Romas Klementa 1. vēstule korintiešiem

Romas Klementa 1. vēstule korintiešiem[1]

1. nodaļa

Dieva baznīca, kura piemājo[2] Romā, Korintā mītošajai baznīcai, pēc Dieva gribas aicinātajiem un svētītajiem, caur mūsu Kungu Jēzu Kristu. Žēlastība un miers no Dieva Visuvaldītāja lai vairojas pie jums caur Jēzu Kristu!

1. Pēkšņās, viena pēc otras notikušās nelaimes un atgadījumi tikai ar novēlošanos, kā domājām, ļāva mums pievērsties tām strīdīgajām lietām, kuras notiek pie jums un kas ir svešas un nepieņemamas Dieva izredzētajiem. Netīram un nesvētam dumpim, kuru daži, būdami pārsteidzīgi un iedomīgi, ir uzkurinājuši līdz tādam bezprātam, ka jūsu cienījamais, visiem pazīstamais un pie visiem cilvēkiem patiesi mīlētais vārds tiek visai zaimots.

2. Kurš gan no tiem, kas ir ciemojušies pie jums, neslavēja jūsu pilnīgo un visās lietās stiprināto ticību? Kurš gan nebrīnījās par jūsu izpratnes un pazemības pilno dievbijību Kristū? Kurš gan nedaudzināja jūsu pārpārēm dāsno viesmīlības tikumu? Kurš gan neuzteica jūsu pilnīgo un neizšaubāmo atziņu?

3. Jo jūs to visu darījāt, neuzlūkodami cilvēka vaigu, staigādami Dieva baušļos, pakļaudamies saviem virsvadītājiem un dodami pienācīgu godu vecajiem[3], jauniešos ieaudzinādami atturību un krietnumu, pamācīdami sievas visu darīt neaptraipītā, krietnā un šķīstā sirdsapziņā un mīlēt savus vīrus, mācījāt viņām palikt paklausības likumos, cienīgi veikt mājas pienākumus un būt saprātīgām visās lietās.

2. nodaļa

1. Jūs nebijāt lielībā, bet prāta pazemībā, vairāk pakļaudamies, nekā gribēdami pakļaut citus, labprātāk dodot, nekā no citiem pieņemot. Jūs bijāt apmierināti ar to ceļamaizi, ko Dievs jums devis, jūs Viņa vārdus turējāt sev tuvus, cenzdamies tos paglabāt savu dvēseļu dziļumos, un Viņa (Kristus) ciešanas bija jūsu acu priekšā.

2. Tādēļ visiem tika dots dziļš un bagātīgs miers, līdz ar nerimtīgu vēlēšanos darīt labu, un Svētais Gars visā pilnībā tiks pār jums izliets.

3. Piepildīti ar dievišķo gribu iekārot labu, jūs dievbijīgā uzticībā izstiepāt savas rokas pret Visvareno Dievu, izlūgdamies Viņa žēlastību par to, kur negribot bijāt grēkojuši.

4. Dienu un nakti jūs cīnījāties par brāļu kopību, lai bijībā un vienprātībā tiktu izglābti visi Dieva izredzētie.

5. Jūs bijāt nesaduļķoti un skaidri, aizmirsdami to, kas vienam bija pret otru.

6. Ikkatrs dumpīgums un šķelšanās jums bija negantība. Jūs raudājāt par savu tuvāko kritieniem un viņu trūkumus uzskatījāt par savējiem

7. Labdarības dēļ jums nebija žēl itin neko, jūs bijāt gatavi uz ikvienu labu darbu.

8. Jūs dievbijībā pavaicāt visu, būdami izrotāti ar šiem tikumiem un vispārēju cieņu, tā Kunga pavēlēs un taisnīgums „bija rakstītas uz jūsu siržu plāksnēm.”

3. nodaļa

1. Jums bija dota visa godība un pilnums, taču notika tas, kas ir rakstīts[4]: „Viņš (Israēls) rija un dzēra, un aptaukojās, un kļuva resns un pretestīgs mīļotais!”[5]

2. No turienes arī greizsirdība un skaudība, ķildas un dumpis, vajāšanas un nepastāvība, karš un gūsts.

3. Tā sacēlās nekrietnie pret cienījamajiem, bezgoži pret godājamajiem, bezprāši pret saprātīgajiem, jaunie pret vecajiem.

4. Tādēļ tālu palika taisnība un miers, jo ikviens atmeta dievbijību un kļuva savā ticībā tuvredzīgs, neviens nestaigā pēc Dieva likumu pavēlēm, nedz arī dzīvo Kristus cienīgu dzīvi, kā tas pienāktos, bet katrs seko paša ļaunās sirds iegribām, atpakaļgriezdamies pie tās netaisnās dedzības un bezdievības, caur kuru nāve ienāca pasaulē.

4. nodaļa

1. Jo šādi ir rakstīts: „Un notika pēc tām dienām, - Kains pienesa upuri Dievam no zemes augļiem. Tāpat arī Ābels pienesa no avju pirmdzimtajiem un viņu taukums.

2. Un uzlūkoja Dievs Ābelu un viņa dāvanu, bet Kainam un viņa upurim netuvojās.

3. Un Kains ļoti noskuma, un viņa vaigs sakritās.

4. Tad sacīja Dievs uz Kainu: „Kāpēc tu esi tik pārlieku noskumis, un kāpēc tavs vaigs ir sakrities? Vai nav tiesa, ka tu grēko, kad pēc taisnības pienes savu upuri, bet taisnīgi to nesadali?

5. Esi mierīgs, tas upuris atgriežas pie tevis, un tu pats būsi noteicējs par to!”

6. Un sacīja Kains uz Ābelu, savu brāli: „Ejam uz lauku!” Un notikās, viņiem esot uz lauka, sacēlās Kains pret savu brāli Ābelu un to nonāvēja.”[6]

7. Redziet, brāļi, skaudība un nenovīdība ierosina brāļa slepkavību

8. Skaudības dēļ mūsu tēvs Jēkabs aizbēga no sava brāļa Ēzava vaiga.

9. Skaudība darīja to, ka Jāzeps līdz nāvei vajāts, līdz pat ievešanai verdzībā.

10. Greizsirdība pamudināja Mozu bēgt no faraona, Ēģiptes ķēniņa vaiga, kad viņš dzirdēja savu ciltsbrāli sakām: „Kas tevi iecēlis par šķīrēju vai tiesnesi pār mums, vai negribi arī mani nokaut, līdzīgi kā vakar ēģiptieti!”

11. Greizsirdības dēļ Ārons un Miriama tika izdzīti ārpus apmetnes.

12. Greizsirdības un dumpja dēļ, ko tie bija cēluši pret Dieva kalpu Mozu, Dātāns un Abirāms tika dzīvi novesti ellē.

13. Greizsirdības dēļ Dāvids tika ne tikai apskausts no visiem ciltsbrāļiem, bet tika Saula vajāts.

5. nodaļa

1. Pārtrauksim senos piemērus un uzlūkosim mūsu dienu ticības cīnītājus, ņemsim cienīgus piemērus no mūsu paaudzes.

2. Skaudības un nenovīdības dēļ tika vajāti dižākie un taisnākie draudzes pīlāri.

3. Uzlūkosim cienījamos apustuļus;

4. Pēteri, kurš skaudības dēļ nevis vienu vai divas, bet daudzas reizes tika pakļauts ciešanām, un, šādu liecību liecinājis, iegāja viņam novēlētajā godības vietā.

5. Pret viņu vērstās skaudības un naida dēļ Pāvils saņēma balvu par pacietību.

6. Viņš septiņas reizes nesis važās, bijis vajāts, akmeņiem nomētāts. Ar visu to sludinājis Austrumos un Rietumos un saņēmis pienācīgu ticības balvu.[7]

7. Viņš mācīja taisnīgumu visai pasaulei, aiziedams līdz pat Rietumu robežai un liecinājis valdnieku priekšā. Tāpēc, pametis šo pasauli, nogāja uz svētu vietu, kļūdams par diženākās pacietības paraugu.

6. nodaļa

1. Visiem šiem vīriem, kuri svēti dzīvojuši savu dzīvi, ir pievienots liels daudzums izredzēto, kuri skaudības dēļ cietuši daudzus apvainojumus un mokas un parādījuši mūsu vidū brīnišķus pacietības piemērus.

2. Skauģu dēļ tika vajātas sievas: Danaīda un Dirka[8], tās pacieta bezdievību un briesmīgas mokas; un kaut arī miesā viņas bija vājas, taču pabeidza drošo ticības skrējienu un saņēma cienīgu godu.

3. Skaudība atsvešināja sievas no vīriem, un tās dēļ tika nievāts mūsu tēva Ādama sacītais: „Šis ir kauls no mana kaula un miesa no manas miesas.”[9]

4. Skaudība un nesaskaņas sagrāvušas lielas pilsētas un iznīcinājušas varenas tautas.

7. nodaļa

1. To rakstām, mīļotie, ne tikai jūsu pamācīšanai, bet arī sev pašiem par atgādinājumu, jo mēs esam tajā pašā darbā un cieņā.

2. Tādēļ, pametuši tukšas un nīcīgas raizes, nāksim pie mums nodotā slavenā un cienījamā likuma

3. un uzlūkosim to, kas labs, kas patīkams un atzīstams mūsu Radītāja priekšā.

4. Īpaši ņemsim vērā Kristus asinis atzīsim, cik tās ir dārgas Viņa Tēvam. Tās tika izlietas mūsu glābšanai un pasaulei deva grēku nožēlas un atgriešanās žēlastību.

5. Iziesim cauri visām paaudzēm un izpratīsim, ka visās paaudzēs Valdītājs[10] devis grēku nožēlu un atgriešanos tiem, kuri vēlējušies atgriezties pie Viņa.

6. Noass sludināja atgriešanos no Grēkiem, un tie, kuri paklausīja, tika izglābti.

7. Jona sludināja niniviešiem izpostīšanu, un tie, atgriezdamies no saviem grēkiem, izlūdzās Dieva žēlastību un saņēma pestīšanu, kaut arī viņi bija svešinieki Dievam.

8. nodaļa

1. Dieva žēlastības kalpotāji Svētajā Garā sludinājuši grēku nožēlu un atgriešanos.

2. Arī pats Valdītājs runājis par atgriešanos, zvērēdams: „Tik tiešām, kā Es dzīvoju, saka Kungs, man nepatīk bezdievīgā nāve, bet ka bezdievīgais atgriežas!”[11] Tālāk Viņš tam pievienojis brīnišķīgu atziņu:

3. „Atgriezies, Israēļa nams, no visiem saviem pārkāpumiem”[12], „Saki Manas tautas dēliem: pat ja jūsu grēki sniegtos no zemes līdz pat debesīm, pat ja jūsu sarkanāki par sarkanumu un melnāki par sēru drēbēm, bet ja jūs atgriezīsieties pie Manis no visas savas sirds un teiksiet: „Tēvs!”, tad Es uzklausīšu jūs itin kā svētu tautu.”[13]

4. Un citā vietā Viņš saka šādi: „Mazgājieties un topiet šķīsti, izmetiet ļaunu no savām dvēselēm Manu acu priekšā, mitējieties no sava ļaunuma, mācieties labu darīt, meklējiet taisnu tiesu, glābiet netaisnības nomākto, dodiet taisnu tiesu bārenim un attaisnojiet atraitni. Tad nāciet, un turēsim taisnu tiesu, saka Kungs, kaut arī jūsu grēki būtu kā purpurs, tos darīšu baltus kā sniegs, un, ja tie būtu kā sarkanums, tos darīšu baltus kā vilna. Ja vien gribēsiet un paklausīsiet Mani, tad jūs baudīsiet zemes labumu. Bet ja negribēsiet un nepaklausīsiet Mani, tad zobens jūs izdeldēs, jo Kunga mute to ir runājusi.”[14]

5. Tad nu Viņš visus savus mīļotos grib darīt par atgriešanās līdzdalībniekiem un ir apliecinājis to ar Savu visvareno gribu.

9. nodaļa

1. Tādēļ pakļausimies Viņa varenajai un godības pilnajai gribai un cienīgi nāksim ar pielūgšanu pie Viņa apžēlošanas, zemosimies Viņa labestības priekšā, pievērsīsimies Viņa piedošanai, pametīsim tukšos darbus, šķelšanos un skaudību, kura ved nāvē.

2. Pastāvīgi uzlūkosim tos, kuri visā pilnībā kalpojuši Viņa varenajai godībai.

3. Atcerēsimies Enohu, kurš savā pazemībā tika atrasts taisns, un neredzēja viņa nāvi.

4. Noass tika atrasts uzticams viņa kalpošanas dēļ, kurā viņš sludināja pasaules atdzimšanu, un Valdītājs caur viņu izglāba šķirstā vienprātīgi iegājušos dzīvniekus.

10.nodaļa

1. Par Dieva draugu nosauktais Ābrahams tika atrasts uzticams viņa paklausības dēļ Dieva vārdiem.

2. Paklausībā viņš izgāja no savas zemes un no saviem radiem, un no sava tēva nama, lai atstātu mazo zemi un nespēcīgos radus, un niecīgo namu un iemantotu Dieva apsolījumus. Jo tā Dievs viņam bija sacījis:

3. „Aizej no savas zemes un no saviem radiem, un no sava tēva nama uz to zemi, kuru Es tev parādīšu. Un Es tevi darīšu par lielu tautu, svētīšu tevi, darīšu lielu tavu vārdu, un tu būsi svētīts. Un Es svētīšu tos, kuri tevi svētī, un nolādēšu tos, kas tevi nolād, un tevī taps svētītas visas zemes tautas.”[15]

4. Un atkal, kad viņš bija izšķīries ar Latu, Dievs viņam sacīja: „Pacel savas acis un skaties no šīs vietas uz Ziemeļiem un uz Dienvidiem, uz Austrumiem un uz jūru (t.i. Rietumiem), jo visu to zemi, kuru tu redzi, Es došu tev un tavai sēklai mūžīgi.

5. Un darīšu tavu sēklu kā zemes smiltis, un, ja kāds spēj saskaitīt zemes smiltis, tas spēs saskaitīt arī tavu sēklu.”[16]

6. Un atkal ir sacīts: „Dievs izveda Ābrahamu un sacīja viņam: „Uzlūko debesis un saskaiti zvaigznes pie tām, ja vien spēsi tās saskaitīt. Tāpat būs arī ar tavu sēklu.” Un Ābrahams noticēja Dievam, un tas viņam tika pielīdzināts par taisnību.”[17]

7. Ticības un viesmīlības dēļ viņam vecumā tika dots dēls, un paklausībā viņš to upurēja Dievam uz kalna, kuru Dievs bija viņam norādījis.

11. nodaļa

1. Viesmīlības un dievbijības dēļ Lats izglābās no Sodomas, kad visa apkārtne tika nosodīta ar uguni un sēru. Ar to Valdītājs skaidri atklājis, ka Viņš nepametot tos, kuri savu cerību liek uz Viņu, bet tos, kuri citur nosliecas, pakļauj sodam un mocībām.

2. Bet viņam līdzi izgājusī sieva, citas domas paturēdama un nebūdama vienprātībā, tika darīta par zīmi, palikdama par sālsstabu līdz pat šai dienai, lai visi zinātu, ka tie, kuriem dalīta dvēsele un kas Dieva varenību šaubās, ir tapuši par nosodījumu un par zīmi visās audzēs.

12. nodaļa

1. Ticības un viesmīlības dēļ netikle Rahaba tika izglābta,

2. kad Jozua Nūna dēls sūtīja izlūkus uz Jēriku, bet tās zemes ķēniņš, uzzinājis, ka atnākuši izlūkot viņa zemi, sūtīja savus vīrus tos sagūstīt un sagūstītus nonāvēt.

3. Bet viesmīlīgā Rahaba, izlūkus pieņēmusi pie sevis, tos paslēpa istabaugšā zem linu kūlīšiem.

4. Un, kad ieradās pie viņas no ķēniņa un sacīja: „Pie tevis ir iegājuši tie, kas mūsu zemi izlūko. Izved tos ārā, jo tā pavēl ķēniņš!”, viņa tiem atbildēja: „Bija gan tie pie manis ienākuši tie vīri, kurus jūs meklējat, bet drīz tie aizgāja un devās ceļā.” Un norādīja viņiem uz citu pusi.

5. Un viņa sacīja tiem vīriem: „Zinādama zinu, ka Kungs, jūsu Dievs, nodos jums šo pilsētu, jo izbailes un drebēšana no jums ir uznākušas visiem, kas tajā mīt. Tad nu, kad jums izdodas to ieņemt, pasaudzējiet mani un mana tēva namu.”

6. Un tie atbildēja viņai: „Lai notiek tā, kā tu mums esi sacījusi. Tad nu tiklīdz tu uzzini, ka mēs tuvojamies, sapulcini visus savējos zem sava jumta, un tie būs pasargāti, bet kuri tiks atrasti ārpus nama, tie tiks pazudināti.”

7. Redziet, mīļotie, ne tikai ticība vien bija sievai bet arī pravietiskas spējas.

13. nodaļa

1. Tad nu, brāļi, būsim pazemīgi, noliksim katru lielību, tukšu uzpūtību, neprātu un dusmas, darīdami pēc tā, kas ir rakstīts. Jo tā saka Svētais Gars: „Lai nelielās gudrais savā gudrībā, nedz stiprais savā bagātībā, bet kurš lielās, lai lielās savā Kungā, Viņu meklēdams un darīdams tiesu un taisnību.”[18] Īpaši atcerēsimies mūsu Kunga Jēzus vārdus, kuri māca pazemību un augstsirdību.

2. Viņš ir sacījis šādi: „Apžēlojieties, lai taptu apžēloti, piedodiet, lai jums taptu piedots; kā jūs dariet, tā darīs arī jums, kā jūs dosiet, tā tiks dots arī jums. Kā jūs tiesāsiet, tā arī jūs tiesās; kā jūs iežēlosieties, tā arī par jums iežēlosies; ar kādu mēru jūs mērosiet, ar tādu jums taps atmērīts.”[19]

3. Ar šo pavēli un pasludinājumu stiprināsim sevi uz to, lai staigātu pazemībā un paklausībā Viņa svētajiem vārdiem, Jo svētais vārds saka:

4. „Kuru Es uzlūkošu? Tikai zemo un kluso, un to, kurš dreb no Maniem vārdiem.”[20]

14. nodaļa

1. Tad nu, brāļi, ir taisnīgi un svēti vairāk klausīt Dievam, nekā sekot tiem, kuri tukšā lielībā un uzpūtībā kļuvuši par nicināmās skaudības aizsācējiem.

2. Jo mēs tiksim pakļauti nevis maznozīmīgam ļaunumam, bet pakļaujamies lielām briesmām, ja pārgalvīgi nododams to cilvēku gribai, kuri pamudina mūs uz šķelšanos un nesaskaņām, lai atsvešinātu mūs no tā, ka mums būtu kas labs.[21]

3. Būsim krietni viens pret otru, kā ir žēlsirdīgs un labs Tas, kurš mūs ir radījis.[22]

4. Jo ir rakstīts: „Krietnie mājos uz zemes, un tie, kuri sargās ļauna, tiks uz tās paturēti, bet ļauna darītāji tiks no tās izdeldēti.”[23]

5. Un atkal Raksti saka: „Es redzēju bezdievīgo, kurš bija sakuplojis un paaugstinājies kā Libānas ciedrs, un, kad es pagāju garām, redzi – viņa vairs nebija, un es meklēju viņa vietu un neatradu to. Atturi sevi no ļauna un ievēro taisnīgumu, jo miermīlīgam cilvēkam būs paliekams labums.”[24]

15. nodaļa

1. Tad nu pievienosimies tiem, kuri dievbijībā mieru saglabā, bet ne tiem, kuri mieru grib liekuļot.

2. Jo ir sacīts: „Šie ļaudis gan godina Mani ar savām lūpām, bet viņu sirdis ir tālu prom no Manis.”[25]

3. Un atkal citur: „Ar savu muti tie svētī, bet savā sirdī nolād.”[26]

4. Un atkal citur ir sacīts: „Ar savu muti tie teicās Viņu mīlam, un tie meloja Viņam ar savu mēli, bet patiesībā viņu sirdis nebija ar Viņu, un Viņa derībai tie nebija uzticami.”[27]

5. Tādēļ lai top mēmas viņu lišķīgās lūpas, kuras uzdod ļaunu par taisnību.”[28] Un atkal: „Kungs lai izdeldē lišķīgās mēles, kuras runā nekautrīgi: „Savu mēļi mēs darīsim varenu, un mūsu mute ir vienmēr mūsu rīcībā, kurš gan var pār mums valdīt?!”

6. Tad nu posta dēļ, kas ir nācis pār nabagajiem, un grūtdieņu nopūtu dēļ Es tagad celšos,” saka Kungs: „Un gādāšu par pestīšanu,

7. un būšu patiess pret viņiem..”[29]

16. nodaļa

1. Jo Kristus ir pazemīgs, un ne tāds, kurš paaugstinās pār savu ganāmo pulku.

2. Mūsu Kungs Jēzus Kristus, būdams Dieva varenības zizlis, nav nācis pie mums augstprātībā, nedz arī spožā lieliskumā, lai gan to spēja, bet nāca pazemībā, kā par Viņu runāja Svētais Gars, sacīdams:

3. Kungs, kurš gan ir ticējis mūsu pasludināšanai? Un kam ir atklājies tā Kunga elkonis? Mēs pasludinājām Viņa priekšā, - Viņš ir kā bērns, kā atvase izslāpušā zemē, Viņam nav nekāda skata, nedz godības, un, kad mēs redzējām Viņu, patiesi Viņam nebija nedz kāda izskata, nedz skaistuma. Viņa izskatā nebija nekādās godības, un tas bija zems citu cilvēku priekšā. Viņš bija ciešanu un sitienu savainots cilvēks, kurš prata panest slimības, un tāpēc kaunā novērsa savu vaigu, Viņš bija nicināts un zaimots.

4. Taču Viņš nesa mūsu grēkus un cieta mūsu vietā, lai arī mēs domājām, ka Viņš ir pelnīti savainots un ļaunumam pakļauts.

5. Mūsu grēku dēļ Viņš bija ievainots un mūsu pārkāpumu dēļ mocīts, Viņam bija uzlikta pārmācība, lai mums būtu miers, un ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti.

6. Mēs visi klīdām kā avis, un katrs maldījās pa savu ceļu.

7. Un Kungs nodeva Viņu par mūsu grēkiem. Ciešanās Viņš neatdarīja savu muti itin kā avs, ko ved nokaušanai; un kā jērs, kas paliek kluss sava cirpēja priekšā, tā Viņš neatdarīja savu muti. Un pazemības dēļ tiesa tika noņemta no Viņa.

8. Kurš gan izskaidros Viņa dzimumu, jo pacelta prom no zemes ir Viņa dzīvība?

9. Manu ļaužu pārkāpumu dēļ Viņš tika nonāvēts.

10. Tāpēc došu ļaunos par Viņa kapu un bagātos par Viņa nāvi, jo nekādu pārkāpumu Viņš nebija darījis, un Viņa mutē Es neatradu viltību. Un Kungs grib šķīstīt Viņa brūces.

11. Ja gandarīsiet par saviem grēkiem, jūsu dvēsele skatīs dzimumu, kurš dzīvos ilgi.

12. Kunga griba ir atņemt Viņa dvēseles ciešanas, dot Viņam gaismu un mācību sapratnei un attaisnot to Taisno, kurš labi kalpojis daudzu labā, jo Viņš nesīs viņu grēkus.

13. Tādēļ, ka Viņa dvēsele tika nodota nāvē un Viņš bija ļaundariem pielīdzināts, Viņš mantos daudzus un dalīs laupījumu ar varenajiem.

14. Viņš daudzu grēkus nesa un tika nodots viņu grēku dēļ.”[30]

15. Un atkal Viņš saka: „Es esmu tapis kā tārps, un nevis kā cilvēks, par izsmieklu cilvēkiem un nicināšanu ļaudīm.

16. Visi, kas uzlūko Mani, Mani apmēdī, ar savām lūpām runādami un galvas kratīdami: „Viņš ir cerējis uz to Kungu, ka Tas viņu izraus un izglābs, jo Viņš tā grib.”[31]

17. Lūkojiet, kāda priekšzīme mums ir dota, mīļotie brāļi, jo, ja Kungs šādi lēnprātībā ir pazemojies, ko lai darām mēs, kas caur Viņu esam nākuši viņa žēlastības jūgā?

17. nodaļa

1. Tad nu darīsim kā tie, kuri sludinājuši Kristus atnākšanu, kazu un aitu ādās staigādami. Mēs domājam praviešus Eliju, Elīsu un Ecehiēlu, tāpat arī visus tos, par kuriem ir liecināts Rakstos.

2. Vareni ir apliecināts Ābrahams un nosaukts par Dieva draugu, lai gan viņš pats, uzlūkojis Dieva godību, ir sacījis: „Es esmu zeme un pīšļi.”[32]

3. Tā arī ar Ījabu ir rakstīts: „Ījabs bija taisns un nevainojams, patiess un nevainīgs, un sargājas no visa ļauna.”[33]

4. Bet viņš pats sevi novērtē, sacīdams: „Nav neviena šķīsta no sārņiem, kaut arī tikai vienu dienu tas būtu dzīvojis.”[34]

5. Mozus, kurš tika nosaukts par „uzticamu visā viņa namā,”[35] caur kura kalpošanu Dievs ar mocībām un ciešanām sodīja Ēģipti, viņš, kurš tik vareni tika pagodināts, nepaaugstinājies savās runās, bet, kas viņam tika dots paredzējums no ērkšķu krūma, sacīja: „Kas gan es esmu, ka Tu mani sūti, jo es esmu stostiķis, un mana mēle ir neveikla.”[36]

6. Un atkal saka: „Es esmu tvaiks no katla.”[37]

18. nodaļa

1. Ko tad lai sakām par slaveno Dāvidu, par kuru Dievs sacījis: „Es esmu atradis vīru, kurš tīk manai sirdij, - Dāvidu, Isaja dēlu, kuru esmu svaidījis ar mūžīgu žēlastību.”[38]

2. Bet viņš pats saka uz Dievu: „Apžēlojies par mani, Dievs, savā lielajā apžēlošanā!

3. Mazgā mani labi no visas manas noziedzības un šķīstī mani no maniem grēkiem, jo es apzinos visus savus noziegumus, un mani grēki ir mana vaiga priekšā vienmēr!

4. Tev vienam es esmu grēkojis un ļaunu Tavu acu priekšā darījis. Tā Tu paliec taisns savos vārdos un uzvarēsi, kad Tevi tiesās.

5. Redzi, noziedzībā es esmu ieņemts, un grēkos māte mani ir dzemdējusi.

6. Bet, raugi, Tu patiesību esi iemīlējis un esi darījis man zināmu nepazīto un apslēpto gudrību.

7. Šķīsti mani ar īzapu – un es kļūšu šķīsts; mazgā mani, - un es būšu baltāks par sniegu!

8. Dod man dzirdēt prieku un līksmību, un taps iepriecināti mani satriektie kauli!

9. Apslēpt savu vaigu no maniem grēkiem un deldē visus manus noziegumus!

10. Radi manī, ak, Dievs, šķītu sirdi un atjauno manī pastāvīgu garu!

11. Nemet mani nost no sava vaiga un neatņem no manis savu Svēto Garu!

12. Atdod man atkal savas pestīšanas prieku un uzturi mani ar savu vadības Garu!

13. Es mācīšu pārkāpējiem Tavus ceļus un atgriezīšu bezdievīgos pie Tevis!

14. Izrauj mani no asinsvainām, ak, Dievs, manas pestīšanas Dievs!

15.Mana mēle teiks Tavu taisnību. Kungs, atdari manas lūpas, un mana mute teiks Tavu slavu!

16. Jo upuri Tu neesi gribējis, citādi es būtu to devis, un pie dedzināmiem upuriem Tev nav labs prāts.

17.Upuris Dievam ir satriekts gars, un satriektu, pazemīgu sirdi Dievs neatraidīs.”[39]

19.nodaļa

1. Šādu lielu liecību par parādīto pazemību tie saņēmuši ne tikai tādēļ, lai mēs vien būtu paklausīgi, bet lai darītu labu arī tās paaudzes, kuras pirms mums bijušas – tie, kuri Viņa vārdus saņēmuši ar bailēm un bez viltus.

2. Kad nu mūsu priekšā ir tik daudz varenu un slavas pilnu darbu, pievērsīsimies un uzlūkosim mums no iesākuma atklāto miera mērķi, vērīgi uzskatīsim Tēvu un visas pasaules Radītāju, pieķersimies Viņa dāvanu varenumam un lieliskumam, kas mierā darbojas.

3. Uzlūkosim Viņu savās pārdomās un uzskatīsim ar savas dvēseles acīm Viņa lēnprātības pilno gribu, lai saprastu, cik Viņš ir pacietīgs pret visu savu radību.

20. nodaļa

1. Debesis sakustas, mierīgi pakļaudamās Viņa vadībai.

2. Diena un nakts, viena otrai netraucēdamas, pakārtojas tām nospraustajā tecējumā.

3. Saule, mēness un zvaigžņu pulks izvēršas pēc Viņa sakārtojuma, vienprātībā un bez mazākās novirzīšanās no tiem noteiktajām robežām.

4. Auglīgā zeme pēc Viņa gribas izdod savā laikā barības pārpilnību cilvēkiem, zvēriem un visai radībai, kas ir uz tās, nepalēninot un neizmainot neko no tiem noteiktā.

5. Neizdibināmais bezdibenis un pazemes vietas, kuras nav izskaidrojamas, ir noteiktas ar tām pašām pavēlēm.

6. Viss neaptveramais jūras lielums nepārkāpj pēc Viņa izveidojuma noliktās robežas, bet dara, kā tam nolikts.

7. Jo Viņš sacījis: „Līdz šai vietai tev būs nākt, un tad tavi viļņi tiks satriekti.”[40]

8. Cilvēkam nepārejamais okeāns un pasaules, kuras aiz tā atrodas, tiek noteikti ar tā paša Valdītāja pavēlēm.

9. Gadalaiki – pavasaris , vasara, rudens un ziema mierā nomaina viens otru.

10. Īpaši vēji, katrs savā laikā netraucēti veic savu kalpošanu. Neiznīkstoši avoti, kas radīti priekam un veselībai, dod bez pārtraukuma cilvēkam nepieciešamo valgmi. Visbeidzot, - arī mazie dzīvnieciņi, vienprātībā un mierā darbojoties, sadzīvo.

11. Varenais Radītājs un Visuvaldītājs ir noteicis tam visam būt mierā un vienprātībā, to visu svētīdams, un vispirms mūs, kuri glābjamies Viņa žēlastībā caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.

12. Viņam lai gods un slava mūžu mūžos. Āmen.

21. nodaļa

1. Raugiet, mīļotie, lai Viņa daudzie, brīnišķie darbi netop par sodības liecību pret jums, ja mēs, Viņa necienīgi dzīvodami, nedarīsim vienprātībā to, kas ir labs un krietns Viņa priekšā.

2. Kaut kur ir sacīts: „Dieva Gars ir gaismeklis, kas izzina cilvēka iekšējos kambarus.”[41]

3. Padomāsim par to, cik Viņš ir tuvu, un, ka Viņa priekšā nav aizmirsts nekas, nedz tas, ko domājam, nedz tas, ko darām.

4. Tad nu taisnīgi, ka nenovēršamies no Viņa gribas.

5. Labāk nostāsimies pret bezprātīgiem un negudriem cilvēkiem, kuri paaugstinājušies lepojas, lielīdamies savās runās, nevis Dievam.

6. Turēsim godā Kungu Jēzu Kristu, kura asinis par mums nodotas, godāsim mūsu priekšgājējus un cienīsim mūsu vecajus. Jaunos audzināsim Dieva bijāšanā, sievas virzīsim uz labu,

7. lai tās parādītu piedienīgu šķīstības tikumu, vēlēšanos pēc neaptraipītas lēnprātības un ar klusēšanu atklātu savas mēles pazemību. Lai tās savu mīlestību parādītu ne aiz cilvēciskas pieķeršanās, bet vienlīdz visiem tiem, kuri svētbijīgi Dieva priekšā.

8. Jūsu bērni lai saņem audzināšanu Kristū, iemācīdams to spēku, kas Dieva priekšā ir pazemībai, to, ko pie Dieva spēj mīlestība, cik brīnišķa un varena ir Viņa bijāšana, kura glābj visus, kas šajā bijībā svēti un ar šķīstu prātu staigā.

9. Viņš izmeklē mūsu domas un vēlmes. Vai gan Viņa dvaša nav mūsos? Un, kad Viņš grib, tad paņem to.

22. nodaļa

1. Tā tiek apliecināta ticība Kristum, jo Viņš pats caur Svēto Garu sauc uz mums: „Nāciet, bērni, klausiet Mani, un es jums mācīšu Dieva bijāšanu!

2. Kas ir tas vīrs, kurš grib dzīvot un kuram patīk redzēt labas dienas?

3. Atturi savu mēli no ļauna un savas lūpas no viltīgas valodas.

4. Atraujies no ļauna un dari labu.

5. Meklē mieru un dzenies pēc tā.

6. Kunga acis pievērstas taisnajiem, un Viņa ausis uzklausa viņu lūgšanu, bet Kunga vaigs ir pret tiem, kas ļaunu dara, lai Viņš izdeldētu no zemes viņu piemiņu.

7. Kad taisnais iesaucās, Kungs to uzklausīja un izglāba no visām viņa bēdām.”[42]

8. „Bezdievīgajam daudz sitienu, bet, kas uz Kungu cerē, tos apkamps žēlastība.”[43]

23. nodaļa

1. Apžēlotājs Tēvs savā visaptverošajā žēlastībā iežēlojas par visiem, kas Viņu bīstas. Viņš ar mīlestību un labprātību izdod savas žēlastības dāvanas visiem tiem, kuri tuvojas Viņam ar bezviltīgu prātu.

2. Tad nu nebūsim ar sašķeltu dvēseli, nedz arī paliksim savās pašu iedomās attiecībā uz Viņa nesalīdzināmajām un godības pilnajām dāvanām.

3. Lai attālināmies no tā, par ko Rakstos sacīts: „Nelaimīgi tie, kuri savās dvēselēs sašķelti un savā prātā šaubīgi, kuri saka: „To mēs esam dzirdējuši jau mūsu tēvu laikos, un lūk, mēs esam kļuvuši veci, un nekas tāds ar mums nav noticis.””[44]

4. Neprātīgie! Salīdziniet sevi ar koku, ņemiet par piemēru vīna stādu, - iesākumā nokrīt lapas, tad top atvase, tad lapas, tad zieds, tad negatavas vīnogas un, visbeidzot, - nogatavojušies ķekari. Redziet, cik īsā laikā ienākas koka augļi!

5. Patiesi, drīz un pēkšņi piepildīsies viņa griba, par ko arī liecina Raksti: „Viņš nāks drīz un nekavēsies, un Kungs negaidīti parādīsies savā templī, tas Svētais, kuru jūs gaidāt.”[45]

24. nodaļa

1. Izpratīsim, mīļotie, kā Kungs nemitīgi norāda mums uz nākamo augšāmcelšanos, par kuras iesākumu Viņš ir darījis Kungu Jēzu Kristu, to pieceldamies no mirušajiem.

2. Uzlūkosim, mīļotie, augšāmcelšanos, kura notiek ik brīdi.

3. Diena un nakts norāda uz augšāmcelšanos. Nakts dodas pie miera – iestājas diena, diena paiet – atnāk nakts.

4. Uzlūkosim zemes augļus un to, kā notiek sēja.

5. Izgāja sējējs un iemeta zemē sēklu. Tā, kura iekrīt sausā un kailā zemē, iet bojā, un no šīs pazudināšanas tā tiek augšāmcelta Valdītāja varenās godības spēkā, un no šīs vienas sēklas izaug daudzas un nes augļus.

25. nodaļa

1. Uzlūkosim pārsteidzošo zīmi, kura notiek Austrumu zemēs pie Arābijas.

2. Tur dzīvo kāds putns, saukts par Fēniksu, viņš piedzimst pats no sevis un dzīvo piecsimt gadus. Kad viņš ir tuvu nāvei, viņš taisa sev ligzdu no Libāna, smirnas un citām aromātiskām vielām, un, piepildoties laikam, ieiet tajā un nobeidzas.

3. No sapuvušās miesas izceļas tārps, kurš pārtiekot no beigtā dzīvnieka slapjuma, iegūst apspalvojumu un, tapis pienācīgā veidā, ņem savu ligzdu, kurā ir viņa senča kauli, un šo nastu nes no Arābijas līdz Ēģiptei, uz tā saucamo Heliopoli.

4. Un dienas laikā, visiem redzot, pamet to, nolikdams uz Saules altāra, un tad griežas atpakaļ.

5. Priesteri izpēta hronikas un atrod, ka viņš ieradies kad ir pagājuši piecsimts gadi.[46]

26. nodaļa

1. Vai tad nu sauksim par pārlieku lielu un brīnumainu to, ja Visuradītājs uzcels tos, kuri bijuši svēti, Viņam uzticīgi kalpodami krietnā ticībā, ja pat pie putna Viņš mums parādījis sava apsolījuma varenību.

2. Kaut kur Rakstos ir sacīts: „Un Tu mani celsi augšām, un es Tev pateikšos.”[47] Un vēl: „Es aizmigu un dusēju, un uzcēlos, jo Tu esi mani.”[48]

3. Un atkal Ījabs saka: „Un Tu uzcelsi manu miesu, kura pacietīs to visu.”[49]

27. nodaļa

1. Šajā centībā lai mūsu dvēseles pieķeras Tam, kurš ir uzticams savos apsolījumos un taisns savās tiesās.

2. Tas, kurš ir pavēlējis nemelot, arī Pats vēl jo vairāk nesamelos. Nekas Dievam nav neiespējams, tikai samelot Viņš nevar.

3. Tad lai Viņa ticības uguns iedegas mūsos un lai mēs saprotam, ka viss Viņam ir tuvu.

4. Sava Vārda varenībā Viņš visu ir uzcēlis ar savu Vārdu var to arī nopostīt.

5. „Kurš vaicās Viņam: „Ko Tu esi darījis?” vai arī – kurš pretī stāsies Viņa varenības spēkam?”[50] Viņš visu dara, kad grib un kā grib, un nekas no Viņa nospriestā nepaiet secen.

6. Viss Viņa priekšā ir atklāts, un nekas netaps apslēpts Viņa gribai.

7. „Ja debesis izteic Dieva godību, tad izplatījums – Viņa roku darbu, diena dienai nodod runas, un nakts naktij pasludina atziņu, un nepastāv nedz vārda, nedz runas, kuru balss nebūtu dzirdama.”[51]

28. nodaļa

1. Ja Dievs visu redz un dzird, atraisīsimies no negantās iekāres ļaunajiem darbiem, lai patvertos Viņa žēlastībā no nākamās sodības.

2. Kur gan kāds no mums varētu paslēpties no Viņa spēcīgās rokas? Kura no pasaulēm gan uzņems to, kas pārbēdzis no Viņa? Jo Raksti saka:

3. Kurp es aizbēgšu no Tava vaiga? Ja uzkāpšu debesīs – Tu esi tur, ja es noiešu uz zemes galu, arī tur ir Tava labā roka; ja es arī noietu uz pazudināšanas bezdibeni, arī tur ir Tavs Gars.”[52]

4. Uz kurieni gan kāds var aiziet un kur aizbēgt no Tā, kurš sevī ietver visu?

29. nodaļa

1. Tuvosimies Viņam ar svētām dvēselēm, paceldami uz Viņu šķīstas un neaptraipītas rokas, mīlēdami mūsu pazemīgo un žēlsirdīgo Tēvu, kurš mūs izredzējis par savu daļu,

2. jo tā ir rakstīts: „Kad Visuaugstais sadalīja tautas un izsēja Ādama dēlus, Viņš nolika tautām robežas pēc Dieva eņģeļu skaita, un par Kunga daļu tapa Viņa tauta – Jēkabs, un Israēlis par viņa īpašuma robežu.”[53]

3. Un kādā citā vietā ir sacīts: „Lūk, Kungs izvēlas sev tautu no tautu vidus , itin kā cilvēks ņem pirmajus no sava klona, un cels no šīs tautas svētuma svētumu.”[54]

30. nodaļa

1. Tad nu būdami svēta daļa, darīsim visu, kas svēts, bēgsim no aprunāšanas, no nešķīstām un nesvētām saistībām, no tieksmes pēc jaunievedumiem un negantām iekārēm, no nešķīstas netiklības un negantas lepnības.

2. Ir sacīts: „Jo Dievs lepnajiem stājas pretī, bet pazemīgajiem dod žēlastību.”[55]

3. Pieķersimies tiem, kuriem dota žēlastība no Dieva, nodosimies pazemīgai vienprātībai, būsim atturīgi, turēsimies tālu prom no katra melīguma un aprunāšanas, taisnodami sevi darbos un ne vārdos.

4. Jo ir sacīts: „Tas, kurš daudz runā, lai savukārt klausās. Vai labs runātājs no savām runām domā būt taisns?

5. Svētīgs esi, no sievas dzimušais, kas dzīvo mazu brīdi, - netopi daudzvārdīgs!”[56]

6. Mūsu uzslava lai ir Dievā, bet ne no mums pašiem; kurš pats sevi liela, to Dievs ienīst.

7. Lai citi dod liecību par mūsu labajiem darbiem, kā tā ir dota mūsu taisnajiem tēviem.

8. Nekaunība, lielība un pārgalvība piemīt tiem, kurus Dievs ienīst; pazemība, lēnprātība un lēnība – tiem, kas no Dieva svētīti.

31. nodaļa

1. Pieķersimies Viņa svētībai un skatīsimies, kas ir šīs svētības ceļi. No jauna pārdomāsim to, kas bija no sākuma.

2. Kādā žēlastībā tika svētīts mūsu tēvs Ābrahams? Vai tad ne par to, ka ticībā darīja to, kas tiesa un taisnība.

3. Īzāks, uzticībā zinādams to, kas būs, paļāvībā kļuva par upuri.

4. Jēkabs, savu brāļu dēļ, ar pazemīgu prātu aizgāja no savas zemes, devās pie Lābāna un tam kalpoja, un viņam tika doti Israēla divpadsmit scepteri.

32. nodaļa

1. Kas to visu skaidri apdomā, tas atzīs Jēkabam doto dāvanu lieliskumu.

2. Jo no viņa (t.i. Jēkaba) priesteri un levīti, visi, kas kalpo pie Dieva altāra; no viņa pēc miesas Jēzus Kristus, no viņa jūdu ķēniņi, priekšnieki un valdītāji, arī visi pārējie viņa scepteri valda lielā godībā, kā bija apsolījis Dievs: „Un būs tava sēkla kā zvaigznes pie debesīm.”[57]

3. Tie visi iemantoja godību un varenību no sevis, ne savu darbu dēļ, ne dēļ tā, ka būtu darījuši taisnību, bet vienīgi caur Viņa (t.i. Dieva) gribu.

4. Tā arī mēs caur Viņa gribu Jēzū Kristū esam aicināti, ne tādēļ, ka paši sevi būtu taisnojuši, nedz mūsu gudrības, saprašanas, dievbijības dēļ, nedz no mūsu darbiem, kurus darām sirds svētumā, bet ticības dēļ, caur kuru mūs ir attaisnojis tas, kurš no mūžības ir Visuvaldītājs Dievs. Viņam gods mūžīgi mūžos. Āmen.

33. nodaļa

1. Ko tad nu darīsim, brāļi? Vai nievāsim labos darbus, vai atraisīsimies no mīlestības? Nebūt nē! Nedod Dievs, ka ar mums tā notiktu! Steigsimies ar uzticību un dedzību veikt katru labu darbu,

2. jo pats Visuradītājs un Visuvaldītājs priecājas par saviem darbiem.

3. Viņš savā lielajā varenībā ar spēku nostiprinājis debesis, tās izgreznodams savā neaptveramajā gudrībā. Zemi Viņš norobežojis no viņai apkārt esošā ūdens un tai licis pamatu, nostiprinādams savā nesatricināmajā gribā. Viņš licis uz tās būt pēc Viņa izkārtojuma dažādiem klejotājiem dzīvniekiem. Tāpat arī jūru un tai sagatavoto dzīvību Viņš apjozis ar savu spēku.

4. Un pāri pār to visu Viņš ir iecēlis un paaugstinājis cilvēku, izveidodams to ar savām svētajām rokām pēc savas līdzības veida.

5. Jo tā saka Dievs: „Un darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un līdzības,” un darīja Dievs cilvēku, vīrišķo un sievišķo, Viņš tos radīja.

6. Pabeidzis visu, Viņš tos uzlūkoja un svētīja, sacīdams: „Audziet un vairojieties!”[58]

7. Atzīsim, ka ar labajiem darbiem tiek taisnoti visi taisnie, tāpat arī Kungs, kurš priecājies sevi ar tiem izgreznodams.

8. Kad nu mums ir tāds piemērs, tad nevilcināsimies pietuvoties Viņa gribai, kura pavēl, ka mēs ar visiem saviem spēkiem darītu taisnības darbus.

34. nodaļa

1. Labs strādnieks saņem savu darba algu bez bažām, bet slinks un vienaldzīgs nespēj pacelt acis uz savu darba devēju.

2. Arī mums ir nepieciešams būt dedzīgiem, darot to, kas labs, jo tas viss ir no Viņa.

3. Raksti iepriekš pasludina: „Lūk, Kungs, un Viņa alga Viņa vaiga priekšā – maksāt katram pēc viņa darbiem.”[59]

4. Tā Viņš pamudina arī mūs, kas ticam uz Viņu no visas savas sirds, lai mēs nevienā labā darbā nebūtu kūtri un vienaldzīgi.

5. Mūsu uzslava un atspīdēšana ir Viņā, pakļausimies Viņa gribai. Pārdomāsim arī par Viņa eņģeļu pulkiem, kuri, būdami Viņa priekšā, kalpo Viņa gribai.

6. Jo tā saka Raksti: „Desmittūstoš reiz desmittūkstoši stāvēja Viņa priekšā, un tūkstošu tūkstoši kalpoja Viņam[60] un sauca: „Svēts, svēts, svēts ir Kungs Cebaots, un visa radība ir pilna Viņa godības!””[61]

7. Tā arī mēs, vienprātīgi šai sanāksmei līdzi juzdami, itin kā ar vienām lūpām bez mitēšanās sauksim uz Viņu, lai arī mēs kļūtu Viņa diženo un godības pilno apsolījumu līdzmantinieki.

8. Jo ir sacīts: „Ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi, un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Viņš sagatavojis tiem, kuri cer uz Viņu.”[62]

35. nodaļa

1. Mīļotie, svētīgas un brīnišķas ir Dieva dāvanas:

2. dzīvība nemirstībā, atspīdēšana taisnībā, patiesība atklātībā, ticība uzticībā, atturībā skaistumā – un tas viss kļūst mums izprotams.

3. Ja vēl kas ir sagatavots tiem, kuri gaida uz Viņu, – visusvētais Radītājs un mūžīgais Tēvs pats zina tā visa godību un skaistumu.

4. Tad nu cīnīsimies, lai tiktu atrasti to skaitā, kuri cer uz Viņu, lai mums būtu līdzdala pie apsolītajām dāvanām.

5. Kā tas notiks, mīļotie? Tā, ka mūsu prāts būs stiprināts ticībā Dievam. Tādēļ meklēsim to, kas Viņam ir krietns un tīkams, pildīsim to, kas ir saskaņā ar Viņa svēto gribu, sekosim patiesības ceļam, nokratīdami no sevis visu netaisnību un ļaunumu, pašlepnumu un ķildas, ļaunprātību un viltību, apmelošanu un aprunāšanu, zaimošanu, uzpūtību un lielību, godkāri un neviesmīlību.

6. Jo, kas visas šīs lietas dara, tie izsauc Dieva dusmas; un ne vien tie, kas tā dara, bet arī tie, kas tiem līdz domā.

7. Jo Raksti saka: „Bet grēcīgajam saka Dievs: „Kā tu drīksti daudzināt Manus likumus un Manu derību ņemt savā mutē?[63]

8. Tu esi ienīdis Manu pārmācību un neievērodams atmeti Manus vārdus. Kad tu redzi zagli, tad tu pievienojies viņam, un tu ņem līdzdalību pie netikļiem, tava mute ir bijusi pārpārēm ļaunuma pilna, un tava mēle ir pinusi viltību. Tu sēdi, savu brāli aprunādams, un savas mātes dēlam tu esi licis lamatas.

9. Tu visu to esi darījis, un Es klusēju, un tu, ļaundari, nolēmi, ka Es būšu tāds pats kā tu.

10. Bet Es tevi ļoti apkaunošu un nolikšu tevi tava vaiga priekšā.

11. Saprotiet to, jūs, kas Dievu esat aizmirsuši; ka Viņš jūs nesagrābj kā lauva, un atpestītāja nebūs!

12. Kas pateicību upurē, tas Mani tur godā, un tas ir ceļš, kur Es parādīšu viņam Dieva pestīšanu.”[64]

36. nodaļa

1. Mīļotie, šis ir tas ceļš, uz kura mēs atrodam mūsu pestīšanu, - Jēzu Kristu, mūsu pienesumu Augsto Priesteri, kurš mūs aizstāv un stiprina visā mūsu nespēkā.

2. Caur Viņu mēs uzlūkojam debesu augstumus, Viņā uzlūkojam šķīsto un godības pārpilno Tēva vaigu, caur Viņu mums atvērās mūsu sirds acis, caur Viņu tas, kas pie mums ir bezprātīgs un patumšots, uzaust gaismai, un Valdītājs ir gribējis, lai caur Kristu, kurš bijis Viņa varenības atspulgs un bijis tik daudzkārt par eņģeļiem, cik augstāku vārdu Viņš pār tiem iemantojis, mēs nobaudām nemirstīgu atziņu.

3. Jo ir rakstīts: „Viņš dara savus eņģeļus par gariem un savus kalpotājus par ugunīgām liesmām.”[65]

4. Bet par savu Dēlu Valdītājs saka šādi: „Tu esi Mans Dēls, Es Tevi šodien esmu dzemdinājis, lūdz no Manis, un Es tev došu tautas par mantojumu un zemes galus par īpašumu.”[66]

5. Un atkal saka uz Viņu: „Sēdies Man pa labo roku, iekams Es lieku Tavus ienaidniekus Tev par kāju pameslu.”[67]

6. Kuri tad nu ir tie ienaidnieki? Zemiskie un tie, kuri pretojas Viņa gribai.

37. nodaļa

1. Tad nu cīnīsimies, brāļi, no visa spēka, palikdami Viņa svētajās pavēlēs.

2. Iedomāsimies tos, kuri cīnās mūs valdītāju labā; cik kārtīgi, cik neatlaidīgi, cik piedienīgi tie izpilda viņiem pavēlēto.

3. Ne visi ir pārvaldnieki, nedz priekšnieki pār tūkstošiem, simtiem, piecdesmitiem vai kā savādāk, bet katrs pēc savas kārtas izpilda ķēniņa un priekšnieka pavēles.

4. Ne lielie bez maziem ko spēj, ne mazie bez lieliem. Šī sakarība ir visos un tā ir derīga.

5. Ņemsim mūsu ķermeni – nedz galva bez kājām ir kas, nedz kājas bez galvas, un mazākie locekļi mūsu ķermenī ir nepieciešami un ļoti derīgi visam ķermenim, bet visi kopā tie ir saskanīgi un pakārtoti kopējam labumam, lai viss ķermenis būtu vesels.

38. nodaļa

1. Tad nu lai mūsu ķermenis Jēzū Kristū ir vesels un katrs lai pakārtojas savam tuvākajam pēc tās dāvanas, kurā tas likts.

2. Stiprais, rūpējies par nespēcīgo, bet vājais lai pievēršas stiprajam! Bagātais, pabalsti nabago, bet nabagais lai pateicas Dievam, ka Tas devis viņam to, caur kuru piepildīt viņa trūkumu! Gudrais, parādi savu gudrību ne tikai vārdos, bet arī labos darbos; pazemīgais, neliecini par sevi pats, bet ļauj, lai cits liecina par tevi. Miesā šķīstais, nelielies, zinādams, ka cits ir tas, kurš uztur tavu atturību.

3. Padomāsim, brāļi, no kādas vielas esam izcēlušies un kādi mēs ienācām šajā pasaulē. No kāda kapa un tumsas mūsu Izveidotājs un Radītājs ieveda mūs savā pasaulē un, pirms vēl mēs bijām, iepriekš sagatavoja savu svētību.

4. Kad nu Viņš mums ir devis to visu, tad mums arī par to visu Viņam ir jāpateicas, jo Viņam ir gods mūžīgi mūžos. Āmen.

39. nodaļa

1. Bezprāši un neprātīgie, ģeķi un tie, kas pamācību nicina, jūs izsmies un izņirgtās, ieplezdami pret jums savas nāsis, gribēdami paaugstināties savās iedomās.

2. Bet ko gan spēj mirstīgais un kas par spēku tam, kurš no zemes cēlies?

3. Tā ir rakstīts: „Nebija it nekāda tēla manu acu priekšā, bet tikai pūsma un balsi dzirdēju:

4. „Kas tad? Vai mirstīgais būs šķīsts Kunga priekšā, vai arī kāds vīrs var palikt neaptraipīts pēc saviem darbiem, ja pat uz saviem kalpiem Viņš nepaļaujas un savus eņģeļus atzīst par nepilnīgiem.””[68]

5. „Debesis nav šķīstas Viņa priekšā,”[69] „Vēl jo mazāk tie, kas mīt māla namos, un arī mēs esam no tā paša māla. Tie ir līdzīgi kožu saēstiem, - paiet laiks no rīta līdz vakaram un to vairs nav. Tādēļ, ka tie nespēj sev palīdzēt, tie iet bijā.

6. Uzpūtīs viņiem un tie nomirs, jo tiem nav gudrības.

7. Sauc jel, vai būs kāds, kas tevi uzklausīs? Vai arī varbūt redzēsi kādu svēto eņģeli? Jo neprātīgo aizrauj dusmas un nomaldījušos nonāvē cerība.

8. Es redzēju neprātīgo iesakņojušos, bet tūdaļ piepeši tika iznīcināta viņa dzīve.

9. Lai tālu ir viņa dēli no pestīšanas. Tie taps satriekti vājākā vārtos un nebūs, kas tos izrauj. Ko tie būs sev sagatavojuši, to ēdīs taisnie, bet viņi paši no ļaunuma netaps izrauti.”[70]

40. nodaļa

1. Mums, kas esam pārliecināti par to, iedziļinoties dievišķās atziņas dziļumos, kārtīgi jādara tas, ko Valdītājs pasludinājis piepildīt noteiktos laikos.

2. Viņš pavēlējis pienest upurus un pildīt kalpošanas ne kā pagadās – nekārtīgi, bet īpašos laikos un stundās.

3. Tāpat Viņš noteicis arī to, kur un kam tas jāpilda. Viņš pats ir noteicis pēc savas visaugstās gribas, ka visam jānotiek svēti un labprātīgi, kā tas Viņam labpaticis.

4. Tā nu tie, kuri izpilda upurēšanas noteiktos laikos, ir Viņam patīkami un svētīgi, jo, sekodami Valdītāja baušļiem, tie nepagrēkojas.

5. Augstajam priesterim ir dota sava kalpošana, priesterim noteikta viņa vieta, savukārt levītiem uzlikti viņu pienākumi, laicīgais cilvēks saistīts ar laicīgiem noteikumiem!

41. nodaļa

1. Katrs no jums, brāļi, pēc noteiktās kārtības esiet patīkami Dievam, palikdami labā sirdsapziņā un cieņā, nesniegdamies pāri mums noliktajam kalpošanas mēram.

2. Ne visur, brāļi, tiek pienesti nepārtraukti upuri, solījumi, upuri par grēkiem vai salīdzināšanās upuri, bet vienīgi Jeruzalemē; un arī tajā ne kurā katrā vietā tiek upurēts, bet vienīgi tempļa priekšā uz upuru altāra, augstā priestera un iepriekšminēto kalpotāju aplūkoti un pienesti.

3. Bet tiem, kuri dara kaut ko pret Viņa gribu, tiek piespriests nāves sods.

4. Uzlūkojiet, brāļi, cik daudzkārt pilnīgāku atziņu mēs esam iemantojuši un līdz ar to, - cik gan lielākai bīstamībai esam pakļauti!

42. nodaļa

1. Kungs Jēzus Kristus izsūtīja apustuļus sludināt Evaņģēliju, Jēzu Kristu sūtīja Dievs.

2. Tātad, - Kristus sūtīts no Dieva un apustuļi no Kristus, gan viens, gan otrs notika pēc kārtības, kas bija saskaņā ar Dieva gribu.

3. Apustuļi, saņēmuši Dieva pavēli, būdami pilnīgi pārliecināti un nostiprināti ticībā Dieva Vārdam caur mūsu Kunga Jēzus Kristus augšāmcelšanos, Svētā Gara pilnībā izgāja sludināt Dieva Valstības nākšanu.

4. Dažādās valstīs un pilsētās tie reizē ar sludināšanu, pēc garīgas pārbaudes, iecēla savus ticības pirmajus par bīskapiem un diakoniem nākamajiem ticīgajiem.

5. Un tas patiesi nav nekas jauns, jo jau pirms daudziem gadsimtiem ir rakstīts par bīskapiem un diakoniem, jo kādā vietā saka Raksti: „Es likšu viņu bīskapus taisnībā un diakonus ticībā.”[71]

43. nodaļa

1. Par ko lai brīnāmies, ja tie, kuriem Kristū no Dieva uzticēts šis darbs, iecēla kalpošanai tos, par kuriem iepriekš sacīts? Tāpat arī visā savā namā uzticamais kalps – svētīgais Mozus ir atzīmējis visu viņam pavēlēto svētajās grāmatās, kurām ir sekojuši arī citi pravieši, apstiprinādami to, ko viņš bija devis kā likumu.

2. Bet tad, kad sākās ķildas priestera amata dēļ un sacēlās Israēļa ciltis: kura no tām tiks greznota ar šo godpilno nosaukumu, tad viņš, Mozus, pavēlēja tiem divpadsmit cilšu vadoņiem atnest zižļus, uz kuriem rakstīti cilšu nosaukumi un, paņēmis tos, sasēja, apzīmogoja ar cilšu vadoņu zīmogiem un ielika tos liecības teltī uz Dieva galda.

3.Tad, noslēdzis telti, apzīmogoja atslēgas tāpat kā zižļus,

4. un sacīja tiem: „Brāļi, kuras cilts zizlis izplauks, to Dievs ir izredzējis priesterībai un kalpošanai sev.”

5. Nākamajā rītā, sasaucis kopā visu Israēli – sešsimt tūkstošus vīru, parādīja priekšniekiem viņu zīmogus, atslēdza liecības telti un iznesa zižļus; un izrādījās, ka Ārona zizlis bija ne vien uzplaucis, bet uz tā bija arī augļi.[72]

6. Kā jūs domājat, mīļotie, vai tad Mozus neparedzēja iepriekš, kam vajadzēja notikt? Protams, paredzēja, bet to darīja, lai Israēlī nesaceltos dumpis un lai pagodinātu Vienīgo un Patieso. Viņam lai ir gods mūžu mūžos! Āmen!

44. nodaļa

1. Tāpat arī apustuļi zināja no mūsu Kunga Jēzus Kristus, ka notiks šķelšanās bīskapa amata dēļ.

2. Un tāpēc, ka viņi jau iepriekš bija saņēmuši pilnīgu zināšanu par šīm lietām, tie iedibināja iepriekšminētos kalpošanas amatus un pēc tam pievienoja likumu, lai, kad šie būs aizmiguši, citi pārbaudīti vīri pieņemtu viņu kalpošanu.

3. Mēs uzskatām, ka ir netaisnīgi piespiest atmest kalpošanu tiem, kurus, piekrītot visai draudzei, iecēluši paši apustuļi vai citi ievērojami vīri, kas nākuši pēc viņiem, tiem, kuri pazemīgi un nevainojami kalpojuši Kristus ganāmajam pulkam ar lēnprātību un bez paviršības.

4. Un tas nav nekāds nieka grēks, ja mēs tiem, kuri nevainojami un svēti pienes dāvanas, atņemam bīskapa amatu.

5. Laimīgi tie vecaji, kuri dzīvojuši iepriekš, kuri guvuši labus augļus un piepildījumu un jau atraisījušies no dzīves, jo tiem vairs nav jābaidās, ka kāds tos varētu nobīdīt no viņa vietas.

6. To mēs redzam, ka jūs dažiem, kuri, krietni dzīvodami, veikuši šo kalpošanu, to tagad liedzat.

45. nodaļa

1. Brāļi, jūs mīlat strīdus un esat dedzīgi pie lietām, kuras neattiecas uz pestīšanu!

2. Pievērsieties Svētajiem Rakstiem, patiesībai, kura nākusi caur Svēto Garu!

3. Pārdomājiet – nekā netaisna vai sagrozīta tajos nav rakstīts; bet jūs neatradīsiet tajos, ka taisnos būtu gāzuši svēti vīri!

4. Taisnie tika vajāti – bet no ļaundariem! Taisnie tika likti cietumos – taču no nešķīstajiem; tika akmeņiem nomētāti – bet no noziedzīgajiem; tika nokauti no sagānītajiem un no tiem, kuri iedegušies netaisnā skaudībā.

5. Visas šīs ciešanas tie panesuši ar godu!

6. Ko nu lai sakām, brāļi? Vai gan dievbijīgie iemeta Daniēlu bedrē?

7. Vai Ananju, Asarju un Misaēlu iemeta krāsnī tie, kuri ar godbijību kalpoja Visaugstākajam? Nebūt, nē! Kas tad ir tie, kuri tādas lietas perina? Tie, kuri, riebīguma un visādas negantības pilni būdami, nonākuši līdz tādai siržu pretniecībai, ka nodeva mocībām tos, kuri ar svētu un nevainojamu gribu kalpoja Dievam, jo tie nezināja, ka Visuaugstais ir aizstāvis un aizbildnis tiem, kuri ar šķīstu sirdsapziņu godā Viņa svētības pilno Vārdu.

8. Bet viņi, palikdami paciešanā, iemantoja slavu un godu, un Dievs tos pagodināja, iemūžinādams viņu piemiņu uz mūžu mūžiem. Āmen.

46. nodaļa

1. Šādiem piemēriem arī mums, brāļi, vajag sekot,

2. jo ir rakstīts: „Pieķeries svētajiem, jo, kas tiem pieķērušies, tie taps svēti.”[73]

3. Un atkal citā vietā: „Ar nevainīgu būsi nevainīgs, ar izredzēto būsi izredzēts, ar sagrozītu samaitāts!”[74]

4. Tad nu pieķersimies nevainīgajiem un taisnajiem, jo tādi ir Dieva izredzēti!

5. Kādēļ pie jums šķelšanās, naids, nesaskaņas un kari?

6. Vai tad mums nav viens Dievs un viens Kristus, vai tad viens žēlastības Gars nav izliets pār jums, vai tad Kristū neesat vienam aicinājumam aicināti?

7. Kādēļ staipām un plosām Kristus locekļus, saceļamies pret savu pašu miesu un nonākam līdz tādam neprātam, ka jūs aizmirstat, ka esam locekļi viens otram? Atcerieties mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdus,

8. jo Viņš ir sacījis: „Vai tam cilvēkam! Tam būtu labāk, ja viņš nebūtu dzimis, nekā tas apgrēcina vienu no Maniem izredzētajiem. Tam būtu bijis labāk, ja tam uzkārtu dzirnakmeni un iemestu jūrā, nekā tas vienu no Maniem izredzētajiem novērstu!”[75]

9. Jūsu šķelšanās ir daudzus novērsusi, daudzus iegrūdusi grūtsirdībā, šaubās, bet jūs visus – skumjās. Taču jūsu dumpis paliek, kāds bijis.

47. nodaļa

1. Ņemiet svētīgā apustuļa Pāvila vēstuli.

2. Ko viņš jums visupirms rakstīja savas sludināšanas sākumā?

3.No patiesības iedvesmots, viņš rakstīja jums par sevi, Kēfu un Apollu tādēļ, ka arī tolaik jums bija izveidojušies dažādi novirzieni.

4. Bet toreizējās noslieces jūs ieveda mazākā apgrēcībā, jo jūs nosliecāties pie izslavētiem un cienītiem apustuļiem un pie vīra, kurš bija viņu pārbaudīts.

5. Un tagad pārdomājiet, kādi ir tie, kas sagrozījuši jūs un mazinājuši jūsu krietno un izslavēto brāļu mīlestību.

6. Apkaunojošas, brāļi, visai apkaunojošas un kristīgas dzīves necienīgas lietas dzirdamas par jums – stiprā un senā Korintas baznīca kāda viena vai divu dēļ sacēlusies pret presbiteriem.

7. Šī ziņa atskanējusi ne tikai mums, bet arī pie tiem, kas ir mūsu pretinieki, tā ka Kunga vārds jūsu neprāta dēļ tiek pakļauts zaimošanai, bet sevi pašus jūs atkal esat pakļāvuši briesmām.[76]

48. nodaļa

1. Nolikdami to visu pēc iespējas drīz, nometīsimies Valdītāja priekšā un ar asarām izlūgsimies, lai Viņš savā žēlastībā salīdzinās ar mums, atjaunodams mūs šķīstā dzīvošanā, kura būtu cienīgas brāļu mīlestības pilna.

2. Jo tie ir taisnības vārti, kas atvērti dzīvībā, kā ir rakstīts: „Atdariet man taisnības vārtus, es ieiešu pa tiem un slavēšu Kungu.

3. Šie ir Kunga vārti, taisnie pa tiem ieies.”[77]

4. Daudzi vārti ir atdarīti, taču taisnības vāti ir Kristū, un svētīgi ir visi, kuri pa tiem ieiet un dodas svētā un taisnīgā gājumā, bez saminstināšanās piepildīdami visu, kas tiem nolikts.

5. Tad nu, ja kāds ir uzticams, ja spējīgs izteikt atziņu, ja gudrs izšķirt mācību, ja šķīsts darbos,

6. un jo vairāk, kādam liekas, kāviņš ir liels, tad vēl jo vairāk viņam pienākas būt pazemīgam un meklēt ne sava paša labuma, bet kopīgo.

49. nodaļa

1. Lai tas, kam Kristus mīlestība, dara to, ko Kristus ir pavēlējis.

2. Kurš var izskaidrot Dieva mīlestības saiti?

3. Kurš var cienīgi izteikt Viņa žēlastības varenību?

4. Neizskaidrojami ir tie augstumi, kuros ved mīlestība!

5. Mīlestība mūs vieno ar Dievu, mīlestība apklāj grēku daudzumu, mīlestība panes visu, visu pazemībā pacieš, mīlestībā nav nekā zemiska, nekā uzpūtīga, mīlestībā nav šķelšanās, mīlestība neceļ dumpi, mīlestība visu dara vienprātībā, mīlestībā visi Dieva izredzētie sasnieguši pilnību. Bez mīlestības Dievam nekas nav pieņemams.

6. Mīlestībā Valdītājs mūs ir pieņēmis. Mūsu Kungs Jēzus Kristus tās mīlestības dēļ, kura Viņam bija uz mums, pēc Dieva gribas nodeva par mums savas asinis un savu miesu, un savu dvēseli par mūsu dvēseli.

50. nodaļa

1. Mīļotie, redziet, cik mīlestība ir liela un brīnišķīga, un viņas piepildījums nav izskaidrojams.

2. Kurš gan tajā var atrasties, ja Dievs to nav atzinis par viņas cienīgu? Ilgosimies un lūgsim, lai varētu tapt atrasti mīlestībā šķīstīti no cilvēciskām iegribām.

3. Ir aizgājušas visas paaudzes no Ādama līdz šai dienai, bet tie, kuri mīlestībā tapuši pilnīgi, ir iemantojuši sev vietu līdzās dievbijīgajiem. Un tie taps redzami, kad atklāsies Kristus Valstība,

4. jo ir rakstīts: „Ieejiet uz mazu brīdi šaurajos kambaros, līdz tam laikam, kamēr pāries Manas dusmas un dedzība, un Es pieminēšu labās dienas un piecelšu jūs no jūsu kapiem.”[78]

51. nodaļa

1. Ja mēs apgrēkojamies vai ienaidnieka pamudināti netīši kaut ko izdarām, tad būsim cienīgi, lai saņemtu piedošanu. Tāpat arī tiem, kuri bijuši dumpja un šķelšanās sācēji, pienākas skatīties uz kopīgo cerību.

2. Tie, kuri bijībā un mīlestībā dzīvo, vēlas labāk ciest paši, nekā pakļaut briesmām savus tuvākos, labprātāk nodod nosodījumam sevi, nekā pakļauj briesmām mums uzticēto labo un taisnīgo saskaņu.

3. Jo cilvēkam ir labāk atzīties savos pārkāpumos, nekā apcietināt savu sirdi, kā apcietinājās sirdis tiem, kuri sacēlās pret Dieva kalpu Mozu, un viņu tiesa bija visiem redzama.

4. Tie dzīvi nogāja ellē un nāve tos ganīja.

5. Faraons un viņa karaspēks, visi ēģiptiešu virsnieki un viņu kara rati līdz ar jātniekiem noslīka un gāja bojā Melnajā jūrā, un tas notika tikai tādēļ, ka tika nocietinātas viņu neprātīgās sirdis pēc visa tā, kad Ēģiptē caur Dieva kalpu Mozu notika tik daudzas zīmes un brīnumi.

52. nodaļa

1. Brāļi, Valdītājam, kurš valda pār visu, nekas netrūkst, un ne no viena Viņam neko nevajag, Viņš vienīgi prasa, lai grēcinieks atzītos savos grēkos.

2. Tā saka izredzētais Dāvids: „Es atzīšu Kungam savus pārkāpumus, un tas patiks Viņam labāk nekā jauns teļš, kuram aug ragi un nagi. To redzēs nabagie un priecāsies.”[79]

3. Un atkal viņš saka: „Pienes Dievam pateicības upuri un maksā Visuaugstākam savus solījumus, un tad piesauc Mani savu bēdu dienā, un Es izraušu tevi un tu godāsi Mani.”[80]

4. „Jo upuris Dievam ir satriekts gars.”[81]

53. nodaļa

1. Mīļotie, jūs ļoti labi pazīstat Rakstus un izprotat Dieva vārdus. Atcerēsimies to, kas ir rakstīts.

2. Tajā laikā, kad Mozus uzkāpa kalnā un pavadīja tu četrdesmit dienas un četrdesmit naktis pazemībā un gavēšanā, Dievs uz viņu sacīja: „Nokāp ātri no šejienes, jo tava tauta, kuru tu izvedi no Ēģiptes zemes, ir noziegusies, ātri novērsdamās no tā ceļa, kuru Es tiem esmu pavēlējis, un tie ir lējuši sev tēlu.”

3. Un Kungs sacīja uz Mozu: „Es esmu runājis uz tevi vienreiz un arī otrreiz, sacīdams: „Es uzlūkoju šo tautu, un raugi, - tā ir nepakļāvīga. Atļauj Man, Es to izdeldēšu un izdzēsīšu viņas vārdu zem debesīm, un darīšu tevi par lielu un brīnišķu tautu, lielāku nekā šī.”[82]

4. Un sacīja Mozus: „Nemūžam, Kungs! Piedod šai tautai viņas grēkus, vai arī mani izdzēs no dzīvo grāmatas.”[83]

5. Ak, varenā mīlestība, ak, nepārspējamā pilnība! Kalps atklāti runā uz savu Kungu, lūdz piedošanu daudziem vai arī vēlas pats būt izdeldēts līdz ar tiem.

54. nodaļa

1. Tas, kurš jūsu vidū ir augstsirdīgs, laipns vai mīlestības pilns, lai saka:

2. „Ja manis dēļ izcēlies dumpis, naids vai šķelšanās, tad es piekāpšos un došos tur, kur gribēsiet, un darīšu to, ko noteiks vairums, lai tikai Kristus ganāmais pulks būtu mierā ar ieceltajiem valdītājiem.

3. Tas, kurš tā izdarīs, iemantos lielu godu Kristū, un viņu uzņems jebkurā citā vietā, „jo Kungam pieder zeme un viss, kas to piepilda.”

4. Tā ir rīkojušies un nekad nenožēlos tie, kuri dzīvo Kunga cienīgu dzīvi.

55. nodaļa

1. Aplūkosim notiekošo pie pagānu tautām. Daudzi ķēniņi un valdnieki, izceļoties sērgām, pēc iepriekš pasludināta pareģojuma nodeva sevi pašu nāvē, lai ar savām asinīm izglābtu pavalstniekus, daudzi dumpja laikā pametuši savas pilsētas, lai dumpis neceltos vēl lielāks.

2. Un mēs pazīstam arī mūsu vidū daudzus, kuri nodevuši sevi važās, lai atbrīvotu citus; daudzi pārdevuši paši sevi verdzībā un maksu saņemdami, to izdalījuši citiem.

3. Dieva žēlastībā stiprinātas, daudzas sievietes veikušas vīrišķības pilnus darbus.

4. Svētīgā Judīte tad, kad viņas pilsēta bija aplenkta, izlūdzās no tautas vecajiem atļauju iet uz ienaidnieka nometni.

5. Mīlestības dēļ uz savu aplenkto tēvzemi un tautu, viņa gāja turp, pakļaudama sevi briesmām. Un Kungs nodeva Oloferēnu sievietes rokās.

6. Nebūt ne mazākām briesmām pakļāva sevi ticībā pilnīgā Estere, lai izglābtu no gaidāmās pazudināšanas divpadsmit Israēļa ciltis. Ar gavēni un pazemību viņa pagodināja visuredzošo Valdītāju, mūžīgo Dievu, kurš, redzot viņas dvēseles pazemību, izglāba tautu, kuras dēļ viņa bija pakļāvusi sevi briesmām.

56. nodaļa

1. Lūgsim par tiem, kuri atrodas grēkā, lai arī viņiem tiktu dota labprātība un pazemība, ka viņi paklausītu ne mums, bet Dieva gribai. Un lai tiem šādā veidā būtu auglīga un pilnīga palikšana žēlastībā pie Dieva un Viņa svētajiem.

2. Pieņemsim pamācību, mīļotie, un tās dēļ lai neviens nesaskaišas. Pamudināšana, ar kuru viens otru pamudinām, ir laba un visai noderīga, jo tā mūs pieved Dieva gribai.

3.Jo tā saka svētais Vārds: „Kungs pārmācīdams pārmācīja mani, taču nenodeva nāvē.”[84]

4. „Jo, ko Kungs mīl, to Viņš pārmāca un šausta katru dēlu, ko Viņš pieņem.”[85]

5. „Taisnais man atklās manus noziegumus un pārmācīs mani žēlastībā, bet grēcinieka eļļa lai nesvaida manu galvu.”[86]

6. Un atkal saka Raksti: „Svētīgs tas cilvēks, kuram Kungs atklāj viņa noziegumus, nevairies no Visuvaldītāja pārmācības, Viņš gan dara sāpes, gan atkal pieceļ.

7. Viņš satriec, bet Viņa roka atkal dziedina.

8. Sešas reizes Viņš izglābs tevi no bēdām un septītajā ļaunums tevi neskars.

9. Bada laikā Viņš izglābs tevi no nāves, bet karā tevi atpestīs no rokas ar zobenu.

10. No šaustīgas mēles Viņš tevi paslēps un tu nenobīsies, ļaunumam tuvojoties.

11. Par netaisnajiem un ļaundariem tu pasmiesies un neizbīsies no lauku zvēriem,

12. jo lauku zvēri dzīvos mierā ar tevi.

13. Pēc tam tu atzīsi, ka tavs nams būs mierā un dzīve tavās teltīs būs bez grēka.

14. Tu atzīsi, ka bagātīga būs tavs dzimums, ka tavu bērnu būs tik daudz, cik uz lauka augu, kuri nes augļus.

15. Un tu noiesi savā kapā kā nobriedusi labība pļaujamā laikā, itin kā kūlīši, kas savlaicīgi savesti no klona.”[87]

16. Redziet, mīļotie, kādā pasargājumā ir tie, kurus Valdītājs pārmāca, jo labais Tēvs, kurš mūs pārmāca, dara to, lai mēs caur Viņa svēto pārmācīšanu iegūtu žēlastību.

57. nodaļa

1. Tad nu jūs, kas esat iesākuši šo dumpi, pakļaujieties vecajiem un savās sirdīs pazemodamies, topiet pārmācīti uz atgriešanos.

2. Mācieties pakļauties, nolieciet savas augstprātīgās un patmīlīgās runas, jo labāk, ja jūs esat Kristus ganāmajā pulkā kā mazākie, nekā šķietami vareni būdami, pazaudējat Viņa doto cerību.

3. Tā saka pilnīgā Gudrība: „Lūk, Es atklāšu jums manu runu garu un iemācīšu jums savu Vārdu.

4. Bet Es saucu un jūs neklausījāt, Es izstiepu savus vārdus jums pretī, un jūs tos nesaņēmāt, itin kā nederīgus atmetāt Manus padomus un nepakļāvāties Manai pārmācībai. Tādēļ Es smiešos, kad nāks pār jums pazudināšanas, piepešs apjukums vai izpostīšana, līdzīga vētrai, un kad nāks pār jums bēdas un spaidi.

5. Un tad notiks, ka jūs Mani piesauksiet, bet Es neuzklausīšu jūs. Ļaunie meklēs Mani, bet neatradīs, jo viņi ir ienīduši gudrību un nav pieņēmuši Kunga bijību, tie nav gribējuši pieņemt Manus padomus un izsmējuši Manu pārmācību.

6. Un tādēļ tie baudīs no savu ceļu augļiem un taps piepildīti ar savu nešķīstību.”[88]

58. nodaļa

1. Visuredzošais Dievs, garu Valdnieks un Kungs pār visu miesu, izvēlējis Kungu Jēzu Kristu un caur Viņu arī mūs sev par īpašu tautu. Viņš lai dod ticību, bijību, mieru, pazemību, lēnprātību, atturību, šķīstību un saprašanu katrai dvēselei, kura piesauc Viņa vareno vārdu. Un tādā veidā lai dara pilnīgu savu vārdu caur Augsto Priesteri un mūsu Aizbildni Jēzu Kristu, kurā Viņa lai gods, varenība, spēks un slava kā tagad, tā arī mūžīgi mūžos. Āmen.

59. nodaļa

1. Bet Klaudiju Efēbu un Valēriju Bītonu līdz ar Fortunatu, kurus mēs esam pie jums sūtījuši, atlaidiet ātrāk pie mums priecīgi un ar mieru, lai viņi jo drīz paziņotu mums par jūsu mieru un vienprātību, pēc kā mēs esam visai ilgojušies. Lai arī mēs ātrāk varētu priecāties par jūsu labo pastāvību.

2. Mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastība lai ir ar jums visiem, kā arī ar visiem tiem, kuri Dieva aicināti caur Kristu, kurā Viņam gods, slava, varenība un mūžīgs tronis no mūžības uz mūžību. Āmen.

Tulkojis A. Bite

---

[1] Šī vēstule ir oficiāls Romas draudzes vēstījums Korintas draudzei un ir loģiski, ka vēstules autoram bija jābūt oficiālam draudzes pārstāvim, visticamāk bīskapam. Tādēļ kopš seniem laikiem par vēstules autoru tiek uzskatīts Romas bīskaps Klements. Origēns (185.-254.), Eusēbijs (265.-340.), Epitānijs (315.-403.) un Hieronīms (340.-420.) idenficē autoru ar Fil. 4:3 pieminēto Klementu, Iranejs (?130.-202.) sauc Klementu par apustuļu mācekli: „Klements, kurš redzējis svētīgos apustuļus.” Pēc Pareizticīgās Baznīcas Mantojuma Svētais apustulis Pēteris neilgi pirms savām ciešanām ievētīja (ar roku uzlikšanu, рукоположил) svēto Klementu par Romas bīskapu. Pēc apustuļa nāves, pēc svētā Lina (Linna), Romas bīskapa nāves (67 – 79) un viņa pēcteča, svētā bīskapa Anaklēta (79 – 91), Romas katedrā atradās svētais Klements (no 92 – 101 gadam). Romas Klements ir miris mocekļa nāvē noslīcinot 101. gadā Hersonesā.

[2] Klements sauc Baznīcu par „piemājotāju”, kas norāda uz Baznīcas svešniecību šajā pasaulē. To pašu uzsver arī Smirnas Polikarps vēstulē Filipiešiem1; 1.Pēt. 2:11; vēstulē Diognetam 5. nod. u.c.

[3] „vecajie” – burt. „presbiteri”, ar šo vārdu Klements apzīmē draudzes garīgo vadību vispār, bīskapus un diakonus.

[4] “Raksti” un „ir rakstīts” domāti citāti no Vecās Derības, jo Jaunā Derība Klementa laikā bija tikai atsevišķas vēstules atsevišķās draudzēs, piemēram, Korintas draudzei Pāvils rakstīja, lai apvaldītu pirmo dumpi, viss pārējais tika nodots mutvārdos.

[5] Dt. 32:15. Šeit un turpmāk citāti ņemti no Septuagintas (VD grieķu tulkojuma), un tādēļ, ka Septuagintas teksts nesakrīt ar kanonisko ebreju tekstu, no kura veikti visi latviešu Bībeles tulkojumi, vēstules tulkojumā izmantoti citāti arī ir tulkoti no vēstules grieķu oriģināla.

[6] Gen. 4:3-8. Šajā vietā Septuagintas teksts mēģina skaidrot dažviet neskaidro ebreju tekstu, teoloģiski pamatot un interpretēt notiekošo, dažviet arī papildināt.

[7] Par apustuļa Pāvila atrašanos gūstā 7 reizes nav liecību ne Apustuļu darbos, ne citur Jaunajā Derībā. Klements par to runā kā Pāvila laikabiedrs.

[8] Uzskata, ka Dinaīda un Dirka varētu būt kādas kristiešu mocekles, taču martīrijos (mocekļu sarakstos) šādi vārdi nav minēti.

[9] Gen 3:23

[10] „Valdītājs” – vārda „Kungs” ekvivalents pie Klementa. Vārdu „Kungs” Klements lieto tikai Rakstu citātos un tur, kur tas attiecināts uz Jēzu Kristu. Vārda „Kungs” aizvietošana ar „Valdītājs” varētu būt skaidrojama ar autora lielo bijību pret Dieva Svēto Vārdu (Ex. 3:14).

[11] Eceh. 33:11

[12] Eceh. 18:30

[13] Tieši šādu vārdu Rakstos nav, sasaucas ar Jes 1:18

[14] Jes 1:16-20

[15] Gen. 12:1-3

[16] Gen. 13:14-16

[17] Gen. 21:22

[18] Jer. 9:23-24; 1.Sam. 2:10

[19] Mat. 5:7; 6:14,15; 7:1,2,12; Lk. 6:31, 31-38

[20] Jes. 66:2

[21] Jes. 39:13

[22] Ps. 61:15

[23] Ps. 78:36,37

[24] Ps. 12:4-6

[25] Jes. 39:13

[26] Ps. 62:5

[27] Ps. 78:36-37

[28] Ps. 31:19

[29] Ps. 12:4-6

[30] Jes. 53

[31] Ps. 22:7-9

[32] Gen. 18:27

[33] Ījaba 1:1

[34] Ījaba 14:4-5

[35] Num. 12:7

[36] Ex. 3:1; 4:10

[37] Rakstos nav

[38] Ps. 89:21

[39] Ps. 51:3-19

[40] Ījaba 38: 11

[41] Sal. pam. 20:27

[42] Ps. 34:12-18

[43] Ps. 32:10

[44] Tiešā veidā Rakstos nav, sasaucas ar 2.Pēt 3:3-4

[45] Mal. 3:1; Jes. 14:1; Hab. 2:3

[46] Fēniksa mūžīgā atjaunošanās – nākamās augšāmcelšanās priekšvēstnesis. Mītu par Fēniksu pieminējis arī sengrieķu vēsturnieks Hērodots. Ir uzskats, ka Fēnikss pieminēts arī Ījaba 29:18 ebreju tekstā, kur var lasīt: „Un es sacīju: „Es nomiršu savā ligzdā un manu dienu būs daudz kā Fēniksam”” (mūsu tulkojumā: „daudz kā smilšu”). Vēlāk mītu par Fēniksu izmanto arī Tertuliāns.

[47] Ps. 28:7

[48] Ps. 3:6

[49] Ījaba 19:25-26

[50] Ps. 19:2-4

[51] Ps. 19:2-4

[52] Ps. 139:7-10

[53] Deut. 32:8-9

[54] Deut. 4:34; Num. 18:27

[55] Sal. pam. 11:2-3

[56] Atsaucas uz Jer. 9:23-24; 1.Kor. 1:31

[57] Gen. 22:17; 15:5

[58] Gen. 1:26-27

[59] Jes. 40:10; 62:11

[60] Dan. 7:9

[61] Jes. 6:3

[62] Rakstos nav. Zīmīgi, ka arī apustulis Pāvils (1.Kor. 2:19) gandrīz burtiski min šo vietu, sacīdams: „Jo ir tā, kā rakstīts: „......””. Gan Pāvils, gan Klements atsaucas uz šo citātu kā ņemtu no Rakstiem. Iespējams uz kādu nekanonisku grāmatu. Sasaucas ar Jes. 64:4; Jes. 65:17

[63] Ps. 50:16

[64] Ps. 50: 17-24

[65] Ps. 104:4

[66] Ps. 2:7-8

[67] Ps. 110:1

[68] Ījaba 4:16-18

[69] Ījaba 15:15

[70] Ījaba 4:19 – 5:5

[71] Jes. 60:17 (citēts ar izmaiņām, „diakonus ticībā” vietā oriģinālā ir – „priekšniekus mierā”)

[72] Num. 17

[73] Tiešā veidā Rakstos nav, sasaucas ar Ps. 12:26a

[74] Ps. 18:26-27

[75] Kristus vārdu komplitācija no Mt. 26:24; 18:6-7; Lk. 17:1-2

[76] Šī šķelšanās Korintas draudzē ir daudz bīstamāka par pirmo, kura notika Pāvila laikā. Klements ar nicinājumu vēršas pret šķelšanās iniciatoriem, kuri apzināti ir izraisījuši šo otro šķelšanos draudzē, un brīdina, ka šīs nekārtības var izraisīt arī bīstamu reakciju (iespējams vajāšanas) no ārpuses (resp. pagāniem).

[77] Ps. 118:19-20

[78] Jes. 26:20

[79] Ps. 69:31-33

[80] Ps. 50:15-16

[81] Ps. 51:19

[82] Ex. 32:7-10

[83] Ex. 32:31-32

[84] Ps. 118:18

[85] Sal. pam. 3:12

[86] Ps. 141:5

[87] Ījaba 5:17-26

[88] Sal. pam. 1:23-31