Kristus nepiedzima, lai nodibinātu jaunu reliģiju

Kristus nepiedzima, lai nodibinātu jaunu reliģiju

metropolīts Ierofejs (Vlahoss)

Atkal Dieva mīlestība un žēlastība mūs padarīja cienīgus svinēt dižos Kristus Piedzimšanas svētkus, Jēzus Kristus Piedzimšanu kā cilvēkam. Viņš, Kurš bija piedzimis no Tēva kā Dievs pirms mūžības, un bija piedzimis bez sēklas no Vissvētās Dievmātes kā cilvēks. Divas dzimšanas: mūžībā un laikā, kura kļuva par iemeslu mūsu pašu atdzimšanai. Šī iemesla dēļ mūsu Baznīcas svētie dziedājumu sacerētāji un arī visi Svētie Tēvi dzied un slavē Dievcilvēku Kristu, Kurš atdzemdināja cilvēku un atjaunoja visu radību, tādejādi dodot gan cilvēkam, gan visai radībai citu perspektīvu un jēgu.

Visos Svēto Rakstu un svēto tēvu darbu tekstos ir skaidri redzams, ka Kristus nav iemiesojies, lai nodibinātu jaunu reliģiju, kura tiktu ierindota starp visām citām vecākajām reliģijām, bet Viņš tapa par cilvēku, tajā pašā laikā nepārstājot būt par Dievu, lai radītu jaunu stāvokli, lai iedotu cilvēkam jaunu perspektīvu. Kristus nav jauns reliģiozais līderis, un Kristietība nav jauna reliģija, kas var tikt pievienota pie citām esošajām reliģijām.

Pirmkārt, ar Savu iemiesošanos Kristus pierādīja, ka tā saucamie dievi, kurus pielūdza cilvēki, ir elki un neeksistējošas fantāzijas. Ar Kristus piedzimšanu “pasaulei atspīdēja prāta gaisma”. Viņš Pats pasludināja Savu unikalitāti: “Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība” (Jņ. 14:6). Viņa kalna sprediķī Viņš atkārtoti teica: “Jūs esat dzirdējuši... Bet Es jums saku...” (Mt. 5:33-34). Jāņa Atklāsmes grāmatā (Apokalipsē) Viņš apgalvo: “"Es esmu Alfa un Omega!" saka Kungs Dievs, kas ir, kas bija, kas nāk, Visuvaldītājs!” (Atkl. 1:8). Šajā perspektīvā Svētie Apustuļi liecināja par savu ticību un cieta mocības. Apustulis Pēteris, būdams Svētā Gara piepildīts, apstiprina: “Nav pestīšanas nevienā citā; jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana.” (Ap. d. 4:12). Un apustulis Pāvils, attiecībā uz elku pielūdzēju domāšanas veidu teica, ka viņu neapdomīgās sirdis kļuva aptumšotas ar viņu iedomīgajām domām un tādā veidā viņi “un apmainījuši neiznīcīgā Dieva godību pret iznīcīgam cilvēkam un putniem, lopiem un rāpuļiem līdzīgiem tēliem” (Rom. 1:23).

Tad Kristus ar Savu mācību, dzīvi, Krustu un Augšāmcelšanos, izdziedināja cilvēku no reliģijas slimības, kā mācīja nesen mūžībā aizgājušais mūsu Baznīcas izcilais skolotājs (t. Jānis Romanidiss). Dažādas reliģijas mēģina izpirkt vainu no uzskatos pieņemtajām Dieva dusmām, meklējot, kā pārvarēt šķiršanās barjeru starp cilvēku un Dievu, pārgalvīgi izmantojot iztēli un pārdomas un apmierinot cilvēku kaislības. Tādā veidā viņi rada pestīšanas ilūziju, kultivē fanātismu un agresiju, un viņi nevar iziet ārpus nāves un grēka problēmas. Bet Kristus, patiesais Dievs, cilvēka dabu apvienoja ar dievišķo dabu, ar Krustu un Augšāmcelšanos uzvarēja nāvi, satrieca visus iedomāto dievu elkus un atbrīvoja cilvēku no nāves, grēka un sātana tirānijas.

Un, protams, tas nozīmē, ka Kristietība nav reliģija kā citas, tā vispār nav reliģija, bet tā ir Baznīca. Šī nav reliģioza kopiena, kuras mērķis ir pielūgt Dievu, lai tiktu atpestīta, bet ir Baznīca, kura ir Kristus Miesa, Dieva un cilvēku savienība, kas satur sevī kā dzīvos, tā aizgājušos tās locekļus. Baznīca ir garīga slimnīca, slimnīca, kas dziedina cilvēka slimo personību un atbrīvo viņu no nāves un bojāšanās, atbrīvojot dvēseles un miesas spēkus no kaislību iznīcīgā spēka un nostiprinot visu cilvēka personību kopumā. Tas ir tieši tāpēc, ka tā dziedina neveselīgo cilvēka personību, tas ir iemesls, kāpēc tā ir īsta ģimene, kurā starp tās locekļiem tiek kultivēta mīlestība, caur kuru attīstās filantropija un līdzjūtība, un pat cilvēku attiecības tiek atjaunotas sabiedrībā un visā radībā.

Šo rāmju ietvaros mēs apgalvojam, ka Kristietība nav reliģija, bet ir Baznīca, un ir liela atšķirība starp reliģiju un Baznīcu. Protams, ir iespējams kādiem no Baznīcas locekļiem uztvert Kristietību kā reliģiju, tas ir, reliģiozēt baznīcisku dzīvi, sagrozīt Kristietību no dzīves veida par standartizētu reliģiozitāti, no kopības ar dzīvo Dievu par maģiskām un ceremoniālām attiecībām ar Dievu. Neskatoties uz to Baznīca par to nav atbildīga, bet gan cilvēki, kuri nav spējīgi īstenot baznīciskās dzīves augsto jēgu un nodomu un paliek zemā reliģiskā līmenī, kuru viņi absolutizē.

Šodien, ar Baznīcas diženajiem svētkiem, Kristus Piedzimšanu, kuru visi svin un viss ir spoži, jums jāsajūt Kristu, Kurš ir šodien piedzimis arī Dievišķajā Liturģijā, nevis kā reliģijas līderi, bet kā debesu un zemes Kungu, vienīgo Dievu un Pestītāju, mūsu dvēseļu Dziedinātāju un Pestītāju, Baznīcas Galvu, kura iesvēta cilvēku, dziedinot un palīdzot viņam uzvarēt viņa kaislības un egocentrismu. Un dzīvojot egocentrisma un iedomātas reliģijas labirintā, kas kultivē fanātismu un naidu, mums jāpieķeras Kristus mācībai, lai pieredzētu Viņa dzīvi, lai ar visu pasauli kopā sasniegtu gan jēgu, gan mērķi.

Lai iemiesotā Dēla un Dieva Vārda svētība un žēlastība ir ar jums visiem.

Pareizticīgā Baznīca kā terapeitiska zinātne

Pareizticīgā Baznīca kā terapeitiska zinātne
Limasolas metr. Afanāsijs, Kipras Baznīca
Pamatreferāts 2006. gada konferencē “Dziedināšana Bizantijā:
 piemērošana mūsdienās”, ASV


Pirmkārt, es vēlos nodot svētību un vēsti no Pareizticīgās Baznīcas Kiprā, no Kipras Apustuliskās Baznīcas, kura pēdējos divus tūkstošus gadu ir glabājusi pareizticības ticību un vēsti. Un tūkstošiem gadu ir glabājusi šīs salas hellēnisko kultūru.
Tēma, par kuru šodien esmu aicināts izteikties, ir Pareizticīgā Baznīca kā terapeitiska zinātne. Dabiski, informāciju un zināšanas mēs balstīsim Jaunajā Derībā, Baznīcas tēvu mācībā un pašas Baznīcas prakses īstenībā.
Sākumā, kā mums vēsta Bībele, Dievs radīja cilvēku pēc Sava Tēla.[1] Kāds Dievs ir pēc Savas dabas un būtības, Tam līdzīgu ar Savu žēlastību[2] Viņš radīja Savu ikonu[3], kas ir cilvēks. Cilvēka indivīds, kādu to radījis Dievs, žēlastībā ir Dieva ikona. Patiesi vesels ir tāds indivīds, kādu sākotnēji viņu bija radījis Dievs. Lai mēs saprastu, kāds ir cilvēka dabiskais stāvoklis, mums ir jāsaprot arī, kāda ir Dieva daba. Jaunajā Derībā evaņģēlists Jānis atklāj, ka Dievs ir mīlestība.[4] Var teikt, ka cilvēks ar [Dieva] žēlastību arī ir mīlestība. Dabiski un veselīgi cilvēks rīkojās tādā pašā veidā, kādā viņš vai viņa ir Dieva radīti – lai mīlētu žēlastībā.
Kā mēs zinām no Svētajiem Rakstiem, cilvēks pārkāpa Dieva bausli.[5] Tas ir tas, ko mēs saucam par cilvēka kritienu. Šis cilvēka dabas skaistums, ko Dievs bija devis, tika iedragāts. Cilvēks no skaistas būtnes pārvērtās par neglītu. Visas Dieva dotās dāvanas cilvēka dabā pārveidojās iekš viņa par iznīcinošām kaislībām un grēkiem. Tātad pirms krišanas cilvēks rīkojās kā nesavtīga mīlestība, pēc krišanas viņš vairs nedarbojas kā mīlestība, bet kā egocentriski virzīts attiecībās ar citiem cilvēkiem. Mīlestības vietā ienāk bailes. No bailēm izceļas viss pārējais ļaunums. Tātad tagad mums ir cits cilvēka tips – pēc kritiena cilvēks jeb cilvēciska būtne. Cilvēks pēc kritiena un kā viņš pēc tam attīstījās. Svētie Tēvi[6] šo cilvēku sauc par slimu personu – par personu, kas cieš no visāda veida kaislībām.
Tālāk Svētajos Rakstos mēs redzam, ka Dievs sūta Savus praviešus un vēlāk Dievs sūtīja Savu Dēlu kā veidu un līdzekli, lai atjaunotu šo sagrauto stāvokli. Kā saka Jānis Teologs: „Vārds tapa Miesa un dzīvoja starp mums”[7]. Tas mums ir trešais personas tips – Dievcilvēks Jēzus Kristus, jaunais Cilvēks, jaunais Ādams. Tas ir fakts, kas ienāk cilvēces vēsturē. Šis Dievcilvēks ir mūsu pestīšanas Arhetips un Prototips.
Tātad mums ir dabiskais cilvēks Ādams, kurš veselīgi darbojās tāds, kāds viņš ir iznācis no Dieva rokām. Mums ir slimais cilvēks pēc Ādama krišanas, iekš kura darbojas visas kaislības un grēki. Un mums ir jaunais Ādams – Jēzus Kristus.
Pestīšana, ko Jēzus atnesa pasaulei nav maģisks notikums. Tas nav filosofisks notikums. Un nav arī morāls notikums. Un nav pat arī metafizisks[8] notikums. Bet tā ir terapeitiska pedagoģija, kura ir dota Baznīcai, lai tā darbotos kā slimnīca cilvēkiem. Šī terapeitiskā pedagoģija darbojas divos veidos. Pirmais veids ir ar svētības klātbūtni iekš Baznīcas un tajā pašā laikā ar labprātīgu indivīda līdzdalību. Tie abi nevar darboties paši par sevi. Tas Kungs ir devis Baznīcai Svētā Gara svētību, kas, pirmkārt, izpaužas Baznīcas Svētnoslēpumos (Sakramentos). Tas ir iemesls, kāpēc Jēzus teica, ka cilvēka pestīšanas priekšnosacījums nav tikai ticība, bet arī Kristība.[9]
Tātad cilvēka atjaunošanas Dievā pamata notikums ir Kristība, Mirru svaidīšana ar kulmināciju Svētā Vakarēdiena baudīšanā. Visas šīs lietas ir dāvātas Baznīcai kā dāvanas. It īpaši Piecdesmitdienē[10]. Un kaut arī tās ir dotas cilvēkiem, tās nedarbojas, ja cilvēks pats tās neiedarbina ar savu brīvo gribu. Šī indivīda brīvība iedarbināt Svētā Gara dāvanas Pareizticīgajā Baznīcā tiek saukta par askēzi, kas grieķiski nozīmē ‘vingrināšanos’, garīgo vingrināšanos. Tas ir balstīts Kristus vārdos, Kurš teica: ja mēs Viņu mīlam, mēs pildām Viņa baušļus. Ja kāds mīl un seko Viņa baušļiem, Dievs Sevi atklāj šai personai. Optiskais orgāns, kas ļauj indivīdam ieraudzīt Dievu savā eksistencē, ir tas, ko Svētie Raksti un svētie tēvi sauc par ‘sirdi’. Protams, ka mēs nerunājam par [fizisko] sirdi, kas saslimst, bet mēs varam teikt, ka tas ir indivīda psihonoētisko[11] spēku centrs. Šī prakse iedarbina Svēto Garu, Svētā Gara dāvanas un darbojas trīs posmos.
Pirmo posmu veido cilvēka sirds attīrīšanās no grēka un kaislībām.
Otrais posms ir personas apgaismība. Tas izpaužas tajā, ka cilvēks spēj atšķirt Dieva darbību no sātana darbības. Svētie tēvi to grieķiski sauc par ‘photismon’ jeb apgaismību.
Trešais posms ir daudz vairāk Dieva ziņā. Kamēr cilvēks paliek brīvs, lai cīnītos par pilnveidošanos. Un to sauc par ‘theosis’ jeb dievišķošanos vai vienotību ar Dievu.
Arī Baznīcas tēvi saskata katra indivīda dzīvē trīs posmus, kuros cilvēki var pieredzēt Dieva klātbūtni.
Pirmais posms ir kalpa posms. Šajā posmā cilvēks bīstas Dievu un viss, ko viņš dara, viņš to dara, baidīdamies no Dieva. Kad mēs runājam par bailēm, mēs nedomājam bailes, kuras mums visiem cilvēkiem ir, kad mēs tuvojamies Dievam, bet psiholoģiskas bailes no Dieva.
Otrais posms ir tas, ko Baznīcas tēvi sauc par Dieva algotņiem. Cilvēki pamato savu ticību uz apmaiņu ar Dievu. Viņi seko Dieva baušļiem, jo savā prātā viņi gaida apbalvojumu no Dieva, tā ir sava veida apmaiņa.
Trešais posms ir Dieva bērna stāvoklis, kurā cilvēkā dabiski darbojas mīlestība, nesavtīga mīlestība, un šāda persona cīnās par savu pilnveidošanos tikai tāpēc, ka mīl Dievu. Atgādināšu jums divus izteicienus: vienu no Jaunās Derības un otru no svēto dzīvēm.
Viens izteiciens nāk no svētā apustuļa Jāņa, kurš teica: „Pilnīga mīlestība aizdzen bailes.”[12] Un otrs – no svētā Antonija Lielā, kurš bieži sacīja: „Es vairs nebīstos Dieva, bet gan mīlu Viņu.”
Tātad, ja mēs saprotam, kā Pareizticīgā Baznīca saprot indivīda veselību, mums jāredz cilvēks kā Dieva bērns, kurš pasaulē darbojas caur Dieva un citu cilvēku, un savas vides, un sevis paša mīlestību. Šādā cilvēkā ir redzams balanss. Indivīdā iestājas tāda paša veida līdzsvars, kāds ir iekš Dieva.
Viens princips, kas mums ir jāpatur prātā, ir pats pamatprincips – veids, kā Baznīca redz cilvēku. Baznīca neaplūko cilvēku atsevišķi kā dvēseli un ķermeni, bet redz cilvēka personu kā vienu realitāti starp dvēseli un miesu.
Tātad arī terapija vai pestīšana neattiecas tikai uz vienu cilvēka esības aspektu: vai tā ir dvēsele, ķermenis vai prāts. Bet tā ir saistīta ar visu personu kopumā. Cilvēks tiek dziedināts holistiski (kopumā) – gan ķermenis, gan prāts, gan gars. Tas ir iemesls, kāpēc Pareizticīgajā Baznīcā mēs izrādām cieņu svēto relikvijām, jo mēs ticam, ka pilnīgi visa cilvēka daba piedalās Dieva žēlastības uzņemšanā – gan ķermenis, gan dvēsele. Un visu personu pagodina[13] Pats Dievs.
Šī askēze, šie vingrinājumi, ko Baznīca mums māca, nav burta kalpības jautājums (juridisku attiecību pieeja), bet tie ir tīri terapeitiskas dabas. Tieši tāpat kā, ejot pie ārsta, kurš mums piedāvā terapeitisku pedagoģiju un dod mums medikamentus, lai mums kļūtu labāk. Saprotams, kad dakteris mums sniedz šo terapeitisko pedagoģiju, tas nenozīmē, ka viņš mūs soda. Tāpat arī Baznīca, dodot mums Dieva baušļus, māca sekmīgi tikt galā ar šiem vingrinājumiem. Tā ir mūsu pašu holistiskā terapija. Šai terapijai ir konkrētas sekas. Tās nav metafiziskas, citiem vārdiem, tās nenotiek pēc tam, kad mēs nomirstam. Bet noteikti sākās jau šīs dzīves laikā un turpinās pēc nāves.
Es jums pastāstīšu brīnišķīgu stāstu. Starecs Paīsijs Svētkalnietis[14] mums ar vienkāršiem vārdiem mēģināja izstāstīt, kā Baznīca dziedina cilvēka dabu. Viņam bija paradums sacīt: „Visu to darbu, ko mēs veicam Baznīcā, mēs darām, lai vienkārši pēc nāves nokļūtu paradīzē. Un ja mums nav liecību šīs dzīves laikā par mūsu pašu pestīšanu, tad Baznīca izskatītos pēc ārsta, kurš, kad tev sāp vēders, dod tev visāda veida medikamentus un daudz padomu par to, no kā uzmanīties, un saka tev: „Ja tu lietosi šos medikamentus, tev paliks labāk pēc nāves”.” Jūs saprotat, ka tas būtu smieklīgi. Ja Baznīca runātu par metafizisku cilvēka terapiju, tas nozīmē, ka cilvēks izārstētos tikai aizsaulē – pēc nāves. Cilvēks jau šīs dzīves laikā kļūst par Dieva bērnu, uzvar nāvi un piedzīvo savas dziedināšanās realitāti šajā dzīvē un turpina to arī pie Dieva mūžībā.
Kāds var uzdot jautājumu: kādi rezultāti ir šajā dzīvē? Ja nav rezultātu šajā dzīvē, ko var pārbaudīt, tad kāds to var apšaubīt un atvairīt. Vai pateikt, ka tas nav nedz loģiski, nedz arī nopietni.
Laimīgā kārtā mums ir Baznīcā visu šo lietu pierādījums tam, ko Baznīca īsteno cilvēkos. Tieši tāpat kā matemātikā. Mēs nezinām, kā tas ir ASV, bet Kiprā matemātikā mums vajag pierādīt kādas formulas rezultātu. Citiem vārdiem sakot – vai tās lietas, ko vēsta Evaņģēlijs un saka Baznīca, ir patiesas? Un vai cilvēks var izpētīt šīs lietas ar savu prātu, ka tās ir patiesas? Jo, ja nav pierādījumu, tad Baznīcas pamati ir vāji un nav stingri, tos var viegli apgāzt. Evaņģēlija un Baznīcas pierādījums, citiem vārdiem, terapeitiskā pedagoģija, kas īstenojas cilvēkos ir tie, kuri tikuši izdziedināti. Tāpat kā ārstam ir nepietiekami parādīt savu izglītības pakāpi. Mēs vēlētos redzēt cilvēkus, kurus viņš ir izdziedinājis. Mūsu valstī mēs neticam izglītības pakāpēm, kas ir uz sienas, bet mēs noskaidrojam, kurš ir bijis pie šī ārsta un kā un vai vispār ir izārstējies. Tas pats ir ar Baznīcu. Visas lietas, ko Evaņģēlijs un svētie tēvi saka, var būt ļoti skaistas, bet mums jāredz, vai kāds to ir īstenojis. Vai tas ir patiesi īstenībā iespējams? Šajā īstenībā viņi pārbauda Baznīcas svētos. Un, kad mēs sakām svētie, mēs nedomājam kaut kādas būtnes no ārpasaules, bet tādus pašus cilvēkus kā mēs, kuri pēc Baznīcas terapeitiskās pedagoģijas dzīvesveida īstenošanas, sevī ir pieredzējuši un pierādījuši pasaulei pestīšanu un terapiju, ko Baznīca viņiem bija dāvājusi. Svētie ir šis pierādījums. Mūsu Baznīcā pēdējo divu tūkstošu gadu laikā līdz šodienai ir miljoniem svēto. Viņi apliecina faktu, ka Dieva žēlastība dziedina indivīdu.
Kad mēs runājam par pestīšanu šajā realitātē, mēs nerunājam par kādu, kurš visu dienu lūdzas un lasa savā nodabā. Bet par cilvēku, kurš kļūst par normālu līdzsvarotu cilvēku. Pilnīgam cilvēkam Kristū pašam sevī ir noteikti elementi, kas pierāda Dieva klātbūtnes esamību viņā. Tie ir elementi, kurus svētais Pāvils norāda mums kā Svētā Gara autentiskuma kritērijus. Kāds var jautāt: „Vai manī patiesi ir Svētā Gara augļi?” Viņš var domāt, ka viņā tie ir, bet patiesībā viņā to nav. Tātad sv. Pāvils saka mums, ka ir Svētā Gara augļi un lai mēs sevi nepieviļam. Viņš piemin dažus no šiem augļiem. Mēs varam paskatīties uz šo uzskaitījumu un redzēt, vai tie ir atrodami mūsos. Kā Kristus saka Evaņģēlijā: „Koku var pazīt pēc tā augļiem.”[15] Svētais Pāvils saka, ka Svētā Gara augļi ir mīlestība, prieks, miers, pacietība, labestība, ticība...[16] Šie ir galvenie Svētā Gara augļi. Sv. Jānis Teologs savā pirmajā vēstulē piemin citu specifisku kritēriju, kā noteikt garus: vai tie ir no Dieva, vai nav... Tātad ap. Jānis aicina neuzticēties katram garam, kas ir mūsos, bet patiesības kritērijs ir apliecinājums, ka Jēzus Kristus mūsu dēļ ir kļuvis par Cilvēku.[17]
Parādot mums šos divus kritērijus, redzam, ka cilvēka pestīšana nav tikai personīgu pūliņu rezultāts, bet tas tiek veikts Baznīcā un ar Baznīcu. Tas nenozīmē, ka mēs noraidām citus cilvēkus, jo tas nav mūsu darbs. Bet tas nozīmē, ka mums jābūt ļoti uzmanīgiem, lai saprastu, kur un kā mēs cīnāmies. Un tā ir liela atbildība, kura mums ir kā kristiešiem, lai pierādītu cilvēka esības terapiju Evaņģēlijā.
Iespējams, kaut kad vēlāk mēs varēsim šo tēmu izvērst. Šis būtībā ir īss kopsavilkums. Uzmetums Baznīcas ticībai kā terapeitiskai pedagoģijai. Paldies!

---

[1] 1. Moz. 1:26-27
[2] “Žēlastība” un “svētība” Pareizticīgās Baznīcas teoloģiskajā terminoloģijā pārsvarā apzīmē Dieva neradīto enerģiju – spēku vai darbību, ar ko Dievs Sevi atklāj cilvēkam. Ar Dieva neradītās enerģijas palīdzību cilvēks dziedinās no grēka, atjaunojas, top iesvētīts un dievišķots. Tas, ka tā ir neradīta, apzīmē to, ka tā ir Dieva dabas neatdalāma daļa, jo Neradīts ir tikai Trijādīgais Dievs. Svētie ir cilvēki, kas ir īsteni savienojušies ar Dievu, caurausti ar Viņa žēlastību un pārveidoti ar dievišķo enerģiju, tādējādi kļūstot dievlīdzīgi jeb svēti. Svēts ir tikai Dievs. Par svēto kļuvis cilvēks nav vienkārši tikumīga un laba persona (tas ir sasniedzams arī bez autentiskas Baznīcas dzīves Svētajā Garā), bet svēts ir cilvēks, kurš patiesi ir savienojies ar Dievu un tādā veidā uzņēmis sevī Pašu Dievu, Kurš Savā mīlestībā cilvēku apdāvina ar Savām īpašībām.
[3] Grieķiski vārds ‘ikona’ - εἰκών [eikon] nozīmē ‘tēls’.
[4] 1. Jāņa 4:8, 4:16.
[5] 1. Moz. 3. nodaļa.
[6] Svētie Tēvi ir tie, kuri īstenā Dieva pieredzē pārdzima Svētajā Garā, pārvarot Dievā savu egocentrisko grēcīgo stāvokli, sasniedza garīgus augstumus un pēc tam izklāstīja šo pieredzi. - Tulk. piez.
[7] Jāņ. 1:14.
[8] Metafizika ir filozofijas nozare, kas nodarbojas ar "pirmo principu" un "esības" (ontoloģijas) jautājumiem. - Tulk. piez.
[9] Runa ir par Svētnoslēpumiem jeb Sakramentiem (piem., Kristības, Mirru Svaidīšana, Svētais Vakarēdiens u.c.) Pareizticīgās Baznīcas dzīves kontekstā. Baznīca neatzīst Svētnoslēpumu patiesu darbību citās iestādēs, kas sevi uzdod par baznīcu vai draudzi, jo tās nedzīvo Apustuliskajā un Svētā Gara tradīcijā. Tas redzams no tā, ka netiek saglabāta vienota vēsturiskā Baznīcas mācība un dzīvesveids, un tā rezultātā nerodas Dievā atdzimuši cilvēki – svētie, atbilstoši tam, kā tas norit Baznīcā no pirmajiem gadsimtiem līdz mūsdienām. Diemžēl maldīgā un vēsturiski nesen izdomātā ekumenisma plīvurā cilvēks var domāt, ka šeit teiktais attiecas uz visām “kristīgajām” konfesijām, un pēc tam brīnīties, kāpēc dzīvē nedarbojas tas, par ko te ir runa. - Tulk. piez.
[10] Piecdesmitdiene jeb Piecdesmitā diena pēc Kristus Augšāmcelšanās (tautā vēl sauc par Vasaras svētkiem) un desmit dienas pēc Viņa uziešanas debesīs, kad uz apustuļiem nonāca Svētais Gars uguns mēļu izskatā. - Tulk. piez.
[11] Psihonoētisks – no grieķu val., ‘psihē’ – ‘dvēsele’ un ‘nous’, no kā izriet vārds ‘noētisks’ – tāds, kas saistīts ar nous; pareizticīgajā terminoloģijā ‘nous’ ir augstākais orgāns, kas ir paredzēts saskarsmei ar Dievu un Viņa izziņai; bieži tas tiek tulkots kā ‘prāts’, ‘sirdsprāts’ vai ‘gars’, bet tas ir no racionālā prāta atšķirīgs orgāns. - Tulk. piez.
[12] 1. Jāņ. 4:18. 
[13] Ar „pagodina” šajā kontekstā domāts, ka Pats Dievscilvēks cieši savieno ar Sevi – dievišķo, pēc tam, kad cilvēks ar Dieva palīdzību un attīrījies no grēkiem un izdziedinājies no kaislību un egoisma varas. Dieva ‘godība’ ir viens no Dieva neradītās enerģijas apzīmējumiem. Baznīcas dzīvē kā Kristus Miesā ir liels notikums, kad rodas jauni svētie – Dieva pagodinātie – “kad viens loceklis top godāts, tad visi locekļi priecājas līdzi”. (1. Kor. 12:26) - Tulk. piez.
[14] Sirdsskaidrais Paīsijs Svētkalnietis (1924-1994) – viens no viscienītākajiem XX gadsimta grieķu svētajiem, Atona kalna mūks. Ļoti pazīstams ar savām garīgajām pamācībām, dziļi askētisku virzību pie Dieva un ar tādām Svētā Gara dāvanām kā pravietošana un dziedināšana. Tiek ļoti godāts arī krievu un angļu valodīgajā pareizticīgajā vidē. Kanonizēts 2015. g. 13. janvārī. - Tulk. piez.
[15] Lūk. 6:43-45 “Tas nav labs koks, kas nes sliktus augļus, un tas nav nelāgs koks, kas nes labus augļus. Katru koku pazīst pēc tā augļiem: jo no ērkšķiem nevar ievākt vīģes, nedz vīnogas no dadžiem. Labs cilvēks no savas sirds labumu krājumiem sniedz labo, bet ļaunais – no ļaunā krājumiem sniedz ļauno: jo no pārpilnas sirds mute runā.”
Mat. 7:15-20 “Uzmanieties no viltus praviešiem, tie nāk pie jums avju drēbēs, taču no iekšpuses tie ir plēsīgi vilki. Jūs viņus pazīsiet pēc augļiem; vai tad kāds lasa vīnogas no ērkšķiem vai vīģes no dadžiem? Tā katrs labs koks nes labus augļus, bet nelāgs koks nes sliktus augļus. Labs koks nevar nest sliktus augļus, nedz nelāgs koks – labus. Ikvienu koku, kas nenes labus augļus, nocērt un iemet ugunī. Tātad pēc viņu augļiem jūs tos pazīsiet.”
[16] Gal. 5:22 “Bet Gara auglis ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība.”
[17] 1. Jāņ. 4:1-2 “Mīļie, neticiet katram garam, bet pārbaudiet garus, vai viņi ir no Dieva, jo daudz viltus pravieši ir izgājuši pasaulē. No tā atzīstiet Dieva Garu: ikviens gars, kas apliecina Jēzu Kristu miesā nākušu, ir no Dieva. ”