Diakons Andrejs Kurajevs. No grāmatas "Protestantiem par pareizticību", piecpadsmitaistais turpinājums

Diakons Andrejs Kurajevs, "Protestantiem par Pareizticību."
četrpadsmitais turpinājums

SLĒPTAIS SAKRAMENTU MANTOJUMS

    Tagad, beidzot, varam griezties pie normālām sholastiskām definīcijām un atšķirībām. Ir mūžīgs Mantojums un ir Mantojums, kas sevi īsteno laikā.

    Mūžībā no Tēva dzimst Dēls un iziet Gars. Ārpus laika, ārpus jebkādas laika atstarpes un līdz laika izveidošanai Dievišķās dabas pilnība visā savā pilnībā pārplūst no Tēva (kā vienīgā Visa avota) uz Dēlu un uz Garu. Tas ir mūžīgs un pilnīgs Mantojums.

     Laikā Dieva svētība darbojas ārpus Dieva no tā laika, kad radās pats laiks un kad pēc Dievišķā radošā “lai ir!” radās šis “ārpus”. Šajā Mantojumā Dievs tāpat nodod līdzdalības Sevī dāvanu, līdzdalības dāvanu Savā pilnībā, bet šeit ir savi pakāpieni un mēri. Pat Dieva Valstībā, pat svētajiem ir sagatavota pakāpšanās “no slavas uz slavu” (2. Kor. 3,18) atbilstoši viņu Dievtuvības mēram, jo “arī zvaigzne no zvaigznes atšķiras ar slavu” (1. Kor.15,41). Mantojuma gala mērķis: “esiet pilnīgi, kā pilnīgs ir jūsu Tēvs Debesīs” (Mt. 5,48). Bet atšķirībā no Vienpiedzimušā Dieva Dēla, radībai, lai sasniegtu šo Mērķi, ir nepieciešams bezgalīgs pilnveidošanās un pakāpeniskas bagātināšanās ceļš.

     Tātad, Mantojuma mērķis- ir dievišķošana²⁴⁹. Mantojuma saturs- Dievišķības izplatīšana radības pasaulē, tas ir Dievcilvēka izplatīšana.

     Šajā perspektīvā var teikt, ka augstākā vārda Mantojums jēga gandrīz saplūst ar vārda glābšana jēgu.

     Sākoties Mūžībā, Mantojums pie Mūžības arī aizved, bet pie tam tas iet cauri laikam. Pie šī avota, kur sākās Mantojums, tam arī jāatgriežas: pēdējais vēstījums- “kad Viņš nodod Valstību Dievam un Tēvam, kā pēdējais ienaidnieks tiks iznīcināta nāve” (1. Kor. 15,24-24)²⁵⁰. Tradīcija iziet no Dieva Tēva caur Kristu, lai ar Kristu atgriezos atpakaļ- kopā ar pasauli, kopā ar mums. Tātad Mantojums nav tikai pagātne un tikai tagadne, bet tam nāksies īstenoties nākotnē. Kristiešu Mantojums, tādā veidā, nav vērsts uz pagātnes notikumu, bet uz nākotnes, uz pasaules vēstures pēdējo punktu. Mantojums ir eshatoloģisks.

     No tā, ka Mantojums iziet no viena Punkta un tajā tam arī jāatgriežas, neizriet, ka vēsture, kas atrodas starp Alfu un Omegu, ir bezjēdzīga.

    Šajā ceļojumā Mantojumam sevī jāuzņem kaut kas, kas viņā nebija no sākuma: tam jāpaspēj piesūcināt ar mūžīgajām enerģijām laika pasaule un vēsture. Līdzībā par  talantiem Kungs paradidonai savu īpašumu vergiem (“nodeva tiem savu mantu”- (Mt. 25,14). Un, tas nozīmē, Mantojums (Paradiosis) tāpat ir arī uzdevums. Mantojums ieved cilvēku un pasauli sevī ne tikai tadēļ, lai kaut ko piedāvātu mums, bet, lai pēc tam saņemtu atpakaļ pavairotu “talantu”.

     Mantojums nevar īstenoties pasaulē bez cilvēku līdzdarbošanās un bez cilvēku darbības formu ieņemšanas. Pēc savas būtības Mantojums ir radības iesaistīšana sinerģijā, sadarbība ar Dievu (“jo mēs esam Dieva darba biedri- sunergoi-1. Kor. 3,9). Bet tas nozīmē, ka kristiešiem jābūt tādām darbībām, kas veicina Dieva svētības piesaistīšanu, tas ir- Mantojuma īstenošanu. Šīs cilvēku darbības, kas piesauc un saņem Dieva svētību, var nosaukt par Mantojuma īstenošanas formām. Kā mēs atceramies tēvs Dimitrijs Staniloe teica, ka tajā vispār arī ir kalpošana Baznīcai: Gara piesaukšana un Viņa saņemšana, tas ir- epiklēzes īstenošana.

     Tātad, Mantojuma īstenošanas forma- tie ir sakramenti. Runa nav tikai par “Dieva likuma” mācību grāmatu “septiņiem sakramentiem”. Agrīnā kristiešu literatūra nepazina mācību par septiņiem sakramentiem, ko izstrādāja katoļi savā polemikā ar protestantiem, un kas no turienes pārgāja uz pareizticīgo katehēzi. Tēvi zin vienu sakramentu- “mūsu glābšanas sakraments”, dievišķošanas sakraments.Un šis sakraments īstenojas neskaitāmā daudzumā kristieša darbību. Iesvētīšana mūku kārtā, apglabāšana, Evaņģēlija lasīšana un krusta zīme- arī ir sakramenti.Vēl ir vēršanās sakraments. Sakraments ir jebkāda darbība, ko cilvēks veic kā Baznīcas, vispārējās kristietības visu tautu garīdzniecības nesējas un Dieva svētības piesaucējas²⁵¹, loceklis.    

     Mantojums- tā ir Baznīcas dzīve. Ne “otrais baznīcas ticības mācības avots pēc Rakstiem”, bet pati tās dzīve. Jaunajā Derībā vārds “baznīca” tiek pieminēts 110 reizes (Иларион (Троицкий), архиеп. Христианства нет без Церкви. - Монреаль, 1986. lpp. 32.). Tātad tā nav kaut kas “vēsturiski piejaucies” tīram “evaņģēlismam”²⁵².

      Baznīca papildina Rakstus ar to, ar ko prakse papildina teorētisku aprakstu. Raksti- ir ticības norma; Mantojums- dzīves veids. Mantojuma miesa aizpilda Evaņģēlija Vārdu²⁵³. Mantojums ir praktiska Atklāsmes pielietošana. Šī atklāsme ir iemiesota ticīgu cilvēku sabiedrībā, tas ir Baznīcā. “Mantojuma saturs ir kaut kas cits nekā Rakstu saturs. Bet, piemērots cilvēka dzīvei, tas ir iegājis viņā caur Baznīcu”  (Staniloae D. Teologia dogmatica ortodoxa. vol. 1. Bucuresti, 1996, lpp. 45.).

     Mūsu tēmai ir svarīgi atzīmēt, kad senie baznīcas rakstnieki runā par apustuļu mantojumu, kas jāatšķir no apustuļu rakstiem, viņi vispirms runā par baznīcas dzīves praktisko pusi. Vairums “mantojumu”, kas tiek minēti agrīnās kristietības avotos, skar Baznīcas liturģisko dzīvi. Saruna par vēstījumu risinās liturģiskās teoloģijas kontekstā. Bet kas ir liturģiskā teoloģija? – Tas ir stāsts par tām darbībām, kuras jāizpilda cilvēkam tādēļ, lai atvērtu sevi un savu pasauli Dieva darbībai tajā. Liturģiskā dzīve, kristiešu lūgšanu prakse- tā ir cilvēciska forma, kurā sevi īsteno Mantojuma Dievišķais saturs.

   Vienu no pirmajām reizēm Mantojums ir pieminēts Vēstulē Diognetam (II gadsimta sākums): “Kristieši dzīvo kā atnācēji trūdošajā pasaulē... jo ne zemes izgudrojums viņiem ir nodots, ne kāda mirstīgā izdomājumu viņi tik centīgi cenšas saglabāt, un ne rīcība ar cilvēku noslēpumiem viņiem ir uzticēta. Bet Pats Visasaturētājs un Radītājs Pats visu ielika cilvēkos un ierakstīja viņu sirdīs debesu patiesību un Savu svēto nesasniedzamo Vārdu” (Vēstule Diognetam,6-7).

     No Mantojuma satura viedokļa, autora paustā Vēsts, - Tas ir Pats Kristus, atkal un atkal piedzimstošs ļaudīs. Un tikai tādēļ, ka pats Vārds dzīvo ļaudīs- kristieši ir spējīgi uz moceklību- “tas nav cilvēku darbs, tas ir Dieva spēks; tas ir Viņa atnākšanas pierādījums” (Хомяков А. С. Несколько слов о философическом письме // Сочинения. 2. sēj. М., 1994, lpp. 455.). Šī viņa pārliecība ir pilnīgā saskaņā ar tiem apustuļa Pāvila  vārdiem, kas, ja kas, arī runā par nerakstītu mantojumu: “un, ko tu esi dzirdējis no manis, daudziem lieciniekiem klāt esot, to cel priekšā uzticīgiem cilvēkiem, kas būs noderīgi mācīt atkal citus…Patiess ir šis vārds: ja mēs esam līdzi miruši, tad mēs arī līdzi dzīvosim” (2. Tim. 2,2-11). Pēdējā frāze – tā ir Pāvila kristību un Eiharistijas teoloģijas pamattēze. Caur sakramentiem mēs savienojamies  ar Kristu, un pēc tam katrs no kristiešiem nedzīvo, necieš un nemirst vienatnē. Kristus ir mūsos- lūk, kam jāstiprina Timotejs. “Šo atgādini “, arī citiem (2. Tim. 2,14).

     Grūtāk ir saprast, kā “Vēstules Diognetam” autors saprot Mantojumu no tā formas viedokļa, kurā tas sevi īsteno. Kas tieši ļaudīm ir uzticēts? Grieķu teksts pēc visu pētnieku domām šeit ir ļoti sarežģīts. Cilvēks “rīkojas” ar ne cilvēku noslēpumiem. Tas, kas P. Preobraženska tulkojumā ir nosaukts kā “rīkošanās ar noslēpumiem”, grieķu valodā skan oikonomian misteriwn, ko pilnīgi var tulkot arī kā “noslēpumu veidošana”.

     Katrā gadījumā Mantojums ir tajā, kas ir uzticēts ļaudīm- kalpošana slepenai Vārda Iemitināšanai ne tikai Marijas Dēlā, bet arī Viņa mācekļos. Senajai Baznīcai šis noslēpums vienmēr bija saistīts tieši ar Eiharistijas noslēpumu.

     Būt Kristū var tikai caur eiharistisko pievienošanos Viņam – tā par to raksta svētais Kartāgas Kiprians: “Turpinot lūgšanu, mēs izsakām lūgumu mūsu dienišķo maizi dod mums šodien. Kā mēs sakām: mūsu Tēvs, jo Dievs ir Tēvs tiem, kuri viņu pazīst un tic Viņam, tā arī Kristu mēs saucam par savu maizi, jo Viņš arī ir to maize, kuri pieskaras Viņa Miesai. Mēs katru dienu prasām, lai mums dod šo maizi, lai mēs, atrodošies Kristū un katru dienu saņemot Eiharistiju kā glābšanas ēsmu, esot kaut kāda smaga grēka dēļ atšķirti no savienošanās un zaudējuši debesu maizi, neatdalītos no Kristus Miesas” (Grāmata par Kunga lūgšanu. Отцы и учители Церкви III века. Антология. 2. sēj. - М., 1996, lpp. 315.).    

       Svētajam Kiprianam Mantojuma forma ir liturģiska. Nerakstītais apustuļu mantojums nerunā par citām pasaulēm, bet par Dievkalpojumu. “Es zinu, ka lielākā daļa bīskapu sargā evaņģēliskās ticības un Kunga mantojuma noteikumus, neatkāpjoties no tā, ko mācīja Kristus Mācītājs un ko darīja Viņš Pats” (sv. Kartāgas Kiprians. 63. vēstule Cecīlijam par Kunga kausa sakramentu Отцы и учители Церкви III века. Антология. 2.sēj. - М., 1996, lpp. 368.).

     Šajā tekstā ir vērojams noteikts simetriskums: evaņģēliskā ticība attiecas uz to, ko mācīja Kristus, bet Kunga Mantojums- uz to, ko Viņš darīja. Ticība glabā Kristus mācību. Mantojums- ir Viņa darbību auglis. Ticība barojas no Evaņģēlija. Mantojums- no Liturģijas. Mantojuma un Liturģijas saistību svētais Kiprians paskaidro šeit pat: “Tā kā daži iesvētīti pie Kunga kausa gara tumsības vai vienkāršības dēļ neievēro to, ko darīja un lika darīt šīs upurnešanas Vaininieks un Skolotājs mūsu Kungs Jēzus Kristus, tad es uzskatīju par nepieciešamu tev uzrakstīt...Bet mēs, lai tev ir zināms, esam saņēmuši bausli sargāt Kunga mantojumu Kunga kausa pienešanā un nedarīt neko citu, kā tikai to, ko mūsu dēļ iesākumā darīja pats Kungs”²⁵⁴.

     Vēl agrāk II gadsimtā Lionas Irenejs pieminēja nerakstīto mantojumu arī kontekstā ar kristiešu praktiskās lūgšanu dzīves apspriešanu. Viņam apustuļu mutiska Mantojuma piemērs ir aizliegums mesties ceļos Lieldienu dienā (nozaudētais sacerējums “Par Lieldienām”( skat.Congar Y. La Tradition et les traditiones. Essai historique. Paris, 1960. lpp. 106.), Lieldienu svinēšana ir obligāta svētdienā un pirms tam ir pirmslieldienu gavēnis. (skat. Eusēbijs. Baznīcas vēsture. 5,24,11).

      Origēnam (III gs.) mutisks mantojums- bērnu kristīšana (Levitam. 8,3); lūgšanās pagriešanās uz Austrumiem, kristību  un Eiharistijas secība (На Числа. 5, 1).

      Tertuliānam apustuļu mantojums- trīskārtīgā iegremdēšana kristībās, eiharistija, krusta zīme, kas skar pieri, gavēņa un ceļu locīšanas svētdienās aizliegums, kā arī aizliegums nest vainagus²⁵⁵.

     Svētajam Aleksandrijas Dionīsijam (IV gs. sākums) apustuļu nodibinājums- svētdienas svinēšana (5 Беседа на книгу Чисел, 1).

     Svētajam Kipras Epifānijam (IVgs. beigas) bez Eiharistijas kā apustuļu mantojums ir “mirušo vārdu pieminēšana” (Панарий, 76).

     Un svētajam Vasīlijam Lielajam (IV gs. vidus) nerakstītais mutiskais mantojums nerunā par ticības mācību, bet par liturģisko dzīvi: krusta zīme, vēršanās uz austrumiem, nestāvēšana uz ceļiem svētdienās. Un pats galvenais- epiklēze: “Mums nepietiek ar tiem vārdiem, ko ir pieminējuši Apustuļi vai Evaņģēlijs, bet gan pirms, gan pēc tiem izrunājam citus, kuriem ir liels spēks sakramentu veikšanā, pieņemot tos no Rakstos neizteiktas mācības...” (Par Svēto Garu, 27). Bez tam, svētais Vasīlijs turpat raksta: “No Baznīcā saglabātajiem dogmātiem (dogmaton) un sludinājumiem (khrugmaton) daži mums ir no rakstiskas pamācības, bet dažus pieņēmām no Apustuļu Mantojuma pārņemot slepenībā”. Acīmredzams, spriež virspriesteris Livbērijs Voronovs, pēdējo frāzes daļu vislabāk būtu pārtulkot šādi: “Bet daži pieņēma no Apustuļu mantojuma kā nodotu mums noslēpumainajās garīdznieciskajās darbībās”... Kas attiecas uz izteicienu “nodotu mums noslēpumainajās garīdznieciskajās darbībās”, tad tas, visai iespējams, nozīmē: “nodots mums sakramentu ceremoniju secībā” (Skat. Воронов Ливерий, прот. К вопросу о так называемом “тайном” чтении священнослужителем евхаристических молитв во время Божественной Литургии. // БТ. М., 1968. №4. lpp. 179-180.). Vēlāk arī sirdsskaidrais Damaskas Jānis teiks “tas ir nerakstītais apustuļu mantojums” paskaidrojot lūgšanas praksi, vēršoties uz austrumiem (Par pareizticīgo ticību. 4,12,16).

      Vai var iedomāties, ka apustuļi interesējās tikai par to, lai viņu mācekļiem būtu pareizi uzskati un neinteresējās par viņu dzīves praktisko pusi? Vai var pieļaut, ka apustuļi nemācīja kristiešiem lūgšanu un neveidoja viņu izveidotajās kopienās liturģisko dzīvi?

      Nevajag aizmirst, ka pirmās kristiešu svētās grāmatas parādījās tikai 20 gadus pēc

Kunga Debesbraukšanas, tad, kad Pēdējās Vakariņas notika pirmajās dienās pēc Svētā Gara nonākšanas uz apustuļiem. Ne visi apustuļi ir aiz sevis atstājuši rakstus. Vai viņu darbs ir palicis bez pēdām un bez augļiem? Ja nē- tad kā un ko nerakstošie apustuļi nodeva saviem mācekļiem? Un vai var, pētot kristiešu vēsturi, neņemt vērā apustuļu liturģiju esamības faktu- Apustuļa Jēkaba Liturģija, apustuļa Marka Liturģija un apustuļa Pētera Liturģija?

     Šo Liturģiju teksti, acīmredzami, vēlāk tika apstrādāti, bet no seniem laikiem tie bija saistīti tieši ar šiem vārdiem. Nepievērst uzmanību apustuļu liturģiskajam mantojumam, nozīmē nesadzirdēt Kristus tiešos vārdus: “Es esmu dzīvā maize, kas nākusi no debesīm, kas ēdīs no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi, un maize, ko Es došu, ir Mana miesa, kas dota par pasaules dzīvību"  (Jņ. 6,51).

     Senās Liturģijas, bez šaubām, ir Mantojuma balss. Tā noliegšanu svētais Vasīlijs Lielais vērtē kā Evaņģēlija sabojāšanu “galvenajā”, kā kristiešu dzīves “saīsināšanu” līdz kristīgiem vārdiem (Каноны или книга правил. Монреаль, 1974, lpp. 272.).

    Nu, lūk, kas ir pārsteidzoši: seno Liturģiju teksti maz ar ko ir līdzīgi savā starpā. Vienos nav epiklēzes, citos nav nodibinošo vārdu...

     Svētais Hipolīts, paredzot Romas baznīcas lūgšanu veidu, tūlīt saka: “Nav nekādas vajadzības, lai viņš atkārtotu tos pašus vārdus, kurus mēs teicām agrāk un mācītos tos no galvas, pateicoties Dievam” (Св. Ипполит Римский. Апостольское Предание. // БТ. М., 1970. №5, llp. 286.). Tātad, Mantojums nav Eiharistiskā kanona vārdos, bet pašā Eiharistijā. Kopējais visās senajās Liturģijās- tas ir to auglis. Lūgšanas ir dažādas. Bet vienota ir Sakramenta realitāte- un tādēļ vienota eiharistiskās maizes kā Dzīvības Maizes uztvere, kā savienošanās ar Kristu. Būt apustuļu Mantojumā- nozīmē dzīvot ar Eiharistiju.

       Dievbijības tēlam un lūgšanai pēc būtības bija veltīts 1. Apustuļu koncils, kas atcēla Vecās derības ritualitāti. Liturģijas jautājums kļuva par galveno arī 2. Apustuļu koncilā: 69. gada Jeruzālemes koncils (to piemin Cēzarijas Eusēbijs) izskatīja jautājumu par apustuļu kalpošanas pārņemšanu sakarā ar apustuļa  Jēkaba Sirdsskaidrā nāvi (par Jeruzālemes kopienas galvu izvēlēja Simeonu, Pestītāja tēvoci). Svētais Irenejs teica par to koncilam: “Tie, kuri pazīst otro apustuļu rīkojumu, zin, ka Kungs Jaunajā Derībā ir noteicis jaunu pienesumu. Eiharistijas pienesums nav miesisks, bet garīgs... Veicot pienesumu, piesaucam Svēto Garu, lai Viņš padarītu šo upuri- maizi par Kristus Miesu un kausu par Kristus Asinīm, lai šo pieņēmuši, saņemtu grēku piedošanu un mūžīgo dzīvību” (Св. Ириней Лионский. Творения. - М., 1996, lpp. 543.). Un atkal tiešā sakarā ar “apustuļu rīkojumiem”, tas ir ar Mantojumu, izrādās epiklēzes lūgšana, Svētā Gara piesaukšana.

Otrā Apustuļu koncila lēmumu būtību svētais Romas Klements, agrīnāks autors nekā Irenejs, izskaidro šādi: “Un arī mūsu apustuļi caur Kungu Jēzu Kristu zināja, ka būs strīdi par bīskapa cieņu”- un šī iemesla dēļ nodibināja bīskapu pēctecību (См. Поснов М. Э. Гностицизм 2 века и победа христианской церкви над ним. Киев, 1917. lpp. 613-614.). Saistībā ar šo nevar nepieminēt virspriestera Nikolaja Afanasjeva skaidrojumu par to, ka bīskapu kalpošana agrīnajā Baznīcā nebija administratīvas varas, bet vispirms liturģiska- tas nozīmē, ka jautājums par pēctecību, tas ir 2 Apustuļu koncila pamatjautājums, nebija disciplinārs, bet liturģisks: kurš veiks sakramentu, kurš Mielastā veiks svētdarbību Jēzus vietā.

     Bīskapa īpašo pilnvaru nodibināšanā Mīlestības Vakariņās “apustuļu dogmātu” redz arī svētais Ignātijs Dievnesējs (I gadsimta beigas). Viņa vēstulē Magnēziešiem (13. nodaļa) mēs redzam vienu no kristīgajā literatūrā pašiem pirmajiem vārda “dogmāts” pieminējumiem: “cenšaties iesakņoties Kunga un apustuļu mācībā (en tois dogmasin). Vēstules būtība ir bīskapu tiesību aizsardzībā: “daži vārdos atzīst bīskapu, bet dara visu bez viņa” (4), bet eiharistiskajā sapulcē “bīskaps vada Dieva vietā, presbiteri ieņem apustuļu koncila vietu”. Par šo tēmu ir piecas nodaļas no piecpadsmit. Pārējās ir pret gnosticismu; jo pamācība piedalīties Eiharistijā nav iedomājama bez Kristus fiziskās un miesiskās realitātes apliecināšanas ar visu spēku. Vēstules struktūra ir saprotama: cīņa ar gnosticismu bija cīņa par Liturģiju, par Eiharistiju. Bet apustuļu “dogmāts” – Baznīcas izveidošana ar Liturģiju.

    III gadsimtā svētais Romas Hipolīts teiks: “mēs esam pienākuši pašam Mantojuma avotam (Св. Ипполит Римский. Апостольское предание. // БТ. N. 5, М., 1970. lpp. 283.) tieši pirms tam, kad stāstām par bīskapa iesvētīšanu, un pēc tam- par pašas Eiharistijas veikšanu. Analoģiski arī svētais Kartāgas Kiprians bīskapa kalpošanas pienācīgas izpildes raksturošanai piemēro sekojošu raksturojumu: “Dievišķs mantojums un apustulisks skatījums” (Vēstule 67,5).

     Kādēļ tik ļoti ir svarīga apustuliskā pēctecība pēcapustuļu gadsimtā? Lieta ir tajā, ka Mantojums nav zināšanu kopums, ko var apgūt tieši, izlasot kaut kad dzīvojoša  nepazīstama cilvēka grāmatiņu. Mantojums- tā ir cilvēka ievešana Kristus Miesā, Dievcilvēcē. Kā šeit var ievest svešu kāds, kurš pats tam ir svešs? Apustulis Pāvils kādu reizi jautā: ‘Kas tev ir, ko tu neesi saņēmis” (1. Kor. 4,7). Bet, ja neesi saņēmis- ko vari nodot?

     Lieta ir tieši tajā, ka ne Baznīca sargā Mantojumu, bet Mantojums sargā Baznīcu, atkal un atkal ceļot to, “pieliekot”, pēc apustuļa Lūkas vārdiem, ļaudis Baznīcai (Ap.d. 2,47). Dievnamā ienāca parasti ļaudis no ielas. Kā viņi kļūst ne vienkārši par “vienādi ticīgo sapulci”, bet par “Kristus Miesu” (Ef. 1,23)? Vai viņi var paši sevi par tādiem padarīt? Nē- “Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana” (Ef. 2,8). Tātad, ne Baznīca veic Liturģiju, bet Liturģija dara Baznīcu. Epiklēzes lūgšanā garīdznieks lūdzas: “sūti lejā Tavu Svēto Garu uz mums un uz priekšā esošajām Veltēm”. Ļaudis, kuri ir atnākuši uz dievnamu uz Liturģiju, uz “kopējo lietu”, tad arī ir pirmais priekšmets, kas jaiesvēta. Savienojoties ar Kunga Miesu viņiem pašiem no vienādi ticošo pūļa jāpārvēršas par dzīvu Kristus Miesu. Tieši tā apustulis Pāvils dēvē Baznīcu (1. Kor. 1,24). Dzīvudarošais Dieva Gars, Mantojuma Gars caur Maizes baudīšanu pievieno mūs Kristus Miesai. “Un nu jau ne es dzīvoju, bet manī dzīvo Kristus”...

    Kristus Baznīcu nenosauca par “Savu garu”, bet par “Savu Miesu”. “Gars” var būt neredzams, “miesa” ir pārāk būtiska kategorija, pārāk redzama. Tādēļ protestantu mēģinājums attaisnot savas neskaitāmās šķelšanās ar “neredzamās vietotās Baznīcas” teoriju- tā ir teoloģijas saskaņošana nevis ar Rakstiem, bet ar romantisma un pietisma gadsimtiem. Ļaudis, kuri bija maksimāli tuvu apustuļu laikmetam, uzskatīja savādāk: “Neviens lai nemaldina sevi! Kurš nav upurtraukā, tas atņem sev Dieva maizi” (svētais Ignātijs Dievnesējs. Ef. 5).

     Svētais Kiprians atgādina, ka “Lieldienu sakraments pēc likuma arī prasīja, lai jērs, kaujamais Kristus tēlā, tiktu baudīts vienā namā. Dievs saka tā: “Vienā namā to ēdiet. No gaļas neko nenesiet ārā un nelauziet kaulus tam Pashā upurim. ” (2. Moz. 12,46). Kristus Miesa ir Kunga svētums, tāa nevar tikt iznesta no nama; bet ticīgiem nav cita nama kā vienota Baznīca” (св. Киприан Карфагенский. Книга о единстве Церкви // Отцы и учители Церкви III века. Антология. 2. sēj. - М., 1996, lpp. 299.).

     Pēc “Divpadsmit apustuļu mācības” tieši atvērta, kopīga savienošanās redzamajai noslēpumainajai maizei arī rada un parāda kristiešu vienotību, Baznīcas vienotību: “Kā šī maize bija izsēta pa pakalniem, un savākta, kļuva vienota, tā lai sanāk Tava Baznīca no zemes galiem Tavā Valstībā” (9. nod.).

      No tā izriet- kur nav Liturģijas, tur nav Baznīcas. “Tīru pienesumu tikai viena baznīca pienes Radītājam, un viss lielais maldu mācību daudzums nepienes Dievam. Mūsu mācība ir saskaņā ar Eiharistiju, un Eiharistija, savukārt, apstiprina mūsu mācību”- liecina svētais Irenejs (III gadsimts) (Св. Ириней Лионский. Цит.: Успенский Н. Анафора. // БТ. М., 1975. №13. lpp. 73.)²⁵⁶. Tīru Upuri Dievam var pienest tikai patiesa Baznīca, bet patiesa var būt tikai tā Baznīca, kuru izveidoja patiess Upuris. Lūk, no kurienes apustuļu pēctecības nozīme un šai pašā perspektīvā noskaidrojas arī bīstamība nosliekties uz sašķelšanos. No Baznīcas sev līdz var aiznest Bībeli. Var aiznest mācību. Nevar aiznest Kristus Kausu. Tādēļ- nevar būt self-made-Church, paštaisītas Baznīcas, kas radīta ar entuziasmu no vēsturiska un ontoloģiska tukšuma. “Jo, kā ir viena maize, tā mēs daudzi esam viena miesa, jo mēs visi esam šīs vienas maizes dalībnieki” (1. Kor. 10,17).

      Liturģija kā Dievcilvēciskās realitātes pilnība var nākt tikai no pilnības. No šejienes apustuļu sludināšanas refrēms: “ko mēs saņēmām, to arī nododam”. Ko apustuļi saņēma no Kristus, to viņi nodeva saviem mācekļiem, un to, ko apustuļi nodeva Baznīcai, to Baznīca arī no viņiem saņēma. Tā no rokas rokās pāriet Kristus Kauss. “Līdzīgi arī kausu no mūs ieskāvušās radības Viņš apliecināja ar Savām asinīm un iemācīja jaunu Jaunās Derības pienešanu, ko Baznīca, saņemot no apustuļiem, visā pasaulē pienes Dievam” (svētais Lionas Irenejs. Pret maldu mācībām. 4,17,5). Ja Baznīca no apustuļiem pieņēma tieši Eiharistisko pienešanu, tas nozīmē, ka tieši to apustuļi tai arī ir nodevuši. Mantojums ir identisks Eiharistijai.

    No šejienes svētais Lionas Ireneja pārliecība, ka “Kristus Miesas pazīme ir bīskapu pēctecība” (Pret maldu mācībām. 4,33,8). Izveidot no jauna Baznīcu bez apustuliskās pēctecības varētu tikai pēc atkārtotām Pēdējām Vakariņām. Bet tieši šis Upuris pēc skaidra apustuļa Pāvila vārda ir veikts vienu reizi.

     Tādēļ tie, kuri cenšas izraut kristietību no vēstures, paliek viens pret vienu ne ar Derības Dievu, bet ar neaptveramu patvaļīgu fantāziju jūru. Un tieši kā teoloģisks savu kopienu ontoloģiskā tukšuma attaisnojums viņiem dzima “simboliska” Liturģijas izpratne. Kristus vārdus par kausu ar Viņa Asinīm, par Mūžības Asinīm – “dzeriet no tām visi”- viņi nomaina ar savu aicinājumu: “atceraties par to visi”. “Atceraties”- jo saikne starp Golgātu, Pēdējam Vakariņām un jauno maizes laušanu nav vairāk kā simboliska, “atceroša”. “Atceraties”, jo mēs jau vairs sevi nesajūtam kā Valdnieka Miesu. “Atceraties”- jo tikai kā cilvēcisku, pārāk cilvēcisku sapulci mēs sajūtam sevi savu no Baznīcas atrauto siržu dziļumos.

    Taču dvēsele jūt, ka ar atcerēšanos viņas bads nevar tikt remdināts. Vai ne tādēļ mirstošais Luters- pirmais protestants, bet tomēr protestants, kurš atzina Eiharistiju- savu pēdējo “Mīlestības Dziesmu” veltīja Baznīcai: “Lai neviens nedomā, ka viņš ir pietiekami iepazinis Rakstus tā iemesla dēļ, ka ir tos lasījis... Mēs bez Baznīcas- esam nabagi. Tā ir patiesība”. Tās bija pēdējās Reformātora rokas uzrakstītās rindas (Skat. Кречмар Г. Предание древней Церкви в Церкви Евангелической. // БТ. М., 1968. №4. lpp. 227.)...

     Vēl viena detaļa, kas nepieciešama apustuliskās Baznīcas izpratnei, atklājas tur, kur mēs atceramies Rakstu semītisko sākotni. Lieta ir tajā apstāklī, ka semītu valodās (ne bibliskajā ivritā, ne aramiešu, ne senajā arābu) nebija darbības vārda “būt”. Mantas īpašnieks tika identificēts ar to (vai tā ar viņu). Lai pateiktu “man ir šī māja”, vajadzēja izteikt uzskatu “šī māja esmu es”, ir mana daļa. Radīta realitāte vēl vairāk nav atdalāma no tās radītāja. Radība ir tieši Dieva miesa, bet Izraēls- Viņa acuraugs (“kas pieskaras jums, pieskaras Manam acuraugam” – Cak. 2,8). Kristus, veicot Pēdējās Vakariņas aramiešu valodā ļaudīm, kuri domāja semītiski, saka: “Šī ir Mana Miesa- tā ir maize un jūs. Jūs esat Es, esat Mana daļa; jūs esat Mana āda, Mans nervs, Mana sāpe. Kurš pieņēma jūs, Mani uzņēma, Jūs atstūmušais iesita Man”. Lūk, šie, pavisam konkrētie ļaudis viņu dzīvajā iemiesotajā realitātē, bet ne tikai mistiski- neredzamā dziļumā ir nosaukti par Dievu- par Viņa daļu, Viņa miesu, identificēti ar Viņu pašu. Semītu domāšanā subjekts ir neatdalāms no tā atribūtiem. Kristus identificēja sevi ar to konkrēto sapulci (eklēzi). Un turpmāk Baznīcai var tikai pievienoties. Pie šīs jau piedzimušās Miesas var piepotēties, bet to nevar radīt no jauna ārpus tā un neatkarīgi no tā.

    Dzīva miesa nevar sākt kaut kur augt otru reizi, tā nevar sākt jaunu, atsevišķu dzīvi, saraujot tiešo un fizisko saiti ar to ķermeni, kas tai tika dots piedzimstot. Tas ir pareizi attiecībā uz cilvēka ķermeni. Bet tāpat arī Kristus Miesa nevar augt no tukšuma. Atdalīšana no ķermeņa ir tā pašidentitātes sašķelšana. Apustuliskā pēctecība- ne vienkārši kanoniskā, bet ontoloģiskā realitāte, ontoloģiskās prasības, kā Baznīcas esamības, kā Kristus īpašuma noteikums, kā Dieva cita esamība.

    Atklāsme- tā nav vienkārši Dieva vārdi, tie ir arī Viņa darbi. Un galvenais Viņa darbs- “dievcilvēce”. Baznīca. Jēzus bija vēsturiskas kustības iniciators- un tādēļ bez uzticības Baznīcai un bez ticības Baznīcai Viņš mums ir pilnīgi aizvērts. Viņš atnāca vēsturē, lai tajā darbotos, lai dotu tai grūdienu. Protestantisms saka, ka tieši to Kristus nav izdarījis- kristīgā vēsture nav bijusi, kopiena tikai pēc nosaukuma kļuva kristīga un pazaudēja Kristus mācības tīrību jau Evaņģēlijos un apustuļu laikā (kā saka protestanti-modernisti) vai nedaudz vēlāk (kā apgalvo protestanti-fundamentālisti). Vienoti viņi ir vienā: vēsturē Kristus darbība ir noslāpusi. Dievs ir Savu miesu izšķiedis. Viņš nespēja saglabāt Savu iemiesošanos cilvēces vēsturē (kuru Viņš centās padarīt par savu personīgo jau no Ābrahama laikiem). Bet, tas, kas nav pa spēkam Dievam, izrādījās pa spēkam “reformātoriem”. Viņi zin, kā no tukšuma un bez vēsturiskā Kristus izveidot “jaunapustulisku baznīcu”.

    Kristus visu veica vienu reizi: vienu reizi iemiesojās, vienu reizi cieta, vienu reizi svētīja un sūtīja apustuļus. Vai šī kustība ir apstājusies vēsturē? Kristus noslēdza ar cilvēci Jauno Derību. No Vecās Derības vēstures mēs zinām brīnišķīgu lietu: cilvēku neuzticība neiznīcina Dieva uzticību. Dievs ir gatavs paciest nepakļāvīgus bērnus. Derība nezaudē savu spēku no cilvēciskās puses neuzticības un nepatstāvības. Tikai Dievam ir vara iznīcināt vai papildināt Savu Derību. Protestanti, uzskatot, ka kristīgā Baznīca kā jaunā Dieva tauta nodeva Kristu, izšķīda vēstures smiltīs un izkūpēja “neredzamā baznīcā”, parāda savu virspusējo priekšstatu par Dieva mīlestību. Dievs ir Tas pats. Viņs ir uzticīgs. Un tādēļ arī Derība nav iznīcināta, un Kunga Gars, kurš mums ir apsolīts šajā Asins Derībā, turpina elpot Baznīcā.

   Kristus uzticība Viņa apsolījumiem un Viņa tautai- tas arī ir Mantojuma iespējamības nosacījums, jo “Mantojums ir dialoga starp Baznīcu un Kristu nemainīgums” (Staniloae D. Teologia dogmatica ortodoxa. vol. 1. Bucuresti, 1996, lpp. 43.).

    Atšķirībā no protestantu utopijām, Pareizticība ir uzticēšanās Dievam (Kurš saglabā Savu Derību cauri cilvēku grēkiem un dumpjiem), uzticēšanos vēsturei un ļaudīm, kuri ir dzirdējuši Kristus aicinājumu²⁵⁷. Pareizticība ne sliktāk kā protestanti zin savu nespēku un grēkus. Bet mēs zinām arī ko citu- to, ka ne tik daudz mēs turamies Baznīcā ar savu uzticību, cik Dievs ar savu uzticību notur mūs derībā. Derības slēgšana bija Viņa iniciatīva, ne mūsu. Mēs uz kaut ko tādu pat nevarējām cerēt. Un lauzt Derību var tikai Viņš. Dievs mūs pacieš. Mēs zinām sevi, zinām mūsu niecīgumu un neuzticību, bet tieši tādēļ mēs Dievu iepazinām kā “ilgi pacietošu un daudz žēlsirdīgu”. Dievs piekrita paņemt mūs kā Savu miesu, lai mūs atdzīvinātu ar Savām asinīm. Šī Viņa lēmuma cena- nav tikai Golgātas diena. Tie vēl ir arī gadsimti racionāli neizskaidrojamas, metafiziski neiespējamas plaisas starp Vienpiedzimušo un Vienas būtības Dēlu un Tēvu. Pareizticīgajā mistikā, sākot ar apustuli Pāvilu, dažreiz ir sastopama dīvaina doma: kamēr ļaudis patiesi un pilnīgi nesavienosies ar Kristu, Kristus nevar kļūt patiesi Dievišķs: “Ja mēs visi būtu Kristū un Kristus būtu Dieva, būtu pakļāvies. Bet, ja mēs vēl neesam Kristū, tad Kristus, slimojošs par mums, arī nav Dieva. Tātad, kad visi būsim Kristū, tad arī Kristus būs Dieva” (sv. Nīsas Grigorijs (Св. Григорий Нисский. Творения. 7. d. М., 1868, lpp. 12.)).

    Baznīca tiek celta ar Liturģiju un tikai Sakramenti to sargā labās un ļaunās dienās. “Ne tādēļ Baznīcai ir patiesa ticības mācība, ka tā to ņem no Rakstiem un Mantojuma, bet tikai tādēļ, ka tā ir tieši Dzīvā Dieva Baznīca Svētā Gara vadīta” (Иларион (Троицкий), архимандрит. Священное Предание и Церковь. // Голос Церкви, 1914, N. 3, lpp. 16.0. Liturģija Baznīcā paliek tā pati, bet tas nozīmē, ka tā pati paliek arī Baznīca un tās daudzveidīgā liecība par Dievu un par sevi.

    Protestantiem diez vai izdosies izveidot tādus secinājumus, ar kuru palīdzību varētu pierādīt, ka Pestītāja apsolījumi attiecas tikai un vienīgi uz apustuļiem un neizplatās uz turpmākiem kristiešiem un uz apustuļu pēctečiem. Jāņa Evaņģēlija 14. un 16. nodaļās daudzkārt tiek teikts “jūs”, “jums”. Vai šajā “jūs” ietilpst arī pēcapustuļu paaudžu ļaudis? Baznīca- tā arī ir tas “mēs”, kas saņēma Veltes, ko apsolīja Kristus “jums”. Bet “tikai tas saprot Baznīcu, kurš saprot Liturģiju” (Хомяков А. С. Сочинения. lpp. 49.).

     Bet kādēļ Raksti par to tik maz runā? Rakstos ir daudz vietu, kas runā par Eiharistijas nepieciešamību. Bet tomēr to nav pietiekoši, ja ņem vērā to izšķirošo vietu, ko aizņem Liturģija Baznīcas dzīvē. Kādēļ Raksti tik maz runā par kristiešu lūgšanu dzīvi?

     Reliģija ir saikne ar Dievu. Reliģijas prakse- lūgšana. Un, lūk, Jaunā Derība izrādās nepavisam nav mistiska, lūgšanu un reliģiska grāmata. “Lūgšanu noteikumu” neesamība Jaunajā Derībā ir tik negaidīta, ka V. Rozanovs kādu reizi dumpīgi iesaucās (Розанов В. Уединенное. М., 1990. lpp. 427.)- kāpēc Kristus, nopostot viņu iepriekšējo Dievnamu, neiemācīja ļaudīm lūgties? Tikai vienu lūgšanu Kristus ir atstājis ļaudīm- “Mūsu Tēvs”, viena lūgšana septiņās rindās. Salīdzinājumā ar psalmiem “Mūsu Tēvs” ir sausa proza, pieklājīgs vajadzību uzskaitījums. Dziļākā lūgšana pēc savas jēgas, bet acīmredzami atpaliek no Psalmiem pēc emocionālās, sirds piesātinātības, pēc poētisma. Bet, kad Jaunās Derības Baznīca sāka pati lūgties, tai nekas cits neatlika, kā paņemt priekš sevis Vecās Derības Baznīcas lūgšanas- Psalmus.

    Reliģija, kam nav lūgšanu iedvesmas un jaunrades- nav reliģija. Katrā gadījumā, tai nav tiesību saukties par “Jauno”.

   Taču, ja Jaunās Derības ģenialitāte tomēr ir jūtama gan tieši, gan neapgāžami, tad jaunu lūgšanu neesamība tajā var nozīmēt tikai vienu: Jaunā Derība atklāj iespēju nepsalmiskai Dievsaskarsmei. Radās iespēja iestāties īpašā Derībā ar Kungu, tādās attiecībās ar Radītāju, kas nevar tikt iekļautas himnās un psalmos. Un šo jauno Dievsaskarsmes iespēju kristieši negribēja publiskot.

    Pilnīgi dīvains ir Evaņģēlija ezotērisms, kas noslēpj Kristus sarunas ar mācekļiem tajās dienās, kad viņi vislabāk varēja Viņu saprast. Evaņģēlijā nav Kristus pamācību no Augšāmcelšanās līdz Debesīs braukšanas dienai. Tas ir, ir teikts, ka Viņš viņiem ir teicis par Dieva Valstību (Ap.d. 1,3), bet ko tieši- nav pierakstījis ne Lūkass, ne kāds cits. Visas apustuļu tikšanās ar Kristu šajā periodā ir centrētas ap maltītēm. Vai ir nejaušība vārdu un pamācību trūkums un kopēju maltīšu pārpilnība? Un vai mēs varam iedomāties, ka šīs sarunas un šīs maltītes tā arī paliks bez pēdām, nefiksētas Baznīcas atmiņā?

     Ja šāds pieņēmums izskatās pārāk drosmīgs, tad rodas jautājums: kur meklēt šo sarunu pēdas, ko nepārstāsta Raksti? Tā baznīcas dzīves vēsture, ko neaptver Raksti, tiek saukta par Mantojumu. Tātad, tieši agrīnās kristietības mantojumā mums jāmeklē kaut kas, kas, esot kristiešu dzīvē, ieņemot tajā svarīgu vietu (diez vai “Debesu Valstības noslēpumi” bija saistīti ar kaut ko mazsvarīgu), tomēr palika nepublisks, slēpts.

    Svētlaimīgais Augustīns savā Jāņa Evaņģēlija (96. nod.) skaidrojumā saka, ka uzsauktajiem neatklāja pilnībā divas kristīgās patiesības: par Sv. Trīsvienību un par Eiharistiju. Tādas slēpšanas iemeslu Augustīns norāda gluži neezoterisku: lai rosinātu uz Baznīcu nākošajos stiprāku vēlēšanos iepazīt šos noslēpumus. Augustīns apraksta tradīciju, kas viņa laikā bija vispārpieņemta un tai pašā laikā kļuva lieka un nesaprotama. Pasaulē, kurā dzīvoja Augustīns, jau gandrīz vairs nebija pagānu. Tādēļ arī skaidrojumu, kādēļ dažas kristīgās mācības puses vajadzēja slēpt no neiesvētītajiem, Augustīns dod virspusīgu, tīri pedagoģisku.

     Bet vēl simts gadus agrāk attiecībā pret baznīcas dzīves apslēptību izturējās daudz nopietnāk. Cik dedzīgi pret Eiharistiskā sakramenta publiskošanu izturējās Baznīcas tēvi III un IV gadsimtos, var redzēt no baznīcas hierarhu reakcijas uz kādu gadījumu, kas notika Atanāsija Lielā vajāšanu laikā, ko veica ariānieši.

    Ķeceri apsūdzēja svēto Atanasiju tajā, ka viņš it kā Liturģijas laikā ir ielauzies dievnamā, kur kalpoja ķeceri, un apgāzis Kausu ar Svēto Vakarēdienu. Pret Atanasiju tika ierosināta lieta laicīgā tiesā. Kad par to kļuva zināms Romā, toreizējais bīskaps Jūlijs I vērsās ar speciālu vēstuli pie slepenā ariāņu labvēļa un ietekmīgā galma locekļa Konstantinopoles bīskapa Eusēbija. Šajā vēstulē (15-ajā) pāvests ar nepatiku saka: “Mums ir kļuvis zināms, ka ir tikusi veikta nopratināšana par kausu un mielastu prefekta un viņa pietuvināto priekšā pagānu, ebreju un neiesvētīto klātbūtnē. Tas šķita neticami līdz brīdim, kad tika apstiprināts dokumentāli”(Cit. no: Рудзянский А. Христианство и древние эзотерические школы. // Вера и знание. 1914. №7, lpp. 5.).

    Ne tikai Romas pāvests, bet arī Aleksandrijas bīskapu koncils iestājās svētā Atanāsija aizstāvībai, izsakot tos pašus sašutuma pilnos vārdus: “Un viņi nekaunas izlikt noslēpumus tādam kaunam pagānu priekšā, kad ir rakstīts, “Baznīcas noslēpumu labi glabā” (Tob. 12,7); un Kungs novēlēja: “Nedodiet svētumu suņiem un nemetiet savas pērles cūkām priekšā” (Mat. 7,6). Slēpto nedrīkst izlikt kaunā nesvētīto priekšā, lai nezināšanas dēļ pagāni nesmietos, un uzsauktie nekristu kārdināšanā, paliekot ziņkārīgi (св. Афанасий Великий. Защитительное слово против ариан. // Творения. 1. sēj. — Троице-Сергиева Лавра, 1902, lpp. 301.).

     Lūk, vēl brīnišķīgs Eiharistijas sakramenta apklāšanas ar klusēšanu piemērs. Svētais Kipras Epifānijs , kaut arī piemin Eiharistiju, bet tās būtību noslēpj starp rindām: “Redzam, ka mūsu Pestītājs, pieceļoties no maltītes, paņēma to un, svētījis, teica: Tas ir Mans tas-tas” (Якорь, 57).

     Tā nebija vienkārši spēle noslēpumos. Kristiešiem bija jāmaksā ar savu dzīvību par klusēšanu par saviem sakramentiem.

     Lieta ir tajā apstāklī, ka galvenais daudzo gadsimtu vajāšanu attaisnojums bija apsūdzība kanibālismā. Galvenā kristiešu apsūdzība- kā redzams, piemēram, no Plīnija Jaunākā Trajānam sūtītajās vēstulēs- ...ir dīvainajās nakts maltītēs... Un kaut arī pats Plīnijs neapsūdz kristiešus kanibālismā, šī apsūdzība kļuva par pagānu antikristīgās polemikas refrēnu, un pat, lai cik dīvaini tas nebūtu, ir nodzīvojusi līdz šim. Neviens cits kā Kārlis Markss nopietni apsūdzēja kristiešus zīdaiņu aprīšanā: “Kā ir zināms, kristietība ir nogājusi līdz cilvēku upuru pienešanai. Daumers savā nesen iznākušajā grāmatā apgalvo, ka kristieši pa īstam kāva ļaudis un savās svētajās maltītēs savienojās ar cilvēku gaļu un cilvēku asinīm. Pats Pāvils karsti cīnījās pret cilvēku pielaišanu pie maltītes, kuri vēl nebija pilnīgi iesvētīti kristietības noslēpumos. Tagad ir viegli izskaidrot, no kurienes ir radušās 11000 jaunavu relikvijas... Cilvēku upuru pienesumi bija svētums un eksistēja realitātē. Visas šīs lietas, kā tās ir Daumera parādītas, dod kristietībai pēdējo triecienu. Tiek jautāts: kāda tam ir nozīme mums? Tas viss mums dod pārliecību, ka vecā sabiedrība ir tuvu beigām un visi šie apmāna un aizspriedumu veidojumi brūk” (Маркс К. О “Тайнах древнего христианства”. No  runas, kas izteikta “Strādnieku izglītošanas biedrībā” Londonā 30. 11. 1847. // Г. Даумер. Тайны древнего христианства. - М., Атеист, 1927, lpp. 1.). Pēc Daumera domām, Jūda denunciēja par kanibālismu, kas bija Pēdējās Vakariņās. Šīs līnijas nobeigumā tikai piezīmēsim, ka jau pēc gada pēc savas grāmatas publikācijas Daumers sajuta sevi kā dēmonu apsēstu un bija spiests griezties pie katoļu garīdzniekiem- ekszorcistiem. Bet pat viņa atgriešanās baznīcā nevarēja viņu glābt- pēc 10 gadiem viņš dzīvi pabeidza pašnāvībā²⁵⁸...

     Atbildot uz līdzīgām apsūdzībām, Tertuliāns jautā baumu izplatītājiem: “Jūs zināt mūsu sapulču dienas, tādēļ arī mūs aplenc un apspiež, un ķer pašās mūsu slēptākajās sapulcēs. Bet vai kāds ir atradis pusapēstu līķi? Vai kāds ir ievērojis uz ar asinīm aplietās maizes zobu pēdas?” (Тертуллиан. Избранные сочинения. - М., 1994, lpp. 45.).

     Kristieši varētu novērst lauvas tiesu uzbrukumu sev, ja pastāstītu par savām nakts sapulcēm, ja nopublicētu “Svētkalpotāja rokasgrāmatu”. Taču viņi to nedarīja. Un pat Tertuliāns, aprakstot pagāniem savā “Apoloģijā” nakts sapulču kārtību, sīkumos izskaidrojot “agapi”, ne vārdu nemin par Eiharistiju.

      Eiharistijas būtība tiek slēpta pilnīgi praktiska pieņēmuma dēļ, ka pagānam pārāk ilgi būs jāskaidro, kas tieši notiek, bet viņā sašutums var rasties pēc pirmajiem vārdiem. No sašutuma vairs nav tālu līdz durvju ciršanai un skriešanai ar denunciāciju uz policiju...

      Tā Tertuliāns, pārliecinot kristiešu sievieti neiziet pie vīra pagāna, brīdina, ka neticīga vīra klātbūtnē diez vai viņa varēs katru dienu baudīt Svēto Vakarēdienu (tieši ikdienas savienošanos ar krājumu Veltēm, kas glabājās katram pasaulīgajam mājās laikā starp svētdienām, noteica Senās Baznīcas prakse): “Vai tiešām vīrs neievēros, ka tu slepus ēd pirms katras ēdienreizes? Bet, kad viņš uzzinās, ka tā ir tikai maize, tad ko viņš savā nezināšanā padomās par tevi?” (Тертуллиан. Избранные сочинения. lpp. 342.).

     Bez tam, sakramentus nedrīkstēja dot pagānu mistiķu rokās, kuri būtu gatavi atkārtot to ārējās formas paši, iztulkojot svētumu pēc sava prāta, ar tiem raksturīgo “plašumu”. Apustuļi nesludināja padomju Krievijā. Viņu priekšā bija diezgan reliģiska pasaule, pie tam tīri plurālistiski noskaņota. Grieķis vai romietis, uzzinājis par jauno mistēriju, ar prieku tajā piedalītos, bet pēc tam ar ne mazāku prieku ietu “uzlādēties” Dionīsa vai Mitras mistērijās. Šī pasaule bija gatava paķert jebkuru lūgšanu, lai to izmantotu kārtējā “sazvērestībā” (kā to dara mūsdienu pūšļotāji).

    Un tādēļ mēs redzam, ka visa apustuļu sludināšana ir iekļauta trīs tēzēs pirmā kerigma (“sludināšana”)- Lieldienu. Otrā- pamācošā (piedalīšanās Baznīcā un tās sakramentos nedod tiesības uz netikumību), un trešā- aizliedzošā: Kristus kauss nevar komunicēt ar dēmonu kausu.

    No šejienes senajā Baznīcā attīstījās liturģiskā disciplīna, kas no paša sākuma izslēdza iespēju piedalīties Eiharistijā personām, kuras nav atdzimušas Svētajā Kristību sakramentā. “Neviens lai ne ēd, ne dzer no jūsu Eiharistijas, kā tikai kristītie Kunga vārdā” (Didahe, 9). Nevar būt pat runas par plašu “kalpošanas grāmatu” un “Liturģiju” tekstu izplatīšanu, jo “ar klusēšanu tiek sargāts sakramenta svētums” (Каноны или книга правил. Монреаль, 1974, lpp. 273.).

     Zinot, kādēļ parādījās slepenās lūgšanas Bizantijā²⁵⁹, mēs varam noprast, kādēļ vispār kristietības sākumā lūgšanas bija slepenas. Un otrādi- ja mēs redzam pirmo kristiešu lūgšanu dzīves noslēpumainību, mistisko noslēptību un redzam Kristus pēdējo sarunu apslēptību, mums ir tiesības pieņemt, ka šīs sarunas bija par mācekļu lūgšanu dzīvi. Caur šo klusēšanu, ar kuru evaņģēlisti ir ieskāvuši pēclieldienu Kristus sarunas, mēs varam saskatīt atbildi uz pašu svarīgāko ticīgas sirds prasību: “Kungs, iemāci mums lūgties”. Atbilde ir: “ Es došu jums lūgšanu Garu. Jūs būsiet Manī- un Es lūgšos jūsos”²⁶⁰. Tieši tāpēc, ka Liturģija ir kristīgās dzīves kalngals, tiem, kas atrodas pakājē, tā šķiet aizklāta ar noslēpuma un neskaidru mājienu mākoņiem.

    Vienīgais detalizētais un pilnais agrīnās kristietības Liturģijas apraksts ir svētā Romas Hipolīta “Apustuļu mantojumā”, bet pats autors tā saka par savu grāmatu: “Šo mēs jums īsumā pavēstījām par svētajām kristībām un par svēto pienesumu, jo jūs jau esat apmācīti par miesas augšāmcelšanos un citu ko, kā rakstīts” (Св. Ипполит Римский. Апостольское Предание. // БТ. М., 1970. №5, lpp. 290.). Tātad, tajā, kas ir uzrakstīts, tas ir Evaņģēlija patiesībās, “Apustuļu mantojuma” lasītāji jau ir apmācīti. Tādēļ viņiem jau vajag atklāt sakramentu. Viņiem var uzticēt Mantojumu.

     Un vēlāk, kaut arī dievnami bija atvērti visiem, pirms paša sakramenta veikšanas, no dievnamiem palūdza iziet neiesvētītajiem.: “Skūpstiet viens otru ar svēto skūpstu, un tie no jums, kuri nevar savienoties ar šo Dievišķo sakramentu, lai iziet aiz durvīm”- brīdina diakons Armēņu liturģijā (Cit.  Воронов Ливерий, протоиерей. К вопросу о так называемом “тайном” чтении священнослужителем евхаристических молитв во время Божественной Литургии. // БТ. М., 1968. №4. lpp. 172.), bet mūsu- viņš vēl līdz šim paziņo: “Uzsauktie, izejat”.

       Ja aiz šī uzsaukuma sekotu “apokrifu” vai traktātu lasījums, kas izskaidrotu Visuma materiālo struktūru- mūsdienu okultiem “ezoteriskās kristietības” izveidotājiem būtu taisnība. Bet mēs precīzi zinām, kas tieši notika pēc uzsaukto iziešanas no dievnama. Notika Eiharistijas Sakraments. Tieši “Uzticamo Liturģija”, kuras kalngals bija baudīšana no Kunga Kausa, un bija tas sakraments, ko slēpa no neiesvētītajiem. Tā kā bija gadījumi, ka cilvēks kā uzsauktais bija vairākus gadus (aiz bailēm pēc kristībām atkal iekrist grēkā), saprotama kļūst Nīsas Grigorija pamācība kādam viņa paziņam: “Man tavā vietā ir kauns, ka tu, jau kļuvis vecs, līdz šim vēl joprojām attālinies no piedalīšanās liturģijā, kā nesaprātīgs puisītis, kuram nevar uzticēt noslēpumu. Savienojies ar mistisko tautu un sāc mācīties noslēpumainās runas” (Cit. no: Рудзянский А. Христианство и древние эзотерические школы. // Вера и знание. 1914. № 7, lpp. 5.).

      Kristietībā neeksistē ezoteriskas mācības.

     Tās nebija, pirmkārt, tādēļ, ka pēc Vasarsvētku brīnuma bailes pameta apustuļus. Kristieši tik lielā mērā nebaidījās tā, ka viņu ticība ir tik skandaliozi atšķirīga no apkārtējās vides ticībām, ka simtiem un tūkstošiem gāja nāvē. “Apustuļi ne no kā nebaidījās, kā man ir zināms,- raksta Tertuliāns,- ne no jūdiem, ne pagāniem, tāpat kā, protams, kā brīvi Baznīcā sludināja tie, kuri neklusēja sinagogās un sabiedriskās vietās” (Тертуллиан. Об отводе еретиков // Вера и жизнь христианская по учению святых Отцов и учителей Церкви. Сост. проф. Н. Сагарда. вып. 2. М., 1996, lpp. 269. ). Kādēļ vajadzēja slēpt no pagāniem okultās doktrīnas, ja tieši tās pagāni uzņēma ar sajūsmu?  Kādēļ kristiešiem vajadzēja mirt par savu ticību, ja to nevarēja atšķirt no pitogoriešu un Hermesa Trismegista pielūdzēju ticības. Vai nebija pietiekoši “ezoteriskajiem kristiešiem” personiskās glābšanas dēļ tikai pačukstēt tiesnesim: “Es, tāpat kā jūs, ticu tam pašam un man ir zināmi tie paši sakramenti, kas arī jums, bet tos dīvainos dogmātus, kas ir piefiksēti mūsu atklātajos evaņģēlijos, es sludināju tikai uzmanības novēršanai”? Un kā vispār varēja pazīt kristiešus un par ko viņus varēja sodīt ar nāvi, ja viņu mācība bija slepena, nefiksēta grāmatās un netika izpausta svešiniekiem? Un vai varēja būt slēgts ezoterisks pulciņš pati aktīvākā, veiksmīgākā un, tātad, atvērtā misionāru kopiena cilvēces vēsturē?²⁶¹

         Bez tam, taisnīgs pēc būtības (bet ne pēc intonācijas) ir viena no Nabokova varoņiem aizrādījums “Aicinājumā uz nāves sodu” skan, ka “kristietībā ir kaut kāda dīvaina vispārpieejamība”. Kristietība patiešām atnāk pasaulē kā vispārējas garīdzniecības reliģija. Kristieši ir garīdznieku tauta (1. Pēt. 2,5 un 9), un tādēļ šīs tautas iekšienē nevar būt sadalījums “iesvētītos ezotēriķos” un “profānos”. Kristus Upura un Viņa Augšāmcelšanās noslēpumā ir iesvētīti visi. Un kā vienots ir Kristus- vienotai jābūt arī Viņa baznīcas Miesai. Tādēļ Tertuliāns pavisam taisnīgi atzīmēja psiholoģisko neiespējamību apustuļiem savienot ekzoterisko un ezoterisko sludināšanu: “Nevar ticēt, ka vienu Dievu viņi pasludina baznīcā, bet citu- mājās, vienu Kristus būtību attēloja atklāti, citu- slēpti, vienu cerību uz augšāmcelšanos sludināja visiem, bet citu- nedaudziem. Viņi taču paši lūdza savās vēstulēs, lai visi runātu vienu un to pašu, un lai Baznīcā nebūtu dalīšanās un nesaprašanās” (Тертуллиан. Об отводе еретиков // Вера и жизнь христианская по учению святых Отцов и учителей Церкви. Сост. проф. Н. Сагарда. вып. 2. М., 1996, lpp. 269.).

      Jā, okultistiem un mūsdienu “ezoteriskās senās kristietības” izgatavotājiem par sarūgtinājumu, kristietībā nebija “slepenu mācību”.   

      Bet kristietība bija un ir sakramenti. Tajās 40 dienās, kad Augšāmcēlušais Pestītājs runāja ar mācekļiem par Debesu Valstību, runa nebija par zonu struktūrām un “kosmosa herarhijām”. Runa bija par to, kā Debesu Valstību ievest zemes pasaulē, ievest cilvēku siržu iekšienē. Ne apustuļu ziņkāre par kosmosa struktūru tajās dienās tika apmierināta (kaut gan tieši tā domā gnostiķi un okultisti). Kristus gatavoja apustuļus viņu galvenajai kalpošanai uz zemes. Viņi gatavojās celt Baznīcu. Tieši par Eiharistiju un Baznīcas kā Kunga Miesas izveidošanu bija runa. Ne liturģiskās formulas Viņš nodeva apustuļiem, bet runāja par pašu Dievsaskarsmes realitāti, par savienošanās ar Dievu noslēpumu.

      Un tas, kas tika uzticēts apustuļiem, nenomira līdz ar viņiem, bet palika Baznīcā. Lūk, kā par to raksta svētais Teofans Vientuļnieks: “Ja tu satiktu Apustuli, vai tu paietu garām, viņu par visu neizjautājis? Tā tas bija arī tad. Un nav nekādu šaubu, ka viss ko izdarīja un novēlēja Kungs, kaut arī nav pierakstīts, bet tas viss ir nodots ticīgajiem, tika glabāts Baznīcā un ir nonācis līdz mums. Tas ir pazudis tikai tiem, kuri ir pārāk gudri un kliedz: negribu zināt neko citu, kā tikai to, kas rakstīts Evaņģēlijā... Kungs pēc augšāmcelšanās četrdesmit dienas stāstīja apustuļiem visu, kas attiecās uz Debesu Valstību, tas ir par Baznīcas celšanu... Domā, ka tas ir kaut kas ārpus zemes, neizmērāmi augsts, tāds, kas tiek darīts debesīs?- Nē. Visas šīs sarunas bija par to, kā uz zemes ierīkot svēto Baznīcu: kā sludināt, kā ticīgos kristīt, kā viņiem iedot Svēto Garu, kā pievienot svētajiem noslēpumiem, kā viņiem ievēlēt un iesvētīt garīdzniekus, kā viņiem sanākt lūgšanai- rītā, vakarā, pusdienā,- ko dziedāt, ko lasīt. Un visu pārējo, kas attiecas uz izpatikšanu Dievam un dvēseles glābšanu. Tas viss nav uzrakstīts. Bet Apustuļi pēc tam, kad dibināja baznīcas, visu to ieviesa darbībā... Svētdarbību veikšanas veidu, īpaši sakramentu veikšanas veidu, ticīgie glabāja noslēpumā un tālāk nodeva vārdos tikai ar pašu darbību, un tīšām neko nepierakstīja, lai to neuzzinātu neviens no neticīgajiem un nekļūtu vainīgi Dieva baušļu priekšā: nemetiet savas pērles cūkām priekšā (Mt. 7,6)” (Свт. Феофан Затворник. Собрание писем. 5. izlaid.- М., 1994, lpp.54-57.).

    Ko paši Raksti saka par Mantojumu?- Lūk, apustuļa Pāvila atslēgas teksts, kurš trīs reizes runā par mantojumu: “Jo no Tā Kunga es esmu saņēmis, ko arī jums mācīju: ka Tas Kungs tanī naktī, kad tas tapa nodots, ņēma maizi...” (1.Kor. 11,23). Mantojums- tas ir Kristus Eiharistiska klātbūtne kristiešos.

    Bet vai “Cilvēkmīlestības Dievs”, kuru sludināja apustuļi, atnāca tikai, lai savienotu ar Sevi 12-t aplaimotus ebrejus, jeb vai Viņš vēlas ieturēt maltīti ar (Atkl. 3,20) katru no ļaudīm, neatkarīgi no viņu dzimšanas laika un vietas? Pēdējie Kristus vārdi uz zemes- “Es esmu ar jums līdz pasaules galam”. “Ar jums”- vai tikai ar apustuļiem (kuri noteikti nenodzīvoja līdz “pasaules galam”), vai arī ar mums, ar visiem dzīvojošajiem telpā no Iemiesošanās līdz Parūsijai?

    Pēdējais ir iespējams tikai tajā gadījumā, ja tiem, kuri manto no apustuļiem, būs iespēja ieiet Derībā, kas ir slēgta ar maizes laušanu Sionas jumtistabā un izpildīta ar Gara sūtīšanu. Tas nozīmē, ka Kristum vajadzēja atstāt mums iespēju kļūt kā par Pēdējo Vakariņu, tā arī par Vasarsvētku līdzdalībniekiem. Tas nozīmē, ka ar Svētā Gara darbību, ko mēs izprasām Liturģijā, pazūd laika un telpas siena, kas mūs atdala no Sionas jumtistabas , un mēs kopā ar apustuļiem piedalāmies Tajā pašā Upurī un baudām tās pašas Veltes. Šīs iespējas atklāšana tad arī ir kristietības Mantojuma mistērisms.

Baznīcas Sakraments- tā ir Eiharistija, piedalīšanās Pēdējās Vakariņās. Ar to Baznīca dzīvo, un to- slēpj. Ar to dzīvo, jo tikai Kristus Miesas Sakramentā Baznīca sevi izveido: “Viņš arī devis citus par apustuļiem, citus par praviešiem, citus par evaņģēlistiem, citus par ganiem un mācītājiem, lai svētos sagatavotu kalpošanas darbam, Kristus miesas radīšanai, lai patiesi būdami mīlestībā, visās lietās pieaugsim Viņā, kas ir mūsu galva, proti, Kristus no Kura... visa miesa saņem savienošanos pašai sevis veidošanai mīlestībā” (Ef. 4,11-16). Tas arī ir tas sakraments, kas dod nepsalmisku savienošanos ar Dievu, vairāk kā lūgšanu vienotība ar viņu, jo “Ne tikai garā vien Kristus vēlējās savienoties ar ticīgajiem, bet arī miesā un asinīs” (Хомяков А. С. Сочинения... lpp. 42.). Un tieši šo Saskarsmi kristieši padarīja par sakramentu un slēpa no citiem. Slēpa par tūkstošu savu dzīvību cenu.

249. Dievišķošana kā kristieša dzīves mērķis ir aizdomīgs baptistu acīs. Sv. Ireneja vārdi ”Dievs kļuva cilvēks, lai cilvēks varētu kļūt Dievs” baptistu biedē: “Tiešām baismīgi kļūst: tik ļoti šie vārdi ir līdzīgi kārdinātājam Ēdenes dārzā: “Esiet kā dievi...” ”(Пушков Е. Н. Не смущайся! Интернет-версия: http://glaznayamaz.org/html/ne_smushaysya.html).

250. Mantojuma analoģisku triadoloģisku struktūru cenšas ieraudzīt Maskavas sv. Akvīnas Toma katoļu kolēdžas rektors tēvs Bernardo Antonini II Vatikāna Koncila dokumentos. Viņa skaidrojuma Koncila konstitūcijas 7. panta “Dei verbum” piedāvā sekojošu Mantojuma loku: “kustība sākas Dieva plānā un lēmumā, Dievs- Tēvs sūta Savu Dēlu šī plāna īstenošanai; Kristus ar savu varu sūta apustuļus; apustuļi sludina un raksta, un kā savus pēctečus nozīmē bīskapus; Baznīca turpina savu misiju līdz pat galīgai atgriešanās pie Tēva” (о. Бернардо Антонини. Божественное откровение. - М., 1992. lpp. 55-56). Šajā shēmā, manuprāt, ir nopietns trūkums. Tēvs dod Dēlam Dievišķās dzīves pilnību – un tieši to Dēls vēlas paziņot ļaudīm. Tātad, tieši savienošanos ar Dievišķo pilnību tālāk jānodod Tradīcijai. T. Antonini shēma ontoloģisko piesātinājumu nomaina ar kādu tīri organizatorisku darbību: apustuļi “sludina, raksta, nozīmē”. Tas ir- ir redzama nopietna daudzveidība starp to, ko Tēvs nodeva Dēlam, un to, ko apustuļi nodod saviem pēctečiem: Dievs mums dod Dēlā Mūžīgo Dzīvi, bet apustuļi tālāk dod tikai varu un ticības mācību. Taisnības labad ir vērts atzīmēt, ka pats Dei Verbum teksts satur norādi uz apustuļu kalpošanas ontoloģiskumu (apustuļi “sludināja visiem, dodot dievišķās veltes”). Bet, t. Antonini uzsvērtais triadoloģiskais Mantojuma konteksts, pilnībā Vatikāna konstitūcijas tekstā nav atrodams un, visdrīzāk, ir apzināts vai neapzināts autora mēģinājums pietuvināt katoļu Mantojuma izpratni pareizticīgajai.

251. Presbiteru kalpošana tiek noteikta garīdznieku tautas vidū (tāpat kā Izraēla- garīdznieku tautas- vidū bija dievnamu garīdznieki) un tas ir saistīts vispirms ar Eiharistijas sakramentu un tām baznīcas darbībām un sakramentiem, kas grupējas apkārt Eiharistijas noslēpumam.

252. “Brīvās kristietības” piekritēju uzmanībai, tas ir kristietības “bez Baznīcas”: vārds baznīca Jaunajā Derībā tiek lietots visai uzstājīgi, bet, lūk, vārda kristietība tur vienkārši nav.

253. Piesaucot apustuļa Jēkaba vārdus “Bet esiet vārda darītāji un ne tikai klausītāji” (Jēk.1,22). K. Androņikovs jautā- “Vai ir vēl precīzāka Mantojuma un tā saites ar Rakstiem definīcija?” (Andronikof C. Tradition et devenir de la vie chretienne // La Tradition. La pensee or-thodoxe № XVII/5. Paris,1992, lpp.14)

254. Отцы и учители Церкви III века. Антология. 2. sēj. - М., 1996, lpp. 368-369. Vēstules būtība ir tajā, ka Liturģijā var izmantot vīnu, bet ne ūdeni, kā uzskatīja galēji askētiski strāvojumi.

255. “Sākšu ar kristībām. Gatavojoties pieiet ūdenim, zem baznīcas pārziņa rokas mēs liecinām, ka atsakāmies no velna, no maldiem un viņa eņģeļiem; pēc tam trīs reizes pagremdējamies, atbildot nedaudz plašāk kā Kungs noteica Evaņģēlijā. Esot no tās uzņemti, baudām piena un medus maisījumu, un no tās dienas veselu nedēļu atturamies no ikdienas mazgāšanās. Eiharistijas sakraments, ko Kungs iedibināja pusdienu laikā un novēlēja visiem, mēs pieņemam arī pirmsausmas sapulcēs, un ne citādi kā no vadošo rokām; mirušo atceres dienās nesam pienesumus par mirušajiem, par mocekļu nāvi; uzskatām par necienīgu svētdienās (dio Dominico) gavēt vai lūgties uz ceļiem; šīs pašas atlaides izmantojam arī no Lieldienām līdz Vasarsvētkiem. Rūpējamies, lai no kausa vai maizes neko nenosviestu pie zemes. Pirms katra darba  un pirms katras kustības uz priekšu, ienākot un izejot, apaujot kājas, mazgājoties, sēžoties pie galda, iededzot sveci, liekoties gultā, apsēžoties, lai ar kādu parunātos, uz pieres zīmējam krusta zīmi. Ja tu pieprasīsi, kur rakstos ir likums par visu šo un citiem tādiem pašiem iestādījumiem, nekur to neatradīsi: mantojums- tev teiks- tā māca, paradums apstiprina, bet ticība glabā” (De corona militaris 3 un 4).

256. Starp citu, no augstāk teiktā būs saprotamāka ieturētā pareizticības attieksme pret katolicismu: “Pareizticīgajā baznīcā tic, ka maize un vīns Eiharistijas sakramentā pārveidojas, piesaucot un nonākot Svētajam Garam. Bet Latīņi uzskatīja par nevajadzīgu šo piesaukšanu, un izslēdza to no savas liturģijas. Un tā saprotošais- pats lai saprot Latīņu Eiharistiju” (Собрание писем оптинского старца иеросхимонаха Амвросия. М., 1995, 1. d., lpp. 236).

257. Protesta evolūcija brīnišķīgi ir parādīta tēva Dorofeja (VII gadsimts) stāstā: “Es pazinu vienu, kurš kaut kad nonāca nožēlojamā stāvoklī. Sākumā, ja kāds no brāļiem viņam teica kaut ko, viņš katru noniecināja un iebilda: “ko tāds nozīmē? Nav neviena cienīga, izņemot Zosimu un viņam līdzīgu”. Pēc tam sāka arī viņus nosodīt un teikt: “ nav neviena, izņemot Makariju”. Nedaudz vēlāk sāka teikt: “kas tāds ir Makārijs? Nav neviena, izņemot Vasīliju un Grigoriju”. Bet drīz saka nosodīt arī viņus, sakot: “Kas tādi ir Vasīlijs un Grigorijs? Nav neviena cienīga, izņemot Pēteri un Pāvilu”. Es viņam saku: “patiesi, brāli, tu drīz arī viņus sāksi noniecināt”. Un ticiet man, pēc neliela laika viņš sāka teikt: “ kas tas tāds Pēteris un kas tas tāds Pāvils? Neviens neko nenozīmē, izņemot pašu Svēto Trīsvienību”. Beidzot viņš kļuva lepns arī pret pašu Dievu, un tādā veidā zaudēja prātu” (авва Дорофей. Душеполезные научения и послания. - Троице-Сергиева Лавра, 1900, lpp. 42). Vai šī nav jaunās Eiropas progresa formula?  

258. Vēl Dostojevskis atgādināja, ka uz zemes viss sākas, bet nekas nebeidzas...Tā arī Celsa-Marksa līnija nekādi negrib beigties. Un mūsu laikos tiek uzskatīts par pilnīgi pieļaujamu eleganti vērst uzmanību uz tiem pašiem apstākļiem. Kā to sev atļāva, piemēram, Jevgēņijs Maiburds, pēc kura domas- “Kristiešu kauns, ko kulturāli sauc par “asiņaino apmelojumu”- vai tas nav radies Dieva dēļ vājprātīgās smadzenēs, kas ir audzinātas ar eiharistiju?” (Neatkarīgā avīze, 23.9.93).

259. Slēptās lūgšanas Bizantijā parādījās divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, eiharistisko lūgšanu publiska lasīšana veicināja to, ka bērni, kuri atradās vistuvāk pie altāra, vislabāk visu dzirdēja un redzēja, un savās spēlēs atkārtoja Sakramentus (Skat. “Луг Духовный”, 196. nod.). Otrkārt, kristiešu vispārējās garīgās nostājas krišana no tā laika, kad viņu ticība kļuva valstiski obligāta, prasīja redzamu atgādinājumu, ka altārī notiek kaut kas neparasts. Klusēšanas un atstādināšanas disciplīna kalpoja kā atgādinājums par attālumu, kas atdala parastas maizes baudīšanu no Eiharistiskas Maizes un par cilvēka atbildību par piedalīšanos sakramentā.

260. Atcerēsimies brīnumaino sv. Maskavas Filareta lūgšanu : “Māci mani lūgties. Pats lūdzies manī”.

261. Islāms (vēlāk, VII-VIII gadsimtos) izplatījās ātrāk, nekā kristietība I-IV gadsimtos, bet islāmu aktīvi ieviesa valsts vara un karaspēks, tai laikā, kad kristieši sludināja, laikā, kad viņus vajāja visspēcīgākā impērija.