ATKLĀSME VIENAUDZIM
Arī mēs baidījāmies. Mēs arī kādreiz bažījāmies par to, kas mums
likās "atpalicis", "mazsvarīgs" Pareizticīgās Baznīcas
dzīvē. Mēs (katrā ziņā vairākums no mums, kas esam dzimuši ateistiskajā
laikmetā, ateistiskās ģimenēs) uzlūkojām pareizticīgos dievnamus ar domu, ka
esam augstāki par tiem un zinām vairāk par "vecmāmiņām". Mēs
baidījāmies no tā, ka Pareizticība ar savām "dogmām un kanoniem" atņems
mūsu brīvību. Mēs baidījāmies nokļūt kazarmā un ka mūs izraus no mūsdienu
pasaules un iedzīs "drūmajos viduslaikos". Mēs vienkārši baidījāmies
no tā, ka atliek tikai Pareizticību ielaist mūsu dvēselēs, ka tā nomāks tajās
visu dzīvesprieku.
Arī tagad mēs baidāmies. Taču mūs biedē kas cits. Mūs biedē tas, ka
pēkšņi mums no jauna var uzbrukt mūsu garīgā tumsonība. Pēkšņi dzīvē notiks kas
negaidīts, un mēs atkal kļūsim vergi.
Jā, vergs - tas nav tikai dzelzs važās ieslēgts cilvēks.
Visizturīgākās važas ir tās, kuras nav redzamas. Visbriesmīgākā nebrīve - ir
iekšējā nebrīve. Visgrūtāk kontaktlēcas ir sameklēt personīgajās acīs. Tādēļ,
kamēr mēs bijām ateisma pasaulē, mēs pat nevarējām iedomāties, ka mūsu acīs
(precīzāk - prātā un sirdī) tika implantētas "kontaktlēcas", kuras
radīja būtiskus kropļojumus pasaules uztverē. Tās maldināja mūs par lietām,
kur, kā izrādās, bija kaut kas sevišķi nozīmīgs. Tās reizēm patiesi svarīgo
padarīja par mazsvarīgu un šo kontaktlēcu dēļ sīkumi vairojās un auga, un
aizklāja Debesis.
Ideoloģija un reklāma (kas mūsu vietā nosaka, kam mums ir jāpatīk,
par ko mums ir jākļūst un kā mums ir jāizmēro savi dzīves sasniegumi) nemanot
izzaga mūsu brīvību (precīzāk - pat neļāva tai piedzimt). Mūsu vietā tika
izlemts, ka „jaunajai paaudzei” ir jāizvēlas tieši „Pepsi-Kola”. Pēkšņi mēs
atklājām, ka īstā izvēle ir nevis starp „Kolu” un kvasu vai šādu vai citādu
televizora marku. Tā ir izvēle starp Jēgu un nejēgu.
Ja mana dzīve ir tikai mantas krāšana, ja manas domas ir ieslīgušas
tirdzniecības katalogos un televīzijas baumās, tad es esmu pielīdzināms vienas
dienas žurnālam „Preces un cenas”. Un pasaule pat nepamanīs vēl viena
„patērētāja”, „pircēja” un „televīzijas skatītāja” pazušanu. Tad tā visa ir
bezjēga. Tad sev pašam ir jāuzdod jautājums: „Kāpēc tu nenomiri vakar? Kāpēc tu
vēl esi dzīvs? Kāda ir tavas dzīves jēga?".
Dzīvei jēgu piešķir tikai tas, kas ir augstāks par dzīvi. Dzīvot var
tikai tā dēļ, kā dēļ nav bailes mirt.
Televīzijā bieži var dzirdēt: „Es esmu tā vērta”. Kā vērta?! Ja nu
patiesībā šis „kas” arī ir tas, kā tu esi „vērta”? Ja tas, ar ko tu nosaki
savas dzīves vērtību, ir tikai preces, tad cilvēks ir tīra, smaržīga, sakopta
marionete reklāmas rokās.
Tādēļ Baznīca mums nozīmē ieiešanu citā pasaulē, iespēju palūkoties
uz sevi citām acīm un no cita skatu punkta. Acīmredzami, ka cilvēku, kuri ir
attēloti Andreja Rubļova ikonās, acis redz pavisam ko citu nekā „cienījamo
televīzijas skatītāju” acis.
Vai jūs uz mūžiem vēlaties palikt kā iepriekš? Jūs nevēlaties
atteikties no stereotipiem un kļūt savādāki?
Tas ir sarežģītākais, kas var būt cilvēka dzīvē. Iepriekšējo
gadsimtu gudrie teica, ka negudrs cilvēks tiecas izmainīt to, kas nav viņā,
savukārt gudrs cenšas izmainīt to, kas ir viņā. Vai es esmu brīvs no sevis
paša? Manā dzīvē ir bijuši mirkļi un stāvokļi, kuros man bija sarežģīti atzīt
sevi kā cilvēku. Baznīca mums ir devusi iespēju nožēlot grēkus - iespēju
atšķirt sevi no grēka. Vai cilvēks, kurš dur sev vēnā adatu ir brīvs tajā
brīdī? Vai arī viņš rīkojas neredzamu spēku vadīts, ko nespēj pārvarēt? Viena
„baudas” mirkļa dēļ viņš ir gatavs sabojāt savu dzīvi. Tā ir brīvība jeb
verdzība? Pievēršoties Baznīcai, mēs esam izdarījuši izvēli - kam kalposim. Būt
par mirkļa vergu jeb Mūžības mantinieku. Kalpot tam, kas ir augstāks par mums
jeb zemāks. Rast prieku tam, kas mūsos ir augstāks un cilvēciskāks - dvēsele,
sirdsapziņa, vai arī meklēt kaifu tam, kas mūsos ir mazāk cilvēcisks, bet gan
vairāk fizioloģisks.
Ja runājam par Baznīcas dzīvi - tad tā patiesi ir grūta. Dvēseliskā
izaugsme ir tikpat sarežģīta kā izaugsme sportā, zinātnē vai mūzikā. Taču šī
izaugsme sagādā pārmaiņu prieku. Mēs varētu sacīt - prieku pievērsties Dievam -
taču baidāmies, ka apkārtējie var mūs nesaprast. Tomēr neviens no mums
nepaliktu Baznīcā ar tās gavēņiem un garajiem dievkalpojumiem, ja kaut retu
reizi mēs nerastu tajā tādu prieku, salīdzinājumā ar kuru „tusiņi” ir laika
izšķiešana. Jā, Baznīca no mums pieprasa atturību, ierobežotību. Bet, atņemot
šņabi un narkotikas, tā dod mums iespēju rast iekšējo brīvību, iepazīt sevi pašus,
Dievu. <...>
Ja nu tomēr reliģijai tavā dzīvē ir nozīme un Tu sāc interesēties
par to (iespējams, ka Tu, kā arī mēs senāk, interesējies par horoskopiem,
astroloģiju, „neskaidriem fenomeniem”, „dziedniekiem”, maģiju, jogu un vudu
kultu), tad kļūsti patstāvīgs un The Power kā arī dažādu „enerģiju” vietā, ko
var sastapt pat mūsdienu multfilmās, interesējies par Pareizticību!
Arī mēs kādreiz domājām, ka visas reliģijas ir vienādas, ka „Dievs
ir viens un nav svarīgi, kādu ceļu mēs izmantojam, lai pie Viņa nokļūtu".
Rezultātā pārāk daudzi no mums ir kļuvuši par garīgā kara zaudētājiem. Pārāk
daudzi ir iekrituši tajos bezdibeņos, kuru eksistenci agrākos laikos stingri
noliedza („tie pareizticīgie fanātiķi visus nosoda un visu aizliedz, bet mēs
nepieļausim aizsiet savas acis un iesim savu ceļu!"). Tādēļ ne vien no
mūsu pozitīvās, bet arī no mūsu negatīvās pieredzes, ne vien no mūsu
pašreizējām zināšanām, bet arī mūsu sastrādāto muļķību dēļ lūdzam jūs:
neatkārtojiet mūsu kļūdas!
Ar varu mēs nevienu neaicināsim. Baznīca nav placis, kurā skaistās
rindās vērojamas „jauno cīkstoņu” kolonnas, kas „vienmēr ir gatavi” sazin uz
ko. „Izformētā paaudze - mēs vienatnē tiecamies uz patieso”. Bet mēs varam
liecināt: Pareizticība - tā ir dzīves telpa. Šeit ikviens var būt cilvēks. Šeit
tiek iegūta dzīves jēga. Šeit var domāt un mīlēt.
Taisnību sakot, mums bija grūti visu laiku būt vientuļniekiem. Bija
grūti paciest savu neticīgo biedru pārpratumus un izsmieklus, kā arī „ticīgo”
večiņu aprunāšanu. Mums bija grūti slēpt savu ticību un savus atradumus tikai
sev. Mums ir grūti būt kristiešiem tikai baznīcā. Tādēļ mēs nolēmām viens ar
otru satikties. Mēs nolēmām parādīt, ka baznīca nav tikai večiņas, tie esam arī
mēs. Mēs nolēmām būt nevis vienkārši pareziticīgie, bet gan pareizticīgā
jaunatne. Vai mums tas izdosies - nezinām. Bet mēs esam gatavi mēģināt un
kļūdīties, mēs mēģināsim pārciest savas un savu draugu kļūdas.
Mēs neesam sekta. Mēs vienkārši esam cilvēki, kas zina, ka patiesi
„virs zilajām debesīm ir zelta pilsēta”. Mēs zinām, ka šajos pantos ir teikts
nevis par izdomātu sapni, bet par Debesu Pilsētu, Debesu Jeruzālemi, par kuru
ir stāstīts Bībeles Apokalipsē (tās autors - apustulis Jānis, kuru
pareizticīgajās ikonās simbolizē „zelta debesu ērglis”). Lūk tieši uz šo
Pilsētu mēs grasāmies iet. Vai mums ir pa ceļam?
