Pareizticīgā Baznīca kā terapeitiska zinātne

Pareizticīgā Baznīca kā terapeitiska zinātne
Limasolas metr. Afanāsijs, Kipras Baznīca
Pamatreferāts 2006. gada konferencē “Dziedināšana Bizantijā:
 piemērošana mūsdienās”, ASV


Pirmkārt, es vēlos nodot svētību un vēsti no Pareizticīgās Baznīcas Kiprā, no Kipras Apustuliskās Baznīcas, kura pēdējos divus tūkstošus gadu ir glabājusi pareizticības ticību un vēsti. Un tūkstošiem gadu ir glabājusi šīs salas hellēnisko kultūru.
Tēma, par kuru šodien esmu aicināts izteikties, ir Pareizticīgā Baznīca kā terapeitiska zinātne. Dabiski, informāciju un zināšanas mēs balstīsim Jaunajā Derībā, Baznīcas tēvu mācībā un pašas Baznīcas prakses īstenībā.
Sākumā, kā mums vēsta Bībele, Dievs radīja cilvēku pēc Sava Tēla.[1] Kāds Dievs ir pēc Savas dabas un būtības, Tam līdzīgu ar Savu žēlastību[2] Viņš radīja Savu ikonu[3], kas ir cilvēks. Cilvēka indivīds, kādu to radījis Dievs, žēlastībā ir Dieva ikona. Patiesi vesels ir tāds indivīds, kādu sākotnēji viņu bija radījis Dievs. Lai mēs saprastu, kāds ir cilvēka dabiskais stāvoklis, mums ir jāsaprot arī, kāda ir Dieva daba. Jaunajā Derībā evaņģēlists Jānis atklāj, ka Dievs ir mīlestība.[4] Var teikt, ka cilvēks ar [Dieva] žēlastību arī ir mīlestība. Dabiski un veselīgi cilvēks rīkojās tādā pašā veidā, kādā viņš vai viņa ir Dieva radīti – lai mīlētu žēlastībā.
Kā mēs zinām no Svētajiem Rakstiem, cilvēks pārkāpa Dieva bausli.[5] Tas ir tas, ko mēs saucam par cilvēka kritienu. Šis cilvēka dabas skaistums, ko Dievs bija devis, tika iedragāts. Cilvēks no skaistas būtnes pārvērtās par neglītu. Visas Dieva dotās dāvanas cilvēka dabā pārveidojās iekš viņa par iznīcinošām kaislībām un grēkiem. Tātad pirms krišanas cilvēks rīkojās kā nesavtīga mīlestība, pēc krišanas viņš vairs nedarbojas kā mīlestība, bet kā egocentriski virzīts attiecībās ar citiem cilvēkiem. Mīlestības vietā ienāk bailes. No bailēm izceļas viss pārējais ļaunums. Tātad tagad mums ir cits cilvēka tips – pēc kritiena cilvēks jeb cilvēciska būtne. Cilvēks pēc kritiena un kā viņš pēc tam attīstījās. Svētie Tēvi[6] šo cilvēku sauc par slimu personu – par personu, kas cieš no visāda veida kaislībām.
Tālāk Svētajos Rakstos mēs redzam, ka Dievs sūta Savus praviešus un vēlāk Dievs sūtīja Savu Dēlu kā veidu un līdzekli, lai atjaunotu šo sagrauto stāvokli. Kā saka Jānis Teologs: „Vārds tapa Miesa un dzīvoja starp mums”[7]. Tas mums ir trešais personas tips – Dievcilvēks Jēzus Kristus, jaunais Cilvēks, jaunais Ādams. Tas ir fakts, kas ienāk cilvēces vēsturē. Šis Dievcilvēks ir mūsu pestīšanas Arhetips un Prototips.
Tātad mums ir dabiskais cilvēks Ādams, kurš veselīgi darbojās tāds, kāds viņš ir iznācis no Dieva rokām. Mums ir slimais cilvēks pēc Ādama krišanas, iekš kura darbojas visas kaislības un grēki. Un mums ir jaunais Ādams – Jēzus Kristus.
Pestīšana, ko Jēzus atnesa pasaulei nav maģisks notikums. Tas nav filosofisks notikums. Un nav arī morāls notikums. Un nav pat arī metafizisks[8] notikums. Bet tā ir terapeitiska pedagoģija, kura ir dota Baznīcai, lai tā darbotos kā slimnīca cilvēkiem. Šī terapeitiskā pedagoģija darbojas divos veidos. Pirmais veids ir ar svētības klātbūtni iekš Baznīcas un tajā pašā laikā ar labprātīgu indivīda līdzdalību. Tie abi nevar darboties paši par sevi. Tas Kungs ir devis Baznīcai Svētā Gara svētību, kas, pirmkārt, izpaužas Baznīcas Svētnoslēpumos (Sakramentos). Tas ir iemesls, kāpēc Jēzus teica, ka cilvēka pestīšanas priekšnosacījums nav tikai ticība, bet arī Kristība.[9]
Tātad cilvēka atjaunošanas Dievā pamata notikums ir Kristība, Mirru svaidīšana ar kulmināciju Svētā Vakarēdiena baudīšanā. Visas šīs lietas ir dāvātas Baznīcai kā dāvanas. It īpaši Piecdesmitdienē[10]. Un kaut arī tās ir dotas cilvēkiem, tās nedarbojas, ja cilvēks pats tās neiedarbina ar savu brīvo gribu. Šī indivīda brīvība iedarbināt Svētā Gara dāvanas Pareizticīgajā Baznīcā tiek saukta par askēzi, kas grieķiski nozīmē ‘vingrināšanos’, garīgo vingrināšanos. Tas ir balstīts Kristus vārdos, Kurš teica: ja mēs Viņu mīlam, mēs pildām Viņa baušļus. Ja kāds mīl un seko Viņa baušļiem, Dievs Sevi atklāj šai personai. Optiskais orgāns, kas ļauj indivīdam ieraudzīt Dievu savā eksistencē, ir tas, ko Svētie Raksti un svētie tēvi sauc par ‘sirdi’. Protams, ka mēs nerunājam par [fizisko] sirdi, kas saslimst, bet mēs varam teikt, ka tas ir indivīda psihonoētisko[11] spēku centrs. Šī prakse iedarbina Svēto Garu, Svētā Gara dāvanas un darbojas trīs posmos.
Pirmo posmu veido cilvēka sirds attīrīšanās no grēka un kaislībām.
Otrais posms ir personas apgaismība. Tas izpaužas tajā, ka cilvēks spēj atšķirt Dieva darbību no sātana darbības. Svētie tēvi to grieķiski sauc par ‘photismon’ jeb apgaismību.
Trešais posms ir daudz vairāk Dieva ziņā. Kamēr cilvēks paliek brīvs, lai cīnītos par pilnveidošanos. Un to sauc par ‘theosis’ jeb dievišķošanos vai vienotību ar Dievu.
Arī Baznīcas tēvi saskata katra indivīda dzīvē trīs posmus, kuros cilvēki var pieredzēt Dieva klātbūtni.
Pirmais posms ir kalpa posms. Šajā posmā cilvēks bīstas Dievu un viss, ko viņš dara, viņš to dara, baidīdamies no Dieva. Kad mēs runājam par bailēm, mēs nedomājam bailes, kuras mums visiem cilvēkiem ir, kad mēs tuvojamies Dievam, bet psiholoģiskas bailes no Dieva.
Otrais posms ir tas, ko Baznīcas tēvi sauc par Dieva algotņiem. Cilvēki pamato savu ticību uz apmaiņu ar Dievu. Viņi seko Dieva baušļiem, jo savā prātā viņi gaida apbalvojumu no Dieva, tā ir sava veida apmaiņa.
Trešais posms ir Dieva bērna stāvoklis, kurā cilvēkā dabiski darbojas mīlestība, nesavtīga mīlestība, un šāda persona cīnās par savu pilnveidošanos tikai tāpēc, ka mīl Dievu. Atgādināšu jums divus izteicienus: vienu no Jaunās Derības un otru no svēto dzīvēm.
Viens izteiciens nāk no svētā apustuļa Jāņa, kurš teica: „Pilnīga mīlestība aizdzen bailes.”[12] Un otrs – no svētā Antonija Lielā, kurš bieži sacīja: „Es vairs nebīstos Dieva, bet gan mīlu Viņu.”
Tātad, ja mēs saprotam, kā Pareizticīgā Baznīca saprot indivīda veselību, mums jāredz cilvēks kā Dieva bērns, kurš pasaulē darbojas caur Dieva un citu cilvēku, un savas vides, un sevis paša mīlestību. Šādā cilvēkā ir redzams balanss. Indivīdā iestājas tāda paša veida līdzsvars, kāds ir iekš Dieva.
Viens princips, kas mums ir jāpatur prātā, ir pats pamatprincips – veids, kā Baznīca redz cilvēku. Baznīca neaplūko cilvēku atsevišķi kā dvēseli un ķermeni, bet redz cilvēka personu kā vienu realitāti starp dvēseli un miesu.
Tātad arī terapija vai pestīšana neattiecas tikai uz vienu cilvēka esības aspektu: vai tā ir dvēsele, ķermenis vai prāts. Bet tā ir saistīta ar visu personu kopumā. Cilvēks tiek dziedināts holistiski (kopumā) – gan ķermenis, gan prāts, gan gars. Tas ir iemesls, kāpēc Pareizticīgajā Baznīcā mēs izrādām cieņu svēto relikvijām, jo mēs ticam, ka pilnīgi visa cilvēka daba piedalās Dieva žēlastības uzņemšanā – gan ķermenis, gan dvēsele. Un visu personu pagodina[13] Pats Dievs.
Šī askēze, šie vingrinājumi, ko Baznīca mums māca, nav burta kalpības jautājums (juridisku attiecību pieeja), bet tie ir tīri terapeitiskas dabas. Tieši tāpat kā, ejot pie ārsta, kurš mums piedāvā terapeitisku pedagoģiju un dod mums medikamentus, lai mums kļūtu labāk. Saprotams, kad dakteris mums sniedz šo terapeitisko pedagoģiju, tas nenozīmē, ka viņš mūs soda. Tāpat arī Baznīca, dodot mums Dieva baušļus, māca sekmīgi tikt galā ar šiem vingrinājumiem. Tā ir mūsu pašu holistiskā terapija. Šai terapijai ir konkrētas sekas. Tās nav metafiziskas, citiem vārdiem, tās nenotiek pēc tam, kad mēs nomirstam. Bet noteikti sākās jau šīs dzīves laikā un turpinās pēc nāves.
Es jums pastāstīšu brīnišķīgu stāstu. Starecs Paīsijs Svētkalnietis[14] mums ar vienkāršiem vārdiem mēģināja izstāstīt, kā Baznīca dziedina cilvēka dabu. Viņam bija paradums sacīt: „Visu to darbu, ko mēs veicam Baznīcā, mēs darām, lai vienkārši pēc nāves nokļūtu paradīzē. Un ja mums nav liecību šīs dzīves laikā par mūsu pašu pestīšanu, tad Baznīca izskatītos pēc ārsta, kurš, kad tev sāp vēders, dod tev visāda veida medikamentus un daudz padomu par to, no kā uzmanīties, un saka tev: „Ja tu lietosi šos medikamentus, tev paliks labāk pēc nāves”.” Jūs saprotat, ka tas būtu smieklīgi. Ja Baznīca runātu par metafizisku cilvēka terapiju, tas nozīmē, ka cilvēks izārstētos tikai aizsaulē – pēc nāves. Cilvēks jau šīs dzīves laikā kļūst par Dieva bērnu, uzvar nāvi un piedzīvo savas dziedināšanās realitāti šajā dzīvē un turpina to arī pie Dieva mūžībā.
Kāds var uzdot jautājumu: kādi rezultāti ir šajā dzīvē? Ja nav rezultātu šajā dzīvē, ko var pārbaudīt, tad kāds to var apšaubīt un atvairīt. Vai pateikt, ka tas nav nedz loģiski, nedz arī nopietni.
Laimīgā kārtā mums ir Baznīcā visu šo lietu pierādījums tam, ko Baznīca īsteno cilvēkos. Tieši tāpat kā matemātikā. Mēs nezinām, kā tas ir ASV, bet Kiprā matemātikā mums vajag pierādīt kādas formulas rezultātu. Citiem vārdiem sakot – vai tās lietas, ko vēsta Evaņģēlijs un saka Baznīca, ir patiesas? Un vai cilvēks var izpētīt šīs lietas ar savu prātu, ka tās ir patiesas? Jo, ja nav pierādījumu, tad Baznīcas pamati ir vāji un nav stingri, tos var viegli apgāzt. Evaņģēlija un Baznīcas pierādījums, citiem vārdiem, terapeitiskā pedagoģija, kas īstenojas cilvēkos ir tie, kuri tikuši izdziedināti. Tāpat kā ārstam ir nepietiekami parādīt savu izglītības pakāpi. Mēs vēlētos redzēt cilvēkus, kurus viņš ir izdziedinājis. Mūsu valstī mēs neticam izglītības pakāpēm, kas ir uz sienas, bet mēs noskaidrojam, kurš ir bijis pie šī ārsta un kā un vai vispār ir izārstējies. Tas pats ir ar Baznīcu. Visas lietas, ko Evaņģēlijs un svētie tēvi saka, var būt ļoti skaistas, bet mums jāredz, vai kāds to ir īstenojis. Vai tas ir patiesi īstenībā iespējams? Šajā īstenībā viņi pārbauda Baznīcas svētos. Un, kad mēs sakām svētie, mēs nedomājam kaut kādas būtnes no ārpasaules, bet tādus pašus cilvēkus kā mēs, kuri pēc Baznīcas terapeitiskās pedagoģijas dzīvesveida īstenošanas, sevī ir pieredzējuši un pierādījuši pasaulei pestīšanu un terapiju, ko Baznīca viņiem bija dāvājusi. Svētie ir šis pierādījums. Mūsu Baznīcā pēdējo divu tūkstošu gadu laikā līdz šodienai ir miljoniem svēto. Viņi apliecina faktu, ka Dieva žēlastība dziedina indivīdu.
Kad mēs runājam par pestīšanu šajā realitātē, mēs nerunājam par kādu, kurš visu dienu lūdzas un lasa savā nodabā. Bet par cilvēku, kurš kļūst par normālu līdzsvarotu cilvēku. Pilnīgam cilvēkam Kristū pašam sevī ir noteikti elementi, kas pierāda Dieva klātbūtnes esamību viņā. Tie ir elementi, kurus svētais Pāvils norāda mums kā Svētā Gara autentiskuma kritērijus. Kāds var jautāt: „Vai manī patiesi ir Svētā Gara augļi?” Viņš var domāt, ka viņā tie ir, bet patiesībā viņā to nav. Tātad sv. Pāvils saka mums, ka ir Svētā Gara augļi un lai mēs sevi nepieviļam. Viņš piemin dažus no šiem augļiem. Mēs varam paskatīties uz šo uzskaitījumu un redzēt, vai tie ir atrodami mūsos. Kā Kristus saka Evaņģēlijā: „Koku var pazīt pēc tā augļiem.”[15] Svētais Pāvils saka, ka Svētā Gara augļi ir mīlestība, prieks, miers, pacietība, labestība, ticība...[16] Šie ir galvenie Svētā Gara augļi. Sv. Jānis Teologs savā pirmajā vēstulē piemin citu specifisku kritēriju, kā noteikt garus: vai tie ir no Dieva, vai nav... Tātad ap. Jānis aicina neuzticēties katram garam, kas ir mūsos, bet patiesības kritērijs ir apliecinājums, ka Jēzus Kristus mūsu dēļ ir kļuvis par Cilvēku.[17]
Parādot mums šos divus kritērijus, redzam, ka cilvēka pestīšana nav tikai personīgu pūliņu rezultāts, bet tas tiek veikts Baznīcā un ar Baznīcu. Tas nenozīmē, ka mēs noraidām citus cilvēkus, jo tas nav mūsu darbs. Bet tas nozīmē, ka mums jābūt ļoti uzmanīgiem, lai saprastu, kur un kā mēs cīnāmies. Un tā ir liela atbildība, kura mums ir kā kristiešiem, lai pierādītu cilvēka esības terapiju Evaņģēlijā.
Iespējams, kaut kad vēlāk mēs varēsim šo tēmu izvērst. Šis būtībā ir īss kopsavilkums. Uzmetums Baznīcas ticībai kā terapeitiskai pedagoģijai. Paldies!

---

[1] 1. Moz. 1:26-27
[2] “Žēlastība” un “svētība” Pareizticīgās Baznīcas teoloģiskajā terminoloģijā pārsvarā apzīmē Dieva neradīto enerģiju – spēku vai darbību, ar ko Dievs Sevi atklāj cilvēkam. Ar Dieva neradītās enerģijas palīdzību cilvēks dziedinās no grēka, atjaunojas, top iesvētīts un dievišķots. Tas, ka tā ir neradīta, apzīmē to, ka tā ir Dieva dabas neatdalāma daļa, jo Neradīts ir tikai Trijādīgais Dievs. Svētie ir cilvēki, kas ir īsteni savienojušies ar Dievu, caurausti ar Viņa žēlastību un pārveidoti ar dievišķo enerģiju, tādējādi kļūstot dievlīdzīgi jeb svēti. Svēts ir tikai Dievs. Par svēto kļuvis cilvēks nav vienkārši tikumīga un laba persona (tas ir sasniedzams arī bez autentiskas Baznīcas dzīves Svētajā Garā), bet svēts ir cilvēks, kurš patiesi ir savienojies ar Dievu un tādā veidā uzņēmis sevī Pašu Dievu, Kurš Savā mīlestībā cilvēku apdāvina ar Savām īpašībām.
[3] Grieķiski vārds ‘ikona’ - εἰκών [eikon] nozīmē ‘tēls’.
[4] 1. Jāņa 4:8, 4:16.
[5] 1. Moz. 3. nodaļa.
[6] Svētie Tēvi ir tie, kuri īstenā Dieva pieredzē pārdzima Svētajā Garā, pārvarot Dievā savu egocentrisko grēcīgo stāvokli, sasniedza garīgus augstumus un pēc tam izklāstīja šo pieredzi. - Tulk. piez.
[7] Jāņ. 1:14.
[8] Metafizika ir filozofijas nozare, kas nodarbojas ar "pirmo principu" un "esības" (ontoloģijas) jautājumiem. - Tulk. piez.
[9] Runa ir par Svētnoslēpumiem jeb Sakramentiem (piem., Kristības, Mirru Svaidīšana, Svētais Vakarēdiens u.c.) Pareizticīgās Baznīcas dzīves kontekstā. Baznīca neatzīst Svētnoslēpumu patiesu darbību citās iestādēs, kas sevi uzdod par baznīcu vai draudzi, jo tās nedzīvo Apustuliskajā un Svētā Gara tradīcijā. Tas redzams no tā, ka netiek saglabāta vienota vēsturiskā Baznīcas mācība un dzīvesveids, un tā rezultātā nerodas Dievā atdzimuši cilvēki – svētie, atbilstoši tam, kā tas norit Baznīcā no pirmajiem gadsimtiem līdz mūsdienām. Diemžēl maldīgā un vēsturiski nesen izdomātā ekumenisma plīvurā cilvēks var domāt, ka šeit teiktais attiecas uz visām “kristīgajām” konfesijām, un pēc tam brīnīties, kāpēc dzīvē nedarbojas tas, par ko te ir runa. - Tulk. piez.
[10] Piecdesmitdiene jeb Piecdesmitā diena pēc Kristus Augšāmcelšanās (tautā vēl sauc par Vasaras svētkiem) un desmit dienas pēc Viņa uziešanas debesīs, kad uz apustuļiem nonāca Svētais Gars uguns mēļu izskatā. - Tulk. piez.
[11] Psihonoētisks – no grieķu val., ‘psihē’ – ‘dvēsele’ un ‘nous’, no kā izriet vārds ‘noētisks’ – tāds, kas saistīts ar nous; pareizticīgajā terminoloģijā ‘nous’ ir augstākais orgāns, kas ir paredzēts saskarsmei ar Dievu un Viņa izziņai; bieži tas tiek tulkots kā ‘prāts’, ‘sirdsprāts’ vai ‘gars’, bet tas ir no racionālā prāta atšķirīgs orgāns. - Tulk. piez.
[12] 1. Jāņ. 4:18. 
[13] Ar „pagodina” šajā kontekstā domāts, ka Pats Dievscilvēks cieši savieno ar Sevi – dievišķo, pēc tam, kad cilvēks ar Dieva palīdzību un attīrījies no grēkiem un izdziedinājies no kaislību un egoisma varas. Dieva ‘godība’ ir viens no Dieva neradītās enerģijas apzīmējumiem. Baznīcas dzīvē kā Kristus Miesā ir liels notikums, kad rodas jauni svētie – Dieva pagodinātie – “kad viens loceklis top godāts, tad visi locekļi priecājas līdzi”. (1. Kor. 12:26) - Tulk. piez.
[14] Sirdsskaidrais Paīsijs Svētkalnietis (1924-1994) – viens no viscienītākajiem XX gadsimta grieķu svētajiem, Atona kalna mūks. Ļoti pazīstams ar savām garīgajām pamācībām, dziļi askētisku virzību pie Dieva un ar tādām Svētā Gara dāvanām kā pravietošana un dziedināšana. Tiek ļoti godāts arī krievu un angļu valodīgajā pareizticīgajā vidē. Kanonizēts 2015. g. 13. janvārī. - Tulk. piez.
[15] Lūk. 6:43-45 “Tas nav labs koks, kas nes sliktus augļus, un tas nav nelāgs koks, kas nes labus augļus. Katru koku pazīst pēc tā augļiem: jo no ērkšķiem nevar ievākt vīģes, nedz vīnogas no dadžiem. Labs cilvēks no savas sirds labumu krājumiem sniedz labo, bet ļaunais – no ļaunā krājumiem sniedz ļauno: jo no pārpilnas sirds mute runā.”
Mat. 7:15-20 “Uzmanieties no viltus praviešiem, tie nāk pie jums avju drēbēs, taču no iekšpuses tie ir plēsīgi vilki. Jūs viņus pazīsiet pēc augļiem; vai tad kāds lasa vīnogas no ērkšķiem vai vīģes no dadžiem? Tā katrs labs koks nes labus augļus, bet nelāgs koks nes sliktus augļus. Labs koks nevar nest sliktus augļus, nedz nelāgs koks – labus. Ikvienu koku, kas nenes labus augļus, nocērt un iemet ugunī. Tātad pēc viņu augļiem jūs tos pazīsiet.”
[16] Gal. 5:22 “Bet Gara auglis ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība.”
[17] 1. Jāņ. 4:1-2 “Mīļie, neticiet katram garam, bet pārbaudiet garus, vai viņi ir no Dieva, jo daudz viltus pravieši ir izgājuši pasaulē. No tā atzīstiet Dieva Garu: ikviens gars, kas apliecina Jēzu Kristu miesā nākušu, ir no Dieva. ”

Teoloģija – kas ir Sergejs Horužijs?

Teoloģija – kas ir Sergejs Horužijs?
Guntis Elija Dišlers

Pēdējos gados Latvijā manāma pastiprināta interese par Pareizticīgo Baznīcu. Apsveicami! Neraugoties uz dažu protestantisko autoru atpalikušo viedokli, luterisms un pareizticība tomēr ir divas pilnīgi atšķirīgas parādības, divi atšķirīgi skatījumi uz cilvēka un Dieva attiecībām. Savādi, bet fakts – teologi Latvijā nav spējuši atzīt vispārzināmu lietu, ka Pareizticība pārstāv Austrumu Baznīcas tradīcijas antropoloģijā, bet protestantisms ir Rietumu kultūras produkts. Tās ir divas atšķirīgas pasaules. Tas, kas notiek Latvijas kristiešu aprindās šobrīd, ir daļa no Rietumu pasaulē izplatītiem meklējumiem atrast citu antropoloģisko modeli. Acīmredzot tāpēc, ka līdz šim spēkā esošais tradicionālais antropoloģiskais modelis izrādījies neatbilstošs tam, kas notiek ar cilvēku 20. gs. beigās – 21. gs. sākumā.
Meklējumi Austrumu virzienā notiek jau vairākus gadus. Sākumā gluži intuitīvi, jaušot, ka «ar Rietumiem kaut kas nav kārtībā », ka līdzšinējie resursi ir izsmelti. Tāpēc ir tikai likumsakarīgi, ka Pareizticībā meklē savas garīgās mājas cilvēki, kuri savā līdzšinējā kristīgajā dzīvē protestantismā ir nonākuši pie atziņas – Rietumu antropoloģiskais skatījums nedarbojas. Ir pārāk liela atšķirība starp «teoriju» un «realitāti», kā rezultāt ā teoriju sludinā šana kļūst virspusēja, atsvešināta no reālā s cilvēka dzīves.
Kā nesen man atzinās viens bijušais luterāņu draudzes loceklis: «Es gadiem ilgi gāju un klausījos sprediķus, līdz vienā brīdī sev pateicu – hei, bet es taču ar savām problēmām esmu turpat, kur pašā sākumā, nekas manī nav mainījies! Un es… no turienes aizgāju.» Tādu cilvēku kļūst arvien vairāk. Ir svarīgi piederēt Baznīcai, t.s. apustuliskās sukcesijas mantiniecei, ir nepieciešami pilnīgi sakramenti, ir nepieciešama svētdarīšanas mācība, kas nodrošina gan adekvātu izpratni tam, kas notiek ar cilvēku – ko apzinoties, Rietumi tikai bezpalīdzīgi noplāta rokas, ir vajadzīga Baznīcas vide, kurā valdītu veselīgs kopības gars.
Tāpēc ir dabiska pastiprinātā interese par Pareizticīgās Baznīcas milzīgo mantojumu – patristiku. Šis mantojums ir patiešām milzīgs. Diemžēl jāatzīst, ka tas mums maz zināms, lai gan formāli Baznīcas tēvu mantojums ir ielikts visu kristīgo konfesiju pamatā. Pa daļai tāpēc, ka Baznīcas tēvu (jeb Austrumu tēvu) mantojuma apgūšanai jāzina mūsu kaimiņu krievu valoda, kurā tas lielākoties pieejams (protams, tas pieejams arī angļu valodā, taču tas ir cits valodas kods, cita terminoloģija, kas atbilst atšķirīgai ģermāņu vai anglosakšu mentalitātei). Tā kā Latvijas brīvvalsts gados jauniešu zināšanas krievu valodā ir kļuvušas stipri vājākas, nekā agrāk, bet latviski šie darbi praktiski nav atrodami (izņemot «Labestības» saīsinātu izdevumu, kas kļuvis par bibliogrāfisku retumu), šī literatūra pieejama tikai dažiem. Žēl. Turklāt vispārē jā Latvijas nostādne ir, ka mēs piederam Rietumeiropai, tātad Austrumi mums ir sveši. Žēl, ka politika tiek jaukta ar kultūru, bet vēl sliktāk, ja ar reliģisko dzīvi. Tādējādi mēs riskējam atcirst zaru, uz kura paši sēžam.
Taču valodas prasme, prasme pārcelt vārdus no vienas valodas otrā – tas vēl nav viss. Citā uzskatu pasaulē dzimušus jēdzienus grūti pārtulkot. Dažreiz tas pat nav iespējams. Ne velti mēs runājam par Rietumu antropoloģijas aizvirzīšanos prom no dzīves īstenības. Tas nozīmē, ka Austrumu tradīcijas jēdzieni, Baznīcas tēvu izpratne ir «jaunatklājums» mūsdienu cilvēkam. Kā šo mantojumu pārcelt mūsdienu valodā, kā izskaidrot modernā laikmeta cilvēkam? Pie tam izskaidrot tā, ka viņu mācības saturs netiek sašaurināts, vienkāršots? Uzdevums patiešām nav viegls. Ir jārada jauna valoda, ir jādzen citas saknes zemē, kuru saucam par mūsu Māti Baznīcu.

Krievu teologs, antropologs Sergejs Horužijs (dz. 1941) pēdējos gados ieguvis milzīgu publicitāti kā Baznīcas tēvu mantojuma pētnieks. Pateicoties grāmatām, kā arī internetā atrodamām publikācijām, viņa darbi kļuvuši populāri arī Latvijā. Sergejs Horužijs ir pareizticīgo askēzes pētnieks. Varbūt mazāk ir to, kuri zina viņa pamatizglītību – fiziķis teorētiķis un matemātiķis, zināms arī kā īru modernisma klasiķa Dž. Džoisa pasaulslavenā romāna «Uliss» tulkotājs krieviski. 1964. gadā Horužijs pabeidza Maskavas Universitātes Fizikas fakultāti, 1968. gadā pieņēma pareizticību. 1977. gadā viņam piešķirts fizikas un matemātikas zinātņu doktora grāds, viņš ir UNESCO goda doktors, paša dibinātā Sinerģiskās antropoloģijas institūta direktors. Tā kā padomju laikā, pēc viņa pārliecības, ar filozofiju nav bijis iespējams nodarboties, jo tā kalpoja ideoloģijai, viņš studēja eksaktās zinātnes.
Taču ar teoloģiju nodarbojies ļoti nopietni, nevis tikai kā ar hobiju. Viņa interešu lokā ir krievu reliģiskā filozofija un Austrumu kristīgā mistika, Baznīcas tēvu antropoloģija un mūsdienu cilvēks. Īpašu vē rību Horužijs pievērsis isihastu garīgajai praksei (krievu valodā to sauc par umnoje ģelaņije, latviski tātad «garīgā prakse»).
Horužijs savās intervijās – un to presē nav mazums, tās publicētas saistībā ar viņa viesošanos dažādās valstīs ar lekcijām, uzsvērta norobežošanās no Rietumu pieejas teoloģijai. Proti, Baznīcas tēvu studijas nav abstrakta teoloģizēšana, viņš saka, un piebilst pa kodīgai frāzei, sak’, mēs neesam katoļi, kas visu sīki klasificē pa punktiem. Horužija pētnieciskās metodes pamatā ir personiskajā pieredzē dziļi izprasts iekšējs baznīciskums, ko krieviski izsaka vārdā sobornostj , konciliārisms. Latviešu lasītājam, kas meklē Pareizticības īpašo vērtību, daudz ko noz īmēs fakts, ka Horužijs gājis līdzīgu ceļu – pats atradis Pareizticības vērtību, nevis piedzimis tajā kā gatavā silītē. Arī viņš nav dzimis ticīgu cilvēku ģimenē , vēl vairāk – ir bārenis, jo vecāki gājuši bojā kara laikā. Ticību, precīzāk, Pareizticību viņš atradis, saņemot atbalstu no saviem skolotājiem kristiešiem.
Pie Baznīcas tēviem Horužijs nonācis, iedziļinoties krievu t.s. sudraba laikmeta teologu Florenska, Florovska, Bulgakova, Berdjajeva u.c. uzskatos. «Ir jādod pienācīgā cieņa ‘sudraba laikmeta’ teologiem, bet palikt pie viņu uzskatiem nedrīkst. Viņu pozīcija ir jākoriģē, atgriežoties daudz senā kā pagātnē, ciešāk palūkojoties uz Svēto tēvu tradīciju.» Citā vietā viņš saka: «Zinātnieks vienmēr iesāk garlaicīgi – ar metodi.» Tātad pirmā atziņa – mūsdienu teoloģija nav oriģināla, tā ir tikai sašaurināta, reducēta seno Baznīcas tēvu interpretācija.
Patristika ir kristietības pirmie seši, septiņi gadsimti. Šajā laikā kristietība atdalījās gan no vecā jūdaisma, gan – asās diskusijās ar grieķu un citiem filozofiem un maldu mācītājiem – no pagānu reliģijām un sektām, ieguva patstāvīgu un sistēmā izklāstītu skatījumu uz Dieva un cilvēka attiecībām. Ar ko kristietība atšķiras no citām tālaika Romas impērijas reliģijām? Šajā laikā tika nospraustas robežas tam, ko cilvēks var zināt par Dievu, kā viņš var Dievam tuvoties. Un te uzreiz piebilde, kas Baznīcas tēvu mantojumu atšķir no vēlākās Rietumeiropas sholastiskās tradīcijas – cilvēks var pazīt Dievu tikai atbilstoši savai iekšējai askētiskajai pieredzei. Tas uzreiz noliedz, ka ir vērtība teorētiskai spriedelēšanai par teoloģiskiem jaut ājumiem. «Pareizticība nekad nav izturējusies pret teoloģiskajiem uzskatiem un sevišķi pret Baznīcas tēviem kā pret atsvešinātu teoriju, kā tas ir Rietumos. Teoloģija tika uzskatīta par pieredzē dotu, par Tēvu pieredzes pārmantošanu,» viņš saka.
Tātad – saknes. Tātad – oriģināls.
Vai jūtat cēloni, kāpēc Horužijs tik populārs to cilvēku aprindās, kurus šķebina liberālās demokrātijas augļi Latvijas protestantismā? Sholastiskas spriedelēšanas bezvērtība? Subjektīvisma un koķetērijas gaisotne? Harizmātu «uzkarsēšanas» seansi, kas tiek saukti par dievkalpojumiem ar Svētā Gara dāvanām? Atbilde ir vārdos: «iekšējās pieredzes pārmantošana». Lūk, tā koka stumbrs, no kura atzāģēts zars nokalst. Lūk, tas īstais, kam gribas piederēt, paraugs, kuram sekot, kas valdzina un pievelk: dzīve kā liecība, uzskatu un
rīcības vienība. Nevis ticība un dzīve – katra par sevi, bet viens nedalāms lielums. Rietumu prātam gribas spekulēt par to, kas nav pieredzē dots, bet patristikas mantojums šādu bezatbildību teoloģijā izslēdz. Ne velti Pareizticība izaugusi uz svēto mocekļu un asinsliecinieku varoņdarbiem. Liberāli demokrātiskajā Rietumu pasaulē, kuru apdzīvo cilvēki ar divām, trim, četrām sejām un kura virzās uz arvien liekāku toleranci un pašizpausmes brīvību, šāds personības un ticības modelis nevar nešķist konfrontējošs.
Tas satur pārliecības kritērijus. Varbūt, ka Latvijai šie kritēriji būtu pavisam sveši, ja tās teritorijā nedarbotos dzīva Pareizticīgā Baznīca.
Taču Baznīcas tēvi – tā nav tikai vēstures lappuse, kas reiz pāršķirta un tagad aizmirsta, un nu pēkšņi tiek celta gaismā. Tā sakot, jauns modes kliedziens. «Kas ir dzīves garīgā pieredze pareizticības izpratnē? Tā ir askētiskā pieredze. Tas nozīmē – Tēvu mantojums netiek izprasts tā, kā patristiku izprot Rietumu izpratnē, kur tā ir teoloģisko tekstu korpuss, bet tie ir teksti, kas pavada, jeb, precīzāk, rada Dievā iegremdētu dzīves pieredzi. Tradīcija, kas pareizticīgam cilvēkam ir galvenā, nav vis patristika kā teoloģisks traktāts, bet patristika tās nesaraujamā vienībā ar askētiku.»
Tātad – dzīvesveids. Tātad – nevis sarakstītie folianti, bet dzīva liecība. Horužijs atz īst, ka «šai pareizticības pusei – askētikai – uzmanība pievērsta pārāk maz. Tā ir mana centrālā tēma». Šai sakarā viņš kā sevišķi nozīmī gu autoru piemin pareizticīgo teologu virspriesteri J. Meijendorfu (viņa lieldarbs «Baznīcas vēsture un Austrumu kristīgā mistika» latviski diemžēl nav tulkots), kurš arī patristiku nesaraujami saista ar askētiku.
Lai gan Horužija sacītais izklausās pēc jau zināmām patiesībām (jau dzirdu balsis, kas saka: «Lūk, mēs jau zinām, kurp pa šiem gadiem nogājusi kristietība! Paskatiet vien, cik daudz ir to, kuri kristīgo ticību valkājuši tikai kā masku! Sludina vienu, bet paskatieties, kā dzīvo... ai, kā dzīvo!...»), tās, protams, ir polemiskas, pat provokatīvas pārdomas. Provokatīvas arī tāpēc, ka mūsdienu Rietumu cilvēkam vārds «askētika» dzīves baudu kulta un ateistiskās propagandas ietekmē nereti asociējas ar miesas vārdzināšanu, sevis mocīšanu, negulēšanu, badošanos, atsacīšanos no dzimumattiecībā m utt. Ar atsacīšanos no visa, kas patī kams, interesants, izklaidējošs. Visi šie kritēriji iznāk priekšplānā, raugoties uz askētiku no 21. gadsimta labklājības un komforta pozīcijām. Askētikas (no grieķu valodas «prakse», «vingrināšanās») pamatā ir gar īgs ceļojums pretī Dievam, iedziļināšanās garīgos jaut ājumos, un tas nav iespējams, nesekojot lūgšanu, meditācijas (nejaukt ar transcendentālo meditāciju hinduisma stilā!), Dieva klātbūtnes apcerei. Askēzes ceļā var sasniegt tik augstu pakāpi, ka jutekliskās baudas atkāpjas otrajā plānā, līdztās galu galā zaudē jebkādu vērtību.
Tā cilvēks novelk robežu starp grēku un šķīstību. Šis varoņdarbs gan pa spēkam tikai retajam, tāpēc ar to nevajadzētu spekulēt. No otras puses, cilvēkam, kurš šo ceļu neiet, kurš nepazīst Baznīcas žēlastības līdzekļus, un noraugās uz šīm parādībām no malas, pieredze«kopā ar Dievu» paliek apslēpta. Tad par to nevajadzētu dīki spriedelēt. Ja cilvēks kā sektants izvēlas iet savu, personiski simpātiskāku ceļu, viņš askēzes būtību nav sapratis. Pirmsrevolūcijas Krievijā t ādu ceļu gāja tolstojieši, mūsdienu Latvijā tādu ceļu iet iesaka protestantisma un pareizticības elementu jaucēji, tā dara Rietumu estēti, kas senos Bizantijas dziedājumus dzied, paši turēdamies protestantu rindās vai to darīdami tīri estētiskas baudas dēļ.
«Mūsdienās visos kultūras sabiedrības sektoros, nu jau pat žurnālistus ieskaitot, jūs dzirdēsiet formulu: antropoloģisks pavērsiens.. Līdz šim bieži uzskatīja, ka tam, kas notiek cilvēkā, nav patstāvīgas esamības, ka tam nav savas patstāvīgas dinamikas, jo tas viss ir sekundārs un izriet no augstākiem līmeņiem, jo pēc marksistiskās dogmas ‘cilvēks ir sabiedrisko attiecību objekts’.» Antropoloģija jeb «tas, kas notiek cilvēkā viņa attieksmē pret Dievu» viss ir citādi. Runa ir par cilvēka gribas piepūli. Cilvēkam vienmēr bijusi raksturīga tieksme pārkāpt robežas. Šai tendencei diemžēl pēdējā laikā ir negatīvs, pašnāvniecisks raksturs (suicidālais terorisms, tradicionālo normu noārdīšana u.c.). Piemēram, narkotikas – to lietošana nozīmē, ka mūsdienu cilvēks praktizē jebkādus līdzekļus, lai pārveidotu savu apziņu, nesmādējot arī personību graujošus un nāvējošus paņēmienus. Vēl tālāk iet ģenētiskie un dzimumu maiņas eksperimenti, kas ielaužas cilvēka ģenētiskajā programmā, cilvēka iekšējā kodā, dzimtas turpināšanas pamatmehānismos, turklāt tas notiek haotiski, bez plāna, neapjēdzot sekas. Secinājums ir viens – cilvēks sācis bīstami mainīties, mainīt sevi, un šīs izmaiņas un nesaprotamā dinamika acīmredzami kļūst par galveno virzītājspēku. (Nāk prātā Jāņa Pāvila II frāze, ka mēs dzī vojam «nāves kultūras apstākļos».) Šis ceļš ir postošs. «Pareizticīgo askētikas kodols ir isihastu tradīcija. Tas ir sevišķi nozīmīgs lauks mūsdienu teoloģiskajā pētniecībā, un ne tikai. Isihastu antropoloģija – nozīmīga nodaļa Pareizticības mācībā, kas ļoti daudz var dot daudzu problēmu risināšanā un mūsdienu cilvēka reabilitācijā šī vārda visplašākaj ā nozīmē. Tāpēc pareizticīgo askētika ir un paliek manu nodarbību centrā... Tie ir jautājumi, kas tiek risināti pieredzē, nevis teorētiski.»
Mūsu uzdevums – ierosināt meklēt šī autora darbus. Horužija darbus lasīt nav viegli, tam vajadzīgs zināms „rūdījums”. Tomēr gandarījums neizpaliks – lasītājiem atvērsies acis uz daudzām parādībām un iespējām dziedināt šķietami neārstējamas sabiedrības kaites. Noslēgumā – daži personiski novērojumi.
Interese par S.Horužiju un viņa t.s. sinerģētisko antropoloģiju – svaiga vēsma pie mums. Nav šaubu, ka daudziem viņa domu pasaule liksies kā atvērts logs. Vispirms tiem cilvēkiem, kuri meklē atbildes uz sev nozīmīgiem jautājumiem, tos cenšoties skatīt plašākā kultūrvēsturiskā un antropoloģiskā panorāmā (un nevis t.s. formālajiem kristīgiem). Paldies Dievam, ka viņi šo jauno cenšas ieraudzīt kristietības pasaulē, nevis pārmesties uz pseidobudismu, pseidohinduismu vai kādu okultu mācību. Viņiem adresētās Horužija grāmatas sniegs lielu intelektuālu gandarī jumu. Viņa darbību atzinīgi novērtējusi arī Pareizticīgās Baznīcas vadība. Horužija jaunākais veikums (kas vēl gaida publicēšanu) ir visas isihastiskās literatūras bibliogrāfija. Šīs milzīgās literatūras apzināšanai viņš veltījis vairākus gadus, saņemot Krievijas Pareizticīgās Baznīcas Patriarha svētību.
Atgriešanās «pie saknēm» – svētīga lieta. «Pavērsiens» – satraucoša. Izlasot, kā Horužijs skaidro savu zinātnisko interešu jēgu – un jēga taču ir? – uzvar pārliecība, ka runa noteikti nav tikai par vēsturisku interesi. Būtībā runa ir par resursiem cīņai pret cilvēka devalvāciju. «Ja mēs konstatējam, ka zināms modelis, kas agrāk kalpoja par darba modeli, vairs neder, tad pirmkārt mēs sākam skatīties apkārt un meklēt citus resursus, citus modeļus... /Blakus/ ir diezgan daudz visa kā, un pirmkārt tā ir Austrumu pareizticība. Un šajā virzienā notiek visaktīvākie meklējumi – turklāt vairākus desmitus gadu...» «Tradīcija», «pārmantošana», «pieredze» – tie Horužija leksikonā ir bieži lietoti vārdi. Ar šiem vārdiem viņš apraksta kristietības iekšējo kontinuitāti. Lai izteiktos precīzāk, jāpaskaidro galvenais:
kristietība viņam nav teorētiska shēma, attiecībā pret kuru pētnieks paliek distancēts; kristietība ir «iekšēja», tā pastāv vienīgi tik ilgi un tur, kur ir tās īstenot āji jeb praktizētāji, askēti un isihasti. Ja šo nav, tad nav arī kristietības. Pie šādas katastrofas kristietību ir novedusi Rietumu liberālās demokrātijas spiediens.
Mēs Latvijā dzīvojam multireliģiskā vidē. Apkārt ir vecticībnieki, katoļi, luterāņi, baptisti, adventisti, vasarsvētnieki, un kur tad vēl nekristīgie, kuri sauc sevi par budistiem, hinduistiem vai citādi. Mēs dz īvojam sabiedrībā, kurā bieži iznāk dzirdēt maldīgos apgalvojumus, ka Dievs ir viens un tas pats visādās reliģijās,
visādās konfesijās. Tā var teikt tikai diletants ticības lietās.
Zīmīgi, ka Horužijs praktiski nelieto vārdu «kristietība», tajā vietā jūs atradīsiet «pareizticība». Tas ir vajadzīgs, lai precizētu domu. Atgriešanās pie Pareizticī bas saknēm nozīmē skaidrību par savas ticības pamatiem, izrāda cieņu pirmajiem ticības lieciniekiem, tiem cilvēces ģēnijiem, kas prata savu ticības pieredzi aprakstīt, nodibinot Pareizticības askētisko mācību. Un tā ir arī skaidra apziņa, ka Pareizticīgā Baznīca šo nepārtraukto mantojumu glabā tā, kā neviena cita konfesija.
Vai un kā iespējams mainīt ticību, ja šie vārdi tevi iedrošina? Ticības maiņa ir iespējama, ja līdzšinējo esi atzinis par surogātu. Ir jābūt gatavībai novilkt robežu starp bijušo un atrasto. Tas iespējams, uzticoties Baznīcas pamatam (Horužijs runā par sobornostj, ko latviski, iespējams, vistuvāk atveido vārds «Pareizticīgais baznīciskums»), un tiem cilvēkiem, kuri iet tev pa priekšu un kuri ir uzņemti svētajā Tradīcijā kā liecinieki un mocekļi. Kā reiz sacīja mūsu Latvijas Pareizticīgās Baznīcas Metropolīts Aleksandrs: «Viņi (mocekļ i) tik ļoti mīlēja šo dzīvi, tik skaidri apzinājās šīs savas dzīves vērtību, ka samaksāja ar to par mūžīgās dzīvības pērli. Un mira mocekļa nāvē, tā bija augstākā cena par to, un viņi to samaksāja.» Tāpēc mēģinājums jaukt kopā protestantisko dzīves un ticības veidu ar atsevišķiem «pareizticības elementiem» – ikonām, vīraka kūpināšanu, svaidāmo eļļu u.c. vērtējams kā estētisms un Pareizticības būtībai sveša poza. No vienas puses, tā ir tikai ārējā atribūtika, lietota «atmosfēras radīšanai». No otras puses, šis eklektisms parāda protestantisma iedzimto nabadzību un bada sajūtu. Bet pavisam liela bezatbildība ir ievest maldos cilvēkus, kuri šo eklektiku uzskata par «tīru mantu», sak, visas ticības vienādas. Tā saka nezinoši cilvēki. Divas atšķirīgas tradīcijas nav savienojamas, vienam celmam piesienot cita koka zariņus, tie tik un tā nesaaugs par vienu koku. Kā saka: «Jaunu vīnu lej jaunos traukos.»
Tie, kas ienāk strauji un sekli, atnes sev līdzi protestantisko lepnību un dumpi. Steidzas protestantiskos kritērijus piemērot tai iekšējās askētiskās pieredzes pasaulei kā okeānam, par kuru līdz šim viņam ir tikai paviršs priekšstats. Jo – vai gan par jūru iespējams spriest no mazā krūzītē pasmelta ūdens? Nē. Tas, kam rokās krūze, par jūru lai mācās no savas pazemības.
Visbeidzot, Horužijs tāpat kā ikviens nozīmīgs domātājs (daži viņu sauc par krievu Kirkegoru) dod vielu plašai diskusijai. Par garīgās dzīves resursiem. Par garīgā s krīzes cēloņiem, kas vēl nozīmīgāka par visu pasauli satricinājušo ekonomisko recesiju. Arī par presē dažkārt apspēlēto Rietumu un Austrumu (lasi – krievu) mentalitātes konfliktu. 2000. gadu sākumā mēs lasījām amerikāņu autora S. Hantingtona grāmatu «Civilizāciju sadursme» (Clash of Civilizations), kas aprakstīja Rietumu un islāma kultūru atšķirības. Tas bija nozīmīgi pēc Dvīņu torņu uzspridzināšanas Ņujorkā. Pagājuši nepilni desmit gadi, un tagad problēma ir cita. Tagad pienācis laiks iztirzāt sadursmi jaunā gaismā, taču vairs ne Rietumiem draudīgā, nelaimi vēstošā intonācijā, bet cerīgā, jo ir par jaunu atklāts ceļš, kurp doties, lai nepazaudētu Baznīcas Tradīciju. Varbūt, ka Rietumu baznīcas ieklausīsies.
S. Horužija galvenie darbi (krievu valodā):
Диптих безмолвия. Аскетическое учение о человеке в богословском и философском освещении. 1978, опубл.
М.1991
После перерыва. Пути русской философии. СПб.,1994 «Улисс» в русском зеркале. М.1994
Синергия. Проблемы аскетики и мистики Православия. Научный сб-к под ред.С.С.Хоружего. М.1995 К феноменологии аскезы. М.1998.
Философия и аскеза. Нью-Йорк, 1999 О старом и новом. СПб., 2000
Исихазм. Аннотированная библиография. Под общей и научной ред. С.С.Хоружего. М., 2004 Опыты из русской духовной традиции. М., 2005 Очерки синергийной антропологии. М., 2005
Феномен русского старчества и примеры из духовной практики старцев. 2006