Tulkotāja
priekšvārds
Lasītājiem piedāvātā teksta autors ir
ievērojamais krievu reliģiskais filosofs (arī publicists, redaktors, izdevējs,
politiķis, sabiedriskais un baznīcas darbinieks...) Ļevs Tihomirovs
(1852-1923). “Islāms” ir tikai viena nodaļa no viņa kapitālā un unikālā, piecu
gadu laikā (1913-1918) tapušā darba “Vēstures reliģiski-filosofiskie pamati”.
Lai arī autors savā darbībā vairākkārt
pieskāries eshatoloģijas tēmai, tomēr islāma loma vēstures beigu notikumos ir
faktiski palikusi ārpus viņa redzesloka. Ja neņemam vērā divus pabikli
izteiktus, taču pravietiski brīdinošus teikumus, ka “... šīs reliģijas
ticējumos potenciāli tomēr saglabājas iespēja atgriezties pirmo halifu
laikos – pie idejas par visas pasaules pārvaldīšanu. Šāda iespēja slēpjas Mahdi
idejā”.
Ja vēl pirms nieka simts gadiem Ļ. Tihomirovs
islāmu raksturoja kā “absolūta pagrimuma stadijā” esošu, tad šodien jau mūsu
acīm paveras gluži cita aina – islams ir izpleties ne tikai ģeogrāfiski un
demogrāfiski, bet nereti kļuvis arī par vienīgo glābiņu dažam labam
konservatīvas ievirzes eiropietim...
Bēgļu sakarā dzimušās bailes no islāma
informatīvajā telpā galvenokārt cenšas rast atbildi uz jautājumiem “kas
notiek?” un “kas mūs sagaida?” Grāmatas “Толкование на Апокалипсис” autors –
teologs un virspriesteris Genādijs Fasts jau pirms 15 gadiem savās pārdomās
Kristus dzimšanas 2000 gadu jubilejas sakarā ar vairākām pravietiskām frāzēm ir
atbildējis uz šobrīd Eiropā aktuālo, bet nepopulāro jautājumu “kāpēc?” Lūk,
viena no tām: “Ar Hagaras dēla Ismaēla rokām Kungs sitīs Īzaka pēctečus, sitīs
Savu tautu. Tā Dievam ir labpaticis. Kamēr mēs strīdamies par dogmām – Ismaēla
pēcteči Dievam pakļaujas. Kamēr mēs ar abortiem un kontracepcijas līdzekļiem
nogalinām savus bērnus – viņi bērnus dzemdē, kamēr mēs garīgi degradējamies –
viņi kļūst stiprāki. Un sitienam paceltajā viņu rokā mums ir jāspēj saskatīt
Visaugstā Kunga glābjošo atvēzienu”.
Ļ.Tihomirovs
ISLĀMS
ISLĀMA
PRAVIETIS
Sešus gadsimtus pēc kristietības rašanās, līdz
tam pasaules mēroga lomai nepiemērotajā Arābijā, dzima jauna mācība. Tai
piemītošais iekšējais sasprindzinājums bija tik milzīgs, ka tā kādu laiku
draudēja sev pakļaut daudz varenāku reliģisko sistēmu valstis ar tur mītošajiem
kristiešiem, jūdiem, persiešiem un hinduistiem. Šī bija Muhameda mācība islāms,
kas savus spēkus prata attīstīt ar ātrumu, kāds līdz šim nebija
pieredzēts nevienā reliģijā. Tiesa, beigu beigās gan šīs mācības ietekme uz cilvēku
prātiem ne tuvu neatbilda tās sākotnēji šķietamajam spēkam.
Līdz zināmai pakāpei islāms var tikt aplūkots kā
sinkrētiska mācība, jo tas ir veidojies saplūstot ebreju, kristiešu un vietējām
– arābu ietekmēm, kam turpinājumā pievienojās arī persiešu un hinduistu
ietekmes. Muhameda reliģisko koncepciju tomēr būtu jāatzīst par oriģinālu, jo viņš
attīstīja vietējo arābu Allāha ideju tādā veidolā, kas nesakrīt ne ar ebreju,
nedz arī ar kristiešu priekšstatu par Dievības attieksmi pret cilvēci, par
hinduistu priekšstatiem pat nerunājot.
Arābu cilts ir veidojusies no elementiem, kas
nav gluži viendabīgi. Tuksnesī mītošā arābu daļa uzskatīja sevi par Ābrahāma
un Hagaras dēla Ismaēla pēctečiem. Visauglīgākās un civilizētākās pussalas
daļas – Jemenas iedzīvotāji tika uzskatīti par kahtamītiem – bibliskā Joktana
pēctečiem.
Muhameda līdzgaitnieki arābi, jo īpaši ismaēlieši-beduīni atradās uz
ļoti zemas reliģiskās attīstības pakāpes, nolaižoties līdz animistiskām un
fetišiskām iezīmēm. Tie pielūdza dažādas sīkas dievības, starp citu, arī trīs
Allaha meitas. Paša Dieva (Allaha) būtība arābiem bija visnotaļ miglaina, kaut
arī tieši Allāha jēdziens tiem lielākoties saistījās ar Dieva ideju. Allāha
kults bija ļoti izplatīts un par templi tam kalpoja Kaāba (Mekā) ar pazīstamo
melno akmeni (iespējams, aerolītu). Kā uz pielūgsmes vietu Hadža svētkos te
pulcējās visas arābu ciltis. Šo svētku laikā visās ciltīs obligāti bija
jāievēro pamiers. Šie svētki tika veltīti tieši Allaham, kura ideju tad nu arī
attīstīja Muhameds.
No nearābiskajām ietekmēm pussalā īpaši spēcīga bija tā, kas nāca no
ebrejiem. Kristietība islāmā iespiedās lielākoties herētisku sektu veidā.
Dienvidarābijai bija sakari ar Abesīniju. Par ebrejiem ir zināms tas, ka viņu
kolonijas Arābijā pastāvējušas kopš senseniem laikiem. Ebreju parādīšanos
Arābijā vietējie ticējumi datē gandrīz vai ar Jēzus Navina laikmetu. Laikā, kad
tika nopostīts Jeruzālemes templis, ebreji lielā skaitā bēga uz Arābiju. Turpat
glābiņu meklēja arī bēguļojošie zeloti, pēc tam, kad Jeruzālemi bija sagrāvuši
romieši. Būdama ļoti stipra ziemeļos, ebreju kolozinācija aizsniedzās līdz
Jemenai. Ziemeļarābijā ebreji dzīvoja kā neatkarīgas ciltis un piekopa ganiem
raksturīgo dzīvesveidu. Starp citu, tieši viņiem ilgu laiku, līdz pat 530.gadam
piederēja Medīna, kuras vārds tolaik bija Jatriba (vai Jastriba). Tikai neilgi
pirms Muhameda dzimšanas, 535.gadā, Jatribas ebreji bija spiesti dot vietu arī
dažām arābu ciltīm, ar kurām tie, starp citu, sadzīvoja federatīvi, uz
līdztiesības pamatiem. Jatriba bija Arābijas ebreju zinību centrs, te atradās
arī augstākā rabīnu skola, kas nereti tika dēvēta par akadēmiju. Pilnībā
apgūstot arābu dzīvesveidu un iemācoties viņu valodu, Arābijas ebreji tomēr
saglabāja savu ticību un izplatīja to arābu vidū, apliecinot savu lielo
kultūras ietekmi šajā vidē vispār. Kaut arī arābu alfabēts nav ebreju radīts,
par kalendāra izgudrotājiem šeit kļuva ebreji. Ebreju ietekmi veicināja līdzīgā
valoda un kopīgā izcelsme – arābu vidē tie cītīgi uzturēja ideju par kopīgo izcelsmi
no Ābrahāma, kaut arī no atšķirīgām mātēm.[1]
Jau kopš pagānu laikiem arābu vidū bija izplatīta apgraizīšana.
500.gadā Arābijas dienvidos Jemenas valdnieks Abu Keribs ar daļu tautas pieņēma
ebreju ticību. Tā pildīja valdošās reliģijas lomu līdz 530. gadam, kad ebreju
apspiesto kristiešu sūdzības uzklausījušais Abesīnijas valdnieks šo valsti
iekaroja un ebreju valdīšanai pienāca gals.
Kopumā Arābijā varēja sastapt gan primitīvu pagānismu, gan Mozus
likumos sakņotu jūdaismu, gan arī ebreju mistiskās mācības. Te bija sastopama
arī kristietība, tiesa, sektantiskā „mērcē”, kā arī liela sīriešu, ēģiptiešu un
grieķu mistikas ietekme. Tirdzniecības darījumu laikā daudz ceļojušais
Muhameds varēja netraucēti iepazīt šos daudzveidīgos reliģiskos uzskatus. Taču
viņš pats pēc sava asins sastāva, protams, bija īsts arābs no koreišītu cilts.
Muhameds piedzima 570.gadā Allaha kulta reliģiskajā centrā Mekā. Viņa
tēvs Abdulla bija Abdul Mutaliba dēls no Hašimu ģimenes. Arī Muhameda māte
Amina, no Zuhru ģimenes nākušā Vahba meita, bija arābiete. Tiesa gan, ticējumi
liecina, ka viņas dzimtas saknes meklējamas ar ebreju asinīm krietni „atšķaidītajā”
Jatribas apvidū. Nākdams no trūcīgu vecāku ģimenes, Muhameds kļuva par bagātas
arābu atraitnes Hadidžas lietvedi. Pildot viņas dotos uzdevumus, Muhameds daudz
laika pavadīja ceļojumos. Vēlāk Hadidža kļuva par viņa sievu. Viņam tad bija
24, bet viņai 39 gadi. Grecs apgalvo, ka Hadidžas brālēns Baraks ibn Naufals
esot pieņēmis ebreju ticību un pratis arī lasīt ebrejiski. A. Millers viņu dēvē
par „kristieti ar evionisma piegaršu”.[2]
Lielas atšķirības te nav, jo evionisti jeb „jūdaistiskie kristieši”
bija herētiska sekta, kas praktizēja apgraizīšanos un visu jūdu bauslību.
Pestītāju tie uzskatīja par Jāzepa un Marijas, nevis Dieva dēlu, par parastu
cilvēku, kaut arī Svētā Gara iesvētītu. No Jaunās Derības grāmatām tie atzina
tikai Mateja evaņģēliju un viņu vidū nebija citu cilšu pārstāvju, tikai ebreji.
Tādejādi, Baraks ibn Naufals spēja vienīgi samudžināt Muhameda uzskatus par
kristietību. Runājot par ebrejiem, jāuzsver, ka viņu kontakti ar Muhamedu
iesākumā bija ļoti cieši. Viņa palīgi Abdulla ibn Salams, un Muhnariks būdami
ebreji, ievēroja Bauslību visā pilnībā. Kādu laiku par visu Muhameda saraksti
rūpējās sekretārs ebrejs. Lasīt-rakstīt prasme gan arābu, gan arī ebreju valodā
pašam Muhamedam bija sveša. Runājot par savu mācību, Muhameds bija
pārliecināts, ka viņš ir tikai ebreju sagrozītās Ābrahāma ticības atjaunotājs.
Arī rakstu izkropļošanā viņš vainoja ebrejus. Iesākumā Muhameds nešaubījās, ka
ebreji viņa mācībai pievienosies, savukārt ebreji domāja, ka viņš gluži
vienkārši kļūs par ebreju prozelītu un sniegs atbalstu viņu ietekmei Arābijā.
Muhameda priekšstati par kristietību bija vēl miglaināki nekā priekšstati par
jūdaismu. Analfabētisma dēļ viņš nespēja iepazīt ne Veco, nedz arī Jauno
Derību, bija jāizlīdzas vienīgi ar mutiskiem pārstāstiem. Evionīti liecina, ka
viņš Pestītāju par pravieti gan atzina, bet noliedza Viņa dievišķumu. Vēl viņš
apgalvoja, ka kristieši ir sagrozījuši ne tikai Rakstus, bet arī pašu Jēzus
Kristus mācību. Ne jau kādās zinātniskās atziņās sakņojās visi šie drosmīgie
Muhameda lēmumi – to izcelsme bija meklējama vien viņa nepastarpinātajos
iedvesumos. Viņš tiecās pēc reliģiskas patiesības un sakarā ar epilepsiju, kas
viņu acīmredzot mocīja[3],
mēdza krist ekstāzēs, kuru laikā skatīja debesu sfēras, sarunājās ar praviešiem
un pašu Allahu. Visslavenākajā no savām vīzijām, kas tiek dēvēta par
„pacelšanos debesīs”, Muhameds, sēžot burvju zirga Alboraka mugurā, kopā ar
erceņģeli Gabriēlu izjāja caur septiņām debesīm, kurās redzēja Ādamu, Jēzu
Kristu, Jāzepu, Enohu, Āronu, Mozu, Ābrahāmu. Tālāk par septītajām debesīm
erceņģelis Gabriēls vairs nevarēja doties, tāpēc Muhameds vienatnē pacēlās līdz
pašam Allāha altārim. Uz altāra viņš ieraudzīja uzrakstu „Nav cita Dieva,
izņemot Allahu un Muhameds ir Viņa sūtītais”. [4]
Tādejādi, saņemot patiesības atklāsmi no vistiešākajiem avotiem,
Muhameds uzskatīja un pasludināja par meliem visu, kas neatbilda viņa vīzijām.
Tāpēc Muhameda un ebreju ceļi drīz vien šķīrās. Saspīlējuma iniciatori
bija paši ebreji, jo sapratuši, ka viņš nebūt negrasās tiem sekot, bet plāno
tos aizraut sev līdzi, un pārliecinājušies par Muhameda absolūto tumsonību
Svēto Rakstu izpratnē, tie sāka pretoties viņa sludināšanai un graut viņa autoritāti
arābu vidū. Viņš savukārt pasludināja ebrejus par bezdievjiem un sāka pret
viņiem nežēlīgu cīņu, vardarbīgi pievēršot tos islāmam. Beigu beigās viņu
attiecības pārauga abpusēji nesamierināma naidā. Kāda ebreju gūstekne Cinnova
jeb Zenobija pat centās Muhamedu noindēt. Tam bija zināmas sekmes, jo lai gan
Muhameds saindēto gabalu paspēja izspļaut, inde tomēr atstāja iespaidu –
Muhameds sasirga un pēc diviem-trim gadiem (632.gadā) nomira. Neraugoties uz
to, ka ebreji no Jatribas, Hajberas un citām vietām tika pilnībā padzīti un
vardarbīgā veidā pievērsti islāmam, „ebreju atlikums”, - saka Grecs, -
„nezaudēja cerību reiz atbrīvoties no ienaidnieka. Viņi organizēja dumpjus un
darbojās roku rokā ar neapmierinātajiem arābiem”. Kad Muhameds nomira, „Arābijas
ebreji ar pamatoti ļaunu prieku saņēma ziņu par viņa nāvi,” – vēsta Grecs.[5]
Lai kā tur arī nebūtu, bet pārtraucot sakarus ar jūdaismu un pieliekot
punktu visām jūdu cerībām, Muhameds kļuva par nacionālo arābu pravieti un
politisko darbinieku.
Islāma galvenās
iezīmes
Visai drīz pēc Muhameda nāves viņa ticības mācība pakļāvās svešām
ietekmēm. Turklāt tas notika tik lielā mērā, ka tikai simboliska Korāna
interpretācija spēja savienot šīs ietekmes ar patieso pravieša mācību. Taču
Muhameda pamatmācība bija ārkārtīgi vienkārša, lietišķa un materiālistiska, pat
aprakstot debesu sfēras. Tajā izpaudās arābu gars, kam šķita nepieņemamas
mistiskās noskaņas un koncepcijas. Lai arī šo mācību tās dibinātājs cerēja
izplatīt visā pasaulē, pēc sava iekšējā satura tā bija primitīva un sekla. Tas
daļēji atvieglināja tās apgūšanu, bet tai pašā laikā padarīja islāmu bezspēcīgu
iepretim blakus ietekmēm, kas tika vērstas uz cilvēkiem, kuri tiecās pēc daudz
dziļākas un smalkākas Dievības izpratnes, ieskaitot tās attieksmi pret pasauli.
Radot islāmu, Muhameds ir spēris milzīgu soli atpakaļ – aizvadīto gadsimtu
dzīlēs, un tāpēc krasi atšķīrās no kristietības un jūdaisma. Viņš par ticības
mērķi sev izvirzīja senās Ābrahāma
ticības atjaunošanu, atmetot visas aizvadītās tūkstošgades, kuru laikā
noritēja Ābrahāma ticības tālākā attīstība. Arī pats jūdaisms izrietēja no
Ābrahāma ticības, taču neiestrēga tajā. Jūdaisms to papildināja ar Mozus
baušļiem, ar praviešiem iedvesto, ar mācīto rabīnu vispusīgajiem skaidrojumiem,
ar to, ka „mantojums” tika atzīts par līdzvērtīgu bauslībai, un, visbeidzot, ar
māksliniecisku Rakstu interpretāciju, kas pieļāva iespēju sastingušajā Rakstu
burtiskumā iekļaut gandrīz vai jebkādu jēgu. Tādā veidā ebreji radīja sarežģītu
ticību, kur, par spīti šķietami striktajai pakļāvībai likuma burta priekšā,
noritēja gandrīz vai emancipācijas process – to paveica Rakstu
„interpretācijas”, kuru sākotnējais mērķis bija noteikt juridiski precīzu
Bauslības jēgu. Savukārt ar māksliniecisku Rakstu izlasīšanas starpniecību
ebreji savā ticībā iekļāva pat pagāniskās filozofijas koncepcijas slepenajās
kabalas mācībās.
Arī kristietība, ne mazāk kā jūdi, par savu sākumpunktu atzina Ābrahāma
ticību, pievienojot tai arī Mozus bauslību. Kaut arī kristietība bauslību
neatcēla, taču „izpildot” tajā ietvertās prasības, padarīja tās pastāvēšanu bezjēdzīgu.
Kristietība atklāja bauslības burtā apslēpto garu un izvirzīja par reliģisku
mērķi bauslības gara piepildīšanu, līdz ar to atceļot nepieciešamību kalpot bauslības
burtam. Atzīstot Ābrahāma ticību par savu, kristietība, gan arī jūdaisms tajā
neiestrēga, bet gāja tālāk, attīstot reliģisko apziņu un reliģisko dzīvi.
Muhameda ideja izrādījās krasi atšķirīga un, noraidot visu reliģiskās apziņas
attīstību, kas tapusi piecu tūkstošu gadu laikā, viņš izvirzīja sev mērķi
atgriezties pie Ābrahāma ticības.
Pēc sava mērķa tā bija neattīstīta prāta kustība atpakaļ, pretim pirmatnējībai, pretim īstenās ticības pirmajiem
uzplaiksnījumiem. Šis mērķis faktiski bija nesasniedzams, tāpēc, ka Ābrahāma
ticība (pēc Rakstiem) iepazīta vien vispārējos vilcienos. Taču šāds mērķis
Muhamedu iesakņoja nacionālajā arābu augsnē. Ziņas par Ābrahāma ticību Muhameds
bija spiests meklēt Ābrahāma dēla Ismaēla pēcteču – arābu ticējumos un
nepastarpinātajos paša iedvesumos un atklāsmēs. Ābrahāma ticībai vienam Dievam
(nav cita Dieva, izņemot Dievu) viņš pievienoja paskaidrojošu paziņojumu – „un
Muhameds ir Viņa Pravietis”.
Tādejādi, Muhameda ticība (mācība) kļuva patstāvīga un savdabīgi arābiska.
„Atbrīvojies no kristietiski-jūdaiskās sektas (kāda iesākumā bija Muhameda
mācība) šaurajiem rāmjiem, islāms acumirklī kļūst par arābu tautas nacionālo
reliģiju”, - saka A.Millers.[6]
Arābu valoda kļūst par islāma reliģijas valodu. Ticējumi liecina, ka
Muhameds savus iedvesumus esot diktējis septiņos arābu dialektos un tikai
Korāna redaktors halifs Osmans to (Korānu) izklāstīja koreišītu dialektā. Līdz
pat mūsdienām musulmaņi ir pārliecināti, ka Korānu saprast iespējams tikai
arābu valodā, un pret tā tulkojumiem izturas noraidoši.
Tā nu arābu valodas zināšanas kļuva nepieciešamas visām musulmaņu
pasaules tautām. Šī valoda kļuva arī par zinātnes un gadsimtiem ilgās
literatūras vispārpieņemto literāro valodu. Līdz ar to kopējais arābu gars guva
ietekmi plašos Āzijas, Āfrikas un pat Eiropas apgabalos. Vispār, pateicoties
Muhamedam un islāmam, arābi vairāku gadsimtu garumā kļuva par ietekmīgu
pasaules kultūras sastāvdaļu.
Fakts, ka Muhameds kļuva par nacionālo arābu darbinieku un reliģiskā
ziņā radīja savas dzimtās pilsētas Mekas Dieva-Allāha kultu, nebūt nenozīmē, ka
viņš būtu uzskatāms par arābu ticējumu primitīvu kompilatoru. Lai arī viņš,
gribēdams noskaidrot Allāha idejas, iedziļinājās arābu mantojumā un sava arābu
gara iedvesmās, tomēr no tautas garamantām izraudzījās vienīgi to, kas atbilda
izpratnei par Vienīgo Dievu, visu cilvēku kopīgo Radītāju. Arābu gars izrādījās
pietiekami universāls, lai Muhameda rokās nonāktu līdzekļi cīņai pret visām
arābu cilšu pagāniskajām tendencēm. Šajā cīņā Muhameds bija enerģisks un
nesamierināms. Viņš skaidri apzinājās un apgalvoja, ka Allahs – Ābrahāma Dievs,
ir Tas Pats Dievs, ko pielūguši jūdi un kristieši, un, ka atgriežot savu tautu
pie Ābrahāma ticības, viņš to mudina kalpot visas pasaules Dievam un,
attiecīgi, uzņemties pasaules mēroga lomu. Šajā ziņā arābu pravietis pacēlās
augstāk par jūdiem, kuri lielākoties piešķīra Jehovam tikai ebreju nacionālās
dievības nozīmi. Muhameds, gluži otrādi, pietuvojās kristiešu universālismam,
no kuriem, visdrīzāk, to arī bija aizlienējis.
Patiesi, būdams arābs, un aicinot dzimto Arābiju kalpot Allāham,
Muhameds līdz ar pirmajiem savas darbības soļiem šķīrās no tolaik arābiem
raksturīgā, cilts apziņā sakņotā skatupunkta un cilts vietā radīja kristīgajai
Baznīcai līdzīgu „ticīgo kopienu”.
662. gadā, pirms bēgšanas uz Medīnu, pie koreišītu cilts piederīgais un
nenovērtējamu palīdzību visās sadursmēs ar ienaidniekiem no saviem ciltsbrāļiem
saņēmušais Muhameds, neraugoties pat uz to, ka koreišīti nebūt negribēja
pieņemt islāmu, svinīgi nodibināja īstenticīgo
kopienu, tādu kā jaunu tautu. Vienlaikus viņš arī pameta savu dzimto cilti.
Jaunās īstenticīgo kopienas sastāvā ietilpa ne tikai dažādu cilšu pārstāvji,
bet pat bijušie vergi, kas, iestājoties islāma kopienā, atguva brīvību. Arābu
ciltīs obligātā savstarpējā izpalīdzība īstenticīgo vidū pilnībā tika pārnesta
uz šo, Medīnā noslēdzošo veidolu ieguvušo jauno kopienu. Tā kā šīs kopienas
izveidošana nebija vairs saistīta ne ar radniecību, nedz ar vienotību ap
Allahu, jaunā ticība kļuva universāla. Tā ļāva musulmaņu rindās iekļauties visu
tautu cilvēkiem, pat tiem, kas jaunajai ticībai tika pievērsti vardarbīgi. Tai
pat laikā no cilts rāmjiem uz islāma kopienu pārnestā solidaritāte un
savstarpējā palīdzība veidoja to materiālo nodrošinājumu ikvienam musulmanim,
kas islāmam piesaistīja ļaužu masas no visām citām ticībām, neizslēdzot pat
kristiešus.
Vēlākajā laikā islāms sadrumstalojās sektās un skolās ar atšķirīgu
ticības mācību un uzsūca sevī tādus viedokļus, kas pašam Muhamedam, bez šaubām,
bija sveši. Viņš taču radīja tādu reliģiju, kas cilvēku atbrīvoja no sarežģītas
prātuļošanas un vienkāršoja viņa tikumību. Ja arī šī reliģija paģērēja
bezierunu pakļaušanos Dievam un samērā sarežģītu rituālu veikšanu, tad,
raugoties no otras puses, padarīja musulmani par pasaules valdnieku, par kungu
visām zemes ciltīm. Islāma ticības pamati ir vienkārši. Visupirms tie tiek
virzīti uz bezierunu pakļaušanos Dievam, ko arī izsaka pats vārds „islāms”
(uzticība jeb pakļāvība). Cilvēks – Dieva radība ir pilnīgi atkarīga no Dieva.
Korāns saka, ka mums ir jāpakļaujas tam, ko Dievs sev tīkamā veidā ir
determinējis un no kā neviens nespēj izbēgt. Dievs ikvienu vada kā vien tam
tīk. Pat ja Viņš grib kādu ievilkt maldos, tad tā arī dara. Šāds fatālisms
šķiet nesavienojams ar tikumisko atbildību, kas gan islāmā tiek pārnesta uz
Korāna priekšrakstu izpildīšanu. Bet pats par sevi fatālisms musulmaņus darīja
īpaši piemērotus iekarotāju lomai, laupot tiem bailes no nāves.
Izrādot bezierunu pakļāvību Dievam, musulmanis kļuva par Dieva varas
izplatītāju pasaulē. Visu cilvēku pienākums ir pakļauties Allāham, vai viņi to
grib, vai negrib. Ja tie nepakļaujas, tad zaudē tiesības dzīvot. Tālab pagāni
tiek vai nu pievērsti islāmam, vai arī iznīcināti. Vardarbīga pievēršana
islāmam, no Muhameda viedokļa, ne mazākā mērā nav nosodāma, jo bezierunu
pakļaušanās Dievam ir cilvēku pienākums.
Viņiem tas ir jādara ne tāpēc, ka viņi paši to gribētu, bet tāpēc, ka no viņiem
to pieprasa Allāhs. Muhameds savai ticībai vardarbīgi pievērsa ne tikai
pagānus, bet arī ebrejus. Taču drīz vien tika noteikts, ka no vardarbīgas
pievēršanas vai iznīcināšanas var paglābties tie, kuru rīcībā ir „Raksti”, t. i.
kristieši un jūdi. Tika uzskatīts, ka arī viņi, kaut arī nepareizi, bet tomēr
pakļaujas Dievam. Šajā „nepareizumā” netika vainota viņu nevēlēšanās pakļauties
Dievam, bet gan kaut kādas viņu Rakstu nepilnības. Bet, tā kā viņu pakļaušanās
Dievam nenotiek pareizā veidā, to eksistencei tiek liegtas tiesības uz
patstāvību. Par viņu pienākumu kļūst kalpošana īstenticīgo interesēs. Tādejādi,
jau Muhameda dzīves laikā musulmaņiem tika izvirzīts mērķis – pakļaut sev visu
pasauli. Turklāt, tiesības visur valdīt ir vienīgi muhamedāņiem, savukārt
neticīgie ir vai nu jāiznīcina, vai arī vardarbīgi jāpievērš islāmam. Savukārt
jūdiem un kristiešiem ir jāsamierinās ar eksistēšanu pakļautībā – to pienākums
ir maksāt muhamedāņiem naudu par to, ka tie viņiem ļauj eksistēt, kaut arī
pilnīga beztiesiskuma apstākļos. Šāda vispasaules iekarošanas un laupīšanas
perspektīva bija visnotaļ tīkama arābu garam, jo tie mūždien aplaupīja visus
„svešos” un pašaizliedzīgi aizstāvēja visus „savējos”.
Visu uzticamo bezierunu pakļaušanās un neticīgo pakļaušana Allāham tad
nu arī kļuva par kareivīgās un fanātiskās Muhameda reliģijas pirmo pamatakmeni.
Taču uz īstenticīgo pleciem gūlās arī citi pienākumi. Par spīti visdažādākajām
sektu domstarpībām, muhamedānismā līdz pat mūsdienām pastāv visiem kopīgi tā
dēvētie „ticības pīlāri”. Tie ir sekojoši: 1) ticības apliecināšana, kas izpaužas neticīgo pakļaušanā; 2) lūgšana, kas tiek izpildīta saskaņā ar
rituālajiem priekšrakstiem; 3) žēlsirdības
dāvanas; 4) gavēnis, kam
jānotiek konkrētā laikā un iepriekšnoteiktā secībā; 5) ceļojums uz Meku Allāha pielūgšanai kaut vai vienu reizi dzīvē. Lai
arī muhamedānisma rituālie priekšraksti ir samērā sarežģīti un apgrūtinoši,
islāma pievilcības spēku tie nav mazinājuši. Nevar nepiekrist Georga Šustera
izsvērtajam vērtējumam – „reliģija, kas aprobežojas ar ārējo rituālismu, allaž
šķiet tīkama vidusmēra cilvēkam, kurš negrib, lai Dievs jel ko paģērētu no viņa
dvēseles. Savukārt sarežģītos ārējos rituālus viņš izpilda ar entuziasmu, ja ir
ticība, ka tas tīk Dievam. To mēs redzam Muhameda reliģijā”.[7]
Musulmanisms tik tiešām neizvirza lielas prasības cilvēka dvēselei.
Korāna priekšraksti lielākoties aprobežojas ar to, ko paģērē sabiedriskais
labums. Korāns paģērē labdarību pret bāreņiem un nabagiem, taisnīgumu apjomā un
svarā. Aizliedz pašlabumu, augļošanu, lepnību, izsmieklu. Pieprasa atsacīšanos
no vīna, vecāku godināšanu, maigu apiešanos ar sievu, sievas pakļaušanos vīram
utt. Tāpat arī tiek aizliegta laulības pārkāpšana, bet ne saldkaisle un
jutekliskums. Pašam Muhamedam bija vairākas sievas. Musulmaņi ar to pat lepojas
kā ar pravieša vitalitātes pierādījumu. Vispār jau islāma priekšraksti ir
vairāk vērsti uz sadzīviskās labklājības un labas uzvedības noteikumu
ievērošanu, nekā uz dvēseliskās tīrības attīstību. Šis pašlabuma un pārmērīguma
aizliegums nebūt nešķiet apgrūtinošs tiem, kuriem ir likumīgas tiesības reketēt
un laupīt visu pasauli, izņemot savus ticības brāļus. Vēl vairāk – sākotnējais
musulmanis ietvēra sevī tādu kā savdabīga „komunisma” elementu, kas garantēja
stabilu dzīves nodrošinājumu ikvienam īstenticīgajam. Vēlākajos laikos tas gāja
mazumā, kaut halifa pienākums rūpēties par īstenticīgo vajadzībām principā
paliek spēkā mūžīgi. Īpaši pareizas musulmaņu „komunisma” regulācijas autors ir
halifs Omārs. No viņa konstitūcijas izriet, ka ienākums no neticīgo
konfiskācijām, mesliem un nodokļiem pieder visiem musulmaņiem. Pēc tam, kad
tika segti militāro mērķu izdevumi, visu pārējo atlikumu (bet tur bija
neskaitāmi miljoni) savā starpā sadalīja īstenticīgie. Omārs iedibināja īpašu
„Dīvānu”, kur precīzi fiksēja visus naudas ienākumus – izdevumus, tāpat arī
visu musulmaņu sarakstu pēc ciltīm un ģimenēm, proporcionāli to dalībai kaujās
pret neticīgajiem. Balstoties uz šiem datiem tika veidota gada ienākumus
fiksējoša sistēma, kas ļāva precīzi sadalīt naudu katrai musulmaņu ģimenei.[8]
Halifa pienākumu uzņemties rūpes par ikviena ticīgā vajadzībām labi
ilustrē kāda epizode no tā paša Omāra dzīves. Reiz viņš kopā ar brīvlaisto
Aslanu devās pastaigā. Aiz pilsētas mūriem tie nonāca pie ugunskura, kur
raudošu bērnu ielenkumā sieviete kaut ko vārīja. Omārs izjautāja, tā
pastāstīja, ka viņai ar bērniem nav ko ēst, un, ka vārot pliku ūdeni, viņa grib
apmānīt izsalkušos bērnus ar šķietamu ēdiena gatavošanu. Viņa cerēja, ka ēdiena
gaidīšanas laikā bērni ātrāk aizmigs. Nenojaušot, ka viņas priekšā stāv pats
īstenticīgo pavēlnieks, sieviete nikni gānīja halifu, jo viņš tai esot atņēmis
karot aizsūtīto un tur kritušo vīru, kā rezultātā viņai ar bērniem nu jāmirst
badā. Neatklājot sevi un neveikli aizstāvot halifu, ka tas, visdrīzāk,
nenojauš, kas šai ģimenei ir jāizcieš, viņš nekavējoties devās uz pilsētu. Tur
viņš uzvēla sev plecos klētī paņemtu miltu maisu un lielu gaļas gabalu.
Apzinoties savu vainu un gribot to izlīdzināt, viņš neļāva šo nešļavu nest
Aslanam, bet pats to aiznesa sievietei un pats arī izvārīja ēdienu. Pēc tam
pats arī pabaroja bērnus un atstāja nabaga sievietei gan miltu maisu, gan
speķi, savu titulu tā arī neatklājot. Aizejot no turienes, viņš Aslanam
atzinās, ka nav varējis doties prom un nomierināties, iekams pats
nepārliecinājās, ka bērni ir paēduši un priecīgi.[9]
Laika gaitā, protams, šis rūpēšanās gars par īstenticīgajiem ir gājis
mazumā, bet tomēr tas ir saglabājies kā muhamedānismu raksturojoša iezīme. Šajā
ziņā tas līdzinās ebreju ticībai, ar to atšķirību, ka ebreju vidē ir plaši
attīstījušās sabiedriska rakstura savstarpējās palīdzības iestādes. Tai pašā
laikā muhamedāņu vidē rūpes par īstenticīgajiem principā gūlās uz kopējā
reliģiski-politiskā valdītāja – halifa pleciem.
Lai un kā, bet Muhameda radītais islāms ir kļuvis par reliģiju, kas
lielākoties ir pielāgojama politiskajai un sabiedriskajai dzīvei. Ne personības
garīgās, nedz vēl jo vairāk reliģiski-filozofiskās alkas islāms remdēt nespēj,
jo šajā ziņā ir sekls un nevarīgs. Taču kā reliģiski-valstiskās dzīves ierocis
tas ir varenāks par visām citām reliģijām.
Islāms ir universāls un kosmopolītisks. Tas sevī iekļauj visus cilvēkus
un viņus padara par pasaules valdniekiem vai vismaz par pretendentiem uz šādu
valdīšanu. Pakļaudamies Allāham, musulmaņi savas kopienas iekšienē ir
vienlīdzīgi. Bet attiecībā pret visu pārējo pasauli tie iegūst tiesības
pārvaldīt gan pašus neticīgos, gan arī viņu darbu un īpašumus. Allahs
musulmaņiem dāvā iespēju reāli un uzskatāmi pārvaldīt šo pasauli, ar visu no tā
izrietošo izdevīgumu. Vidusmēra cilvēku tas, protams, vilina. Par bezbailīgiem
karotājiem islāma piekritējus padara gan fanātisms, kas pārtop par pienākumu
Allāha priekšā, gan fatālisms, ko dzemdējusi ticība iepriekšnolemtajam.
Turklāt, ikviens neticīgo pakļaušanā gūtais panākums īstenticīgos padara
aizvien bagātākus. Novienkāršodams ticību līdz galējībai un sasaistīdams
cilvēku ar Dievu ne jau kādiem garīgās dzīves smalkumiem, bet gan ar aklu
bezierunu paklausību un pienākumu izplatīt ticību, Muhameds savās pravieša un
savu sekotāju rokās ielika varenu ieroci. No tā izriet islāma draudošais
ārējais spēks un neticami ātrā izplatība pasaulē. Taču iekšējā satura seklums
islāmā izraisīja iekšēju nespēku un nepretošanos citu reliģiju ārējai ietekmei,
kas galu galā vājināja arī islāma ārējos spēkus. Tas izpaudās ļoti ātri – var
teikt, līdz ar pirmajiem musulmaņu iekarojumiem. Tiesa, pēc ikviena Muhameda
vienkāršotā fanātisma uzplaiksnījuma musulmaņu spēks gan atdzima, taču gāja
mazumā ikreiz, kad radās alkas pēc dziļākas un smalkākas reliģiskās dzīves.
Ārējie uzslāņojumi
islāmā
Pirmo halifu valdīšanas laikā musulmaņi kā neapturama straume nieka
divu-trīs desmitgažu laikā sagrāba Sīriju, Persiju, Ēģipti un Ziemeļāfriku.[10]
Visās šajās valstīs arābi sadūrās gan ar vieglas mistiskas noskaņas
cauraustām reliģiskām mācībām, gan ar smalki attīstītām filozofiskām doktrīnām.
Te varēja sastapt kristiešu gnostiķus, ebreju mistiskos kabalistus, Zaratustras
jaunpersiešu sekotājus, arī grieķu un ēģiptiešu filozofijas pārpalikuma
mantiniekus. Kaut piespiedu kārtā, tie tomēr lielā skaitā pieņēma islāmu,
nereti, protams, atskāršot, ka musulmaņu doktrīnas sastingums jauno ticību ļauj
viegli savienot ar agrākajiem ticējumiem. Par ieradumu kļuvušais paņēmiens
interpretēt Rakstus alegoriski, viegli tika pielietots arī attiecībā uz Korānu.
Pat vieglāk nekā attiecībā uz Vecās un Jaunās Derības Svētajiem Rakstiem. Tas
arī saprotams, jo Korāns, būdams savstarpēji nesaskaņotu iedvesumu un
priekšrakstu krājums, vairāk izceļas ar tēlu krāšņumu, nekā ar domas
precizitāti.
Šādas interpretācijas radās drīz pēc noslēdzošās Korāna redakcijas. To
aizsācējs bija islāmam pievērstais ebrejs Abdulla ibn Saba, bet par strīdu
aizsākumu kļuva jautājums par pravieša Muhameda pēcnācējiem. Daži rakstnieki
(antisemīti) Abdullu ibn Sabu tur aizdomās, ka viņš šos strīdus esot aizsācis
tīšuprāt, - aiz ebreju naida pret islāmu, gribēdams vājināt muhamedānisma spēku
izprovocētās iekšējās nesaskaņās. Nedaudz vēlāk muhamedāņu vidū tik tiešām
uzradās šāds nodevējs, Abdulla ibn Majmuns, kurš radot nesaskaņas, apzināti
grāva islāma spēku. Neieredzot arābus un islāmu, viņš ismaēliešu kopienā
izdomāja paņēmienu kā iznīcināt muhamedānismu ar pašu muhamedāņu rokām. Taču
attiecībā pret Abdullu ibn Sabu tas nav pierādīts. Ja Abdulla ibn Saba
konkrētajā gadījumā būtu rīkojies ebreju interesēs vai, vēl jo vairāk, pildot
ebreju valdības (tad pastāvēja ebreju trimdas vadoņi – Reš Goluti) rīkojumu, -
tad ļoti dīvaina šķiet doma izvirzīt tieši Ali kandidatūru. Muhameda meitas
Fatimas vīrs Ali bija tieši tas Muhameda karavadonis, kurš sagrāva Hajberas
ebrejus, pats ar savām rokām nonāvēja ievērojamo ebreju brīvības aizstāvi
Magrabu un saņēma gūstā viņa māsu, kura vēlāk mēģināja nonāvēt Muhamedu.
Piedevām vēl, balstoties uz ebreju vēsturnieka vārdiem, jau Muhameda dzīves
laikā arābu vidē radās ticējums, ka pravietis nekad nemirs. Galu galā
pakļautajām tautām ierasto ticējumu ieplūšana islāmā kļuva par neizbēgamu
parādību.
Lai kā tur arī nebūtu, muhamedānismā tik tiešām radās nežēlīga
šķelšanās. Tās pamatā bija divi apsvērumi: halifa titula pēctecības atšķirīgā izpratne un dažādā attieksme pret Muhameda mantojumu. Tā kā Muhameds neatstāja vīriešu
dzimtes pēcnācējus, arābi uzskatīja, ka halifa titula pretendentam ir jātiek
tautas ievēlētam. Cits musulmaņu kopums, lielākoties persieši, vienojās, ka
halifa titulam jātiek mantotam pēctecības ceļā. Abdulla ibn Saba guva panākumus
tieši tāpēc, ka izstrādāja reliģisku pamatojumu šai idejai. Piedevām vēl radās
strīdi par mantojuma nozīmi. Musulmaņu arābiskā daļa sāka apkopot ticējumus par
Muhameda sankcionētajiem ieradumiem un ar likuma spēku aizsargātajām darbībām
(pēc viņam tuvu stāvošu personu liecībām). Šo paražu apjomīgajam krājumam
„sunnai” tika piešķirta tāda pat autoritāte kā Korānam. Taču no sīriešiem un
persiešiem sastāvošā muhamedāņu daļa Sunnu neatzina, acīmredzot, tāpēc, ka
Sunna, strikti nofiksēdama muhamedānisma priekšrakstus, ierobežoja patvaļīgu
Korāna interpretāciju. Tā radās sunnītu un šiītu šķelšanās. Muhamedāņu arābiskā
daļa kļuva un arī turpinājumā palika sunnīti (tāpat kā vēlāk turki). Šiītu
nometnei joprojām ir piederīgi persieši. Vārds „šiīts” pēc savas nozīmes nekādā
ziņā nav ar „Sunnu”, jo vienkārši apzīmē Ali partiju. Nesaskaņas radās laikā,
kad risinājās strīdi par Ali kā vienīgo patieso Muhameda pēcteci. Vārds „šia”
nozīmē „partija”. „Šiat Ali” bija Muhameda pēcteča partija un par „šiītiem”
tika dēvēti viņa piekritēji.[11]
Taču šie piekritēji bija ne tikai par Ali, bet tāpat arī pret Sunnu.
Pakļautajām tautām raksturīgo ticējumu „iefiltrēšana” islāmā ir pilnīgi
saprotama. Islāms bija arābu gara „auglis” un nogatavojās Arābijā. Taču
skaidrs, ka Āzijā un Ēģiptē dzīvojošo tautu milzīgās masas nevarēja to
neietekmēt. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Meka halifāta politiskā centra lomā
noturējās visai neilgi – mazāk kā 30 gadus pēc Muhameda nāves. Kopš 661.gada,
pēc Ali nāves, halifāts pārcēlās uz Damasku, pie Omejādu dinastijas, kas
valdīja apmēram 90 gadus – līdz 750.gadam, kad par halifiem kļuva abbasīdi[12] un par
galvaspilsētu kļuva Bagdāde. 500 gadi muhamedānisma dzīvē ir saistīti tieši ar
šo pilsētu. Kaut arābi joprojām skaitījās galvenais vadošais islāma spēks, viņi
paši Damaskā, Bagdādē un Ēģiptē ieslīga nearābiskas izcelsmes cilvēku masā.
Protams, ka uzņemot sevī šo milzīgo ļaužu daudzumu, tie jau dzīvoja gluži
jaunos sadzīviskajos apstākļos. Arī reliģiskās un zinātniskās izglītības centri
radās un uzplauka ārpus Arābijas. Tādejādi, pakļauto tautu garam raksturīgie
reliģiskie skatupunkti no visās pusēm spraucās iekšā islāmā, radot tajā dziļas
izmaiņas. Šīs izmaiņas attiecās gan uz Dievības jēdzienu, gan arī uz attiecībām
starp Dievību un cilvēku. Dievība sāka pieņemt panteistiskas iezīmes, bet
cilvēka kontakti ar Viņu steidza pārtapt mistiskā saplūsmē ar Dievību.
Sākotnēji attīstoties vidē, kas vēlāk kļuva šiītiska, šie uzskati pakāpeniski
iespiedās arī sunnītu ietekmes zonā. Tā rezultātā muhamedānisms beigu beigās
pārtapa par ļoti sarežģītu, pat raibu reliģiju, kam islāma teologi tik ar
grūtībām spēja piemeklēt zināmas viengabalainības veidolu.
Mistiski – panteistiskās idejas pirmā parādīšanās ir attiecināma uz
halifa Osmana un jau minētā ebreja Abdulla ibn Sabas laikiem. Stingrās rokas
trūkuma dēļ Osmana valdīšana izraisīja neapmierinātību. Šajā laikā Abdulla ibn
Saba sāka sludināt īpašu halifa varas pārmantojamības teoriju. Viņš to
pielāgoja pravietī Muhamedā mītošā Dieva Gara pārmantojamībai, kas pēc tam
pārgāja pie citiem viņa pēctečiem. Par īsteno pravieša pēcteci jākļūst tam, pār
kuru nonācis Muhamedā mitušais Dieva Gars. Te radās pirmie dzinumi idejai par
saplūšanu ar Dievu. Savu teoriju Abdulla pamatoja ar Korāna 28.sūras 85.panta
skaidrojumu. Tur Muhamedam tiek sacīts: „Tas, kurš devis tev Korānu, aizvedīs
tevi uz atgriešanās vietu.” Protams, ka Muhameds te domāja savu atgriešanos
Mekā, no kuras šajā brīdī vēl bija padzīts. Taču šim vārdam ir divas nozīmes:
„atgriešanās” un „mirušo augšāmcelšanās”. No šejienes Abdulla izlobīja mācību
par Muhameda nemirstību un viņa augšāmcelšanos, kā pasaules gala laikā, tā arī
cilvēkos, kas kļūst par viņa pēcnācējiem. Par šādu Dieva gara un Muhameda
mantinieku konkrētajā brīdī Abdulla nosauca tieši Muhameda meitas Fatimas vīru
Ali. Viņš bija ievērojams karavadonis, taču nebūt ne radnieciski tuvākais no visiem
viņa znotiem. Pats Ali šo Abdullas teoriju neatbalstīja, bet, uzskatīdams to
par zaimojošu, gribēja pat viņu sodīt ar nāvi. Taču Abdulla aizbēga uz Ēģipti
un turpināja savu sludināšanu pret Osmanu un atbalstot Ali. Drīz vien no
Ēģiptes Mekā ieradās par svētceļniekiem nomaskējušies 500 sazvērnieku, kuru
patiesais mērķis bija piespiest Osmanu atteikties no halifāta. Bet tā kā Osmans
spītīgi pretojās viņu uzstājībai, tie viņu nogalināja. Pēc tam par halifu tik
tiešām tika pasludināts Ali.
Pēc pieciem gadiem arī viņš gāja bojā no sazvērnieku rokas. Iespējams,
ka tas notika pateicoties sīriešu vietvalža Muavija intrigām, kurš arī kļuva
par halifu. Taču Abdullas sludināšanu tas nepārtrauca, viņš apgalvoja, ka Ali
joprojām ir dzīvs, ka pērkons ir viņa balss, bet zibeņi – viņa zobens. Te jau
mēs vērojam panteistisko gara saplūšanu ar dabu. Abdulla ibn Saba apgalvoja, ka
Ali vien pagaidām atrodas apslēptā stāvoklī, taču pēc zināma laika atgriezīsies
un nodibinās uz zemes taisnīgumu. Tā radās mācība par „apslēpto imāmu”, kam
islāmā ir tik milzīga loma.
No „apslēptā imāma” idejas aizsāka divas sektas: 765.gadā dzimušie
„ismaēlieši” un „divpadsmitnieki”, kuri radās ap 873.gadu.[13]
Pēc savas idejas tās abas ir radniecīgas, taču būtiskāka un paliekošāka
loma islāmā ir bijusi ismaēliešiem. Šīs sektas rašanās apstākļi ir sekojoši.
Pēc Ali nāves halifāts nonāca omejādu rokās, taču Ali piekritēji to novērtēja
kā uzurpāciju un par saviem vadoņiem uzskatīja „patiesos imāmus” no Ali pēctečiem.
Par imāmu tiek uzskatīts cilvēkā
iemiesojies Dieva gars, kas pāriet no viena ķermeņa uz citu. Par šādiem imāmiem
sekta uzskatīja – nogalinātā Ali dēlu Hasanu,
Hasana dēlu Huseinu, Huseina dēlu Ali, Ali otrā dēlu Muhamedu un Muhameda dēlu Džafaru.
Taču te radās nevienprātība. Pēc Džafara par imāmu bija jākļūst viņa dēlam
Ismaēlam, taču nepiedienīgās uzvedības dēļ tēvs viņam liedza šo garīgo
mantojumu. Turklāt viņš nomira vēl sava tēva dzīves laikā, tāpēc par imāmu
Džafars nozīmēju citu savu dēlu. Taču ievērojamā avantūrista Abdullas ibn
Majmuna ietekmē daļa sektas tam nepiekrita.
No Mīdijas nākušais Abdulla ibn Majmuns, kuru parasti dēvēja par
persieti (bet daži – par ebreju) bija sektants – okultists, kurš neieredzēja
arābus un neticēja muhamedānismam. Viņa tiešais mērķis bija graut islāmu un
balstoties uz alegoriskiem Vecās Derības Rakstu pierādījumiem, ka Ismaēls esot
bijis likumīgs imāms un, ka imamāts pāriet pie viņa brāļa dēla Muhameda, kurš
arī kļūšot par ilgi gaidīto Mesiju – Mahdi. Taču viņš arī tiek dēvēts par
Muhamedu - Mahdi. Taču šis Muhameds kaut kur izčibēja un Abdulla ibn Majmuns
paziņoja, ka Muhameds ir iegājis apslēptā stāvoklī, bet viņu – Abdullu,
nozīmējis par savu vietvaldi. Un tālab visiem patiesi īstenticīgajiem ir
jāpakļaujas Abdullam, Muhameda - Mahdi vārdā. Un gaidot mahdi atgriešanos, Abdullas
vadībā jāsagatavo pasaule šim notikumam. Tādejādi Abdulla ibn Majmuns kļuva par neierobežotu
sektas vadoni, izmantodams šo stāvokli greznai dzīvei, neliegdams to arī citām
augstākstāvošām personām. Ordeņa sistēma balstījās uz krāpšanu, cietsirdību un
cilvēku muļķības ekspluatāciju. Topošo „assasīnu” netikumība ir kļuvusi par
vēsturisku parunu. Lai arī cik ciniski savu personisko, vai arī islāmam naidīgo
spēku mērķu labā ordeņu vadītāji netika ekspluatējuši dažādas muhamedānisko
Austrumu filozofiskās mācības - šīs doktrīnas tomēr nebija viņu radītas. Tas
bija tūkstoš gadu laikā veiktās visu zemeslodes tautu prāta un jūtu piepūles
rezultāts. Islāmā šie uzskati iespiedās tieši tāpat kā jebkur citur. Šie
uzskati jeb ticējumi lielākoties iesakņojās to tautu un sektu vidē, kuras
koncentrējās šiītu pasaulē, taču pakāpeniski iespiedās arī Sunnas, tātad, arī
visā islāma pasaulē. Bet kas gan bija šo reliģiski-filozofisko mācību pamatā?
Lai ik uz soļa saskatītu kabalistikas, gnosticisma, grieķu mistikas un senās
pagānisma un jaunpersiešu filozofijas paliekas, būtu jāatceras, kā muhamedāņu
zinātnieks Šahristani apraksta sava laika sektas un filozofijas.
Šahristani, jeb Šarastani dzīvoja no 1077. līdz 1153.gadam un strādāja
slavenajā musulmaņu Mišanūras akadēmijā, no kurienes ir nākuši daudzi
muhamedāņu zinātnes spīdekļi. No turienes ir nācis arī viens no
visnegantākajiem assasīnu vadoņiem – Hasans ibn Saba. Taču Šahristani savā
aprakstā citē daudz senāku islāma filozofu viedokļus, proti, Muhamedu
al-Bakiru, kurš pats bija „imāms”, Džafara tēvs, Ismaēla vectēvs. Tieši ar viņa
slavināšanu savu karjeru izveidoja Abdalla ibn Majmuns.
Reliģiskā filozofija, no kuras ir izaugusi mācība par Mahdi, izriet no
tāda stāvokļa, ka Dievam nav nekādu atribūtu. Ka nav pat iespējams pateikt –
viņš ir vai viņa nav, vai ir viszinošs, vai nezinošs, visuvarens vai bezspēcīgs. Tātad te veidojas dievība,
kurai nav nekā kopēja ar islāma Allahu, dievība kā pasaules substances
pirmavots, bez personiskajām rakstura iezīmēm. Tāds, kurš garīgas īpašības
piešķir vienīgi savām emanācijām, jo īpaši cilvēkam. Kaut kas līdzīgs Kabalas
En-Sofai. 736. gadā, tikai simts gadus
pēc pravieša mirušais, Muhameds al-Bakirs skaidroja, ka Dievs zina tāpēc, ka ir
devis zināšanas zinātājam, un, ka ir varens tāpēc, ka ir devis varenību
varenajam. Protams, ka izteiciens „devis” šeit ir tikai metaforiski. Tas
jāsaprot tā, ka sākotnējā substance saņem zināšanas un varenību tikai no viņas
izejošajā personībā. Pati šī dievība nav arī nepastarpināti radījusi pasauli. To paveicis no viņas izplūstošais Pasaules Saprāts. Saprāts savukārt, ir
dzemdējis Pasaules Dvēseli. Ar savu
atpakaļvirzību uz Pasaules Saprātu tā iekustināja pasaules sfēru apļveida
kustību septiņos lokos, kā rezultātā radās sākotnējā
matērija, telpa un laiks. Tas veido piecus pamatelementus, par kuru
emanāciju kļuva cilvēks. Atbilstoši šādai izcelsmei, cilvēks tiecas atpakaļ pie
pirmavota, t.i. pie Pasaules Saprāta, lai tajā izšķīstu. Šīs Plotīna ideju
variācijas vēlāk tiek pielāgotas mācībai par „imāmiem”.
Doktrīna apgalvo, ka lielākā daļa cilvēku ar pašu spēkiem nav spējīga
realizēt tiekšanos izšķīst Pasaules Saprātā. Taču Pasaules Saprāts un Pasaules
Dvēsele iemiesojas nedaudzos izredzētajos, kuri arī ved cilvēci uz gaismu.
Būtībā tie ir pravieši un imāmi, reliģiju izsludinātāji un izskaidrotāji. Viņu
darbība pasaulē notiek atbilstoši pasaules sfēru kustībai. Savā tieksmē uz
Pasaules Saprātu Pasaules Dvēsele ir iekustinājusi septiņus pasaules lokus.
Tieši tāpat pravieši un imāmi ved cilvēci pretim īstenības iepazīšanai,
pārceļot cilvēkus no loka uz loku. Tie sāk ar mazāk apzinīgu reliģiju un beidz
ar vispilnīgāko, kur cilvēkiem vairs nav nepieciešami ne baušļi, ne likums.
Visas reliģijas, sākot ar visnepilnīgākajām, kur vēl ir vajadzīgi baušļi un
likums, ved cilvēkus uz vienu un to pašu mērķi, pretim vienai un tai pašai
pēdējai atklāsmei. Ne jau vienlaicīgi visi spēj iepazīt patiesību. Pravieši un
imāmi ir tāpēc, lai izskaidrotu reliģijām piemītošo dubultjēgu: acīmredzamo jēgu tumsonīgajam
vairākumam un apslēpto jēgu, kas
tiek atklāta iesvētītajiem. Šī otrā, visās reliģijās vienādā jēga esot arī
vienīgā pareizā, jo tā izskaidro visām reliģijām kopīgo mērķi – cilvēka atkaļsavienošanos
ar Pasaules Dvēseli un Pasaules Saprātu. Dažādās reliģijas pilda vien pakāpienu
funkcijas, lai iepazītu šo vienīgo patieso, pēdējo un pilnīgo reliģiju. Tās
visas sevī satur vienādus norādījumus, kas beigu beigās ļauj nonākt pie
augstākās sapratnes – jāprot izšķirt šos norādījumus, liekot lietā alegorisku
Rakstu interpretāciju.[14]
Tāda ir šīs reliģiskās filozofijas jēga. Protams, ka šī filozofija
varēja tikt pielietota cīņā pret islāmu, lai grautu jebkādas pozitīvas
reliģijas autoritāti, jebkādu baušļiem piemītošu autoritāti. Visbeidzot, tā
vārēja tikt virzīta arī uz cilvēka samaitāšanu, jo zaudējot ieilgušās bailes
pārkāpt baušļus, varēja atraisīties dzīvnieciskas kaislības. Abdullam ibn
Majmunam līdzīgi ļaudis, pamatojoties uz šādu filozofiju, arī paši varēja
nonākt pie bezdievības un tikumiskā likuma nicināšanas. Taču, raugoties no
citas puses, ir tikpat skaidrs, ka parsisma, hinduisma, gnosticisma, kabalas,
utt. domātāji, kuri radīja materiālu šīm ezotērisma muhamedāniskajām
variācijām, netika izvirzījuši ne šādus mērķus, nedz arī šādu savu koncepciju
izpratni. Tāpat arī islāmā – ne jau vienīgi ismaēlieši-assasīni vai laupītāji
karmati apguva šīs mācības. To skaitā bija arī vaļsirdīgi, patiesību un
augstāko garīgo dzīvi meklējoši cilvēki. Šīs pašas mācības mēs sastopam arī
islāma mūku ordeņos: pie sūfistiem, dervišiem, murīdiem. Lai arī šo ordeņu
rašanās nonāca pretrunā ar Muhameda radītā islāma mērķiem un priekšrakstiem, uz
netikumību un egoismu vērsti tie, katrā ziņā, nebija. Vēl mazāk tiem var
pārmest vēlmi graut islāmu, gluži otrādi, - nonākot šajos mūku ordeņos, tie
cerēja apjēgt Pravieša mācības dziļāko jēgu.
Pravietis Muhameds klosterību noraidīja un aizliedza. Taču, kā parasti
uzskata, kristiešu klosteru ietekmē un, protams, pateicoties hinduisma
atskaņām, islāmā ļoti ātri uzradās tuksneša vientuļnieki, kuri arī sāka
apvienoties savā starpā. Tie bija tā saucamie sūfisti jeb derviši.
Varētu domāt, ka vārdam „sūfists” ir kāds sakars ar grieķisko vārdu „viedums”
(sofija). Taču patiesībā šis vārds ir radies no viņu apģērba nosaukuma: „sūfa”
– kamieļvilnas apmetnis. Sūfiti ir stingri askēti, kas dažādos veidos, kaut arī
ne pēc kristīgā parauga, mērdē savu miesu. Gavēnis, nomods un lūgšana caurauž
viņu dzīves režīmu. Sūfistu jeb dervišu kopienām ir arī savi vadītāji – šeihi,
kuri pilda kristīgā stareca vai garīgā tēva lomu, sekojot savu pakļauto
garīgajai dzīvei. Dervišiem raksturīgie lūgšanu vingrinājumi vairāk līdzinās
hinduistisko jogu nekā kristīgo askētu praksei. Tiesa, daži no šiem
vingrinājumiem līdzinās tam, ko kristiešu askēti dēvē par „māksliniecisko praksi”
(„художественное делание”), t.i. it kā „samāksloto lūgšanu”. Balstoties uz
Hanikova vērojumiem 19. gadsimta 30.-40.gados Buhārā, - tā laika muhamedāņu
reliģiskās izglītības centrā, K. Kazanskis citē murīdu vingrinājumu aprakstu.[15]
Viņu lūgšanās ir piecas pakāpes. Pirmajā pakāpē acis jāvērš uz savu
sirdi, ieliekot tur savu domu un atkārtojot sirdī „Alla”. Otrajā pakāpē ir
jāaizver acis un domās tās jāvērš zem lāpstiņas, t. i. simpātiskās nervu
sistēmas apvidū, atkārtojot to pašu vārdu „Alla”. Trešajā pakāpē sava doma tādā
pat veidā jāvērš uz aknām, atkārtojot to pašu lūgšanu „Alla”. Ceturtajā
vingrinājumu pakāpē atkārtojas tas pats, vien uzmanība tiek virzīta uz smadzeņu
augšējo daļu. Ideja ir tāda, ka visām ķermeņa daļā jātiek aizpildītām ar
lūgšanu, ar tiekšanos pēc Dieva. Piektajā pakāpē, visbeidzot, vārds „Alla”
visām ķermeņa daļām jāatkārto vienlaicīgi. Pēc sava izpildījuma šī iekšējās
lūgšanas uzbūve ir līdzīga gan mūsu „mākslinieciskajai praksei”, gan arī
hinduisma jogu vingrinājumiem. Dervišu lūgšanas noslēdzošais uzdevums ir ievest
sevi ekstātiskā stāvoklī, ko var sasniegt ne tikai ar pašiedziļināšanos, bet
arī ar reliģiskām dejām, kas līdzinās mūsu hlistu(vēsturiska sekta Krievijā,
pie kuras piederēja arī Rasputins. – red. piez.) izdarībām. Lai veiktu šos lūgšanu
vingrinājumus derviši pulcējas kopā un deju rezultātā nonāk spēku izsīkuma un
prāta „atbrīvotības” stāvoklī. Tiek uzskatīts, ka apceres un prāta
„atbrīvotības” stāvoklī, gluži kā indiešu jogā, gars pārņem miesu un ļauj
ķermenim veikt brīnumdarošas darbības. Tā, piemēram derviši spēj norīt sasistus
stiklus, kvēlojošas ogles, caurdurt sevi ar kinžaliem utt. – nenodarot sev ne
mazāko kaitējumu. Līdzīgi indiešu faķīriem šīs neparastās darbības derviši veic
arī publiski.
Būdami muhamedāņi un ietilpstot iestādījumā,
kas jau sen netiek uzskatīts par herētisku, šie sūfisti pēc saviem ticējumiem
tomēr ir vistīrākie panteisti, kuru reliģiskās dzīves mērķis ir tā pati
„savienošanās ar dievību”, par ko runāja Muhameds al-Bakirs vai, vismaz,
Šahristni. Un, ja mēs redzējām dažādas „iesvētības pakāpes” pie ismaēliešiem,
tad tādas pat iesvētības pakāpes varam vērot arī pie sūfistiem. Kopumā viņiem
ir četras pakāpes. Pirmajā pakāpē sūfists izdzīvo „likumu”, studē to un pilda.
Tāpēc arī pati šī pakāpe tiek dēvēta par „šariatu”. Šī ir likuma apgūšana.
Otrajā pakāpē sūfists kļūst par „paklausībnieku” (tarikatu), ar paklausības
palīdzību gatavojoties gaidāmajai pilnībai. Trešajā pakāpē, kas tiek dēvēta par
„apjēgu” (marifatu) sūfists jau nonāk pie augstu patiesību apjēgšanas un tajās
iegremdējas ar savu apziņu un sajūtām. Viņš sevī attīsta tieši pasaules
vienotības sajūtu Dievībā, apzinās šīs pasaules šķietamību un, visbeidzot,
sasniedz tās zināšanas, ko ļaunprātīgi izmantoja ismaēliešu vadoņi, t.i. sāk
visas reliģijas atzīt par vienlīdzīgām, liekot uz vienas strīpas labu un ļaunu,
tikumību un netikumību. Kā redzam, šī ir tā pati ideja, ko Krišna atklāja
„Bhagavad-Gītas” varonim Ardžunam. Taču trešā pakāpe vēl nav noslēgums.
Absolūta pilnība tiek sasniegta vien ceturtajā pakāpē, ko dēvē par „hakikatu”
(patiesību). Te sūfists pilnībā
identificē sevi ar Dievu.
Tā nu islāmā kā atzīta sastāvdaļa ir iekļuvušas mācības, kas patiesībā
ir it kā pilnīgs pretstats īsteni ortodoksālajai Muhameda mācībai. Un tomēr,
par tramplīnu tam kļūst likuma – šariata studēšana un pildīšana. Tiesa,
muhamedānisms apzinās šādu mācību un stāvokļu bīstamību, ja tās nonāk
nesagatavotu cilvēku rokās. Tāpēc dervišu šeihi rūpīgi uzrauga savus mācekļus
un līdzi to vingrinājumiem, nepieciešamības gadījumā tos piebremzējot un ļaujot
tuvoties augstākajiem jēdzieniem un stāvokļiem vienīgi pēc vajadzīgo iemaņu
apgūšanas.
Ekzotērisms un
ezotērisms islāmā
Šos divus ieskicētos, islāmā saaugušos elementus savā starpā nevieno
nekāda organiska saite, kaut arī tie savā starpā ir tik cieši savienojušies, ka
musulmanis diez vai ir spējīgs atbrīvoties no viena vai otra. Taču tie
reliģiskie priekšstati, kuri mīt panteistiskajā islāmā, nekādā gadījumā nevar
tikt atvasināti no pravieša Muhameda mācības, pat ja to ir izskaidrojusi muhamedāņu
teoloģiskā skola.
Islāma pamati, tā saucamie ticības pīlāri, ir ārkārtīgi vienkārši. Tie
paģērē: 1) ticības apliecināšanu; 2) piecas lūgšanas dienas laikā; 3)
nepārspīlētu žēlastības dāvanu pasniegšanu; 4) rituāla rāmjos paredzētu gavēni;
5) svētceļojumu uz Meku. Izkoptā islāma dogmatika ir iedibinājusi sešus
obligātos ticības punktus: 1) ticību Dievam; 2) eņģeļiem; 3) Svētajiem
Rakstiem; 4) praviešiem; 5) ticību tam, ka notiks mirušo augšāmcelšanās,
vispārējā tiesa un no tās izrietošās sekas – paradīze pestītajiem un elle
notiesātajiem; 6) un visbeidzot, - ticību iepriekšnolemtajam. Teoloģijas
zinātne šos ticības punktus komentē un detalizēti izskaidro, taču muhamedāņa
reliģiskā dzīve, par spīti šiem skaidrojumiem, paliek vienkārša, skaidra, cieši
saistīta ar zemes dzīvi un pasargāta no jebkādām okšķerīgām prāta svārstībām un
neizpratnes.
Islāma Dievs – Allahs ir personisks
Dievs. Tas nebūt nav nez kāds pasaules dabas elements, kaut kāds „spēks”, bet
Personība, kas radījusi šo pasauli un kas pārrauga tās likteņus. Allahs dod
priekšrakstus kā cilvēkiem būtu jādzīvo. Viņš arī nosaka visu cilvēka dzīvi,
turklāt determinizē to tik ļoti, ka cilvēks neko no iepriekšnosacītā mainīt
nespēj. Cilvēka pienākums ir islāms,
t. i. bezierunu pakļāvība Allāham. Pakļaušanās, samierināšanās un sevis
nodošana Viņa rokās. Visu pārējo paveiks pats Allahs, un cilvēks tiks tiesāts
ne jau par to, kas no viņa dzīves ir sanācis, bet par to, vai viņš ir vai nav
pildījis viņam paredzēto likumu. Šī ticība iepriekšnolemtajam nomierina dvēseli
un novērš bezpalīdzīgo prātuļošanu. Cilvēks atrodas ne jau personiskas dabas, bet
Visaugstākās Personīgās Būtnes stingrajās rokās. Ievērojot bezierunu
pakļaušanos Dievam, cilvēkam tiek dota iespēja izmantot visus dzīves labumus un
šī dzīve ir laba. Būtu zaimojoši saskatīt trūkumus tajā, ko dāvā Allahs. Allāha
dotais likums nodrošina šīs zemes dzīves labumus. Ir neiedomājami apšaubīt
dzīves realitāti, jo reālā Personiskā Būtne – Allahs neliek cilvēkam ieslīgt
kaut kādās fantasmagorijās. Vēl jo vairāk tāpēc, ka padara cilvēku par
līdzstrādnieku Savās iecerēs, vedot visus pie ticības Allāham. Muhamedānisms ir
reliģija, kas pielāgota zemes vajadzībām un velta tām visas rūpes. Savukārt
iestājoties Allāha iepriekš paredzētajām zemes dzīves beigām, sāksies vispārēja
mirušo augšāmcelšanās un to kopējā tiesa. Muhamedāņu eshatoloģija līdzinās kristīgajai
– Dievības Personiskais raksturs un cilvēciskās personības reālums tajā nekad
nemainās. Pirms pasaules gala nāks viltus skolotājs (Antikrists), bet nāks arī
Jēzus Kristus, kuram būs jāsoda dzīvos, un soda saņemšanai augšāmcēlušos
mirušos. Ieradīsies arī Mesija – Mahdi, kuram vajadzēs iedibināt Dieva
Valstību. Pēc tam taisnie nokļūs paradīzē, bet grēcinieki – ellē. Taču ne
paradīze, ne elle nekur tālu nenovirzās no šīs dzīves reāluma – paradīzes
baudas līdzinās pasaulīgajam ideālam, savukārt elles mokas ataino vislielāko uz
zemes sastopamo moku pakāpi.
Tas viss ir vienkārši un skaidri – Muhameda mācībā nav ne mazākās
augsnes panteistiskiem priekšstatiem, nav nekādas spraugas, lai ticību
papildinātu ar prātuļojumiem. Ticības mācības punktos ir mācība par praviešiem
un Rakstiem, kur varētu iespraukties zināma prātuļošana un tieksme papildināt
Korāna pasaules uzskatu. Ticība praviešiem un Rakstiem, tik tiešām, ir
nepieciešama. Taču ticība praviešiem netieši paģērē arī ticību jūdu un
kristiešu Rakstiem. Vispār islāms praviešus sadala divās kategorijās. Augstākie
pravieši faktiski ir Dieva vēstneši, „razuļ”, tie kuri nes sev līdzi Dieva
atklāsmi. Par tādiem tiek uzskatīti: Ādams, Noass, Ābrahāms, Mozus, Jēzus,
Muhameds. Cita praviešu kategorija, ko apzīmē ar vārdu „nabi”, ir ļoti
daudzskaitlīga, taču visiem „nabi” vairs nav tādas nozīmes un tie piepilda
tikai fragmentus no Allāha gribas. Kas attiecas uz Mozu un Jēzu, tad tie bija
„vēstneši”, „razuļ”, līdz ar sevi tie atnesa Dieva Allāha Atklāsmi. Tātad viņu atstātie Raksti ir dievišķi un obligāti. Taču
tie vien retos gadījumos sakrīt ar Muhameda mācību. Tiesa, Muhameds gribēdams
notušēt, domu, ka Dieva gribas nolasīšanā pastāv daudzveidība, pasludināja, ka
jūdi un kristieši ir sagrozījuši savu praviešu rakstus. Taču ne jau visu viņi
tur ir sagrozījuši, jo ja sagrozīts būtu viss,
tad Muhameds nevarētu atzīt, ka jūdi un kristieši nav „pagāni” un, ka tie nevar
tikt pakļauti tādām pašām represijām kā pagāni. Pamatojoties uz to, gluži
loģiski, islāmā būtu varējusi rasties Rakstu salīdzināšana, līdzību apzināšana
un kaut kāda muhamedāņu mācības papildināšana ar jūdu un kristiešu mācībām. Vēl
jo vairāk tāpēc, ka arī pats Muhameds tika daudz ko no tiem (jūdiem un
kristiešiem) aizlienējis. Taču, ja arī muhamedānisms būtu iecerējis šādu darbu,
tad tomēr no jūdu un kristiešu Rakstiem tas nespētu izlobīt panteistiskus
priekšstatus, neko, kas grautu Dievības personisko raksturu, nedz arī visa tā
realitāti, ko Dievs ir radījis, ko Viņš pārvalda un kas tiek virzīts pretim Viņa
iedibinātajai nākotnei.
Kristietību pats Muhameds tikpat kā nepazina, toties bija pakļauts
stiprai ebreju ietekmei. Savā Allāha koncepcijā viņš restaurēja tieši ebreju
izpratni par Dievu – Jehovu, par Ābrahāma Dievu, Personīgo Dievu, par Radītāju
un Apredzīgo. Kristietībā viņš atpazina vien to papildinājumu, ka tas nav kaut
kāds cilts Dievs, bet vispasaules, visu cilvēku Dievs. Ja ebreju mācība un
kristietība savā visprecīzākajā būtībā nespēja jaundzimstošajam islāmam
„iesmērēt” jel kādus panteisma elementus, kas aizplīvurotu vai iznīcinātu
Dievības personisko raksturu, tad to varēja izdarīt kristiešu un ebreju herēzes; gnosticisms un kabalistiskais
misticisms. Pašam islāma dibinātājam piemita visnotaļ smalka reliģiskā apziņa,
lai uz tām (herēzēm) „neuzķertos”. Tāpēc arī viņš uzņēma (ar zināmu pārstrādi)
vienīgi īstenajai Ābrahāma un Mozus mācībai raksturīgo reliģisko izjūtu vēsmas.
Taču arābi vispār (ne tikai Muhameda laikā, bet arī pirms tam) jau bija
pakļauti gnostisko herēžu un kabalistiskā misticisma ietekmēm, t. i. tiem
kristietības un jūdaisma novirzieniem, kas paši bija pagāniskās filozofijas
ietekmēti. Un jo plašāk izplatījās muhamedānisms, jo intensīvāk tas uzņēma šīs
ietekmes. Gribot ērtāk iekārtoties islāmā - tās ķērās pie tā paša Rakstu
alegoriskās izskaidrošanas paņēmiena, kā jau agrāk to bija radījušas,
nostiprinoties jūdaismā un kristietībā.
Lai netiktu padzīti no ebreju un kristiešu Baznīcas, šie panteistiskās
mistikas piekritēji atrada patvērumu slepenajās biedrībās ar dažādām iesvētības
pakāpēm. Draudžu locekļiem tie nestāstīja neko, kas būtu pretēji Baznīcas
mācībai, līdz laikam, kad izdevās tos ievilkt savas „iesvētības” pirmajās
pakāpēs. Un pat sludinot šiem cilvēkiem, pat paši savās acīs, pagāniskā
panteisma audzēkņi neatzinās, ka ir nonākuši pretrunā ar Baznīcas mācību un
Atklāsmi. Tie klāstīja, ka ortodoksālā mācība savā būtībā nav absolūti melīga,
bet faktiski vien ārēja –
„ekzotēriska” patiesības izpausme, kas paredzēta vēl neattīstītiem,
neiesvētītiem cilvēkiem. Savkārt, īstā, dziļā patiesības tiekot nodota ar
„ezotēriskās” – iesvētību saņēmušo cilvēku, slepenās mācības starpniecību.
Lasot tos pašus Rakstus, ko ortodoksālie ticīgie, iesvētītie spējot reāli saprast to, kas Rakstos ir
izklāstīts apslēptā, alegoriskā
formā.
Kā tas bija jūdaismā un kristietībā, tāpat tas notika arī islāmā. Tajā
ielauzās „ezotērisms”. Ticības mācības burtu tas atstāja neskartu, taču
skaidroja šo burtu diametrāli pretējā nozīmē. Kā tas bija senajās pagāniskajās
reliģijās, pēc tam jūdaismā un kristietībā, tāpat tas atkārtojās arī
muhamedānismā. Uzradās divi ticības slāņi – ekzotēriskais un ezotēriskais.
Pirmajā tik tiešām ietilpa tā mācība, ko dēvē par islāmu, ar tam raksturīgajām
īpatnībām un atšķirībām no citu ticību mācībām. Otrais bija šī islāma pilnīgs
noliegums. Tas restaurēja senās pagāniskās filozofijas, līdzīgi tam kā
gnosticisms savā ezotērismā noliedza patieso kristietības būtību un par īsto
patiesību atzina to, kam ticēja senie ezotēriskie pagāni. Tieši tāpat
kabalistiskais misticisms nīcināja ārā īsteno Mozus un praviešu ticību,
patiesības krēslā ieceļot to, kam ticēja senā pagāniskā ezotēriskā filozofija.
Visi ezotērisko mācību piekritēji vaļsirdības brīžos „iesvētīto” vidē
uzturēdamies, allaž atzina, ka ekzotēriskās reliģijas – pagānisms, jūdaisms,
kristietība, muhamedānisms, būtībā, esot maldības. Tās paužot vien ticības
ārējos apvalkus, kas pielāgoti tumsonīgajām masām. Savukārt patiesība tajās
visās esot viena – ezotēriskā mācība, kas ir vienāda visās tā saucamajās
„pozitīvajās” reliģijās un vienādā veidā noliedzoša.
Protams, arī ezotērisko reliģisko filozofiju vidū nav pilnīgas
saskaņas. Tur pastāv savas skolas, savas nesaskaņas, taču pēc būtības tās ir
vienveidīgas un ikreiz Personīgo Dievu, Radītāju, Visasaturētāju un Apredzīgo
aizstāj ar dabas spēku panteistiskajām dievībām. Bezpersonisko dabas spēku vidū
tie meklē kaut kādus personiskus spēkus (eņģeļus utt.) un lielākā vai mazākā
mērā saskata pašā cilvēkā garīgo īpašību augstāko realizāciju, kas (īpašības)
vien potenciāli ietilpst kopējā dabas substancē.
No visām reliģijām, kuru pamatā bija ticība Personīgajam Dievam
Radītājam un Apredzētājam, viena vien kristietība spēja neielaist ezotērismu
savā ticībā un atmest panteistiskā misticisma ielaušanos, tāpat kā spēja
atbrīvot Personīgā Dieva jēdzienu no antropomorfisma. Tā rezultātā
panteistiskās mācības kaut arī saglabājās kristīgās kultūras pasaulē, taču
pašas arī pārstāja pretendēt uz to, ka tās veido „ezotērisko kristietību” un
pat pašas sāka sevi nošķirt no kristietības. Taču jau ebreju mācībai strikti
sevi norobežot no kabalisma bija grūti. Tāpēc arī notika daudzskaitlīgs
kabalisma viedokļu iebrukums tautas ticībā un talmudiskajā teoloģiskajā
zinātnē. Islāms šādu soļu speršanā izrādījās vēl nespēcīgāks, un tagad divas
pretnostatāmas reliģiskās koncepcijas tajā tiek mehāniski uzturētas gandrīz uz
līdztiesīgiem pamatiem, paliekot organiski nesavienojamas.
Pasaules
valdīšanas reliģija
Islāms pasaulē ienāca ar spilgti izteiktu raksturu – kā pasaules valdīšanas reliģija. Tas
sevi pieteica kā augstāko un pēdējo Dievības Atklāsmi, kas šoreiz nolēmusi
realizēt daudzu cilvēku acīs vēl neapjēgto faktu: tā ir pieprasījusi, lai visa
pasaule tai pakļautos. Šī misija tad nu arī tika uzticēta islāmam. Par
musulmaņu pienākumu kļuva visu pasaules cilšu pakļaušana Allāham. Protams, arī
kristietības uzdevums bija vest visus pie Dieva, taču milzīgā atšķirība ir
tāda, ka kristietība tikai pasludināja patiesību, ļaujot pēc tam ikvienam brīvi
izvēlēties savu ceļu: pieņemt patiesību un glābties vai arī noraidīt to,
pazudinot savu dvēseli. Ja kristietība prozelītismā ķērās pie vardarbīgām
metodēm, tad tas bija kliedzošs pašas kristietības jēgas noliegums. Islāmā,
gluži otrādi, Dievība ir paziņojusi, ka tiesības eksistēt Allāha radītajā
pasaulē ir tikai tiem, kas viņam bez ierunām pakļaujas. Nepakļāvīgajiem –
pagāniem – ir jātiek iznīcinātiem. Tām tautām, kuru rīcībā bija Raksti, tika
dāvātas tiesības pastāvēt. Taču arī tās varēja dzīvot vienīgi pakļaujoties
muhamedāņiem, savu dzīvi pārvēršot par kalpošanu viņu interesēs. Islāma
reliģijas jēga ir meklējama pasaules pakļaušanā jebkādiem līdzekļiem. Šim
mērķim tika pielāgotas visas islāma reliģiskās dzīves sastāvdaļas.
Rīkojoties pēc absolūtās Dievības pavēlēm, bez jebkādām tiesībām
nepakļauties šiem rīkojumiem, muhamedānis kļuva par fanātiķi, kam sveša gan
spriestspēja, gan arī žēlastība. Iepriekšnolemtības bezierunu fatālisms
nepieļāva, ka musulmanis varētu baidīties no nāves. Kritušajiem svētajā karā
pret neticīgajiem nekavējoties tika dāvāta paradīze, ar visām baudām, jo šāda
nāve spēja izpirkt jebkādus grēkus. Tādejādi, kļūstot par pašaizliedzīgu un
bezbailīgu Allāha kareivi, muhamedānis tai pašā laikā svētajā karā un valdīšanā
pār iekaroto pasauli saskatīja bagātīgu materiālo labumu avotu, jo neticīgā
īpašums, darbs un pati viņa persona nu piederēja īstenticīgajam. Karš bija viņu
materiālās nodrošinātības avots. Šī ekonomiskā ēsma, saprotams, kļuva visai
iespaidīga tāpēc, ka uz neticīgajiem piederošā svešā īpašuma laupīšanu un
ekspropriāciju muhamedānis bija saņēmis likumīgas tiesības. Pieliekot visus
iespējamos pūliņus, lai padarītu savus sekotājus par vispasaules iekarotājiem,
islāms tai pašā laikā ar daudzām savām šķautnēm vājināja iekarošanai paredzēto
tautu pretošanos. Šajā ziņā priekšplānā tika izvirzīts kosmopolītisms. Atlika
tikai neticīgajam pieņemt islāmu, un neviens viņam vairs nejautāja, no kādas
cilts viņš ir nācis. Viņš kļuva par līdztiesīgu locekli īstenticīgo sabiedrībā
un no iekarota verga pārtapa par pasaules saimnieku. Tas tik ļoti mudināja iekaroto
tautu pārstāvjus pāriet islāmā, ka muhamedāņi paši drīz vien sāka likt šķēršļus
ticības maiņai. To izsauca materiālas dabas apsvērumi, jo tie negribēja zaudēt
cilvēkus, kuru īpašumus varēja paņemt sev un kuru nodevas nodrošināja
īstenticīgo pastāvēšanu. Tomēr, neraugoties ne uz ko, milzīgas pakļauto ļaužu
masas pievērsās islāmam.
Iekļaujoties musulmaņu sabiedrībā, visi šie cilvēki nekavējoties nāca
pie atskārsmes, ka jaunā ticība dāvā tiem vieglu un patīkamu dzīvi. Tīri garīgā
plāksnē islāms sniedza maz, taču tas arī bija vajadzīgs neattīstītajām masām.
Viņu reliģiskās jūtas pilnībā apmierināja ceremoniālisms un apziņa, ka, ja jau
reiz cilvēks bez ierunām ir nodevis sevi Allaha pakļautībā, tad viņam neparko,
izņemot baušļu pildīšanu, vairs nav jādomā un jārūpējas. Muhamedānismā
nodrošinātā materiālā dzīve, taisnīgums īstenticīgo savstarpējās attiecībās,
sabiedriskā dzīve, kas atšķiras ar cienīgumu un daudzējādā ziņā ar šķīstību, -
Allaha pielūdzējam pievilcīgs šķita viss. No pakļautajām tautām tika kaldināti
dedzīgi muhamedānisma sekotāji. Kaut arī lielākoties tie nāca no tautām, kas
nebija īpaši attīstītas. Daudzās vietās, kur kristietības sludināšana
nesekmējās vai arī nebija īpaši auglīga, islāms cilvēku masas aizrāva ļoti
viegli. Tā tas bija pie Ziemeļāfrikas tautām, malajiešiem, kirgīziem, Kaukāza
čerkesiem, bet mūsdienās – Centrālāfrikā. Viegli iekarodams savus sekotājus,
islāms tos arī turēja ļoti cieši, tāpēc arī neviena reliģija nespēj palielīties
ar jūtamiem prozelītisma panākumiem muhamedānisma vidē.
Par muhamedānisma vājāko vietu allaž ticis uzskatīts reliģiskās idejas
satura seklums. Ja Muhameds bija analfabēts, tad Kristus vēsti sludinošie
Galilejas zvejnieki arī nebija īpaši izglītoti. Taču viņu sludinātās idejas
iekšējais saturs bija tik dziļš, tik apjomīgs, ka kristietības patiesību varēja
uztvert dižākie filozofiskie prāti. Savukārt muhamedānismā attīstīts prāts un
izsmalcinātas jūtas apmierinājumu sev nerada, kā rezultātā tas nespēja
pretoties svešās panteitiskās idejas iebrukumam. Lai tīrā veidā izplatītos, pat
tas islāma ceļā šķēršļus likt nespēja, jo ārējā veidā tam viegli varēja
pievienoties cilvēki ar gluži citu idejisko saturu. Bet, runājot par tautas
masām, jāatzīst, ka panteistiskās mistikas iebrukums islāmā ir tikai
pastiprinājis poētiskās fantāzijas slāni, kas tik ļoti pievelk nevis uz
spriestspēju, bet uz izjūtām paļauties pieradušus cilvēkus. Visi šie iemesli
nodrošināja neparasti ātro islāma izplatību pirmajā tā attīstības posmā. Taču
turpmākā pasaules vēsture atklāja arī to, ka pasaulīgās valdīšanas
uzdevums nespēj kļūt par varenu pamatu reliģiozai sistēmai. Patiešām, beigu
beigās islāms nav uzvarējis nevienu no dižajām reliģijām, pret kurām bija
uzsācis karot. Gribēdama sevi saglabāt, jūdu reliģija pat vairākkārt ir
izmantojusi musulmaņu valstis. Šim pašam mērķim, starp citu, tika izmantotas
arī kristīgās valstis. Islāms kristietību spēja sagraut tikai Bizantijas
apgabalos, taču arī tur kristietība saglabāja savu pareizticības mantojumu
Krievijas veidolā, kas divu-trīs gadsimtu laikā pakļāva sev vairākas muhamedāņu
valstis un noplicināja galveno no tām – Turciju. Pēc īslaicīga Pireneju
pussalas zaudējuma, Rietumu kristietība ne tikai to atguva, bet arī nodeva
pašas radīto valstu pārvaldīšanā visu Ziemeļāfriku. Austrumos, neraugoties uz
to, ka muhamedāņi iekaroja Indijas pierobežas apgabalus, muhamedānisms tautā
nenostiprinājās, bet pēc tam zaudēja arī valstisko kundzību. Budisma pasaulē
muhamedānisms nav guvis ne mazākos panākumus. Kopumā, pēc divpadsmit gadsimtus
ilgušajām trauksmainajām kustībām, šobrīd šī pasaulīgās valdīšanas reliģija
atrodas absolūta pagrimuma stadijā, jo gandrīz visur to pārvalda citām ticībām
piederīgas tautas.
Prognozēt islāma turpmāko likteni nebūtu auglīga nodarbošanās. Līdz šim
laikam tas saglabā milzīgu ticīgo skaitu, neatdodot tos citām reliģijām, un pat
veic sekmīgu propagandu Āfrikā un Krievijā. Taču islāma piekritēji vairs
nerealizē savas ticības pamatjēgu un prasību – pasaules mērogā valdīt pār
neticīgajiem. Ir pat grūti iztēloties, ka mūsdienu apstākļos, kad reliģiskais
pamats spēlē arvien mazāku lomu starptautiskajās attiecībās, islāma nozīme
varētu radikāli mainīties.
Taču šīs reliģijas ticējumos potenciāli tomēr saglabājas iespēja
atgriezties pirmo halifu laikos – pie idejas par visas pasaules pārvaldīšanu.
Šāda iespēja slēpjas Mahdi idejā. Muhamedānismā tā joprojām nav pamirusi, un
Āfrikas mahdistu kari vēl pavisam nesen atklāja kādus fanātiskus dziļumus tā
spēj uzkurināt. Taču, arī Āfrikā mahdisti, beigu beigās, tomēr cieta sakāvi. Vissvarīgākais
ir tas, ka viņu kustība vairs nerod rezonansi visā musulmaņu pasaulē, kas
aizvien straujāk pakļaujas eiropeiskās kultūras ietekmēm. Bet tā (eiropeiskā
kultūra), savukārt arvien vairāk attālinās no tautu pūliņus paģēroša reliģiska
rakstura mērķa jeb ideāla.
Mūsdienu kultūras nereliģiozā tendence nevar tikt uzskatīta par mūžīgu,
par pasaules vēstures pēdējo vārdu. Ir ne mazums pazīmju, kas norāda uz
iespējamu reliģiskās ietekmes atdzimšanu tieši uz okultisma un teosofijas
pamata. Taču šī ir tāda misticisma joma, kur islāms diez vai spēlēs ietekmīgu
lomu, jo pats tas tikai pastarpinātā veidā uzņēma panteistisko ideju, nonākot
pretrunā ar savas ticības pamatelementiem.
no krievu valodas
tulkojis Kārlis Kalvišs.
tulkojuma redaktors
Māris Martins Rozentals
Piezīmes
1. Augusts Millers
(1848-1892) – vācu izcelsmes islāma pētnieks. Kapitālā darba “История ислама с
основания до новейших времен” (krievu tulk.nosauk.) Спб., 1895.-1896., Т.1-4.
2. Gordijs Sablukovs
(1804-1880) – orientologs. Grāmatas “Сведения о Коране, законоположительной
книге мохаммеданского вероучения”. Kazaņa, 1884., autors.
3. Konstantīns
Kazanskis (1855 – 1910) – Vidusāzijas pētnieks.
4. Nikolajs Hanikovs
(1819 – 1878) – orientologs – arābists, ģeogrāfs, etnogrāfs.
5. Ekzotērisms –
ārējs, publisks.
Ezotērisms – slēpts,
slepens. No grieķu vārda “esoterikos” - iekšējais, apslēptais.
1. Г. Грец.
История евреев. Т.I.73. – 100.lpp. Pats Grecs tam netic, ka arābi esot cēlušies
no Ismaēla. Tomēr tas ir kopīgs ebreju un arābu ticējums. Kā jau sacīts,
pilsētās dzīvojošie arābi savu izcelsmi saistīja ar Joktanu, savkārt, beduīni –
ar Ismaēlu.
2. А.Мюллер. История ислама. Т.1 117.стр.
3. Muhameda tuvinieki apgalvo, ka nereti viņu pārņēma spēcīgi drebuļi, kam
sekoja konvulsīvs ģīboņa paveids, turklāt no pieres plūda sviedri. Viņš gulēja
aizvērtām acīm, ar putām pie mutes, kliegdams kā „jauns kamielis”. Г.Саблуков.
Сведения о Коране, законоположительной книге Мохаммеданского вероучения.
Казань, Университетская типография, 1884.г.-181.lpp
4. Turpat, 190.-203.lpp.
5. Г. Грец. История евреев. Т.I.. – 120.lpp.
6. А.Мюллер. История ислама. Т.1 117.стр.
7. Георг Шустер. Тайные общества, союзы и ордены. – СПб., 156.стр.
8. А.Мюллер. История ислама. Т.1 302.-303.стр.
9. Turpat, T.1 319.-320.lpp.
10. Muhameds mira 632.gadā. Pēc viņa par halifiem kļuva: 634.gadā mirušais Abu
Bekrs; 644.gadā mirušais Omārs; 655.gadā mirušais Osmans; 661.gadā mirušais
Ali. Pēc tam halifāts pārgāja uz Sīriju (Damasku) pie Muavija un viņa
pēcnācējiem, kas piederēja Omajādu dinastijai.
11. А.Мюллер. Указ.соч. Т.1. 362.стр.
12. Par abbasīdiem tiek dēvēti Abbasa pēcteči. Abbass bija pravieša Muhameda
tēvabrālis.
13. „Divpadsmitnieki” apgalvoja, ka pēc Ali ir jārodas 12 imāmiem, no kuriem
pēdējais likvidēs Bagdādes abbasīdus un nodibinās uz zemes Debesu Valstību. Šis
divpadsmitais imāms tad nu arī būs Mesija – Mahdi.
14. К.Казанский. Мистицизм в
исламе. Самарканд, 1906. 173.-174.стр. Autors savu izklāstu veic pēc Šahristani
sacerējuma vācu tulkojuma „Scharistani - Religionspasteien”. Es savā pārnesumā
cenšos pēc iespējas reljefāk uzsvērt senā ezotērisma kopējās iezīmes šajā
islāmam pieaugušajā svešajā filozofijā.
15. К.Казанский. Мистицизм в исламе. Уханыкова – изложено в «Описании
Бухарского ханства». СПб., 1843.