Arhimandrīts Dionīsijs (Kalambokas) ir Petras vīriešu klostera priekšnieks un starecs Grieķijas Pareizticīgo baznīcas Tesaloniku un Tanariotersaļas metropolijā. Viņš garīgi aprūpē arī trīs sieviešu klosterus: divus šajā eparhijā – Divpadsmit apustuļu klosteri „Sarkanā Baznīca” un svētā Georgija klosteri „Karaiskaki”, kā arī Dzīvudarošā Krusta Pacelšanas klosteri Tēbās.
Starecs Dionīsijs dzimis 1950. gada 12. septembrī priesteru dzimtā senā Grieķijas pilsētā Trikala. Par mūku vēlējies kļūt jau bērnībā, kad sācis lasīt sirdsskaidrā Sarovas Serafima pamācības. Septiņpadsmit gadu vecumā pametis mācības Politehniskajā institūtā un kļuvis par paklausībnieku Lielo Meteoru klosterī, kura priekšnieks tobrīd bija plaši pazīstamais grieķu starecs arhimandrīts Emiliāns (Vatidis). Viņš savu mācekli 1969. gadā iesvētīja par mūku vārdā Dionīsijs.
1973. gadā tēvs Dionīsijs kopā ar savu starecu un klostera brāļiem pārcēlās uz Simonopetra klosteri svētajā Atona kalnā. Pēc gada šajā klosterī mūku Dionīsiju iesvētīja par diakonu, pēc tam par priesteri, garīdznieku un arhimandrītu. Turpmākos gadus viņš pildīja klostera garīdznieka pienākumus, galvenokārt rūpējoties par savu garīgo tēvu, kā arī par mūkiem-vientuļniekiem, bet arī veica vienkāršus klostera darbus.
1981. gada janvārī Ziemeļamerikas arhibīskaps Jēkabs rakstiski uzaicināja priestermūku Dionīsiju kļūt par garīdznieku Dzīvudarošā Krusta Teoloģijas skolā Bostonā un citās pareizticīgo kopienās ASV, kā arī dibināt tur klosterus.
1988. gadā priestermūku Dionīsiju iesauca grieķu armijā, kur viņš kalpoja kā priesteris un garīdznieks un uzcēla pulka baznīcu Mavrodendri karabāzē Kozani pilsētā.
1991. gadā arhimandrītu Dionīsiju uzaicināja svētā Atona kalna Pantakratora klostera brāļi un iecēla viņu par šā klostera igumenu, vienlaicīgi pārveidojot klosteri, kas 300 gadus pastāvēja kā atsevišķa dzīves tipa klosteris, par kopdzīves. Vēlāk Jeruzālemes patriarhs Diodors viņu uzaicināja uz Sionas Mātes Baznīcu, kur tēvs Dionīsijs kļuva par igumenu Dzīvudarošā Krusta klosterī, kā arī rektoru Patriarha skolā Sionas kalnā un Svētā Kapa brālības garīdznieku. Pēc vairākiem gadiem arhimandrīts Dionīsijs atgriezās Grieķijā, Tēbās, kur viņš nodibināja Dzīvudarošā Krusta Pacelšanas sieviešu klosteri.
2003. gadā toreizējais Atēnu un visas Grieķijas arhibīskaps Kristoduls aicināja starecu Dionīsiju ar brāļiem un viņa daudzskaitlīgajām māsām-mūķenēm apmesties trīs tukšajos senajos klosteros, tādējādi nostiprinot klosterību centrālajā Grieķijā. Starecs Dionīsijs ar brāļiem izvēlējās sagruvušo, tālu no tūristu straumēm esošo Petras klosteri Kardicas pilsētas apkārtnē ar lielisku svētākalna tipa dievnamu, kur savulaik darbojās svētmoceklis, apustuļiem līdzīgais Kosma Etolietis (1714-1779).
Kopš 2008. gada novembra starecs Dionīsijs pēc Amerikas Pareizticīgo baznīcas arhibīskapa Jonas uzaicinājuma regulāri ir lasījis lekcijas Svētā Vladimira Teoloģijas skolā Ņujorkā un joprojām piedalās klosteru kopienu izveidē Amerikā, konkrētāk ASV Austrumu piekrastē.
Sarunas ar arhimandrītu Dionīsiju (Kalambokas) ir daudz tulkotas krievu valodā un internetā viegli pieejamas, bet latviešu valodā piedāvājam amerikāņu publicista Krega Hamiltona intervijas pirmpublicējumu.
[..] Kā raksta Filokalijā*, laikam
visslavenākajā no visiem pareizticības tekstiem, 4. gadsimta tuksneša
tēvs Svētais Jānis Kassiāns: „Pret patību** ir grūti cīnīties, jo tai
ir daudz formu un tā izpaužas visās mūsu darbībās. .. Kad tā nevar
sakārdināt cilvēku ar izšķērdīgu apģērbu, tad tā mēģina viņu vilināt ar
noplukušu. Kad tā nevar glaimot viņam ar godu, tā paaugstina viņu,
liekot viņam panest to, kas izskatās kā negods. Kad tā nevar pārliecināt
viņu justies lepnam par savu izrādīto daiļrunību, tā iedveš viņam, ka
caur klusumu domāšanā viņš ir sasniedzis klusumu, mieru... Īsumā,
katrs vārds, katra darbība šim ļaunprātīgajam dēmonam dod iespēju
uzbrukt.” [..]
- Tēvs, kas ir patība?
-
Kad Sātans, kas bija pirmais un augstākais no eņģeļiem, novērsās no
Dieva un pievērsa uzmanību sev, te mūsos radās pirmā patības sēkla.
Viņš novērsa savas garīgās acis no Svētās Trijādības vērošanas, no
Kunga un pievērsās sev, un sāka domāt par sevi pašu. Un viņš teica: „Es
gribu nolikt savu troni augstāk par visu un būt kā Viņš” (Jes.14:13).
Tajā brīdī sākās patības vēsture, patības realitāte un viņas būšana,
kas patiesībā nav īstenība, bet īstenības noraidīšana. Patība ir zieds, kas izaug uz mīlestības kapa. Kad mēs nogalinām mīlestību, rezultātā top patība.
- Kāds ir patības raksturs? Kā tas izpauž sevi cilvēka būtībā?
-
Kad mēs neuzticamies. Patība dzimst, kad mēs citiem neuzticamies. Kad
mēs baidāmies no citiem, kad mums vajag ieročus pret citiem, tad mums
vajadzīgs savs „es”, jo esam uz maldīga dzīves ceļa. Mēs domājam
tikai par sevi, un redzam tikai savu „es”. Bet kad mēs redzam cits
citu, kad mēs uzticamies cits citam, patība nav vajadzīga, nav iemesla
egoismam, egoisms nevar pastāvēt.
- No jūsu teiktā izriet, ka patība ir nepiekāpīga uzstāšana uz mūsu nošķirtību, mūsu neatkarību?
-
Jā, uz savu vientulību. Mūsu vajadzība būt vienam, lai mums ir mūsu
pašu domāšanas veids, kas apmierina mūs un notur mūsu personību maldos.
- Nostādot sevi pirmajā un galvenajā vietā?
-
Jā. Bet Kristus teica: „Pēdējie būs pirmie”. Kad tu gribi būt
pēdējais un tu izvēlies pēdējo vietu, tikai tad tu vari citus saukt
par saviem draugiem.
- Patība – sava svarīguma sajūta, par kuru jūs runājat – ir bieži aprakstīta Filokalijā un
citos kristīgo mistiķu darbos kā galvenais ienaidnieks, ar kuru
iesācējam jācīnās, pirmkārt, savas vienotības ar Dievu meklējumos.
Kāpēc patība tiek uzskatīta par visgrūtāk uzveicamo pretinieku ceļā?
-
Šis ienaidnieks ir tik varens, jo tas ir ienaidnieks mūsos. Mēs esam
ienaidnieki paši sev kā Ādams ar Ievu paradīzē. Protams, čūska runāja
ar Ievu. Bet viņa varēja no tās izvairīties. Čūska teica viņai: „Kungs
jums ir samelojis.” Ja viņa uzticētos Kungam, viņa nebūtu sākusi
sarunu ar čūsku. Un arī Ādams zaudēja savu saikni ar Kungu un palika
ar patību. Divas patības sadarbojās kopā, Ādams un Ieva.
Īstais
ienaidnieks ir patība. Patība ir ienaidnieks, jo tā ir vērsta pret
mīlestību. Kad esmu vērsts uz sevi, es nemīlu citus. Kad es vēlos sev
paņemt to, kas ir tavs, es kļūstu par brāļa slepkavu, kā Kains
nogalināja Ābelu. Kad es gribu sevi apmierināt, tad šī apmierināšana
tiek iegūta caur cita brīvības ierobežošanu. Tad mana patība kļūst par
manu kundzi, manu dievu, un nepastāv lielāks vilinājums par šo. Jo
mums šī patība izskatās kā dimants. Tas mirdz kā zelts. Bet ne viss ir
zelts, kas spīd. Patība ir kā uguns bez gaismas, uguns bez siltuma,
uguns bez dzīvības. Izskatās, ka tā ir daudzpusīga un ar daudz iespējām
– bet kādas ir šīs iespējas? Kas ir patība? Tā ir tikai līdzeklis
pašaizsardzībai, it kā es būtu karā, it kā katra personība būtu mans
ienaidnieks, un vienīgā lieta, par ko es rūpējos, ir iegūt uzvaru.
- Reiz kāds no lielākajiem garīgajiem
gaismekļiem teica – kad kāds nopietni ķeras pie garīgās dzīves, viņš
bieži sastopas aci pret aci ar patību tādā viedā, kādu iepriekš pat
nespēja iedomāties. Aprakstot savu sadursmi ar patību, daudzi svētie
raksturo to kā velnišķīgu spēku, kas darbojas mūsos, kas pretojas
garīgajai dzīvei, kas nevēlās Dievu un kas dara visu, lai tikai
traucētu mūsu apgaismībai, lai grautu mūsu lēmumu stingri turēties uz
izvēlētā ceļa.
- Par šo
parādību, šo cīņu cilvēka sirdī lieliski raksta svētais apustulis
Pāvils. Viņš saka: „Manī darbojas cits likums, kas man saka darīt pret
Dieva gribu, atteikties no Viņa svētības. Tas mēģina mani noturēt manā
pagātnē, manā vecajā dzīvē, attālināt mani prom no Kunga, lai
aizkavētu mani sekot Kungam.” (Rom.7:15-25) Lūk, kādēļ es teicu, ka
lielākā cilvēces problēma ir katrā personībā, nevis ārpus tās. Šī
iemesla dēļ mums vajadzīgi garīgie tēvi. Tādēļ mums vajag garīgos
ārstus. Mums vajag ķirurģisku iejaukšanos, mums vajag operāciju, mums
vajag kaut ko izgriezt no sirds.
Mēs
nesaprotam, ka šis ienaidnieks, kas ir mūsos, nav mūsu es, tā nav
mūsu personība. Tas ir tikai kārdinājums. Šī ir patības problēmas
sēkla. Mēs savienojam savu personību, kas pati kā tāda pasaulē ir ļoti
dārga parādība, ar mūsu rīcību. Mēs jaucam savu personību ar savu
grēcīgumu; mēs savienojam šīs divas lietas, un mums ir nepareizs
priekšstats pašiem par sevi. Mēs nezinām, kas mēs esam, un mums ir
vajadzīgs kāds, kas parāda, kas mēs esam; mums ir vajadzīgs kāds, kas
atvērtu mūsu acis tā, lai mēs vismaz redzētu savu tumsonību.
Ir
kāds askēts, viens no diženākajiem mistiķiem, svētais Gregorijs
Palama (+1359). Viņš trīsdesmit gadus lūdzās tikai šo lūgšanu:
„Apgaismo manu tumsu. Apgaismo manu tumsu.” Viņš nepiesauca Kunga
vārdu, jo viņš nejutās cienīgs Viņu piesaukt. Viņš visu dienu un nakti
skaitīja šo lūgšanu – biežāk kā elpoja. Jo vienīgais, ko viņš sevī
zināja, bija viņa paša tumsa. Un viņš runāja ar kādu – ar kuru gan
citu? – ar Kristu, Kurš teica: „Es esmu Gaisma.” Bet viņš tikai teica:
„Apgaismo manu tumsu.”
- Parādi man manas kļūdas?
-
Vai – nāc manā tumsā un apgaismo to. Aizdedzini tajā uguni un radi
tajā gaismu. Lielākais, ko mēs varam savā dzīvē izdarīt, ir atklāt, ka
mēs paši esam nekas. Mēs esam tumsa. Mēs esam putekļi.
- Garīgajā literatūrā patība tiek
raksturota kā viltīgs un līdzi skrejošs pretinieks, kas spējīgs
jebkuru situāciju pavērst sev par labu, savos mēģinājumos traucēt mūsu
garīgajai attīstībai. Kas, pēc jūsu domām, ir pati galvenā īpašība
cilvēkā, kas viņam var palīdzēt cīņā ar vienmēr mainīgo un gudro
ienaidnieku (patību, egoismu)?
-
Nožēlošana***. Mūsu kļūdu un grēku atzīšana. Tā ir vislielākā lieta,
ko mēs varam izdarīt. Un nevis apzināties savus grēkus, lai gūtu
sekmes kaut kur, bet vienkārši ieraudzīt patiesību par mums pašiem.
Svētais Sīrijas Īzaks (VII gs.), diženais Baznīcas mistiķis, saka, ka
tas, kurš pieņem, kurš saprot, kurš atzīst savu grēku Dieva priekšā,
īstenībā ir visaugstākajā vietā. Viņš ir lielāks par to, kurš
iekarojis visu pasauli, kurš pabarojis visus cilvēkus, kurš dara
brīnumus, kurš augšāmcēlis mirušos. Šis cilvēks ir pirmais, pats
lielākais, jo viņš nekad nevar nokrist. Viņam ir pamats, līmenis,
vieta, kur viņš var runāt ar Kungu. Viņam ir vieta, kur viņš var
ieaicināt Kungu ar savām asarām, ar savu nožēlu, ar sapratni, ko viņš
ir izdarījis nepareizi. Un ātri vien viņš attīrās. No viņa staro
gaisma. Viņš kļūst par garīgo ārstu, par skolotāju vai tēvu, jo viņam
nav bail atzīt savus grēkus. Viņam nav grūtību pateikt: „Atvaino mani,
tā ir mana vaina.” Tā ir atslēga, kā izbēgt no visiem ienaidnieka
uzbrukumiem.
- Vai ir precīzi raksturot šo stāvokli, kuru jūs aprakstāt, šo gatavību būt godīgam pašam pret sevi, kā pazemību?
-
Nē, ne pazemība. Pazemība ir rezultāts. Labāk to saukt par „gudrību”.
Mēs nospiežam sevi, lai pazemotos. Bet atzīt savas vainas – kas te
kopīgs ar pazemību? Vai tiešām man jāpazemojas, lai atzītu manas
vainas? Nē. Man tās jāredz. Tā ir nepieciešamība. Tas ir veids, kā man
pastāvēt nākamajā sekundē. Kā es varu būt ar saviem grēkiem vēl vienu
sekundi? Kā priekšā? Pašam sava vaiga priekšā – kā es varu būt ar
savām kļūdām, ar saviem grēkiem? Man jāsaka: „Es to izdarīju.”
Dostojevskis to lieliski pauž darbā Noziegums un sods.
Romāna galvenais varonis, Raskoļņikovs, kādu nogalina un gandrīz
tūlīt pat saprot, ko ir izdarījis. Viņš neatzīst to pats, bet ar ļoti
skarbu vārdu palīdzību no prostitūtas Soņas, kura pasaka viņam:
„Skaties, ko tu izdarīji.” Viņa pavada viņu uz laukuma vidu, visu
cilvēku priekšā pateikt, ko viņš ir izdarījis. Un viņš to izdara. Viņš
atzīstas. Viņš saka, ka citādi viņš nespētu dzīvot, viņš paveiktu
noziegumus vēl un vēl. Viņš pieņem tiesas spriedumu uz divdesmit
gadiem stingrākā režīma cietumā. Viņš iet cietumā, un viņš tur jūt, ka
sods ir zāles viņa sirdij. Un viņš pieņem šīs zāles. Mums ir problēmas
dzīvē, jo mēs negribam apzināties vai atzīt mūsu grēkus. Šī ir
atslēga. Ko citu mēs varam viens otram piedāvāt? Zeltu, naudu, kaisli,
ēdienu? Garu dzīvi? Nē. Tikai savu grēku atzīšanu, un tūlīt pat mēs
iegūstam jaunu pasauli.
- Šķiet, jūs runājat par dziļu sirdsapziņu, kas iekustas, tikko kā mēs nostājamies paši savā priekšā.
-
Tā ir mīlestība. Mīlestība ir vairāk kā sirdsapziņa. Sirdsapziņa ir
kaut kas, kas tev saka: „Tu dari to, tu dari to, tu dari to.” It kā mēs
būtu savā personīgajā tiesā. Bet mīlestība ir kas daudz vairāk.
Mīlestība padara mūs gatavus samaksāt par citu grēkiem. Tas ir daudz
augstāks solis. Ne tikai spēt atzīt savus grēkus, bet arī būt spējīgam
maksāt par grēkiem, par kuriem neesam atbildīgi, kā to izdarīja
Kristus. Tā ir mīlestība.
- Svēto tēvu raksti runā par garīgā ceļojuma
mērķi kā par cilvēka esamības pārveidošanos pavisam citā cilvēka
pastāvēšanas pakāpē – tādā, kur patība ir nogalināta un mēs esam kaut
kādā mērā pārdzimuši. Ko nozīmē patībai nomirt? Un kādā ziņā mēs esam
pārdzimuši?
- Kungs aicina
mūs pārveidoties. Viņš grib mums dot mūsu realitāti, mūsu īsteno „es”,
kuru mēs esam zaudējuši. Un garīgā dzīve, it īpaši mūku dzīve, patiesi
var pārveidot šo patību, tāpat kā mācekļi, kas sekoja Kristum uz
Tabora kalnu, bija liecinieki Viņa miesas pārveidošanai par
Gaismu****. Daudzi svētie tēvi skaidro, ka pārveidošanās patiesībā
notika nevis ar Kristus miesu, bet ar Viņa mācekļu acīm. Jo tajā brīdī
viņu acis pārveidojās un viņi varēja redzēt, kāds Kristus ir bijis
vienmēr – spīdošs, gaismas pilns. Caur viņu pazemību, caur sekošanu
Kristum viņi atvesti uz šā kalna virsotni, lai izbaudītu šo realitāti.
Jebkurš no mums var saņemt šo svētību. Mūsu daba var būt pārveidota.
Šī
pārveidošanās ir mūsu patiesā attīstība, mūsu īstā izaugsme. Mūsu
garīgās dzīves Kristū uzdevums nav tajā, lai kļūtu labāki, lai kļūtu
gudrāki, lai zinātu vairāk lietu, lai iegūt vairāk draugs, lai vairāk
ietekmētu citus, lai iegūtu autoritāti un varu, lai iegūtu naudu, labu
veselību, labu vārdu un gaišu seju. Nozīme ir tikai tam, kas ir mūsu
sirdī. Svarīgi tas, ka mūsu pastāvīgajā ikdienas dzīvē nedrīkst būt
nevienas patības (egoisma) sēklas mūsu sirds tīrumā (laukā). Jo kad nāk
vilinājums (kārdinājums), tas var sagraut mūsu dzīves labumu
(kvalitāti) un mūsu attiecības ar cilvēkiem. Kungs mūs māca būt visu
laiku modriem un lūgties Viņam, sakot: „Pasargā mūs un neieved mūs
kārdināšanā.” Caur šo aizsargāšanu pret kārdinājumiem mēs varam nonākt
pie tā, ka ļoti skaidri ielūkojamies savās sirdīs. Un dzīvojot
parastāko ikdienas dzīvi, mēs varam sevi šķīstīt, attīrīt mūsu garu un
mūsu prātu. Tad būs ļoti viegli mūsos ienākt Svētajam Garam. Tas ir kā
Eiharistijā (Liturģijā, Svētajā Vakarēdienā), mēs esam baznīcā visi
kopā ar maizi un vīnu. Mēs lūdzamies, un Svētais Gars nāk un padara
maizi un vīnu par Kristus Miesu un Asinīm. Tādā pat veidā, mēs varam
sevi šķīstīt (attīrīt), un atnāks Svētais Gars un visādi pārveidos mūs,
kā mēs esam lasījuši par to grāmatās, un dos mums daudz vairāk
pieredžu nekā ietver visas pasaules grāmatas.
- Pareizticīgajā tradīcijā kopš seniem
laikiem pastāvēja apgaismotu garīgo tēvu ķēde, varenas personības, kas
ar savu dzīvi pierādīja spēju iznīcināt patību un atklāt jaunu dzīvi
Dievā. Kādas raksturīgākās īpašības ir tiem, kas uzvarēja garīgajā
cīņā? Kā personības izpausme mainās tajā, kurš patiesi nostājies
augstāk par patību?
- Viņš
vienmēr ir gatavs uz visu. Viņš nekad nejūtas un nesaka, ka ir noguris.
Viņam ir prieks. Viņš vienmēr gatavs dot. Viņš pastāv tikai citu dēļ.
Viņš gatavs kalpot ikvienam. Viņš nevienu netiesā, ieskaitot
visdziļāko grēcinieku. Viņš te ir kā bērns, bet ķēniņa bērns. Kurš var
pieskarties ķēniņa bērnam? Kurš var pieskarties jaundzimušam
lauvēnam, zinot, ka lauvene ir kaut kur tepat? Šādi esot, tu esi kā
avs starp vilkiem, bet tu nebaidies. Tu atrodies šai vidē, lai sevi
upurētu, pieņemtu ikkatru, mīlot, kalpojot, lūdzoties, būdams gatavs
jebkurā mirklī nomirt, turklāt tu esi pavisam un pilnīgi brīvs. Visi
šie ir mīlestības augļi, jo mēs kļūstam par mīlestības avotu. Tāds ir
cilvēks bez patības. Tāda ir pārveidošanās. Mēs esam kā vecs mežonīgs
koks, un mums vajag kaut ko, kas ienāk mūsos un pārveido šo koku par
labu, auglīgu koku. Cilvēks bez patības ir cilvēks ar Dievu, cilvēks
ar Svēto Garu.
Kad esi gatavs
nomirt par jebkuru katrā brīdī, kad tu mīli, kad tu cieni, kad esi
gatavs paklanīties tuvākā priekšā, tā tu viņu it kā gatavo operācijai;
bet tas nav tā, ka tu tiesā tuvāko vai jūti, ka viņam kaut ko no
tevis vajag. Kad tu esi pilnīgs Viņa priekšā – un mēs varam būt
pilnīgi; pēc būtības, mums jābūt pilnīgiem; tā ir pamatvajadzība – tad
cilvēkiem uzreiz ir vajadzība to zināt, saprast. Katrs cenšas ātri
ieņemt vietu pie tāda cilvēka, pie tāda garīga dēla vai garīga tēva.
- Vai arī jums ir pieredze, ka garīgais
tēvs, kas patiesi ir nostājies augstāk par patību, ne tikai iedvesmo
cilvēkus sasniegt viņu augstākās spējas, bet arī izraisa visaugstāko
izaicinājumu to patībai, kuri nāk viņu ieraudzīt?
-
Tieši tā. Īstenībā šādas personības klātienē sātans sevi izpauž
uzreiz. Un tu vari ļoti skaidri ieraudzīt, kā sātans padara cilvēkus
dusmīgus vai neiecietīgus, kad tu pat neesi neko pateicis. Tikai tādēļ,
ka tu esi te, viņi uzsprāgst. Un tu redzi šausmīgas lietas cilvēkos,
kuros citos apstākļos tu redzētu kārtīgus cilvēkus ar kaklasaiti un
zelta rotām. Kad parādās tas, kas nes sevī Dieva Garu, tu vari
ieraudzīt, kas bija redzams, kad pa ielām staigāja Jēzus. Dēmoni, kas
atradās cilvēkos, teica: „Ā! Kas tu esi? Tu esi atnācis pazudināt mūs.”
Daži bija sašutuši par Viņu, citi domāja, kā Viņu nogalināt, vēl citi
perināja kaut ko pret Viņu. Viņš atbildēja viņiem nevis uz to, ko
viņi jautāja, bet uz to, ko viņi domāja. Tāpat Svētais Gars dzīvo
garīgajos tēvos, un tas var radīt šāda veida sadursmes. Tas notiek
tāpēc, ka cita personība saprot – nedrīkst spēlēties ar šādu cilvēku.
No tāda cilvēka nevar noslēpties.
- Kristīgajos rakstu darbos, garīgā ceļa
ienaidnieks ir bieži apzīmēts ar tik dramatiskiem nosaukumiem kā
sātans, Lucifers, velns. Vai sātans ir vienkārši cilvēka patības
metafora (apzīmējums, atainojums)? Vai tas ir kaut kas neatkarīgs no
mums?
- Sātans ir skolotājs.
Un patība ir līdzeklis, ar kuru mēs piepildām viņa teoriju (dzīves
īstenībā). Dzīvot, izdabājot patībai, ir tāpat kā kūpināt viņam vīraku.
Kad viņš to saož, viņš nāk. Tas viņam ir ļoti tuvs; tas ir viņam
radniecīgs, tā ir viņa valoda, tā ir viņa izloksne (dialekts). Viņam
tas patīk. Tātad viņš nāk, un tad viņš sāk sadarboties ar mūsu patību.
Viņš sāk palikt mums radniecīgs.
- Tātad jūs varētu teikt, ka Sātans pastāv
kā objektīvs ļaunuma spēks, kas darbojas katrā no mums kā patība? Vai
tomēr precīzāk būtu teikt, ka patība jau pastāv mūsos un Sātans ir
kārdinājuma balss, kurā ieklausās patība?
- Otrais. Viņam nav tiesību darboties mūsos caur patību. Mēs vienmēr esam brīvi savā izvēlē.
- Mūsdienu Rietumos pastāv daudz garīgo
autoritāšu, kas mēģina Rietumu psiholoģijas idejas ievirzīt garīgajā
gultnē. Īstenībā tas ir visai ierasti uzturēta doma: lai izturētu
grūtības garīgajā ceļā, cilvēkam iesākumā jāattīsta spēcīgu „es”,
stingru savas patības apzināšanos. Viens no apgalvojumiem, kas kļuvis
gandrīz par pārliecību (kredo) daudzās garīgajās aprindās, ir: „Tev
jākļūst par kaut ko, pirms tu kļūsi par neko.” Ko jūs domājat par šo
domu?
- Tas ir tas pats, kas
pateikt: „Sākumā mums jākļūst par mafijas vadoņiem, bet pēc tam varam
kļūt par prezidentu.” Vai: „Sākumā pastrādāšu ar velnu, cieši
sadarbošos ar viņu, lai viņš man iedod visu, ko man vajag, bet tāpēc,
ka esmu gudrāks nekā viņš, es lietošu savus spēkus priekš labā.”
Ir
labi sūtīt savus bērnus mācīties uz ārzemēm, lai izmācītos dziedāt,
lai apgūtu atlētiku, lai viņi būtu labi izglītoti, lai būtu ekonomisks
pamats viņu dzīves uzsākšanai. Bet cik bieži redzam, ka visu bagāto
cilvēku un viņu bērnu sapņi tiek satriekti? Bībelē teikts: „Ja
celtnieki ļoti smagi strādā, lai uzbūvēt torni, ko Kungs nav svētījis,
viņi ir velti strādājuši.”
Patība
(„es”) ir dievs mūsdienu 20. un 21. gadsimtā. Un doma, kuru jūs
izteicāt arī savā jautājumā, ir mūsdienu reliģija. Bet mēs zinām, ka
tas ir kārdinājums. Patība domā šādi: „Es neticu Svētā Gara
pastāvēšanai; Svētā Gara nav.” Bet tie ir meli. Svētais Gars vada
pasauli un svētī tos, kas Viņu grib, kas Viņu redz, kas Viņā elpo, kas
Viņā kustas, kas no Viņa iedvesmojas, kas Viņu mīl, kas savienoti Viņā.
- Šodien ir arī daudzas garīgas personības,
kas pastāv uz to, ka patība ir cilvēka būtībaipiemītoša un no tās
neatdalāms faktors un ka jebkurš mēģinājums atteikties no patības un
tieksme uz pilnību, tieksme pārspēt mūsu kritušo dabu ir vislielākā
pašpaļāvība. Junga psiholoģijas sekotājs Marions Vūdmens aiziet tik
tālu, ka apgalvo: pati pilnveidošanās tieksme ir „dvēseles izvarošana”.
Kā jūs atbildētu tiem, kas apgalvo, ka mēs pēc dabas esam sabojāti un
nespējīgi sasniegt pilnību?
-
Kristus teica: „Esiet pilnīgi. Kļūstiet pilnīgi. Un kad jūs tādi
būsit un darīsit visu teicami, sevī sakot un ticot, ka esat galīgi
nožēlojami, šausmīgi pazuduši grēcinieki, kalpi, tur jūs atradīsiet
pazemību un svētlaimi.” Ir iespējams būt pilnīgiem, jo Viņš ir pilnīgs,
jo Viņš pieņēma mūsu dabu (Savu Dieva dabu savienojot ar cilvēka dabu
caur brīnumaino iemiesošanos jeb divu dabu savienošanos). Tādēļ, ka
Viņš to izdarīja, mēs arī varam to darīt, mēs varam būt ar Viņu. Ir
iespējams būt pilnīgam šīs dāvanas dēļ. Un ir iespējams nebūt pilnīgam,
jo mums ir iespēja atteikties no dāvanas, atteikties no mīlestības.
Kad mēs no tās atsakāmies, tad mums vajag teoloģiju, tad mums vajag
filozofiju, tad mums vajag rakstīt jaunas grāmatas un jaunas teorijas,
kas saka, ka patību nevar uzveikt.
Ir
iespējams būt brīvam no patības. Tā tam jābūt. Tas ir nepieciešams.
Tādēļ, ka cilvēki nezina par šo iespēju, nevēlas šo iespēju un
nepieļauj šādai iespējai pastāvēt, viņiem vajag radīt šādas dažādas
domas (idejas). Bet viņi zina, ka runā melus. Tā ir mežonīgākā lieta,
ko varam dzirdēt. Iznāk, ka ārsts saka slimajam: „Skat, slimība ir
cilvēka būtības sastāvdaļa! Mums ar to ir jāsadzīvo. Tāpēc mums nav
jāapgriež nagi. Mums nav jāmazgā seja, jo rīt mēs tik un tā nomirsim.”
Kas tā par mācību? Jā, ir iespējams būt brīvam no patības, bet tas ir
noslēpums.
- Pareizticīgās askēzes prakse liek stipru
uzsvaru uz vajadzību apspiest instinktīvās (miesas) tieksmes. Ilgāku
laika posmu askēti ārkārtīgi pašaizliedzīgi nepieļauj tādas (dabiskas)
dziņas kā iekāri, izsalkumu, slāpes un pat vēlmi gulēt. Kāda loma ir
askētiskai praksei (treniņam), lai sasniegtu brīvību no patības?
-
Askētisms ir līdzeklis, lai nokļūtu tur, kur mēs vēlamies nokļūt. Tās
ir sliedes, pa kurām var virzīt vilcienu. Daudzi cilvēki uzskata, ka
askētisms nozīmē sekošanu noteiktiem noteikumiem, tomēr tā nav nasta,
kas mums uzlikta. Piemēram, futbolā spēles noteikumi to nevis sarežģī,
bet gan palīdz spēlei būt ērtai. Tāpat arī askētiska dzīve. Īpašie
laika posmi un noteikumi gavēšanai, modrībai un lūgšanai mums
noslēpumaini kalpo un palīdz. Mēs noslēpumaini sekojam šiem ceļiem, šīm
dievišķajām saistībām, šai dievišķajai kārtībai. Bez vispārējiem
noteikumiem pastāv arī personīgie noteikumi, kuri tiek saņemti,
vienojoties garīgajam tēvam un dēlam, ņemot vērā katras
individualitātes īpašības. Mēs redzam svētos, kuri daudz laika pavada
alās, mežā vai tuksnesī. Viņi neiet tur ar domu atgriezties; kad viņi
tur aiziet, viņi aiziet pavisam. Un tur viņus vada Kungs.
Kad
Kristus devās tuksnesī pēc Savām kristībām, Viņš aizgāja tur sastapt
sātanu. Viņš nedomāja: „Pēc četrdesmit dienām Es atgriezīšos.” Viņš
vienkārši aizgāja uz turieni. Viņš, svētā Jāņa Kristītāja kristīts,
izkāpa no Jordānas upes un devās uz tuksnesi. No vienas puses
skatoties, Viņš zaudēja laiku, esot tur Viens Pats. Viņš neaizgāja pie
Saviem ļaudīm, lai iedotu viņiem ēdienu, svētītu viņus, vadītu viņus,
iedotu viņiem Svēto Garu. Nē. Viņš devās uz tuksnesi. Un Viņš teica
sātanam: ”Skat, mans draugs, līdz šim tu spēlējies ar cilvēkiem. Tu
sāki ar Ievu paradīzē, un tagad tu beidz ar Mani. Esmu te Viens. Es
neēdu. Es nedzeru. Un tuksneša naktī manos kaulos ir stindzinošs
aukstums. Es ciešu. Bet es nespēlēju spēles. Esmu te. Viens. Un tu nāc
pie Manis un Man piedāvā pārvērst akmeņus par maizi. Tu piedāvā Man
tev paklanīties. Tu? Lai dotu Man varu pār Maniem cilvēkiem? Tagad ej.
Mēs esam viens otru ieraudzījuši. Es zinu, kas tu esi, un tu zini, kas
Es esmu.” Un tajā brīdī sātans pilnībā atkāpās.
Tātad
askētiskā dzīve ir nepieciešama. Būt gatavam nomirt jebkurā mirklī,
visu priekšā un par visu – tas ir tuksnesis, tā ir askētiska dzīve. Tā
pieaicina Svēto Garu. Un ja mēs iesim, Kungs mūs vadīs.
* Filokalija – (grieķ. φιλοκαλείν, no phileo – mīlu, un kalos
– brīnumskaists, daiļš, ļoti labs, brīnumjauks). Mīlestība uz daiļo
(tikumīgā nozīmē). Pareizticīgo 4.-15. gs. autoru garīgo rakstu
krājums.
** Patība – (grieķ. εγώ – burtiski ego –„es”;
patība, patmīla, patmīlība, savtība, savtīgums, sevmīlība, sevtība).
Askētiskajā literatūrā jēdziens „egoisms” latviski visbiežāk tulkots
kā „patība”.
*** Nožēlošana – (grieķ.μετάνοια, metanoia – nožēla, nožēlošana, atzīšana; Bībelē – „atgriešanās no grēkiem”). Pareizticīgajā literatūrā jēdziens metanoia
precīzi nozīmē „prāta izmaiņa”, „gara izmaiņa”, kas atbilst nevis
ētiskām, bet eksistenciālām izmaiņām cilvēka dzīvē, kas pievērš viņu
Dievam.
**** Gaisma – ar lielo
burtu, jo runa ir par Dieva neradīto enerģiju jeb svētību, ar ko
saskārušies caur gadsimtiem daudzi pareizticīgās Baznīcas askēti,
mistiķi jeb svētie. Cilvēks nevar ar Dievu savienoties pēc būtības, bet
var savienoties, ar dievišķo spēku(enerģiju), garīgu pūliņu
rezultātā. Šī ir arī viena no pamatbūtībām, ar ko atšķiras
Pareizticīgo Baznīcas izpratne par Dievu no katolicisma, kas apgalvo,
ka tā gaisma ir bijusi radīta.
