Diakons Andrejs Kurajevs. No grāmatas "Protestantiem par pareizticību", desmitais turpinājums

Diakons Andrejs Kurajevs. "Protestantiem par Pareizticību 
desmitais turpinājums

BAZNĪCAS MANTOJUMA KRISTUS

Pats sarežģītākais jautājums, kāds ir sastopams teoloģijā - tas ir jautājums, ko nozīmē “būt kristietim”. Pirmkārt, pieredze liecina, ka cilvēks pats sevi par kristieti  padarīt nevar. Pievēršanās nav tas, ko daru es, bet tas, kas ar mani notiek. Šeit ne tik daudz ir mana iniciatīva, kas dzimusi no ziņkārības un vēl kaut kā, kā pēkšņi sajusts aicinājums.

     Kādā fantastiskā romānā tika aprakstīta pasaule (nebūt ne simpātiska), kurā pie varas ir telepātu oligarhija. Viņi kontrolē cilvēku apziņu, bet pasaule nezin, kurš konkrēti un kā pārvalda cilvēkus. Par nožēlu pārvaldītājiem, telepātiskās spējas nevar nodot mantojumā. Tādēļ valdošā kasta nevar būt noslēgta; tai ir nepieciešama pastāvīga jaunu cilvēku pieplūde. Taču- kā var vervēt ļaudis šai grupai, ja ļaudis nezin par tās eksistenci un bieži pat nenojauš, ka viņos pašos ir šīs spējas, kas atver durvis uz šo elitāro klubu? Romānā valdošās kastas reprodukcija tiek aprakstīta šādi: iestājeksāmenu laikā universitātē aizslēgtā istabā netālu no galvenās ieejas sēdēja spēcīgs telepāts un vairākumam nedzirdami nepārtraukti raidīja vienu un to pašu paziņojumu : “Kas mani dzird, ienāciet istabā numur tādā...Kas mani dzird, ienāciet istabā numur tādā...”. Tie nedaudzie abiturienti, kuriem bija tieksme uz telepātiju, uztvēra šo balsi, un, ja viņi neatmeta no sevis jauno pieredzi, nosaucot to par “halucināciju”, gāja uz nosaukto istabu. Jautājums par viņu iestāšanos universitātē un par viņu turpmāko karjeru līdz ar to atrisinājās nu jau pilnīgi noteikti. Pārējie eksāmeni jau tika noturēti vairāk formas pēc.

      Kaut ko līdzīgu var teikt arī par Baznīcu. Baznīca - tā ir cilvēku kopiena, kuri ir sadzirdējuši Kristus aicinājumu un atsaukušies uz to. Ja cilvēks šo aicinājumu nav sajutis sevī, tad viņš arī nevar kļūt par kristieti. Un tādēļ nevar būt instrukcijas par tēmu “Kļūsti par kristieti”. Tā kā tiek runāts par Kristus aicinājumu, bet ne misionāra aicinājumu, tad nevar būt arī instrukcijas par tēmu “Kā padarīt tuvāko par Kristieti”. Misionārs var aicināt uz dievnamu, var piedāvāt palasīt Evaņģēliju, bet viņš nevar garantēt, ka cilvēks kaut ko sajutīs. Pat blakus Kristum bija ļaudis, kuri klausījās Viņā, redzēja Viņu un pat redzēja Viņa brīnumus, bet savās sirdīs neko nejuta.

     Otrkārt, jautājums par to, ko nozīmē “būt kristietim” paredz arī pārdomas par to, kādēļ Kristus tieši mūs ir pasaucis. Ko tieši Kristus vēlas mums nodot pēc tam, kad mēs atsauksimies. Pārdomas par šo tēmu teoloģijā tiek sauktas par “objektīvo soterioloģiju” (“soterioloģija”- mācība par glābšanu). Tas ir stāsts par to, ko izdarīja Kristus “mūsu - cilvēku, un mūsu glābšanas labā”, un ko tieši Viņš nodod mums.

     Treškārt, pārdomas par to, ko nozīmē “būt kristietim” paredz tā izpratni, ko jādara pašam cilvēkam, lai kļūtu spējīgs saņemt šīs dāvanas un tās neizkaisītu. Tas ir tas, ko var saukt par “subjektīvo soterioloģiju”. Tajā tiek izskaidrota tā cilvēka personiskā piepūle, kas dara par iespējamu katram apgūt to dāvanu, ko Kristus ir atnesis visai cilvēcei.

     Atšķirības atbildēs uz šiem jautājumiem (“Ko Kristus ir izdarījis mums?” un “Kas mums jādara Kristus dēļ?”) arī ir tās atšķirības, kas ir dzemdinājušas visu kristīgo konfesiju daudzveidību.

      Tādēļ dažādu kristietības strāvojumu savstarpējai salīdzināšanai jāskar šīs problēmas. Protestantiem tikai liekas, ka viņu atšķirība no pareizticības ir tikai rituālos: attieksmē pret ikonām, kristīšanas veids, lūgšanas svētajiem... Vairākums protestantu, liekas, pat nenojauš, cik daudz dziļākas ir mūsu atšķirības.

      Ja iepriekš mūsu intonācija sarunās ar protestantiem bija vairāk apoloģētiska un pareizticību aizsargājoša, tad tagad runāsim par to kas pašā protestantismā ir nepārdomāts, neloģisks un virspusējs, skatoties uz to no pareizticīgās tradīcijas skatupunkta. ²³²

       “Subjektīvās soterioloģijas” jautājumus es neskaršu. Šim terminam ir sinonīms. Tas ir vārds askēze. Askēze runā par to, kas un kā cilvēkam jāmaina sevī, lai darītu sevi Kristus darbībai pieejamu. Lai dziļi runātu par askēzi, nepieciešama personiska praktiska piedalīšanās pieredze askēzes darbībā. Pie tam ieteicams būt mūkam un pat garīdzniekam (lai būtu iespēja runāt, nebalstoties tikai uz savu pieredzi, bet arī uz citu cilvēku pieredzi, kuru dvēseļu ceļi atklājas garīdznieka priekšā). Tā kā es neesmu ne mūks, ne garīdznieks un ne askēts, tādēļ arī nejūtu tiesības runāt par askēzi.

        Bet ir “objektīvās soterioloģijas” jautājumi. Ja reliģiju dzīvi izteiktu tikai cilvēku darbības un centieni (tas ir rituāli un askēzes vingrinājumi), tad varētu atzīt reliģiju ekumenisku vienlīdzību. Bet tiešām, vai nav vienalga: vai ļaudis savu sajūsmu par dabu izsaka pantos, kas uzrakstīti heksametrā vai jambā, bil-ēs, kas izpildītas simbolisma vai impresonisma stilā, vokālā vai instrumentālā

mūzikā… Smalkākā un savdabīgākā Japānas un Ķīnas māksla taču netiek eiro-piešu uztverta kā kaut kas tāds, kas “cīnās pretī” lielajai eiropiešu meistaru mākslai. Ķīnas vāzes mūsu muzejos nav ierobežojušas Rafaela gleznas. Analoģiski varētu teikt, ka arī dažādās reliģijās dažādos savos rituālos izsaka cilvēka labvēlību augstākā Noslēpuma priekšā- un šajā daudzējādībā nav nekā noziedzīga vai necienīga. Askēzes paņēmieni jūtu, miesas un prāta disciplinēšanai ir diezgan līdzīgi dažādās reliģijās. Cik daudz ir runāts par apziņas koncentrācijas ceļiem, ko piedāvā budismā un pareizticīgajā isihasmā…

     Jā, ja reliģija būtu tikai cilvēka darbība, tā vienkārši būtu cilvēces kultūras daļa, bet kultūras tiesības uz daudzveidību nav apstrīdāmas. Tādēļ nereliģiski ļaudis, kuri reliģisko tematiku uztver sev pieejamā perspektīvā, saka, ka reliģiju strīdi savā starpā ir “analfabētisms” un “nekulturālisms”. Muzeja apmeklētājs vismazāk vēlas redzēt ikonu rakstītāju strīdu ar renesanses skolas pārstāvjiem. Pats gan viņš ir gatavs visur ievērot un kā pienākas novērtēt skaistumu, izsmalcinatību un “redzējuma svaigumu”. Un ja kāda “lietiņa”  izpildīta patiesi un ar gaumi- tad kādēļ gan noliegt tiesības pastāvēt šim radošajam produktam  kultūras pasaulē?

      Bet reliģija ir kaut kas vairāk, kā kultūra, jo reliģija nav vienkārši cilvēku darbība. Reliģija- tā ir savstarpēja saikne, dialogs, tajā ir kaut kas, ko Cita puse pati pavēsta par sevi. Dievs nav vienkārši Noslēpums. Viņš iziet no Savas nesasniedzamības, pietuvojas cilvēkiem, runā uz mums un darbojas “mūsu vidū”. Un tieši ar šo, ne cilvēku, ne-subjektīvo reliģijas pusi ir saistīts pats galvenais reliģiju pasaulē. Pats galvenais un pats bīstamākais: bet varbūt tu nesadzirdēsi šo Dieva aicinājumu? Varbūt paiesi garām tev pasniegtai rokai?

      Cilvēki var izgatavot jebkādus traukus. Cilvēku piedāvātās formas var būt jebkādas. Bet trauku piepildīšana var būt dažāda: vienā- tukšums; otrā- rūgtena eļļa; trešā- saskābis vīns, ceturtā- ūdens, bet kaut kur- visdārgākais Dzīvības Nektārs.

      Ja reliģijas veidotos tikai no apakšas, tad tās būtu vienlīdzīgas un vienotas. Bet pašā būtībā reliģija veidojas no augšas. Un šeit nākas uzdot jautājumu: kur Dievs visvairāk pietuvojās cilvēkiem, kur un kā Viņš mums deva visvairāk? Tieši tādēļ, ka Dievs ir nesasniedzams Noslēpums, šis jautājums ir tik svarīgs. Ja mēs paši nevaram izstrādāt patiesas zināšanas par Viņu- tas nozīmē, ka mums jāieklausās Viņa pašatklāsmē. Kur tad šis Vārds skanēja visskaidrāk un vispilnīgāk? Un vai viņš tikai skanēja, vai varbūt arī darbojās un kaut ko izmainīja un izdarīja cilvēku siržu iekšienē?²³³

     Tādēļ arī nav iespējama “reliģiju samierināšana”. Baseinā strīds starp dažādu peldēšanas stilu piekritējiem izskatītos muļķīgi. Bet vai būs muļķīga cilvēku neatlaidība, kas aicina “Titānika” pasažierus tikt ārā no ūdens un uzkāpt uz tikko kā pienākušā glābšanas kuģa klāja? Ja kāds gribēs pārliecināt cietušos, ka peldēt uz glābšanas kuģi nevajag, tādēļ ka cietušajiem ir “tāda karma”, vai tad ar tādu cilvēku var diskutēt?²³⁴

      Ja kāds teiks, ka atpeldējušais kuģis ir mirāža, ilūzija, un ka ir tikai okeāns, kurā tad arī mums ir pienācis laiks izkust- vai tad varēs viņam iebilst?

      Ja patiesi Dievs atnāca pie cilvēkiem Kristū- vai tādā gadījumā ir vienalga: atnākt pie Kristus, Viņu ignorēt vai sist Viņu krustā?

      Tātad, reliģiju fundamentālā atšķirība nav rituālos, ne tajā, ko ļaudis dara Dievišķībai. Galvenā atšķirība ir saistībā ar pavisam citu jautājumu: vai Dievišķība veic kaut kādas darbības attiecībā uz ļaudīm, kādas ir šīs darbības un kādi ir to mērķi.

       Tas arī ir “objektīvās soterioloģijas” darbības lauks. Šeit ir divi pamatjautājumi. Pirmais- ko Kristus ir izdarījis mūsu labā Savas zemes dzīves laikā. Un otrs- kāda ir Kristus darbība turpmākajā cilvēces vēsturē. Tieši pēdējam jautājumam tad arī ir veltīta šī grāmata.

     Ko Kristus ir atstājis pēc Savas Debesbraukšanas? Ar diezgan rupju vienkāršojumu var teikt, ka pēc protestantu uzskatiem Kristus pēc Sevis ļaudīm ir atstājis Bībeli. Pēc katoļu sajūtas- Viņš ir atstājis pasaulei Savu vietvaldi- Pāvestu. Saskaņā ar pareizticīgo pieredzi- Viņš atstāja Pats Sevi.

     Vai Kristus darbība ir ierobežota ar Bībeli? Vai mēs varam apgalvot, ka Viņš turpina darboties vēsturē? Ja jā- tad kā? Tieši šie jautājumi rodas tikko kā mēs aizdomājamies par slaveno teoloģisko diskusiju, kas sakās vēl pustūkstošgadi atpakaļ starp protestantiem un katoļiem. Tā ir diskusija par Rakstu  un Tradīcijas savstarpējām attiecībām.

      Protestanti apgalvoja un apgalvo, ka ticības mācības avots ir tikai viens- Raksti. Baznīcas cilvēku tik iecienītie svēto tēvu darbi, Koncilu darbi, baznīcas vēstures liecības nevar tikt ņemtas vērā risinot dzīves un teoloģiskos jautājumus. Tikai Raksti. Sola Scriptura. “Ticīgais pat nevar spriest, kas viņam ir prioritārāks- Raksti vai tradīcija? Viņam vienīgais Dievizziņas autoritārais avots ir tikai Svētie Raksti”, -tāda bija protestantu recenzenta reakcija uz manas grāmatas pirmo izdevumu (Владимир Солодовников. Самообличающая претензия, или сказ про то, как один диакон Библию «дополнял» // Право славить Бога Спб., 2001.).

       Pareizticīgie ir pārliecināti, ka Evaņģēlijā netika iekļauts viss tas, ko Kristus paziņoja cilvēkiem. Ir Svētais Mantojums, ir mutiski baznīcas vēstījumi. Par ko tie runā? Kā pret tiem izturēties? Un varbūt eksistēja kāds “slēpts mantojums” patiesi garīgiem kristiešiem, kas nebija fiksēts vispārēji pieejamās kanoniskās Bībeles grāmatās? Ko tieši Kristus nodeva ļaudīm tādu, kas nebija iekļauts bibliskajās lappusēs?

     Vispirms- par to, Kurš tieši bija kristīgā Mantojuma sākums. Par Kristu.

Kristus pats Sevi neuztvēra kā Skolotāju. Tāds Skolotājs, kurš ļaudīm atstāj kādu “Mācību”, ko var izplatīt pa pasauli un pa gadsimtiem. Viņš ne tik daudz “māca”, cik “glābj”. Un visi Viņa vārdi ir saistīti ar to, kā tieši šis “glābšanas” notikums ir saistīts ar Viņa personiskās Dzīves noslēpumu.

      Viss, kas ir jauns Kristus mācībā, ir saistīts tikai ar Viņa Personas Būtības noslēpumu. Vienīgais Dievs bija jau praviešu pasludināts, un monoteisms jau sen bija nodibināts. Vai par Dieva un cilvēka attiecībām var pateikt ar vārdiem, vēl augstākiem, kā to izdarīja pravietis Miha: “Tev, cilvēk, ir sacīts, kas ir labs un ko Tas Kungs no tevis prasa, proti - darīt taisnību, mīlēt žēlastību un pazemīgi staigāt sava Dieva priekšā” (Mihas. 6,8)? Jēzus morālajā sprediķī praktiski jebkuram tā atzinumam var norādīt “paralēlu vietu” Vecās Derības grāmatās. Viņš piešķir tiem aforistiskumu, pavada ar apbrīnojamiem un pārsteidzošiem piemēriem un līdzībām, bet Viņa morālajā mācībā nav nekā tāda, kas nebūtu Likumā un Praviešos.

     Ja mēs uzmanīgi izlasīsim Evaņģēliju, tad redzēsim, ka Kristus sprediķa galvenais priekšmets nav žēlsirdības, mīlestības vai grēku nožēlas aicinājumi. Kristus sprediķa galvenais priekšmets ir Viņš Pats. “Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība” (Jņ. 14,6), "Jūsu sirdis lai neizbīstas! Ticiet Dievam un ticiet Man” (Jņ. 14,1). “Es Esmu pasaules gaisma” (Jņ. 8,12). “Es Esmu dzīvības maize” (Jņ. 6,35). “Neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani” (Jņ. 14,6). “Pētiet Rakstus: tie ir, kas dod liecību par Mani” (Jņ. 5,39). 

      Kādu vietu no senajiem rakstiem Jēzus izvēlas sprediķim sinagogā?- Ne praviešu aicinājumus uz mīlestību un tikumību. “Dieva Tā Kunga Gars ir pār mani, jo Tas Kungs mani svaidījis sludināt nelaimīgajiem prieka vēsti” (Jesajas. 61,1).

       Lūk, pati strīdīgākā vieta Evaņģēlijā: “Kas tēvu vai māti vairāk mīl nekā Mani, tas Manis nav vērts, un, kas dēlu vai meitu vairāk mīl nekā Mani, tas Manis nav vērts. Un, kas savu krustu neuzņemas un Man neseko, tas Manis nav vērts” (Mat. 10,37-38)²³⁵. Šeit nav teikts- “patiesības labad” vai “Mūžības labad” vai “Ceļa labad”. “Manis dēļ”.

       Un tā nebūt nav ierindas attieksme starp skolotāju un skolnieku. Neviens skolotājs tik tendenciozi viscaur nav pretendējis uz varu pār savu mācekļu dvēselēm un likteņiem: “Kas savu dvēseli manto, tas to zaudēs, bet, kas savu dvēseli zaudē Manis dēļ, tas to iemantos” (Mat. 10,39).

      Pat Pastarajā tiesā sadale notiek pēc cilvēku attieksmes pret Kristu, bet ne vienkārši pēc Likuma ievērošanas pakāpes. “Ko man izdarīja...”- Man, bet ne Dievam. Un tiesnesis- tas ir Kristus. Pēc attieksmes pret Viņu notiek sadale. Viņš nesaka: “Jūs bijāt žēlsirdīgi un tādēļ svētīgi”, bet- “Es biju izsalcis un jūs Man devāt ēst”.

     Lai attaisnotos Tiesā, būs nepieciešama ne tikai iekšēja, bet arī ārēja, publiska griešanās pie Jēzus. Bez šīs saiknes ar Jēzu redzamības glābšana nav iespējama: “Tad nu ikvienu, kas Mani apliecinās cilvēku priekšā, to arī Es apliecināšu Sava Tēva priekšā, kas ir debesīs; bet, kas Mani aizliegs cilvēku priekšā, to Es arīdzan aizliegšu Sava Tēva priekšā, kas ir debesīs” (Mat. 10,32-33).

    Kristus apliecināšana ļaužu priekšā var būt bīstama. Un briesmas draudēs ne par mīlestības un grēku nožēlas sludināšanu, bet par sprediķi par Pašu Kristu. “Svētīgi jūs esat, ja jūs lamā un vajā un ar meliem par jums runā visu ļaunu Manis dēļ” (Mat. 5,11). “un jūs vedīs Manis dēļ valdnieku un ķēniņu priekšā” (Mat. 10,18). “Un jūs būsit visu ienīsti Mana Vārda dēļ. Bet, kas pastāv līdz galam, tas taps izglābts” (Mat. 10,22).

     Un pretējais: “Un, kas uzņem tādu bērnu Manā Vārdā, tas uzņem Mani” (Mat. 18,5). Šeit nav teikts “Tēva vārdā” vai “Dieva dēļ”. Tāpat Savu klātbūtni un palīdzību Kristus apsola tiem, kuri pulcēsies ne “Lielā Neiepazīstamā” vārdā, bet Viņa vārdā: “Jo, kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū” (Mat. 18,20). 

    Vēl vairāk, Pestītājs skaidri norāda, ka tieši tajā arī ir reliģiskās dzīves novitāte, ko ir atnesis Viņš: “Līdz šim jūs neko neesat lūguši Manā Vārdā; lūdziet, tad jūs dabūsit, ka jūsu prieks būs pilnīgs” (Jņ. 16,24).

    Un Bībeles pēdējā frāzē atskan aicinājums: “Nāc, Kungs Jēzu!” Ne “Atnāc Patiesība” un ne “Apgaismo mūs, Gars!”, bet – “Nāc, Jēzu”.

      Kristus jautā mācekļiem ne par to, kāds ir ļaužu viedoklis par Viņa sprediķiem, bet par to- “par ko ļaudis Mani uzskata?” Šeit būtība nav sistēmas, mācības pieņemšanā, bet Personības pieņemšanā. Kristus Evaņģēlijs atklāj sevi kā Evaņģēlijs par Kristu, tas nes Vēsti par Personību, bet ne par koncepciju. Tagadējās filozofijas terminos var teikt, ka Evaņģēlijs- ir personālisma, bet ne konceptuālisma vārds. Kristus neizdarīja neko tādu, par ko varētu runāt, atšķirot un atdalot to no Viņa Es.

     Citu reliģiju dibinātāji neuzstājās kā ticības priekšmeti, bet kā tās starp-nieki. Ne Budas, ne Muhameda, ne Mozus personības bija īsts jaunas ticības saturs, bet to mācība. Katrā gadījumā varēja atdalīt viņu mācību no viņiem pašiem. Bet- “Un svētīgs ir, kas pie Manis neapgrēcinās." (Mat. 11,6).

      Tas Kristus vissvarīgākais bauslis, ko Viņš pats nosauca par “jauno”, arī runā par Viņu Pašu: “Es jums dodu jaunu bausli, ka mīlat viens otru, kā Es mīlēju jūs”. Kā Viņš mīlēja mūs- mēs zinām: līdz krustam.

     Ir vēl viens principiāls šī baušļa skaidrojums. Izrādās, kristieša atšķirības pazīme- nav mīlestība pret tiem, kuri viņu mīl, (“jo vai ne tā dara pagāni?”), bet mīlestība pret ienaidniekiem. Bet vai var mīlēt ienaidnieku? Ienaidnieks- tas ir cilvēks, kuru es, maigi sakot, nemīlu. Vai es spēšu viņu mīlēt pēc kāda pavēles? Ja guru vai sludinātājs teiks savai draudzei: rīt no astoņiem rītā sākat mīlēt jūsu ienaidniekus- vai tiešām tieši mīlestības jūtas varēs atrast viņa mācekļu sirdīs desmit minūtes pāri astoņiem? Meditācija un gribas un jūtu treniņi var iemācīt vienaldzīgi, bez afektiem attiekties pret nedraugiem. Bet priecāties par viņu veiksmēm kā savām, cilvēkam nav iespējams. Pat cita bēdas ir vieglāk dalīt ar viņu. Bet svešā prieku līdzdalīt nav iespējams... Ja es kādu mīlu, jebkura vēsts par viņu mani iepriecina, par katru domu par drīzu tikšanos ar mīļoto cilvēku es priecājos... Sieva priecājas par vīra panākumiem darbā. Vai viņa spēs ar tādu pašu prieku saņemt vēsti par dienesta paaugstinājumu tam, kuru viņa uzskata par savu ienaidnieku? Pirmo brīnumu Kristus veica kāzās. Runājot par to, ka Pestītājs paņēma uz Sevi mūsu ciešanas, mēs bieži aizmirstam, ka Viņš bija solidārs ar ļaudīm arī mūsu priekos...

      Tad ko, ja bauslis par mīlestību pret ienaidniekiem mums nav aptverams- kādēļ tad Kristus mums to dod? Vai viņš slikti zin cilvēka dabu? Vai viņš vienkārši grib mūs visus pazudināt ar Savu rigorismu? Jo, kā apstiprina apustulis, kas pārkāpj vienu bausli, ir vainīgs visa likuma iznīcināšanā. Ja es pārkāpu likuma vienu paragrāfu, (piemēram, nodarbojos ar izspiešanu)- tiesā man nepalīdzēs atsauce uz to, ka es nekad neesmu nodarbojies ar zirgu zagšanu. Ja es neizpildu bausli par mīlestību pret ienaidniekiem, kāds man labums no īpašuma izdalīšanas, kalnu pārcelšanas un pat ķermeņa atdošanas sadedzināšanai? Es esmu nolemts. Un nolemts es esmu tādēļ, ka Vecā Derība izrādījās vairāk žēlsirdīga pret mani, kā Jaunā Derība, kas piedāvā tādu “jauno bausli”, kas pakļāva savai tiesai jau ne tikai likumam pakļautos jūdus, bet arī visu cilvēci.

     Kā gan man to izpildīt, vai es sevī atradīšu spēkus paklausībai Skolotājam? Nē. Bet- “Cilvēkiem tas nav iespējams, Dievam gan ir iespējams... Esiet Manā mīlestībā...Esiet manī , un Es- jūsos”. Zinot, ka mīlēt ienaidniekus ar cilvēka spēkiem nav iespējams, Pestītājs savieno ar Sevi uzticamos, kā zari savienojas ar stumbru, lai tajos atklātos un darbotos- Viņa mīlestība. “Dievs ir mīlestība...Nāciet pie manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi”...”Likums lika to, ko nedeva. Svētība dod to, ko pieprasa” (Паскаль Б. Мысли о религии. М. , 1905. lpp. 265.)

     Tātad, šis Kristus bauslis nav iedomājams bez Viņa piedalīšanās Noslēpumā. Evaņģēlija morāli nevar atdalīt no tā mistikas. Kristus mācība nav atraujama no baznīcas kristoloģijas. Tikai tieša savienošanās ar Kristu, burtiski- pievienošanās Viņam, dara par iespējamu izpildīt Viņa jaunos baušļus.

    Parasti ētiska un reliģiska sistēma ir ceļš, pa kuru ejot cilvēki nonāk pie noteikta mērķa. Kristus sāk tieši ar šo mērķi. Viņš runā par dzīvi, kas iziet no Dieva pie mums, bet ne par mūsu centieniem, kas var mūs uznest pie Dieva. Kam citi strādā, to Viņš dod. Citi skolotāji sāk ar prasību, Šis- ar Dāvanu: “Jūs ir sasniegusi Debesu Valstība”. Bet tieši tādēļ Kalna svētruna nepasludina ne jaunu morāli un ne jaunu likumu. Viņa pavēsta iestāšanos kaut kādā pilnīgi jaunā dzīves līmenī. Kalna svētruna ne tik daudz izklāsta jaunu morāles sistēmu, cik atklāj jaunu lietu stāvokli. Ļaudīm tiek dota dāvana. Un tiek teikts, kādos apstākļos viņi to var neizsviest. Svētība nav balva par varoņdar-bu. Debesu Valstība neseko pēc garīgas nabadzības, bet izšķīst viņā. Saite starp stāvokli un apsolījumu ir Pats Kristus, bet ne cilvēka pūles vai likums.

     Jau Vecajā Derībā pilnīgi skaidri tika sludināts, ka tikai Dieva ienākšana cilvēka sirdī var piespiest viņu aizmirst visas iepriekšējās nelaimes: “Tu, Dievs, atspirdzināji nelaimīgos ar Saviem labumiem” (Ps. 67,11). Dievam ir tikai divas atrašanās vietas: “Es dzīvoju augšā un svētnīcā un pie tiem, kam sagrauzts un pazemīgs gars, lai atdzīvinātu garu pazemotiem un spirdzinātu sirdi sagrauztiem” (Jes. 57,15). Un tomēr viena lieta- mierinošs Gara svaidījums, kas ir sajūtams “salauztas” sirds dziļumos, un cits- mesiānisks laiks, kad pasaule kļūst neatraujama no Dieva...Tādēļ “svētīgi nabagie”: Debesu Valstība jau ir viņu. Ne “būs jūsu”, bet – “ir jūsu”. Ne tādēļ, ka jūs to esat atraduši vai nopelnījuši, bet tādēļ, ka Viņa pati ir aktīva, Viņa pati jūs atrada un sasniedza.

    Un cits evaņģēliskais pants, kurā parasti redz Evaņģēlija kvintesenci, tāpat runā ne tik daudz par labām attiecībām starp ļaudīm, cik par nepieciešamību atzīt Kristu: “Pēc tā visi zinās, ka jūs esat mani mācekļi, ja jūsu starpā būs mīlestība”. Tad kāda tad ir pirmā kristietības pazīme? -Nē, ne “būt mīlestībai”, bet “būt Manam māceklim”. “Pēc tā visi uzzinās, ka jūs esat studenti, ka jums ir studentu apliecība”. Kas šeit ir jūsu galvenais atribūts- studentu apliecība vai pats studēšanas fakts? Citiem vissvarīgāk ir saprast, ka jūs esat Mani! Un, lūk, jums- Mans zīmogs. Es jūs esmu izredzējis. Mans Gars ir uz jums. Lai Mana mīlestība ir jūsos.  

     Tātad, Kungs miesā atnācis, vispirms no mums prasīja, lai mēs pazītu Viņu, un to mums mācīja, un pie tā nekavējoši piesaistīja; pat vairāk: šīs sajūtas dēļ Viņš atnāca un tādēļ Viņš visu darīja: “Tāpēc Es esmu dzimis un pasaulē nācis, lai apliecinātu patiesību” (Jņ. 18,37). Bet tā kā Patiesība bija Viņš Pats, tad gandrīz nepateica: “Es parādīšu Sevi Pašu” (svētais Nikolajs Kasavila), (Cit. Черемухин П. А. Учение о Домостроительстве спасения в византийском богословии (епископ Николай Мефонский, митрополит Николай Кавасила и Никита Акоминат). // Богословские труды. М. , 1964, №3. lpp. 168.) Galvenais Jēzus darbs nebija Viņa vārds, bet Viņa esamība: Esamība ar ļaudīm; esamība uz krusta.

     Kristus mācekļi- apustuļi- savās svētrunās nepārstāsta “Kristus mācību”. Izejot sludināt par Kristu, viņi nepārstāsta Kalna svētrunu. Atsauču uz Kalna svētrunu nav  arī  Pētera runā  Vasarsvētku dienā, tāpat Stefana svētrunā viņa mocekļa nāves dienā. Apustuļi vispār nelieto tradicionālo skolnieku formulējumu: “Kā mācīja Skolotājs”.

    Vēl vairāk, pat par Kristus dzīvi apustuļi runā ļoti skopi. Lieldienu gaisma viņiem ir tik spilgta, ka viņu skatījums nesniedzas desmitgades atpakaļ, kas bija pirms gājiena uz Golgātu. Un pat par Kristus Augšāmcelšanās notikumu Apustuļi sludina ne kā par Viņa dzīves faktu, bet kā par notikumu to dzīvēs, kuri pieņēma Lieldienu labo ziņu, jo “jūsos mājo Tā Gars, kas Jēzu uzmodinājis no miroņiem” (Rom. 8,11); “Ja arī mēs Kristu esam pazinuši pēc miesas, tomēr tagad vairs nepazīstam” (2. Kor.5,16).

    Apustuļi runā par vienu: Viņš mira par mūsu grēkiem un augšāmcēlās, un Viņā Augšāmcelšanās ir mūsu dzīves cerība. Nekad neatsaucoties uz Kristus mācību, apustuļi runā par Kristus faktu un Viņa Upuri, un par Viņa iedarbību uz cilvēku. Kristieši netic kristietībai, bet Kristum. Apustuļi sludina ne Kristu Mācītāju, bet Kristu Krustā sisto- morālistiem kārdinājums un teosofiem neprāts.

     Mēs varam iedomāties, ka visi evaņģēlisti būtu nogalināti kopā ar ap. Stefanu. Pat mūsu Jaunajā Derībā pusi no grāmatām ir uzrakstījis ap. Pāvils. Veiksim domās eksperimentu. Iedomāsimies, ka visi 12 apustuļi ir miruši. Tuvu Kristus dzīves un sludināšanas liecinieku nav. Bet augšāmcēlušais Kristus parādās Saulam un dara viņu par Savu vienīgo apustuli. Pāvils pēc tam uzraksta visu Jauno Derību. Kas mēs tad būtu? Kristieši vai pāvilieši? Vai šajā gadījuma Pāvils varēja saukties par Glābēju? Pāvils, it kā paredzot šādu situāciju, atbild diezgan asi: kāpēc  “pie jums visur dzird runājam: “Es turos pie Pāvila”, “Es pie Apolla”, “Es pie Kēfas”, “Es pie Kristus”? Vai tad Pāvils ir par jums krustā sists?” (2. Kor. 1,12-13).

       Šo apustuļu koncentrēšanos uz paša Kristus noslēpumu ir mantojusi arī senā Baznīca. 1. tūkstošgades teoloģijas pamattēma- nav disputs par “Kristus mācību”, bet strīdi par Kristus fenomenu: Kas pie mums ir atnācis?

     Un senā Baznīca savās Liturģijās pateicas Kristum pavisam ne par to, par ko ir gatavas Viņam izrādīt cieņu mūsdienu ētikas vēstures mācību grāmatas. Senajās lūgšanās mēs nesastapsim tādus slavinājumus kā: “Pateicamies Tev par likumu, Kuru Tu mums atgādināji”? “Pateicamies Tev par svētrunām un skaistajām līdzībām, par gudrību un pamācībām”? “Pateicamies Tev par vispārcilvēciskajām morālajām un garīgajām vērtī-

bām, ko Tu mums sludināji”.

     Lūk, piemēram, “Apustuļu lēmumi”- piemineklis, kas nāk no II gadsimta: “Pateicamies, mūsu Tēvs, par dzīvi, ko Tu mums atklāji ar Jēzu, Tavu pusaudzi, par Tavu Pusaudzi, Kuru arī sūtīji mūsu glābšanai kā cilvēku, Kuram atradi par vajadzīgu ciest un nomirt. Vēl pateicamies, Mūsu Tēvs, Par Jēzus Kristus godīgajam asinīm, kas ir izlietas par mums un par godīgo miesu, kuru mēs uzskatām tēlu vietā, ka Viņš noteica  mums pasludināt Viņa nāvi” (Cit. Успенский Н. Анафора. //Богос-ловские труды. М., 1975, №13. lpp. 58.).

     Lūk, svētā Hipolīta “Apustuļu vēstījums”: “Mēs pateicamies Tev, Dievs, caur Tavu mīļoto Pusaudzi Jēzu Kristu, kuru Tu pēdējos laikos mums sūtīji kā Pestītāju, Izpircēju un Savas gribas Paudēju, Kurš ir Tavs Vārds, neatdalāms no Tevis, Kurš visu ir radījis pēc Tavas vēlēšanās, Kuru Tu sūtīji no debesīm Jaunavas miesā. Izpildot Tavu gribu, Viņš izstiepa rokas, lai atbrīvotu no ciešanām tos, kas Tev tic...Un, atceroties Viņa nāvi un augšāmcelšanos, Tev pienesam maizi un biķeri, pateicoties par to, ka pagodināji mūs stāties Tavā priekšā un kalpot Tev” (Св. Ипполит Римский. Апостольское предание. // Богословские труды. М. , 1970, №5. lpp. 284.).

      Un visās turpmākajās Liturģijās- līdz pat svētā Jāņa Zeltamutes Liturģijai- kas tiek svinētas mūsu dievnamos līdz šodienai, pateicība tiek sūtīta par Dieva Dēla Krusta Upuri, bet ne par svētrunu gudrību.

       Un, veicot citu lielu Baznīcas Sakramentu- Kristības, mēs iegūstam līdzīgu liecību. Kad Baznīca uzsāka savu briesmīgāko cīņu, pretošanos tumsības spēkiem aci pret aci, viņa sauca palīgā savu Kungu. Bet, atkal, Kādu tā Viņu redzēja tajā minūtē? Līdz mums ir nonākušas seno eksorcistu lūgšanas. Savas ontoloģiskās nopietnības dēļ tās tūkstošgadu laikā gandrīz nav mainījušās. Sākot Kristību sakramentu, garīdznieks lasa unikālu lūgšanu- vienīgo baznīcas lūgšanu, kas vērsta ne pie Dieva, bet sātana. Viņš pavēl pretestības garam atstāt jauno kristieti un vairāk no šī brīža viņam, kurš ir kļuvis Kristus Miesas loceklis, nepieskarties. Tad ar kādu Dievu garīdznieks nobur velnu?- “Tev, velns, aizliedz Kungs, kurš ir atnācis pasaulē, iemājojis cilvēkos, lai sagrautu tavu moceklību un cilvēkus atbrīvotu, jo uz koka pretojošos spēkus uzvarēja, nāvi ar nāvi iznīcināja un likvidēja to, kam bija nāves valstība, citiem vārdiem sakot, tev ir beigas, velns...” Un nezin kāpēc šeit nav aicinājuma: “Baidies Skolotāja, kurš mums ir pavēlējis nepretoties ļaunumam ar spēku”...

     Tātad, kristietība- tā ir cilvēku kopums, kuri ne tik daudz ir pārsteigti ar kādu līdzību vai kādu augstu morālu Kristus prasību, bet cilvēku kopums, kuri ir sajutuši Golgātas noslēpumu. Tādēļ Baznīca tik mierīgi izturas pret “biblisko kritiku”, kas atklāj bibliskajās grāmatās iespraudumus, pārrakstīšanās vai izkropļojumus. Bībeles teksta kritika var būt bīstama kristietībai tikai tajā gadījumā, ja kristietību uztvert islāma manierē- kā “grāmatas reliģiju”. XIX gadsimta “bībeles kritika” bija spējīga radīt antibaznīcas triumfu tikai pārnesot uz kristietību kritērijus, kas ir svarīgi islāmā un, konkrēti, jūdaismā. Bet pat Senā Izraēļa reliģija netika būvēta ne tik daudz uz kādu iedvestu mācību no Augšas, cik uz Derības vēsturisko notikumu. Kristietība vēl vairāk – tā nav ticība grāmatai, kas nokritusi no debesīm, Bet Personībai, tam, ko viņa teica, darīja, pārcieta.

     Baznīcai ne tik svarīgs ir Dibinātāja vārdu pārstāsta īstums, cik Viņa dzīve, kuru viltot nav iespējams. Lai arī cik nebūtu ieviesušies iespraudumu, izlaidumu vai defektu kristietības rakstiskajos avotos, tai tas nav nāvējoši, jo tā neveidojas uz grāmatas, bet uz Krusta pamata²³⁶.

    Vai tā Baznīca izmainīja “Kristus mācību”, pārnesot visu savu uzmanību un cerības no “Kristus baušļiem” uz pašu Pestītāja personību un Viņa Esamības Noslēpumu? Protestantu liberālais teologs A. Harnaks uzskata, ka- jā, izmainīja. Apstiprinot savu ideju par to, ka Kristus svētrunās svarīgāka par Kristus Personību ir ētika, viņš min Jēzus kristoloģiju: “Ja jūs Mani mīlat, pildiet Manus baušļus”, un no tā izdara secinājumu: “Darīt kristoloģiju par Evaņģēlija pamatjautājumu ir izkropļojums, par to skaidri runā Jēzus Kristus svētruna, kas savās pamatnostādnēs ir ļoti vienkārša un katru tieši noliek Dieva priekšā” (Гарнак А. Сущность христианства. М. , 1907. lpp. 168.). Bet taču- Mani mīliet un baušļi arī ir Mani...

    Vēsturiskās kristietības kristocentrisms, kas tik acīmredzami atšķiras no mazreliģiozu cilvēku Evaņģēlija morālistiskas izlasīšanas, nepatīk daudziem mūsu laikabiedriem. Bet, tāpat kā I gadsimtā, kristietība arī tagad ir gatava izsaukt uz sevi pagānu antipātijas ar skaidru un viennozīmīgu savas ticības apliecināšanu Vienam Kungam, Kurš ir iemiesojies, sists krustā un augšāmcēlies- “mūsu cilvēku un mūsu glābšanas dēļ”²³⁷.

      Kristus nav tikai Atklāsmes līdzeklis, caur kuru Dievs runā ar cilvēkiem. Tā kā Viņš ir Dievcilvēks, tad Viņš vēl ir arī Atklāsmes subjekts. Vēl vairāk- Viņš izrādās ir arī Atklāsmes saturs. Kristus ir Tas, Kurš iestājas saskarsmē ar cilvēku, un Tas, par ko šī saskarsme runā.

     Dievs ne tikai no tālienes mums paziņoja dažas patiesības, ko Viņš uzskatīja par nepieciešamu mūsu izglītošanai. Viņš Pats kļuva par cilvēku. Par Savu jauno, nedzirdēto tuvību ar cilvēku Viņš arī runāja katrā Savā zemes svētrunā.

      Ja eņģelis atlidotu no Debesīm un paziņotu mums kādu vēsti, tad viņa vizītes sekas pilnīgi varētu būt ievietotas šajos vārdos un to rakstiskajā fiksācijā. Tas, kurš precīzi atcerējās eņģeļa vārdus, saprata to jēgu un nodeva to savam tuvākajam, precīzi izpildīja šī Vēstneša kalpošanu. Vēstnesis ir identisks savam uzdevumam. Bet vai mēs varam teikt, ka Kristus uzdevums bija tikai vārdi, tikai kādu patiesību atskaņošana. Vai mēs varam teikt Vienpiedzimušais Dieva Dēls izpildīja to kalpošanu, kuru ne ar mazākiem panākumiem varētu izpildīt jebkurš no eņģeļiem un jebkurš no praviešiem?

    -Nē. Kristus kalpošana nav tikai Kristus vārdi. Kristus kalpošana nav identiska Viņa vārdiem, tātad, Viņa kalpošanas auglis nevar būt identisks Viņa svētrunu evaņģēliskajai fiksācijai. Ja Viņa mācība ir tikai viens no Viņa kalpošanas augļiem- tad kas ir pārējie? Un kā ļaudis var kļūt par šo augļu mantiniekiem. Kā tiek nodota mācība, kā tā tiek fiksēta un glabāta- ir saprotams. Bet- pārējais? Tas, kas Kristus kalpošanā bija pāri vārdiem, nevar tikt nodots ar vārdu palīdzību. Tātad- jābūt citam veidam kā līdzdarboties Kristus kalpošanā, bez Rakstiem.

232. Atkal atgādinu, ka šajā grāmatā ar vārdu “protestanti” tiek aptvertas vispirms tās protestantu reliģiskās grupas, kas visaktīvāk darbojas mūsdienu Krievijā- baptisti, adventisti, vasarsvētnieki un harizmātiskie strāvojumi. Jau iepriekš esmu gatavs atzīt, ka ne viss pateiktais šajās grāmatās par protestantismu var tikt attiecināts uz tādām tradicionālām protestantu kopienām kā luterāņi, anglikāņi, kalvinisti.   

233. Par to- mana grāmatā “Dāvanas un anafēmas”.

234. Mahtama Gandi, piemēram, iebilda pret slimnīcu atvēršanu uz tā pamata, ka labdarība tikai novilcina grēku izpirkšanu (Борхес Х. Л. Коллекция: Рассказы, эссе, стихотворения. —                    СПб., 1992, lpp. 522).

235. Atgādināšu, ka pēc Aleksandrijas Klementa skaidrojuma šajā Kristus vārdā runa ir par to, ka jābūt gatavam atteikties sekot sabiedriskajiem aizspriedumiem (dabiski, pat tajā gadījumā, ja šie aizspriedumi rosina vecākus audzināt dēlu pretošanās garā Evaņģēlijam

236. “Kristus brīnumi varēja būt apokrifiski vai leģendāri. Vienīgais un galvenais brīnums, pie tam pilnīgi neapstrīdami, ir Viņš pats. Izdomāt tādu Personu ir tikpat grūti un neiedomājami, un būtu brīnišķīgi, ka arī tādai Pesonai būs būt. Розанов В. Религия и культура. т. 1. М., 1990, lpp53).

237. “Precīzāku Evaņģēlija kristocentrisko vietu analīzi skat. nodaļā “Par ko sludināja Kristus” manas grāmatas “Sātanisms inteliģencei” otrajā sējumā.