(Arhibīskaps Averkijs un viņa mācība par antikrista gara ielaušanos
Pareizticības vidē pēdējos laikos.)
Priekšvārds.
Arhibīskapa
Averkija dzīve, kuras apraksts pēdējā laikā parādījies krievu un
angļu valodā, ārēji nelīdzinās ievērojama cilvēka dzīvei. Tā, visdrīzāk, ir
bijusi parasta un vienkāršs tās notikumu izklāsts pats par sevi nespēj dot
izskaidrojumu tai neparastajai parādībai, kāds īstenībā bija Arhibīskaps
Averkijs.
Garīgi viņš lielā mērā formējās Poltavas
Arhibīskapa Teofana (+1940. g.) ietekmē, kurš, savukārt, saņēma
norādījumus pie ievērojamā mūsu laika spīdekļa Svētītāja
Teofana Vientuļnieka (+ 1894. g.). Savos nepārejošas nozīmes
pilnajos brīdinājumos un norādījumos Arhibīskaps Averkijs ir spējis atnest līdz
mūsu paaudzei garīgo «mantiju», savu dižo audzinātāju mantojumu. Bet, parasts
cilvēks nevarēja būt šīs mantijas cienīgs, ko viņš saņēma tieši tāpat kā savā
laikā Elisejs un Ēlija. Tie, kuri pazina Arhibīskapu Averkiju, kopš tiem
laikiem, kad viņš bija Džordanvilas
(ASV) Svētās Trijādības klostera – semināra priekšnieks un
rektors, atceras viņa satriecošo figūru. Viņš bija gara auguma, ar biezu baltu
bārdu, garie mati viļņveidīgi krita uz pleciem. Acis no pārsteidzoši biezo
uzacu apakšas raudzījās tieši cilvēka dvēselē. Kad Arhibīskaps atradās apceres
stāvoklī, viņa acis staroja. Viņš bija pakurls un nēsāja dzirdes aparātu: šis
trūkums viņam palīdzēja prātu saglabāt tīru no pasaulīgajām tenkām.
Viņa uzvedības manierēs iemiesojās miers un
garīga pašcieņa. Viņš nekad nepakļāvās steigai un kņadai. Neviens nekad viņu
neredzēja vieglprātīgā gara noskaņā. Šī augstsirdība un cienīgums uzvedībā,
kaut arī to bieži mēģina atdarināt tie, kas vēlas izskatīties garīgi,
Valdniekam Averkijam piemita gluži dabiski, tā bija viņa dvēseles tīrības
izpausme.
Dabiskums un viengabalainība patiešām bija viņa
rakstura īpašās iezīmes. Būt par patiesu Pareizticīgā Mantojuma nesēju, tādu kā
Arhibīskaps Averkijs, var vienīgi iepriekš kļūstot par vaļsirdīgu cilvēku.
Pilnīgs pretstats šādam cilvēkam ir tas, kurš rīkojas, aprēķina vadīts. Pats
Arhibīskaps nekad netika kalkulējis, kādu iespaidu spētu atstāt viņa vārdi vai
darbi, kā tas ietekmētu paša imidžu, jo viņš patiesībā nebūt neuztraucās par
to, ko par viņu domā cilvēki. Viņš nevienam neglaimoja un neatstāja traumas
neviena cilvēka dvēselē, tikai tāpēc, lai parādītu savas personības spēku. Viņš
necentās atstāt iespaidu uz citiem. Tāds mēdz būt ikviens, kurš dzīvo,
izjuzdams Dieva klātesamību, - kļūst pateicīgs un pazemīgs jau par to vien.
Neraugoties uz to, ka Arhibīskapam Averkijam bija
ļoti labs priekšstats par to, kas pārvalda pasaules dzīvi, un, viņš ļoti
skaidri un reālistiski attiecās pret visu, kas notika visapkārt, viņš bija
acīmredzami distancējies no visa pasaulīgā. Viņā nebija nekā laicīga.
Viņu atceras kā līdzjūtīgu, ar tēvišķīgu
attieksmi pret visiem, un, tai pašā laikā gandrīz vai kā bērnu. Nebūdams par
sevi augstās domās, viņš jutās patiesi saviļņots un pārsteigts, ja kāds viņam
izrādīja kaut mazāko cieņu un godbijību. Šādos brīžos viņš atgādināja mazu,
trūkumā izaugušu puisēnu, kurš pēkšņi saņēmis brīnišķīgu dāvanu. Viņš,
Arhibīskaps, izskatījās pēc pazemīga nabaga.
Runāja Arhibīskaps Averkijs tik brīnišķīgi, ka
pēc nāves vienā no rakstiem tika nodēvēts par «pēdējo laiku Zeltamuti» (hieromūks
Serafims Rouzs). Pat ikdienišķā sarunā viņa valoda bija
oratoriski gluda un izsvērta, kas viņam izdevās bez jebkādas piepūles. Viņa
oratora dotumi kopā ar kvēlo Patiesības mīlestību darīja viņa sprediķus
neatkārtojamus. Bieži vien grēknožēlas noskaņa viņu pārņēma tik ļoti, ka viņš
sāka skaļi raudāt svētrunas laikā. Tikai visnejūtīgākie no klausītājiem smējās
par šādu «emocionalitāti», taču neviens nešaubījās, ka šīs asaras bija gluži
dabiskas – tās plūda no sirds pārpilnības (Lk. 6;45).
Arhibīskaps Averkijs bija patiesi kristīgs gans.
Viņš nemēdza sacīt: «to dari, to nedari», bet gan cēla priekšā «pilnīgu ainavu»
- pilnu pareizticīgu apjēgu. Tādejādi, cilvēki varēja saprast, kāpēc viņiem ir
jādara tas, bet nav jādara cits kas. Divdesmitā gadsimta garīgā posta apstākļos
viņš darīja to, ko viņa laiks paģērēja no ikviena draudžu gana. Kā tiks
pavēstīts turpmāk, viņš savos darbos atklāja visādu veidu viltojumus, sludināja
Patiesību un rādīja To cilvēkiem.
Cilvēks uz atkrišanas sliekšņa.
«Kungs! Kungs! vai Tavā vārdā neesam nākošas
lietas sludinājuši? vai mēs Tavā vārdā neesam velnus izdzinuši? vai mēs Tavā
vārdā neesam daudz brīnumu darījuši?»
Tā sacīs «izredzētie» - tie, kas «samaksājuši
savu parādu» un radījuši sev Kristus kalpa reputāciju, veikdami iespaidīgus
darbus it kā Viņa labad. Bet Kungs atbildēs: «Es jūs nekad neesmu pazinis; eita
nost no manis, jūs, ļauna darītāji» (Mt. 7: 22-23).
«Ko gan viņi tādu izdarīja, ka izpelnījās tik
šausmīgus vārdus? Viņi darīja savus darbus Kristus vārdā, bet ne Viņa garā, un
tāpēc nedzīvoja pēc Viņa baušļiem. Tas, ko viņi darījuši šīs pasaules labā,
izzudīs kopā ar viņiem. Ārēji tie pildīja visus ticības norādījumus, taču
iekšēji Debesu Valstībai netuvojās. Un lūk, Soģa priekšā tie stāv tukšām rokām.
Tā būs Bargās Tiesas laikā, kas sekos
visaugstākajam Atkrišanas triumfam pasaulē.»
Un tieši par to sludināja mūsu pēdējo laiku
Svētais tēvs Džordanvilas Arhibīskaps Averkijs (Tauševs). Būdams Poltavas
Arhibīskapa Teofana skolnieks, viņš tādā veidā kļuva par vienu no posmiem nepārtrauktajā
pareizticīgo teologu ķēdē, kas no paaudzes paaudzē nodeva tālāk Mantojuma dzīvo
garu. To, ka viņš bija patiess tēvu Mantojuma glabātājs, mēs redzam no tā, ka
viņam nekad nenāca prātā doma saukties par «teologu» vai «tēvu pētnieku». Tāpēc
cilvēkiem paslīdēja garām tas, ka viņš bija tuvojošās Atkrišanas pravietis.
Vienīgi dēļ mīlestības pret dzīvudarošo Pareizticības Patiesību, un tam Kristus
uzticēto ganāmpulku, viņš uzskatīja par savu pienākumu brīdināt cilvēkus par
vissmalkākajām un slepenākajām Atkrišanas pazīmēm, kas aizvien straujāk
izplatās, pasaulei ejot pretim savam galam. Arhibīskaps Averkijs zināja, ka
Atkrišana – tā nav vienkārši slimība, kas izplatās «kaut kur tur» - aklajā,
bezdievīgajā pasaulē vai starp kristiešiem atkritējiem, kuri visas savas domas
ir vērsuši uz šo pasauli. Nē, Atkrišanas saknes ir daudz dziļākas. Tās spēj
iekļūt pašā cilvēka sirdī…
Arhibīskaps Averkijs saprata, ka tāpat kā Kristus
noraidīto viltusmācītāju darbus, arī Baznīcas ārējo pusi un pat «patieso»,
«tradicionālo» Pareizticību ir iespējams imitēt tik viltīgi, tik precīzi, ka
tas var «pievilt pat izredzētos» (Mt. 24;24). Viņš bija pilnībā šīs domas
pārņemts. Izpratni par Pareizticības būtību viņš saņēma nepastarpināti no
svētajiem tēviem. Un, lai veiksmīgi nodotu šo māku nākamajai paaudzei, viņam tā
bija jānošķir no surogātiem, kas kļūst aizvien izsmalcinātāki. Gan izrunātie,
gan uzrakstītie vārdi, šķiet bija nespējīgi izpildīt šo uzdevumu. Viņš bieži
ņēma talkā kodīgo Bīskapa Teofana Vientuļnieka frāzi: «Pareizticīgā kristietība
zaudē savu spēku» (Mt. 5;13). Taču vai tiešām to sajust spēj vienīgi tie, kas
ir nobaudījuši īsteno Pareizticības «garšu»? Jā, jo tas, kurš nepazīst sāls
garšu, nespēs pamanīt krāpšanu, ja viņam iedos nogaršot kādu lietu, sakot, ka
sāls garša ir šāda.
Arhibīskaps Averkijs tāpat arī bieži citēja
Bīskapa Ignātija Brjančaņinova vārdus: «Atkrišanu ir pieļāvis Dievs:
nemēģini to apturēt ar savu nevarīgo roku. Paej malā, pasargi no tās pats sevi,
nekas vairāk no tevis netiek prasīts. Iepazīsti laika garu, izpēti to, lai pēc
iespējas izvairītos no tā ietekmes.
Pats par sevi saprotams, ka tie, kas mācījās pie
Arhibīskapa Averkija, Svētās Trijādības klostera – semināra mūki un topošie
draudžu gani izprata viņa brīdinājumu nezūdošo svarīgumu. Tomēr bija grūti
saprast, kāpēc viņš nemitīgi attīsta un pievēršas šai tumšajai, negatīvajai
tēmai. Reiz, kad Arhibīskaps kā parasti runāja par atkrišanas no Kristus
pazīmēm, viens no studentiem uzdeva jautājumu: «Protams, atkrišana, – tas ir
ļaunums un mums ir jānoklausās par to lekcijas, bet, kāpēc tik daudz? Galu galā
mēs esam pasargāti no šīs ietekmes, jo mēs esam pareizticīgie, mēs turamies pie
Mantojuma. Mēs piederam pie Krievu Pareizticīgās Baznīcas – mēs neesam
ekumēnisti, mēs ne mazākajā mērā neesam saistīti ar to Pareizticības nodevību,
kas vērojama citās jurisdikcijās. Mēs piederam pie īstenās, Pareizticīgās
Baznīcas. Vai tiešām mēs neesam drošībā? Kristus ir teicis, ka elles vārti Viņa
Baznīcu neuzvarēs.»
Caururbjoši paraudzījies uz jautātāju,
Arhibīskaps Averkijs, savukārt atbildēja ar pretjautājumu: «Bet, kā lai
nosaka, vai arī tu piederi pie šīs Baznīcas?» Runādams krieviski, viņš
lietoja vienskaitli «tu», jo vērsās personiski pie ikviena klausītāja.
Visi lekcijā klātesošie studenti bija kristīti
pareizticīgajā Baznīcā; tas cilvēks, kurš viņiem uzdeva šo tik negaidīto
jautājumu, bija viņu hierarhs, viņu saikne ar apustuļiem. Visi viņi piederēja
ne tik vien pie vienas ar viņu Baznīcas, bet arī pie vienas un tās pašas
«jurisdikcijas». Tad kā gan viņš spēja apšaubīt viņu piederību pie īstenās
Baznīcas, neapšaubot pats savējo?
Arhibīskapa Averkija uzdotajam jautājumam ir
dziļa jēga. Viņš saviem skolniekiem bieži atkārtoja, ka ieguvis varu pār
pasauli, antikrists «atzīs» un «kanonizēs» un līdz ar to iegūs kontroli pār
Pareizticīgās Baznīcas ārējo daļu – Tās tradīcijām, mākslu, dogmātiku,
kanoniem, zināšanām par liturģisko tīrību un apustulisko pēctecību. Tālab ārēja
piederība pie Baznīcas un uzticība tradīcijām – kaut arī tās ir nepieciešamas
ikvienam, kurš vēlas iepazīt Pareizticības Patiesību un kļūt par līdzdalībnieku
tās svētībā visā pilnībā – nesniedz, kā viņš mēdza izsacīties, «garantijas».
Jautādams par to, kas nosaka cilvēka piederību pie patiesās Baznīcas, viņš
uzsvēra nepieciešamību ikvienam attīstīt sevī patiesuma izjūtu, kas ļautu
atšķirt Pareizticīgās Kristietības garu no visiem viltīgajiem tā
pakaļdarinājumiem.
Kas tas ir – Baznīca?
Arhibīskaps Averkijs ievēroja, ka pareizticīgo
eklesioloģija atrodas lielākās briesmās nekā pārējās pareizticīgās mācības
sadaļas. Tikpat lielā mērā kā Kristietība zaudē pēdējos dziļās ticības spēkus,
pareizticīgie kristieši, nesaprātīgi pakļaudamies šī laikmeta ietekmei, zaudē
priekšstatu par to, kas gan tas patiesībā ir - Baznīca. To skatiens, tāpat kā
tās sabiedrības daļas skatiens, kurā tie dzīvo, ir vērsts uz ārējo, un tālab
tie arvien vairāk un vairāk uz Baznīcu raugās kā uz organizāciju. Juzdams
svelošu nepieciešamību atsaukties uz šo tendenci, Arhibīskaps Averkijs
rakstīja: «Pareizticība – tas nav vienkārši pasaulīgas organizācijas zināms
tips, kā vadībā atrodas patriarhi, bīskapi un priesteri, kas veic zināmu
kalpošanu Baznīcā, kura oficiāli saucas «Pareizticīgā». Pareizticība – tā ir
mistiskā Kristus Miesa, Kuras Galva ir Pats Kristus (Ef. 1;22-23 un Kol.
1;18,24), un tās sastāvā ietilpst ne tikai priesteri, bet arī visi Kristum
pareizi ticošie, gan tie, kas šobrīd dzīvo uz zemes, gan arī tie, kas miruši
ticībā un dievbijībā un kuri likumīgā ceļā – caur svēto Kristību ienākuši Viņa
dibinātajā Baznīcā. »
Arhibīskaps Averkijs bija nobažījies par to, ka
pareizticīgās eklezioloģijas gars tiks aizstāts ar Romas pāvestu Baznīcas koncepciju,
un baznīcu galvas ticīgo apziņā kļūs pa «minipāvestiem» un sāks aizēnot Kristu,
patieso Baznīcas Galvu. Arhibīskaps saprata, - ja Baznīca pirmām kārtām tiks
uztverta kā pasaulīga administratīva struktūra, tad antikrists iegūs tiešu
pieeju ļaužu sirdīm un bez īpašiem pūliņiem pārvērtīs tos par sev uzticīgiem
kalpiem. Turēdamies pie sagrozīta priekšstata par Baznīcu, viņi «Baznīcas
labad» darīs to, kas ir acīmredzamā pretrunā ar baušļiem un Kristus gribu.
Un atkal, vēršot mūsu uzmanību no pasaulīgā uz
debesīm, Arhibīskaps Averkijs sniedz sekojošu Baznīcas apzīmējumu: «Pareizticīgā
Baznīca – tas nav garīdzniecības «monopols», tā nav vienīgi viņu «darīšana», kā
uzskata tumsonīgie, baznīcas garam svešie ļaudis. Baznīca – tā nav viena vai
otra hierarha vai priestera īpašums. Tā ir visu Kristum pareizi ticošo
visciešākā garīgā savienība, kas tiecas dievbijīgi ievērot Kristus baušļus, ar
vienu vienīgu mērķi – iemantot to mūžīgo svētlaimi, ko Kristus Pestītājs mums
ir sagatavojis. Ja arī šie cilvēki krīt grēkā, tad vaļsirdīgi atzīstas un tos
nožēlo un cenšas «nest patiesus atgriešanās augļus» (Lk. 3;8)»
Tie, kuri vispirms rūpējas par savas baznīcas
organizācijas konsolidāciju, šajā Arhibīskapa Averkija dotajā apzīmējumā var
sajust briesmas saviem plāniem (šis apzīmējums, jāpiezīmē, sakrīt ar
Svētlaimīgā Arhibīskapa Jāņa sniegto apzīmējumu, kas liecina, ka abi hierarhi
šeit bijuši vienprātīgi un ir smēlušies no viena kopēja Mantojuma). (Šeit
acīmredzot ir domāts Šanhajas un Sanfrancisko Arhibīskaps Jānis (Maksimovičs) –
tulk.). «Jā, - dažkārt var dzirdēt - «Baznīcas daba ir mistiska. Taču mums ir
jārēķinās arī ar Baznīcas laicīgo pusi, lai cik prozaiska tā arī nebūtu.» »
Atbildēdams uz to, Arhibīskaps Averkijs ņem vērā arī Baznīcas laicīgo pusi,
taču neraugoties uz to, neatstāj vietu jebkādai Tās sekularizācijai: «Baznīca
tik tiešām, nespēj pilnībā nošķirties no pasaules, jo tajā ietilpst cilvēki,
kuri turpina dzīvot uz zemes, un tāpēc «pasaulīgā» daļa Tās sastāvā un ārējā
organizācija ir nepieciešamas; tomēr, jo mazāk «pasaulīgā», jo labāk priekš
Baznīcai uzticēto mūžīgo mērķu sasniegšanas. Un ir pilnīgi nepieļaujams, ja
«pasaulīgais» sāk aizēnot jeb nomākt tīri garīgo – dvēseles pestīšanas uzdevumu
un mūžīgo dzīvību – kālab Baznīca arī ir dibināta un pastāv.»
Arhibīskaps Averkijs apzinājās, ka laicīgo lietu
prevalēšana Baznīcā pār garīgajām noved pie visiem kristiešiem nepieciešamās
spējas zaudēšanas atšķirt to, kas ir pieņemts, no tā, kas ir pareizi. Kad
cilvēks visu savu uzmanību velta ārējai pasaulei, viņš sāk meklēt «atzīšanu»,
«pienācīgu stāvokli» - to, kas ir pareizi un labi citu cilvēku acīs, bet nevis
to, kas ir iekšēji pareizi attiecībā pret Dievu un pašam pret sevi. Idealizēt
kaut ko tādu, ko visi ir atzinuši par «pareizu», un pielāgoties tam nozīmē
uzprasīties, lai tevi apmāna, jo sātans ļoti viegli spēj – īpaši mūsu laikā –
izdarīt tā, ka ārēji vispārpieņemtais pastāvēs līdzās iekšējiem meliem.
Arhibīskaps Averkijs uzsvēra: «Ir nepieciešams saprast un allaž paturēt
prātā, ka Pareizticība – tas ir ne tikai un ne vienmēr tas, ko par
«pareizticību» oficiāli dēvē, jo mūsu ļaunajos un melīgajos laikos mēs kļūstam
par lieciniekiem ārkārtīgi bēdīgam, bet diemžēl, nu jau neapstrīdamam faktam,
ka it visur pasaulē parādās un nostiprinās viltus «pareizticība». Šī viltus
pareizticība ļoti cītīgi cenšas atdarināt patieso pareizticību, tālab kā savā
laikā Antikrists centīsies ieņemt Kristus vietu, aizstāt To ar sevi.»
Kas ir Antikrists?
Pateiksim dažus vārdus par to, ko ar to domāja
Arhibīskaps Averkijs, kad viņš runāja par antikristu, jo viņa skatījums izceļas
ar garīgumu un tam ne mazākā mērā nav raksturīga jebkāda neveselīga
sensacionalitāte. Lai atpazītu antikristu un to, kas tagad gatavo viņa
atnākšanu, kristiešiem ir jāprot paraudzīties nedaudz dziļāk uz to, ko mūsdienu
pasaulē ir pieņemts uzskatīt par labu un ļaunu, taisnīgu un netaisnīgu.
Kristietim ir jāizprot princips, kas ir pamatā tai parādībai, ko mēs dēvējam
par «antikristu» - šis princips ir Kristus un visa Kristum piederīgā imitācija.
Pats viņa vārds nozīmē «Kristus vietā» vai tas, kurš izskatās kā Kristus.
Antikrists – tas ir noslēdzošais, visvilinošākais seno sātana centienu
iemiesojums «imitēt» kristietību, lai radītu tās jauno, šai pasaulei piederīgo
formu. «Antikrists parādīsies», - raksta I.M. Koncevičs, - « ne kā absolūts
ateists vai boļševisma sekotājs, jo šis pēdējais pasaulei ir parādījis visas
tās šausmas pie kā noved ateisms. Gluži pretēji, apgalvo svētais Efrēms
Sīrietis, viņš «atnāks tādā veidolā, lai pieviltu visus. Atnāks pazemīgs,
lēnprātīgs, nepatiesības nīdējs, kā viņš pats par sevi teiks, elku noliedzējs,
labsirdīgs, nabagus mīlošs, augstākajā pakāpē saprātīgs, pastāvīgs, pret visiem
maigs, sevišķi cienošs jūdu tautu, jo jūdi gaidīs viņa atnākšanu. Turklāt, viņš
ar lielu varu vārīs zīmes, brīnumus, biedējošas parādības un izmantos viltīgus
līdzekļus, lai visiem izpatiktu, lai tauta viņu ātri iemīlētu. Neņems dāvanas,
nerunās dusmīgi, nepieņems neapmierinātu izskatu, bet ar godbijīgu ārieni sāks
pievilt pasauli, līdz kļūs par valdnieku. » ».
Raugoties uz antikrista būtību caur svēto tēvu
mācības prizmu, Arhibīskaps Averkijs saprata, ka, lai kļūtu par viņa sekotāju,
nav obligāti dzīvot antikrista valdīšanas laikā. Cilvēks var nonākt pie tā, ko
sevī iemieso antikrists, pie kristietības atdarinājuma, jo viņā, tāpat kā
antikristā, - nemājo Kristus. Uzdevums tam visam, ko Kristus mums ir dāvājis –
sagatavot cilvēkus Viņa Debesu valdīšanai, turpretī antikrists ar visiem
līdzekļiem piesaista cilvēkus pasaulīgajam. Šī vienkāršā un acīmredzamā
atšķirība patiesībā var izrādīties grūti ieraugāma, jo antikrists, līdzīgi
daudziem saviem priekštečiem, būs visnotaļ «garīgs», viņš sāks cilvēkus
«piezemēt» par ar tiem līdzekļiem, kas paredzēti tam, lai vestu viņus uz
Debesīm. Šo kristietības imitāciju spēs atklāt vienīgi tie, kuros ir
saglabājusies nojauta, kas spēj atšķirt pēc savas būtības pasaulīgo un trūdošo
no debešķīgā un mūžīgā. Tieši šīs nojautas un tiekšanās uz Debesu Valstību
zaudēšana tad nu arī ir «atkrišana», par ko runā Arhibīskaps Averkijs. Arī
sirdsskaidrais Efrēms Sīrietis raksta, ka antikrista atnākšanu nepamanīs tas,
«…kam prāts nesas uz sadzīviskām rūpēm un kurš mīl pasaulīgo, tam nekļūs tas
skaidrs, jo allaž piesaistīts sadzīves darbiem, viņš, kaut arī sadzirdēs, taču
nenoticēs un nonicinās sacīto. Bet svētie nostiprināsies, jo būs atteikušies no
visām šīs pasaules rūpēm.»
Spēku zaudējusī kristietība uzņem sevī pasaulīgo,
kas sevi pasniedz kā nez ko garīgu. Kristietības «piezemēšanās, savukārt padara
to neaizsargātu pret antikrista kārdinājumiem».
Atkrišanas trīs pakāpes.
Pētot to, ko Arhibīskaps Averkijs ir uzrakstījis
par atkrišanu, var izcelt trīs tās pakāpes. Turklāt, tās atšķiras ar to, par
cik vieglāk vai grūtāk kļūst atpazīt Atkrišanu.
Pirmā pakāpe.
Pirmā Atkrišanas pakāpe ietver sevī spēka
zaudēšanu visā Kristietībā, kā vienotā veselumā. Saknes tam ir meklējamas
Rietumu un Austrumu sašķeltībā un pakāpeniskā «jaunās kristietības» formēšanās
procesā Rietumos, kur kritušais cilvēka saprāts, nevis Dieva Gara dāvātā svētā
tradīcija kļūst par patiesības mērauklu. Šā fenomena būtība rodama tajā apstāklī,
ka garīgā vietā stājas dabiskais, un galu galā šis viltojums ir novedis pie
mūsu laika vulgārā materiālisma, pie materiālisma, kas mūsdienu cilvēku ir
padarījis garīgi aklu. «Tajā visā, - rakstīja Arhibīskaps Averkijs, - ir
redzama kāda plānveidīgi darbojošās roka, kas cenšas pēc iespējas stiprāk
piesaistīt cilvēkus šai īslaicīgajai zemes dzīvei, liekot aizmirst par mums
priekšā neizbēgami stāvošo nākamo, mūžīgo dzīvi.»
Materiālisms, Arhibīskapa Averkija izpratnē,
demoralizē kristiešu ticību tā, ka viņi to pat neievēro. Pat, ja viņi uzsvērti
pretnostata sevi «pasaulīgajam» vai runā par pārpasaulīgo, viņi var atrasties
pasaulīgu priekšstatu varā, būdami tālu no izpratnes par «pasauli», kura ir
pretišķīga pašai kristietības būtībai. Vēl vairāk, no Pareizticības viedokļa
nelikumiska rīcība kļūst pieļaujama kņadas pārņemtajā kristietībā.
Arhibīskaps Averkijs raksta: «Par kādu gan
patiesu visu kristiešu vienotību kristīgās mīlestības garā šobrīd var runāt, ja
gandrīz vai visi Patiesību noraida, ja gandrīz vai visur valda meli, ja patiesa
garīga dzīve to cilvēku vidū, kuri sevi dēvē par kristiešiem ir izsīkusi un
tikusi aizstāta ar miesisku, dzīvniecisku dzīvi, kas turklāt vēl tiek celta uz
pjedestāla, maskējoties ar viltus labdarības ideju, kas liekulīgi attaisno
jebkādu garīgu haosu un tikumisku izlaidību. Jo, lūk, tieši no šejienes nāk
visas šīs neskaitāmās «balles», dažāda veida «spēles», «dejas» un izklaides,
pret ko visai iecietīgi, neraugoties uz antikristīgi netikumisko būtību, tagad
izturas pat daudzi mūsdienu svētkalpotāji, kuri dažkārt pat to visu organizē un
ņem tajā dalību.»
Zaudējot balstu pašos savas ticības pamatos, kas
rodami, īsi runājot, piederībā pie citas pasaules, kņadas pārņemtā kristietība
laupa saviem ticīgajiem dzīvo kontaktu ar Svētā Gara žēlastību. Tāpēc kristieši
ir spiesti meklēt kaut ko, kas aizstātu šo svētību, ar pašiedvesmas palīdzību
uzkurinot sevī «garīgus pārdzīvojumus». Viņi aizvietotāju meklē šajā pasaulē,
jo cita pasaule viņiem vairs nav pieejama. Arhibīskaps Averkijs par šiem «neokristiešiem»
rakstīja: «Viņi meklē svētlaimi šeit, - zem daudzo grēku un nelikumību nastas
pagurušajā pasaulē; un viņi gaida šo svētlaimi ar nepacietību. Par vienu no
vispareizākajiem ceļiem tās sasniegšanā viņi uzskata «ekumenisko kustību», visu
tautu savienību un saplūšanu vienotā jaunā «baznīcā», kas apvienotu ne tikai
Romas katoļus un protestantus, bet arī jūdus, musulmaņus un pagānus, ikvienam
saglabājot savus uzskatus un maldus. Šī, it kā «kristīgā» mīlestība cilvēces
nākamās zemes laimes vārdā, nav nekas cits kā Patiesības mīdīšana.»
Ticību nākotnes laimei uz zemes Arhibīskaps
Averkijs dēvēja par «neo - hiliasmu» (hiliasms – sena ķecerīga ticība
tūkstošgadīgai Kristus kā zemes ķēniņa valdīšanai.) Viņš prognozēja, ka
ārējā «ekumēniskā vienotība», pēc kā tiecas «neohiliasti», kļūs par
organizāciju, ko antikrists atzīs un atbalstīs.
Mūsdienu «ekumēnisko kustību» arhibīskaps Averkijs uztvēra kā apliecinājumu
neticībai, ka var pastāvēt absolūta Patiesība. No tā arī rodas nevēlēšanās
ieņemt jelkādu noteiktu pozīciju un mazdūšīgā samierināšanās ar ļaunumu vai pat
tā attaisnošana, un tas viss absolūti virspusēju priekšstatu par «kristīgo
mīlestību» un «mieru» vārdā. Arhibīskaps Averkijs to formulēja šādi: «Mūsu
laikā, kad pastāv tik stipras šaubas pat attiecībā uz pašu Patiesības
pastāvēšanu, kad ikviena «patiesība» tiek uzskatīta par relatīvu un skaitās
normāli, ka ikviens cilvēks pieturas pie «savas patiesības», cīņa par Patiesību
iegūst īpaši svarīgu nozīmi. Un to, kurš šo cīņu nepārdzīvo, to, kurš tajā saskata
vienīgi «farizejisma» izpausmi un tā vietā piedāvā «kļūt pazemīgam» melu
priekšā, tādu, gluži dabiski, ir jāuzskata par Patiesības nodevēju, lai par ko
viņš sevi neuzskatītu un lai kā arī sevi nedēvētu.»
Tiem, kas visas savas cerības liek uz šo pasauli,
ir noteikti jākrīt vai nu izmisumā, vai arī ir jāpārstāj ievērot pagrimumu
visās sabiedriskās dzīves formās. Šādu cilvēku relatīvisms un neizlēmība pēdējā
laikā vienīgi palīdz sātaniskajiem spēkiem atraisīties. Kā uzsvēra Arhibīskaps
Averkijs: «Sātana, jeb arī, kas ir viens un tas pats, gaidāmā antikrista kalpi
izmanto mūsdienu cilvēku lielākās daļas garīgo aklumu, spītīgi un neatlaidīgi
darot savu darāmo ar patiesi sātanisku enerģiju. Ar īpašiem pūliņiem un visos
iespējamos veidos, ar to līdzekļu palīdzību, kas pakļuvušas zem vi-ņu
kontroles, tie pievilina sev sekotājus, kas apzināti vai neapzināti, gribot to
vai negribot, sadarbojas ar viņiem, radot piemērotus apstākļus un
priekšnoteikumus ļoti drīzai antikrista kā visas pasaules valdnieka un cilvēces
vadoņa atnākšanai! »
Citā vietā Arhibīskaps Averkijs par šo pašu tēmu
raksta : «Gaidāmā antikrista kalpotāju galvenais uzdevums ir vecās pasaules,
visu tās priekšnoteikumu un «aizspriedumu» sagraušana, lai tās vietā uzceltu
jaunu pasauli, kas būtu spējīga uzņemt savu tuvojošos «jauno valdnieku», kurš
ļaužu acīs ieņems Kristus vietu un dos viņiem šeit, uz zemes to, ko Kristus
viņiem nedeva… Ir jābūt garīgi absolūti aklam, pilnīgi atrautam no patiesās
kristietības, lai to visu nesaprastu!»
Otrā pakāpe.
Otrajā Atkrišanas pakāpē, kā to apraksta
Arhibīskaps Averkijs, Pareizticīgās baznīcas, «iedamas roku rokā ar laiku»,
atteiksies no dažām tradicionālajām baznīcas dzīves normām un
eklesioloģiskajiem nolikumiem, ko novērtēs kā «nemūsdienīgus», tāpat arī atkritīs
no Mantojuma, kas sevī satur patiesās kristietības spēku. Šis ir viens no
ceļiem kā īstenā Pareizticība spēj pārtapt par pasaulīgu viltus «pareizticību».
Pareizticības būtība nevar saglabāties tur, kur ir zaudēts tas, kas agrāk
apņēma šo būtību. Arhibīskaps Averkijs sekojošā veidā paskaidro, kāpēc
Pareizticīgā Baznīca, sv. Afanasija Lielā vārdiem runājot, «nedrīkst kalpot
laikam»:
«Baznīca nekad nepakļausies pasaulei, nekad
neies ar to uz kompromisiem. Saprotams, jo taču Kungs teica Saviem mācekļiem Pēdējo
Vakariņu laikā: «jūs neesat no pasaules». Ja mēs gribam palikt uzticīgi
patiesajai kristietībai, mums ir jāturas pie šiem vārdiem – īstenā Kristus
Baznīca allaž ir bijusi, ir, un aizvien būs ceļiniece šajā pasaulē. Nošķīrusies
no tās, viņa ir spējīga nest tālāk Dievišķo Kunga mācību nesagrozītu, tāpēc, ka
šī nošķirtība saglabā to nemainīgu, t.i. līdzīgu mūžīgajam un nemainīgajam
Dievam. »
Reiz, sešdesmito gadu sākumā, kāds seminārists
izdzirdēja, ka Arhibīskaps Averkijs ļoti ilgi staigā pa semināra koridoru.
Visbeidzot, seminārists piegāja pie viņa un pajautāja, vai nav kaut kas
noticis.
- «Brāli», - atbildēja joprojām savās domās
iegrimušais taisnprātīgais hierarhs, - «termins «Pareiztcība» ir zaudējis savu
jēgu, jo nepareizticība slēpjas aiz Pareizticības maskas. Tālab ir nepieciešams
atrast jaunu vārdu, lai apzīmētu to, ko mēs dēvējam par pareizticību, tieši
tāpat kā savulaik bija nepieciešams radīt vārdu «Pareizticība» - un tas nav tik
viegli.»
Arhibīskaps saprata, ka dažādu iemeslu dēļ
Pareizticīgās baznīcas un baznīcu galvas nav saglabājuši citai pasaulei
piederīgo Pareizticīgā Mantojuma pamatu, ko gadsimtu gaitā nepārtraukti mēdza
nodot tēvs dēlam. Par to viņš rakstīja šādi: «Tur, kur ir pārtraukta garīgi –
svētīgā saite ar svētajiem Apustuļiem un to pēctečiem – Apustuliskajiem Vīriem
un Svētajiem Tēviem, kur ir parādījušies dažādi jaunievedumi ticības un
tikumības mācībā ar mērķi «iet roku rokā ar laiku», «progresēt», neatpalikt no
šī laika un pielāgoties šīs ļaunumā ieslīgušās pasaules prasībām un modei, -
tur nevar būt ne runas par patieso Baznīcu.»
Šie «jaunievedumi» dažkārt ir kā mēģinājums
mīkstināt strikto šīs pasaules noraidīšanu no Pareizticības puses jeb padarīt
Pareizticību apkārtējo acīs mazāk «dīvainu». Arhibīskaps Averkijs raksta,ka pati
šī pozīcija ir sveša Pareizticībai, jo «Ortodoksālā ticība māca, kā virzīt
savu dzīvi saskaņā ar kristīgās pilnības prasībām. Citticībnieki tai pašā laikā
paņem no kristietības pavisam nedaudz un tikai tādā mērā, cik tas ir
savienojams ar mūsdienu kultūras dzīves prasībām.».Pazemināt augsto
pareizticīgās askētiskās cīņas etalonu – tas nozīmē laupīt kristiešiem
pašattīstīšanās līdzekli, t.i. zaudēt pašu iespēju glābties ar grēku
nožēlošanas palīdzību, ja kristietis atsakās no sekošanas šim paraugam pēc gara,
ja ne pēc burta. Tā ir pamatu graušana Pareizticībai, kas pēc Arhibīskapa
Averkija liecības, ir «askētiska ticība, jo grēcīgu kaislību izravēšanas un
kristīgu tikumu iemantošanas vārdā aicina uz gara cīņas varoņdarbiem.»
Citos jautājumos Mantojums tiek pakļauts
sadrumstalošanai un sagrozīšanai un sāk jau barot mūsdienu «teologu» lepnību,
kuri būdami atrauti no nepastarpināti pārņemtās, dzīvās tradīcijas, cenšas
atrast «jaunus pareizticīgās teoloģijas ceļus», tīri intelektuālā veidā
«pārtaisīt vēsturi» un «atjaunot» pareizticīgās paražas mākslīgā pūrisma vārdā (Pūrisms
– tiekšanās pēc brīžam ārišķīgas tīrības un tikumiskas stingrības –
tulk.piez.). - «Viņi klaigā,» - raksta Arhibīskaps Averkijs, - «par to, cik
būtiski svarīgi ir «atjaunot Pareizticīgo Baznīcu», par kaut kādām «reformām
Pareizticībā», kas pēc viņu nepamatotā apgalvojuma «ir sastingusi», «guļ uz
nāves gultas» … Šī jaunā «pareizticīgo» suga patiesībā nav nekas cits kā
mūsdienu «sholastiķi». Viņi «teoloģizē», būdami tālu no pareizticīgās
tradicionālās baznīcas atmosfēras izjūtas, kādā tika audzināti svētie.» «No
viņu augļiem jums tos būs pazīt» (Mt. 7;20); tradicionālā Pareizticība ar
visiem saviem šķietamajiem «uzslāņojumiem» un «izkropļojumiem», baroja svētos pat
jau mūsu laikā; «jaunatklātā» jeb «atdzīvinātā» Pareizticība ar visiem saviem
aicinājumiem, kļūst arvien tīrāka un arvien zinātniskāka. Labākajā gadījumā tā
ir radījusi nestulbus cilvēkus. Pēdējo garīgais nespēks – tas ir rezultāts tam,
ka viņu teologi «zina labāk», nekā mūsdienu dzīvie pareizticīgā svētuma
glabātāji.
«Iedama roku rokā ar laiku», Baznīca tāpat var
pazaudēt Pareizticības spēku, ja vien to pilnībā nenomāks modernās «ekumēniskās
kustības» gars, kas, kā mēs jau redzējām, liecina par atkrišanu pasaules
mērogā. Tālab dažādos savos darbos Arhibīskaps Averkijs izsacījās:
«Graujošais atkāpšanās gars jau ir iekļuvis mūsu
Pareizticīgajā Baznīcā, kuras visaugstākie hierarhi atklāti paziņo par sava
veida «jaunas ēras» sākumu un ciniski piedāvā atsacīties no visas pagātnes, par
cik viņi pulcējas kaut kādā pilnīgi «jaunā baznīcā», būdami tuvā ekumēniskā
kontaktā un vienprātībā ar visiem atkritējiem no pareizās ticības un Baznīcas…
Ekumēniskās kustības vadoņi tikai pavisam nesen sāka izsacīties pilnīgi atklāti,
bet pirms tam nodarbojās ar bezkaunīgu «miglas pūšanu acīs», paziņojot, ka viņi
«ekumēniskajā kustībā» esot iekļāvušies ar mērķi «citticībnieku priekšā
liecināt Svētās Pareizticības patiesību.» Tagad, savukārt, kā kļūst skaidrs no
starptautiskajā presē bieži atspoguļotajām viņu uzstāšanās reizēm, viņi kļūst
par šīs svētās patiesības nodevējiem.»
Trešā pakāpe.
Un, visbeidzot, Pareizticīgās baznīcas sasniedz
trešo Atkrišanas pakāpi, kad, saglabājot visa tā, ko viņi dēvē par «patieso
Pareizticību», tradīcijas un mantojumu, tie vienlaikus tāpat arī zaudē
nenovērtējamo savas ticības «spēku» un viņiem, nu jau zem garīguma izkārtnes,
piezogas klāt šī pasaules gara sērga. Tas izpaužas: 1) sākotnējās
kristīgās mīlestības zaudēšanā, bez kā viss mantojums kļūst par nopēlumu, nevis
par svētlaimes avotu, un 2) ārējo rituālo formu un visa tā izmantošanā
pasaulīgiem mērķiem, kas bija iecerēts tam, lai rosinātu cilvēkus neaizmirst,
ka pastāv arī cita pasaule. No tā rodas jauna, viltus «pareizticības» forma,
šoreiz jau vēl smalkāka, slēptāka, jo spēj tērpties Patiesības drēbēs. Zemāk
tiks sniegtas šīs Atkrišanas pazīmes, kas tomēr var izpausties arī otrajā
pakāpē.
Partiju politika.
Arhibīskaps Averkijs redzēja, ka tad, kad
Pareizticības spēks ir zudis, un pret Baznīcu sāk izturēties pirmkārt, kā pret
laicīgu organizāciju, cilvēku apziņa piederību pie mistiskās Kristus miesas sāk
aizstāt ar sastāvēšanu vienā vai otrā baznīcas partijā. Tad, aizbildinoties ar
cīņu « par tīrību Baznīcas rindās», kļūst pieļaujams sapostīt cilvēka dzīvi, ja
šis cilvēks šai organizācijai nav izdevīgs. Šādos apstākļos garīdzniecība, laji
un mūki tiek sarīdīti savā starpā, sāk viens otru ienīst, to vidū iedegas cīņas
katras baznīcas partijas laicīgo interešu vārdā. Viens baznīcas grupējums var
atšķelties no otra un censties legalizēt savu stāvokli ar jebkādiem juridiskiem
un kanoniskiem argumentiem. Dažādas partijas spēj apvienoties «superpartijās»,
lai justos kanoniskākas; tās var runāt par savu ārējo vienotību, it kā tā tad
nu arī būtu patiesa Baznīcas garīgā vienotība. Taču viņu apvienības tīri
politiskais raksturs atklājas tad, kad viņi atkal sašķeļas jeb polemizē ar tām
pareizticīgajām grupām, kas netika pievienojušās viņu organizācijai.
Tā ir «partejiska apziņa». Tie, kam piemīt
«partejiska apziņa», var zaudēt savu priekšstatu par svētumu, godinādami tos
baznīcas darboņus, kuri, pirmkārt, tiek atzīti ikvienā konkrētajā partijā, vai
arī ir to (partiju) visizcilākie runas vīri. Tie sāk patvaļīgi manipulēt ar
«kanoniskumu» (šo galveno ieroci partiju savstarpējā polemikā) un kļūdaini
jaukt to ar vienas partijas «atzīšanu» no citu partiju puses. Rezultātā par
«viskanoniskāko» kļūst tas, kurš piekopj visefektīgāko propagandu.
Arhibīskapā Averkijā šī parādība, ko viņš
nodēvēja par «partiju politiku», izraisīja riebumu. Viņš redzēja, ka tā pēc
savas būtības ir kristietībai sveša.
Kaut arī partiju politika patiešām ir sasniegusi savas attīstības virsotni
šajos pēdējos laikos, kad «mīlestība daudzos ir izdzisusi » (Mt. 24;12), mūsu
laikam «partejiskā apziņa» tomēr, protams, nav kaut kas pilnīgi jauns: tā ir
cilvēka kritušās miesiskās puses vispārējās tendences rezultāts. Pat sv.Pāvils
saskārās ar to, kad rakstīja Korintas baznīcai: « …pie jums visur dzird
runājam, viens saka: «Es turos pie Pāvila», otrs: «Es turos pie Apolla»,
trešais: «Es turos pie Kēfas»; bet ceturtais: «Es pie Kristus». Vai tad Kristus
ir dalīts? Vai tad Pāvils ir par jums krustā sists? Jeb vai jūs esat kristīti
uz Pāvila vārdu? » (1.Kor. 1;12-13)
Arhibīskaps Averkijs mēdza izsacīties, ka
Baznīcas padarīšana par politisku intrigu ieroci nozīmē «mūžīgo pakļaut
pārejošajam, pārpasaulīgo – pasaulīgajam, svēto – grēcīgajam.» Rakstā «Svētā
dedzība» viņš rakstīja sekojošo: «Pastāv arī viltus jeb liekulīgā dedzība, ar
ko maskējas mutuļojošas cilvēku kaislības – visbiežāk lepnība, tieksme pēc
varas un atzinības. Arī partiju politikas intereses, kas spēlē galveno lomu
politiskajā cīņā, un kam nedrīkst būt vietas ne garīgajā, ne sabiedriskajā
Baznīcas dzīvē, bet ar ko, par nelaimi, tik bieži ir jāsastopas mūsu laikā
unkas kļūst par galveno ierosinātāju visdažādākajiem strīdiem un nekārtībām
Baznīcā. Paši šo strīdu iniciatori un «politikas bīdītāji» bieži vien izliekas
par tādiem, kas cīnās «par ideju», taču īstenībā tiecas sasniegt vienīgi savus
personiskos mērķus, cenšas izpatikt nevis Dievam, bet savai pašapmierinātībai.
Tie raizējas nevis par Dieva, bet paši par savu personisko, savu līdzgaitnieku
un savas partijas biedru godu. Tas viss, protams, nebūt neatgādina patiesu svēto
dedzību, tas viss ir tai naidīgs, grēcīgs un noziedzīgs, jo kompromitē mūsu
svēto ticību un Baznīcu! »
«Baznīca,» - uzsver citā vietā Arhibīskaps
Averkijs, - «ir dota mums dvēseļu glābšanai un nekam citam! Mēs nedrīkstam
To padarīt par savu ieroci vai pārvērst To par arēnu, kur mūsu personisko mērķu
sasniegšanas vārdā plosās kaislības.»
Arhibīskaps Averkijs uzskatīja, ka jebkāda
politika ir bezjēdzīga, neatkarīgi no tā, kura partija ķeras pie tās
realizācijas. Diez vai politika ir tā vērta, lai veltot tai visu savu dzīvi,
kļūtu par mūku, zaudējot iespēju apprecēties un nodibināt ģimeni. Likteņa
ironija ir tāda, ka tieši tas, ka arhibīskapam Averkijam nebija nekā kopīga ar
«politiķiem», tad nu arī padarīja viņu par to upuri. Viņam tika liegts
pastāvīgā locekļa statuss savā bīskapu padomē, jo viņš atteicās pakļauties
«partijas līnijai», nevis savai sirdsapziņai. Apzinādamies, ka partiju politika
ir iespiedusies ne vien citās, bet arī viņa paša grupā, viņš reiz sacīja vienam
no saviem bijušajiem semināristiem: «Vai no tā neizriet, ka Svētā Gara
žēlastība pamet mūsu Sinodi? »
Atliek vienīgi brīnīties, kāpēc arhibīskaps
Averkijs tik atklāti runāja par šo «neiedvesmojošo» partiju politikas parādību.
Vai nebūtu labāk izlikties, ka citu pareizticīgo grupu nemaz nav un visu
uzmanību koncentrēt uz sava loka cilvēkiem? Nē. Arhibīskapam Averkijam tas būtu
nozīmējis atsacī-šanos no atbildības, kas uz viņu gulstas kā uz Svēto Apustuļu
pēcteci. Tostarp partiju politika saindē Pareizticību, liek šķēršļus Viņa
misijai brīvās pasaules valstīs, novērš no ticības tikko pievērsušos un liek
ticīgajiem klausīties nevis Kristus vārdos, bet sātana čukstos. Klusuciešana
būtu pielīdzināma noziegumam, jo nerunājot par to atklāti, jebkādām partijām
pāri stāvošā, Pareizticības būtība varētu palikt apslēpta tiem, kuri atrodas
garīgo meklējumu procesā. Jo kā gan viņi spētu izjust patiesās Baznīcas dzīvo
realitāti, kura, kā sacīja arhibīskaps Averkijs, ir «visu Kristum pareizi
ticošo visciešākā garīgā savienība?»
«Vienīgi svētajai dedzībai Dieva, Kristus labad,»
- rakstīja Arhibīskaps, - «bez jebkādas viltības un divdomīgi blēdīgas
politikas piemaisījuma, ir jābūt tam, kas mūs vada visos mūsu darbos un
pasākumos.»
Aktieriskums.
Arhibīskaps Averkijs atklāja vēl vienu no
pazīmēm, kā Pareizticīgā baznīca, par saglabājot visas ārējās formas, zaudē
Pareizticības spēku. Tas notiek tad, kad Pareizticīgo grupu vadoņi un viņu
runas vīri sāk spēlēt «lomas». Par cēloni šai parādībai kļūst tas, ka pasaulīgu
ambīciju dēļ garīgajā ziņā nenozīmīgi cilvēki cenšas ieņemt Baznīcā tās
pozīcijas, kas ir paredzētas cilvēkiem ar daudz augstāku garīgumu. Šie
«aktieri», īstenībā lielākoties būdami bez jebkādas garīgas autoritātes, ir
spiesti šo autoritāti iemantot, kā izsacījās Arhibīskaps Averkijs, pievēršoties
«cilvēkizdabāšanai». Par to runāja apustulis Pāvils, kurš kristietības
pirmajos gados bija spiests norādīt uz atšķirībām starp patiesajiem Kristus
pārstāvjiem un «cilvēkizdabātājiem»: « Ja es vēl cilvēkiem censtos patikt, tad
es nebūtu Kristus kalps.» (Gal. 1;10). « Bet mēs runājam tāpēc, ka Dievs mūs
atradis par cienīgiem, uzticēdams mums evaņģēliju, un cenšamies izpatikt nevis
cilvēkiem, bet Dievam, kas pārbauda mūsu sirdis. Jūs zināt, mēs nekad neesam
uzstājušies ar glaimiem vai mantkārīgos nolūkos – Dievs ir mūsu liecinieks –
nedz arī sagaidīdami godu no cilvēkiem, ne no jums, ne no citiem…»(1. Tes. 4 –
6).
«Izdabājot», nākas glaimot «vajadzīgajiem»
cilvēkiem, un gluži pretējais, - vajadzīgajā brīdī iznīcināt iespējamos
pretiniekus, neatkarīgi no savas pārliecības «jārēķinās» ar ietekmīgiem
cilvēkiem. Visbeidzot, ir jāizdala apbalvojumi un amati, to plaši izdaudzinot,
un, tādejādi, sasaistot sevi ar «sabiedrotajiem» kopējā savienībā, kam pamatā
ir nevis sirsnīga mīlestība, bet abpusēja «atzīšana». «Cik gan daudz ir tādu
cilvēku,» - rakstīja Arhibīskaps Averkijs, - «kuri neprātīgi mīl augstus
posteņus, pakāpes, ordeņus un balvas, un, kuri ir gatavi tos iegūt jebkādā
veidā, nešķirojot līdzekļus, pat sabradājot savas sirdsapziņas balsi.»
Arhibīskaps Averkijs uzskatīja, ka «aktieriskums»
spēj ievazāt Baznīcā naidīgumu un šķelšanos:
«Nesamierināma naidīguma un šķelšanās
uzjundīšanai, kas pašos pamatos izjauc draudzes dzīves mierīgo tecējumu,
draudzes satricināšanai un izjaukšanai pilnīgi pietiek ar vēl viena tāda
cilvēka uzrašanos, kam šķiet, ka viņš ir «pasaules naba», un, ka visiem ir
jārēķinās vienīgi ar viņu un jāpakļaujas viņam it visā, kam šķiet, ka visi viņa
spriedumi un vērtējumi ir absolūti nemaldīgi… Šķiet, ka šajos cilvēkos ir
pilnīgi apklususi sirdsapziņas balss, viņi neatzīst Dieva Likumu: tie ir
spējīgi uz jebkādu tendenciozu patiesības sagrozīšanu, uz jebkādiem meliem un
ļaunprātīgu noķengāšanu cīņā pret tiem, kuri nepiekrīt viņu godkāres pilnajām
nosliecēm, kuri neatbalsta viņu pašapmierinātību un neapvaldāmo vēlmi vienmēr
un visur spēlēt galveno lomu, pat ja šie cilvēki ir likumīgi nozīmēti un
īstenie labie gani un diev-lūdzēji, kuru mūsu laikos kļūst arvien mazāk un
mazāk. Kurus vajadzētu cienīt, nevis vajāt ar apmelojumu palīdzību savu savtīgo
un godkārīgo nolūku labad, kas Dieva acīs ir negantība un grēks. Un šos
neprātīgās patmīlības kaisles pārņemtos cilvēkus bieži vien izmanto tumšie
spēki, gaidāmā antikrista kalpotāji, ar mērķi saplosīt un sagraut Baznīcu,
sākot ar draudzēm… Tik tiešām, tie ir cilvēki, kuros mirusi sirdsapziņa!»
Spēlēdams lomu, cilvēks izraugās tādu darbības
veidu, kādu pasaulē alkst redzēt pie cilvēka tik «atbildīgā» postenī. Tas
vistiešākajā veidā ir pretrunā ar to, kas raksturo cilvēkus, kuri tik tiešām ir
«posmi» nepārtrauktajā Pareizticīgā Mantojuma ķēdē: absolūts dabiskums,
neliekuļošana un gara brīvība, bez jebkāda mēģinājuma pielāgoties kādai no
iepriekš uzrakstītajām «lomām».
Par kādu «aktieriskuma» pārņemtu baznīcas vadoni
Arhibīskaps Averkijs teica, ka viņš esot nēsājis «masku». «Ir liekuļi,» - viņš
rakstīja, - «kuri mīl izlikties par dievbijīgiem un reliģioziem, kaut arī
patiesībā nebūt nav tādi. Taču viņiem būs jādod atbilde Dieva priekšā, jo tie
ir mēģinājuši apmānīt ticīgos un darījuši to sava personiskā labuma pēc. »
Šim aktieriskumam var būt visdažādākās formas. Jo
var taču spēlēt ar garīgu varu apveltīta cilvēka, par «tēva», «viedā» lomu,
piedēvējot mūsu laika vārgajam garīgumam to, kas bija raksturīgs pagātnes
augstajiem paraugiem… Izmantojot Apustuļa Pāvila izteicienu, arhibīskaps
Averkijs to definēja kā «neapdomīgu dedzību – dedzību, kas zaudē savu vērtību
paša galveno kristīgo tikumu – spriestspējas trūkuma dēļ, un tādēļ labuma vietā
nodara kaitējumu.»
Pareizticības viltussludinātāju vidū ir sastopams
vēl kāds aktieriskuma paveids. Mēs jau runājām par «attīrītās», atjaunotās
Pareizticības «teologiem». Šie viltusmācītāji ir sastopami ne vien
«liberālajās» aprindās, bet arī starp tā dēvētajiem «zinātniekiem», «Baznīcas
tēvu speciālistiem». Viltuspareizticības runasvīri spēj radīt cilvēkā sajūtu,
ka viņš beidzot nu ir «sapratis» Pareizticību, taču visbiežāk cilvēka dvēseli
tie atstāj tādu pat kā iepriekš – neskartu. Viņiem Arhibīskaps Averkijs ir
veltījis šādu piezīmi: «Diemžēl mūsu laikos izglītoto cilvēku vidū, bet dažkārt
arī starp augsta ranga «teologiem» un svētkalpotājiem ir ārkārtīgi maz tādu,
kuri pareizi izprot, kas ir Pareizticība un kāda ir tās būtība. Viņi šim
jautājumam pieiet vienīgi formāli, no ārpuses, un risina to pārāk vienkārši,
pat naivi, neievērojot visu Tās garīgā satura pilnību.»
Reiz, kad daži svētkalpotāji bruka virsū kāda XIV
gadsimta svētā piemiņai, jo viņš, lūk, neatbilda to priekšstatam par
«tradicionālismu», arhibīskaps Averkijs nosauca tos par « teologiem -
pienapuikām». Viņi bija (izmantosim hieromūka Serafima Rouza terminu) «ārējās
gudrības» piekritēji. Tā saucamos «liberāļus» un viltus «tradiocionālistus»
Arhibīskaps Averkijs uzskatīja par vienas un tās pašas medaļas divām pusēm. Jo,
kā vieni, tā otri mūsdienu kriticisma, mīlestības uz ārējo spožumu un
viszinības pārņemti, pie Pareizticības ir nonākuši To izpētot un izdarot
«saprātīgus» slēdzienus no saviem pētījumiem, nevis no dzīvajiem Tās
glabātājiem. Nepietiekošs ir arī vienkāršs ārējs kontakts ar patiesu Mantojuma
glabātāju; ir jābūt garīgajai radniecībai, mīlestībai un «gara vienotībai».
Protams, no malas ir grūti saskatīt, pastāv šī radniecība vai nē, it īpaši tad,
ja nav izprotama tā dievbijīgā vide, kādā ir ticis audzināts patiesais
tradīcijas glabātājs. Tā, piemēram, izlasot arhibīskaps Averkija asi un tieši
sarakstītos darbus, var nodomāt, ka arī viņš ir bijis pakļauts viszinības gara
ietekmei. Taču tad, kad cilvēks sāk saprast, kādi ir bijuši viņa garīgie
skolotāji Poltavas Teofans un Teofans Vientuļnieks, tad kļūst acīmredzams, ka
viņš viscaur atradās viņu tradīcijā, ka viņš visu tika saņēmis no viņiem.
Līdzīgi Baznīcas Tēviem, arhibīskaps Averkijs mācīja citus, ne tāpēc, ka bija
pārāk augstās domās par savām zināšanām, bet tāpēc,ka juta savu personisko
atbildību par to nenovērtējamo bagātību, ko viņam nodeva viņa svētie
audzinātāji.
Nelikumība augšā.
Pēdējais «aktieriskuma» veids, par ko runāja
Arhibīskaps Averkijs, ir aktieriskums to personu vidū, kuru rokās ir baznīcas
vara. Jādomā, ka šim paveidam viltus «pareizticības» radīšanā ir visnozīmīgākā
loma, par cik baznīcas vadītāji ir aicināti diktēt toni visai baznīcas dzīvei.
Tie no viņiem, kam nav patiesas apustuliskās dedzības, tai pašā laikā spēj
visai dedzīgi pūlēties savu personisko mērķu vai savas partijas izdevīguma labad.
Arhibīskaps Averkijs rakstīja, ka viņiem «Baznīca nav nekas cits kā viena no
visparastākajām cilvēciskajām organizācijām, kur viņi gribētu spēlēt vienu no
vadošajām lomām…»
Citā vietā viņš apgalvo: «Viņi ne bez panākumiem
sagrāba varu Baznīcā savās rokās, tiekdamies kļūt par varā neierobežotiem un
kontrolei nepakļautiem cilvēku reliģiskās un baznīcas dzīves vadītājiem. Pret
tiem, kuri atsacījās viņiem pakļauties, viņi pat pielietoja baznīcas
disciplīnu, lai tikai saglabātu varu pār visiem un nepieļautu opozīcijas un
dumpja rašanos.»
Pieturēdamies pie pasaulīga priekšstata par varu
viņi uzskata, ka to galvenais uzdevums ir nevis glābt dvēseles, bet nodrošināt
to, lai gludi noritētu viņu ārējā- baznīcas aparāta darbība. Nebūdami spējīgi
tēvišķīgi, ar mīlestību veikt gana pienākumu, paklausībā sev tie saredz tādu
uzvedības normu, kas ir nepieciešama organizācijas funkcionēšanai. Objektīvi
tie ir apveltīti ar priestera godu, spēj nocitēt daudz dažādu kanonu, lai
apstiprinātu savas tiesības uz neierobežotu varu, taču « izrādīdami ārēju
svētbijību, bet tās spēku noliegdami» (2. Tim. 3;5). Kanoniem, kurus viņi
izmanto, protams, ir jēga vienīgi tad, kad tie tiek pielietoti atbilstošā garā,
ar gādīga gana apdomību un atbilstoši Baznīcas mācībai. Daudzi ierindas
ticīgie, no kuriem tiek paģērēts, lai viņi bez apdomāšanas rīkotos tā, kā
viņiem tiks pateikts, uzskata par savu pienākumu pakļauties, lai ko tas arī
nemaksātu. Izsakoties Arhibīskaps Averkija vārdiem, viņi «pakļaujas «negarīgu
līderu» ietekmei un kā nez kādi «likuma un kārtības uzturētāji», bez
apdomāšanas, naivi atbalsta viņus to slavas kārajos pasākumos.» Tātad, vairāk
baznīcas līderis cenšas spēlēt lomu, jo vairāk viņš alkst redzēt, lai viņa
ganāmpulks kļūtu pārņemts ar viņa pasaulīgajiem priekšstatiem par varu un sāktu
spēlēt nedomājoša bara lomu. Šie valdītāji rāda sliktu piemēru, un cilvēkiem ir
iespējas salīdzināt to ar patiesību, jo viņi nekad ar to nav saskārušies.
Viņi nav spējīgi atšķirt formālo gana kalpošanu
no īstās Pareizticības, kas ved pretim dvēseles glābšanai; un tāpēc meklē ganu,
nevis garīgu apsvērumu vadīti, bet lai «oficiāli» kļūtu par pareizās baznīcas
partijas locekļiem. Ja kaut kādu iemeslu dēļ šie meklējumi beidzas ar
neveiksmi, tad šīs ieilgu-šās «oficiāluma» uzmanības dēļ rodas rūgtums un
izmisums, ka tevi neuzskata par «oficiāli» pareizticīgu.
Šo uzticīgo vidū, kurus vada šādi negarīgi
vadoņi, var rasties zināma paralīze. Tā izpaužas tādejādi, ka cilvēki baidās
uzņemties iniciatīvu un rīkoties saskaņā ar savas sirdsapziņas norādījumiem,
ticēdami, ka ikvienam, kurš izjauc radušos stāvokli, nav tiesību pastāvēt. Viņi
sāk kaunēties no parādīšanas darbos, ka mīl Dievu ar visu savu sirdi vai arī
tos Dieva svētos mīl, kurus Baznīca, iespējams, vēl «nav atzinusi». Varas
izmantošana pasaulīgos mērķos īpaši bīstama ir tad, kad ar to nodarbojas
hierarhi, jo viņi, mūki, ir gani pasaulīgiem cilvēkiem, t.i., viņu pienākums ir
iejaukt Debesu Valstības ieraugu tajā vidē, kur tie (pasaulīgie ļaudis) dzīvo.
Viņu pienākums ir iedvesmot, virzīt un stimulēt entuziasmu. Atbalstīt visus
ticīgo cilvēku dievbijīgos centienus darīt labu šajā kritušajā pasaulē, nevis
mēģināt iegūt kontroli pār šiem mēģinājumiem, standartizēt tos un, pasargājot
no jebkāda «riska», iznīcināt šo centienu dabiskumu, iedvesmu un tīrību.
Arhibīskaps Averkijs bieži runāja par «nelikumību
augšā», par nelikumību, kas nāk no «likumīgās varas» un tāpēc netiek apšaubīta.
Pievēršot uzmanību šai patiesības kropļošanai, viņš nebūt neattaisnoja tos,
kuri karoja ar baznīcas varas pārstāvjiem vai tiem, kas aizdomīgi raudzījās uz
jebkuru cilvēku tikai tāpēc, ka tas ieņem atbildīgu amatu baznīcas hierarhijā.
Viņš vienīgi rosināja ticīgos bez domāšanas nepakļauties «burta likumam»,
nepievēršot uzmanību vai tas tiek pielietots cēla mērķa vārdā vai kāda
personiskajam labumam. Kādā darbā viņš rakstīja: «Patiesajai Pareizticībai
ir svešs jebkāds nedzīvs formālisms. Tajā nav aklas paklausības «burta
likumam», jo tā, Pareizticība, ir «gars un dzīvība» (Jņ. 6;63). Tas, kas no
ārējā un tīri formālā viedokļa raugoties, šķiet absolūti pareizs, patiesībā
tāds nebūt nav… Pareizticība ir vienīgā un pilnīgā Patiesība, tīra Patiesība,
bez jebkāda piejaukuma un vismazākā viltus, bez meliem, ļaunuma un krāpšanas.»
Viss, kas stāv Kristus patiesības ceļā – ir elks.
Tāpēc, ja cilvēks vadās no baznīcas vadoņa norādījumiem, kas ir pretrunā ar
Kristus baušļiem, tad šis cilvēks ir radījis sev elku no «oficiāluma». Galu
galā tas noved pie pārliecības, ka «ja mūsu vadoņi maldās, tad visam ir
beigas!» Taču, kā mēdza izskaidrot arhibīskaps Averkijs, cilvēku nevar uzskatīt
par Pareizticībai zudušu, kamēr viņš nav zaudējis garīgo izpratni par to, kas
ir Baznīca. «Elles vārti, - viņš rakstīja, - Baznīcu neuzvarēs, taču tie, kā
liecina Baznīcas vēsture, var uzveikt daudzus no tiem, kas uzskata sevi par
baznīcas pīlāriem.»
Arhibīskaps Averkija pozīcija bija noteikta: mēs
nedrīkstam atzīt neko, kas tiek darīts aiz negodīgiem apsvērumiem, mēs
nedrīkstam klusēt oficiālās varas piesegā, jo tā ir - «nelikumība augšā».
«Lēnprātība un pazemība nav bezprincipialitāte,
un acīmredzama ļaunuma priekšā tās galvu nenoliec. Īstam kristietim attieksmē
pret ļaunumu nav tiesību iet uz kompromisiem, viņam ar to ir jācīnās visos
iespējamos veidos, lai apņēmīgi apstādinātu šī ļaunuma «izplatīšanos un nostiprināšanos
cilvēku vidū.» »
Un vēl, Arhibīskaps Averkijs mēdza izcelt sevis
nodrošināšanas un atbalsta vai atzīšanas meklēšanas pie visa veida varām,
vienīgi tāpēc, ka tās ir «oficiālās» varas, bīstamību:
«Ikviens mūsu mēģinājums pārmānīt savā pusē šos
pie «varas esošos», šajā laikā, kad «daudzi antikristi» atklāti vai slepeni
karo pret Kristu un Viņa Baznīcu, un acīmredzami nāk pie varas; jeb mēģinājums
tiem verdziski pakalpot, pieglaimoties, darīt to, ko viņi grib, un pat censties
saņemt no viņiem «legalizāciju», - tas viss ir mūsu Pestītāja Kristus nodevība
un naidīgums pret Viņu, pat ja tie, kuri tā rīkojas, valkā priesteru tērpus.»
Tā runādams, arhibīskaps Averkijs lieliski
aprakstīja un izskaidroja «sergiānisma» fenomenu. Metropolīts Sergijs
kapitulēja bezdievīgās padomju varas priekšā, gribēdams saglabāt legalitāti,
lai baznīcas institūti varētu turpināt savu darbu, un tas, kas spieda viņu
spert šo soli pastāvēja ne tikai Padomju Krievijā. Šī ir universāla cilvēka
dvēseles īpašība, kas dramatiski izpaudās Metropolīta Sergija personībā:
«ļaunuma attaisnošana un melu atbalstīšana, lai iegūtu laicīgos «oficiālā»
stāvokļa labumus, kaut arī «Baznīcas labā»».
« Tādejādi, - rakstīja hieromūks Serfims Rouzs, -
daži kristieši var nonākt tādā stāvoklī, kad tie būs visnotaļ «legāli», taču
pilnīgi sveši Kristum – itin kā kristieša sirdsapziņai būtu jāpakļaujas
ikvienai baznīcas varas pavēlei, kamēr vien šī vara ir « kanoniska ». Par vienu
no galvenajiem sergiānisma uzvaras cēloņiem mūsu gadsimtā – gan Maskavas
Patriarhātā, gan aiz tā robežām, kļuva tieši šāds priekšstats par aklu
pakļaušanos. »
Rezultātā, sekojot sergiānisma principam, pat
«vistradicionālākie» kristieši brīvprātīgi pakļausies antikristam. Neviens
viņus nespiedīs piekrist antikrista idejām vai viņa metodēm. No viņiem tiks
prasīta vienīgi viņa varas atzīšana, ko viņi arī darīt, lai saglabātu
hierarhiju, baznīcas organizāciju, dievkalpojumus un iespēju atklāti ņemt
dalību Kristus Noslēpumos. Nodevība no viņu puses būs nevis tajā apstāklī, ka
viņi ir pārmērīgi pieķērušies kanoniskajām formām, bet tajā, ka uzticību formai
tie ir pacēluši augstāk par uzticību Kristum.
«Par to pilnīgi skaidri, balstoties uz svētā Jāņa
Teologa Apokalipsi, māca Svētie Tēvi. Tēvi sniedza skaidrojumu tam, ka
antikrista zīmogs netiek spiests vienlaicīgi, bet vai nu uz pieres, vai nu uz
rokas (Atkl. 13;16). Kā skaidro svētais Cēzarejas Andrejs, tad tie, kam antikrista
zīmogs būs uz pieres, tie būs vienisprātis ar antikristu, tai pašā laikā tie,
kas saņems zīmogu uz labās rokas, atzīs vienīgi viņa varu, apgalvojot, ka tas
ir pieļaujams «paliekot kristietim dvēselē…» Taču Svētais Gars pametīs
cilvēkus, kuri būs saņēmuši zvēra zīmogu, un tad viņu sirdis piepildīsies ar
pirmo bojāejas pazīmi – bailēm, kas viņus strauji tuvinās to galam.»
Zinot šo Svēto Tēvu mācību, arhibīskaps Averkijs
varēja visai labi paredzēt kā visas baznīcas organizācijas – ekumēniskās un
antiekumēniskās, atjaunotāju un tradicionālās – reiz izrādīsies nonākušas
antikrista pakļautībā. Tie, kuriem bailes pasaulīgas varas priekšā ir stiprākas
par Dieva bailēm, izmantos visus sava saprāta spēkus, lai attaisnotu šo
pakļaušanos antikristam, jo dvēsele un sirdsapziņa to izdarīt nekad nespēs.
Viņi pacentīsies atbalstīt savus baznīcas institūtus atsacīdamies no garīgās
brīvības un varonīgas ticības apliecināšanas, kaut arī vienīgi tas, kā reizi no
reizes atkārtoja Arhibīskaps Averkijs, spēj uzturēt elles vārtiem neuzveicamo
Kristus Miesu. Tā piepildīsies Arhibīskapa Averkija bieži citētais Svētītāja
Ignātija Brjančaņinova paredzējums:
«Spriežot pēc laika gara un rūgšanas ļaužu
prātos, ir jādomā, ka jau sen svārstīties sākusī Baznīcas ēka, sašķobīsies
baismīgi un ātri. Nav nekā tāda, kas spētu to apstādināt vai tam pretoties.
Baznīcas stiprināšanai paredzētie pretsoļi tiks patapināti no Baznīcai
naidīgajām pasaules stihijām, un visticamāk, paātrinās kritienu, nevis to
apstādinās… Žēlīgais Dievs lai pasargā Viņam ticošo atlikumu. Bet šis atlikums
ir niecīgs: un kļūst arvien niecīgāks un niecīgāks.»
Novēlējums.
Arhibīskaps Averkijs brīdināja, ka ja mēs gribam
palikt uzticīgi Kristum, mēs nedrīkstam uzticēties tam, kas var šķist
«saprātīgs», tam, kas saskan ar mūsu kritušā prāta «viedokli», Tā vietā mums ir
jāseko sirdsapziņas balsij un mūsu Kunga baušļiem un par to jāgaida naids no to
puses, kuri atrodas gan sekulārajā, gan baznīcas sfērā – šās pasaules gara
varā. Viņš rakstīja:
«Mūsu laikā Patiesību pilnīgi oficiāli un svinīgi
pasludina par meliem, bet melus – par patiesību. Un ikviens,grib viņš to vai
negrib, ir spiests tam visam bez jebkāda pamatojuma un par spīti visiem
pierādījumiem, ticēt. Bet ja nē – tad bēdas!Tam, kurš seko sirdsapziņas
norādījumiem un Kunga mācībai, nāksies par to dārgi samaksāt. Un tā notiek it
visur – dažkārt pat reliģiskajā un baznīcas vidē … Brāļi! Ne mazākajā mērā
nepadosimies šīs pasaules garam: mēs taču no Dieva Vārda tik labi zinām, ka šī
pasaule atrodas ļaunā tumsas valdnieka – mūsu negantā pretinieka, ļaundara,
meļa un slepkavas no paša sākuma (Jņ. 8;44) – velna varā. Nebaidīsimies no
izsmiešanas, viņa izraisītajiem strīdiem, apspiešanām un vajāšanām no tam
uzticīgo kalpu puses… »
Paraugoties sev apkārt, arhibīskaps Averkijs
redzēja, ka sātans grauj visniecīgākos dievbijīgos kristiešu nodomus. Tie
cilvēki, kuru sirdis alkst pēc mīlestības, no kristiešiem to nesaņem, kaut arī
tieši pēc šīs mīlestības viņiem būtu tos jāatpazīst (Jņ. 13;55) – un viņu
sirdis sacietē un pildās ar rūgtumu, tāpat kā visiem apkārtējiem. Savukārt,
«izgaistot» kristīgajai mīlestībai, tās vietā stājas surogāti, kas baznīcu spēj
apvienot vienīgi ārējā līmenī: oficiālums, pieņemtās uzvedības normas,
aktieriskums, cilvēkizdabāšana, politiskās savienības – tas viss ir viltojums,
kas apvieno neīsto baznīcu, kas iekšienē – tukšums. Tukšums, ko aizpildīs
tuvojošais antikrists. Šādā veidā notiek tas, ko arhibīskaps Averkijs nodēvēja
par «sijāšanu». Šīs pasaules gudro un prātīgo (Lk. 10;21) nošķiršana no tiem,
kas nepievērš uzmanību pasaules «viedokļiem» un gluži vienkārši grib būt kopā
ar Kristu Viņa Valstībā. Šī nepatiesā atdalīšana no patiesā, apgalvoja
arhibīskaps Averkijs, padara vēl smagāku to slogu, kas uzkrauts dievbijīgajiem
ganiem, jo sātanisko melu un viltojumu dēļ, izzuduši izrādās noteikšanai
nepieciešamie pamatfaktori:
«Kristiešu dzīve tagad ir kļuvusi tik grūta, kā
nekad agrāk, jo cilvēku pestīšanas ienaidnieka intrigas ir kļuvušas daudz
sarežģītākas un smalkākas. Daudzkārt grūtāks un atbildīgāks ir kļuvis draudzes
gana pienākums… Acu priekšā sāk piepildīties svētītāja Teofana Vientuļnieka vārdi
par pēdējiem laikiem: «Kaut arī kristiešu vārds tajos laikos būs dzirdams it
visur, un visur būs redzami dievnami un svētkalpotāju kārtas, taču tas viss ir
viena vienīga šķietamība, iekšienē, savukārt pilnīga atkrišana.» No tā arī
izriet, ka bez, pirmkārt, augsta garīgi – tikumiska piemēra personīgajā dzīvē,
mūsdienu draudzes ganam ir visnotaļ atbildīgs un svarīgs uzdevums – iemācīt
ticīgajam atpazīt īsto Baznīcu starp daudzajām viltus - baznīcām, un ar garīga
spēka un gudrības apdvestiem vārdiem noturēt viņus savā paspārnē, bet tos, kas
noklīduši – piepulcināt.»
Arhibīskaps Averkijs šīs atbildības slogu izjuta varbūt spēcīgāk par visiem
dižajiem pareizticīgo ganiem. Līdzīgi viņa iemīļotajam, pie iepriekšējās
paaudzes piederīgajam sv. Kronštates Jānim, viņš redzēja, ka visgrūtāk ar
saviem gana uzdevumiem ir savienot neapšaubāmo ļaunuma uzvaru pasaulē.
Arhibīskaps Averkijs bieži lietoja svētā Gregora
Teologa teicienu «ciešanu pārņemtā Pareizticība». Šis teiciens pirmām
kārtām attiecas uz ciešanām, kas nāk pār pareizticīgajiem kristiešiem šajā
«bēdu ielejā» viņu ceļā uz Debesu Tēvzemi, un, otrkārt, uz mūžīgās Patiesības
vajāšanu šajā kritušajā pasaulē, kur valda velns.
Arhibīskaps Averkijs no savas pieredzes zināja,
kas ir «ciešanu pārņemtā Pareizticība». Neilgi pirms nāves viņam, - miesiski
slimam, taču garā – līdzjūtības pilnam pret Karojošo Baznīcu, pajautāja kā viņš
jūtas. «Kā es varu justies,» - atbildēja viņš, - «kad Pareizticības slava
izgaist, ļaunums svin uzvaru, kristieši kļūst naidīgi un nelabvēlīgi viens pret
otru, un pareizticīgie kristieši nebūt nav labāki – laikam pat vēl sliktāki par
tiem, jo pareizticīgajiem ir vairāk dots. Un kurš gan šajos šausmīgajos pēdējos
laikos aizstāvēs ciešanu pārņemto, nelaimīgo Pareizticību ?…»
Šajā pēdējā grāmatā arhibīskaps Averkijs ir
minējis to, kādu iespaidu uz viņa slimību, kas pēc tam beidzās ar nāvi, atstāja
viņa rūpes par «garīgo postažu»:
«Visu šo emocionālo satricinājumu rezultātā, ko
esmu pārcietis saistībā ar mūsu dienās notiekošo, es, kā apgalvo ārsti, tiku
vairāku nopietnu slimību pievarēts, kas gandrīz vai kļuva par iemeslu nāvei, jo
es nespēju samierināties ar visu man apkārt notiekošo un izturēties pret to
vienaldzīgi.»
Aizmigšana Dieva mierā 1967. gadā dāvāja
arhibīskapam Averkijam atbrīvošanos no ārkārtīgi smagās gana nastas. Raugoties
no pasaulīgā viedokļa, viņš nomira uzvarēts. Sātana cīņa uz zemes pret jel
kādām godprātības izpausmēm turpinās un tai ir jābeidzas ar tā (sātana) uzvaru.
Taču debesīs arhibīskaps Averkijs ir uzvarētājs. Viņš ir dievbijīgi dzīvojis,
gatavodams sevi dzīvošanai kopā ar visiem svētajiem debesīs. Tieši uz to viņš
mūs arī iedvesmo ar sekojošiem, tikai gadu pirms nāves uzrakstītiem vārdiem:
«Lai vienīgi dievbijība un godbijība kļūst par
gaismekļiem mūsu rokās, kā viedajam Simeonam – arī daudz noslēpumainākā nozīmē
– mūsu dvēseļu un siržu dzīlēs. Tad mēs spēsim no visas sirds izsaukties, pirms
vēl būsim šķīrušies no šīs dzīves: «Kungs, lai nu Tavs kalps aiziet mierā, kā
Tu esi sacījis; jo manas acis ir redzējušas Tavu pestīšanu!» ».
Arhibīskaps Averkija dvēselē, kad viņš aizmiga
mūža mierā, nebija ne izmisuma, ne neticības Patiesībai un mīlestībai. Viņš
dzīvoja šajā Patiesībā un mīlestībā, un zināja, ka Patiesība uzvarēs
antikristu, pēc īsā viņa valdīšanas laika.
Pēdējos laikos patiesie Kristus apustuļi mirs vai
ies bojā tāpat kā pirmajos gados: noriets līdzināsies ausmai. Un līdz pat tam
laikam Arhibīskapa Averkija, viena no pēdējiem patiesajiem apustuļiem, kvēlie
vārdi sargās mūs no smalkiem kārdinājumiem un viltojumiem, kas jau ir mūsu
vidū. Atrazdamies vispasaules Atkrišanas šļūdoņa priekšā, viņš bija
nesatricināms. Viņš atklāja naidpilnā gara visviltīgāk apslēptos tīklus,
parādīdams tos visiem, kam vien ir acis, lai redzētu. Viņš aicināja nepamest
mūsu mūžīgo cerību, taču nepaļauties uz pasaulīgo, uz to, kas var izrādīties
imitācija. Vīrišķīgi un nelokāmi viņš pildīja savu pienākumu, kalpodams ne
tikai ļaužu acu priekšā, kā cilvēkizdabātāji, bet ar neviltotu sirdi, Kristus
bijībā (Kol. 3;22). Tāpēc, pirms savas došanās pie Kunga, viņš bez mazākās
šaubu ēnas rakstīja: «Mani, tāpat kā visus, sodīs taisnīgais Dievs. Bet es varu
teikt vienu: es visu esmu darījis godīgi, saskaņā ar savu sirdsapziņu,
neskatoties uz to, kas stāv manā priekšā.
Svinēšana debesīs.
1967. gada 1./14. aprīlī hieromūks Serafims Rouzs
rakstīja savā «Hronikā»: « Šodien mums paziņoja par mūsu garīgo audzinātāju un
teoloģiju skolotāja, Arhibīskapa Averkija nāvi. Mēs patiesi esam palikušu
bāreņi…»
pēc dažiem mēnešiem, 22. oktobrī/4. novembrī tēvs
Serafims atnāca uz rīta dievkalpojumu baznīcā un izstāstīja vienam no brāļiem
naktī redzēto brīnišķīgo sapni. Viņš bija redzējis savu mīļoto arhibīskapu
Averkiju. Arhibīskaps stāvēja uz kāpnēm, kas bija apaugušas ar zaļu zāli un
veda augšup. Apkārt bija daudz ļaužu kā dievkalpojumos zem atklātas debess, un
starp viņiem bija tēvs Serafims. Arhibīskaps Averkijs izskatījās starojošs.
Viņš viss bija ietērpts sniegbaltās, mirdzošās drēbēs, tāpat arī visi pārējie,
ieskaitot līdzās, bet nedaudz zemāk – tieši iepretim Arhibīskapam Averkijam
stāvošo diakonu. Notika svinīgs dievkalpojums. Diakonam bija jāuzsauc
prokimens, taču viņš negaidot piemirsa vārdus, un nu samulsis, centās tos
atcerēties. Tēvs Serafims zināja, kas jāsaka, un paraudzījās uz arhibīskapu
Averkiju. Tad Arhibīskaps deva viņam zīmi, lai viņš uzsauktu prokimenu diakona
vietā. « Lai ceļas Dievs, » - skaļi izsaucās tēvs Serafims, - « un Viņa
ienaidnieki taps iznīcināti! Lai ceļas Krievzeme! Alleluja! » Tiklīdz viņš to
pateica, milzīgais, viņiem visapkārt stāvošais koris pārtvēra prokimena vārdus
un tie kā viļņi skaļi plūda uz visām pusēm. Šajā brīdī arhibīskaps Averkijs
priecīgi pasmaidīja, un sāka lēnām kāpt augšup pa kāpnēm viscaur vīraka dūmu
apņemts. Tūkstošbalsīgais koris turpināja dziedāt, un tēvs Serafims saprata, ka
tika svinēts dižens, triumfāls, nebijis notikums – Krievzemes Augšāmcelšanās.
Un tad viņš pamodās.
Tēvs Serafims kaut ko noklusēja, taču bija
skaidrs, ka viņu ir apmeklējis pats arhibīskaps Averkijs. Nobeidzot savu
stāstu, viņš pajautāja: «Nez, ko tas nozīmē?» - «Vai tad tu nezini, kas šodien
par dienu?» - jautādams atbildēja viņam brālis. - «Šodien ir svētā, apustuļiem
pielīdzināmā Averkija piemiņas diena, arhibīskapa Averkija pirmā vārda diena
debesīs! Šajā dienā tiek atzīmēta Septiņu
Efezas pusaudžu (kuri attēlo vispārējo Augšāmcelšanos) un
savulaik Krieviju paglābušās Kazaņas Dievmātes ikonas piemiņa. Tavs sapnis nav
parasts; tam ir kaut kāda garīga nozīme.
Tādejādi, tēvam Serafimam bija tā laime
piedalīties debesīs notiekošajā arhibīskapa Averkija godināšanā.
Noslēgums.
Šis stāstījums par arhibīskapa Averkija nežēlīgo
sadursmi ar visa veida viltojumiem un galu galā – uzvaru pār tiem, norāda mums
uz vienu ļoti svarīgu lietu: mums ir jānodarbojas ar Atkrišanas meklēšanu un
atmaskošanu nevis kaut kur ārpus mūsu darbības sfēras – ārējā pasaulē, citās
kristīgajās konfesijās, pagāniskajās reliģijās, citās pareizticīgajās
jurisdikcijās, «jaunpievērsto» vidū, utt. Atkrišanas gars – Kristus imitācija –
ir it visur, un pirmām kārtām tas skar tos, kuri cenšas palikt uzticīgi
Kristum.
Uz grēka nožēlošanu un cīņu mūs aicina
neaizmirstamie arhibīskapa Averkija vārdi, kurus viņš teica, atbildēdams
cilvēkam, kurš bija izdarījis visu ārēji iespējamo, lai piederētu patiesajai
Kristus Baznīcai, Pareizticīgajai Baznīcai: «Bet kā lai nosaka vai arī tu
piederi pie šīs Baznīcai? …»
Nekas cits kā vien padziļināta patiesīguma izjūta
un nesatricināmība cīņā ar visizsmalcinātākajiem viltojumiem un krāpšanām
nespēj mūs padarīt par «visu Kristum pareizi ticošo visciešākās garīgās
savienības locekļiem. Par Tās Baznīcas locekļiem, Kurus elles vārti neuzvarēs.»
http://www.wco.ru/biblio/books/aver1/Main.htm
No krievu valodas tulkojis Kārlis Kalvišs.
