹¹⁴ In­te­re­san­ti, ka pa­zīs­ta­mo XX gad­sim­ta okul­tis­ti He­lē­nu Iva­nov­nu Rē­ri­hu lī­dzī­gas fan­tā­zi­jas «ie­va­dī­ja sa­jūs­mas pil­nā stā­vok­lī,» vi­ņa, tā­pat kā Fran­cisks, «lē­ja aiz­kus­ti­nā­ju­ma asa­ras.»¹¹⁵

Vēl kāds no­ti­kums, kas ļauj spriest par Asī­zes ga­ra cī­nī­tā­ja lūg­ša­nas vei­du, bi­ja pie­mi­nēts jau iep­riekš. Ru­na ir par Ka­pi­tu­lu, ku­rā pie­da­lī­jās vai­rāk ne­kā pie­ci tūk­sto­ši brā­ļu (un to iz­vie­to­jums, sprie­žot pēc cil­vē­ku skai­ta, ti­ka veikts "at­da­ri­not Kris­tu", t. i. -  sag­ru­pē­jot des­mi­tos un sim­tos - (sk. Mk 6:39, 40, 44). Šā­dā vei­dā iz­vie­to­ti, pauz­da­mi mī­les­tī­bu ci­tam pret ci­tu, ar asa­rām acīs lūg­da­mies stā­vē­ja, klau­so­ties Fran­cis­ka spre­di­ķī.¹¹⁶

Cit­reiz cil­vē­kus baz­nī­cā, ku­ri klau­sī­jās kai­lā(!) Fran­cis­ka spre­di­ķi, pār­ņē­ma his­tē­ris­kas rau­das, «vi­si diev­lū­dzē­ji, viss lie­lais vī­rie­šu un sie­vie­šu pū­lis sā­ka neat­tu­ra­mi rau­dāt,» un vi­ņu el­sas bi­ja tā­das, ka «ne­kad ne­kas tāds tur ne­bi­ja pie­re­dzēts...»¹¹⁷ Vēl ci­tu rei­zi Fran­cis­kam ar brā­ļiem sa­ru­nā­jo­ties par Die­vu (jā­do­mā, ka arī šī sa­ru­na no­ti­ka his­tē­ris­ki sa­kā­pi­nā­tā brī­dī), vi­ņu vi­dū pa­rā­dī­jās kāds, ko vi­ņi no­tu­rē­ja par Kris­tu, un kurš «pie­pil­dī­ja vi­ņus ar tā­du sal­dmes sa­jū­tu, ka vi­si zau­dē­ja sa­ma­ņu un gu­lē­ja kā mi­ru­ši.»¹¹⁸

Vis­pār, par Kris­tus pa­rā­dī­ša­nos gan Fran­cis­kam, gan vi­ņa «ma­za­jiem brā­ļiem» tiek stās­tīts tik bie­ži, ka tas vien jau ne­lie­kas no­piet­ni. Ta­ču no­tie­ko­šais šo pa­rā­dī­bu lai­kā, liek vēl vai­rāk šau­bī­ties. Viens no Fran­cis­ka skol­nie­kiem «...sa­ru­nā­jās ar Die­vu tā, kā sa­ru­nā­jās di­vi drau­gi.»¹¹⁹ Kāds cits, Die­vam ie­ro­do­ties al­laž ap­gū­lās gul­tā, jo tie­ši ša­jā lai­kā ju­ta, ka vi­ņam ir ne­pie­cie­ša­ma at­pū­ta.¹²⁰ Tre­ša­jam, sa­vu­kārt, «Kris­tus pa­rā­dī­da­mies» ap­so­lī­ja, ka tam līdz pat mū­ža bei­gām ne­va­ja­dzē­šot ne skumt, ne arī bē­dā­ties. Brā­lis tam tik ļo­ti bi­ja no­ti­cē­jis, ka tur­pmāk ti­kai līk­smo­jās un do­mā­ja par "aug­stām lie­tām", no­de­vās die­viš­ķo nos­lē­pu­mu ap­ce­rei ne­vis grē­ku no­žē­lo­ša­nai.¹²¹

Nav ne­jau­ši, ka brā­ļi fran­cis­kā­ņi, ieie­da­mi Fran­cis­ka is­ta­bā un no­mez­da­mies ce­ļos, tū­daļ pat no­nā­ca afek­ta stā­vok­lī.¹²² Da­žus pēc dzi­ļas un ilg­sto­šas ap­ce­res, pār­ņē­ma tā­da sa­jūs­ma, ka pēc tam piec­pad­smit ga­dus tie at­ra­dās ne­pār­trauk­tā neap­val­dā­mā ei­fo­ri­jā, mūž­dien stai­gā­ja ar aug­šup pa­vēr­stu se­ju.¹²³

Bi­ja arī šaus­mī­gā­ki ga­dī­ju­mi. Brā­lis Jā­nis no Ver­nas pēc ilg­sto­šas un cen­tī­gas me­di­tā­ci­jas par tē­mu: «šī ir Ma­na Mie­sa» tik pār­mē­rī­gi iek­vē­li­nā­ja se­vī «mī­les­tī­bu pret sal­do Kris­tu, ka vi­ņa dvē­se­le vairs nes­pē­ja iz­tu­rēt šā­du sal­dmi, un viņš ik pa brī­dim ska­ļi iz­sau­cās, it kā ga­ra ap­rei­bi­nāts: «Šī ir ma­na mie­sa!» - jo, lūk, vi­ņam šķi­ta, ka līdz ar šiem vār­diem redz svē­tī­bas pil­no Kris­tu ko­pā ar Jau­na­vu Ma­ri­ju.» Pēc tam iee­jot baz­nī­cā, «...tā­dā ga­ra de­dzī­bā un uz­trau­ku­mā, ka sā­ka ru­nāt, ne­do­mā­jot, vai vi­ņu kāds dzird..., nes­pē­dams no­tu­rēt se­vī pā­ri plūs­to­šo die­viš­ķo žē­las­tī­bu, ska­ļā bal­sī klie­dza, il­gu lai­ku pa­lik­dams šā­dā stā­vok­lī», bet pēc tam uz­sā­ka kal­pot mi­si. Pa­ma­zām viņš no­nā­ca līdz tam, ka ti­kai «...ar grū­tī­bām spē­ja ie­til­pi­nāt se­vī tik daudz tīk­smes un mai­gu­ma», bet pēc tam «vēl vai­rāk ti­ka aiz­grābts ar ap­ce­res sal­dmi» un, zau­dē­jis sa­ma­ņu, nok­ri­ta aug­šu­pē­du. Tur­klāt «vi­ņa ķer­me­nis kļu­va auksts kā lī­ķim un ro­ku pirk­sti tā sas­tin­ga, ka gan­drīz vai nes­pē­ja iz­tais­no­ties vai kus­tē­ties...» Bet cil­vē­ki, kas to vi­su vē­ro­ja, «...aiz god­bi­jī­bas rau­dā­ja.»¹²⁴

Cits Fran­cis­ka skol­nieks un se­ko­tājs, brā­lis Ma­seo gri­bē­ja no Die­va iz­lūgt pa­ze­mī­bas ti­ku­mu. «Vi­ņam ga­dī­jās ieiet me­žā, kur ga­rī­gās deg­smes pilns viņš gā­ja, le­jot asa­ras, sma­gi no­pū­šo­ties un ar vār­diem kar­sti lū­dzot no Die­va šo ti­ku­mu, bet, tā kā Dievs lab­prāt uz­klau­sa pa­ze­mī­go un sir­dī sat­riek­to lūg­ša­nas, tad no de­be­sīm at­ska­nē­ja balss...» Pēc neil­gas sa­ru­nas ar Kris­tu, brā­lis Ma­seo sa­ņē­mis kā­ro­to ti­ku­mu un kopš tā brī­ža vi­ņa dzī­vē no­ti­ka pār­mai­ņas. Par vis­sva­rī­gā­ko no tām «Pu­ķī­tēs» ir pas­tās­tīts se­ko­jo­šais: Ma­seo «...lūg­ša­nu vei­do­ja kā vien­vei­dī­gu ga­vi­lē­jo­šu ska­ņu, lī­dzī­gu dob­jai ba­lo­ža dū­do­ša­nai - ū! ū! ū! - un ieg­ri­mis ap­ce­rē, stā­vē­ja ar jaut­ru se­ju un prie­ku sir­dī.»¹²⁵

Ša­jā sa­ka­rī­bā der at­ce­rē­ties, ko mā­cī­da­mi lūg­ties, sa­ka ag­rī­nie svē­tie tē­vi. Un mums pa­vēr­sies pil­nī­gi ci­ta ai­na, pie­mē­ram, IV gad­sim­ta bei­gās un V gad­sim­ta sā­ku­mā dzī­vo­jo­šais sird­sskaid­rais Ma­kā­rijs rak­stī­ja: «Pa­tie­sas lūg­ša­nas pa­ma­tā ir uz­ma­nī­ba pret sa­vām do­mām un no­do­ša­nās lūg­ša­nai pil­nī­gā dvē­se­les klu­su­mā un mie­rā, ne­mul­si­not ci­tus... Lūg­ša­nai nav va­ja­dzī­gi ne žes­ti, ne klie­dzie­ni, ne ap­klu­sē­ša­na aiz­grāb­tī­bā, ne ce­ļos kri­ša­na... Ne jau no­pū­tas un el­sas; sa­just Die­va klāt­būt­ni ir viss pēc kā mēs tie­ca­mies lūg­ša­nā.»¹²⁶

Kā lai no šā­da re­dzes­lo­ka iz­skaid­ro Fran­cis­ka un vi­ņa skol­nie­ku, un vis­pār ka­to­ļu ek­sal­tē­to lūg­ša­nos, kas to ir man­to­ju­ši no sa­viem svē­ta­jiem? At­bil­di mek­lē­sim pie taisn­prā­tī­gā Si­meo­na Jau­nā Teo­lo­ga, kurš dzī­vo­ja di­vus gad­sim­tus pirms Fran­cis­ka, bet ta­jā pat lai­kā ir iz­tei­cies tik skaid­ri, it kā tie­ši par asī­zie­ti bū­tu zi­nā­jis kaut ko pa­vēs­tīt. «Ja kāds,»- Si­meons rak­sta, «stā­vot lūg­ša­nā, sa­vas ro­kas, acis un sir­di vēr­sdams uz de­be­sīm, prā­tā tu­rē­dams die­viš­ķas do­mas, iz­tē­lo­jas de­be­su la­bu­mus, eņ­ģe­ļu un svē­to māj­vie­tas... un at­ve­rot sa­vu dvē­se­li Die­va mī­les­tī­bai, daž­kārt no­bir­di­na asa­ras un raud...un maz pa­ma­zām no vi­sa tā kļūst augs­tprā­tīgs sa­vā sir­dī, pats ne­maz to neap­zi­nā­da­mies, jo ie­do­mā­jies, ka pār vi­ņu nāk Die­va žē­las­tī­ba, un ja tad viņš lūdz Die­vu, lai va­rē­tu al­laž at­ras­ties šā­dā pa­ci­lā­tī­bā, tad tā ir pa­šap­mā­na pa­zī­me: kā nā­kas neiz­da­rīts la­bums vairs nav la­bums... Mal­dās arī tie, kas šā­dā ce­ļā, ar sa­vām mie­sī­ga­jām acīm sāk re­dzēt gais­mas, ar ožu sa­just aro­mā­tis­kas smar­žas, dzir­dēt bal­sis it kā ar sa­vām au­sīm un tam­lī­dzī­gi.»¹²⁷

Taisn­prā­tī­go Si­meo­nu pa­pil­di­na svē­tī­tājs Ig­nā­tijs Brjan­ča­ņi­novs: "Vis­ze­mā­ko vī­zi­ju pa­kā­pi vei­do tās, ku­ras pa­rā­dās cil­vē­kam aiz neē­ša­nas, neiz­gu­lē­tas nakts un tam­lī­dzī­gas mie­sas mēr­dē­ša­nas... Šo cil­vē­ku mie­sī­gās sa­jū­tas ie­gūst kaut kā­du īpa­šu pār­smal­ci­nā­tī­bu un vi­ņi sāk re­dzēt ga­rus, dzir­dēt bal­sis, saost smar­žas un sma­kas. Šis stā­vok­lis ir bīs­tams un dau­dzi, ta­jā nok­ļū­da­mi, pak­ļau­jas ga­rī­giem mal­diem... "

At­tiek­smē pret bal­sīm un pa­rā­dī­bām ne­pie­cie­ša­ma vēl jo lie­lā­ka uz­ma­nī­ba, kā pret vis­stie­šā­ka­jiem un pos­to­šā­ka­jiem dē­mo­nis­ka­jiem mal­diem.. Vil­tī­gi slēp­da­mi un ie­tēr­pda­mi sa­vus me­lus un tum­so­nī­bu pa­tie­sī­bas un gais­mas tē­los, ļau­nie ga­ri ir pie­vī­lu­ši dau­dzus svē­tus un pie­re­dzes ba­gā­tus tē­vus.»¹²⁸

Kā jau ti­ka at­zī­mēts, Fran­cis­ka un vi­ņa se­ko­tā­ju ga­rī­gā prak­se bal­stī­jās uz iz­tē­les un sa­jū­tu spē­les. Pa­tie­šām, par fran­cis­kā­nie­šiem var teikt svē­tī­tā­ja Ig­nā­ti­ja Brjan­ča­ņi­no­va vār­diem, ka «...rie­tum­nie­ki cen­tās pa­da­rīt dzī­vā­kas sa­vas asi­nis, sa­jū­tas un iz­tē­li. Šai zi­ņā tie āt­ri gu­va pa­nā­ku­mus, āt­ri sas­nie­dza pa­šap­mā­na un afek­ta stā­vok­li, ko pa­ši no­dē­vē­ja par svē­tu­mu. Vi­sas vi­ņu vī­zi­jas ir no mal­du ze­mes...»¹²⁹

Tos­tarp šis lūg­ša­nas veids aiz­vien vai­rāk ie­sak­ņo­jas ka­to­li­cis­mā. Jo ab­so­lū­ti ana­lo­ģis­ku lūg­ša­nās prak­si no Fran­cis­ka pār­ņē­ma arī ci­ti vi­ņa ga­rī­gie bēr­ni. Kā pie­mē­ru var mi­nēt no­vad­nie­ci Asī­zes Klā­ru. Reiz Fran­cisks un Klā­ra, sē­žot uz kal­na il­gi ru­nā­jās par Die­vu, «...lie­lā­ko­ties kais­lī­gi iz­stiep­da­mi ro­kas pret de­be­sīm, si­ta sev pa krū­tīm, ar pla­šu žes­tu rā­dī­ja uz ap­kār­tē­jo pa­sau­li, spie­da ar ro­kām sa­kar­su­šos de­ni­ņus».¹³⁰

Ne vel­ti, šā­dam lūg­ša­nas vei­dam ap­mā­cī­tā Klā­ra, sa­juz­da­ma se­vī pa­šied­ves­mas sal­dmi, neg­ri­bē­ja no lūg­ša­nas šķir­ties, bet kad lū­dzās, stā­vē­da­ma uz ce­ļiem, no­lie­cās, ar pie­ri skar­da­ma grī­du, pla­ti iep­le­ta ro­kas, pieg­lau­dās ak­mens plāt­nēm, pai­jā­ja tās tik mai­gi, kā kaut ko dzī­vu, ie­mī­ļo­tu, bu­čo­ja un glās­tī­ja ze­mi, pies­pie­žo­ties tai ar se­ju. «Ak, mans Kungs!»- vi­ņa kar­sti čuk­stē­ja ša­jās mi­nū­tēs.¹³¹ Cit­reiz, baz­nī­cā, diev­kal­po­ju­ma lai­kā Klā­rai pēk­šņi sā­ka rē­go­ties, ka vi­ņai bla­kus at­ro­das mazs zēns, ko vi­ņa, sap­ro­tams, uz­ska­tī­ja par Kris­tu. «Viņš tu­pē­ja lī­dzās Klā­rai uz ce­ļiem un ska­tī­jās uz vi­ņu, pa­cē­lis zel­tai­no gal­vi­ņu, smai­dī­dams ar bez­di­bens dzi­ļām acīm, pus­pa­vēr­tām lū­pām, čuk­stē­ja mai­gus vār­dus un sa­pu­ri­nā­ja gai­šos ma­tus, kas ie­mir­dzē­jās kā eze­ra viļ­ņi saul­rie­tā... Vi­ņas acis pie­pil­dī­jās ar asa­rām. Ne­kad Klā­ra ne­bi­ja bi­ju­si tik lai­mī­ga. Neap­zi­nī­gi vi­ņa no­lai­dās uz ce­ļiem, ta­ču Bēr­niņš vi­ņai mai­gi li­ka ap­sēs­ties. Viņš ie­kār­to­jās Klā­rai klē­pī, ap­ķē­rās ap kak­lu..., al­kdams, lai to ap­mī­ļo­tu. Klā­ra sa­viļ­ņo­ju­mā pa­mi­ra. Pa vi­ņas vai­giem te­cē­ja lie­gas asa­ras, ik­vie­na vi­ņas dvē­se­les un mie­sas da­ļi­ņa iz­ju­ta svēt­lai­mi... Vi­ņu pār­ņē­ma lie­la sa­jūs­ma... Vi­ņa bi­ja kā ap­bur­ta. Vi­ņas lū­pas čuk­stē­ja vis­mai­gā­kos vār­dus, pu­sat­vēr­tās acis bi­ja asa­ru pil­nas...» Pēc kā­da lai­ka «bērns pa­zu­da, it kā pie­sā­ti­nā­jies ar glās­tiem. Klā­ra pa­lē­nām sā­ka at­gū­ties. Vi­ņa bi­ja bā­la kā pēc sma­gas pie­pū­les... Se­ja pau­da svēt­lai­mī­gu no­gu­ru­mu...»¹³²

Jāat­zī­mē, ka kaut kas lī­dzīgs ap­rak­stī­ta­jam ga­dī­ju­mam ka­to­ļu prak­sē ne­bi­ja ne­jau­šī­ba arī starp tie­ša­jiem Fran­cis­ka mā­cek­ļiem un ga­rī­ga­jiem bēr­niem. Kaut kas lī­dzīgs no­ti­ka arī ar brā­li Ko­ra­do no Ofi­das. Reiz, uz­sāk­dams, «ar ska­ļām el­sām lūgt Jau­na­vu Ma­ri­ju, lai Vi­ņa no Sa­va Dē­la iz­lūg­tos priekš Ko­ra­do žē­las­tī­bu sa­just nie­cī­gu da­ļi­ņu no svē­tā Si­meo­na iz­bau­dī­tā Kun­ga Pre­tī­ņem­ša­nas svēt­brī­dī, kad tas bi­ja sa­ņē­mis uz ro­kām mū­žam sla­vē­ja­mo Pes­tī­tā­ju Jē­zu. Pēc tam, kā tiek vēs­tīts, brā­lim Ko­ra­do pa­tie­šām pa­rā­dī­jās Jau­na­va Ma­ri­ja un «...ie­li­ka vi­ņam ro­kās mū­žam sla­vē­ja­mo Sa­vu Dē­lu. Tas Vi­ņu ar god­bi­jī­bu sa­ņē­ma un, pies­pie­dis pie krū­tīm, aiz pār­lie­cī­gas die­viš­ķas mī­les­tī­bas un vār­diem neiz­sa­kā­ma gan­da­rī­ju­ma kuz­dams, nos­kūp­stī­ja».¹³³

 Do­mā­jams, ka mū­su laik­me­tā ir ie­nes­ta zi­nā­mu skaid­rī­bu par šā­du re­dzē­ju­mu rak­stu­ru.1914. ga­dā arī pa­zīs­ta­ma­jai okul­tis­tei H. I. Rē­ri­hai no­ti­ka kaut kas lī­dzīgs. At­ras­da­mās sa­vā is­ta­bā, vi­ņa pēk­šņi ie­rau­dzī­ja sev tu­vo­ja­mies gai­šu Brī­niš­ķī­ga Pui­sē­na fi­gū­ru. Tā­pat kā Asī­zes Klā­ra, arī He­lē­na Iva­nov­na lie­lu uz­ma­nī­bu vel­tī­ja Pui­sē­na ma­tiem: «Kup­li, viļ­ņai­ni, ar it kā grei­zu ce­li­ņu, tum­šie ma­ti gal­vvi­dū ne­daudz zel­tai­ni mir­dzē­ja no sta­ro­jo­šā nim­ba ap gal­vu. Šo ma­tu rea­li­tā­te bi­ja pār­stei­dzo­ša. Man tik ļo­ti gri­bē­jās tiem pies­kar­ties!» Un vi­ņa tur­pi­na, «ka at­ka­rī­bā no vi­ņa tu­vo­ša­nās, neap­rak­stā­ma tu­vī­bas sa­jū­ta pieau­ga ar tā­du spē­ku, ka tik­līdz Pui­sēns bi­ja pie­tu­vo­jies ma­nam gal­vga­lim un vieg­li no­lie­cies, lai ies­ka­tī­tos man acīs, pieau­go­šās tu­vī­bas un mī­les­tī­bas jū­tas pā­rau­ga ek­stā­zē... un vi­sap­tve­ro­šas mī­les­tī­bas vil­nis pret vi­ņu un vi­su eso­šo pie­pil­dī­ja ma­nu būt­ni... Acu ābo­li ne­vi­ļus ap­vēr­sās un plak­sti­ņi aiz­vē­rās, ma­ni sat­rie­ca neap­rak­stā­mas trī­sas pa vi­su ķer­me­ni. Šķi­ta, ka sirds un vi­sa ma­na būt­ne saš­ķī­dīs ga­ba­lu ga­ba­los un es pie­li­ku ār­kār­tī­gas pū­les, sas­pie­žot krū­tis, lai ap­val­dī­tu šo sat­ri­ci­nā­ju­mu...»¹³⁴ Sa­lī­dzi­not brā­ļa Ko­ra­do un mā­sas Klā­ras at­klās­mes ar Rē­ri­ha kun­dzes pa­rā­dī­bām, kad ir at­klā­ju­sies to pār­stei­dzo­šā lī­dzī­ba, kļūst skaidrs sā­ta­nis­ki okul­tais rak­sturs šā­da vei­da mis­ti­kai.

 Bet vai pats Fran­cisks ap­zi­nā­jās, ka tiek pie­vilts? Teo­rē­tis­ki, jā, ta­ču pas­tā­vī­gi iz­bau­dot sal­dmi un ei­fo­ri­ju, neg­ri­bē­ja ne ko tā­du pat dzir­dēt. Skaidrs, ka Asī­zes ga­ra cī­nī­tājs zi­nā­ja, ka ļau­nie ga­ri spēj pie­ņemt gais­mas eņ­ģe­ļa iz­ska­tu (2 Kor. 11:14) un ka šā­da vei­da pa­rā­dī­bas ir jāp­rot at­šķirt. Jau se­nie kris­tī­gās baz­nī­cas ga­ra cī­nī­tā­ji, zi­nā­da­mi ne­la­bā in­tri­gas un vil­tī­bas, cen­tās ik brī­di uz­ma­nī­ties, ta­ču daž­kārt arī vi­ņi ti­ka pie­vil­ti un ap­mā­nī­ti. (Pie­tiek pie­mi­nēt sird­sskaid­ro Si­meo­nu Sti­lī­tu  - 1. sep­tem­brī un svē­tī­tā­ju Nov­go­ro­das Ni­ki­tu no Ki­je­vas Pe­čo­ru Pa­te­ri­ka -  31. jan­vā­rī un ie­pa­zī­ties ar vi­ņu dzī­ves­stās­tiem.) Kā­du gan me­to­di ga­ru at­pa­zī­ša­nai, zi­not to bīs­ta­mī­bu, sa­viem skol­nie­kiem pie­dā­vā Fran­cisks? Ne­pa­ras­ti «as­kē­tis­ku»... Iz­rā­dās, ka viss ir ļo­ti vien­kār­ši. Fran­cisks no­rā­da: tik­līdz uz­ra­dī­sies kār­tē­jā  pa­rā­dī­ba, jā­pie­dā­vā tai at­vērt mu­ti, lai tur va­rē­tu ie­ču­rāt. Ja pēc šī uzai­ci­nā­ju­ma būt­ne pa­gai­sīs, tad ne­būs jā­šau­bās, ka bi­ja ie­ra­dies velns.¹³⁵ Vai nav lie­lis­ki?...

Ta­gad ir īs­tais brī­dis pā­riet pie sa­ru­nas par tām Fran­cis­ka at­klās­mēm un vī­zi­jām, kas glu­ži tais­nī­gi tiek uz­ska­tī­tas par gal­ve­na­jām vi­ņa dzī­vē un ir it kā li­kum­sa­ka­rī­gas se­kas vi­ņa mis­tis­ka­jai dar­bī­bai. Abas vī­zi­jas par ku­rām šeit būs ru­na, no­ti­ka uz Al­ver­no kal­na un ti­ka dā­vā­tas Asī­zes ga­ra cī­nī­tā­jam vi­ņa ze­mes dzī­ves nos­lē­gu­mā.

Pir­mā vī­zi­ja uz­ska­tā­mi pa­rā­da, kur slēp­jas tās Fran­cis­ka se­vi no­nie­ci­nā­ša­nas sak­nes, kas kā sar­kans pa­ve­diens iet caur vi­su vi­ņa mū­žu. Tik tie­šām, tā­pat kā jau mi­nē­tā­jā «pa­ze­mī­ga­jā strī­dā» ar brā­li Leo, asī­zie­ša ru­nas lie­lā­ko­ties sa­tu­rē­ja ga­lē­ji nie­vā­jo­šus iz­tei­ku­mus par se­vi pa­šu: «Es es­mu vis­ne­cie­nī­gā­kais un ne­ģē­lī­gā­kais cil­vēks, kā­di tik Die­vam ir ša­jā pa­sau­lē», ¹³⁶ "es es­mu tum­so­ņa un muļ­ķis"¹³⁷ un tam­lī­dzī­gi. Ta­ču cik īs­ta bi­ja vi­ņa se­vis no­nie­ci­nā­ša­na, rā­da se­ko­jo­ša frā­ze no «Vēs­tī­ju­ma vi­sam Or­de­nim»: «Es, nie­cī­gais un vā­jais jū­su pē­dē­jais vergs... Klau­sie­ties, Kun­ga dē­li un ma­ni brā­ļi un iek­lau­sie­ties ma­nos vār­dos. At­ve­riet sirds au­sis un pak­ļau­jie­ties Die­va Dē­la bal­sij».¹³⁸

Tā­tad pir­mā rei­ze bi­ja, kad lūg­da­mies Al­ver­no kal­nā ar vār­diem: «Kungs, kas gan es es­mu Ta­vā priek­šā? Kas gan sa­lī­dzi­nā­ju­mā ar Ta­vu spē­ku es­mu es - no­žē­lo­jams ze­mes tārps, Tavs nie­cī­gais kal­po­tājs!» Ne­pār­trauk­ti at­kār­to­jot šos iz­sau­cie­nus, Fran­cisks uz sa­vu jau­tā­ju­mu sa­ņē­ma to at­bil­di, pēc ku­ras tie­cās un ku­ru gai­dī­ja: vi­ņa acīm iz­gais­mo­jās di­vas lie­las pa­rā­dī­bas, vie­nā no tām viņš pa­zi­na sa­vu Ra­dī­tā­ju, bet ot­rā - se­vi pa­šu...¹³⁹ Tā­dē­jā­di lī­dzi­nā­ša­nās Kris­tum, uz ko Fran­cisks tik neat­slāb­sto­ši un de­dzī­gi tie­cās vi­sas sa­vas ap­zi­nā­tās dzī­ves lai­kā, vi­ņa dvē­se­lē bei­dzot bi­ja no­ti­ku­si: viņš se­vi uz­lū­ko­ja kā lī­dzvēr­tī­gu Die­vam. Tie­ši šī vī­zi­ja kļu­va par vie­nu no gal­ve­na­jiem ie­mes­liem, ka Fran­cis­ka mā­cek­ļi, vi­ņa se­ko­tā­ji un cie­nī­tā­ji vie­nā bal­sī ru­nā­ja par to, ka vi­ņu sko­lo­tā­jā un pa­dom­de­vē­jā esot no­ti­ku­si jau­na Kris­tus ie­mie­so­ša­nās.¹⁴⁰

Ot­rā at­klās­me, kas vi­ņu pie­mek­lē­ja uz tā pa­ša kal­na, bi­ja tā, kas kal­po­ja par vie­nu no gal­ve­na­jiem mo­tī­viem Asī­zes Fran­cis­ka ka­no­ni­zē­ša­nai, ti­kai di­vus ga­dus pēc vi­ņa nā­ves.¹⁴¹ Ru­na, pro­tams, ir par gal­ve­no (no pa­šu ka­to­ļu vie­dok­ļa) no­ti­ku­mu Fran­cis­ka dzī­vē - stig­ma­ti­zā­ci­ju, t.i., par Pes­tī­tā­ja krus­ta rē­tām lī­dzī­gu rē­tu un ie­vai­no­ju­mu pa­rā­dī­ša­nos uz ga­rī­gā cī­nī­tā­ja ķer­me­ņa. Tas no­ti­ka šā­di: 1224. ga­da 14. sep­tem­brī, Kun­ga Krus­ta Pa­cel­ša­nas die­nā, Fran­cisks nos­tā­jās uz ce­ļiem, pa­cē­la ro­kas pret de­be­sīm un lū­dzās, lai Dievs vi­ņam pieš­ķir­tu Kun­ga cie­ša­nas pie Krus­ta (starp ci­tu, at­kal lūg­ša­nās no­tiek bez grē­ku no­žē­las!)... Šī ne­pa­ras­tā un in­te­re­san­tā vē­lē­ša­nās kļūs sap­ro­ta­mā­ka, ja at­ce­rē­si­mies, ka tam­lī­dzī­gu ne­pār­va­ra­mu vē­lē­ša­nos «...uz­lū­kot ie­mī­ļo­to Kris­tus se­ju un ciest Vi­ņa cie­ša­nas» iz­ju­ta arī H. Rē­ri­ha, kas sa­vā lai­kā tā­pat sa­ju­ta lī­dzī­bu ar Kris­tu... ¹⁴² Šā­dā vei­dā lū­dzo­ties, Fran­cisks pa­ma­zām no­nā­ca pie stin­gras pār­lie­cī­bas, ka tas, ko viņš lūdz, pie­pil­dī­sies. "Viņš no­de­vās ap­ce­rei par Pes­tī­tā­ja cie­ša­nām, sas­nieg­dams ap­ce­res vi­saug­stā­ko pil­nī­bas pa­kā­pi." Tur­klāt «Pa­ša iz­jus­tās mī­les­tī­bas un lī­dzjū­tī­bas pār­pil­nī­bā viņš sa­ju­ta, ka ir pil­nī­gi pār­vērsts par Jē­zu».¹⁴³

Ne­daudz pa­ka­vē­si­mies. Mēs jau pie­mi­nē­jām, ka Fran­cisks ne­ti­ka ga­rī­gi ie­va­dīts lūg­ša­nā, (kas tik ļo­ti ne­pie­cie­ša­ma nor­mā­lai ga­rī­gai dzī­vei). Lūg­ša­nas vei­du viņš ra­dī­ja pats. Kā­du ga­rī­go lī­me­ni gan viņš sas­nie­dza? At­bil­dot uz šo jau­tā­ju­mu, mēs no­vil­ksim pa­ra­lē­li un iz­cel­sim ko­pī­gās ie­zī­mes Fran­cis­ka lūg­ša­nai un bu­dis­tu me­di­tā­ci­jai. «Vien­vir­zie­na me­di­tā­ci­jai ir rak­stu­rī­ga ap­zi­ņas kon­cen­trā­ci­ja uz vie­nu ob­jek­tu un tā sau­cas Ša­māt­ha... Šī stā­vok­ļa ie­vē­ro­ja­mā­kās īpat­nī­bas ir tā­das, ka tad, kad tas tiek sas­niegts, ap­zi­ņu un ķer­me­ni caurs­trā­vo prieks un svēt­lai­me, kas ne­sa­mē­ro­ja­mi pār­sniedz prie­ku jeb­ku­rā lai­cī­ga­jā bau­dā... Ša­māt­has me­di­tā­ci­jai ir ne­pie­cie­šams vie­nī­gais ob­jekts, kam pie­vērst kon­cen­trē­to ap­zi­ņu... Vis­la­bāk iz­rau­dzī­ties Bu­das tē­lu... Tas ne tik daudz iz­sta­ro gais­mu, cik mīl jūs. Jūs sa­jū­tat no tē­la iz­plūs­to­šo mī­les­tī­bu un lī­dzjū­tī­bu. Tas ir ļo­ti sva­rī­gi - sa­just pār mums plūs­to­šo mī­les­tī­bu... Ir čet­ri me­di­tā­ci­jas pos­mi: mek­lē­ju­mi, reā­lais re­dzē­jums, no­tu­rē­ša­na un me­di­tē­jo­šais stā­vok­lis (t.i. no­tu­rē­ša­na at­slā­bi­nā­tā stā­vok­lī)... Ja jums ir iz­de­vies at­tīs­tīt bod­hi­či­tu (mī­les­tī­bu un lī­dzjū­tī­bu), tad jūs kļūs­tat par ap­gais­mī­bas dē­lu - Bu­du.»¹⁴⁴

Tam­lī­dzī­ga me­di­tā­ci­ju prak­ti­zē­ša­na pil­nī­bā iz­slēdz kris­tī­gās dzī­ves pa­ma­tu - grē­ku no­žē­lu  un ir vēr­sta vie­nī­gi uz se­vi. Kad cil­vēks pil­nī­bā ap­gūst spē­ju me­di­tēt, viņš līdz ar to ie­man­to prie­ku un tīk­smi. Pār­lie­ci­nāts, ka ir cie­nīgs bau­dīt «prie­ku un svēt­lai­mi», me­di­tē­jo­šais gūst pil­nī­gu pa­šap­mie­ri­nā­tī­bu un re­zul­tā­tā ro­das paš­die­vi­nā­ša­na - bez Die­va un pret Vi­ņa gri­bu. Fran­cis­ka me­to­de ap­brī­no­ja­mā kār­tā at­gā­di­na šeit at­tē­lo­to bu­dis­ma prak­si, kas nav sa­vie­no­ja­ma ar kris­tie­tī­bu. Gan fran­cis­kā­nis­mā, gan bu­dis­mā val­da viens un tas pats neap­val­dī­tās lep­nī­bas gars. -e­mot vē­rā arī sag­ro­zī­to mā­cī­bu par per­so­nī­bu, kā­da ir ka­to­li­cis­mā, kļūst pil­nī­gi skaidrs, kā­pēc Fran­cisks «ju­tās pil­nī­bā pār­ta­pis par Jē­zu» - pār­ta­pis ne jau caur svē­tī­bu sa­vā at­tī­rī­ta­jā dvē­se­lē, uz ko mēs vi­si esam ai­ci­nā­ti, bet sa­vā da­bis­ka­jā bū­tī­bā - viņš ju­tās kā Dievs.

No sa­vas lūg­ša­nas pil­nī­gi ap­māts, Asī­zes ga­ra cī­nī­tā­ja ne­sap­ra­ta, ka no­tiek  Die­va zai­mo­ša­nu, kad vi­ņa ska­tam pa­vē­rās - pie krus­ta pie­sis­tais serafims.¹⁴⁵ Kā vi­sīs­tā­ko Die­va zai­mo­ša­nu, kā nie­vas par di­že­nā­ko Die­va ie­mie­so­ša­nās un cil­vē­ku dzim­tas iz­pir­kša­nas nos­lē­pu­mu, var vēr­tēt, ka Ra­dī­tā­ja un Iz­pir­cē­ja vie­tā stā­jies Vi­ņa ra­dī­jums... Pa­sau­lī­go jū­tu vēt­ra pār­ņē­ma mū­su va­ro­ni, un tū­daļ «šī pa­rā­dī­ba uz vi­ņa ķer­me­ņa at­stā­ja Kris­tus tē­la lī­dzī­bu, brī­nu­mai­ni ie­zī­mē­jās Krus­tā Sis­tā cie­ša­nu pē­das, jo ta­jā pat mir­klī uz Fran­cis­ka ro­kām un kā­jām sā­ka pa­rā­dī­ties it kā nag­las, šķi­ta, ka plauk­stu un pē­du cen­tri bi­ja it kā cau­rur­bti ar tām... Sa­vu­kārt krū­šu la­ba­jā pu­sē kļu­va re­dza­mas rē­tai lī­dzī­gas šķē­pa dū­rie­na pē­das,- ie­kai­su­si un asi­ņo­jo­ša caur ap­ģēr­bu ma­nā­ma brū­ce... Fran­cisks uz sa­vām krū­tīm, ro­kām un kā­jām ne­sa Pes­tī­tā­ja ķer­me­nis­kā tē­la lī­dzī­bu.»¹⁴⁶ Var piek­rist ka­to­ļiem, ka šeit Asī­zes as­kē­ta mis­ti­ka sas­nie­dza sa­vu apo­ge­ju. De­dzī­gā vēl­me lī­dzi­nā­ties Kris­tum, lai to at­da­ri­nā­tu, Fran­cis­ka priekš­sta­tos kļu­va par rea­li­tā­ti - viņš sa­ju­ta se­vi «pār­vēr­tu­šos par Jē­zu», līdz pat mie­sī­gai lī­dzī­bai ar vi­ņu.

Ta­ču īs­ti svē­tie uz šā­da vei­da pa­rā­dī­bām rau­dzī­jās sa­vā­dāk. Sird­sskaid­rais Bar­so­nu­fijs, at­bil­dot uz skol­nie­ka jau­tā­ju­miem par to, ko da­rīt, kad acu priek­šā nos­tā­sies Kris­tus tē­lu pie­ņē­mu­si vī­zi­ja, sa­cī­ja: «Ne­kad, brāl, ne­pie­vi­lies no šā­diem dē­mo­nis­kiem tri­kiem, jo die­viš­ķas pa­rā­dī­bas mēdz re­dzēt ti­kai svē­tie. Pa­rā­dī­bu priek­švēs­tne­sis svē­ta­jiem al­laž ir vi­ņu sir­dīs ie­mā­jo­ju­šais klu­sums, miers un lab­sir­dī­ba. Tur­klāt, sas­to­po­ties ar pa­rā­dī­bu, svē­tie at­zīst se­vi par ne­cie­nī­giem, un vēl jo vai­rāk grē­ci­nie­ki ned­rīkst uz­ti­cē­ties šā­dām pa­rā­dī­bām, ap­zi­no­ties sa­vu ne­cie­nī­gu­mu.»¹⁴⁷ Tur­pre­tī Fran­cisks, kā var sap­rast, uz­tvē­ra to vi­su par pa­tie­sī­bu bez vis­ma­zā­ka­jām šau­bām.

In­te­re­san­ti arī, ka pēc stig­ma­ti­zā­ci­jas Fran­cisks «...pār­stā­ja in­te­re­sē­ties par vi­su, kas no­tiek Or­de­nī» un ļā­va mū­kiem dzī­vot kā pa­šiem tīk.¹⁴⁸ Lai­kam aiz ie­do­mām, ka ir lī­dzvēr­tīgs Die­vam, asī­zie­tis bei­gu bei­gās ap­gal­vo­ja: «Es pie se­vis neat­ro­du ne­vie­nu grē­ku, kas ne­bū­tu grēk­sū­dzē iz­pirkts un no­žē­lots.»¹⁴⁹ Lai sap­ras­tu, cik tā­lu Fran­cisks at­ra­dās no pa­tie­sī­bas, sa­lī­dzi­nā­sim šo ap­gal­vo­ju­mu ar tē­va Do­ro­te­ja ga­rī­go at­klās­mi: «Jo vai­rāk kāds pie­tu­vo­jas Die­vam, jo grē­cī­gā­ku pats se­vi redz»¹⁵⁰ un ot­rā­di, jo vai­rāk kāds no Die­va at­tā­li­nās, jo ma­zāk ie­vē­ro sa­vus grē­kus un do­mā, ka kļūst aiz­vien šķīs­tāks. At­raz­da­mies jau uz mir­ša­nas gul­tas, Fran­cisks sa­cī­ja: «Es pie­do­du vi­siem sa­viem brā­ļiem, kā klā­te­so­šiem, tā arī klāt nee­so­šiem vi­ņu mal­dus un at­lai­žu grē­kus, tik cik tas ma­nā va­rā.» Ie­vē­ro­jiet - pat pirms nā­ves viņš neiz­lū­dzas pie­do­ša­nu, vie­nī­gi pie­dod ci­tiem. Sa­vu dzī­vi viņš no­beidz pil­nī­gā paš­tais­nī­gu­ma ap­zi­ņā: «Es iz­pil­dī­ju to, kas man bi­ja jāiz­pil­da.»¹⁵¹ Šie vi­ņa pē­dē­jie vār­di pauž kaut ko glu­ži pre­tē­ju Kun­ga teik­ta­jam: «Mēs esam ne­cie­nī­gi kal­pi, mēs esam da­rī­ju­ši ti­kai to, kas bi­ja mū­su pie­nā­kums» (Lk 17:10).

Tur­pi­not sa­lī­dzi­nāt Fran­cis­ka mis­ti­ku ar svē­to tē­vu mā­cī­bu, ne­pie­cie­šams at­ce­rē­ties, ka vi­sas vī­zi­jas un at­klās­mes Asī­zes as­kēts un vi­ņa «ma­zā­kie brā­ļi» gu­va vēt­rai­nu jū­tu un emo­ci­ju iz­paus­mes brī­dī. Ta­ču, kā at­zī­mē sird­sskaid­rais Īzaks Sī­rie­tis, "...pa­tie­so dzī­vi cil­vēks sāk ar Die­va bi­jā­ša­nu. Ta­ču diev­bi­jī­ba ne­var at­ras­ties dvē­se­lē ko­pā ar ju­tek­lis­ki uz­bu­di­nā­tu prā­tu, jo arī sirds tad tiek at­rau­ta no Die­va, ne­jūt tīk­smi grem­dē­jo­ties Die­vā",¹⁵² un cil­vēks iz­jūt ti­kai ju­tek­lis­kas bau­das. Sir­dī jū­tot skum­jas, bet ma­ņām ļau­dams brī­vī­bu,- tur­pi­na Īzaks, - cil­vēks ir lī­dzīgs slim­nie­kam, kurš par spī­ti mie­sī­ga­jām cie­ša­nām, tur­pi­na ve­se­lī­bai kai­tī­go ēša­nu.»¹⁵³ Lai arī kā­dus pū­li­ņus šāds cil­vēks ne­pie­lik­tu, tiek­da­mies pēc ga­rī­gā, ne­kas vi­ņam neiz­do­das. Ska­tiens not­ru­li­nās, ja to vir­za ga­rī­gu­ma vir­zie­nā līdz ar pār­dro­šiem sap­ņiem; vi­su da­rī­dams ne­sap­rā­tī­gi un ne­lai­kā, cil­vēks zau­dē rea­li­tā­ti un sāk re­dzēt rē­gus un tē­lus.»¹⁵⁴ Ne vel­ti pie­re­dzē­ju­šie ga­ra cī­nī­tā­ji, kas bi­ja ap­gu­vu­ši pa­tie­sas lūg­ša­nās mā­ku, brī­di­nā­ja no pa­šu pār­dzī­vo­ta­jām vil­tus at­klās­mēm. Jā­nis Pa­kāp­nieks stās­ta: «Es sa­ju­tu, ka šis vilks grib ma­ni sa­val­dzi­nāt, ra­dot ma­nā dvē­se­le klu­su prie­ku, asa­ras un mie­ri­nā­ju­mu. Sa­va bēr­niš­ķī­gu­ma dēļ es no­do­mā­ju, ka es es­mu sa­ņē­mis svēt­lai­mes aug­li, ne­vis rūg­tus mal­dus.»¹⁵⁵ Pie­re­dzē­ju­ši diev­lū­dzē­ji ir brī­di­nā­ju­ši: «Pār­bau­di, vai sal­dās dvē­se­les iz­jū­tas nav sain­dē­tas ar to vil­tus ār­stu rūg­ta­jām zā­lēm, kas kā­ro nos­lep­ka­vot dvē­se­li,» ¹⁵⁶ un pa­mā­cī­ja: «Ar pa­ze­mī­gu ro­ku, (ne­vis pie­pa­cel­tā tīk­smē par sa­vu sla­vu un lī­dzī­bu ar Kris­tu), at­tu­ries no pēk­šņi uz­nā­ku­ša prie­ka, kā ne­cie­nīgs, lai pa­sar­gā­tu se­vi no vil­tus val­dzi­nā­ju­ma un vil­ku ne­sa­jauk­tu ar ga­nu.»¹⁵⁷

Fran­cisks, ig­no­rē­dams vi­sus se­no tē­vu pa­do­mus un no­rā­dī­ju­mus, spriež sa­vā­dāk: "Dievs ir salds un pa­tī­kams, sal­dens, mī­lams, ie­mī­lēts un vai­rāk par vi­su kā­rots",¹⁵⁸, tā­pēc es arī slu­di­nu «a­ro­mā­tis­kos ma­na Kun­ga vār­dus.»¹⁵⁹

Kā­dā vei­dā tad Asī­zes ga­ra cī­nī­tājs slu­di­nā­ja šos «a­ro­mā­tis­kos vār­dus», ku­rus iz­dzir­da dau­dza­jās at­klās­mēs? Rak­stu­rīgs pie­mērs. Reiz, ko­pā ar sa­vu Or­de­ņa brā­li Ma­seo, Fran­cisks ie­gā­ja diev­na­mā lūgt Die­vu un gūt at­klās­mi. «Ša­jā lūg­ša­nā viņš bau­dī­ja tik neiz­mē­ro­ja­mu žē­las­tī­bu, kas tik stip­ri iek­vē­li­nā­ja vi­ņa dvē­se­li mī­les­tī­bā pret svē­to na­ba­dzī­bu, ka no vi­ņa sār­te­nās se­jas un pa­vēr­ta­jām lū­pām šķi­ta iz­nā­kam it kā mī­les­tī­bas lies­ma. Kā ugu­nī viņš pie­gā­ja pie bied­ra un tei­ca vi­ņam tā: «Ā! ā! ā! Brā­li Ma­seo, dod man se­vi!» To viņš iz­sa­cī­ja trīs rei­zes un tre­ša­jā rei­zē svē­tais Fran­cisks vie­nā el­pas vil­cie­nā pa­cē­la brā­li gai­sā un at­svie­da vi­ņu no se­vis ga­ras kārts at­tā­lu­mā. Brā­lis Ma­seo bi­ja aug­stā­kā mē­rā pār­steigts un vē­lāk stās­tī­ja bied­riem, ka ta­jā brī­dī, kad Fran­cisks pa­cē­la vi­ņu un pas­vie­da gai­sā, viņš ju­tis tik mil­zī­gu Svē­tā Ga­ra sal­dmi un gan­da­rī­ju­mu dvē­se­lē, kā­du ne­kad ag­rāk sa­vā dzī­vē ne­bi­ja iz­ju­tis.»¹⁶⁰ 

Fran­cis­ka mā­cek­ļu un se­ko­tā­ju vi­dū šā­di emo­cio­nā­li mis­tis­ki pār­dzī­vo­ju­mi ne­re­ti gu­va vēl bai­sā­kus un šaus­mi­no­šā­kus ap­mē­rus. Par tā­du var uz­ska­tīt ga­dī­ju­mu, kas no­ti­ka ar brā­li Jā­ni no Ver­nas, kurš esot bi­jis «cil­vēks ar sav­da­bī­gu dzī­ves vei­du un iz­ci­lu svē­tu­mu».¹⁶¹ Viņš jau kopš pa­šas bēr­nī­bas pat­va­ļī­gi sā­ka nē­sāt va­žas un no­do­ties īpa­šai at­tu­rī­bai. Ies­tā­da­mies vē­lāk Fran­cis­ka Or­de­nī, viņš uz­reiz kļu­va «tik ga­rīgs un diev­bi­jīgs, ka daž­kārt... vi­ņa sirds ku­sa kā vasks uz uguns un vi­ņu pār­ņē­ma die­viš­ķa mī­les­tī­ba un tik lie­la svēt­lai­me, ka nes­pē­dams to iz­tu­rēt pa­lie­kot uz vie­tas, viņš cē­lās un kā ap­rei­bis sā­ka skrai­dīt pa dār­zu, me­žu vai baz­nī­cu, at­ka­rī­bā no tā, kur viņš ju­ta ga­ra de­dzī­bas ai­ci­nā­ju­mu.» Lai­ka gai­tā, brā­lim Jā­nim ar­vien vai­rāk pie­ņe­mo­ties «die­viš­ķa­jā aiz­grāb­tī­bā un sa­jūs­mā», lī­dzī­gas sa­jū­tas uz­ra­dās aiz­vien bie­žāk, no die­nas uz die­nu aiz­vien spē­cī­gāk tās vi­ņā ie­sak­ņo­jās, viņš pa­cē­lās līdz «ķe­ru­bu spo­žu­mam... un se­ra­vu deg­smei..., līdz svēt­lai­mī­go sa­jūs­mai», un viņš ie­do­mā­jās se­vi sa­jūs­mā sa­jū­tam mī­lo­šos un brī­niš­ķī­gos Kris­tus ap­skā­vie­nus... Pēc tri­jiem tā aiz­va­dī­tiem ga­diem, kad brā­lis Jā­nis «dau­dzkārt at­ra­dās die­viš­ķā aiz­grāb­tī­bā, kad viņš viss bi­ja lies­mu ap­ņemts, mī­lo­šo un brī­niš­ķo ap­skā­vie­nu» sa­jū­ta iz­zu­da, un vi­ņam uz­nā­ku­šām skum­jām ne­bi­ja ga­la. Viņš ie­gā­ja me­žā un sā­ka svai­dī­ties uz vi­sām pu­sēm, kliegt un rau­dāt, cen­zda­mies at­gūt iep­riek­šē­jo stā­vok­li. Pa­va­dī­jis «ne­pār­trauk­tās el­sās un rau­dās» dau­dzas die­nas «ar asa­rai­nu se­ju un uz de­be­sīm vēr­stu ska­tu, Jā­nis bei­dzot ie­rau­dzī­ja, ka vi­ņam bla­kus pa­rā­dī­jies kāds, it kā Kris­tus vei­do­lā, ko viņš tik ļo­ti bi­ja al­cis uz­lū­kot. Fran­cis­kā­nis nok­ri­ta pie pa­rā­dī­bas kā­jām, nep­rā­tī­gi rau­dot un lū­dzot, lai tā at­griež vi­ņam iep­riek­šē­jo ga­rī­go stā­vok­li...Pēc il­gām lūg­ša­nām un ne­pār­trauk­tām asa­rām, «Kris­tus par vi­ņu ap­žē­lo­jās un pas­tie­pa skūp­stam sa­vas svē­tās ro­kas. Kad brā­lis Jā­nis tās bi­ja no­bu­čo­jis, viņš pie­tu­vo­jās un piep­la­ka pie Jē­zus krū­tīm, ap­skā­va Vi­ņu un skūp­stī­ja Vi­ņa svē­tās krū­tis. Arī Kris­tus vi­ņu ap­skā­va un nos­kūp­stī­ja.»¹⁶² Lī­dzī­ga mis­tis­kā prak­se tur­pmā­ka­jos gad­sim­tos ie­gu­va at­klā­ti bez­kau­nī­gu pa­vēr­sie­nu, ko ap­lie­ci­na ne­sas­kai­tā­mi pie­mē­ri ka­to­ļu svē­to dzī­vēs. Pie­mē­ra pēc ap­lū­ko­sim vis­maz vie­nu. Ru­na ir  par «svē­to», kas dzī­vo­ju­si XVI gad­sim­tā - Avi­las Te­rē­zi. «Kad ba­gā­tais Lau­lā­tais Draugs,»- vi­ņa rak­sta par sa­vām at­klās­mēm, - «alkst vi­ņu ba­gā­ti­nāt un glās­ta to vēl vai­rāk, Viņš tā ie­velk vi­ņu Se­vī Pa­šā, ka vi­ņa lī­dzī­gi zau­dē­ju­šam sa­ma­ņu no pār­mē­rī­gas bau­das un prie­ka, jū­tas it kā to nes­tu uz šīm die­viš­ķa­jām ro­kām, piek­ļā­vu­šos pie šā svē­tā sā­na un šiem die­viš­ķa­jiem krū­šu ga­liem.»¹⁶³

«Tā, pro­tams, nav lūg­ša­na, nedz arī tu­vī­ba ar Die­vu», rak­sta viens no vis­di­žā­ka­jiem XX gad­sim­ta krie­vu do­mā­tā­jiem A. Lo­sevs par lī­dzī­gi Avi­las Te­rē­zei pār­dzī­vo­tām iz­jū­tām, - «šīs ir ļo­ti spē­cī­gas ha­lu­ci­nā­ci­jas uz his­tē­ri­jas bā­zes, t. i. paš­su­ģes­ti­ja. Vi­sus šos his­tē­ri­ķus, ku­riem pa­rā­dās Diev­mā­te un ba­ro tos no sa­viem krū­šu ga­liem, vi­sas tās his­tē­ri­ķes, ku­rām, ie­rau­got Kris­tu, caur ķer­me­ni izs­krien ugu­nī­ga sal­dkai­re un, starp ci­tu, sa­rau­jas dzem­des mus­ku­la­tū­ra, vi­su šo ero­ti­kas, dē­mo­nis­kās lep­nī­bas un sā­ta­nis­ma ju­cek­li, pro­tams, jā­pak­ļauj vie­nī­gi ana­tē­mai... Šeit ap­rak­stī­ta­jā lūg­ša­nā var iz­just vi­su ka­to­li­cis­ma me­lī­gu­mu. No pa­reiz­ti­cī­go ga­ra cī­nī­tā­ju mā­cī­bas iz­riet, ka lūg­ša­na, kas iet no mē­les uz sir­di, ne­kā­dā ga­dī­ju­mā ned­rīkst no­lais­ties ze­māk... Pa­reiz­ti­cī­go lūg­ša­na uz­tu­ras sirds aug­šē­jā da­ļā un ne ze­māk. Aus­tru­mu kris­tie­tī­bas as­kē­ti­kas un lūg­ša­nu pie­re­dze lie­ci­na, ka uz­ma­nī­bas kon­cen­trē­ša­na kā­dā ci­tā ķer­me­ņa vie­tā al­laž ir ga­rī­go mal­du re­zul­tāts. Ka­to­lis­kā ero­ti­mā­ni­ja, acīm­re­dzot ir sais­tī­ta ar var­dar­bī­gu sirds ze­mā­kās da­ļas uz­bu­di­nā­ša­nu un uz­ku­ri­nā­ša­nu.»¹⁶⁴

Lai pie­rā­dī­tu sa­vus vār­dus, Lo­sevs at­sau­cas uz vie­nu no dau­dza­jām svē­to tē­vu at­zi­ņām, kas iz­sme­ļo­ši iz­skaid­ro šo jau­tā­ju­mu. «Tas, kurš cen­šas aiz­kus­ti­nāt un ie­de­dzi­nāt sirds lej­pu­si,»- rak­sta Ig­nā­tijs Brjan­ča­ņi­novs,- «uz­ku­ri­na ie­kā­res spē­ku, kas at­raz­da­mies lī­dzās dzi­mu­mor­gā­niem, at­dzī­vi­na šo ķer­me­ņa da­ļu. Ne­mā­ku­lī­gai šā­da pa­līg­pa­ņē­mie­na pie­lie­to­ša­nai se­ko ļo­ti spē­cīgs fi­zis­kās ie­kā­res uz­lies­mo­jums. Tā, ka at­liek ti­kai pab­rī­nī­ties, par ga­rī­go cī­nī­tā­ju, kurš kā rā­dās vin­gri­nās lūg­ša­nā, ta­ču vi­ņa vin­gri­nā­ša­nās ra­da fi­zis­ku ie­kā­ri, ne­vis to ap­klu­si­na.»

Tas pats svē­tī­tājs, ap­zi­nā­da­mies bīs­ta­mo kai­tē­ju­mu, ko dvē­se­lei spēj no­da­rīt ka­to­li­cis­ma ga­rī­gās prak­ses stu­dē­ša­na, bet vēl jo vai­rāk - pie­lie­to­ša­na, ie­sa­ka sa­viem ga­rī­ga­jiem bēr­niem at­li­ci­nāt lai­ku «Jau­nās De­rī­bas un Pa­reiz­ti­cī­gās baz­nī­cas svē­to tē­vu dar­bu la­sī­ša­nai, bet ne Te­rē­zes, Fran­cis­ka jeb arī ci­tu psi­his­ki sli­mo rie­tum­nie­ku pie­re­dzes pē­tī­ša­nai, ku­rus vi­ņu he­rē­tis­kā Baz­nī­ca pas­niedz kā svē­tos.»¹⁶⁵

Var dro­ši at­kār­tot vēl­reiz, ka šā­da vei­da mis­ti­ka sak­ņo­jas lep­nī­bā, par ko jau sird­sskaid­rais Īzaks Sī­rie­tis ir tei­cis: «Tad, kad tavs ķer­me­nis būs at­tu­rī­bā, no­mo­dā un uz­ma­nī­gā klu­sē­ša­nā ap­val­dīts, bet tu ju­tī­si, ka da­bis­ka­jos pro­ce­sos saa­si­nās ne­tik­las kais­lī­bas, tad zi­ni, ka ar ie­do­mām te­vi kār­di­na lep­nī­ba.»¹⁶⁶

Pie­cus gad­sim­tus pirms Fran­cis­ka dzī­vo­ju­šais taisn­prā­tī­gais Īzaks Sī­rie­tis, tik pre­cī­zi no­rak­stu­ro­ja Asī­zes ga­ra cī­nī­tā­ju, it kā bū­tu vi­ņu re­dzē­jis un pa­zi­nis. Taisn­prā­tī­gais daudz rak­stī­ja par "...pa­tuk­šiem cil­vē­kiem, ku­ri ie­do­mās pie­lī­dzi­nā­da­mies svē­ta­jiem apus­tu­ļiem, vi­sā no­piet­nī­bā tic sa­vu ie­do­mu fan­tā­zi­jām, dē­vē­da­mi tās par ga­rī­gām at­klās­mēm. Tas at­tie­cas uz dau­dziem he­rē­ti­ķiem. Apus­tu­lis Pā­vils pa­tai­sī­ja par ne­ko ķe­ce­ru uz­sla­vas, kad ar pa­ze­mī­bu un bi­jī­bu ap­rak­stī­dams sa­vu pa­tie­si die­viš­ķo at­klās­mi, gra­ma­tis­ki no­rā­dī­ja to kā dar­bī­bu tre­ša­jā ne­vis pir­ma­jā per­so­nā. (2 Kor. 12:2-4). Pā­vils ap­gal­vo, ka ti­cis uz­ve­di­nāts, ne­vis pats, pat­va­ļī­gi ar ap­ce­ri sa­vā prā­tā no­nā­cis līdz tre­ša­jām de­be­sīm. Viņš rak­stī­ja, ka esot re­dzē­jis at­klās­mes, dzir­dē­jis vār­dus, ta­ču, kas tie bi­ja par vār­diem vai tē­liem, to nes­pē­ja ap­rak­stīt. Lai kā viņš bū­tu gri­bē­jis, tad to­mēr nes­pē­tu, tā­pēc ka bi­ja to uz­tvē­ris ne­vis ar mie­sī­giem ma­ņu or­gā­niem, bet ga­ra acīm. Ko prāts se­vī uz­tver caur mie­sī­gām ma­ņām, to var vieg­li iz­skaid­rot kā fi­zio­lo­ģis­ku pa­rā­dī­bu, bet to, ko iz­jūt, dzird vai at­skārš iek­šē­ji ga­rā, to gan­drīz neies­pē­ja­mi pār­stās­tīt, to var vie­nī­gi ap­zi­nā­ties un at­ce­rē­ties. Tā­pēc arī tiek at­mas­ko­ti vil­tus rak­sti, tā dē­vē­tās at­klās­mes, ko sa­ce­rē­ju­ši dē­mo­nis­kās sap­ņai­nī­bas pa­ve­di­nā­tie ķe­ce­ru priek­šnie­ki - par dro­šiem kā klints mā­jok­ļiem, uz ku­riem tie vērš prā­tu pat­va­ļī­gas iz­zi­nā­ša­nas la­bad, par prā­ta pa­cel­ša­nos de­be­sīs, par vie­tām, kas pa­re­dzē­tas Pas­ta­rai tie­sai, par de­be­su Spē­ku dau­dzvei­dī­ga­jiem tē­liem un par to ie­dar­bī­bu. Tā ir tikai prā­ta ēna, ko līdz nep­rā­tam no­ve­du­si dē­mo­nis­ka dar­bī­ba un pat­mī­lī­ba... Šā­dā cī­ņas lau­kā vis­bie­žāk ie­mal­dās mū­ki ar pār­smal­ci­nā­tu prā­tu, ku­ri mek­lē tuk­šu sla­vu, al­kda­mi pēc paš­mēr­ķī­gām at­klās­mēm, un kas vi­su da­ra āriš­ķī­gi..."

Tur­pi­nā­ju­mā sird­sskaid­rais Īzaks iz­stās­ta vi­ņam zi­nā­mu ga­dī­ju­mu, kas no­ti­cis ar kā­du mū­ku, "...kurš sla­vas kā­res dzīts, ie­ra­dās sa­vā pil­sē­tā un iz­vē­lē­jās sev vien­tuļ­nie­ka bū­du, no­do­da­mies skar­bam dar­bam, cie­ša­nām un ne­pār­trauk­tām lūg­ša­nām. Kad sla­vas kā­re vi­ņā uz­lies­mo­ja pār­mē­ru kais­lī­bā, t.i. uz­plau­ka ce­rī­ba sas­niegt vis­di­žā­kos aug­stu­mus, par kā­diem bi­ja dzir­dē­jis, ta­ču bū­dams bez pie­re­dzes un ne­mā­cē­dams cī­nī­ties ar pre­ti­nie­kiem, nes­pē­ja at­klāt ie­naid­nie­ka vil­tī­bas, in­tri­gas un mal­dus, ar kā­diem tas pa­zu­di­na pat stip­ros un spē­cī­gos. Viņš pa­ļā­vās vie­nī­gi uz dar­bu, cie­ša­nām, ne­sav­tī­bu, ga­rī­go cī­ņu, at­tu­rī­bu, bet nes­pē­dams se­vi no­nie­ci­nāt, neie­man­to­dams pa­ze­mī­bu, grēk­no­žē­lā sat­riek­tu sir­di,- šos neuz­va­ra­mos ie­ro­čus cī­ņā ar vel­nu, aiz­mir­sdams arī Rak­stus, kur teikts: "...tad, kad bū­siet pa­vei­ku­ši dar­bu, iz­pil­dī­ju­ši bauš­ļus, iz­cie­tu­ši bē­das, uz­ska­tiet se­vi par ne­cie­nī­giem kal­piem."  (Lk 17:10). Un tā, va­dī­da­mies ti­kai no aug­stā paš­no­vēr­tē­ju­ma, kas bal­stī­jās vi­ņa dzī­ves­vei­dā, viņš al­ka pēc sak­lau­sī­tiem mil­zu sas­nie­gu­miem un ce­rē­ja uz at­klās­mēm sa­vās ap­ce­rēs, lai iz­bau­dī­tu nos­lē­pu­mus, par ku­riem bi­ja dzir­dē­jis, līdz pa­gā­ja krietns lai­ka sprī­dis, ie­ra­dās velns un ie­rau­dzī­jis, ka viņš vi­su da­ra bez pa­ze­mī­bas, pa­rā­dī­jās ap­žil­bi­no­šā spo­žu­mā, sa­cī­dams: «Es es­mu mie­ri­nā­tājs un ma­ni pie te­vis sū­ta tēvs, lai tu bau­dī­tu at­klās­mi, kā­du esi al­cis un iz­pel­nī­jis ar sa­viem dar­biem. Uz vi­su tur­pmā­ko lai­ku tev tiek dā­vā­ta arī bez­kais­lī­ba un brī­vī­ba no jeb­kā­diem dar­biem...» Die­viš­ķas at­klās­mes vie­tā, pre­ti­nieks pie­pil­dī­ja vi­ņu ar dē­mo­nis­kiem sap­ņo­ju­miem, pa­da­rī­ja vēl augs­tprā­tī­gā­ku un pa­ņir­gā­jās par vi­ņa tuk­ša­jām ce­rī­bām uz bez­kais­lī­bu, sa­cī­dams: «Ta­gad tev nav ne­pie­cie­šams pū­lē­ties, no­gur­di­nāt mie­su, cī­nī­ties ar kais­lī­bām un ie­kā­ri...»¹⁶⁷

Ja šiem vel­na vār­diem sird­sskaid­rā Īza­ka stās­tī­ju­mā pie­vie­no­sim vēl vie­nu Fran­cis­ka iz­tei­cie­nu: «Prie­cā­jies, brā­li ķer­me­ni, jo no šā brī­ža es lab­prāt pil­dī­šu ta­vas vē­lē­ša­nās un steig­šos pa­lī­dzēt tev ta­vās bē­dās,»¹⁶⁸ tad at­liek ti­kai pab­rī­nī­ties, cik pre­cī­zu ai­nu Īzaks uz­zī­mē­jis par ka­to­ļu di­žā­kā svē­tā dzī­vi no sā­ku­ma līdz ga­lam. Šo pār­stei­dzo­šo lī­dzī­bu starp VIII un XIII gad­sim­ta ķe­ce­riem nav grū­ti iz­skaid­rot, jo vi­sos lai­kos tos vir­za ko­pīgs gars, kas nes­pēj iz­do­māt ne­ko jau­nu...

Ša­jā ne­lie­la­jā dar­bā ap­lū­ko­tā Asī­zes Fran­cis­ka, kā arī vi­ņa tu­vā­ko se­ko­tā­ju dzī­ve un ga­rī­gie va­roņ­dar­bi lie­ci­na pa­ši par se­vi. Vis­lie­lā­kais un gal­ve­nais ne­ti­kums, kas ra­dī­jis mi­nē­tās nes­kai­tā­mās no­vir­zes vi­ņu ga­rī­ga­jā dzī­vē ir lep­nī­ba un tās mā­te - god­kā­re. Šīs kais­lī­bas ir gal­ve­nais pa­šap­mā­na iz­rai­sī­tājs, ku­rā bi­ja ies­lī­dzis Fran­cisks. «Pa­šap­mā­na sā­kums - lep­nī­ba un tās aug­lis - pār­spī­lē­ta lep­nī­ba ,»- ir tei­cis svē­tī­tājs Ig­nā­tijs.¹⁶⁹ «Pa­šap­mā­nī­ju­šies, vi­ņi ir zau­dē­ju­ši jē­gu dzī­vot Die­vam tī­ka­mu dzī­vi un ga­rī­gi pil­nvei­do­ties... Grū­ti ir iz­rau­ties no ap­mā­tī­bas. Pie dur­vīm stāv sar­dze, dur­vis ir aiz­slēg­tas ar sma­gām, stip­rām slē­dze­nēm un aiz­šau­ja­mām bul­tām, tām klāt pie­likts el­les dzī­ļu zī­mogs. Slē­dze­nes un bul­tas - sir­dī dzi­ļi mī­to­šais ie­do­mī­go lep­nums, šīs kais­lī­bas dzi­nu­lis - god­kā­re, kas lie­ku­lī­gi un vil­tī­gi mas­kē­jas, lai iz­rā­dī­tos kā la­bi no­do­mi - pa­ze­mī­ba un svē­tums. Ne­sa­rau­jams zī­mogs - paš­su­ģes­ti­jas akts tiek vēr­tēts kā svē­tī­bas akts.»¹⁷⁰

Paš­su­ģes­ti­jā pie­vil­tais «neēd, ne­dzer, ne­guļ, zie­mā stai­gā vie­nā krek­lā, nē­sā uz ķer­me­ņa va­žas, redz vī­zi­jas, ar uz­mā­cī­gu bez­kau­nī­bu vi­sus pa­mā­ca un at­mas­ko, pats bū­dams bez jeb­kā­das sap­rat­nes, jē­gas un no­jaus­mas par pa­rei­zo un ar drud­žai­nas pa­zu­di­no­šas kais­les sa­kar­sē­tām ne­val­dā­mām asi­nīm, svēts kas svēts!... Pa lie­lā­kai da­ļai ga­rī­gos cī­nī­tā­jus, ko Rie­tu­mu Baz­nī­ca pas­lu­di­nā­ja par iz­ci­li svē­tiem  pēc tās at­kri­ša­nas no Aus­tru­mu Baz­nī­cas, Svē­tais Gars bi­ja pa­me­tis, un vi­ņi vel­tī­gi tie­cās sa­vās lūg­ša­nās pēc ga­rī­gām at­klās­mēm, pie­dzī­vo­da­mi ti­kai mal­di­no­šas pa­rā­dī­bas... Šie šķie­ta­mie svē­tie nok­ļu­va šaus­mī­gā dē­mo­nu ap­mā­tī­bā...»¹⁷¹

Nos­lē­gu­mā jā­nos­kaid­ro pir­mcē­lo­ni krop­lī­ga­jai Fran­cis­ka un vi­ņa ga­rī­go se­ko­tā­ju mis­ti­kai. Vis­pirms ro­das jau­tā­jums, vai Fran­cisks ne­bi­ja «slikts iz­ņē­mums»? Var­būt, ka ci­tiem Rie­tu­mu svē­ta­jiem ne­kā­das krop­lī­bas ne­pie­mi­ta? Diem­žēl jā­kon­sta­tē, ka lie­lā­kais vai­rums ka­to­ļu svē­to ga­rī­ga­jā pa­sau­lē lau­zās pat­va­ļī­gi, bez jeb­kā­das ga­rī­gas va­dī­bas. Un ja kā­dam tā­da arī bi­ja, tad, sap­ro­tams, ka arī tā bi­ja pa­ma­tī­gi un ne­la­bo­ja­mi de­for­mē­ju­sies. Asī­zes Fran­cis­ku mēs iz­vē­lē­jā­mies kā vie­nu no ka­to­ļu svē­tu­ma vis­la­bā­ka­jiem pa­rau­giem. Sa­lī­dzi­nā­sim, kaut vai ar šeit pie­mi­nē­ta­jiem brā­li Jā­ni no Ver­nas, vai Avi­las Te­rē­zi.

Tur­klāt ir ne­pie­cie­šams pa­tu­rēt prā­tā, ka svē­tie al­laž ir bi­ju­ši tau­tas ga­rī­gie va­do­ņi. Sa­vu­kārt vi­ņu va­dī­tā tau­ta se­ko tiem kā per­so­nī­bām un au­to­ri­tā­tēm gad­sim­tos rū­dī­tas ga­rī­gās pie­re­dzes sko­lā. Nav grū­ti ie­vē­rot, ka jo vai­rāk gad­sim­tu ir aiz­te­cē­ju­ši kopš tā sau­ca­mās «baz­nī­cu šķel­ša­nās» 1054. ga­dā, jo iz­teik­tā­ka kļūst Aus­tru­mu un Rie­tu­mu kris­tie­šu ga­rī­gā noš­ķir­ša­nās un at­tā­li­nā­ša­nās.

Kā jau mēs pa­ma­nī­jām, par ie­mes­lu Fran­cis­ka mal­du pil­na­jai dzī­vei kļu­va lep­nī­ba un god­kā­re. Vai šīm jau­nā bru­ņi­nie­ka īpa­šī­bām bi­ja ga­dī­ju­ma rak­sturs? Iz­rā­dās, ka nē. "Rie­tu­mu baz­nī­cas va­do­ņi un aiz vi­ņiem arī vi­sa ka­to­ļu baz­nī­ca ie­do­mā­jās se­vi par die­viš­ķās pil­nī­bas ideā­lu uz ze­mes, ko tur­klāt ir ies­pē­jams pār­val­dīt ar pa­sau­lī­gās va­ras pa­lī­dzī­bu. Īpa­šu vēs­tu­ris­ko ap­stāk­ļu re­zul­tā­tā ka­to­li­cisms pie­ļā­va se­ko­jo­šu ano­mā­li­ju: starp kris­tī­go mis­ti­ku kā gais­mu mī­lo­šu au­gu un «lo­go­su» - šā au­ga ba­ro­tā­ju sau­li tā uz­cē­la ne­caur­re­dza­mu sie­nu. Starp Die­vu un cil­vē­kiem ka­to­li­cisms no­li­ka pa­sau­lī­go val­dnie­ku - pā­ves­tu un tā­dē­jā­di ap­grū­ti­nā­ja ka­to­ļu ies­pē­jas gūt ne­pas­tar­pi­nā­tu ga­rī­gu­mu, ko dod Die­va Vārds. Vēs­tu­ris­ki ir iz­vei­do­jies un nu jau arī ie­sak­ņo­jies ka­to­ļu re­li­ģi­jā tāds pār­pra­tums, ka pā­vests ir Kris­tus viet­nieks ze­mes vir­sū, ka viņš ir ne­mal­dīgs un die­višķs."¹⁷²

«Ro­mas baz­nī­cas va­dī­tājs sa­vas god­kā­res dēļ ir pie­sa­vi­nā­jies sev va­do­šo lo­mu pār ci­tiem Kris­tus baz­nī­cas pat­riar­hiem,»- sa­vā lai­kā tei­ca sird­sskaid­rais Op­ti­nas Am­bro­zijs. «Bet, pie­ļau­jot god­kā­ri, ir grū­ti, neēr­ti un pat neies­pē­ja­mi cī­nī­ties ar lep­nī­bas kais­lī­bu, jo tā­pat kā vie­na kļū­da, ko par tā­du neuz­ska­ta, al­laž ir par cē­lo­ni nā­ko­ša­jai, un kā viens ļau­nums ra­da ci­tu, tā­pat ir no­ti­cis arī ar Ro­mas Baz­nī­cu.»¹⁷³

Pa­tie­šām, kad tik šaus­mī­ga kais­lī­ba kā lep­nī­ba ir li­ku­mī­gi nos­tip­ri­nā­ta, ka­no­ni­zē­ta un sak­ņo­jas ka­to­ļu Baz­nī­cai pa­šās dzī­lēs, vi­si tai uz­ti­cī­gie un īs­tie tās bēr­ni, grib to  vai ne, sap­rot vai ne­sap­rot, neiz­bē­ga­mi man­to šo kais­lī­bu, ne­jū­tot kā dvē­se­li pa­zu­di­no­šu, uz­sūc un kal­po tai, pie­ņe­mot par esa­mī­bas nor­mu. Arī Fran­cisks, ru­nā­dams par to, ka Dievs vi­ņam dā­vā­jot lie­lu un ne­sat­ri­ci­nā­mu «ti­cī­bu pries­te­riem, kas pie­tu­ras pie svē­tās Ro­mas baz­nī­cas tra­dī­ci­jas»,¹⁷⁴ ai­ci­nā­ja vi­sus kļūt par ka­to­ļiem un dzī­vot ka­to­lis­ki ¹⁷⁵, tā­pat arī «vi­su­va­re­nā Die­va un pā­ves­ta kun­ga dēļ»¹⁷⁶ piep­ra­sī­ja no sa­viem se­ko­tā­jiem iz­pil­dīt vi­ņa sa­rak­stī­to Re­gu­lu.

 Tā­lab arī «...ka­to­ļi mal­dās un ir ar lep­nī­bu kā ar kak­la­ro­tu sa­va­žo­ti,»- sa­cī­ja svē­tais Kron­šta­tes Jā­nis ¹⁷⁷ un pas­kaid­ro­ja: «Vi­su Ro­mas ka­to­ļu baz­nī­cas vil­to­ju­mu cē­lo­nis ir lep­nī­ba un pā­ves­ta at­zī­ša­na par īs­te­no Baz­nī­cas gal­vu, tur­klāt - par ne­mal­dī­gu... No tā arī iz­riet dog­ma­tis­kie mal­di, no tā - do­mu, vār­du un dar­bu div­ko­sī­ba un vil­tī­ba, no tā - da­žā­di me­lī­gi no­tei­ku­mi un no­li­ku­mi grē­ku iz­sū­dzē­ša­nas brī­dī, no tā -  in­dul­ģen­ces, dog­mu sag­ro­zī­ju­mi, no tā- Rie­tu­mu Baz­nī­cas svē­to un nee­so­šu net­rū­do­šo mir­stī­go at­lie­ku fab­ri­kā­ti, kas nav Die­va pa­go­di­nā­ti... un daž­ne­da­žā­da pre­to­ša­nās Die­vam, pie­se­dzo­ties aiz god­prā­tī­bas mas­kas un it kā aiz­gūt­nēm sla­vi­not Die­vu.»¹⁷⁸ Pa­tei­co­ties šā­dai Die­va aiz­vie­to­ša­nai, ka­to­ļu mi­sio­nā­ri «ved cil­vē­kus ne­vis pie Kris­tus, bet pie sa­va pā­ves­ta ¹⁷⁹.Ta­gad jau cen­šas iz­da­bāt pā­ves­tam, ne­vis Kris­tum, par pā­ves­tu ka­ro, ne­vis par Kris­tu.¹⁸⁰ Pā­ves­tī­ba kļu­va par ie­mes­lu Ro­mas Ka­to­ļu Baz­nī­cas ies­līg­ša­nai pa­zu­di­no­šā ķe­ce­rī­bas tum­sī­bā,¹⁸¹ iz­se­nis tā ir ie­vie­su­si se­vī he­rē­zi un jau­nie­ve­du­mus.»¹⁸²

Ta­ču «...pa­tie­sā Baz­nī­ca ir un būs vie­no­ta, ne­da­lī­ta un vie­nī­gā glāb­jo­šā. Tā ir Aus­tru­mu Pa­reiz­ti­cī­gā Baz­nī­ca... Ār­pus Baz­nī­cas nav pes­tī­ša­nas, nav svē­tī­bas»¹⁸³,- vien­no­zī­mī­gi tei­ca svē­tais Kron­šta­tes Jā­nis; nav un pro­tams, ne­var arī būt īs­ta svē­tu­ma.