Smiekli
(pravieša ķirbis)
Autors – diakons Mihails Peršins (šobrīd - priestermūks Dmitrijs (Peršins))
Smiekli: kā lai tos uztver? Vai tie ir Bībelē? Vai tie ir savietojami ar kristietību? Kādi tie ir šajā tradīcijā? Par ko smejas mūki? Kas nav pieļaujams?
AIZDOMĀJOTIES
Taču
smiekli var būt arī cilvēka esamības negatīvs. Smieklu fenomenoloģijas
pretējais pols, kā Bahtina konstrukcijas koriģē Sergejs Averincevs, -
"ciniska smiešanās, rupja smiešanās (hamskij smeh), kurā tas, kas smejas
tiek vaļā no kauna, no līdzjūtības, no sirdapziņas". Smiekli nav tikai
ceļš uz relatīvo brīvību no uzspiestās ideologijas, bet arī forma, kurā
var izpausties vardarbība pret cilvēka personibu. Apsmiešanas drauds ir
spēcīgs veids kā var ietekmēt indivīdu, kurš iespītējas savos uzskatos.
Būtiska
smieklu īpatnība ir stihiskums, neparedzamība. "Par ko tieši un tieši
kāpēc mēs smejamies - tas paverās te tā, te šitā, un mainās pašas
smiešanas laikā, tā kā te vienmēr iespējama jēgas pārmaiņu spēle [...].
To jūt ikviens, ja vien viņam nepietrūkst vēlmes smieties vai smiešanas
pieredzes, vai, no otras puses, tās garīgās piesardzības, kuru askētikā
pieņemts saukt par garu izšķiršanas dāvanu. No savas pieredzes mēs
zinam, cik reižu sirdsapziņa pieķēra mūs pie īsa brīža nemanāmas
atkrišanas, kad uz momentu nobīdas garīgā pozīcija, un kas bija
iespējams tieši dēļ smiešanas.
Kritušajā
pasaulē smiekli rodas uz nosodījuma robežas: rodas no tā, ka kaut kas
neatbils ideālam vai arī tam, ko mēs sagaidam. Jeb arī, no
iespējas sagrozīt pašu ideālu, kaut ko labu pārvērst par ļaunu, vai arī
var teikt - par greizu.
Kad
pirms vairāk nekā tūkstots gadiem lūgšanas "Mūsu Tēvs" grieķu tekstu
tulkoja slāvu valodās, ne velti "ļauns" pārtulkoja kā "lukavyj"
(izliekts). Vārda sakne ir "luk". [Slāvu un krievu valodā] "luk" ir
ierocis, loks, arī dārzenis, sīpols. Seglu izliekto daļu sauc "luka",
tāpat sauc arī upes ieločus un kādreiz par "lukomoŗe" sauca jūras līčus.
Kas tad kopīgs visām šīm lietām ar sātanu? Atbilde ir vienkārša:
izliekta forma, līkums.
Tieši
tāpēc lūgšanā "Mūsu Tēvs" sātanu sauc "lukavyj". Grieķiski (ponhroj) tas
nozīmē "slikts, samaitāts, negants, ļauns". Viens no pirmajiem
eņģeļiem, gaismas nesējs (lucifer), bija sevi sagrozījis, atkrizdams no
Dieva, un kopš tā laika cenšas šajā līkumā ievilkt cilvēku un, caur to,
visu pasauli. Kritušais gars ir melis. Tas sagroza Dieva radību, to
rādot greizā spogulī. No turienes arī rodas neganto smieklu, ņirgāšanas
un zaimošanas iespejamība. Tā visa galējība ir Dieva apsmiešana. Hanss
Kristians Andersens "Sniega Karalienē" šo smieklu infernālo dimensiju
apraksta šādi:
"Reiz
dzīvoja ļauns burvis (trollis). Viņš bija viens no negantākajiem, viņš
bija pats jods. Kādu dienu viņš bija īpaši labā omā, jo bija uztaisījis
tādu spoguli, kurš visu to, kas labs un skaists, rādīja tik maziņu kā
nieciņu, turpretī tas, kas nekam nederēja un bija nejauks, dūrās acīs un
kļuva vēl nejaukāks. Skaistākās dabas ainavas tajā izskatījās kā vārīti
spināti, un labākie cilvēki kļuva neglīti vai stāvēja uz galvas, vai
bija bez vēdera. Sejas tā pārvērtās, ka nevarēja ne pazīt, un, ja kādam
bija viens vasarraibums, tad viņš varēja būt drošs, ka raibums būs
izpleties pār degunu un muti. Jods sacīja, ka tas esot traki jocīgi. Ja
cilvēks domāja kādu labu, svētu domu, tad spogulī rādījās tik ķēmīgs
vieplis, ka pašam velnam bija jāsmejās par savu veiklo izgudrojumu.
Visi, kas vien gāja burvja skolā - jo viņam bija burvju skola -,
stāstīja visapkārt, ka esot noticis brīnums. Tikai tagad varot redzēt,
viņi apgalvoja, kāda pasaule un cilvēki izskatoties īstenībā.
Viņi
skraidīja ar spoguli apkārt pa pasauli, un pēdīgi nebija vairs nevienas
zemes vai cilvēka, kas nebūtu spogulī sevi redzējis pārvērstu. Nu viņi
bija iedomājušies lidot uz debesīm, lai pasmietos par eņģeļiem un Kungu.
Jo augstāk viņi lidoja ar spoguli, jo skaļāk vairāk tas liecās un
locījās, viņi tik tikko spēja to noturēt. Viņi lidoja augstāk un
augstāk, tuvāk Dievam un eņģeļiem. Tad spogulis pēkšņi tā saliecās un
iedrebējās, ka izslidēja tiem no rokām un nokrita zemē, kur saplīsa
simts miljonu, miljardu un vēl lielākā skaitā lausku, [...] daži lausku
gabaliņi bija tikko smilšu graudiņa lielumā, un tie kaisījās pa visu
plašo pasauli. Tie, kas ieskrēja cilvēkiem acīs, tur arī palika, un tad
šie cilvēki visu redzēja ačgārni vai arī spēja ieraudzīt tikai kādas
lietas nejauko un greizo pusi, jo katra mazākā spoguļa lauska bija
paturējusi to pašu spēku, kāds bija piemītis veselam spogulim. Dažiem
cilvēkiem tāds mazs spoguļa gabaliņš ietriecās pat sirdī, un tas bija
gaužām briesmīgi, jo sirds tad sasala kā ledus gabalā. [...] Nelabais
smējās tā, ka vai vēders plīsa, viņam gauži patika tāda kutēšana. Bet
ārā vēl mazas stikla drumstaliņas virpuļoja pa gaisu”.
Iespējams,
šīs pašas lauskas sasaldēja to cilvēku sirdis, kas Golgātā ņirgājās par
krustā piesisto Kristu. Un kā parāda romānā "Meistars un Margarita"
Mihails Bulgakovs, šī Taisnā apsmiešana turpinās arī mūsdienās.
Bulgakova
romānā par "mirušo dvēseļu" sava veida muzikālo zīmi kalpo fokstrots
"Aleluja". Diezgan populārs 1930-jos gados, tas ir amerikāņa Vinsenta
Jūmansa darbs, domāts kā dievkalpojuma parodija. Tas caurauž visu romāna
telpu. Tas skan restorānā, kurā pulcējas rakstnieku krējums, skan,
kad sātana spēki ierodas profesora, vēža speciālista, kabinetā, to
uzrauj orķestris sātana ballē. Uz izrādās, ka viss šo jauno "partijas"
teātra darbinieku, rakstnieku un žurnālistu pūlis, kas mainīja savu
talantu pret iespēju būt tuvāk varai un tagad dzer restorānā "Pie
Gribojedova" ir tas pats pūlis, kurš "Pieres vietā" (Golgātā) kliedza
"Sit to krustā".
Tas
izskaidro askēzē pieņemto aizliegumu tādiem smiekliem, kuros pazūd
atmiņa par Dievu. Dažreiz tieksme izvairīties pat no kārdināšanas noved
pie personīgas pilnas atteikšanas no smiešanas. VI-VII gs. mūku rakstu
krājumā "Garīgā pļava" ir pierakstīts stāsts par Jāni Zeltamuti: "pēc
kristībām viņš nekad nedeva zvērestu un nevienu nemudināja zvērēt, nekad
nemeloja, izvairījās no jokiem un neļāva citiem jokot (savā
klātbūtnē)".
Visbeidzot, smiekli var nākt no pašapmierinātības, no sāta, smiekli, kuri norobežo no Dieva. “
Vai jums, kas tagad esat paēduši, jo jūs izsalksit! Vai jums, kas tagad smejaties, jo jūs skumsit un raudāsit!”(Lk. 6:25)
—
brīdina Kungs pret tāda veida smiekliem. Tanī pat laikā, smiešanās kā
tāda nav nosodīta. Vēl vairāk, tieši par smiekliem pārtaps taisnās
skumjas (jo skumjas var būt arī netaisnas): “Svētīgi jūs, kas tagad
raudat, jo jūs smiesities!” (Lk. 6:21).
Jātzīmē,
ka šie vārdi ir tikai evaņģēlista Lūkas grāmatā. Tam tuvajā Evaņģēlija
vietā no Mateja grāmatas (5:1 - 7:29) nekas nav teikts pas smiekliem. Un
vairs šī tēma nenonāks uzmanības centrā visā Jaunajā Derībā.
Lūkas
Evaņģēlijā gan smiešanās apsolījumu nākotnē, gan arī tā nosodījumu
tagadnē nosaka cilvēka iekšējais stāvoklis. Kāpēc viņš smejas? Kādēļ
raud? Kā atzīmēja apustulis Pāvils, „Jo dievišķas skumjas dod atgriešanās svētību, ko neviens nenožēlos; bet pasaulīgās skumjas nes nāvi.“
(2. vēstule Korintiešiem 7:10). Bet ja ne jebkuras šī brīža skumjas ir
pestījošas, var būt ka arī ne jebkāda jautrība ir nosodāma, pat ja tā
notiek šobrīd?
Jebkurā
gadījumā, tajos pašos Pestītāja vārdos, ko pierakstīja evaņģēlists Lūka,
ir tekts, kā ticīgajiem jāreaģē uz to, kad viņus lamā Cilvēka Dēla dēļ:
“Priecājieties tai dienā un dejiet” „возрадуйтесь в тот час и
возвеселитесь“. Tulkojums Jaunās Derības valodu (koine) padara nedaudz
cēlāku, "dejiet" (skifthsate) burtiski nozīmē "lēkājiet".
Tātad, vai
piesardzība attiecībā uz kaut ko vienmēr nozīmē pilnīgu atteikšanos?
Tomēr smiekli ir dāvana. tāpat ka visas cilvēka dabas īpašības, tie ir
Dieva doti. Var teikt pat vairāk - ir gadījumi, kad tiem pievēršas arī
Vecās Derības autori.
VECĀ DERĪBA: RŪGTS SARKASMS UN MAIGS HUMORS
Tiktāl, cik antropomorfismi ir attiecināmi uz Dievu, ne tikai dusmas, bet arī citas cilvēciskās jūtas var izteikt Radītāja attieksmi pret Viņa radīto pasauli. Un jau Vecajā Derībā šī Dieva līdzdalība pasaules dzīvē varēja būt izteikta dažādi. Pravieša Jesajas atmaskojumu rūgto sarkasmu nomaina pravieša Jonas grāmatas maigais humors. Grūti noturēt smaidu, lasot Pashas pievakarē lasījumu par to, kā Dievs uzrunāja pravieti Jonu (Lielās Sestdienas vakara dievkalpojuma ceturtā parēmija)
Kā zināms, pravietis
Jona vēstīja pagānu pilsētas Ninives iedzīvotājiem, ka tos sagaida
bojāeja. Ninivieši nožēloja savus grēkus un Dievs apžēlojās par pilsētu.
“Tas
sagādāja Jonam lielu vilšanos, un viņš iedegās dusmās. Viņš tadpiesauca
lūgšanā Kungu un teica: "Ak, Kungs, vai tas nav tieši tas, ko es teicu,
kad es biju vēl savā zemē? Tādēļ es priekšlaikus steidzos aizbēgt uz
Taršišu, jo es zināju, ka Tu esi žēlīgs un mīlestības pilns Dievs,
lēnprātīgs un bagāts žēlastībā, kam paredzamā ļaunuma pašam žēl. Tad nu,
Kungs, pieņem manu dvēseli, jo es gribu labāk mirt nekā dzīvot!"
Bet Kungs teica: "Vai tiešām tas tevi tik ļoti sarūgtināja?" Tad Jona izgāja no pilsētas un apmetās kādā vietā uz austrumiem no tās. Viņš uzcēla sev tur mazu būdiņu un apsēdās tās paēnā, lai nogaidītu un redzētu, kas notiks ar pilsētu
Bet Kungs teica: "Vai tiešām tas tevi tik ļoti sarūgtināja?" Tad Jona izgāja no pilsētas un apmetās kādā vietā uz austrumiem no tās. Viņš uzcēla sev tur mazu būdiņu un apsēdās tās paēnā, lai nogaidītu un redzētu, kas notiks ar pilsētu
(Jona 4:15).
Citiem
vārdiem, Jona tomēr cerēja, ka Ninive būs noslaucīta no zemes virsas un,
ērti iekārtojoties tālāk no pilsētas mūriem, nolēma novērot katastrofu.
Bet Dievs Kungs sagādāja pravietim pārsteigumu.
Tālāk lasīsim tekstu slāviski (piez. autors skaidro nesaprotamos vārdus krieviski, kas arī pārtulkots latviešu valodā, slāvu teksts skat. piezīmēs)
jo tas ir tuvāk sengrieķu Septuagintas tekstam, un tāpēc ir smieklīgāks
(augs, par kuru iet runa, tajā ir nosaukts par ķirbi, tāpat kā grieķu
tekstā, „kolokunta“)
** *
„Bet Dievs
Kungs lika tur uzaugt ķirbim, tas drīz izauga lielāks par Jonu, radīja
pavēni viņa galvai un atsvabināja viņu no drūmā garastāvokļa. tādēļ Jona
ļoti priecājās par šo ķirbi. Bet otrā dienā Dievs Kungs rīta ausmā
pavēlēja parādīties kādam tārpam; tas iedzēla ķirbim, un tas nokalta.Un,
kad bija uzlēkusi saule, Dievs lika pūst sausam austrumu vējam, saule
spieda Jonam virs galvas, tā ka viņš zaudēja samaņu; savā dvēselē viņš
tad vēlējās nāvi un teica: "Es gribētu labāk mirt nekā dzīvot!"Tad Kungs
teica Jonam: " Vai tev ir ļoti žēl ķirbja?" Jona atbildēja: "Tik
tiešām, nāvīgi žēl." Bet Kungs sacīja: "Tev sāp sirds par ķirbi, gar
kuru tu nemaz nebiji pūlējies, kuru tu nebiji izaudzējis, kas vienā
naktī tapa un vienā naktī bija atkal pagalam.”
Un tālāk:
“Un kā tad lai Man nebūtu žēl Ninives, tādas tik lielas pilsētas, ar
vairāk kā simts divdesmit tūkstošiem iedzīvotāju, kas vienkārši nezina
atšķirt savu labo roku no savas kreisās un kuriem pieder daudz lopu?"”
(Jona 4:6 – 11).
Izrādās, gan neprasmīgie bērni, gan lopi ir svarīgi Dieva acīs. Starp citu, Jonas uzliktā gavēņa grūtības dalīja arī ēzeļi: „
bet cilvēki un lopi lai tērpjas maisu drānās un lai jo gauži piesauc Dievu…“
(Jona 3:8)
Bez
šaubām, Jonas grāmatas autors bija apveltīts ar humora izjūtu. Arī
Dievs Kungs šajā grāmatā parādās žēlīgs. Mīkstinot Sava pravieša
taisnīgās dusmas, Dievs atklāj par Sevi, ka Viņš nav likuma Dievs, bet
mīlestības Dievs, un ka šī mīlestība attiecās arī uz bezlikumīgajiem
cilvēkiem, kādi izraēliešu acīs bija pagāniskās Ninives iedzīvotāji.
Šādā veidā
pravieša Jonas grāmata parāda Dievu savādāku, nekā Tas bija jūdu
uzskatos. Izrādās, ka Derības Dievs nav tikai viņu Dievs, bet visu tautu
Dievs; vēl vairāk, Viņš vēršas pie katra cilvēka. Šis ir Dievs, kurš
neuzskata par Sevis necienīgu pavēlēt ķirbim un tārpam; tas ir Dievs,
kurš ar brīnumainu pieskārienu izdziedina Jonu no pārliekas degsmes un
atriebības kārības; tas ir Dievs, kurš uzklausa izsalkušo ēzeļu
brēcienus un nevainīgo bērnu elpu.
Sanāk, ka
tomēr var iztēloties pasaules Radītāja smaidu. Tajā nav zaimošanas.
Jebkurā gadījumā, cilvēks, kuram piemīt humora izjūta, tiecās tieši šādā
gaismā uztvert visu pasaules realitāti. Šis Bībeles prieks par pasauli
atspoguļojās šķietami no Svēto Rakstu ļoti attālās grāmatās - fantastikā
un detektīvos.
Reja Bredberija stāstā "Zilās bumbas" (iesp. citādi pārtulkots nosaukums) par to strīdas priesteri, kurus sūtīja ar misiju pie marsiešiem:
“- Tēvs Peregrīn, vai jūs kādreiz mēdziet būt nopietns?
- Un
nebūšu, kamēr Kungs nekļūs nopietns. Un nevajag tik ļoti dusmoties, es
jūs lūdzu. Kungs nu nekādi nav nopietns. Mēs taču par Viņu noteikti
zinam tikai vienu - ka Viņš ir mīlestība. Bet mīlestība nav nodalāma no
humora izjūtas, vai tad nē? Nevar mīlēt cilvēku, kuru jūs nevarat
paciest, pareizi? Bet lai kādu paciestu sev tuvumā, vajag kaut retumis
par viņu pasmaidīt. Jūs piekrītat? Mēs visi esam smieklīgi zvēriņi, kas
nosmērējušies iebiezināta piena bļodā un, smejoties par mums, Kungs jo
vairāk mūs mīl.
- Tam, Kurš radīja pīļknābi, kamieli un strausu? Beidziet! - smejās tēvs Peregrīns.”
Līdzīgu domu izteica viens no Kīta Gilberta Čestertona varoņiem: "Laikam jau Radītājs apbrīno haizivi tāpat, kā es apbrīnoju gundegu."
PĒC LABĀS VĒSTS PASLUDINĀŠANAS
Pēc Labās Vēsts pasludināšanas mēs varam runāt par to, ka Kungs uzņēma visu cilvēcisko jūtu spektru. Dieva Dēls kļuva arī par Marijas Dēlu un tas nozīmē, ka Viņš pieņēma visas cilvēka dzīves izpausmes, izņemot grēku. Viņš bija izsalcis un ēda, sajuta slāpes un dzēra, staigāja pa zemi, brauca ar ēzelīti, skuma, raudāja, lūdzās, runāja, lūdza apustuļiem, bija nēsāts Jaunavas rokās, bija pienaglots, cietis, miris, augšāmcēlies. Viņš bija viens no mums, pieņēma visas cilvēka krišanas sekas. Vienīgais, kā nekad nebija Kristū ne mazākā mērā - ir grēks, jo grēks nošķir no Dieva. Kristū nav grēka, tādēļ jautājums ir: vai prieks un smaids attiecās uz cilvēka dabas grēcīgajām izpausmēm? Un ja tas tā ir, tas nozīmē ka Kungs ne būdams zīdainis, ne bērns, ne pusaudzis, ne jaunībā un ne pieaugušā vecumā nekad nesmaidīja. Bet ja tas tā nav, tad kāds bija šis smaids?
Mums nav
dota atbilde uz šo jautājumu. Dievcilvēka psiholoģija nav pieejama mūsu
apziņai. Un ne tikai tādēļ, ka pēc grēkākrišanas cilvēks zaudēja garīgo
redzi, bet arī tādēļ, ka mēs esam radība, un līdz ar to neesam
visuresoši, bet esam pēc dabas ierobežoti. Radība nespēj ielūkoties
iemiesota Radītāja dvēselē.
Arī
Evaņģēlijs nekā nesaka par šo Kristus dzīves daļu. Bet nav izslēgts, ka
tieši smaids apgaismoja Pestītāja seju laikā, kad Viņš, noliecies, bija
rakstījis ar pirkstu smiltīs, bet apkaunotie jūdi gāja projām, palaiduši
vaļā sievieti, kuru taisījās apmetāt ar akmeņem (Jāņa 8:1-11).
Lūk šī Jāņa Evaņģēlija vieta: „
Kad
nu tie uzstāja Viņam ar savu jautāšanu, Viņš pacēla galvu un sacīja:
"Kas no jums ir bez grēka, tas lai pirmais met akmeni uz viņu!" Un,
atkal noliecies, Viņš rakstīja smiltīs.Bet tie, to dzirdējuši, aizgāja
cits pēc cita, sākot ar vecajiem. Un Jēzus palika viens līdz ar sievu,
kas vidū stāvēja. Un Jēzus, atkal galvu pacēlis, sacīja viņai: "Sieva,
kur viņi ir? Vai neviens nav tevi pazudinājis?"
Šajos
vārdos var sauklausīt vieglu ironiju par tiem, kuri, paši būdami
grēcīgi, tikko ar putām uz lūpām pieprasīja notiesāt grēcinieci.
“Viņa atbildēja: "Neviens, Kungs!" Tad Jēzus sacīja: "Arī Es tevi nepazudinu; ej un negrēko vairs!” (Jāņa 8:11).
Nevajadzētu aizmirst arī to, ka
smiekli ir arī terapeitiskais līdzeklis. Tie ir nepieciešami cilvēkam,
lai izturētu, lai šajā pasaulē nekristu izmisumā. Ar ko ir bīstama pārāk
nopietna attieksme pret notiekošo? Ar to, ka jums uz deguna var
parādīties pelēkās brilles. Skatoties caur tām, šķiet, ka pasaulē nav
prieka, nav perspektīvas, un līdz ar to - nav cerības. Šādos gadījumos
smiekli ir pilnīgi nepieciešami. Par to, kādu vietu ieņiem smiekli
cilvēku dzīvē spriež Pantalone - viens no Leonīda Filatova pasakas "Mīla
uz trim apelsīniem"
***
Vai var pasauli iztēloties bez jokiem?!
Taču bez jokiem tā būtu vienkārši briesmīga!..
Kad sirdī valda aukstums, bailes un tumsa,
Tikai humors mums palīdz nesajukt prātā!..
Kad sirdī valda aukstums, bailes un tumsa,
Tikai humors mums palīdz nesajukt prātā!..
Liktenis ar mums spēlējās,
Grūtsirdība nonāvē, bet humors dziedina.
Gods ākstiem, ka tie laicīgi spējuši
Mūs atturēt no indes un cilpas
Grūtsirdība nonāvē, bet humors dziedina.
Gods ākstiem, ka tie laicīgi spējuši
Mūs atturēt no indes un cilpas
Un pat gavēnis paredz prieku. Kā rakstīja
apliecinātajs Sergejs Fudeļs: "Ja gavēni saprot vispirmām kārtām ka
atturēšanos no ne-mīlēšanas, nevis no sviesta, tad tas būs gaišs gavēnis
un tā laiks būs "gavēņa jautrais laiks"
****
(stihira, ko dzied Lielā Gavēņa 2. otrdienā).
Par ļaunumu jāmāk pasmieties. Vasarsvētku kanonā stāstīts par "viscaur apsmieto elli
"Savā uzpūtībā sātans ir smieklīgs, savā ļaunumā bezspēcīgs un savā tukšumā neapdāvināts.Nokāpis ellē, Kristus pasmējās par sātanu, satrieca visus viņa plānus un izglāba cilvēkus.
Kristus ir Augšāmcēlies! Un mēs svinam Pashu "līksmām kājām". Šie Pashas kanona vārdi ievieš jaunu prieka un jautrības dimensiju. Ir iespējami garīgais prieks un garīga jautrība. Prieks izpaužas darbībā, smaidā. Priekā var sākt dejot. Ne velti vairāk emocionālas Etiopijas un Ēģiptes tautas ritmiski dejo liturģijas laikā. Nevajadzētu tam uzreiz sekot, bet te ir arguments par labu smiekliem.
Tieši sātana nedarbu apsmiešanai veltīti pirmo mūku stāsti, kas apkopoti "Senajā Paterikā", "Garīgajā Druvā" un "Lausa grāmatā". Šie krājumi ir vērtīgi tādēļ, ka sastādīti IV-VI gadsimtos, mūku parādīšanas laikmetā, un pilnībā dod priekšstatu par to mūku garu. Kā piemēru aplūkosim "Garīgo Druvu", kurā dažas nodaļas ir veltītas avvas Stefana, Iliotes bīskapa varoņdarbiem:
„ Par viņu stāstīja arī, ka reiz viņš sēdēja savā cellē un lasīja, un, lūk, atkal redzamā veidā viņam parādījās dēmons un teica:
— Ej prom, veci, tev te nebūs nekā laba..
— Ja tā, tad man skaidri zināms, ka tu gribi, lai es no šejienes aizietu. Bet izdari nu tā, lai šis krēsls, uz kura es sēžu, sāktu staigāt.
Bet viņš sēdēja uz pītā krēsla.
Uzklausot stareca vārdus, dēmons izdarīja tā, ka ne tikai krēsls, bet visa celle sāka staigāt.
- Tu gan esi prasmīgs, - teica starecs, ieraugot dēmona viltību, - taču es tomēr no šejienes neiešu prom.
Tad starecs palūdzās, un nešķīstais gars pazuda.”
Bet mūku kopējās (klosteru) dzīves dibinātājs, sirdsskaidrais Antonijs Lielais, kurš pats bija stingrs askēts, izmantoja smieklus pedagoģiskos nolūkos:
“Kāds, kurš tuksnesī medīja zvērus, ieraudzīja, ka avva Antonijs vēršās pie brāļiem ar joku, un nosodīja. Starecs, lai pārliecinātu viņu, ka dažreiz ir jāļauj brāļiem atpūsties, teica tam: "uzliec bultu un savelc loku"." Tas izdarīja tā. Tad starecs atkal teica: "vēl savelc". Tas vēl savilka. Starecs atkal saka: "Vēl savelc". Mednieks tam atbildēja: "Ja es pārmērīgi savilkšu, loks salūzīs". Tad avva Antonijs tam teica: "Tāpat arī Dieva darbā, - ja mēs pārmērīgi apspiedīsim brāļus, no kārdinājuma tie drīz aizies postā. Tādēļ nepieciešams kaut reizēm padarīt varoņdarbu vieglāku". To uzklausījis, mednieks bija stipri aizkustināts un, saņēmis lielu labumu, aizgāja no stareca. Un brāļi, kļuvuši stiprināti, atgriezās savā vietā."
Iekšējais virziens piedod katrai cilvēka darbībai augstāko jēgu. Tāpēc kristīgā kultūra drīzāk apsveic smiešanos, taču labsirdīgo. Vienīgais, kas nav pieņemams, ir vienprātība ar ļaunajiem spēkiem. Cita bēdu, Dieva skaistuma, labā apsmiešana, jo tas Dieva žēlastību, - smieklus, - pārvērš par ceļu uz tukšumu.
“Savs laiks raudāt, un savs laiks smieties; savs laiks sērot, un savs laiks diet” (Sal. Māc. 3:4)
Vajag tikai iemācīties atšķirt vienu no otra.
Un noslēgumā - misionāru anekdote:
Mātes vēderā atrodas divi mazuļi. Viens otram jautā: "Paklau, kā tu domā, vai ir dzīve pēc dzemdībām?". Otrais dziļdomīgi atbild: "Laikam, nav, jo neviens vēl no turienes nav atgriezies!".
Oriģinālais raksts: http://www.sobranie.org/archives/6/6.shtml